RAINIS
SPĒLĒJU, DANCOJU
Velnu nakts piecos cēlienos
OTRAIS CĒLIENS
Sena kapsēta.
Vecas kapu kopas un krusti, lieli koki; viss aizaudzis krūmiem un vīteņiem. - Priekšā
dažas kopiņas kā ciņi. Ir itin tumšs.
Vēlāk iznāk mēness, tumši sarkans.
*
TOTS
(Viens pats, atsēdies uz kopiņas, spēlē kokli un klusi dzied.)
Spēlēju, dancoju
Visu cauru nakti -
(Apstājas un klausās uz atbildi, tad nesagaidījis patrinkšina un atmet spēlēšanu.)
Es jau vaira nespēlēšu
- Iet tā spēlīt' pušu.
(Klausās atkal, tad sauc skaļi.)
Zemes māte! Zemes māte!
Dod man viņu atpakaļ!
(Klausās; tad viegli lūdzoši.)
Zemes māte, trūdaliņa,
Nejum zaļu maura jumtu,
Neslēdz melnas mūža durvis:
Pazūd manim atslēdziņa.
(Klausās vēl, sērīgi.)
Tiek tev trūdēt baltu sakņu,
Kam vēl ņemi baltas miesas?
Sūras zāles, niknas ogas,
Tās lai krīt, tās lai pūst!
Visi ziedi saulē spīd,
Neslēp šo pazemē -
Visu ziedu skaistāko!
(Klausās, tad ar uzsvaru, dziļi lūdzoši, pieliecas pie zemes.)
Zemes māte, māte mana,
Tavs dēliņš gauži sauc:
Atmodies, atsaucies,
Saņem labu vakariņu,
Atdod dārgu dzīvībiņu!
(Klausās un gaida. Iesāk runāt gluži citā balsī.)
Zemes māte, uzklausies!
Tev es sūdzu laimi, dievu:
Ļāva dievs, lēma laime
Pašā dzīves plaukumā,
Pašā kāzu naksniņā
Leldei krist nāveklim!
- Tumši kakti istabās,
Vēl tumšāki sirsniņās,
Visi ļaudis žēlabās:
Pārstāj tu - bārenīšus!
(Klausās, bet velti; lūko ar labu pierunāt.)
Zemes māt, gudra esi,
Neņem Leldi pazemē:
Pilna zeme asru birs,
Samirks tavi paladziņi,
Saslaps tava smilšu gulta,
I ne vējā neizžūs.
(Norāda uz iznākušo mēnesi.)
Lūk, i mēness lūgdams nāk:
Vaigi sarkansaraudāti!
(Tad runā draudoši.)
Klusa tava sēta taps!
Šalks tev vējš nedzirdēts,
Dziedās putniņš neklausīts,
Spīdēs saule novārtā:
Lelde pretī nesmiesies.
(Par brīdi, nicinoši, klauvē pie zemes.)
Zemes māt, aizmigule,
Vai tu vaira nepazīsti
Savu bērnu īstenieku?
Savu rudzu malējiņu?
Savas zemes valdinieci?
Sava kroņa nēsātāju?
- Jūriņ' balta, māsa tava,
Abas kopā sagulat,
Abas rokās auklējat
Latvi, savu īstu meitu!
Aizies tavas meitas meita,
Kas tev vaigus noglaudīs?
Kas tev matus nosukās?
Krūmu spalvām aizaugs vaigs,
Izkaltīs tuksnešiem!
(Vēl par brīdi, pārsmiedams.)
Zemes māt, Zemes māt!
Aizkurlušas tavas ausis,
Nu tu tapusi jau veca!
*
(Starp kapu ciņiem atskan no zemes apakšas Z e m e s v ē z ī š a b a l s s.)
Dzirrrdi!
Ko tu ārdies? Vai tev prāts?
Ņems šis mutē rupjus vārdus!
TOTS
(Uzklausīdamies.)
Klau, vai runā?
ZEMES VĒZĪTS
(Palikdams neredzams.)
Kas ar katru runāsies?
Nau tev atbildes, tad klusi!
Dzirrrdi?
TOTS
Ekur! tomēr! - Kas tu esi?
ZEMES VĒZĪTS
Šis vēl jautā?! - Zemes balss!
TOTS
Zemei labākas vairs nebij?
ZEMES VĒZĪTS
Es par labu vēl priekš tāda,
Zemes spēlmans - es! - Kas tu?
Dzīru čīga, kroga brēķis,
Trokšņa laidis, sausa dzēris!
TOTS
Atdod Leldi!
ZEMES VĒZĪTS
Mums vai irrr?
Zemes virrrsū, Kungs irr grābis.
TOTS
Kā tam atņemt?
ZEMES VĒZĪTS
Zinies pats.
Mums kas irrr no tās?!
TOTS
(Mēdīdams.)
Kas irrr?
Trūdi zemei irr pēc Kunga.
Mani vecā gribēs vilt!
ZEMES VĒZĪTS
Neteic vecā - mūžam jauna,
Mūžam skaista zeme irrr.
TOTS
Lelde skaistāka. - Es zemei
Tādas dziesmas uzlaidīšu:
Apsmējējas, ņirgātājas -
Smiedamies tās dziedās visi
Tās no ļaužu atmiņām
Neizcirst ne kapa kaplim!
ZEMES VĒZĪTS
(Steidzīgi.)
Dzirrrdi:
Vīrs, kas divkārt piemin kāju,
Tas dos padomu, tam klausi.
Bet nu dziedi zemei slavu!
TOTS
Slavā skan man visa elpa:
Skaistā zeme, skaistā dzīve,
Brīves gaitā skaistā Latve!
Aila, Lelde!
ZEMES VĒZĪTS
Klusi, klusi!
Zemes balsis esam visi:
Šaurā šķirbiņā es dziedu
Vakarā, naksniņā, -
Gailīts rītu klētiņā, -
Spēlmans mūžam pasaulē.
Dziesmās visa mūsu laime,
Tās tik palīdzēs i tevim.
Tikai rupja tava dziesma.
Es tev dotu savas kokles
Zemes saknes stīdzenītes,
Kad tu solītos drīz nākt.
TOTS
Nākšu, nākšu savu laiku:
Sakne - māte, akmens - tēvs,
Čaukstu lapas - māsas manas.
ZEMES VĒZĪTS
Virrsū nekavējies ilgi!
Drīz lien zemes šķirrrbiņā,
Kopā abi spēlēsim!
Dzirrrdi! Dzirrr!
*
TOTS
(Atkal viens; noliecies pie zemes un uzliek savai koklei saknītes stīgu.)
Laika diezgan šķirbā līst,
Pirms es citus šķirbā dzīšu,
Gaidi nu! - (Dusmīgi.) - Klibais nāk,
Aiztrauks vēl padomdevi.
(Ienāk K l i b a i s, meklēdams T o t u.)
KLIBAIS
Ekur, viendarbis sev sēd!
Ko tu viens nu izčīgāji?
TOTS
Ko pusotra izkliboji?
KLIBAIS
(Smiedamies.)
Dusmīgs, he! - Kā pusotra?
Divkārt pieminu es kāju,
Divkārt stipri zemē stāvu, -
Tu pa gaisu nogrābsties.
TOTS
(Piepeši atjēgdamies.)
He, tu divkārt piemin kāju!
Teic tu, klibīt, ko lai daru?
KLIBAIS
Ko lai dari? Ko lai dari?
Mēs jau esam veci biedri -
Neatraidi palīdzības!
Neej viens!
TOTS
Nenāk citi.
Ko der sīki palīģeļi?
KLIBAIS
To der: jākaļ tevim bruņas,
Lai tev rokas aukstas, cietas,
Ka ne nāve nesaspiestu!
TOTS
Ha! tev tiesa; steigsim!
KLIBAIS
Lūk!
Nu tu skrej, ka netiek līdzi,
Gaisa skrējējs!
(Viss piepeši aptumst. Abi nozūd.)
*
(Kalve. Pašā vidū gaiši sarkans ugunskurs un lakts; visapkārt tumšs. Tumsā ļaudis. Pie ugunskura izšķirami: K a l v i s un R a g a n a. Ienāk T o t s un K l i b a i s.)
VIENS NO ĻAUDĪM
Aši, Toti, mēs jau gaidām!
Mēs tev nācām palīgā.
RAGANA
Pirms vēl pusnakts, jāspēj kalt!
Pirms vēl viens, jābeidz cīņa!
VIENS NO ĻAUDĪM
Viens tu nokalt nepaspētu.
TOTS
Ak, jūs lāga palīdziņi!
(Uz Raganu.)
Arī tu te?!
RAGANA
Arī es.
Klus' nu! Steidzies!
VIENS NO ĻAUDĪM
(Uz Totu.)
Raugi cimdu!
(Dod viņam nokaltu bruņu cimdu.)
TOTS
(Rauga uz rokas.)
Labs ir!
OTRS
Raugi krūtis!
(Lūko, vai piestāv Totam bruņu krūtis.)
TOTS
Platas!
(Atdod atpakaļ pārkalt.)
KLIBAIS
(Lielīdamies.)
Nebūt` Klibais izdomājis -!
RAGANA
(Tāpat.)
Nebūt' Aklais paredzējis,
Nebūt' vecā paragana
Ātru Kalvi raudzījusi,
Velna mākslas uzodusi -
TOTS
(Viņu pārtraukdams.)
Aklais kur?
RAGANA
(Svarīgi, pamācīdama.)
Tev kas daļas?
Klausies, kas tev jāpadara:
Kapā jāguļ, sitis viens:
Kungu zārkā! virsū vāku!
Uzvelc lietuvēna krustu!
Teic: gul', maita, ar šo sauli!
Kungs vairs mūžam necelsies.
BALSIS NO ĻAUDĪM
Kungs vairs ļaudis nemocīs!
TOTS
Lelde celsies?
RAGANA
Nau man ziņas.
TOTS
Ā, nau ziņas?! Ko tad iešu?
Ko der krūms kuplu lapu,
Kad tam nezied sarkans zieds?
BALSIS NO ĻAUDĪM
Vecen, saki! Vecen, saki!
RAGANA
(Uz Totu.)
Velna rija zin, - bet neej!
Kas tur ieiet, nenāk ārā.
TOTS
Kas tev daļas?
VIENS NO ĻAUDĪM
(Uz Totu.)
Raugi krūtis!
(Atnes atkal raudzīt bruņu krūtis.)
TOTS
Platas!
VIENS NO ĻAUDĪM
Šaurākas vairs nevar.
KALVIS
(Ģērbies melns ar sarkanu cepuri un sarkanām aprocēm.)
Jākaļ platāks pats!
TOTS
(Uz Kalvi.)
Kas esi?
Līdzīgs liecies man, bet svešs,
Domās cerēju es tevi.
Zini sevi, zini mani.
KALVIS
Kas es esmu? Tas es esmu:
Laktā licējs, ļaužu kalējs.
Turies!
(Uzsit Totim uz pleca, tā ka tas atstreipuļo atpakaļ.)
TOTS
(Izbrīnījies, dusmīgs.)
Ko tu?!
KALVIS
Pats ir stipris.
Sirds tik jākaļ paplašāka!
(Paķer lauznas un ceļ tās pret Toti.)
BALSIS NO I,AUDĪM
Vai man! glābēju grib nokaut?
KALVIS
Lauzna, lauzi laukā sirdi!
(Viņš ar lauzni izrauj Totim no krūtim sirdi un liek to uz laktu. Tots atkrīt atpakaļ, ļaudis viņu satur.)
KALVIS
(Sit uz laktu, sirdi kaldams.)
Virsū visi veseriem!
(Ļaudis palīdz kalt.)
Sārņi, dzirkstēm šļakstat nost!
Plaša, cieta, kvelda topi!
Atdzisīsi, dimants būsi,
Glabājams paaudzēm!
Gatavs! - Atkal krūtīs likt!
(Totim ieliek atkal sirdi krūtīs.)
TOTS
Aidā, kaist!
KALVIS
(Liek ļaudīm, lai rauga atkal bruņu krūtis aplikt Totim.)
Bruņas tiek?
TOTS
Tiek un tīk!
KALVIS
Staigā sveiks!
Lauznas paņem, noderēs, -
Darīts darbs, atsvied man!
TOTS
(Paņem lauznas, pārvelk pār bruņu krūtim miroņu kreklu, apjož ar sarkanu jostu.)
Aidā, aidā!
(Viss piepeši aptumst.)
*
(Kaulu nams kapsētā. Tumšs; sīka, dzeltena skalu uguntiņa, kurā var izšķirt uz zema galda uzliktu zārku. Pār zārku pārliecies Z e m g u s.)
ZEMGUS
(Klusi zem sevis pus skaita, pus dzied senu tautas dziesmu.)
Izjāju kalnus,
Izjāju lejas,
Atradu, atradu
Savu mīļu draudziņ'
Jau uz bērēm guļam.
Sasitu plaukstas,
Sakliedzu vaiman!
Draudziņu! Draudziņu!
Manu mīļu draudziņ!
Kā es viens nu būšu?
Dodat man šķēpu,
Rokat man bedri -
Divdziļu, divplatu,
Diviem kopā gulēt,
Man ar mīļu draudziņ'
Kopā kapā gulēt!
(Iznāk mēness, un gaisma krīt uz zārkā gulošās L e l d e s galvu. Z e m g u s paceļ drusku viņas galvu.)
Lūk, nāk mēness - šīs zemītes -
Acīs tevim raudzīties,
Drīz vairs tevis neredzēs.
(Atskan gluži klusi un tāli «Spēlēju, dancoju» meldiņa.)
ZEMGUS
Leldiņ, vai tu pakustēji?
Sauc jau mēness pusnaktī?
LELDE
(Nopūšas itin klusi.)
ZEMGUS
Vai tu teic ko?
LELDE
(Klusi.)
Dzīvot - dzīvot.
ZEMGUS
Dzīvo manu siltu roku;
Kapā tevi nelaidīšu.
LELDE
(Tāpat.)
Dzīvi - dzīvot!
ZEMGUS
Vai! neviens
Nespēj tevi dzīvu darīt.
LELDE
Nespēj - dzīvu - darīt - Laid
Dusēt - aukstā - smiltienē -
ZEMGUS
Es tev smiltis iesildīšu,
Līdzi tevim gulēdams.
LELDE
Dzīvs un nedzīvs - nesader -
Taisi dzīvs - bēres man -
Kā es iešu - miroņos,
Bēru pirtī - nemazgāta,
Bēru drānās - neieģērbta?
Būs man jāstāv - pavārtē,
Ļaunai varai - paņemama -
Nebūs man - viņsaulē
Dieva dēli - vedējiņi,
Pērkoņdēli - panāksnieki -
ZEMGUS
Nelaidīšu!
LELDE
Nelaidīšu!
Ņems mūs abus - ļauna vara -
(Viņa nopūšas. Zemgus klusē. Apklust meldija, kura visu laiku klusi skanējusi.)
*
(Ienāk T o t s.)
TOTS
Ļaunai varai nepaņemt!
ZEMGUS
(Dusmīgi.)
Vai tu spēj dzīvu darīt?
Ko tu trauc veļu runas?
Divus dzīvus nesadzird?
Nu man Lelde apklusīs.
TOTS
Klusīs tev, runās man.
ZEMGUS
Cik tu proti, tik i es, -
Es tāpat pirtī dzimis.
TOTS
Neba katris, pirti dzimis,
Pirti prot kurināt.
ZEMGUS
Nu, tad dari viņu dzīvu!
TOTS
Laid to vaļā!
ZEMGUS
Ņemsi tu?
TOTS
Nu jau labāk es to ņemu,
Nekā ņem to ļaunā vara.
ZEMGUS
Tad neviens!
TOTS
(Pārsmejot.)
Tad lai mirst?
ZEMGUS
Lai tad mirst!
TOTS
(Smejas.)
Ha, ha - draudziņš!
ZEMGUS
(Uz Leldi.)
Runā! - Vai tu atkal mirsti?
(Kad Lelde neatbild, viņš krata viņu aiz pleca. Tad gaidījis - piepeši, nepacietīgi, pārlauzdamies.)
Nemirt tevim! - Nemirt tevim!
(Uz Toti.)
Ņem tad tu to! - Velns tev' rauj!
(Aiziet.)
*
(T o t e un L e l d e.)
TOTS
(Leldes zārkam tuvodamies.)
Runā, Lelde! runā man!
Stipru dari manu sirdi!
Jāiet man grūtais ceļš -
Tevis dēļ -
(Gaida atbildes.)
Nau tev vārda!
- Dod jel manim matu stigu,
Lai es varu uzcelt tevi,
Ļauno varu varu veikt!
(Gaida.)
Nedod? nedod? - Tomēr iešu!
Būs tev' jādod miroņos.
Grūtāk veikt, tomēr veikšu!
Stunda nāks, stunda nāks,
Stundai līdzi Lelde nāks.
Spēlman, ej!
(Viss piepeši aptumst.)
*
(Senā kapsēta. Tumsā atspīd vāja mēness gaisma.)
TOTS
(Iet viens, ceļu meklēdams pa kapiem.)
Tumsā ceļš uz cīņu iet;
Vadi mani, mana dziesma:
(Viņš klusi dzied un koklē.)
Spēlēju, dancoju
Visu cauru nakti
Ar vien' daiļu meitiņ' -
(Piepeši apstājas un uzklausās.)
*
(Atskan sīkas, klusas balstiņas no zemes apakšas.)
TRŪDU BALSIS
Spēlmanīti, stājies!
Spēlmanīti, klausies!
Trūdu balsis neaizmirsti,
Kas zem kājām čirkst!
TOTS
Kas tur čirkst, kas tur sņindz?
Circenīši? - Krāsnis nau.
Bites? - Gulēt aizgājušas.
- Vai nu smiltis runāt sāks?
(Smiltis sāk nedroši spīdēt.)
CITAS SMILŠU BALSIS
Nomirušie ceļas,
Smiltainieši runā,
Visi sīki puteklīši
Dienās sirdis bij.
TOTS
(Iet tālāk.
Šur tur pa krūmiem un virs kapiem sāk lēkāt mazas dzirkstelītes.)
Kas tur spīd? Kas tur mirdz?
Maldugunis? Purva nau.
Spīgulīši? - Ziedons garām.
VĒL CITAS DVĒSĻU BALSIS
Dvēselītes siro,
Iecerītes spīgo,
Visas zemes aizmirītes
Meklē, lai. tās dzird.
TOTS
(Iet tālāk.
No kapiem un celiņiem paceļas viegli putekļi un veļas Totam pretim, augšup
stiepdamies.)
TOTS
(Apstājas.)
Kas te pretī manim put?
Manā ceļā saceļas?
TRŪDU BALSTIŅAS
(Kopā, skaļāk, neatlaidīgāk.)
Spēlmanīti, stājies!
Spēlmanīti, klausies!
TOTS
(Neklausās un iet tālāk. Viņam pretī no kapiem stiepjas laukā rokas un kājas; uz ceļa parādās nenoteiktā gaismā saraustīti un izmētāti locekļi. Apstājas.)
Kas te pretī manim stiepj
No tiem kapiem rokas, kājas?
Loceklīši ceļu klāj,
Saraustīti, izsvaidīti:
Kara lauka pļāvumiņš!
TRŪDU BALSTIŅAS
(Kopā, vēl vairāk jaukdamās un neatlaidīgāk pretodamās.)
Spēlmanīti, stājiēs!
Spēlmanīti, klausies!
TOTS
(Neklausās un iet tālāk. Viņam pretī skrej kā ēnas visādi melni putni. Viņš apstājas.)
Kas tur pretī manim skrej?
Melni putni, plati spārni,
Pūces, ūpji, vakarlēpji,
Sikspārnīši - sikotāji?
(Kad viņš iet tālāk, viņam pretī plešas nenoteiktas ēnas ar baltiem palagiem.)
Kas tur pretī manim pleš
Baltas paladziņu plēves?
(Izšaujas no zemes puķes gariem kātiem un vēdinājas pret Totu.)
Kas te pretī manim ož
Smagas smacējošas osmas?
*
(No kapiem izskrej un paskrej aši garām viens mironis, tad vairāki citi, kapi sāk vērties vaļā; miroņi izbāž galvas laukā; atskan vaidi.)
TOTS
Kas tur pacēlās kā seskis?
Smiltis vien noputēja.
Ko tur kaps atveras?
Balts kas izbēga kā sermuls?
Kas tur galvu laukā bāž?
Zilganu kā nosalušu.
Kas tur sten? Kas tur īd?
- Ko tie mani apstājuši?
Trūdu lūžņi, smilšu ļaudis?
(Mēness aptumst, aiziedams aiz mākoņa; mirdz retas zvaigznes.)
Bailēs noslēpjas i mēness,
Zvaigznes ierāvušas galvas.
(Ceļas liels vējš.)
Ko to lielo vēju laižat?
Sakat, ko no manis gribat?
VISAS TRŪDU BALSTIŅAS
(Kopā.)
- Kas zem kājām čirkst -
- Dienās sirdis bij -
- Meklē, lai tās dzird. -
*
(Iznāk un iet garām gara, nebeidzama rinda miroņu, gan bruņās, gan miera drēbēs.)
VIENS MIROŅU TĒLS
(Bruņās un bruņu cepurē ar kroni apkārt.)
Spēlman, vienu ej tu celt,
Kur mēs paliekam, tie citi?
Neminēti, neraudāti
Simtu mūžus paklaidā!
TOTS
Kur tik daudzus apžēlošu?
MIRONIS
Kam tev sirds plaša kalta?
TOTS
Lai no spokiem nebaidos.
MIRONIS
Spoku nebaidies, bet darbu:
Vienu mīļu draugu cel,
Tūkstoš draugu tev par - smagu!
TOTS
Lelde dzīva taps, ne jūs!
Jūsu miesas izmēslotas,
Trūdi kopā samaisīti -
Pat i ēnas saplūdušas:
Neatšķirt, kas viens, kas otris.
Maišu pelni, - kas no tiem
Izcels cilvēkus, kas dzīvi?
PIRMAIS MIRONIS
Dzīvot miesās negribam:
Cīnījušies mēs bez jaudas,
Noguruši mēs bez gala, -
Gala mieru, - to mēs gribam!
OTRS MIRONIS - KARALISKA SIEVIETE
- Pacerēs zem baltu sakņu
Miegu vienā medū gulēt.
TREŠAIS MIRONIS - DARBA ĢĒRBĀ
Neļauj mocīt mūs vēl tagad,
Velnu rijā mūsu miņu
Kājām mīt - kulā kult!
CETURTAIS MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ
Cik mūs min, tik mēs dzīvi.
Ļaunā vara min, mēs ciešam, -
Labā minat - uzlīksmosim!
PIRMAIS MIRONIS
(Ar šķēpu pie vairoga piesizdams.)
Atrieb mūs! izrauj mūs!
Izdzen velnus no tās rijas!
Dzīvi taps i maišupelni.
MIRONIS - KARALISKA SIEVIETE
Garā dzīvosim bez miesu,
Garā mēs jums palīdzēsim,
Divtik stipra tauta taps
Seno brāļu kopībā!
Plašas kaļat savas sirdis!
TOTS
Aidā! mani trūdu brāļi!
Jūsu gaitu gribu iet.
Dzīvs un miris kopā der!
MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ
Trūdu sauju grāb!
Citus un sevi glāb!
TOTS
(Pieliecas zemē un sagrābj saujiņu trūdu.)
Aidā!
MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ
Ej, nu tu spēji iet!
Ej, miroņsvecīti liet!
Ej, nāves uguni ciet!
TOTS
Eju.
(Viss satumst.)
*
(Kungu kapu pagrabs kapsētā. Grezni nojumi, sienas un griesti puškoti kronētiem
ģerboņiem. Gar sienām zārku rindas. Priekšpusē uz paaugstinājuma Kunga zārks ar
sudraba apkalumiem. Telpa tikko apgaismota no mazas pakaru lampiņas bāli zilā krāsā.
Visi priekšmeti nenoteiktā gaismā nojaušami vien.
T o t s.)
TOTS
(Aplūko un aptausta zārkus, meklēdams Kunga zārku.)
Te tam Kungam jābūt būs:
Visi tādi ozolzārki
Apkaltām mugurām,
Sudrabotām nagliņām.
(No zārkiem put pieduroties.)
Tas te put, - tas te brakš -
Lai nu visus vaļā plēšu,
Visas smakas saožos?
Velns lai labāk visus rauj!
(Pie Kunga zārka apstādamies un to aptaustīdams.)
Are! auksti visi dzelži,
Šim ir tādi paremdeni!
Sudrabotām nagliņām
Apsvīdušas cepurītes!
- Tas viņš ira, - dzīveszīdis!
Siltas asins piesūcies;
Nu ne kapā netop auksts.
(Viņš atvāž vāku. Top redzams zārkā Kungs guļot.)
*
(T o t s. K u n g s.)
TOTS
Lūk, i bārda apsarmota!
(Aplūko zārka iekšieni, gribēdams pats tanī kāpt.)
Nau te ērta gulēšana
Blakus tādam platvēderim!
(Iekāpj zārkā un apgulstas.)
Melnas drēbes, asins slapjas -
Elpa raujas nāvējama.
Šķavas uznāk putekļos -
Šķaudīt - to jau mirons nevar!
(Mirons sāk zārkā kustēties.)
Pusnakts! Klau! mirons kustas!
(Novērodams miroņa nelokanās kustības.)
Neliec ceļus, neliec rokas!
Stāvu gaisā saslienas!
Ārā! lai nu neredz manis,
Ka es kāpju, ceļus lokot!
(Viņš izkāpj no zārka, un tūliņ pēc viņa paceļas un arī izkāpj nelokanām kustībām Kungs. Tots nostājas tā, ka Kungs viņa tūdaļ neredz.)
*
KUNGS
(Liels un resns, garos, greznos svārkos melna samta, baltām zeķēm līdz ceļiem, balta parūka kā 18. gadu simteni, ap galvu kaula stīpa ar divpadsmit zobiem kā kronis.)
Ū-u! ū-u! Pusnakts stunda!
(Kaulus staipīdams un atliekdamies.)
Kurš te guļ? mani spiež?
Kā vai kalns uz pelniem veļas!
Kaulus drumslās salauzīja!
(Žāvādamies.)
Uh, nu augšā, mani kauli!
Goraties no garās guļas!
Aukstu sviedru nu vairs nau -
He, he, he, he, - kurināts
(Atmiņas izgaršodams.)
Triju riju krāšņu guns
Vai tā kaist - kā trīs lāsas -
Jaunais, karstais, sarkanasins?!
Hu, hu, hu! - he, he, he!
TOTS
(Uzrunā viņu piepeši.)
Ha, ha! Kungs, - vesels dzēris!
Asins dzertais skurbuls jauks?
KUNGS
(Sabaidījies, aizskrien aiz zārka.)
Uh tu nu! uh tu nu!
Kurš te pusnakts stundā nāk
Spokus pašus izbaidēt!
TOTS
Kungs, ko velti baidīties?
Spoks i es - tā kā jūs.
KUNGS
Balss ko skarba tev kā dzīvam?
TOTS
Dzērājs biju - tādēļ skarba.
KUNGS
Labi, ka tu esi miris,
Dzīvu drumslās saberzētu.
Kas tu esi? Kā še nāc?
TOTS
Es jau guldīts blakus jums.
KUNGS
Lūk, pareizi, guļot jutu,
Kāds guļ blakus, kaulus lauž.
TOTS
Gudris Kungs, - kā jau kungs!
KUNGS
(Ar labpatiku smiedamies.)
He, he, dzīvē biju gudris,
Bet nu miris zinu visu.
Bet nu saki, kas tu esi?
Tu man sāc iepatikt.
TOTS
Ko nu es? - Kas es esmu?
Krogudzērājs - spēlmanīts.
KUNGS
(Piepešās dusmās iekaisdams.)
Tāds te manā kapā kāps?!
TOTS
Kungs, iekš kapa visi līdzi!
KUNGS
Kas tev teica? Es tev rādīš'!
TOTS
Kungs, pats mācītājs tā teica!
KUNGS
To tu, dzērāj, nesaproti:
Ļaudis visi līdzi gan
Kunga priekšā, bet ne Kungam! -
Bet nu saki, ko tu nāci?
Kurā laikā esi miris,
Manim nezinot?
TOTS
Nupat.
KUNGS
Kad tev dzēra bēres?
TOTS
Bēres?
Bēres kas man dzers? - Tāpat!
KUNGS
(Smejas.)
He, he, he!
TOTS
Piedzēros un kapā grūda!
KUNGS
He, he! Bet kur tava bedre?
TOTS
Raks man bedri?!
KUNGS
(Smejas.)
He, he, he, he!
TOTS
Ej pie velna! manim teica -
Tad es nācu še pie jums.
KUNGS
He, hu, hu! hu, hu! hu!
Jā, es velns! Vēl vairāk esmu!
Kā es rauju, tirdu, zīžu -
He, kad stāstīt! - ta tad smiekli!
TOTS
Kungs, vai kāzās nebijāt?
KUNGS
(Vēlīgi smejas.)
Hi, hi, kāzās -
TOTS
Dzērāt asins?
KUNGS
(Smiedamies.)
Nevar teikt.
TOTS
Es visu zinu;
Es jau mirons: jauna meita,
Dancinājāt, kaklā kodāt -?
KUNGS
He, he! hi, hi!
TOTS
Sūcāt asins?
KUNGS
Jā, tu mirons, visu zini!
Man vēl šaubas bij par tevi,
Nu vairs šaubu nau nekādu.
TOTS
(Dusmās un riebumā.)
Ak tu sātans! asins zvērs!
KUNGS
Tā, tā, lādi! - Branga meita,
Pilna asins, jauna, garda!
Izsūcu trīs smagas lāsas, -
Kaulos svilst kā karsta dzelzs!
TOTS
Nolādētais! rauj tev' jupis!
KUNGS
Nē jel, jupi nepiemini!
Lādi: belcebuls vai sātans, -
Jupis, pagāns, tā man bail!
- Es būt' vēl to meitu sūcis,
Vājš man vēders, vairāk nenes,
Pilnā māgā grūta guļa:
Galva reiba triju lāsu
Tā kā triju mucu vīna.
(Viņš klakšina ar mēli garšodams.)
Tūdaļ skrēju kapā gulēt,
Aizgulēj's būt' pusnakts stundu -
Šonakt pilī ķēniņsvētki.
TOTS
Riebeklis tu! Tevim grūst
Pīlādžmietu vēderā!
KUNGS
(Bailēs.)
Traks tu! Lai diespas', tā ne!
Tad jau es vairs nevarētu
Apkārt staigāt ļaudis sūkt!
TOTS
Vai tad tiesa gan, kā saka?
KUNGS
Tiesa, tiesa! Lai diespas'!
Sadur sirdi, nocērt galvu,
Tad es vairs ne pakustēt,
Ne vairs ļaudis spētu spiest,
Ne vairs valdīt tos ar spēku,
Ko no viņiem pašiem sūcu!
Tie tad valdīs paši sevi!
TOTS
Tu kur paliec?
KUNGS
Jāsapūst!
TOTS
Nu, un beigās? Raus vēl velns?
KUNGS
Lika gaidīt! Kas šim dos?
Noslēpums, - tu pats jau zini.
TOTS
Nesen miris es, vēl jauns;
Es tik dažu vien vēl zinu, -
Tu jau vecs, tu zini visu.
KUNGS
Jā, es gan; es zinu visu.
Ja tu mani smīdināsi,
Es tev teikšu. Garš te laiks:
Kad tu, mirons, dabū smiet?
Tur tie veči, mani senči.
(Rāda uz zārku rindu.)
Tie tik stulbi, to vien triec,
Kas jau dzīvē triekts un triekts;
Jauna nezin tie nenieka.
TOTS
Triec ar citiem!
KUNGS
To tik ne!
Zemie slāņi!
TOTS
Jā, jūs kungs, -
Jūsu pelni kuplāk put,
Jūsu kauli sausāk grab,
Jūsu smaka niknāk ož.
KUNGS
He, he, labi.
TOTS
(Iesmejas skaļi.)
Ha, ha! ha, ha!
KUNGS
Ko tik neganti tu smej?
Tā kā dzīvie, - ausīs džinkst!
TOTS
Par tiem dzīviem jāsmejas:
Teic, kā izsūktos var glābt!
KUNGS
Var jau, var jau, - tikai grūti:
Sūktās asins jāatņem.
TOTS
Kā tad atņem?
KUNGS
Nevar teikt.
TOTS
Labi, labi, - pateiks citi,
Es tiem jauki paspēlēšu.
KUNGS
Ko? tu spēlēt arī vari?
TOTS
Es jau teicu, - spēlmans esmu.
KUNGS
Ā, jā, jā, - mans prāts sāk aizkrist:
Vecums, - un šī skurba - asins
Vairāk reibina par vīnu.
Spēlē nu!
(Taisās dancot.)
TOTS
Nevar spēlēt, -
Citiem spēlēšu, kas saka.
KUNGS
Nu, apžēlo, - kā lai saku,
Ka man pašam jāšķērž vēders?!
Pats es gribu paturēt
Sevim izsūcamu tautu.
TOTS
Tu jau nezin', - lielies vien:
Izsūktos jau paglābt nevar!
KUNGS
Kā tad nevar! Ak tu muļķis!
Miroņsvecītes tik vajag.
Šonakt velnu pilī būs.
Šis man mācīs?
TOTS
Labi, labi.
KUNGS
Nu jel, spēlē!
TOTS
Jāiet gulēt;
Jāmeklē vēl naktij mājas.
KUNGS
Paliec šeit! Kopā iesim,
Velna pilī uzspēlēsi.
TOTS
Kapsētā man pirmā nakts,
Kā lai tūdaļ dejot skreju?
KUNGS
Tiesa! tiesa! Tu jau zini:
Aizliegts ir, bet - sver mans vārds.
Es jau vestu arī meitu,
To, kam šonakt zīdu asins,
Ļautu diet i tev ar viņu!
TOTS
Kas man deja? - Gulšos te.
KUNGS
Vienu tevi neatatāšu,
Ka tu manim nonozagtu
Sudrabnagliņas no zārka.
- Nu ir laiks pilī iet!
(Sit plaukstās, kas skan kā koki.)
Opā, sulain!
*
(Atskrien Velna zēns.)
VELNA ZĒNS
Kungs, es klāt!
KUNGS
Pos uz deju, labi skaistu.
VELNA ZĒNS
(Rādīdams uz Totu.)
Kungs, kas tas tāds?
KUNGS
Spēlmans.
VELNA ZĒNS
Dzīvs?
KUNGS
Muļķi! - vai tu neredz'? Mirons.
VELNA ZENS
(Bailīgi pretī runādams.)
Kungs -
KUNGS
Triep matos miroņtaukus!
VELNA ZĒNS
(Apjucis.)
Matos?
KUNGS
Matu vietā tārpi,
Gari, melni tā kā mati.
Vai tev pirmā reize redzēt?
Ūsās ieberz raganvēmas!
Svārkiem uzber bījas pīšļus!
Pagrāb tur tos senču trūdus!
VELNA ZĒNS
(Lūkodamies uz Totu.)
Kungs, tas -
KUNGS
Uzacīs liec dēles!
Mēles sliekas mutē sadzen!
Kaklautiņā apliec čusku!
Kājai izkritis tur skriemels -
(Rāda uz savu kāju un kauliņu zemē.)
Liec to vietā, - šis man spieda.
(Rāda uz Totu. Velna zēns paceļ kauliņu un ieliek Kunga kājā.)
TOTS
(Neviļus iesmejas skaļi.)
Ha, ha! ha, ha!
VELNA ZĒNS
(Izbijies.)
Dzīvs viņš, dzīvs!
Skaļi smejas.
KUNGS
Jā, džinkst ausis.
TOTS
Lūk, es pakaļtaisu dzīvus!
Daudz vēl protu tādu joku.
KUNGS
(Uz Velnēnu.)
Nu, ko baidies? Dumjš kā velns!
VELNA ZĒNS
Viņa dvašai dzīva smaka -
Runā viņā, tad pīšļi trīc -
Acīs atspīdums ne saule!
KUNGS
Vēl ir jauns, - šonakt miris!
Man, lūk, acīs ķirmju galvas,
Tās tik skaisti, melni dzirkst!
Nu, bet es jau esmu kungs!
VELNA ZĒNS
(Pielikdams roku Totam, kurš to atgrūž.)
Kungs, no viņa siltums nāk!
Labāk saplēsīsim viņu!
Ja ir dzīvs, tad būs reiz beigts,
Ja ir mirons, kas tad kait?
KUNGS
Jā, kas droši, tas ir droši!
(Uz Totu.)
Daudz tu jautā slēptas lietas:
Kā man vēderu var šķērst
Ar to velna sakumgalu,
Labāk nāc, lai plēšam tevi!
Tev vienalga, mums būs prieks.
- Aši, aši, jāiet diet!
TOTS
Lūk, tik gudrs kungs un tic, -
Ko tik papūš sulains velns!
Lai tad velns tev spēlē deju!
VELNĒNS
(Tiepdamies.)
Jā, no viņa siltums nāk!
TOTS
Muļķi! manas miesas aukstas,
Cietas, stingušas kā dzelzs.
Palūk!
(Sniedz Kungam un Velna zēnam raudzīt savu roku ar bruņu cimdu.)
KUNGS
Aukstas!
VELNĒNS
Jā, - kā dzelzs!
KUNGS
(Nepacietīgi un augstprātīgi.)
Jā, tik stingušas kā dzelzs!
Zinu es, kas silts! es dzēru!
VELNĒNS
(Uz Totu.)
Dod to roku, lai es spiežu!
(Spiež Tota pasniegto roku.)
TOTS
Ko? vai cieta?
VELNA ZĒNS
Dzelzs!
KUNGS
Kā dzelzs!
TOTS
(Uz Velnēnu.)
Es nu spiedīšu, dod tu!
(Kamēr Velna zēns atbrauka savu roku, Tots apgriežas un izņem no azotes lauznas, ar kurām tad pēc saspiež velna roku.)
VELNA ZĒNS
(Kliedz.)
Vai man! vecmāt! Laid, tu sātans!
KUNGS
(Sniedz Totam savu roku.)
Spied nu man!
(Tots dara tāpat kā ar velnu.)
Vai man! pušu!
(Vaimanā un noskatās uz nobirstošām kaulu šķēpelēm.)
TOTS
Vai es miris?
VELNĒNS
(Aši.)
Dikti miris!
KUNGS
Vairāk miris nekā visi!
Nespiež tā ne vecie kungi!
Parauj velns to mazo velnu!
TOTS
Parauj velns jūs abus divus!
VELNA ZĒNS
He, he!
KUNGS
(Dusmīgs un uzbudināts.)
Muļķi, ko tu smej?
TOTS
(Ņirdzīgi.)
Smej, ka tevi viņš tad raus,
Kad par velna kalpojumu
Tev būs jāmaksā ar dvēsli.
KUNGS
(Lielīgi.)
He, he! Es tos velnus vilšu:
Nebūs jāmaksā man dvēsle.
Pestīšana ir iekš manis.
Gudris es: man burvja rīks
Rīklē slēpts, - to nevar atņemt;
Tik, kas paņem to bez varas,
Tas var paņemt mani līdzi.
(Uz Velna zēnu bargā balsī.)
Sulain! sakārto man kaulus:
Roku spiežot, sajukuši,
Pati roka salūzusi.
Pacel drumslas! Saber še!
(Rāda uz piedurkni.)
Iesim, spēlman!
TOTS
Nau man gribas
Redzēt tur tik sīkus velnus.
KUNGS
Oh, pats Trejgalvs būs ar galmu!
Visi augstmaņi un dāmas!
VELNA ZĒNS
Jā, lai nāk, tur izmeklēs
Vecais velns, vai ir šis miris.
TOTS
Kad man netic, tad es eju.
KUNGS
Ašāk! ašāk!
TOTS
Ašāk nevar.
Es vēl jauns, tik šonakt miris,
Neprotu tā skriet kā jūs:
Jums būs jānes mani līdzi.
KUNGS
Sulain, nes to!
VELNA ZĒNS
Man par smagu!
KUNGS
Aši! aši! Nesam abi.
TOTS
Aila!
(Kungs un Velna zēns abi uzsēdina sev Totu un aiznes to.)
(Priekškars.)