RAINIS

SPĒLĒJU, DANCOJU

 

Velnu nakts piecos cēlienos

 

 

OTRAIS CĒLIENS

 

 

 

Sena kapsēta.
Vecas kapu kopas un krusti, lieli koki; viss aizaudzis krūmiem un vīteņiem. - Priekšā dažas kopiņas kā ciņi. Ir itin tumšs.
Vēlāk iznāk mēness, tumši sarkans.

 

*

 

TOTS

(Viens pats, atsēdies uz kopiņas, spēlē kokli un klusi dzied.)

Spēlēju, dancoju
Visu cauru nakti -

(Apstājas un klausās uz atbildi, tad nesagaidījis patrinkšina un atmet spēlēšanu.)

Es jau vaira nespēlēšu
- Iet tā spēlīt' pušu.

(Klausās atkal, tad sauc skaļi.)

Zemes māte! Zemes māte!
Dod man viņu atpakaļ!

(Klausās; tad viegli lūdzoši.)

Zemes māte, trūdaliņa,
Nejum zaļu maura jumtu,
Neslēdz melnas mūža durvis:
Pazūd manim atslēdziņa.

(Klausās vēl, sērīgi.)

Tiek tev trūdēt baltu sakņu,
Kam vēl ņemi baltas miesas?
Sūras zāles, niknas ogas,
Tās lai krīt, tās lai pūst!
Visi ziedi saulē spīd,
Neslēp šo pazemē -
Visu ziedu skaistāko!

(Klausās, tad ar uzsvaru, dziļi lūdzoši, pieliecas pie zemes.)

Zemes māte, māte mana,
Tavs dēliņš gauži sauc:
Atmodies, atsaucies,
Saņem labu vakariņu,
Atdod dārgu dzīvībiņu!

(Klausās un gaida. Iesāk runāt gluži citā balsī.)

Zemes māte, uzklausies!
Tev es sūdzu laimi, dievu:
Ļāva dievs, lēma laime
Pašā dzīves plaukumā,
Pašā kāzu naksniņā
Leldei krist nāveklim!
- Tumši kakti istabās,
Vēl tumšāki sirsniņās,
Visi ļaudis žēlabās:
Pārstāj tu - bārenīšus!

(Klausās, bet velti; lūko ar labu pierunāt.)

Zemes māt, gudra esi,
Neņem Leldi pazemē:
Pilna zeme asru birs,
Samirks tavi paladziņi,
Saslaps tava smilšu gulta,
I ne vējā neizžūs.

(Norāda uz iznākušo mēnesi.)

Lūk, i mēness lūgdams nāk:
Vaigi sarkansaraudāti!

(Tad runā draudoši.)

Klusa tava sēta taps!
Šalks tev vējš nedzirdēts,
Dziedās putniņš neklausīts,
Spīdēs saule novārtā:
Lelde pretī nesmiesies.

(Par brīdi, nicinoši, klauvē pie zemes.)

Zemes māt, aizmigule,
Vai tu vaira nepazīsti
Savu bērnu īstenieku?
Savu rudzu malējiņu?
Savas zemes valdinieci?
Sava kroņa nēsātāju?
- Jūriņ' balta, māsa tava,
Abas kopā sagulat,
Abas rokās auklējat
Latvi, savu īstu meitu!
Aizies tavas meitas meita,
Kas tev vaigus noglaudīs?
Kas tev matus nosukās?
Krūmu spalvām aizaugs vaigs,
Izkaltīs tuksnešiem!

(Vēl par brīdi, pārsmiedams.)

Zemes māt, Zemes māt!
Aizkurlušas tavas ausis,
Nu tu tapusi jau veca!

 

*

 

(Starp kapu ciņiem atskan no zemes apakšas   Z e m e s   v ē z ī š a  b a l s s.)

 

Dzirrrdi!
Ko tu ārdies? Vai tev prāts?
Ņems šis mutē rupjus vārdus!

 

TOTS

(Uzklausīdamies.)

Klau, vai runā?

 

ZEMES VĒZĪTS

(Palikdams neredzams.)

Kas ar katru runāsies?
Nau tev atbildes, tad klusi!
Dzirrrdi?

 

TOTS

Ekur! tomēr! - Kas tu esi?

 

ZEMES VĒZĪTS

Šis vēl jautā?! - Zemes balss!

 

TOTS

Zemei labākas vairs nebij?

 

ZEMES VĒZĪTS

Es par labu vēl priekš tāda,
Zemes spēlmans - es! - Kas tu?
Dzīru čīga, kroga brēķis,
Trokšņa laidis, sausa dzēris!

 

TOTS

Atdod Leldi!

 

ZEMES VĒZĪTS

Mums vai irrr?
Zemes virrrsū, Kungs irr grābis.

 

TOTS

Kā tam atņemt?

 

ZEMES VĒZĪTS

Zinies pats.
Mums kas irrr no tās?!

 

TOTS

(Mēdīdams.)

Kas irrr?
Trūdi zemei irr pēc Kunga.
Mani vecā gribēs vilt!

 

ZEMES VĒZĪTS

Neteic vecā - mūžam jauna,
Mūžam skaista zeme irrr.

 

TOTS

Lelde skaistāka. - Es zemei
Tādas dziesmas uzlaidīšu:
Apsmējējas, ņirgātājas -
Smiedamies tās dziedās visi
Tās no ļaužu atmiņām
Neizcirst ne kapa kaplim!

 

ZEMES VĒZĪTS

(Steidzīgi.)

Dzirrrdi:
Vīrs, kas divkārt piemin kāju,
Tas dos padomu, tam klausi.
Bet nu dziedi zemei slavu!

 

TOTS

Slavā skan man visa elpa:
Skaistā zeme, skaistā dzīve,
Brīves gaitā skaistā Latve!
Aila, Lelde!

 

ZEMES VĒZĪTS

Klusi, klusi!
Zemes balsis esam visi:
Šaurā šķirbiņā es dziedu
Vakarā, naksniņā, -
Gailīts rītu klētiņā, -
Spēlmans mūžam pasaulē.
Dziesmās visa mūsu laime,
Tās tik palīdzēs i tevim.
Tikai rupja tava dziesma.
Es tev dotu savas kokles
Zemes saknes stīdzenītes,
Kad tu solītos drīz nākt.

 

TOTS

Nākšu, nākšu savu laiku:
Sakne - māte, akmens - tēvs,
Čaukstu lapas - māsas manas.

 

ZEMES VĒZĪTS

Virrsū nekavējies ilgi!
Drīz lien zemes šķirrrbiņā,
Kopā abi spēlēsim!
Dzirrrdi! Dzirrr!

 

*

 

TOTS

(Atkal viens; noliecies pie zemes un uzliek savai koklei saknītes stīgu.)

Laika diezgan šķirbā līst,
Pirms es citus šķirbā dzīšu,
Gaidi nu! - (Dusmīgi.) - Klibais nāk,
Aiztrauks vēl padomdevi.

(Ienāk   K l i b a i s,   meklēdams   T o t u.)

 

KLIBAIS

Ekur, viendarbis sev sēd!
Ko tu viens nu izčīgāji?

 

TOTS

Ko pusotra izkliboji?

 

KLIBAIS

(Smiedamies.)

Dusmīgs, he! - Kā pusotra?
Divkārt pieminu es kāju,
Divkārt stipri zemē stāvu, -
Tu pa gaisu nogrābsties.

 

TOTS

(Piepeši atjēgdamies.)

He, tu divkārt piemin kāju!
Teic tu, klibīt, ko lai daru?

 

KLIBAIS

Ko lai dari? Ko lai dari?
Mēs jau esam veci biedri -
Neatraidi palīdzības!
Neej viens!

 

TOTS

Nenāk citi.
Ko der sīki palīģeļi?

 

KLIBAIS

To der: jākaļ tevim bruņas,
Lai tev rokas aukstas, cietas,
Ka ne nāve nesaspiestu!

 

TOTS

Ha! tev tiesa; steigsim!

 

KLIBAIS

Lūk!
Nu tu skrej, ka netiek līdzi,
Gaisa skrējējs!

(Viss piepeši aptumst. Abi nozūd.)

 

*

 

(Kalve. Pašā vidū gaiši sarkans ugunskurs un lakts; visapkārt tumšs. Tumsā ļaudis. Pie ugunskura izšķirami:   K a l v i s   un   R a g a n a.  Ienāk   T o t s   un   K l i b a i s.)

 

VIENS NO ĻAUDĪM

Aši, Toti, mēs jau gaidām!
Mēs tev nācām palīgā.

 

RAGANA

Pirms vēl pusnakts, jāspēj kalt!
Pirms vēl viens, jābeidz cīņa!

 

VIENS NO ĻAUDĪM

Viens tu nokalt nepaspētu.

 

TOTS

Ak, jūs lāga palīdziņi!

(Uz Raganu.)

Arī tu te?!

 

RAGANA

Arī es.
Klus' nu! Steidzies!

 

VIENS NO ĻAUDĪM

(Uz Totu.)

Raugi cimdu!

(Dod viņam nokaltu bruņu cimdu.)

 

TOTS

(Rauga uz rokas.)

Labs ir!

 

OTRS

Raugi krūtis!

(Lūko, vai piestāv Totam bruņu krūtis.)

 

TOTS

Platas!

(Atdod atpakaļ pārkalt.)

 

KLIBAIS

(Lielīdamies.)

Nebūt` Klibais izdomājis -!

 

RAGANA

(Tāpat.)

Nebūt' Aklais paredzējis,
Nebūt' vecā paragana
Ātru Kalvi raudzījusi,
Velna mākslas uzodusi -

 

TOTS

(Viņu pārtraukdams.)

Aklais kur?

 

RAGANA

(Svarīgi, pamācīdama.)

Tev kas daļas?
Klausies, kas tev jāpadara:
Kapā jāguļ, sitis viens:
Kungu zārkā! virsū vāku!
Uzvelc lietuvēna krustu!
Teic: gul', maita, ar šo sauli!
Kungs vairs mūžam necelsies.

 

BALSIS NO ĻAUDĪM

Kungs vairs ļaudis nemocīs!

 

TOTS

Lelde celsies?

 

RAGANA

Nau man ziņas.

 

TOTS

Ā, nau ziņas?! Ko tad iešu?
Ko der krūms kuplu lapu,
Kad tam nezied sarkans zieds?

 

BALSIS NO ĻAUDĪM

Vecen, saki! Vecen, saki!

 

RAGANA

(Uz Totu.)

Velna rija zin, - bet neej!
Kas tur ieiet, nenāk ārā.

 

TOTS

Kas tev daļas?

 

VIENS NO ĻAUDĪM

(Uz Totu.)

Raugi krūtis!

(Atnes atkal raudzīt bruņu krūtis.)

 

TOTS

Platas!

 

VIENS NO ĻAUDĪM

Šaurākas vairs nevar.

 

KALVIS

(Ģērbies melns ar sarkanu cepuri un sarkanām aprocēm.)

Jākaļ platāks pats!

 

TOTS

(Uz Kalvi.)

Kas esi?
Līdzīgs liecies man, bet svešs,
Domās cerēju es tevi.
Zini sevi, zini mani.

 

KALVIS

Kas es esmu? Tas es esmu:
Laktā licējs, ļaužu kalējs.
Turies!

(Uzsit Totim uz pleca, tā ka tas atstreipuļo atpakaļ.)

 

TOTS

(Izbrīnījies, dusmīgs.)

Ko tu?!

 

KALVIS

Pats ir stipris.
Sirds tik jākaļ paplašāka!

(Paķer lauznas un ceļ tās pret Toti.)

 

BALSIS NO I,AUDĪM

Vai man! glābēju grib nokaut?

 

KALVIS

Lauzna, lauzi laukā sirdi!

(Viņš ar lauzni izrauj Totim no krūtim sirdi un liek to uz laktu. Tots atkrīt atpakaļ, ļaudis viņu satur.)

 

KALVIS

(Sit uz laktu, sirdi kaldams.)

Virsū visi veseriem!

(Ļaudis palīdz kalt.)

Sārņi, dzirkstēm šļakstat nost!
Plaša, cieta, kvelda topi!
Atdzisīsi, dimants būsi,
Glabājams paaudzēm!
Gatavs! - Atkal krūtīs likt!

(Totim ieliek atkal sirdi krūtīs.)

 

TOTS

Aidā, kaist!

 

KALVIS

(Liek ļaudīm, lai rauga atkal bruņu krūtis aplikt Totim.)

Bruņas tiek?

 

TOTS

Tiek un tīk!

 

KALVIS

Staigā sveiks!
Lauznas paņem, noderēs, -
Darīts darbs, atsvied man!

 

TOTS

(Paņem lauznas, pārvelk pār bruņu krūtim miroņu kreklu, apjož ar sarkanu jostu.)

Aidā, aidā!

(Viss piepeši aptumst.)

 

*

 

(Kaulu nams kapsētā. Tumšs; sīka, dzeltena skalu uguntiņa, kurā var izšķirt uz zema galda uzliktu zārku. Pār zārku pārliecies  Z e m g u s.)

 

ZEMGUS

(Klusi zem sevis pus skaita, pus dzied senu tautas dziesmu.)

Izjāju kalnus,
Izjāju lejas,
Atradu, atradu
Savu mīļu draudziņ'
Jau uz bērēm guļam.
Sasitu plaukstas,
Sakliedzu vaiman!
Draudziņu! Draudziņu!
Manu mīļu draudziņ!
Kā es viens nu būšu?
Dodat man šķēpu,
Rokat man bedri -
Divdziļu, divplatu,
Diviem kopā gulēt,
Man ar mīļu draudziņ'
Kopā kapā gulēt!

(Iznāk mēness, un gaisma krīt uz zārkā gulošās   L e l d e s    galvu.  Z e m g u s   paceļ drusku viņas galvu.)

Lūk, nāk mēness - šīs zemītes -
Acīs tevim raudzīties,
Drīz vairs tevis neredzēs.

(Atskan gluži klusi un tāli «Spēlēju, dancoju» meldiņa.)

 

ZEMGUS

Leldiņ, vai tu pakustēji?
Sauc jau mēness pusnaktī?

 

LELDE

(Nopūšas itin klusi.)

 

ZEMGUS

Vai tu teic ko?

 

LELDE

(Klusi.)

Dzīvot - dzīvot.

 

ZEMGUS

Dzīvo manu siltu roku;
Kapā tevi nelaidīšu.

 

LELDE

(Tāpat.)

Dzīvi - dzīvot!

 

ZEMGUS

Vai! neviens
Nespēj tevi dzīvu darīt.

 

LELDE

Nespēj - dzīvu - darīt - Laid
Dusēt - aukstā - smiltienē -

 

ZEMGUS

Es tev smiltis iesildīšu,
Līdzi tevim gulēdams.

 

LELDE

Dzīvs un nedzīvs - nesader -
Taisi dzīvs - bēres man -
Kā es iešu - miroņos,
Bēru pirtī - nemazgāta,
Bēru drānās - neieģērbta?
Būs man jāstāv - pavārtē,
Ļaunai varai - paņemama -
Nebūs man - viņsaulē
Dieva dēli - vedējiņi,
Pērkoņdēli - panāksnieki -

 

ZEMGUS

Nelaidīšu!

 

LELDE

Nelaidīšu!
Ņems mūs abus - ļauna vara -

(Viņa nopūšas. Zemgus klusē. Apklust meldija, kura visu laiku klusi skanējusi.)

 

*

 

(Ienāk   T o t s.)

 

TOTS

Ļaunai varai nepaņemt!

 

ZEMGUS

(Dusmīgi.)

Vai tu spēj dzīvu darīt?
Ko tu trauc veļu runas?
Divus dzīvus nesadzird?
Nu man Lelde apklusīs.

 

TOTS

Klusīs tev, runās man.

 

ZEMGUS

Cik tu proti, tik i es, -
Es tāpat pirtī dzimis.

 

TOTS

Neba katris, pirti dzimis,
Pirti prot kurināt.

 

ZEMGUS

Nu, tad dari viņu dzīvu!

 

TOTS

Laid to vaļā!

 

ZEMGUS

Ņemsi tu?

 

TOTS

Nu jau labāk es to ņemu,
Nekā ņem to ļaunā vara.

 

ZEMGUS

Tad neviens!

 

TOTS

(Pārsmejot.)

Tad lai mirst?

 

ZEMGUS

Lai tad mirst!

 

TOTS

(Smejas.)

Ha, ha - draudziņš!

 

ZEMGUS

(Uz Leldi.)

Runā! - Vai tu atkal mirsti?

(Kad Lelde neatbild, viņš krata viņu aiz pleca. Tad gaidījis - piepeši, nepacietīgi, pārlauzdamies.)

Nemirt tevim! - Nemirt tevim!

(Uz Toti.)

Ņem tad tu to! - Velns tev' rauj!

(Aiziet.)

 

*

 

(T o t e   un   L e l d e.)

 

TOTS

(Leldes zārkam tuvodamies.)

Runā, Lelde! runā man!
Stipru dari manu sirdi!
Jāiet man grūtais ceļš -
Tevis dēļ -

(Gaida atbildes.)

Nau tev vārda!
- Dod jel manim matu stigu,
Lai es varu uzcelt tevi,
Ļauno varu varu veikt!

(Gaida.)

Nedod? nedod? - Tomēr iešu!
Būs tev' jādod miroņos.
Grūtāk veikt, tomēr veikšu!
Stunda nāks, stunda nāks,
Stundai līdzi Lelde nāks.
Spēlman, ej!

(Viss piepeši aptumst.)

 

*

 

(Senā kapsēta. Tumsā atspīd vāja mēness gaisma.)

 

TOTS

(Iet viens, ceļu meklēdams pa kapiem.)

Tumsā ceļš uz cīņu iet;
Vadi mani, mana dziesma:

(Viņš klusi dzied un koklē.)

Spēlēju, dancoju
Visu cauru nakti
Ar vien' daiļu meitiņ' -

(Piepeši apstājas un uzklausās.)

 

*

 

(Atskan sīkas, klusas balstiņas no zemes apakšas.)

 

TRŪDU BALSIS

Spēlmanīti, stājies!
Spēlmanīti, klausies!
Trūdu balsis neaizmirsti,
Kas zem kājām čirkst!

 

TOTS

Kas tur čirkst, kas tur sņindz?
Circenīši? - Krāsnis nau.
Bites? - Gulēt aizgājušas.
- Vai nu smiltis runāt sāks?

(Smiltis sāk nedroši spīdēt.)

 

CITAS SMILŠU BALSIS

Nomirušie ceļas,
Smiltainieši runā,
Visi sīki puteklīši
Dienās sirdis bij.

 

TOTS

(Iet tālāk.
Šur tur pa krūmiem un virs kapiem sāk lēkāt mazas dzirkstelītes.)

Kas tur spīd? Kas tur mirdz?
Maldugunis? Purva nau.
Spīgulīši? - Ziedons garām.

 

VĒL CITAS DVĒSĻU BALSIS

Dvēselītes siro,
Iecerītes spīgo,
Visas zemes aizmirītes
Meklē, lai. tās dzird.

 

TOTS

(Iet tālāk.
No kapiem un celiņiem paceļas viegli putekļi un veļas Totam pretim, augšup stiepdamies.)

 

TOTS

(Apstājas.)

Kas te pretī manim put?
Manā ceļā saceļas?

 

TRŪDU BALSTIŅAS

(Kopā, skaļāk, neatlaidīgāk.)

Spēlmanīti, stājies!
Spēlmanīti, klausies!

 

TOTS

(Neklausās un iet tālāk. Viņam pretī no kapiem stiepjas laukā rokas un kājas; uz ceļa parādās nenoteiktā gaismā saraustīti un izmētāti locekļi. Apstājas.)

Kas te pretī manim stiepj
No tiem kapiem rokas, kājas?
Loceklīši ceļu klāj,
Saraustīti, izsvaidīti:
Kara lauka pļāvumiņš!

 

TRŪDU BALSTIŅAS

(Kopā, vēl vairāk jaukdamās un neatlaidīgāk pretodamās.)

Spēlmanīti, stājiēs!
Spēlmanīti, klausies!

 

TOTS

(Neklausās un iet tālāk. Viņam pretī skrej kā ēnas visādi melni putni. Viņš apstājas.)

Kas tur pretī manim skrej?
Melni putni, plati spārni,
Pūces, ūpji, vakarlēpji,
Sikspārnīši - sikotāji?

(Kad viņš iet tālāk, viņam pretī plešas nenoteiktas ēnas ar baltiem palagiem.)

Kas tur pretī manim pleš
Baltas paladziņu plēves?

(Izšaujas no zemes puķes gariem kātiem un vēdinājas pret Totu.)

Kas te pretī manim ož
Smagas smacējošas osmas?

 

*

 

(No kapiem izskrej un paskrej aši garām viens mironis, tad vairāki citi, kapi sāk vērties vaļā; miroņi izbāž galvas laukā; atskan vaidi.)

 

TOTS

Kas tur pacēlās kā seskis?
Smiltis vien noputēja.
Ko tur kaps atveras?
Balts kas izbēga kā sermuls?
Kas tur galvu laukā bāž?
Zilganu kā nosalušu.
Kas tur sten? Kas tur īd?
- Ko tie mani apstājuši?
Trūdu lūžņi, smilšu ļaudis?

(Mēness aptumst, aiziedams aiz mākoņa; mirdz retas zvaigznes.)

Bailēs noslēpjas i mēness,
Zvaigznes ierāvušas galvas.

(Ceļas liels vējš.)

Ko to lielo vēju laižat?
Sakat, ko no manis gribat?

 

VISAS TRŪDU BALSTIŅAS

(Kopā.)

- Kas zem kājām čirkst -
- Dienās sirdis bij -
- Meklē, lai tās dzird. -

 

*

 

(Iznāk un iet garām gara, nebeidzama rinda miroņu, gan bruņās, gan miera drēbēs.)

 

VIENS MIROŅU TĒLS

(Bruņās un bruņu cepurē ar kroni apkārt.)

Spēlman, vienu ej tu celt,
Kur mēs paliekam, tie citi?
Neminēti, neraudāti
Simtu mūžus paklaidā!

 

TOTS

Kur tik daudzus apžēlošu?

 

MIRONIS

Kam tev sirds plaša kalta?

 

TOTS

Lai no spokiem nebaidos.

 

MIRONIS

Spoku nebaidies, bet darbu:
Vienu mīļu draugu cel,
Tūkstoš draugu tev par - smagu!

 

TOTS

Lelde dzīva taps, ne jūs!
Jūsu miesas izmēslotas,
Trūdi kopā samaisīti -
Pat i ēnas saplūdušas:
Neatšķirt, kas viens, kas otris.
Maišu pelni, - kas no tiem
Izcels cilvēkus, kas dzīvi?

 

PIRMAIS MIRONIS

Dzīvot miesās negribam:
Cīnījušies mēs bez jaudas,
Noguruši mēs bez gala, -
Gala mieru, - to mēs gribam!

 

OTRS MIRONIS - KARALISKA SIEVIETE

- Pacerēs zem baltu sakņu
Miegu vienā medū gulēt.

 

TREŠAIS MIRONIS - DARBA ĢĒRBĀ

Neļauj mocīt mūs vēl tagad,
Velnu rijā mūsu miņu
Kājām mīt - kulā kult!

 

CETURTAIS MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ

Cik mūs min, tik mēs dzīvi.
Ļaunā vara min, mēs ciešam, -
Labā minat - uzlīksmosim!

 

PIRMAIS MIRONIS

(Ar šķēpu pie vairoga piesizdams.)

Atrieb mūs! izrauj mūs!
Izdzen velnus no tās rijas!
Dzīvi taps i maišupelni.

 

MIRONIS - KARALISKA SIEVIETE

Garā dzīvosim bez miesu,
Garā mēs jums palīdzēsim,
Divtik stipra tauta taps
Seno brāļu kopībā!
Plašas kaļat savas sirdis!

 

TOTS

Aidā! mani trūdu brāļi!
Jūsu gaitu gribu iet.
Dzīvs un miris kopā der!

 

MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ

Trūdu sauju grāb!
Citus un sevi glāb!

 

TOTS

(Pieliecas zemē un sagrābj saujiņu trūdu.)

Aidā!

 

MIRONIS - ZINĀTNIEKA ĢĒRBĀ

Ej, nu tu spēji iet!
Ej, miroņsvecīti liet!
Ej, nāves uguni ciet!

 

TOTS

Eju.

(Viss satumst.)

 

*

 

(Kungu kapu pagrabs kapsētā. Grezni nojumi, sienas un griesti puškoti kronētiem ģerboņiem. Gar sienām zārku rindas. Priekšpusē uz paaugstinājuma Kunga zārks ar sudraba apkalumiem. Telpa tikko apgaismota no mazas pakaru lampiņas bāli zilā krāsā. Visi priekšmeti nenoteiktā gaismā nojaušami vien.
T o t s.)

 

TOTS

(Aplūko un aptausta zārkus, meklēdams Kunga zārku.)

Te tam Kungam jābūt būs:
Visi tādi ozolzārki
Apkaltām mugurām,
Sudrabotām nagliņām.

(No zārkiem put pieduroties.)

Tas te put, - tas te brakš -
Lai nu visus vaļā plēšu,
Visas smakas saožos?
Velns lai labāk visus rauj!

(Pie Kunga zārka apstādamies un to aptaustīdams.)

Are! auksti visi dzelži,
Šim ir tādi paremdeni!
Sudrabotām nagliņām
Apsvīdušas cepurītes!
- Tas viņš ira, - dzīveszīdis!
Siltas asins piesūcies;
Nu ne kapā netop auksts.

(Viņš atvāž vāku. Top redzams zārkā Kungs guļot.)

 

*

 

(T o t s.   K u n g s.)

 

TOTS

Lūk, i bārda apsarmota!

(Aplūko zārka iekšieni, gribēdams pats tanī kāpt.)

Nau te ērta gulēšana
Blakus tādam platvēderim!

(Iekāpj zārkā un apgulstas.)

Melnas drēbes, asins slapjas -
Elpa raujas nāvējama.
Šķavas uznāk putekļos -
Šķaudīt - to jau mirons nevar!

(Mirons sāk zārkā kustēties.)

Pusnakts! Klau! mirons kustas!

(Novērodams miroņa nelokanās kustības.)

Neliec ceļus, neliec rokas!
Stāvu gaisā saslienas!
Ārā! lai nu neredz manis,
Ka es kāpju, ceļus lokot!

(Viņš izkāpj no zārka, un tūliņ pēc viņa paceļas un arī izkāpj nelokanām kustībām Kungs. Tots nostājas tā, ka Kungs viņa tūdaļ neredz.)

 

*

 

KUNGS

(Liels un resns, garos, greznos svārkos melna samta, baltām zeķēm līdz ceļiem, balta parūka kā 18. gadu simteni, ap galvu kaula stīpa ar divpadsmit zobiem kā kronis.)

Ū-u! ū-u! Pusnakts stunda!

(Kaulus staipīdams un atliekdamies.)

Kurš te guļ? mani spiež?
Kā vai kalns uz pelniem veļas!
Kaulus drumslās salauzīja!

(Žāvādamies.)

Uh, nu augšā, mani kauli!
Goraties no garās guļas!
Aukstu sviedru nu vairs nau -
He, he, he, he, - kurināts

(Atmiņas izgaršodams.)

Triju riju krāšņu guns
Vai tā kaist - kā trīs lāsas -
Jaunais, karstais, sarkanasins?!
Hu, hu, hu! - he, he, he!

 

TOTS

(Uzrunā viņu piepeši.)

Ha, ha! Kungs, - vesels dzēris!
Asins dzertais skurbuls jauks?

 

KUNGS

(Sabaidījies, aizskrien aiz zārka.)

Uh tu nu! uh tu nu!
Kurš te pusnakts stundā nāk
Spokus pašus izbaidēt!

 

TOTS

Kungs, ko velti baidīties?
Spoks i es - tā kā jūs.

 

KUNGS

Balss ko skarba tev kā dzīvam?

 

TOTS

Dzērājs biju - tādēļ skarba.

 

KUNGS

Labi, ka tu esi miris,
Dzīvu drumslās saberzētu.
Kas tu esi? Kā še nāc?

 

TOTS

Es jau guldīts blakus jums.

 

KUNGS

Lūk, pareizi, guļot jutu,
Kāds guļ blakus, kaulus lauž.

 

TOTS

Gudris Kungs, - kā jau kungs!

 

KUNGS

(Ar labpatiku smiedamies.)

He, he, dzīvē biju gudris,
Bet nu miris zinu visu.
Bet nu saki, kas tu esi?
Tu man sāc iepatikt.

 

TOTS

Ko nu es? - Kas es esmu?
Krogudzērājs - spēlmanīts.

 

KUNGS

(Piepešās dusmās iekaisdams.)

Tāds te manā kapā kāps?!

 

TOTS

Kungs, iekš kapa visi līdzi!

 

KUNGS

Kas tev teica? Es tev rādīš'!

 

TOTS

Kungs, pats mācītājs tā teica!

 

KUNGS

To tu, dzērāj, nesaproti:
Ļaudis visi līdzi gan
Kunga priekšā, bet ne Kungam! -
Bet nu saki, ko tu nāci?
Kurā laikā esi miris,
Manim nezinot?

 

TOTS

Nupat.

 

KUNGS

Kad tev dzēra bēres?

 

TOTS

Bēres?
Bēres kas man dzers? - Tāpat!

 

KUNGS

(Smejas.)

He, he, he!

 

TOTS

Piedzēros un kapā grūda!

 

KUNGS

He, he! Bet kur tava bedre?

 

TOTS

Raks man bedri?!

 

KUNGS

(Smejas.)

He, he, he, he!

 

TOTS

Ej pie velna! manim teica -
Tad es nācu še pie jums.

 

KUNGS

He, hu, hu! hu, hu! hu!
Jā, es velns! Vēl vairāk esmu!
Kā es rauju, tirdu, zīžu -
He, kad stāstīt! - ta tad smiekli!

 

TOTS

Kungs, vai kāzās nebijāt?

 

KUNGS

(Vēlīgi smejas.)

Hi, hi, kāzās -

 

TOTS

Dzērāt asins?

 

KUNGS

(Smiedamies.)

Nevar teikt.

 

TOTS

Es visu zinu;
Es jau mirons: jauna meita,
Dancinājāt, kaklā kodāt -?

 

KUNGS

He, he! hi, hi!

 

TOTS

Sūcāt asins?

 

KUNGS

Jā, tu mirons, visu zini!
Man vēl šaubas bij par tevi,
Nu vairs šaubu nau nekādu.

 

TOTS

(Dusmās un riebumā.)

Ak tu sātans! asins zvērs!

 

KUNGS

Tā, tā, lādi! - Branga meita,
Pilna asins, jauna, garda!
Izsūcu trīs smagas lāsas, -
Kaulos svilst kā karsta dzelzs!

 

TOTS

Nolādētais! rauj tev' jupis!

 

KUNGS

Nē jel, jupi nepiemini!
Lādi: belcebuls vai sātans, -
Jupis, pagāns, tā man bail!
- Es būt' vēl to meitu sūcis,
Vājš man vēders, vairāk nenes,
Pilnā māgā grūta guļa:
Galva reiba triju lāsu
Tā kā triju mucu vīna.

(Viņš klakšina ar mēli garšodams.)

Tūdaļ skrēju kapā gulēt,
Aizgulēj's būt' pusnakts stundu -
Šonakt pilī ķēniņsvētki.

 

TOTS

Riebeklis tu! Tevim grūst
Pīlādžmietu vēderā!

 

KUNGS

(Bailēs.)

Traks tu! Lai diespas', tā ne!
Tad jau es vairs nevarētu
Apkārt staigāt ļaudis sūkt!

 

TOTS

Vai tad tiesa gan, kā saka?

 

KUNGS

Tiesa, tiesa! Lai diespas'!
Sadur sirdi, nocērt galvu,
Tad es vairs ne pakustēt,
Ne vairs ļaudis spētu spiest,
Ne vairs valdīt tos ar spēku,
Ko no viņiem pašiem sūcu!
Tie tad valdīs paši sevi!

 

TOTS

Tu kur paliec?

 

KUNGS

Jāsapūst!

 

TOTS

Nu, un beigās? Raus vēl velns?

 

KUNGS

Lika gaidīt! Kas šim dos?
Noslēpums, - tu pats jau zini.

 

TOTS

Nesen miris es, vēl jauns;
Es tik dažu vien vēl zinu, -
Tu jau vecs, tu zini visu.

 

KUNGS

Jā, es gan; es zinu visu.
Ja tu mani smīdināsi,
Es tev teikšu. Garš te laiks:
Kad tu, mirons, dabū smiet?
Tur tie veči, mani senči.

(Rāda uz zārku rindu.)

Tie tik stulbi, to vien triec,
Kas jau dzīvē triekts un triekts;
Jauna nezin tie nenieka.

 

TOTS

Triec ar citiem!

 

KUNGS

To tik ne!
Zemie slāņi!

 

TOTS

Jā, jūs kungs, -
Jūsu pelni kuplāk put,
Jūsu kauli sausāk grab,
Jūsu smaka niknāk ož.

 

KUNGS

He, he, labi.

 

TOTS

(Iesmejas skaļi.)

Ha, ha! ha, ha!

 

KUNGS

Ko tik neganti tu smej?
Tā kā dzīvie, - ausīs džinkst!

 

TOTS

Par tiem dzīviem jāsmejas:
Teic, kā izsūktos var glābt!

 

KUNGS

Var jau, var jau, - tikai grūti:
Sūktās asins jāatņem.

 

TOTS

Kā tad atņem?

 

KUNGS

Nevar teikt.

 

TOTS

Labi, labi, - pateiks citi,
Es tiem jauki paspēlēšu.

 

KUNGS

Ko? tu spēlēt arī vari?

 

TOTS

Es jau teicu, - spēlmans esmu.

 

KUNGS

Ā, jā, jā, - mans prāts sāk aizkrist:
Vecums, - un šī skurba - asins
Vairāk reibina par vīnu.
Spēlē nu!

(Taisās dancot.)

 

TOTS

Nevar spēlēt, -
Citiem spēlēšu, kas saka.

 

KUNGS

Nu, apžēlo, - kā lai saku,
Ka man pašam jāšķērž vēders?!
Pats es gribu paturēt
Sevim izsūcamu tautu.

 

TOTS

Tu jau nezin', - lielies vien:
Izsūktos jau paglābt nevar!

 

KUNGS

Kā tad nevar! Ak tu muļķis!
Miroņsvecītes tik vajag.
Šonakt velnu pilī būs.
Šis man mācīs?

 

TOTS

Labi, labi.

 

KUNGS

Nu jel, spēlē!

 

TOTS

Jāiet gulēt;
Jāmeklē vēl naktij mājas.

 

KUNGS

Paliec šeit! Kopā iesim,
Velna pilī uzspēlēsi.

 

TOTS

Kapsētā man pirmā nakts,
Kā lai tūdaļ dejot skreju?

 

KUNGS

Tiesa! tiesa! Tu jau zini:
Aizliegts ir, bet - sver mans vārds.
Es jau vestu arī meitu,
To, kam šonakt zīdu asins,
Ļautu diet i tev ar viņu!

 

TOTS

Kas man deja? - Gulšos te.

 

KUNGS

Vienu tevi neatatāšu,
Ka tu manim nonozagtu
Sudrabnagliņas no zārka.
- Nu ir laiks pilī iet!

(Sit plaukstās, kas skan kā koki.)

Opā, sulain!

 

*

 

(Atskrien Velna zēns.)

 

VELNA ZĒNS

Kungs, es klāt!

 

KUNGS

Pos uz deju, labi skaistu.

 

VELNA ZĒNS

(Rādīdams uz Totu.)

Kungs, kas tas tāds?

 

KUNGS

Spēlmans.

 

VELNA ZĒNS

Dzīvs?

 

KUNGS

Muļķi! - vai tu neredz'? Mirons.

 

VELNA ZENS

(Bailīgi pretī runādams.)

Kungs -

 

KUNGS

Triep matos miroņtaukus!

 

VELNA ZĒNS

(Apjucis.)

Matos?

 

KUNGS

Matu vietā tārpi,
Gari, melni tā kā mati.
Vai tev pirmā reize redzēt?
Ūsās ieberz raganvēmas!
Svārkiem uzber bījas pīšļus!
Pagrāb tur tos senču trūdus!

 

VELNA ZĒNS

(Lūkodamies uz Totu.)

Kungs, tas -

 

KUNGS

Uzacīs liec dēles!
Mēles sliekas mutē sadzen!
Kaklautiņā apliec čusku!
Kājai izkritis tur skriemels -

(Rāda uz savu kāju un kauliņu zemē.)

Liec to vietā, - šis man spieda.

(Rāda uz Totu. Velna zēns paceļ kauliņu un ieliek Kunga kājā.)

 

TOTS

(Neviļus iesmejas skaļi.)

Ha, ha! ha, ha!

 

VELNA ZĒNS

(Izbijies.)

Dzīvs viņš, dzīvs!
Skaļi smejas.

 

KUNGS

Jā, džinkst ausis.

 

TOTS

Lūk, es pakaļtaisu dzīvus!
Daudz vēl protu tādu joku.

 

KUNGS

(Uz Velnēnu.)

Nu, ko baidies? Dumjš kā velns!

 

VELNA ZĒNS

Viņa dvašai dzīva smaka -
Runā viņā, tad pīšļi trīc -
Acīs atspīdums ne saule!

 

KUNGS

Vēl ir jauns, - šonakt miris!
Man, lūk, acīs ķirmju galvas,
Tās tik skaisti, melni dzirkst!
Nu, bet es jau esmu kungs!

 

VELNA ZĒNS

(Pielikdams roku Totam, kurš to atgrūž.)

Kungs, no viņa siltums nāk!
Labāk saplēsīsim viņu!
Ja ir dzīvs, tad būs reiz beigts,
Ja ir mirons, kas tad kait?

 

KUNGS

Jā, kas droši, tas ir droši!

(Uz Totu.)

Daudz tu jautā slēptas lietas:
Kā man vēderu var šķērst
Ar to velna sakumgalu,
Labāk nāc, lai plēšam tevi!
Tev vienalga, mums būs prieks.
- Aši, aši, jāiet diet!

 

TOTS

Lūk, tik gudrs kungs un tic, -
Ko tik papūš sulains velns!
Lai tad velns tev spēlē deju!

 

VELNĒNS

(Tiepdamies.)

Jā, no viņa siltums nāk!

 

TOTS

Muļķi! manas miesas aukstas,
Cietas, stingušas kā dzelzs.
Palūk!

(Sniedz Kungam un Velna zēnam raudzīt savu roku ar bruņu cimdu.)

 

KUNGS

Aukstas!

 

VELNĒNS

Jā, - kā dzelzs!

 

KUNGS

(Nepacietīgi un augstprātīgi.)

Jā, tik stingušas kā dzelzs!
Zinu es, kas silts! es dzēru!

 

VELNĒNS

(Uz Totu.)

Dod to roku, lai es spiežu!

(Spiež Tota pasniegto roku.)

 

TOTS

Ko? vai cieta?

 

VELNA ZĒNS

Dzelzs!

 

KUNGS

Kā dzelzs!

 

TOTS

(Uz Velnēnu.)

Es nu spiedīšu, dod tu!

(Kamēr Velna zēns atbrauka savu roku, Tots apgriežas un izņem no azotes lauznas, ar kurām tad pēc saspiež velna roku.)

 

VELNA ZĒNS

(Kliedz.)

Vai man! vecmāt! Laid, tu sātans!

 

KUNGS

(Sniedz Totam savu roku.)

Spied nu man!

(Tots dara tāpat kā ar velnu.)

Vai man! pušu!

(Vaimanā un noskatās uz nobirstošām kaulu šķēpelēm.)

 

TOTS

Vai es miris?

 

VELNĒNS

(Aši.)

Dikti miris!

 

KUNGS

Vairāk miris nekā visi!
Nespiež tā ne vecie kungi!
Parauj velns to mazo velnu!

 

TOTS

Parauj velns jūs abus divus!

 

VELNA ZĒNS

He, he!

 

KUNGS

(Dusmīgs un uzbudināts.)

Muļķi, ko tu smej?

 

TOTS

(Ņirdzīgi.)

Smej, ka tevi viņš tad raus,
Kad par velna kalpojumu
Tev būs jāmaksā ar dvēsli.

 

KUNGS

(Lielīgi.)

He, he! Es tos velnus vilšu:
Nebūs jāmaksā man dvēsle.
Pestīšana ir iekš manis.
Gudris es: man burvja rīks
Rīklē slēpts, - to nevar atņemt;
Tik, kas paņem to bez varas,
Tas var paņemt mani līdzi.

(Uz Velna zēnu bargā balsī.)

Sulain! sakārto man kaulus:
Roku spiežot, sajukuši,
Pati roka salūzusi.
Pacel drumslas! Saber še!

(Rāda uz piedurkni.)

Iesim, spēlman!

 

TOTS

Nau man gribas
Redzēt tur tik sīkus velnus.

 

KUNGS

Oh, pats Trejgalvs būs ar galmu!
Visi augstmaņi un dāmas!

 

VELNA ZĒNS

Jā, lai nāk, tur izmeklēs
Vecais velns, vai ir šis miris.

 

TOTS

Kad man netic, tad es eju.

 

KUNGS

Ašāk! ašāk!

 

TOTS

Ašāk nevar.
Es vēl jauns, tik šonakt miris,
Neprotu tā skriet kā jūs:
Jums būs jānes mani līdzi.

 

KUNGS

Sulain, nes to!

 

VELNA ZĒNS

Man par smagu!

 

KUNGS

Aši! aši! Nesam abi.

 

TOTS

Aila!

(Kungs un Velna zēns abi uzsēdina sev Totu un aiznes to.)

 

(Priekškars.)