RAINIS

Kastaņolas periods

1906-1920

1912

DIENASGRĀMATA

28.2.12.

Vieglums drāmas rakstīt Šekspīram: ideja nemaz nau jāapdomā, tāpat nau simbolisma vai apakšstrāvas domas un jūtas. Nau arī tehnikas prasījumu: ierobežotu skaitu skatu, t. i., nau koncentrācijas. Tikai kails faktu atstāstījums dialogos, episki plašs (daudzie skati), reti ir intensīva izveduma drāma, pa lielākai daļai ekstensīva drāma. Šillers pirmais modernais dramatiķis: ideja. Franči: jau tiklisks ideāls, kaut ari vēl ne ideja: tehnika. Tikai teorētiķos ir pārpratums par pseidogrieķiskām 3 vienībām, - praktikā ir gluži citāda, patstāvīga franču tehnika.

Ibsenam vēl nau apakšstrāvas simbolisma, īsti tikai alegorisms ("Wildente") un misticisms ("Rosmersholms", "Solness").

Gēte nau nemaz dramatiķis. Viņš pats varēja sevi pārprast, bet kritiķiem - teorētiķiem, kā Freitāgam, [Šlēgelim?] nevajadzēja to pārprast.

Kādēļ visi laužas uz drāmu? Dzīves izteiksme visspēcīgākā līdz nāvei, vispusīgākā, visīsākā veidā. Kā karš reālā dzīvē, kā laime.

29.2.12.

Četras lappuses aforismu no Anatola Fransa. Pat tās grūti izlasīt, tik mocoša asprātelēšana. No grāmatām taisītas grāmatas, no putekļiem izvilkti graudiņi un ašķi. Ne velti viņš saka: grāmatas mūs nonāvē. Pat no visas kultūras kopuma, no visiem pagātnes mūžiem, no visas zemes viņš nevar dzīva asna izvilkt, tikai nāvējošus putekļus. Un tas ir franču labākais rakstnieks! Ne velti jāskaita fr. literatūra par mirušu. Tas ironizē par veco sabiedrību, kas pats rokas putekļos, kam augstākais ir skeptika. Vecais krīt ne no šaubām par viņu, bet no dusmām un dzīva cirtiena. Vajadzīgs jaunums, vajadzīgi meli. Cildina daiļumu; pasaulē nau nekā cita patiesa kā vienīgi daiļums. Tik bezspēcīgs, mākslots aforisms lai izsaka daiļumu un apgāž patiesību! Fransam tiešām "prātīgāk dēstīt kāpostus, nekā rakstīt grāmatas", bet arī tie neaugs viņa putekļos. Vai tik pazemināts ir franču rakstnieku stāvoklis? Laikam. Tad mēs, sīciņa tautiņa, spējam vēl rakstniekam dot ideālismu un spēku.

1.3.12. Rakstīts 2.3.12.

Latvieši kā tauta ir apdāvināti, vairāk nekā šveicieši, krievi un vācieši. Varbūt vairāk apdāvināti itālieši, ātrāk uzķer, bet atkal ātri pazaudē, fantastiski, grib iegūt ar viltus līdzekļiem. Mums ir arī zināma izturība, kas varbūt mantota no vācu apspiešanas. Bet šveicieši ar savu neinteliģenci ir savu zemi organizējuši uz vislabāko; viņiem daudz kārtības, izturības, sistēmas. Tās nau mūsu raksturā. To vajga iegūt.

Vajga garīgi organizēt savu tautu. Kirus. Muhameds. Pēteris Lielais. Napoleons.

Mums ir daudz atradēju. Avīzēs vienā dienā - Lugānā - latv. inženiers pieteicis karstgaisa krāsni un otrs vīnstīgu potējamo mašīnu Krievijā, 600 stīgu vietā potē 60000 dienā.

Mums būs dabā arī organizatori. Vajga uz to aizrādīt, tad to meklēs. Tad sevī meklēs un atradīs. Ja nē, tad pašam jāuzņemas arī šī iniciatīva: nogrim. pilis vai tautas organizācija. Tas jādara.

2.3.12.

Tautas organizācija var būt tikai tautas reorganizācija. No dotā, vēsturiski izaugušā materiāla veidot to, kas jau dīglī iekšā pašā materiālā, kā viņa dziļākais kodols vai dvēsele, caur tām, nepāragrām pakāpēm, kādas no pagātnes un tagadnes dotas, ar tiem līdzekļiem, kādus dod pats materiāls. Tiek prasīta dziņa materiāla pagātnes, viņa attīstības iespēju saprašana, otrkārt, tagadnes, ārējā, svešā, t. i., cilvēces, visuma un tuvākās, acumirkļa pārejošās, apkārtnes zināšana un, treškārt, savu spēku nosvēršana. Atsevišķa būtne aug pēc saviem un ārpasaules likumiem, t. i., pēc spēku samēra. Salīdzini: proletariāta atsvabināšana lai ir viņa paša darbs. Ceļš iet pa spēku samēra līniju - diagonāli. Jaunais, kas tagad pienāks klāt, ir: zināšana par likumiem un caur to iespēja - piedot zināmiem apstākļiem būtnē vairāk spēka, attīstīt un vingrināt zināmus spēkus, dot caur to diagonālei citu virzienu, nekā bez zināšanas un gara būtu noticis. Jaunais spēks ir gars.

4.3.12.

Esmu atkal Castagnolā. Lielais klusums un aiz tā lielā vientulība. Vēl pilnam neapzinos viņus, vēl viņi nespiež, bet ir jau it kā priekšjūta, fiziska sagatavība uz psihisko sajūtu. Ir jau smagums. Kas būs? Tas būs, ko pats iztaisīšu. Bet ko es iztaisīšu? Mehāniski tik strādāt, kas tad iznāks, tas būs. Jo vairāk un kārtīgāk būs strādāts, jo labāk būs arī psihiski un būs objektīvi. Tie tad arī glābs. Visu darīs mehānisms, kas uzvilkts no gara. Ļaut pulkstenim mierīgi iet, nemeistarot pastāvīgi, nolūkot labot un dusmoties, un bēdāties.

Liels nogurums. Izskatos spogulī gluži zaļš un melns, garu seju. Vakar visu rītu, kā turpinājumu no aizvakar nakts In. dzēruma, norunājām un atkal salīgām. Nebūs vairs tā. Vakar bij atkal tā. Nevērot, nebēdāties. Kam tev laulības? Kam pūlēties mācīt? Kam salīgšanu un kompromisu, kad līdzi neesam? Tavs ceļš gluži vientuļš. Ak dievs, kā lai es to eju? Bez saitām ar Mīlu un pasauli būs vēl grūtāk. Kā lai eju? Mehānisms. Lai būs, kas būs.

5.3.12.

Es runāju tagad, tā man vismaz liekas, labāk vai veiklāk itāliski nekā priekš manas uzturēšanās Cīrihā, un taču es C-ā ne runāju, ne mācījos itāliski un tātad gan aizmirsu, bet ne vingrinājos. Un tomēr laikam fakts būs pareizs, vismaz es ātrāk varu parunāt, vārdu ir vairāk pie rokas.

Vai parādība nau tā pate kā veselības parādīšanās ne tūliņ pēc kūras, bet kādu laiku vēlāk. Nervi zināmā virzienā ir uzbūdināti, vingrināti, bet pa pašu vingrināšanas laiku izklaidēti, pārkairināti: kad vēlāk nomierinājas, tad uzņemtos kustību iespaidus atminas, atkārto, reflektē kā membrāna, atspulgo kā spoguls. Tās kustības pus-apzinātas pus-nē, pus-reflekss, pus-raraduma iegūšana.

6.3.12.

Forma ir satura izteiksme uz āru, tātad stāv vistuvākā atkarībā no satura, ir īsti tikai saturs, kurš top nojaužams, redzams, dzirdams, saprotams. Viņai tātad nau patstāvīgas būtības, viņa tikai funkcija, tikai doma, tikai fantāzija. Un te nu notiek tas brīnums, ka šai fantāzijai taču arī sava pastāvība un patstāvība. Viņa atkārtojas vienmēr zināmam saturam zināmos apstākļos. Viņa pat dara atpakaļ iespaidu uz saturu. Labs stils dara vērtīgu arī nesvarīgu domu. Labas drēbes piespiež izturēties cēli. Sievietes sabiedrība ne]auj uznākt nejaukiem paradumiem. Liels uzdevums liek būt lielam. Sīkumos tas pats. Papīra formāts, liels vai mazs, liek rakstāmai domai ierobežoties vai izplesties. Kad man liels formāts priekšā, tad es rakstu labprāt tik tad, kad jūtos spirgts, kad neapzinīgi jūtu, ka nenoguršu to pierakstīt. Tad arī atbaida sīks formāts: būs bieži jāpārtrauc domu tecēšana, ņemot jaunu lapu. Doma pate piemērojas papīra lielumam, meklē ašāku izteiksmi, kad nau telpas daudz.

7.3.12.

Tautas organizācija, veidošana, radīšana. Valodas organizācija.

Mīlēt, mīla, mīlīts, tātad arī mīlis, mīle. Var izlietot formu bagātību valodas kuplināšanas labā, lai darītu bagātāku vārdu krājumu jēdzieniem un jēdzienu noskaņām, jo no formas var radīt arī saturu.

Formas: mīlne, mīlotne, mīlnieks, mīlme, mīlestība priekš vecmodīgās mīlas, mīloņa. Niansēt pēc šīm iespējamām formām saturu; izteikt tādas noskaņas, kādu līdz šim nemaz nebija. Tā gleznotāji rada krāsas un krāsu kopojumus, kādu nemaz nebija vai vismaz kādus nemēdza novērot. Gleznotāji mācīja vairāk un dziļāk redzēt. Mums jau ir vairāk krāsu nekā senlatviem: vairāk nekā sengrieķiem. Tāpat dabaszinātne mūs mācīja ievērot daudz vairāk augus nekā senām tautām. Latviem maz vārdu priekš augiem, puķēm; pazina varbūt, bet nevēroja, nepūlējās tā nošķirt vienu no otras. Protams, ne vārdi, ne formas te radīja jaunus stādus, bet klasifikācija. Un valodniecībā vārdu atvasu izplatīšana uz iespējamām jēdzienu noskaņām arī nau nekas cits kā klasifikācija.

*

Tautas organizācija.

Inventārs: Statistika par zemes platību, zemes ģeogrāfiju, ģeoloģiju. Tirdznieciskā ģeogrāfija.

Lauksaimniecības iespējas. Dabas bagātības.

Meži. Upes. Atsevišķās zivis, kādu nau nekur: laši, nēģi, strimalas, stinkas. Lopkopība. [Šķinķi?]

Statistika par ļaudīm. Skaits. Skaita augšana un pārveidošanās. Atlatvošanās, satuvošanās: lībi, leiši, igauņi, žīdi.

Administr. statistika. Pagasta un draudžu ģeogrāfija, etnogrāfija, vēsture, saimniecība; pag. budžeti.

Tekošas statistikas vešana par sevi un par kaimiņu kustību. Angļu konsula ziņojumi par ārzemēm. Kolonijām. Amerikas. Latgale.

Organ. nolūki un mērķi.

Organ. līdzekļi. Šī grāmata par organizēšanu, ne pašas organiz. plāns un shēmas.

Tautas mākslas organ. Diletantisma lietā likšana.

Mākslinieku naturas organizēšana. Paša māksla nau organizējama, tā ir brīvība.

Organizācijas organizētāji, spēki un vadītāji.

Jādod iniciatīva, jādara visu darbs, jāvada s. d., jo viņiem tas visvairāk vajadzīgs. Tad ies.

8.3.12.

Brīva mīla, - nesaistīta ne ārēji, - kas saprotams vajdzīgs, - ne iekšēji. Tai ir gals laulība, jo tā saistīšana. Arī ārēji brīva laulība ir iekšēji saistīta, jo laulība ir zināmu pienākumu un tiesību uzņemšanās, kas ir tas pats, kas saistīšana. Bet arī ārēji brīva mīla ir iekšēji saistīta. Mīlēt nozīmē citam nodoties ar savām jūtām, nodošanās saista, kamēr vien pastāv. Tapt mīlētam arī saista, ja vien mīlētais ir morālisks cilvēks, arī, ja vien viņš ir labs cilvēks. Tātad, cik vien ir mīlas un cik vien viņa pastāv, tik viņa saista, nedz ir brīva, nedz dod brīvi. Tātad brīva mīla ir jau par sevi pretruna. Dot otram, mīlētam pilnīgu jutekļu brīvību nespēj tas, kas mīl. Labākā gadījumā ir vai sevis vai otra, vai mīlas pārpratums. Brīve ir tikai tur, kur ir pilnīga savstarpēja vienaldzība, kur katrs var darīt, ko grib. Greizsirdība ir mīlas izteicēja pret ārieni, var būt gan arī īpašuma tiesības izteicēja, kad mīla ir ņēmēja, ne devēja.

Bet attīstība iet uz mīlas iznīkšanu, nevis noliegšanu. Paliks tik juteklība, un tā var būt demokrātiska. Arī te atgriešanās uz pirmatnību.

9.3.12.

"Bērni, plosaties, smejaties, gan drīz raudāsat." Pie I. tas ticis par fatālismu, par likteni, nevar nekad pilnīgi priecāties, jo vairāk priecājies, jo rūgtāk pēc jānožēlo. Tas ir I. mantojums no pagātnes, no tā vaļā netiek, un nu tas tiešām top par likteni. Bet tikai tagad top, caur to, ka to tic. Patiesībā te nau nekā fatāla. Straujākas bērnu kustības dara viņus neuzmanīgus, pieduras, dara sev un citam sāpes. Straujākas kustības liek arī visu aizmirst un paliek tik elementārais egoisms: darīt tik to, kas pašam tīk, nevērojot ne citus cilvēkus, ne ārējos dabas priekšmetus, aizmirst egoisma atkarīgās robežas, atkarību no ārpasaules. Tad, kad nākusi sadursme, sajūt to jo sāpīgi kā pārestību šim elementāram egoismam, kurš viens ir īsto jūtu, cilvēciskās patības, laimes priekšstāvis. Tas tad ir tas jaunais liktens, pret kuru rūgtums paliek sirdī.

10.3.12.

Katra doma zudusi, tiklīdz to neuzraksta. Man bij vakar un šodien pulks tematu, par ko rakstīt; nevarēju tūliņ rakstīt, gribēju īsumā atzīmēt, bet likās tik skaidri, ka neaizmirst. Kad nu varētu rakstīt, nau ne miņas. Ar jūtām ir tas pats. Kad tiek uzviļņotas, straujo par daudz ātri, rodas pārāk daudz, nevar ne mazāko daļu aptvert, ne izteikt, ne vēl uzrakstīt. Vēlāk grib viņas lietot, uz viņām atbalstīties runā, jūt, ka pašam ir taisnība, - bet nau viņu vairs un paliek tik smagums, ka cieš pārestību, nevar pierādīt savu taisnību. Viss nogrimst, bet sakrājas dvēseles dziļumā kā dūņas un rūgtums. Ko radīt? Atzīt par likteni, t. i., pazaudēt visu un sevi līdz. Kas lai līdz? Atkal tik mehānika. Atzīmēt visā īsumā tūliņ, vēlāk izvest. Iegādāt, ka pats ir savs materiāls arī darbam. Cik briesmīgi daudz tā ir zudis. Īsti visi darbi un dienas grāmatas nau vairāk kā stikla puķēs atspīdums pret pašu sauli. Glābt vēl, ko var. Atmiņu atkal vingrināt un audzēt.

11.3.12.

Man vajga mehāniski norakstīt nost savus nemierus. Jau viņus uzrakstīt vien ir solis uz mieru. Tad var viņus galīgi caurdomāt un izprast, un tad ir miers. Bet nau tik daudz laika tagad, un vēlāk viss aizmirsts. Par to jāved atsevišķa grāmata. Galu galā visām, arī ārējām grūtībām, jāmeklē sakne sevī. Es gribēju taču no I, iztaisīt sev palīgu. Bez prāta un gribas nau izsmejama visa kopdzīve. Es pats darīju, ko domāju par vajadzīgu, bet izrādās, ka palīgs bij un varēja būt tik vienā laika metā; ilgāk izstiept to laiku nevar; veltas sāpes abiem. Mana kļūda, ka es gribēju sev palīgu uz visu mūžu, ka nedomāju, ka viss relatīvs un attīstās. Es pats sevi pieslēdzu un ar vari pieradināju, nu man trūkst spieķa, nu taču vecumā jāmācās iet bez spieķa. Vainot citus nozīmē tikai sarūgtināt sevi pa ilgo laiku un vēl vairāk izrunā. Ne vainot, bet darīt, kas jādara, lai es nāktu pie miera un darba. Jāatraida arī doma, ka citur es varētu atrast sev palīgu; tādā vecumā ļaudis top vientuļi, un tādi raksturi var būt tikai vientuļi. Nelausties, bet likties ar to mierā.

12.3.12.

Jāsasniedz tāds stāvoklis, ka var drāmas rakstīt bez pārpūles, t. i., jānāk pie sistēmas; jāraksta tik kārtīgi, kā ēd un dzer. Visas drāmas man līdz šim rakstītas tikai aiz gadījuma. "U. un n." daudzkārt pārtrauktā un atmestā darbā, pārāk aši un intensīvi, "Z. z." visa vielas atrašana, plāna uzbūve un izvešana kopā tikai 4 nedējas; "I. un Ā." arī pārtrauktā un atmestā darbā vests, tad termiņa spaidā 3 cēlieni divos mēnešos. Nu jāvārgst 3 mēneši un vēl maz. Vaina, ka drāmu rakstīšana un vispār rakstniecība nebij vēl uzskatīts kā amats. Nu reiz būtu jāizšķiras priekš literatūras, politikas vai nekā.

Drāma der labi kā amats, viņā ļoti daudz tehnikas. Pamats gan visaugstākā, dziļākā un plašākā lirika, vispusīgākā izglītība, tuvākā līdzdzīve politikā, bet nekā no tā nevar izlietot, kad nau tehnikas. Vingrināties amatā: lasīt teoriju, lasīt visas drāmas, apmeklēt izrādes. Sev atrast un nolikt darba veidus: īsi, 2500-3000 r[indiņas], 2 1/2 -3 mēneši. Labi būtu, ja pietiktu 2000 r. Tad 3 mēn. uz vielu un plānu. Atliktu gadā vēl atpūtai 3 m., mazam darbam 3 m. Studēt grieķu veidu. Arī Šekspīra īsums. Varbūt sev dibināt šablonu kā spānieši un franči? Vispirms ņemt gatavu vielu un ēpiku, lai netērē spēku blakus lietām, kur tas vajdzīgs darbībai. Līdz šim es velti tur izšķērdies. Arī "Jāzepā" vēl daudz aizņems idejas, tad lūkot nodoties vienīgi darbībai.

13.3.12.

Ar kādām acīm Jansons un partija nāk un lūdz palīdzību no "Ug. un N." jubilejas, kuru un naudu lai visu dod priekš vēlēšanu fonda? To pašu "U. un n." viņš 8 gadus noklusēja, vēl pēdējā gadā Jansons "Pēt. Kalendāri" gluži atklāti nožēloja mani, ka es tādu lietu rakstījis. Arhivārs un katordznieki vēl tad, kad jau "U. un n." tika izrādīta ar lieliem panākumiem, pārmeta man, ka tādu rakstījis. Un nu "U. un n." jubilejas nauda ir gandrīz vienīgais glābiņš vēlēšanu fondam, jo vācu partija nedod ats, organizācijām, tikai krievu koporganizācijai un tādas nau; amerikāņi ar katru gadu sūta mazāk, nogrimdami savu "lokālu" sīkumos. Strādniekiem nāk pašiem virsū streiks. Jā. Bet vai jel viens vārds teikts man par apmierināšanu, jel cik atzīstas, ka maldījušies un mani gadiem cauri sāpinājuši un noturējuši mana talanta attīstīšanos priekš partijas? Ne vārda. Ne mazākās aizdomas no cilvēcības. Kas tas ir? Vai tā ir kultūras partija? Te nau atsev. persona. Visi ir tādi vien; tāda ir sistēma. Tā gāja nabaga Gorkijam. Kad manis nevajdzēs, atspers arī mani nost, un mans draugs braukās apkārt lasīdams nožēluma pilnus referātus par manu pagrimšanu. Tāda ir reāla partija. Mana ir tā, kas gaisā karājas. Vai nau labāk atteikties no naudas došanas un viņu cildināšanas? In. tā darīja jūrmalā no "šķidr.", jubilejas naudu paturēdama sev, un tas nekaitēja. Vai stāties uz viņu stāvokļa? Man ir savs.

14.3.12.

Ik dienu citā vietā saule lec. (Par sprīdi tālāk.)

Lielās zobu sāpēs man sāp pat bārdas mati, kad aiz tiem velk. Bet pie ādas piedurties var bez sāpēm. Kā tas izskaidrojams? Varbūt tā. ka matu saknes stāv sakarā ar sīkām nervu stīdziņām, katram matam sava stidziņa. Un tad sāp. Kamēr ādā nau tik bieži nervi. Un varbūt tie top arī rauti citādā virzienā.

*

Medicīnas zieds skaitās ķirurģija. Kad viņai uzbruka un ar tiesību, es arī atsaucos uz ķirurģiju, kā uz viņas lepnumu un ziedu. Bet šis zieds ir asiņains upura zieds. Tieša, bet pārāk primitīva palīdzība. Barbariska kā agrākā dēļu likšana un asins ciršana. Vajga uzturēt spēkā un funkciju izpildīšanā ķermeni un locekļus, tad nevajdzēs asiņainu griezumu, kuriem līdz tik daudz pazaudē spēku, kuri vairs neatgriežas. Mans riebums arī personisks kopš mana kakla augoņa pilnīgi nevajdzīgās izgriešanas. Otrais, uz muguras pats no sevis nozūd; tāpat šis arī būtu.

*

Pie kastaņām, samērā retām, aug mazi bumbuļi. Nau stipri saauguši ar mizu; līdz kokam nesniedzas sakari. Visvairāk aug apakšā, ne augstāk par vīra augumu. Kas tie ir? Laikam mizas ievainojumi kā pērles; varbūt no gliemežiem, vai skudrām, bet tās es neredzēju. Pētīt.

*

Papardes (laikam) augot izlaiž laukā stiebriņu ar lapiņu, kura ir noliekusies uz zemi, tik dziļi, ka izskatās no zemes lienam āķis ar abiem galiem zemē. Es domāju, ka lapiņa ir aiz kā aizķērusies un nevar atliekties vaļā un stiepties pret sauli. Es palīdzēju pacelt galviņu, kamēr tā nolūza. Nu novēroju vēl citas, atradu arī, ka ir papardes, un ka taisni tā visas nāk laukā. Kādēļ tā? Vai lapiņa jāsargā zemē iekšā, kur ir siltāk? Kādēļ tik papardes tā dara? Vai viņu lapiņas ir maigākas un vārīgākas? Kad stiebriņš ir jau paaudzis kādi centimetri 10, tad lapiņa sāk liekties uz augšu un pate ceļas un veras pretī saulei. Lapiņu ir vienmēr trīs; attīstītas jau pašā sākumā ar visām spuriņām.

*

Mazs tārpiņš, 2-3 santim. grieza uz sevi manu uzmanību, ļoti spēji lēkājot, savīstoties spirālē un atlaižoties, vienu galu stipri izstiepjot, paceļot. Tad viņš atkrita rāms. Kad paņēmu uz lapiņas, viņš atkal sāka to pašu, urbās it kā lapā iekšā ar galvgali. Nevarēju saprast cēloni viņa uztrauktībai. Ievainots nebij, skudru klāt neredzēju. Kad viņš nu apklusa un izstiepās, viņš drīz nomira. Par pāris minūtēm bij jau sakaltis. Paņēmu līdzi sev. Nebiju nekad nekā redzējis tik spēja, sparīga un stipra.

15.3.12.

Ģīmetnes no Rufa. Man iznāk labāk, kad galva vien zīmēta. Stāvs, miesas turēšanās stingruma un t[aisna?] l[īnija?] atkaras no āra, no sajūtas, no dūšas, bieži vien no gadījuma tehniskā ziņā. Nemaz jau nau ko runāt no gluži ārējām lietām: pozas, nostādīšanas, no nolikta skata, svārkiem, gludinātiem matiem, prašanas nostāties. Kad ir galva vien, tad viss tas nau izdzēsts, bet tik atbīdīts otrā vietā, jo galvā jau izteicas cilvēks ar visu savu būtni: tikai galvā tad no ārējā nau tikdaudz iespaids, kā atspulgums, kas ir pārstrādāts, ticis par patību.

Tas arī ir mākslas princips: dot galveno un raksturīgo, bet to tad izvest pilnīgi, ar uzsvaru pat. Pēc šī likuma attaisnojamas arī Rodēna, Klingera portreļu statujas-modernas, bet kailas. Kad Šillers, Gēte ir doti savos tā laika vēsturiskos kostīmos un nolikti aprēķinātā pozā, tad tas netiek attaisnots no mākslas prasībām, jo mākslai nau daļas gar vēsturisku sīko patiesību, nedz ari gar kādu ideju, kura tiem vīriem nau galvenā, bet gan daļa gar šo vīru patības vienkāršāko un pilnīgāko izteiksmi. Rodēnam turpret nau taisnība dot Viktoru Igo pilnā stāvā kailu, jo atlēts viņš nau miesās, bet garā. Mākslinieks aizrāvies no sava amata: stāva tēlošanas un domā ar miesu dot garu. Arī sejs ir miesa, bet seja vien tad arī pietiek; dot miesas cik maz var; tā būs pareizi. Sejs gara abstrakcija. Viņā viss.

16.3.12.

Apkarot savu pretnieku personiski nozīmē viņam glaimot un pārspīlēt viņa nozīmi. Jo aiz katra strīda slēpjas vienmēr kāda objektīva lieta, kāda domu starpība uzskatos vai līdzekļos. Kad arī liekas kāda persona nepatīkama tikai sava izskata pēc, tad arī tam dziļāka sakne ir lieta, jo viņš tad ar savu izskatu liekas pierādām, ka ir pretēja uzskata piekritējs. Svētulis man nepatīk, blēdīgs, varmācīgs cilvēks - tie ir cita pasauls uzskata cilvēki, instinktīvi jūt pretnieku, nomana vai grib nomanīt no sīkumiem, no viena vārda.

*

Pasaule top arvien garlaicīgāka fantāzijas cilvēkam. Nau vairs noslēpuma uz zemes, ne vēsturē, ne ģeogrāfijā, zemes vidus valsts top republika, debesu dēls dibina porcelāna fabriku. Indijā nodibinājas rūpniecība, pie sumeriešiem un akādiešiem aizved dzelzceļš. Bet kad noslēpums un bijība nau uzturami reālā dzīvē, viņu jāieceļ vēsturē. Tik bagāta ir modernā pasaule, ka viņa var vēstures dokumentus krāt lielumā. Un vecās brīnumpilsētas un zemes ir vēstures dokumenti. Bijība pret viņiem ir cilvēces bijība pret sevi pašu, pret savu jaunību, pret noslēpumu un poēziju. Rūpniecībai paliek viss pasaules plašums, senas kultūras dokumentiem lai atļauj vietu šaurumā. Lai kultūras pasauli dibina lielos muzejos, kā no Pompejiem, tā no pašas Romas, no Atēnām, Indijas vēsturiskām vietām, Bābeles, Ninīvas, piramīdu, Ķīnas svētumiem, Peru, acteku Ozira. Viss tas var izzust ātrāk nekā tautas dziesmas. Lai glābj, ko var glābt, nebūsim Omāri un vandāļi, bet s. d. un kultūras cilvēce.

19.3.12.

Man pārmet Duburs, ka neesmu pats (skaļi) lasījis, šo sīkumu aizmirsis. Skaļi lasījis sev pats neesmu, bet I. gan. Bet galvenais, ka esmu simtkārt lasījis pats sev, klusi. Bez tam katrs pants vēl biežāk lasīts un cilāts par sevi. Un tomēr tik ātri rakstīts. Tā liekas pretruna, bet nau. Iespējamas abas lietas, kad domā ļoti intensīvi, t. i., ātri. Tas atkal iespējams tad, kad ir vingrinātas domas taisni uz ātru darbošanos, kad klausa vissīkākam gribas spiedienam, kad stāv vienmēr gatavs, kā, piem., cīnītājs uz uzbrukumu vai atgaini. Tas atkal iespējams, kad nervi smalki strādā. Bet grūtību tikai izteikta viena daļa ar to. Jo tam pašam nervu spēkam reizē jāpārredz arī visas galvenās līnijas un reizē visi sīkumi. Arī šis sīkums: lasīšana, ir darīts un tūkstošiem citi. Nervi tad vien var tik intensīvi un zibens ātri strādāt, kad top, vienkārt, no ļoti stipras gribas piespiesti, un, otrkārt, no jūtām nesti un pabalstīti, un no domām virzīti. Arī domas neritētu tik aši un loģiski saistoties savā starpā, kad jūtas nebūtu nesējas, t. i., nervu uzbudinājums top pastiprināts no jūtu uzbudinājuma un šinī divkārtējā uzbudinājumā darbojas domas tik plaši aptveroši un zibens aši, kā laikam tikai vēl azarta spēlēs vai karā. Še arī iemesls, kādēļ spiežos uz drāmu.

20.3.12.

Iejusties darbā nākas diezgan grūti: laikam nau vainīgs laiskums vien, ka man neiet vēl ar "Jāzepu". Šoreiz bij cits šķērslis. Pārlasot neizšķirtos gabalus, no vienas Jāzepa runas sāku pats raudāt un tik stipri uztraucos, ka nevarēju nemaz domas koncentrēt. Tad zināms laiskums to ņēma par iemesli nestrādāšanai.

Es arvien vēl ļoti brīnos un kaunos, kad pats uztraucos un raudu no saviem darbiem. Vai tā ir nervozitāte? "Indulī" beigu cēlienos tas man gadījās vairāk reizes. "Zelta zirgā", kur nebiju tik uztraukts, laikam nē. Vai tā zīme, ka esmu ticis nervozāks? Vai no tā var slēgt uz darbu labumu? Laikam nē. Jo esmu raudājis par citu darbiem, kuri nemaz nau bijuši sevišķi labi. Balzaks tāpat raudājis par saviem varoņiem. Stipri, netīšām iedomājas un situācijas pavedina. Bet ir arī briesmas, kā, piem., " Jāzepā". Kur tad tur izeja? Viss, ko atrod, ir tik frāzes. Cilvēcei nekas, bet man jāmirst. Kad vēl būtu vienkārša aša miršana, bet visu mūžu vadīt mokās un netaisnībā.

Vai darbam nekait tāda uztraukšanās? Var gan atrast dziļākus, asākus vārdus, bet vai nemaldos, turot to par labu un iespaidīgu uz citiem, kas tik pašam iespaidīgs ar paša līdzīgu situāciju. Vai netura savas jūtas par objektīvi izteikto? Tik bieži patīk pašam kas aiz blakus iemesliem, ko publika nezin. Vajga mācīties sevi redzēt arī jūtās, tad būs labi. Vingrināties. Jā.

21.3.12.

Savus darbus nemēdzu lasīt drukātus. In. lasa tūlīt savus un manus; esot citāds un vienīgi pareizs uzskats, ka gluds noraksts un skaidrība. Mana psihika citāda. Strādājot, radot kādu darbu, es pārāk intensīvi viņā iedodot, pārāk vispusīgi un reizē visu aptveru; pati strādāšana iet alpām, ļoti pēkšņi un tik aši, ka es nekad nespēju ar zīmuli sekot viņam. Sekas tās, ka viss darbs gandrīz piepeši izdomāts cauri ar vislielāko piepūliņu, tātad ar vislielāko nogurumu. Kad viņš ir gatavs, vai vēl biežāk negatavs, bez nogludinājuma, tad tiek nostumts no sevis nost, izgriezts kā augons, nokratīts kā mocība. Kad ir brīvs, tad nekas vairs lai neatgādina viņu; it sevišķi tad nau iespējams lasīt cauri, jo caurlasīšana ir arvien zināma darbošanās, sevišķi tādēļ, ka viss jau palicis negludens un izaicina uz gludināšanu. Lasīt būtu tikpat, kā nobeigto mocību sākt no jauna, vāti tirināt ar pirkstiem. Pat kritikas nelasītu, ja to nepiespiestu. Man pietiek pilnīgi, kad zinu, vai kritika rakstīta draudzīgā vai naidīgā garā. Tad interesē tikai šī politika. Vainīga arī drusku kritika - vismaz var derēt ierunai, ka no viņas tā kā tā nevar neko mācīties, jo viņa pilnīga nelietpratēja un partejiska. Pirmais Duburs par "Ind. un Ār." raksta tā, kā var mācīties. Mana nelasīšana un nelāgais darba veids laikam izskaidrojams ar nervu vājumu. To vajga labot.

22.3.12.

Vai krievu teikās var izcelt drāmu? Vispār teikas ir dotas episki: tauta, atskatoties atpakaļ uz savu vēsturi, dara to rāmā garā; mīla kā nelaiķiem, bijība, bet ne vairs līdzdalība, ko prasa drāma. Tātad temats, ko dot teika, ir episki veidots. Labāk ņemt to pašu tematu, kā to dod vēsture, proza, tikai objektīva patiesība, ar maz veidojumiem.

Tam pretī: vēsture nedod arī nekādas sevišķas intereses vielai; publika reti gaida tikai kailus faktus. Šillers dod vienmēr vēl kādu blakus interesi. Varbūt pat Šekspīrs. Tagad jāmeklē tad t. s. idejas, līdzības garīgos virzienos, vai simbolu - modernu dzīves uzskatu jeb filozofiju.

Teika dod vielu ietērpā, kuras sajūta kaut gan drāmai sveša, bet publikai tuva. Idejas un simbolus var vieglāk ielikt nekā vēstures vielā. Grieķi pārvērta tikai episku vielu dramatiskā. Ar savu laiku bij sakars. Mums taču nau vairs. Tā viela nau pilnīgi pārvērsta drāmā. Tātad lielas grūtības. Nībelungas nau pārvērstas drāmai. (Hēbels neskaitās, par maz spēka; arī Vāgners nespēja; dod tikai galvenos vilcienos.) Vai tātad pilnīgi neiespējams? Jeb vai tik ļoti grūti? Vai nau vajadzīgi? Vai tas nebūtu lielākais problēms, pārvērst veco, gulošo dzīvi par jaunu, mostošos, kad epu pārvērtu par drāmu? Iztaisīt zinātniski visu tautu epu abstrakciju vai ņemt vienu, tipiskāko? Sengrieķu kā mākslinieciskāko, vecbabiloniešu kā vecāko, ģermāņu kā centrālo, krievu kā jaunāko, barbarisko, vai latvu kā visbrīvāk veidojamo, jo negatavo, toreiz neizaugušo, tad augošo. Tā labi.

23.3.12.

Mans stils "Indulī" pieder pie romantiskā, Šekspīra stila. "U. un n." arī, bet īpatnējs. Tātad "Z. zirgs". Vai katrai drāmai vajga arī sava stila? Vai nau pareizāki, ka tikai stila dažādības sīkumos, bet stils viens pašam rakstniekam? Kas vairāk: dažādība vai vienkopība? Dažādība pieder vairāk dramatiķim, kuram jābūt objektīvam, jāiedomājas visā, jādod viss ar viņa īpašībām, - tātad arī stilu? Bet stils ir veids, kā tēlo ārpasauli, gan pilnīgi objektīvi, bet tomēr pēc savas dabas atsevišķa individualitāte - dramatiķis. Bet no stila arī neizbēg, nau tas jāmeklē. Arhitekts var būvēt visādos stilos, un tikai tik tāli stils var būt dažāds arī drāmās. Es no romantisma bagātības, raibuma un sīkumiem tiecos uz vienkāršumu un lielumu. Tik divi stili: grieķu-franču-romāņu - Šillera un ģermāņu-romantiķu - Šekspīra, Kad es tiecos uz grieķiem, bet bagātība man ir, vai nesavienosies abi stili? Vēl es piekopju te vienu, te otru vairāk; vēl nau apzinīgas vienošanas.

"Jāzepam" der lielais, vienkāršais stils; man tomēr ne naivs. J. Cēzaram no Šeksp[īra] dots romant. stils, man jādod lielais; bet atkal nau naivs. Sofokls naivi liels, Man - apzinīgi liels.

*

Jaunais stils var būt liels un vienkāršs, viņam jābūt tādam, jo parādību, kas aptveramas, ir saradies pārāk daudz. Bagātais, neorganizētais, bezsistēmas Šekspīra stils vairs nau iespējams, tas dotu tikai materiālu krājumu, kā speciālistu zinātnē. Š[ekspīra] laikā jā, jo tad materiāla vēl bija maz. Jau Šillers pusapzinīgi nau tik izšķērdīgs un nekārtīgs; no viņa sākas lielā modernā drāma ar kārtīgu uzbūvi, pēc franču parauga, kur tikai par daudz uzsvērta sistēma. Bet jaunais stils arī nevar būt naivs kā Sofoklim; ja ari viela naiva, tad mēs viņu ņemsim apzinīgi, mēs par daudz zinām, mēs nevaram to noliegt, mēs nevaram uzņemt naivumu. Tātad jāsavieno bagātība un vienkāršums. To var panākt, kad bagātību izrāda ne kā Šeksp. faktos un notikumos, bet idejās, kuras pašas ir jau apstrādāti fakti, sistematizēti. Šai ideju bagātībai dod lielumu un vienkāršību caur to, ka viņas saved uz vienu kopideju, pasaulsuzskatu, simbolu, turklāt simbolu tapšanā un maiņā, kas vairāk dramatiski nekā Š[ekspīra] fakti.

Arī līrikā tāda pat pārvērtība. Š[ekspīrs] tēlo gan raksturus, bet bieži stāv arī par sevi; tēlo faktus un top episka. Jaunā stilā arī lirikai jābūt pildītai ar domām, t. ir, apstrādātiem faktiem un raksturiem. Tikai abstraktām domām ņemama konkrētā daba par izteiksmes līdzekli. Arābu un romāņu stils kopā - gotika. Tā jaunais stils lai top liels.

24.3.12.

Atbrauc A. Ķeniņa: mana kārtība traucēta, un es tūliņ esmu uztraukts, rīkojos pārsteigti, jūtos nepatīkami, kā saraustīts. Eju telefonēt In. uz C[īrihi]. Telefons vēl vairāk mani uztrauc, grūti dzirdu un tur arī grūti saprot. Laikam taču sapratīs, ka lai brauc. Norunājām līdz 10, kad gribu taisīt logus ciet, no balkona sāk atkal runāt, līdz pat p. 12 naktī. Miegā jūtu uztraukumu un nogurumu. Veco māmiņas lielo zirgu redzu sapni, mierinu viņu, ir istabā, kur nu viņu likšu.

A. Ķ[eniņa] domā, ka sākot interesēties par nacionālismu, izteikts literatūrā tas nekur neesot, bet it kā jūtot, sevišķi zemniekos. Bērziņš Parīzē runājis par "Induli", atreferējis, esot tur tik viens eksemplārs, nožēlojis, ka neesot sociāli problēmi atrisināti. Bet vispār arī s. d. neesot tik krasi pretnacionālisti vairs; pie šās ciemā nākuši katru dien, aplēģerējuši, tā ka viss mēness aizgājis bez darba. Grib rakstīt, grib lauku dzīvi vest, apnikusi sabiedrība. Rakstnieku vakarus vairs nerīko, viņa bijusi tā pulcinātāja, Akuraters un d[ekadenti] atšķēlušies. Neesot tagad laika uz literāru strādāšanu un taču gribot. Ar Varnoviču muižu varbūt neiešot, ķieģelnīca ienesot 3000 r., muiža pate neatmaksājoties. Pusgraudnieki. Varbūt turēs pansionārus. Rīgā namu būvēm būšot krīze. Rūpniecībā neliekot naudu. Uz laukiem lielākā rosība. Celmiņš agronoms - ideālists, strādājot par 2000 r. Amerikāniete latviešus dievinot. Poļu virsnieks atteicies 1905. g. šaut pēc baronu listes. Aizcelts projām. Latvieši esot inteliģenti.

1.4.12.

Uzņemu piezīmju rakstīšanu tikai šodien, pēc 8 dienu pārtraukuma. Mazs starpgadījums, 4 dienas viesis un I. atbraukšana, un tādēļ nespēju uzturēt savu kārtību, nerakstu ne kalendāri, ne piezīmes, nevingroju, nestrādāju, tikai retas reizes biju rakstījis dienā piezīmes, kad biju izgājis staigāt. Bij jāpārkārto kārtība, un tas tad ir divkāršs spēka patēriņš. Lai tā vairs nenotiktu un nezustu pārāk daudz laika, nezustu veselība caur nevingrošanu un nekārtīgu darba un atpūtas sadalīšanu, caur piespiešanos pie nepieciešamo darbu izdarīšanas, caur atkārtotu vezuma ievilkšanu: vajga atrast kārtību, kura piemērojas arī šiem nekārtību gadījumiem, un vingrinoties izlietot arī sīkās laika strēmelītes un atkrisles. Šo pēdējo prata Goethe un. daudz caur to ieguva. Vai nu viesi un I. jāatstāj laikus vakarā, bet tas ir diezgan grūti, varbūt tad, kad būs man vairāk autoritātes vai egoisma priekš uzstāšanās, vai jāceļas rītos agrāk augšā, tūliņ pēc mošanās, un jāvingro, un jāved dien. grāmata vai piezīmes. Izmantot arī laika atkrisles tagad grūti, jo nau tik daudz spēka, aši nogurstu, negribu tik daudz piespiesties. Vajga tā, ka dara labu.

3.4.12.

Ierīkot kārtīgu vingrošanu, celšanos, piezīmju rakstīšanu, vēstules un darbu ir ļoti grūti kopdzīves dēļ. Vakar sāku atkal uzņemt kustību, bet paspēju tikai 8 kartis vēstules. Pamazām izvest šķiršanos, lai I. nesāpinātu; atradināties pašam. Nelikt I. just, ka ir atbildīga. Būs grūti, bet pār visu pārnesīs pāri darbs. Jūtos tikai vēl vājš; kūra nau darījusi laba, tikai māga panes pienu. Sāku piespiesties strādāt, bet panākums mazs; tās pašas 8 kartis gāja grūti. Domas nekādas nenāk pašas, viss vēl grib gulēt un atpūsties. Kad būtu psih. miers! Uzbudinājums gan nau tik liels un ass; laikam esmu pieradis. Arī pie šķiršanās domām. Vairāk vajga vēl domās un jūtās uzsvērt ne pašu šķiršanos un sāpīgo priekšvēsturi, bet to, kas darāms pēc tam. Netaisnību un pārestību man un I. pilno egoismu vajga neieskaitīt par svarīgu, salīdzinot ar manu darbu, kas stāv priekšā. Aizmirst nevar, bet var zināt, ka mans pozitīvais darbs vairāk sver nekā gainīšanās pret ārpasauli. Uzstāšanās pret ārpasauli arī prasa par daudz spēka, un ārpasaule nau vērta cīņas un uzvarēšanas. Savs darbs taču lielāks. Un ārpasaules uzvarēšana un pārvēršana tiek izdarīta arī ar spēku, kas pāri paliek, atkrīt no darba, un vēl vairāk; pats darbs jau ir darbs priekš ārpasaules. Tas viņu pārvarēs. Darīt tik to, vairīties no ārienes, ne gainīties. Ņemt visu par ārpasauli, arī I. Tas man vien tagad atliek, kur nespēju viņu pārvarēt. Man vajga tā uzvarēt.

6.4.12.

Krākšana varbūt izskaidrojama itin vienkārši tā, ka guļ uz muguras, un aizmigušam žokle atkrīt vajā, elpu sāk vilkt caur muti. Krākšana tikai tad, kad vaļēja mute. Bet tad sievietēm vajdzētu biežāk krākt, jo tās guļ biežāk uz muguras. Vai tāds fakts ir novērojams?

*

Vai var izšķirt rīta saules apgaismojumu no vakargaismas? Bērnībā biju reiz iemidzis priekš pusdienas un uzmodies ap launagu. Nevarēju sākumā apķerties, bet tad tomēr sapratu, ka vakars, tik nezināju, pēc kā vēroju. Gaiss rītā ir skaidrāks, vakarā putekļains, dienā sacelts. Kad zin, kur ziemeļi, tad vakara saule pa kreisi. Mežā un pļavās putni un kukaiņi, bites, tauriņi kustīgi, vakarā agri lielākā daļa nozūd. Arī pates krāsas (laikam putekļu dēļ) vakarā ir maigākas, neskaidrākas, bet arī dažādākas. Rītā visraksturiskākais ir svaigums, paši esam svaigi, vēsums, puķu un zāļu izgarojumi, puķu dārzā jūtamies it kā vēl svaigāki. No rīta puses mazāk karsts, līdz 12. Lielākais karstums starp 2-4. Rīta vēsums dzīvinošs, vakars - mierinošs.

Agri no rītus celties, nevar nemaz aptvert, cik pārāk gara diena.

7.4.12.

Lieldienas. Cik skaists ir katrs laimes gadījums, katrs mazais pieskārumiņš ar mazā pirkstiņa naga galiņu. In. brauc uz Somiju viena, liek turp atvest māmiņu, padzīvo kopā dažus mēnešus, karstos vasaras mēnešos, nogaida varbūt vēlēšanas un var braukt uz Rīgu. Ja nē, brauc atkal tūliņ šurp. Tad I. uzplauks atkal un sāks tikt vesela, kad būs pieskārusies dzimtenes vismīļotai rokai. Gan tad visu citu arī panāks vēlāk; Rīgu un jūru, un cilvēkus. Bet vecā māmiņa nevar gaidīt; Doriņa raksta, ka esot atkal vājāka. Laimīgā doma, ierobežot vēlējumus, ņemt tik visvajadzīgāko vispirms, šķirt jēdzienus, ātrāk panākt skaidrību attiecībās, domās un jūtās. Arī še vēl tad pāris mēnešu I. taps mierīgāka un veselāka un man arī būs vieglāk kopt un tad varēšu labāk kopt. Viņa rakstīs atmiņas un aptvers labāk savu pagātni, varbūt taps, ja ne brīva no pagātnes, tad patstāvīgāka pretī savai pagātnei: netiks tā nospiesta, varbūt zudīs tas fatālisms, kas bij līdz šim viņas jaunākais ienaidnieks, bet reizē viņas stiprākais pamats. Tas nepārvaramais, pret kuru atsitās visa mana uzmācīgā, nepacietīgā spurība, mana gudrība un visa mana mīlestība. Māmiņu redzēt pieder pie atmiņām. Viss ir sakarā ar to laimi.

8.4.12.

Lielums patībā kā mērojams? Pēc garīgām spējām. Bet ar to vien nepietiek. Jāsaka pēc garīga satura. Spējas ir tik varbūtības, dinamiskais lielums, relatīvais, saturs ir tiešamība, statiskais, absolūtais lielums. Abi prozas, bet abi paliek šinīs attiecībās arī tā. Kā sajēgt patības garīgo saturu? Visuzkrītošāk, jo skaidrāk, - garīgais saturs patībai tas, ko viņa garīgi tura atmiņā, t. i., zina. Daudzām lielām patībām liels ziņu krājums tiešām stāv pirmā vietā, viņš tad arī daudz zina un ar lielu atmiņu: Markss, Kants, Bēkons, Aristotelis. Arī citiem lieliem ziņas vajadzīgas kā materiālas spējas darbībai, bet ne tādā lielā mērā kā zinātniekiem, politiķiem: Cēzars, Napoleons. Dzejniekiem jāstrādā ne tik daudz ar vecu klājumu ziņu, kuras jāsakārto jaunā kārtā, organiski jāsavieno, lai taptu dzīvi, jauki organismi un idejas. Dzejnieki rada ar fantāziju jaunus organismus brīvi, bez liela aparāta. Pie viņiem tātad patības lielumu labāk svērt ne pēc tā, ko viņi zina, bet ko iedomājas: fantāzijas bagātums, daudzums, tēlu organisku attiecību, krāsu, skaņu, raksturu, būtību, kurā ir jau radīti, stāv jau gatavi domu atmiņā un kuri tiks radīti iz neskaidrā iespaidu materiāla. Te satiekas abi elementi, statiskais un dinamiskais, saturs un spējas.

9.4.12.

Mums izliekas savādi, smieklīgi un varbūt pat perversi, ka orientāļu dejotājas atklājušas viduci, bet apsegušas krūtis un kājas, kuras mēdz atklāt mūsu dejotājas. Morāles ziņā taču viena alga, kuras daļas atklātas, viducis nau nemorāliskāks par krūtīm, kurām tik ļoti tuvs sakars ar dzimumdzīvi, kuras kalpo bērnu barošanai, t. i., gluži pretējam nolūkam pret deju, kas ir tik patika. Orientāļi, kuri šķir patiku no nopietnas dzīves funkcijas, ir morāliskāki. Viņi grib tik estētiku. Un vai ķermeņa vidus daļa, kura nes visu stāvu, kur reizē spēks un smalkums, vijīgums, kustība, lokanība, kam vairāk izteicēja skaistumam. Kājas ir tik attāli locekļi, nereprezentē visu ķermeni, kustas tikai kā līdzekļi, rīki, nedod nekad visas būtnes sajūtu. Viņu kustība ārišķa, stāva kustība rāda pašu iekšējo dzīvību, kairina ar visas būtnes pievilcību, dramatismu, spēku. Torsi arī ir gan skaisti, arī vieni, moderni tēlnieki ir arī tādus tēlojuši bez galvas, bet kājas vien tēlot būtu smieklīgi. Orientāļi pa daudz mūžiem ir dziļāk sapratuši mākslu.

10.4.12.

Man prasa, vai ir atkārtošanās visā pasauls dzīvībā? Vai ir sakums? Kad ir atkārtošanās, tad arī robežas. Kad nav atkārtošanās, tad arī ir sākums. Vai ir nemirstībai? Vispirms uz to jāatbild, ka, ja arī šos jautājumus nostāda pareizi, tad tomēr mēs uz viņiem atbildēt nevaram, tas ir ārpus mūsu ziņu sasniegšanai un izpētīšanai, varbūt pat ārpus mūsu prāta sajēgšanai. Varbūt ar mūsu loģiku tos nevar izšķirt, vajga citu prātu. Attiecības pret šiem jaut. trejādas: modernie brīvdomātāji tic, ka nevar viņus atšķetināt, apmierinājas ar to, ka te dabas robežas un strādā savās robežās. Otri, dievtiči, tāpat apmierinājas, ka tā ir tā dievības daļa, kuru mēs vairs nesaprotam, un paliek pie sava darba. Trešie atzīst, ka ir robežas, bet ka vajga viņas pārkāpt. Nevaram tikt pāri ar tādu miesas un gara uzbūvi, kāda mums ir, tad vajga pašu mūsu miesu, smadzenes un gara virzienu pārveidot un attīstīt. Tātad robežu laušana nebūt nau utopiska. Jau ar to top paplašināta cilvēku organizācija, tā viņš sasniedz labāku veselību un spilgtāku garu un ilgāk dzīvo. Bet var arī ierosināt uz darbību vairākas ganglijas. Atziņas spēju pašu var pacelt. Mēs vairāk domājam nekā senās paaudzes. Var vingrināt smadzenes un tad arī vecos ārpus jautājumus izšķirt spēja būs.

11.4.12.

Es dzīvoju pārāk intensīvā darbā, esmu vienmēr aizņemts ar domām, ar novērojumiem, ar cenšanos pēc kādu parādību izskaidrošanas, ar atmiņu atsaukšanu, projektiem. Arī vienkāršas sarunas top ļoti bieži par dziļām, ja kaut kas mani ieinteresē, un tad sāk smadzenes intensīvāk strādāt. Un tādu arodu, kas mani interesē, ir ļoti daudz. Dzejniekam un politiķim ir ļoti plašs darbības apmērs, daudz plašāks nekā gleznotājam, nesamērojami plašāks nekā mūziķim. Pat sapņos fantāzija strādā tālāk. Sekas no tā ir aša nolietošanās; daudz asiņu top patērētas, smadzenes aši mainās savās sastāvdaļās un aši un daudz atdala nederīgu vielu, kaitīgu ģiftu, noguruma ražojumu. Tos vajga dabūt prom, bet tas notiek laikam tagad tikai caur gulēšanu, un tās nau daudz. Tā sakrājās kaitīgās vielas, nāk reimatisms un nervozitāte. Vajga laikam pastāvīgu ģiftu novadītāju: vannu, svīšanas, veģetārību. Vasaru svīstu tāpat, tātad varbūt jūtos labi. Un no turienes varbūt nāk patika uz karsto klimatu. Kamēr I. ar lēnāku darbību vajga mērena klimata. Bet ja es varu dabūt citur līdzekķus ģiftu novadīšanai, kā elektrību, vannas, un t. l., tad varbūt nevajadzēs tā karstā klimata. Tomēr es Cīrihu sajūtu kā man pretīgu. Mana intensīvā domāšana un runāšana dara iespaidu arī uz citiem; vispirms uz I., un nogurdina. I. vajga no manis atpūsties. Tad būs labi.

12.4.12.

Man ir pārāk plašas intereses, gars neviļus gar visu darbojas, grib to sevī uzņemt, izskaidrot, slēgt un veidot. Zināt visu nevar, padarīt arī nē. Sen jau aprobežojos uz zināmiem laukiem, bet arī tie nau pilnīgi pārvaldāmi. Divas izejas, vai nu jātop par diletantu, vai jāpaplašina sava uzņemšanas un darba spēja, vai iekšēji. Vai ārēji. Vajga sekretāra, kas tura visu tekošā kārtībā, vajga prašanu iegūt arī citus likt pie sava darba, organizēt latv. garīgo darbu un dzīvi. Sievas vajga, kas palīdz darbā intīmās lietās. Modināt iekš katra tās iespējas, kas viņā ir, jo attīstīt jaunas vēl grūtāk. Modināts un iejūsmināts darbosies un palīdzēs lielajā, daudzjūtīgajā darbā. Korespondencē ievērot to vienmēr. Lielākā daļa priekš darba ies bojā, apslinks; daļa taps naidīga un rīkos konkurenci, paši darīs pretējo uz savu roku un atvilks citus. Sargāties iegūt naidnieku. Ozoliņš, Roberts. Vajga vairāk protestēt. Simsons vēl iegūstams atpakaļ. Aktīvi gribēt un iegūt draugus, negaidīt uz piedāvājumiem. Ar lielu laiku nāks par draugiem arī tie, kas apslinkst, vienalgojas un nīst. Te ar iemesls, kādēļ ilgi jādzīvo. Arī dzīves organizatoram ilgi jādzīvo, lai visu aptvertu un pats vēl rīkotu. Jāsastāda ātrāk plāns latv. dzīves organizācijai. Par visu pašam jādabū stiprāki nervi. Jāiedala labāk laiks starp dzejas darbu un organizācijas darbu.

*

Tagad top skaidri redzams, ka I. iet projām, vismaz uz vairāk mēnešiem būšu viens; visi līdzekļi par labu darbībai zudīs: ierosinājumi tieši, pārrunas, kuras gandrīz kā darbs pats, līdzdomāšana, fiziska apmierināšana, regulārība nervu darbībā, paradums, - viss kritīs nost. Kā šo tukšumu piepildīt un kārtības, un paraduma lauzumu salabot? Palīdzēs tikai jo intensīva darbība un stingra kārtība. Vislabāk produktīvs dz[ejas] darbs, kurš prasa visvairāk spēka, bet ari vislabāk atalgo ar patikas jūtām. Pa starpām un pēc darīta dz. darba latv. taut. organizāciju rakstīt un pārdomāt.

I. arī piemērs, cik maz es protu ekonomiski rīkoties ar līdzekļiem no āras; arī no iekšas. Audzēju I. nesistemātiski, pats nezināju, ko gribu. Pat tagad nau vēl skaidri ne izdomāts, ne uzrakstīts. Visvairāk tērēju laiku un viņas un savus spēkus ar sīkām greizsirdībiņām, rūgšanu, ļaunošanos. Nogurdināju I. galīgi, un liels lauzums manā kārtībā un dzīvē. Bija pie Morandotti runa par palīdzību lielajā darbā sakarā ar "Gaismas pili", bet I. savs darbs. Nevar dalību ņemt tieši manā rakstā un tiešā darbā, bet tik caur pārrunām un caur savu darbu, kurš jāieliek man kā daļa manā dzīves darbā. Tik lielam vajga būt šim lielajam darbam; ka viss I. darbs tur ietilpst iekšā. Arī citus jāuzņem tur, t. i., jārīkojas ka manā sistēmā var ietilpt. Arī tā jādara kā Пушкин ar "Евг[ений] Онегин". Ņemt visu.

13.4.12.

Es visus gadus kopš lielā lūzuma, pirmās lielās ilūzijas par Resno un draugiem, par partiju 1895. g. domāju, ka man stāv priekšā liela cīņa pret šiem pretniekiem. Es savā ziņā gatavojos uz šo cīņu, es pārmainīju savus ieročus, es pārcēlu visu uz citu lauku, kurš šiem pretniekiem nepieejams, - uz literatūru un dzeju. Vispirms tulkoju, kur man mazāk varēja pieķerties tad, kad "Fausta" tulkojums bij nosaukts par "F." pulgojumu, bet citi atzina, nācu klajā arī ar savu dzeju. Tad jau es zināju, ka šī cīņa tapusi man vieglāka, ka ir man ieroči, bet cīņa pret šiem vienmēr paliks kā galvenais. Mēģināju līgt ar Resno, ar Jansonu, bet nekad nekas neiznāca. 1905. no jauna pretības tapa asākas. Jans. un citi mani taisni nobīdīja pie malas. Es domāju, J[ansons] galvenais, bet varbūt jau toreiz bija jauni pretinieki, kurus es neapjaušu. Kad bij J. H. pirms man ar pretnieku, tad par draugu, kad izrādījās Skalbe un Akuraters, un citi savienībnieki par nespējīgiem, tad es vienmēr vēl domāju, ka lielākais pretnieks no visiem ir Resnais, J[ansona] uzbrukumi "U. un N.", un I. tāpat to apstiprināja. Kad nupat bij Asp[azijas], "Dz[imtenes] V[ēstneša]" lieta, arī tad es domāju, ka tā nāk no Resnā, marksistu pulciņš likās man viņa vadībā. Tikai nu, kad Roberts nāk pret mani, es nojaušu, ka esmu aizmirsis apskatīties pēc citiem pretniekiem, ka ar laiku izauguši citi jauni vēl niknāki pretnieki, kuri mani nemaz nesaprot tāluma pēc. Tā "Jāzepam" izzuda pretnieki un atriebība. Uz citu jāvērš uzvara.

*

Manu "Induli" aizstāv pret Duburu Herm[anis]. Sevišķais rakstā tas, ka H. pataisa mani par reliģijas dibinātāju, jaunas filozofijas un reliģijas dzejnieku, bet arī tādu, kas tās izkopj. Kad nelieto vārdu reliģija, kurš man pretīgs, tad H. taisnība. Tas manas dzejas un darbības senu senais pamats un nolūks. III dz. Kr-am tas pats pamattonis, pats personiskākais krājums un pats filozofiskākais, arī priekš tautas; reizē subjektīvākais un objektīvākais. Mana personiska vēsture, "Indulis" tāpat, tikai dots ārēji skatāms. Un reliģija. Kad atņem dogmatisko un svētulīgo, un liek kā pamatu visai psihikai varonību, tad lai sauc arī par reliģiju. Bet vajga cita vārda, un man tā vēl nau. Filozofija man neder, jo jāizteic arī estētiskais elements. Reliģijas dibinātājs - jēdziens man nau svešs, jo bērnībā bij mans sapnis tapt par tādu: liela dieva ticēšana pēc vienas piepildīšanās, tad liela baušļu, nemelošanas ieturēšana. Lūzums īsti tikai ap 15 gadu. Tam jēdzienam ir sava vēsture iekš manis. Manas reliģijas kvintesence vienā vārdā: darīt pazitīvu labo. Tolstojam - nedarīt, nepretoties ļaunam. Sociālisms: pretoties jaunam. Kristn.: nedarīt ]aunu un mīlēt. Mana prasība līdz ar sociālismu aktīva prasība, tiem pasīva, bet soc. grib aktīvu naidu, es gribu aktīvu mīlu.

14.4.12.

Cēlos vēlu, 7, nu bij jāizšķir, ko labāk darīt, vai vingrot vai rakstīt piezīmes, beigās neiznāca ne viens, ne otrs, sāku domāt par "Augstrozes meitiņas" plānu, sevišķi par mīļā nogāšanu zemē. Tēvs ienācis, neizsaka savu nolūku, sabaidē meitiņu, te cerē, te baidās, ka tēvs neaizkavē, te sāk baidīties, ka tik mīļais neatnāk, tad vēl kā to aizkavēt. Tēvs ir visu rīkojis, bet nezina, vai izdosies, neuztic jaunajam kalpam, vai tik nau paziņots mīlim, lai nenāk, vai meita nedomā ko ļaunu pret viņu, aizdomīgs, bargs, grib lai mīl, bet pats netic tad mīlai. Paziņo pusvārdiem meitai, ka sagaida: vai tu gaidi ko. Es arī gaidu - ko? - smiedamies: Tavu bērna mīlu. Tad abi glūn un uztraukti gaida, vai nāks mīlis. Logs, kā redzams priekšmets. Vajā un slēgts. Tēvs atrod virves trepes, savāds atrašanas uztraukums, jo zina. Redz, ka nau paziņots, ka nāks. Aukle arī, zinātāja. Tās jūtas; uzticamais kalps. Lielākais efekts te uztrauktā, galā gluži klusā gaidīšana uz troksni lejā. Vai dziesmiņa par mīlu? Nāk soļi. Kā paziņot, lai nenāk? Tēvs to aizkavē. Kad beigās iekliedzas: nenāc, tad tā taisni ir zīme nākšanai. Tēvs: nu jel saņem, citādi viņš nenāks. Nogrūž, vēl saruna. Tas var būt arī V c[ēlienā]. Meita ārprātā. Tēvs nosit ļaunos kalpus. Tad pats sevi. Atgādina Jāzepu.

15.4.12.

Jaunības drāma "Indulis", vecuma drāma, "Pēters Lielais" un "Aleksejs". Bet ir arī vecuma komēdijas. Vecums parādās tā, ka cilvēks neiet vairs garīgi tālāk, iet vienmēr lēnāk līdzi laikam un jaunai, vēl mazai, bet augošai paaudzei, līdz pilnīgi apstājas, kad nāk jaunekļa gados un sāk uzņemt vairāk iespaidus no āras. Tad vecie dzīvo tikai vēl savā, vecā ideju aplokā, bet to nemana. Šī nemanīšana ir vidus punkts komēdijai. Nemana tādēļ, ka viņa paaudzes idejas ir uz visām pusēm paplašināmas, tālāk izjūtamas, izstrādājamas ar prātu. Neviena paaudze nebeidz savā laikā pilnīgi savu ideju aploku izstrādē? Paliek pāri ideju attīstīšana līdz viņu patiesam kodolam, bet arī pāri par to līdz tam, kur top par absurdu. Te sākas komēdija. Bet varbūt taisni tā trešā vai vēl vēlākas paaudzes sāk jaunu patiesību, jo maldi un patiesība var būt katrā idejā, skatoties pēc laika un apkārtnes. Lielas idejas savā nelaikā bijušas maldi. Visi atradēji, Ikars, Galilejs, humanitātes sludinātāji.

Attīstīt no šā arī jaunu vēstures likumu par attistību pēc paaudzēm.

Otrs likums par jaunas kārtības rašanos caur netīšiem izņēmumiem no vecās kārtības regulas.

16.4.12.

No rītus vingroju drusku par daudz, jūtos uztraukts, mazs trīcētājs kājās. Brokastīs tāda sajūta, ka "Indulis" ies labi, iepriekšējās kritikas bij labas. Kad to izsaku, I. sāk brīdināt, ka publika neklausoties uz kritikām. Aktieri varot nelabi spēlēt. Nevarot nemaz teikt, kā iešot. Tas uz mani dara stipri nospiedošu iespaidu itin piepeši. Baramies, salīgstam tikai izejot uz Kasarati. I. plāni rakstīt pret "Gundegu un Brusubārdu", ka pakaļ darināts "Zelta zirgam", ļoti nemākslinieciski un rupji būvēts, kā ziemsvētku pasakas, labāk tad Miller Switzerland. Bezgaršības, ka 6 meitenes smiedamās krīt gar zemi. Iesūtīt "D[ienas] L[apai]". Raksturo Brigaderi kā padevīgu pretnieku, rupju, mazisku intrigantu, ļaujas sevi apvainoties, kaitē slepeni. Pirmais paziņojis, ka prēmija piespriesta ne "Neaizsn[iegtam] mērķim", bet Benjamiņam. Annai konkurence, gribētu būt pirmā sieviete. No tā uztraukuma nevaru lāgā saņemties uz strādāšanu. Vakaru norunājām, bet tad izdaru savu veco plānu: ierīkoju sev pavasara herbāriju, stilizētu pavasari, uz mazām lapiņām nospiežu puķītes, lapiņas, ziediņus. Reizē arī piemiņa un materiāli darbiem. "Ind. un Ā." visas puķītes, kuras pa darba laiku saliktas iekšā, te sevišķi uzglabātas. Man par šo skaisto piemiņu un darbiņu liels prieks.

*

Taisnība ir partijai un veciem, un jauniem reālistiem tanī ziņā, ka brīnumi nau jau pagātnē un teikā vien, bet ir vēl lielāki brīnumi tagadnē, sevišķi zinātnē, socioloģijā un tehnikā. Lasu itāļu avīzēs par lielo okeāna kuģi, kas nesīs sevi visu Jelgavu - 30 000 cilvēku. Tas priekš visas pagātnes ir neiespējams brīnums. Lai nu atstāj pagātni un raksta šos brīnumus. Bet šo prasību nevaru vispirms atzīt priekš dramatiķa. Šie brīnumi visi ir tikai episki, viņi var tēlot apkārtni un sajūtu, bet darbību viņi nedod, jo ir taisni personības atbrīvošana no darba: tad viņi ir neapzinīgās dabas brīnumi, bet ne rakstura brīnumi. Drāmai daļa tikai gar cilvēku. Un cilvēku brīnumus, lielus raksturus, aktīvus un pasīvus gribas spēkus šie tehnikas brīnumi nedod. Lieli raksturi taisni ir tie, kas izliekas mūsu laikā brīnumaini un nedabiski. Ja grib darīt iespējamus un nedabiskus lielus raksturus, tie jāpārceļ citā atmosfērā, kur viņi izliekas ticami: vēsturē un teikā. Lielas vispārējas idejas drāmās nau citādi izsakāmas, kā vienīgi teiku, ja daudz vēstures līdzekļiem. Ibsens pūlējās iekarot mūsu laikus priekš lielu ideju dramatiskas tēlošanas, bet bez sekmēm. Idejas tēlotas Solnesā, Brandā, Borkmanī,4 bet nespēja kāpt tornī, dzīve Alpos, gaidīšana uz bankas direktora vietu nau traģiska, bet smieklīga. Tā ir visjaunākā konvencija, ka nesmejos par torni kāpšanu kā varoņa darbu. Ibsens bij stiprs talants, bet nepietiekoši izglītots, varbūt arī nebij vēl ģēnijs.

17.4.12.

"Induļa" izrādes diena nu bij vakar, man viņa deva uzbrukumu un riebumu; uzbrukumu par visu manu darbību. Ko līdzētu man, kad "Indulim" būtu panākumi, kad ar to būtu ievadīts jauns virziens literatūrā un dzīvē. Mana visas dzīves kritika un noliegšana taču nāk jau no jaunās paaudzes. Ka noliedzējs ir niecīgs, dara lietu tik ļaunāku, nau man pat pretnieks, no kura neriebtos. Traģika paaudžu maiņai tā, ka 40 gadi, kā augstākā spēka gadi, dod taisni jaunus, oriģinālus darbus, bet tie otrai paaudzei ir sveši, jo izauguši no pirmās paaudzes idejām un apkārtnes, kuru nepazīst jaunie. Ap 40 gadiem ir jau jaunekļi un strādnieka dēli, kas auguši gluži citādos apstākļos, tā krīze sakrīt ap 40 gadiem taisni kopā ar spēku augstāko pakāpi. Daba pate sev te stāv ceļā, nedod sapratējus un uzņēmējus taisni labākām ideju rašan. Kāda būs izeja? Vai tā vienmēr bijis? Laikam nē. Agrākos laikmetos attīstība negāja tik ātri uz priekšu, jaunā paaudze dzīvoja vēl puslīdz tanīs pašos apstākļos kā vecā, varēja saprast, - vai ir manāms, ka toreiz idejas labāk attīstījās? Vismaz tas manāms, ka bij lielāki raksturi. Izeja būs tā, ka cilvēka mūžs tiks garāks un veselīgāks, un tad viena paaudze pārdzīvos vairākas pārmaiņas, krīzes nāks biežāk, bet nebūs tik postīgas. Būs labāk.

18.4.12.

Cik maz laimes prasu un cik daudz mazāk vēl dod. Ar I. vēl padzīvot kopā, vēl pakopt un mīļi turēt, bet viņa slimst un jādod projām uz C[īrihi]. Braukt man līdzi ir nestrādāt, bārties un abiem sagrauzties. Nāk mazs apmierinājums, apsveikuma telegramma no "Induļa" izrādes, ir jau priekšā uzbrukums, kurš noliedz man visu līdzšinējo darbību. Gribētos nu strādāt, bet strādā, kad jālaiž I. projām, kad pats nevesels un nervozs līdz galam. Simsons arī taisās mani ievilkt politiskā lomā un polemikās. Nekad nau darba ar prieku, vismaz panesamos apstākļos. "Z. Zirgs" rakstīts 3 nedēļas, tik daudz var izraut samērā mazāk negantā laikā; tas arī mans mīļākais darbs. "Jānis Vīrs" man patiktu, bet tas prasa taisni pārgalvīgu sajūtu, gluži brīvu, pat prieku, kur to ņemt? No saimnieces jāiet prom, tā priekš manis pilnīga problēma, liels briesmīgs darbs, atteikt cilvēkam, izputināt visas viņa cerības. Nervu priekš tam man trūkst. Kā tikt pie darba? Kā tikt pie darba! Visu piepēši pamest. Esmu saistīts ar bibliotēku. Vest klaidoņa dzīvi; daba prasa lielu mieru. Kad nu izrautu atkal kādu brīdi, aizmiegtu acis uz visām nelādzībām, atstātu visu paklaidā un tomēr strādātu, - nu nāk vēl virsū Sašas ciemojums. Mest visu piepēši pie malas, braukt uz Austrāliju, vismaz Ēģipti. No I. nedabūšu ziņas. Nevar. Vēlāk. Kur izeja? Veselam tapt. Kā to lai panāk tādos apstākļos? Un tomēr vajga uzvarēt.

19.4.12.

Mana I. negrib braukt uz mājām tūliņ, grib atlikt uz rudeni. Sarakstīt vēl še tās atmiņas un tad tik braukt. Aizvakar bij par to runa, es stipri atrunāju, jābrauc mamas dēļ, pārstrādāsies pāris mēnešos uzrakstīdama 6 loksnes un tad neiznāks ne brauciens, ne raksts. In.: "Kas mans darbs pret Tavu. Es tikai arī gribētu tā drusciņ uzrakstīt, kas mans. Es jūtos tik niecīga pret Tevi". "Es jau neliedzu Tev rakstīt. Tev nebūs justies niecīgai; mēs līdzīgi." "Kad Tu ari negribi, ka es tā domāju, es taču tā domāju". "Brauc uz māmiņu, nepārgrozi plānus. Topi vispirms vesela. Tad paraksti pa 1, pa 2 loksnēm mēnesī, būs arī darbs gatavs." Es nesaprotu, ka visi tie garie aplinki grib teikt gluži ko citu, ka I. negrib, ka grūti šķirties. To es bieži pārprotu, es neticu, ka sieviete mani mīl īsti, un tad I. bieži arī runājusi nepatiesi, bija arī tas lūzums, bija konkurence, un man jo grūtāk saprast un ticēt mīlu. Man liekas, ka I. tik pēdējā laikā C[īrihē] kopš "Induļa" jūtas kā pārspēta, kā reiz to teica vienā vakarā. Man grūti ticēt sievietes mīlai tādēļ, ka neesmu skaists, esmu agri vecs ticis, esmu pēc dabas skarbs. Un tad man ir gluži nomaļus intereses, egoistiskas: mans darbs un vispārības lietas. Man ir arī savs maigums, bet tas nau sievietīgs. Tomēr es varbūt maldos, varbūt arī te slava ir visa, kas ierosina sievietes mīlu. Man tas dziļāk jāievēro. I. vakar grib piekopt taupību man par patikšanu, izrādās, beigās tikai taisīts dēļ mīlas.

20.4.12.

Es nerakstīju šorīt gultā. Viss labi, visu var panest, visu var veikt, viss atkrīt, ko vakar naktī cietu, ar rezignāciju domāju, ka nespēju vairs izturēt. Pat pārrunas bez uztraukuma, bez asarām, ar līgšanu un labu iznākumu nevaru vairs izturēt. Vakar vakarā tik liels nogurums: nu būtu diezgan, lai viss paliek, neiet vairs tālāk. Nevar tikt pie darba, visi labvēlīgie apstākļi izbeidzas, nemiers turpinājās. Dienvidus atstāt, pa ziemu nestrādāt ārā, mēģināt Bernā istabā strādāt un tērēt briesmīgi daudz nervu spēka, nogurt jau darbā un dot to vāju, un patērēt uz priekšu spēkus, nedot tiem iespēju atpūsties. Neviena darba vairs nedarīt labos apstākļos, bet tikai vēl ļaunos. Arī kad I. brauc projām, i tad lai nepalieku tur, kur darbs veicas, bet lai eju uz Berni. Nekur netikt brīvā un darbā! Vai I vajdzīgs, ka es aizeju postā? I. nevar še dzīvot, arī aiziet postā. Nau izejas, jāšķiras. Bet nu jau viss labi. Un te mazs apstāklītis. Es biju manījis, ka I. ir bēdīgs vai domās projām, vienu reizi vien piespieda mazu smaida stariņu no lukturīša. Un nu atpūšoties, sapņojot dzirdu jautājumus par Carlyla tulkojamo grāmatu. Es biju prasījis, vai [traucē?], nē, domājot par tulkojumu. Ak! Tad tas tas bēdīgums un tālums! rindiņas skaitītas pa to laiku, kurš man bija kā aizmiršanās un atjaunošanās, kā devīga saule bijis, to aptumšo mazs mēnesīts. Saulei aiziet garām mēnesīts un par 100 gadiem vairs nenāks. Man aptumšojums paliks. Ir beigas, ir gluži beigas. I. slimo, krams apstājies, nejūtīga uz laiku. Varbūt uz visu laiku. Varbūt nekad nau bijušas jūtas. Varbūt tik jaunībā. Jau tā profanācija toreiz, svētkus pārvērst par ikdienu, par kustonību to, kas augstākā poēzija. Tagad vēl pat veikals pa to laiku. Ir beigas un ar briesmām, un paliek tomēr rezignācija un - arī nebrīvība? Ak, tad vismaz darbu! un vaļu!

21.4.12.

Es izstāstīju Iniņai vakar vēlu savas bēdas par vienaldzību. I. sala un dzēra jaunatnesto Chianti drusku par daudz. Pāris malku es arī. Runājām par "Īlu", par ģēniju, tas es, es pats sevi nepazīstot. Par sevi! Lai nedomāju ]auni: tikai visu labu, Neesot domājusi pa to laiku uz rindiņām, tas tik vēlāk. Esot nogurusi, nevarot visam sekot. Interese pēc zināma mēra atslābstot. In. raksturojums. Spēji un strauji interesējoties, bet ātri pagurstot nervi. Tā par "Imantu", tā "Īlu" divas vai trīs dienas stipri runājām. Tad I. saka: "Nu es visu izteicu un izdomāju, vairāk man nau ko teikt, nervi neklausa, kad arī vairāk piespiežu domāt. Tagad dari un domā viens pats tālāk." Tā ir tā pate periodiskā lēcienos domāšana un jušana. Tā arī tā pate periodiskā lēcienos saprašana pēc ilgas nesaprašanas. Neapzinīgi darbojas, tad parādās. Apzinīgi darbojas, bet drīz pagurst. Varbūt tas vispārējs likums sievietēm, kas stāv sakarā ar mēneša periodu, uz kuru gandrīz uzbūvēta visa sievietes dzīve. Es, varbūt vīrietis vispār, domā nepārtraukti, var ilgāk nervus piespiest. Bet vai nau vīrietim arī periodisku mēneša kaislības? Es gandrīz esmu to pie sevis novērojis. Varbūt tomēr arī sveši iespaidi. Tos grūti nošķirt, lai dabūtu skaidru eksperimentu. Vajadzētu to taču izdarīt un atzīmēt kalendārī.

In. saka, cik ļoti jūtot priekš manis, tā neviens cits nevarot. Man nevajga pāri darīt In., ar mazisku greizsirdību, nevajga ]aut izrauties acumirkļa jūtām, kuras taču ir pārejošas. Vajga zināt un ticēt tam, ka mani mīl. Tā ir galā taču taisnība, ka mani mīl.

22.4.12.

Darīt, ka gulošais epus ceļas augšā un sāk iet, ir darīt drāmu, kuras gals ir traģisks. Drāma ir staigājošs epus. Kā dabā trīs valstis - zeme, augi un kustoņi, tā dzejā: dusošais epus, kas visa pamatā, lirika - zaļie augi, vienmēr mainīgi, zaļoši un vīstoši, un beigās drāma, kas darbojas, apzinās un iet. Epus bez apzinības, statika, drāma - dinamika, lirika - pāreja, pusapzinīga. Drāma izlieto visu, liek epikai tapt apzinīgai un nelaimīgai, dod virzienu lirikai un ar viņu runā, sasniegdama savus mērķus. Bet viņas traģika tā, ka arī viņa - citu veidotāja, pate ir pārejoša, ka taču viss iznīkst. Kā gadu maiņas, kā cilvēku dzīve. Traģēdijas pamati - jūtas, ka cilvēkam taču jāmirst, ka viss gan dots viņa varā, visu viņš var sasniegt priekš sevis un priekš cilvēces, bet pašam viņam jāmirst. Tas ir vienīgais, kas neatkarājas no viņa paša spēka un gribas, tas ir liktenis, uz kura celta visa traģika. Nāve ir pēdējais un lielākais dievs, nāve ir liktenis arī pašiem dieviem, tas pārvērtības liktenis. Kādēļ nevar būt maiņas un augšanas bez indivīda atmešanas un nāves? Kādēļ nevar vienmēr atjaunot savas sastāvdaļas tā, ka nevajadzētu mirt? Kad nevajadzētu mirt, tad nebūtu arī traģikas. Kad paildzina dzīvi līdz daudz simts gadiem, arī tad jau traģika zaudē savu asumu, gribas jau mirt. Traģēdija izsaka visdziļāk visas dzīves būtību, epika tikai viņu tēlo negrozāmu, tādēļ epus pats zūd, jo dzīve evolucionē. Traģēdija paliek kā augstākais saprašanas veids visai būtībai. Tās idejas ielikt "Mūžībā".

*

Es varu ļoti ilgi un neatlaidīgi domāt pie vienas lietas; es tad tik ātri nenogurstu. Pat runājot par ļoti interesantām lietām, par dzijām domām, es nenogurstu; bet sabiedrībā, par sīkumiem tērzējot, gan nogurstu. Varbūt tur arī vainīga uzmanības saraustīšana, kad jāatbild reizē daudziem. Es varu dienām cauri palikt pie vienas lietas un urbties viņā, kad In. jau nogurst, vai saka, ka nu es par to esmu teikusi visu. Tad man vēl paliek urbjošās jūtas vismaz un neapzinīgi darbojas. Arī par darbiem varu domāt gadiem cauri, piemēram, "Īlu".

23.4.12.

Bet kad mana visa nervu darbība tik stingri un neatlaidīgi top koncentrēta uz domāšanu, - un es domāju nemitīgi, nau acumirkļa, kad es nedomātu nekā, - tad man nepaliek vairs nervu spēka citām dzīves darbībām. Es nevaru labi par sevi rūpēties, par apģērbu, ēšanu, satiksmi ar ļaudīm, par praktisku politiku. Tomēr tā nau, ka es tanīs lietās nekā nesaprastu: man tur arī ir iniciatīvas domas, garšu ēdienos un drēbēs es pārvaldu, plānus politikā un satiksmē izdomāju pastāvīgi; bet izvest es nekā nevaru, kad arī iesāku, ātri apgurstu. Aiziet uz pilsētu, nopirkt augļus, papīru vai ko tamlīdzīgu, priekš manis ir jau briesmīgs darbs, lielāks nekā vienas dienas dzejas pensums. Uz banku mēnešiem neaizeju nolikt atnākušo naudu. Vēstules nerakstu mēnešiem. Sakārtot savus papīrus, bibliotēku, ierīkot jaunu kārtību rokrakstos, rēķinus un statistiku vest man liels prieks, bet nespēju arī to. Avīzēm apaugu. Sekretārs un saimniece priekš manis ir dzīvības jautājums. Ja es sevi pušu pārlaužu, es atrauju darbam spēku.

*

Humanitāte nau jūtu lieta, bet ir prāta lieta. Žēlība, cilvēcība, augstsirdība, cēlums, izpalīdzība - visas tās ir pirmā kārtā prāta lietas. Jo visas tās dibinājas pirmā kārtā uz ārpasaules, citu cilvēku objektīvu saprašanu. Šī saprašana aptver ne vien otra cilvēka labumu un materiālās intereses, bet arī viņa jūtas. Humānais cita stāvokļa sapratējs varēs skaidri zināt, kā tas svešais zināmos gadījumos rīkosies, jo zinās viņa materiālās intereses un viņa jūtas. Tātad humānais varēs viņu rīkot, darīt uz viņu iespaidu, izlietot saviem mērķiem. To visu var tik tad, kad otru pazīst. Varētu pazīt otru ar vienīgu novērošanu, bet kad pats novērotājs ir bezjūtīgs pret otru, viņš nesapratīs otra jūtas, un viņa novērojumi būs vienpusīgi un tātad greizi: iespaidu uz otru darīt nevarēs. Domas, ka ar prātu vien pietiek, ir valdošās, bet taisni tādēļ maldošās. Domas, ka naids ir pareizā jūtu attieksme, tāpat maldošas, jo naids padara ļoti aklu un garīgi trulu, novērošana top sašaurināta. Mežonis ir vienmēr naidīgs, un arī tikai tagadējais mežonis, kurš samaitāts no kultūras, agrākie mežoņi bij labsirdīgi un arī gudri. Humanitāte bieži kaitē labsirdīgiem, vājiem cilvēkiem. Bet te kaitē īsti ne labsirdība, otra cilvēka saprašana, bet rakstura vājība. Labs un vājš nau viens un tas pats.

Humanitātei arī augstāks attaisnojums un dziļāks pamats politikā, jo lielāka ir politika. Pati lielākā atzīst par visas darbības prātu - cilvēces labumu. No tā arī atsevišķam indivīdam nāks vislielākais labums. Uz kopintrešu dibināšanu iziet arī sociālisms, tik viņš vēl nau diezgan liels.

24.4.12.

Mani sen pārvalda domas, ka vajga turēt gatavu izeju no latviešu literatūras, kad viņa top pārāk nepanesama. Izejas: vācu literatūra, krievu literatūra, līdzeklis drāma, katrai sava. Vāciem: mākslas drāma, krieviem: sabiedriska strādnieku drāma. Trešā izeja: rakstus nelaist klajā, tad nebūtu pastāvīgais riebums no traucējumiem, bet vēl tikai nau pietiekoša materiāla spēja dzīvot bez ienākumiem. Tas būtu ātri jāpanāk, jo stāvoklis top aizvien un ātri nepanesamāks. Partijā satiksme galīgi iznīcināta, publika tiek absorbēta no kliķēm un partijām. Kritikas vairs nau, bet tikai politiski artiķeļi, publicistika apēd mākslu. Neprasa pēc darbiem, kas paliek, bet pēc ikdienas vajadzības preces, pēc artiķeļiem, feļetoniem politiskā nolūkā. Paši redz, ka partijas cildinātie darbi pāriet pēc vienas sezonas, tā Andrejam Upītim, bet ar to ir apmierināti, jo avīžu artiķeļi jau arī pāriet, vēl ātrāk pat, par vienu dienu. Tendence un partijas lielie mērķi arī zaudējuši savu nozīmi, par tiem nerunā un tos nesaprot. Jo darbojas ašķu galu ļaudis, kas palikuši pāri pēc pastāvīgām vētīšanām un sijāšanām; tādi, kam vajadzētu vēl tikai mācīties elementārus jēgumus. Bet tie ir redzamās un vadošās vietās un māca citus savu pelēko vienmuļību un ikdienas pārmaiņas. Vai šo padibeņu paaudzi var pārliecināt un aizraut, vai tai var dot mākslas darbus? In. saka, ka "Īla" vielu noņems, tas vienīgais. Citādi der vai nu vecuma drāma un polemika, vai klusēšana, vai pāriešana uz citu literatūru.

25.4.12.

Mans "Induls" nepatika, tā es domāju tūliņ jau rakstot, tā atzina arī In., to teicu arī Kugam, tādēļ atmetu viņa rakstīšanu pilnīgi, un divus mēnešus tas gulēja. Tikai veikala dēļ uzņēmu atkal un ātri nobeidzu. Bet nu kritikas mani samulsināja ar savu labvēlību, domāju, ka tiešām ies labi. Izteicu to, I. apkliedza, un nu ir fiasco. Te ir gadījums, kur māņticība nākusi par jaunu. Bet visām tādām zīmēm nau nozīmes, ja viņas pamazina sajūtas, patiku un tā mazina prieku uz darbu. Tad visas tādas lietiņas, lai viņas būtu cik mīlīgas satiksmē, ir jāatmet. Bij nesen otrs gadījums, kur I. arī apkliedza, bet to neatminu. Vajga visu skaidri zināt, pēc zināšanas vien spriest un rīkoties. Bet patiesībā mēs pa lielākai daļai nebūt nerīkojamies ar prātu un aiz viņa dzinuļiem. Mūs vada gandrīz visur tikai jūtas, un prāts piedod jūtu motīviem tikai savu likumisku - loģisku attaisnojumu, kā advokāts ari nelabai lietai. Uz to jau arī dibinājas visa traģika, sevišķi Šekspīram: kaislības vada cilvēku. Franču drāmā cilvēks top vadīts no prāta un tikuma, un priekš mums nau dabiski cilvēki, un, liekas, arī pati drāma nepilnīga. Tātad ir gan prāts novērot, izkopt, vest sistēmā jūtu parādības pēc darbības ierosinājumiem. Tad arī sajūta krīt svarā, par to, ka viņa atkal gul pamatā jūtām. No viņas izceļas jūtas bieži vien, bet nokrāsu dabū vienmēr no sajūtas. Jāmeklē līdzekļi, kā sajūtu vienmēr uzturēt spirgtu. Varbūt var to dibināt vienīgi uz prātu, uz stingrību, varonību.

27.4.12.

Man jāattīsta vairāk savs prāts. Uz viņu man, kam nau aktīvas enerģijas, tik daudz jāpalaižas, un nu viņš man neklausa visur. Tikai vakar es iedomājos, ka bija muļķība prasīt, lai laiž "Induli" jau pavasarī. Es neapdomāju, likos no jūtām vadīties, ka "U. N." neies vēl otru sezonu cauri, un nu tas taču būtu gājis un būtu to pašu ienesis, ko jauna luga "Ind.", bet "Induli" būtu varējuši - un laikam būtu vajadzējis - uzvest rudenī. Citādi rudenī nekā no manis neuzved, un es zaudēju. Tagad, caur "Ind." uzvešanu pašā vēlā pavasari, es zaudēju laikam 1000 r. šo gadu. Bez tā zaudējuma man jācieš arī prestižā, ka jaunā luga nau varējusi vairs tā pievilkt publiku. Un viss tikai aiz prāta kļūdas. Bet es to pamanu tik vēlu, kad jau sen notikusi un sekas sen parādījušās. Arī te pirmās bij nepatikšanas jūtas, kas mani pārvaldīja, un neprāts. Prāts vairāk jāattīsta. Jāieradinās tādā atmosfērā, ka prāts pārvalda arī jūtas. Jāatrod mehāniski līdzekļi, kas liek prātam vairāk darboties. Tad visur jāuzsauc, ko saka uz to prāts? Tā arī pie dusmām. Tā arī attiecībā uz I. Vai ir tik ļauni? Ko saka prāts? Tā arī pie slinkuma, pie enerģijas trūkuma, nevingrošanas.

*

Baroties un nevingrot ir neprātība. Tad barība aiziet bez mērķa cauri vai nosēstas kā tauki miesā. Tikai vingrojot barība top pievadīta miesas audiem un stiprina tos muskuļus, kurus vingrina. To es nezināju tik skaidri, bet nu tas arī ir jāievēro un pēc tā ir jādara. Tāpat jāpiekopj dziļā elpošana, kura tūliņ noņem dusmas un bēdas, un palīdz.

5.5.12.

Es esot impresionists, saka kāds "J[aunajā] D[ienas] L[apā]". Jankavs tos apkarojis un tik mani atzinis. Bet tagad uzvarējis galilejists - impresionisms. Te pilnīgs domu juceklis: sociālists raksta, apkaro Jankavu, kurš toreiz bija ultrasociālists, aizstāv impr[esionism]u, kurš ir dekadentu virziens, kuri atkal ir soc[iālisma] pretinieki. Uzvarējis tos, kurš jau sen beidzies. Bet gar to man nau daļas. Mana daļa tikai tur, ka es esot impresionists.

Nē, es esmu mākslenieks un kā tāds neesmu iespiežams nevienā šablonā un virzienā. Virzieni vajadzīgi tikai diletantiem. Pēc tehniskiem paņēmieniem nevar iedalīt māksleniekus. Māksl. lieto visus paņēmienus, piemērojoties katrai vielai un savam temperamentam. Laiks māksleniekam ir dots un arī temperaments, viņš tos tēlo pēc sava temperamenta. Bet viņš tos arī veido pēc sava temperamenta; viņš pats var grozīt un attīstīt sevi un arī laiku. Bet vispirms viss viņam ir viela, pasaule un pats. Tehniski virzieni ir radīti no māksleniekiem, kuriem diletanti un vēl neattīstīti mākslenieki pakaļ dara, izlietojot jau gatavās metodes. Bet nekādā ziņā metodes netop radītas no masas, tikai izlietotas. Un pie šīm metodēm tad tā pate masa un tie paši diletanti grib piesiet mākslenieku pašu un citus patstāvīgus māksleniekus. Te ir virzienu nejēdzība. Arī piespiesto metodi mākslenieks, piemērotai vielai lietodams, tomēr grozīs pēc sevis. Tik neīstus talantus aprij metodes. Tā A. Daudet naturālisms. Ja Repins padodas impres[ionismam] kā tādam, tad tā jauna zīme. Bet varbūt masa viņu lieto brīvi. Es esmu brīvs.

*

Es gribu kopdzīvi, simbiozi, vēl vairāk pilncilvēku, kurš sastāv no diviem abu dzimumu indivīdiem. Jo cilvēks tik tad var sasniegt augstāko, kad liek lietā visus cilvēces spēkus, un ir arī sievietība - spēks. Šiem vienotiem spēkiem tad arī vajga darboties pie viena darba, tas tad būtu visaugstākais. Vai tas var būt mākslas darbs vai tikai sabiedrisks? Sieva bijuse daudzreiz palīdzētāja m. darbā, kad pate nau bijusi māksleniece. Bet kad pate ir? Nau bijuši gadījumi. Es un I. neesam darījuši kopdarbu, tikai palīdzējuši viens otram. Vai būtu iespējams kopdarbs? Līdzšinējie piedzīvojumi runā tam pretim. Kad I. grib stipri līdzi strādāt, iet savu ceļu fantāzijā, man pretības jūtas, man darbs top novirzīts uz neīstu ceļu. Tāpat laikam I. nepadotos manai fantāzijai. Bet kad atrod vielu un metodi, kura abiem piemērota? Vai nebūs atkal vispārīga, bezpersoniska dzeja, kurai kā tādai atkal ir trūkums un kura tātad nau uzskatāma par augstāko. Tātad nebūtu iespējams organisks kopdarbs mākslā? Ja tā, tad arī visu dažādo spēku lietā likšana nau iespējama, tāpat kā visaugstākā sasniegšana.

Bet divas nesavienojamas personības savienojas bērnā. Tātad fiziska kopdarba auglis ir iespējams un sniedz augstāku, nekā abas daļas, kuras savienojušās. Bet garīgs kopdarba auglis nebūtu iespējams? Vai varbūt tā, ka abi dod savu stiprāko sajūtu, viens dod iniciatīvi, otrs iznēsā? Bet fiziski sieviete iznēsā un dzemdē, garīgi gandrīz otrādi, vismaz tā, ka vīrietis atrod vielu, sieviete ierosina, vīrietis iznēsā un dzemdē garīgo augli. Pie fiziskā augļa vajga pasivitātes, pie garīgā - aktivitātes, viens top iznēsāts, otrs strādāts, darināts. Varbūt drāmā un romānā, kur katrs raksta vienu personu. Jālūko, varbūt varēs.

6.5.12.

Ūdenspuķēm - rozēm, lilijām, purenēm, kallapām - visām savāda smarža, līdzīga ūdenssmaržai. Ūdens meldijām visām arī sava līdzība, leišu un latviešu, pūt, vējiņi, skalojos, velējos. Jūra šņāca, jūra krāca.

7.5.12.

Es atļauju I. pilnīgu brīvību; es zinu, ko tas nozīmē. Maziski ir Ibsena "Frau vom Meer" vīrietis un sieviete. Viens cerē taču, ka atnāks atpakaļ, otrai vajadzēja tik atļaujas, tad nedara. Nau līdz galam iešanas, nau vajadzības pēc brīvības. Es vīru un sievu neturu tik mazus. Šķiršanās ir šķiršanās. Koku neplēš pušu, lai vēlāk audzētu atkal kopā, tad bija veltīga mocīšana. Kad pārplēsts koks, tad abas puses sasien, lai nenotecētu sulas, lai varētu vēl dzīvot: kā tad vairs pēc viņas saliks kopā, jo abas sadzīs un apreps ar mizu, ka nevar vairs palikt kopā. Katrs meklēs un ņems sev citas dzīves iespējamības, citas parašas, citu darbību, citas jūtas, citu dvēseli. Pret vecām jūtām jākaro, tādēļ viņas taps ienaidīgas un nevarēs pie viņām atgriezties. Lauzt visu atkal pušu - nozīmē par daudz nomocīt, atņemt par daudz asiņu, kā moca operācijā. Tad arī jauna atkopdzīve neatdos vairs spēku. Laulību var lauzt pašā sākumā, kad vēl aši dzīst. Var lauzt zemākas sugas ļaudis, kam nau ko daudz zaudēt, kas caur pārmaiņu top bagātāki no āras, kam nau lielākā bagātība augšanā no iekšienes. Citi likumi kopdzīvei dažādos vecuma laikmetos: jaunībai, vīrībai, vecumam. Viena likuma uztiepšana ir šablona un jaunums. Par to arī jāparunā vairāk un plašāk.

*

Mana Callas laida agrāk tikai pa trim lapām, ceturtā aizvien nokalta. Tagad, kad zieds, stāv trīs lapas visas, nāk ceturtā, un neviena nekalst. Ne taču taisni vairāk patērē spēka priekš zieda, bet nu var. Tātad pienācis klāt jauns spēks. Vai to dara zieds? To dara mīla? Kā tas nāk? Vai periodiski, ik pa gadu puķe sakrāj spēku, kuru tad izdod ar lielu enerģiju, kuras pietiek ne vien ziedam, bet kura pilnībā plūst pāri arī uz lapām un visu puķi.

9.5.12.

Es esmu rakstījis līdz šodienai jau 10 vēstules un kartis, saņēmis 7. Lilijai I. rakstījusi 8 lapp., man rakstīt tādēļ atlikusi atkal. Lilija man nupat pārmet, ka es pāri darot.

11.5.12.

Ir jau 11, bet es vēl neesmu sācis drusku strādāt, aiziet dienas vienos uztraukumos un graušanā. Visas slimības zīmes atkal klāt, un nu taču būs jāsāk darbs. Heines tulkojums vēl pa starpām. Kopotie raksti kliegšus tiek prasīti, vēstuļu 30 jāraksta. Tādi labvēlīgi apstākļi darba sākšanai. Un psihiski. Ar In. nekādā galā netieku. I. grib projām un nevar, mocas un pārmet man, ka manis dēļ vien še dzīvo. Dara labu un pate to pārmet. Bet man vajga ne labdarības, bet miera strādāšanai. Vēl draudzene pastiprina un parupjina to pašu. Tas mazais cilvēks ir briesmīgs. Kāds lai ir gals tam visam un kā lai es tieku pie darba? Braukt projām kaut kur tālāk? Atstāt mantas paklaidā? Pārcelt uz mazu istabu, atslēgas aizsūtīt In. Un bēgt? Vismaz uz laiku priekš darba. Mani tie apstākļi grib iznīcināt, viens glābiņš darbs, to arī grib atņemt. Bet kad bēgt, vajdzētu tālāk bēgt, lai reizē aizbēgtu arī no uzbrukumiem no partijas puses. Lauzt ar visu vēl nau pie- nācis laiks. Vēl daudz pavedienu lēnām atsvabina. Vēl es nevaru ekonomiski brīvi stāvēt, vēl arī neesmu saņēmies enerģijā uz pilnīgu, neatgriežamu vientulību. Briesmas un žēlums vien vēl izliekas pilnīga vientulība. Man jāraud, kad padomāju vien uz to. Tas nozīmē, ka neesmu vēl vesels. Bet kā lai iegūst veselību? Tad tūliņ jātiekas ar I., jo kur citur ārstēties kā pie F[arbšteinas], un tad jau nevar dabūt veselības. Bet varbūt vientulība pate dos veselību? Un In. atstāt? Bet viņa jau pate raujas prom un tomēr nespēj viena iet. Varbūt spēs dzimtenē? Tā abi aizejam postā. Vai glābties un glābt?

12.5.12.

Esmu ļoti uztraukts Iniņas dēļ, ka netiek vesela, arvien nogurums. Biju pilsētā, pa laikam liekas, ka atspirgu, bet tad atkal nogurums. Pašā vakarā pirms gulēt iešanas sagrābj mani lielas bailes par In. Gribu braukt un redzēt. Gulēt ejot neatturamas raudas, pa vairāk reizēm; tad vieglāk. Agrāk es ierakstīju, ka raudāšana pate par sevi jauna un vienmēr labāk atturēt. Bet varbūt reizēm arī dara labu. Tās piepešās bailes, tādas pat kā izg[ājušā] decembrī, uz Cīrihi braucot; vēlāk kaunējos, ka nebij tik ļauni. Vai tik es pats viņas nesuģerēju sev? Dzejnieka amats bieži liek suģerēt sev dažādas jūtas. Pie "Induļa" pats tiku raudājis 5. cēlienā, bet arī agrākos, kad viņam gāja slikti un nebij izejas.

Bet tagad taču tiešām In. netop vesels un stiprs. Negribu tās briesmas iedomāties un uztraukties. Tādēļ varbūt esmu ass pret In., ka neiedomājos briesmas no zaudēšanas. Vai to nevar lietot kā līdzekli sevis paša savaldīšanai, teikt sev vārdus: kā būs, ja nebūs I.? Tāpat fantāzija attīstīta In. un tādēļ laikam tik ļoti cieš manis dēļ. Iedomājās stipri jūtam, suģerē, un tad viņu jānes. Klāt nāk vēl iedomāta apziņa par savu vainu, nebraukšanu, par manu vainu, ka manis dēļ palika še - un nu nedēļām cauri nevar atspirgt. Mani joki novada uz ārpasauli, bet cik tad to var dot. Bet vai nevarētu taisni tagad rakstīt joku lugu? Tā būtu izeja. Jeb vai rakstīt "Inez de Castro", pašas jūtas vēl pārspīlēt un tā notrulināt un veikt. Nogaidīšu vēl šorītu Iniņas vēstuli. Vienkāršākais taču braukt. Visļaunākais bij, ka nebiju izšķīries priekš lugas un nevarēju rakstīt regulāri. Tā es zaudēju tik daudz laika un būs atkal briesmīgi jāsteidzas un jāsaslimst. Jāpārvalda sevi, lai topu maigs pret In. Kad tikai nau par vēlu~ Kad nu vēl šoreiz varētu paglābt?

*

Lai vienotas baltu tautas, kā to aizrādīju "Tie, kas neaizmirst", jāizdod kopīgs rakstu krājums teorētisks, bet labāk praktisks: dzeja, latviešu un leišu valodās: pirms vēl latv. un latgaliešu un vēlāk vēl latv., latg., leišu un igauņu. Tam mērķim jau noderējuši arī tādi darbi kā "Vaidelote", kura jāizdod šinīs krājumos arī leitiski. Tad "Indulis". Jāraksta drāma "Kalevipoegs". Jāraksta "M. Giese" un nordiskas vielas, teiku, vēsturiskas un reālas. Jāiepazīstas ar Somiju, Zviedriju un Dāniju. Zemkopji dara priekš tā mērķa arī, propagandēdami dāņu lauksaimniecības paraugus.

13.5.12.

Man atkal mazs piedzīvojums vakar, kā vislabāk tiek vaļā no grandiozām bēdām, ka aktīvi ko dara, vai nu atbildi rakstu, vai uzrakstu to pašu dienas grāmatā, vai vismaz strādā kādu citu darbu. Rakstīju vakar 2-3 stundas In. vēstuli un tika labāk. Būtu nopietnāk, sistemātiskāk rakstījis un nebēdājies pa starpām bez mērķa, jo neuzrakstītās domas velti zūd un miera nedod tādēļ, ka netiek izdomātas līdz galam, paliek neskaidras un velti atkārtojas, - tad būtu ātrāk ticis galā un būtu mazāk noguris. Ievērot reiz nopietni šo regulu! Uzrakstot bieži redzētu arī, ko velti uztraucos, pats vainīgs. Vai uztraukums tikai sedz slinkumu? Saņemties!

*

Es tā vakar bēdājos un raudāju, ka esmu In. slimu padarījis, ka nevar atspirgt, - un šorīt dabonu vēstuli, ka vaina gluži citur, ka In. izpilda kalpones vietu. Aiz cilvēcīgām jūtām, nevar kopties un kustēties, nogurst, nevar strādāt. Par to I. man nau rakstījusi 2 nedēļas, likusi man velti tik briesmīgi ciest. Gadiem mēs upurējāmies, lai tiktu pie naudas un varētu ārstēties un tad strādāt, un I. aizsviež prom veselību. Pat ne aiz cilvēc[īgām] jūtām, bet vienkārši muļķības, jo varēja pieņemt savā vietā meitu. Pārestība man arī nodarīta, ka nau nekas teikts. Es izslēgts no kopības. Tanī pat vēstulē I. pārmet man, ka es nesaprotot viņas lepno savpatības garu, un ka mana kopdzīve esot ķīmiska sakušana. Viņa nemaz nemanā pretrunu. Kā bērns griež ar nazi un brīnas, ka otrs kliedz. Kas būs ar mūsu kopdzīvi? Mēs nenākam tuvāk viens otram, saprašanās laikam jau sasniegusi augstāko pakāpi un tālāk vairs neiet. Briesmas man to iedomāties. Labi, es caur mehāniskiem līdzekļiem: uzrakstīšanu vai darbu novērsīšu lielo sagraušanu un raudāšanu uz laiku, bet kas būs tālāk? Kur tad izeja redzama? I. nespēj saprast. Reiz viņa teica reibumā, lai es nelūkojot viņu pārtaisīt, lai neiedomājoties par daudz no viņas, lai ejot vien savu ceļu. Bet tās jau ir briesmas. Visa mana dzīves uzbūve tā sabrūk. Bet briesmas arī vest I. līdzi, kad viņa negrib un nevar, kad viņu plēš pušu vēl tālāka raušana. Tā ir tā pate pārvingrošanās. Ko darīt? Reizēm domāju, ka viss uztraukums tikai aiz slinkuma, lai nevajadzētu strādāt.

15.5.12.

Man kopš vakardienas atlaižas lielās ciešanas I. dēļ. I. grib braukt mājās. Tad gan atkal sāksies bēdas, bet varbūt es šoreiz varēšu vairāk saņemties un būt pastāvīgi vesels un laipns. Vakar darīja labi arī vēstuļu rakstīšana. Bet kad atlaižas bēdas, tad nāk liels nogurums, gribas atpūsties, nestrādāt, nerakstīt dienas grāmatu. Un kad arī piespiežos, tad visas domas, kuras tik ļoti vēlējos uzrakstīt un kuras tik vajadzīgas, lai tiktu pie skaidrības un miera, piepeši ir kā izzudušas. Kad uzķeru kādu pavedienu, tad netieku tālāk, viss paliek guļot, kā liels dziju režģis. Tā palikušas neatzīmētas visas lielās attīstības posmas manā dzīvē. Viņu bij tik daudz un dažādas, es bieži jutu pats, ka nu sākas gluži jauns posms, ka iet uz augšu. Bet tagad pāri tikai visneskaidrākā atmiņa. Tas Viss ir zudis cilvēcei, jo šī attīstības gaita bija tipiska šim laikam un nākamam, tā ka es daudz agrāk un ašāk attīstījos nekā mēdz. Vai varbūt rekonstruēt pēc vēstuļu un dažiem piezīmju datiem, bet tie arī rakstīti visi tādos pat noguruma brīžos, neizsaka būtību, bet tik tālu, apnikušu atbalsi. Arī biogrāfija tā paliek tukša un nepareiza, nedzīva un vispārēja, bet varēja būt pilnīga: ar patstāvīgu dzīvi, jo katrā attīstības posmā ir patiesībā pilna, noslēgta dzīve par sevi, ne tikai daļa, ne sagatavojums vai saviļņojums citai posmai un vispārējai kopdzīvei. Bērnībai sava noslēgta dzīve ar patstāvīgām prasībām un tiesībām; var iedomāties, ka viņā vien izdzīvoju kādu personību. Mana atmiņa, ka bērnībā domāju: lielie nesaprot bērnus. Vairāk spēka!

*

Kādēļ nevar laist pāri pienu? Tā daļa, kas pāriet, ir samērā maza, tāpat kā maz ir tā ūdens, kas izliets apņem lielu platību, jo viņš ir plāni izdalīts. Bet, pienam pārejot, tomēr zaudējums tādēļ, ka pāri iet taisni krējums. Tauki, kā vieglākie, stāv virsū un tātad arī pirmie iet pāri. Bet kāpēc piens putojas un samērā ātrāk uzvāras, un iet pāri? Vai arī tauku daļas ātrāk un stiprāk sakaist? Es nemāku to izskaidrot pats.

Kādēļ maize, karstā pienā iedrupināta, ir karstāka par pienu? Cieti ķermeņi tura ilgāk siltumu, ir blīvāki un reizē mazāk gaisa starpā starp savām daļām. Gāzes laikam atdziest vēl ašāk.

*

Es priecājos, ka ir tāda būtne pasaulē un dzīvībā. Nekad tādas nebij bijis un nekad arī nebūs otras tādas. Iekš sevis dus un kustas pēc saviem likumiem. Skaistums dusēt, kad jūt tik iekšējo dzīvību ritam, skaistums vēl lielāks, kad dusa pāriet kustībā un jūt divējādi viļņus ritam. Liels prieks uzlūkot un novērot, bet kā brīnums, kad šī svešā būtne ne vien divkārtajos veidos novērojama, bet trešā veidā, kad dara aktīvu iespaidu uz pašu novērotāju, novēro pašu vērotāju, uzskata skatītāju, jūt jutēju. Kad vēl kāpina iespaidu un aizskar pašu novērotāju. Visas dzīvības kustības reizē sastindzējas: vēro un jūtas vērots, jūt skarumu un jūt skaruma jūtas, un atbildi un atbildes jūtas un lielo laimi par savas dzīvības sajūtas uzmundrināšanu un satiksmi, un sajūtu par savas pasaules paplašināšanu ar citām būtnēm. Nedomā lielā paradumā vairs un garo domu rindu, bet tik nebeidzamas parādības modinātas, ka arī tagad vēl vienmēr būtne jūt laimi un prieku otru uzlūkot.

*

Man aiziet daudz laika nolemjot, kuru rakstu rakstīt, kuru drāmu ņemt pirmo, vai neņemt dzejoļus. Labs jau tas spaids, ka ikgadus jāraksta luga, citādi vienmēr būtu šaubme, vai tik nau labāk izlaist lugu un pāriet uz epiku, romānu, aforismiem vai dzejām. Tagad vismaz likums tas, ka lugai jābūt, kad atliek laiks, var ņemt vēl ko citu. Bet pašā lugu izvēlē posts. Jau pērn nebūtu tā nokāvies, nebūtu pārstrādājies ar "Induli", nebūtu bijis jābrauc uz sanatoriju, kad būtu spējis izšķirties jau pavasarī priekš vienas lugas. Arī 1910, g. būtu bez graušanās, bet ar darbu bijis, kad nebūtu tik daudz šaubījies pie izvēles. Jā, pat III dz. kr. laikam būtu gan gatavs, un es nebūtu nemaz slims ticis, nebūtu I. padarījis slimu, nebūtu lūzuma ar nebeidzami sirdssāpju abiem, kad būtu izšķīries un palicis pie III dz. kr., kad būtu laidis viņu klajā, kāds ir, kad biju jau apguris pie viņa strādāt. Nervozība neļāva strādāt, un nestrādāšana vienu reizi nejauj strādāt otru reizi un dara vēl nervozāku. Tagad atkal esmu zaudējis tik daudz mēnešu, februāri, bet visādā ziņā martu, aprīli un maiju. Ar laiku jau nāks cik necik atpakaļ, jo iestrādāti taču ir darbi. Bet tagad tikšu atkal spiests uz pārstrādāšanos priekš termiņa un dzīvoju visu laiku nelabā dūšā. V aina, ka gribu izmeklēties, kas labāk noderētu, laikam, kam mazāk uzbruktu. Mans stāvoklis satricināts caur I. incidentu un "Induļa" neattiekšanos uz tiešu partijas interesi: arī reālas lugas nerakstīšanu. Un tomēr vajga dekorāciju lugas reputācijas dēļ pie plašākas publikas. Vai nebūtu taču labāk strādāt tik prom bez aprēķiniem? Ražotu vairāk, būtu vesels un tas atsvērtu ļaunu pie partijas. Vismaz vajadzētu reizē reālas lugas.

*

Projekts jau 9.5.12. izdot kā pielikumu un beigu burtnīcu kopot. tulkojumiem komentāru par svešvārdiem. Sastādot kopā no dažādām piezīmēm pie tulkojumiem. Vai atsevišķu grāmatiņu par grieķu mitoloģiju, varbūt Noritci (Reklamā) tulkot. Varbūt arī latviešu manu radīto un ievesto vārdu rādītāju.

Labi būtu, ja kāds uzņemtos sastādīt manu vārdnīcu no visiem manis lietotiem vārdiem.

16.5.12.

Es nesūdzēšos vairs un nepārmetīšu nekā In. Es tikai pierakstīšu, kas man top darīts.

Jāved grāmata par visiem draugiem un ienaidniekiem, un paziņām, kur viņu raksturojumi, darbi, spriedumi par viņiem no manis un citiem. Izturēšanās pret manim.

Sūdzību grāmata, kas dzejniekam viss jāpanes mūžā. Kad būtu vesta sūdz. grāmata no paša darbības sākuma, tad kļūtu redzamas tādas briesmas dzejnieka gaitā, kādas nau ne iedomātas. Tā grāmata plēstu sirdi pušu. Tā būtu dziļākā cilvēces traģikas aina.

*

Es nevaru novecoties un pāriet līdz ar savu paaudzi, jo man nekad nau bijušas savas paaudzes, kas būtu ar mani. Mana paaudze bija pret mani. Es noturējos līdz šim pret visām paaudzēm, pret veco, pret savu, pret jauno. Manī ir cits spēks nekā viņās, un, kad tas ir uzvarējis līdz šim, tad uzvarēs arī nākotnē (9.5.12.).

*

(10.5.12.) Kad kāds nelāgums, to tūdaļ vajga norakstīt nost, vai aktīvi pretī darīt, vai vēstuli, vispirms projektu rakstīt, vai ielikt dienas grāmatā. Kad arī aktīvu darbu nenosūta, vēstuli arī nē, tad labums tas, ka pirmie sārņi nomesti nost; pēc tam pašam miers, labāka dūša un gudrāks prāts, neaptumšots. Izdosies viss labāk. Tā darīt.

17.5.12.

Uznāk reizēm pulks dažādu domu un tik steidzīgi viena pēc otras, liekas arī ļoti ievērojamas, un taisni tādēļ cerē, ka tās neaizmirsīs. Bet šīs reizes pa lielākai daļai tad, kad gars aizņemts vai ar darbu, vai ar bēdām un kad nau vaļas uzrakstīt. Otrā dienā, kad pavaļa, cerē nu uzrakstīt, tad visas izzudušas. Vispār pavaļu dienas aiziet bez jebkāda darba, tad ir nogurums no lielā uztraukuma. Jaunās domas tad gandrīz neiespējami ražot, nāk novērojumi un atmiņas, gars darbojas arī tad, bet tad aiz noguruma nevar uzrakstīt. Tātad atliek tikpat arī ar visu nevaļu fiksēt kaut cik uznākušās domas. Un jādomā, kā regulēt šo domu darbību. Tā laikam būs aizvien, ka uztraukums, paņemdams visu būtni, ierosinās arī domas, tātad 1) regulēt pašus uztraukuma brīžus, izdalīt uztraukumus uz ilgāku laiku, tām rokā strādā jau mana graušanās, prātam likt izspriest aši uztraukuma fakta nozīmi, un izdalīt daļas uz dienām, uzrakstīt uztr[aukuma] cēloņus un zināmos atsevišķos ņemt priekšā savās dienās. 2) Tad ar parlogrāfu fiksēt visas domas. 3) Noguruma dienām atstāt vai nu kādas uztraukuma domas, vai ieradināt uzrakstīt novērojumus visīsākā veidā. 4) Vispār jādomā uz atpūtas regulēšanu. Viņa var būt a) pilnīga, pēc lieliem uztraukumiem; b) regulāra pēc ik 5 dienām; c) izpildīta ar atpūtas. darbiem: mehāniskiem - botānika, bibliotēka, markas, noraksti un kārtošana, izgriezumi, vēstuļu kārtošana; fiziskiem: vingrošana, mazgāšanās, staigme; d) izpildīta ar ražas darbiem: biogrāfija, dien. grāmata; e) vēstules; f) dzejas; g) domas par pārtiku, pelnīšanu, izgudrojumiem.

18.5.12.

Es vakar nespēju nemaz saturēties, iznāca gluži pazudusi diena. Jau pailgi, 1/2 st. neceļos. Jāceļas tūlīt. Tad rakstu kartiņu, bet tas pavedina uz aizlasīšanos. Domāju ne par I., bet par rēķiniem Gulbja izdevumiem. Pēc pusdienas aizkavējos ar piena vārīšanu pusdienās, atkal padodos domām, kuras visvairāk patērē spēku. Nogurstu, tā ka nevaru pēcpusdien 4 sākt strādāt. Tādēļ ņemu katalogu, bet vēlreiz padodos domām. Tā aiziet līdz 1/2 8, ēdu, tad staigāju, tad katalogs; bet nu atkal aizlasos - 12. Guļu vāji, jo vēlu liekos. Liela nepatikšana, top slikti, negriba un šaubas uz darbu. No kā viss nāk? 1) Domas, kas visvairāk tērē. 2) Neuzmanīšanās, katrs laikraksts ir kārdināšana. No laikrakstiem jāsargājas. Atliekas no mana avīžnieka laikiem un no jaunības neirastēnijas. 3) Neesmu ieturējis nedēļas iedalījumu un 5 dienu sistēmu. 4) Neesmu regulāri strādājis, neesmu piespiedies pie drāmas. 5) Nogurums no uztraukuma par In. Tā nāk gluži zudusi diena. Kā sargāties, lai tas nenotiktu, bet kad noguruma dēļ jau sācies, kā tad pārtraukt? 1) Darīt tūliņ darbus, kas vieglāki, kārtot, pārrakstīt, rēķināt. 2) Mehāniski līdzekļi: pa starpām vingrotne, citronūdens dzeršana, staigme. 3) Ievingrināties klausīt, ko saka prāts.

Ļoti bieži, gandrīz ik reizes cauri vai nu nogurumam, vai dusmām, vai kaislībām runā prāts, liedz un brīdina, zina, kas būtu jādara. Bet prāta balss par vāju, top apslāpēta un bieži pat prāts top spiests atrast atvainojumu un pierādījumu faktiem un kaislībām. Kā ievingrināties, lai varētu klausīt prātam? Stiprināt atmiņu. Taisīt izvilkumus no šīm regulām, lai ikdien tās ievērotu.

*

Viss, ko nespējam ātri aptvert, saskaitīt vai izšķirt, mums liekas liels, daudz, galu galā mistisks un dievišķs. Tā dievība un mistisms ceļas no mūsu garīgās kūtrības, no nekustības. Nekustība ir dievība, muļķība ir misticisms. Cik vairāk kustamies un domājam, tik vairāk atsvabinājamies no šaurām bailēm un atkarībām. Visu mēs nezināsim, par daudz zināt mēs nespējam, nau ko baidīties, ka topam par daudz gudri. Īstais mistisms vienmēr paliks, viņš nebūs mazāk īsts tādēļ, ka būs dziļāks un plašāks un ļaus mums vairāk telpu pašu domām un darbiem. Arī zvaigžņu debess netop nebūt mazāk mistiska un nezināma caur to, ka mēs viņu vairāk izpētam. Taisni otrādi, jo gudrāki topam, jo vairāk zinām, jo vairāk redzam priekšā jautājumu un mīklu, jo vairāk zinām arī savu nezināšanu. Un nezināmais aizvien ir mistiskais un dievišķais. Bet sašaurināties un baidīties no domāšanas nozīmē pazemināt sevi un mistisko. Mēs tik ļoti labprāt sašaurināmies aiz iedzimtas garīgas kūtrības; visur praktiskā dzīvē mēs redzam bezgalīgu daudzumu, neaptveramību, neizdibināmību. Zvaigžņu, acīm redzamo, liekas bezgala daudz, bet ir tikai kādi 3000. Tā laikam būs arī ar domām: liekas, ka ir neaptverami daudz, bet vajadzētu lūkot skaitīt. Hebels lūkojis savas skaitīt, ne ar nolūku kā izzināt, bet tikai nezinādams citas formas reģistrāciju. Viņam iznāk tikai pāris tūkstošu. Vajdzētu man sistemātiski skaitīt; bet lielum lielākais daudzums aiziet garām neuzrakstītas. Tās vajga veikt.

*

Kad drāma iziet no kulta, tā ir sakarā ar morāli (Šillers), dod skatāmību, formu, simbolu, kad visu dara par darbību, kad visu rīko ar gribu, pēc gribas, tad viņa arī stāv vistuvāk kultūrai un sevišķi jaunas kultūras radīšanai; viņa tuva politikai un reliģijai arī tagad. Tad arī pareizi drāmu apspriež ne vien no mākslas stāvokļa, bet no kultūras stāvokļa. Tad arī pats dramatiķis ir reizē politiķis; tad es nemaz tik tāli neaizeju no savas politikas, bet asinu tikai līdzekļus un metodes. Drāma ir augsta stila politika, drāma ir jauna reliģija.

*

Tā ir. "Liekas, ka Tev visapkārt dzīvē jaunums, un Tu ciet, ciet visu mūžu."i Tā ir. Vienīgā izeja: izdomāt sev labas, mīļas jūtas, sajūsmu par lieliem ideāliem, izdomāt lielas domas par cilvēci un visumu, izdomāt sev labus cilvēkus, dziļus un lielus, maigus un līdzjutējus, un sapratējus. Vienīgā dzīves izeja ir - nedzīvot dzīvē. Tā ir. Bet kādēļ tā jābūt? Vai tad es nespēju to grozīt, sevi pašu grozīt, ka varētu arī dzīvē atrast sev vietu? Es aizgājis par tālu prom aiz bailēm no aizskaršanas. Vai tā aizskaršana būtu bijusi tik sāpīga un )auna? Varbūt būtu darījusi labu? Varbūt arī še kūtrība? Vajga arī to veikt.

*

Dramatiskā māksla visu pārvērš darbībā. Tā nau tikai viņas adjektīvā īpašība, tā ir viņas būtība, tā ir viņa pate. Epika ir miers un dod mieru. Bet pārvērst darbībā nozīmē darīt kustošu un dzīvu. Drāma ir dzīves radītāja, ir vīra darbs un dievu darbs, pasaules radīšana. Drāma augstākā veidā ir traģēdija, tāpat kā dzīvība augstākā veidā ir traģika. Divas pamatizšķirības filozofijā: statiskā - Vēdanta, dinamiskā - Buddha. Bet Buddha attīstību aizved galā uz nekustību, uz Vedantu, ir beigās pate sevis noliedzēja un apzinīgi meklē nirvanu, nekustību, kā glābiņu no dzīvības un kustības. Kristus gan ir arī karotājs, bet tomēr grib visu novest dievā un mierā. Man vajga jaunu filozofiju, kura negrib kustību dēļ miera, dzīvību dēļ nāves, bet kustību dēļ kustības, dzīvību dēļ dzīvības; negrib būt ierocis ienaidnieku rokā, grib būt pats un sev pašam. Grib visu pārvarēt kustībā. Arī mūžam nekustamo, arī pagātni, visu miera un visas nāves pagātni padarīt par dzīvu un kustīgu. Dara arī pagātni attīstīgu, pārveidojot viņu mūsu apziņā. Jo citādas reālas būtības pagātnei nau, kā vien mūsu apziņā. Pagātne ir 0, kā šī zīme izsaka tikai neesošo. Tikai mūsu dienās ir pagātne, ne pate par sevi; eksistē tik vien, cik vēl darbojas, kustas tālāk iekš mums, iekš tagadnes, iekš nākotnes. Pagātne tik vien ir, cik viņa noliedz savu būtību - mieru, negrozāmību, neesamību, ir, cik noliedz sevi, tātad pagātnes nau; viss ir tikai kustība un dzīvība.

*

Problēms ir tāds, ka mūsu domās vajga iznīcināt pašu pagātnes un tātad pašu laika jēdzienu kā tādu. Ne mēs atkarājamies no laika, bet laiks no mums. Laiku un mūžību pārvērst kustībā un domās. Īls grib iznīcināt III cēl. pašu pamata mieru, pamata jēdzienu, pašu laika sajēgu.

*

Traģikas ir tik vien dzīvē un idejā, ka jāiet uz tālāku attīstību cauri caur piepešu nāvi. Vajga darīt nāvi lēnu, nemanāmu, darīt atjaunošanos pastāvīgu, lai mirst šūniņas un audi, bet ne organisms, viņa kopība. Traģika, ka tas nau vēl panākts. Bet tam jābūt. Drāma ved uz uzvaru. Traģēdijai nau jābūt tikai mākslas formai, ne tikai filozofijai, ne tikai zinātniskai pētīšanai un jaunai atziņas formai, bet arī līdzeklim, ierocim dzīves jaunveidošanai, radīšanai, nāves pārvarēšanai.

*

Brīnas un liedz, ka l a t v. v a l o d ā varētu izteikt augstas domas. Jāorganizē un jāpārrada latviešu valoda tā, ka viņā var vislabāk izteikt augstas domas. Citās lielās valodās nau iespējams tā organizēt un pārradīt, viņas par lielu, viņu runātāju masas par lielu, lūztu kopsaprasme lielajā masā: izglītība aizietu par tālu no masas un iznākumā būtu taču gluži jauna un neliela valoda, kāda ir latv. valoda. Vedēji var būt vienmēr tikai nedaudzi. Tā arī sociāl. kustībā organizētie. Mēs, latvji, varam radīt jaunu valodu. Un vajga, lai jaunos kultūras jēdzienus varētu izteikt, citādi kultūra top traucēta no valodu nepilnības. Tikai vajga aizvien visu tautas masu vest līdzi izglītībā, tā ir demokrātisma un sociālisma nepieciešamība. Tas mans mērķis. Drāma ir līdzeklis, kritika - palīgs, sociālisms - metode, nākotne - uzvara.

19.5.12.

Es uzmostos ar to domu un to sapni, ka esmu ilgu laiku ar I. runājis uz otru istabu, bet tur ieeju, tad redzu, ka In. nemaz tur nau, un nodomāju, kādēļ tu man neteici, ka aizej. Vai I. nau jau aizgājusi kopš tā lūzuma un nezina pate? Sešus gadus I. jau dzīvojusi ar mani pilnīgā vientulībā un man ienāk prātā, ka kāds holandiešu gleznotājs no savas mīļākās prasījis, lai tā viņu pavada viņa vientulībā divus gadus. Tā to darījusi un to uzskata kā lielāko heroismu. Bet te ir jau 6 gadi! Sieviete nevar to izturēt gluži fiziski. Kaķi mīl cilvēkus, bet vairāk to māju, kurā dzīvo. Sieviete ir tuvāk dabai, vairāk saistīta pie vietas, katra vietas pārmaiņa viņai grūti panesama, un kur nu vēl pilnīga atrautība no zemes, karāšanās gaisā. Jau uz Slobodsku I. brauca nelabprāt, vienu vasaru, kad es cerēju uz "Īla" rakstīšanu, solīja, bet neatbraucā. Un "Īls" palika nerakstīts. In. nevar to izturēt, tā vientulība viņu nokaus. Tad jau labāk, lai es eju postā. Jālaiž ir. Un es zinu, ka tā ir nekad neredzēšanās. Ko arī palīdzētu turēšana? Redzēt savām acīm, kā mīļots cilvēks vīst ar katru dienu, ir briesmīgāk, nekā pašam vīst ar katru dienu. Un tad es būšu gluži viens. Vai man būs varbūt mans darbs? Varbūt pirmā laikā. Tad arī tas vairs nebūs, jo pa gariem gadiem es esmu pieradis pie ierosinājuma, un laikam dara savu iespaidu arī seksuālā dzīve, kā vismaz apgalvo ārsti. Varbūt Nietzsche aizgāja postā tādēļ, ka bij bez seksuālās kopdzīves. Varbūt tas pats stāv man priekšā? Viņš arī vaidēja zem briesmīgas vientulības. Kā to lauzt? Un tomēr vajga veikt.

*

Es rakstu sagaidot L, jo vakar dabūju telegramu, ka šodien būs, kaut gan es biju teicis, lai nogaida brāļa ziņu. Iniņa ar visiem spēkiem grib savu dabu pārvarēt, grib turēties pie manis un tomēr dzīvot, varbūt pat grib apzinīgi priekš manis atdot savu dzīvību un dzīvības iespējamību. Kurš nu lai pieņem otra dzīvības upuri? Neviens to nedarīs. Un aiziesim bojā abi. Mūsu problēms nau īsti skaidrs, jo viens izšķirošs apstāklis pienāk klāt, ka es nemaz nevaru brīvi izšķirties uz upuri un iet tur, kur I. ir dzīvības iespēja. Es nevaru griezties mājās. Tikai kad es arī varētu dzīvot mājās, problēms būtu skaidrs. Tad būtu jāizšķiras, vai es varu dzīvot un strādāt Rīgā, vai tikai nomales vientulībā. Kraukļos vai jūrmalā.

*

Vai nau tomēr izeja, kā veikt vientulības postu? Vai I. nau arī garīgs un radošs cilvēks? Vai tādam nevajga arī miera un klusuma strādāšanai? Tikai pa laikam sabiedrību, tad atkal klusumu? Vai es nevaru veicināt I. strādāšanu? Es šos gadus nodarbojos tikai ar sevi, spiezdamies pie darba. Es neņēmu dalības pie I. darba. Es pat atraidīju Iniņas darbu. Es runāju par konkurenci. I. arī jutās vientuļa, divkārt bez dzimtenes un bez darba. Es vairāk esmu pa šo laiku strādājis nekā I. To I. sajūt rūgti. No turienes varbūt arī lūzums. To vērst taču ir manā varā. Mudināt I. uz darbu. Nevien uz tulkojumiem, nevien uz biogrāfiju, kuru I. taču neieskata par pilnu, bet mudināt uz liriku. Un vēl vairāk uz drāmu. Jo lirikā viņa jūtas kā taisījusi fiasco, bet drāmā viņas pirmie lielie panākumi. Es tagad aizplēties priekšā. Abiem jāraksta drāmas. Te var būt izeja un glābiņš.

*

Es atradīšu glābiņu un mieru tik tad, kad pilnīgi pats sevi saņemšu, izzināšu un pārtaisīšu par jaunu. Visa mana līdzšinējā būtne ir tapusi un augusi, par spīti visai manai prāta attīstībai un gribai, tomēr tikai neapzinīgi, kā laiks to nesis. To laiku es izzinājis līdz zināmam mēram, es esmu viņu pie mums locījis un virzījis, bet visu to darījis taču tikai pēc parastā uzskata par kultūru pēc citu metodes, esmu bijis tikai popularizētājs, vecās kultūras ievedējs, sociālisma sagatavotājs, vedējs un tālāk attīstītājs. Es neesmu vēl kritizējis ne sevis, ne vecās kultūras, ne sociālisma, ne manis ievesto un vesto jauno sabiedrību. Es esmu naivi pieņēmis par pareizu kultūru un sevi, bet nevar tā būt pareizi, jo ir dzīvojuši un tātad veidojušies un radījuši citu no citiem un no sevis. Es nepārvaldu vairs ne sabiedrību, ne sevi. Sabiedrība nepārvalda vairs sevi un mani. Arī viņa dzied vecu meldiņu, bet teksts ir bojājies un ticis cits. Jārauj ārā no šīs iekšējās nesaskaņas man sevi, jāpārrevidē sevi un savu apkārtni, jo atstājot to sveikā, es pats netieku jauns. Vajga sagraizīt un sagāzt visu sakrājušos šablonas uznešļu. Upei vajga atkal skaidri tecēt un pienesta visa grīva, jārok jauna. Es nosmakšu zem smilšu un žagaru nastas, ja nenokratīšu. Masa ir liela, bet pastāv no smiltīm un niedrēm, tik talants jūt spaidu, kā citāds pretī smiltīm. Tik viņš var izrauties un tapt jauns.

21.5.12.

Prieks man par daudz neparasts; viņš mani uzbudina, tā kā citus bēdas un nelaimes. Esmu pārsteigts un nogurdināts. Daba grib tikai viduvējību un mērenību, un kārtību. Viņai nau tādas izšķirības: prieks un bēdas, varbūt arī labs un jauns, tikai kārtība vai nē, mērķa piemērotība vai nē. Viņa ir pilnīgi tikai lietišķa. Bet kādēļ tad viņai vajadzīgs vispār prieks? Laikam arī nau vajadzīgs, bet ir tikai saskaņa.

*

Vakar vakarā runājām līdz nogurumam un līdz 12 laikam esam par visu skaidrībā. Bez šaubām, ka esam noguruši runāt, tālākais tad lai iet paši notikumi un ved, ko grib. Šodien jūtos tik noguris, ka pat negribu un nevaru atminēties sarunu saturu. Bet ar visu nogurumu ir apmierinājums un miera jūtas. Nu tik vajga sākt strādāt. Un atmiņa varbūt atgriezīsies un varbūt nepazudis viss runātais. Varbūt kaut viņa nokrāsa paliks un palīdzēs tālāk glābties. Varbūt, ja ne pate saruna un viņas saturs, tad viņas neapzinātais rezultāts jūtās, dūšā, nervu noskaņojumā palīdzēs tālāk. Bet šāda nezināšana varbūt ir arī tikai šīs stundas, - 8 vakarā - parādība, varbūt es agrāk dienā zināju, varbūt arī atkal zināšu.

22.5.12.

Mūsu laikam ir vecā derība "Fausts" un jaunā derība "Kapitāls". Un jaunās derības nesējam proletārietim jāpiepilda "Fausta" pareģojumi; arī viņš nāk ne izpostīt, bet uzcelt un piepildīt.

*

Mūsu laikam ir vecā derība "Fausts" un jaunā derība pirms kā nogurumu, nevis kā visu jautājumu galīgu izšķiršanu. Kad es straujāk runāju, ka Antons pelēki raksta biogrāfiju un ka vajadzētu to viņam atņemt, tad I. atkal teica, kā agrāk: "Tu visu gribētu sagraut un izdzēst sev apkārt, bet kas tad paliktu pāri un kur Tu pats paliktu? Tie ļaudis ir nu reiz mazāki par Tevi, ko tad Tu viņus sodi?" Un es nebiju nekā jauna domājis un teicu: "Ko tad es viņiem daru? Mana lamāšanās dvaša viņus taču nesagraus? Ļauj man arī izlaist sakrājušos tvaiku." In.: "Kad es projām esmu, man vienmēr bailes, ka Tu ko neizdari. Kādu nesasit vai neaizraksti rupju vēstuli. Dakteriem pārestību arī nerakstīju, baidīdamies, ka es dakteri nelamāju." Tātad grozījies nekas nau pēc pēdējās izrunas. I. mani tura par [1 nesalasāms vārds] un baidās no manis. Katra mana spējāka dzīvības zīme ir jau jaunums. Man jātop nedzīvam. In. vajga padevīgas dvēseles. Māmiņu Iniņa iemīlējusi tad visvairāk, kad tā sākusi izrādīt galēju altruismu, nekad nekā nepārmest, nekad nemācīt, neatrunāt, kad, piemēram, In. brauc projām, par visām In. mantām un darbu priecāties. Māmiņa bijusi enerģiska un egoistiska, bet sevi pārvarējusi aiz mīlestības, radies tad siltais uguns, kas vienmēr deg. Man teica, ka neko jaunu neradīs, bet zuda enerģija, kas bij agrākā egoistiskā periodā. Es negribu zaudēt savu enerģiju, kuru ar tādām pūlēm ieguvu.

23.5.12.

Man sāk atkal izgarot ilūzija par kopdzīves iespējamību. Briesmīgi raudāju vakar, gulēt ejot. Es nepanesu vairs labi to raudāšanu, to maiņu starp cerībām, šaubām un izmišanu. Es priecājos un noguru no prieka, nu viņa vairs nau, sākās normālās bēdas. Prieks bij arī vairāk elementārs, no manis un prāta neatkarīgs. Jo man nebij pietiekoša iemesla domāt, ka kopdzīve nu piepeši pēc vienas izrunas nodibināsies un pastāvēs. Bez manas ziņas prieks nāca, bez manas gāja. Atmiņa man taču paliek. Es nu vismaz zinu un varu līdzi runāt, kad kur min prieku.

Vakar pēcpusdienā pirmo reizi atkal bārāmies. Nau bijušas runas, kā lai es nāktu pie darba, nau man savas istabas, kur es būtu netraucēts. Ķēķis ir kā koridors, cauri ejama istaba. In. saka, par ko es neesot par to runājis. Bet bija runāts, tikai bez sekām. Kad In. pate norīkota un sāku strādāt, tad pietieku. Tā jau man bija jāstrādā "Tie, kas neaizmirst"; toreiz arī nesapratu, ka atņem man iespēju strādāt un tātad arī dzīvot. Priekš tā I. nau sirds. Kur lai es palieku? In. instinktīvi vairās no kopdzīves. Jālaiž vajā no tā sloga, no ķīmiskas sakušanas. Man ir bijis prieks, lai In. iet tur, kur spēj dzīvot, lai neuzupurējas priekš manis tur, kur man nau vajdzīgs, kad nevar man līdzēt, kur man ir vajdzīgs. Man sevī jāapkaro rūgtums. Ne no I. gribas atkarājas man palīdzēt, iet uz kopdzīvi. Nau vainas un tādēļ nevar arī būt jaunā ņemšana un rūgtums. Man pašam būs vieglāk, kad būšu bez rūgtuma. Būs sāpes, bet skaidras; nebūs riebuma piegaršas. Un man taču bija prieks.

*

Vai es esmu kopš pusgada mazāks no auguma? Spieķis neizliekas man par zemu un taču viņš ir ticis īsāks. Vai es neeju taisni? Bet es taču vingroju un attīstu taisni krūtis un taisni turēšanos. Jeb vai esmu tapis tiešām sīkāks un īsāks? Vai gaļas neēšanas iespaids? Vai tur parādās tie trūkstošie 20 kilo? Vajga izzināt.

*

Kad greizsirdība ir tikai vīriešu varmācība un nāk no īpašuma tiesībām, kā tad izskaidrot sieviešu greizsirdību, kura taču arī eksistē? Vai mātes egoisms un jūtas? Visādā ziņā tad nau kopīgs cēlons abām, tad arī nau jāsauc vienā vārdā. Tad ari vīriešu greizsirdība izzustu līdz ar kapitālisma galu. Kad tā saka, vai tas izliekas plauzibli un ticami?

24.5.12.

Mēģinājos pantmēros priekš "Imantas" 5 pēdu trohajā, 4 pēdu trohajā un 5 pēdu jambā. Nesamērojami vieglāk un veiklāk iet jambs. Var izteikt aši visus kauzālos, laika, vietas un blakus apstākļus, sakarus starp pamata teicieniem, jo ir veikli līdzekļi, kad, kur, kādēļ, kā un viss pulks citu vienzilbīgu partiķeļu, kuras trohajā, sevišķi 5 pēdu, ir neiespējamas. Taisni šī sakaru izteikšana ir vajadzīga drāmai. Blakus likt faktu pie fakta var epā, aprakstīt, izstāstīt bez kādiem prātojumiem. Drāma grib taisni visu pamatot, jo dod ne neapzinīgo ārpasauli, bet apzinīgo cilvēku dvēseli, visas kustības cēloni. Pate modernā valoda ari vairs neieliekas labi episkā runā, top stīva. 4 pēdu trohajs vēl labāks, bet garāks, ņem 24 zilbes tur, kur 5 pēdu jambs iztiek ar 21.

*

No rītus domas tek veikli, skaidri un aši, bet viņu ir maz. Vislabāk uzrakstīt atmiņas vai vakarā un naktī iepriekš sagatavotās domas. Jaunus domu atradumus un kombinācijas vislabāk rakstīt pēc ēšanas un staigāšanas priekš pusdienas. Pēcpusdienā domas vismīļāk izved plašumā un sīkumos jau iesāktās priekšpusdienas domas. Varbūt pie manis tas ir tā iekārtojies aiz vairāk gadu ilga paraduma. Bet rīta domu nedaudzībai laikam ir fizisks pamats.

25.5.12.

Es vēl vienmēr baidos un man liekas, kad guļu pēc pusdienas, ka otrā istabā In. klusi raudātu. Tik vējš kur velk cauri, pa vaļēju logu dzird lapas čaukstam, bet es nevaru novaldīt uztraukumu, un ausis piespiesti klausās, vai tik nau atkal tās vecās briesmas. Katrs raudājām savā gultā, savā pusē mēnešiem cauri, kamēr spēka vairs nebija un nāca krīze. Tagad tik instinktīvas bailes no raudāšanas, bet vēl lielākas no raudu dzirdēšanas. Tik ļoti gribas atpūsties un mierā strādāt, nekādu ciešanu, nekādu uztraukumu vairs. Pate daba arī mazāk uztraucas, ir tikuse vienaldzīgāka un nervi trulāki. Bet arī strādāt vēl labi negrib nervi. Dziņa ir jūtām un prātam, bet šie negrib vēl klausīt.

*

Atnāca nauda: liecība, ka var cerēt uz mieru un uz veselību. Nu pirktu visas labas mantiņas Iniņai, nu saka, neesot vairs prieks. Vajga attīstīt prieku. Vai tik tad pirkt, kad nespēj, kad jāatrauj dzīves uzturam? Tā arī traģiska pretruna. Kad nu var baudīt, tad vairs nau prieka. Bet es tā negribu, vajga sevi piespiest pie prieka.

*

Man vajga tulkojumus piepaturēt, ne naudas dēļ, bet lai vingrinātos valodā. Oriģināļi nekad tā nevingrina valodas veiklā lietošanā, kā tulkojumi. Un it sevišķi ritmiski un atskaņoti dzejas tulkojumi. Tur arī vingrina vārdu radīšanas spējas. To es agrāk tā neuzsvēru. Gribēju gluži mest tulkojumus, lai paliek laika oriģināliem: lai atmestos no maziskas peļņas, jo tulkojumi arī tagad daudz neienes. Nu redzu, ka viņiem ir cits attaisnojums. Jāvingrinājas tāpat dzejoju rakstīšanā. Es tagad ar drāmām darbodamies, gluži atstājis dzejoļus. Tas ir nepareizi, es zaudēšu spējas un savu pirmo vietu lirikā. Pa brīvajām 2 dienām, ik nedējas 1 dzejoli un tulkojumu, pie tā jāturas. Ievērot un darīt!

26.5.12.

Tik augstas un brālīgas jūtas audzēt, ka top mīlēts un dievināts. Tik sievietīgi kaislīga sieviete un tik cēla un dzidra dievināšana. Tik skaidru mani dara ar varu, ar mīļajām ainām viļinādama, ar sāpēm atraudama no siltas zemes. Šinī sievietes mīlā augstākas kultūras spēks, kas velk uz augšu cilvēka jūtas un dziņas. Un tomēr bailes, it kā līgotnēs līgotos, pa gaisu laistos, nau kur pieķerties un balstīties, tikai uz psihiku un garu, kas pašam, un uz mīlu, kas sievietē, pasaulē.

27.5.12.

Es gribētu, lai Biruta top par manu sludinātāju. Vai viņa pate tā gribētu? Kaut gan mīl. Vai viņai tas būtu labi? Vai viņa to spētu? Es domāju, jā. Es pats laikam esmu tikai viņu atturējis, neuzticēdamies viņas spējām, un viņa atkal ņēmusi un meklējusi pēc katras lomas, piemēram, arī "Lāstā". Nekādas nošķiršanas ar nolūku, nekāda virziena un lieluma nau bijis. Spējas viņai jāattīstā. Vai tikai gribēs? Viss ir griba, tā ceļ visas spējas augšā.

*

Es varu justies drusku apmierināts, ka savu dienas grāmatu esmu tik tālu spējis vest. Ir jau trīs mēneši no vietas, turklāt viens mēnesis In. klāt esot, kur taču traucējums ir lielāks, jo nau man atšķirtas savas istabas. "In." pa 90 dienām esmu uzrakstījis 80 lapinu. Tad esmu gandrīz ik dienu spējis vest; bet nu jāievēro, ka bieži esmu rakstījis vienā dienā vairāk lapiņu, un tā noslēpis lielus izlaidumus. Kad nāca tikai mazākie traucējumi, tūliņ dienām un nedēļām cauri izjuka kārtība, dienas grāmata bij tam termometrs. Vēl es nevaru skatīties, kā pats savām rokām saņemts. Nupat atkal, kad sākās pusdienu ņemšana no Arridas, piepeši pārtrūka kārtība zobu kopšanā, pēc nedējas, tikai vakar sāku atkal kopt. Tā viss izsviež no kārtības un tad pārāk ilgi nevaru atkal ietikt iekšā. Šis pārākais ilgums ir jānovērš. Ātrāk jāsaņemas. T. i., vairāk jākoncentrē uzmanība, - bet tas nogurdina. Pareizais laikam būs: uzmanīties tikai uz to, ka izpildu prāta prasības pie vissīkākiem gadījumiem, pie vismazākās kūtrības un sevis taupīšanās. Doma, kas nu tas ir, palaist šo vienu reizi, bet taisni no šīm mazām reizītēm pastāv kārtība. Vieglāk arī ir uzturēt jau ievesto kārtību, piespiesties palikt, nekā piespiesties pie jauna. Visgrūtāk piespiest mūs pie darba. Bet ar to ir laikam tā, kā ar nāvi: tikai pate pāreja ir grūta, pēc tam viegli strādāt, un pēc miršanas viegli būt citā veidā, nebūt persona. Bet arī pate miršana var būt pozitīvs darbs, tad ir pats grūtākais darbs. Tas ir "Imanta" darbs, no tā biķera viņš bēg. Tomēr, tomēr ir savs panākums, ka esmu tik tālu vedis šo grāmatu. Varbūt man palīdzēs tālāk uzturēt kārtību un spēku. Lai iet skaidrībā un spēkā uz uzvaru.

29.5.12.

Aiz mehānisku palīga līdzekļu meklēšanas ievēroju stingri tā saucamās labās dienas, kuras pats sev sakonstruēju. Ticības nozīmes tām nevar būt par to, ka es pats viņas ielieku un atkal atceļu. Bet laba dūša šīm māņticībām jāuztur, viņām jābūt zīmēm priekš gaidāmās laimes. Kad kura zīme, kura māņticība neizpilda šo uzdevumu, tad viņa top atmesta. Dienu skaitlis, kad iznāk saskaitīts 10, ir laba zīme. Tādēļ gribēju sākt savu grāmatu ar 28. Tā arī uzrakstīju, bet patiesībā sākta 29. Ko palīdz sevi mānīt, tā neuztur labu dūšu. Un galu galā mehāniskie līdzekļi kaitē, atvieglodami psihisku saņemšanos. Nu jābūt stipram, nu esmu viens.

*

Sievietei tikai tik ilgi taisnība, kamēr viņa to neattaisno ar loģikas palīdzību.

*

Vai man arī ir taisnība? Vai esmu jau atkal viens? Vai neesmu vainīgs, neesmu mācījis un dicelējis? Vai nevarēju saņemties ik acumirkli? Bet tad viss spēks aiziet tur, paliek nogurums priekš darba. Vai neesmu par daudz uztraucies? In. neapzinās nemaz, ka būtu ko sevišķi ļaunu man teicis. Jā, bet šāda neapzinīga manis vajāšana dara man vēl ļaunāk, jo pret to es nevaru gainīties un visu mūžu turpināt šādā uztraukumā! Vienpusīgi visas domas vērš tikai uz In. Kur tad paliek cilvēcība? Cik šaurs tad lai es saraujos? Un kad es to panāktu, tad es būtu kā Roševskis, un tādu ir daudz un pietiek, bet tādu, kāds es, tagad nau daudz.

30.5.12.

Es gribu tikt pie gala. Visu dienu atkal neesmu strādājis. Vakarā runājam mierīgi, ar prātu vien. Esot bijis pārpratums. Esot vēl apspiesta no sāpēm par mamiņu. Ka apvainojusi manu mīlu, kad ņēmusi ļaunā teikumu par šalli, tas esot niecīgs gadījums. Un tāds apgāž visu mīlu! Egoisms, kad es cietu, ka partija I. uzbruka - domājusi, ka es nevarot ciest, jo viņai pašai uzbrukumi nesāpējuši. Man vairāk sāpot, kā jau otram un kā jau iesāpinātam no polemikām vēl "D[ienas] L[apas]" laikā. Tātad es tikai muļķis bijis, tik daudz bēdādamies par citu, kurš to nemaz nejūt. Par velti es tādēļ arī sanīdies ar "Domām". Tas man gan bieži gadās, ka es bēdājos par citiem, kur tie to nejūt. Un kas nu tālāk? Es tagad nebūšu vairs tik laipns, kad sākšu strādāt. Lai brauc. Paliks. Kā pierādījums, ka I. jūtas nau atslābušas: viņa nebraukusi pie māmiņas. Bet viņas nekustība vispār? Bet prāta slēdzieni, ka neko ar braukumu nepanāks? Nē, viss tikai manis dēļ. Un nu tālāk? Kā es strādāšu, kad būs jābēdājas un jāuztraucas? Kad lietus līst? In.: Ja, da schauen Sie zu! Vai man sūtīt I. projām? Bet viņa vēl vāja. Vēl nau atspirgusi no mamiņas bēdām. Vispār ne labprāt kustas. Un kad nu nevarēšu strādāt? Mans darbs atkal reiz jāupurē. Visas sievietes ir Reševskenes. Un pēc I. atkal teiks, ka es tev palīdzu nākt pie darba! Viens es bijis, viens es būšu mūžam.

*

Mūzikai nau savas īpatnējas vielas. Lasu "Opernführer" un redzu, ka viņa ķer pēc visiem dienas notikumiem, pilnīgi atkarīgs no literatūras (Walt. Scott). Komponē visus efektus. Opera nau vairs mūzika, muzikālā drāma ir pret drāmu, kā kinematogrāfs pret drāmu. Izķer tik kliedzošas vietas, apsveicināšanos un ardievu dejas un blakus trokšņus. Tikai skaņo ārpusi, ne dvēseli. Katru vielu tā saīsina, ka paliek pāri tikai ārišķības. Vienīgā, nopietnā forma taču paliek tikai īsta drāma, kur mūzika var izpildīt dekorācijas lomu kā visas citas episkas piedevas. Dzeja ir un paliek augstākā māksla, un drāma ir valdītāja.

31.5.12.

Mūzikai operās ļoti maz tematu: itāliešu - spāniešu - franču intrigu un kaislību drāmas, vācu un īru teikas, nordiešu teikas, vēstures maz, tad jaunais reālisms. Jaunākais - "Peleas und Melizande" - lirika vien, un Štrausa viencēlieni. Liela vienmuļība. Literatūra ir daudz plašāka, bet arī te vienmuļība.

*

Es agrāk jau studenta gados dusmojos, ka visi raksta vēl vecās vielas, - toreiz laikam P. Heyse bija apstrādājis Don Žuanu, - un neredz, ka jauna pasaule atveras polit. ekonomijā, kura man toreiz ļoti patika.

Man vajga ātrāk norakstīties un nākt pie jaunām vielām, pie gulbja dziesmas, pie modernās publicistikas un modernās psiholoģijas, laulības drāmas.

Bet atkal āķis: vajga tad jaunu līdzekļu, to atrašana dara grūtības, var maz ražot un piekūst. Vecā formā, kā Šekspīrs, var ļoti daudz un pilnīgi ražot. Varbūt iegūt sev par parastām divas tehnikas: vecās vielas un jaunās.

*

Pašam ir labāka interese pie darba, kad katrai drāmai ir sava tehnika, pantmērs, krāsa, ritums. Tad strādā lēnāk; vēlāk tiek pie darba, jo skaita grūtāku, bet strādā intensīvāk un pašam patīk vairāk. Bet atpūtai ļoti labi darbi jau parastā tehnikā. Varbūt vislabāk vairāk izteiktās tehnikās rakstīt pa divas drāmas, tad publika apmierināta, ka ir tas pazīstamais žanrs, un pašam vieglums un panākums. Tad paziņot, ka nu nāks gluži jauna tehnika un uz to sagatavot.

*

Manai galvai pakausis nav liels. Pret ausīm viņš piepeši sāk stipri kāpt. Arī no lejas tāpat aiz ausīm sāk stipri kāpt uz augšu, tā ka virsgalva gandrīz pārkarājas pāri par apakšdaļu. Pieres vidū puns, virspus abām pieres augstvietām. In. tā nau. Vispār man galva stipri punota. Kopš 2 gadiem audzis apmēram no 54 uz 56 centimetriem. Bet mērīšana ļoti nepilnīga, tikai viens apmērs. Nau mērītas un nau mēramas dažādās daļas un puni.

*

Bairons tika apkarots no reālistiem. Esot tikai neīsts, tukšs, Weltschmerz. Bet viņš bija jutis pie savām miesām visu sabiedrības tukšumu, liekulību, neģēlību; bij jutis ticības un valdības liekulību, laulības, mietpilsonības. Bija atradis izeju tikai varonībā un bij tai upurējis dzīvību. Kur te neīstums? Patiesība tā, ka reālisms attaisnoja to liekulību, kuru apkaroja Bairons, cēla ikdienību, atrada par īstu tikai piedzērušos mietpilsoni, dievināja šādu īstenību, neticēja un nesaprata varonību. Te cēlons naidam pret Baironu. Bet varonība uzvarēs.

1.6.12.

Pat noguruma nejūtu; tā pēc vakardienas tūdaļ strādāju. Kā izskaidrojams? Iespaids no dakterienes kūras; ēdu tagad drusku vairāk, kaut gan ņemam par diviem vienu porciju. Nestrādāju stingri. Tas izskaidro pietiekoši. In. sūdzas jau, ka tāpat nogurusi. Kad nu sākšu strādāt, tad gan pāries un būs labi.

*

Negribas strādāt, nevaru tikt pāri pār izšķiramiem jautājumiem drāmā. Laiks nau pastāvīgs. Kad līst, tad nospiestā gara stāvoklī; lai strādātu, vajga divkārt piespiesties, kas ļoti nogurdina. Kad paspīd saule, tad atkal jāatpūšas, tad gurdenums un miegainība. Kad laiks nokārtosies, ies labi. Trejkārtēja piespiešanās bij "Induli" rakstot; lietus mēnesi cauri, bēdas un nelaba ēšana.

*

I. instinktīvi baidās no braukšanas, nepanes satricinājumus, iekšējie orgāni ir vāji. Tante nomira pēc brauciena ratiem un bij ļoti uzmanīga uz savu māgu, atturējās no visiem kaitīgiem ēdieniem. Bet I. mantojusi ne vien vāju māgu, bet arī māmiņas stiprumu. Man jādara, lai top vesela, tad varēs ilgi dzīvot.

*

Man instinktīvi gribas dzīvot dienvidos, daudz saules. Vāji nervi, smalka āda cieš no aukstuma un vēja. Lai pretotos, vajga nervu un gribas tēriņa. Lētāk iznāk dabas siltumā un saulē, kur visu gribu var likt uz darbu strādāšanu. Atpūsties varu ziemeļos, bet strādāt dienvidos. Tur varu vairāk veikt.

*

Ideju drāma stipri atšķiras no raksturu drāmas. Tiklīdz kur ir raksturi, individuāli, plašāk ievesti, tūliņ visa darbība grozās pēc viņiem, viņi un viņu kaislības, gan arī idejas, ir vienīgie motīvi. Tas dod dramatisku raksturu, rāda brīvu gribu, uz kuru dibināta drāma, bet ideju nau daudz, un tās pašas nau lielas un plašas; priekš mums taču visa drāma dabū mazuma krāsu. Kad grib lieluma idejas, tad rakstura indivīdu vietā stājas tipi; dramatisms pamazinājas, bet lirisms un lielums ceļas. Grieķu traģēdijām šis raksturs. Ideju mūsu ziņā tur nau, tik viena liela ideja: dievības pārsvarība, liktens lielums. Rakstura maz, tie paši nau plaši izvesti, lielisks lirisms. Bet mūsu laiks nespēj ņemt grieķus tieši. Šekspīrs pazīst tikai raksturus daudz un bez jebkādām idejām, pat "Hamletā" maz domu un idejas nau. Bet attēlo arvien dzīves bagātību, reālismu. Arī lirikas daudz uzvedumā, bet vispārējā nokrāsā nē. Arī lielas varonības nau. Šekspīrs pārvalda mūsu laiku tādēļ, ka nau varonības, lielu ideju, piekopj reālismu. Bet nu reālisms jau visu izpētījis un attēlojis, ideju laukā ir daudz sakrājies; brīvā griba nau vairs labi iespējama, kur vispārība tik ļoti nospiež garu, prese, vienmuļīgā izglītība, sociālisms, demokrātisms, - viss iznīcina individuālu brīvu raksturu. Jānāk ideju drāmai, lielumam jābūt atkal liktenī un idejās. Indivīds cīnās pret vispārību uz nāvi un dzīvību. Tā viela, kas vislabāka un jaunāka.

2.6.12.

Man nepatīk mašīnas raksts: daudz aizņem papīra, izplūdis, kādēļ grūti lasīt, neglīts. Rakstīšana grūta, nogurdina, tikpat lēna kā rokas rakstā, trokšņaina, netīra. Labums, ka vairāki eksemplāri, bet tad vēl vairāk pūļu. Mašīnas nepaliks. Tā ir pārejas forma, kura izzudīs. Paliks pamata forma rokas raksts un drukāšana. Druka tā jāpapildina, ka katram var būt sava drukātava, burtu saliktuve. Tā ir jāizgudro. Man jāizved praksē sava izdomātā drukas mašīna un burtu kaste. Tas ir solis uz ideālu.

3.6.12.

Es vakarrīt vēlu cēlos, 7, jo norunājām līdz 1/2 12, aizmigu vēlu, negulēju labi. Bet runām bij labi panākumi. Atpūšos pēc vakariņām, pienāk In., uztraukts, raudošs. Jārunājot, kamēr es vēl varot runāt; drīz vairs nerunāšot. Sākot jau kreņķēties, ka darbs neejot. Lai nebaidās. Baidoties un nevarot vairs panest ne manu nelabu dūšu un nerunāšanu, ne savu pašu baidīšanos. Bet tām bailēm nau nekāda pamata. Tomēr baidoties, kaut ar prātu un gribu tam pretojoties; nevarot saņemties. Tas jau slimīgi. Jā, esot slimīgi. It kā neapzinīgi, instinktīvi. Tad tas jāārstē, pret to jārīkojas, vajdzētu jau sen; kādēļ neteici. In.: bija kauns, ka tāds trūkums. - Tad augoni slēpj un negriež ārā. - Jā. - Un aiziet pats postā. - Jā. - Un liek otram ciest un aiziet postā? - To negrib. - Bet iznāk. Jo es, redzēdams tavas bailes no manis, vairīšanos, pārmetumus man par rupjību, straujību, noturēju sevi par jaunu, tevi par apspiedēju. Cietu no tā, ka nevaru tev darīt labu.

*

Man tā bija jau pa visu kopdzīves laiku. Domāju Slobodskā, ka manas nervozās vājības, ātrā uztrauktība, klusēšana, rūgšana un citas ir jaunas rakstura īpašības. Turēju sevi par jaunu cilvēku, kamēr A. Wichmana grāmatiņa man sacīja, ka tās tikai nervozas parādības, nau raksturs. Tagad atkal bija tā. In. vēl dienu priekš tam apstiprināja to, teikdama, ka arī dakteriene, Lilija, Biruta baidoties no manis. Ir līdz zināmam mēram mana vaina, bet ne visa; arī pates sievietes ir nervozas un baidās bez iemesla. Nu nokrīt no manis slogs, nebūs man sev pašam jāpārmet, un varēšu I. turēt par labu, ne par Reševskeni, kura prasa no vīra pilnīgu uzupurēšanos, līdz abi aiziet postā. Bet nervozās bailes ir jāizārstē līdz ar nervozību pašu. In. jāiet vēl uz Cīrihi, jāzņem [1 nesalasāms vārds] un vannas līdz taps gluži vesela. Arī man tad ir vēl jāārstējas. Bet tagad nau laika, jāstrādā. Man šie jaunie fakti jāatmin un jāievēro vienmēr, kad nāk ļauna dūša. Tas līdzēs. Man vajga norakstīties, lai topu vesels. Bet nu arī tas mērķis izliekas sasniedzamāks. Jānoraksta tikai vēl "Imants", "Īls", "Jāzeps" un dzejoļi, tad varēšu jau justies brīvāks un tapt veselāks. Tad sākt īsto veseļošanos, jo būs likts pamats veselības iespējai, nerūgs iekšā vairs nedarītie darbi. Tā tapšu brīvs un varēšu uzvarēt.

4.6.12.

Es uzmetu domas aši un īsi. Man nau laika viņas gari izvest, pamatot un vest sakarā, un salīdzināt ar citām domām un parādībām. Lai šīs domas izved citi, kam vairāk laika, bet mazāk domu. Laika trūkuma dēļ arī stils īss, apspiests, piekrauts. Bet visvairāk koncentrēts, jo domāts un uzrakstīts tikai pats lietas kodols; visi materiāli izvedumam saspiesti nemanot sīkos adjektīvos un citos pievārdos un pat tikai izteiksmes formā vai salīdzinājumā, kurš atver jaunu pasauli, kura lasītāju garam jāved sakaros ar pamatdomu.

*

Dāvātājs krāpj, jo cerē dabūt pretī lielāku vērtību un pirkt zem cenas.

*

Ierīkot sarakstu par visām personām, ar kurām bijis sakars vai sadursme, vai pazīšanās. Katru īsi raksturot. Tad sarakstīt faktus viņu attieksmēm pret mani; faktus, kas viņus raksturo vispār. Tur arī pielikt kā dokumentus viņu man rakstītās vēstules un norakstus no manām atbildēm. Vajdzētu arī pievienot katru grafoloģisku raksturojumu un citus, kādi iegūstami. Piem.: atsauksmes par viņiem no pazīstamiem. Tā dabū arī parakstu par viņu savstarpējām attiecībām. Tas gan grūtāk fiksējams. Bet varētu grupēt viņus pēc draudzībām un ienaidiem, atzīmējot tam cēloņus un laiku, un ieliekot mapes kopmapēs. Labums no tāda pārskata tas, ka top man gaišāka rakstura saprašana, viņu attīstība un motīvi cilvēku darbībai un jūtām. Varbūt tā varu atrast likumu, pēc kāda darbojas cilvēku jūtas un aktivitāte. Caur to atkal atrast likumu vispār vēsturei un attiecību starp masu un ģēniju.

*

Es runāju aši, intensīvi, daudz domu izteikdams un gribēdams, lai tās iespiežas aši un dziļi klausītājā. Klausītājam turpretī bieži liekas, ka es esmu uztraukts un uztraucu arī viņu. Viņš apjūk un uzņem, un saprot manas domas vēl vājāk. Bet kurš saprot un aši visam seko, tas ātri nogurst un pārpūlējas, top nervozs. In. tā ļoti cieš. Labi, ka es to apzinos un apstājos, kad manu; vakar In. pate saka, ka nu diezgan. Vakar tā: In. - Tu apber mani jautājumiem, kombinācijām, domām kā eksplozija. Es gribēju gluži vienkāršu lietu, topu aizvirzīta gluži uz citu pusi, nogurdināta un uztraukta. - Ko lai daru? Man naftas strūkla jānovada vairāk sevī, dien. grāmatā. Bet strūkla izverd visstiprāk sarunās. Tad domas caur atbildēm un redzamo saprašanu vai nesaprašanu atceļas spilgtāk un dara lielāku iespaidu arī manī pašā. Kā drāma un skatuve.

*

Neviļus doma. Ir skaisti garīgi dzīvot: just, saprast parādības, domāt, izdomāt priekšmetus un attiecības, radīt jaunas parādības, dzejot skaistas attiecības un radīt skaistus cilvēkus, kādi būs nākotnē.

*

Vai nevar tieši tēlot nākotnes cilvēkus? Tagad tēloju nākotnes cilvēkus pagātnes tēlos, jo vēstures nozīme ir tā, ka viņa trauks, kurā ieliekam savu uzskatu par nākotni. Vai nevar? trūkst cietu, gatavu attiecību, episkā materiāla, miljē, kuru dod vēsture. Jāizdomā pašam viss faktiskais un episkais. Tas pavedina uz fantastiku, Ž. Verns, Velss, kam nau nekādas nozīmes. Varētu tēlot nenoteiktas apstākļu jūtas, bet tad nau uzskatāmības. Radīt dzeju bez uzskatāmības. Tā ir mūzika, bet tā bez domām. Laulības attiecībās, mīlā kā Vertera Leiden, visiespējamāk lirikā.

*

Nākotnes cilvēku jūtas var tēlot tur, kur viņas nau tik atkarīgas no vietas un laika, un sakariem ar ārpasauli, t. i., lirikā. Tai aplikt apkārt tikai episku stāsta rāmi. Bet, kad ieliek zināma gaidāma laika jūtas, tad viss top nevajdzīgs, tiklīdz atnāk tas laiks. Vajga ņemt jūtas, kuras pastāv taisni iekš nākotnes meklēšanas, iekš cerībām, ilgām, iekš visa, ko mēs turam par pastāvošu arī nākotnē, mnžigi. Bet vai nevar tēlot nākotni tomēr arī uzskatāmībā? Lauzt robežas varbūt kaut drusku? Tā būtu paplašināta cilvēka garīgā spēja: viņš ne vien orientētos tagadnē un pagātnē, bet vingrinātu arī savas paredzēšanas spējas, kuras viņam, bez šaubām, ir. Kad būtu atsvabināts no nākotnes ielikšanas pagātnē, tad pagātni neviltotu, bet saprastu labāk. Vajdzētu tēlot to uzskatāmību, kura visvienkāršāka, kura pašā pamatā un negrozās, vismaz ne tik ātri, līdz ar sabiedriskiem apstākļiem. Vismaz vajdzētu meklēt šajā virzienā tālāk. Neiespējamo darīt iespējamu un uzvarēt.

*

Atrast un iekārtot drāmas darba tehnisko pusi pareizi. "Indulim" bij jau sākums sistēmai, bet par daudz smaga sistēma, bez aša pārskata. Daudz zīmīšu, dažādi formāti, grūti atrast, iekārtot, salasīt. Vienāda formāta piezīmju lapiņas 1/32 loksnes. Novērot, kuras rubrikas visvajadzīgākās.

5.6.12.

Labāk rakstīt šo dienas grāmatu, lai būtu gaiši salasāms. Grūtība tikai tā, ka rakstu gultā. Bet kad gribu rakstīt pie galda, tad jāceļas agrāk augšā, jāapģērbjas, jātraucē miegā In., un domas arī izzūd pa to laiku. Bet tagad nu panākums tas, ka domas top gan kaut cik sakrātas un uzglabātas, bet nau pieejamas un lietojamas, nozūd arhīvā kā Barona t[autas] dziesmas. Un man taču vajdzētu savas uzbūves dēļ lasīt ikdien agrākos uzzīmējumus; izvilkt svarīgākās regulas; un es varētu daudz domas arī lietot savos darbos. Tas viss nu jāatliek uz tiem trim gadiem, līdz lielai atpūtai. Izdot dienas grāmatu tādā kārtā arī nevar tagad. Man vajga tikt tik tāli, ka visas dien. grāmatas top nodrukātas priekš manas lietošanas un ka nākošās top tūdaļ to pat dienu drukātas, kad ir rakstītas.

*

"Imantā" vai "Mūžibā" izvest manu jauno drāmas veidu, kur nau dramatiskā lēcošā gaita ar atplūdiem caur divu naidīgu elementu cīņu, bet kur darbība iet nepārtrauktā ceļā uz priekšu un dzinējspēks nau divu cīņa, bet viena liela dziņa, kas kā atspere dzen pulksteni un ceļ varoni vienmēr augstāk, līdz izceļ laukā no cilvēku sugas nepilnības uz dievību; tāds spēks būtu mīla.

"Imantā" būtu puslīdz viela tādai atsperes drāmai. Aiva dzinējs spēks, Imam top caur viņa dievināšanu iedota liela loma, arvien lielāka, līdz beidzot Mesiass. Viņš vairās no tās, iet pār viņa spēkiem, beidzot viņam jātop nemirstīgam. Te lūzums un lielākā krīze. Viņš cenšas vēl vairāk uz augšu. Atmet visu cilvēciski vājo un mirst, lai taptu nemirstīgs.

*

Šī atsperes drāma būtu tas jaunais modernais un nākotnes drāmas veids, kuru meklē un kura baidās, jo tam jābūt bez traģikas. Traģēdija ir pesimistiska, labam jāiet bojā, bet modernais laiks grib, ka labais uzvarētu. Viņš optimistisks un nejūt traģikas vajdzību un patiesību. Traģēdija izliekas viņam liekuļota vai vecmodīga. Atsperes drāma būtu skatu luga.

*

Atsp. drāma "Imantā" vai "Mūžībā" būtu reizē nemirstības un mīlas drāma. Mīla kā dzinējspēks caur dievināšanu dzen cilvēku uz aizvien augstāku attīstību, dzen beigās iet pār cilvēcības robežām uz dievību, uz adeptību. Tātad ir lielākais attīstības, kultūras, progresa dzinulis. Tāda luga izteiktu pēdējos un augstākos jautājumus par attīstību, dzīvību un nāvi, par nāves neesamību. Traģēdijas pārvarēšana caur traģikas pārspīlēšanu. Drāma būtu tiešs zinātnisks kultūras līdzeklis.

*

Mesiasas ideja "Mūžības" vielā nebūtu saistīta ar kādu šauru nolūku: atsvabināšana no ienaidnieka, no kapitālisma, bet no pašas nāves. Galējie jautājumi, Cf. 4.6.12. (iekš drāmas "Mūžība"). Te būtu arī atsvabināšanās no Šekspīra un reālisma, un veco stigu, ideālisma uzņemšana, kas gāja no grieķiem, bija pie Rasina un kam jānāk arī citu nolūku dēļ, lai drāma taptu vienkāršāka un lielāka, Cf. Morf. par Rasinu. Rasinu lasīt. Atbrīvināt no laika uznešļām.

*

Rakstīt man vairākas šekspīriskas drāmas, lai iepazītu labi savu pārvaramo pretnieku un lai no sevis norakstītu, kas manī ir no reālisma. Es pats caur tādu vienkāršību, lieluma un viendzinuļa drāmu bez cīņas tikšu ātrāk pie savas dabas uzbūves uz vienības un lieluma.

5.6.12. (2.5.12.)

Trohajs ir senatnes pants - smags, nekustīgs, kad vēl doma bij neasa, kad vēl visa pasaule likās viena elēģija. Pants attīstījās uz jambu - ašu, jautru, lokanu, optimistisku, spēcīgu, bez smaguma. Trohajam taisni smagumā viss spēks. Velti domā 4 pēdu trohaju par latv. tautas pantmēru; viņš tāds bija, kad visām tautām tāds bija; arī vāciem vēl pat Goethes laikā. Tagad jambs ir uzvarētājs.

*

Kādēļ principus visaugstāk cienīt? Man liekas, var ļoti cienīt labus zābakus, bet kurpnieks, kas viņus taisījis, ir cienams vēl augstāk.

6.6.12.

Es redzu, ka jāatzīmē še arī domu fragmenti, neizvestas domas, pat tikai temati domām, kuras to dien iekrīt prātā. Citādi iet postā pārāk liels daudzums, jo cik necik plašāk izvest var tikai vienu domu, kura gadās taisni tanī rīta stundā, kad rakstu. Un īsti sāk nākt domas taču pašā dienā, pa darba un atpūtas laikiem. Cik domu mēdz nākt, grūti aprēķināt: ceļoties un miegu nodzenot - 1/2 stundu, mazgājoties, slaukoties, puķes aplejot - 1/2 st., ēdot maz, avīzes lasot - tikai atbildes uz dienas jautājumiem, bet arī 1/2 st., staigājot ar In. vakarā - 1-2 st., pēc vakariņām atpūšoties - 1/2 st. Tas būtu kopā 6-8 stundas, kad visvairāk rodas jaunas domas. Katru pusstundu varētu būt 3-5 domas, katru stundu - 10 domas. Tas būtu augstākais 80-100 domas. Kad es nebiju šādi rēķinājis, man likās, ka būtu jāsaka: rodas dienā simtiem domu. Tā bieži neapskaitāmi skaitļi ir ļoti mazi. No šīm 100 domām no rītus ierakstu še 1-3 domas, tas būtu 1-3-5%. Krāsns, kura dod tikai 5% siltuma, ir ļoti vāja krāsns. Man vajga labāk konstruēt domu izmantošanu.

*

Domu atzīmēšana īsumā grūta tādēļ, ka nevar vienmēr stāvēt ar zīmuli rokā kā ar flinti un šaut garām skrējējus. Ar zīmuli uzķertās domas vai piezīmes par domām neērtas tehniski, jo prasa lieku laiku pārrakstot. Citi veduši dienas grāmatas vakarā; tad laikam atzīmējuši tās dienas galvenās domas. Tas ir ļoti labi. Tad arī var pārrakstīt zīmuļa uzmedījumus. Bet man maitā iemigšanu. Un vakaros esmu arī pārāk noguris, lai vēl rakstītu. Varbūt varētu ievingrināties. Tad atkristu nost rakstīšana no rītus. Visa dienas kārtība arī grozītos, jo domas, vismaz atmiņa būtu vingrināta uz vakara darbu. Un tas man nepatīk. Es sāku tagad bez savas piepūles mosties agri. Tad tas laiks arī jāizlieto. Tad - vakarā vēla gulēt iešana nau laba veselībai. Varbūt ierīkot pavakarē tās dienas caurņemšanu atmiņā? Nau īsti telpas. Lielāka procente no domām un tās pašas svaigākas tiktu gan uzņemtas, kad pieraksta rītā un pa dienu ar zīmuli; bet tad vajga sekretāra, kas pārraksta. Tad var pats stāvēt kā mednieks, ķerdams medījumus. Daktilogrāfs kā tikt?

7.6.12.

Vest blakus šai grāmatai vēl  m a p i, kur salikt iekšā visas mazās piezīmes, dzejas no tās dienas, vēstuļu pirmrakstus, darbu pirmrakstus un dokumentus. Tā būtu atrasta izeja. Tikai nu viss .gulētu nepārrakstīts. Gan būs.

*

Es savedu sarakstus par visiem saviem paziņām pa visu dzīves laiku. Tikai tie, kurus atminu un kurus personiski pazinu, ne tie, par kuriem daudz dzirdēju. Arī tie, ar kuriem sarakstos bez personiskās pazīšanās. Paliek neuzņemti visi mazāk ievērotie skolas biedri, darba biedri tiesā, partijā. Uzņemšu arī no tiem, cik atminēšos kā personas. Iznāk 588, vēlāk par stundu vēl 20. Rakstīju 3 stundas ar pārtraukumiem. Palīdzēja daudz I. Bij arī labs vingrinājums.

*

Kā strādā atmiņa? Pie saraksta vispirms atminējos vistālāk stāvošās personas, kuras reti pieminu. Tad tik tuvākās. Visgrūtāk vistuvākās: piemēram: Rozenbergi, Pliekšāni, Bertoglio. Tad atminējās bieži pirmais burts no vārda vai vārdu skaņas nokrāsa., ritums, piemēram, Rettings - R., Reiki, Repi. Pēc vakariņām vairs nē. Bet staigājot un rīkojot vakariņas iegādājās daudz.

*

Vārdu saraksts derēs 1) biogrāfijai, jāsakārto alfabētiski un pa laiku un vietu grupām; 2) darbam būs raksturi. Vai nebūtu uzdevums attēlot visu piedzīvoto apkārtni un nevis izdomāt jaunu fantāzijā? Uzdevums reālistiem. Tā būs darījuši romānisti. Bet neviens nau izsmēlis visu savu laiku. Es varu to darīt biogrāfijā. Kā Goethe.

*

Biogrāfija jaunā veidā. Ne stāsts par dzīvi, bet pilnīgs attēlojums, visi dokumenti, viss laiks, visas dzīvības parādības. Cilvēka dzīves bagātība. Daudzums, bet tikai fakti, tādēļ liela interese.

*

Kad vecais Tolstojs tik neganti un aplami ārdās pa visu pasaules literatūru, tā uzbrūk Šekspīram, taupa tikai Homēru, tad tas nau ņemams traģiski ne priekš literatūras, ne Tolstoja, kaut gan viņš stipri blamē savu prātu un jūtas. Lieta laikam vienkārši tā, ka Tolstojs līdz pašam vecumam vēl nepazīst sevi, un neapzinoties lūko iepazīt sevi salīdzinājumos. Ārdīdams visu pasauli, viņš tik grib teikt, tāds es neesmu, es esmu citāds, bet kāds esmu - to nezinu. Tas citiem būtu jāsaka. Tolstojs galu galā ar visu niknumu un fanātismu ir vājš, bet mīlīgs krievu cilvēciņš. Garīgi atpakaļ palicis kā visa zeme; pēdīgais kristīgais modernā pasaulē; Don Kihots dzelzs un papīra laikmetā.

*

[1 nesalasāms vārds] 10 šķēlītes miesas, to mēs saprastu galu galā; bet viņiem bieži arī tikai 8 vai pat 12. Un tomēr ar savu likumu prātu nesaprotam. Sulas pieplūdums bijis sīkāks vai bagātāks, labi, bet kas tas par spēku, kas rīko sulām veidoties šķēlītēs, sadala sulu miesas daļiņās un čaulu, saikļu valguma daļiņas, ka nepaliek nekas pāri. Mēs spējam saprast visu tikai kā mehāniku, bet nekā nezinām, kā tad īsti darbojas šī mehānika. Mums ir smadzenes, kas vai kur kārto. Kas to dara augos? Un arī mūsu šūniņas laikam aug bez smadzeņu miņas.

*

Ir savs liels skaistums un prieks vidus laikam un vecumam; man liekas tagad, ka velti tā sērojos pēc bijušās jaunības: tanī taču viss cilvēks tik negatavs, gars vēl mazāk ienācies, nostiprinājies un darbīgs nekā pat miesas. Visur šaubās un šaudās bez parādību apsvēršanas, neko nepārvalda, ne sevi, ne pasauli. Visiem ir tik par ieroci un kalpu, visiem paņemams un noliekams. It sevišķi maz ir prieka, jo prieks pastāv tikai baudā, tātad gan straujš, bet šaurs un rupjš. Smalkāka, augstāka dzīve var būt tikai garīgā, un tās gandrīz nemaz nau. Pārpratums tikai runā par jaunības ideāliem, tādi rodas tikai garīgam, t. i., gatavam cilvēkam. Jaunības ideāli ir sveši, no citiem ieaudzēti. Straujais spēks ātri izgaro bez panākumiem un nemaz nepazinis garīgo radīšanu; pat miesīgā radīšana ir bez mērķa, - tiklīdz nāk mērķis - laulība, zūd arī visa t. s. jaunība, nāk pāragrā vīrība, siltumnīcas zieds. Arī miesīgā radīšana nebūt nezūd vecumā, bet par viņu valda. Vecums ir kultūra, un tā visur galā pārvar barbarību, kas viņu sākumā nomāc. Varbūt vecuma skaistums vēl lielāks.

*

Ir cilvēks vairāk nekā kauli vien, kas šaurā ādas makā sabērti.

8.6.12.

Man nau nevienas gatavas domas, ko šorīt rakstītu. Jāatceras no vakardienas, vai jāmeklē pēc jaunas. Ir tikai sīki novērojumi, mēģinājumi veidot pantu, jūtams nogurums, laikam vēl no vakardienas vēstuļu rakstīšanas. Tā bieži pēc vienas dienas saņemšanās nāk atkritums. Gulēju labi, tikai daudz sapņoju. Vai tad nervi nevar atpūsties pa nakti? Un tā darba jau vakar bija itin maz, samērā ar normāldarbu, kad rakstu lugu. Kā izskaidrojams? Vai noguruma ģiftis nau izmestas?

*

Ossianam tik gari vilkti salīdzinājumi; domas top izteiktas daudz vārdiem, neatceļas aši un asi viena no otras. Nau ritums un pants. Mīl vējus un miglas. Tas viss dod garu gaudu un sērības nokrāsu, kaut gan notikumi ir varonīgi. Vispār īri var asi spriest, bet nevar masas koncentrēt un caurdomāt. Tas paveicina arī šo raksturu. Tas atkal dara to par nederīgu drāmai. Tomēr Tantris no Harta guvis panākumus ar savu sajūtu un krāsu vien, nebūdams dramatisks. Merķelis kā diletants sevišķi iemīlējis šo nediferencēto dzeju; dod vāju vielu.

*

Vai dekadence un diletantisms nau viens? Nediferencēts stāsts, gara vilkšana, sēras un izmisums. Viegla strādāšana vielai pa virsu un iedomāts plašums.

*

Ozianisms toreiz pārgāja, iekarodams visu Eiropu. Viņš nenāca kā dekadence, bet kā jauna spirgta tautas dzeja. Viela bija jauna. Kontrasts starp viņa bezbēdīgo izplūdumu un franču no prāta pilnīgi sarauto dzeju. Aizrāvās no ozianisma arī Goethe. Bet Vertera Leiden ir labi komponēts, kāpināts, apvienots ap notikumu un vidus punktu. Mākslenieks veidotājs un vielas pārvarētājs. Tā izskaidrojas lielie panākumi: katrs to juta, uzskatīja kā progresīvu, varēja pats būt spējīgs tādu sacerēt. Daudzie pakaļdarinājumi. Jauns bija arī Verterī tas, ka senā krāsa un sajūta piemērota jaunai vielai: modernai, reālai ikdienas dzīvei.

*

Es savā laikā izdarīju lielu kļūdu, nepievienodamies dekadencei, neizmantodams vieglo formu un krāsu priekš sava satura. Andrejevs to darīja, panāca efektu, bet atgrima atpakaļ, būdams nemākslenieks. Es biju par daudz iestidzis politikā, lai sajustu gadījumu. Un par daudz arī stingras formas piekopējs, jau pēc dabas sevi vienmēr ņemdams rokās. Goethe arī bija tāds un pēc rakstura vājš, bet viņam gadījās tas laikmets agrākā mūža daļā, kur viņš vēl tā necīkstējās ar sevi. Otrreiz manā mūžā vairs nebūs tāds gadījums.

*

Man tāda palaišanās, kā še prāta kļūdas dēļ (prāts pārāk atkarīgs no gribas centieniem pēc stingrības) gadījās jau 1905. vācu teātrī, bet tad taisni gribas un jūtu kļūdas dēļ; nebija dūšas un bezkaunības diezgan uzņemties vai paņemt sev lielo lomu.

9.6.12.

"Imanta" būs strādājams laikam viegli, bet ļoti grūti viņu uzņemties, jo nau gatava pantmēra un stila. Jau "Induls" bija nesamērojami grūtāks par "U. un n.", jo tur ņēmu aši, kas gadījās no lielā gatavo domu un gleznu daudzuma, kas mani bija sakrājies. Tagad jāšķiro domas, lai neatkārtotos un lai nepaņemtu to, kas nāksies citām drāmām. Jāatrod arī jauns stils caur pašu strādāšanu. "Induls" - pirmā reize, kur strādāju kārtīgi un ar apzinu; bet ar lieliem laika traucekļiem. "Imantam" nu būtu jāiet vieglāk pēc vingrinājuma, ja nebūtu atkal iekšēji un ārēji traucekļi. Briesmīgi nogurdina, kad katru reizi jāatrod jauns stils. "Imantas" sajūta mistiska, kā jaunībā man patika nenoteiktas krāsas. Tā arī prasa Oziana_Merķeļa stils. Bet nu man vairs netīk un viela to neļauj. "Īlā" - pasaules sajūta, kā "Ave Sol". "Jānis Vīrs" - pirmteikas sajūta. "Jānis Virs" vietām līdzīgs Pandorai un Prometejam. Es to nebiju zinājis. Vai ņemt labāk pazīstamo un labi izkopto Prometeja un Pandoras teiku? Vai ar svešumu interesanto Jāni? Pievienot Jānim Prometeja teikas?

*

Ainavas un tipi no Ticino. Fotogrāfijas un zīmējumi - ielikt jau dz. III vai atmiņās un ceļu aprakstos. Manas mīļamās vietas. Kastaņolas tipi. Māju ļaudis. Ivanovu saukt, likt to darīt.

10.6.12.

Es nāku atkal ar jūtām un ar prātu atpakaļ pie savas vientulības. In. taču ilgojās vienmēr pēc ļaudīm. Esot tomēr ļaudīm tuvāk, tie neesot tik nogurdinoši, neprasot tik daudz, nerunājot tik uztraucoši; galu galā viņa tur jūtoties kā valdītāja, kā pārāka par citiem. Tur varot arī smieties par citu savādībām. Nebija gara tā runa. Bet viņa ir raksturīga. In. grib justies par valdītāju. Tātad mana sajūta toreiz Cīrihē, kad viņa izteica, ka esot pirmā persona, bij pareiza; tas nebija tikai pārpratums un joks. Iniņa tiešām tā jūt. Un šis pārākums, ko viņa grib, ir ne vien sievietīgs maigums, bet taisni ārējs, varas, arī garīgas, pārākums. Viņa jūtas melanholiska un apspiesta, ka nevar savu sabiedrību, t. i., še mani apspiest. Man šādas gribas uzspiest nau; es tikai gribu sevi izteikt. Kad strīdos ilgi un nikni, tad sajūta man tā: ne otru pārvarēt, bet darīt sevi saprotamu; es domāju vienmēr, ka es neesmu diezgan skaidri izteicies vai ka otrs negrib ar nodomu saprast un liekuļo. Es naivi ticu, ka man taisnība. Un apzinīgi es domāju, ka nevajga strīdēties, bet tik teikt to, kas pašam ir. Bet I. ir ari vēl griba būt jaunai, būt pārākai par citiem arī miesīgi. Viņa grib vēl miesīgi izdzīvoties. Zwei tüchtige Kerls, kā dakteriene ilgojas. Vēl tik divi gadi, tad I. gribot atzīt, ka esot veca. Tā ir šķiršanās garīga un miesīga, bet. protams, zaudēt viņa arī mani negrib. Es varu būt derīgs.

11.6.12.

Es dabūju vakar sirsnīgu vēstuli no Roberta, es esot viņu pārpratis, viņš mans cienītājs un viņam sāpējis, ka es ļauns uz viņu. Sirsnība tagad ir modē, varbūt nāk arī no manis. Bet varbūt viņš tiešām nau gribējis jauna, apvainodams 1905. un mani. Ļaudis ir tik neaprēķināmi muļķi un viņu uzskati uz godu ir man gluži sveši. Viņi apvainoja In. un vēlāk brīnās, ko tad lielu esot darījusi. Tas tiešām ir tas tonis, kādā viņi paši savā starpā runājas. Izlamājas uz pēdējo, iespļaujas acīs un tad sabučojas. Lamāšanās top par satiksmes formu, ne vairs par apvainošanu, ka baro to par baronu. Tā ir demokrātija, kuru es nesaprotu. Tādas tur pieklājības formas. Distances jūtu nau, nau atsevišķa personiska goda, to paveicina jau avīžu polemikas: ienaidnieku apvainojumus manā laikā labprāt neatstāstīja, slēpa ar vispārēju frāzi: uzbrukumi, lamāšana. Tagad atstāsta visur diversi tituļi. Demokrātijai nau goda, ir tikai izrunāšanās, bet kolektīvas domas, uzskati par piederību pie kliķes, galā šķiras solidaritāte. Cik tāli es stāvu no dzīvās pasaules, ka to nemaz neesmu skaidri zinājis, es esmu to samainījis ar manu agro un pastāvošo svešumu pasaulei un citiem biedriem un cilvēkiem. Resnā kliķē un citos savos draugos es biju svešs, partijā toreiz svešs un tagad svešs. Bet ir noticis vēl kas cits, pārgrozījusies atklātības morāle.

*

Kāda laime skaistumu redzēt! Debess krāsas, puķu dīvainās formas, smarža gluži nesaprotama parādība, kura bez mūsu gribas dara prieku. Redzēt skaistu seju, redzēt tikai normālu, jaunu, vēl nevīstošu seju, redzēt arī vīstošu, bet darba, spēka, sirsnības pilnu seju, un to nau man; redzēt vien ir jau patīkamas jūtas. Varbūt te izskaidrojums, kādēļ es gluži neviļus, asi uzlūkoju pretīmnācējus tiktāl, ka mani bieži sveicina gluži sveši. Bet redzēt tuvu cilvēku seju, vēlēt viņam labu vēl vairāk pastiprina paša patikas jūtas; mīlēt viņu dara visas viņa kustības un parādības par laimi. Pieskarties un jaust taustes sakustinājumu, ādu drīz gludā, drīz mīkstā, valgā un vēsā, un siltā sajūta; vēl redzēt un just iekšēji asi ar kustību. Tādi tūkstoši raibu, uzbudinošu, mainīgu, patīkamu jūtu sakustinājumu. Vai tā nau tā laime? Viss bez manas piepūles, bez manas gribas, viss ir jau tā un nāk man pretī, un lai cik vienaldzīgs izliekos, lai pat naidīgs, viņš nevar liegties manam aplūkojumam. Viņa naids pat ir skatāma parādība, kura nevar liegties. Laime iekš tā, ka ir objektīva, ārpus manis esoša pasaule. Ka es sevi jūtu un varu izstiepties un just katru locekli, un just savu garu un miesas spēku, tā arī top. saukta laime, bet cik tā no manis atkarājas, to vajdzētu saukt par patību, ne par laimi; par dzīves pilnību.

*

Es esmu kā runcis Mārtiņš, kas par visu brīnījās: tāda vienkārša maizīte un kā viņa tev smeķē. In. skaistās rokas, āda tikusi tik smalka un balta, visā stāvā muskuļi dzīvāki un noteiktāki. To darījusi elpošana. Kāds prieks redzēt un salīdzināt atmiņā. Tā ir kā dāvana, kā gājiens gleznu galerijā. Visa sieviete ir kā dāvana. Es tā viņu aizvien esmu uzskatījis un man riebies katrs cits uzskats kā mežonisks. Bet varbūt es to tagad jūtu vēl vairāk. Tā vārda dāvana man nebija. Man nekas nau dāvāts vārda pilsoniskā ziņā; es pats visu pasauli ņemu sev kā dāvanu. Liekas, liela pārmaiņa iekš manis, bet varbūt tikai konsekvence no manas agrākās dabas. Varbūt prāts atkāpjas un jūtas nāk vairāk uz priekšu; es skaistumu vairāk ar jūtām uzņemu. Vai dzejošana attīstījusi jūtas? Vai vecuma iespaids?

*

Vai mana izturēšanās saskaņā ar šīm jaunām jūtām? Es vēl esmu tikpat straujš kā agrāk. Es jūtos apvainots, kā Roberta gadījumā, kur nemaz nau domāts apvainojums. Esmu vēl kā Strindbergs, kurš kā suns koda visus cilvēkus un domāja, ka viņš aizstāvas. Arī pret L. esmu vēl straujš. Un I. saka, ka laipnība un maigums satiksmē ir vienīgais, ko viņa prasa. Tā būtu tā kopdzīve. Ķīmiska sakušana, kas liedz viņai garīgi strādāt. I. no tā vēl atavistiski baidās, kaut gan es tikai pabalstu un attīstu viņas strādāšanu. Man jātop laipnam, un tas laikam pats no sevis jau nāk.

12.6.12.

Garam vajga izstarot arī vēl kaut kādā citā, tiešākā veidā nekā caur darbiem vien. Darbos var pārvērst tikai niecīgu procentu no dzīves. Vajga gan pacelt šo darba procentu, bet kamēr tas nau panākts, nevar ļaut pilnīgi zust visai lielai dzīves enerģijas masai. Patībai vajga pašai tieši darīt iespaidu uz ļaudīm un laiku, kā saule dara vislielāko iespaidu tieši un darbā var vēl pārvērst tikai neievērojamu daļu. Vajga izpētīt arī magnētiskos spēkus un tos likt darbā. Griba pati par sevi arī jau vērš viņa nesēju cilvēku, un varbūt vērš arī ārpusē stāvošos tiešā ceļā. Vispirms vajga tagad, kamēr nau vēl ceļa iespaidam uz masu, pielikt visus spēkus, lai paceltu personu, darītu vairāk darba spējīgu un augošu. Un mans uzdevums ir pastiprināt sevi pašu, lai es varētu citus dzīt, reiz man ir iniciatīva un es pirmais griežu uz to vērību. Vajga to izdarīt, vajga sevi neizlaist vairs iz rokām, piespiest no visām pusēm. Tam jābūt un tas būs.

*

Vāci tagad skaita 25000 rakstnieku. Tik smieklīgi liels skaits ģēniju, ka pats ģēniju un rakstnieku jēdziens zaudē savu agrāko saturu. Te piemērs, ka daudzums top par īpašību. Agrākā īpašība, jēdziens grozās tādēļ vien, ka nesēju ir pārāk daudz. Jāsaskaita, vai visas pasaules un visu mūžu literatūras vēsturē ir tik daudz rakstnieku, kā vienā pašā Vācijā vienā pašā gadā. Tā tā neprātība top jo redzamāka.

*

Es redzu, ka es nevaru nemaz panest polemikas. Robertam vēstuli rakstu aši un labprāt, kad nākas polemizēt, uzreiz aprimstu un ļoti errojos. Iekrītu sejā, māga top vāja, spēki zūd. Tā I. lietā, tā Upīša dēļ, tā pie katra uzbrukuma. Tā nespēja polemizēt sēd kaulos no "D[ienas] L[apas]" laika un nespēja panest uzbrukumus no partijas laikiem. To es nevaru panest, to es neiemācīšos vairs, tas prasa par daudz spēka.

13.6.12.

Daba aizsargu līdzekļus dod tik bagātīgi, ka pret tiem pašiem jāsargājas. Pēc sasituma ceļas puns, saplūst kopā par daudz asinsķermenīšu - sargātāju. Tie jāizdzen projām ar aukstām kompresēm. Protams, viņi savu darbu izdarījuši, bet daba neprot regulēt vajadzību, un kad nespertu pret viņiem soļus, tad aizsargi, neatplūzdami atpakaļ, sastrēgtos, pūtu un taptu kaitīgi miesām. Te ir nepilnība dabas iekārtojumā.

14.6.12.

Man vakar nāca zināms par tiešu uzbrukumu man no pēterburdzniekiem. Ne uzbrukuma seku es baidos, bet riebumu pret uzbrucējiem un pret partiju, kura to pieļauj. Es esmu svešs un palikšu. Man pārmet aktieru un Ārona apsveikšanu, laipnību pret maniem agrākiem apakšniekiem, humanitāti. Partija ieskata mežonību par savu principu ētikā. Te tiešām pilsoņiem taisnība, ka partija ir kultūras naidniece. Būs atgriešanās uz viduslaikiem, kad ienaidnieks nebij cilvēks.

*

Es esmu atkal viens. I. tik ļoti baidās no manas nelabās dūšas, ka piedzērās. Es vēlējos avīžu numuru, kuru biju I. devis, no tā I. sabijās, kaut gan es nebiju ne vārda teicis. Tās bailes ir slimīgas tikušas. Es esmu ar agrāko uzstāšanos par papīru neiznīcināšanu tā iebaidījis I., ka tagad bailes instinktīvas. Nekāda ne L, ne mana mīlestība tās vairs nevar pārvarēt. Tātad es esmu bijis par strauju un zaudējis cilvēku. Kādēļ citiem tas nenotiek, kas taču neizmērojami straujāki? Kādēļ no citiem nesajūt asumu, bet no manis gan? Nu es tieku iebaidīts, ka nedrīkstu vairs ne kustēties, kad tik atkal nepieduros, neapvainoju. Es topu nedabisks, un nevaru dzīvot. Nīnu un dakterieni es arī apvainojis. Tā vaina taču iekš manis. Bet es šimbrīžam nekā nespēju pretim darīt. Paliek tikai viens - nesatikties nemaz ar cilvēkiem; varbūt vaina ir iekš manas iekšējās uztrauktības un varbūt tā pāries vientulībā, kad pārtraukšu visu satiksmi ar ārpasauli, arī korespondenci. Noslēgt pirms mieru ar visiem un tad aiziet. Miera slēgšana būs gan pazemošanās, bet tas jāuzņemas. Vientulībā es varēšu norakstīt no pleciem savus darbus. Bet vientulībai vajga būt kulturālā vietā, kur varu gādāt par veselību. Citādi es nepārvarēšu uztrauktību.

*

Kas ar mani būs? Kāds gals, kad sveši apstākļi sāk mani nest, kad es pats no sevis nespēju iztaisīt, ko gribu? Un taču tas likās tik iespējams. I. neizturēs. Uz kopdzīvi bija daudz dibināts un tās nebūs. Jādibina uz sevi pašu un tomēr jāuzvar un uzvarēšu.

15.6.12.

Es sāku tikt nepacietīgs ar sevi. Nau man kārtīga darba un atpūtas. Es nestrādāju "Im." un nespēju veikt ne vēstules. Vēstules tek labi; tiklīdz jāraksta polemika, apstājas. Es nevaru sevi piespiest.

*

Es nepanesu nekādu varu, man riebjas rupja vara visur. Nevaru dzirdēt par varu pret sievieti, lasīt modernos izvarošanas romānus, dzirdēt nostāstus. Mīlā vara ir sevišķi riebīga un neloģiska, jo mīla ir kā dāvana, nau no mums atkarīga, nāk kā laime, nevar to piespiest, nevar arī saņemt ar rupjiem pirkstiem. Mīla un sieviete ir smalkums dzīvē, ir cēlums. Pat emancipācija dara viņai pāri, reducēdama visu uz miesisko vien. Ne pēc veikala un praktikas jādzenas sievietei, bet pēc poēzijas, ne rakstītās, bet dzīvotās.

*

Redzēju meiteni, drusku pārlielu augumu, nopietnu, bet kad smaidīja, tad tāds mīlīgums, kas taisni satricināja. Tas ir gluži svešs praktiskai dzīvei. Tas ir sievietes speciāls spēks, kas vīrietim nekad nevar būt. Lai to viņš meklē un kopj. Tās dabā ir puķes, dziesmas, krāsas, klusums, smaržas. Par ko tādu sieviešu nau. Pēc tām ilgojas cilvēki. Tās izdomā dzejnieki; par ko tādu dzīvē nau? Par ko neviena negrib tāda būt? Tik vīriem pakaļ censties sausa zināšanā, veikalismā, ja daudz - sentimentalitātē. Vīrietis paliek tik vientulis, ka nau sievietes, kas viņu papildina.

16.6.12.

Man jau otru dienu uzmācas grūtsirdība. Varbūt māgas vaina, drusku ieaukstējies mitrumā. Varbūt arī neparasta ēšana. Varbūt nestrādāšana. Pats sevi nožēloju. Gribu atmest visu literatūru. Nevaru panest uzbrukumus. Vajga tapt veselam.

*

Augstākais jutekļu baudījums, bez riebuma pie miesas, esot miers pēc darba, saka Kants. Tas varbūt ix gluži veselam un laikam tad arī bezfantāzijas cilvēkam. Man pēc darba nogurums un vienas jūtas, ka novelts smagums. Tik acumirkļi paspīd: izdevies. Augstākais baudījums ir plāna izdomāšana, jaunu tēlu, raksturu, situāciju, ideju radīšana. Darba izvešana ir mokas, ne vienmēr savienotas ar patīkamām jūtām.

*

Felix - jauns, simpātisks cilvēciņš. Nau parastās uzpūtības, kas visiem no jaunās paaudzes. Atzīst jauno mazvērtību, skaidras domāšanas nespēju, samaitāšanu caur seklu aģitāciju un avīžniecību. Arī vecie nau sekojuši laikam, plāj vēl to pašu universālo zināšanu. Nau speciālas izglītības. Nau nopietnības. Es sūdzos par apiešanos ar Gorkiju, par Andrejeva un Strindberga cildināšanu. Atzīst Andrejeva reālismu par apbrīnojamu. Paļā Degl[ava] "Rīgu" par vecmodīgu. Nesaprot vēsturi. Slavē Marģeri kā speciālzinātnieku un nopietnu pētnieku par emigrāciju "Domās". Pret Robertu; tas bijis Centrālkomitejas loceklis. Paviršība. Diletantiska drāma. Straujāns un Vecozols - draugi. Pret Braunu - tikai feļetonists. Netīšus sajūsminās par "Tie, kas neaizmirst".

17.6.12.

Drāmā monologs pazaudējis vietu, kad tapis episks, tikai priekš stāvokļa atstāstīšanas. Bet viņš var iegūt no jauna vietu, kad top dramatisks, rada domas augšanu, cīņu personā un apņemšanos uz darbu. Principā monologs - pate labākā, vienkāršākā forma. Un cīņa tapusi tik lielā mērā iekšēja, ka monologs atkal vajdzīgs. Man monologs apslēpts, lai nebūtu garlaicīgs. "Zelta zirgā" saruna ar dvēseli, "Indulī" Joda parādība. Kad publika pieradīs vairāk pie monologiem, atradināsies no raibuma, dekorācijas, tad monologi nāks. Kā dekorāciju tumsa, baiga apkārtne, kapi, mežs, jūras krasts, vēja laiks, lietus līšana, vēju pūšana un gaudošana, dienvidu saulainība, migla. Visur dekorāciju minimums, viss koncentrēts uz iekšēju cīņu.

18.6.12.

Man bij jau grūtsirdība, pamazām tā izzuda, es tūliņ to dienu strādāju "Imantu", rakstīju vēstules, ņēmu vannu, un ļoti mīļi pret I. Man vajga strādāt, tā būs vislabākā zāle. Nu esmu jau veselus 6 mēnešus pēc "Induļa" palaidis velti, ne atpūta, ne darbs; nelaba sirdsapziņa. Tas pa velti izšķiests laiks. Tās lielās laika starpas vajga labāk izlietot, pa to laiku varētu itin ērti vēl vienu dzeju grāmatu izlaist, vai kopotus rakstus, vai tulkojumus. Tagad kavēja vēl cīņa par kopdzīvi. Bet tā nu taps vieglāka vai beigsies galīgi. Nepalaist laiku, man viņš ļoti dārgs. Uzvarēt vajga, uzvarēt.

*

Man liels prieks, ka dakteriene izrādās par cilvēku, nau tik kokaina kā domāju, ka izlīga. Man tā atkal mācība: vieglāk taču paciest pāres±ību nekā uzstāties un varbūt pašam darīt pāri. Tā arī Felikss nesaprot, kā varam dusmot par A[spazijas] lietu tik ilgi. Nevar ņemt ļaunā. Pārestības, kas nodarītas, vajga fiksēt, bet ne atdarīt. Ja kurš ir pats tuvu publikai, tad var arī atdarīt, tauta neņems ļaunā, kā Iniņa. Bet man ņems ļaunā, es neprotu runāt publikas valodā. Man atliek tik fiksēt un paciest. Labais nāks uz augšu.

*

Giuseppina tikpat naivs bērns, tikpat muļķe, tik drusku rezignēta. Gan vēl rabbiata, bet jau apspiesta. Labs rakstura paraugs. Naiva patiesības teikšana: "Non piace di lavorare." Krīt viss no rokām, dāvanas laikam nau dārgas. Tas pats naivums raksturā kā In., Birutai, tikai jūtas zemākā pakāpē un I. pate augstākā. Galu galā arī es tur piederu.

*

Taisnība ir, ka jāsatiekas pastāvīgi ar jaunatni, garīgi seko laika garam, saprot viņu intereses un virzienus ne vien domās un idejās no āras, bet ikdienā, iekš pašu apvidu, kurā ceļas viņu domas un jūtas. Tas ir no svara. Otrkārt, veselībā past[āvīga] satiksme der ar piemēru pie sevis vingrināšanas, pieradināšanas ašās kustībās. Varbūt pat fiziski jaunatnes izelpotais gaiss dara labi. Jādomā, kā to sasniegt.

19.6.12.

Es redzu šīs divas dienas, ka varu strādāt, ka domas tek kā parasti; tikai nevaru vēl ietikt darba kārtībā, aizraujos no blakus lietām un netieku pie darba. Tātad pate radošā darbība ir vēl vieglāk izdarāma nekā kārtojošā.

Griba stāv augstāk par fantāziju. Griba ir dzīvē noteicēja. Gribu vajga vispirms audzināt un stiprināt, un nodot prāta rokās. Prāts ir augstākais spēks, talants ir pats pamats cilvēka būtnei, bet abi nekā nespēj, ja kustoniskā griba viņus nerosina. Caur gribu mēs stāvam sakarā ar ārpasauli. Gribā ir pāreja no fiziskā uz psihisko. Vai jūtas nau vēl pirmatnējākas? Vai griba no jūtām ierosināta? Laikam nē. Jūtas izsaka gribas stiprumu vai vājumu; pavada miesas un prātu, un talantu; dod vismaz materiālu un ir materiāls no visa. Bet jūtas vien nespēj pacelt gribu. Vai ar gribu var sacelt jūtas? Jā. Vai prātam likt darboties? Jā. Vai prātam likt asam tikt? Jā. Vai talantu izsaukt? Jā, tikai ne tieši un aši, bet gan attīstīt. Vai radīt talantu? Laikam nē, tā kā pirmvielu nevar radīt, tik izveidot. Bet jūtas valda visbiežāk par prātu un gribu. Vai tādēļ, ka ir pirmatnējas? Varbūt, bet varbūt arī tādēļ, ka viņas prasa vismazāk pūļu; jūtas kustas ar vismazāku galvas smadzeņu patēriņu, no ārējiem iekustinājumiem vien, reflektoriski, atbildot tikai uz āras kustībām. Jūtas ir tikai nervu trisējumi, kas aizvadīti līdz galvas nerviem. Griba ir jau atbilde uz šiem jūtu trīsējumiem. Tātad vēlāka un vairāk patīga. Šie jautājumi jāizdomā un jāsakārto. Jo svarīgi.

20.6.12.

Man sērīgs prāts, smagums atkal ceļas; labi, ka darbs iesākts, kaut arī nau vēl visi jautājumi izšķirti; nezinu pat, vai trohajs nedarīs visu drāmu par daudz vieglu. Kaut gan "U. un n." vieglums nau traucējis ieskatīt par dziņu. Bet tur ari fantastiskākas būtnes, simboli un fantastiskākas domas, kādu še nau. Psiholoģiskus dziļumus un smagumus nenes trohajs; varbūt pat lirika nē. "Imantas" teikas sajūta varbūt arī neiznāk trohajā. Paliek tik ārējs dramatisms. Vai nebūs raibināts pantmērs, kad ņemšu psiholoģijai 5 pēdu trohaju? Visi neatbildāmi jautājumi, jo nau priekšdarbu. Ātra rakstīšana.

*

Vai varēšu veikt "Im-u", kad atņem rakstot nost i pietiekošu barību, i patīkamu satiksmi, i palīgu. Tikpat grūti, kā "Indu]a" pēdējie cēlieni, tikai nau slimības un nau nepatīkamo lūzuma jūtu. Kaut gan arī vakar traucēta pilnīga saskaņas jūta.

*

Cik daudz enerģijas daba ieliek pa velti iekšā. Mazs tārpiņš kā matiņš bez acīm, kustas nervozi uztraukti, visu ķermeni svaidīdams pa gaisu, lai sameklētu, kur tālāk jāliek kāja. Tātad šis lielais enerģijas tēriņš ir līdzīgs acu attīstīšanai. Klusa attīstīšana tikpat stipra kustība, kā ārēja ķermeņa locīšana. Tātad atomu iziršanā tāds spēks ieslēgts.

*

Daba izšķērdīga dzimuma dzīves lietās; lai uzturētu sugas, liek bagātīgi izšķērst sēklu. Tātad arī cilvēku dzīvē nau jāieskata katrs akts kā nolūkam kalpojošs; viņa dod bagātīgi sēklu, neprasa katras sēklas augšanu.

*

Jaunības dziesmās var ielikt "Karaļmeitu" un citas dzejas viņu pirmatnējā veidā. Vai izdot atsevišķi pirmās dzejas.

Vai arī pielikt pie galīgām redakcijām kā piezīmes klāt pirmās variācijas.

*

Vēlāk uzrādīt datumu, kad kura dzeja cēlusēs un dot pirmatnējo veidu. Tad izrādīsies, ka liela daļa nau nebūt partijas dziesmas, sevišķi. "Tālās Noskaņas". Es lēni tapu par s[ociāl]d[emokrātu]. Tas atspoguļosies tādā izdevumā. Tur dzejas bija gluži personiskas un varbūt tādas paliks.

21.6.12.

Es skatos bez kādas aizraušanās uz neēšanas izredzi. Ir jau gandrīz pietiekošs pierādījums, ka gavēt ir labi, lai izdzītu nelabās sulas. Bet ēst ir labi, lai taptu darba spējīgāks. Es taču vairāk varēju šoreiz strādāt, biju labākā dūšā ēdot. Tagad neēšana reizē ar strādāšanu mani necik neiepriecina. Pēc novājošanas, kura neēdot iet diezgan strauji, es šoreiz nebūt neatkopos aši, kā vēl 3-4 gadus atpakaļ. Varbūt vainīgi uztraukumi I. dēļ. Bet ēdot stiprs tiku tāpat kā priekš gadiem, sevišķi fiziski. Eksperiments būs taču jāturpina, jo nau citas izejas. Braukt projām uz Šveici traucēs darbu un jāatstāj paklaidā visas lietas. Vai vingrošana var palīdzēt? Izdala vielas, bet tagad nau ko izdalīt. Jāzina.

*

Lasu strādnieka dzejas, īsta, neapzinīga, melns pēc darba un gara. Ir apdāvinājums, bet neizkopts, doma šaubīga, neskaidra, no naida un skaudības vadīta. Man visvairāk krīt acīs, cik labprāt viņš pats sevi apspļauda un ļaujas apspļaudīties. Tā ir viņa parastā ārējā un garīgā atmosfēra. Tomēr gribētu tikt ārā, bet cīnīties ar citiem strādniekiem kopā negrib. Pret tiem tikpat skaudības un naida pilns kā pret kapitālistiem. Ģiftīgas siekalas laist - viņa vienīgā cīņa; beigās grib, lai katrs pats tiktu labs, tad būs viss labi. Cik dziļa cīņa vēl ir pret paša strādnieka neapzinību! Cik dziļi viņos iekšā kalpības gars.

*

Es sajūtu gluži kā personisku pārestību, ka Rafaello ceļ pāri par M[ikel]-Angelo. Skaidri amatniecisks apdāvinājums, glīts, gluda forma, viegla piesavināšanās, - un tur gluži oriģināls gars, viss jauna atradējs kā saturā, tā formā. Iniciatīve mūsu laikā netiek skaitīta; laiks pats nau atradējs, bet salasītājs un uzņēmējs. Ne velti arī cieņā lielais ņēmējs Goethe.

*

Kaut jel es tiktu ātrāk vaļā no saviem iesāktiem darbiem, no vecās nastas un nāktu laukā svaigā gaisā strādāt! Tik grūta sirds. Uzturēt tikai veselību; nepadoties bezenerģijai sīkumos. Vingrināt sevi garam ceļam. Tur tik uzvara.

22.6.12.

Es gan nepareizi iekārtojies; nerakstīju dienas grāmatu gultā, cerēju vēlāk rakstīt; bet nekas neiznāca. Reiz gan padevās arī vēlāk rakstīt, bet tad bij jau no rītus rakstīts. Sevi jāpiespiežas ar varu un arī ar gudrību, jālaupa un jāzog šie brīži darbam. Nu no paša rītus neizdošanās, kas maitā sajūtu visai dienai. Maz pastrādāju.

*

Man gadījās, kas sen nebij gadījies, tik stipri aizlasījos - 5 stundas no vietas, ka ne staigāt gāju, ne ēst ēdu. Ne lasāmais teksts bij tik aizraujošs, bet paša nervozais nogurums. Lasīju par Fidiju, Eshilu, Sofokli, Aristofānu. Jāievēro, ka ne teksts aizrauj, bet paša nogurums. Zinu, ka daru jauni, bet tomēr daru. Neskatos pulksteni. Varbūt līdzeklis: skatīties pulksteni, atraut sevi ar varu, ar viltu no nedarba. Kad I. ir, tik ļoti neaizraujos, tomēr ir ārējs apstāklis, kas glābj.

23.6.12.

Es atkal netieku pie dienas grāmatas, jo nerakstu gultā, tad vēlāk ir par vēlu. Tad avīzes aizņem laiku. Vai nemest gluži avīzes? Aizbraukt gluži projām, sludināt, ka neatbildēšu draugiem, ka man jāaizbrauc, lai nāktu līdzsvarā ar sevi? Vaina varbūt arī neēšana, pēkšņa pārmaiņa no labas barības uz vāju.

*

Bet savs labums tai atpūtai; netīšām sastrādāju "Dangeruta mieru". Pēc jūtos nervozs, bet sajūta laba.

24.6.12.

Es varu atkal strādāt, - nogurums ir, nepatika ir, bet piepešs negaidīts darba uzplūdums. Ko tu rocies? Ko baidies? Varu, varu! Varu varbūt vairāk nekā domāju. Biežāk esmu pārsteigts ticis no savas varēšanas nekā no nevarēšanas. Varbūt ir vēl iekšā kas ļoti liels, un es nīkuļoju šaubās, neprotu atrakt ceļu vaļā. Un viss tās nolādētās veselības, vājo nervu dēļ. Tikai gulēt tie grib, tikai netīši parotāties kā bērns. Kad jel atkal būtu gluži klusi! Atrast vajga ceļu. Ar prātu vajga darīt sevi spējīgu darbam. Vajga ar prātu vingrināt un veseļot nervus. Šis "Imanta" lai ir pēdējais darbs ar piespiedu, bez prāta. Atraisīt iekš sevis to gluži lielo. Ļaut vaļu tam neapzinīgam. Daudz dzeju un darbu ir taču gluži neapzinīgi. Visa darbība tāds nesaprotams juceklis no ziņas un neziņas. Man vajga arī to zināt. Bet raisīt ceļu gluži lielajam. Kad piepeši paplūda divas dzejas, vakar un šorīt, tad vainīgs novērsums no "Imantas". Nevis laba aizlasīšanās, bet novēršanās no pārāk ilgi piespiesta darba. Vajga ieturēt atkal piecdienu sistēmu. Nogrūst vēstules. Tad ies.

*

Gaišums paspīdēja kā uz Caprino zemes, ir vēl gluži jaunas, necerētas iespējamības; gluži viegla neapzinīga ražošana; gluži lielais lielums; just, prast, dot visu. Izpētīt ritumu, kad atkārtojas spēka plūdums; sagatavoties uz nākšanu, lai nepaietu neizmantots, neizplūstu kā naftas strūkla, un, sastrēgusies pate, pūtu un maitātos. Sagatavot garam zināšanas un lēnās kombinēšanas materiālus, lai tos varētu izlietot uzplūdā, lai nevajadzētu tērēt laiku un spēku uz materiālu radīšanu. Virzienu un izvēli šīm zināšanām un kombinācijām noteikt pēc uzplūdu domām un darba vai nodomu virziena. Sagatavot arī savu miesu, visu garu uz lielo.

*

Nekaunēties no sevis nevienā vietā, visu atzīties, tad tik var vērst. Nebaidīties tapt gluži liels. Kauns un bailes ir še tikai kūtrības veidi.

*

Lielumam vajga lielākas darbības. Man spēka par maz veikt visu; vajga palīga, kas atdodas, kad dod arī to, ko prasa, nevien to, ko grib. Vajga, kas apkopj miesu, dod ēst, sekretāru, kas nokārto un sagatavo materiālus darbiem. Visu no sevis izdabūt, dara gan stipru un neatkarīgu; bet arī tad vēl vajga citus rīkot, kā citu naudu finansists, kā citu domas runātājs. R. Vāgners to prata. Jāprot arī man.

*

Kādēļ Verhļickis nau sasniedzis lielumu? Viņš radījis jaunu valodu, tulkojis lielo pasaulliteratūru, lai pavairotu un izplestu savas tautas apredzi, lūkojis visu kultūru sevi uzņemt, arī moderno, arī sociālismu, arī politiku, atkal lai darītu lielāku savu tautu. Plašu kritiku, kas aptver visu pasauli, 20 lugas, epi, stāsti. Līdzīgs man. Līdzīgs agrākam Puškinam, kas arī visu eiropeisko kultūru sevī atkārtoja. Tam ir paliekoša nozīme. V. nē. Kur iemeslis? V. dzeja ir tēlojoša, bet arī reflektīva [1 nesalasāms vārds]. Laba glezna, bet piekārta publicistika. Publicistika vien darītu labi tai un viņam pašam; bet, jaukta ar dzeju, kaitē. Refleksiju dēļ tā izplūda un tik daudz rakstīja. Pušk[ins] samērā maz. Refleksijas arī man, tās man arī var kaitēt. Public[istiskais] elements jānodala skaidri nost. No "U. un n." jāizdzen ārā. "Indulī" mazāk. Dzejās pilnīgi jāizdala publicistiskās un tēlojošās, un naivās. I. aizrāda, ka lielākā daļa veco no sākta gala nau nemaz partijas dzejas, bet personiskas. Heine arī reflektīvs, politisks, tendenciozs vēl vairāk nekā V., bet paliek. Lielāks mākslenieks, bet skaidri nodalīts publicistiskais elements no sentimentāli romantiskās, personiskās dzejas. Man neredz personisko dzeju. Bet politika pieder pie personas? Vai nau vēl kāds cēlonis? Heines tuvums tautai; es - mākslas dzejnieks, kultūras, dabas, tikai ne tautai. Vispirms manai valodai jātop vienkāršai. Bet "Tie, kas neaizmirst"? Pētīt, izšķirt.

*

Izlietot lietas labā, savā labā arī pretniekus un ienaidniekus - tā ir valdīšana. Es to par maz ievēroju; par ātri eju dusmoties un kūkot. Katru var vai nu iegūt sev vai, ja nē, izlietot sev par labu, iebīdīt tādā stāvoklī, ka viņš pēc savas gribas darbojas taču manā labā. Daudz ko es arī ņemu ļaunā, kas darīts tikai aiz muļķības. Es nespēju saprast, ka ļaužu muļķība, arī izglītoto, ir neaprobežota; izzināt tik kas. Antons raksta jaunu aiz muļķības. Roberts arī. Pēterburdznieki varbūt arī. Vajga tuvāk stāvēt publikai. Vajga ar viņu runāt, neatstumt aristokrātiski auksti. Viņa mīl, ka viņu ievēro, arī lamā, arī tas labāk nekā augstprātīga nošķirošana. Pārvarēt riebumu un kūtrību. Rakstīt vairāk paskaidrojumus - varbūt dienas grāmatu drukāt, turēt viņu kā bērnu. Dot atkal visiem laikrakstiem pa artavai. Dzeju nedošanu ņem ļoti jaunā. Zeltiņš arī rakstīja ko līdzīgu As[pazijas] lietā. Jāpārvar riebums, vientulība ārējā, vajga sev taisīt ceļu jau še dzīvam esot. Vientulība iekšējā paliks, nau ko bēdāt. Prātu, sistēmu, naskumu, tad nāks uzvara.

25.6.12.

Esmu no rītus noguris. Vakar nepārstrādājos, neuzrakstīju vēstules, kā gribēju, nestrādāju pie "Ima". Varbūt spēku uzplūds neizlietots nogurdināja. Dzeja arī neviena nenāca. Kā lai nu šodien piespiežos pie darba, ka reizi tiktu vajā no vēstuļu nastas! Vaļā! Vaļā!

*

Kā lielas cīņas beidzas bez beigām, bez uzvaras! Uznāk gluži jauni spēki, kuriem nau nekādas daļas gar cīņas priekšmetu, kuri atmet pašu šo priekšmetu un abas cīnītāju puses, izskaidro visu par smieklīgu un nevajdzīgu, liek savu patiesību, gluži svešu, savas cīņu problēmas, un abi vecie cīnītāji bez kaujas, bez uzvaras izdziest. Tā bija strīdum ap vulkānismu un neptunismu. Sīkumos tas pats. Es iedomājos un baidījos no reiz neizbēgamās cīņas, atjaunotās, ar partijas veciem vīriem; es vēl baidījos kad nāca uzbrukumi, ka tie no veciem vīriem, es sagatavojos veciem dot atsparu. Bet uzbrukums nāca gluži no citas puses. Vecie vel var būt par draugiem šai cīņā. Tā es pārpratu. Kā runcis baidījās visvairāk no runča, bet bija jābaidās no suņiem. Ievērot to. Un otru: skaidrību par manu stāvokli dot tūliņ, lai tas pāriet vēsturē, negaidīt, ka vēlāk gan noskaidrošu; tad paliek vēsturē, it kā pretnieki bijuši taisni. Tā man iet tagad ar Antonu. Nekad neapgurt. Paturēt pēdējo vārdu; kam tas, tam ir uzvara.

26.6.12.

Dzeja nau nekas cits kā simpātijas jūtas, jūta uz pievilkšanu un kopību, uz būtnes savienošanu ar pasauli, kā mīla, kā draudzība, kā gādība. Šīs simpātijas jūtas dod dziļāku saprašanu ir pašam prātam, asina prātu vai aptver parādības arī bez viņa.

*

Daudzas lielas problēmas, varbūt visas svarīgākās, nau izšķiramas ar prātu, bet ar citu spēku. Tā nau prāta nespējība, bet tikai nekompetence. Sevišķi problēmas, kas iziet uz nevienādību savienošanu: subjekts un objekts, egoisms un altruisms, indivīds un sabiedrība, viendzīve un laulība, vīrietis un sieviete, ģēnijs un masa. Atrisinājums ne loģikā, bet darbībā, bet jūtās, ne diferencēšanā, ne cīņā, bet mīlā.

27.6.12.

Manām neatlaidīgām pūlēm pie sevis audzināšanas, pie gribas attīstīšanas vajadzētu nu reizi arī būt kādiem panākumiem. Vajdzētu reiz tik tālu būt, ka nervi neaizkristu atpakaļ izjukuma stāvoklī. Bet taču tas aizvien vēl nenotiek. Un nau nekādas izredzes uz beigām šīm pūlēm. Tas taču arī patērē enerģiju. Un vai ir prāts tik daudz tērēties uz vingrināšanos, kad varbūt to enerģiju varētu tieši uz darbu izlikt. Lai tad arī mazāk darbu, bet ašāk un reiz gals tām nebeidzamām mokām turēties rokās. Vingrošanu nevaru ieturēt, tiklīdz drusku palaižu, zobu kopšana arī izjūk un nevar vairs ievest. Vēstules nevaru noturēt, nu vesela nedēļa jau uz viņu rakstīšanu.

*

Skaistumam ir sava paša spēks, kas dara uz ārpasauli iespaidu neatkarīgi no prāta vai gribas līdzdarbības. Tas ir attaisnojums tēlojošām mākslām. Arī dzejai, kura vistuvākā sakarā ar prātu un gribu, tomēr pamatspēks ir no skaistuma un ne no palīgparādībām. Savukārt atkal skaistums ir tikai palīgparādība, vajadzīga, bet ne nepieciešama - zinātnei, tehnikai, morālei.

*

Es redzēju atkal, šoreiz 10-12 gadus meitenīti, tik mīlīgu, ka viņa netīšām aizgrāba apkārtni un arī sevi pašu darīja skaistāku nekā viņa bija. Tas ir pamatspēks sievietei; kādēļ te nepiemēro skaistuma patstāvības likumu? Prāts un griba labi, vajadzīgi, bet nau nepieciešami. Ideāls ir šī piemīlība un skaistums kā pamats, kā patstāvīgs spēks. Viņš neko daudz nemanto no prāta u. t. l. piedevām. Viņš nau ne ar ko apmaināms un atsverams. Vīrietim tas nekad nevar būt. Kādēļ sievieti pate sieviete dara par diletantu un pakaļdarinātāju vīrietim, kur viņai ir savs neatņemams, bet vēl neapkopts aploks. Visa skaistumkopšana sievietē līdz šim tikai diletantiska un ārišķa. Mīlība, pate skaistuma dvēsele nau tikusi kopta. Pēc tās visi labie gari ilgojušies.

28.6.12.

Dzirdēt mīļus vārdus un saņemt labus darbus ir laime. Bet varbūt vēl patīkamāk ir teikt mīļus vārdus un darīt labus darbus. To nupat šorīt jutu. Un man liekas, tas arī izskaidrojams, jo dot ir aktīva darbība un aktivitāte, kā dzīvības vistiešākā parādība, ir ari vispatīkamākā jūta. Tik patīkama, to bieži sauc par laimi. Bet laime jāsauc pareizāk pasīva darbība, saņemšana bez paša pūlēm.

*

Mana atmiņa ir jāuzlabo. Nupat atkal piemērs: aizmirsu domu, kuru gribēju še uzrakstīt. Atmiņu jākopj ar krievu valodas mācīšanos un enerģija ar tulkošanu krievu valodā. Par daudz draudoša ir pārkrievināšana tapusi, kad viņu tagad pabalsta s. d. un demokrātu p. Aizrāvušies cīņā pret vecajiem un nu apkaro pašu latvietību un savu pašu eksistenci, kā tautu.

*

Forma un kompozīcija arī manas galvenās īpašības, arī es meklēju vairāk vienību nekā draudzību, gribu aptvert cilvēku gara visumu vienā darbā, ņemu kā galveno raksturu, meklēju viņu saknes, meklēju raksturos ideju, esmu ētiķis, filozofs, cilvēces mācītājs. Varbūt es visu pasauli neaptveru tikai estētiski, bet ja Homērs arī ir ētiķis un mācītājs, tad arī viņš nau estētiķis vien. Varbūt pretība tur, ka es ētiķis jau pie paša rakstura uztveršanas un attēlošanas. Bet man liekas, nē. Tikai lirikā es didaktiķis arī. To var vērst. Un tad man tāds ceļš priekšā kā Homēram. Apņemt visu pasauli epā, varbūt vecumu "Odisejā", "Iliades" vietā - drāmas.

29.6.12.

Mīļa un brīnumaina laime ir bijusi kopdzīve ar Iniņu, kad atskatos atpakaļ. Nekad neesmu bijis laimīgs, vienmēr vairījies tikai pret pašnāvību. Un tomēr taisnība arī laime, abas taisnības. Un kad prāts grib saprast, tad līdzību darbā, kuru darot jūt arī tikai mokas un nemieru ar sevi un darbu. Atskatoties ir bijusi laime. Te ir tikai divi uzskati uz vienu lietu, kustība pate par sevi ir visu jūtu vadītāja, ir dzīve un ir reizē nelaime un laime. Iekš viņas patis viņas vērtība, ne iekš mūsu uzskata par viņu.

*

Mani uztrauc dīvainas domas par sajūtu, ka I. nogrimst, saraujas, atiet atpakaļ. Izceļas man citas intereses. Bet sajūtu, ka es vainīgs, ka atspiedis un apspiedis ar savu personību. Ko te darīt? Tiklīdz I. top sava, paceļas, valda par savu apkārtni, viņa man top sveša un, kad paliek, apspiež mani. Kad atšķiros no sabiedrības, atkal es vienatne apspiežu viņu. Kad I. varētu eksistēt viena; es laistu viņu; bet viņa to nespēj vai nespēj vairs. Un tā netop pie attīstības.

*

Es sāku saprast pa mazam I, apguršanu sīkumos. Līdz zināmam mēram interesējās, ātri izsmej savu interesi, visu izteic, visu izdara, ko tanī lietā spēj, un tad atstumj to lietu. Nevar ilgi palikt pie lietas, nevar atgriezties ar savu interesi atpakaļ. Es bieži to agrāk ņēmu par nemīlu, bet tā bij izsmeltība. Kā es I. varētu līdzēt darīt laimīgu?

1.7.12.

Es lasu Mēringa brošūru "Freiligrath u. Marx in ihrem Briefwechsel. "N. Z." Erganzungsheft Nr. 12.". Kaut gan M[ērings] pilnīgi atkāpjas no partijas un sava radikāli naidīgā stāvokļa ("N. Z." M[ērings] pret Konr. Schmid Neue [Fr.?] Bühne), tomēr nesaprašanās paliek diezgan un saprašanās nekādas. Pārmet Fr[eiligrātam], ka saticies ar pilsoņu demokrātiem, ka nesapratis plaisas dziļumu. Bet Fr. saprata, ka aiz plaisas ir kopība, ka arī pretnieks ir cilvēks, saprata kultūru, ko ne Marx, ne partija nesaprot vēl tagad. Aiz kultūras Fr. satikās ar visiem, ne aiz nesaprašanas. Tik vien un tik tagad atzīst, ka dzejniekam nau partijas stāvoklis, kādā un vēl intrigās Markss gribēja ievilkt Fr. Tagad atzīst, ka vajga sev pievilkt Strindberģi. Fr. esot katrs augstāko izdarījuši savā arodā tādēļ, ka katram otra arods bijis svešs. Pilnīgākā principu neprātība. Otra aroda saprašana nebūt nedara nespējīgu saprast un strādāt savā arodā. Taisni lielāka visas ārpasaules saprašana dara veiklāku arī savā darbā. Piemērs ir Goethe. Bet M[arkss] būtu varbūt sapratis arī Fr., ja nebūtu par daudz ielīdis savas politikas sīkumos; ja būtu bijis ar plašāku skatu arī ikdienas dzīvē un politikā, nevien zinātniskos darbos. Fr. Nesapratis "Kapitālu": no tā vārda, ka tas labs fabrikants, to nevar spriest, viņš bij dusmīgs par M[arksa] Halbheit dāvāt "Kapitālu", bet neierakstīt draudzīgo vārdu. Fr. Varēja būt lielāks, bet M[arksa] maziskums vienmēr un š[oreiz] viņu sarūgtināja. Partija nekad neatzīs Kultūru, kā katra politika. Tā ir un būs.

2.7.12.

No paša rītus ciemiņš - Ella Polīte. Palikusi nesmuka, mazs zodiņš un smails. Acis vēl lielākas un bērnišķīgākas, dabā arī daudz bērnišķa, piemīlīga, padevīga. Izsaka aši savas intīmās jūtas. Konrāda negrib vairs, tikai vēl kā draugi; 4 gadus nau rakstījusi. Nu grib Lerhi, bet, no Parizes aizbraucot, dabūjusi puķes, par to rakstījusi, un viņš nu dusmīgs, par spīti dzerot un pīpojot, un ejot uz zaļumballēm. Ļoti uztraukta. Lai būtu patstāvīga, strādājusi vakarkursos. Meitenes neuzklausoties, sarunājoties, liekas, ka viņa neprot saistīt uzmanību. Tēvs nervozs. Pērk vienmēr mājas. Nemīl, ka pa naktīm traucē, tad skrien visu nakti staigāt. Reiz lampa spīdējusi taisni acīs; tas darīts par spīti. 300 r. dabūjusi līdzi, likuse vēl 100 atsūtīt, māte drusku pārmetusi. Uztraukta. Neatmin, ka mēs tikamies pie Pēterson., ļoti brīnums.

3.7.12.

Naiva daba, lēti padodas iespaidiem. Neatzīst Lauras divvīrību. Nebaidās ne no ceļojuma, ne no satiksmes ar vīriešiem. Jūtas droša savā pārliecībā. Nebaidās arī no manis. Varbūt uzskata par vecāku cilvēku, varbūt. par respekta personu. Patīkama vaļsirdība.

4.7.12.

Viss laiks izpostīts; netieku pie darba; nespēju vēstules nogrūst. Fiziski nespēju saņemties. Kādu glābiņu lai meklēju~ Fizisku. Būs jābrauc atkal ārstēties. Varbūt pa to laiku varēšu arī strādāt. Tā aiziet un aiziet laiks.

5.7.12.

Vakar un šodien rakstu vēstules, bet tikai tekošās. Vecās nevaru nogrūst. Plāni par franču naudu un Baltikas valsti. Fantastiski, bet tiktāl dibināti un faktiem, ka frančiem nau kur naudas likt, jādibina jauni uzņēmumi; vai tad var dibināt tikai rūpnieciskus, ne arī valstsorgāniskus? Varbūt "Tautas vienības" biedrība strādā tanī nolūkā.

6.7.12.

Man vajga vairāk interesēties par franču nodomiem. Franču kultūras atzīšana taisa reklāmu par viņiem, bet pamats ir naudas ieguldīšana uz labām %. Jābrauc pašam uz Parīzi. Jābeidz še darbi. Jātulko franču literatūra. Arī priekš "U[niversālās] B[ibliotēkas]", Jāraksta drāma ar franču vielu. Vai Napoleons Smoļenskā pēc Soph. Mihaelis? Vai Ruso? Revolūciju nevar. Dramatizēt [1 nesalasāms vārds]. Vai Volteru? Franču klasiķu stilā Corneille, ne Rasine un Molier. Martin Giese.

*

Saņemties, nobeigt vēstules un braukt. Dz. III vienu mēnesi, tad "Imantu". In. lai arī raksta lauku drāmu. Ja es neizraušos un nesākšu strādāt, tad nogrimšu. Strādāt taču gribējās, nu sāku nogurt. Darīt.

*

Par "Induli" saka Bru?a Zin[ību] Kom[isijas] sapulcēs, ka uz to dibinoties "D[ienas] L[apa]". Ka ar to noticis lūzums s. d. Apzināties savu spēku un lietot. Ies.

7.7.12.

Es vakar pastrādāju, vēstules rakstīdams, drusku pārpūlējos, negulēju, bet toties šodien blakus nogurumam liela spēja apziņa. Sajūta, ka ir jau ceļā uz panākumu, ka ir jau drusku panākts, un ka vēlējumi sāk piepildīties. Ne vien darbi sāk vērsties pēc gribas, arī dzīve pamazām, pa ļoti mazam sāk vērsties. Mana beznaidība, lēnība sāk darīt iespaidu, sāk to just un atzīt. Tā atkal Roberts, tā nupat Miķel[is], kaut gan ar pastāvīgu atkrišanu. Sākas vēršanās pēc paša gribas, tikai veselībā un enerģijas piespiesmē vēl nau panākumu. Viss, kas liekas tagad panākts, ir parādījies jau daudz agrākos gados, bet tad atkal zudis; tagad tik iegūts un zūd atkal katru reizi, tiklīdz nogurstu vai palaižu vieglāk.

*

Sievietes īpašības pūlas visādi izprast, bet panākumi mazi. Runā gan par jautājumu vēsturi, bet neievēro, ka šis jautājums arī nau izšķirams statiski. Ir fiziskas īpatnības, bet zem tās nau gluži cieti stāvošas, garīgas vēl vairāk grozījušās un grozās līdz ar apkārtnes maiņām. Jautājums ir attīstības jautājums, evolucionistiski saprotams. Tad izšķirs.

8.7.12.

Es esot gluži jauns, kad runājot ar interesi, saka Šahts. Izskatoties 30 gadu vecs, citādi 50. Arī pēc balss vien, teica tāpat, kad, pakrēsli runājot, neredzēja manu seju. Tātad man ir dibinātas cerības tapt atkal jaunam. Nāk šis jaunums taisni no garīgas intereses, nau fizisks, bet garīgs. Tā vecais Bēbels uzturējās tik vecs tikai caur savu garīgo kustību, viņam daudz temperamenta, ugunīgas acis, sevišķi, kad runā iekaist. Citādi viņš miesiski ļoti vājš. Bet kad nu vēl miesas arī izkopj un iegūst miesās enerģijas krājumu un veselību, tā kā nau jāpatērē spēki uz miesas trūkumu izlabošanu, tad, uzturot garīgu intresi un temperamentu, var sasniegt visaugstāko vecumu un izdarīt vislielāko pulku darbu. Tad var sasniegt 200 gadus. Varbūt nāk klāt vēl no āras Mečņikova un Ar. līdzekļi, un tad šim laikam nau nemaz mēra visām iespējām. Bet tad darīt arī, ne pietikties ar cerībām vien. Iet tagad tūliņ ārstēties, lai tiktu pie darba.

9.7.12.

Cik grūti ir tikt laukā no ienaida parašas. Un ir tikai kūtrība vien, tāpat kā aiz kūtrības cilvēki labāk mirst nekā kopj veselību un dzīvo. Mana Doriņa labāk nes mašīnas un gumijas zeķes nekā vingro. Ar naidu ir tāpat. Kristīgā ticība ar savu dievticību aptumšoja mīlestības labo kodolu.

*

Mīla brīvībā bez padošanās ticībai, bez noklīšanas murgos, bez padevības ārējam nolūkam, mīla uz cilvēci, saskaņā ar prātu un zinātni, bez neprātīb3m un bez cilvēka dabas laušanas ar askētismu, bez novēršanās no pasaules, bez fanātisma un nežēlības savu nolūku sasniegšanā, - mīla bez visām svešām piedevām, tā ir jaunā reliģija, kura vairs nau reliģija. No visām ticībām izlobīt šo veselīgo kodolu, kurš vēsturisku un ekonomisko iemeslu dēļ tika apslēpts un samaitāts. Izvest to domu skaidri cauri, pamatot viņu vēsturiski, aplūkot reformatorus - Eshilu, Danti, Luteri, kurš gluži veikalisks vien, bez kāda entuziasma, Ruso, Tolstoju, - un tad vilkt iznākumus. Te ir vēl saskaņa ar solidaritāti un manu varonības jēdzienu. Te ir jaunā atziņa morālei, kura arī savienojas ar praktiku, teoriju un praktiku vien; ideāls sasniedzams, ideāls domās reizē ir praktiskais rīcības līdzeklis. Savienots altruisms ar egoismu. Labs ir spēks, kā kurš katrs pozitīvs spēks, kā elektrība, kā miesas spēks, kā naids, uz kuru bija dibināta reāla reliģija, kamēr ideālā, liekuļotā, nesasniedzamā bij dibināta uz padevību un mīlu, bet bez apziņas, ka tā ir spēks. Darīt šo darbu aši, tā jauna morāles atziņa, tā līdzteku spēks tehniskai attīstībai, tā humanitārām zinātnēm attaisnojums. Te glābiņš.

10.7.12.

Traģēdijai tikai viens uzdevums no daudziem, kas ir mākslai - tikai izšķirt cīņu starp indivīdu un masu. Uzdevums tikai viens, bet arī augstākais par visiem, kādi ir cilvēkam. Nevienai mākslai nau tik augstu uzdevumu, visām jākalpo traģēdijai. Viņa reizē visaugstākā māksla un reizē mākslas neģēšana, pāreja uz ētiku un filozofiju pate savā būtībā, jo risina zinātnes jautājumus, kuri agrāk bija reliģijai un kura izrādījās par vāju. Traģēdijas uzdevums sākumā saprasts no kritikas un zinātnes. Traģiski instinktīvi saprata sevi un savu mākslu. Aristotēls nē, tikai izcelt bījas un līdzcietību. Tas tikai līdzeklis, ne mērķis. Liktenis, jā. Tas bij agrāk dievu rokās. Tad jau Šekspīra dabas, t. i., kaislību rokās. Tagad ir mūsu rokās - apzinīgais varonis.

*

Es gribu būt patstāvīgs un strādāt, bet tiklīdz darbs ir atklāts, tūdaļ dara uz mani iespaidu, saista un liedz. Var arī tad darīt darbu un atklāti, bet viņam nebūs panākumu. Uz apkārtni nevar darīt iespaidu bez iespaidu saņemšanas. Darbu nedarīt nevar, iekšējs spaids, piemēroties ārējam spaidam - ir nedarīt savu darbu. Darīt un par spaidu nebēdāt, un cerēt uz darba vēlāku uzvaru, - tomēr jūt spaidu, un darbs ciešanās nau brīvs. Nekad nau savs un brīvs.

*

Es agrāk ilgojos pēc draudzīgas kopdarbības un draudzīgiem aizrādījumiem. Es redzu tagad, ka arī tos es nevaru panest tāpat kā naidu. Es varu vēl būt tikai brīvs un savs. Es zinu, mana eksistence no tā izgaisīs, bet nebrīvībā viņa tāpat izgaisīs, tikai lēnāk un sāpīgāk. Nau man citas izejas kā tikai vientulība un gals. Jo ilgāk es varu attālināt šo galu, sašaurināt savas eksistences vajadzības, jo labāk, bet gals tā kā tā būs, un traģisks būs. Lai būtu tāds kā Goethem. Tad vajga vai nu kompromisa, kas nau man iespējams, vai izejas Eiropas literatūrā.

*

Ir tikai divas cīņas - garīgā un karš; nau politiskas cīņas, jo cīņas galvenā īpašība, ka viņa iet ap dzīvību un nāvi, bet politikā iet tikai ap mantu, intrigas. Katra liela lieta top zema, tiklīdz viņu sagrābj politika. Politika ir ikdiena. Politika, maza būdama, dara mazu, maitā raksturu. Kristus mācība tika par dogmu politikā, Šillers ievilkts politikā par patriotu, Goethe - par filistri. Politika kā ikdiena un veikals grib visu sagrābt. Politikā tikai mazais ir liels.

11.7.12.

Skolotājs, kas ilgu laiku mācījies un mācījis, taču arī ko zin, ne vien skolnieki, kas mācību dzirdējuši no viņa tikai šodien. Kas ilgu laiku kādu jautājumu pētījis un ko atradis, taču arī zin, ne vien tas, kas nekad šo jautājumu nau aizskāris. Radītājs taču arī ko zin, ne vien kritiķis. Jā, bet saka: tas, ko viņš saka, nevar būt patiesība, jo nesaskan ar vispārējām domām. Bet varbūt v[ispārējās] d[omas] nesaskan ar patiesību? Kas tad ir v. d.? Uzskats, kurš no pirmavota pārgājis daudzos, kurš tā ticis grozīts, atmests viss, kas grūti saprotams, kas saprotams tikai pēc vingrināšanās un pēc studēšanas, kas ticis viegls, bez visa domu satura, kas ticis nepatiess. Vienkāršs notikums, stāsts, kurš iet no mutes mutē, arī nekop patiesāks, bet arvien nepatiesāks. Eksperimentāli pierādīts, ka vienu notikumu pat aculiecinieki atstāsta dažādi, un, tiklīdz paiet kaut neilgs laiks, liecinieki nekā vairs neatminas un nezināšanu papildina ar izdomātām lietām. Vispārēja uzskata nozīme nepastāv viņa patiesīgumā, bet viņa plašā izplatībā, ne kvalitātē, bet kvantitātē. Visp. domām nau nekādas daļas ar patiesību, bet ar dzīves ērtību un kūtrību, ar materiālām prasībām, ar politiku, ar ikdienu. Tā ir masa, kurai piemērojas katrs piespiesti; tas ir smaguma spēks. Nekustībā ir viņu lielums.

*

Es esmu no soc. atkritējs taisni tā, kā Tolstojs no kristīgās ticības, jo es palieku pie Marksa kā viņš pie Kristus. No ikdienas un vispārības uzskata mēs atkrītam, no atkritējiem atkrītam. Viņš pēdējais kristīgais, es - pēdējais marksists, kā es pie latviešiem esmu pirmais.

*

Nostāda lietu tā, it kā mani gribētu un vajadzētu pamācīt un aprāt par nepareizībām un atkāpšanos no normas un sociālisma, un marksisma vietā liek ikdienas politiku. Ar to es tiešām nesaskanu un pret to karoju.

*

Lai [ņem] mani visumā, ne pa burtam, lai ņem manu darbu, manu personu un dzīves gaitu, beigās vēl manu būtību, un lai tad mēro to pret visām proklamācijām un pudiem, - vai propagandas svars nebūs manā pusē lielāks? Man ir savi ieroči, bet arī tie ir asi. Es sagatavoju garīgu lauku, kurā var sēt propagandas sēklu; es sagatavoju visu atmosfēru, arī pilsoniskās, ideoloģiskās aprindas, ne vien proletariātu - zemi. Es - gaisa lidotājs, mans lauks ir gars. Ar to tikai var uzvarēt.

12.7.12.

Rakstu vēstules, un jau sāk rādīties gals tai nastai. Kad tik nu es neapgurtu pie pašām beigām un neatstātu nepabeigtas kādas pāris. Tā man daudzreiz gadījies. Tā ir atkal sevis nožēlošana. Kad to var pārvarēt, tad var uzvarēt. Piem., vēstule norakstīta un nevar aiznest uz pastu; viss caur to zūd. Vajga spēt nevien principā uzvarēt, bet ari patiesībā, reāli uzvarēt.

13.7.12.

Visi viņi ir vienādi - tie diletanti no darba ļaudīm; tā, piem., Miķelsons un Lencs: dzejā tā pati neskaidrība domās, ainas gan bieži labas, vismaz priekš manis labi novērotas, no man svešas sfēras ņemtas, bet bez sakara saliktas kopā, dažādas sakrautas pie nepiederīga priekšmeta, tā kā to, ko grib teikt, pilnīgi aptumšo, nepaskaidro. Bet vēl biežāk par oriģinālā un pašnovērotām ainām tiek saliktas bez jēgas svešas greznuma lietas, turklāt tiek ierakstītas par jaunām visnodriskātākās lietas. Un taisni; kas nau sava paša, bet uz ielas atrastas, šāds autodidakts no darbaļaudīm ieskata par savu visīpatnīgāko un uzbāzīgi runā par savu oriģinalitāti. Liela uzbāzība blakus lielai bailībai ir raksturīgas īpašības. Ko paskaidrot, pamācīt, pārliecināt citādi nau iespējams, stūrgalvība nekur nau tik liela kā še. Tas ir neizlietots temperaments, kopots ar nevingrinātu naskumu, kūtrību un mūžam cauri uzspiests konservatisms. Un tomēr šo piespiestību viņš jūt visur un vienmēr; nebrīvība garīgi iekš sevis pilda viņu ar neizsmejamu naidu. Viņš netic nevienai labai jūtai citā cilvēkā, pamāca viņu, ka jābūt labam, sūdzas par netaisnību un naidu, bet pats ir visnetaisnākais, pret savu brāli visnaidīgākais, un nicina pats sevi visdziļāk, kaut gan slēpj to aiz ironijas. Nožēlojams riebeklis. Tas jāiztaisa par cilvēku.

14.7.12.

Es jūtos kā noguris; varbūt tādēļ, ka nau kārtīga 5 dienu sistēma ieturēta, vai tādēļ, ka jūtu, ka vēstules iet uz beigām, prāts nogurdināja. Tomēr strādāju, dzeju daudzumu apspriezdams. Būs viens krājums. Tāds darbs liels, bet neredzams, un viņu neapzinīgi arī es neskaitu līdzi. Vai ir vērts tā pūlēties ap saskaņojumu un padarīšanu par organismu? Neviens neredz, spriež tikai pēc atsevišķa dzejoļa. Tādas kritikas nekad vēl nau bijušas, kuras spriestu par organismu; ja daudz - uzskaita nodaļu secenību. Moricke deva pat H. Kurcim sastādīt. Goethe - mehānisks iedalījums. Vienīgais Heine pūlējies, bet arī, redzams tikai "Romansero" kopsajūtā; varbūt "Buch der Lieder". Bet man dziņa ir, un tas arī viss attaisnojums; jādara taču tā, kā ir dziņa, jo tā ir pate daba.

15.7.12.

Liela vajadzība pēc miera. Esmu gluži noguris no pārvadāšanās, no kārtošanas un varbūt arī no psihiska uzbudinājuma, kurš gan nau redzams ārēji. Arī fiziski nogurušas kājas. Mazāk ievēroju veselības regulas.

16.7.12.

Es jūtos noguris jau no rīta, kas nebija vairs bijis. Tomēr uzrakstu šo lappusi d. g. Griba vēl pārvar šķēršļus, bet miesa jūtas no tiem apgrūtināta, iet kā pa celmainu un purvainu ceļu.

*

Jūtos nogurdināts arī no apziņas, ka vēstules esmu rakstījis taču uztraukumā. Ka nebija vajdzības uztraukties. Darīju sev grūti, enerģiju tērēdams, un ārējas grūtības arī; būs atkal jānomierina citi. Jāsaturas vairāk.

17.7.12.

Laimīga diena bij vakar, strādāju, rakstīju vēstules, nedabūju jaunas ziņas un In. ļoti mīļi. Bet uz pilsētu iešana pēc veronala tomēr nogurdināja un šorīt nejūtos labi. Vēstules arī vēl nau beigtas, nāk jauni grūtumi, - galu galā dz. III jāsastrādā būs atkal grūtos apstākļos. Un tā gribas atpūsties; I. tāpat sev atļāvās vakanci, laikam arī netīšām. Kad jau reiz dzīve jautu atpūsties un strādāt ar pilnu spēku. Kādi tad būtu tie darbi! Un kādi tad būs darbi, kad visi varēs strādāt ar pilnu spēku. Bet vai man tomēr nebraukt tūdaļ atpūtā un ārstībā? Varbūt pat dz. III ietu ašāk un labāk? Bet ziemas darbs gāja grūtāk ārstībā. I. gan vieglāk. Un eksperimentēt vien nevaru. Lai tad "Imants" iet kā eksperiments.

18.7.12.

Laimīgi arī vakar strādāju, patika un nojauta, ka dzejoļi labi. Bet pārstrādājos, vakarā pienākumu neizpildīju, nerakstīju vēstules. Un viss labais iespaids izdzēsts. Nepatika, nogurums vēl šorīt. Nau pietiekoši spēka izpildīt pienākumu. Nau ieturēta 5 d. sistēma. Kad nu jel šodien izdotos. Neesmu uzrakstījis par atradumu un tā labākās domas zudušas un zūd arī tagad.

*

Atradums. Liels nopelns Marksam, ka saprata saimnieciskās parādības kā attīstībā stāvošas, pakāpeniskas, - patiesībā viņas ir plūstošas, jo pakāpenes būtu tad, kad darbotos kādas idejas, bet darbojas atsevišķi indivīdi, ari šķiras, kuras nedrīkst padarīt par idejām, ko dara marksisti. Bet arī ar pakāpenību nepietiek, vajga saprast parādības līdzteceniski, atkarībā no līdzteku citām parādībām, kas visu veido.

*

Jaunas barbaru tautas nenāca ar jaunu kultūru, bet ar jauniem cilvēku spēkiem priekš kultūras darbiem, kurus nespēja darīt vecās tautas. Kristīgā ticība, kā agrāk Buda, kā vēlāk Muhameds ieveda ne vien jaunu cilvēku materiālu, ne tik jaunas tautas, cik jaunas šķiras, bet arī jaunas kultūras prasības, arī jaunas morāliskas kultūras vērtības. I jaunās tautas, i jaunās ticības nāca apzinīgi kā barbari, prasīja pēc kultūras, kaut gan uzņēma viņu tik vienā virzienā, tik vienu daļu no kultūras samērā ar savu jauno morāli. Sociālisms pirmo reizi nāk gan kā barbaru šķira, bet ne ar savas barbarības apziņu, ne ar prasībām pēc kultūras, bet ar apziņu, ka aizstāv augstāku kultūru, kura pilsonībā nespēj attīstīties, ar prasījumu pēc kultūras pārveidojuma, ar jaunu kultūru demokrātijā. Tur apzinīgi naidīgi pret kultūru, neapzinīgi atkarīgi no vecās kultūras. S. d. jāapzinās šīs starpības un savas kultūras loma. Jāatmet barbarība sevī, kā prasa to no pilsoņiem. Cīņas līdzekļos vajga izteikties kultūrai. Jau budistiem un kristītiem ir kulturāli cīņas līdzekļi: sludināt, nenokaut, ciest pašiem. S. d. arī visstiprākais cīņas ierocis - streiks un ģenerālstreiks, boikots, propaganda - ir kulturāli. Agitācija jau mazāk kulturāla; atklāts dumpis, ekspropriācija taisni pretkulturāli. Pret karu tātad nevar pate to lietot.

19.7.12.

Jūtos noguris un nospiests no lietainā laika. Istabā strādāšana gultā gan pati nau nepatīkama, strādāju arī samērā diezgan labi un daudz, bet tas nenoņem nepatīkamās jūtas. Pēcpusdienā tāds nogurums, ka nestrādāju nekā, kārtoju albumus. Pēc brokasta ēstgriba, kāda nekad nebija agrāk rādījusies. Laikam aukstais laiks. Ēdu drusku [1 nesalasāms vārds]. Arī vakarā ēdu vairāk. Bet pēc no rītus nelien mutē.

20.7.12.

Šorīt jūtos vēl nelabāk nekā vakar, kaut gan ir saule, 16°. Nāk nopūtas, kādas jau sen nebija bijušas. Sāp krusti. Vingroju. Vakar nevingroju aiz tā paša noguruma. Nepatīkamas domas, jaunu domāju no citiem, ka pret mani izturas nelabi. Apnikums: ko palīdz visa dzīve, kad nau iegūta nekāda pietura jaunā brīdī. Viss darbs izliekas mazvērtīgs. Pretība pret strādāšanu.

21.7.12.

Turu šodien atpūtas dienu, rīt ari, pēc 5 d. sistēmas. Tomēr strādāju, skatos cauri jaunības dzejas un meklēju savienot jaunības dzejas ar seno d. gr. 1884. Ļoti nopūlos, bet agri gulēt un guļu labi. Atpūta nu nau bijusi, tikai īstais darbs - vēstules vien darīts, tikai darba pārmaiņa. Esmu ļoti uztraukts, raudu vairākkārt, sliecnieks un raustītājs. Varbūt vainīga sakņu neēšana, kaut gan augļi un piens ir. Varbūt arī gaļas ēšana, grūti gremojama desa. Varbūt strādājis daudz.

22.7.12.

Izgudrot, ka visu drēbju smagums būtu jānes ne jozmenim, kur mīksti, svarīgi orgāni, ne pleciem, kurus nospiež uz leju, mazinot enerģiju un apgrūtinot krūts izplešanos. Visu uzlikt uz visstiprākiem kauliem un muskuliem - uz gurniem. Josta, kas augšā šaurāka, apakšā platāka, nenobrūk un nespiež gurnus. Vēderu un jozmeni viņa neaizņemtu. Pleci būtu viegli ģērbti, kas labāk visam ķermenim; plecus varētu iztiešot ar muguras lencēm uz jostu. Viss apģērbs varētu grozīties pēc šī vidussatura, kā ēka pēc krāsas. Būtu panākts veselīgums un skaistums.

*

Iedalījums nodaļās ir vajadzīgs d[zeju] krājumam tad, un tikai tad, kad grib lirisku būtni, kurai ir gribas moments, no kura nāk viss iekšējais spēks, kurš veido arī ārējo formu. Kad nau gribas nolūku, tad paliek tikai nenoteiktas sajūtas, viena vai vairākas, un tās neprasa un nepanes arī iedalījumu. Moricke pats par iekārtojumu nerūpējās, viņam pat nau caurejošas sajūtas, no svara tikai atsevišķi dzejoļi, kā indivīdi. Goethe šķīris pēc dzejas šķirām, pēc cunftēm. Šilleram ir laika periodi, vēsture. Heinem pirmajam drusku gribas moments. Tur bija individuālisms, man kārtotā masa, organizācija, šķira, kas iet uz visuma aptveršanu.

*

Laimīgam būt nau personisks prieks, bet sabiedrisks pienākums. Jālabo dzīve un cilvēce, ar viņas atsevišķo daļu labošanu, ar iespējas paraugu došanu un ar likumu atrašanu.

*

Sāpēm nevajga būt kā patstāvīgai parādībai, bet var viņas atstāt tikai kā nesaskaņas rādītājas. Saskaņā, veselībā un prātā nau sāpju. Veselai sievietei jādzemdē bez sāpēm un veselam cilvēkam jādzīvo bez sāpēm. Visas sāpes tagad nāk tikai no neveselības. Arī par garīgo parādību nesaskaņu un nesaskaņu sabiedriskā iekārtojumā, jo veseli indivīdi to panestu ar prātu. Sabiedriska nekārtība rada slimības. Bet kur ir iespēja uzturēt veselību ar prāta palīdzību, tur arī sabiedriskā nekārtība būs vieglāk pārvarama.

*

Man jau briesmīgi lasīt kritikas par sevi. Bet biogrāfiju lasīt gandrīz pilnīgi neiespējami. Pēc pirmām burtnīcām gandrīz nemaz neesmu to vairs lasījis, un tas, ko uzķēru, bija man nepatīkams, pāri darīts. Ko šodien uzķeru, ir pēc publikas garšas un saprašanas pilnīgi pareizi, bet nekad tāda ģimenes dzīve mums nau bijusi. Viss top novilkts tādā nepanesamā pelēkumā un vispārībā, un mietpublikā. Labāk būtu bijis palikt bez biogrāfijas. Es saprotu G. Kelleru. Un tomēr kā atklātības darbiniekam man tas vajdzīgs. Tikai, ka būtu lielāks pats biogrāfs. Manai dabai dziļi pretī ir atklātības loma. Ir jau sācis iet bez manis mans liktenis. Lai iet.

23.7.12.

Atbrauc mans mīļais I. Deviņas desiņas bijušas vainīgas, tik daudz dienu es draudējis palikt, laikam esot gluži novārdzis kā oktobri. Kad visi sabijušies un apklusuši toreiz, tad tādēļ, ka es bijis pārāk uztraukts un slikts vaigā. To I. saka tagad pirmo reizi. Es gan agrāk biju runājis par šo izbīšanos, bet I. neteica šo iemeslu. Es biju noņēmies labi saņemt, neko nerunāt, kas varētu uztraukt vai bēdināt, nekādus strīdus jautājumus. Tā ari izdevās un tā bij ļoti labi. Tikai pašā pēdējā stundā mana nervozitāte paspruka, ne ņēmu ļaunā, ka visu grūtumu uzveļ man, liek man runāt par mašīnas promnešanu. Tekāšana mani par daudz nogurdina un uzbudina. In. noguris no ceļa, bet acis vēlāk tik spirgtas. Arī es esot vājš, bet spirgts un jauns. Norunājām visu vakaru līdz 1 naktī. Viss labi.

24.7.12.

I. guļ visu dienu. Pirmo reizi šo kūri! Jūtas ļoti labi. [2 vai 3 nosvītroti un nesalasāmi vārdi.] Bet tas dara slimu. Pirmo reizi I. jūtas kā dzimtenē arī svešumā. Runājam tik daudz, ka man mute sāk sāpēt. Plāni. In. norunā savas jūtas, izžēlojas par fatālismu, kas nāk vēl no vectēva - apspiedēja. Trešā paaudzē atsaucas vēl varmācība.

*

Es nāku no jaunās paaudzes, jo nepazīstu tās varmācības, apspiešanas, sodīšanas un grēka. Nebija man arī aktīvas mīlestības, bet pilnīga vienaldzība un no tās brīvības un pašnoteikšanās, bet gan ari vientulība. No tās mans spēks.

30.7.12.

Strādāju stipri un veiksmīgi. Nāk daudz domu arī par blakus priekšmetiem, bet pusslinkums, pusnevaļa uzrakstīt. Daudz zūd. Tas vēl ir jāiemana, jo tagad redzams, ka slinkumu var līdz zināmam mēram pārvarēt. Jāiesāk vissīkākā sīkumā un jāpiekaļ sevi un jāpārvar tūlīt pie sīkiem gadījumiem. Vislabākais palīgs tiešām ir: skaidra faktu izlikšana sevis priekšā: tagad tev vajdzētu pēc prāta prasības darīt to; atvainot var tikai cita lielāka vajdzība, vai nogurums. Ja neizpildi, tad zini, ka ar nodomu pabalsti nogrimšanu kūtrībā. Katrs darbs top par parašu jau pēc otrās reizes un atriebjas. Tāda skaidrība palīdz vislabāk, kad zināms nogurums. Kad ir spirgtums, tad tas viens spēj.

31.7.12.

Mēs katrs esam ambulanta ķīmiska fabrika. Katram vajdzētu būt savā fabrikā direktoram, nenododot viņu izmantotājiem ārstiem.

1.8.12.

Es redzu, pārskatot mēnešdarbu, ka dien. grāmatā un kalendārī par maz atzīmēju faktiskos notikumus. To vajdzētu darīt vismaz kalendārī, lai pilnīgi konstatētu notikumu gaitu un datumus. Tagad kalendārs der tikai pašdisciplīnai. Vajga arī annāļu, lai varu pats orientēties savā dzīvē un viņas turpinājumos. Tad es arī par maz lasu jau uzrakstīto: kalendāri un dien. grāmatu. Iznāk tikai liela materiālu noliktava, bezvērtīgu mantu. Vajga atrast laiku priekš tā un formu, bet darīt to vajga.

14.8.12.

Strādāju labi, bet redzu, ka vēl ļoti daudz darba. Būs jāstrādā pārmērīgi, lai beigtu augustā. Iznāks atkal gribas, filozofijas poēma, ne skaistums vien. Kirhenšteins mierīgāks, kulturālāks par kolonistiem. H. S. annālēs labi minējis. Nau vēl pilnīgi nokārtota dzīve un darbs, un tādēļ neiet ne dien. grāmata, ne kalendars. Nevar piespiesties, kad nau sistēmā.

*

Liels pulks labu domu paiet garām. Nevienas nevar pēc atminēt. Mani pamata uzskati arī netiek atzīmēti; še nāk iekšā tikai gadījuma domas. Domas ir elektriska un gaismas parādība, domājot izstaro N-stari. Psihiskās parādības dara miesās ķīmiskus iespaidus, bet šīs vielas rada uz citiem pārnestas, atkal psihiskas parādības. Tātad fiziskām un ķīmiskām parādībām ir psihiskas sekas!!!

*

Man vajga paredzēt visu, visvairāk sevi. Kā es attīsti šos tālāk. Es sāku tapt stiprāks. Jauni muskuļi rodas. Es sāku panākt savus vēlējumus. Kas būs ar I.? In. vajga vēl 2-3 gadu; laikam taisni vajga brīvības no manis. Pa to laiku attīstīsies vai uz mani vai prom. Kad arī uz mani vai mani atradīs tur, kur esmu tagad? Es arī attīstīšos, un atkal nebūs kopības, vajdzēs sadzīvoties kopā, no jauna grūts ceļš priekšā, un nau vairs to spēku. Tomēr jāiet senais ceļš, jāiet uz uzvaru.

15.8.12.

Man vajga pārdomāt, kā reformēt mūsu presi. Par visiem politiskiem sīkumiem mēs zinām, personu notikumiem, ministriem un citiem niekiem; avīzes tik piebāztas ar balastu, ka nevar stundas laikā izlasīt vienu numuru. Jāzin vairākas avīzes un jau man jāziedo 2 stundas, lai tik izlasītu visvajadzīgāko. Bieži aiziet man garām svarīgas ziņas. Balasta par daudz. Tas pats tiek dots garā formā, kas pamatojas uz rindiņu honorāru. Svarīgas literāriskas ziņas sāk nākt iekšā tikai nesen, un zinātniskās tikai kā sīkumi. Aiziet garām lieli darbi literatūrā un zinātnē. Nezinām, ka Saturnam viens mēness iet ačgārni; nezinām, ka domas ir gaismas parādība, ka psihika rada fiziku, un fiziskas parādības, ķīmiski procesi izceļ psihiskas parādības. Par Saturnu dabūja zināt pēc 4 gadiem, dakteriene tik vakar. Tad arī šīs ziņas ir tikai sīkumos; negriež uz tām vērību. Vispirms jākrīt rindiņu honorāram, jānāk faktu honorāram. Jādibina īsas avīzes, kas dod īsā formā visas ziņas. Jāizlasa ziņas un jāatmet balasts: avīzes bez ministru ceļojumiem. Nelaimes gadījumiem dot sevišķas avīzes. Politikai arī sevišķas. Svarīgām lietām tāpat. Visām lapām jābūt atsevišķām, lai nau jāņem līdz nevajdzīgas lietas. Katra no šīm speciāllapām būtu lēta, lai var abonēt vairākas par to pašu cenu, kā tagad lielas dienas avīzes. Pie mums vēl nau visu speciālistu, var dibināt dažas. Man jādomā īpaši uz literārisku lapu.

16.8.12.

Kur ir ievainota vai sista vieta, tur salasās fagocīti, kas dziedē. Bet tur salasās arī visādas nelabas sulas, tuberkuļi, ģikts vielas u. t. 1., kas nes vēl savu kaiti klāt. Nolūku nau ne katram, fagocīti tiek gan savilkti aiz ķīmiska procesa, un citas vielas varbūt mehāniski tiek rautas līdz. Bet dabas aizsardzības likums nau nebūt tik stiprs. Tikpat stiprs otrs likums, ka pate ievainotā vieta top ātrāk pieejama arī citām kaitēm. Tāpat psihiskā dzīvē uzbrūk tam, kas vājš, kur nau uzbrucējam jāpatērē daudz spēka.

*

Es topu stiprāks, strādāju vairāk, miesās stiprāks, kaut gan nervozs, bet mazāk uztraukts: Bet I. tapis vājāks, nervozāks, nevingro, nestrādā. Kur vaina, nezinu. Vai klimaktērijs? Vai nau diezgan sabiedrības? Ilgi divus pretekļus - darbu un I. nelāgumu - es neizturēšu. Paliks darbs.

17.8.12.

Ļoti labi strādāju izgājušā nedēļā, jutos arī labi. In. nervozs, saka, ka es tāds esot; sajauc man sajūtu. Neguļu nakti. Domāju braukt uz C[īrihi], lai pabeigtu darbu un lai neuztrauktu In. Tāds uztraukums briesmīgi kož kaulā. Neguļu labi, noguris, bet piespiežos vingrot. Tas tad atkal palīdz. Rakstīšu vēstules.

18.8.12.

Ideālists ir tas, kas lauž cilvēku dabas likumus. Ideālists ir pašā būtībā revolucionārs. Ideālists ir augstākā pakāpe personībā, kur viss personības labums top noliegts lietas labā.

19.8.12.

Slavas ideālistam nau, ir tikai reklāma priekš viņa lietas. Ideālisms uzvar līdz ar demokrātismu, abi uzskati top valdoši par lietas visvarenību, par personas slavas, baudas, darbības, mērķa izgarošanu vispārībā, tautā, cilvēcē, nirvānā.

20.8.12.

Laulības vietā mūsu laikos stājas prostitūcija. Laulības pamati izirst, nau kopēju materiālu interešu dzimumiem, labdarība un labierīcība gādā par pēcnākamiem, ārlaulība top pielīdzināta laulībai arī likumā, kuram jāseko attīstībai. Literatūrā sagatavojies uzskats par laulības pārkāpšanas atļautību un kulturālību. Materiālā laulība iznīkst un garīgā vēl nau iespējama tādēļ, ka sieviete vēl aiz garās verdzības ir neattīstīta. Laulība tagad un varbūt arī nākotnē būs iespējama tikai garīgi augsti stāvošiem cilvēkiem.

21.8.12.

Es nesaprotu tos cilvēkus: pat darbā viņi grib būt visi kopā. Viņi atrod lielus vārdus savai nespējībai, sauc to par vispārības darbību. Un taču katrs darbs ir tikai viendarbs, pat kopdarbā, kur tikai katrs sedz savu mazdarbību ar kopsumu un no kopsumas smeļas sev iejūsmu uz darbu.

*

Kultūras centri, pilsētas ir lielas mēslu bedres, kur nejēdzīgā kustībā noslīkst indivīdi. Gara seklība iziet no lielpilsētām. Vientulībā tik ir darbs.

22.8.12.

Es topu pats sekls, satiekoties tik daudz ar tiem sekliem cilvēkiem. Tādas riebuma jūtas, ka nevar izturēt. Par ko taisni es nedrīkstu strādāt? Par ko tik briesmīgi grūti jāatkaro katrs acumirklis darbiem? Cik nepiepildāmi ar mēsliem ir tie ļaudis? Tikai sarunas mūžam, satikties, kopā garlaikoties.

23.8.12.

Vai ir man vērts vēl dzīvot, kad nevaru sev dabūt iespēju strādāt? Vai ir vērts atdot savu dzīvību krāpšanas tārpam? Tā ir tā sabiedrība, kuras dēļ I. bēg no manis. Tas ir viņas ideāls un mērķis. Vai ir vērts dzīvot? I. grib abus - mani un sabiedrību. Ar mani vien nevar iztikt, tātad ļaunākā gadījumā ar sabiedrību vien varētu iztikt. Dzīvot es tā nevaru. I. vajga būt vienalgai, vai es miris, vai esmu projām. Un man labāk dzīvot projām un strādāt projām. Jāpārvar sevi un jāvvar dzīvot ar pusdzīvi. Vientulis ir katrs, un nau iespējams šim brīžam vientulību pārvarēt.

24.8.12.

Es nezinot, cik liels es esot, saka I. Es gribot sev līdzīgu darīt un pārraujot. Es gribu, lai I. top pate sava, lai atmet fatālismu, sentimentalitāti, bailību; lai izšķir tehniku un veikalu no personības. Personiski vajga just un ražot darbu, bet tehniski un veikaliski, bez jūtām viņu vajga laist klajā. Es mācu ar nepareiziem, par straujiem līdzekļiem, es nezinu kā, bet redzu, ka nau panākumu, kādus gribu.

*

Lielais var atdot visu savu dzīvību, var siltāko mīlu izstarot, var sevi zemot un mazo celt, nekas mazo nesamierinās, nekas neiegūs mazā patieso mīlu, nekas pat neremdinās mazā naidu pret lielo. Visas lielā pūles dara attiecību tikai vēl ļaunāku, mazā sāpes vēl jūtamākas. Fakts taču aizvien paliek: viens ir mazs un otrs liels.

25.8.12.

Var vientulību atzīt un ar viņu pietikt, tad tas jādara ar apziņu. Tāda vientulība kultūras vidū, kad lieto visu, arī vientulības laušanu caur sabiedrību, draudzību vai mīlu, tāda vientulība dod lielu praktisku spēku savu mērķu sasniegšanā. Bet ir arī 3 ceļi vientulību atvairīt: 1) pilnīga vientulība un garīga saplūšana; tikai tā šinī laikā nau vēl iespējama un lielā kultūrā nākotnē būs iespējama tikai patstāvīgiem gariem; 2) pilnīga aiziešana no kultūras barbaros, kur šķirtība starp ļaudīm vēl maza, bet kultūras cilvēkam grūti sevi pārvarēt; 3) kompromiss mīlā un sabiedrībā, diletēšana un demokrātisms, kuri aizved uz vienaldzību un pieticību. Bet mērķis tagad tā visvieglāk panākams.

26.8.12.

Ticību nevar dibināt uz zināšanu, kā dara Huchelieši. Zināšanai nevajga ticības. Ticībai jābūt patstāvīgai, tikai viņa nevar pretī runāt; ja arī ne zināšanai, tad visādā ziņā ne loģikai. Ticību var dibināt tikai uz gribu vai cerību. Arī te vajga iekšējas loģikas, jo citādi griba un cerība top bez satura. Katram saturam jābūt loģiskam.

27.8.12.

Romantikas būtība ir rezignācijā pret darbošanos dotajā pasaulē. Pasauli baudīt, ne celt. Bet baudā ir aizrādījumi uz nākotni.

28.8.12.

Liela vienaldzība, Nevaru panākt pat to mazo, ko gribu. Nevaru pabeigt dzeju III laikā. Vēstules visas nokavējas un ceļas zaudējumi. Bet ikdiena un sabiedrība visu nospiež. Nau nekāda glābiņa pret viņu. Varu tikai bēgt. Tagad arī priekš tā par nogurušu. Jāsaņemas katrā acumirkli, katrā stāvoklī. Katrā zaudējumā un uzvarā.

*

Jaungada vizītēs lai publika ziedo katram rakstniekam, kuru mīl. Tā rakstnieki tiktu algoti taisni no saviem piekritējiem, kā, piem., mācītāji tur, kur baznīca šķirta no valsts. Tas labāks ceļš nekā apgāds, jo tur lielāko daļu peļņas paņem veikalnieki. Tā varētu būt grāmatas ne vien drukātas, bet arī litografētas, mašīnas un rokas rakstītas, kas ir vērtīgāk. Literatūra būtu atvieglota, abām būtu labi.

29.8.12.

Esmu mēnešiem cauri nokavējis vajadzīgās veikala vēstules, sevi saudzēdams. Kop. raksti nu nevar laikā iznākt šogad, un gals tas, ka 1915. nevarēs būt jauns koprakstu izdevums. Visu to zaudēju vienkārši slinkuma dēļ. Ko palīdz visa disciplīna un pārvarēšana, kad visvajdzīgāko nespēj panākt. Ko darīt?

*

Esmu turpretī miesīgi sasniedzis panākumus, par 27 mm palielinājies krūšu apmērs. Visievērojamākais tas, ka arī galvas apmērs audzis par 27 mm līdz 58. Tātad garīgi un miesīgi esmu pieņēmies, bet griba tāpat vāja palikusi. Ko tur darīt? Vai nevarētu vismaz izdomāt, kā gribu mērīt? Vai ar d. g. vešanu zināmu laiku cauri? Vai vēstuļu rakstīšanu? Vai darbu sekmēšanu? Vai ar morālisku piespiešanos i nedusmoties?

*

Laulība tagad noder vairāk sievietei. Institūts priekš vīrieša labs senos laikos, griežas pret pašu. Ģimenes kopsaturība izzūd arī vidējās šķirās. Sievai patei līdz ar bērniem jāpeina, ir jau iespēja un emanc[ipācijā] grib paplašināt šo iespēju. Vīram arī vieglāk, kad nau jāgādā par ģimeni. Pārējā laikā abi izlieto kopinstitūtu varmācīgi: vīrs liek priekš sevis strādāt vai noņem naudu. Sieva liekas apgādāties. Suteneri, bet tas vēl maz izplatīts institūts, kurš izspiež laulību. Prostitūcija kā kapitāl. lieluzņēmums pārspēs sutenerību. Sieva tagad vairāk var izmantot laulību nekā vīrs, savienodama prostitūcijas peļņu ar laulības apgādību. Apgādība ne vien ekonomiska, bet morāliska - dod cienītu stāvokli, garīga - dod pasaules uzskatu, garšas virzienu, izglītību. Vīram dod tikai kaunu. Neizmantotāju - vīru interesēs ir atcelt laulību.

30.8.12.

Es piederu pie traģiskās paaudzes, pārejas laika cilvēks. Izvēršas un zūd vecā saimniecība, bankrotē tēvs, visa ģimene no zemes top atrauta. Tad izirst pate ģimene. Zūd man mīlestība no mātes, māsas, otras māsas. Esmu jau vientuļi audzis, nu vientulība top pilnīga. Zūd arī - vēl laulība. Sieva grib to brīvību, kāda ir citām patstāvīgām sievietēm, bet reizē grib paturēt arī atspaidu godā; mantā, pasaules uzskatā, ko dod ģimene. Tas nau iespējams. Tā vīram pašam jāatsakās no laulības. Kas nu man vēl var zust? Līdz ar visu lielo saimniecisko pārgrozību jāpārgrozās arī mīlas dzīvei; tā arī zudīs. Uz to vajga sagatavoties, Paliks pāri tikai seksuālā dzīve. Aptvert to lielo pārgrozību drāmā un lirikā.

*

Man poēzijā nau vairs mātes mīlestības, nau ģimenes poēzijas, ļoti maz mīlas. Mana dzīve agrāk to izdzīvoja, pie kā es ar prātu nāku tik vēlu.

*

Tagad man problēms priekšā: nevar saprast un attēlot jauno jūtu uzvaru pār vecām, bet arī pārlauzt sevi tik tālu, ka jūtu līdz jaunām jūtām, kuras man tagad vēl ir tikai mīlība. Uz mūžiem nepastāvēs tās jaunās jūtas, bet uz laiku, cilvēka mūža laiku gan. Un es nedrīkstu salūzt jau pie paša sliekšņa. Es negribu izmisumā dzīvot, bet apziņā, man ir jāstrādā, un es gribu aptvert un pārvarēt pašu to jauno laiku sevi un priekš cilvēces. Jo pāri jātop šim jaunajam laikam, to es redzu jau tagad. Un es gribu viņu veikt.

*

Kad ir Wach- und Schliessgesellschaft, kad ir apdrošināšanās biedrība pret uguni un zagļiem, kas vienkārt, atmaksā zaudējumus, otrkārt, novērš pašas likstas, tad vajga gudram veikalniekam dibināt arī apdrošināšanu pret veneriskām slimībām, ne vien zaudējumu atlīdzībai un ārstēšanai, bet arī pašas saslimšanas aizkavēšanai. Biedrībai jāuzņemas ar peļņas nolūku tās funkcijas, kuras valsts ar visu birokrātisko uzraudzības aparātu nespēj izpildīt. Tas tad reiz būtu atrisinājums modernā garā modernai laulībai. Vai tā Nacktkultur, Luftbad kustība neuzņems to problēmu? Nau domājams, ka Ungewitter darbojas bez veikaliska mērķa.

*

Individuālā laulība tiks atcelta, pareizāk, pamazām izzudīs, ja neradīsies iniciatori, kas pagrūdīs to, kas jau krīt. Laulībai jātop demokrātiskai līdzi visas dzīves demokratizēšanai. Tāpat viņai jāveidojas pēc jau darbā esošiem veidiem veikaliski, lielrūpnieciski. Jānāk laulība9 kompānijām, biedrībām, sindikātiem, kā jau ir iesākumi laulību vidutājību biroji. Tā ir sīkrūpniecība, jānāk lielrūpniecībai, bet arī kooperatīvam principam, līdzi patērētāju biedrībām, arī laulības biedrībām. Abi principi cīnīsies, kapitālistiskais ar sociālistisko, un uzvarēs sociālistiski lielrūpnieciskais. Te ir temats laulības drāmai, nopietnai un komēdijai. Šo tematu steigt, ir laiks; jābūt man pirmam.

31.8.12.

Vissvarīgākais veselības uzturēšanā ir griba uz veselību. Arī dziedēšanā griba dara vislielāko. Bez ārsta slimnieks var tapt vesels, bez gribas nevar. Ārsts šo gribas lomu pazīst tikai no netīšiem piedzīvojumiem; pētījuši gribas lomu slimībā viņi nau, un izlietojuši kā līdzekli arī nē.

*

Griba ir pārvaroši svarīgs faktors visās cilvēku dzīves parādībās. Sociālās varbūt visvairāk. Markss to zinājis, bet ne sistemātiski lietojis; marksisti to pat nezin vairs. Uz gribu dibinājas visa kultūra.

*

Visu altruistisku jūtu iznīkšana par labu vienai bezjūtu solidaritātei būs vīrišķās kultūras augstākā pakāpe. Tad jānāk sievietiskai kultūrai, aiz tās abu savienojumam, kurš šimbrīžam ieskatāms kā paliekošs.

1.9.12.

Es mūsu ļaudis nevaru nemaz novērot; tiklīdz es esmu klāt, viņi klusē, nedrīkst ne sēsties, ne ēsties, un kad runa, tad nedabiskā valodā, par nedabiskiem tematiem. Kā lai es redzu, kādi viņi ir? I. priekšā esot dabiskāki, bet tomēr arī saņemoties.

2.9.12.

Valodas mācās neizglītotie un sievietes ātrāk par izglītotiem, jo nebaidās runāt kā mēs, bez gramatikas ievērošanas, un vispār runā vairāk. Es grūti mācos itāliski bez grāmatas tādēļ, ka man nau laika sarunā uzķert regulas un formas, jo visa uzmanība vērsta uz satura saprašanu, kuru izkombinēju no nedaudziem vārdiem. Un tā nu es saprotu daudz, bet atbildēt varu maz. Jāmācās sistemātiski.

3.9.12.

Es nometīšu lielu nastu nost, kad beigšu dzeju krājumu. Seši gadi viņš mani spiež. Neļauj laikam arī veselam tikt. Maitāju visu manu satiksmi ar I. Jaunus darbus es nevarēju sākt. Viss rūga un gruva. Bet nu es tikšu drīz no viņa vajā. Man atvērsies gluži jauna dzīve. Tad tik vēl atpūsties drusku un tad pie lielā jaunā darba.

4.9.12.

Tagad I. ir tikusi tik nervoza, cik es biju agrāk. Mēs lomas mainījuši. Man tas jāsaprot un jāatmin, un pēc tā jāturas. Nu jākopj I. kā es tiku kopts.

5.9.12.

In., kā labai saimniecei, jāpārzin visdziļākās saimniecības lietas. Izvada savu ļoti labi.

6.9.12.

Sāpes un nāve nāk no nesaskaņas ar sevi un ar ārpasauli. Jābūt pareizām attiecībām pret pagātni, dabu, mīlu, darbu, sevi; pret cilvēci - to regulē sociālisms, pret kosmosu - to jāaptver jaunai filozofijai. Attiecības pret sevi un ārpasauli vieno attiecības pret savu miesu, veselība ir saskaņas nodibināšana starp indivīdu un visumu.

7.9.12.

Strādāju labi. Šķiramies ar dakterieni bez izrunāšanās, bez Sentimentalitātes, bet labi. Nobeidzam ar I. lasīt "Galu un sākumu". I. ļoti atzīst, sajūsminājas; runājam par savu satiksmi. Nu es nastu nogrūžu arvien vairāk, varēšu palīdzēt Inam. Šī liriskā nasta bij visgrūtākā, nu ar pasauli būs miers.

8.9.12.

Es tieku visu dienu traucēts no pasaules. Es esmu taču vēl ļoti vājš arī miesīgi. Mani nervi neko neiztur. Uzbudinos ļoti par Kainu. Un viss taču gluži velti, jo viņš nesaprot tādēļ, ka es runāju svešu valodu. Kas man pretīgs, es zināju sen. Man vajdzēja tikai par to nerunāt. Bet es sevi neturu rokās. Vakarā atkal es palaižos pārdomās par Mārtiņu, un atkal nelabi, jo neturos rokās.

9.9.12.

Es domāju, būs miers ar pasauli, un to pašu dien vēl es atkal pilnīgā uztraukumā un nesavaldībā. Ko nu palīdzējusi nastas nogrūšana? Miesīgi esmu vājš. Bet nupat esmu pabeidzis arī kūru. Tas ir pilnīgs komēdijas temats. Ceru vēl, ka kūre un nastas norakstīšana tikai palīdz pēc kāda laika.

10.9.12.

Es uzrakstu tikai šodien to triju dienu piezīmes. Visi svarīgākie notikumi tā uztrauc mani, ka izmet pilnīgi no sliedēm un kārtības. Paši notikumi gandrīz nemaz netiek atzīmēti; apspriesti jau nemaz nē. Jaunu paziņu raksturojumi netop uzrakstīti. Izdzirdētie materiāli, notikumi, raksturojumi netop fiksēti un izmantoti. Tā dzīves dotā bagātība tiek velti izšķērsta. Un cik tad man ir tā laika? Saņemties, saņemties!

*

Mana zīlīte nāk kārtīgi pēc sava sviesta uz loga. No viņas varu mācīties, kā kārtīgi dzīvot.

11.9.12.

Parādībām ir objektīva būtība, neatkarīgi no mums. Bet mēs viņas manām un priekš mums viņas ir tikai tad, kad mēs saņemam no viņām iespaidus. Iespaidu dara tikai kustības, un mēs manām parādības tikai tad, kad tās kustas. Kad tās stāv mierā jeb atrodas latentā stāvoklī, tad viņas priekš mums neeksistē, jo nau sakara starp viņām un mums. Eksistence ir tikai kustībā, un eksistence ir tikai priekš mums. Bet tad arī eksistē viss tas, kas kustoties dara uz mums iespaidu, alga viena, vai tas objektīvi eksistē, vai nē. Cilvēks mirst, objektīvi viņš neir, bet kad mēs jūtam iespaidu no viņa personības, darbiem, domām, tad viņš ir. Priekš mums eksistence ir tikai iespaidā un kustībā. Arī dzīvs būdams cilvēks var būt miris, kad nedara iespaidu uz cilvēkiem, kuru apziņā vien dzīvo. Arī vientulis, kam nau nekāda sakara ar apkārtni, var būt dzīvs gluži citā vietā, kur viņš dara iespaidu caur savām domām. Es esmu piemērs miršanai pie dzīvām miesām un nemiršanai pie nedzīvām. Visas dzīves parādības no manas puses un no ļaužu puses notiek citur nekā tur, kur es fiziski dzīvoju. Tātad es dzīvoju citur, ārpus sevis, neatkarīgi no miesām, un dzīvoju tagad, dzīvošu ari vēlāk, kamēr mani darbi darīs iespaidu. Tā pats daru savu dzīvi un savu nemirstību.

12.9.12.

Man šodien dzimumdiena. Trīs lielas buķetes, istabiņa pilna puķu; vēl netīšām vakar no Asuntas puķes. No Lilijas sedziņa. Bet I. nevesels; darbs nau nobeigts laikā; vēstuļu parāds atkal sakrājies; neguļu labi. Cik nu esmu sevi turējis rokās? Esmu jau pēc parastā skaita pāri pusmūžam un vēl nevaru teikt, ka pieaudzis: tur es iešu, to es darīšu, tas es esmu. Vēl mana pagātnes nasta nau nomesta, vēl es nevaru darīt jaunus darbus, būt derīgs jaunā pasaulē, skaitīties par cilvēku, kas dzīvo. Vēl 3 gadi, ko norakstīties. Un vēl es esmu viens. Tik ilgus gadus un neesmu spējis iegūt sev otru cilvēku, kas man palīdzētu papildināties līdz augstākam. Sveicinātājs man saka, ka tālumā es viņam tuvāks, bet tuvumā tāļš. Partiju arī es neesmu sev ieguvis. Tautu nē, visur esmu svešs un tāļš, kad esmu tuvumā. Jāiet vēl lielākā tālumā tagad, kad vēl nemāku būt tuvs tuvumā. Kas cēlonis? Nezinu. Bet nevaru tagad nekā cita darīt, kā aiziet; vērsties uz viņu pusi vēl nevaru, jo neesmu vēl sevi pašu izveidojis pēc sava paša veida. Jāizsmej pirms pilnīgi sevi pašu, lai tad varētu vērst sevi par tādu, kāds vajdzīgs apkārtnei. Vai es neaiziešu vēl tālāk no viņa, vai varēšu vairs atpakaļ pie viņiem? Un vai tiešām viņiem līdz vairāk tuvs un ne tāļš? I. grib mani izmācīt par tuvu. Man bail. Laikam tādēļ, ka neesmu vēl nastu nometis, neesmu savs. Jātiek savam. Jāuzvar. Un es uzvarēšu.

13.9.12.

Man atkal uzmācas grūtsirdība. Viss darbs liekas lieks. Ar pašu dz. III aizeju vēl tālāk nost no ļaudīm. I. man izzūd arvien vairāk; arī viņai sabiedrība ir tuvāka; mans darbs nevar sabiedrību atsvērt. Es prasu vientulību tikai priekš darbu nobeigšanas, bet I. nespēj atteikties ne vienu nedēļu vairs no sabiedrības un taču nu atkal taisās līdz uz Kastaņolu. Tas mani plēš pušu. Mēs tikai darām pāri viens otram. Nekā es nevaru panākt. Neviena cilvēka sev iegūt par draugu. Un vienam būt ir tik briesmīgi! Viss dz. III ar gadu ilgo darbu nespēj taču mani pārliecināt un apmierināt ar vientulību. Un tomēr man tā vien tik atliek. Jāpārvar sevi un jāuzvar.

14.9.12.

Es neatminu vairs nevienas domas, ko gribēju uzrakstīt. Kad tik ātrāk varētu nobeigt darbu, lai tiktu pie dzīves un uzlabošanās.

*

Mūzikai par daudz šauri līdzekļi. Klausījos "Aīdu". Visas jūtas un stāvokļus izteic ar lielu troksni. Arī maiga mīlestība, tiklīdz viņā kāds apņēmums vai stiprāks viļņojums, tūliņ top tēlota ar taurēm un bungām. Opera sevišķi sekla, jo lielāko izrādes laiku aizņem blakus lietas, vislabākā gadījumā epika; parādes, apsveicieni, gājieni, atnākšana un aiziešana. Visādi paveida trokšņi, putnu balsis, šņākšana un klapēšana. Visādi baleti. Ja arī dažs, kas ir veca tradīcija, tad lielākā daļa paliek arī jaunā mūzikas drāmā. Nevar būt mūzikas drāmas, ja mūzika ir liriska un episka, nau pieaugšanas, nau darbības.

15.9.12.

Vīrietim viss iziet uz zināšanu, sievietei uz jušanu. Vīrietim taisnība, sievietei mīla. Vīrietim loģika, sievietei impulss. Vīrietim lieta un darbība, sievietei paša mīļamie cilvēki, dzīve.

*

Es nepaspēju visu nepieciešamo: es aizkavēju vēstules un tā sāpinu cilvēkus, es nenododos diezgan viņu dzīves intresēm un tā tieku viņiem tāļš. Skabarga tādēļ mani sauc par tālu, ka es neesmot uzklausījis viņa lietas un vajdzības; neesmu padomu devis viņa dzīvē. Viss ir jāspēj un kur tad paliek mans darbs? Caur šo darbu vien jau es topu par to, pie kura griežas pēc palīga. Es nepaspēju savu darbu. Es esmu arī slims. Kur te izeja? Atkal vientulībā pastrādāt darbu un tikt veselam, un tad tik nākt laukā palīdzēt.

16.9.12.

Es jau vakar biju sācis iedomāties, ka nu reiz būs miers un varēs strādāt. Visapkārt biju mēnešiem cauri rakstījies un nomierinājies, un nogludinājis; salīdzis ar visiem iespējamiem un neiespējamiem ienaidniekiem. Ar Skabargu izlīdzināju savu tālumu, solījos gādāt par vietu un darbu pie Gulbja un Upīša. Ar I. arī salīgām, kad vēl 14. vakarā dakterienes priekšā viņa bija izsūdzējusies. Un man tā vajga miera, tik maz laika "Jāzepam", tik maz nervu krājumu man. Bet nu atkal viss beigts. I. ir atkal no jauna griezusies pie "Dz[imtenes] V[ēstneša]" aprindām, sniegusi ziņu par "Atzīšanas koku", nu sāksies atkal, ja arī ne polemika, tad kluss ienaids. L1n pret to nau ieroču. Ja ļauj sev izpostīt visu darba iespēju.

17.9.12.

Es šķirstu Kraujas rakstu par "Pusideālistu". Liela uzslava, daudz saprašanas, par poēziju daudz vietās saprasts, izcelta simboliskā un idejiskā nozīme, pat tikumiskā pilnība, bet par visu liela slavēšana. Top gluži grūtsirdīgi lasot. Ko tie svešie cilvēki? Ko tik vēlu? Es jau esmu tālu tālu no visa tā projām. Un arī tagad pat vēl humora saprašanas taču vēl nau; pārmet, ka tur ir joki. Pārmet, ka putnam ir spārni.

*

Humors nozīmē garīgu uzvaru pār savu laiku, apkārtni, ideoloģiju, pasaulsuzskatu. Humoru iegūst katra tauta visvēlāk, Ļoti reti ir laikmeti, kad bij humors, kad pasaules uzskats bija nodibinājies un nolīdzinājies, un kad pacēlās garīgi pāri pār viņu: atēnieši, itālieši, franči, Šekspīrs, Servantess. Tie ir pēdējie.

*

Kāds brīnums, ka "Pusideālistu" saprot vēlāk nekā "U. un n."? Ka "bagāts viņš, bet mīkstu sirdi", saprot prātīgs cilvēks tikai pēc 5 gadiem? Katra rindiņa prasa vienu gadu saprašanas. Latviem un partijai vēl nau humora.

*

Kāds velns mani dzina taisni ar humoru iesākt, kur ar to taču jānobeidz.

*

Mūsu partija un publika vēl atrodas avīžniecības, feļetonisnia šablonā. Vēl valda Nikolaji - J. Asars. Arī Krauja nevar no tā atsvabināties.

18.9.12.

Esmu sentimentāls ticis, kavēdamies pie "Pusid.". Nemaz negribas viņu lasīt. Par daudz svešs. Un tomēr dusmojos, ka viņu humoru neatzīst. Rakstu paasu vēstuli Kraujam, lai top brīvs no reālistiem.

*

Ar In. bāramies un pēc līgstam; atkal labi.

19.9.12.

Es nejūtu nekādu lielu garīgu uztraukumu, pārbraukdams atkal Kastaņolā. Jūtu tikai, ka silts. Saņem labi; arī pastnieks, visi vecie seji; taču jūtos kā mājās. Dabas neredzu vairs kā agrāk, eju, galvu nodūris, par citu domādams. Daba, katra, top vienaldzīga; galu galā vienīgā intrese sevi pašā un savā izstarmē. Jūtas, ka esmu mājās un viens, ir no prāta izsauktas un no prāta izteiktas; pašas jūtas it kā guļ un liek runāt pilnvarniekam. Bet parasti viņas viļņojas un liek prātam klusēt vai sevi klausīt.

20.9.12.

Es jūtu visvairāk nogurumu, kas jūtām arī neļauj kustēties. Bet prāts visvēlāk klust, visagrāk sāk, vienmēr iztur. Kad arī jūtas viņu pārmāc, viņš neklust, bet labāk meklē attaisnojumu jūtām. Vajga spiest viņu, lai meklē sevi arī, kad jūtas uzmācas. Vajga spiest, lai atzīst, ka ir valdītājs.

*

Kad baramies ar I., tad piepeši atrod prāts it kā citu pasauli, kurā nu darbojas tālāk domādams. Ir it kā uz augšu uznākusi sveša pasaule, kura tikai nospiesta lejā, bet nau nekad galīgi iznicināta no labā prāta, labā satiksmē, ne pat laimē. Ir laba satiksme, tad atkal gatavi slēdzieni, veselas runas, domas, uzskati, kuri gluži pretēji jaunās satiksmes pasaulei. Divām nevajdzētu būt. Vajga ķīmiski sakust. Man vajga dziļāk zināt.

*

Patiesību taču atrod pozitīvā ceļā, pēc viņas meklējot, brīvi, bez jebkādiem spaidiem, par labu vai par ļaunu kādam uzskatam, t. i., hipotēzei. Bet katra cīņa ir taču nebrīva, jo katrs izdara spaidu uz sevi un uz citiem par labu savai hipotēzei. Šie spaidi gandrīz nekad nepaliek garīgi vien, bet top par gluži materiālu vardarbu vai viltību. Tādā ceļā nau izzināma patiesība. Kad arī biedru starpā uzvar viens uzskats, tad ar to nau patiesība atrasta, bet ir tikai izteikts materiālais vienas puses spēks. Strīdū vienmēr ir tik varas jautājums, un iznākums varas samērs, ne patiesība. Strīdus ir patiesībā tāds tikai tanī ziņā, ka piespiež katru pusi domāt par līdzekļiem, kā pierādīt, kā pievest uzvaru savai hipotēzei; bet tiem līdzekļiem nebūt nau jābūt garīgiem un patiesiem. Patiesība ir tikai pozitīvā darbā un klusībā rodama. Arī zinātniskie strīdi ir strīdi ap varu. Strīdus un vara vienmēr ir aizkavējuši patiesību. Bet tēvs jau bieži kavē bērnus. Kad par pozitīvā ceļa vienīgumu pārliecināsies, tad ātrāk izzinās patiesību, tad ies arī ātrāk kultūra uz priekšu. Priekš nākotnes ir vajdzīgs iznīst cīņu un dot brīvu ceļu pozitīvai pētīšanai un darbam. Tad būs uzvara.

21.9.12.

Mācīties pazīt sevi ir grūts uzdevums; sievietes to izpilda viegli un labprāt, - viņām ir spogulis, ar kura palīgu mācās pazīt sevi.

22.9.12.

No kolonijas nepatīkamiem iespaidiem jātop brīvam tā, ka viņus iesprosto kādā komēdijā. Arī kolonistiem pašiem būtu jāsmejas, kas gan visgrūtākais gabals, jo viņi pārāk nopietni un ņem nopietni pat sevi.

*

Labi darīju šovakar vēl piespiezdamies un norakstīdams garu vēstuli Gulbim. Jāievēro: grūts ir tikai sākums, vai pareizāki: grūti pieiet klāt pie darba. Darbs pats nau grūts ari nogurušam. Jāievēro vēl: tāda pārvarēšanās dara labu prātu un dara veselu.

23.9.12.

Es nevaru panest reizē būt sabiedrībā un strādāt, reizē nestrādāt un strādāt, reizē nedzīvot un dzīvot.

24.9.12.

Vīrietim ir mērķa, uzdevuma idejas, pienākumu dzīve, sievietei dzīves un laimes dzīve. Te laikam atslēga, kādēļ sieviete nevar būt māksleniece, jo māksla ir mērķis, ideja, pienākums. Sieviete, dzīvodama mākslai, dzīvo svešu, uzspiestu dzīvi; jūtas kā pamirusi, kā bruņā iekalts mironis, kura bruņas kustina pēc saviem likumiem, kā Biruta saka. Arī pat aktieru māksla tā sajūt un tā taču visfiziskākā - personiskākā.

25.9.12.

Man raksta šodien arī I., ka iemācījusies svešo, ne savu dzimto dzīvi, ta rühre mich nicht an. Tātad arī bruņās staigāšana! Tas nau individuāls, bet sievietīgs. Un ko es galu galā ar to darīšu. Tā asums vispirms būs jājūt man, jo es vistuvāk. Man nekā vairs nevajga, tikai miera. Visi naida un mīlas centieni mani tikai plēš. Es gribu mieru.

*

Man palīdzēt, kur es gribu un man vajga, man noņemt rūpes par ēdienu un apģērbu taču neviens negrib. Tik lielas mīlas nau. To tikai vēl spēj dabūt par naudu. Es zinu, es netaisni prasu, jo I. arī māksleniece, un viņai vajga arī sava kopēja. Un es arī nespēju būt viņas kopējs. Un taču mums abiem tas vajdzīgs. Vēl ir kompromisa ideja: man jāierobežojas vēl vairāk savās vajadzībās, to es varu, un tad to mazumu, varbūt, I. var uzņemties apgādāt, jo sevis pašas pēc taču taisni labprāt iet iepirkties. Tikai, kad es ko prasu, tad tā ir viņai nasta. Pate gan nes arī man, bet tikai ko pati grib.

*

Ar darbu vēl tikšu kā cauri. Bet vēlāk vai varēsim atpūsties kopā? Man vajga tik daudz miera. Man jātop par cilvēku un nau palīga. Bet vēl vairāk vajga miera.

*

Es neesmu nežēlīgs pret citiem; es žēloju arī [1 nesalasāms vārds]. Bet tiklīdz es saku, ka man arī tiesība eksistēt un strādāt savu darbu, kad es neeju sabiedrībā, tad I. mani tūlīt sauc par nežēlīgu. Bet pate viņa un visi citi sevi par savu darbu žēlo daudz vairāk nekā es.

26.9.12.

Mana vientulība būs arī iemesls manam sociālismam, jo tik dziļas īpašības atsaucas visur. Es būšu aiz vientulības un kaunības neatradis cilvēkus, kam pieslēgties, un būšu pieslēdzies cilvēcei; tas ir jau sociālisms, kā es to saprotu. Otrs cēlonis ir dziļā pretība pret netaisnību, arī tai sākums ar kaunību. Un sociālists es būšu, kamēr būs netaisnība sadzīvē. Bet kad uzvarēs sociālisms, viņš laikam pats būs netaisns, un es tad vairs nebūšu sociālists. Jau tagad netaisnība sāk celties līdz ar varas iegūšanu.

*

Es dzirdu, ka es netēlojot apzinīgu strādnieku; visvairāk tā saka Upīts, kurš domājas viņu tēlojam un pazīstam. Bet es nepazīstu gan strādnieka cepuri, svārkus un bikses, bet totiesu pazīstu viņa prātu, sirdi un dvēseli. Un ar to man pietiek.

27.9.12.

Es daru savu darbu. Lai citi tēlo, kā strādnieks ģērbjas šodien, es tēlošu, kā viņš domās un jutis, un darīs rīt.

*

Sievietei daudzlaulība bijusi vienmēr savienota ar mīlu. Vīrietim nē; viņš īstā laulībā redz sevis papildināšanu un ko jaunu, t. i., mīlu, tādēļ grib vienlaulību līdz ar sievas pacelšanu. Sieviete arī likumīgā laulībā redz mīlas turpināšanu, tādēļ sajūt vienlaulību kā aprobežojumu. Viņas ideāls arī nau sevis papildināšana, bet mīlas un gādības izplatīšana uz visiem.

*

Sieviete, tapdama par mākslinieci, top arī par cilvēku, kas nozīmē pilnīgi no savas dabas atteikties. Tādēļ viņa mākslu sajūt tikai kā slogu, ne kā atsvabināšanu.

28.9.12.

Ir lielas netaisnības, kuras neviens nesajūt. Veseli laikmeti, t. i., simti miljoni cilvēku simtos gados neapmana netaisnību. Un tomēr par to lietu runā. Cik ļoti šaurs ir cilvēku prāts un cik kūtrs. Svin Ruso jubileju un viņu nosoda tādēļ, ka dzīvē un īsi pēc dzīves to nosodīja reakcija. Vienā mutē var teikt: Ruso pārāks sieviešu cienītājs, tas nosodāms. Gēte - pārāks sieviešu cienītājs, - tas taisni tādēļ slavējams. Ruso ar savām konfesijām ir oriģināls,- Gēte viņam pakaļ ķēmojas ar "Aus m. Leben". To neviens neizrāda. "Werters Leiden" ir "Emīla" pakaļdarinājums, - neviens to neliekas zinot. Pat franči, šovinisti, neaizstāv Ruso, bet sajūsminājas par Verteri. Visā franču revolūcijā tas sentimentālais Ruso stils; to nesaka, bet runā par patstāvīgu revolūcijas stilu.

*

Mani visi spēki tagad laužas uz izdošanos uz āru. I. laužas uz iesākšanos un āras uzņemšanu. Tas visu izskaidro mūsu dabā un satiksmē.

29.9.12.

Pienākums pret citiem nau, ir tikai pret sevi; jāizpilda tas, ko pats atzīst par vajdzīgu un taisnīgu. Nau konflikta ar ārējām parādībām, bet tikai konflikti ar sevi, kad ieskata paša prāts, ka ārējās prasības ir taisnīgas, bet kad paša intrese un tātad arī griba negrib tās atzīt. Izeja no dilemmas ir tikai viena: pacelt lielumā prāta atziņu un intresi līdz augstākai pakāpei, kuras prasības tad ir lielākas, vai ārējās, vai savas, pie tām jāpaliek. Visbiežāk būs tā, ka savas prasības būs zemākas pret ārējām, jo visbiežāk cilvēki mēdz būt zemi, ar zemiem mērķiem un zemiem spēkiem. Tie vai nu piemērojas un pierod pie ārējiem pienākumiem, kurus tad tomēr ieskata par uzspiestiem, vai zemiskā cīņā katrā atsevišķā gadījumā spītē pret tiem un top pārvarēti kā nelaimīgi, vārguļi, pustalanti; labākā gadījumā kā noziedznieki. Retāk notiks, ka savas prasības ir augstākas par ārējām, pret konvenciju, morāli, likumu, kuri jau novecojušies. Tie ir cilvēki ar lieliem spēkiem, kuri grib lielus mērķus. Un viņiem taisnība tiktāl, cik viņu mērķi lieli un cik viņi paši stingri pienākumā pret sevi, t. i., šo mērķi.

Sieviete spriedīs citādi, ņems par mērauklu mīlu un līdzjūtību. Cik otris cietīs no tā, ka pret viņu neizpilda prasību, tik sieviete atzīs par savas tiesības ierobežojumu. Bet līdzcietība ir tik mīlas sastāvdaļa, kur nau mīlas, nau arī līdzcietības un nau pienākuma.

30.9.12.

Es vēl esmu uzliesmojams cilvēks un sentimentāls; neturu vēl sevi rokā kā mašīnu. Pastrādāju, tad iežēlojos, apkūstu. Tagad, sagaidīdams In., gandrīz slinkoju pēdējās dienas pirms atbraukšanas, un vajdzētu taisni tagad saņemties un aši nobeigt vecos darbus un vēstules. Bet nespēju sevi piespiest. Vēl jāpūlas ap sevi.

1.10.12.

Esmu taču uz priekšu ticis savā spēkā. Varu vairāk piespiesties; varu ari fiziski vairāk panest un strādāt. Šodien, piemēram, rakstīju garu vēstuli, vienkārt, bet, otrkārt, rakstīju taisni garo, kaut gan varēju izvēlēties īsākas. Ķert vērsi aiz ragiem ir I. mācība.

*

Poēzija ir jauna tipa radīšana. Labāk - jaunu būtņu, jaunu formu, krāsu, jūtu radīšana; galvenais ir būtnēs, t. i., dzīvība. Tipu radīšanu nevar saprast, kā parasts, sava laika tipu notveršanu; jāsaprot plašāk, nekā novērošana un aprakstīšana, bet kā patiesa radīšana, un tādu būtņu, kuras nevar gatavas norakstīt no dabas.

13.10.12.

Galvenais ir nenožēlot sevi, netapt sentimentālam, nepadoties gaušanai. Sentimentalitāte ir pavājināta dzīves enerģija, ir atlaišanās no pašdarbības un pajaušanās uz citu palīgu, vismaz līdzcietību. Jo neprātīgāka ir šī paļaušanās uz citu labsirdību, kad taisni gaužas par citu ļaunsirdību. Gaida labu no tā, kas jauns! Kad pazemināta dzīves enerģija, tad nevar saņemties ne uz darbu, ne arī var skaidri domāt; pazemināta arī domu enerģija. Un kad tā paļaujas, tad jākrīt. Tā ir īsta krīze arī traģēdijā, krīze iekš paša, jo uzvarēts nau neviens, kas sevi neskaita par zudušu, par nožēlojamu. Veic tik tas, kas iekš sevis vienmēr paliek augošs.

14.10.12.

Mīlas jūtas iekš manis man agri aizslēdza ar kaunu un riebumu mana māte. Ne es, ne cits nau varējis tās vairs galīgi atslēgt un pārvarēt to kaunu un riebumu. Ne mana paša stiprais prāts, ne griba, ne sievietes stiprā mīla nau spējušas. Tik stipri pirmie iespaidi, tik ļoti viņi noteic visu mūža dabu iepriekš. No tā laika man dzīve palika vientuļa, un es nesaprotu, kā var mani jel kas mīlēt, man līdzi just vai ciest. Kad man ir sāpes, tad es tāpat aizslēdzos sevī. Es fiziski neticu vairs līdzcietībai un mīlai, man ar prātu jāpārliecina sevi, ka viņas ir arī pret mani. Tā es tapu vientulis un stāvu pretī tikai cilvēcei un visumam kā jēdzieniem, man nau starpnieku starp mani un jēdzieniem, kā citiem, kam ir sava apkārtne, savi draugi un mīļie.

*

Tie ir fakti, bet vai viņu izskaidrojums pareizs? Vai dzimuma dzīves atbīdīšana var darīt tik lielu iespaidu? Ārējā vientulība to pabalstīja. Aristokrātisms ģimenē gāja tanī pat virzienā - nošķirt no pasaules.

*

Tagad varbūt man tāda gaita priekšā kā indusu bramaņiem, kas vecumā aizgāja uz meža dzīvi. Sagatavojies uz to es esmu, mierīgi neatkarīgs ticis no pasaules, ēšanā un dzīves veidā, baudu negribā, dziņā uz darbu.

*

Es pats vēl to negribu, bet jūtu gandrīz ko neatkarīgu no manas gribas, visas dzīves konsekvenci, visas netīšās sagatavošanās konsekvenci, kas uz to lēni dzen. Es nezinu, kas būs.

31.10.12.

Esmu nu tomēr pabeidzis dz. III un 25.10.12. nosūtīju uz Hansu. Veselu mēnesi agrāk varēja būt gatavs. I. pēc gatava izlasīšanas, pēc sajūsmināšanās un labas izrunas nākamdien sasauca viesus, izjuka visa nobeigšana, samaitāju sajūtu, vajdzēja pārbraukt uz Kastaņolu šurp. Un kamēr te nodzīvojis, pagāja atkal mēnesis. Bet "Jāzepam" darba laiks saraucas aizvien īsāks: no 9 mēnešiem palika beigās tikai viens pats novembris, un taču vēl priekšā I, atkalaizbraukšana, un tātad jauni traucējumi. Varbūt pat vajdzēs man braukt uz Cīrihu raudzīt un mierināt, kā jau vajdzēja braukt vasarā. Nevarēju arī I. pierunāt palikt Cīrihē, kaut gan varēju paredzēt, ka te nevarēs palikt. Liela ir sievietes mīla, bet kā saule, viņa gan dzīvina, gan izdedzina, un no izdedzināšanas nevar izsargāties ne ar kādu prātu. Uguni vada prāts, sauli nē. Ne labklājība, ne garīga veicināšana, ne kāds mērķis viņai rāda ceļu un viņu var uz sevi vērst. Mīla ir kā dabas elemetāra parādība. Dabas spēkus vajga prast sev kalpināt; bet tikai mazāko daļu no viņiem var likt lietā. Saules enerģija vēl visa zūd priekš kultūras un tāpat kultūrai zūd mīlas spēks. Arī atsevišķam indivīdam tā pate traģika. Vislabāk mīlu lieto tas, kas pats nemīl; bet tad viņa nau ierosinātāja uz darbu. Vajga to sasniegt, ka mīl gan pats, liekas ierosināties, bet patur diezgan aukstu prātu likt spēku lietā.

*

Man trūkst maiguma, ne paša, bet viņa apzinīgas aukstas lietošanas. Es neprotu izlikties maigs; izlikšanās ir tā, ko visvairāk cienī sievietes. Tā māksla, kuru visvairāk atzīst.

*

Man izjuka visu mēnesi arī šīs d. gr. vešana. Tik novājināta bij dvēseles dzīve. Bieži uztraukumi un sarunas, un izlīgumi man arī tagad atnesuši neko citu, kā vien nogurumu. Ir bijuši skaisti pācilāti brīži, kad likās viss nu reiz labi, viss nemaz nebijis ļauni, viss uz visu laiku darīts labi. Bet pamatu starpības ir par lielu. I. nevar no pagātnes tikt vajā. Neatzīst audzēšanu un augšanu, nīst mācīšanu pagātnes dēļ. Gribētu izskaust pie manis katru manas domas aizstāvēšanu, katru aktivitāti jo vairāk. Gribētu dzīvi bez mērķa, kā jau sieviete. Bet nevajga mērķa, nevajga manis.

*

Nesekmīga visa šī rakstīšana, ar gadījuma raksturu. Visas tās domas bij sarunā izdomātas un formulētas, skaidri un dziļi. Nu nekā vairs neatminos. Traģikas un komikas pamatstarpība bij man skaidra, nu neatmiņa. Nau šai grāmatai vērtības, kad tik vēlu grib ko atminēties un ierakstīt. Jeb vai vajga gluži citādi izkopt atmiņu.

*

Kā ir ar šķiršanos un meža dzīvi? I. negrib šķirties, bet tikai, lai viss ietu pēc viņas sajūtas, ne gribas. Nau valdīšanas kāre, kā agrāk domāju, bet kāre būt savā atmosfērā. Bet es tanī atmosfērā nevaru dzīvot. Nomāc ne ar rupju varu, bet ar ikdienību. I. pati cietīs no šķiršanās, un ko tad darīt? Priekšlikums no birģeļiem dāvāt viņai māju. Vai tas līdzēs? Tagad tik "Jāzepu" izvest galā ar veiksmi.

1.11.12.

Es netieku nekurp tālāk ne ar izlīgumu, ne ar darbu. Lielu sadursmu nau, bet strādāt nevaru. Traucējumi psihiski un arī fiziski. Manu "Jāzepu" I. aprakusi un neļaus to arī šogad pabeigt. Vai nesaprašana vien var būt tik dziļa? I. ir nogurusi un neredz neko sev apkārt. Pieķeras pie iedomām un ar sievietes stūrgalvību neatlaižas. Man jāredz, ka mana dzīve pamazām top izpostīta. Kas būs?

8.11.12.

Daudz bij domu, bet visas pazuda neuzrakstītas. Izpostīts darbs, izpostītas domas, izpostīta pat sūdzēšanās par postu. Dien. grāmata nekā nerunās par ikdienas briesmām, kas mani lēni nokauj. Nelīdz nekāda gaidīšana un cerēšana. Jāsaka man, lai brauc. Jādara, kas vien vēl atliek. Visas ilūzijas taču tikai ilūzijas. Nau nekā kopīga starp mums un attīstīties nevar, kas noliedz augšanu.

*

Vīriešu kultūras augstākā personība ir vismaz idejā adepts. Varbūt eksistē, bet priekš ideāla pietiek arī idejas vien. Un reāli iespējams tāds tips ir, kad ņem palīgā visus medicīnas panākumus un vecos likumus. Tas būs tad, pēc manām domām, vecais vīriešu kultūras ceļš. Jaunais būtu kopkultūra no abiem dzimumiem. Bet to izvest dzīvē, ne eksperimentā vēl nau iespējams. Mēs ar I. būtu vienīgie mēģinājuma priekšmeti, bet mēs nevaram. I. par daudz sieviete un par maz kultūras vecās un jaunās.

*

Viens man tomēr ir panākums: lielās, garās ciešanas man ir darījušas to iespējamu, ka es aiziešu bez naida. Temperaments vēl ir, un tas pretojas aiziešanai, bet ciešanas ir lielākas un nospiež visu. Nezināšana vēl ir, bet arī tā top vienaldzīga pret ciešanām; arī tā vēl ir personiska un atkāpjas pret objektivitāti, lietai nau vairs nicināšanas, bet tikai zināšana.

*

Jūtas aizvien vēl pretojas aiziešanai un paklausīgais prāts atrod iemeslu palikšanai. Tā var novīlcināt līdz nejēdzībai, līdz galīgam vecumam kā Tolstojam. Kad aiziešana nau vairs brīvprātīga, bet dabas likums, kad nau vairs nopelna un nau vairs jaunā stāvokļa apzinīgas izlietošanas.

*

Jaunais adepta dzīves posms ir apzinīgi jāizlieto. Viņš ir padarāms garš ar vienkāršu dzīves veidu, garāks pat par visiem apaļiem posmiem kopā ņemot. Vismaz viņa pirmo daļu vai sagatavojumu uz viņu var piepildīt ar rakstniecību. Lielā atmiņa par skaisto dzīves panorāmu, kas pagājusi pagātnē un tek tagadnē. Tad var nākt lielais bez intreses, bez kustību, bez baiļu, bez kritikas darba: atziņa par to, kas ir, bija, būs. Ir bijusi tāda atziņa; filozofiska, personiski egoistiska bez rakstura, bet poētiskās nau bijušas. Poētiskos līdzekļus var izkopt bez tendences, tātad būtu pirmo reiz īstā skaidrā māksla. Var izkopt tikai mantotās vecās formas un pašam no tām radīt jaunas, bez sakara ar tekošo dzīvi: Tā būtu tad atkal skaidrā māksla ar augšanu iz sevis kā dzīvnieks, pēc saviem. likumiem, bez atkarības no materiāliem apstākļiem, no ražošanas attīstības stāvokļa un visa tam līdzīga. Var arī sekot tikai pašas mākslas augšanai sabiedrībā, tikai formas attīstībai, tātad paliekot zināmā sakarā ar mākslu, neradot to iz sevis individuāli, bet iz skaidrām, kaut gan pasaulē tekošām formām. Abos veidos būtu nekad nepiedzīvotas parādības un viņu nozīme, vismaz teorētiski kā eksperiments būtu lielisks. Bet nozīme arī praktiska var būt vēl lieliskāka, jo tik Skaidrai mākslai vajga būt ārkārtīgi skaistai. Laika priekš attīstības būtu i dzejniekam, i dzejas darbam.

23.11.12.

Jaunība ir avots, no kura mēs smeļam visu mūžu. Viss, ko sauc par personību un individualitāti, dibinājas tikai uz jaunības mantotiem un iegūtiem iespaidiem un uz viņu attīstīšanu. Jo vairāk kurā pārvalda no svešienes ņemtie iespaidi, jo mazāk viņš ir personība.

*

Dzejniekam jaunība no sevišķa svara, jo no viņa prasa visvairāk patības; atzīst pat vienīgo dzejnieka nozīmi savas patības attēlošanā. Jaunības biogrāfijas tātad pirmajie un jaunības darbi.

28.11.12.

Kas lai saprot komēdiju "Pusideālists", kad komēdija prasa sevišķi augstu kultūras pakāpi, - un mēs pašlaik esam vissīkāko ķildu stāvoklī.

29.11.12.

Godalgai nevajga būt katrā ziņā naudai. Tas tā tapis parasts tādēļ, ka naudu ieskata par visu lietu mērauklu. Bet tam nevajga būt. Gods arī nau mērojams ar naudu. Jāšķir pabalsta jautājums no godalgas jautājuma.

*

Projekts par diletantisma lietā likšanu: dibināt diletantu "U[niversālo] B[ibliotēku]" un žurnālu. Ļoti lēts papīrs, 200 eksemplāru pietiek, lai pie vārda tiktu, un publika netop apgrūtināta un mulsināta, lasot mazvērtības, tā novēršoties no vērtības. Kad 200 eks. izpirkti, izdevēji var no tiem izmeklēties priekš lielās grāmatu izdošanas.

6.12.12.

Politika ir viduvējības prāts.

*

Tā ir vāju garu pēdējā izeja: noliegt faktu, kad nespēj viņu izskaidrot.

7.12.12.

Es arī reiz sajūsminājos par politiku un parlamentāriešu darbību, bet reiz es vēl vairāk sajūsminājos par kučieru darbību un par suņu ātro skriešanu.

*

Politika ir tikai jūtu, ne prāta lieta.

Laikraksti ir atklātības krogi, kur sanāk, lai dabūtu jaunākās ziņas, lai pārtirzātu un pārtērzētu visus dienas notikumus, zivju vezuma apgāšanos, kandidāta ievēlēšanu sabiedriskā amatā, jaunāko zādzību, slāvu kara mākslu un saules, un aizsaules ar vienādu lietpratību un vienādu pārliecību.

9.12.12.

Tik stingrai nevajga būt nevienai partijai, ka viņa aizliedz būt godīgam.

*

Konflikti pienākumos ceļas caur to, ka kāda viena no dzīves darbībām iegūst vai iedomājas pārāku svaru pār citām un tad savā labā atbīda visas citas dzīves prasības. Tā bija ar reliģiju viduslaikos, tā ar politiku tagad. Visām pāri jāstāv humanitātei, un uz to vien iziet un gājusi visa civilizācija un kultūra. Kad politika sanāk naidā ar kultūru, tad ir jāatkāpjas politikai. Kur viņa to nedara, tur notiek atpakaļgrimšana barbarībā. Tehnika var kādu laiku pabalstīt šo pārvarīgo darbību, bet tad grimst arī tehnika. Un tad grimst arī politika, un galā tauta. Jo tikai gars un humanitāte ir tas, kas ceļ tautu.

*

Politika ir viszemākā dzīves funkcija, ir tikai organizēta barības iekarošana, Ir saprotams, ka politika ieguva mūsu laikos vislielāko svaru līdz ar lielo masu ievilkšanu atklātības dzīvē.

*

Masas, iesākot darboties, vispirms darbosies ar saviem zemākiem, vienkāršākiem dzenuļiem, ar dzinu pēc barības. Tās organizē politiku. Mēs stāvam demokrātijas pirmajos laikmetos. Kad masas barības dzinuls būs apmierināts, tad pamodīsies arī augstāki dzenu]i, gaišāk. Bet kad pašas barības iegūšanas laikā nedarbosies nemaz līdzi augstākie dzinu]i un gars, tad masa neuzvarēs arī barības cīņā. Tad var uzvarēt kapitālistu šķira un atsviest atpakaļ barbarībā un izmantošanā visu demokrātiju.

12.12.12.

Es esmu sācis strādāt un gribu "Jāzepu" un citus solītos darbus nobeigt. Bet tad nobeigt arī pašu strādāšanu latv. atklātībā; par daudz viņa pagrimusi nevien garīgā, bet arī morāliskā seklībā; vadošas idejas vairs nau, tikai vēl veikals. Tā ir reakcija pret lielo pacelšanos. Man tur nau vietas. Varētu līdzēt varbūt pilnīga upurēšanās negatīvai politiskai darbībai, bet tas nau vērts. Kad arī nepāries reakcija tik ātri, tad arī maitās pašā pamatā tautu, tomēr lielāks labums būs pozitīvam darbam vientulībā, jo kad tas arī nevarēs vairs līdzēt latv. tautai, viņš līdzēs citām tautām, kas līdzīgos apstākļos vēl nāks. Un es pats neesmu arī piemērots tam negatīvam darbam, es salūztu par ātri nekā nepanācis, un pozitīvais tad arī būtu beigtā, Man pamazām jātaisās tikai vaļā no atklātās dzīves. Jādabū spēkus tikai vēl Iniņai, jāliek uz viņu visa dzīves laimē.

*

Goethe bij nepolitisks cilvēks, to Markss atzina un aizstāvēja viņu pret partijas radikāļiem. Bet kad nācis tuvāks gadījums ar Freiligrātu, tad jūtas jeb politika pārspēja M. prātu, un viņš saprata tikai Heini, bet ne Fr[eiliģrātu]. Politika maitā ne vien raksturu, bet arī prātu, kā jau katra padošanās jūtām. Tikai skaidrais prāts uzvar.

29.12.12.

Laime vīrietim ir tikai sieviete. Jo laime ir tas, kas top dots no āras; ko pats nevar ņemt iz sevis: Apmierība ar sevi: sevis izaudzēšana un uzbūve, saskaņa iekš sevis savos spēkos, - visu to var panākt pats caur sevi, caur to var sasniegt augstākus dzīves mērķus un galā mieru. Bet miers nau laime. Laime ir vēl pāri par šo mieru, par personas pilnību. Laime ir prieks, kas ceļ vēl pāri pār pilnību. Caur pilnību sevī vien nevar vēl panākt šo laimi, kas top dota bez nopelna. Ļoti nepilnīgs cilvēks var dabūt šo laimi; ļoti pilnīgs nē. Viņai nau organiska sakara ar personu. Viņa ir ārpasaule, svešais, aukstais, nāve, iznīcība, tas, ko nevar iekarot, ne garīgi aptvert, viņa ir kosmoss, idejiskais pretstats. Un nu šis svešais, aukstais, nāve nāk pretī ar personas saprašanu, prieku, spēcināšanu, ar augšanu, ne iznīcību. Šis pilnīgais pārsteigums ir prieka pirmzīme. Un tomēr svešais ir svešais, ir iznīcinātājs, jo viņš personas pilnību groza un robežas pārceļ. Viņš tomēr iznīcina personu, veco, pilnīgo, bet dara viņu jaunu, vēl pilnīgāku, bet citādu, sev līdzīgu, līdzīgu visumam un nāvei. Ar prieku un laimi ieved citā iznīcībā, jaunā riņķošanā. Laime. Mīla kā laime savieno nesavienojamo: personu ar visumu, patmetu ar pretmetu, dzīvi ar nāvi, zināmo ar noslēpumu. Tā vīrietis sajūt mīlu un tādu iespaidu tā dara viņa dzīvē.

Sieviete laikam jūt citādi, jo viss organisms, arī garīgais, citādi uzbūvēts. Bet kā? Tas ir jāizzina.

30.12.12.

Lielums ir dots, to nevar prasīt no katra. Bet labumu var prasīt no katra; ir viņš arī dots, bet viņu var attīstīt katrs, arī kam nau dots.

*

Strādnieki žēlojas, ka viņiem nau laika un izglītības, lai tiktu par dzejniekiem. Bet izglītotie un darbiem neapkrautie arī nau tādēļ vien dzejnieki. Izglītotie strādā tāpat daudz, kā strādnieki, varētu to arī ņemt par iemeslu garīgam slinkumam. Ne izglītība, ne laiks ir izšķirošie, bet spējas. Kad arī augstskolas izglītība būs vispārīga, kā tagad elementārā, arī tad nebūs vairāk dzejnieku, bet gan diletantu. Jau tagad ir strādnieku dzejnieki, zinātnieki, atradēji.

*

Vakar vakarā bij Kains. Es arvien vēl pārāk uztraucos sarunā. Nevaru noturēt ari prāta slēdzienos pareizo līniju. Balss neskani Liela dziņa uz atpūtu.

31.12.12.

Viss, kas vajdzīgs, nu es vairāk spētu strādāt un ka vismaz. starpbrīži starp vienu un otru darbu nebūtu tik lieli. Kad nostrādāšu, tad tikšu pie sevis, sapratīšu Iniņu un visu pasauli; tagad mana nenorakstītā pagātne stāv visam priekšā. Bet nu dziņa pēc atpūtas, ne pēc darba.