RAINIS

Vēstules

Šveices periods (1912. - 1914. VIII)

1913. gads

255.

BETINAI
Kastaņolā 1913. gada 1. janvārī

Cienītā Betinas kundze!
Jūsu dārgās vēstules saņemšana sagādāja man lielu prieku, tas bija kā gada visskaistākais iesākums. Mēs vienmēr atceramies Kastaņolas dziedātāju un gaidām to dienu, kad viņa būs pasaulslavena dziedātaja.
                                                                                    Sirsnīgākie novēlējumi.

256.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 1. janvāri

Še Tev, mīļo sirdsiniņ, laimes vēlējums no Kijevas latviešiem, tas ir pirmais, gan nāks citi. Žēl, ka pienāca tikai pašā vakarā ap 8. Citādi būtu nosūtījis, lai Tu saņemtu pašā jaunā gadā. Varbūt ar rīta pastu pienāk vēl kas. Šorīt atnāca no dziedātājas Betinas garš laimes vēlējums, ļoti naivs un ļoti sirsnīgs. Tas ir par to, ka uzmudināju uz dziedāšanu. Tā zīlīte, kas iztecēja no manas vēstules, arī ir laimes nesēja. - Rupzaku dabūju, viss neaiztikts un smeķīgs, tikai jau pārēdos. - Vakar aizsūtīju smagu vēstuli ar izgriezumiem un plāniņiem. Atbildi drīz, sirdspūkiņ. - Saimniece sāka šodien dot atkal insalatas un uova. Kur nu es paspēšu visu apēst? - Vai Tu pusdienas ēd vēl pie dakterienos vai mājās? Kad kūru metīsi? Kad Tev labi dara gulēšanai masāža, turpini vēl. Lido, sirdspūkiņ. Tā karts ir Ekterim un Klārai, pieliec klāt sveicienus un nosūti: Majorenhof, Jomenstr. Dr. P. K. Lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Šo kuveri uzglabā markas dēļ. Lido.

257.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada janvāra sākumā

Mīļo sirdsiniņ, Freinberģim solīšu priekš «Skat[uves] un Dzīves» I burtnīcas: 1) kādu ievada īsu pantiņu (prologu, kā viņš sauc); 2) aforismus par drāmu, arī maz, piem.: «Atriebējas» spēks tāpat kā Sillera «Laupīt[ājiem]» ir valodā;
3) varbūt fragmentu no «Jāzepa».
Tev vajdzētu dot atmiņas par «Atriebeju». Tad «Atrieb[ēja]» pilnīgi noturētu sezonu. «Skat. un Dz.» varbūt iznāks vairāk NN, tad varēs vēl ko reklamēt par Tavām lugām un «Atriebēju».
«Dzīvē» šodien nodrukāts Tavs vecais dzejols «Glābējs», Ziemsvētku N!!!
Turpat gara un laba kritika no Rob[erta] par brāļa «Rīgu».
Freinberģim aizrakstīju atbildi, tādēļ še viņa vēstule klāt, - bet sūti tomēr vēlāk atpakaļ.
Vai Tu jogurtu vēl ēd, un kā iet ar to? Vai saimnieces pusdienas vēl ir labas? Vai vingro? Vai vannas dabū? Lido, lido.
Saņēmu izgriezumus, lido.

258.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 2. janvārī

Priecīgus svētkus un laimīgu jaunu gadu! Un veselību un spēku, un daudz panākumus Jūsu skaistajos darbos! Par visām lietām veselību. Tur Jūs esat mums brangs paraugs, tik aši pārvarēt slimības, to mēs vēl nespējam, bet Jums pakaļ centīsimies. - Paldies par naudas sūtījumu (50 r.), ko saņēmu dec[embra] pēdējās dienās. Tāpat A[spazija] savus 50 r. Jūs, mīļais draugs, runājat, ka nu apmēram būtu nolīdzināti Jūsu veci parādi, - man liekas, ka Jūs esat jau labi pārmaksājuši. Klāt pielikšu apm. rēķinu. Pārmaksādami Jūs darīsat pāri savam veikalam, tas nebūt nau mans nolūks. Es gribu gan labus honorārus, bet es gribu arī, ka veikalam tas nekait un ka veikals var plaukt. Taisni šogad, kā man raksta Gulbis (es nosūtīju Jums viņa adresi), esot vājš gads, esot bankrotējušas 4 firmas. Viņš domā, ka arī «Dzirc[iemniekiem]» ejot pagrūti. Tādēļ jo vairāk, mīļais draugs, saskaņojat maksājumus ar izdevumiem, - man no pārmaksājumiem tagad jāatsakās, un pārmaksātais lai iet uz Kop. rakstiem no jauna. - Man prieks, ka «Ave sol!» un «T., k. neaizmirst» arī jau izpārdoti; laidiet vien otru izdevumu. Pārgrozīt es nekā negribu. Bet Iniņberģim par to rakstīt, vai jel ko rakstīt, ir gluži velti. Ne viņš ievēro rakstīto, ne viņš atbild. Pat «Saul[aina] stūr[īša]» II izdevumu viņš nau atsūtījis, nedz Kraujas brošūru par «Pusideāl[istu]». Arī citus «Dzirc.» izdevumus varētu mums piesūtīt, tie mūs tāpat interesē, jo «Dz[irciemniekus]» mēs skaitam par savu apgādību. Bet ne vēsts no tā. Iniņberģim laikam ir pārāk daudz darba bankā, to es saprotu. Bet, kad viņš mums ne raksta, ne sūta, tad ļoti var būt, ka viņš ar citiem dara tāpat, un tas nau labi priekš veikala. Taisni ziemsvētku laikā, kad vislielākā tirdzniecība, viņš galīgi apsīkst. Es domāju, veikala neveiksme liekama pa lielākai daļai uz šo vainu. Pērn jau mani šāda veltīga vienpusīga sarakstīšanās tā nogurdināja, ka es visu vasaru vairs neatbildēju uz I[niņberga] priekšlikumiem. Nu es sāku atkal veikala sakarus, bet atkal tā pate In[iņberga] apsīkšana. Tur vajga kaut ko darīt. Vai nu pieņemt lieku cilvēku uz svētkiem, kad I. aizņemts ar bankas noslēgumiem, vai citādi līdzēties. - Palūkojat, kā Gulbis rūpējas par savu veikalu. Ikkatra lieta prasa pilnu nopietnību un darba spēku, tā arī apgādiens. Citādi Jūs naudu vienmēr liksat iekšā, un nekas nenāks atpakaļ. Tas nau veikals. Un cik ilgi tad Jūs to izturēsat? Es Jums reizu reizēm par to rakstu. Jums varbūt top garlaicīgi, bet lieta ir nopietna. Iedomājat arī man rekomendēto drāmas vielu: trūkums vecumā! Es par to vienmēr esmu domājis, ne kā par drāmas, bet par dzīves vielu. Tas viens motīvs, kādēļ spiežos tagad daudz pelnīt, otrs, galvenais, lai jau spēka gados tiktu neatkarīgs priekš sava īpatnēja darba. Apstrādāsat šo vielu vien, Jums viņa izdosies; drāmu var jau ņemt no Jūsu vielas apstrādājuma, jo drāma tā kā tā katru, arī jau apstrādātu vielu izjauc kā namu. - Kraujas «T[ālu] n[oskaņu]» kritikai labprāt dodu ģīmetnes: I lai ņem Zīverta ofortu, tas ir no 1903. g., un II aizsūtīšu tūliņ. - Priecājos, ka Kr[auja] ieinteresējās par manas biogrāfijas rakstīšanu. - Muižkungu, veco kņazu, protams, liekat mierā; nemaz nerunājot par to jautājumu. Bet, ja gadās cita kāda vieta, tad paziņojat man gan; ap martu tam biedrim vajdzētu vietas. - Paliekat nu daudzreiz mīļi, sirsnīgi sveicināti no Jūsu [paraksts].

Uz atsevišķas lapas rakstīts:

Saņemts
1907. g. - 275 r.
1908      - 100 -
1909      - 525 -
1910      - 550 -
1911      - 575 -
1912    - 1400 -
_______________
                3425 r.

Asp[azijai] vēl sūtīta ekstrā summa, kas te nau ieskaitīta.

                        Rakstīts

Kopums                                          - 50 r.
«Ug. u. N.»                                     225 -
                                                  _________
«Spoži sapņi» 5 loks.                      125 r.
«Saul[ains] stūrīts»     6 -                 400 -
«Ave sol!»                  3 ½ -            175 -
«Laupītāji»                  9 -                 135 -
«Tie, k[as] neaizm[irst]» 9 -              450 -
                    (Verte!)
«Ug. u. N.»                 9 loks.           450 r.
«Ziedu kl[ēpis]»         11 ½ -            600 -
________________________________________
tātad                          53 loks.           2610 r.
                                                        3425
                                                       - 2610
                                                        _______
                                                            815 r.

Jūs laikam rēķinat daudz lielāku honorāru, kad Jums iznāk līdzi. - Mēs bijām domājuši, ka šie 815 r. iet uz priekšu, par Kop. rakstiem, otriem izdevumiem u.t.t.

259.

A. un B. PRIEDĪŠIEM
Kastaņolā 1913. gada 2. janvārī

Laimīgu jaunu gadu, mīļie zelta lautiņi! Saņēmām kartiņu Cīrihā, kur arī es biju uz 10 dienām ciemā; nu es jau atkal Castagnolā, bet karts nostaigās vēl no Cīrihas, lai laimes vēlējumi no abiem nāktu reizē. Ar šo «dievu dzērienu» iesākat jaunu gadu, tad ies. Mīļi sveicieni un skūpsti no Jūsējiem.

260.

E. SKUBIĶIM
Kastaņolā 1913. gada 2. janvārī

Laimīgu jaunu gadu, dārgais draugs! Sasniegt visus Tavus karstākos vēlējumus: aukstāko ziemeļpoli un ledus lāčus, un mamutus, un citas aukstas lietas! Bet gan jau Tev gribēsies arī silta ciemojuma dzimtenē, - to arī! Un visu labu un mīļu! Kl[ārai] jau aizrakstīju mīļus sveicienus. Paliec vesels, mīļais. Daudz laimes no Tava
                                                                                [paraksts].

261.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 2. janvāri

Manu mīļo sirdsziediņ, es pilnā domāšanā, ko un kā rakstīt par Tevi Tavā jubilejā. Es pielikšu par to lapiņu klāt. Bet saki Tu arī, sirdsiniņ, ko un kā; neesi atkal tik noslēdzies un pārāk maigs kā toreiz, pirmoreiz ar to kroni, kur Tev zuda ilūzijas. Es gribu to par labu vērst, bet ar Tavu ziņu. - «D[ienas] L[apā]» lai nemin vecas 1894. g. polemikas. - Tāpat lai nemin Tevi «D. L.» līdzstrādniekos, Tu slimo, jāsargājas no uztraukumiem, un tad nāktu polemikas. Tā es rakstu arī Pīpiņam. Vislabāk tagad Tev palikt gluži neitrālai; tikai «Domās» lai min. Un tad, kad pieprasīs arī «Druvā» un kad arī tur būs jubilejas numurs. - Kad dakteriene nemasē, tad es viņai aizrakstīšu un sadrāzīšu drusku. Tev taču labāk vēl drusku paārstēties un tad tik pauzēt. Varbūt arī vainīgi tiešām tie aizmirstie 10 fr. Kaut gan es neesmu pārliecināts, ka aizmirsu. Es vakar dabūju grāmatplauktus un tūliņ iekrāmēju; pazaudēju dienu, bet ļoti nopriecājos. Man tāds siltu jūtu uzplūdums priekš Tevis, manu mīļo dārgumiņ, manu dvēselīt, lido.

262.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 2. janvāri

Manu sirdsdziļumiņ, sirdssiltumiņ, saņēmu visas Tavas skaistās kartiņas, arī to laimeskartiņu, to bēdīgo dzīvībiņu, kura gan arī reiz sāks smieties. Neesi arī Tu bēdīgu sirdi, viss jau iet labi, redzi, kā visi Tevi mīl, kā kijevieši Tevi piemin, arī Klaustiņš saka, ka Tu gan daudz cietusi, bet uzvarējusi. Ko Tu gribi vairāk, mīļo sirsniņ. Labāk smejies kā par to sapņa piepildīšanos. - Mierlauka piezīmes sūtīju Tev kā materiālu «Atriebējai», var būt vajadzīgs. - «Ur[iels] Akosta», pēc Mierlauka kritikas un cita spriežot, būs laikam liels vilcējs, savus 100 rbļ. honorāra jau dabūsi. - Te arī ziņa, ka A. Krauzes jkdze lasīs par Tevi referātu. Uz laukiem arī tagad itin bieži uzved Tavas lugas. Atraksti drīz par maniem Tavas jubilejas lugas projektiem, lidido.
Līdz ar jaunu gadu kamēlija zied. Lido.

263.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada 3. janvārī

Mans mīļais, dārgais, priecīgus svētkus vispirms un laimīgu jauno gadu! Vairāk atpūsties Taviem pārpūlētiem nerviem, drusku dzīvesprieka un daudz spēka uz lielajiem darbiem! Par visu - atpūtas, atpūtas! To Tev visvairāk vēlu, jo pats pēc tās dzenos. Būs atpūta, neuzņemsim uztraukumu tik dziļi, nebūsim rūgti un tā tiksim spēcīgāki. Es jau tagad, drusku atpūties, tā priecājos, ka no Tevis novērsīšu boikotu, un tā priecājos arī par Tavu sirsnīgo atzinību, ko izsaki man uz «Gala u. sāk.» iznākšanu. Grāmatu vēl gaidu. Esi vesels un stiprs, un priecīgs!
                                                                                            Tavs [paraksts].

264.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 3. janvārī

Mana mīļā dziļā dvēselīt, Tu jau viena mana dzīvība, kā es Tev nebūtu rakstījis? Tagad tikai pa svētku laiku, uz jaungadu, pasts apkrauts ar darbiem; gan jau dabūsi visas manas vēstules. Vienas man būtu sevišķi žēl, tur bija izgriezumi, draugu biedrības referāts un arī mani plāni par Festspiel uz Tavu jubileju. Uz Tavu atbildi uz tiem es jau nepacietīgi gaidu. - Antonam toreiz visu aizsūtīju. - Kad dakteriene aizbrauks, Tu varēsi vairāk atpūsties. - Es atkal redzēju sapnī it kā Niedru un Andr. Upīti, it kā Up[īts] būtu ko sliktu par mani rakstījis. - Vai Ekterim manu karti aizsūtīji un pierakstīji klāt? Resnevic atrakstījusi ļoti sirsnīgi, rīt sūtīšu, lido, lido.

265.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 3. janvāri

Mans dārgais sirdsavotiņš, aizrakstīju Tev vakar divas kartis, mani uztrauc, ka Tu nesaņem kārtīgi. Es «Domas» dabūju un aizsūtīju Tev «Jaun[ības] Tekas». Te jauna kvīts - jau ir pāri par 2000 r. Pēc mana sapņa vajga 3000 r., jo bij 8000 fr. - Te turpinājums no Klaustiņa raksta. - Tavas lugas tagad izrāda ļoti bieži uz laukiem un Rīgā, priecājies Tu arī, mīļā sirds. - Resnevicienei es jau atbildēju, ka Tu slima un Cīrihā, bet viņa tik mīļi raksta, ka Tu arī vari pāris vārdu aizrakstīt: Roma, Via XX Settembre, 68. - Avīzēs nekā svarīga nebija. - Kamēlija zied atkal, tas uz labu mazam pūkam. Tava zvaigznīte arī ļoti jauki spīd vakaros man logā; Tu viņu arī redzi savā logā.
Te izgriezums, kā Andr. Upīts taisa sev reklāmu. Latv[iešu] biedrībā Veinberģis esot uzvarēts. Manu sirdsdziļumiņ, lidido, lido.

266.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 4. janvāri

Manu mīļo sirdsdārgumiņ, Tu esi tikusi vēl vājāka pēc mana apciemojuma; vai dakteriene Tevi nokausējusi vai pats apciemojums, vai kāds cits iemeslis. Tava jubileja un balva, kura arvien vēl aug, Tev arī nedara vairs prieka. Nu jau ir 2100+Liepājas 200+Fonda 200 =2500, vēl nāks abi teātri ar 500 r., tā ka 3000 var jau skaitīt par pilnu. Vēl jau arī tie progresīvie ļaudis, kuri slepeni krāj un uz reizi nodos, varbūt sanāk 4000 r. - Kad Tu negribi, ka es par jubilejas lugas projektiem runāju, tad es to arī nedarīšu, kaut gan man bij arī vēl citi. Īsas biogrāfijas gabaliņš man tagad ir grūtāk rakstīt nekā kas lugasveidīgs, jo izsviež mani no sajūtas. Bet var arī to. Tas nu viss, un vairāk es par to jubilejas lietu nerunāšu, esi mierīga, mīļā sirsniņ, ļauni tiešām nebiju domājis. - Teātrs uz svētkiem izrāda tikai 1 reizi «Vaideloti» un «Pusideālistu» un 2 reizes «Urielu». No mums vairāk nekā, viņš priekš mums sevišķi nepūlas. - Skubiķis prasa 200 fr., es solījos 100 fr. dot; var pat gadīties, ka atdod. - Veinberģis par sapulču vadoni nau ievēlēts. «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» lieliski priecājās. Manu sirdsdvēselīt, lidido.
Iesāku atkal pārrakstīt «Jāzepu», lido.

267.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 4. janvāri

Manu mīļo sirdsspožumiņ, manu dvēselīt, labi, ka nu reiz dabūji tās vēstules, nu varēsi atspirgt; cik dikti tuvi mēs taču esam, kā tās jaunmodes precīzijas mašīnas, kas tūdaļ maitājas, kad tik krislīts iekrīt. Dakteriene nu arī būs prom, tad atpūtīsies. Vai. ēd mājās? augļus vien? Man saimniece no majales svētkiem uznesa gaļu; laba bij, bet nepanesu labi. Bet zvirbji gan pēc viņas stipri dzinās, tikai laikam bīstama, ka tik garšīga. - Lasīju Antonu, - cik Tu brīnummīļi esi par mani rakstījusi, tāda liela visu aizdodoša mīlestība. Kad es tagad varētu Tev rakstīt to Festspiel, es kaut cik arī varētu justies kā parāda atzinējs, tā būtu tikai tāda Schnldschein. Tu tik daudz aizdevi, nu Tu esi vāja un nevari atspirgt arī no tā, arī no māju zaudēšanas, ka nevarēji mamiņu redzēt, arī no mājudarbu darīšanas, no visa. Atdot to visu vairs nevar patiesībā, bet varbūt piemiņā? - Gaidīšu atbildi, sirsniņ, bet tikmēr jāēd atkal majale. Majalei bij grūti ēst, majali arī ir grūti. Vaguļi dzīvi, dzīvi, dzīvi, kad tik nenāk Tev virsū, lai māci dzejot. Lido, lidido.

268.

A. UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 7. janvārī

Ļoti godāto kolēģi,
saņēmu Jūsu laipno karti; «Vārdu» vēl nē, grāmatas mēdz pienākt lēnāk (piem., «Galu un sāk[umu]» es vēl neesmu dabūjis). Daudz paldies jau tagad par «V[ārdu]». Novēlu priecīgus svētkus un jauno gadu! [Paraksts.]

Atklātnes malās rakstīts:
Nupat saņēmu arī «Vārdu», tas nau vārds, nau grāmata, - tā ir vesela bibliotēka! vesels kritikas parlaments un turklāt [teksta bojājums] asambleja, jo te ir taisni dzīvā kritikas doma, kas dzīvai mākslai nodibina pastāvēšanas un attīstības kārtību. Imponējoša sapulce. Paliekat sirsnīgi sveicināts no [paraksts].

269.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 7. janvāri

Manu mīļo sirdsiniņ, tad nu ir pirmais saules stariņš, ko no Tevis šodien sagaidīju. Cerēšu, ka neapdzisīs atkal, rokās turot, bez ziņas, bez iespējas ko darīt. Kamēlija gan zied, tur zinu, ko darīt; un viņa vēl laiž citus pumpurus. Par mani Tev nau ko bēdāties, es jau zinu, es tikšu vesels, es dabūšu izeju, un Tava vēstule jau nemaz nevar sabēdināt, viņa jau mīļa un laba. Tikai Tu pati esi vārgāka tikusi nekā biji, tās tās vienīgās bēdas. Bet neraksti tādēļ plašāk, nelūko neko izskaidrot, kopies tikai un atpūties. Ar ēšanu Tu esi ierīkojies labi, saimniece godīga, varbūt tās saknes Tev palīdzēs. Ar vēstulēm nepārņemies; vismaz es Tev vairs nesūtīšu tādas, kur jāpieraksta klāt. Biruta atsūtīja savu ģīmetni, vai gribi redzēt? - Vai Damberģim uz Jelgavu nosūtīji? - Atsūti man atpakaļ izgriezumus, es viņus uzglabāju. - «Gals un sāk[ums]» iznācis kā sludināts; bet es vēl neesmu eksemplāri dabūjis; kā tad es Tev nebūtu sūtījis? «Jaun[ībasj Tekas» Tev aizsūtīju. - Te ir kvīte, «L. A.» paša N nau vēl: tur būs teikti vārdi. - Kijeviešiem labāk neatbildēt; kad liksi «D[ienas] L[ap]ā», tad «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» ņems ļaunā. Varbūt «Domās». Manu sirdsmīļ[umiņ], lido.

270.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 7. janvāri

Mīļā sirds, gribēju priekš Tavas jubilejas ko rakstīt un lasīju «Ziedu klēpi», izlasīju visu cauri un sabijos. Kā es to nebiju ieklausījies, kad Tu lasīji priekšā? Tas jau ir lielākais, ko jel kad esmu lasījis! Kā to neviens nau redzējis? Es visu nakti negulēju. Mana sasodītā nelaime, ka es nelasu nekā, ne Tava, ne sava. Kad būtu lasījis, daudz kas būtu citādi. Tas ir, ka es netieku pie sevis, nau laika. Nebūtu vajdzējis nemaz rakstīt «Galu un sākumu». Un te Tu visa esi. Tikai brīvības! no tā viss iztek. Tev vajdzēja gluži citādi dzīvot. Tu rādījies man tādos uzskatos, kas Tev pretī, un nu tik es redzu, ka tie bij putekļi no maniem uzskatiem. Tu nebūtu arī slima tikusi. Bet nu Tu drīz atspirgsi un tad sāc pa jaunam. Bet par to nau jārunā vēstulē. Es tik tā aizrāvos. - And[rejs] Up[īts] atsūtījis «Vārdu», par mums ļoti labi; Herm[anis] par «Ziedu kl[ēpi]» labāk nekā līdz šim; bet viss pavisam nepietiekoši. Labi bij, ka piedalījāmies. Par brāli vāji. Bet varbūt nākamreiz varēsim nepiedalīties, jo viņš rakstīšot vēl pret «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» un aizskaršot arī Tevi. - Sākšu Tev maksāt savus parādus, procentu briesmīgi daudz salasījies. Nopērc par % īstu malagu. Atsūti arī man skaistas kartiņas priekš Tevis. - Tu man raksti ļoti skaistas. - Vītolam balva ir tik 3500 r., Tev ar būs. - Tev jaunsgads sākās ar negaršīgu vīnu, man sākās bez piena, col la fame. Bet lido, lidido.

271.

L.KALNIŅAI
Kastaņolā 1913. gada 8. janvārī

Priecīgus svētkus, laimīgu jaunu gadu un visu labu labajiem draugiem! Daudz paldies par mīļajiem sveicieniem.
                                                                                                        Jānis.

272.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada. 8. janvārī

Priecīgus svētkus un daudz, daudz laimes jaunā gadā! Vispirms veselību Jums abiem, zelta ļautiņi, tad - mazāk darba un vairāk ienākumu, un Tev, mīļo brāli: tikt par pilsētas domnieku un galvu, tās ir tās važas, ko Tev varu novēlēt. Atklātības darbinieks Tu arvien esi bijis, un Tava darbība vistuvākā sakarā ar pilsētas saimniecību, tātad tik uz priekšu! Savu lielo romānu laimīgi nobeigt. Publiku viņš jau ir iekarojis un iekaros vēl vairāk. A[ndreja] U[pīša] kritika nāk no konkurenta un nekrīt svarā. Turies pie Klaustiņa. Par A. U. Tu laikam nezināji, ka viņš ir «Domu» redaktors, jo Tu uzskaitīts līdzstrādniekos. Redz, tā iet, nevar izbēgt; jābēg vien pašam. Tas būs man arī jādara aiz cita iemesla: ar veselību neiet, kā vajdzētu, jāiet atpūsties. To pašlaik Elza dara. Tādēļ Tev arī tā lieku pie sirds veselību: jo Tev daudz darba priekšā, visā nopietnībā Tev jāiet pilsētas pašvaldībā. Kādā kasē Tev Jābūt par direktoru vispirms. Bet nu daudz skūpstu no Tava [paraksts].

273.

A. BALABANOVAI
Kastaņolā 1913. gada 8. janvārī

8.1.13.
Dārgais biedri! Jūs daudz esat nodarbojusies, teorētiski un praktiski, ar jautājumu par laukstrādniekiem, sevišķi labi Jūs pazīstat Itālijas apstākļus. Griežos pie Jums ar lūgumu norādīt man literatūru par darba sagādes birojiem, ko būtu organizējuši paši laukstrādnieki. Vislabākais manam mērķim būtu bijis praktiskie šo biroju statūti. Tādi droši vien eksistē, un ceru, ka tos izmanto.
Es, kā redzat, arvien vēl dzīvoju Lugānā. Ceru, ka Jūs esat vesela un ka Jūsu nenogurstošā, slavenā darbība vēl tikai nostiprina Jūsu spēkus, kuri man vienmēr imponējuši.

274.

V. DAMBERGAM
Kastaņolā 1913. gada 8. janvārī

8.1.13.
Ļoti cienīto kolēģi!

Saņēmu Jūsu laipno vēstuli. Viņa izklīdināja manas šaubas par dzimtenes pasta labām īpašībām un nes labas ziņas, ka mūsu jaunie talanti no inteliģences ir uz pareiza ceļa: uz literatūras lielo darbu sagatavojas ar pamatīgām studijām. Tas agrāk tā nebija un palīdzēs daudz mūsu kultūras attīstībā, sevišķi formālā ziņā. Jūs mīlat formāli pilnīgo Puškinu un sevišķi raksturiski Danti - to mīlot, vajga daudz spēka -, esat labi izvēlējušies klasiskas studijas, vai Jūs nevilina arī studēt latv[iešu] valodu, kura vajdzīga mums kā pirmā forma, no Jūsu dzejas jau var nojaust, ka Jūs tiecaties pēc kultūras arī dzejā, un jo vairāk tad, kad neliek tik daudz svara uz veidojamo vielu. Šī gara virziena talanti mīl būt mākslas apspriedēji mākslas garšas dēļ - mums viņu tik maz -, pie Jums es to redzu arī, un Jums te īsti dāvanas, viena jau, ka Jūs rakstat īsi un dzīvi no vajadzības izteikties.
Novēlu Jums labākās sekmes arī turpmākā darbībā, kurai sekošu ar vēl lielāku intresi, kad nu Jūs pazīstu personiski, un gaidu uz Jūsu atsauksmi arī par manu grāmatu.

275.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 8. janvāri

Mīļā sirds, Tu raksti tik gari un tik mīļi un visu skaidro, tas ir li, bet par daudz. Pirmais un pēdējais Tev ir: kopies un taupies. Nekur nepiepūlies. Es jau vainīgs, ka negribot aizkustināju, bet es nedomāju, ka Tu uz tām pāris rindiņām atbildēsi. Tā es vakar arī aizkustināju, neatbildi uz to. Mums jāraksta tikai schreiben Briefe. Par to prieku man tik jāatbild pāris vārdos: es jau domāju, ka arī, pēc sava veida, Tev rādu, kā prieks jāsajūt; bet, kad Tu sajūti, ka nau, kas par Tevi priecājas, tad lai paliek. Bet Tu jau no visa vairies, noli me tangere, tikai brīvība, kā Strindberģis visur redzēja tikai uzbrucējus. Kad tiksi veselāka, gan nebūsi tik vārīga. Tad kop pozitīvi savu lielumu - tas Tev ir -, nevairies vien negatīvi. Pēc «Ziedu kl[ēpja]» lasīšanas es redzu, kā Tu nāksi uz augšu. Tu vari jau tagad priecāties, arī jubileja tur palīdzēs. - Kalendāru es saņemu, li. - Ģīmetnes nemeklē, es aizrakstīju Ekbergam, lai pagādā. - Tev aizsūtīju vakar 100 fr., no tiem 50 priekš prieka eksperimentiem. Skubiķa 50 fr. - Iemet pastkastītē vēstuli Damb[ergam], vajdzētu viņa rokrakstu likt apspriest grafologam, Cīrihā ir; brālim un tantiņai pieraksti klāt. Tantiņa šodien atsūtīja sveicienu. Lidido.

276.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 11. janvārī

Mīļo sirdsiniņ, lielais kamēlijas zieds vēl ir pilnā svaigumā, un nāk jau otrs uz ziedēšanu. Vēl būs 2 lieli un 2 mazi. Tas tagad tas galvenais. Saņēmu abas mīļās kartiņas un izgriezumus par draugu biedr[ības] referātu. Sūti arī vakarējo Freinberga vēstuli atpakaļ un ja vēl kas būtu no izgriezumiem. - Apskaitīju savus pērnos izdevumus: ir 3800 fr.! un briesmas! Agrāk mums abiem kopā nebij ne pilni 3000. Krāj nu mantu, ko kodes neēd! Neesmu vēl izrēķinājis, kā tas lēcies un kas aizlēcies. Kāds tad ir Tavs rēķins? Arī būs labais. Labi, mazākais, ka ir, no kā izdot. - Šodien nau avīžu, rīt arī nebūs, mājās ir ziemsvētki. Vai brālim aizsūtīji karti, pierakstīdama klāt? - Man nau vairs Tavu kartiņu. Kad nebūs citu, ņemšu Lugānas Kunstmotive un, ja to netiks, tad Natale Pisoni, ir gluži jauna sērija no vecām, gabals tre ghei. Lido, lidido.

277.

H. ASARAM
Kastaņolā 1913. gada 11. janvārī

11.1.13.

Mīļo Herman, es tomēr nevaru ilgi dusmoties uz Jums, veca draudzība taču pārvar Tikai tā labā vēstule, ko biju Jums norakstījis pirms tā incidenta, to gan nenosūtīju. Un, kad Jūs tik mīļi runājat maniem vārdiem kā «Saules griežos» un turpat lasu no Š[anteklēra] mīļus sveicienus Asp[azijai] un man, tad rakstu atkal. To nelaimīgo incidentu jau galā var saprast kā pārpratumu, jo Jūs uzskatījāt Asp. jubilejas balvu kā pabalstu slimniecei, kamēr īsti tas ir godinājums mūsu tautas lielākai sievietei. Jūs dusmojaties, ka sievietes bij aizsteigušās ar iniciatīvi priekšā, kamēr «D[ienas] L[apa]» bij aizmirsusi, un ka «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» tūliņ izlietoja to savā labā, kā jau izg[ājušo] reizi arī.
Jūs sākat izskaitīt manas bagātības - un vēl ar ziņu nepareizi -, kas bij jo mazāk smalkjūtīgi, tādēļ ka kādā vēstulē biju Jums rakstījis par savu uzskatu uz mantu kā uz tautas mantu (savā laikā par to runāšu atklāti). Bet, pazīdams Jūs kā godīgu cilvēku no seniem laikiem - jo tikai tādu es turu par savu draugu -, es ceru, ka arī šinī reizē pie kļūdīšanās ir vainīgs [1 nesalasāms vārds]. Jūsu prāts un takts, bet ne sirds.

278.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913.gada 12. janvārī

Mīļo zelta ziediņ, saņēmu projekta lapiņas un 2 ģīmetnes, un mīļo mazo kartiņu. Tev vajdzētu uzrakstīt pašai kādas 5 rindiņas par to leļļu spēlēšanu fantāzijā vai atsūtīt to nodaļu, ja ir gatava. - Āronam vari gan tā rakstīt, Līgotnis to dara aiz bezkaunības, un lai to ievēro. - Birznieks-Upīts prasa ģīmetni, bet, kā nu atceros, tad šī viņam jau [ir], laikam grib vēl citu. Man ir tā Rufa, kura Tev sevišķi patika, en face, bet tai tikai viens eksemplārs. Apstellē pie Rufa, varbūt Tev arī nau. Varbūt pie tā paša gadījuma Tu arī pati liksies noņemties, būtu ļoti li, un jubilejas gadījumā arī vajdzēs; laikam Pīpiņš drīz vien pieprasīs, varbūt arī Jesens. - Pastāsti, kā Tev iet ar veselību, ar bādi, ēšanu, vingrošanu, jogurtu. Lido.

279.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1913. gada 12. janvārī

Mīļais, cienījamais draugs!

Vispirms laimīgu jaunu gadu ar tikpat sekmīgiem darbiem un ar vēl lielākiem panākumiem! Ar intresi gaidīšu uz rakstu par m[arksisma] filozofiju. - «Vārdā» man patika ļoti tā jaunā definīcija; universālisms. Viņa iet ne vien uz kosmismu, kas pilnīgi pareizi (piem., «G[als] u[n] s[ākums]»), bet arī uz visām šīs dzīves parādībām, vēsturi, psihiku, mikrokosmosu, sevi. Metode impresionisms, labāk pointilisms, kur impresijas punkt[os] izvēlēt[as] dialektiski. Tas ir plašs temats. - Par grafoloģiju gribēju teikt: tā nau zinātne, bet māksla, piem., kā ķirurģija. Principi varbūt pareizi (vēl maz izpētīti!), bet jāmāk viņus piemērot. Grafoloģija vēl nebūt nevar būt mehāniska mēraukla psihiskai dzīvei; vēl jāpūlas vairāk citiem līdzekļiem izpētīt psihiskās parādības. - Kādā Liepājas kalenderī kāds raksts par mani, lūdzu to arī atsūtīt. Mani viss intresē, ko jūs rakstāt. Sveiki! [Paraksts.]

280.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1913. gadā, ap 13. janvāri

Mīļo veco Matīs!

Kādas nu lietas dara Tavs «Dz[imtenes] V[ēstnesis]»? 301. N top spilgti nosodīti «kādas literāriskas kliķes darbi» - Upīša «Vārds». Bet - no šis kliķes līdzstrādniekiem ir vai vesela 1/3 daļa «Dz. V.» līdzstrādnieki! Pats «Dz. V.» redaktors Līgotņu Jēkabs ir arī apkarotās kliķes līdzdalībnieks! Jā, vēl vairāk: apkarošanas raksts ievietots paša Līg[otņu] Jēkaba vadītā nodaļā, feļetonā! Līg. J. pats sevi izper. Par «Dz. V.» līdzstrādniekiem es ieskatu vēl: Jaunsudrab[iņu], Ieviņu, Vainovsku, Leonu Paegli, Antonu (laikam arī «Dz. V.» redaktors), arī Asp[aziju], kura nau aizgājusi, bet tikai nostājusies neitrāli. Un nu - kam «Dz. V.» izsaka pārmetumus par piedalīšanos pie «Vārda»? Viņam vajdzēja īsti sapulcināt visus savus līdzstrādniekus un redaktorus, vainīgos redaktorus atlaist no amata un citus apdraudēt, - bet «Dz. V.» - uzbrūk man! un vēl neitrālai Asp.!
Kā visu tādu izturēšanos lai sauc? Ir tikai viens vārds - liekulība, un to pieļauj mans vecais Matīss? - Viens izskaidrojums vien ir tādai parādībai - mūsu avīžniecības dziļā pagrimšana. Mūsu vecos laikos, strīdos ar «B[altijas] V[ēstnesi]», tas tādas lietas taču nedarīja. Tikai F. Veinberģis to ieveda praksē, un visa avīžniecība no viņa mācījusies. Nelabu mantojumu viņš sev atstāj, bet nelabi arī esat jūs, mantnieki, kas to pieņem.
Nepareiza jau ir šī mākslas ievilkšana sīkās kliķu intrigās, kuras Rīgā sauc par politiku. Garīgi nespējīga politika uzmetas par visas kultūras dzīves noteicēju, kā senāk reliģija, un šķiro mākslu, kuru var šķirot tikai filozofija - pasaules uzskati, kā. tagad mēdz teikt. Nejēdzība jau ir šī zvejošana pēc rakstniekiem, kā pie Berga bazara bodniekiem. Bet, taisni riebjas, kad visi laikraksti sludina stingru nošķiršanos rakstniekiem un paši par līdzstrādniekiem pievelk un pieņem arī pretēju uzskatu rakstniekus, un uzbrūk tiem, kas nenāk. To tāpat dara arī tie laikraksti, kur sakās stāvam par mākslas neitralitāti, kā, piem., «Dz. V.» - Asp. un mani dzejoļi nenozīmīgi, kad viņi «Vārdā», bet, kad būtu «Dz. V.», tad būtu nozīmīgi. Mēs lai apkarojam diletantismu! Bet vai tad rakstnieks var noteikt iepriekš, kādi raksti un rakstnieki būs žurnālā un nu vēl kādā rakstu krājumā? Pārmetējs pats to labi zina un tomēr pārmet, - tā ir liekulība atkal. - Ar liekulību un pagrimšanu izskaidrojas viss karagājiens pret Asp. toreiz, un nu. «Dz. V.» dara taisni to pašu. Nē, nau vairs mums avīžniecības, kur godīgs cilvēks varētu strādāt līdzi, ne žurnālu, ne rakstu krājumu. Atliek tikai palikt gluži vienam, lai paliktu skaidrs. Vai ja būtu kāds mākslas žurnāls? Bet kur? Politika viņu apēdīs, publika grib tikai politiku. Mēs vecos «D[ienas] L[apas]» laikos gribējām kultūru, arī mūsu politika bij kultūra. - Nu paliec vesels, mīļo Matīs, turies Tu pretī tam pagrimšanas garam, palikdams arī pie sava politiskā virziena, kā es palieku pie sava. Sveiks!
Līg. J. referātā par draugu biedrību nostāda pirmā vietā F. Bārdu, kamēr Gross - Asp. Vai to lai sauc par nepatiesību, vai par politiku? Vai tagad «Dz. V.» politika prasa uzbrukumu Aspazijai un man? 35 gadu jubileja jau sen pagājusi. Nu vesels, mīļo veci, sveiks.

281.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 13. janvāri

Mīļo sirdsiniņ, pašlaik jaunais mēness un Venēra gluži tuvu; vakar vēl bij tālu. Mēness iet ļoti ātri uz priekšu. Te būs arī viena balta puķīte. - Tās Ēģiptes kartis raksti man, lai būtu visas vienkopus Tavā albumā, kur tā vairāk nekā otrā albumā. - Te arī ziemsvētku dāvana no Lepska, tā būs laikam otrā, tātad kopā kādi 150 r.! Pateicies ar' Lepskim, kaut gan es jau pirmo reizi darīju to. - Uz laukiem arī rīko Asp[azijas] vakarus. Tā nu ir jauna parādība, viss iet uz Tavu birku. Lielajās avīzēs nau kvītu, jo pašlaik svētki. - Freinberga projekts ir domāts uz šo Jaungadu, un no manis paša viņam iestāstīts. - Tam nau daļas ar Festspiel. Freinberģim ½ loksnes nemaz nevajga, var mazāk, viņš laikam honorāra nemaksās; vismaz par to nerunā. - Cīrihā nau vēl jaunas kartiņas, nāks tikai martā, bet Pisoni Natale ir jau gluži jaunas sērijas no salāpītām vecām, la dozzina 40 ghei! - Birutai nabadzītei laikam gājis vāji ar izrādi; bij priekš svētkiem, un tad jau vienmēr ir tukšs. - Neraksta vairs nekā. - Kad Tev šīs Lugānas nepatīk, es izmeklēšu no Pisoni. - Kā tad Tev gāja ar tām viešņām? Vai Lerch paliks Cīrihā, kur taču viņai nepatika labi? - Lido.

282.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 14. janvāri

Mīļais, spožais kamziediņš, labi, ka Tu nu taisies līdzi tai kamēlijai - viņai otrais zieds stipri vien jau veras. Kad Tu 6 stundas guli, tad tas jau jāskaita par normālu. Piena panešana liela lieta; nez tik, vai būs ilgi, jo man agrāk arī tā bij uz kādām pāris nedēļām. Vai jogurtu vēl ņem? Un kā ar bādēm? Tās nepalaid. Krama atgriešanās gan vislabākā zīme. Bet nu nesāc atkal aplam taupīt; es jau Tev aizrakstīju savu izdevumu skaitli, lai Tu būtu taisni drošāks izdot, jo arī es daudz esmu izdevis. Kad Tu sāksi ierobežoties, tad Tava veselība to arī darīs. - Še līdzi «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» pret Up[īša] «Vārdu». Es uzmetu reizē vēstuli Āroniņam, lai viņu drusku iebaidētu Līgotņa dēļ un uzturētu citādi labā prātā priekš Tavas jubilejas. Izlasi un atsūti vēstuli un N atpakaļ, un saki, vai lai sūtu to vēstuli. - Citādi avīzēs nau nekas ievērojams. Vai Tu «Dz. V.» dabū pate arī? - Es apstellēju «Druvu». - Bij jāmaksā Sibīrijas Sarkanam krustam arī 20 fr. un būs vēl ik mēnešus jāmaksā kaut cik. Vakar no saimnieces dabūju Schlagsahne. Lido, ziediņ, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Labi, ka Tev vakar aizsūtīju Ēģiptes kartis, Tev sāk nākt tādas kā Pisoni, Lido.

283.

MERKERAM
Kastaņolā 1913. gada 15.janvārī

Ļoti cienītais Merkera kungs!

Jūsu adrese man uzdota priekš B. Dambekalna kundzes. Esmu nosūtījis divas pastkartes uz šo adresi, bet neesmu saņēmis nevienu atbildi. Laipni lūdzu pāris rindās sniegt man izziņu, vai D[ambekalna] kundze nav vēl ieradusies jeb vai adresē ir kļūda. Pēdējā gadījumā lūdzu atgriezt man atpakaļ manas pastkartes.
Šveice, Kastaņola                                                                      Augstcienībā, A. Nagliņš.

15.1.13.

284.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1813. gada 16. janvārī

Mīļo sirds Veniņ, līdz ar mīļo sampuķīti bij arī izgriezums par «Urielu». Vai tad Tu to negribi uzglabāt? Par Tavu tulkojumu, un tās ovācijas jau nebij domātas Guckovam, bet Tev. Tādēļ būtu Tu pate uzglabājusi. - Ar tām sērijām es nu esmu skaidrībā: vai nu Pisoni, vai Veronesi. Šī ir Veronesi. Sastādīsim tādus albumus: bellissimo un necessario. Šodien nau avīžu un nau ko pastāstīt. Atraksti par tām fotogrāfijām - vai Tu neiesi pie Rufa noņemties un reizē pastellēsi divas no manām, no tās, kura Tev patika, en face (ne tā niknā un ne tā, kura no partijas izdota). Upīts prasa priekš izdevuma. Lielais prinzeschen Šorgenfrei ļoti skaists. Lido.

285.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 16. janvāri

Mīļais sirdsziediņ, Tavu skaistu kartiņu! To pašu skaistāko Tu atdevi. Un man tik Pisoni Natale. Bet jāatbild: izgriezumus, kas uz Tevi zīmējas, protams, paturi Tu. Te par «Urielu» iet atpakaļ. Vēl man ir pāris no veciem laikiem: par «Šķidrautu» un «Düna Zeit[ung]». Gribi, aizsūtīšu. - Soldati aizrakstīju, lai aizsūta veronāli taisni Tev. Kapseles lai pērk pats. - Karti Kugam paraksti un aizsūti: bij atsūtījis jaungada sveicienus. - Birutas karti atsūti man atpakaļ. Par to deklamāciju vakaru Cīrihā es rakstīšu pats Līvam, lai Tu nezinātu; saproti. - Es vēl šaubos, vai sūtīt to vēstuli Āronam; rakstīta pirmā uztraukumā. Nogaidīšu vēl, ko Tu sacīsi rīt. - Tavus sūtījumus, kurus Tu mini, esmu visus saņēmis. - «Vārdu» paturi, tas jau ir Tev dāvāts. Man arī ir cits. - «Druvu» nupat tik. apstellēju, jāgaida vismaz nedēļa. - Avīzes Tev sūtīšu. - Vēstule Damberģim būs arī zudusi, kreņķis. - Rufs laikam vēl dabūs to fotogrāfijas negatīvu. Citādi nezinu, ko darīt, jo man šis ir tikai viens un no drukātavas atpakaļ nesūta. - Ja Tev netīk Rufs, tad ej pie cita fotogrāfa, bet ej gan. - Ar bādēm posts, visas saimnieces dod par aukstām, taupa naudu. Prasi, lai dod heisses japanisches Bad «42°». - Tev ir liels ielūgums uz Academia Sociale con Concerto e Ballo. Tas nu būtu tas. Lido, lidido.

286.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 18. janvārī

Mīļo sirdsiniņ, aizsūtīju Tev vēstuli ar pulka pielikumiem; tur ir atzīmēts, kas jāsūta atpakaļ. - Ja nu kolonija varēs vien, tad jau laikam rīkos Tavu vakaru; rakstīju Līvam kā priekšniekam, lai Skabarga tura to priekšlasījumu par Tevi un Biruta deklamē. - Man sapņi arī bij nepatīkami: zaldātu vesels pulks man dzinās pakaļ, iebēgu mežā. «Новое время» redzēju un pareģotāju, u. t. l. - Te ir tādi notikumi, ka resnais Beppo aizgājis no mātes un dzīvo pie Pultonchi. Dinlias brūtgāns apprecējis citu. - Tavas blakusistabas jau ir labas, bet ir taču jau izīrētas.
Labi, ka Tu nu ar ēdienu iztiec labi. Lido.

287.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 18. janvārī

Mīļo sirdsdārgumiņ, Tavas kartiņas vienmēr kārtīgi. Aizvakar aizsūtīju Tev vēstuli ar vairākiem pielikumiem. Avīzes tagad arī sūtīšu (jau 2 dienas sūtīju), tikai «D[ienas] L[apu]» ne tūlīt, jo tur adrese ir Herrn N[aglin]. Šodien «Dz[īvē]» ir 2 Asp[azijas] vakari, abi Tev par labu. Naudas bij jau līdz 2400 r. Un «vakari» nu tik sāks nākt, būs vēl daudzi. Tev arī prieciņš. Liepājā publika atkal vēlējusies visvairāk Tavas lugas. Raksti vien tik jaunas, gan tad redzēsi, kā Tev priecīgi ies. Bet tikai kopties Tev pašai jākopjas un daudz jāuzmanās, lai māgu nemaitātu kā nupat atkal ar to karbonādi. Bet tādas lietas jau atkal ātri pāriet; gan jau tiksi gluži. vesela. Kad dakteriene pārbrauks, varēsi vēl kādu kūri paņemt. - Par manu veselību un ēšanu nau ko bēdāties. Drusku ģīmī sāpes, bet es tās izspaidu. Ēst ēdu gluži kārtīgi. Es tagad esmu ar lieliem eksperimentiem iekārtojis savu ēšanu; bailes man bij tad, kad es pērn piepeši paliku nenokārtotā ēšanas jautājumā. Nu es esmu gluži neatkarīgs no citiem - ēšanā. Es ceru tagad, kas man izdevās te, tas izdosies arī citur. Pamazām jau iet, bet tomēr iet. - Šodien būs annale Academia. Mūsu māja arī taisījās iet, bet vakar vecim atkal notika nelaime ar kāju: iecirta ar cirvi. Bet ir sīksts vecis, izdilis, bet šodien vaina jau labi apdzijusi, nau sarkana. Man pat tik ātri nedzīst. Atlabsti nu Tu, mīļo sirsniņ, lido.

288.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 19. janvārī

Laimīgu jaunu gadu!
Mīļais draugs,
saņēmu abus Jūsu naudas sūtījumus ar lielo paldies! Bet no Iniņberga neesam saņēmuši vēl nevienas grāmatas - ne «Saul[aina] stūrīša», ne Kraujas «Pusideāl[ista]». Gaidīšu arī no Jums vēstuli.
Še tā solītā ģīmetne. Viņa man ir tikai šī viena pate. Pakaļpastellējumu fotogrāfs neesot uzņēmies izdarīt. Labi būtu, ka šo varētu uzglabāt pēc drukāšanas. Ģīmetne uz pastkartis ir tā pate, kuru sūtīju jau Iniņbergam priekš Kop. rakstiem. Bet, vai viņš to saņēmis, nezinu, nau rakstījis. Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti. Sveicinat tāpat Krauju. Vai viņa raksts par Asp[azijuJ drīz tiks drukāts? Sirsnīgi sveiki! Jūsu [paraksts].

C[astagnola] 19.1.13.

Vēstules malā rakstīts:
Atbildat, lūdzu, pāris rindiņas par šīs vēstules saņemšanu, tās ģīmetnes dēļ.
                                                                    Sveiki! [Paraksts.]

289.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1913.gada. 19. janvārī

Dārgā draudzene, vēlreiz laimīgu jaunu gadu! pēc dzimtenes veida. Vēlu Jums tur mājās nāk tas jaunais gads, bet atnāks arī dzimtai.
Daudz mīļu paldies sveicinātājiem! Kurš tik droši izsaka savu nepatikšanu, tas man patīk. Var jau vēl būt, ka viņiem nepatīk šķiras reprezentanti, bet pate gan. Tā apmēram man iet.
«Dz[imtenes] V[ēstneša]» prospektā, mīļā draudzene, neredzu Jūsu romāna. Nolaižat vien, izlaižat vēl kādu gabalu, bet lūkojat nākt laukā.
Arī pate varat drukāt vienu daļu, lai iznāk lētāk. Grūts ir tik sākums.
Daudz mīļu labdienu Jums un visiem vēlē
                                                                            R.

290.

ASPAZIJAl
Kastaņolā 1913. gadā, ap 20. janvari

Mīļo zelta sirdsdraudziņ, saņēmu tās mīļās kartiņas ar visiem pielikumiem, ar skaistām bildītēm un skaistiem vāciņiem par to resno diloņa vīru. Sūtu Tev atkal «Gals un sākums», - pēdīgi taču atnācis, skaisti svārki gan ir, gandrīz kā no Heferkampfa Vēverielā. Sastādījums nau pietiekoši izstrādāts, - tad «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» un «(Dz[īve]»; «D[ienas] L[ap]as» vēl nau. Kad Tev atliek laiks, tad izgriez piestrīpotos gabalus; kad nē, tad atliec tos numurus īpaši, es izgriezīšu vēlāk. - Tad trīs veci izgriezumi par Tevi; sevišķi to «Silber Schleier» glabā labi, tas ir vēsturisks! - Birutas aicināšanas dēļ rakstīju Līvam vēl to pat dien un pieteicu, lai viņi rīko slepeni no Tevis! - Ekteri raksta mīļi un labi. Par «Dien. Lapu» tā teikts; «D[ien]lapisti iniciatīvu iznīcināja līdz ar Bisn[ieka] fondu. Cik tur sirsnības un cik pienākumu sajūtu pie visas tās naudas vākšanas, to grūti pasacīt. Lai kā, viņi var! Strādnieku laikrakstam salasīt pāris simtus iet daudz grūtāk.» Tātad viņš ar Hermani nau ar mieru. Bet, lai būtu viss labi, es likšu, lai brālis izmaksā priekš strādnieku laikraksta 10 rubļus. To Pisoni Tu negribi zināt, bet kādu dien netīšām Tu taču dabūsi vienu. - Par tiem kritiķiem neerrojies tagad pa sīkumiem, errosimies uz reizi lielumā. Švābe par Apsesdēlu vēl nau iznācis, tikai «D. L,» prospektā minēts. Tāpat prospektā, ka brālis rakstīs par Tevi. - Āronam vēl nesūtu, gaidu, varbūt «D. L.» viņam atbildēs to pašu. - Fotogrāfiju sūtīšu Upītim. - Kamēlija zied.
Zvirbuļi ēd mazāk nekā Tavs kaimiņš. - Tops ir gandrīz labs. Lido, sirdsiniņ, lido.

291.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 21. janvārī

Mīļo sirdsdārgumiņ, dabūju tās abas ļoti skaistās kartiņas ar visiem li un labiem sapņu tulkojumiem. Šonakt atkal redzēju, ka pases dēļ garas klapatas (Merķelim rakstīju, bet gaidu vēl no Skubiķa), tad mūsu pašu istabā bij briesmīgi daudz mušu. - Nosūtīju Tev vakar «Gals un sāk[ums]», «Jaun[ības] Tekas», šodien brāļa romānu un «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» (tur ir 1 kvīts, jau 2400; raksts par igauņu drāmām, tas jāizgriež). Pieliku klāt Freinberga vēstuli, uz to atbildi man drīz un atsūti arī Freinberģi atpakaļ, jo es viņam neesmu vēl atbildējis. - Par to Damberģi es vairs neuztraucos. - Ko Tu bēdājies par mani; es Tev teicu, ka esmu vesels, ar ēdienu iztieku labi; tops gandrīz pilnīgi labs, nau nemaz tumšs. - Te arī laiks bij vienā saulē, tikai šodien snieg. - No Līva vēl nau atbildes. Lido, sirdsiniņ, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
«Jāzepa» I cēl. pabeigšu šinīs dienās, II c. gribu pabeigt janvārī, Lido.
Atsūti man Dinas skatu. Lido.

292.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 21. janvāri

Vai Freinberģis un teātrs grib to Festspiel, man arī liekas jautājums. Ļoti var būt, ka. Freinberģis pats grib ko tamlīdzīgu sarakstīt, un es tad būtu viņam tikai konkurents. Ir viņš taču jau aranžējis Tavas dzejas personās, jaungadā. - Teātrs tagad arī liekas vājš ar aktieriem: visas lugas, arī «U. u. N.» un «Ind. un Ār.» ir no jauna jāiestudē, un kas spēlēs; Muciniece - tā - muciņa būs Spīdola, un, kad viņa teiks «es esmu visskaistākā!», kas tad ticēs? Un Smiļģis - Lāčplēsis! - Ko viņi ņēma to Blaumani un tik daudz ar to iekrita? Tie ir vēstnešnieki, kas ir tagad ietikušies Jaun[ajā] teātrī. - Kad tā ir, tad es taču nepūlēšos ar to Festspiel, var viņu taisīt arī vēlāk priekš citiem gadījum[iem], piem., Liepājā var uzvest, arī vecais teātrs u.t.l. Un Tev darba tiešām ir, jo vajga no Tavām galvenām lugām taisīt mazus drāmu konspektus, ko Tu pate vislabāk būtu varējusi. Es būtu to kopumu aplicis un saaudis kopā. Bet, kad viņiem tik grūti iestudēt, tad tur nekas neiznāks. Arī «Jāzepu» viņi nepaspēs. - Es tagad pārrakstīju I cēl. - Atsūti Dinas skatu, tad es II c. nobeigšu vēl janvārī. Un, ja tad ar Festspielu nekas nesanāk, tad taisīšu pa februāri un martu «Jāzepu» un tad prozas lugu priekš Pēterburgas. Kopies un priecājies, lido.

293.

V. HERTELIM
Kastaņolā 1913. gada 22. janvārī

Hert[elim]. 22. 1.[13.] Gribēju sūtīt jaungada sveic[ienu], nu jāsūta līdzjūtības vārdi. Bet cilvēka krietnība dod spožumu līdzi viņa dzīvei, kā nāvei, un abas ierosina pāri palicējus uz vēl lielāku centību vispārības labā. Tu būsi divkārt aizkustināts un mudināts, un tā Tev arī var vēlēt laimīgu jaungadu.

294.

ASPAZIJAI.
Kastaņolā 1913. gada 22. janvārī

Mīļo sirdslabumiņ, šodien nosūtu Tev lielu pulku avīžu, arī Tavu «orgānu». Lepskis vareni strādā, uzved 2 reizes «Gunu» un no teātra un kolektēm aizsūtījis 140 r.! Kvīte ir «Dz[.imtenes] V[ēstnesī]», izgriez pati. Tad Jaun[ais] teātrs atsūtīja naudu, bet nau rēķina; tagad būs lielākā daļa Tev, jo tagad daudz izrāda Tavas lugas. Arī uz laukiem bieži vien. Naudu Tev aizsūtīšu, kad būs rēķins. Veronesim ir tikai stāvu kartiņas; Pisonim ir arī gulenīcas, bet Tu jau to negribi. - Es otrreiz prasu par kādu lietu, kad nau vēl dabūta atbilde; iegādā, ka uz vēstuli dabūjam atbildi ne otrā dienā, bet trešā vai ceturtā. - Vaguļus nevajdzēja kaitināt, varbūt tiešām ir bēdīgi. - Mums šodien būtu bijis notikums: aizdegās sturstens. Citu notikumu vēl nau, bet gaidām. - Atsūti man Dinas skatu un nekreņķējies, ka es par to rakstu atkal otrreiz, tas tik ir neaizmiršanas dēļ. Lido, sirdsiniņ, lido.

295.

H. SIMSONAM
Kastaņolā 1913. gada 23. janvārī

13.1.13. Jums ir, aiz man nezināmiem iemesliem, vajdzīgs mani nesaprast, un tad tas ir viegli.
Jūs ieskatat par garīgu spēju zaudēšanu - turēšanos pie demokrātijas, tas pārsteidzoši no bijuša s[ociāl]d[emokrāta]. [Starp rindām rakstīts: tāds uzskats būtu saprotams no naiva konservatora, bet Jūs] Vai Jūs toreiz sevi turējāt par garīgi nespējīgu, vai tagad domājat, ka toreiz bijāt?
1. Es neesmu kopš vakardienas d(emokrāts] un s[ociāl]d[emokrāts], bet jau veselu cilvēka mūžu.
2. Un kad tad nu es īsti esmu zaudējis savas garīgās spējas, vai priekš 20 gadiem, vai tagad?
3. Un Jūs to zinājāt, kad sākāt sakarus ar mani, un visu laiku, kad tos turpinājāt. Ko tad Jūs tagad brīnaties? Kā Jūs prasat no manis atstāšanos no Demokrātijas, piedraudēdams mani citādi izskaidrot par garīgu nespējnieku. Vai es Jums prasīju, lai Jūs atsakaties no saviem [1 nesalasāms vārds] konservatīviem uzskatiem, un lai es atsakos, būdams pats s[ociāl]d[emokrātijas] pirmos nodibinātājos, viņas tēvs. Un lai atsaku taisni tagad, kad viņiem ir grūti laiki, kad tik daudzi aiziet no viņiem.
Es nēsājot s. d. livreju? - Neaizmirstat,. ka, to var dot tikai valdošās šķiras, ne nospiestās, kāda ir strādn[ieku] šķira un viņas reprezentants - s. d.
Es nekad neesmu lūkojis Jūs iebaidīt un Jums draudēt. Palasat manas vēstules, tad redzēsat, kā es teicu; [Ass?] ir personiski spurains cilvēks, t. i., satiksmē neērts, bet darbā derīgs. Tas ir viss.
Es Jums arī vairākkārt tiku teicis, ka man rūp ne personiskais, bet tas, ka komitejā nāktu ne tikai konservatīvi kungi, bet arī brīvprātoši cilvēki vai demokrāti, toreiz es nezināju, ka Jūs tos tagad saucat par garīgi nespējīgiem. Kā lai es Jums to daru vēl saprotamāku, kad Jūs līdz šim neesat sapratuši? Tagad man jādomā, ka Jums ir iemeslis nesaprast, un Jūs runājat vēl, ka latv. s. d. ir nopirkta no vācu valdības, tāpat kā 1905. g. reakcionāri teica, visa krievu revolūcija esot taisīta ar japāņu naudu. Tāda vērtība vienam laikam, kā otram, tikai mani pārsteidz, ka to [1 nesa!asāms vārds] un to nesaprot lielo pasauls kustību cilvēks, kuru es skaitu par izglītotu.

296.

H. SIMSONAM
Kastaņolā 1913. gada 23. janvārī

Mīļais draugs!
Ieskatat par manas draudzības zīmi arī šo, ka neatbildu uz Jūsu vēstuli; viņa ir apvainojoša priekš Jums vairāk nekā priekš manis. Jo par netaisnību aiz nesaprašanas un nezināšanas man ir tikai žēlums. Es par Jums esmu labākās domās nekā Jūs pats; nekad Jūs neesmu apdraudējis, ne Jums ko pārmetis, ne ko netaisnu no Jums prasījis. Ticēdams labam Jūsu dabā, es arī tagad ceru, ka reiz Jūsu ceļš atvedīs Jūs atpakaļ arī pie manis; es arvien vēl esmu un palikšu tas pats. Vēlu Jums visu labu.
Esat sveiki.
                                                                                                                        [Paraksts.]

Castagnola 23.1.13.

297.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 24. janvārī

Mīļo sirdsziediņ, man visa sirds stāv kā atvērusies, ka Tu esi slima. Un varbūt esi pārstrādājusies Pīpiņa dēļ? Nelasi vismaz vairs to Dinas skatu, man viņš taču tā kā tā jāizstrādā. Kad Tev nau, kā pavadīt garos vakarus, tad ej biežāk uz teātri vai koncertu, tagad jau dakteriene var pavadīt. Izgriezumus netaisi, tur Tev atkal jālasa. Var ierīkoties agrāk celties un agri gulēt iet, lai vakari īsāki. Vairāk staigāt. - Günthera vēstule nau vēl pienākusi. - «Jaunības Tekas» iemaksājušas «D[ienas] L[apā]» 100 r.! bez tam vēl citi 40 r. Tātad ir jau 2500 r. - Kad es vakar gāju itin bēdīgs, ka Tu slima, es nejauši ieraudzīju Tavu zvaigznīti lielu un spožu. Tas bij sveiciens, lai nebēdā, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
To vēstuli dabūju, laba, lido.

298.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 24. janvārī

Mīļo sirdsvieniņ, Tava neveselība negrib nemaz mitēties, Tavas kartiņas ir tik bēdīgas, ka nevar nemaz vairs izturēt. Es nogaidīšu vēl rītdienu, un, ja nekas priecīgāks nenāk, tad es rīt braucu Tevi aplūkot. Šo kartiņu Tu dabūsi rīt no rītus, un vakarā es varbūt esmu jau pie Tevis. Pretī nenāc, jo var jau būt arī, ka nebraucu. - Günthera vēstule ir laba, noteikta, bez izplūduma. Bet kāds lai būtu prieks, kad Tu esi slima un pārstrādājies taisni pa slimības laiku. Sirdsmīļo zelta dārgumiņ, manu dvēselīt, lido. Nebaidies, ka es Tevi traucētu ilgi. Lido.

299.

J. GINTERAM
Kastaņolā 1913. gada 24. janvārī

24.1.13.                              Ļoti godātais J. f. Gintera kungs!

Tikko kā saņēmu Jūsu dārgo vēstuli un gaidu, kad piesūtīsit līgumu. Kam Jūs dodat drāmu tulkot, katrā ziņā ir Jūsu darīšana. Esmu ar mieru noslēgt ar Jums ģenerāllīgumu par visu manu drāmu tulkošanu un lūdzu man rakstīt par turpmāko. Par šo sastrādāšanos es patiesi priecājos.

Visā augstcienībā,
                                        Jūsu

300.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 25. janvārī

Mīļo zelta sirdsiniņ, rakstīju Tev vakarvakarā un šorīt, un šovakar atkal, lai Tu dabūtu vēl svētdien no rītus. Es būtu braucis pie Tevis, bet nevaru saprast, kāds Tavs stāvoklis, jo, kad Tu jau gulēji uz gultas, Tu man rakstīji tikai par melanholiju. Tagad es gaidīšu līdz pirmdien no rītus, un, ja Tu tad neraksti, lai Tevi netraucēju, tad es braucu pie Tevis. Laikrakstus vairs nesūtīšu. - Līvs varēja man arī tā atrakstīt, lai es varētu atbildēt Birutai; ir nesmuki viņai neko nerakstīt. Ko tad ir nolēmuši rīkot? Bet gan jau sadzirdēšu no Tevis. - Lido, mīļo sirsniņ, turies, turies, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Kartiņas Tu man esi sasūtījusi brīnum skaistas, lido.

301.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 26. janvārī

Mana dziļi dvēselīt, saņēmu Tavu kartiņu, bet tur nau vēl atbildes, kā man darīt ar braukšanu. Gaidīšu rīt no rīta un tad jau gan braukšu. Lido, sirdsiniņ, lido. No Pēterburgas biedrības Tev arī vēl atsūtīšot 50 r., tā raksta Ļūļa. Ecco! Lido.

302.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1913. gada 27. janvārī

Dārgā draudzene, tas ir labi, ka Jūs Jūsu rūgtumu norakstat nost. Es arī tā mēdzu darīt. Jūs sakiet [1 nesalasāms vārds] nesapratīs un uzpūtīsies; Jums taisnība, bet tās jau ir normālas parādības. Un, ja rakstītu tiem, kas saprot un neuzpūšas, tad nevajaga nemaz drukāt, pietiek ar rokrakstu vien. Bet Jums nav taisnība domās par noveles mazvērtību: mazu stāvu grūtāk uzcirst nekā lielu ēku. Man tikai prieks, ka Jūs aiz pārskatīšanās un aiz dusmām sacerējāt tik lielu darbu, un ar ceru, ka Jūs aiz dusmām par šīm rindiņām atkal sacerēsat labu novelu.
Žēl gan, ka es nezināju Jūsu pavārdu, un nu man iesākuma nav vairs. Bet laimes novēlēt Jums var arī tā, un viss mans darbs jau darīts ar to ierosinājumu došanā, bet nopelni ir Jūsu.
Paliekat mīļi sveicināti,
                                            R.

303.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 27. janvāri

Mīļo sirdsiniņ, biju jau visu sarīkojis uz braukšanu; vēl mani iebaidīja un apbēdināja, ka no rītus nebij no Tevis kartiņas. Tad dabūju telegrammu, lai nebrauc. - Šo tagad rakstu, nesaņēmis vēl Tavas solītās vēstules. - No pielikumiem atsūti atpakaļ tikai to, kur par to piezīmēts. - Papriecājies nu, ka nauda Tev birst kā spaļi. Ļoti mīļa Pēterburgas biedrība, tā, kurai solījos to lugu rakstīt. Tā laikam ir atmaksa par solīšanos. - Naudas rēķini tādi: man nākas no brāļa 335 franki, kas pie Tevis; Tev nākas no manis, par teātri, 380 fr. Tātad es Tev nosūtīšu tos 380-335=45 fr. līdz ar 133 fr., kas nāk no Pēterburgas. - Noliec savu naudu atkal uz conto corrente. - Ja līdz ar savu šodienas vēstuli neesi vēl izsūtījusi Dinas skatu, tad sūti tūliņ pēc šīs manas vēstules saņemšanas; nelasi viņu, man tā kā tā pašam jāpārstrādā. Bet, ja varbūt būtu nozudis, tad nebēdā, jo man jau ir bruļons. Es no tā būtu varējis arī tagad tūliņ norakstīt, bet tur vairāk pūliņu. - Es tagad Tev rakstīšu labāk tikai vēstules; kartiņas tik, kad nau nekā, ko ziņot. Uz kartiņām, gribēdams visu vajadzīgo sarakstīt, sarakstu par bieži, tā ka Tu nevari lasīt. - No Lilijas dabūju vēstuli: ļoti laimīga, «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» uzņēmis viņas romānu. Es nebiju nemaz pamanījis, nezināju arī viņas pseidonīma - Ivandes Kaiju. Nu man nau pirmo numuru, laikam pie Tevis. Kas man tagad pienāks, no tiem sūtīšu Tev to romānu. - Tiktāļ bez Tavas vēstules; eju uz pastu; kad būs vēl kas jāatbild, tad pastā pierakstīšu klāt. Lido! Labi, nu taču esi atkal vesela, mīļo sirsniņ. Lido. Kad raksti brālim, teic: lai atraksta, cik eksemplāru vēl ir nepārdotu «Tāl[u] nosk[aņu]» un «Vēja nestu lapu».

Vēstules malā rakstīts:
Nau atnākusi Tava vēstule. Laikam rīt. Tad atbildēšu arī rīt. Lido.

304.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 28. janvārī

Mīļo sirdsiniņ, šorīt dabūju abas reizē - Tavu karti un vēstuli, arī «Domas» un Dinas skatu, li. Nu būs mierīgāks prāts, ka Tu neesi slima. Kad tik Tu atkal nepārstrādājies. Sargies nu, nu slimība pate Tevi brīdināja. Lido.

305.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 29. janvārī

Mīļo zelta sirsniņ, labi, ka Tu nu esi atkal vesela, kā pati saki. Es tātad velti uztraucos, bet es jau nezinu par Tev spriest nekā, tādēļ vienmēr tie uztraukumi, kamēr apradināšos. - Kvīts ir jau par 2660 r., tātad īsti jau pāri par 3000. Avīzes sūtīšu rīt. - Mani brīdina, ka Šveicē ieradīšoties kāds avantūrists no Parīzes, ar visiem pazīstams, arī ar Robertu; gribot naudu izspiest. Tātad piesargies i Tu un brīdini citus. Günthera vēstuli atsūti man atpakaļ. Rīt garāk. Lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Ļoti li par to Dinas skatu, tik žēl, ka sapūlējies un slima tiki, sirdsmīļumiņ, lido.

306.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1913. gada 30. janvārī

Dārgā draudzene, Jums liela pateicība par Jūsu mīļo gādību. Izgriezumu aizsūtīju uz uzdoto adresi. - Jūsu uzskats tanī jautājumā drusku šķiras no mana. Jūs vispār, pēc latv[iešu] veca paraduma, mēdzat daudz izskaidrot ar piespiešanu un bailēm; pie manis ar to nekā nevar - izskaidrot. Arī visa tā pasaule, kurā es dzīvoju, ir uzcelta uz citām jūtām: pašnoteikšanos un nebēdāšanu. Mājās tikt es gan gribētu, bet ne tādā ceļā, un es nebēdāšu, ka mana ceļa nav tagad; gan jau būs. Vai tas arī nav iemeslis nebēdāt, kad ir tādi mīļi cilvēki kā Jūs, kas tā rūpējas? Ir citi, par kuriem vairāk jārūpējas nekā par mani, un atkal Jūs, dārgā draudzene, esat tā, kas tur ir jau rūpējusies. Paliekat sirsnīgi sveicināta.
                                                                                                            R.

307.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1913. gada 30. janvārī

Mīļo, labo Kristap, cik es priecīgs, ka dabūju Tavu vēstuli. Būtu jau es rakstījis Tev, bet domāju, ka pa to garo laiku būsi adresi mainījis un ka arī pasta N maina ikgad. Ak, tu mīļais, Tu domā, ka redzēsimies. Man gan nau vēl nekādu cerību. Un darba daudzums neļauj arī daudz domāt par to. Vairāk jau ceru Tevi še redzēt. Man tik mīļi dzirdēt nostāstus par Rīgas dzīvi. Es Tavos uzskatos par boikotu. Nau teātrs šaura lieta un nau politika; to vajga izkarot citur. - Kā nu viņi neuzvedīs «Uguni un Nakti»? Kad nau priekš tā aktieru, tad jau lugu nevarēs ne tik. Un kā tad būs? Lai uzved taču «Ug. N.» arī ar vāju Lāčplēsi; to vairs nevar izgāzt cauri, bet: jaunu lugu var izgāzt vāji aktieri. - Tev gan vajdzētu līdzi darboties; tie darbinieki jauni. Kad ar labu aktieru atlaišanu nenoved teātri gluži postā. Nesaprotu no tāles, kur tā vaina. Šoreiz tik daudz. Sirsnīgi sveiks.

308.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 30. janvāri

Mīļo zelta draudziņ, dabūju Tavas abas mīļās un skaistās kartiņas līdz ar zilo ziediņu, noglabāju to pie pelēkā, samtainā, dikti li. Pērkoņa vēstule arī ir, atsūti vēl arī viņa rēķinu atpakaļ, un tad Güntheram rakstīto manu vēstuli; nosūtīšu no šejienes. - Te klāt kvīts par 2660 r, un vēl jau nāks; arī no Pēterburgas vēl gaidu solītos 50 r.; Tu redzi, iet. - Nosūtu arī Lilijas romānu un Bārdas kritiku par «G[alu] u[n] s[ākumu]». Lilija atsūtījusi izgriezumu par amnestiju; tā kā es domāju. Teroristus un laupītājus nē, bet ko par tādiem ieskatīt? Tev jau nu gan būs pēc iespējams braukt. - Bija dikti li un liela palīdzība tā Dinas skata caurskatīšana, nu arī man būtu mīļāk bijušas Tavas veselās actiņas un Tava strādātspēšana nekā Dinas darbs; būtu Tu gan varējusi man klausīt šoreiz, kad es veselu nedēļi cauri lūdzu, lai nelasi, bet sūti tūliņ atpakaļ Dinu. Es taču nomanīju, ka Tu neesi vesela. Tā, redz, no Tava lielā li ceļas vienmēr tie pārpratumi: Tu dari labu, bet pēc sava prāta, un nekad neklausi lūgumu. Otrs jūtas pazemots no labdarības un nedabū palīdzību, kādu viņš gribētu, kāda vien nodibina kopdzīvi, kompromisu, savstarpēju palīdzību un cienīšanu. Bet, kad Tev to saka, Tu nekad nesaproti ne vien teikto domu, bet pat teicēja labo gribu. Tu rūgti žēlojies, kad to sauc par uzbāzību un labdarību, un nejūti, ka otrs grib, lai viņu saprastu un cienītu arī viņa gribu. Tu mani sauc par lielu bērnu, - tur daudz taisnības, jo man grūti gādāt par savām sīkām saimniecības lietām; bet tā tikai puse taisnības. Jo es apzinos arī šo savu trūkumu un zinu pats, kā tur izlīdzēties, vismaz domāju par iespējamām izejām. Bet Tu vari saprast tikai pirmo pusi no šīs patiesības un domā, kad jau ir bērns, tad arī pilnīgi neapzinīgs. Un nu Tu mīļi rūpējies par mani, bet nemaz neklausies uz maniem lūgumiem, priekšlikumiem, ierunām un protestiem - it kā manis paša nemaz nebūtu. Tā ar Tevi apgājās Tava māmiņa, par ko Tu gan nebeidz rūgti žēloties pat vēl tagad. Bet, ka Tu pati dari tāpat ar mani un arī ar visu citu dzīvi, to Tu nemani. Tas Tev ir ieaudzēts, tādēļ nemani. Bet citi gan to mana; sevišķi tie, kas ir paši brīvi auguši vai sevi brīvi audzējuši un kas atzīst visur otra personību un pašnolemšanos. Es straujš esmu, gribu Tevi pārliecināt par sava uzskata pareizību aši, bet no tā jau Tu redzi, ka es gribu Tevi pārliecināt, tātad atzīstu, ka Tev ir savas domas un ka man ar tām ir jārēķinājas. Par savu vainu es atzīstu šo straujumu (man ir briesmīgi daudz, ko teikt un strādāt, un tik daudz laika esmu zaudējis), bet Tava vaina ir: nesaprašana, ka otrs ir arī persona, kura nolemj pate par sevi un ar kuras gribu jārēķinājas. Tava vaina ir Tavs mantojums no dzimšanas un audzināšanas, no veciem despotisma laikiem, no patriarhālisma, no Tava negantā vectēva. Tu viņu nolādēji: nicht gedacht soll seiner werden, bet arī nepieminēts viņš ir un Tevī pašā iekšā. Mīļā sirds, mīļā dvēsele! Tā ir tā nebrīvība, par kuru es Tev runāju izg[ājušajā] vēstulē, pret kuru es esmu karojis tūkstots veidiem. Tas vecais, neminamais vīrs ir mans lielākais pretnieks. Mirdams viņš ticis vēl stiprāks. Un no tā man Tevi jāiznīcina. Divdesmit gadus es jau karoju, un vēl viņš veic. Es viņu nepazinu, tas bij nelabums. Mans labums, ka es attīstos un topu stiprāks. Bet arī viņš attīstās, jo Tavas jūtas dabūjušas jaunu formulējumu: neklausīt nekur citam, ienīst katru mācību kā tādu nau nekas cits, kā zināma attīstība tai nekustamībai, t. i., nocietēšanās vēl lielākā nekustamībā un patriarhālībā. Tas vectēvs grib, lai Tu ar viņu saplūstu ķīmiski, tagadējais modernais reakcionāro ideju laiks ir viņam pilnīgi pa prātam, Tādēļ Tu tā pretojies ķīm[iskai] saplūšanai ar mani, viņu pārprazdama pašā pamatā. Un es redzu, ka sava ideāla es nevaru panākt, par agri; dzīvot vīrietim ar sievieti kā gluži līdzīgiem. Līdzības nevar vēl būt, tādēļ ka sieviete vēl uzskata sevi par nupat vaļā atlaistu vergu un visur vēl baidās no kunga. Draudzība un līdzība varēs būt tik tad, kad sieviete būs jau pieradusi pie savas brīvības, būs jau arī strādājusi pie savas būtnes attīstīšanas patstāvībā. Līdz tam arī vectēvs būs vēl dzīvs. Varbūt Tu, kā gudrāka un lielāka sieviete, sāksi agrāk griezties pret savu vectēvu; varbūt es Tev varēšu palīdzēt tikt no viņa vaļā.
Esi tad pati sava. Tā, mīļā dvēselīt. Te Tev nu ir viens pavediens uz saprašanu; varbūt to, ko Tu gadiem cauri nesaprati, Tu sapratīsi piepeši un netīšām. Tas jau bieži tā bijis ar Tevi. Lai nu notiek. Tu vēl šinī kartiņā mini, ko arī citkārt bieži, lai es paciešos ar Tevi: kas divdesmit gadus pacieties, var jau arī vēl vairāk, jo ir paradis. Tikai pacieties Tu arī, kad es sākšu pie sevis strādāt. - .Nu, kur garās runas uzrakstītas, man paliek žēl Tavu actiņu. Bet ko nu, darīts ir, tik drīz jau nu vairs nebūs. - Vēl veikala lietas jāpārrunā: teātrim Tev nau vairs jāatbild (vēstuli Tev sūtīju tik zināšanas dēļ); - tāpat Pēterburgai es jau esmu pateicies Tavā vārdā; - godalgas lielumu teicu Teātra komisijai noteikt pašai: naudu tātad nesūtīšu. Par braukšanu: viens iemesls braukšanai atkrīt nost, kad Tu esi vesela. Ir vēl viens: Festspiel vislabāk būtu taisāma abiem kopā, tad par nedēļu būtu gatava. Tev būtu vieglāk nekā man izmeklēt vajadzīgās, raksturiskākās scēnas no drāmām, es vērptu to starppavedienu. Ja īsā laikā var to padarīt, tad būtu vērts. Aizrakstīju Freinberģim: kad viņš pats grib tādu sakonstruēt, tad lai dara; jo būs viņam savi ienākumi no tā, kurus mēs varam pieciest. Kad Tu šurp brauktu, būtu ļoti li, bet Tev ceļš vienmēr dara lielas grūtības un pēc tam Tu tik ātri neatpūties. Bet te taisni būtu jāstrādā pie Festspiel, vai vismaz nogurdinoša runāšana, no kuras jau mēs nevarētu izvairīties; visvairāk es jau nenociestos un par gluži vienaldzīgām lietām sāktu vērpt savas domas. Ar zvirbuļiem mums visi sakari pārtraukti, ir jauna paaudze, ar kuru nevaram saprasties. Kamēlija vēl vienmēr nes to pašu lielo ziedu, nevar ne atlauzt: vēl divi lieli pumpuri un daži mazāki. - Tātad varētu es braukt, bet pases laiks notecējis, un, kad jāguļ viesnīcā, tad būs nepatikšanas. Tātad: ja pie Tavas saimnieces var apmesties un ja Festspiel gribi un spēji taisīt līdzi, tad braucu es. - Te klāt divi liblingi. Lido. No kartiņām man sakārtojuma dēļ vajdzētu: vienu Ēģiptes gulenīcu (kādu Tev aizsūtīju), vienu no itāliešu būvēm, brūnām, un vienu no foto reljefiem (alegorijas: kā laime, pasaulsradīšana u.t.l.), lido.

Vēstules malā rakstīts:
Vajga lasīt tikai 1, 3a un 4, citas lappuses priekš vaļas laika, lido.

309.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 31. janvārī

Manu gaismiņ, tā labi teikts, saņemu Tavu kartiņu un to nelaimīgo vēstuli Güntheram, kura arvien vēl nau aizsūtīta. Gaidu tagad uz Tavu atbildi, kuram braukt, jo Tu jau pati zini, kāds man šķērslis, un varēji to iedomāties un tūliņ atbildēt, vai ir man istaba pie Tavas vecenes uz pāris dienām. Pierakstīšu klāt rīt no rītus (1. febr.), kad saņemšu no Tevis ziņu. Lido, mīļo gaismiņ, lido. Nauda no Pēterburgas atnāca. - Birznieks gribot precēties. - Brauc tad Tu, mīļo gaismiņ, lido.

310.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 31. janvārī

Mīļo zelta dzīvībiņ, vakar aizrakstīju Tev garu lasīšanu un Bārdas kritiku par «G[alu] u[n] s[ākumu]»; šo sūti atpakaļ. Še līdzi iet vēstule no Antona, kur viņš stāsta, kāds Tev lielisks iespaids uz jauno paaudzi. Li priekš melanholiska laika. To vēstuli arī sūti atpakaļ. - Hermans arī raksta, draudzīgi, būtu licis klāt arī viņa vēstuli, bet ļoti grūti lasāma, Tev acis maitās, un nau arī tik svarīga. Viens tik, viņš grib līgt mieru - un piedāvā: Tevi iecelt par godabiedreni viņa biedribā «Ideja». Labi jau ir, bet, man liekas, jānogaida, lai «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» pret Tevi nesāk karu pašā jubilejas laikā. Atbildēšu, lai atliek to iecelšanu uz aprīļa mēnesi, kad būs lielākas svinības. - Ķirpēns raksta, ka teātrim neesot, kas spēlētu Lāčplēsi, un tādēļ «Ug. u. N.» nevarot uzvest. - «Dien[as] L[ap]ā» ir kvīts par 2670 r., bet tā laikam tā pati, kas «Dz, V.». - Konstantinopolē maza revolūcija, kara gribētāji nogāzuši ministriju. Bet naudas nau ne kara, ne miera gribētājiem. - Tas nu viss no zvirbuļa ziņām. - Prieks, ka nu Tu sāc atkal atlabt un strādāt. Par braukšanu rakstīju vakar, nu jāizšķir: vai ir man istaba pie saimnieces un vai Tu vari izturēt ceļojumu un nenogursi no manas runāšanas. - Dinas skats labi strīpots, bet ar viņu nenodarbojos, jo bij jāiesāk gaidot kas cits, tas nu jānobeidz. Te Tev jauni pūpolīši. Lido.

311.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada janvārī

Mīļo brāli, Tavi darbi pa mazam nāks visi iekšā. Es domāju iesākt ar to Amerikas lugu, - kā viņu tagad sauc? Cik lappuses liela? Raksturo viņu arī īsos vārdos, lai man kāds jēgums; varbūt pat kāds raksturojums būs vajdzīgs prospektam. - Tad sastādi savu satīrisko rakstu krājumu un vai nu atsūti šurp, vai raksturo. - Tad: cik liels būs Hartmans? «Spēks un viela» laikam nāks pats pēdējais. Vai tie 150 r. par «Zirgu» nāk visi no Golta? - Par izrādēm no «Z[elta] zirga» turpmāk lielām biedrībām jāņem pēc viņu spējām līdz 5% no bruto ienākuma; vismazākais honorārs lai būtu 10 r. Tikai, ja lūdz pamazināt, tad tas jādara. Par «Pūt, vējiņi!» tāpat 10 r.; tikai, kad lieli ekstrā izrīkojumi, tad 5%. Kad runās par «Pūt, vējiņi!» Dambekalns vai Bošs, tad saki, kā ir nolikts citiem; bet viņam, kas grib izrādīt veselu sēriju no «Pūt, vēj[iņi]!;» pa vasaru, laid tā, kā viņš grib maksāt: pēc viņa paša ienākuma, jo var būt, ka viņiem nekas neienāk. Vai aktieri, kas izgāj[ušo] vasaru izrādīja pa Kurzemi «Nogr[imušo] zvanu» un laikam vēl ko, ir Tev maksājusi, vai nē? Bija T. Amtmans un Jaunā teātra trupa. Vēl ko veikalisku: cik ir pāri «Tālo noskaņu» un cik «V[ēja] nestu lapu»? - liec norakstīt Zinību kom[isijas] manu referātu par 1903. g. visu. - Tad Plātess nemaksā nekāda honorāra par «Quo vadis» pārdrukājumu, ko Gulbis gan dara. Parunā par to. Lai atsūta novilktos romānus: «Monte Kristo», «Quo vadis» un laikam arī «Kola Rienci». Tad atsūti man Plātesa katalogu no viņa vecām grāmatām, bet tūliņ, es laikam no tam varēšu ko ņemt, un viņam būs tā vieglāk honorāru samaksāt grāmatās. Nu vēlreiz mīļi skūpsti no Tava
                                                                                    [paraksts].

Vēstules malā rakstīts:
Atsūti, pārskatu par teātra izrādēm uz laukiem un pilsētās, lai es redzētu, kā iet ar lugām. Daudz mīļu sveicienu un skūpstu.

312.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1913. gada 1. februārī

Mīļā Rūtiņ, Tavas lielākās bēdas, ka Tu neuztici pati sev, tad Tu nevari arī. ļaut citiem Tev palīdzēt. Bet. dari tik daudz, ka pacieti mani, kad Tev rakstu; varbūt Tu sev ko atrodi tur, kas Tev der, varbūt kaut citu, nekā es domājis. Bet vispirms nepārproti, ka es gribu Tevi izaicināt uz «visa teikšanu», dari tik, uz ko Tev pašai prāts. Man pietiek, ka man pāris rindiņas atraksti, ka atbildi uz kādu blakus jautājumu. Bet zini tad arī, ka Tu pārproti pati sevi, domādama, ka «sava posta teikšana» būtu jau lūgšanās, lai pažēlo. Es neesmu tāds pažēlotājs, un Tu un Tava būtne un gaita man par daudz tuvu, lai varētu tik piegludināt vien. Kas savu dzīvi ņem tik dziļi, liek visu vainu uz sevi un. tik stipri meklē pēc izejas, tas ir pilns cilvēks; par tādu es Tevi turu. Turi mani arī par tādu, un Tev nebūs jābaidās, ka es pažēlošu. Ka es teicu: pēc saprašanas vērtīsies viss par labu, tā nau pažēlošana. Es vēl tagad domāju, ka viss vērtīsies par labu un ka es pie tā varētu palīdzēt, kad varētu visu izskaidrot, ko es domāju. Galvenais, protams, būtu arī tad jādara Tev pašai; palīdzēt var tikai pats sev, cits var dot zināšanu, pašam, tā jāizdara. Tikai neatraidi zināšanu no cita, Tev jau rokās viņu pieņemt vai nē. Kad es arī nepareizi spriestu, manas domas var Tevi pavedināt uz pārdomāšanu un uz pareizām domām. Es nebūt nedomāju, ka Tevi visu saprastu, Tu atminies, ka vienmēr Tev esmu to teicis. Bet es daudz par Tevi domāju. Arī to, ka Tu pate sevi nesaproti. Tikai tagad, kad Tu jūties it kā tālu no sevis un vari uz sevi noskatīties kā uz svešu, es ceru, ka Tu sevi sapratīsi un iemīlēsi. Tev tagad laikam ir arī pārejas laiks uz dzīves gatavību. Tu kaunies no sevis un manis, tā ir zīme, ka Tev nepietiek agrākā dzīve. Tikai tici man, kas ir tam laikam jau pāri: par savām vislabākām jūtām nau ko kaunēties, tikai nevajga viņas izšķērdēt. Mīla var pacelt sevi un citu. Tā vienīgā neļauj palikt «mierīgam» un «sastingt», kā Tu saki; un tiešām ir bez gala daudz sastingušo un nelaimīgo, - bet zini, ka tikai sastingušie ir nelaimīgi. Bet Tu nesastingsi nekad, par to ļauj man galvot. - Tagad Tu jūti, ka dzīve Tevi svaida bez Tavas gribas. Bet nebēdā un dari tikai savu. Gan Tu redzēsi, tā pati dzīve uzreiz sāks iet pa Tavu ceļu. Tikai nesabaidies un nebēdā arī par savu bēdāšanos, ka Tev it kā slimas domas. Nau slimas, katram viņas bijušas. Ieskati to par palīgu sev un par laimi, ka Tev noteikts dzīves darbs, - Tava māksla. Kas to nau atradis, tam daudz grūtāk, tik nu strādā tikai un mācies. Tu nāksi atpakaļ pašā laikā un vai tur vai citur tiksi par lielu mākslenieci. - Tik daudz Tev varu teikt, pielūko, vai Tev kas der. Un, ja uztici manai tādai runāšanai, jautā bieži, varbūt es Tev varu ko derīgāku atbildēt. Un, ja arī es nekā nespēju, raksti taču, vieglāk būs arī tā. Palasi manu grāmatu, varbūt atrodi ko priekš sevis, varbūt pati sevi kur pazīsti. - Man Tava ģīmetne (nopietnā profilā) ir vienmēr klāt, ļoti skaista. Tāds cilvēks nevar zust, tas ir par daudz vērts. Jānis.

Vēstules malā rakstīts:
Atsūti man atpakaļ norakstus no manām dzejām, man vajdzīgi.

313.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 1. februārī

1.2.13.

Manu mīļo sirdsgaismiņ, saņēmu Tavas mīļās, skaistās kartiņas no 31. 1. 13. Bet es redzu, ka mums vajdzētu tā ierīkoties, ka saņemam atbildi jau par 24 stundām. Iespējams ir: kad es rakstu no rītus ½ 10, tad varu atbildēt uz Tavu vēstuli, kuru rītā saņemu ½ 9; Tu manu dabū vakarā ap 7 vai 8. Ja nu Tu raksti vēl tūliņ to pašu vakaru (var jau pusi no kartiņas uzrakstīt agrāk, jo atbildei pa lielākai daļai pietiek puskartiņas, pat pāris rindiņu) un iemet pasta kastītē līdz ½ 9, tad es to dabonu otru rītu. Sevišķi vari tā atsūtīt atpakaļ tās lietas, kuras es apzīmēju par sūtāmām. Caur šādu atbildes dabūšanu pa 24 st. ceļas lieli labumi. (To pašu var ierīkot arī ar Tavu rīta pastu; palūko tikai, kā Tev ērtāk. Man abi labi.) Tagad vairāk reizes rakstām par vienām tām pašam lietām un kreņķējamies, ka otrs bieži atkārto, vai atkal gaidām un nesagaidām. Un tad jau arī daudz vairāk li, kad aši var sarunāties. - Tā gāja ar Dinas skatu: laikam es tiešām pirmoreiz nebiju teicis, lai Tu nelasi, bet vēlāk es nevaru sagaidīt un briesmīgi bēdājos, ka Tu sev maitā actiņas ar to smalko un neskaidro rakstu un ka kavē arī savu darbu. Un tādas lietas vienmēr atkārtojas. Tāpat es ilgi nevarēju saprast, kas ar Tavu slimību un vai man braukt, un tā nesaprašana jau vienmēr savienota ar lielu bēdāšanos. To varētu novērst. Darīsim vēl tā: uz katras vēstules atzīmēsim, kad viņa rakstīta (tā Tu jau dari) un uz kura datuma vēstuli ir atbilde. - Uz šo vēstuli atbildot, piezīmē, kurā stundā viņu saņem, lai mēs varam reiz noprast. - Nu, mīļo sirsniņ, par Tavu mīļo izskaidrošanu. Galvenais man nau Tava piekāpšanās un piemērošanās - viņa pat kaitīga, kur Tu manis dēļ no sevis atkāpies. To es negribu, bet tikai, lai atzīst manas tiesības, t. i., mani kā personu. Tā es turos arī pret Tevi. Nu ir taisnība, ka Tu sāc pieveikt to briesmoni ciltstēvu, - bet lai neceļas un lai izput vecie pārpratumi: man nau pretī, ka Tu mani biksti un baksti, Tev tik jāpārliecina mani, ka man tas der. Piem., es tagad pat veselu mēnesi briesmīgi cīkstējos ar sevi pret aizlasīšanos ar avīzēm un grāmatām, jo man nebij Tevis, kas man mehāniski ar bikstīšanu palīdzētu tikt pie darba. Tā esmu tikai ar mokām pārrakstījis I cēl. un nobeidzis (vēl nepārrakstījis) II cēlienu, kur taču varēja būt beigti arī III un IV. Te man Tevis trūka, un tā Tu man esi pie daudz darbiem palīdzējusi ar bikstīšanu («Ug. N.» bez Tevis vēl tagad nebūtu gatava). Bet Tu arī esi kavējusi, kur nebijām sarunājušies un sapratušies: tā «Gals u[n] s[ākums]» nāca par vēlu gatavs un «Jāz[eps]» nau vēl tagad, jo Cīrihā mani kavēja un, te atbraukusi, Tu arī kavēji, tā ka es biju gluži pie izmisuma, kad pērn nenobeidzu. Es Tev teicu, ka man personiski vajdzēja «Jāz.» nobeigt pērn; bet - nesaprašanās vainīga. Un cēlās nesaprašana visvairāk, kad Tu pate par sevi tiki neskaidrībā. Nu Tu noskaidrojies, un nu atkal varēs saprasties. - Te vēl viens teikums Tavā kartiņā: «Visu, ko vien zinu, to daru.» Ļoti li, bet, kad Tu zini, ko es vēlos un lūdzu, tad dari arī to, un vien to, ko pati zini. Un tā es Tev darīšu, kas Tev patīk un Tev vajdzēs. Ēdienu kastīte būtu ļoti li, bet es iztieku ar savu ēdienu, gaļas nemaz nepērku, augļus pārnesu no Mazzas, pienu sievas nes, - kad nu nāktu vēl no Tevis, tad man būtu grūti jāpūlas ar ēšanu, un zvirbuļi vairs nepalīdz. - Bet man atkaļ ir tādi pat mazi lūgumi, kurus izpildot, man būtu ļoti li: tā, piem., ka Tu katrreiz to pat dienu nosūtītu vēstules, ko Tev sūtu nosūtīšanai, ja vien Tev nau, ko man par to piezīmēt, vai Tev liekas, ka labāk nesūtīt. Tā bij labi, ka teici savas domas par Günth[era] vēstuli. Bet nu nosūti to viņam tūlīt. - Lietas, kas ir atpakaļ sūtāmas, var vislabāk tā atminēt (tā es daru), ka tura jau gatavu kuveru nākamai vēstulei un tur tūliņ sabāž iekšā visu sūtāmo; tad neaizmirstas un nenosvaidās. - Kad Tu man tādus mazus li darbus kā vēstuļu tāļāk nosūtīšanu nevari izdarīt - es zinu, Tu lielos li darbus vienmēr izdarīsi, bet mazos aizmirsti -, tad man jāgriežas pie cita, un tas nebūtu smuki. Pie citiem tādiem maziem darbiem man cita izeja: es lūkoju vai nu iztikt bez viņiem (tādēļ. es ar ēšanu tā sašaurinos), vai pieradinu un piespiežu sevi viņus tomēr darīt (piem., iet bodēs pirkt). Es Tevi tā arvien mazāk apgrūtināšu, bet pilnīga brīvi tikšana iet lēni. Tas tādēļ, ka es te tāpat kā lielās lietās esmu sevi sistemātiski pieradinājis pie kopdzīves, koppārspriešanas un palīdzības pieņemšanas. Mājās gan arī par mani gādāja, bet pēc bij gari laiki, kur man pašam tas bij jādara. Un tātad būs iespējams atkal, kaut gan citādā veidā. - Tavu lielo li es vienmēr esmu atzinis, arī kad protestējis pret stariem kaltētājiem, un es vienmēr viņu turēšu lielu, tikai man liels žēlums arī, ka Tu tur esi ielikusi par daudz sava spēka, pati caur to tikusi vāja, varbūt savu krīzi caur to paasinājusi, varbūt sevi apspiedusi, un nu tomēr nekas neiznāk no manis? Jo tālāk es eju, jo redzu, ka man jāsāk no paša gala sistemātiski pie sevis strādāt, tagad tik viss gadījuma darbs. Priekš tā jātop veselam un skaidrībā par sevi un Tevi. Vai to visu varēs? Un, kad varēs ievadīt darbu, tad vēl atliek jautājums, vai man ir tās pašas pamata spējas. Es sevi vēl necik nepazīstu. Viens apmierinājums, protams, darīt, ko var, un strādāt ar to kapitālu, kas ir. Kad Tu pārspīlē, tad to var saprast, ka katra māte ir tā pate irbīte. Man, piem., no ārzemēm taisni bail; pat vislabākā gadījumā ilgi jācieš, kamēr tiek cauri, un man vēl nemaz negribas no jauna ciest. Tā Tu, mīļais pūks - irbīte. Labāk liecies nu uz sevi; tagad Tu tiec par sevi skaidrībā, noveic ciltstēvu un. tiec vesela, tad sāksi atkal strādāt. Tevī jau viss rūgst uz strādāšanu, un tik skaista vaira nau nekā cita. - Lai nu šoreiz tās garās runas. - Kad Tu nu reiz gribi Pīpiņam nobeigt šonedēļ, tad nobeidz. Festspiel taisīsim nedēļu pēc tam; vēl jau ar Freinberģis nau atbildējis, varbūt taisīs pats. Ķirpis raksta, ka neesot Lāčplēša un neizrādīšot «Ug. N.». Tas nu man būtu liels zaudējums. Bet, kad viņi nevar vecu lugu, kā tad jaunu? «Jāzepu» tad viņi izgāztu tūliņ cauri. - B[ārdas] kritika saka pat, ka nau vairs formas pilnības, kā tad viņa laba? Viss tonis tik labvēlīgs pret mani pārāk nekā naivo (t. i., muļķi), un tas jādzird no kāda mēsla. Atsūti atpakaļ to izgriezumu. Es gribu pieprasīt Āronam. - Te klāt ir viens pūpolīts. Lido.

Vēstules malā rakstīts:
Atbilde uz 31. 1. 13.
Simsona vēstules sūti man atpakaļ. - Vai tā atbildēt? lido.
Kādas ir februārī tās liktens dienas? li.

314.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 2. februārī

2. 2. 13.

Tavu skaistu zariņu, ko Tu man atsūtīji, mīļo sirdsiniņ, un Tavu jauku valodiņu ap to zariņu apkārt! Kas Tu par mīļu pūkiņu! Bet nu liela atrakstīšanās man ar tām vēstulēm. Kas svarīgākas būs, tās Tev aizsūtīšu pārlasīt. Tev gan darbs jāsteidz, bet Tu jau pate prasi, piem., pēc Hermaņa vēstules. Kad Tevi kavē, tad tūliņ paziņo, un es nesūtīšu. Še iet līdzi Hermaņa un Freinberga, un Lepska izgriezumi (ļoti pūlas Lepskis). - Vēstulē var likt daudz pielikumu, jo brīv 250 gramu, t. i., pusmārciņas! - Man jau ir liels prieks dot Tev lasīt visas ienākošās vēstules un arī manas rakstāmās, vairāk kopības. - Damberģim atbildēšu tāpat laipni. - Āronu gribu drusku saņemt par Līgotni un Bārdu; ja rakstīšu, tad nosūtīšu pirms Tev. Tāpat projektu Hermanim. Simsona vēstuli ar atbildi vakar aizsūtīju Tev. - Vēstuļu iznāk man tā daudz rakstīt; janvārī vien 116, kopā ar Tavām.

Vēstules malā rakstīts:
Atbilde uz 1. 2. 13. Bet top iemesta pastā tikai 3. 2. 13., jo šodien svētdiena. 1. 2. 13. aizgāja 2 2. 13. no rītus. Tavu 1. 2. 13. dabūju 9 no rītus 2. 2. 13.

315.

A. BIRKERTAM
Kastaņolā 1913. gada 2. februārī

Dārgais draugs, rakstu Jums uz labu laimi uz veco adresi, jo tagadējo Jūs esat aizmirsuši uzdot. Man žēl, ka Jūs esat uz ilgāku laiku atrauti no sava darba. Bet kā vecs praktiķis varu Jums teikt: «Domās» drukātam darbam jāparādās grāmatā vēl šo pat pavasaru vai vasaru. Citādi grāmata zaudē ļoti daudz pircēju, visa no «D[omām]» saceltā interese pēc gada ir zudusi, un jāiesāk no jauna. Labāk laist viņu tagad, kaut arī, pēc Jūsu domām, nepilnīgu, nekā gaidīt gadu. Par gadu tad Jūs varētu laist jau otru druku. Es runāju no piedzīvojumiem. - [Saņēmu?] Jūsu ļoti mīļo spriedumu par iespaidu; der gan par to rakstīt. Rakstiņš par satīru īss, bet labi informē; viss pareizi.
Ja saņemat šo karti, tad atsūtat jauno adresi. Sirsnīgi sveiki. [Paraksts.]

Absend[er]: A. Naglin
Schweic, Castagnola.

316.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 2. februāri

Vai Tev šitādas lielas lapas ar lieliem burtiem iznāk ērtāk lasāmas? Tad es tā turpinātu. Atbildi uz šo. - Güntheram strīpoto eksemplāri nevar sūtīt: iet caur krievu cenzūru un kavējas mēnešiem. Nezinu, kā darīt. Lai strīpo pats pēc Dubura recenzijas, un strīpoto grāmatu sūtīt uz labu laimi. - Vēl ko pastāstīt: Hertelim esot nopirkta Rīgā grunts par 58 000 rubļ. un celšot namu. - Rozanovs no Slobedskas liek sveicināt caur Baku Ozolu; esot dakters un darbīgs! Nu varēs ēst vēl vairāk nekā 3 mārciņas maizes uz reizi. - Birznieks (Glomens) pārvedis sev ļaudaviņu, t. i., laikam precējies. - Gianini pārdevis visus briķetus, un taisni tagad uznāca sniegs, kamēr visu laiku bij labs laiks. - Saimniece vienu pumpuru kamēlijai nolauzusi. Paliek vēl viens liels. - Šonakt redzēju - papus ar mamu bij atbraukuši ar motorlaivu istabā un atveduši man lielu, smuku dzeltenu galdu uz ritentiņiem, tad nošu pulti un glīti iesietu grāmatu, it kā Bādekeri, un papus vēl deva gabaliņu zīda lentas - zils-zaļš un balts, piekodinādams, lai tanī turot to grāmatu. Tad gribēja mani bučot, bet papriekš nobučoja mamu. - Nu būs diezgan stāstīšanas. Šodien nekā nedaru, tikai lasu avīzes. - Kad būs vēl kas rīt no rīta, tad pierakstīšu klāt. Lido.

317.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 3. februārī

3.2.13. Atbilde uz 2. 2. 13. noiet 4. 2. 13, no rītus. Tu dabū - 8 vakarā.

Mīļo sirdsdārgumiņ, atkal Tev tik ļoti skaistas kartis, un man i tās pašas Veronesi jau izbeidzas. Bet es ceru vismaz, ka acīm Tev būs šitā labāk. - Tātad no braukšanas nekas neiznāks. Pēc 9. februāra to nedēļu es lūkošu to Festspieli taisīt. Protams, ka Tev jāpabeidz Tavs iesāktais darbs, es zinu, cik briesmīgi ir nebeigt, jo tas lāsts: nepabeigt un saraustīt darbu, ir taču mani vajājis visu mūžu un vēl tagad nau atlaidis. Es tikai biju domājis, ka Tu Pīpim varētu būt devusi kādu jau gatavu gabalu. Jo labi būtu, ka Festspiel nāktu ašāk; to Tu redzi no vakarējās Freinberga vēstules. Bet reiz Tu esi iesācis, tad strādā arī priekš Pīpa un nenorauj darbu pusē. - iet līdzi: «Druva», kuru biju apstellējis. - Pēterburgas vēstuli glabā Tu, jo sveiciens uz jubileju. .- Izgriezums no «Dz[imtenes]: V[ēstneša]» (atpakaļ sūtāms), kur Duburs makšķerē priekš vecā teātra pēc mums. Vec[ais] teātrs arī nau parādus samaksājis. Man ir savs plāns gatavs, bet to vēlāk. - Izdevumi man nau specializēti, bet lieli gan, 303 fr. Visvairāk ir uz citiem - 162 fr. (uz priekšu samaksāts par dzīvokli 34, vecs rēķins par pusdienu 16 fr., «Druva» 19 fr.), tā kā uz pašu: par dzīvokli, pastu (20 fr.), vešu, ēšanu un visu kopā ir tikai 70 fr. Tik daudz uz citiem es gan nevarēšu. Es jau atraidīju Vecozola lūgumu pēc 150 fr. - Tu teātrī esi bijusi 3 reizes, ko tad Tu redzēji? - Tev ienāks it labs veikals par nosapņoto summu: ir jau tagad kvitēts 2700, Pīpim 500, Pēterburga 50=5300. Tad vēl nāks abi teātri ar 500; būs kādi 4000 kopā. - Ka amerikāņi atraida, ir saprotams, jo pieprasīja pilsoņi. Tur vajdzēja pieprasīt Pīpim, bet tie par kūtriem. Nebēdājies, mīļo sirsniņ, tur vēl daudz jākaro. Priecājies, ka tauta pate atzīst Tevi; grupas un partijas krīt mazāk svarā, kad Tev ir lielums. Tā.
Lido, sirsniņ, lido.

318.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 4. februārī

4. 2. 13. Atb[ilde] uz 3. 2. 13., kuru laikam rakstīji no rītus, bet pienāca tikai otrā rītā. Jāiemet Tev laikam pirms 8 no rīta, citādi vakarā nepienāk.

Mīļo zelta dārgumiņ, dabūju Tavu smuko kartiņu, bet nu Tu atkal pārstrādājusies! Vai tiešām Pīpiņš bij to vērts? Un Tavs priecīgais prāts nu arī neiznāks, Tu nabaga vārgais Pūkiņ! Es jau gan daudz ceru uz daktereni. Raksti katrā kartiņā, kā iet, lai nau velti jāgaida. Še iet līdzi «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» Klaustiņa vēl viens raksts, kas Tevi lai iepriecina. Uz laukiem arī atkal bieži uzved Tavas lugas. Piem., pat «Ragana» uzvesta. Duburs arī ieteic vec[ajam] teātrim atkal Tevi uzvest. Ozoliņš uz to nekā neatbild; laikam viņš negriezīsies pats pie Tevis, bet varbūt Duburs pieprasīs, ko Tu darītu, kad viņš būtu direktors. Izlasi un atsūti atpakaļ - Klaustiņa rakstu paturi, tāpat vakarējo Pēterburgas vēstuli. Kas Tev baķeniešu naudu sūtīja? Vai Upīts vai biedrības priekšnieks? Par Upīša precēšanos man rakstīja mazais Baku Ozols. - Upīts varbūt likvidēs visu savu «Dzirc[iemnieku]» firmu, jo Iniņberģis vairs nekā neatbild par koprakstu izdošanu. Upītim bij jau arī pārāk lieli zaudējumi Iniņberga dēļ. - Siliņš man atsūtīja daudz brolīšu literatūras. - Avīzēs nau daudz jauna. «D[ienas] L[ap]ā» Ducmans gāna Švābi, un Šv[ābe] atriebdamies mani saved kopā ar Apsesdēlu (tikai pats sākums artiķelim). Kuverā nevar šoreiz iebāzt, jau pilns. - Bet atraksti, mīļo iniņ, kā iet ar kūri un ar darbu. Lido.
Cielenietei gan aizraksti kādus mierināšanas vārdus, lāga cilvēks un Tevi ļoti mīl; es arī aizrakstīšu. Lido. Dēla vēstuli sūti man atpakaļ. Lido.

319.

A. CIELĒNAI
Kastaņolā 1913. gada 4. februārī

4. 2. 13.

Mīļā, dārgā draudzene, tik daudz tagad dārgāka, cik nelaimīgāka pēc šī jaunā, briesmīgā piemeklējuma. Bēdu ziņu saņēmu no Fēliksa, un šis mīļais un krietnais jauneklis, kas ir spirgts un vesels, lai ir Jūsu pirmais mierinājums. Un visas Jūsu zaļās atvases dvesīs Jums tagad jo saldāk savu dzīvības dvašu, kad viens ziedošs zars, lai varbūt arī pats mīļākais, nolūza. Un viss Jūsu draugu pulks, kas kā zaļa zāle stāv ap Jums, priecēs jo vairāk Jūsu acis. Jums ir vēl tuvāks Jūsu mūža gaitas draugs, un, kad arī tas no piepeša sitiena satriekts, tomēr Jūs neesat viena un par abiem un par visiem kopā ir tomēr vieglāk nest, un ir beigās panesams arī tas, kas citam liekas nepanesams. Briesmīgi gan liktens Jūs pārbaudījis; pēc visām ciešanām un tiem lielajiem miršanas gadiem tagad atņemdams Jums mīļāko meitiņu, kad jau likās viss negaiss pārgājis, kad jaunais, skaistais cilvēku zieds bija jau pārvērties par augli un kad nu paliek vēl vairāk raudošu pakaļpalicēju: jaunais vīrs un mazais puisīts! Nupat tik vēl dzimis un jau bārenis, kā mēs, veci cilvēki. Ko tik lielās bēdās lai saka un kur lai ņem mierinājumu, kad nekas nedod mieru? Viens Jums vēl paliek: Jūs esat cīnītāja no sākta gala, Jūs esat izturējusi dzīves briesmas un nepadevusies un, kas likās visvairāk nospiedoši: arvien un arvien jaunas ciešanas, tas pats vēršas par labu stiprajam, kas cīnās par cēlumu. Vairāk nekā viss Jūs cels šis cēlums un Jūsu labā sirds.
Manu dziļāko līdzjūtību Jums un visiem Jūsu dārgajiem.

320.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 4. februāri

Mīļo sirdsiniņ, saņēmu Tavas 3 pakas sūtījumu: avīzes, «Induļa» skatus un izdevumu rēķinus, - visas pakas lielas, pēdējā vislielākā. Tur tūliņ jāsaka, ka par tualeti un par kultūras izdevumiem (kopā 600 fr.) ir vēl maz; tāpat par veselību 780 nau nebūt daudz; arī citiem 250 ir tā vien. Visas šīs 3 rubrikas var augt un augt. Bet ceļi- 300 fr. - un Cīrihas dzīve 1800 fr. ir daudz, apm. 4 reiz dārgāk nekā agrāk. Tur vajga atrast izeju. Dārgums, ka Tu pate nesaimnieko; pēc tā var apspriest, cik naudas ienāca no Tavas saimniekošanas: 1450 fr. par gadu! Tas ir mazais pūks kā saimniece, katra saimnieces acs ap 300 rbļ. vērtība par gadu! - Nu Tu saki: iešaurināties. Tas nekas nebūs. Bet Tev būs apm. 1000 .fr. par gadu % vien. Nu nāk arī ienākums, jo, vesela tikusi, Tu strādāsi; jāpiepelna tikai 1000 rbļ., un tas ies viegli. - Man arī šis gads vēl būs dārgs, jo vajdzēs veseļoties; bet tad es pēc gan ierīkošos lētāk. Man vēl nau rēķins specializēts. - No Ārona vēstules redzu, ka es savu viņam nevaru sūtīt; atsūti man to atpakaļ. - Te vēl kvīte, jau ap 2300 r. Tur Kijevas sievietes un Bruņenieks. Varbūt varētu pateikties caur Bruņenieku, ģimnāzijas [skolotāju?]. «D[ienas| L[apā]» brālis rakstīs par Tevi! Švābe mani salīdzinās nu jau ar Apsesdēlu! drīz gan ar Jakobsonu Kārli! Knoriņš pārmet «Sēklas» priekšlasījumā, ka mēs abi nedodot proletāriešu tipus. Tas nu būtu tas. Lido, lidido.

Atklātnes malā rakstīts:
Vai Tavu rēķinu sūtīt atpakaļ? Lido.

321.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 5. februārī

5. 2. 13. Tu mīļo, mīļo sirdsdraudziņ, tā Tava vēstule, kuru Tu sauc par bēdinošu, tā jau ir ļoti laba. Arvien labāk un vienīgi labi teikt visu, kā ir. Tie skaistie kumiņi ir labi, ka nāk kā mierinātāji, bet labi bij i tā; kur Tu tādus [joslainīšus] dabūji? Un tās abas kartiņas: lirika un drāma arī ļoti skaisti izmeklētas - jā, tādas man ir. - Bet pirms atbildēšu: abas Tavas vēstules atnāca vienā laikā, rītā 8. Pamēģini varbūt vēl, kad Tev tā ērti, - rakstīt tūliņ vakarā, kad ½ 8 saņem manu vēstuli un ½ 9 (laikam) noiet pasts. Tad es saņemšu 8 nākamu rītu. - Ja tā nevar, tad jāatstāj viss pa vecam, un nevaram iedzīt ātrāk atbildes par 3 dienām. - Antonam Tev nau jāraksta. Visas tādas oficiālas kartis, kā, piem.,. bakeniekiem, es Tev labprāt noņemšu, atsūti tik man šurp, teikšu - Tavas slimības dēļ rakstu es: tā jau es atbildēju Pēterburgai, Freinberģim, teātrim u, t. t. Es tai oficiālā stilā esmu ielauzījies, man tas tik viegli, kā Tev bodē iet. Izmainīsim tā tos grūtumus un vieglumus. - Cielenietei Tev gan ir jāraksta, kaut ar es jau vakar aizrakstīju. - Freinberģim Tev nau jāsūta nekas šoreiz, dosi nākamam N. - Un Festspielu taisīsim tad, kad Tu būsi pabeigusi tam resnvēderam Pīpiņam. - Es Günth[eram] sūtīšu, kā Tu māci. - Es nezinu, kur Tev tik daudz vēstuļu? Laikam Lilijai? Tev taču viegli atkratīties, jo Tu slima. Kādēļ Tu tur velti pūlies tāpat kā priekš Pīpiņa? - Man Tev nau jāraksta gari; pietiek puskartiņas ar vajadzīgām atbildēm un itin īsām ziņām. Šodien saņēmu 3 garas kartiņas - tas ir par daudz. - Simsona vēstule stāv sakarā ar Jankava kritiku par «Vārdu»: es slikts un ticis bez talanta, un pārāk naivs (Bārda), tādēļ ka esmu «Vārdā» un dāvāju «G[alu] un s[ākumu]» pamatšķirai. Jankavs bij «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» reiz izrēķinājis, ka s. d. pabalstot vācu imperiālismu. Tāds sakars. Bet nenormāls Simsons laikam arī bez tam vēl. - Tādēļ es Āronam gribu rakstīt par Bārdu, kurš sakarā arī ar šo lietu; nau man tas cienības stāvoklis vien prātā, bet politika. - Amerika un Jelgava neko nedod, nau no svara, ir viegli saprotams. Vislielākā atzinības zīme, kas visu noteic, ir taisni kolonijas un lielā, tumšā publika: Tu esi tautas dzejniece, un nu piepildās labā ziņā tas, ko ļaunā teica par Tevi Švābe: līdzīga Lapas Mārtiņam. Tu tapusi tautas dzejniece labā ziņā, un par tik, cik Tu esi pāri Lap[as] Mārtiņam, par tik ir augusi arī mūsu tauta. Tā, mīļo pūkiņ!
No šejienes sākot, ir par mums, to vari lasīt vēlāk.
- Nu vēl par irbju māti: es Tavu atzīšanu, saukdams par irbju mātes acīm, daru to labā ziņā. Irbju māte ir laba māte, un tādas man vajga. Un samaitāt ar savu slavēšanu Tu mani nesamaitāsi, man tik pašam jābūt vaļā acīm. Bet labu Tu gan man dari ar to, jo arī tā man ir tikai bikstīšana, kura man vajdzīga. Kad es pret bikstīšanu reaģēju un daru Tev to grūtu, tad tā jau taisni viņas labuma atzīšana. Kad gulētāju agri ceļ un viņš spārdās pretī, tā taču nau celšanas neatzīšana. Un, kad Tu mani esi arī kavējusi, tad arī tā nau neatzīšana Tavai gādībai. Nē, es - sekodams savam uzskatam par kopdzīvi - esmu sevi nesamērojami stingrāk piespiedis pie viņas nekā Tevi. - Un viens piespiešanas veids bij arī šī paļaušanās uz Tavu bikstīšanu. Kad Tu nu uzreiz aiz kaut kādiem iemesliem vai bīdamās no manas pretspārdīšanās, vai no noguruma - mani vairs nebikstīji, tad Tu kavēji mani darbā. Jo nu man šie bikstuļi un dzenuļi bij jāmeklē citur, iekš sevis paša un ārienē. Tas ir tāpat, kā man bij jāatrod sava ēšanas sistēma, kad uzreiz pusdienas apsīka, un vispār jāmeklē, kā tapt neatkarīgam no ārpasaules. Tas ir tā: man visi spēki par daudz nodarbināti ar domām, un es nespēju gādāt pats par savām materiālām vajadzībām. Pie tādām es skaitu arī bikstīšanu. Jo cilvēks, kurš nau pārāk nodarbināts, tas var savu enerģiju vērst arī uz savu gribu, var pats sevi bikstīt. Es nē; jeb vai man atkal jāatrauj spēks no domāšanas un darba. Piem., es tagad rakstu pa 100 vēstulēm mēnesī, bet tad darbs atkal neiet tā! - Un, kad man nau no āras, kas gādā par manām materiālām vajadzībām, tad man viņas ir jāiešaurina: to es saucu par neatkarību no ārpasaules. Bet visgrūtāk man iešaurināt vajadzību pēc bikstīšanas. Tādēļ es tā atzīstu Tavu bikstīšanu, esmu no viņas tik atkarīgs tapis (aiz sava kopdzīves principa), un nu, kad Tu saki, ka es to tikai nupat atzīstot, kad Tu pat prasi: vai lielāks ir plus (t. i., bikstīšanas labums) vai mīnus? - Tad es esmu gluži apjucis, kā no miega uzrauts. Jā, vai tad maz var būt runa par mīnus? Kad māte devusi bērnam dzīvību, bet pēc dzīvē viņu ierobežo un kavē, vai tad var būt runa par plus un mīnus? Protams, plus; jo dzīvība taču ir plus, lai viņu cik daudz ierobežotu un kavētu. Jautājums nau par plus vai mīnus, bet par to, kā ierīkot, lai mazāk to mīnus. Un mums: kā ierīkot, lai Tu vēl vairāk varētu mani veicināt? vēl mazāk kavēt? Un kā es Tevi varētu veicināt? Kā veseliem tapt? Kā to kopdzīvi labāk ierīkot visās lietās? - Zināms, pirms tā: kā saprasties? Kā pārspriest par kopdzīvi, par viņas iespējamību, vēlamību, mērķiem un izredzi? - Te nu Tev, mīļā sirsniņ, atkal viens pavediens nošķetināts. Varbūt palīdzēs tikt pie skaidrības? Bet arī pēc skaidrības paliek grūtības, jo mēs tiešām ļoti dažādas dabas. Viens piemērs; Tu tagad dzenies visvairāk pēc straujuma iznīdēšanas pie sevis un pie manis. Un es domāju, ka nebūtu iznīdams, tikai saskaņojams ar maigumu, kas ir mums abiem. Tev pat asa straujuma gluži maz, man viņš neriebj. Un, ja Tu man iznīcināsi visu straujumu, tad būs beigta arī visa darba spēja. Jau tagad viņa ir manāmi cietusi, jo es visur baidos: kad tik nau atkal par strauju? Tā es topu vienpusīgs un sentimentāls arī darbos. Un tās ir briesmas. Aiz tām tūliņ stāv beigas visam. Tu, nepieņemdama manu straujumu, dzen mani pilnīgā vientulībā un vēl tālāk tanī adeptībā, par kuru Tu smejies. Man var iziet kā Jāzepam. - Tu redzi nu, mīļo sirdsdraudziņ, cik daudz es Tev saku, un. viss labā; nepārproti to. - Kad es tik daudz rakstu, tas nau li vien, ir vēl vairāk. Un, kad taisni šinī laikā tā gadās, kad Tu aizņemta ar darbu, neņem ļaunā, - man arī tā gadījās, vēlāk varbūt ne ar lielu piespiešanos es nevarētu to uzrakstīt. Un nau Tev viss tūdaļ jālasa, var lasīt vēlāk. Par to sākumā piezīmēju. Li nu, manu mīļo dvēselīt. Lido.

Vēstules malās rakstīts:
Antonam tas pastrīpotais vārds ir temats, t. i., par mūsu iespaidu tautā viņš gribētu rakstīt. Lido.
[Vēstule?] bija garāka, bet citu atstāju mājās, lido.
Veronālu sūtīšu. Lido.

322.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 6. februārī

Mīļo sirds kodoliņ, sirds dvēselīt, es tās garās vēstules vairs nerakstīšu; vakar jau aizturēju no vēstules vairākas lapiņas. Es aizrāvos un aizmirsu, ka Tevi ar to garumu tik traucēju darbā. Arī izgriezumu vairs nesūtīšu, tikai šodien vēl brāļa priekšlasījumu par Tevi. Strādā visa mierā, sirsniņ, lai tiktu galā ar iesākto darbu.- Veronāls aizies - vakar nepaspēju. - Kad es arī gari rakstīju, es jau Tev teicu, ka man uz tām atbildes nevajga. Neraksti arī tagad gari. - Ar braukšanu dari, kā pati zini. Man bij tik viens iemesls par to, ka tad mēs kopā būtu varējuši ātrāk pabeigt Festspiele. Bet Tu arī pēc sava darba pabeigšanas taču būsi nogurusi un nevarēsi stāties atkal pie jauna darba. Tev der pēc tam atpūsties un iet kūrē pie dakterienes, nevis braukt un vēl strādāt. Tās manas domas. Bet dari Tu, kā pate zini. - Tev no Cielenietes karts. Turies, ka tiec atkal vesela. Lido.

323.

A. KALNIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 8. februārī

Ar lielu prieku saņemu Jūsu cienījamās kundzes un Jūsu sveicienus un nodošu tos Aspazijai, kura pašlaik veselības dēļ uzturas Cīrihā.
Jūsu nodomu komponēt «Ug. u. Nakti» vai «Induli un Āriju» uzskatu par mūsu mākslu skaistu draudzēšanos, kādu vienmēr esmu centies pabalstīt. Kad Kuga ar savu spožo dekoratīvo mākslu piebiedrojās drāmai, bij man pirmais gandarījums; un, kad nu Jūs visu vēl pacelsat skaņu vieglumā, tad es nešaubīšos, ka latviešu mākslas trijotne varēs sniegties pēc necerētiem panākumiem priekš mūsu. tautas.
Bet es sāku jau aizrauties, un mēs esam tikai pašās priekšsarunās: - «Ug. u. Nakti» jau ilgāku laiku (vai ne tik 2 gadi?) pieprasīja man Melngailis kā operas tekstu, un sāka jau pie operas strādāt («Jūrnieku dziesma» jau drukāta); tagad gan kopš kāda gada man no viņa tālāku ziņu trūkst. Es apjautāšos. Bet līdz M[elngaiļa] atbildei «U.u.N.» jāuzskata par darbā ņemtu. «Ind. un Ārija» pilnīgi brīvs, un es ar prieku pārstrādāju viņu par mūzikas drāmu un lūdzu Jūs tūdaļ: vissīkākās instrukcijas, jo mans uzskats, ka operā komponistam jābūt pilnīgam saimniekam par tekstu - īsti viņam pašam vajdzētu to sastādīt. Komponists vien zina, kuras vietas der mūzikai izcelt un kādā formā. Tātad Jums jānosaka: termiņš, kad pirmai un pēdējai daļai jābūt gatavai. - Cik rindu garam jābūt tekstam? - Kādā ritumā jāraksta, un vai vienā caur izturētā ritumā vai ar iemaisītām liriskām dziesmām, kā agrāk bij parasts?-Kādas ainas un personas jāpiepatura?- Vislabāk varētu darīt tā: Jūs izlasat drāmu pamatīgi cauri un pastrīpojat 2 eksemplāros tās vietas vai situācijas un ainas, kuras vajdzīgas operai. Vienu eksemplāri tad atsūtat man šurp. Bet labi drīz, jo, kā redzu, Jūs sāksat strādāt jau pus maijā, un līdz tam jābūt I cēlienam gatavam. Man arī laikā jāzina iedalīties ar savu darbu.
Un nu esat sirsnīgi, mīļi sveicināti abi ar cienījamo kundzi
                                                        no Jūsu [paraksts].

C[astagnola] 8. 2. 13.

324.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1913. gada 8. februārī

Mīļie draugi, saņēmu ar lielu prieku Jūsu garo vēstuli un aizsūtu to Elzai uz Cīrihu, kur viņa pašlaik veseļojas. Ļoti mīļš ir Tavs padoms tulkot «Vaideloti» vāciski. Tu zini, ka es to notulkoju jau 1896. gadā Jelgavā, bet, kā redzi, tik viegli nau ar izrādīšanu. Tu sajūsminājies par «Belindi», lasīju, ka viņa ir godalgota, bet pašu lugu neesmu redzējis. Kad Tu vari, atsūti to šurp izlasīšanai. «Alles ums Geld» nepazīstu. Lugas ir dažādas: lasīšanai un izrādīšanai nodomātas, un tāpat kā Tu uz viņām skatās arī citi. - Par latviešu vēstures izdošanu domā jau vairāk .nekā 50 gadus, ne vien atsevišķi cilvēki, bet arī veselas komisijas. Izdošana neveicas tādēļ, ka nau vēl atrasta pati vēsture. - Tavu sajūsmu par Mansirevu var saprast, jo visi īstie latvieši sajūsminājas par neīstiem latviešiem vai par īstiem nelatviešiem. - Briesmīgi žēl, ka gadiem un gadiem cauri Tu netiec vaļā no savām kaitēm; labi, ka vismaz viens uzturas pie veselības. Ak, Jūs nabaga mīļie zelta cilvēciņi, kad jau nu reiz no visiem viens izkūņotos par veselnieku! Paliekat mīļi, mīļi sveic[ināti].

325.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 8. februāri

Mīļo sirsniņ, nebēdā par manu uztraukšanos un slimošanu; lai lēni, bet es tikšu galā ar sevi. Pielūko tikai Tu, ka Tu ar tiec; labi, ka ej atkal pie dakterienes, labi, ka strādā lēnām, bez dzīšanās. Neko nevajdzīgu Tev nesūtu un nerakstu. Še Nīnas vēstule, bet tā tāda pļāpāšana, kāda Tevi atpūtinās. Viņa domā labi ar visu savu muļķību, un tā jau pilnīgi pareiza doma, ka «Vaidelote» ietu ļoti labi vāciski. Bet lai nu tagad iet iesāktais ceļš ar Güntheri un «Induli», ko viņš pats izvēlējies; gan jau tūliņ pēc tam viņš varēs iet pie «Vaidelotes». - Es rakstu Nīnai un lieku, lai atsūta to Eulenberga «Belindi» (godalgota, tādēļ arī Nīnai patīk). Tad Nīnai nau jāatbild. Antonam arī nē. - Brāļa referāts Tevi neuztrauks. Bet Tu vari priecāties, ka krievi lasīs par Tevi. Ir taču kas. - Un par matiņiem teicis kāds angļu ārsts, - arī neuztrauks, bet li. - Tas tad arī viss. Tā labi, ka Tu neraksti man gari. Par braukšanu jau rakstīju: vienīgā vajadzība, ka Tu atpūties turpat arī pēc Tava darba pabeigšanas. Vajadzība mani apraudzīt nau, jo esmu vesels. Bet traucēt Tu mani arī netraucētu, jo es nestrādāju, tāpat atpūšos, kad jau reiz «Jāzepu» šogad nevarēju. Un Festspiela dēļ braukt Tev arī nevajga; kad jau rakstīšu, tad norakstīšu arī viens. Tagad es rakstu vēstules. - Labi, ka Cielenietei raksti, bet slikti, ka raksti Paulīnai vai tantiņai (nevaru saburtot); tā Tu pati sev aiz nepārdomāšanas atkal kaitē, jo vēstules nau vajadzīgas. - Tavā kartiņā smuks bērniņš.
Atsūti man atpakaļ Hermaņa un Cielēna vēstules, arī izgriezumus par Dubura referātu.
Es varu braukt; labāk, nekā Tev braukt. Lido, sirdsdvēselīt, lido.

326.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 9. februārī

Mīļo sirsniņ, es biju sagatavojis visu un varēju jau braukt šorīt, t. i., piektdien. Nu pēc Tavas kartiņas saņemšanas braucu pirmdien rīt, esmu Cīrihā 5 pēc pusd[ienas].Kleitas paņemšu. Mans brauciens ērtāks nekā Tavs, jo Tu jau vēl slimo. - Šo rakstu pastā. - Tātad nu tikai atliek vēl li un lido.

327.

K. FREINBERGAM
Cīrihē 1913. gada 15. februārī

15. 2. 13.

Jūsu vēstuli saņēmu tikai še, kad atbraucu apraudzīt A[spaziju]. Man Jūsu vēstules vienmēr ļoti simpātiskas ar viņu ašumu un īsām, bet pilnīgām atbildēm uz maniem jautājumiem. - Darīs labu iespaidu, ka teātrs uz A. jubilejas laiku uzved viņas drāmu ciklu, žēl, ka Jums neklausīja un nu būs vēlu un sasteigtas izrādes, - izrādēm J[aunajā] teātrī jau vajdzēja būt taisni priekšzīmīgām, jo, piem., «Neaiz[sniegts] mērķis» nekad vēl nau izrādīts mākslas izrādēs. Nu materiāli panākumi arī lieli nevarēs vairs būt. Tāpat liela kļūda, ka «U.N.» un «Induli» uzved tik pārāk vēlu. Nu par abām lugām kopā būs varbūt tikai kādas 20 izrādes, kur pērn bij 54. Manas lugas noliktas nu tikai par glābšanas riņķiem sezonas tukšajam galam teātra kasei, bet kas tad lai glābj tukšumu manā kasē? «Zelta zirgs» nemaz vairs nau izrādīts. Un sezonas naudīgajā pusē nekad nau bijušas manas lugas. Kad man reiz gadās, ka es nepaspēju laikā pasteigt priekš Jums jaunu lugu, tad es varu lūkot, ka lai pats tieku galā. Es taču gribu vēl redzēt, kā teātrs rīkosies šo rudeni: vai uzvedīs kādu manu lugu jau sezonas sākumā, lai varētu segt robu, kas man ceļas no pavasara. Tagad strādājamā būs gatava laikam jau martā. Ja rudenī mani apcirkņi paliks tukši, tad būs jāpiekopj vairāk citi literatūras zari. Jūsu žurnāls ierosina uz dažādām kombinācijām. Prologs lugām gatavs man nau, vai paspēšu - atbildēšu tikai pēc dažām dienām. Jo ar veselības stāvokļiem nestāv tik labi, kā vajdzētu. Vai no pašas A. kas būs, tāpat vēl nevaru tūliņ noteikt. Bet visādā ziņā griba mums ļoti laba. - Portreja būs. - Ka «Atriebēja» nau taču vēl atļauta, mani ļoti nepatīkami pārsteidz. Kad tās trūkst, tad nevaru nekā vainot teātri, tad tikai jānožēlo, ka es pats nepaspēju savu darbu laikā nobeigt. - Portreju varēs sūtīt pēc kādas nedēļas.

328.

ASPAZIJAI
Lugāno 1913. gada 17. februārī

Manu mīļo sirdsiniņ, te nu es esmu Lugānā. Tūliņ gāju un izdarīju veikala darīšanas: noliku un apstellēju Cīrihus, kurus solījās pēc dažām dienām pagādāt itin lēti. Kvīte ir man. Tas nu būtu tas. Nez kā nu ir ar Tevi, mans nabaga pūkiņš, Tu biji dikti nosalusi. Arī še Lugānā šodien ir auksts. Kad sūti manas mantiņas, tad pieliec klāt arī manu veco spalvaskātu, kurš palika uz Tava galda;
tas kātiņš ir man no mazā Pūka dots un vēl no vecās Slobodskas laikiem. Es jau vairs nezinu, ko visu solījos Tev aizsūtīt: eks[emplāri] «Induļa» un itāl[iešu] gramatiku, bet citu neatminu. Izgulies labi un atpūties, mīļo iniņ, nekreņkējies par tiem partijas knišļiem. Rīt rakstīšu kā arvien. Lūkošu vēl ko iepirkt, lido, mīļo iniņ, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Pastu saliec kuverā vai pakiņā un atsūti man, lido.

329.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 18. februārī

Manu mīļo zelta draudziņ, aizrakstīju Tev kartiņu no Lugānas, bet nu tik redzu, ka velti liku Tev nomeklēties; tas vecais spalvaskāts atradās pie manis un ar viņu šo rakstu. Še līdz ar manu atbraukšanu iesāka mesties auksts, pat drusku sniegs padancoja. Atradu visu pa vecam; tikai puķes nelietas un drusku pavītušas; Lina arī drusku bēdīga, atdevusi savu negribēto Teodorīno Tuņetai, bet no aprīļa brauc arī tad projām. - Istaba diezgan mitra, nevaru nemaz lāga iekurināt. Rīt rakstīšu vēstules, - ir jau atkal desmit. Tev es rakstīšu šādas kartis, kad Tu negribi skatus un vēstules. - Vannu būsi laikam ņēmusi, uz to es ceru un tad par saaukstējumu neuztraucos. - Ja Tev Gulbja Univ. Bibliotēkā N. 80-88 ir atsūtīti dubulti, tad atsūti arī man. - Gulbis šorīt atsūtīja naudu 1800 f. Lido.

330.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 18. februārī

Mīļais draugs, es pieprasīju Jums (vēstulē Kraujam), vai Jūs nevēlētos uz «Tālu nosk[aņu]» 10 gadu jubileju izdot lētu izdevumu, tāpat kā gribat izdot Kraujas pārspriedumu. Atbildes neesmu vēl saņēmis, bet laiks jau tuvojas, jo «T[ālas] n[oskaņas]» iznāca laikam maijā. Izdevums varētu būt mazāka formāta, ar to pašu pirmā izdevuma vāka zīmējumu, un cena uz pusi lētāka. Atbildat, lūdzu, labi drīz, jo, kad Jūs neņemat, tad varbūt es pieņemšu kādu citu piedāvājumu. - Jūsu pilsētā, kā liekas, ir izplatījušās baumas, ka Jums esot apnikusi vecpuiša dzīve: laiks būtu, un mēs novēlētu Jums labākās laimes. - Naudu nupat saņēmu ar lielo paldies. Daudz, daudz labu dienu, pasveicinat Krauju. Sirsnīgi sveiki! [Paraksts.]

331.

J. GINTERAM
Kastaņolā 1913. gadā, ap 18. februāri

Ļoti godātais J. f. Gintera kungs!

Kāds ceļojums ir vainojams par to, ka mana vēstule Jūs aizsniegs vēlāk, nekā es gribēju. Jūsu tehniskie padomi man visaugstākajā mērā patīkami, esmu Jums daudz pateicības parādā, un es gan biežāk Jūs apgrūtināšu. Iespēja izrādīt manu lugu man, zināms, ir galvenais, un, ja tādēļ puse jānosvītro, tad tam tā jābūt. <Par drāmas garumu> es biju pieradis novērtēt rindu skaitu <spriest pēc Freitāga - pēc rindu skaita, jo iespiedlappuses ir krietni nevienādas, sevišķi iespiestajā «Indulī un Ārijā», un uzskatīju 3000 rindas par normālu garumu (G. Freitāgs - 2000)>, un tā ir liela starpība, vai personu apzīmējumu novieto virs teksta vai tam blakus. Ar mazāko iespiedtelpas izšķērdēšanu manai lugai būtu apmēram normālais skaits - 140 lappuses, un tomēr es esmu pārliecināts, ka tā ir daudz par garu. Tai ir 4000 rindu kā «Marijai Stjuartei» (Reklāma izdevumā 140 lappuses). Es par normālu uzskatīju 3000 rindas, <bet arī to esmu krietni pārsniedzis.> Man būtu ārkārtīgi patīkami, ja Jūs man tagad pasacītu, kādu tagad pieņem par normālo rindu skaitu, jo darba laikā man ir ļoti grūti rēķināties ar iespiedlappušu garumu.
Savus svītrojumus es mēģināšu paziņot divējādi: es aizsūtīšu grāmatas eksemplāru, <bet tas krievu cenzūrā var nogulēt mēnešiem ilgi, un vēstulē atzīmēšu cenzora svītrojumus, pierakstot [gabalu teksta?]. Arī izdevniecībā vajaga tikt svītrotam, jo drāma ir uzrakstīta par daudz īsā laikā. Lielākā daļa svītrojumu ir nepieciešama abos pirmajos cēlienos, 1. cēl. prozas skatā, tāpat 1. cēl. mīlas skatā. Tomēr Jums ir pilnīga rīcības brīvība izdevniecības svītrojumos.>

332.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 19. februāri

Manu mīļo zelta sirdsiniņ, manu vārīgo kamziediņ, es gan negribu baidīties un uztraukties, bet tomēr tāds nemiers, ka Tu tik neesi saaukstējusies, mani pavadīdama; Tu jau žēlojies par aukstumu. Es taču ceru, ka influence nebūs atgriezusies atpakaļ, ka Tu būsi ņēmusi tūliņ vannu un ka viss būs atkal labi. Nemiers tik drusku, ka nau vēl no Tevis ziņas; varbūt rīt no rītus būs, kad iemetīšu šo vēstuli. - Šī Ēģiptes kartiņa ļoti smuka, to atraksti man. - Es šodien rakstīju kartis, pavisam 10, tad nu atliek tikai vēl 2 vēstules, un rīt varēšu sākt darbu. Atteicu jau svētku lugu Freinberģim un braukšanu Birutai. - Man bailes arī, ka tik Tu, mīļo sirdslabumiņ, nepārstrādājies ar «Induļa» caurlūkošanu. Izskati tikai I un II cēlienus, tiem citiem ir laiks. Un, galu galā, var likt, lai viņš viens pats izdara strīpojumus. Man tagad, kad esmu viens, paliek .gluži nelabi ap dūšu, ka uzliku Tev atkal tādu lielu darbu. Apmierini labāk mani un nestrīpo. Ir gluži nelabi par otru bēdāties, un nu vēl, kad pats esi vainīgs. Jāpastāsta labāk par saimnieci: mūsu bijusī lielā istaba uz pāris mēnešiem izdota; ar augšas izdošanu mani ļoti apdraudēja, bet vēl neviens nau paņēmis: būšot francūzis, bērni būšot, fracasso būšot, lai apdomājot pie laika. Mīļo, mīļo sirsniņ, lido.

Vēstules malā rakstīts:
Dabūju Tavu kartiņu un rupzaku. Dikti li, ka nau saaukstējies mīļais zeltiniņš. Lido.

333.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 20. februārī

Manu mīļo sirdsdārgumiņ, saņēmu vakar visas mīļās mantiņas, pulkstens vesels. Vakar kartī minēju, ka saņēmu. Dikti li no mazā dimpūkiņa, ka piesūtīja pilnu māju lielam ar sava paša gājumu un pirkumu. Lielais arī mācās pirkt, te šī kartiņu sērija par pierādījumu. Biju šodien Lugānā saņemt Gulbja naudu. - Tev vajdzēja gan bādi ņemt tūliņ, mājās pārnākot, jo Tu biji ieaukstējusies. Bet labi nu arī tā, ka nau influences; es jau ar visu pretī turēšanos tomēr sāku baidīties. Bet «Induli» gan neskaties cauri, Tu esi par daudz vāja, lai iet tāpat. Man tik dikti bail, ka. Tu atkal neapslimsti. Tava kartiņa: zelta pils[ēta] gan brīnum skaista. Lido.

Atklātnes malās rakstīts:
Man tās bonbones kā brūnas pupiņas, ko Cīrihā pārnesi, ļoti gardas. Lido.
Ak, cik li, ka nu jūties labāk, lido.

334.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 22. februārī

Mana mīļā, priecīgā prieka devējiņa, strādā vien ap «Induli», Tavs darbs jau man tas lielākais, un tas prieks, ko Tu dod, tas skaistākais. Kad tik Tu esi veselāka, tad viss labi. - Strīpojumu principi arī pareizi. - Pareizi arī, ka manām kartiņām zagļi pakaļ neraks, bet Tavas gan pārāk skaistas. Pīpiņš dos «Domu» III kā Tavu numuru: būs Krauja par «Atriebēju», tad vēl divi raksti par Tevi, sevišķā pielikumā ģīmetni; tad grib Tavu jaunības ģīmetni - aizsūti to. No manis arī grib; kad nu neiznāk jubil[ejas] luga, tad vajga kādu dzeju. Tāds dzejolis no Tevis, kā Tu teici, «Jaun[ības] Tek[ām]» vai kā prologs lugai būtu ļoti labs. Laikam, pat vajadzīgs. Es varbūt ņemšu to no jubilejas lugas prologa. - Saimniece ņem līdz šim par 3 augšistabām 240 fr. Bet ko tad dakterene te darīs, kad mēs te nebūsim?

Atklātnes malās rakstīts:
Teodors Tevi aicina strādāt pie «Druvas» un tūliņ sūtīt ģīmetni. To Tu varētu darīt. Lido.
Zivs bij ļoti garda, bet spītīga, neļāva man gulēt. Lido.

335.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 22. februāri

Manu mīļo sirdsdziļumiņ, dikti li, ka Tev nu iet atkal labāk; varbūt vēl kādu reizi ņem vannu, tā laikam tā labdare pret saaukstēšanos. Nu jau šinī kartiņā ir humchens; kā jūs aprunājat to nabaga aristokrātu Mārtiņu, kuram viss spēks ir ūsu fixativā. Bet kur tad Līvam tas spēks: tikai lielā ēšanā, bet to Mārtiņš arī spēj. Ļoti smējos par tiem vīriem-darītājiem; bet Tu nekādā ziņā nevari izdarīšanu ņemt savās rokās, jo Tava pašas godinājums. Manā vārdā vari tikai zīmēt pie to 3 vīru 30 fr. vēl 20 fr. vai 30, lai zāle būtu samaksāta. - Birutai es jau aizrakstīju, ka par ceļu un uzturu nemaksās un tātad, domājams, viņas sajūsmība drusku apslāps. Mantiņas visas dabūju ar lielu li un vakar visu dienu ņēmos ar ēšanu, tā ka gluži jūtos pēc uzskatiem kā mazinieks. Viss bij atnācis labi, tikai siļķei bij ielauztas ribas un mugurkauls pušu, un kūkas formu varēja sazīmēt tikai pēc paklāja papīra. Bet man še lielākā svarā vielas un ne formas jautājums. Un vielas bij dikti li, gluži kā vecos laikos ancien regime. - Te no manas puses izgriezumi, to par teātri sūti atpakaļ. Redzi, kā publika Tevi mīl, lasa pat vairāk nekā brāli, pašu pirmo. No kolonijām arī Tev naudas nāca visvairāk. - Papīrus Tev nopirku par 98%, tā ka peļņa 80 fr., par 4000 fr. būs Tev obligācijas, un aizmaksāti tikai 3920 fr.; bez tam % 22 fr. 70., tā ka pie manis paliek Tavas naudas 57 f. 70. Papīrus es neierakstīju savā uzglabājamā grāmatā, bet atstāju bankā; atraksti tūliņ, un es viņus aizsūtīšu Tev, lai Tu tur pieliec klāt pie citiem savā bankā. Tev jau tā patīkamā jūta, ka vari pie sevis turēt savu mantiņu. Atraksti aši, mīļo [teksta bojājums]. - Upīts atsūtīja 130 f., laikam Tu arī būsi saņēmusi. - Pie mums šodien uzsniga. Vakar bij auksts: Lugānā pat 7 grādi, Cassaratē 6 un Castagnolā 4. - Es jau drusku sāku strādāt, un, kad Tu turēsies vesela, tad ies vēl labāk.
Lido.

336.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 23. februāri

Nu, Tu mans mīļais pūkiņš, še būs atkal vēstule, bet tik gara jau nē, ka nevar izlasīt, lieliem burtiem, bez prātojumiem, ar veikala lietām vien. Vēstules Tev jau nekad nau bijušas tās, kas mani nokavē, - tagad nevaru pie darba tikt aiz avīzēm, jo nau vairs dzinēja spēka, mazā pūka. Bet gan jau ar laiku ies arī tā. - Te nu būs Teodora vēstule: ģīmetni vari sūtīt, to no Brunela Lugānā, nau vēl drukāta. Darbus Tu vairs nepaspēj, un lai pāriet jubileja, Tu jau esi slima vēl. - «Jaun[ības] Tekas» atnāca, vai Tev sūtīt? Ir Līgotņa gabaliņš par «Gal[u] u[n] sāk[umu]», labs. Ar «Domu» sūtīšanu nesteidzies. - Par Švābi daudz nebēdājies, [teksta bojājums] «D[ienas] L[apa]» un tie paši ceļ Tevi par goda biedreni «Idejā». - [Teksta bojājums] ļoti laimīga, ka sola īrnieku, bet vēl labāk paturētu mūs. Lai es ņemot augšu tā: kad Tu arī, tad lai maksājot 55 par mēnesi, kad es viens, tad 20. T. i., tikai 3 fr. par mēnesi dārgāk par mazo istabiņu. Tātad es eju labāk augšā. - Ir viņai vēl divi īrnieki: Chauffeur un tā slepenā giovanotto 4 māsas. Bet vēl nekas nau noteikts. Arī dakterienei viņa negrib dot tagad atbildi, bet marta vidū. - Kraukšīši gan gārdi, bet tad pūliņš ar sūtiņu un man ar ēdiņu, kad nāk atkal kāda zivtiņa līdz. Kad nestrādā un nekreņķējas, tad jau varu panest i lielu ēšanu, bet tagad man spēciņš par mazu. - Naudas papīrus itin ērti var sūtīt, itin droši, labāk es Tev sūtīšu, būs Tev prieciņš. Nu, [teksta bojājums] banka atsūtījusi piedāvājumu uz 4%, bet Tavi papīri arī labi. Lido. Tā gan mīl [teksta bojājums] ka raksti tūliņ, dabonu otru rītu; bez [teksta bojājums].

Vēstules malā rakstīts:
Caur sūtīšanu nokavējas divas dienas vien. Lido, mīļo sirdsiniņ, lido.

337.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 24. februārī

Mīļo sirdsdārgumiņ, ja Tu neesi šurp izsūtījis «Induļa» strīpojumu, tad nesūti arī, - patiesībā es jau nedz ko labošu, nedz visu lasīšu. Sūti vien projām Güntheram. Cēlienu skaitļu pārstatīšana man liekas nevajdzīga, kad grib savilkt kopā IV un V c., tad jau ar to pietiek, ka IV c. torņa skats top viens pats par IV c. un II c. nau nemaz 2 ainu. III pirmā aina nevar labi izpildīt visu III c., jo ir par īsu. Tātad lai III c. paliek 2 ainas. Pārāk liela skaitļu pārstatīšana dara arī nelabu iespaidu. Abas vilkugravas ainas ar Dubura strīpojumu kopā par IV cēlienu nau par garu. - Tā nu, mīļo iniņ, esi briesmīgi lielu darbu nostrādājusi, būsi atkal slima, un tās ir briesmas, lido. Par Izglītības biedrību nekreņķējies, viņi jau Tev devuši.

Atklātnes malās rakstīts:
Izgl[ītības] biedr[ībai] ar veco teātri nau nekāda sakara. V[ecajā] teātrī būs.
Korektūra ar 2 r[eizēm]. Kad ir krams, tad jau labi. Lido.

338.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 24. februāri

Manu mīļo sirdsdārgumiņ, tik pāris rindiņas, ļoti steidzos ar dzejoli «Domām». Izlasi, un, ja esi ar mieru, tad nosūtu Pīpiņam, - «Induļa» strīpojumu sūti Güntheram. Tu, mīļo, debestiņ, pastrādāji tādu darbu, kādu es laikam nekad nebūtu paspējis; kad nu tik nebūtu par daudz nopūlējusies un neapslimtu. Bet krams ir laba zīme, - Pīp[iņa] adrese: Suworou 14. - Teodoram dzejoļus nē, bet ģīmetni. - Papīrus Tev neesmu vēl sūtījis, nebaidies. - Dabūju vienu dienu divas kartiņas. - Par cēlienu iedalīšanu Tev rakstīju: III paliek pa vecam. IV 2. aina top par visu IV, un IV 1. aina un V - kopā savilkti - par V c.
Lido, mīļo sirdsiniņ, lido.

339.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 24. februāri

Ak, Tu manu zelta pūkiņ, fröhliches Leben, lai tad iet arī «Induls» pasaulē no Tavas mīļās rociņas laists; strādā vien; man tik bij žēlums, ka Tu nepārstrādājies. Sūti vien J. v. Günter, Mitau, Constantinstr. 8, tā būs ātrāk. - Dabūju abas Tavas skaistās kartiņas. - Pīpiņš prasa Tavu ģīmetni no 16 gadu vecuma. - Lido.

340.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 25. februāri

Mīļo draudziņ, man sirds uz Tevi tā pārplūst visiem mīļiem vārdiņiem, visus papīrīšus aprakstītu, bet Tu vēl tik vārga, neko nepanes, un tagad vēl tā nostrādājusies lielā pūka dēļ. Man bail par vakarējo dzejoli, ka es nebūtu izteicis, kas Tev nepatīk. Ar steigšanos aizmirsu uzlikt kādu virsrakstu. Steigšanās vienmēr ļoti nogurdina, es šodien tādēļ nekā nestrādāju. Tev, sirdsspožumiņ, vajdzētu gan pāris dienu atpūsties pēc tik dikti liela darba kā tā strīpošana. Ak, Tu mīļumiņ, to nu Tu gan esi veikusi, lielajam atņemdama briesmīgu pūliņu, un pašai vēl [teksta bojājums] krams! - Man ar «Induli» būs vēl līdzīgs darbs priekš Kalniņa; atsūtījis eksemplāru ar piezīmēm, negrib jambu, strīpojumos turēšos pie [teksta bojājums]. - Te dažas izgriezumu mantiņas. Brālis brauks apkārt ar priekšlasījumu par Tevi. Šv[ābe] nau tik bīstams, kā izlikās no tālienes; pats jau ir anarhists (kritikā par Apsesdēlu) un spriež no marksisma stāvokļa; viņa romāns arī «Dzīvē» nogānīts. Bet tāda meitiņa Mačiņ ar pilnu krūti likusies par Tevi, - jaunība Tavā pusē, lido! - Papīru dēļ neuztraucies; es nebiju nemaz rakstījis, ka ir jau izsūtīti, tikai Tev apgalvoju, ka ir droši sūtīt; guļ vēl bankā. - Kam un kā lai es prasu kolonijā, vai pietiek mana devuma un ko grib darīt? Vispār jau ir neveikli, ka pats priekš sevis dod. - Ka Izgl[ītības] biedrība negrib rīkot Tavu vakaru, nau vis tik labi, kā domāju, jo nupat lasu, ka viņa rīko Alunāna vakaru. Tur jau var vieglāk iekrist nekā Tavā vakarā, - vai nau taču atkal kāds Misstimmung? Pieprasi Lilijai. - Tavas kartiņas dikti skaistas.
Mīļo iniņ, kartiņā no šorīta Tu atkal uztraucies par papīriem. Tu būtu labāk mierīgi izlasījusi manu karti, nemaz nesacīju, ka esmu izsūtījis, Tu dzīvo par daudz savās fantāzijās, neredzi nemaz ārpasauli. Ir viss labi. Neuztraucies, atpūties. Sirdsiniņ, lido.

341.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 27. februārī

Manu sirdszvaigznīt, manu gaišumiņ, kā nu es Tev atkal esmu izdarījis uztraukumu bez savas gribas un taisni darba laikā, un taisni gribēju Tev prieku darīt. Tā ir fantāzijas cilvēkiem, vajga viņu attīstīt, un tad viņa dzīve atkal aizrauj un uztrauc. Nākamreiz tos papīrus pērc labāk pate; jāmācās tas ir tā kā tā, un, kur vien es pieskaros, Tev tikai sāp. Es baidos arī par to dzejoli, un taču arī tas bij labi domāts, bet Tu esi vārīga tikusi un tagad vēl nostrādājusies. Varbūt aiziesi pie dakterenes pasviedrēties? Daudz staigāt tagad labi, laiks labs laikam arī pie jums. Lido, sirdsdārgumiņ, lido. Saņēmu Günthera vēstuli. Ka Tev patīk dzejolis, ir ļoti li. Lido.

342.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 27. februāri

Sirdsmīļumiņ, sirdslabumiņ, man arī atkrīt smagums, kad Tu nu esi apmierinājusies to papīru dēļ. No Pīpiņa dabūto taču laikam atstāji turpat Federālē uz conto corrente; labāk, nekā nesot pie sevis. Nu, kur Tev pastāvīgi darīšana ar Federāli, Tev jau arī nebūs vairs tik grūti pašai nopirkt papīrus. Nupat viņa bij izsūtījusi [1 nesalasāms vārds] kantona 4 ¼ %, bet šodien pēdējā cliena parakstīties; es parakstījos uz 5. Tādi piedāvājumi nāk bieži arī Tev, un, ja būs kas jauns, es arī tad tūliņ aizrakstīšu. Šoreiz Tev vēl nebij atnākusi Pīpiņa nauda. - Par Günthera prasību, 2000 rindu, neuztraucies. Lai rīkojas viņš pats, un tā prasība man arī liekas nepareiza. Pat «Nogrim[ušais] zv[ans]» drusku garāks, un taču arī tas par īsu. Ar kinemu sacensties drāma nevar tāpat kā glezniecība ar fotogrāfiju. L. Andrejevs sajūsminājas priekš kinema, bet viņam jau arī nau drāmas. Günthers liekas no tās pašas puses laudīm. Viņš dramatiķis - bet dzirdēts nau; vai viņam pseidonīms? Jeb vai neiet uz viņa īsuma teorijas? Man sāk par viņu celties šaubas, kad tik nau lielāka stila Jēkabsonu Kārlis? - Drukai viņš negribēja ņemt strīpoto tekstu, bet pilno. Laikam taisīs divus grāmatu izdevumus. - Labi, ka Tev patīk Pīpiņa dzejolis, bet uzliec kādu virsrakstu, piem.: Uz Asp[azijas] jubileju. - Dakterienei dzīvokļa dēļ dos atbildi Assunta ap marta vidu. - Dabūju Tavu kartiņu, li; Kalniņam sūtīšu pa cēlieniem, tik atsūti man strīpoto eksemplāri. Lido, sirdsiniņ, lido.

343.

J. GINTERAM
Kastaņolā 1913. gada 28. februārī

Ļoti godātais J. f. Gintera kungs!

Ļoti pateicos par Jūsu aizrādījumiem, tie ir ļoti vērtīgi, bet arī šausmīgi: kinematogrāfs kā mūsu laika ritma mēraukla! Strīpotais (arī samocītais un četrās daļās sadalītais) «Indulis» ir aizsūtīts divos sūtījumos (25. un 27. 2. 13.) kā korektūrloksnes. Lūdzu, paziņojiet man, kad tās nonāca galā. Vēl viens lūgums: neļaut nonākt latviešu presē nekādām ziņām par tulkošanu. Un nu man vēl ir tikai viena vēlēšanās: lai grūtais darbs Jums nekļūtu apnicīgs.
                                                            Patiesā cieņā
                                                                        Jūsu Nagliņš.

C[īrihē] 28. 2. 13.

344.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada 28. februārī

Mīļo brālīt, Tu tagad ņemies ar priekšlasījumiem par Elzi, kas ir ļoti mīļi. Atraksti man pāris rindiņas, cik eksemplāru vēl ir pāri no «Tāl[ām] noskaņām». Tai grāmatai jūnijā būs desmit gadi, un «Dzirc[iemniekos]» Krauja grib izdot uz to laiku apcerējumu, - līdz ar to arī jaunu, lētu pašas grāmatas izdevumu. - «Dzīv[es] Balsij» Tev vajdzēs iemaksāt 10 rbļ., bet tam ir vēl nedēļas laiks. No Roberta bija ļoti laba kritika par «Rīgu», arī Dermanis nau taisni naidīgs, un bibliotēkas visas pērk. Paliekat mīļi skūpstīti no Jūsu
                                                                [paraksts].

345.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada februārī

Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, kas tas ar Tevi; ir, ka Tu netiec un netiec spirgta? Nu taču Tev veselībā vairs nekas nekait, krams ir kārtīgi, ierīkojies Tu ar esi labi ar ēšanu, ar gulēšanu, ar dzīvošanu. Tu esi viens un netraucēts, jāsteidzas Tev nau ne ar darbu, ne ar citu ko. Lielajām bēdām Tev arī jau ir pārgājies pats asums. Kas Tevi vēl spiež, Tu mīļo, mīļo sirdsiniņ? Vispārējais stāvoklis mums tagad ir labs, izredzes arī labas. Un Tev, mīļo dārgumiņ, tagad īsti nāk Tavs pļaujas laiks: ko Tu tik daudz gadus esi cietusi strādādama un dzīvodama - un dzīve un darbs jau visur ir tas pats, kas ciešanas -, tas tagad sāk dot sekas, un sekas ir labas no katras kustības un pūliņa, veikaliska un psihiska. Tas, ko Tu sajūti visgaišāk: tā naudiņa un atzinība no visas tautas, tas vēl ir tas vismazākais - un es to nebūt neturu zemu -, bet vairāk ir taču, ka pats darba darītājs, ka Tu pati esi tikusi tik daudz lielāka un labāka. Es zinu, ka to nesajūt gaiši, bet taču tas ir. Tu jūties tagad vēl stipri nogurusi, tādēļ Tu to neredzi vēl tā. Bet nāks arī tas. Es Tevi nedzenu, lai Tu to ar varu pūlētos just. Es

Turpinājums uz otras atklātnes:
tikai mierinu Tevi: ir! Nebēdā un nedomā, ka bēdām ir kāds pamats, bet zini, ka viņas ir tikai noguruma zīmes, kā izsitums ir ne slimība pate, bet zīme par asiņu neveselību. Gan Tu nāksi pamazām uz augšu ar veselību, tad Tu to redzēsi tāpat kā es. Es varu to saredzēt ātrāk un gaišāk, tādēļ ka mana specialitāte domāšana un izprašana. Esi gluži klusa, ievāc savu pļauju un zini, ka pēc nāks jauna sēšana. Tu tik dikti esi pieradusi, ka ciešana un nebrīvība ir tas normālais, ka nesaproti, ka nauda Tev var piederēt. Ir vēl cits, lielāks, ko Tu tādēļ nesaproti: ka cits ir brīvs un tura Tevi par līdzīgu un brīvu. Tev iekšēji jātop par brīvu, tad Tu nedarīsi citam pāri. Un tas ir tas, ko Tu iegūsi ar ciešanu, par ko es runāju. Varbūt Tu mani arī tagad nesaproti. Bet arī tad nedomā, ka es Tev ar šo saku ko ļaunu un gribu Tevi pamācīt savā labā. Tava brīvība jau pirmā kārtā nāk par labu Tev un tad tikai var nākt par labu arī citiem, arī man. - Un nu par nopietnām darīšanām: labi, ka Brigaderu Anna sāk jau tagad to naudu sūtīt: tad Tev ir rokā, ir prieks un redz, ka Tev vajga. Raksti labāk Pīpiņam, ne maksas dēļ, bet reklāma. Freinberģim vari arī nekā nedot. Es arī viņam došu itin maz, ½-1 lpp. - Nestrādā pāri par spēku Freinberģa dēļ, tā būtu muļķība. Taupies sevi un veseļojies tanī atpūtas un jaunā prieka apziņā.

346.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 1. martā

Mīļo sirdspamiņ, vakar aizsūtīju Tev Günthera vēstuli, nosūti uz Jelgavu. Izgriezumi ir priekš Tava jubilejas arhīva. «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir arī saīsināts aizrādījums uz A[spazijas] ciklu J[aunajā] teātrī; sūtīšu rīt, kad būs vēl kas vairāk. Naudas nu jau ir 2800 r., bez tam vēl no Pīpiņa, Baku, Pēterburgas u. c.; es jau vairs nezinu, cik visa kopā. Vēl nāks no teātriem, tad būs 3-3500 r. Neturi naudu mājās, noliec savā bankā uz tekoša rēķina. - Atpūta Tev būs jātaisa ilgāka par dienu, es, piem., pēc mazā dzejoļa, steigšanās dēļ vien, nevaru vēl tagad labi strādāt. - Atsūti man strīpoto «Induli», man jātaisa priekš Kalniņa. - Man Gulbis atsūtījis caurskatīšanai vienu manuskriptu priekš Un. Bibl. - Lido. Mīļo, mīļo zelta iniņ. Kartiņu dabūju. Li, ka atmin, no trama kāpjot. Vai Günth[eram] aizsūtīji? Lido, lido.

347.

E.BIRZNIEKAM - UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 1. martā

Sirsnīgi sveiki, saņēmu Jūsu vēstuli; nu apmierinājums, ka martā iznāks kopraksti. Tad jau arī reizē varēs dot lētu novilkumu no «Tāl[ām] noskaņ[ām]». Jūs gan vēstulē par to neminat, bet tā var saprast. - Par projektiem ar Gulbi paziņojat man; es arī mīlu taisīt projektus. - Kad Jūs ielikuši «Dzirc[iemniekos]» 10 000 r., vai dabūnat vismaz 6%? Ja nē, tad nau iespējams to veikalu vest. - Ar veselību vēl neiet labi, bet taču, ja jau grozās, tad uz labu. - Ziemas dzīvoklis tiešām slikts, bet Asp[azija] jau visu ziemu bij Cīrihā un vēl tagad tik uz pavasari taisās šurp. Es arvien vēl ceru tikt vesels. Saņemat daudz mīļu labdienu no [paraksts].

348.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 2. martu

Mīļo mēnessmeitiņ, nākt Tu vari kopš aprīļa sākuma, kad vien gribi. Augšējās istabas es noņemšu, kā jau Tev rakstīju, un maksāšu 20 fr. mēnesī, kamēr dzīvoju viens; kad atnāc Tu, tad maksa ir 55 fr. mēnesī. Kad Tu nu noliec termiņu uz maija sākumu un jūlijā taisies atkal projām, tad apdomā labi, vai pārkravāšanās un 2 braukumi nedarīs Tev vairāk nelaba nekā 2 mēneši šejienes laba. Visādā ziņā savu istabu pie Šrepferienes paturi uz visu laiku, uz gadu; ja ņem uz gadu, varbūt būs arī lētāk. Ar manu Cīrihas braukšanu ir tā: kad biju pie Tevis ziemā, janvārī, tad es būtu labprāt paņēmis inženiera istabu, bet baidījos, vai Tev būs labi. Kad nu biju atkal februārī un Tev prasīju, vai man ņemt to istabu, Tu izvairījies, un es redzēju, ka Tev gribas ilgāk palikt vienai. Tagad nu Tu noliec termiņu uz maiju. Bet varbūt maijā Tev vēl gribēsies būt vienai; to Tu tagad nevari vēl pateikt, redzēsi, kā jutīsies. Tad jau ar savu saimnieci nerunā par to istabu priekš manis. Gan jau vēlāk ierīkosies, un, kad man citur nebūs vietas, tad jau pie Assuntas vienmēr. Varbūt atbrauc arī vēl Dravnieks un iznāk kāda cita kombinācija. Tad nu gādā, ka atpūties labi un tiec vesela. Žēl, ka nu kavē Tevi tie zobiņi. Vai noiesi pie zobārsta? Reiz Tev taču tas jādara, ko tad palīdz vilcināšanās? Un, kad zobiņi būs kārtībā, būs laba arī māga, un tad arī nervi, un tad varēsi strādāt, un tad būs labi: no zobiem viss karājas. To Tev dakteriene varēja arī teikt un zobus piekodināt; laika nu viņai ir, kad klientu nau un kad laikam aizies arī Kellers. Lai viņa nu taču iet uz citu pilsētu un sāk strādāt, tas novilks viņai domas un izklaidēs bēdas par savu stāvokli. - Es šodien netīšām biju uzkāpis uz Brė: tas virsīts, bērziņš un dzeltīte nāk no turienes. Palūko, vai bērziņš laidīs lapiņas. Saņēmu «Ind[uli]» un «Domas» - lido. - Tavas kartiņas ļoti skaistas un ļoti patīk - li. Nupat dabūju Tavu mīļo vēstuli. - Güntheram nesūti, uzrakstīšu citu. - Dikti li, ka par visu izrakstīji. - Es redzēju šorīt skaistu sapni: narcises uzliku uz mazā pūka kastiņas. Lido.

349.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 3. martu

Mīļo sirdsiniņ, es negribēju Tev pāri darīt, prasīdams, lai Tu atsūti man strīpoto «Induli». Es nezināju, ka Tevi staigāšana tā piepūlē; domāju arī, ka to izdara mazā Hedviga. Es uz priekšu sargāšos vēl vairāk. - Vēstuli Güntheram pārrakstīšu, kaut gan man liekas, ka tā ir taisni laipna; viņam jau es nelaipnību tā kā tā nebūtu izrādījis, kā jau svešam, un kaut gan Tu pate ieteici man būt atturīgam. Ko es viņam teicu par kino, bij domāts kā joks. - Uz manām vēstulēm nepūlies sevišķi atbildēt, jo Tev maitā acis, to sīko rakstu lasot otrreiz. Nau jau arī nekas bijis, uz ko man vajdzētu atbildes. Acis Tev tagad, pēc darba, būs sevišķi vājinātas. Un, kad Tu nogurusi, tad neraksti nemaz vai piezīmē tikai, ka nogurusi. - Par naudas operācijām es arī nerakstīju, Tevi dzīdams, bet tikai teikdams, kā var rīkoties. - Galvenais jau ir, ka Tu tiec atkal pie spēka un tad pie sava darba. - Arī tāds liels darbs kā «Induļa» strīpošana Tevi nogurdina un uz ilgu laiku atvelk no Tava pašas darba. Ar to darbu nākamībā es gribu tikt galā pats, t. i., ierīkoties tā, ka viņš man nau vajdzīgs. Tu man saki, lai es nenicinot prasto darbu: es visu mūzu viņu esmu darījis: i redakcijā visas korespondences lasīdams, i vēlāk tulkojumus darīdams, i tagad es jau 1 ½ gada viens pats sevi apkopju visās lietās, - tas rāda, ka es nenicinu zemo darbu. Kad Tu būtu vērību griezusi, Tu pati būtu to redzējusi un būtu pareizāk apspriedusi manu raksturu. - Bet, kā labs režisors nevar reizē spēlēt arī lomu, tā arī man pietrūkst spēka priekš abiem darbiem. Mans spēks nau iedzimts, bet paša darināts, un es zinu, cik maz es viņam varu uzlikt. Tādēļ es ierobežoju t. s. zemos darbus, nevis aiz nicināšanas, tādēļ es neēdu pusdienas, tādēļ gērbjos slikti, tādēļ atradinos no siltuma, - lai būtu neatkarīgs no zemā darba un no cilvēkiem, kas citiem noņem šos darbus. Un šā vai tā, reiz es tikšu uz sava ceļa. - Neņem nu [ļaunā?], ka Tev tik gari rakstu: tā ir tik atbilde uz Tavu garo vēstuli. Vairāk jau tā nerakstīšu. - Ziediņus biju aizmirsis ielikt, jo tie bija vāzē, ūdenī. Atraksti, ko dara zobiņi. - Sapnī noliku narcises uz Tavu kastiņu. - Izgriezumos ir labas ziņas. Lido, sirdsiniņ. Kartiņas no Tevis nāk ļoti skaistas. Lido.

Vēstules malā rakstīts:
Šodien no Tevis kartiņas nau, cerēšu, ka neesi apslimusi. Šonakt Lugānā slimnīcā nomirusi Giuseppina, augons bijis gūžā; 5 dienas tik sagulējusi. Lido, sirdsiniņ, lido.

350.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 3. martu

Mīļo sirdsdvēselīt, šorīt nepienāca Tava parastā kartiņa. Uz vakaru nau ko cerēt, jo tad būtu bijis jāiemet pirms 8 rītā. Kombinēju vēl visādi uz labu, bet var jau arī būt influence atjaunojusies, kad jau zobiņi sāpēja. Bet labāk jau nekombinēt. Pastāstīšu par mums: vakar ienāca jauns īrnieks, kāds krievs, runā itāliski. Paņēma mūsu agrāko lielo istabu, otru pusi ķēķi patura tranquillo, un viņa māsa iet camerino. Saimniece laimīga. 27. martā brauc no augšas prom Madame; tad tur balsinās, un 30. martā vai aprīļa 1. es jau varu ievadāties augšā. Saimniece nesen atradusi vēl vienu labu īpašību augšai: tur 2 egles vairāk smaržojot nekā stāvu lejāk, un no tām 2 eglēm Albīnas Oresta tikusi vesela. Par nabaga Giuseppinu nerunā labi; to jau šī tūliņ teikusi, ka labs gals nebūšot, turējusi sevi par daudz smuku, bet bez stingrības audzēta, tālab slima vien bijusi; par savu stingri audzēto meitu slimībām šinī reizē neminēja. Carolina atkal precējas, viņai visas lietas iznāk par labu, kur citam nelabi, - no Nägli viņa mantoja vairāk nekā meita, un no Giuseppinas viņa arī gribot mantot māsas daļu, kādus 3000 fr. Tādēļ vienmēr nīdusi Giuseppinu. Tai nabaga meitenītei savā mūža tik vien bij tā prieka, ka Carolinu izkāva ar lielu rabbia, tēvu sabāra un ar vācieti pabēga. Tēvs gan stipri žēlojot viņu. Tā bij pēdējā reize, kad viņu redzēju ar vienu brūtgānu stāvam, - tad vēl Tu biji, būs pusgads atpakaļ. Glabāšot laikam še. - Ko nu vēl? Ceļus pie mums stipri poš. Pastnieks ceļ savai mājai stāvu augstāk. Laiks vienmēr skaists, arī tas sniegs bij tik pus dienas. - Izgriezumi atkal ir, ir naudiņa, tādēļ rakstu ne kartiņu, bet vēstuli, lai Tev to prieciņu tūliņ aizsūtītu. Pāri par 3000 r., cits saņemtais laikam jau līdz 300 r., kad nu teātri dos vēl, tad jau sanāks pilni 4000 r. Tas ir vairāk nekā Vītolam. Un amnestija galu galā varbūt būs taču, kā es domāju, arī par presi, tad jau Tu mierīgi vari braukt, kad vien iegribas un ir veselība. Tā nu, mīļo dvēselīt. Ja atnāks vēl kas no Tevis, tad pierakstīšu klāt. Labi gan būtu, ka Tu, dabūjusi šo, paziņotu ar telegrammu par veselību, arī tad, kad viss ir labi. Lido.

Vēstules malā rakstīts:
Paulīne jūtas bēdīga, neesot arvien vēl vesela. Lido.

351.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 4. martā

Mīļo, mīļo sirdsdārgumiņ, dabūju Tavu kartiņu tomēr vēl vakar vakarā, kad biju jau aizsūtījis Tev otro vēstuli. Labi, ka ir tikai kāda pasta kļūda. Tā arī par pasta nolaidību var priecāties. Tas vakars bij Interimteātrī, un no turienes Tev arī tā lielā telegramma. Nu Tev taču prieciņš - visi Tavi veci paziņas un biedri, un draugi nāk nu Tevi apsveikt. Kā Tu nezināji par to izrīkojumu? Es Tev tik daudz reižu biju sūtījis izgriezumus. Vai Tu tos nelasi? Lasi gan un pievieno pēc saviem jubilejas arhīviem. - Ko tad nu darāt ar Mārtiņu: sievietes viņu atstāja un partija met ārā! - Günth[era] vēstuli sūtīšu rīt. Lido, sirdsiniņ, lido.

352.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 5. martā

5. 3. 13. Mīļo sirdsdvēselīt, dabūju abas kartiņas un rēķinu, un arī telegrammu (adresē pietiek Naglin, Castagnola. Te jau zina, kas tas ir Ticino.). Kartiņas no Tevis tagad nāk tās skaistās vien. Es šodien rakstu atkal vēstuli, tādēļ ka ir izgriezumi. Arī «D[ienas] L[apa]» ielikusi pēdējo kvīti 3040 r. Pēdējo lielo summu, 100 r., atkal sadzinusi A. Krauze! lasa arī priekšlasījumu «Ziemeļblāzmā»! Tev liela cienītāja. - Ar Alunāna vakaru «Izglītība» iekritusi, maz publikas bijis. - Lasi izgriezumus, tad Tev būs labāks pārskats par jubileju un nebrīnīsies par apsveikuma telegrammām. V[ecajam] teātrim nepatikšana: pieķerts, ka izlietojis svešu (Jaunā teātra ) tulkojumu no kādas joku lugas: noņēmis pastniekam, cenzēto eksemplāri. Mierkalns «D. L.» saka, ka tā bieži rīkojoties. Kā bij toreiz ar «Fausta» tulkojumu? Atraksti man. Tā viņi arī nesamaksā man par «Mariju Stjuart» u. c, lugām. Nu liels skandāls. Tādēļ laikam pret Tevi jo laipnāki. - No Freinberga ziņas: pirmā Tava izrāde, kaut gan trešdienā, bijusi labi apmeklēta. Tavu lugu cikls laikam vilkšot labi. 4. martā gan nebūšot. - Bet pēc izrādīšot arī Tavus dram[atiskos] fragmentus, dialogus un garākos dzejojumus. Tas ir labi. Tagad tos cenzējot. - Nožēlo, ka nau jubilejas lugas, būtu bijis kases gabals. Bet, kad es rakstīju par to, tad atbildēja ļoti vēsi! Mierlaukam no «Atrieb[ējas]» neesot nekā. Varbūt Tev pašai ir bruļons. Grib priekš žurnāla «Skatuve un Dzīve». Grib arī Tavu ģīmetni. Tā Tev jāaizsūta (Romanowstr. 25). Grib arī kādu rokrakstu. Es atbildēju, ka tāda nau. Žurnāla II burt. būs Tev nolemta! ! - Nu Tavs rēķins: tie 28 fr., kas par mani izdoti, iet uz manu rēķinu. Tad ir še pie manis 50 fr. un 20 fr. Tu aizmaksāji par savu vakaru = 28 + 50 + 20 = 100 fr. Krastiņu 5 fr. es pieņemu kā dāvanu; bet, ja vēl ko esi izdevusi priekš manis, tad tās arī novelkamas no tiem 200 fr. - Tie 300 fr. būs jāieskaita par Tavu normālizdevumu. Kur tad Tu ierobežosies? Citiem (13 fr.) ir ļoti mazs devums. Vienīgi no dakterienes vari noknapināt. Bet ap 300 fr. mēnesī Tev jau arī ienāk, un tos Tu vari izdot. - No jubilejas Tu rēķini par maz, ir: 3040 + Fonds 100 + Izglīt. 100 + Pēterb. 50 + Baku 60 = 3300 r. Tad no abiem teātriem sanāk līdz 700 r., kopā būs ap 4000 r. - No citām ziņām: Ance grib braukt mājās un meklē no manis pases! Eju pēcpusdienā pavadīt Giuseppinu uz kapiem. Vakar zvanīja, šodien tik maz, ka gandrīz nepamanīju. Balts, zeltīts zārks. Skaists kronis no Brinkmanietes. Ļaužu maz, asila bērniņi, dažas skuķes, Assunta bij pate, bet savas meitas nebij laidusi. Bij arī pāris jaunu cilvēku, nepazīstamu, varbūt kāds no amantiem. Caroline viena pate uzturēja raudāšanu. Ārsti nezinājuši, kas par slimību; slepu uzšķērduši. Oficiāli teikts, ka reimatisms. Bijis stiprs drudzis, lēkusi no gultas ārā, 41?. Noņemtas rokas nau bijušas. Nezinādama nāca, nezināma un nezinādama, kā un ko, nodzīvoja un tā nomira, nevienam nezinot un neredzot, nezinot, kāda slimība. Nabaga dzīvībiņa, kā kaķēns. Lido.

353.

T. ZEIFERTAM
Kastaņolā 1913. gada 5. martā

Mīļais, vecais draugs un darba biedri!

Tas Tu man esi kopš viņiem seniem laikiem, un tas arī palieci; es savas draugus nemainu, to Tu būsi pats nomanījis. Tātad lai paliek arī vecā uzruna. - Un nu tas jautājums par mākslu un šķiru. Tev taisnība, ka mans darbs neaprobežojas ar vienu šķiru, viņš grib šķiru iznīcināšanu. Visam vajdzētu būt kultūras, bet ir tikai politikas jautājums, jo šī pārvalda tagad garīgo dzīvi. Pēc gadiem, kad vēsture uz mums noskatīsies,. viņa redzēs te atkal tikai kultūras jautājumu. - Arī jau tagad politika zīmējas ne tik daudz uz pašu mākslu, kā uz veidu, kādā tā parādās. Avīzes, žurnāli un [iestādes?], kur viņu izdod, sašķirojas pēc politikas; tā ar «Druva» un «Domas» reprezentē katra savu politiku. Mākslenieks tikai kā persona ir padots politikas, sabiedrības, modes un visiem citiem laika iespaidiem, kā katrs cilvēks. Bet, ja viņa darbā ir jūtams radītāja spēks, tad tas ir mākslas darbs, lai iespaidi uz pašu darītāju būtu bijuši, kādi būdami. Un tas ir jāizjūt mākslas kritikai un jākonstatē. Publicistiskā jeb politiskā kritika gan tad izdarīs daudz vieglāko uzdevumu - noteikt mākslas darba virzienu u. t.l. Bet mākslas darbs kā tāds pieder visam šķirām, jo pieder kultūrai. Tikai tiktāl politikai ir taisnība vai vara, ka garīgi vadošā šķira nosaka, kādu mākslu vēlas. - Pilsoniskā prese tādu uzskatu gan neatzīst un runā par brīvo mākslu, bet faktiski pate vēl sīvāk nekā proletāriskā apkaro mākslas brīvību; man tuvākais piemērs mana paša: «Gals un sākums» no F. B[ārdas], kas pats skaitās par mākslenieku, tika «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» apskatīts tikai no politikas stāvokļa, no mākslas nemaz nē, no filozofijas diletantiski. Proletāriskā prese to arī nau vēl darījusi. - Tu, kā mākslas kritiķis, pratīsi ieņemt pareizo stāvokli. - Beigās jāmin arī par sevi pašu. Kā Tu redzi, esmu sev izvēlējies šauru darba arodu; publicistikā nemaz neeju un savus darbus izdodu tikai grāmatās. Tagad, pēc lielākas dzeju grāmatas, arī dzejoļi man gadīsies retāk, un Tu jau zini, cik reti vispār dzejoju. Esmu arī stipri savārdzis - bārda man jau gluži balta, un jāstrādā daudz; tātad solīt nekā nespēju. Bet vienu zināsi, ka arī tā nau nelabvēlīga zīme ne pret «Druvu» (es jau pats viņu abonēju), neba vēl pret Tevi, manu vecu draugu, kas arī pret mani ir draudzīgs. Tātad paliec pa vecam sirsnīgi sveicināts no Tava
                                                                                                    [paraksts].

C[astagnola] 5. 3. 13.

354.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 5. martu

Manu mīļo sirdssvētdieniņ, saņēmu šodien trīs kartiņas un telegrammu, dikti li un la. Aizsūtīju Tev vēstuli ar izgriezumiem un Günth[era] vēstuli, un atbildēm uz šo 3 kartiņu jautājumiem. Ar papīru pirkšanu ir tā, ka tūliņ jāpieteicas, bet samaksāt var vēlāk - līdz pat aprīļa beigām. Samaksu vari izdarīt, kad es nobraukšu Cīrihā uz Tavu jubileju. - No telegrammas gan drusku sabijos, jo nevarēju iedomāties, kas varētu būt noticis. Bet labi ir, ka biežāk sūtām telegrammas, lai pieradināmies pie laika gara sekošanas. Šoreiz gan pasts bija tiešām otrā dienā jau atnesis Tavu atbildi, kas ir ļoti patīkami. Tātad tā var darīt, tikai bieži pasts pats novēlo. Tā Tu manas ekstrā rakstītās vēstules esi dabūjusi tikai vienreiz par dienu, līdz ar parastu vakara pastu, un ne rītā, kā es biju cerējis. - Es papīrus parakstīju kopā par 5000, Tu varēsi ņemt, cik gribēsi; labi viņi ir. - Ar izgriezumu pārpratumu bij tā: Tu nesaprati, ka V[ecais] teātrs Tevi sveicina, un es biju Tev izgriezumus sūtījis ar ziņu par gaidāmo izrādi Vec. teātrī. Es nodomāju, ka neizlasīji, neturēji par svarīgām tās ziņas. Bet nu Tu lasījusi esi, tikai samainījusi teātrus. Sūtīšu visu, kas kaut cik attiecas uz jubileju, saliec kopā; vēlāk ielīmēsi sevišķā grāmatā un būs Tev arhīvs un skaista piemiņa. Arī kolonijas «paziņojumu» uz Tavu vakaru, un, ja būs, arī programmu u. c. visu sakrāj tanī arhīvā. - Par «Zaud[ētām] ties[ībām]» nebij recenzijas; tikai Freinbergs rakstīja, ka labi apmeklēts, kaut gan trešdiena. - Freinb[ergs] gan traucē, bet būs Tavs jubilejas numurs, tad dod gan, kas vieglāk pataisāms, arī «Rute» laba. Tu nu pate sajūti, cik briesmīgi ir, kad pārtrauc darbā, un tomēr memoāras daudz vieglāk var pārtraukt, jo tās neprasa tik lielas konstrukcijas vienības kā drāma. Man nabaga «Jāzepu» rausta pušu nu jau gadiem, un viņš vātīm apklāts vairāk pēc Ijaba izskatās. Tādēļ man tik grūti pie viņa iet. - Fotogrāfiju liec vien noņemt; novārgšana nemaz tik. daudz nekait; piem., mana pie Rufa ir diezgan laba, un novārdzis es toreiz biju arī. Gan jau Tev iznāks smuki, līdz šim jau visas bijušas labas. Pēc, kad pilnīgi atspirgsi, varēsi iet atkal lieku reizi. - Te jau arī nau runa par to, ka Tev nau ģīmetnes eksemplāru, bet te prasa jaunu ģīmetni. - Lepskam rakstīt nevajga; viņš visu darījis, vairāk viņš nespēj. Un atbildējis un pateicies es jau esmu Tavā vietā. - Par Antonu arī nebēdā: viņš labi domā par Tevi, bet, kā liekas, viņam ir kāda gluži privāta lieta, kādēļ viņš neraksta tagad un nedod arī savas adreses; viņš pat neizdod šogad jau puslīdz gatavo manu biogrāfiju, kura viņam taču būtu naudu devusi. Viņš jau tagad solījās rakstīt Tavu biogrāfiju, to viņš arī darīs. Lido.

355.

J. GINTERAM
Kastaņolā 1913. gada 6. martā

6. 3. 13.

Svītrotais «Indulis» nu beidzot ir nosūtīts kā korektūrloksnes divos sūtījumos. Kaut nu Jūs tās arī laimīgi saņemtu! Ir tomēr nosvītrots vēl vairāk par norādīto apjomu - 2000 rindām, bet nosvītrojiet vēl Jūs, kas ir par daudz. Es Jums atļauju pilnīgu rīcības brīvību, līdz viss nevajadzīgais tiek prom. Jau īsinājumiem vajadzēja būt noteicošajiem, bija tikai jautājuma zīmes, par viņa darbu parasti var spriest tikpat maz kā par viņa personu. Bet Jūs turklāt esat dramatiķis un pārzināt. skatuvi, kā pierāda jūsu man tik dārgā vēstule. Es skatos, ka neesmu Jums vēl nemaz tā īsti pateicies par Jūsu padomiem, bet. Jūs jau no mana prieka par šo sastrādāšanos būsit izlobījuši manu paldies. Man sev par lielu kaunu jāatzīstas, ka es vēl nepazīstu Jūsu drāmas. Mēs, Baltijas draugi - kaimiņi, savā starpā nepazīstamies, tomēr Jūsu darbi man nozīmēja daudz, un es tagad tos lasītu ar lielāku prieku nekā, visu pārējo, kuri man tomēr šeit ir sveši. Es tādēļ rakstīšu Damb[erga] kungam. Man jau ir tas sliktais stāvoklis neredzēt pašam savas lugas, kā mūziķim, kas nedzird savu mūziku, kā Kleistam. Tā nu es tagad priecājos par visu, kas vien mani veicina, un tagad man kā vislabākais ir Jūsu padoms. Bet vēl vairāk nekā Jūsu padoms mani iepriecina Jūsu personība.
Esiet sirsnīgi sveicināti.
Tikai viena piezīme: man jau gan liekas, ka 2000 r[indas] būtu par maz, piemēram, «Zvana [dziesmu]» mūsu publika atzīst par pārāk īsu. Kinematogrāfija man šķiet drāmai tikpat līdzīga kā fotogrāfija glezniecībai. Bet, kas attiecas uz Jūsu īsinājumiem, tad [turpinājuma nav].

356.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 6. martā

Mīļo sirdsiniņ, dabūju Tavas iztrūkušās kartiņas, arī «Eilende Wolken»; atnāca vakarā. Es Tev par to rakstīju. Pēc tam dabūju arī Tavu telegrammu. - Pasi vēl nedabūju. Giuseppinas māte gribējusi Tev paziņot, G[iuseppina] ļoti priecājusies par Tavu kleitiņu un taisījusies to nēsāt pēc slimnīcas. Negribējusi mirt; dakteri laikam esot izdarījuši kādu kļūdu, vai kopējas. - No Cīrihas bankas piedāvājums: Cīrihas pilsētas jauns aizņēmums 4 ¼ % un kurss 99. Es ņemšu. Ja Tu arī ņem par 1000, tad atraksti tūliņ to pašu vakar, kad saņem šo karti, jo termiņš pieteikties ir tikai līdz 10. martam; jo vēlāka diena, jo mazāk pieskaita. - Vakar Tev nosūtīju izgriezumus. Lido. Maksāt var līdz 30. aprīlim. Lido.

357.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 6. martu

Mīļo sirdsiniņ, saņēmu Tavu vēstuli no 5. 3. 13. līdz ar Günthera karti; rakstīšu atbildi un pielikšu še klāt. - Es Tev neesmu nekārtīgi rakstījis: ik rīt' iet viena vēstule. Visa nekārtība laikam būs tā, ka es kādas divas reizes rakstīju vienā dienā divas vēstules. Apskaiti, vai neesi dabūjusi vairāk nekā ik dien' vienu. Te izgriezums ar apsveikuma telegrammu Tev. Savādi jau bij, ka V[ecais] teātrs deva tulkojumu un ne oriģinālus, pa cēlienam. Varbūt ar nodomu, lai nevajdzētu Tev daudz honorāra maksāt. - Hermanim neesmu vēl rakstījis, bet dēļ goda biedrenes teicu Pīpiņa vēstulē, lai pasaka Hermanim. - Tu prasi, vai taisu Kalniņam tekstu vai «Jāzepu». Nē, es nevaru tikt pie strādāšanas, kā jau Tev rakstīju. Jau labu laiku nau īstas strādāšanas, visi 1 ½ pēdējie gadi aizgāja tādēļ, ka vecā dzīve izputēja un jaunā es nevaru lēti ietikt iekšā: biju par daudz pieķēries tās kopdzīves idejai pusmūžu cauri. Pašā pēdējā laikā gaidīju no Tevis atbildi par dzīves vietu. Agrāk Tu teici, ka šķērslis tas, ka es negribu iet uz Cīrihu. Bet tad pēdējā C[īrih]as ziemā pie Tevis es nojautu, ka Tu pate negribi, ka es nāktu uz C[īrihu] dzīvot blakus istabā. Tagad, 5 dienas atpakaļ, atbildēdams uz Tavu vēstuli par dzīves vietu, es teicu, lai tad Tu arī neņem priekš manis blakus istabu, jo varbūt es Tev taču būšu par apgrūtinājumu. Uz to vairs neatbildēji līdz pat šai dienai. Laikam tātad Tu negribi, ka es nāktu, bet tik svarīgā jautājumā es negribu minēt vien, tādēļ atbildi itin noteikti: vai man ierīkoties tā, ka es vasaru brauktu dzīvot Cīrihā vai paliktu Castagnolā viens? Atraksti vienu rindiņu, bet drīz. Lido. Mīļo sirdsspožumiņ, mīļo dvēselīt.

358.

H. ASARAM
Kastaņolā 1913. gada 7. martā

7. 3. 13.

Carissimo, mūsu satiksmē tiešām liekas tas likums, <ka mēs>, saskaņoti tikai lielumā, ilgi draudzīgi. Sīkumos mēs ātri šķiramies, starp vēstules saņemšanu un atbildi gan nevarēs vairāk likt starpā kā dienu. Vaina laikam mūsu raksturu nevienādībā, jo Jūs īsts žurnālists un es politiķis; tas pēc mūsu laiku politiķu uzskata laikam neīsts, jo manas intreses ir priekš tā par plašām. Otra, varbūt vēl lielāka vaina tā, ka Jūs esat garīgais «D[ienas] L[apas]» vadītājs un dvēsele, es Jūs pilnīgi identificēju ar «D. L.», kā es savā laikā sevi ar to identificējis, un nu par visu, ko tā grēko, lieku atbildību uz Jums. - Bet pret visām vainām mums ir viens līdzeklis: pilnīga atklātība savā starpā. Es par to Jums esmu sevišķi pateicīgs; tā ir informācija, un tās jau man visvairāk trūkst.
Turaties arī turpmāk pie sava teikuma; izteikt savas domas draugam pierāda vairāk draudzības jūtas nekā tās slēpt. Un man jo vairāk var teikt tādēļ, ka man nau ko slēpt, un visa mana dzīve pate ir atklāta kā uz delnas, un dzejnieka uzdevums ir atklāt sevī visdziļāko cilvēku, ko prozaisti nedrīkstas. Nedraudzīgas izteiksmes veids gan sāpinās, bet Jums jau ir draudzīgs veids. Draudzīgi likvidēsim nu savā starpā vecās starpības. Protests pret Asp[aziju] bija kļūda formāli tādēļ, ka d[emokrātij]u reprezentēja ne viņas izglītotākie priekšstāvji, bet nemākuļi skolnieki (tādi taču tagad jau ir). Pirmie būtu protestam devuši pēc form[as] un satura izglītotu un cienīgu veidu, bez lamāšanās par «morālisku pagrimšanu». Pirmie būtu arī iepriekš brīdinājuši, jo uzbruka taču ne atklātam pretniekam, bet atklātam draugam. Varēja to sagaidīt sevišķi no «D. L.» puses, jo tur protests gulēja pirms klajā nākšanas veselu mēnesi. Bet nu Jūs atzīstat, ka tas bij jādara, un ar to viss izlīdzināts. Materiāli protests bij kļūda tādēļ, ka visa demokrāt[iskā] prese dara pate to, ko pārmeta A[spazij]ai. «D. L» un «Domas» pulcē ap sevi un - uz manu aizrādījumu - neparko neatlaižas no tādiem atklātiem demok[rātijas] ienaidniekiem kā Akuraters, Skalbe, Līgotnis, Vainovskis un vesela virkne citu. Pret Plūdoni nekad nau bijis protests, «Domas» pasludina anketā par savu principu «stāvēš[anu] pār partijām», «Dzīve» tāpat, un «Dz[īves]» darbinieki laikam ņēm[uši] dzīvu dalību protestā pret A. Viss jautājums, galu galā, dem[okrāti]jas presei nau nemaz principa, bet sīks avīžu konkurences jautājums: tik zemu nu dem. prese nonākusi, te gan «mor[ālā] pagrimš[ana]».
Publika pate tagadējā A. jubilejas gadījumā nostājās pilnīgi uz A. pusi, tā ir pēdējā atbilde uz protestu un sver smagāk nekā visi pussimts skolnieku kopā. Te nu esmu pie jub[ilejas] lietas un pie demokrātijas otras kļūdas jeb kļūdas turpinājuma. Demok[rātij]ai vajdzēja ņemt iniciatīvi. Jums taisnība: demokr. un «D. L.» nevarēja iesākt naudu vākt, [starp rindām rakstīts: «D.L.» kases vīru naudas ņem], bet tas nau vienīgais veids godināš[anai]. «D. L.» vajdzēja lietot citu demokr[ātisku] veidu. Bet viņa tikai protestēja pret naudas vākšanu, nekā cita nedarīdama. Tagad nu arī tas izlīdzināts. Viņa arī naudu vākusi, par ko liels paldies no A.; bet jo lielāks paldies Jums, ka Jūs iekustinājuši citus īsti demokrātiskus veidus: godalgu fonda dibināšanu pie teātra un iecelšanu par godabiedriem «Idejā». Ka A. to pieņem ar prieku, rakstīju jau Pīpim, bet viņš varbūt Jums to nau teicis. Tāpat par «Gals un sāk[ums]», Jūs man rakstāt, ka arī Bārda un Klaustiņš dziedot man sirēnu dziesmas. Tāds uzskats mani pārsteidz. Kl[austiņš] taču kopš garā uzbrukuma «Rīg[as] Av[īzē]» priekš dažiem gadiem vienmēr mani apkarojis laikam kā sīvākais pretnieks («Latviju» un «R. Av.» kritikas neesmu lasījis); «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» lasu, tur nau. No B[ārdas] arī neesmu lasījis nekādu atzinību, A. viņš apkaro un apzog «Zied[u] kl[ēpi]», un par «G[alu] un s[ākumu]» viņš mani nosauc vienkārši par «vairāk nekā naivu», t. i., muļķi, par to, ka esmu s. d. un dāvāju grām[atu] pamatšķirai. Vai tā ir sir[ēnu] dziesma? Ka taisni gribēju un cerēju arī no «D.L.», lai mani aizstāv pret tādiem nekvalificējamiem uzbrukumiem, jo vairāk tādēļ, ka viss referāts par «G. un s.» ir tikai politisks un ne mākslas kritika. Bet aizstāvēšanas vietā «D.L.» pate netura mani par cienīgu patstāvīga referāta, bet saliek kopā ar - Apsesdēlu, izbijušo savienībnieku un tagadējo anarhistu. Kuru ieceļ par savu «specialfaustu», arī speciālfamulu Vāgneri - Švābi blakus sav[am] «speciālkorespondentam». V[ai] «D. L.» neskata sevi vairs par s[ociāl]d[emokrātisku]? Jūs Švābi saucat par «ideālistu», bet man bij jau šaubas, kad viņš uzbruka Daugem, tad A[spazijai], kurai reizē pakaļdarina, un «Inteliģ[enti]» rāda taisni morāliski neveselu cilvēku, kuru viņš rekomendē kā varoni. Jūs te pārskatāties. - Bet es biju par «G. un s.» gaidījis taisni no Jums, jo Jūs bez visām anarhist[iskām] tendencēm saprotat s[ociāl]d[emokrātiskā] pasaules uzskata paplašināšanos, ko redzēju no Jūsu skaistajiem rakstiem par «Induli», «G. un s.» to ved tikai tālāk, iekaro s. d-ai jaunus aplokus, kuri bij atstāti pilsoņiem, bet kuri pieder mums, jo mums jāieņem visa pasaule arī garīgi. B. nekā nau sapratis, runādams par Fehneri; te nau tas (tādas domas jau daudz agrāk grieķiem, pat indiešiem), te ir pamatšķira pate kā pasauls dvēsele. Jāatkratās no uzskata, ka mūsu cīņa tikai materiāla (tāda tagad ir pilsoņiem), viņa vairāk ir garīga, un mūsu lielākais ierocis gars, ne dūre. Mēs esam noklīduši no Marksa. Es vienmēr domāju, ka taisni Jūs to saprotat. Jums vajdzētu būt ne žurnālistam vien.
Priedkalna adresi. Ka nesaprot «G. un s.», nau laba zīme, inteliģence sāk mazināties, pāriet pie pilsoņiem. To vajga vērst par labu jau tādēļ vien, lai uzsvērtu, ka A. pieder d[emokrātij]ai. Nu A. aizgāja no pilsoņiem (pašā vēlēšanu laikā), bet dem[okrātija] nebij diezgan gudra to pieņemt.
Protests no stud[entiem] bij nepareizs. 1) Demokr[ātija] jāreprezentē cienīgākiem vīriem, ne nemākuļiem skolniekiem, nau vairs tie senie laiki, kur nebija izglītotu cilvēku demokrātu.
2) Protestam vajdzēja būt izglītotu cilvēku cienīgam pēc satura un formas, ne prasta lamāšanās par «morālisku pagrimšanu».
3) Vajdzēja no partijas kā draugu brīdināt, ka protestēs. Gulēja mēnesi pie Jums protests, bet Jūs, draugs, nekā nerakstījāt mums.
4) Liekulība no preses bija tāds protests, jo pati tā dara, ko pārmeta Asp. Dem[okrāti] neparko neatlaiž[as] no tādiem atklātiem demokr[ātijas] ienaidn[iekiem] kā Akuraters, Līgotnis, Skalbe u.t.t.
Jūs liekat saprast, ka Asp. pate, sarakstīdamas ar kādu kundzi, ierosinājusi jubilejas lietu. Ja gribat zināt patiesību, tad: tā nau. Asp. dabūja par balvu zināt no avīzēm, tad viņa sāka arī intresēties par šo lietu un parādīja to tā, ka rakstīja Pīpiņam par pirmā dz[ejoļa] nodrukāšanu «D. L.».
«Gals un sāk.». Nau cien[īgs] atsev[išķa] referāta
Nabaga Taur[enīts]
Speciālfausts
«D. L.». Nau vairs s. d., bet anarh[istiska]
Šv[ābe]. Nabaga taurenīts 1899. rakstīts

359.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 7.martu

Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, mīļo sirdspūkiņ, šodien saņēmu abas (visas trīs) kartiņas, dikti li. Atbildi nu vēl nākamreiz, kā būs ar mūsu dzīvošanu; es ļoti gaidīju, tas ir grūti. - Te atbilde: papīrus tātad ņemšu. - Vec[ajam] teātrim vari pateikties, bet vajdzīgs nau un, pēc mana prāta, labāk būtu nē; ja citam nevienam Tu neesi ekstrā pateikusies, kādēļ tad tiem? - Dod Freinberģim to, kas Tev vieglāk; kad vieglāk gabalu no «Rutes», tad dod to, Antonam nevar atbildēt, tādēļ ka nau adreses, man arī nau. Viņš esot Jelgavā. - Cīrihiešu jubilejas programma atnāca. «Zeltīti» arī, lieliski! Vai «Druvu» dabūji? Nu, manu mīļo draudziņ, li, lido.

360.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 9. martā

Ak tavu pārplūstošu, nepārredzamu bagātību! Vai tad vienā pašā pilsētā var būt tik daudz labu mantiņu kā tanī kastiņā? Vakarrīt jau tikai kvitēju par kastiņas saņemšanu, satura vēl nebiju redzējis, un nu, kāda tur acu mulsināšana un prāta reibināšana! Tur man tiktu diviem mēnešiem, un, kad jābrauc jau pēc divām nedēļām pie mazā pūka, kur tad lai spēj? Visi spēki pagurst, noskatoties vien, un nu vēl zobs arī sāk sāpēt, it kā paredzēdams darbu. Lai nu tam mazam pūkam nāk tāda pat pārplūstoša bagātība ar visām labām mantiņām! Nāk jau, nāk uz to jubileju un vēl nāks, nupat aizsūtīju brāļa vēstuli, ka gatavojas visi sievišķi ar uravām un sveicieniem, tikai nevar sadzīt tik lielas zāles, kur sapulcēties, un tik stipru griestu, ka negāztos no saucieniem. Naudas vākšana laikam būs apstājusies, nu [teksta bojājums] izrīkojumiem; laikam būs vēl vairāk nekā no abiem teātriem vien. Gaidu tagad pilnas sapulces referātu par Amatn[ieku] kasi; - varbūt kaut kādā veidā būs Bisn[ieka] prēmija. Bērziņa-Zeltiņa kase nupat J[aunajam] teātrim devusi 300 r., un vēl kāda summa, kas vēlāk nosakāma, - varētu būt, ka dod Tev; bet nepriecājies vēl, nezinu. - Izgriezumi še tikai izrādu saraksts, ievēro: kamēr Vec[ajam] teātrim 21. febr., t. i., Romanovu jubilejā, ir «Dzīv[ība] priekš cara», tamēr J[aunajā] teātrī ir «Guna», kura ir «nedzīvība pr[iekš] cara». - Līgotais reklamē Lilijas «Iedz[imto] grēku». - Hermans aizstāv P. Ozoliņu pretī Podniekam! - Rakstu Hermanim vēstuli, varbūt pielikšu še klāt, bet sevišķas intreses to lasīt nau, kaut gan par Tevi runā. - Tavas kartiņas viena par otru skaistākas un vairāk li. Tavu kartiņu, kas iemesta 9 vakarā, dabūju otrā rītā! Tātad tā var ļoti labi. Un es varu uz to atbildēt to pat rīt, tā ka Tu dabū to pat vakar, t. i., par 24 stundām Tev ir jau atbilde uz Tavu rakstu. Ideāli! - Žēl, ka nau pierakstīts, ko nosapņoji par Giuseppinu. - Par «Induli» pārrunāsim, kad būšu pie Tevis Cīrihā, nu taču jābrauc būs. Atsūti, kā vakar rakstīju, lapiņas par «Ind[uļa]» strīpojumiem. Tagad iešu atkal pie «Jāzepa», varbūt divās nedēļās pabeigšu III cēlienu. Līdz šim ar svaigiem spēkiem lasīju avīzes. Pulkstens guļ kā gulējis, nau [roķētāja?], un tādēļ neiet. - «Skatuve» gan nemaksā, bet arī citi [teksta bojājums] darbus starp visām trim: Skatuv. [teksta bojājums]

Vēstules malā rakstīts:
Bet mans prāts, lai Tu tagad atpūstos vien; dod tikai «Skatuvei» gabaliņu, mazu, 2-3 lpp. no «Rutes» vai no «Atriebējas», kas Tev vieglāk, jo Tev arī publikas priekšā nau jāizliekas par veselu! Pagaidi tikai vēl 1 mēnesi, tad sāc.
Nu, Tu mans mīļais Pūks, li, Tava darīšana, lido, sirdsdraudziņ.
[Teksta bojājums] mums ir istabā vaļējiem logiem, nekurināts 10-12°.
9. 3. 13. Strādā vien savus darbiņus, nemeklē korteli, par to vēlāk, kad būšu Cīrihā. Lido, sirdsiniņ. Vakarējais zariņš ir no bumbieres. Manu sirdsmīļo zelta saulīt, lido.

361.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 9. martā

9. 3. 13.

Mīļo zelta dārgumiņ, manu dvēselīt, galvenais tagad ir, ka Tu atpūstos un nāktu atkal pie spēka. Pēc Tavām vēstulēm es domāju, ka Tu jau esi tik tāli, jo Tu nu gribēji jau sākt strādāt. Arī nupat (8. III. 13.) Tu runā par darbiem Pīpiņam, «Druvai» un Freinberģim. Un tomēr turpat atkal saki, ka jūtoties vāji. Bet, kad jūties vāji, tad taču Tev nau tik daudz darbu jāuzņemas. Tad vari visus nogrūst un tiešām atpūsties tā, kamēr esi gluži spirgta, lai tad varētu tiešām spēcīgi strādāt. Citādi tikai neigerēšana iznāk, Tu raujies visvairāk strādāt tad, kad jūties visvārgāka. Tagad Tev nau it nekādu termiņa darbu: Pīpiņam esi jau devusi «Domām» 8 lap., Teodoram ir dota ģīmetne un solījums, un nau nebūt gudri steigties ar darbiem «Druvā» tūliņ, kur demokrāti jau tā griež zobus. Ir taču zināms, ka Tu slima, ko tad Tu pate apgāz savu teikumu par slimību, vai atkal izstiepies līdz pēdējam priekš birģeļiem. Pāris mēnešu Tev nau jādod nekas «Druvā». Tad Freinberģim Tu vari dot, bet vajdzīgs nau. Es domāju, ka «Atriebējas» fragments Tev ir bruļonā. Kad nau, var iztikt, Freinberģim nedevusi. - Tātad nestrādā nekā, bet atpūties. Publicistikas darbi (par «Zirgu» un «Ug. N.») nemaz nau steidzami. Ja Tu jel maz gribi nodarboties, lai nesēdētu dīkā, tad raksti memoāras, bet ne priekš laikrakstiem, kur tūliņ nāk steidzīgs termiņš. - Ja Tu ar maziskām bailēm sev vienmēr izpostīsi atpūtu, tad jau Tu nekad netiksi vesela un spirgta un izpostīsi sev arī darbu, tos lielos, skaistos darbus, kas Tev vēl jāraksta. Apdomā taču to. Nedari to pašu kļūdu, ko es darīju, kad aiz maziskām bailēm par ienākumiem taisīju tulkojumus. - Par dzīvokļa jautājumu arī nebēdājies. Kad nu es redzu, ka Tu neesi nemaz vesela un gatava uz strādāšanu, tad es Tevi nesteidzināšu, bet piemērošos ar dzīvošanu Tev, kā slimākajam. Paliec savā tagadējā dzīvoklī, cik ilgi gribi. Vienīgais, ko Tu vari savai saimniecei paprasīt, vai viņa eventuāli dotu man to inženiera istabu? Tuvāk izrunāsimies, kad es aizbraukšu uz Cīrihu uz Tavu jubileju.
Jau februārī es Tev tiku teicis, ka Tu velti tā šmertējies priekš Pīpiņa. Tad Tu atteici, ka Tev pašai priekš sevis jāuzrakstot tas gabaliņš biogrāfijas. Kāds tad nu tagad ir iemesls, ka Tev Pīpiņam jāraksta, kaut gan Tev labāk vajdzētu atpūsties? Nekāda. Tikai nervozitāte vien. Vislabāk Tu atpūties un izlieto brīvo laiku tā, ka lasi ko labu priekš savas izglītības. Nu ir garākas gaišas dienas. - Šonakt arī še lija, bet tagad ir jau saule, tikai arī vējš. Lido.
Atpūties, atpūties, mīļo zelta sirdsiniņ, citādi es nevarēšu braukt ciemā pie Tevis un būs atkal grūti. Manu mīļo draudziņ, lido. Esi atkal laba, mīļā sirsniņ; tās pāris dienas es atpūtos, bet gribas vēl atpūsties. Neesi ļauna, ka es Tev pasūdzēju savas bēdas. Es jau redzu, ka tā nevar, un vajga Tevi saudzēt, kā Tu mani saudzi. Tikai nepasaki pēc, ka es noslēdzos sevī. Es Tev arī nepārmetu nekādus aplinkus, bet saudzēšanu. Bet esi nu atkal laba, lai mēs abi atpūšamies vēl drusku; es jau pa šīm atpūtas dienām taisījos atkal sākt strādāt arī. Lido, mīļo zelta sirdsdraudziņ, li.

362.

A. KALNIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 10. martā

Ļoti godājamo, mīļo kolēģi!

Saņēmu Jūsu vēstuli un «I[nduļa]» eks[emplāru] ar Jūsu strīpojumiem, bet i tā ir vēl daudz par maz strīpots. Priekš skatuves izrādes būs sastrīpots uz pusi (2000 rindiņas), bet arī no tā Jūs varat lietot tikai ¼. Darīsim vēl tā: 1) Atrakstiet man, kas Jums liekas no personām: varbūt lieki - Parbus un Karguts, Alda, Svaista, Augstākais brālis, Zuks, Valters? Varbūt citi vēl? Tad sakarā ar to var nolaist vai īsināt skatus, kur tie darbojas. - 2) Ņem[sim] I cēl. tūliņ. Vai sievu skati mežā (prozā) jel maz vajdzīgi? Varbūt no visa tā tikai uztraukts troksnis: Ah - kas tas? Saistat! Sitat nost! Kādas rindiņas 20, un tūliņ Uģis kā glābējs līdz ar leišiem? 3) Vai no paša sākuma 2. lapp. (Uģis ienāk) līdz 7. lapp. (kur ienāk Ārija) visu nost? 4) Vai cīņā starp Induli un Āriju neatstāt tikai to, kas no Jums tieši apzīmēts? - Es sūtīšu vispirms I cēl. Kas par garu, to atlaižat nost. Un kur Jums liekas priekš mūzikas kas jauns vajdzīgs, to atrakstat, - lūkošu pataisīt. Tā, piem., lūkošu II cēl. taisīt sieviešu kori no svētnīcas, tikai atrakstat, ko lai ņemu par saturu? Es domāju apmēram to, ko runā Tuše ar vergu vai vēlāk ar Āriju, tā kā tas tad varētu atkrist nost. - Nu vispārēju: es arī domāju, ka bez dziesmām nevar iztikt opera tāpat kā glezniecība bez līnijas; dziesma ir kondensēta meldija un jūta, rečitatīvs - izplūstošs apraksts. II c[ēliena] mīlas skats būs garš duets. - Es redzu, Jūs uzsverat liriskās vietas; tur ar tekstu viegli. Bet kā dialogos un ansambļos? - Laikam atstāt tikai dramatiskas pacilu vietas un arī tikai svarīgākās, jo fabulai jātop arī īsākai. (To visvieglāk izdarīt, kad izmet blakus personas un fabulu, kura no tām top kuplināta.) Bet nu man šaubas. vai dramatiskās pacilo vietas ir tās pašas, kas muzikāliskās. Varbūt mūzikai citas vietas svarīgākas, varbūt liriskās? Tas arī Jums no tālienes un raksta būs grūti pateikt. - Kā paliek ar pantmēru? Vai jambs Jums der? Ja neder, vai tad nevar viņu pašu lauzt? Tad būtu puslīdz ritmiska proza. - Jautāju to tādēļ, ka visu pārcelt jaunā ritmā ir liels darbs. Vai 5 pēdu jambs nau par smagu? Operu teksti mēdz būt 3 un 4 pēdu jambā, ar atskaņām. Vai. Jums atskaņas vajdzīgas? Domāju, nē. - Līdz maijam visādā ziņā nosūtīšu Jums 1. - 2. cēl., - kaut gan tiešām grūts darbs, un es te pilnīgs nemākuls. - Man jāsaka tāpat kā Jums: šaubas vien ir, bet jāmēģina. Nu, par Jūsu šaubām es gan daudz nebēdāju, kam tādi vareni priekšdarbi, kas tāds meistars un kad nu vēl prieks uz darbu, tad jau iznāk vienmēr labāk, nekā domā. Bet cienīt es cienu ļoti Jūsu šaubas un saudzēt es viņas saudzēšu; no manas puses neviens nedabūs zināt par Jūsu nodomu. Ka avīzēs ietika ziņa par Melngaili un «Ug. N.», tur neesmu es vainīgs; laikam M[elngailis] arī nē, bet viņa Rīgas draugi. - Par «Dēmonu» lasu avīzēs; tur Baginskis ņēmis manu tulkojumu, un labi tā; man būtu tas darbs maz patīkams. Ar «Induli» ir citādi, - tā pārstrādāšanu ieskatu kā cienības zīmi Jūsu mūzikai.

Sirsnīgas, mīļas labdienas cien. kundzei un Jums.

C[astagnola] 10. 3. 13.                                                                                 [Paraksts.]

363.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 11. martā

Mīļo sirdsdārgumiņ, nu jau Tu esi atkal laba, un tad jau viss labi. Laiks bij te arī vienu dienu lietains, bet nu jau labi; laikam arī pie jums būs labs laiks, tad jau drīz pāries arī Tavs saaukstējums. Tev nu, sirdsiniņ, aši vien jātiek veselai: būs Tev jābrauc taču mājās uz savu jubileju! Vēl ir nedēļa līdz dzimumdienai; var svinēšanu par nedēļu atlikt. Amnestija, kā šodien lasu, preses noziegumus nesoda, tātad Tevi nemaz i neapcietinās, nedz ko izmeklēs. Tu vari braukt droši. Man laikam būtu trešā daļa no soda atlaista. Tev jābrauc, ja vien veselība, jubileja būs nesamērojami spožāka. Satiksme ar abām partijām, kā tagad redzams, būs Tev arī iespējama. Tātad taisies vien, mīļo sirsniņ, manu dvēselīt. Man būs liels prieks, ka Tu mājās atspirgsi. Lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Tavas lugas teicot ļoti labi apmeklētas.
Vai saņēmi «Druvu» un «Skatuvi»? Lido.

364.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 11. un 12. martā

11. 3. 13.

Mīļo sirdslabumiņ, esi nu atkal laba, nau Tev ko uztraukties tik daudz. Es jau Tev tikai pasūdzējos, kad Tu pate jautāji; nebūs tas arī vairs. Es pats nemaz nesaprotu, kādēļ Tu uztraucies tagad. Kad par kartiņu priekš tam - tad mana vaina bij, ka es aiz nepacietības ieprasījos Tev par dzīves vietas jautājumu, par kuru Tu - neturēdama to par svarīgu - nebiji atbildējusi 5 dienas. Bet pēc tam es nemaz nezinu, ko es būtu ļaunu darījis. Tikai stāstīju varbūt par sevi. Bet ko tad lai es daru? Ne katrreiz ir kas labāks, par ko runāt. Lielākus jautājumus par mums Tu nemaz nepanes. Es neprotu vēl, ko varu rakstīt Bet gan jau ies, iemācīšos. Varētu jau tā, ka neko par sevi vai par mums nerakstu, bet bailes, ka Tu tomēr to arī neiztulko ļaunā, un bieži jau veikaliski jāraksta par sevi. Bet nu esi atkal li. Nekas cits Tev nau jādara, tikai neuztraukties. Nekāds siltums Tev nau jāizstaro, nekas pozitīvs nau jādara, tikai nau jādomā ļauns. Nu Tev atkal sāp galva, un kas man no tā labs? - Par Taviem tagad strādājamiem darbiem es Tev rakstīju jau 4 reizes; nevaru iedomāties, ka Tu līdz pirmdienai vēl nevienas no tām vēstulēm nebiji dabūjusi; laikam ir vairākas vēstules zudušas. Es rakstīju vairākas liekas (virs ik dien' viena); es sūtīju Günthera un Hermaņa vēstules, tad «Druvu», tad brāļa vēstuli, - bet Tu no visa tā neesi vēl pirmdien nekā saņēmusi; tikai par «Skatuves» saņemšanu Tu mini. (Li, ka Tev patika prologs.) Nupat ziņa, ka Herm[aņa] vēst[uli] Tu esi saņēmusi. Atliek Günth[era] un «Druva». Tagad pēc amnestijas es domāju Güntheram vispār rakstīt taisni no šejienes. - Nokausēja Tevi gan laikam arī Skubiķis, un tā buķete, ko viņš Tev dāvāja, maksā man vairāk nekā 6 fr., jo es viņam dienu iepriekš aizsūtīju 50 fr. - Viņš šmugulē pat saharīnu pār robežu! - Labi, ka nu ej pie fotogrāfa. - Še nu būs pulks izgriezumu. Arī briesmu stāstu pieliku klāt: kā automibilistam nogriezta galva! Es vispār varēju jau agrāk Tevi informēt par visiem svarīgākiem avīžu notikumiem. - Tavi cīrikieši Tavu lietu nostāda tā, ka viņi īsti ir Eiropas reprezentanti Tavā priekšā un ka viss Tavas jubilejas smaguma punkts atrodas Cīrihā, Platengartena restorācijas zālē, par 60 fr., kuri īsti būtu man jāsamaksā. Ja nē, tad lai no Baltijas biedrības sūta viņiem balvas. Reklāmu viņi prot, ja citu nē, t. i., godu. - Izgriezumos ir arī kritikas no Līg[otņa] un Arnolda Priedīša, - Līg. skauž. Visus izgriezumus liec savā arhīvā. Un nu, mīļo sirsniņ, par svarīgāko .- par Tavu varbūtēju braukšanu. No Lilijas liela urrā! vēstule par braukšanu; laikam Tev būs jau agrāk bijušas. Tu teiksi pirms: vājums. - Atpūties nedēļu; varbūt arī paņem kūru, bet jaunās māju jūtas dos Tev jaunu spirgtumu, un mājās, pie Lilijas, kura Tev tik ļoti pieķērusies, pie daudziem citiem mīļiem cilvēkiem Tu ātri vien atpūstos. Jubileja gan nogurdinās, bet Tu vari rādīties tikai pāris reizes, starpā atpūsties; personiskus sveicinātājus vari pieņemt vēlāk. Un arī tā lielā sajūsmība, kas saceltos Tev par labu, dotu vietā savu spirgtumu Tev arī. - Tad: Tu esi tik daudz cietusi, ka jubilejas sajūsma Tev būs atmaksa. Kādēļ Tu lai neizbaudītu to, kas Tev likumiski nākas? Un kas tādā mērā būs Tev tikai pašai klāt esot un arī tikai tagad, marta vai aprīļa mēnesī. - Tā būs Tev tāda piemiņa, kādas tiks priekš visas dzīves; ne bieži tādas nāk. Arī Tu otrreiz uz tādu vari grūti cerēt. Palaidīsi garām aiz vājības, aiz nepatikšanas, rūgtuma, - teiksim taisnību - aiz nervozitātes, - vēlāk būs žēl, un atkārtojot zūd svaigums, kā drāmā nevar labi ko atkārtot. G. Herwegham bij tāds gadījums, nepalaid savu garām. - Nu par drošību. - Man liekas, ka tāda ir. Es Tevi tiku līdz šim sargājis, kad Tev pašai gribējās braukt. Tagad es saku, vari braukt. Amnestija par literāriskām lietām ir pilnīga. Mani laikam arestētu, jo tā spiega liecības būtu jāpārbauda, un priekšizmeklēšanā var noturēt gadiem; to neskaita viņi līdz, bet mani kauli to gan skaitītu līdzi. Kad to piespriestu, tad man pēc amnestijas atlaistu 1/3. Bet man te atlaiž visu. Un tad man jānoskatās: kā rīkosies ar citiem; varbūt vēlāk varēs. Lilija runā ko, ka pārbraukšanas termiņš esot 21. febr. 1914. gads, bet to es nesaprotu. Un ja, tad tas zīmētos tikai uz mani. - Policijas apliecība jāizņemot, - bet Tu jau še dzīvoji uz sveša vārda: varbūt taču derētu arī tāda. - Nu Tu, mazais pūks, vēl teiksi, ka es palikšu viens, un es teikšu: bij tā jau Slobodskā; tad: es mācījos būt viens arī tagad še Castagnolā, kamēr Tu esi Cīrihā, starpība tik tā, ka vēstules pienāks no Rīgas drusku vēlāk nekā no Cīrihas. - Es vāji varēju še strādāt tos l ½ gadus, bet: tur vainīga vairāk neskaidrība nekā šķirtā dzīvošana. Būs skaidrība, sākšu pamazām arī strādāt. Un es jau arī vēl veseļošos un ceru, ka pēc tam varēšu labāk strādāt. Tad: man būs viens liels apmierinājums, ka Tu reiz atspirgsi. Jo, lai ņem visvisādas citas vainas, tā taču paliek aizvien tā lielākā, ka Tev trūka Rīgas un māju. Es zinu, ka tur Tev nebūs vairs pilnas mājas, mamiņas nau, bet mājas i tad ir mājas. Un Tev vajga taču, kā vajadzēja arī daudz agrāk, kad vēl bija mamiņa, taču vajga māju un visas mājas atmosfēras. Nu man būs tas apmierinājums un gandarījums, ka taču Tu dabūsi atkal mājas. Es būšu daudz mierīgāks, kad zināšu, ka Tu esi reiz mierīga. - Nerakstīšu tagad vairāk. Garā lasīšana Tevi nogurdina, un man nau iepriekš dota buķete, kas atļauj 4 stundu runāšanu. - Kad Tu būsi atbildējusi uz šo vēstuli principiāli: vai runāt tālāk par Tavu braukšanu, tad gan sazināsimies, kādā ceļā visu tuvāk pārrunāt. Tad varbūt es aizbraucu pie Tevis agrāk. Tad būtu jāraksta Nīnai, lai gādā pasi, ar ko pārbraukt pār robežu. Daudz vēl lietu būtu; ko pārrunāt un izdarīt. - Nu Tu, mazais pūks, nu nekreņķējies vairs par vecām lietām, bet domā par šo laimi. - Šo rakstu 11. 3. 13. dienā. Rīt, 12. martā, no rītus saņemšu Tavu kartiņu, tad varbūt piezīmēšu vēl ko, kā atbildi uz Tavu kartiņu no 11. marta. Un nu, sirdsiniņ, mīļo dvēselīt. Mans bērzazariņs sāk plaukt, lido. Ko dara Tavs? Man viens zobs sāp un viens šodien izkrita, apakšā priekšā. Tavs gan būs jau pārgājis un labs.
Brāļa vēstuli atsūti, man vēl jāatbild.
12. 3. 13. Dabūju šorīt tādu mīļu, mīļu kartiņu. Nu jau gluži labi; nu tik uzkopies atkal, ka nebūtu trau, un pārdomā stipri par braukšanu, tad atraksti, un redzēsim, ko darīsim. Li, lido.

365.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1913. gada 12. martā

C[astagnola] 12. 3. 13.

Tu, mīļā, gudrā galviņ, Tu, zelta meitiņ, esi īsts cilvēks un īsta sieviete, reizē gudra un laba. Un labs nozīmē to: darīt un vēlēt visiem labu, un gudrs to: izvairīties, ka paša labo sirdi nesamin ar zābakiem par agri, kad nau vēl paspējis neko labu just, ne ļaudīm laba padarīt. - Negribējās man agrāk rakstīt, nau labs prāts, nejūtos labi jau sen, bet Tu tik mīļi raksti, un Tavas likstas puslīdz tās pašas, kas manas, - varbūt es Tev kaut kur palīdzu ar savu rakstīšanu, varbūt agrāk tiec galā ar sāpēm un agrāk nāc pie tās pašas gudrības, pie kuras jānāk visiem īstiem cilvēkiem. - Nesmalkjūtīgi ir mūsu ļaudis visi, ne aktieri vien; neietura un neatzīst robežas personai. Tas vēl ir sava veida pirmatnējais komunisms jeb barbarība. Toties mūsu ļaudis lieli uz savu sirsnību, kuru samaina ar rupjību. Saugrob bin ich, aber was ich sage, kommt vom Herzen. Es no šīs rupjās sirsnības esmu cietis visu mūžu un vēl tagad; bet šīs ciešanas jau pieder pie mūsu mākslenieku - jūtenieku amata, kā aklās acis veļas šuvējām, kā kurlās ausis katlukalējiem. Še ārzemēs barbariskās rupjības vairs nau, ietura robežas pret cita personu, bet arī tā noslēdzas visšaurākās robežās, ka no āras redz tikai naudas rāvēju, un no sirsnības nu nau vairs ne miņas; to sauc jau par sentimentalitāti vai Tölpelei. - Tie divi kultūras ekstrēmi; vēl nau īstās kultūras, bet viņa nāks, kā it visās dabas parādībās nāk pēc tēzes un antitēzes - sintēze. Būs reiz smalka sirsnība un būs reiz laba patpersona, kura nenoslēgsies pret citiem, kam vajga dvēseles palīdzības un kopības, būs tik laba un stipra sirds, ka viņu ne smagākie zābaki nespēs samīt. Varbūt pat būs reiz tā, ka nenēsās vairs nemaz smagus zābakus, - bet uz to cerības ir daudz vēlākas. Tu jau man uz to atbildēji, ka es pārāk labi skatoties uz cilvēkiem, ka viņi nau visai gudri (jā, tiešām gan!). Bet arī Tu pate saki: dzīvot var tikai, kad domā, ka reiz būs citi ļaudis. - Nu, mēs taču gribam dzīvot, tad ticēsim ar. Un, kamēr nau vēl to «citu laužu», mēs taisīsim paši sevi par tādiem citiem, t.i., īstiem cilvēkiem. Un, kamēr mēs paši sevi neesam vēl tādus iztaisījuši, kādi mēs gribētu būt, tamēr taisīsim tos domās mūsu mākslā. To vien jau nozīmē māksla: radīt jaunu pasauli un jaunus cilvēkus. Kad es izfantazēju savas Laimdotas un Spīdolas, un Vizbulītes un kad Tu viņām dod dzīvību, tad tas nau nekas cits, kā darbs pie jaunas pasauls radīšanas. Un mums vēl atlec tas labums, ka mēs paši sevi arī radām līdz ar to fantāzijas tēlu radīšanu un pēc viņu vaiga. Šī labuma nau tiem, kuri ir talanti-tehniķi vien; tie netop paši labāki caur savu darbu, jo viņi ir noslēgušies kā pret līdzcilvēku ārpasauli, tā arī pret fantāzijas ārpasauli. - To visu Tu, gudrā galviņ, zelta sirsniņ, būsi tāpat jutusi, tikai būsi izteikusi ne tik kaili un sausi kā es; bet vīriets dzenas pēc pilnīgas, kailas skaidrības. Bet nu pāris vārdiņu par to, ko Tu tagad citādi domā un kas, man liekas, Tev ir vēl ilūzijas; kas ļoti augsti kāpis mākslā, tam neiedrošināsies vairs nepratēji balamutēt - Ilūzija: nepratēji visu iedrošinājas, tikai pratēja cienī otru pratēju. Tu domā, ka ikdieniekiem tikai prātā neiekrīt pašiem no sevis mācīties un izdomāt, nē: tikai «pats» atšķir īsto no neīstā! Es ļoti ilgi domāju gluži tāpat kā Tu, bet nu es zinu, viņi nespēj nemaz būt paši savi. Ārzemnieki un krievi būs viņiem vienmēr paraugi. Man, piem., liek vienmēr par paraugu to nelaimīgo Verharnu, godīgo oberlēreri, tādēļ ka viņš ārzemnieks. Tas visās lietās tāpat. - Un nu pēdējo un svarīgāko: nebēdā, ka Tev viss mūžs jāgaida uz lomām, - man gāja tāpat: es tikai 30 gadu vecs iesāku strādāt. Uzturies jauna, tad gaidīšana nekait. - Un nu sveika, mīļā Rūtiņ.

Vēstules malās rakstīts:
Ļoti skaisti, ka Tu par Vītiņu gribi gādāt un līdzināt viņai grūtumus, kas Tev pašai bija. Cerēsim visi uz to Lessingtheater. Tā, mīļo Rūtiņ.
8. 3. 13. rakstīju Tev karti, vai dabūji? Paziņo. - Man liels prieks, ka Tev patika mans prologs.

366.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1913. gada 12. martā

Mīļo, dārgo, kas tās par briesmu ziņām, ka «C[īņa]» draud apstāties? Un to ziņo tik klusi, bez nekādiem paskaidrojumiem par cēloņiem un iemesliem? - Bet vispirms steidzos Tev teikt, ka, protams, rakstīšu maija dziesmu, nu jo vairāk. - Kas tad īsti noticis? Vai no mājām neienāk vairs naudas? Un par ko? Vai represijas par daudz lielas? Jeb vai arī iekšēji cēloņi? Vai tur jūtas rūpniecības uzplaukšana tik stipri? Vai organizācijas savā starpā pārāk sarējušās? «C.» pate diemžēl savstarpējo ienaidu veicināja ar pārāk pamatīgu un gluži nemitīgu polemiku. Tur nebija gandrīz vietas kādam pozitīvam rakstam, viss tikai matu plēšana un, labākā gadījumā, matu skaldīšana. Ienaids bij jau savests gluži teorijā un sistēmā un nostādīts par katra apzinīga biedra pirmo pienākumu. - Saki, cik maksā «C.» N? Viņi bij arī daudz par plašiem. - Nesen tikai dabūju naudu no vācu partijas biedriem, un nu beigas! Vai sīkiem līdzekļiem nevar līdzēt? - Viena liela politiska kļūda bij, ka mūsu mazajos apstākļos netika cīņa nemaz vairs vesta pret kapitālismu un viņa ideoloģiju. «Dz[imtenes] V[ēstnesis]», piem., neapkūst, uzbrukdams sociālismam, bet nau nevienas atbildes!! Mēs pierādam tā savu garīgo bankrotu agrāk vēl par materiālo. Spilgts gadījums kā, piem., «Dz. V.» nosauc mani par muļķi, ka es ticu s[ociāl|d[emokrātijai] un dāvāju pamatšķirai grāmatu, - neviens nereaģē uz tādu. s. d-jas apvainojumu. J. H. nau dabūjis itin nevienas idejiskas atbildes! Ar nicināšanai taču nepietiek. - Man prieks, ka Tu «Domās» izsaki ļoti pareizas domas par kritiķiem (tikai drusku vēlu), un es brīnos, ka man laikam šo rakstu iztēloja toreiz kā uzbrukumu, tā ka es pat Tev rakstīju. Raksts ir ļoti labs. Un man jo lielāks prieks par to tādēļ, ka Tu pats agrāk biji apmēram tādos nepareizos uzskatos kā P. Roberts. Man tiešām liels prieks, ka Tu attīsties uz manu pusi un mēs nākam tā arvien tuvāk arī garīgi. - Tas, ko Tu pārmet Kraujam, ir arī pareizi, bet ievēro tik to, ka Krauja no visiem jaunajiem kritiķiem ir vienīgais ar patstāvīgu un nešaubāmu apdāvinājumu; viņš tikai vēl jauns. Vismazāk apdāvinājums no visiem ir Švābem, kurš velk pilnīgi uz anarķisma pusi. Žēl, ka nerakstīju vēstuli, nu grūti saspiest visu, ko gribētos teikt. Bet drīz jau atkal rakstīšu. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu abiem. Sveiks!

Atklātnes malās rakstīts:
Ko Tu saki par Piemiņalmanahu, ar to esmu pilnīgi vienisprātis, bet arī skaitļi ļoti vajadzīgi. - Atraksti, mīļais, kā tad nu ierīkosaties ar personisku dzīvi? turpat? Briesmīgs žēlums, ka Jums ar veselību tik grūti! Cerēsim, cerēsim! - Atsūti man Roziņa adresi un sveicini no manis, kad raksti. Gaidīšu.

367.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 14. martā

Nu Tu, mans sirdsdraudziņ, izraudies nu, izbēdājies, izdomājies, izlasi manu vēstuli un tad raksti man. Es arī redzēju un ievēroju, ka jaunais mēnestiņš ar Veniņu bij galvas kopā sadūruši; tad mēness meitiņa aši aizgāja, bet viņa jau nāk atpakaļ. Varbūt Tevī notiks otrs lūzums, un varbūt Tava jaunā dzimtene un mana vecā kopdzīve savienosies. Man jau nau nekādas dzimtenes, ne pirmās, ne otrās, bet varbūt Tavā otrā būtu man arī vieta un viņa taps par manu. Nu es domāju, ka Tava «sirds vadāšanās» neiznāks pilnīga un skaidra, kad Tu nepārbrauksi noskatīties vecajā, tukšajā dzimtenē. Tu saki: kam to zuti vedīsi un lāpāmās lietas? Mātes vietu nevar piepildīt ne viena persona, bet vairākas: ved lāpāmās lietas Annai, bet mamiņai aizved puķes un pie viņas ciemā aizej ar visu zuti, un spuras atsūti man. - Tā nu, mīļais, dārgais vārgulīt. Es nu atkal gaidīšu uz ziņām no Tevis. Lido.

Atklātnes malās rakstīts:
Tik vienu nepārproti: es Tevi nepierunāju braukt. Te Tev jābūt vispatstāvīgākai. Lido, lido.

368.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 15. martā

Mīļo zelta sirdsiniņ, dabūju šorīt Tavu kartiņu, ka jābrauc uz Cīrihu 19. martā. Atraksti vēl, ar kuru vilcienu. Kas pienāk Cīrihā 5 pēcpusd. vai 11 naktī? Es tad braukšu. Pie Alb[ertas] būsi aizgājusi, labi. Tikai izprasi dakterienei, kas jādara, lai izvairītos no šarlaka pielipšanas, - Labi, ka biji arī pie Rufa un ka ej uz teātri. Gintera vēstule nu nosūtīta, arī li. - ir pāris izgriezumu priekš Tevis, bet sūtīšu rīt, kad atbildēšu uz Tavu vēstuli. Nau unli un nedomā unli. Viss ir labi. Neuztraucies lieki. Tagad Tev daudz jāpārdomā un jāpārjūt, un jāsatura spēki kopā. Li, manu sirdsmīļo iniņ, lido. «Induli» uzvedīs 12./25. martā. Vai nedot viņiem strīpoto tekstu? Lido.

369.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 15. martā

15. 3. 13.

Tu atnāc ar divām zilām puķītēm, Tu pati skaistā zilā puķīt. Nu, ko Tu uztraucies velti par sīkumiem, par to Cīrihas komiteju, ka viņa izdarījusi muļķību. Nau jau tā lieta tik briesmīga, un Tev nau viņai jāpieliek tik liels svars, ka nu Tu viņas dēļ nevarētu braukt mājās, ka to nu ieskatītu kā otras vilnas cirpšanu, kā Alunāns darīja. Žēl tik, ka Tu tai komitejai uzticējies un nelasīji pate iepriekš to lielisko sludinājumu, tad Tu būtu tūliņ redzējusi, ka viņi grib uzstāties par visas Tavas jubilejas reprezentantiem un darīt sevi ievērojamus un slavenus. Tu būtu to aizliegusi. Bet viņi jau to dara aiz savas lielās muļķības, negribēdami Tev ļaunu, bet tikai sev reklāmu. - Nu Tu neuztraucies. Tev nau jāatsauc komitejas rīkojums; to neņems nopietni. Bet arī aizbraukt pirms 22. marta Tev nau vajdzīgs, nedz arī iespējams. Tikai to Tu dari, ka aizraksti pāris rindiņas Lilijai, ka Tu te Cīrihā nebūt negribi svinēt savas jubilejas galveno daļu, ka tā tik Cīrihas komitejas reklāma. Ka Tu pate gribi braukt mājās. Lilijai aizraksti gan, jo viņa pate ir karsta putra un varētu pārprast Cīrihas rīkojuma nozīmi. Tu pate avīzēs nevari atsaukt. Tava loma jubilejā ir pasīva. Tu vari tikai Cīrihas komitejai teikt, ka brauksi mājās pēc 22. marta. - Tikai neuztraucies, viss tas Tev nevar neko kaitēt. - Mierīgi pārdomā par braukšanas jautājumu, par un pret; paārstējies pie dakterenes; neraksti vēstules cienītājām - viņas taču var saprast, ka Tu šādā reizē, kur Tev pienāk tik daudz vēstuļu un apsveikumu, nevari katram atbildēt. Arī «Ruti» Tu par velti tagad taisīji; bet nesūti šurp, jo es taču 19. martā būšu pats Cīrihā. Labāk dari visu, lai atpūstos un atkoptos; arī fotogrāfija būtu labāk iznākusi, kad būtu atpūtusies. - Es dabūju Damberga vēstuli un laipni atbildēju; dabūju atpakaļ no Tevis Upīša un brāļa vēstules. - Šo nosūtu jau vakarā, lai Tu svētdien rīt dabūtu. Pirmdien dabūsi divas, rītā un vakarā. Nu lido, sirdsiniņ, lido.

370.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 16. martā

Mīļo sirdsiniņ, šo rakstu pastā. Vakar vakarā nosūtīju Tev vēstuli, kuru Tu dabūsi svētdien rītā. No Tavas kartiņas redzu, ka nu jātaisās uz dienu vēlāk, ceturtdien, 20. martā. Atraksti vēl, vai 20. martā un vai jāiebrauc Cīrihā p[ulksten] 5 vai 11 vakarā. Nu Tu vari sūtīt arī «Ruti» un ģīmetni, dabūšu vēl laikā. Lido, sirdsiniņ, lido.

371.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 16. un 17. martā

16. 3. 13.

Mīļo sirdsdārgumiņ, norakstīju Tev vakarvakarā vienu lielu vēstuli, šorīt kartiņu, un šo nosūtīšu 17. 3. 13., pirmdien no rīta. Uz Tavu svētdienas kartiņu, to skaisto rozīti, jau atbildēju šorīt. Rīt no rītus pielikšu še klāt, kas būs jāatbild uz Tavu rīt sagaidāmo kartiņu. - Kartiņas neraksti pāri par strīpu, citādi jāpiemaksā man soda nauda. - Par dzīvokli Tev nau vērts runāt ar savu saimnieci; nospriedīsim, kad aizbraukšu turp. - Gaidīšu uz Tavu ģīmetni un «Ruti», - kāds tad nu ir tas mazais pūks jubilejas laikā? Še pāris izgriezumu priekš jubilejas arhīva. Rīt rakstīšu tālāk. Lido.
Tas ir tas bērziņš, kas glāzē uzziedējis.
17. martā. Kad neesi vēl Lilijai rakstījusi, tad telegrafē, ka neieskati Cīrihu par galveno jubilejas vietu, bet Baltiju, lai to paziņo. - Es nebiju domājis, ka ņems cīrihiešus tik nopietni. Galvenais, lai Lilija paziņo «Dz[imtenes] V[ēstnesim.]», citi jau nesūtīs korespondentus. Apsveikumus lai saņem laikrakstu redakcijas, un kā galvenā rīkotāja lai uzstājas tā pate dāmu komiteja no Izglītības biedrības, kura jau visu lietu iesāka. To aizraksti vēstulē, bet tūlīt. - No partijas opozīcijas nebaidies; neuztraucies tagad, bet izdari aši ar paziņojumu. Lido.

372.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 17. martā

17.3.13.

Mīļo sirdslabumiņ, šorīt saņēmis Tavas kartiņas - skaistas vien tik nāk -, aizrakstīju Tev tūliņ, lai telegrafē Lilijai, bet nu redzu, ka pats esmu velti uztraucies un ka Lilija pēc telegrammas varētu sacelt vēl lielāku jukumu. To jau Tu esi ziņojusi, ka brauksi mājās, un es viņai arī par to rakstīju, - tad jau «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» uz to būs sagatavots. Un kaut gan nesmuki bij, ka Cīriha uzņēma sev tik lielu lomu, bet nu nevar vairs neko grozīt. Te ir izgriezums, ka «Dz. V.» izlicis jau adreses parakstīšanu, tātad laikam visi jau rīkojas uz sveicināšanu Cīrihā. Varbūt tikai korespondenta sūtīšanu varētu apturēt, jo tas redzētu, cik smieklīgi maza te ir tā rīkošanās. - Bet Tev jau par visām mazām lietām un nepatikšanām nau daļas. Tev daļas tikai par lielo lietu: Tavu jubileju. Liela viņa iznāk arī tā; sevišķi būs kas gluži nepieredzēts adrese ar tiem tūkstošiem parakstiem; naudas devēji jau arī jāskaita par parakstītājiem. Nauda arī vēl ienākusi, jau pāri 3200 r. - Tu vari būt mierīga un laimīga un mazu brītiņu atpūsties. Bet var jau saprast, ka taisni tagad Tu meties uz strādāšanu, uz «Ruti», - Tev pašai liela sajūsma, un publikas uzmanība griezta uz jauniznākošiem rakstiem, labākā reklāma. Strādā vien, mīļo sirdsdārgumiņ. Lido. Sūtīšu jau vakarā, tā ka Tu dabūsi otrdien no rītus, 18. martā; bet vakarā (dabūsi otru karti, kā atbildi uz Tavu, kuru sagaidu 18. marta rītā. Lido.

373.

A. ĶENIŅAI
Kastaņolā 1913. gada 18. martā

18. 3. 13. A. Ķeniņ. Jūsu laipnās, atzinīgās vēstules vienmēr esmu saņēmis ar lielu prieku, un nu šī nāk ar paziņojumu par skaisto un man tik mīļo balvu un ar glaimojošo, zīmīgo motivējumu; un es drīkstu saukt balvu par skaistu un man mīļu, kuru neesmu vēl saņēmis, jo vairākas mana drauga Kugas gleznas no «Induļa» man ir fotogrāfijā no paša Kugas sūtītas un taisni šis I cēl. mežs man ļoti patīk. -Tas ir gan pavasara sveiciens no dzimtenes, kurš pašu skaisto pavasari spēj padarīt vēl skaistāku. Izsakat visiem, ļoti cienītiem dāvinātājiem, kundzēm un kungiem, manu dziļi sajustu sirsnīgāko pateicību man personiski pazīst[amiem] un nepazīst[amiem] un saņemat tādu pati līdz ar savu kungu.
Jūs mīļā piemiņā uzdodat man, lai rakstu kādu rindu par sevi pašu,- ak, tas ir neinteresants temats, jo rakstnieks jau ir kā ķīmiska viela, kas intresē ne pate ar sevi, bet tik ar savu parādību, un nu vēl es - vilks savā alā. Cik par mani pašu, ko teikt, tik izteikts «Galā un sākumā», un tas mums pierāda šo uzskatu. Jūs teiksat, tā ir incantevole Castagnola, bet ala tomēr.
Ar veselību nevaru lielīties, bet nabaga Elza vēl mazāk; ceru tikai, ka viņai varbūt palīdzēs mājās braukšana un man vilka sīkstība.

374.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 18. martā

Mīļo zelta sirdsiniņ, es braukšu ceturtdien un visādā ziņā iešu uz «Gyges Ring», tātad pērc biļeti. Bet, ja nepērc, nau nelaime, jo tukšs jau būs. - Man pašlaik ir viesis - Masters, - šodien brauc projām. - Lai tad nu arī Cīriha iznāk par to galveno vietu, kad Rīgā policija neļauj. - Ķeniņiete solās man sūtīt Kugas gleznu, kuru vairāki kopā nopirkuši. - Tev esot izsūtīta dāvana no manas Doriņas; vēl nau atnākusi. Lido.

375.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 19. martā

19. 3. 13. Mīļo sirdsiniņ, saņēmu vēl Tavu mazo kartiņu. Aizsūtīju Tev šorīt vēstuli ar pulka izgriezumiem, visi par jubileju. Iet lieliski, mazais pūk! Ķeniņietes vēstuli arī, bet viņas sakta nau vēl atnākusi. Atnāca gan šorīt no manas Doriņas papīru nazis, perlamutra, ļoti glīts maksā 22 rubl.; ar iniciāļiem. - Dabūju arī no [1 nesalasāms vārds] dokumentu. Bet no Skubiķa vēl nekā. Ļoti lēti, tikai 13 franku. Es gan gribu pārmaksāt, lai nedara kaunu citiem taisītājiem, kas daudz dārgāki. - Šo kartiņu nosūtīšu šovakar, tā ka Tu dabūsi vēl 20. martā no rītus. Lido. Nu Tu, manu sirdsmīļo dārgumiņu, nu jau tūliņ būs [1 nesalasāms vārds]. Lido.

376.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 29. martu

Nu Tu, mazais pūks, esmu atkaļ mājās. Ierīkotas ir trīs istabiņas, bet izskatās maziņas. Ārā peski jau pa daļai noziedējuši. Silts, tā ka nosvīdu kāpjot. Kā redzu, būs daudz jākrāmē, kamēr tikšu atkal savā kārtībā. Ceļš bij labs, tik viens Nino bij tik kustīgs un nerātnis, ka māte raudāja vien. Ar mani apgājās godīgi, iekoda pīrāga gabaliņā un deva man atpakaļ. Lugānā sapirku pārtiku uz veselu nedēļu - pusduci limonu, kad Kirhners to zinātu! Tev arī nopirku pārtiku - veronālu. Izgulies nu labi un sāc strādāt. Eju vēl uz pastu, varbūt pierakstu kādu ziņu vēl klāt. Ja nē, tad lido arī tā, lido.
«Druvas» 3. N. atnāca un iet Tev. - «D[ienas] L[ap]ā» šoreiz kvītes nau, bet «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» ir, - še klāt. Nu jau būs 10 000 fr.! Lido.

377.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1913. gada 30. martā

Dārgā draudzene, rakstu pašā jubilejas uztraukumā, ko Jūs noredzēsat jau no nekārtīgā papīra. Jūsu abu mīļās vēstules saņēmu un nu esmu Jums sirsnīgi pateicīgs par lielajām pūlēm, kuras uzņēmāties. Es viņas esmu paredzējis drusku netīšus, jo biju īsti domājis, ka Jūs man referēsat visu par to, ko Jūs dzirdat no malas, gadījumā, bet Jūs, mīļā dvēsele, esat tieši pate gājuse apklausīties. Lai nu G. pameklē pa vecām guberņas avīzēm, vai ir bijis sludinājums par mani; es nezinu. Tālāku soļu gan nekādu tagad nesperat; viss paliks bez tiešā rezultāta un tikai Jūs nogurdinās. - Par Jūsu radinieku jāsaka tas: tiešām par preses noziegumiem ir amnestija, par runas noziegumiem nav. Tātad uz Jūsu radinieku amnestija neattiektos. Bet - viņš nav soc[iāl]dem[okrāts], tātad atkrīt nost 103.§, un par agrārnemieriem intresējās ne valdība, bet vācu muižnieki. Ja nu viņš ar sava pagasta baronu stāv labi, tas pat viņa krusttēvs, tad viņam nau ko baidīties. Tādas lietas ir bijušas simtām un visur, kur neuzstājās kā pretnieki baroni, tur vainīgie top vai nu attaisnoti, vai sodīti tikai ar maziem sodiem, piem., aresti. Tādas visas t. s. rīcību komiteju lietas, un viņa lieta ir līdzīga. Tātad mans padoms, lai izzondē savā pagastā baronu un varbūtējus liecniekus un lai brauc mājās saņemt to mazo sodu un tam sekošu tiesību brīvi dzīvot Baltijā. - Par Jūsu grāmatu; es neteicu, ka viņu konfiscēs, ja vien lietpratējs, kā, piem., L[īgotnis], viņu izlasīs. Bet i tad Jums nevajaga laist 2000 eks., bet tikai 300-500 eks. Ja konfiscē, tad zaudējat mazumu: ja iet labi, tad varat izdot otru druku un to laist vairāk tūkstošos. Tātad arī maksa 1400, tad tie droši nāk atpakaļ. Tā kā Jūs man neminat, cik romānam lokšņu, tad nevaru Jums sīkāki izrēķināt. Bet pēc skaita - 1400 [lpp.] - jādomā, ka lokšņu būs 30-40. Tad varat arī izdot pirmo tikai to daļu, kura jau drukāta «Dz[imtenes] V[ēstnesī]». Kad no tās ienāks honorāra nauda, tad varat laist pārējās daļas ar šo naudu un arī maz eksemplāros. Bet cik necik jāriskē taču tam, kas savu rakstu sauc par «dumpenieku». Tikai tas nebūt nav labi, kā Jūs domājat, ka aizbraucat prom taisni tad, kad Jūsu grāmata iznāk: Jums tad taisni jābūt tur, lai zinātu, kas draud un kā vairīties. Veinberga kritikas diezin vai kaitēs pie cenzūras, - viņš pārāk notrulinājis savus ieročus, tie negriež vairs. - Ja Jūs paziņotu man vairāk sīkumu, tad es varētu Jums arī vairāk ko teikt. - Elza būs Jums jau pati rakstījusi. Netaisās uz mājām, bet paliek Cīrihā strādāt. - Asaru Jūs velti uzskatāt par s[ociāl]d[emokrātu] un proletārieti; viņš ir demokrāts, kurš ar mieru zināmās reizēs iet kopā ar s. d., tas ir viss. Es viņu no veciem laikiem turu par draugu, viņš mani laikam vairs ne, - ir jau drīz astoņi gadi! Bet man tāda paraža vecus draugus nekad neskaitīt par nedraugiem, lai viņi attiektos pret mani, kā grib. Draudzība atkaras no manis, ne no citiem. - Šo vēstuli sāku Cīrihā un nobeidzu Castagnolā, savā jaunajā tēvijā, jo uz gadu īrēts dzīvoklis ir surogāts tēvijai, labāks nekā cikoriņš kafijai. -
Es ļoti priecājos, ka Jums patīk mans dzejols «Domās». Daudz mīļu sveicienu no Jūsu
                                                                            Raiņa.

C[astagnola] 30. 3. 13.

378.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 31. martā.

31. 3. 13.

Mīļo sirdspūkiņ, rakstu pastā un nosūtu kvīti no Ances un rēķinu no teātra - Tev tur nāk liela summa naudas, un bez tam vēl sola Tavu benefici pēc lieldienām: izvēlēti gabali arī no nedramatiskiem, pārstrādātiem rakstiem, kā apm. Jaungadā. Tur atkal būs lielāka summa naudas. Tā kā nu Tu nevari vairs žēloties. - Vakar jau dabūju Tavu to pašu dienu pakaļ sūtīto kartiņu, un šodien atkal ir otra. Man šī ir trešā vēstule. - Pie mums laiks bij silts un sauss, šodien sāk līt. Man māga pilnīgi laba, toties atkal zobs sāp un nu arī piemetās iesnas. Laikam pārmaiņa uz caurviļķi istabās, kuras turēju vaļā. Tev jau dzīvošanas te nebūs, ne uz nedēļu. - Šovakar nosūtīšu Tev mazo ādas rokas tašiņu. - Avīzes drusku pārskatīju, bet nekā ievērojama neredzēju, kvītes nau. - Teātrs sūtīs Tev arī uzņēmumus no Tavu lugu izrādēm; tās bildes būšot Izgl[ītības] biedrības albumā. Lido.

379.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1913. gada 31. martā

Mīļo, labo, nupat saņemu Tavu vēstuli un priecājos, ka dzejols vēl laikā nonācis un ir par īsto tematu. Tev man jāpateicas par labām informācijām par partijas vispārējo stāvokli. Kaut gan esmu dabūjis pāris vēstules par to, tomēr man Tava orientēšana jo patīkama. Man liekas, ka būtu jāsargājas pat no tā vārda: pārtraukt uz laiku «C[īņu]». Tā būtu tradīcijas pārtraukšana un vēsturisks lūzums; pirmais nopietnais solis uz «likvidācijas pusi». Izdodat «C.» mazāku, kaut 2 lapiņas, tikai oficiālo daļu, bet izdodat visādā ziņā līdz kongresam. - Nevaru šoreiz neko garāk rakstīt, neesmu labi vesels un tiku visu laiku saraustīts ar blakus darbiem un pārbraukšanām; tagad esmu atkal Castagnolā. Teic arī Ogrietim, ka nevaru vēl garāk rakstīt - Man priekšā steidzīgi termiņa darbi, un tie aizņems laikam visu vasaru līdz augustam. Rudeni varbūt mēs varētu tikties. Sveicini mīļi savējos un esi pats tā sveicināts no Tava
                                                                                                        [paraksts].

Atklātnes malā rakstīts:
Kur tas x, tur es dzīvoju.

380.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1913. gada 31. martā

Mīļo, dārgo, Tavas mīlas pilnās vēstules atkal un atkal ir priekš manis kā pārsteigums: es jūtos tik ļoti viens, ka brīnos par katru labu vārdu, ko man saka. Tava filozofija iet uz to pašu kopību un mīlu kā mana. Es priecājos, ka Tevi jau sāk minēt un atzīt kā filozofu. Ļeņina naida mācība ir tikai pēdējā konsekvence no mūsu garās cīņas ar ienaidniekiem un ar - draugiem. Katrai idejai jāizdzīvojas kā organismam līdz savam galam. Tad viņa pārvēršas savā noliegumā. Es jau gadiem uz to gaidu: nu Tu, mīļais, man esi līdzi gaidītājs. Diviem būs vieglāk. No telegrammas A[spazijas] jubilejā manīju, ka esi pie Pētera un Doriņas; vēlāk pienāca arī Tava vēstule. Man žēl, ka nevaru Tev garāk rakstīt; tiku šo laiku šurpu turpu raustīts, biju Cīrihā, bij jāstrādā blakus darbi, un nu esmu noguris. Paldies par villas fotogrāfiju, - tāda villa arī mans ideāls, tur var fiziski pastrādāt. - Ar veselību vēl man neiet labi. Šovasar ļoti daudz steidzama termiņa darba. Nezinu, kā būs. Esat visi mīļi, mīļi sveicināti. Tevi skūpsta Tavs
                                                                                                                    Jānis.

381.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1913. gada martā

Mīļo zelta draudzenīt! Jūsu prieks un gādība, un cerība mani gluži aizkustina. Kur bēdas urravā, tur jau nevar palikt bez atbalss. Laidīšu Elzu, lai brauc. Sadūšinu viņu, lai neskatās uz savu vājumu, gan jau mājās gādās, ka viņa atspirgs. Preses lietas tiešām top pilnīgi likvidētas, un arī tur jau viņai īsti nebija, ko pārmest. Tiktāl sniedzas līdzi mana sajūsma un mana cerība, ka Jūsu zelta sirds un rociņas, kas tik lielu mīlu izrādījušas Elzai, viņu arī mājās pie Jums pasargās. Bet tālāk nāk savās tiesībās jurists, un diemžēl es ar esmu tāds. Jūsu minētie paragrāfi man neder. S[ociāl]d[emokrātus] mēdz piesaukt pēc citiem - 102., 126. Un taisni šie abi paragrāfi izslēgti no saraksta. Palaist taču var tikai jērus, bet ne vilkus. Pat slimus un mirstošus vilkus nelaidīs vaļā, kaut gan tādu ir lielākā daļa no politiskajiem spaidu darbiniekiem. Tundrā arī var mirt, nav jāpūlas vilkties uz dzimteni. Te mans rūgtums sākas un beidzas. Par mani pašu es jau sen zināju, sāktā galā. Londonā mana lieta tā ir vadīta, ka pret mani bij izvests spiegs, toreiz tās bankas lietā. To pašu metodi var lietot ar otrreiz, un, kad man arī nav nekādas lietas, ne banku, ne citas, ne toreiz, ne tagad, - tad taču to var iztaisīt katru acumirkli pēc vajadzības. Nupat vēl «Dz[imtenes] V[ēstnesi]» konfiscēja raksta dēļ, kas vests sakarā ar manu pantiņu! Jo vairāk es saprotu, jo dziļāk es cienu Jūsu mīļo sirdi, tādēļ ka viņa laužas darīt ko arī tur, kur viņa nespēj. Jūsu šaubām taisnība: «Vai tas var būt? vai tas var būt?» - Tas nevar būt. Teikšu kā augstāk: vismaz tagad nevar būt. Nākotnē var jau laiki grozīties, taisni tuvākā nākotnē, pēc nedaudz mēnešiem, šogad. Es noskatīšos, kāda ir praktika amnestijas piemērošanā, jo praktika ir svarīgāka nekā kailais burts. Bet cik necik tālākā nākotnē ir vēl mazāk cerību nekā šinī acumirklī, jo laikam otra reakcija ir pieņēmusies; es tā esmu spriedis pēc lielām līnijām. Bet arī sīkumos man raksta, piem., no Pēterburgas, ka sabiedrībā un aprindās gaidāma vēl lielāka reakcija. - Par vienu es nezināju, jurists būdams, un lūdzu Jūs paskaidrot, ko tas nozīmē: pārbraukšanas termiņš ir 21. 2. 1914. gadā? Es amnestijas tekstā par to vēl neesmu pamanījis. Lūdzu rakstat par to tūliņ.-
Un nu jāsāk atvadīties no mīļiem cilvēkiem. Jūs vēl prasat, kādi, piem., mēs abi izskatīsimies? Ģīmetnes ir diezgan pareizas. Elza šinīs dienās ies vēl pie fotogrāfa, tad jau Jūs redzēsat. Arī mani dzen vairāki izdevēji, bet esmu kūtrs, un tad jau visi grib savus izdevumus «pušķot» ar ģīmetni, bet man tādam mērķim nav noderīgas.
Un nu paliekat mīļi, sirsnīgi sveicināti visnotaļ. Un,. kad Jūs, mīļā draudzene, saklausat kaut ko par amnestijas piemērošanu un izvešanu praksē, tad atrakstat. Skalbe esot vaļā; Jūs laikam «Dz. V.» redakcijā esat bieži, tad liekat viņu sveicināt un vēlat labas laimes.
Daudz labu dienu no
                                            Jūsu R.
Tiklīdz iznāk «Iedz[imtais] grēks», atsūtat.
                                                                                R.

382.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 1. aprīlī

Mīļo zelta inpūkiņ, saņēmu nu pirmdien vakarā tašu ar visām labām mantiņām pilnu un izsūtīju pretī tukšu rokastašiņu. Pirmdien no rītus aizsūtīju pastā rakstītu vēstuli ar teātra rēķinu. Avīzēs nekā nebija. Bet no teātra nāk Tev liela nauda: honorārs vien jau 200 r. un benefice būs arī savi 200 r. Tātad visa kopā būs pāri 4500 r. Tātad no tautas dabū tikpat, cik no manis. Tā, sirdspūkiņ. - No šārīta sākot, es pastu saņemšu tikai ½ 10, tā ka nevarēšu vairs to pat rīt atbildēt uz Tavām kartiņām. - Tas ir jauns ierīkojums. Kas grib saņemt pastu, aizejot pats uz kantori, tam jāmaksā 1 fr. par mēnesi. Bet lieta nau tik svarīga, ka būtu vērts maksāt.- Vai man rakstīt Tev uz šīm kartiņām, vai pirkt citas? Lido, sirdspūkiņ, lido.

383.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 1. aprīlī

1. 14. 13.

Mīļo zelta žēlotājiņ, kad jau tik lieli panākumi no zobu sāpēm, tad pažēlošos vēl: biju tūliņ otrā dienā izgājis uz narcisu kalniņu un sasēdēju tur visu priekšpusdienu, -nu sāk nākt sekas: tas pats zobiņš, tad iesnas, tad tops un vēl daži citi. Cik ilgi varēšu tā žēloties, nezinu, bet cerības ir, jo kopš vakardienas stipri līst un laikam garvilķis. Tātad par Tavu braukšanu un klātsēdēšanu nau ko runāt. Labāk nu runāsim par Taviem prieciņiem: tas ļoti skaisti bij, ka Tev atsūtīja palielinātu to jaunības ģīmetni, - kas tad bij tas sūtītājs? - Še vēl nāk naudiņa. Jau 4000 tepat pilni. Par teātra naudu un benefici Tev jau rakstīju. Te nu ir izgriezumi: «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» vēl nau referāta par Cīrihas jubileju, bet «D[ienas] L[apā]» jau sākas un, kā redzams, ies gari un ilgi. Tanī pat N ziņa no Liepājas, ka Marika Celmiņ režisē «Zaud[ētas] ties[ības]». Ja Tu gribi «D. L.» un «Dz. V.» NN ar jubilejas aprakstiem visus, tad aizsūtīšu; viņu uzglabāšu nesagriezis. - Jauns avīzēs tas, ka latvieši Rīgas pilsētas domes vēlēšanās ir pazaudējuši, vāciem vēl liels pārsvars - 700 balsis vairāk. - Cita sevišķi svarīga nau. Kopš šodienas neatbildēšu vairs uz Tavām kartiņām tūliņ to pašu rītu, jo pastu saņemšu tik vēlu, ka nepaspēšu. Tādēļ Tev ziņas no manis pienāks vēlāk, bet laikam Tu avīžu ziņas tā kā tā dabon turpat Cīrihā vēl agrāk. - Kādēļ Tu vēl nogurusi? Vai ik nakti ņem pulveri? Lido.

384.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 2. aprīlī

Mīļo zelta pūkiniņ, saņēmu Tavu kartiņu pēc pasta aiziešanas, un mana kartiņa nonāks pie Tevis 3. 4. 13. no rītus ap 8. Bet tik steidzama jau nau nekā. Ar korteli nau arī daudz, ko rūpēties; gan jau es dabūšu, kad aizbraukšu; varbūt to pašu, par kuru runāja dakteriene, varbūt citu. Var jau dabūt tuvu pie Granitweg, un tā varbūt būs vēl ērtāk nekā pie Tavas saimnieces, tas mazais, par kuru es taču nekā nevaru teikt, jo ne es, ne Tu neesam viņu redzējuši, ne ar zinām cenas. Gan jau viss iekārtosies. Še arvien vēl līst un nu jau tikai 9°. Lido, sirdsiniņ, lido.

385.

B. SKUJENIECEI
Kastaņolā 1913. gada 3. aprīlī

3. 4. 13. Šorīt. pienāk vēl Tava kartiņa - ak mīļā, labā, ko Tu sagrauzies, ko bēdājies? Ko baidies? Tie tikai spoki vien ir, nāc skaidrā saulītē, un visi būs beigti. Gan jau tad arī vēl paliek diezgan, ko bēdāties, var vēl diezgan sadilt no bēdām (Tu jau to redzi no manas dzeju grāmatas, kuru nupat lasi), bet bēdas tur, mazākais, ir skaidras miesas un sava paša liktas, ne no spokiem iedvestas. Tu esi dzīves un darba, un veselības skaistums, Tev nebūs baidīties no spokiem un citu ļaužu meliem. Meli Tev nespēj neko padarīt, tie Tev sveši, lai viņi sarūgst paši savā niknumā. Tu ej tālāk. Tev ir sava, īpatnēja, liela māksla, tur Tava dvēsele; Tev savs mazais Rainītis, un arī savs lielais. Kur Tev jābēg? Kur Tev gals? Tev tikai pats, pats sākums! Jo māksla ir liela, Tu viņu tikai sāc, kad topi viņā individualitāte. Nepadodies tā nekustoties meliem; tas nau cienīgi Tevis, Tu esi pārāk liels spēks, no Tevis jānāk pasaulē jaunam skaistumam. Paliec sev uzticīga, nebēdā par citiem. Ja necieni citus, cieni sevi pati un sevī cilvēci. Tas ir mans ceļš, un tas paliek, kad nau neviena cita ceļa. Viņš briesmīgi grūts, jo pašam sevi jāpataisa cienīgu priekš tik lielām lietām, un tur gandrīz vienas dzīves nepietiek, un iet šo ceļu tie, kam cita vairs nau, - bet tā taču labāk, nekā padoties, un varbūt Tu esi lielāka un labāka, nekā Tu domā, es pat domāju, ka Tu daudzreiz nepareizi sevi uzskati (tas gadās katram, arī sevis zinātājam), bet Tava zināšana ir tik izstrādāta, ka man taisni respekts. Es sevi esmu vienmēr pētījis kopš jaunekļa gadiem, Tu laikam ne visai sen, bet es sevi tā nepazīstu, kā Tu sevi. - Un nu man ienāk prātā praktiska doma: vai Tu šo zināšanu par savas mākslas būtību nevarētu izlietot pretī režisoriem un direktoriem, viņiem ieskaidrodama, iekš kā pastāv Tavas mākslas savādība. Viņi visi ir šabloniski gudri, bet pret īstu talantu viņi apjūk kā muļķi; viņiem jāpaskaidro. - Es jau nu gan nojaušu, ka Tu par to tik smiesies, kaunēsies sevi reklamēt; bet labi tas būtu, un patiešām te nau reklāma. - Ko lai še saku, mīļā zelta sirds? Tava traģēdija tā, kas katram īstam un īpatnējam talantam: Tevi nesaprot, un Tu paliec vientuļa. Tās ir briesmas. Viņas mazina tikai apziņa, ka Tev ir taisnība, ka Tev arī tiesība būt tādai, kāda esi, ka taisni šī patstāvība un vientulība pierāda apdāvinājumu un gluži jaunu spēku mākslā, kas var radīt neredzētus skaistumus, - bet ko tas palīdz: briesmas un vientulība paliek. Es Tavas jūtas pazīstu, tās arī manas: ļaudis sēd apkārt kā sastinguši, nesaka ne vārda, kā viņiem patikusi mūsu spēle: atdzīvojas tikai, kad savā starpā un pie parastās, banālās resnu bluķu mākslas. - Tu saki par savu mākslu, ka tā sīkumaina, bet nau sveša salasīta mozaīka, bet Tava. Es to zinu. Tā ir tā jaunā māksla arī dzejā, tāpat kā skatuvē: viss mākslas progress iet uz arvien lielāku dziļumu, t.i., detaļu aptveršanu dvēseles dzīvē un arī ārējā dzīvē. To Tu sauc par sīkumainību. Mēs nevērpjam vairs viengabala, bet daudzkārt saliktu diegu. Un nu pienācis laikmets, kur no daudziem sīkumiem jāsavērpj liela un spēcīga māksla kopā: ne vairs viengabala, kā senā klasiskā, bet simtkārtīga un tomēr viena. Taisnība: šo lielumu un vienību dod mums paraugā klasiķi, tādēļ tik no viņiem var mācīties lielo mākslu. Modernie dod tikai sīkus diedziņus un veltas komplikācijas un raibināšanas. - Tev Tava sīkumainība un Tavs dziļums ir tikai priekšdarbs uz vienkāršo lielumu: Tevī sen, laikam no laika gala, dziņa uz lielumu, bet Tu ne velti uzņēmi savā bagātā dvēselē visus sīkumus - Tava māksla tiks kā gotu doms: bagāts sīkumiem un tomēr liels un visumā vienkāršs. Tas arī mans ceļš un mērķis. - Tava māksla līdzīga Rembrantam: viss no sākuma tumšs, ilgi jāieskatās, - Tu saki: deģenerāta! Tādēļ, ka smalki saproti otru. - Nieki. Smalki saprot otru katrs liels talants. Un tas ir vesels. Un Tu esi vesela, pats veselības simbols. Tu ieradīsi stāvēt laukā, un Tu būsi saulē. - Kad es Tevi redzēšu? Atraksti, kad Tu vari braukt, lai es jau laikus varu uz to ierīkoties, atraksti, mīļā, atraksti par to. - Abi Raiņi, mazais un lielais, vēlētos būt pie Tevis, - Tu neesi viena. Jānis.

386.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Kastaņolā 1913. gada 3. aprīlī

Mīļo, labo, nupat saņēmu un nosūtīju korektūru - taisni uz H. Mommensa drukātavu, lai būtu ātrāk. Palūko, vai ir saņemta. Ceru, ka nu noies pie Jums vēl līdz nedēļas galam, kā Tu pieprasīji. Vienīgā kļūda 4. pantā ir «pušu karu», jābūt «pašu karu». Var arī pārstatīt pantus 2. un 3. Kā Tu domā? - Reizē saņemu arī «Dz[īves] B[alsi]» 9. N. un lasu Tavu interesanto, kā vienmēr, rakstu par «brīvo vārdu». Arī tur Tavs vecais, mākslai naidīgais uzskats: lielā aizrautība no mākslas, diletantiska tērzēšana, mākslai var ierādīt - labākā gadījumā - tikai kādu stūrīti strādnieku laikrakstā! Vai P. Roberts nu nau tikai Tavs skolnieks? - Nu, man liekas, ka str[ādnieku] prese, «Dz. B.» nekad nau mākslai devusi vairāk kā vismazāko stūrīti, tikai šad tad nabadzīgas teātra recenzijas. Vai arī tas Tev jau šķiet par daudz? Vai tiešām lai par J[auno] teātri itin nekā neraksta? Par mākslas grāmatām nemaz nau recenziju; arī tad nē, kad tās dāvātas proletariātam, kā, piem., «Gals un sākums»! Arī tad nē, kad šo grāmatu apkaro «Dz[imtenes] V[ēstnesis]»! Sistemātisku noklusēšanu Tu vēl sauc par «aizrautību no mākslas». Un tad Tu turpat saki, ka nedomā uzstāties pret mākslas intresi! Kā to lai saprot? - Jeb vai Tu domā «J[auno] D[ienas] L[apu]»? Bet tā jau nau s[ociāl]d[emokrātiska], un samērā arī tā tik pārāk neaizraujas ar mākslu. Jeb vai Tu domā «Domas» un «Vārdu»? Bet tie jau taisni saucas mākslas žurnāli, un, kad tur nedrīkstēs runāt par mākslu, tad jau viņa galīgi būs izskausta pēc Tavas programmas. Kur tad vairs sociāl[istiskā] pasaulsuzskata plašums, kad izdzēš mākslu (un zinātnes tiešām pie mums arī nau daudz) un zinātni? Nu paliek tikai kailā materiālā politika un runas par pilnīgiem sīkumu Kokovc[eviem] un Miļukoviem? Bet man liekas, arī mākslai ir nozīme mūsu lielajā cīņā, arī J. teātrs, izrādīdams «Ug. u. N.», ir aģitējis pilnīgi politiski un man saka lietpratēji, kas stāv praktiskā cīņā, ka tā pate «Ug. u. N.» iespaida ziņā var sacensties ar avīžu ievadrakstu. - Tu saki, ka ieviesies diletantisms literatūrā, - bet kad viņš nau bijis? Un kad nebūs? Un vai diletantisms nau arī avīžu ievados? Pat pārrunās par Kokovceviem? Diletantisma ir tik daudz pasaulē, un viņu neizskaudīs, apkarojot mākslu. - Žēl, ka Tev nebūs laika uz to atbildēt un ka mums nau gadījuma izrunāties. Bet varbūt kādreiz būs. Paliec mīļi, sirsnīgi sveicināta no Tava [paraksts].

387.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 3. aprīli

Mīļo sirds dārgumiņ, te būs turpinājums no «D[ienas] L[apas]» referāta, ies vēl ilgi, varbūt visu nedēļu cauri. Te arī mazs izgriezums no «Dz[īves]», kā Sanders (dēls) karo pret Tevi Liepājā. Citu ziņu nebij avīzēs: «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» vēl nau referāta. «Dzīves Balsī», Rīgas partijas orgānā, apsveic Tevi, bet to nesūtu, jo Tev to N būs jau laikam pienesuši cīrikieši paši. - Par istabu tā jau es vakar rakstīju: lai nerūpējies, gan dabūšu, kad pats nonākšu Cīrihā. Tas plāns: dot man tagadējo ēdamistabu, nau slikts, jo traucēšana liela nebija arī tagad. - Bet, kā teikts, a tempo, un uzņem kādu istabu jau tagad nau vērts, gan dabūšu vēlāk arī. - Mums tagad Lugānā ir slikts laiks, bet lieli viesi; pats Saksijas ķēniņš ar trim meitām un pats Fredis ar diloni. Fredis ieradās pie manis vakar (2. martā) un meklē kur pansiju, bet visas viesnīcas pilnas; redzēsim šodien, ko būs dabūjis. Tikmēr laiks taisni neģēlīgs, kopš pirmdienas līst ik dien, vakarnakt uz Caprino snidzis, šodien auksts. Tātad Tev nau ko braukt, lai brauc ķēniņi, tiem jau pēc likuma jābrauc. Man iesnas nepāriet. - Tagad, kur tik daudz forestieri, pastu saņemu tikai pulk. 11 no rīta un rakstu Tev ar pulk. 6 vakara pastu. Kad Tu nebiji, pēc savas kartiņas, vēl dabūjusi 2. marta vakarā manu karti, tad Tev viņa jādabū 3 marta rītā, 8 p. Tāpat šo vēstuli dabūsi 4. marta rītā p. 8. Lido, sirdslabumiņ, lido.

Vēstules malā rakstīts:
Nupat atnāca Tev no teātra 588 fr.

388.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 4. aprīli

Mīļo sirdsspožumiņ, te nu būs atkal avīzes; nauda vēl nāk, jau pāri 4000 r. No valmieriešiem 50 r. Tur Tev veci cienītāji, kas ik gadus uzved «Vaideloti». Ir arī vēl «D[ienas] L[apas]» N pāris rubļi; ievēro jubilejas aprakstu otrā pusē! Pēterburgas avīzē «Русск[ая] мольва» arī esot minēta Tava jubileja! Citu svarīgu ziņu nebija. Bet laikam arī «D. L.» Tu dabū turpat Cīrihā un es Tev to velti sūtu. «Dz[īves] B[alsi]» es jau tādēļ nesūtīju. Varbūt tas Tevi arī traucē darbā. - Šodien nosūtu Un. Bibliotēkas dažus sējumus. - Vakar paspēju vēstulē ierakstīt, ka no Jaunā teātra pienāca Tev 588 fr. un šorīt vēl 27 fr.; šie pēdējie varbūt būs no «Skatuves un Dzīves» kā honorārs par «Ruti», bet vēstules no teātra par to vēl nau. - Par Tavu šurpbraukšanu nau ko runāt, līst taču lietus. Un tā arī ir labāk, Tevi tikai iztraucētu vien. - Fredis vakar nau bijis. Bet var notikt, ka pienāk Tavi Berģi; bet varbūt viņi arī nesteidzas pienākt, jo gribēja palikt sanatorijā, tātad var pienākt arī vēlāk. - Laiks gan nau patīkams, bet arī par to Municipalité liek man samaksāt 18 fr., kā pirmo iemaksu. Lido.

389.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 5. aprīlī

5. 4. 13.

Mīļo sirdsdārgumiņ, sūtu Tev atkal lielu paku izgriezumu: «D[ienas] L[apā]» turpinājums par svētkiem un tāds pats apraksts no «Dzīves». Tu kartiņā pieprasi no «Dz[īves]», bet nupat šodien tik pienāca. Laikam Tu domāji «Dz[īves] Balsi» N 9? Es nesaprotu, vai Tev to cīriķieši nau aiznesuši? laikam taču būs viņu pašu rakstīts. Ja gribi, tad aizsūtīšu arī to. - Šodienas NN un naudas kvītes nebija. - Freinberga vēstule iet Tev atpakaļ. «Skat[uve] un Dzīve» man arī tiek piesūtīta. Šis II N jau arī pilnīgi būs Tavs vien, jo nāks tur atkal Tava ģīmetne un Tavs raksts. - Fredis nau vairs otrreiz bijis pie manis un Berģi arī vēl nē. Varbūt pāries. Par Tavu veselību Tev nau ko uztraukties, ar visu negulēšanu Tu taču_ izskaties tik ziedoša kā jauna meitene. Ne velti Tev arī Ārons taisīja komplimentus, ka Tu labāk izskaties tagad nekā jaunībā - pēc fotogrāfijām vien spriežot, un Tu patiesībā esi labāka nekā fotogrāfijā. - Un dakteriene Tev taču klāt, gan jau ar to kramu izdarīsies. Tu sūdzies, ka nevari tik daudz strādāt, cik gribētu, nepaspēj rakstīt i «Skatuvei», i «Domām» - es jau saprotu, ka Tu gribi izlietot gadījumu un kalt dzelzi, kamēr vēl uguns liels, - bet gan jau tur arī dakteriene palīdzēs, viņa taču Tevi veselu pataisījusi, un Tava paša nebēdāšana. - Labi, ka gadās inženierim atkal izbraukt, tad man ērti tur padzīvot. Drīz tad braukšu, bet vai pirmdien, to vēl nezinu; tādēļ nestaigā velti uz staciju. Es iepriekš aizrakstīšu. Lido, sirdslabumiņ, lido.

Vēstules malā rakstīts:
Šonakt snidzis pat līdz pus Salvatoram.

390.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 6. aprīlī

6. 4. 13.

Mīļo zelta sirdsiniņ, vārgulīt, saņemu netīšus Tavu kartiņu šorīt un rakstu pastā. Kad Tev vajga, tad es braucu, - tātad pirmdien pulksten 5 būšu Cīrihā. - Līdz šim nekādu svarīgu ziņu nebij, un, kas būs avīzēs, to pārvedīšu rīt pats. Lido.

391.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 6. aprīlī

6. 4. 13.

Mīļo zelta sirdsiniņ, es Tev šorīt no rītus atbildēju tūlīt, jo netīšām dabūju Tavu kartiņu tik agri, ka paspēju vēl ar to pašu pastu. Es teicos braukt tūliņ pirmdien, bet, mājās pārnācis no staigājuma, dabūju zināt, ka kāds bijis manis meklēt. Vēl līdz šim nau ieradies. Bergs laikam nau, tas būtu ar sievu. Laikam būs tas krievs, kāds [s. d.?] pazīstams darbinieks, kuru man ļoti rekomendēja Masters, tas pats, kas Gorkiju bij piedabūjis Tev telegrafēt. Nu es esmu piespiests viņu uzmeklēt Lugānā, un tā man braukšana neiznāks rīt, bet tikai parīt, t. i., otrdien, tāpat 5 pēc pusd. Cīrihā. Es bez tam Tev rīt vēl telegrafēšu, jo varbūt Tu šo vēstuli nesaņem pirmdien rīt un tad velti nogaidies stacijā un uztraucies. Labāk lai mazs uztraukumiņš par telegrammu. - Reizē nosūtu arī izgriezumus: «Dzīve» un «D[ienas] L[apa]» nu Tavi orgāni, - Lepskim tiek uzkrauti arī mācītāja Sandera grēki, kamēr «māmuļnieki» taču gluži citādi rūpējās par Tavu jubileju nekā «Dzīvnieki». - Naudas vākšana nu jau liekas apstājusies, nu ir labs kušķis: atklātā vākšanā 4000 un pāri; tad 1000 Lit[eratūras] fonds, 100 Izglīt[ības] [biedrība], 50 Pēterburga, 70 Baku, un vēl nāk J[aunais] teātrs ar kādiem 200 r. Arī tos 250 r. honorāra no J. teātra var labāk skaitīt par jubilejas naudu, jo bez jubilejas nebūtu publika tā apmeklējusi, teātrs jau gadiem cauri liedzas uzvest Tavu lugu ciklu. - Tad nu, mīļo sirsniņ, būšu vai nu otrdien, vai varbūt taču jau pirmdien, kad izrādīsies, kā ar to viesi ir. Lido, lido.

392.

A. KALNIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 7. aprīlī

Ļoti cienīts kungs!

Te būs I cēliens: izskatat aši, pierakstat to, kas būtu plašāk uzvedams, nostrīpojat, kas vēl tagad lieks, - tad pārskatat pats vai palūdzat savu cienījamo kundzi, ja vien viņa var salasīt manas gaiļa kājas, un atsūtat man manu rakstu tādējādi pārlabotu atpakaļ. Es tad vēlreiz galīgi sakārtošu un pārrakstīšu, un tad Jums būs I cēliena teksts gatavs. Tas tad man būs paraugs citiem cēlieniem. Tādēļ lūdzu to izdarīt labi aši. - Rīkojos es tā; atstāju jamba ritumu, tikai 4-3 pēdām, noņemdams visur piecpēdim nost pieciešamos adjektīvus u.t.l. Tā Jums nu būs tomēr viss pārlikts citā ritumā, lēkājošā, kā gribējāt; vēlākus pārgrozījumus, sīkumos, varat izdarīt arī Jūs, piemērojoties mūzikas prasībām, jo stingrais piecpēdis lauzts un nu ir pilnā rituma brīvība. - Īsināt Jums vajdzēs vēl daudz - visur tur, kur mūzika nevar neko spilgtu izteikt; varēsat īsināt arī vēl pēc tam, kad teksts būs jau noteikts otrā pārrakstā. Tagad galvenā noteicēja mūzika. Kad jūtat kaut kur vajadzību pēc garāka teksta, pēc dziesmas vai kaut kā līdzīga, - atrakstat, es pataisīšu. Tagad tas vairs nau «Indulis», bet operas teksts, - I cēl. nu ir 200 rindiņas, t. i., pusrindiņas, tātad 100 rindiņas piecpēdu jambu, bet īstais mērs laikam būs arī šo pusrindiņu tikai 100-180. Atrakstat par to. - II cēl. še ir divas variācijas koru dziesmai: pirmā vairāk sader ar situācijas bārgumu, otra vairāk ar Jūsu nodoma maigumu (koka pūtēji, stīdzniekī, arfas). II cēl. esat 95. lapp. piezīmējuši; sieviešu koris. Kādu tekstu gribat? Varbūt ko līdzīgu leišu t. s. raudu dziesmām? Atbildat uz to. - Vēl sīkumi: anapesta latviski nemaz nau; ir gan pirihiji, bet arī reti. Anapestus kā tādus mēs nesajūtam, jāpietiek ar daktiļiem, ar priekšzilbi kā I variācijā. Četras īsas zilbes no vietas man pašam ļoti patīk, bet publika viņas jau aizmirsusi taut. dziesmās un no jauna nau iemācījusies mākslas dzejās. «Sīki mazi putniņi» tagad runā ne: < < < < / ±> >, bet ± > - >/ ± > >, kas īsti gluži nepareizi. Kad Jūs kur vēlaties kādā dziesmā īstos, es palūkošu. Mūzikā tādai vieglai, sīkai tecēšanai kā pa puķu galiem vajdzētu iznākt ļoti skaisti. - Un nu vēlreiz: Jums kā komponistam jāpalīdz pie teksta sataisīšanas ar vissīkākiem aizrādījumiem, visur jāsaka, vai to spējat iztaisīt, vai nē, un, ja nē, es pataisīšu tā, kā Jums vajga. Ir nepareizs uzskats, ka gatavu, negrozāmu tekstu mūziķis izkomponē, - tad viņš ir tikai ilustrators tekstam, bet viņam jābūt līdzradītājam. Sevišķi šinī gadijumā tas būto nepareizi, jo še bij drāma, kas par sevi nobeigta, bet no tās mēs taisām patstāvīgu jaunu mūzikas tekstu. - Nu lai nu iet labumā Jūsu darbs. - Lielu lielo paldies par lielisko balvu Asp[azijas] jubilejā! Paziņojumu saņēma publika ar gavilēm. Un man liels un mīļš prieks, ka Jums patikušas «Pļāvēja diendusa» un «Kad nakts» un gribat tās komponēt. Sirsnīgus, mīļus sveicienus cien. kundzei un Jums no Jūsu [paraksts].

C[astagnola] 7. 4. 13.

Vēstules malā rakstīts:
Savu «Induļa» eksemplāru saņemsat vat nu ļoti vēlu (cenzūras dēļ), jeb vai caur «Liep[ājas] Atb[alss]» redakciju kā «korektūras loksnes»! Sveiki!

393.

A. LŪKINAI
Kastaņolā 1913. gada 8. aprīlī

Saņēmu nupat Jūsu vēstuli, dārgā draudzene, un rakstu pastā. Pašulaik braucu uz Cīrihu. Ka Jūs manam padomam nevarējāt klausīt, iznāk vēl tagad Jums par labu: panākumi materiālā būs tūliņ, ne pēc laika vien.
Saņemat daudz mīļu labdienu no Jūsu
                                                                    R.

394.

A.PRIEDĪTEI
Cīrihē 1913. gada 10. aprīlī

Mīļie zelta draudziņi, saņēmām Jūsu vēstuli še, kurp arī es esmu atbraucis drusku paārstēties. Man iet tāpat kā Tev: braucu no vienas pilsētas uz otru, meklēdams veselību. Ar mājās braukšanu turpret Elzai nekas neiznāk. Un no Tavas vēstules redzams, ka tiešām caur Jūsu malu nevarētu braukt; ir jau itin ērti caur Somiju. Pie Jums tad tiešām nopietni taisās uz karu, kamēr Pēterburga ne domāt uz to nedomā. Austrijā esot bailes no kara vēl lielākas, kā te stāsta daži pazīstami austrieši. Mēs nosmējamies par to gubernatora meitu, kura no paša tēva tikusi aizdomās turēta par kara spiegošanu. - Vai Sašam Maskavā būs labāka vieta? Lai Jums izdodas pasmelt veselību [1 nesalasāms vārds]. Daudz mīļu, sirsnīgu labdienu no mums abiem. Sveiki.

395.

J. GINTERAM
Cīrihē 1913. gada 21. aprīlī

12. 4. 13.

Ļoti godātais Gintera kungs! Jūsu ierosinājums rakstīt komēdiju ar nemainīgiem tipiem ir visai lielisks, un Jūs domājat, ka man tam vajadzētu izdoties. Tas ir bijis mans ideāls jau ļoti ilgu laiku, gandrīz kopš jaunības, es tikai vairāk pieturējos pie grieķiem. Mani vienīgi pārsteidz tas, ka Jūs domājat, ka man tam vajadzētu izdoties, es tomēr domāju, ka atbilde uz to ir tikai viena: ak vai! Esmu to jau izmēģinājis, bet cietis nožēlojamu fiasko. Par ievērojamu sasniegumu sauc manu sākotnējo jokulugu (smieklu vietā uzmanība). Ļoti daudz par to tika rakstīts, bet ļoti maz tā tika sociāli aplūkota. Es arī vērsos pret atziņu, ka to nevaru, ar apsvērumiem, ka tēma nebija pareiza, ka pie mums nav vēl kultūras, viss tomēr nekā nelīdzēja: pēc 10 gadiem tika uzvests «Pusideālists» ar tādu pašu neveiksmi. Man ir bail vēlreiz pie tā ķerties. No kā Jūs secināt, ka es varētu uzrakstīt komēdiju? Varbūt no traģēdijas «Indulis»?

396.

V. SKARREM
Cīrihē 1913. gada 20. aprīlī

Labi, ka izrāda solidaritāti.

20. 4. 13.                  C. Zaueram

Mīļo biedri, saņemu nupat Jūsu vēstuli un protesta tekstu. Tā lieta ir itin nopietna un ir vairāk partijas nekā Jansona lieta, kas nau viens un tas pats. Jūs un Jūsu biedri, kas parakstat protestu, esat pirmā kārtā partijas reprezentanti un viņas goda un lietas aizstāvji. Jums vajga tātad iet parasto demokrātisko ceļu; nevajdzēja tā steigties, jo tā var celties pārsteigšanās un var nākt ļauns partijai. Galvenā kļūda Jansonam tā, ka viņš, un viņam līdzi arī Jūs, runājat tikai par incidenta ārējo formu un ne par pašu kodolu. Kodolā taču viss, kas teikts «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» atstāstītā dokumentā, ir patiesība; tie ir Jans[ona] paša izteikumi par viņa darbību, ka savu darbību viņš tur pareizi attēlojis. J[anson]a attaisnojums ir vienīgi viņa vēlākā darbībā. Es viņam pašam rakstīšu tādā garā un arī Jums atbildēšu garāki. Pagaidat labāk ar protesta klajā laišanu. Arī protesta ārējā forma par daudz sasteigta un neveikla.
Paliekat sirsnīgi sveicināts.

397.

A. KALNIŅAM
Cīrihe 1913.gada 21.aprīlī

Ļoti cienītais, mīļais Kalniņ kgs!

Jūsu karti (no Sp[inga] kga rakstītu) saņēmu ar novēlojumu, jo uz laiku atrodos Cīrihā, - adrese man paliek vienmēr Castagnola. - Jūsu grūtā slimības lēkme mani ļoti uztrauca, bet visa mūsu tauta cerē uz Jūsu drīzu atveseļošanos, un, ko vēlas visi, tam jānotiek. Mani dziļi aizkustināja, ka Jūs pat tik grūtā slimībā negribējāt aizmirst sūtīt paziņojumu: jā, Jūs esat īsts darba cilvēks, un tas ir augstākais vārds, kāds priekš manis eksistē. Jums jānāk atkal drīz pilnā spēkā, un tad Jūs brīnumus padarīsat, un tādu mums vajga, lai mēs kā tauta dzīvotu. Saņemat manus sirsnīgākos, labākos vēlējumus! Un cien. kundzei izturību grūtā brīdī un sirsnīgas labdienas.
                                                                                Jūsu [paraksts].

398.

J. JANSONAM (BRAUNAM)
Cīrihē 1913. gada 29. aprīlī

Mīļo Janci, Tev tagad pienācis grūts brīdis, un tad jāstājas savās tiesībās draudzībai no tiem seniem laikiem, kad viņa vēl nebij lauzta un apvainota. Tās pirmās jūtas ir tās labākās, griezīsimies pie viņām, lai viņas palīdz. Un šī pirmā skaidrā draudzība man saka, ka viņa cēlusies no kopējas lielas sajūsmas uz lielu lietu un ka tikai lielumā var pastāvēt viņa un lieta; un lielumā jāņem arī par labu vēršana, kad viņām ir pāri darīts. Tādēļ es Tev teiktu: neuzskati arī savu grūto brīdi par mazu, neizturies pret to, kā pret kuru katru parastu avīžu polemiku vai frakciju ķildu un intrigu. Tur ir parasts pierādīt ar apgalvojumiem, atbildēt ar noliegumiem un ar sadošanu. Te vajdzīgs lielāks stils, lai Tu palīdzētu sev kļūt pie skaidrības un - kas vēl vairāk - partijai, kura kā tāda nau nekur vainīga un kurai tomēr ir jācieš. Un, lai arī cik grūts būtu Tev šis brīdis, jo lielāku Tu viņu ņemsi, jo pilnīgāk Tu viņu pārvarēsi. Tu zini pats, ka viss, kas teikts dokladā, ir patiesība; Tu atminēsies, ka labāko jūtu uzliesmojumā Tu man cietumā pats rakstīji un atzinies, ka prokurora priekšā visus apvainojumus grūdis uz mani; ka Tu to darījis, kaut gan es bijis Tavs skolotājs un vadītājs; ka ne vien pats izteicies pret rnani, bet arī citus pierunājis to darīt, - visu to tādēļ, ka es neesot vairs tā kā tā glābjams. - Kas Tevi dzina tā darīt, to Tu arī vēl atminēsies. Tu biji ar savu draudzību pārgājis uz Pēteri, un pa daļai 1894. un visu 1895. g. pret mani no tās puses tika strādāts, lai atņemtu man redakciju un nodotu Pēterim, ko arī panāca. Toreiz vajdzēja mani pilnīgi iznīcināt, un arī 1897. g. Tavas liecības prāvā bij tikai turpinājums no šīs darbības. Es nedomāju, ka Tev bij citi motīvi tā liecināt, kaut gan Tavs sods bij samērā ļoti mīksts. Es runāju te tikai par dokladu, cik tas ir nodrukāts un man zināms, - un tur visvairāk Tu liecināji pret mani, mazāk pret citiem. Par citiem še nevaru arī tādēļ runāt, ka to tik skaidri nezinu, kā par sevim. Bet cik Tu liecinājis pret mani, to es Tev sen esmu piedevis; tā jau arī nebij ne pirmā, ne pēdējā ienaida parādīšana pret mani, no citām es vēl vairāk psihiski tiku cietis nekā no šīs. 1903. g., kad es pārnācu no trimdas, es uz Tavu lūgumu Tev izteicu savu piedošanu un redzēju, ka Tu partijā darbojies tālāk pa vecam. Es neturēju sevi par kompetentu protestēt sevis dēļ, zinādams, ka Tu tikai aiz personiska naida liecināji pret mani. Tad Tu vēlāk - arvien vēl palikdams naidīgs pret mani, kas, piem., spilgti parādījās 1905. g., - darbojies partijas labā kā veikls žurnālists un arī dažādos uzticības amatos ilgus gadus. Šī darbība atrada daudz pelnītas atzinības un daudz veicināja lietu. - Un te nu ir manas domas, kā Tev palīdzēt: ņem visu, kas bijis, lielumā; maziski nenoliedz, ko esi darījis, un par attaisnojumu sev liec visu vēlāko darbību partijas labā daudz gadus cauri. Tā Tu ārēji vēl cietīsi, bet morāliski uzvarēsi, un tā dosi gandarījumu mūsu taisnai lietai un vēsturei, kura bij liela. - Mans padoms nāk no viņas senās pirmās draudzības un labākām jūtām; kad es Tavu vājo raksturu biju sāpīgi iepazinis, es vēl nepārstāju augsti cienīt Tavu talantu un darbību partijas labā. - Uzņem šo visu tik labi, kā viss ir domāts - no sena drauga. - Protests būs laikam jau publicēts; es būtu gribējis, ka viņš top pārgrozīts šādā veidā. Bet Tev vienmēr paliek laiks personiski runāt sava lietā. Kad Tu uzņem manas rindiņas labā, atsūti tad arī man, kā Tu esi atbildējis savā lietā, un atraksti, ko Tu domā darīt. Uz visu, ko Tu prasīsi, es Tev atbildēšu pēc savas labākās pārliecības un zināšanas. - Man vēl jāraksta biedriem no Ā[rzemju] k[omitejas], bet es neesmu tik vesels, ka spētu visu uzreizi (es še atrodos kopš aprīļa sākuma ārstēšanās nolūkā); tā arī nokavējos ar šo atbildi. Saņem nu sveicienus kā no senās draudzības. Tavs [paraksts].

C[īri]hā. 29. 4. 13.

399.

V. SKARREM
Cīrihē 1913. gada 30. aprīlī

Mīļo biedri, mana atbilde Jums aizkavējās aiz manas neveselības (es uzturos še kopš aprīļa sākuma ārstēšanās nolūkā un šonedēļ braucu atpakaļ uz Castagnolu). Vakar aizrakstīju b. J[ansonam], bet šodien saņemu «D[ienas] L[apu]», kurā nodrukāta J[ansona] atbilde uz «Dz[imtenes] V[ēstneša]» rakstu. Tas pārgroza visu, ko gribēju Jums pateikt plašāk par projektēto protestu. Šī izeja: J-a paša atbilde legālā presē - ir vislabākā, - labāka nekā projektētais protests, jo tā J. lieta tiek nolikta viņa paša rokās un arī netiek identificēta ar partijas lietu. Partija tad var brīvi rīkoties, jo nau saistīta ne ar kādām iepriekšējām manifestācijām pirms visa noskaidrošanas. Protestā arī tas bij pareizi, ka viņs neizgāja no pašas oficiālās iestādes - Ā[rzemju] k[omitejas], bet tikai no dažiern biedriem. Bet tagad, kad J. pats atbild, ir vēl labāk. - Blakus minot, man bij prieks, ka lielā vajadzības gadījumā klusēja frakciju starpības un visi jutās kā biedri. - Savus uzskatus, ko darīt b. J., es izteicu b. J., un viņš laikam manu vēstuli darīs zināmu arī Jums, tādēļ par to vairāk nerakstīšu. Partijai vislabāk nogaidīt lietas norisināšanos un tad ieturēt parasto demokrātisko rīcības veidu. Man nekādas ziņas par lietas tālāko gaitu nau pienākušas, un tādēļ arī neko noteiktu, nekādu priekšlikumu nevaru izsacīt. - Blakus piezīme; protestā bij minēts līdzās J. vārdam arī «Brauns», to nevajdzēja darīt. - Ja «Savienība» sarīkojusi visu J. lietu, tad viņa tūliņ pašā sākumā darījusi kļūdu, publicēdama to «Dz. V.» un neuzturēdama par s[ociāl]d[emokrātijas] savstarpēju biedru lietu. Nu lieta sāk norisināties kā avīžu polemika.

400.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Cīrihē 1913. gada 3. maijā

Sirsnīgi sveiki! Man Iniņb[ergs] raksta, ka «T., k. neaizmirst» un «Ave sol!» esot jau izpārdoti, un vai drukāt tos no jauna? Griežos arī pie Jums ar šo jautājumu. Man liekas, ka vajdzētu tūliņ no jauna drukāt, jo nau labi, ka publika ilgāku laiku nedabū kādu izdevumu, tad zūd intrese. Un jaunizdevumam vajdzētu būt lētākam par pirmizdevumiem, apm. «T., k. neaizm.» 45-40 kap. un «Ave sol!» ap 30-25 kap. Eksemplāru skaits ne liels, apm. 2000. Tad ātri izpārdotu un līdz Kop. rakstu II daļai, kur nāktu iekšā dzejoļi, būtu varbūt jau šī jaundruka izpārdota vai paliktu pāri tik maz, ka nekaitētu Kop. rakstu II daļai. Rakstīju par to arī Iniņb. Rakstat arī Jūs viņam labi ātri vai arī man. - Vai Kraujas brošūra par «Tāl[ām] nosk[aņām]» tiks drukāta? jeb vai drukās viņa brošūru par Asp[azijas] drāmām? Saņemat daudz mīļu sveicienu no [paraksts].

401.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1913. gada 8. maijā

8. 5. 13.                          Cielēn[am].

Par Br[aunu] Jūs tiešām pareizi dzirdējuši, ka viņš izdevis (ne nodevis) citus. Doklads, kas bij «Dz[imtenes] V[ēstnesī]», atstāsta pareizi to, kas tiešām bijis un ko Br. teicis. Es tādēļ atteicos parakstīt protestu no Merķ[eļa], Č[ipus] un J. Arī Jūs esat solījušies parakstīt pr[otest]u, vai parakstījāt? - To Br. sev tad ņems par aizsegu, jau tā viņš lūko identificēt savu lietu ar partijas lietu, bet abas vajdzētu šķirt. Kad es neparakstīju to pr[otest]u un vēstulē viņam ieteicu labāk teikt, kā bij, un atsaukties uz savu vēlāko darbību, tad saņēmu no viņa neticami necienīgu lamu rakstu. Tātad viņš jūtas pilnīgi vainīgs un lūko nu novērst uzmanību no sevis, uzbrukdams man. V[iņš] to raksta man privāti, bet laikam man aiz muguras ved intrigas pa savam vecam paradumam. Slapstīdamies aiz partijas, viņš nedomā uz vienīgi pareizo ceļu: prasīt pēc goda tiesas un atteikties pagaidām no oficiāliem amatiem. Vismaz atteikties pagaidām viņam vajadzēja un neievilkt partiju savā lietā. Ā[rzemju] k[omitejai] vajadzētu rūpēties par sava sastāva labo slavu ne ar J[ansona] mazgāšanu un protestu, bet ļaujot vaļu, lai lieta noskaidrojas. - Savas domas par Br. nebūt neslēpšu, nau viņš tik bīstama persona; velti Ā. k. viņu ieskata par tādu.

402.

F. BAGINSKIM
Kastaņolā 1913. gada 9. maijā

Ļoti cienīts Baginska kgs! Saņēmu Jūsu «Dēmona» libretto; daudz paldies! Darbs Jums izdevies ļoti teicami, un atliek tikai vēlēties, lai operai ir vislabākie panākumi. Jaunais uzņēmums nāk pašā laikā un ir brangs ievads gaidāmai latviešu oriģināloperai. Pēc avīžu ziņām spriežot, arī materiālie panākumi ir spoži. Labākās sekmes Jūsu turpmākā darbībā! Saņemat daudz labdienu no Jūsu [paraksts].

403.

V. DERMANIM
Kastaņolā 1913. gada 10. maijā

V. Derm[anim]. 10. 5. 13.

Pienācās to lietu noskaidrot pašai partijai, tagad viņa iekustināta no Savienības, kas nau pareizi. Bet vismaz tagad pašam Br[aunam] pienācās pieprasīt biedru goda tiesu. To viņš nedara, bet meklē pēc protekcijas. Tā lieta nenoskaidrota ir spiedusi partiju visus gadus; nu viņu vajga likvidēt, es prasīju, lai ieceļ biedru goda tiesu. Tā vietā top sarīkota uzticības izsacīšana. Pretniekam ar to dod rokās stiprāko ieroci. Tā arī citur rīkojas; neko neatspēko, bet tik lamājas. Mūsu politika tikusi pārāk līdzīga birģeļu politikai: apslēpt, bet ne pārlabot.

404.

J. BUŠEVICAM
Kastaņolā 1913. gada 11. maijā

11. 5. 13. Skabarg[am]. No Br[auna] saņēmu kā atbildi uz rnanu vēstuli, kuru Tu lasīji, gluži neticami apvainojošu rakstu ar «nicināšanu man» un «spļaušanu uz piedošanu». Tātad viņš laikam vairāk vainīgs, nekā es domāju, un mazāk apdāvināts, nekā es domāju. Aizsūtīšu Tev viņa vēstuli. - No māj[ām] atrakstīja majornieks, bet vēl diezgan nenoteikti. Es Tev arī jautāšu, kā man izturēties pret šo J[ansona] vēstuli, kā pret privātu?

405.

J. OZOLAM
Kastaņolā 1913. gada 15. maijā

15. 5. 13. J. Ozols. Dārgo biedri, Jūsu vēstule un tie mīļie vairāku jaunatnes strādn[ieku] [1 nesalasāms vārds] un cerību vārdi, un oriģinālu lapiņu sveiciens mani sirsnīgi iepriecināja. Zaļas ir mūsu cerību [lapiņas?] un sarkani mūsu nākotnes ilgu ziedi. Un kad Jūs [starp rindām rakstīts: interesējaties par «U. u. N.»] mani jautājat par dažu lugas personu nozīmi, tad man vispirms jāsaka, ka «Ug. u. N.» ir izplūdusi no šīs cerības un nākotnes ilgām, un, ja vispār proletāriskai dzejai un tā arī nu šai lugai kāds mērķis, tad tas pats lielais mērķis, kas mūs vada mūsu darbībā tās audzēt, par tām priecāties, tās izprast, jo līdz ar to mēs aptveram savu dzīvi un pagātni, un nākotai, [tad?] topam spēcīgi paši izvest strādnieku atsvabināšanas cīņas viņu pašu spēkiem. Ņemat tad arī lugas nozīmi viņas visumā un garā vairāk nekā daļās, kaut tās arī paliktu neskaidras, tāpat kā (lietojot lielu piemēru mazās lietās) strādnieki ne visur izprot «Kapitāla» sīkumus, bet gan izjūt visur pilnīgi, viņa lielo garu. Es saprotu dzeju kā visaptverošāko, tātad visīsāko izteiksmes līdzekli jūtām un domām: visa dzejas attīstība gājusi uz vienmēr plašākas un dziļākas aptveršanas pusi; drāma ir tā dzejas forma, kura dod iespēju aptvert vislielākos plašumus un [dziļumus?]. «U. N.» piemērā Jūs redzat vairākus slāņus no aptveramās vielas: vēsture, daba, cilvēku sabiedrība un psiholoģija, visas ņemtas viņu attīstībā (kas man šķiet galvenais likums), un visi slāņi attiecināti vieni uz otru un savā kopībā. Visām no Jums min[ētajām] personām līdz ar to var būt vairākas nozīmes. Sabiedriskā ziņā A[izkrauklisļ, K[oknesis], L[ielvārds], K[angars] reprezentē dažādas šķiras un nošķiras tanī vēsturiskā laikmetā, bet attiecas līdzībā tāpat arī uz mūsu laiku šķiru starpībām. Tanī pat sabiedr[ībā] varoņi zīmējas uz tautu atmošanos caur sociālismu. [1 nesalasāms vārds] norāda uz dzejnieku nozīmi šinī procesā.
Uzņemat šīs manas īsās piezīmes ne kā autoritatīvu spriedumu, bet kā komentārus līdzās citiem koment[āriem]; jo arī priekš paša autora viņa darbs paliek patstāvīgs dzīvs organisms, kā priekš tēva dēls, un nedrīkst ne autors, ne tēvs nolemt par šo patstāvīgo dzīvību, var tikai lūkot pats viņu saprast. Jo dzejas radīšana ir reizē apzinīga un neapzinīga. «U. N.» ir daudz ļoti saprātīgu un dziļu komentāru, sākot no A. Upīša, Skabargas («Pr[ogresa] kal[endarā]»), Roberta («L[aika] B[alsī]»), H. Asara un d. c., līdz pat jaunākiem un visplašākiem no Kraujas. Pieturoties šai punktā pie [iepriekšējām?] rindām, Jums būs viegli nākt pie patstāvīga uzskata arī par sīkumiem.
Es strādnieku izprašanas un izju[šanas] spējas esmu aizvien stādījis ļoti augsti, man liekas nepareizi pastāvīgie aizrādījumi, ka viņi ko nesapratīšot (tā nupat atkal par «Gals un sāk[ums]»), un es arī turpmāk paļaušos uz viņu saprašanu, jo tā šķira, kas spēj saprast lielo cilvēces atsvabināšanas cīņu, spēj saprast arī ceļus, kas uz to aizved. Izsakat visiem [saviem?] biedriem sirsnīgus sveicienus.

406.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada maija vidū.

Dārgais draugs, saņēmu ar lielu prieku Tavu vēstuli, priecājos par Taviem panākumiem un priecājos, ka Tu braucot uz Ķemeriem drusku atpūsties un stiprināties. Steidzos Tevi satikt vēl Jaltā ar šo vēstuli. Ar maniem darbiem ir tā: visu izgājušo gadu saslimoju, arī tagad vēl neiet, kā vajadzētu, tādēļ daudz darbus apsāku, bet vēl neviens nau galīgi gatavs. Jūlija mēnesī jābūt gatavai vienai drāmai (priekš Pēterb[urgas] biedrības oktobra m. 35. gad. svētkiem), saturs būs vispārējs, spec. latvisks un derēs ne vien Jaun[ajam] teātrim, bet arī laukiem. Sauksies laikam «Pūt, vējiņi!». - Bet tad gribu vēl uz rudeni dabūt gatavu «Jāzepu», no kura jau uzrakstīts vairāk nekā puse, izstrādāšu vēl 2 cēlienus. - Par U. B. Es neatsakos līdzi strādāt ar Klaustiņu, Tev taisnība, ka es neesmu šaursirdīgs, Tev piemērs, ka es neatsakos arī palikt par goda biedri Union des Nationalites. Es izpalīdzu visur, kur labi nodomi, lai darītāji būtu arī mani pārliecības vai personiski pretnieki. Klaustiņš ir i viens, i otrs, ir pārliecības, ir personisks pretnieks man (es gan nezinu, kādēļ viņš mani personiski nīst, es visādā ziņā viņu nenīstu); bet viņš nau ne viens, ne otrs Asp[azij]ai. Tātad lai [1 nesalasāms vārds] strādā vien U. B-ā, kura taču ir kopdarbs un nolemta visām tautas šķirām. Ka Jansons skatās uz lietu citādi, ļoti var būt, bet Jansonam nau cietas un pastāvīgas pārliecības, un citā vietā viņš atkal pilnīgi mierā strādāt ar visiem kopā, ar kuriem negrib būt kopā Tavā U. B-ā. Ja viņš atsakās no līdzdalības U. B-ā, tad Tev tiešām nau iemesla viņu turēt ar varu, ar ubagošanu «pēc [rakstiem?]», kā Tu saki. [Viņa?] maksā Tev ļoti daudz, un, kad Tu pievelc gadījuma spēkus (bez kuriem taču Tu nevari iztikt ar pastāvīgiem tulkotājiem vien), tad bez viņa vari gan iztikt. Bet nu tam ir cits āķis. Varbūt būsi lasījis avīzēs, ka savienībnieki cēluši gaismā veco Jansona lietu. Es nevarēšu atturēties no liecības došanas, kad mani aicinās; mana liecība nebūs viņam par labu. Jau tagad man vajdzēja likt priekšā goda tiesu, jo J[ansons] mani privāti arī aizskāra. Un nu Tu redzi, ka tagad es viņa līdzstrādniecības lietā pie U. B-as nevaru Tev vairs dot nekāda padoma, jo negribu viņam materiāli kaitēt. Tātad rīkojies, kā pats zini. Redzēs vēl, kā viņa lieta tālāk attīstīsies. - No Tavas vēstules nomanu, ka Tu esi uztraukts par atsauksmēm un piezīmēm par U. B. Velti. U. B. ar visiem - taisnību sakot, nesvarīgiem - trūkumiem ir liels un labs darbs. «Domu» 5. b[urtnīcā] laba un prātīga kritika. Galvenais: pareiza ir sistēma rakstu izvēlē. To arī «D[omas]» atzīst. Tu jau dosi aizvien vairāk arī no modernās literatūras, bet pamatiem jābūt klasiskiem, citādi būvēts uz smiltīm. Nu Tu klasisko pamatu esi jau devis un dosi vēl - lēnākā tempā; pavairosi zinātnisko literatūru, bet arī to nepārspīlēsi, likdams visvairāk uz zinātni. Tas padarītu U. B. publikā mazāk populāru. Beletristikai būs vienmēr jābūt galvenai nodaļai. Vēlreiz: Tava sistēma ir pareiza, neļaujies no viņas novirzīties nost, izturi, un Tu redzēsi, ka arī publikā uzvarēsi. Taisni tāpat gāja Reclamam: uzvarēja ar labu literatūru, ar klasisko, ne ar pārspīlētu dzīšanos pēc modernības. Tanī laikā, piem., «modernība» bija Butzenscheiben Lyrik un epigoņu romāni, kuri tagad gandrīz vairs i pie literatūras neskaitās. (Vairāk nekā pat Dukur un [1 nesalasāms vārds] tika laikam [1 nesalasāms vārds] lasīts! Diezgan apkaunojoši, ka «D[ienas] L[apa]» atgriezās pie tā.) Reclam tos modes modernos rakstniekus neuzņēma savā U. B-ā un taisni tādēļ uzvarēja. Esi mierīgs, tā uzvarēsi arī Tu. - Par nodomātiem darbiem U. B-ā: [1 nesalasāms vārds] atsūti man; viņš tiešām paviršs, kaut labs strādnieks ar labu valodu, kad tik vien saņemas. - Flobēra stāstus vajdzētu dot kādam tulkotājam ar dzejiskām jūtām un māksliniecisku sajēgu. Jansonam tā trūkst pilnīgi. Un Flobērs ir frančiem varbūt pats lielākais stila mākslinieks; no Flobēra darba paliks pāri tikai gruži un pelni, kad tulkotājs nepratīs izcelt skaisto stilu. Nākošā reizē ņem tādiem darbiem labāk kādu no jauniem rakstniekiem - dzejniekiem. Skalbe tulko labu valodu; tam var uzticēt biežāk. - Vairāk par tagad nodomātiem darbiem nevaru teikt, jo viņi jau gatavi un tur nau nekas grozāms. Nāk[amā] reizē liec man priekšā prospektus par tālākiem nodomiem, kad es - gadījumā - varētu vēl ko grozīt. - Galsvorsi «Cīņa» man atsūtīta; bet «Cīņa» ir jau drukāta [otrreiz?] «Strādniekā»; varbūt to Tu dabū nopirkt lētāk. Kaut gan šis tulkojums ir labs. Tulkojot arī Roziņš «Cīņu». - Par «Ratklifu» Tu velti uztraucies telegrammā, «Hanzā» laikam nebij aprēķinājuši, ka no Rīgas šurp un atpakaļ uz Rīgu pasts iet ne mazāk kā 7-9 dienas, un bij gaidījuši agrāk. Es to pašu dienu izskatīju «Ratklif» un «Bimini» un to pašu dienu izsūtīju uz Rīgu. - Paliec nu mīļi, sirsnīgi sveicināts un atkopies drīz Ķemeros. Tad jau atkal gaidīšu Tavu vēstuli. Daudz, daudz labu dienu,
                                                    Tavs [paraksts].

407.

A. KALNIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 16. maijā

Liels prieks, ka nu reiz esat laukā no slimības gultas, kaut arī uz dažām stundām. Kad tik nepārstrādāsaties amata darbā, tad saule Jūs gan izdziedēs. Sirsnīgus, mīļus sveicienus no Jūsu
                                                                    [paraksts].

C[astagnola] 16. 5. 13.

408.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 19. maijā

Sirsnīgi sveiki! Saņēmu nupat Jūsu vēstuli un vakar abus sūtījumus; daudz paldies. - No In[iņberga] k. nāk jau kārtīgi korektūras koprakstiem, pašlaik «U. N.» pēdējā loksne dabūta un aizsūtīta viņam atpakaļ. Grūtības vēl tās, ka es nevaru dabūt atbildes uz saviem jautājumiem, kas pieder pie veikala. - «Ave sol!» un «T., k. neaizmirst:» var tikt drukāti bez grozījumiem. - Par «Tāl[ām] noskaņām]» dabūju zināt no Deglava, kurš arī ļoti lēns rakstīšanā, ka esot vēl nepārdotu gandrīz 1000 eks.; tātad nevar laist otru izdevumu. - «Vētr[as] sēju» varēs gan pārdrukāt, bet vēlāk, kā novilkumu no koprakstu II daļas. - Pārdrukājumus no «Ave sol!» un «T., k. neaizmirst», Jūs domājat, nevarētu pamazināt cenā, tādēļ ka daudz grāmattirgotājiem taču paliek nepārdoti eksemplāri. Vai tur nevarētu līdzēties tā, ka līdz ar jaunizdevumu pazemina arī vecajiem cenu, paziņo par to sludinājumos. Tad ienākums drusku mazinājas, bet nevajga velti gaidīt uz izpārdošanu. Kādās tālākās pilsētās nekad visu neizpārdos, un Rīgā tad iznāk tā, ka nau grāmata dabūjama tiem, kas vēlas. - Es rakstiju arī In. un pieprasīju, par cik būtu man jāpamazina honorāra mērs, kad, piem., «T., k. neaizm[irst]» liktu cenu 50 k. un «Ave sol!» - 30 kap., redzēšu, vai viņš atbildēs. Es būtu ar mieru pamazināt honorāru, ja otro izdevumu maz pirks, ja būs cena tā pati. Tā gāja ar «U. u. N.» III izdevumu. - Man vienmēr kremt sirdi, ka Jūs tik daudz naudas ielikuši apgādībā un nekas neienāk. Man liekas, ka tur varētu ko darīt, bet no tālienes jau nē. - Vai satiekaties ar arkitektu? Sakat viņam, lai man atraksta, ko domā par Jansona lietu. Arkitekts bija toreiz pašā vidū; vai lasījis dokladu. Vai J[ansons] viņu toreiz arī netika aicinājis, lai visus grēkus grūž uz tiem, kas tā kā tā nau glābjami, piem., uz mani. Jans. tagad ved intrigas pret mani, un man jāaizstāvas. Vai arkitekts nezin arī ko par J. dzeršanu pie prokurora? Par J. lietu Jūs arī laikam būsat lasījuši avīzēs, un, ja arkitekts nekā nezinātu par avīzēm, tad dodat viņam tās palasīt. - Kraujas raksts par «Ug. u. N.» ir Jaun[ajā] teātrī, laikam pie K. Freinberga. - Žēl, ka tik spējīgam cilvēkam kā Kraujam tā ir jākaujas ar stundām; cik viņš apmēram pelna? Vai viņam ilgi vēl vilksies tāda katorga? - Kā Jums pašam gan iet un kā Jūsu dzīves biedrenei? Ceram, ka labi, kad nerakstat. Sirsnīgas, mīļas labdienas.

409.

LSD ĀRZEMJU KOMITEJAI
Kastaņolā 1913. gada 20. maijā

Ā[rzemju] k[omitejai]. Mīļie biedri, b. Br[auna) lietā esmu atturējies no sava uzskata plašākas izteikšanas, lai nedarītu nekādu iespaidu no savas puses. B[iedram] Merķelim īsumā tikai paziņoju, ka nevaru parakstīt projektēto protestu par labu b. Br. un ka vajadzētu šķirt partijas lietu no Br. lietas.
Tagad nu ir parādījies bez paša b. Br. raksta vēl raksts no vecās lietas zinātāja b. P. St[učkas] «J[aunajā] D[ienas] L[apā]», un Int[ernacionālais] birojs ir devis b. Br. savu uzticības apliecību. Ar pēdējo ir atzīta b. Br. darbība ārzemēs pēc vecās lietas. Bet, tā kā veco lietu pašu Int. birojs nau izmeklējis un tik īsā laikā to arī nevarēja izdarīt, bet ir tikai pats «pietiekoši iepazinies ar lietu», tad šī vecā lieta paliek joprojām tādā pat nenoskaidrotā stāvoklī kā agrāk. Int. birojs saka, ka atkal izplatījušās ļaunprātīgas valodas par b. Br.; žēl, ka I. birojs jau pirmo reizi nedarīja tām galu ar lietas izmeklēšanu. Nupat atkal - neskatoties uz I. b. apliecību - pilsoniskā prese («Dz[imtenes] V[ēstnesis]») nāk klajā ar dažiem jauniem faktiem (kuri arī man nebij zināmi), piem., ved b. Br. sakarā ar b. Krumberga pašnāvību. - Tagad redzams: ja vecās lietas noskaidrošana netiks izdarīta no pašu biedru puses, tad ļaunprātīgās valodas un uzbrukumi b. Br. un viņa dēļ arī partijai ne vien atkārtosies, bet tad tāda atturēšanās no lietas noskaidrošanas varēs sacelt nesaprašanu arī plašākās aprindās un kaitēt partijai.
Legālā presē lietu noskaidrot nau iespējams. Vienīgais ceļš izbeigt visas baumas un uzbrukumus ir jau minētais demokrātiskais: lietas izmeklēšana no biedru goda tiesas. To prasīt vispirms bij personiska tiesība b. Br-am savā labā un arī pienākums partijas labā. Ja b. Br. atsakās no šīs tiesības un vispār no demokrātiskā ceļa, izvēlēdamies labāk birokrātisko: meklēt pēc uzticības apliecībām, tad Ā[rzemju] k[omitejai] vajadzētu izlietot šo tiesību un uzņemties iniciatīvu biedru goda tiesas iecelšanā. Citi šo iniciatīvu nevarēja un nevar uzņemties, vismazāk tie, kas personīgi ieinteresēti, kā savā laikā cietušie. Tā ir nācis, ka lieta nepareizi iekustināta no agrākiem biedriem, tagadējiem pretniekiem: savienībniekiem. Bet pareizi ievadītā lietas izmeklēšanā no biedru puses visi dos labprāt savus paskaidrojumus, un tā tiks panākta lietas likvidēšana. Privāti no manis jau tagad prasa, lai es sekojot b. P. St[učkas] piemēram un legālā presē dodot savu paskaidrojumu; bet man liekas vēl pareizāk to darīt goda tiesā. - Goda tiesa nemaz nerunātu pretī 1. biroja atsauksmei, bet to vēl papildinātu. Arī sodīšana nebūtu goda tiesas uzdevums; jo tas ir politikas, ne morāles jautājums. - Visa lieta grozās ap politiskas morāles jautājumu, un ignorēt to partijai nederētu, jo viņa, kura nau veikala partija, vismazāk var pieciest visus idejiskos faktorus, jo taisni tanīs pastāv viņas lielais garīgais pievilkšanas spēks arī ārpus proletariāta. Mūsu cīņa neiet ap politiku vien, bet ap jaunu pasaules uzskatu. Un proletāriskā politika arī atšķiras principiāli no pilsoniskās politikas ne vien ar zinātnes, bet arī ar darbības skaidrību; mūsu politiskiem līdzekļiem jābūt vienmēr visplašākai atklātībai un demokrātismam.
Jums, kas darbojaties ikdienas politikā, mans priekšlikums un uzskats varbūt izliksies savāds un dzīvei svešs. Tiešām, es stāvu tāli nost no ikdienas politikas un politiku saprotu tikai vēl kā darbības filozofiju, bet es esmu pārliecināts, ka šādu attālu skatu nevajadzētu zaudēt arī ikdienas politiķiem un ka tāds der sevišķi mūsu partijai, kura nerēķinājas ar īsa laika vērtībām, bet kuras mērķi ir vistālākie cilvēces mērķi. Es esmu arī pārliecināts, ka, uzskatot i šo lietu, kura tik nospiedoša, no augstāka stāvokļa, partijai būs vairāk līdzēts nekā ar maziem līdzekļiem; partija tā viegli pāries pāri i šai lietai, un tā vēl būs uz labu.
                    Ar biedr[isku] sveicienu
                                                            [paraksts].

C[astagnola] 20. 5. 13.

410.

J. JANKAVAM
Kastaņolā 1913. gada 21. maijā

21. 5. 13. Ļoti cienīts kungs! Jūsu vēstuli no 19. 5. 13. saņēmu un uzskatu viņu tādā pat cienīšanas garā, kādā viņa man liekas rakstīta, kaut gan no politiska pretnieka, bet ar labu nolūku. Manas attiecības lietā ir jau izteikušās pirms Jūsu vēstules saņemšanas, varbūt būsat par to dzirdējuši, visādā ziņā dzirdēsat vēl drīzumā par manu prasījumu pēc goda tiesas par viņu.

411.

J.BUŠEVICAM
Kastaņolā 1913. gada 25. maijā

25. 5. 13. Skabarg[am].

Vienīgais, kas vajdzīgs, ir noskaidrošana, ne tiesāšana. Juridiskā tiesāšana ir neiespējama, jo lieta noilgusi; morāliski sakrīt kopā ar noskaidrošanu, akmeņu ceļš tā arī nau; tikai noskaidrot un reiz likvidēt. Ā[rzemju] k[omitejas] stāvoklis būtu vieglāks, ja viņi nejustos par ierēdņiem.

412.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1913. gada 27. maijā

Mīļie, dārgie draudziņi, nu šoreiz es vainīgais, ka tik ilgi nedzirdējām viens otra. Slimošana, vārguļošana. Biju trīs nedēļas Cīrihā pie Elzas. Tagad abi še, Castagnolā, kopš maija sākuma. Bet jau liekas Elzai par karstu; varbūt vajdzēs atkal uz Cīrihu. Un braukšana Elzu ļoti nomoka. Visu laiku neesam tikuši pie strādāšanas; Elzai jāizguļ arī vēl paģiras no jubilejas svētkiem. Viņai laikam šogad neiznāks atkal Vidzemes braukšana. Drīz jau viņa solās pate Tev rakstīt; tagad vēl jāatrakstās jubilejas dēļ. - Atpūtušies nu Jūs visi krietni jūrmalā; un par Rīgas vēlēšanām nebēdājaties vairs; es Jums apsolu, ka nākamās vēlēšanās uzvarēs latvieši. Būvējat arī Jūs un palīdzat. Par 4 gadiem būs latv[iešu] pārsvars, tagad jau līdzīgs skaits balsu. - Un uz Rīgu braukšana saglābj Sašam mazo puisīti. Man liels brīnums, ka Paulis atsvešinājies no tehnikas, likās dzimis tehniķis. - Vaguļi ir dzīvokli mainījuši, velti rakstīts. Mīļie zelta lautiņi, nekaujaties ar sliktu dūšu, labāk norakstat, izkratāt - par visiem kopā tiks tomēr labāk. Esat visi mīļi skūpstīti no mums abiem. Sveiki.

413.

A. UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 28. maijā

Mīļo darba biedri, saņēmu Jūsu karti un līdz jūnija beigām ko pagādāšu, ja ne citu, tad kādu gabalu no jaunā darba, no kura sūtu arī «Domām». Esmu ziņkārīgs, ko Jūs par to teiksat. «D[omās]» jubilejas atzīmējums bij ļoti skaists un [asprātīgs?] ar visu atvasināšanu no viena celma. Tikai nebrīnaties vēlāk, kad varbūt redzēsat vairākus celmus: Jums tomēr taisnība, jo arī visi celmi un atvases nāk no vienu sakņu kopas, kas slēpjas zemē. Jūsu doma ļoti oriģināla un laimīga. Kad tikai pakaļdarinātāji nepataisītu to atkal banālu, kā viņi dara visi, arī mani pakaļdarinātaji (Jūs minat [2 nesalasāmi vārdi]). Ne sevišķi laimīgs viens jauns kritiķis Lapiņš «D.» III burtnīcā, kurš, kā jau jubilejas gadījumā, nostāda Asp[aziju] par manu skolotāju un mani par skolnieku, kur patiesība taisni otrāda. Bet tā jau iet ar jauniem kritiķiem - tiem grūti būt oriģināliem, un top par oriģineļiem. - «Dzirc[iemnieks]» nu saspēries ar kop. rakstiem, vajdzēs Jums palīdzēt ievadīt otrreiz publikā. Daudz priecīgu labdienu no Jūsu [paraksts].

414.

P. DAUGEM
Kastaņolā 1913. gada maijā

Tu mīļā, skaidrā dvēsele, mēs bijām tuvi sen; mēs tuvinājāmies vēl vairāk, kad personiski tikāmies. Bet Tava pēdējā sirds atklāšana devusi visam kā apskaidrojumu. Tikai sirds, kas spēji dzenas pēc pilnības, var tik dziļi rakties, lai tik augsti paceltos. Nu Tev būs miers iekš sevis, un, kam tas ir, tas būs mierā ar pasauli un pats viņai nesīs mieru. Kas pārdzīvojis traģiku un nau lūzis, tas būs īsts cilvēks. Tagad Tu varēsi ar visu nedalītu sirdi piederēt savam garīgam darbam, un tauta drīz jutīs viņa auglus. Dīcgenam būs vēl grūta cīņa, bet izredzes labākas. Arī materiāli Tu tiksi mierīgāks savā namā un neatkarīgāks. Tikai, vai Tev nebūtu labāk nopirkt grunti? Vai īre vismaz ir uz ļoti gariem gadiem, 90? Tavu namu ieskaitīs par kustamu mantu, un Tev vajdzēs viņu nojaukt. - Bet visādā ziņā visi apstākļi iet uz labu. Tev būs arvien vairāk laika Tavam garīgam darbam, un ej tad nu strādā, mīļais draugs! Tavi vienkāršie, sirsnīgie atzinības vārdi mani ļoti aizkustina. Arī darbā mēs tiksim tuvāki. - Man pašulaik Elza atkal jūtas vājāka un brauks uz Cīrihu. Tādēļ Tev rakstīju tik vēlu. Paliec nu mīļi, sirsnīgi skūpstīts. Sveicini mīļi savējos un saņem tāpat sveicienus no Elzas. Sveiks.

415.

A. RAŅĶIM
Kastaņolā 1913. gada 8. jūnijā

8. 6. 13. Dārgo biedri, saņemdams J. J[ankava] brošūru, Jums tūliņ pateicos par draudzīgo izturēšanos, to piesūtot. - Žēl, ka negriezu agrāk uz brošūrām vērību, jo biju un esmu ļoti aizņemts ar darbu ap lugu. Savā atbildē aizmirsu piezīmēt, ka es nezinu, vai citāts no manas vēstules ir jel maz pareizs. Literāriski arī nau tiesības izlietot svešu rakstu savā grāmatā, un nu J. J. pat sāk no manām vēstulēm taisīt sev labi ejošas, ienesīgas jaunas brošūras. - Es steigdamies varbūt vēl dažu ko piemirsu minēt savā atbildē. Būtu Jums ļoti pateicīgs, kad Jūs man aizrādītu, par ko man vēl vajdzēja runāt atbildē. «Kliķe» un intrigas, protams, nezīmējas uz partiju, bet uz Jansonu un viņa lietu; to taču biedri pārprotot, kā man nupat viens raksta. Jūsu aizrādījumus izlietošu tad vai nu atbildē uz J. J. atbildi, vai citādā veidā, uz kādu Jūs aizrādīsat. «R[īgas] A[vīzē]» jau priekš mēneša esot arī kas bijis par mani, bet tā Nr. man nau. Vai Jūs arī to neatsūtītu man?

416.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1913. gada 9. jūnijā

Manu mīļo, dārgo, es tikai nopriecājos vien, kad dabūju Tavu mīļo vēstuli. Kā lai es Tevi turu par vainīgu rakstāmās kūtrības dēļ? Es jau pats kūtrs tai ziņā. Un kad vēl pienāk klāt kādi uztraukumi vai traucējumi, tad jau visa rakstīšana apstājas - visvairāk vainīga nervozība un vispārēja neveselība. Es tā nekurp netieku ar darbiem, daudz iesākts, nekas nau pabeigts; vienmēr strādāju, nekad ar labu sirdsapziņu neatpūšos, un tā jau gadiem. Tagad gribu izvest galā vismaz divas lugas, varbūt vēl trešo; tad dažus sīkākus darbus, tulkojumus u. t. l. un tad likties uz lielāku, godīgu atpūtu. Aizbraukt kurp tālāk projām, kur mani neviens neatrod;. lūkot galīgi izveseļoties no nervozības, un tad - redzēs, kas būs tālāki. Tāda man dzīve. Tu uzteic Herteli par nasko vēstuļu rakstīšanu! Tad zini, ka viņš nau nevienas rindas šogad atrakstījis, pat uz kādu vajdzīgu karti neatbildējis. Tas, kā liekas, ir vairāk palaidies nekā mēs abi. Viņš pa lauku sapulcēm, kā lasu avīzēs, daudz strādā. Laba lieta, izskauž melnos, varbūt arī drusku pabūvē namus. Solījās sakratīt filistru biedrību, bet tie laikam neļaujas kratīties. Tā tur darbīgam, sabiedriskam cilvēkam, sevišķi, kas intresējas par maz ienesīgām kultūras lietām, kā Tev, jāpaliek arvien vientulīgākam. Nu tur mums garīgi jāturas vairāk kopā, lai mūsu centieni un darbs paliek arī klusi, bez spēka viņi beigās nebūs tomēr un arī ne bez iespaida. Tādēļ neskumsti arī Tu, mans mīļais, vecais draugs; strādāsim tikai tālāk katrs savā vietā; ir bijuši arī agrāk laikmeti, kad vajadzēja klusi strādāt un nebij nekādas izredzes pret veikalismu, kā pēc 1897. gada. Tagad veikalisms tikai citāds, citas personas, un arī plašāks; arī partijā valda veikalisma gars, zināms, citāds nekā tirdzniecībā un rūpniecībā, bet tāds pats kāds birģeļu politikā. Un tam nevajdzētu būt. Mūsu politikai vajdzētu būt ētiskai, ne veikaliskai. Tad arī grozītos visi paņēmieni un līdzekļi. Piemērs ir Jansona lieta. Tu zini pats, ka J[ansons] visu to darījis - un vēl vairāk -, kas teikts tanī dokumentā, - un kāda viņa taisnošanās? [Turpinājuma nav.]

417.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada 9. jūnijā

Mans mīļais, dārgais draugs, Tava sajūsminātā vēstule arī uz mani darīja dziļu iespaidu. Lai es dzīvoju kādā klusībā še, tomēr uztraukumu daudz un es sajūtu visu ļoti stipri, vienkārt, jau nervi vāji, bet, otrkārt, pats darbs ir jūtu darbs un prasa, lai jūtība būtu sevišķi attīstīta. Bet reiz nu jūtība ir liela, tad jūt pārāk ne vien par darbu, bet arī katrā sīkumā. Un tuvs draugs, ar kuru var saprasties un kurš nāk pretī ar uzticību un mīlestību, ir nomierinātājs un remdētājs katrā uztraukumā. Esi Tu mani arī bieži nomierinājis, kur es biju velti uztraucies, piem., Asp[azijas] uzbrukuma lietā. Un, kad es Tev esmu spējis palīdzēt, tad tas ir dzīvē viens no labākiem gandarījumiem: otram palīdzēt pie dvēseles. Un pie Tevis lieta vēl labāka: Tu esi nepieciešams mūsu visai tautas dzīvei. Nu man ir lielākas rūpes: kā Tevi piedabūt, lai Tu nopietni veseļotos Ķemeros. Tas darīs labu, un tas jau ir [prieks?], bet, arī darbā esot, Tev vajadzētu vienmēr ievērot veselību. Vajdzētu Tev ar prātīgu ārstu izrunāties, kā Tu varētu veselību saudzēt arī darbā. Un Tavs darbs man liekas ļoti neveselīgs. Atraksti man arī par šo. - Nu par U. B. «Nogri[mušo] zvanu» nosūtīju, līdz ar papildinājumu no G. Hauptmaņa (varbūt par to var minēt titulī?). Rudenī nāk «Salam[eas] ties[nesis]» un kāds itāliets (no jauna). - Dr. Martin ir ļoti intresanta grāmata; esmu šad tad ielasījies, vedu jau ar dažiem sarunas par tulkošanu. - Klaustiņš darbu veiks ar panākumiem, par to es nešaubos. - J[ansonam] un L[īgotnim] atsaki pats. Protestu atstāj. Es par to telegrafēju uz «Hanzu». - Jā: to papildinājumu «Nogr[imušajam] zv[anam]» .es nezinu labi, kurā vietā ielikt, jo man nau vācu teksta un Lugānā nevar to ātri dabūt .Salīdzini pats ar vācu tekstu. (Mans papilld[inātais] tulkojums taisīts sen atpakaļ.) - Tagad rakstu tās divas lugas. Rudenī, kad būšu brīvs, rakstīšu par dažādām kombinācijām priekš U. B.: tulkoj[umiem] un citiem arī no Asp. - Ļoti. esmu apmierināts, ka gribi pārrunāt ar mani katru jaunu darbu un sūtīt vienu kopiju no korespondences ar rakstniekiem. Tā es daudz vairāk varēšu Tev palīdzēt U. B-ā, un gan jau tad ies vēl daudz labāk. Tikai turies vesels! Sirsnīgi sveiks, Asp. liek sveicināt.
                                                                            Tavs [paraksts].

418.

P. KALNIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 11. jūnijā

Ekt[erim]. 11. 6. 13.

Es aizrakstīju Ā[rzemju] k[omitejai] garāku vēstuli, aprādīdams, ka nepieciešams vēl tagad nodot visas lietas noskaidrošanu un izmeklēšanu - biedru goda tiesai. Ka nekādas birokrātiskas I[nternacionālā] bir[oja] un Ā. k. apliecības nespēs to lietu likvidēt, bet vienīgi lietas izmeklēšana. Tas ir vienīgais ceļš, kas partijas cienīgs; noklusēšana un apliecību došana ir birģeļu sistēma, kuru mēs taču tik sīvi apkarojam. J[ansons] gribot sarīkot Parīzē parakstu lasīšanu kādai jaunai apliecībai. Tie pulciņi, kas to parakstīs, taps taisni smieklīgi, jo karos par to, lai paši no lietas neko nedabūtu zināt, jo to jau rīko taisni kā pretstatu pret goda tiesu. J. J[ankavs] gribot pieprasīt, lai lietu likvidē caur noskaidrošanu, bet tuvāk es vēl nezinu.
Vismazāk iemesla arī tagad vēl noslēpt J[ansona] lietu ir mājeniekiem, kuri grib jaunu, jaunai dzīvei piemērotu virzienu; tiem jātura savs ceļš skaidrs, jāatkratās no pagātnes nastas un jāatņem ienaidniekiem viņu ļaunākais ierocis: mūžīga aizrādīšana, ka p[artij]a nevar un negrib atkratīties no kaitīguma, ka tas viņas organiska sastāvdaļa. Rādat, ka tā nau. Ja tagad atkal noklusēs lietu, kā visus tos gadus, tad taisni šis jaunais virziens taps līdzi noslāpēts, pareizāki gan, piepeši nožņaugts. Ā. k. ļaudis to, kā liekas, nemaz nesaprot, vezdami tālāk noklusēšanas politiku. Bet tas arī vēl nau ļaunākais.
Jau visus pēdējos gadus mūsu partijas garīgais pievilkšnas spēks ir mazinājies, mēs gandrīz vairs neesam garīgi vadošā šķira. Vaina tā, ka ne uz kādiem birģeļu uzbrukumiem mēs neatbildējām ar pozitīviem pierādījumiem, bet tikai atlamājāmies pēc nodilušās J[ansona] receptes. Nekādu pozitīvu darbu aģitāc[ijā] un propagandā arī nedarījām, jo bij jāstrīdas. J[ansons] un viņa skolnieki arī nau īsti spējīgi uz zinātniski popularizatorisku darbu. Mums vēl bij «Cīņā» demokrātiska metode atklāti par visu izrunāties un visu izmeklēt un noskaidrot. Agrākā vadība gan vairākkārt noklusēja J[ansona] lietu, bet toreiz bij tik daudz darba, ka darba troksnī to daudz nedzirdēja. Nu klusums. Un, ja nu arī paliekam pie vecām metodēm: tikai atlamāties, tikai noklusēt, tikai negatīvi strādāt, - tas nāks, kad J[ansona] lietā uzvarēs nenoskaidrotāji, birokrātiskie apliecībnieki - , tad pozitīvais darbs vēl vairāk atslābs; tad jaunais virziens novītīs, bet tad tas p-jai kaitēs daudz vairāk nekā agrāk. Apdomājat, ka te cīņa īsti starp veco un jauno virzienu, ne starp personām, lai arī sākumā tā būtu bijis. Neļaujaties arī maldināties, ka lietu iesākuši savienībnieki. Protams, tas nepareizi, vajdzēja uzsākt pašiem; bet reiz iesākto, kaut arī nepareizi, nu jābeidz pareizi. Te ir jau b[iedr]i, kas to saprot (Sk[abargs]), bet vēl maz. Cerēsim, ka tiks daudz.
Vai Kristaps S. ir kaut kā jau atsaucies uz šo lietu? Rakstat vien, es nezinu adresi, atsūtat. Vai gribat, es varu aizsūtīt Jums manu vēstuli Ā, k.? Kādēļ neatsūtījāt man «R[īgas] A[vīzes]» N? Es taču nekā nezinu un tā nespēju nekādas baumas atspēkot. Atsūtat vēl tagad.

419.

R. IVANOVAM
Kastaņolā 1913. gada 12. jūnijā

12. 6. 13.

Mīļo Rubi, nerakstīju Tev tik ilgi, vienkārt, tādēļ, ka manu uzskatu Br[auna] lietā Tu puslīdz zināsi no Žv[inguļa], kuram tiku rakstījis jau labi sen atpakaļ, un 2) tādēļ, ka man pārāk daudz savu paša darbu: līdz 15. jūl[ijam] jātiek gatavai vienai lugai (uzdots darbs), un es varu strādāt tikai ar pārtraukumiem, jo veselība nau laba. Br. lietā man arī visu to nācies tik daudz privāti rakstīt, ka gluži apriebies. Bet Tev, kā vecam un patiesam draugam, gribu tomēr atbildēt. Tavas domas ar manām sakrīt ļoti pilnīgi kopā. Galvenais mums abiem ir: nepieciešamība iecelt biedru g[oda] tiesu jeb komisiju, kura izmeklētu visu Br. lietu, dokumentus un liecības un taisītu par to lēmumu, kura tāpat izmeklētu Br. lietu iepriekšēji publicēš[anai], kas bija liela kļūda no savienības, jo tā lieta tika izņemta no biedru sfēras un pārnesta uz birģelisko ārpasauli, pirms vēl p[artij]a pati bij par to skaidrībā.
No p-as vadības, no Ā[rzemju] k[omitejas] tagad atkal ir taisīta otra liela kļūda; nobīdīt katru izmekl[ēšan]u pie malas, kā jau vairākkārt, nobeigt visu ar birokrātisku uztic[ības] apliecību un tā laupīt lielam partijas vairumam iespēju pašiem iepazīties ar lietu. Caur to Br. lieta paliek nenoskaidrota joprojām, joprojām nāks uzbrukumi partijai viņa dēļ un joprojām uz partijas paliek tas, it kā viņa visa baidītos no lietas izmeklēšanas. Izmeklēšana tātad, arī pēc manām domām, nepieciešama un vienīgā izeja. Goda tiesai vajadzētu būt biedru tiesai, tādēļ ka vispirms taču biedriem jātop par to skaidrībā, jo starp biedriem viņa norisinājās. Es tādu pat priekšlikumu par goda tiesu, kā Tu darīji, aizrakstīju arī Ā. k., man nupat atbildēja, ka tāds no Ā. k. atraidīts, jo Ā. k. ieskata visu lietu izbeigtu ar Int[ernacionālā] biroja un Ā. k. apliecībām. - Ko nu darīt tālāk? - Ā. k. izliek tā, it kā man būtu sevišķa personiska intrese pie goda tiesas. Man personiski tā vienaldzīga, bet partijai tā gan vajadzīga. Tā stiprinātu partijas autoritāti lielā mērā, kamēr atraidīšana un birokrātiski lēmumi var tikai kaitēt partijas vadības autoritātei un beigās arī partijai.
Pašās pēdējās dienās pienācis klāt vēl savāds uzbrukums man no J. Jankava, kurš grib izsist sev kādu labumu no Br. lietas un atsaucas kādā brošūrā uz savu bijušo sarakstīšanos ar mani. Tiešām, es esmu sarakstījies ar Jankavu, kad viņš vēl bija revolucionārs, «Veco elku» izdevējs, bet kopš gadiem visi mūsu sakari pārtraukti. Tagadējais reakcionārs Jankavs nu piedraud man, ka publicēšot manas viņam kā revolucionāram rakstītās vēstules, - ja es neuzstāšoties pret Jansonu! Vai nu tas vīrs izdarījis lielu muļķību, vai grib taisīt veikalu ar manām vēstulēm, jeb vai kaut kā salīdzis ar Jansonu un grib darīt tā lietas izmeklēšanu neiespējamu. Visādā ziņā komplikācija. Redzēs nu, kas iznāks. Bet augšā minētā nepieciešamība pēc Br. lietas izmeklēšanas paliek tā pate.
Paliec nu mīļi, sirsnīgi sveicināts, un, kad brauc uz Ameriku, atraksti arī no turienes.
                                                    Tavs
                                                        [paraksts].

420.

LAIKRAKSTA «DZĪVES BALSS» REDAKCIJAI
Kastaņolā 1913. gada 16. jūnijā

16. 6. 13.

J. Jankavs savā brošūrā «Kad pusnakts pāri, maskas krīt» min arī citātus no manām viņam 1907. un 1908. [g.] rakstītām vēstulēm. Uz to man jāpiezīmē, ka vēstules bij privātas, un, ja man būtu bijušas aizdomas, ka tās tiks izlietotas kādiem politiskiem nolūkiem, tad viņas nebūtu tikušas rakstītas. Bet galvenais: manas vēstules bij rakstītas cīņas biedrim, sociālistam un revolucionāram, kurš bij nemierā ar tā laika s. d. kustības vadību kā pārāk mērenu, ne diezgan sociālistisku; kurš svērās uz sindikālismu, visādā ziņā uz vēl kreisāku pusi. Ar biedri, un turklāt vēl radikālāku biedri, es varēju ar pilnu uzticību sarakstīties arī par personām, arī par soc[iālism]a teorētiskiem un praktiskiem trūkumiem (esmu sarakstījies un sarunājies ar ļoti daudziem un dažādu virzienu biedriem tikpat vaļsirdīgi), jo biju un varēju būt pārliecināts, ka šādu trūkumu izzināšana un pārspriešana mūs pašus novedīs tik pie dziļākas viņa izprašanas un pie ciešākas pieķeršanās viņam.- Arī citi tanī laikā tā domāja par J. J[anka]vu, piem., Priedkalns. Bet uz vēstulēm, kas rakstītas revolucionāram J. J-am, nevar atsaukties reakcionārs J. J-kavs, it kā viņam rakstītām; ar reakcionāriem, manas partijas pretniekiem, es neiešu pārrunāt manas partijas trūkumus.
Vēl mazāk taktiski man liekas, ka J J. «Dz[imtenes] V[ēstneša]» «Paskaidrojumā» draudē man ar kādām liecībām, kas viņam ir no manis, t. i., ar manu vēstuļu drukāšanu.
Šāds cīņas līdzeklis pie mums ir gluži neparasts un netiek skaitīts par lietojamu; mēs uz to neesam sagatavojušies un nesargājamies runāt ar draugiem vaļsirdīgi. Bet, tā kā manas vēstules var tiešām paskaidrot manus tā laika teorētiskos uzskatus par dažiem s. d-jas jautājumiem un sevišķi dot skaidru ainu .par manām attiecībām pret J. J-u, tad viņām ir sava vēsturiska nozīme un es viņas, cik man ir saglabājušies melnrakstu, varu laist klajā.

421.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada. 17. jūnijā

Mīļo brāli, nauda saņemta (1127 fr.), daudz paldies. Tu atvainosi, ka nevaru rakstīt plašāki, jo zini, ka man tagad bez gala vēstuļu rakstīšana; turklāt man 1. jūlijā jāpabeidz darbs, kurš tikai vēl bij līdz pusei gatavs, kad uznāca lielā vēstuļošanās. - Br[auns] protams rīkojas aiz vājības raksturā, bet Tu jau zini visu toreizējās kliķes darbību, un mēs bijām par to vienis prātis. Vai Tu tagad domā par to citādi? - «Auseklim» sūtīsim manuskriptus. - «Tāl[as] nosk[aņas]», kā redzi, nau iznākušas, jo Tu teici, ka vēl daudz nepārdotu eksemplāru. - «Zelta zirgu» man noņēma Plūdons par velti savā hrestomātijā. Es tad jau toreiz nevarēju vairs cerēt uz pirmā izdevuma pirkšanu. Tad es to atdevu vismaz Gulbim. Tagad, kad Tu gribi par to intresēties un Tev būtu laika, tad varētu pamazināt pirmizdevuma cenu, piem., uz 30 kap.; varbūt tad vēl pirktu, jo ir greznāks izdevums, ar zīmēj[umiem]. - «Kapitālu» šogad nevaru dot, biju arī agrāk solījis tikai 1914. g. sākumā. Tā kā Jums ir iespējams cits tulkojums, tad izdodat vien to. Es būtu rekomendējis V. Dermani vai P. Robertu. V. D[ermanis] laikam aizņemts ar Darvinu. Elzas veselība bij itin laba, bet šejienes karstumu viņa nepanes, un tātad vajdzēs jūlijā atkal braukt uz Cīrihu. Man darba dēļ jāpaliek še, jo pēc jūlija darba man ir jāsteidz cits līdz rudenim. - Kā Tev iet ar darbu? Vai drīz laidīsi klajā turpinājumu no lielā romāna? Ievēro, ka P. Roberts bij par to rakstījis ļoti labu kritiku. - Atraksti nu Tu ašāk nekā es, - nevaļā mēs līdzīgi, bet man vēl neveselība. Paliekat abi no mums abiem mīļi sveicināti un skūpstīti. Tavs [paraksts].

422.

J. BUŠEVICAM
Kastaņolā 1913. gada 17. jūnijā

17. 6. 13.

Dārgo biedri, tas ir ļoti mīļi un draudzīgi, ka Tu man atrakstīji Jankava lietā; to es Tev augsti pierēķināšu. Vakar atsūtīja man Raņķis J[ankav]a brošūru un šorīt atrakstīja tādā pat garā kā Tu. Arī «Dz[imtenes] V[ēstneša]» 122. nr. dabūju vakar. - Uz to es vakar vakarā pat paspēju norakstīt še pielikto paskaidrojumu un nosūtīt to Raņķim, lai ievieto «Dz[īvesl Balsī», jeb, kad tas būtu vēlu, tad «J[aunajā] D[ienas] Lapā». Manā paskaidrojumā nau tikai teikts, ka «kliķe un intrigas» zīmējas uz Bisnieka-Stučkas-Jansona kliķi, man likās, ka tas saprotams par sevi arī no Jankava brošūras. Kad Tu domā, ka to tomēr pārprastu biedri, tad es varētu par to dot vēl papildinājum[u]-paskaidrojum[u], - bet kādā veidā? - C[entrālai] K[omitej]ai vai «D[ienas] Lapai»? - Atraksti arī, ko domā par manu paskaidr[ojum]u? Vai pietiekošs? un tad: vai pēc tā vajdzīgs vēl motivēts pask[aidrojums] C. K-ai? Kad jā, ko tad tur lai saku? vai tēlot manas attiecības pret J. Jankavu, jeb vai paskaidrot tur, uz ko zīmējas «kliķe un intrigas»? Un vai tas viss būtu vajdzīgs plaši? - Jautāju to tādēļ, ka man ļoti neērti rakstīt tagad plaši: man pašlaik darbā ir termiņa darbs - 5 cēlienu luga, kurai jābūt pēc līguma gatavai 1. (15. jūlijā), un man ir gatavi tikai 2 cēlieni. Kad es netiktu traucēts no blakus darbiem un nebūtu nevesels, es to veiktu; it sevišķi es nebiju rēķinājies, ka nāks šāds traucējums. Bez tam arī negaidot man pieteikti viesi uz jūlija pirmām dienām, - tādi, no kuriem nevar atteikties: J[aunā] teātra direktors Amtmans un dekorators Kuga, kuri nāk jaunās lugas dēļ! - Kā te nu tikt galā? Jātiek tomēr! - Par Jansona lietu: atnāca atbilde no Ā[rzemju] k[omitej]as, rīt vai parīt aizsūtīšu Tev līdz ar manu atbildi. - Ka mans pieprasījums pēc goda tiesas būtu akceptēts - es nezinu; Ā. k. no tā puslīdz atsakās: jautājums esot jau izšķirts ar Int[ernacionālā] biroja atzinības lēmumu. - Man personiski Jankava izturēšanās iet tuvu; es par viņu labi domāju: mūsu šķiršanās bij laba, jo viņš ap to laiku piepeši man atrakstīja, ka pārtraucot visus sakarus ar mani, lai varētu netraucēti pats un mani nekompromitēdams iet to ceļu, kāds viņam vajdzīgs. Es toreiz nodomāju, ka viņš grib tikt par anarķistu un gatavojas varbūt uz kādu atentātu vai ko līdzīgu. Tādēļ neticēju arī, kad viņu vēlāk apvainoja par «Rīg[as] Av[īzes]» līdzstrādnieku. Tad vēl kāds gadījums man deva par viņu ļoti labas domas: tas bij laikam drīz pēc šķiršanās: es Simsonam pieprasīju kādu lētu izdevumu no J. Chenier lugas «Gracche», - un man atsūtīja - ar Jankava roku norakstītu eksemplāru! Simsons paskaidroja, ka nekāda izdevuma no tās lugas vairs neesot (es biju domājis, ka frančiem ir arī sava Reclama Un[iversālā] Bibl[iotēka]), tikai eksemplārs Parīzes bibliotēkā, un to no laba prāta ņēmies pārrakstīt Jankavs. Ko Tu nu saki? vai tas nau lielākais draudzības pierādījums, arī pēc šķiršanās! Mani katrs pateicības gadījums pret mani, katra laipnība dziļi aizkustina, pie saviem draugiem es turos briesmīgi stipri, - kā lai es aizmirstu tādu gadījumu? - Un, kad nu tomēr šāds cilvēks lauž uzticību, - tad tas iet tuvu. - Ar Jansonu mēs ļoti veci draugi; viņš draudzību vienmēr lauzis, bet vienmēr es to sācis no jauna, kad viņš atgriezies pie manis; viņš vāja rakstura. Šis citāds. - Nu, lai kā, jātiek ar visu galā! Aizsūtu Tev arī Jankava brošūru; kad Tev pašam viņa ir, tad atsūti tūliņ atpakaļ; arī izlasāma viņa aši, par stundu. Man būs varbūt vajdzīga, kad būs jāraksta C. K-ai. Atbildi arī aši. Daudz mīļu labdienu.
                                                                            [Paraksts.]

423.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 18. jūnijā

Sirsnīgi sveiki! Saņēmu Jūsu vēstuli un naudas sūtījumus; daudz paldies. - Par Kraujas brošūru «Tāl[as] noskaņ[as]» Iniņbergs priekš ne visai ilga laika man rakstīja, ka tā neesot atrodama; par «Ug. u. N.» esot dabūjis pie «Skatuves un Dz[īves]». - Kopotu rakstu I daļu nu esmu galīgi saņēmis un aizsūtījis korektūrā. Kad trūka vēl 2 lokšņu, pēdējo, tad piepeši iestājās pauze sūtīšanā; bet pēc divām nedēļām arī tā pārgāja. Nu īsti būtu Kop. rakstiem jāiznāk šinīs pat dienās. - Nu - redzēsim. - Asp[azija] ir pate Jums rakstījusi par šogad izdodamo savu biogrāfiju, dos Jums šoruden apmēram 10 loksnes. Man laikam būs šogad drukājamas divas lugas, abas grib Gulbis. Vai Jūs paspētu un gribētu arī vienu? Es kalkulēju, ka Jums būs daudz naudas ieliktas Kop. rakstos un Asp. biogrāfijā un Jūs tādēļ neņemsat vienu manu lugu. Galīgi man nau vēl norunāts, tādēļ atrakstat, kā gribat. - Uz arkitekta atmiņām esmu ļoti ziņkārīgs: tās būs ļoti intresantas, jo viņš daudz strādājis un pieredzējis savā laikā. Vai Jūs tās izdosat? - Ar veselību neiet visai labi. Asp. ir še par karstu, brauks drīz uz Cīrihu. Man ir pārāk daudz darba. Mīļi, sirsnīgi sveicinu. [Paraksts.]

424.

R. EGLEM
Kastaņolā 1913. gada 18. junijā

Ļoti cienīts kungs!

Man bij liels prieks par Jūsu vēstuli. Klasiķu tulkošana sākumā atrada skaļu piekrišanu pie publicistiem un klusu un auglīgu pieņemšanu pie dzejniekiem-rakstniekiem; pēc visu laiku mūsu kritikā valdošais «reālisms» pūlējās iznīdēt «pārdzīvojušos» klasiķus, viņu tulkošanu un vispār valodas kopšanu (visskaidrākā veidā tāda parādās tulkošanā). Tagad redzu, ka jaunā paaudze sāk atkal piegriezt vērību latv. valodai, viņas padziļināšanu un paplašināšanu atzīst par svarīgu lietu un katra pienākumu un atraida tādu viņas kropļošanu kā pie veciem reālistiem, piem., Jansons U. B. 33. - Šie centieni, bez kuriem nekāda dzejas attīstība nau domājama, atradīs manī vienmēr karstāko piekritēju. Atbildēšu vienmēr tāpat kā šoreiz uz visiem Jūsu jautājumiem un būšu palīdzīgs, kur un kā varēdams. - Rokrakstu caurskatīšana U. B-ā. gan nau mans pienākums, - man kā redaktoram tik būs jāpārzin galvenā vadība. Bet valoda man tik svarīga un P. Altenbergs tik valodas smalks dzejnieks, ka nevarēju atteikties no viņa caurskatīšanas. Manas piezīmes nolūku Jūs varbūt esat pārpratuši: Jūs ļoti pareizi darījāt, pieturēdamies pie rakstnieka stila un lūkodami to attēlot. P. A[ltenbergs] tiešām prasa neparastību un svešvārdus, un es, arī neprotestēju pret jauninājumiem un svešvārdiem, kā tādiem, bet pret viņu nepareizību - atminos, kā piem., blenst, ko Jūs lietojat «skatīties» nozīmē, kamēr «blenst» ir parasts: vāji redzēt Arī daži sv[eši] vārdi bij nepareizi lietoti Rakstu šo tādēļ, ka bieži sastopu pārpratumu, it kā mūsu atjaunotā valodā un jauninājumos nebūtu nekādas likumības. Ja mēs varbūt arī nerunājam par likumiem, tad visādā ziņā par normām - humānākām, mūslaiku dzīvei piemērotām normām, bet normām. Lielākā, starpība starp veco un jauno valodnieku tā, ka viņi sarga un reģistrē šo radīto tautas valodu un likumus, tātad liek lielāko svaru uz uzturēšanu, kamēr mēs - uz radīšanu. - Haufa pasakas labi derēs U. B. Bet Jūs esat tik pārliecināts labas valodas cienītājs un tik kautrs tulkotājs, ka jāieteic Jums stāties pie valodas mākslenieku tulkošanas. Varbūt ko no Novalis, K. F. Meiera, «Mich. Kohlhaas» vai man tik mīļā Hölderlin.
Paliekat sirsnīgi sveicināts
                                            no Jūsu [paraksts].

C[astagnola] 18. 6. 13.

1. Gandris var teikt; biežāk lietots literatūrā; labāk nekā starks, kas vācu.
2. Zeļļi, skroderzeļļi, jo jēdziens un vārds tieši no vāciem.
3. Meistars, arī mestris.
4. Cienījamā jaunkundze. Kundzene lietoja agrāk, bet arī reti. Tagad vairs ne.
5. Leib - jāpiepatura; ne mūsu jēdziens.
6. «Faustā» lietoti: ukrits, steps, pundurs.
«Nogr[imušajā] zvanā» arī vēl dvārgis.
Vislabāk pundurs.
7. Sabiedrībā - pircējs. Kad grib izteikt vecmodību - kunde.
8. Jā. Bet arī burmestris, .ko vēl tagad lieto dzīvā valodā Kurzemes Ķoniņos.

425.

LSD ĀRZEMJU KOMITEJAI
Kastaņolā 1913. gada 18. jūnijā

Ā. k. Mīļie biedri! Jūsu vēstuli saņēmu. Jūs tanī atraidāt domas par izmeklēšanas vajadzību b. Br[auna] lietā kā nesvarīgā, celtā no partijas ienaidniekiem = savienībniekiem (toreiz tie bij vēl biedri) un dibinātā uz baumām (tagad tie pieved kādu dokumentu). Bet taisni biedru izmeklēšanas atraidīšana un visas iztirzāšanas pārcelšana no paša b. Br. uz birģelisko presi padarīja lietu svarīgāku, visādā ziņā apmēros pārāk plašu, un deva - par nožēlošanu - iemesli birģeliskiem reportieriem ievilkt iekšā personas, kā b. Ozolu - pret kuru nebij celtas nekādas aizdomas. Tā es vēl tagad domāju, ka no partijas redzes stāvokļa lietas izmeklēšana būtu vislabākā izeja. Jūs jautājat, kādu tiesu es domājot? Tur bij gaiši teikts - biedru goda tiesa, jo biedriem vispirms jātiek par lietu skaidrībā. Jūs aizrādat man apelēt pie kongresa, bet tas, man liekas, piederētu labāk Jums; jo man pie lietas nau īpašas intreses, bet partijai gan, un partijas labā vien es Jūsu uzmanību vērsu uz izeju, kura man liekas visderīgākā. Tagad aiz b. Br. izaicinājuma man Jūs jālūdz publicēt manu minēto vēstuli, pārpratumu novēršanas dēļ, kas būtu arī partijas labā.

426.

CĪRIHES NODOKĻU KOMISIJAS IECIRKŅA INSPEKTORAM
Kastaņolā 1913. gada 19. jūnijā

Ļoti godātais Nodokļu komisijas iecirkņa Inspektora kungs!

Saņēmu šeit Kastaņolā manas sievas Nagliņas-Hertingas Amālijas iesniegumu Nodokļu komisijai un varu pēdējai uz to paziņot, ka mana sieva jau kopš ilgāka laika ir atstājusi Cīrihi, kur viņa garāmejot, 4 mēnešus ilgi, uzturējās ārstnieciskos nolūkos. Nodokļus par sevi un savu sievu es maksāju jau kopš daudziem gadiem regulāri mūsu pastāvīgajā dzīves vietā Kastaņolā. Ar to es ceru būt atbrīvots no aplikšanas ar nodokļiem Cīrihē.

19. 6. 13.

427.

R. EGLEM
Kastaņolā 1913. gada 20. jūnijā

Ļoti cienīts kungs! Aizvakar aizrakstīju Jums garāku vēstuli, kā atbildi uz Jūsu pirmo. - Krievu pastmarkas pielikt vēstulē ir velti, jo, no šejienes rakstot, vajdzīgas šveiciešu markas. Tie Jums tik lieki izdevumi. - Jūsu nodoms izdot «Jaun[ības] liter[atūras] almanahu» ļoti labs, bet ne tik viegli būs izvedams tā, kā Jūs to gribat; princips Jums pareizs. - Par Poruka rakstu pārdrukāšanu Jums jāsarakstās ar viņa mantiniekiem, jo pārdrukāšana tagad aizliegta. - Kurā laikā Jums vajdzīgs rokraksts? Labprāt piesūtīšu ko īsāku. Vai tam būtu jāpiemērojas vai jāattiecas uz Poruku? Kad visa burtnīca zīmētos uz vienu rakstnieku, tur Jūsu princips būtu vēl spilgtāk redzams.

Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts].

C[astagnola] 20. 6. 13.

428.

H. ASARAM
Kastaņolā 1913. gada 29. jūnijā

Carissimo, Jūsu vēstule mani sirsnīgi iepriecināja ar savu draudzību un uzticību, un tāda man vajadzīga šinī laikā, kad jāuzņemas cīņa pret mūsu partijas birokrātiju un visu samaitāto morālisko atmosfēru partijā. Ļoti nelaikā nāk man tā cīņa, jo draud atņemt man laiku un spēku priekš pozitīva darba: man viena luga jānobeidz līdz jūlijam un otra līdz oktobrim, un nevesels es arī esmu. Vispār publicistika izposta produktīvu darbu uz ilgu laiku, un man no tā jāsargās. Es tādēļ aprobežošos tikai ar visnepieciešamāko. Publika, kā redzu no Jūsu vēstules arī, ir pilnīgi demoralizēta un patstāvīgu domāšanu ne pazīst, ne atzīst; no nevēlamiem elementiem, pēc valdības priekšzīmes, nau vis jāatsvabinās, bet tie ir jāaizstāv, kā Jūs esat novērojuši un rakstāt savā vēstulē. Ko tādai publikai palīdz atklāts patiesības vārds? Tai ir ik dien' jāiekaļ ar publicistisku āmuru cik necik cilvēciski uzskati. Šī publicistiskā cīņa ir jāved Jums, un es teikšu savu vārdu. Tad redzēsim, vai panāksim skaidrāku gaisu. - Tad nu atrakstat, kā domā šinī lietā izturēties «D[ienas] L[apa]». Līdz šīm viņa gājusi par Jansonu. Viņa pat ievietojusi Jansona piezīmi, kurā uzbrukums ar viltu man; to piezīmi «Dz[īves] B[alss]» nebij uzņēmusi. Vai to lai ieskatu par ienaida zīmi pret mani? Man uz to pat neērti atbildēt «D. L-ā», bet būs jāgriežas pie vairāk draudzīgās «Dz. B.». Bet kā tad lai mēs kopīgi cīnāmies? Parunājat par to ar Pīpiņu. Viņam būs jāizšķiras, kurā pusē grib stāvēt i «D. L-ā», i «Domās». - Atrakstat man arī visā īsumā, bet visā drīzumā, kādu stāvokli Jūs gribat ieņemt pret Jansona atsaukšanos uz Jums kā liecinieku, itin kā Jansons būtu nevainojami izturējies pret Jūsu brāli? Ja Jūs neatsaucaties, tad klusu ciešanu iztulkos Jansonam par labu. Jau tā Jansonam tā laime, ka pie viņa netīrās lietas muļķis Inozemcevs piepina Ozola tīro lietu: nu publikas domās tīrs būs arī Jansons. Viņš cenšas novērst uzmanību no sevis arī uz manu pusi, izlietodams Jankava brošūras manu vēstuli, kur runa par to pašu J[ansona] lietu. Es pieprasīju tagad, lai publicē manu pieprasījumu pēc goda tiesas, jo arī to J[ansons] pūlas sagrozīt. Pēc tam un pēc maniem paskaidrojumiem vai nederētu Jums laist rakstu ar tādu pat domu gājienu kā Jūsu vēstule, kura ļoti asi un pareizi apgaismo visu jautājumu? Man liekas, ļoti vajadzētu. Bet visādā ziņā esmu Jums ļoti pateicīgs par sirsnīgiem un dziļi justiem vārdiem.
                                                                                    Jūsu
                                                                                                [paraksts].

C[astagnola] 29. 6. 13.

429.

J. BUŠEVICAM
Kastaņolā 1913. gada 29. jūnijā

29. 6. 13. Skabargam. .Jansons ir īsteni laimīgs cilvēks: visi apstākļi sagadās kopā, lai tikai novērstu uzmanību no viņa lietas uz blakus lietām: te uznāk Jankavs un novērš ar saviem draudiem uzmanību uz mani, te atkal Inozemcevs sava muļķībā (kura nebūt nau mazāka par Jankava muļķību) piepin klāt gluži nevainīgo Ozolu. Un nu, kad izrādās par nevainīgu Ozols, - publikai jādomā, ka nevainīgs arī Jansons. Pats J[ansonsJ piepalīdz savai laimei, mēģinādams piepīt mani pie Jankava lietas un tā nodabūt no ceļa liecinieku. Biedri paši izturas savā lietā gluži indiferenti, un taču kauns krīt uz visu partiju, kad tā bēg no patiesības izmeklēšanas. Mana personiskā intrese lietā stāvējusi 16 gadus nomalis, un arī tagad nau iemesla citādi būt, - bet, ko teiks par partiju? - Es tagad gribu vismaz pieprasīt, lai Ā[rzemju] k[omiteja] publicē manu vēstuli; jo, Ā. k-u saudzēdams, es ļauju Jansonam pret mani celt neslavu. J. Asara lietā man arī no zinātāja teikts, ka J[ansons] izteicis visu par Asaru, bet - tas zinātājs nu tagad no bailēm cieš klusu. Ekters arī nekā neraksta, kaut gan 2 reizes solīja. Man vienam pašam jāaizstāv partijas labā slava arī publicistikā, un man taču ir cits darba lauks - literatūra. Lai.

430.

LAIKRAKSTA «JAUNĀ DIENAS LAPA» REDAKCIJAI
Kastaņolā 1913. gada 30. jūnijā

«J. D. Lap.» 11. Jūnija d. pārdrukāta ar dīvainu piezīmi J. Jansona vēstule, kura «D[zīves] B[alsī]» bij nodrukāta 8. jūnija d. - bez šīs piezīmes. Viegli saprast, ka «Dz. B.», kā nopietns laikraksts, turēja par sev nepiederīgu nodrukāt to piezīmi; bet grūti saprast, aiz kāda pārpratuma «J. D. L.» to darīja, jo viņa tāpat ka «Dz. B,» no drukā līdzās manu vēstuli, kurā jau pirms J[anson]a piezīmes lasīšanas es uz to biju atbildējis. (Par materiālu došanu no manas puses kaut kam Jansona lietā, protams, nevar būt runas - tik intresanta J-a lieta priekš manis nau, - mani intresē gluži kas cits.) - [Raksta autors?] Jansons uzskata tagad, kā redzams, par savu augstāko pienākumu - izvairīties no savas lietas izmeklēšanas un noskaidrošanas caur biedru goda tiesu, - bet tā viņš nonācis neapskaužamā un reizē komiskā stāvoklī: būdams pats nožēlojams, viņš «no visas sirds, nožēlojot» - mani; piespiests taisnoties pret šaubām par viņa paša morāli, viņš nebeidz visus uzmudināt uz morāli (viņa raksts saucas «Nemelot!») un nu arī mani; nevarēdams noliegt pieprasījumu pēc biedru goda tiesas, viņš pašu goda tiesu liek šaubu zosu pēdiņās un lūko iegalvot, ka tā prasīta - starp viņu un «Dz[imtenes] V[ēstnesi]»! - Uz to varu tikai piebilst, ka lietas skaidrības dēļ man tagad jāprasa pēc tās manas vēstules nodrukāšanas, kurā es rakstīju, lai partijas labā biedru goda tiesa izmeklētu J. lietu, ar ko tās likvidācija tiktu drošāk panākta nekā ar apliecību došanu. - Ja izrādīsies, ka nau iespējams manu vēstuli nodrukāt citur, tad viņai, es ceru, neliegs telpas «Dz. B.». - Te vēl, kaut arī nevietā, piemetinu to, kas saprotams par sevi: ka citātā no manas vēstules Jankavam 1908. g. vārdi kliķe un intrigas zīmējas uz to personu, uz kuru tie tur ir zīmēti, t. i., uz Jansonu un uz 1897. g. notikumiem, un nevis uz partiju. Saku to tādēļ, ka daži draugi domāja, ka viens otrs to tomēr varētu nesaprast i tos skaidros vārdos.

431.

E. PĪPIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 30. jūnijā

30. 6. 13. Pīpiņ[am]. Esmu pārliecināts, ka ievietojāt bez kāda nedraudzīga nolūka pret mani, jo vēl pašā pēdējā laikā, Asp[azijas] jub[ilejas] gadījumā, Jūs izturējāties ļoti sirsnīgi pret mani. Un, galu galā, es domāju, mēs tādi varēsim palikt arī turpmāk. Atrakstat par saviem uzskatiem uz to un par J[anson]a lietu vispār: viņa jau nau personiska lieta, bet lieta par partijas politiku un demokrātismu sevišķi. Es domāju, arī pēc Jūsu uzskata jauna birokrātisma nodibināš[anās] nau vēlama.

432.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada 1. jūlijā

Mīļo brāli, ir radies uzņēmums, kurš grib izdot krieviski latv[iešu] rakstus - grib tulkot Tavu «Lielo Lavīzi», - atbildi man tūliņ, vai Tu ar to ar mieru. Bet tūliņ. Tad atbildi reizē arī uz manu karti no 17. jūnija. - Ar veselību mums atkal neveicas. Elza nepanes šenes karstumu un brauc uz Cīrihu. Man jāpaliek vēl še, jo jāsteidz pabeigt darbu. Paliekat mīļi sveicināti un skūpstīti no mums abiem, [paraksts].

433.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1913. gada 1. jūlijā

Robert[am]. 1. 7. 13. Jūs jautājat, vai man zināmi draugi, kas vajadzības gadījumā spētu teikt vārdu man par labu. Jūs paši zināt, ka nau, jo partijā taču pazīst ne cilvēciskas jūtas, bet tikai disciplīnu un šablonu. Vai man vienam būšot viss jānes? Protams, jo es jau vienmēr visu viens izcīnījis un draugus redzējis tikai pēc panākumiem un pirms cīņas uzsākšanas, - Jūsu vēstulē bij solījums man paziņot par Parīzes pulciņa spriedumu - bet, kad nu Jūs paši parakstījāt uzticības apliecību, tad Jums celtos nepatikšanas.

434.

A. RAŅĶIM
Kastaņolā 1913. gada jūlija sākumā

Sirsnīgi sveiki! Saņēmu Jūsu laipno vēstuli. Brošūra, kādu Jūs liekat priekšā, būtu gan ļoti laba, bet viņa jāraksta stipri koncentrēta un pagara tomēr, un tas prasītu daudz laika, kāda man acumirklī nau: man steidz[īgi] jāstrādā pie divu lugu nobeigšanas. Jūsu vārdi par savstarpēju izskaidrošanos un sīku intrigu nobeigšanu teikti vislabākā nolūkā, un es viņiem tikai varu uz pilnīgāko piekrist, jo pēc amata un dabas man kā dzejniekam pretīga katra polemika. Tikai, vai otra puse, Br[auns], teiks to pašu? Arī tagad es esmu klajā nācis tikai uz izaicinājumu, jo pēc manas atbildes Jankavam Br. piezīme ir tiešs izaicinājums pret mani. Jeb vai tur vainīgs būtu kāds cits? - Arī mans priekšlikums izmeklēt lietu caur goda tiesu ir tikai paša Br. un partijas labā, kā Jūs redzēsat no manas vēstules par to, kad tā tiks publicēta. Ja mani neprovocēs, es nekādā ziņā neuzbrukšu arī turpmāk: man personiski nau nekas pret Br.; manas intreses ir gluži citā laukā; viss tik sabiedrisks jautājums. Uz katru izskaidrošanos tātad kā vienmēr un visās lietās, tā arī še esmu pilnīgi gatavs.
Saņemat sirsnīg[u] rokas spiedien[u].

435.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada jūlija sākumā

Mīļo sirdsiniņ, te klāt divas vēstules no Hermaņa Jansona lietā. Tās tu dosi izlasīt Mārtiņam un Skabargam, lai viņi redz, ka Hermans grib goda tiesas priekšā liecināt par Rozena lietu. Vēstules viņiem dot nevar, tādēļ, ka Hermans vēl negrib uzstāties tagad, bet tik pie goda tiesas. Arī Hermaņa vārdu lai nemin. Norakstīt viņš var to pastrīpoto vietu, ko H[ermans] grib liecināt. Rakstu šo ekstrā tādēļ, ka Mārtiņš man pieprasīja. - Parīzes Bērziņš, «Biļetena» redaktors, pats nau parakstījis protestu pret mani! Kur nu konsekvence, kad neaizstāv pats savas pārliecības!

436.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 5. jūlijā

Mīļo zelta ziediņ, saņēmu Tavu mīļo kartiņu; žēl, ka vēl neguli, bet taču bez pulvera. Atspirdzinies nu, ej pa kiniem; te aizsūtu arī Blēru. Tagad nenopūlies ar lielā korteļa meklēšanu, tikai pate atpūties. - Es sāku strādāt, bet iet vēl grūti. Rīt rakstīšu Raņķim. Sūtīšu III c. Bokumam. - Kuratiņš esot negants un kaujot bērnus ar baznīcas atslēgu. - Vecpiebalgā lasa par Tevi. Smiltenē «Vaidelote». Jansons rakstot iekš [«Речь»?], labprāt «D[ienas] L[ap]ā». «Dz[imtenesj V[ēstnesī]» nau nekas atbildēts. Tavas kartiņas dabūju, Lido, sirdsiniņ, lido.

437.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 5. jūliju

Manu sirdsmīļo sirdsdārgumiņ, nu Tu būsi sācis kūri un nu jānāk arī miegam; tas ir par maz Tev līdz 1/2 5. Kad tik pāries nogurums no ceļa, tad gan drīz atspirgsi; i pa tām 8 dienām būs labums. Es sāku strādāt; šodien jau penss ir, bet vāja kvalitāte. Te arī līdzi vēstule Raņķim; atsūti atpakaļ. - Tev ir pāris lugas uzvestas: Smiltenē «Vaidelote». - Lilija top diezgan šimpēta «D[ienas] L[apā]» no V. Knoriņa, - bet nekaitīgi. Aizraksti viņai! - Laiks mums labs, tikai vienu nakti lija līdz 10 no rītus. - To Rohseide tikai nedod atkal šūt Līvenei, ņem labu skroderieni. Pastāsti, kā bij «Quo vadis». - «Dz[imtenes] V[ēstnesī]» vēl nau nekādu rakstu, Hermans arī neraksta «D. L.». Še viena puķīte: ir krūms, smaržo. Rakstu jau sestdien vakarā, lai Tu rīt dabūtu. Lido.

438.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 6. jūlijā

Mīļo sirdsdraudziņ, šodien aizgulējos, un zīlīte nu bez apstājas dzied: dzi, dzi, tārpot, vīrs; bet taisni šodien līst. Tārpošu tepat istabā. Viss būtu labi: ar brūtgāniem nau nekāda gala. Līna sačerkājusi, tas grib braukt mājās sākt savu veikalu. Māte neļauj, papriekš vecākām jāprecoties. Nu tad arī Ritai šodien nāks fidanzato, giardiniere no Lepoi, uz ašu roku sacerēts. - Šorīt Hermans raksta, ka liecināšot pie goda tiesas. Fonds piespriedis pa 100 r. «Gundega un Brusubārds», Skalbes dzejām un «Gals un sākums» man, - tādā kārtā. Lido, ziediņ, lido.

439.

H. ASARAM
Kastaņolā 1913. gada 6. jūlijā

Herm[anim]. 6. 7. 13.

Labi tā! Jūsu stāvoklis skaidrs, lai nu lieta nāk. Bet Pīpiņa neitralitāti es nesaprotu; ja vēl «D[ienas] L[apa]» būtu bezpartejiska neitrāla avīze, kā, piem., «J[aunākās] Ziņas», bet «D. L.» taču radikāli demokrātiska, un kā tādai viņai jāieņem noteikts stāvoklis šinī jautājumā, kurš savā kodolā (un par to vien ir runa) ir demokrātijas pamatjautājums: vai demokr[ātiskas] pārrunas, vai birokrātiska slēpšana? Vai progress, vai šabloni? Bet varbūt. P[īpiņš] pats pa to laiku būs man par to rakstījis.

440.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 7. jūlijā

Manu mīļo zelta zirdziņ, nu maza rakstīšana, bet liela ziņošana: nupat atbrauca Kuga ar sieviņu, mazu ģimnāzistenīti; noliku viņus Villa Eden. Tev nau jāsteidzas mājā viņu dēļ, atpūties, cik vien spēj: būs pēc liela runāšana; bet ēst viņiem nedosim, tātad saimniecība atkrīt. - Tad vecā Röderiete nomirusi, Karlīne laimīga. - «Domās» ir smuks artiķels par Tavu drāmu no Kraujas. - Avīzēs vairāk nau nekā svarīga. Es varēšu strādāt un IV cēl. nobeigt. Lido, sirdsiniņ, lido.

441.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 8. jūlijā

Manu mīļo zelta dzīvībiņ, ar Kugu vakar vakarā gan par daudz sarunājos, bet tomēr pastrādāju arī šodien, tikai nepaspēju norakstīt un jūtos arī nervozāks. Šodien viņš nāks tikai 5 pēc pusdienas. Nebēdā Tu, sirdsiniņ, un neuztraucies, gan jau ies. Par to prēmiju arī nau, ko uztraukties: no viņiem taču ir liela pārvarēšanās, ka vispār deva, jo man taču dāvāts partijai. Es domāju tos 100 r. dāvāt «Arodniekam» un latgaliešiem, lai partija nesaka, ka mani grib nopirkt. - Atrakstījis Ekters samierinošā garā. Arī brālis, bet tas par Jansonu nemin. Kuga grib mani portretēt. Abi paliks vēl kādas 10 dienas. - No Amtmaņa nau ziņu. Lido, sirds mīļais.

442.

A. LŪKINAl
Kastaņolā 1913. gada 9. jūlijā

Dārgā draudzene, atļaujat Jums teikt pāris vārdu kā biedrim, kas līdzīgā stāvoklī un nav tomēr, man tad ir tāda doma; pēc mēneša, pēc divi trīs nebūs ne miņas par nejaukumu, vai tad to mēnesi nepaciest? Vai mēs paši nepaliekam ilgāk par to mēnesi? Un pēc ir tikai labi vien. Pēc lielās dušas paliks pāri tikai - Jūsu grāmata, kritikai. Un, kad es tagad palūkojos tanīs kritikās, - uzbrūk tikai tendencei, ne romānam, bet galvenais taču romāns. Nu Jūs esat tikusi rakstniece ar lielu aplombu, tas paliek vēlākam darbam kā reklāma un sataisa ceļu. Strādājat atkal. - Elza veseļojas Cīrihā, ir ļoti nogurusi; neņemat ļaunā, ka neraksta. Es strādāju ar divu zirgu spēkiem jau kopš mēnešiem; atliek laika tikai īsiem sveicieniem, bet tik lai jo sirsnīgiem. Jūsu
                                                                                                R.

443.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1913. gada 9. jūlijā

9. 7. 13. Rob. Pelše. - Kā redzu, tad mums arī faktisku starpību nau b. Br[auna] lietā un kongress varēs to galīgi nobeigt un izņemt pilsoņiem no rokām pēdējo ieroci, atdodot arī b. Br. partijai atpakaļ - skaidru, - nevis caur liecībām, bet caur patiesību; tad arī viņš tiks vesels un būs reiz pasargāts no uzbrukumiem.

444.

P. KALNIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 9. jūlijā

9. 7. 13. Ekters.

Jūsu izsmeļošā vēstule saņemta; ar visu esmu vienisprātis un tajās pat domās, ka lieta tuvojas nobeigumam. Kongress var to pilnīgi likvidēt (izbeigt), tā būtu vislabāk. P. uzstāšanās bija ļoti neveikla un rada iebildumus, - bez šaubām, tai var piesieties. Iespējams, Tu lasīsi manu vēstuli; ja nē, es viņu Tev aizsūtīšu.

445.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada 9. jūlijā

Mīļo brāli, par «Lielo Lavīzi» aizrakstīju, teicu, ka laikam ir jau tulkots un lai viņš pats raksta Tev. Tad jau Tu varēsi ierīkoties, kā gribi. - Tā «Zelta zirga» dēļ nau vērts pūlēties, tāds vecs klepers lai zinās pats, kā tiek uz priekšu. Kad cenas pazemināšana ir tik komplicēta, tad lai paliek. Tikai lai paziņo, cik eksemplāru vēl ir pie viņa un cik ir ieņēmis. - Ar «Kapitālu» Jūs negribēsat vairs gaidīt un tātad dodat prom. V[ilim] D[ermanim] pieprasi, . vai viņš spēj ar veselību tikt galā; Darvins viņam neesot tā jāsteidz, tātad varbūt viņš varētu ņemt šo. Roželis ātrs strādnieks, un Jūs jau viņu pazīstat no agrākiem darbiem, tātad laikam dosat tam arī šo. Roberts arī labs strādnieks, un vajadzība viņam arī ir diezgan liela (precējies, bērni ir; pelnās ar roku darbu!); viņš tikai gribētu avansu no 30-40 rbļ. un tikdaudz arī ik mēnešus sūtītu. Nez vai Jums ir liela nauda? Bez avansa viņš neiedrīkstas mest savu māldera darbu. Apprasaties pie Rožeļa, cik liela viņam vajadzība. Tad salīdzinat, kuram vairāk vajga un, protams, arī kurš spēj labāk. Roberta adrese ir: R. Pelsche, Sceaux (Seine) 34 rue Fontenay, France.-Viņš ir tas, kas gribēja tulkot «Lielo Lavīzi». - Par «labām famīlijām» palīdzēju, kā varēdams, kaut gan rakstot diezgan grūti. Pastāstīšu varbūt Mierlaukam un tas Tev. Tagad stipri strādāju. Vēlāk plašāk. Tu neminēji, kāds tagad Tavs stāvoklis Jansona lietā. Sirsnīgi sveicin[āts] un skūpst[īts] no [paraksts].

446.

ASPAZIJAI
Lugāno 1913. gada 10. jūlijā

Manu mīļo zelta iniņ, šorīt nedabūju Tavu kartiņu; rakstu šo, kuru dabūsi vēl šovakar vai rīt no rītus, tad laikam jau laidīsi aidi mājās. Nupat esmu Lugānā un pelnu 1 fr. 50 s. kā liecinieks Roeschlim, kuram aizbēdzis maizespuika. Bez tam bij vēl kāds Teodors Kūla, par beņķu laušanu un itāliešu kaušanu ielikts karcerī un no turienes caur policiju atsūtījis man vēstuli; tagad policija man saka, ka esot jau izlaists un samaksājis sodu par posta darbiem 15 frankus. Teicu, ka nepazīstu; nu tad lai neiepazīstoties arī! teicu, ka nedarīšu, jo neprotu beņķus lauzt, un citas kopības man nau. Rīt tad nu 2 un 40 min. būšu pretī vakzālē. Ja satieci vēl kādus kolonistus, apprasies, kas tas par T. Kūlu tāds ir; varbūt kāds viņu pazīst. Šodien man tās tieslietu darīšanas izjauca strādāšanu, būtu laikam pabeidzis IV cēliena. Lido, sirdsmīļumiņ, lido.

447.

PĒTERBURGAS LATVIEŠU LABDARĪBAS BIEDRĪBAI
Kastaņolā 1913. gada 10. jūlijā

Laipni lūdzu uzdot Jūsu cien. biedrības priekšnieka P. Ļūļas kga adresi, rakstot uz Castagnolu, Suisse, Mr. A. Naglin. Mana karte, adresēta uz Podoļskaja Nr. 9, kv. 36, laikam nau sasniegusi mērķi, jo ir pagājušas 3 nedēļas.
                                            Visā cienībā [paraksts].

Castagnola
10. 7. 13.

448.

A. LŪKINAI
Cīrihē 1913. gada 11. jūlijā

M[īļā] d[raudzene], saņēmu ar prieku Jūsu laipno vēstuli. Elza tagad ir še, C[īrihā], kurp atbraucām abi paveseļoties, jo pēdīgā laikā es biju drusku vairāk strādājis. Man drīz būs atkal jābrauc atpakaļ - atkal drusku vairāk strādāt, bet Elza paliks un pagaidīs Jūs še. Paliekat mīļi no mums abiem sveicināta.
                                                                                                                        R.

449.

R. EGLEM
K.astaņolā 1913. gada 22. jūlijā

Cien. R. Egles kgs! Man ļoti ērti, ka Jūs sarakstāt jautājumus, uz kuriem man atbildēt: 1) Tulkojumu varētu sūtīt arī man tieši. 2) Ostwalda «Mühle des Lebens» varēs laist vienu N, tātad varat pie tā strādāt, bet drukā tas nevarēs nākt drīz, jo ir jau bijuši daudzi dabas vēst[ures] raksti, un publika, kā izrādās, tos maz pērk. 3) Labāk «Dzīves dzirnas»; «sudmalas» ir provinciālisms. 4) Творчество - radīšana. «Bērna dvēseles mākslinieciski radoša audzināšana.» 5) Labāk būtu «vednieks», bet jēdziens pieder praktiskajai dzīvei, un tai literatūra nespēj uzspiest savus vārdus. Laikam «ormans» nekad netiks izspiests no «vednieka», bet paturēs grožus vienmēr rokās. 6) «Nau» es arī rakstu. Bet «duris» ir provinciālisms; lielākā daļa izrunā skaidri «durvis», cirvis, purvs. Saka gan «durtiņas», jo 3 konsonanti būtu grūti izrunājami. 7) «H[aufa] pasakās» labāk netaisīt pārgrozījumu. H. ir romantiķis, un viņa stāstu kārtība pieder pie romant[iskā] stila (salīdz., piem., Immermana «Münchhausen»). 8) Šķirt var «H. pasakas» vairākās daļās, tas pat būs U. B. vēl ērtāk. 9) Manas valodas studijas bij diezgan plašas: leišu valoda, sanskrita sākums, leišu augš- un lejas izloksnes, latgaļu izloksne, baltkrievu valoda. Tautas dziesmas, kuras pats krāju, ierašas. Stendera u. c. senais leksikons un senie raksti.
Paliekat sirsnīgi sveicināts no Jūsu
                                                                [paraksts].

450.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada 22. jūlijā

Mīļo brāli, pašlaik man viesi no teātra. - Stērste zin arī vairāk par Aizupa lietu, jo bij viņā, man liekas, par aizstāvi līdz ar Eversu. Es to lietu nemaz nepiedzīvoju, nezinu arī apsūdzības raksta, bet no St[ērstes] varbūt pat oriģinālu dabūsi. Garāk Tev par to rakstīt nevaru, kamēr neesmu nobeidzis steidzīgākos darbus, divas lugas. - Par «Zelta zirgu» lai tikai atsūta ziņas, cik eksemplāru vēl ir. - Tavs stāvoklis J[ansona] lietā noteikts. - Pašlaik še arī Elza, bet mūs abus nogurdinājuši viesi. Paliekat abi mīļi sveicināti un skūpstīti no Jūsu [paraksts].

451.

H. ASARAM
Kastaņolā 1913. gada 22. jūlijā.

Sirsnīgi sveicieni.
                                                            [Paraksts.]

Arī Mierlauks kalnos nāks klāt.

452.

A. PRIEDĪTEI
Kastaņolā 1913. gada 24. jūlijā

Visu labu un skaistu, un mīļu mīļajiem cilvēkiem uz viņu goda dienu! Esat sveiki un jautri! Laikam esat pašlaik dzimtenē. Leonhardam ies labi, nau ko šaubīties. Dzīvojat veseli, mīļie, labie ļautiņi.
[Sirsnīgi sveicieni?].

453.

TIPOGRĀFIJAI «HANZA»
Kastaņolā 1913. gada 25. jūlijā

Saņēmu telegrammu un atbildēju, ka «auggeschickt». Nākošu reizi izsūtat man agrāk, jo vienkārši pasta sūtījumi iet bieži i 4, i 5 dienas, bet caur muitu sūtījumi vēl ilgāk, tad arī bieži jāgaida uz deklarāciju, kura, kā šoreiz, pienāk vēlāk par pašu paku. Nosūtu: Vidiņa «V[ai] kust[oņiem] ir jēga?», Zvingēviča «M. u. l. saimniecība», Skalbes «T[autas] dz[iesmu] izlase», Akuratera «P[ērs] Gints», Laimnieka «Dzimtene un ticība». «P[ēru] Gintu» vajdzētu dot 2 grāmatās. Arī citus varat šķirt 2 grāmatās, ja pēc aprēķina iznāktu par garu. Vispār ieturēt kā normu: pēc iespējas daudz viennumura grāmatiņu. Ko likt tagad pirmā sērijā, ko otrā, atstāju Jūsu noteikšanai, jo man šimbrīžam nau ziņu par tehniskiem apstākļiem, piem., cik lokšņu iznāk sērijā. Vēlāk lūdzu man uz sūtāmiem rokrakstiem piezīmēt, cik lokšņu apmēram iznāktu drukā zināmā grāmata. - Nākamo sūtījumu es izsūtu pēc pāris dienām, un vispār lūkošu visu Jūsu pirmo sūtījumu aizsūtīt Jums atpakaļ ašāk, lai Jums būtu priekšā lielāks daudzums rokrakstu un nekavētos druka. Bet sūtat man visu aši, jo vēlākos sūtījumus es skatīšu pamatīgāk cauri un gribu uzlabot arī valodu. [Paraksts.]
Atsūtat Gulbja adresi!

454.

ĀRONU MATĪSAM
Kastaņolā 1913. gada 26.-29. jūlijā

Mīļo Matīs!

Man bij pašlaik viesi no teātra, ar kuriem kopā vajadzēja stipri strādāt; es noguris un nevesels (braucu uz Cīrihu ārstēties), bet tomēr man vēl priekšā īslaika termiņa darbs - luga, - lūk, tādēļ atvaino manas vēstules nokavēšanos. - Tu savā vēstulē gribi visu labu un lai arī mēs ar Jankavu izdarītos miera ceļā. Es vienmēr esmu miera ceļu labāk gājis un arī šoreiz tikai atbildēju uz Jankava provocējumu; mana atbilde pate ne pēc satura, ne formas nau provocējoša. Un ar bijušu draugu, kurš lauzis draudzību, katra polemika sevišķi grūta. - Tu saki, kādēļ es ļāvis viņu ķengāt? - Tas jau nestāv manā varā, tik liels nau mans iespaids. Un tad jau viņš pats aizstāvējās, pārgāja uzbrukumā un, kopš pārtrauca sakaru ar mani, aizgāja uz gluži pretēju pusi; tapa par tiešu s[ociāl]d[emokrātij]as pretnieku, kamēr es biju un paliku socd. un kā tāds tikai centos labot viņas trūkumus un attīstīt to tālāk. Nu J[ankavs] aizgājis tik tāli prom, ka pats saucas par reakcionāru un neuzskata savu darbību vairs par tādu, kas nāktu par labu s. d-ai, ko es gan daru.
Kad mēs abi bijām revolucionāri un draugi, mēs gribējām strādāt par labu s. d-ai tā, ka viņš, kurš pēc dabas ir kritiķis un polemiķis, darītu negatīvo darbu: kritiku, un polemiku, es, pēc dabas dzejnieks, darītu pozitīvo: ietērptu tēlos s. d. idejas, esošās un nākošās. Tā arī gāja kādu laiku, tad viņš «Vec[ajosJ elkos» apkaroja s. d-ai pretējo dekadenci un gribēja vērst uzmanību uz «Ug. u. Nakti», aizstāvēdams to pret s. d-iem, viņš bij pirmais, kas atzina «U. N.». Bet tad viņš, kritizēdams s. d-u, uzbudinādamies no viņas veida, iegāja arvien vairāk naidā pret to, atmeta interesi par literatūru, līdz pārtrauca sakarus arī ar mani. Es palieku pie sava pozitīvā darba tās pašas idejas labā - Mana vaina nu tā, ka es biju cerējis, ka viņš atvairīs no manis uzbrukumu no dekadentu un s. d. puses un tā darīs man iespējamu ražīgu pozitīvu darbu, tā bij tā «draudzīgā roka», par kuru es runāju vēstulē un kurai viņš tagad piedod tik neglītu nokrāsu, it kā es viņu būtu gribējis izmantot. Ka tā nebij izmantošana, pierāda jau tas, ka viņš pats vēl pēc tam bij draudzīgs pret mani. Un visā vēlākā laikā es nekā cita neesmu darījis, kā tikai savu politisko darbu, ar to pašu veco nolūku: s. d-ai, progresam, tautai par labu, cik es saprotu. - Kad viņš man uzbrūk tagad, kur man pašlaik jāatvaira uzbrukumi no Jansona draugu puses, kad sauc pie izmeklēšanas ne Jansonu, bet mani (kam par to ir jau paziņots), tad es to izskaidroju tikai ar Jankava sarūgtinājumu no garām polemikām. Viņš grib publicēt izrautus gabalus no manām vēstulēm, kur es asi kritizējis s. d-u. Lai Jankavs to dara. Es s. d-u. esmu asi kritizējis vienmēr arī citādos veidos, arī pozitīvos darbos, viņas labā, viņu tālāk vezdams. Tagad to vēstuļu publicēšanu pieprasa arī Ā[rzemju] k[omiteja], un, kaut gan es gribētu s. d. saudzēt (sevišķi tagadējā, priekš viņas grūtā brīdī), tomēr es tagad tās publicēšu. Viņš var uz laiku darīt nepatikšanas partijai un man, celdams augšā mūsu domstarpības, bet nopietni kaitēt lielai partijai, kāda ir s. d-ja, un vēl lielākam pasaules uzskatam, kāds ir sociālisms, to viņš nespēj. Un arī es ceru izturēt uzbrukumus, visādā ziņā tādi spaidi negrozīs manus uzskatus, jo īstenībā jau pret mani sūta kā stiprāko pretnieku mani pašu, un es gan sapratīšos ar savu pagātni, jo neesmu to un sevi tā noliedzis kā Jankavs savu pagātni. - Varbūt arī Jankavs kādreiz atminēs savu pagātni un varbūt pat pie tās atgriezīsies.
Paliec nu vesels.
                                                                                            Tavs [paraksts].

455.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada 28. jūlijā

Mīļais draugs!

Es nekad neesmu Deglavam teicis, .ka gribu viņu uzaicināt sev par palīgu U. B. Nedz arī viņš man jel kad izteicis tādu vēlējumu. Es līdz ar šo rakstu viņam pieprasu izskaidrojumu par tādu dīvainu stāstījumu Tev. Vispār jau tādas domas vien ir muļķīgas: kāda tad man vajga palīga pie U. B.? Ko tad tāds palīgs lai darītu? Literatūru es pats pārzinu un jau nu visādā ziņā labāk par Deglavu. Iekš kā tad pastāvēs tas, ka viņš būs visa darītājs? Viss tas ir tik pilnīgi nesaprotami, ka brīnums vien. Bet viens man jāsaka Tev: kad Tu jau ziemu dzirdēji tādu aplamību, kādēļ tad Tu man tūliņ par to neziņoji? Tu taču esi man draugs, un drauga pirmais pienākums ir visu teikt savam draugam; neticēt nekādas neslavas, bet pirms apjautāties pie paša drauga. Es jau nevaru zināt, kādas visādas baumas iet apkārt par mani, kā veikalnieki grib iedzīvoties uz mūsu rēķina, kā grib mūs paķert. Kad Raņķis uzstājās pret Tevi, es abas reizes aizstāvēju Tevi un neklausījos uz baumām. Kad Tu būtu man tūliņ teicis par Deglava stāstu, tad būtu arī sev aiztaupījis veltas šaubas par mani. Bet; kad Tu nu reiz biji pats pārliecinājies par baumu nepatiesību un nodevis man U. B. redakciju - bez kā es būtu Tevi pēc tā lūdzis -, kādēļ tad Tu nu atkal sāc šaubīties? Tādēļ vien, ka es Tev atbildēju uz vēstuli drusku vēlāk, nekā Tu vēlējies! Vai tiešām vienas vēstules mazs nokavējums (jo es uz viņu esmu jau atbildējis kopš trim dienām) sver tik smagi, ka Tu sāc atkal ticēt baumām, par kuru pareizību Tu pie manis neesi apjautājies? Vai draudzības saites ir tik vārgas kā zirnekļa audums, ka tāds mazs krislītis rauj viņas jau pušu? - Šo pašu nokavējumu es Tev jau izskaidroju, un Tu viņu zināji arī pats no avīzēm: pie manis bij atbraukuši J[aunā] teātra divi direktori un dekorators, un mēs stipri strādājām divas nedēļas. - Ievēro arī to, ka ļoti vēlu atnāca «Hanzas» rokrakstu sūtījums un ka es metos ar lielu sparu uz to lasīšanu; jo man likās svarīgāki, ka laikā nonāks drukātavā rokraksti nekā vēstule Tev. Neņem aiz tā iemesla ļaunā, ka vēstule Tev ir daudz īsāka par piezīmēm par pašu U. B. Es darbu vienmēr skaitu svarīgāku nekā personu un viņas ērtības. Es redzēju, ka Tu pats arī sevi netaupi darba dēļ, un, kad es nu arī tā daru, tad Tu uzreiz sāc šaubīties. Ievēro arī vēl to, ka man divi termiņa darbi - lugas, ka man arī reizē jāved polemika. Ievēro, ka es neesmu īsti vesels. Nu, negribu Tev vairāk neko teikt, jo negribu Tevi uztraukt. Es jau labi saprotu, ka Tu tā varēji domāt un rakstīt arī tikai aiz savas neveselības: Tu neesi atpūties un esi ticis nervozs. Tev būtu vēl jāpaliek Ķemeros. Tev būtu ilgāk jāstāv mierā, jāraksta «Kasp[ars] un Biruta», un tad Tavs gara stāvoklis taptu atkal dzīves priecīgs un Tu neuztrauktos par niekiem. Bet nu zini vienu par visām reizēm, ka es esmu un palieku Tavs draugs, ka Tev jāsaka man, kad ko uztraucošu vai nelabu dzirdi, es visu izskaidrošu, un es palīdzēšu, cik varēdams. Palīga U. B. nevajga nekāda, un Tu jau esi vairāk nekā mans palīgs, jo Tu esi pats U. B. saimnieks. - Tev arī nebūs turēt mani par muļķi vai šaursirdi, kas ar neuzticību skatās uz U. B. tādēļ, ka tai šimbrīžam neiet spīdoši. No kuras lietas es esmu atkāpies tādēļ, ka viņa neiet spoži? Un vai mans stāvoklis tagad nebūtu spožāks, kad es būtu atkāpies no nepraktiskām idejām? Es no U. B. redakcijas tagad, kad U. B. iet vājāk, nekādā ziņā neatteikšos, kamēr Tu pats mani gribēsi. Kad Tu manis negribi par redaktoru, es aizeju to pašu acumirkli. Atteikties es varu gan ne no redakcijas, bet gan no algas par redakciju, un to es daru, kamēr Tev neies labāk. Nu Tu zini, kā ir, un nu neuztraucies vairs. - Un nu vēl par darbu vai veikalu, kas mums abiem tas svarīgākais: tas uz sevišķas lapiņas.

Uz atsevišķas lapas rakstīts:

Veikala piezīmes

1) Rokrakstu nokavēšanās notika ne aiz manas, bet aiz drukātavas vainas: drukātava nebij zinājusi, ka iešūtās pakas iet caur muitu daudz ilgāk par vienkāršiem pasta (manuskripti) sūtījumiem, - iet pat līdz 2 nedēļām! To lai drukātava turpmāk ievēro!
2) Rakstniekus, kuri dabūjuši avansus, es ievērošu pie darbu izdalīšanas.
3) Lai rakstnieki raksta kritikas, esmu pats Tev licis priekšā pēdējā vēstulē.
4) Lai Jansons tulko [2 nesalasāmi vārdi] minētos darbus. Bet tad zinātnes arī uz laiku pietiek.
5) Ar Jansonu un Bērziņu mēs stāvam pašlaik polemikā; viņiem tādēļ būs grūti rakstīt man, lai tad raksta Tev, un Tu man atsūti.
Jā, vēl 6) «Kop[otus] tulkojumus» neturpini vairs, kad publika tos nepērk. Vēl tik tālu nau mūsu kultūra.
Vai Tev rakstīt garas veikala piezīmes, jeb vai Tev viņas nau no svara? - Čeku 355 r. saņēmu ar daudz paldies. Norēķinā strīpo tos 30 rbļ., kurus Tu esi uzlicis kā % no parāda. Es jau neesmu naudas aizdevējs Tev. Un nu šoreiz lai paliek. Es rakstu lielākā steigā un nevaļā, darbi līdz pilnai galvai. Esi sveiks, atkopies un neuztraucies, tad būs viss labi.
                                                                Tavs [paraksts].

28. 7. 13.

456.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada 29. jūlijā

Mīļo brāli, atraksti man tūliņ, kas tas ir par pārpratumu, ko Tu esot runājis ar Gulbi par viņa Universālbibliotēku. Kad es būšot tai par redaktoru, tad es aicināšot Tevi par palīgu un Tu būšot visa darītājs. Uz ko tas zīmējas? Jo es Tev nekad tamlīdzīga neesmu rakstījis un arī no Tevis neesmu saņēmis tāda apgalvojuma. Es nemaz nevaru iedomāties, kā tādas baumas cēlušās un ko Tu patiesībā esi teicis. Bet redz, kā baumas rodas no tukša un tomēr dara iespaidu, tā man tagad arī nepatikšanas no tā. Esi tik labs un atraksti tūliņ, lai es varu izklīdināt tos pārpratumus. Tu to esot teicis šo ziemu. Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts no [paraksts].

457.

A KIRHENŠTEINAM
Kastaņolā 1913. gada 29. jūlijā

Mīļais draugs, varbūt iznāk tā? Es braucu 1. augustā uz Cīrihu, kur Asp[azija] paliks ilgāk, bet es varbūt līdz 10. augustam. Tad vai nu tiksimies, kad Jūs braucat uz Davosu, vai es aizbraucu taisni pie Jums uz Thunu, kad to var izdarīt vienā divās dienās un ar mazu maksu. Varbūt braucam abi. Bet visādā ziņā nu ir taču izredze uz tikšanos. Tūliņ 15. aug. man jāsāk atkal strādāt.
                                                Sirsnīgi sveiki. [Paraksts.]

458.

H. ASARAM
Kastaņolā 1913. gada jūlija beigās

Carissimo, sūtam Jums sirsnīgus sveicienus visi kopā, Mierlauku palaižot mājās. Drīz braucam arī mēs uz Cīrihu. Tad rakstīšu Jums arī garāki. Mana adrese paliek vēl šepat. Daudz mīļu, sirsnīgu labdienu.
                                                                                                                [Paraksts.]

Kopš 1. jūlija nesaņemu «D[ienas] L[apu]» un nezinu, ko labu darāt.
                                                                                                                [Paraksts.]

459.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada jūlijā

Mans mīļais, dārgais draugs, Tu neesi pietiekoši atpūties miesīgi, tādēļ Tavs nospiestais gara stāvoklis. Es Tev katru reiz rakstu, lai Tu atpūties, dari to, mīļais, labais, taupies, taupies, tas kapitāls, kas atmaksāsies. Es tādu drūmumu pats labi pazīstu. Agrāk es briesmīgi no tā cietu, tagad mazāk, kaut gan strādāju daudz. Man palīdzēja ārstēšanās Cīrihā. Un pēc oktobra mēneša gribu arī vēl atpūsties. Dari Tu arī tā. Tas ir viens, miesīgs līdzeklis. Otris, garīgs, ir - sava paša oriģināldarbi. Raksti «Kasparu un Birutu». Ja Tavs drūmums būs panācis, ka Tu atkal pieskarsies savai drāmai, tad viņš būs Tevi svētījis. Iznāks labi, būs liela traģēdija. - Par kara gājienu no Raņķa puses daudz nebēdā. Es jau rakstīju, un vairāki biedri gādās, ka uzbrukumi U. B. neatkārtojas. - Par labām ziņām, ko Tu man raksti, daudz paldies. - «Jāzeps» būs gatavs apm. 1. oktobrī (j. stila). - Man pašlaik viesi no Jaunā teātra, un mēs stipri [kavējam?] 2 nedēļas. Es diezgan noguris un šoreiz nerakstīju vairāk. - Atpūties un ārstējies, neaizmirsti! - Še klāt par veikalu uz atsevišķām lapiņām. Paglabā tās, lai vēlāk varētu būt pie rokas, kad es uz tām atsaucos. - Piekodini «Hanzas» sekretāram, lai man vienmēr ātri atbild. Esi vesels, turies spēkā, raksti savu lugu, - daudz mīļu, mīļu labdienu.
                                                                                                [Paraksts.]

460.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada jūlijā

Pāris praktiskas piezīmes U. B. - sludini arī lētāki mazākā apmērā, neuzskaitot visas grāmatas. Ievāc ziņas no Zeltiņa u. c., kādas U. B. grāmatas vairāk gājušas. Labi būtu, ja par visu grāmatu pirkšanu pa gadiem vestu statistiku. - Tev tas palīdzētu ļoti pie grāmatu izvēles.

461.

P. DAUGEM
Cīrihē 1913. gada 4. augustā

Mans mīļais, dārgais, rakstu tikai šo mazo kartiņu, kaut gan vajadzētu Tev daudz, daudz teikt pēc Tavas tik sirsnīgās, dziļās vēstules, kura man tik labi darīja. Bet esmu pašlaik diezgan noguris un nevesels; atbraucu uz Cīrihu drusku paārstēties, tūliņ jau jāiet atkal pie steidzīga termiņa darba. Tikai nezinu, vai jel maz spēšu to veikt. Tu esi jau tik laimīgs, ka vari drusku atpūsties, es vēl neesmu tik tāļi. Kā man gribētos arī būt Tavā miera mājiņā! Un sākt savu darbu, jo līdz šim tikai es kratu nost vecos nerakstītos darbus un pagātni. Skaisti, ka Tu atkal sāc celt gaismā savus iemīļotos filozofus, sniegdams tos tautai. Lai nu Tev šoreiz sekmējas labāk nekā ar Dīcgena darbiem! «Domās» raksti gan par Müller-Lyer idejām, lai arī mums kas tiek. - Tu ļoti mīļi un pareizi saki par «Gals un sāk[ums]»; man no lielākas intereses būs dzirdēt Tavu spriedumu, kad būsi vairāk ielasījies, - tur tiešām liels manas dzīves gabals. - Jansona lietā mans uzskats pilnīgi tāds kā Tavs. Paliec mīļi, sirsnīgi skūpstīts no Tava [paraksts].

Atklātnes malā rakstīts:
Sirsnīgi sveicieni no mums abiem Tavai mīļai kundzei.
Sveiks!

462.

A. GULBIM
Cīrihē 1913. gada 4. augustā

Mīļais draugs, saņēmu Tavu kartiņu tikai šodien, jo esmu atbraucis uz Cīrihu paārstēties. Ilgi gan laikam nebūs, varbūt 10 dienas, jo priekšā ir īsa termiņa darbi. 28. jūl[ijā] rakstīju Tev garāku vēstuli; adresēju uz «Hanzu». - J. Buševics man raksta (Tev viņš arī par to esot rakstījis), ka «Kosmoss» prasot par autora tiesībām (Weltschöpfung) 40 markas, jāņemot arī viņu klišejas. Es domāju, vajadzētu to pieņemt. Varbūt varētu pat stāties tuvākos sakaros ar «Kosmosu», ir krietna biedrība. Tad varētu dibināt ko līdzīgu pie mums, un arī iznāktu lētāk. Viens tik jāapdomā, ka zinātniskas grāmatas maz pērk, viņas jāuzskata U. B-ai tikai kā reklāma. - Kritiku un referātus par U. B. varēs ierīkot, bet paliek vēl tas, ka publika maz vairs klausās uz kritiku, kura tik ilgi ir kompromitējusies. Statistika par «Induli» ļoti zīmīga, jo «Indulim» labu kritiku netrūka, kamēr «Gals un sāk[ums]» bij bez kritikas, un tomēr «I[ndulis]» negāja, bet «G. u. sāk.» iet. Sveiks! [Paraksts.]

463.

A. GULBIM
Cīrihē 1913. gada 5. augustā

Mīļais draugs, «Stepju karalis Līrs» ir jau izsūtīts. Tāpat Plūdoņa «Vācu lirika». Farina stāsts labs un paraugs no itāliešu valodas, no kuras maz vai nemaz nau bijis. Renesanses noveles arī sūtīšu, bet tur dažas būs jāstrīpo; tādēļ vēlāk. - Tālākie rokraksti man nau vēl atsūtīti no «Hanzas»; pielūko, ka tie tiktu izsūtīti laikā! kā vienkārši manuskriptu sūtījumi, kas iet ātrāk. «Kop[otus] tulkojumus» nepārdrukā, tad nepērk. Jeb, kad Tu negribi, tad drukā tikai 50-100 eksemplāros. Bet labāk būtu nobeigt. Papīru var izlietot citur, piemēram, «Jāzepam» vajdzēs u. c. - Par sēriju sastādījumu augustam un tālākiem mēnešiem paziņo man, - sastādījumu izdari Tu, bet man jābūt orientētam. - Paārstējies nu vēl Rīgā vai jūrmalā pirms braukšanas darbā. Pastāsti, kā iet ar «Kasp[aru] un B[irutu]». Sirsnīgs sveiciens.

464.

A. DEGLAVAM
Cīrihē 1913. gada 6. augustā

Mīļo brāli, saņēmu Tavu kartiņu un redzu, ka Tu pats prasi skaidrību no manis. Man Gulbis atrakstīja to, ko es Tev paziņoju, lūgdams Tevi, lai Tu man paskaidro. Kādu skaidrību lai es dodu Tev? Vairāk es nekā nezinu nekā to, ko Gulbis raksta. Man še Cīrihā viņa vēstules nau līdzi, citādi es Tev vārdu pa vārdam norakstītu, ko viņš saka. Atkārtošu tāpat un no atmiņas: Šoziem sarunā ar Gulbi Tu esot teicis, ka tad, kad viņš nodošot man U. Bibliotēkas redakciju, visu darbu darītājs būšot Tu un visa U. B-a nākšot Tavās rokās. To Gulbis ņēmis ļaunā, jo viņš esot U. B. nodibinājis, tā esot viņam pieaugusi stipri pie sirds un viņš nevienam to negribot atdot. Tādēļ, ka Tu tā teicis, viņš neesot man nodevis redakciju ziemā, bet tikai tagad, kad pārliecinājies, ka man neesot ļauni nolūki. - Tu prasi, kādas man nepatikšanas cēlušās caur to? - Nu, tādas, ka es tieku nepareizā stāvoklī pret Gulbi, it kā es gribētu viņam atņemt viņa U. B. - Tu prasi, kādi pārpratumi? Tādi, ka Tu taču nevari būt tā runājis uz Gulbi, jo Tevis un manis starpā nekad nau pastāvējis tāds plāns Gulbim atņemt U. B. vadību. Tur,. pēc manām domām, vajga būt kādam pārpratumam; Gulbis kaut kādu Tavu vārdu būs citādi sapratis, nekā Tu domājis, t. i., būs pārpratis. Un es nu gribēju zināt, ko Tu īstenībā esi viņam teicis, lai es varētu Gulbim šo pārpratumu noskaidrot. Es Tev rakstīju labā nolūkā, bet Tu, kā lasu, esi dusmīgs. Atraksti nu tagad kādu labu vārdu izskaidrojumam. Un. paliec mīļi sveicināts un skūpstīts.
                                                                                                    [Paraksts.]

Cīrihā 6. 8. 13.

465.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Cīrihē 1913. gada 21. augustā

Mīļais draugs, daudz paldies par sūtījumu, kuru pareizi saņēmu. - Kopoti raksti iznākuši skaisti, tikai baidos, vai nau par dārgu. Sludināt vajadzētu vēl vairāk. Nau arī vēl pietiekoši aizrādījumu laikrakstos. - Nosūtu reizē karti priekš Kraujas, še man nau viņa adreses. Lūdzu nosūtīt. - Atrakstat kādas rindiņas, kā Jums klājas. Mēs veseļojamies šimbrīžam Cīrihā. Daudz [teksta bojājums]

Atklātnes malā rakstīts:
Vai negribat izdot Mihelsona, dzejas?

466.

A. DEGLAVAM
Cīrihē 1913. gada 25. augustā

Mīļo brāli, še būs priekš «Ausekļa kalendāra». - Tava plašā un pamatīgā vēstule lietu ar Gulbi pilnīgi noskaidro. Pēc tādas lietas gaitas gluži nesaprotami, kur viņš ņēmis tādu izdomājumu?! Viņš laikam daudz ļauna dzīvē pieredzējis un visus tura aizdomās arī par niekiem; baidās par sevi, ka viņu neaizskārtu, un no bailēm nemana, ka pats citus aizskar. Man ļoti žēl, ka Tev iznāca tādas nepatikšanas, bet nevarēju neko citu darīt, vajadzēja Tev teikt; slēpjot Tev, būtu varējis iznākt vēl nepatīkamāk. Labi, ka Tu nu ar viņu izrunājies pats. - Kad pārbraukšu mājās, Castagnolā, aizsūtīšu Tev norakstu no viņa vēstules, kas palikusi tur. - Mēs abi vēl esam še un veseļojamies; es drīz braucu atpakaļ uz Castagnolu. Paliekat no mums mīļi sveicināti un skūpstīti, Tavs [paraksts].

467.

ASPAZIJAI
Lugāno 1913. gada 31. augastā

Te nu es esmu, mīļo zelta graudiņ, sveiks, vesels kā runcis pēc kaušanas. Pārbraucu labi, t. i., snauzdams, uzmodos no šejienes karstuma. Kā nu Tev iet, mīļo sirdsdraudziņ? Kad Tu nebūtu par daudz nokreņķējies. Atsūti pirmdien mantiņas, labi izgulies, un tad jau ies atkal. Atraksti, kāds bij cālīts vakzālē. Atsūti mūsu rēķinus. Rīt no rītus eju uz banku - Tavus papīrus sakārtot. Rakstu šo Lugānā, lai Tu vēl rītā dabūtu. Lido, sirdsdārgumiņ, lido.

468.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 1. septembrī

1. 9. 13. Manu mīļo zelta pūkiņ, dabūju Tavu kartiņu, bet aizlijušu; visu laiku bija sauss, vakar vēl 20° ap 6 vakarā, un nu līst, silts gan ir, 18°. Nodevu bankai, lai pērk Tev Lozannas papīrus. Nokusu no gājiena un nekā nepastrādāju, tikai smagi pieēdos. Pārgrozības te tādas, ka trams maksā nu 15 santīmu par braucienu; un man par pasta kastīti jāmaksā, kaut gan es nebiju nemaz mājā; tas tādēļ, ka atslēgas nebiju atdevis. Pie Tevis ir divas atslēgas ar zīmi: 6000, redzēju kādā mazā kastītē. Atsūti tās tūliņ, pielikdama pie vēstules kuvērā. - Tavu kartiņu ar Jāzepiņu dabūju šorīt no rīta. Aizsūtīju Tev «Druvu». Met vien iekšā pie Lindi, neskrej tik tāli uz bāni, saslapēsi kajiņas. Lido, pūkiņ, lido.

469.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 2. septembrī

2. 9. 13. Manu mīļo diminiņ, saņēmu jau šorīt čumu ar visām mantiņām, bet tik tagad izkrāmēju un noliku savā vietā; arī aizgāja labs laiks - visa priekšpusdiena. Izmeklēju vēl pantiņus Dombrovskim, negribas taisīt jaunus. Pēcpusdien tad strādāju, nosūtīšu «Laivenieku». - Te klāt pielikts arī lakatiņš, kurš atradās bufetē! - Sveiciens no Resnevic. - Rēķins Tev ir liels, bet man vēl lielāks - 345 fr.! - Tu man esi ļoti lēti rēķinājusi: piens bija man vien; mancia dosi meitai 2-50, braucieni, u. t.t., tātad palieku Tev parādā pilnus 60 fr. - Vai aizsūtīt? - Tad vēl pieliksi klāt, cik būs, ja pirksi orologio par 7-10 fr. - Atbildi, kuru pantiņu lai ņemu priekš Dombrovska, vai no šiem, vai citu? Un kādu Tu pati ņem. - Par Līvu jau rakstīju. Vai Tu varēsi mašīnu ņemt nost? Vai nau jau puslīdz solīta, kad dosi Līvam (bet ne agrāk kā oktobrī, kad viņam vajga), vai tad sūtīt Tev turp tos 50 fr.? - Atsūti man pasta kastītes (6000) atslēdziņas, pieliekot klāt vēstulei. - Vai dakteriene varbūt nebrauc aiz naudas trūkuma? Tad vajdzētu taču viņai dot par abiem līdz 100 fr. - Vai Tu Lidijai rakstīji; kad viņas vēstule ir samierinoša (es aizmirsu izlasīt), tad raksti. - Vakar sastrādāju pie «Laivenieka» 6 stundas, bet beidzu arī. - Čumiņu saņēmu un iet jau šodien Tev atpakaļ. Jāglābj tā nabaga mādziņa. Turies, sirsniņ, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Pie Ellenbogen vari arī neiet, varbūt Tava saimniece būs lētāka. Lido, lido.

470.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 2. septembrī

Mīļo sirdsdārgumiņ, rakstu, Tavas kartiņas vēl nedabūjis. Vakar biju noguris un izskatīju tik cauri «Laivenieka» 2. cēlienu. Šodien gribu pabeigt un nosūtīt. Nekādu jaunu ziņu vēl neesmu ievācis no Līnas. Vecenei tikai ejot labi ar uovam un pomidoriem. Vakar Lugānā nopirku labus ābolus, 40 sant. kils, toties bumbieri slikti. - Lietus pārstāja vakar, jauks un silts; un forestieru pilns. - Dabūju Tavu skaisto kartiņu. Bankas lieta jau gatava, šodien atbilde no bankas, pietiek naudas. - Tātad 50 fr. palieku Tev parādā. Līvam vajga naudas tikai oktobrī; lai pats prasa. - Kartiņas abas saņēmu no rītiem. - Karti no Resvenic aizsūtīšu rīt. Lido, mīļo sirdsiniņ, lido.

471.

R. EGLEM
Kastaņolā 1913. gada 3. septembrī

A. cien. kungs! V. H[aufa] pasakas jau aizsūtītas uz Rīgu drukātavā, kad nāks klajā, nezinu vēl. - Izdod 2 daļās pa 2 Nr katrā. - Katra pasaka sāksies ar jaunu lappusi. - Virsraksta lietā Jums taisnība: «V. H[auf]a pasakas». Vai: V. H[aufs]. «Pasakas». «No» nau tik labi. - Laba Jums valoda, bet neapmierinājaties - jāpapildinājas arvien. Predikāts vēl bieži teikuma galā, kur nau viņa vieta; ir daži provinciālismi un vecmodības: ir «mēs», bet ne «mūsi» (ir gan «mūsējie»), akuzatīvs «mūs», nevis «mūsus». - Jā, tulkošana arī savas valodas izprašanas līdzeklis. - Romantiķi visi grūti tulkojami: samērā vieglāk noveles no Arnima (Tolle Inv[alide]), Brentano (G. H. G., bet tā atkal pasaka), Tieka (Aufruhr i. d. Cevennen). - Nabla «Nart» nepazīstu; neder tikai pornogrāfija. - Halbe «Jugend» ir uzvests, bet, vai tulkojums pietiekošs, nezinu. Pārliecinājaties. No Rozegera ļoti daudz tulkots. Andrejeva «7 pakārtie» arī tulkots. G. Kelleri derētu tulkot, tāpat K. F. Meyer. Es cerēju, ka no Jums attīstīsies mākslinieks tulkotājs, bet liela steigšanās tur kaitēs. Arī viegli ņemt māksl[iniecisko] tulkoš[anu] nevar. Vai Jums nau kāda cita ienesīgāka maizes darba? Tulkošana maz atmaksājas, un U. B. nevar daudz uzņemt. Vai Jums, tik jaunam, jau jāpelna maize? Un slims Jūs arī esat? - Es no Jums vienmēr labprāt uzņemšu darbus. Paliekat drīz vesels un esat sirsnīgi sveicināts. [Paraksts.]

472.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada 3. septembrī

Mīļais draugs! No «Hanzas» nupat saņemu atbildes par Unoldu (nau visai vērtīga grāmata, maz pirks; bet, kad Tu biji uzdevis tulkot,. tad lai drukā, tikai vēlāk, pēc jaungada, kad redz, kā gājis ar tirgu); «Nozieg[ums] u[n] sods» - aizrakstīju tulkotājam, lai tulko otrreiz (es biju gribējis lētumu ar vecā tulkojuma pārdrukāšanu); kad K. H. ir Tev valodas labotājs, lai paliek; man visu labot būtu pārāk liels darbs, es tik noteikšu, vai valoda nau pārāk slikta. - Verharns Virzas tulkojumā esot pie Tevis. Labi, ka pats lasi. Man še ir Štrāla «Евген[ий] Онегин», diezgan nepietiekoši tulkots, bet metriskā un atskaņotā tulkojumā jau svešs nevar neko labot. Gandrīz vienāda labuma ar Akuratera tulkojumu, tātad būs jāuzņem. Saki, kāds Tavs uzskats par Štrālu, un varbūt, kādi sakari. - Jauns iesācējs Mihelsons atsūtījis caur Zeltiņu savas dzejas. Tev daži ir bijuši iesācēji, varētu arī šo. Kaut gan vispār es negribētu U. B. dot iesācējam. Par K. H.. piemirsu teikt; lai viņš nelasa Buševica darbus, - B[uševics] ir vecs rakstnieks, un lai pats atbild par savu valodu (ir laba). B. liek arī jautāt, vai no «Kosmosa» ņemsi klišejas viņa darbam? Citādi honorārs «Kosmosam» augstāks. - Ko domā darīt ar manu jauno lugu «Pūt, vējiņi!»? Vai drukāsi pats? Jeb vai Tavs veikals aizņemts? Oktobrī jau nāks «Jāzeps»; vai divas grāmatas reizē nekaitēs? Kad gribi pats apgādāt «Pūt, vējiņu», tad atraksti tūlīt pēc šīs karts saņemšanas, jo viņa jau stāv gatava un jau septembrī vai oktobrī taps uzvesta. Labi būtu, ja reizē būtu jau drukāts. - Kad Tev atliek laika, atbildi visā īsumā arī par citiem jautājumiem, par kuriem agrāk rakstīju - par tehniskiem U. B. jautājumiem. - Ar Degl[avu] būs Tev jāsalīgst, viņš ņēmis ļoti ļaunā Tavas aizdomas par viņu; nekā tāda šis neesot teicis.
Vai Tu esi cik necik atpūties? Vai pie «Kaspara un Birutas» domā un strādā?
Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu, Tavs [paraksts].

Atklātnes malā rakstīts:
Austriņš tulk[ojis] Брюсова noveles U. B., labi neder: ir pornogrāfiskas. - No maniem tulkoj[umiem] netaisi novilkumus, kas par labumu, kad veikalam tikai zaudējumi ceļas. Sveiks! Exp. A. Naglin, Suisse, Castagaola.

473.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada 4. septembrī

Dārgais draugs, vakar aizrakstīju Tev karti un šodien saņēmu Tavu vēstuli. Bet, tā kā vēstules iet 4-5 dienas, tad rakstīju un rakstu arī šo uz Kijevu. And[rejam] Upītim rakstīšu. - Es nedošu tulkot tiem, kam Tu nevēli, bet nu es nevaru salasīt to vārdu - vai Kroderis? Atraksti to ar mašīnu. - Austriņa tulkotie Брюсов stāsti ir visi pornogrāfiski, man kauns viņus uzņemt. Ko darīt? Vispār man domāt, mums būtu jāturas pie Reclama U. B. virziena: tur arī neuzņem neko pornogrāfisku. U. B. ir priekš tautas. Un pornogrāfisku beletristiku jau izdod citi. Arī Tu pats vari to izdot, bet labāk ne U. B. - Tev jau rakstīju, ka viena luga gatava; tātad es to nosūtīšu «Hanzai». Drukāt tikai 2000 eks. - Jā, nedrukā novilkumus no maniem tulkojumiem, zaudējums vien ir. To es negribu. - Brošūru par J[ankavu] tagad nelaidīšu. Tu mani pārliecināji. - Ar sēriju iekārtojumu esmu mierā. - «Kurp eji?» nedrukāt, Dermaņa Darvinu nesūtīt man, rakstīju jau «Hanzai». - Manai lugai «Pūt, vējiņi!» ir 2500 panti, gandrīz uz pusi mazāk par «Induli», laikam 6 loksnes. - Laikam nu būs viss. - Ļoti priecājos, ka Tu atkal strādā pie «Kasp[ara] un Birutas». Daudz mīļu sveicienu.

474.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 4. septembrī

Manu mīļo zelta ziediņ, Tavu skaisto kartiņu nu atbildu jau šovakar, lai Tu rīt rītā dabon. Man bieži tā gadījies, ka vienā dienā iznāk divas kartiņas no manis. Lido. Čoms ir še dabūts un Tev aizsūtīts, un nu jau arī Tu būsi viņu dabūjusi. Man liekas, es biju tūliņ atbildējis par saņemšanu. Kad jau nu esi tik daudz uzrakstījusi tām sievietēm, tad nobeidz arī. Tev jau miera citādi nebūs. Iztaisīt grāmatu no Taviem artiķeļiem par sievietēm ir ļoti labi, un Univ. Bibliotēkā to nodrukāsim. Kādēļ lai es kautrējos uzņemt labu grāmatu tādēļ vien, ka viņa Tava. Es to muļķību agrāk darīju, un izrādījās, ka ir muļķība neuzņemt: «Uz priekšu būšu gudrāks», kā teica Kūlis. - Kā Tev izgāja ar mādziņu? Vai izgāja? Laikam gan viss labi, ka Tu neraksti. Ļoti labi, ka nu 2 naktis bez pulvera guli. Lido, sirdsiniņ, lido.

475.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 6. septembrī

Mīļo sirdsdvēselīt, dabūju kartiņas līdz ar atslēdziņu; atslēdziņu sūtīšu atpakaļ, nau īstā, kartiņas īstas, lai nu viens sievišķis pliks, citas jo vairāk apģērbtas. Ņem vienu istabu, es jau varu palikt pie Lindi, kad atbraucu; ko velti maksāsi divkārt. - Es zinu, ka par čomiņu prasīji tik aiz rūpības, bet Tev jau viņa vajdzēs, kad brauksi uz Lozannu, - tā es domāju sūtīdams. Un naudu arī tik tādēļ būtu sūtījis, ka Tev atliks maz, kad varbūt šo dosi dakterienei un Līvam. Lido, nau [bosiņ?]. - Dombrovskim nevarēšu nemaz sūtīt: man atsūta 70 vīri protestu pret mani, arī dēļ apsveikuma Āronam. - Plātess izdevis otrreiz Tavu «Quo vadis?», pieprasi, lai samaksā honorāru, kā Gulbis, pa 15 rbļ. par loksni. Atpūties labi, mīļo sirdsdārgumiņ, lido.

Atklātnes malās rakstīts:
Brauc vien šurp, sirsniņ, mani Tu tagad netraucēsi. Kad ne Lilija, tad es brauktu pie Tevis. Lido. Lido.

476.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 6. septembrī

Manu mīļo, dārgo vientulīt, varbūt Tu pārej uz kādu istabu augšstāvā, lai nebūtu pa naktīm jābaidās? Pa vakariem ej vairāk uz kiniem un koncertiem, ņem līdzi, kad baidies, Paulīni vai kādu no kolonijas vīriešiem; aicini tos pie sevis pa garajiem vakariem, būs Tev ko pasmieties un nepiepūlēsi actiņas. Kad citādi nevari, brauc šurp; tagad Tu mani netraucēsi, jo notiek ar mūsu kopēju ziņu. Kad Lilija atbrauc, vari atkal braukt uz Cīrihu; mantas atstāj pie Stachler saimnieces. Vienīgais nelabums, ka nogursi no diviem braukumiem. Biļeti ņem retour. - Man nau tik labi braukt, jo Lilija traucēs. - Dombrovska dēļ es rakstīšu Kreicberģim un aizsūtīšu Tev. Tavs pantiņš skaists, bet par daudz. Labāk pataupi to citai reizei un raksti kādu savu citātu. - Šrepferiete varbūt arī nau ļauni domājusi; Tu esi nervoza. Tu taču viņai uztici savas mantas, ne viņa Tev. Bet nekreņķējies, mīļo dvēselīt, tā sieva par mazu priekš tā. - Lidijai raksti. Pusdienām neskopojies. Nebēdā, nebēdā, mīļais draugs, sirdsiniņ, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Atslēdziņu 6000 atradu. Lido.

477.

A. GULBIM.
Kastaņolā 1913. gada 6. septembrī

Mīļais draugs! Rakstu Tev atkal, jo par veikalu jāsazinās uz ātrāko. Divas kartis nupat arī adresēju uz Kijevu, būsi laikam nupat; saņēmis. 1) Andr[ejam] Upītim aizrakstīju, uzaicinādams to kā U. B. vadītājs. 2) R. Kroderim, kurš šodien atrakstīja, atbildēšu atraidoši; ka es viņu pazīstu tikai no Tavas rekomendācijas un tā nau laba. Jeb vai arī: ka nau darba. Pagaidīšu, kamēr Tu man atbildi, kā teikt. 3) Vai principiāli uzņemt pornogrāfiskus un stipri erotiskus rakstus? Tādi ir Брюсова (pornogrāfiski) un Renesanses noveles (naivas, stipri erotiskas). Tulkojuši Austriņš un Akuraters, abi parādnieki. Bet es domāju, Tev vajdzētu turēties pēc Reclama, tam nau ne Bocaccio, ne citu. Un, ja tiešām šis seksuālais laikmets nau vēl pārgājis (man liekas, jau ir beigts), tad izdod tos rakstus, bet citā izdevumā, ne U. B. Renesanses novelēm ir arī literāriska, visvairāk gan vēsturiska nozīme. Atraksti par to plašāk savas domas. - Es Брюсов'u aizsūtīju «Hanzai» ar rezolūciju: par izdošanu nolems A. Gulbja k[ungs]. 4) U. B. grāmatu tukšās beigu lappuses izlieto: grāmatu sarakstam, specializētam, un kritiku atsauksmēm par U. B. vispār un dažām grāmatām atsevišķi. Es Tev to jau rakstīju; ievēro, tas ir svarīgi. 5) Nau vajdzīgs, ka kādas lielākas grāmatas II daļa nāktu drīz pēc I daļas. 6) Plūdoņa «Vācu lirikā» izmet visus gabalus no «Zaratustra», jo tas tāpat U. B-ā ir viss izdots. Pircēji, kas pērk abas grāmatas, to ieskatīs par krāpšanu, tas nau labi, 7) Kā darīt ar atdrukājumiem? Es neesmu principiāli pretī, jo U. B. kā rezervuārā jāsatek visai tulkotai literatūrai, arī agrākai, kura tad neietu zudumā, kā Reclams arī dara. Šo U. B. raksturu nesaprot, kad prasa tikai jaunu, kliedzošu, modernu. Kaizerlinga «Viļņi» - es teicu: var drukāt, kaut gan valoda Dālei ir vāja. 8) Tu arvien prasi, lai es dodu U. B. no saviem oriģinālrakstiem. - Kā būtu ar jauno lugu «Pūt, vējiņi!»? Cik Tu vari maksāt par loksni U. B-ā? Atraksti par visiem jautājumiem, arī agrākiem, itin īsi, bet atbildi. - Cik tāli esi ar «K[asparu] un B[irutu]»? 9) Galsvorsi «Cīņa» izdota no Roziņa, - vai mums izdot arī? Ir viens cits tulkojums. 10) Izlaid katalogus kā Reclams. Sirsnīgi sveiks. Tavs [paraksts].

478.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 7. septembrī

Mīļo zelta draudziņ, gaidu nu no Tevis ziņu, ko darīsi. Vai brauksi šurp? Vai Lilija ir jau rakstījusi? Man Tavs braukums tagad būtu ļoti pa prātam, kaut arī uz īsu laiku; tikai tas, ka Tu nogursti, un krams. Vai krams ir laba zīme? Par Dombrovski rakstīju: tas pantiņš ir par daudz patētisks priekš viņa. Es rakstīšu Kreicbergam vēstuli un sūtīšu vēlāk, pēc svētkiem, kad prasīs. - To 70 vīru protestu pret mani aizsūtīšu, izlasi Skabarg[am] Mārt[iņam] un Līvam un atsūti atpakaļ. - Aizsūtīju Doriņas kartiņu. - Kā nu Tu, nabadziņ, ierīkosies ar istabu, tik nogurusi un jāmeklē. Varbūt atkal atspirgsi, jo laiks noskaidrojas. Mīļo, mīļo sirds dvēselīt, turies spirgta, lido, lido.

479.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 8. septembrī

Mīļo sirdspūkiņ, dabūju Tavas svētdienas kartiņas pirmdien rītā: mazais pūks ved dzērāju mājās un tad guļ uz kušetes. Tā labi, ka ierīkojies pa nakti savā augšistabā. Tā jau es domāju, ka Tu nebrauksi šurp. To dzīvokli pie Ellenbogen ņem vien, kad Tev patīk, pie Šrepfer iznāca jau gandrīz tā pati maksa 40+45, jo te jau pilna pansija, tātad arī rīta kafija, varbūt arī vakariņas. Tad jau 100 fr. ir vēl lēti. Ko nu vairs meklēsi, un ko velti kaulēties ap 20 fr. starpības. - Atsūti šurp tūliņ no avīžu pakas manuskriptu: Unolda: «Cilvēces mērķi un uzdevumi». Vajga sūtīt uz Rīgu. - Ja tur vēl būtu citi manuskripti, tad atsūti, arī tos.. Lido, sirdsiniņ, lido.

480.

J. KREICBERGAM
Kastaņolā 1913. gada 9. septembrī

9. 9. 13. Ļ. cien. kungs! Man par nožēlošanu jāpaziņo Jums, ka nevaru nosūtīt albuma lapiņu ar piemiņas vārdiem sirmajam Dombrovska tēvam viņa goda dienā. Partijā ir nodibinājies uzskats, kas tādu, lai arī no privātpersonas nākošu, lai arī cik pelnītu godināšanu iztulko kā nepieļaujamu politisku demonstrāciju, šāds uzskats izteikts un vēl nupat.
Es Jūs, mans kungs, lūdzu privātā kārtā izteikt manus labākos vēlējumus godāj[amam] gaviļniekam, kura lielos upurus latv[iešu] mākslas un literatūras, izglītības un labklājības labā es pilnam atzīstu un augsti cienu. Ne velti viņam par to bijis jācieš no reakcijas puses, viņš nau licis atturēties no sava apgaismības darba turpināšanas, un viņa darba augļus bauda jau tagad plašā aplokā.

481.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 10. septembrī

Mīļo sirdsdārgumiņ, šorīt nedabūju Tavu kartiņu, bet tikai Unolda paku. Nu ir arī mīļā kartiņa, vakarā. Tā jau domāju, ka Lilija neatstās Tev laika ne atpūsties. Pa šim dienām tad nestrādā vismaz nekā, lai par daudz nenogurtu. Ilgi jau nebūs, un gan jau atkal atpūtīsies; viņai, nabadzītei, jau arī gribas ar labu cilvēku redzēties un parunāties. Varbūt kopā aizbrauksit uz Lozannu un tur, pansijā, Tev būs arī atpūta. Lido, sirdspū[kiņ], lido.

482.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 10. septembri

Mīļo sirdspūkiņ, saņēmu Tavu kartiņu ar li. Nepūlies rakstīt gari, Tu jau tā nogurusi no skraidīšanas un runāšanas ar Liliju, Tev vajga kaut arī mazas atpūtas. Atsūti tādu īsiņu li kā šorīt, un tad pietiks. - Ar šo vēstuli no Eidgenössiche ej uz to banku, aiznes Bernas hipotēku kases pagaidu zīmes, kas Tev ir, un Tev dos vietā īstās, paliekošās obligācijas. - Man arī nau šoreiz ko garāk rakstīt. Lido, zelta pūkiņ, lido.
Samaksāju šodien imposta 27-75. Lido.

483.

V. DERMANIM
Kastaņolā 1913. gada 11. septembrī

11. 9. 13. Dermanim. Tavs uzskats Br[auna] lietā puslīdz tas pats vispārējais. Pret mani protests no kādiem 70 biedriem; kad tiem atbildēšu, tad lasīsi arī Tu. Bet vēl man nau laika atbildēt. Es tātad tieku uzlūkots no mūsu birokrātijas par «nevēlamu ārzemnieku», un tad nepalīdz nekāda «tuvuma apliecināšana», kā Tu saki; tas arī būtu savādi, ka tēvi apliecinātu dēliem savu tuvumu.

484.

F. CIELĒNAM
Kastaņolā 1913. gada 11. septembrī

11. 9. 13.

F. Cielēn[am]. Žēl, ka man šinī laikā nau iespējams veicināt dien[as] avīzes izdošanu, jo mana palikšana partijā top atzīta par nevēlamu - ir protests pret mani no pāri par 100 biedriem - tādēļ, ka es neesmu mierā ar «izdevēju» Jansonu un ar Ā[rzemju] k[omitejas] tagadējo birokrātiju, bet partijai tagad ir piemēroti un vajadzīgi taisni tādi «izdevēji» un birokrāti. - Nu labāk runāsim par grām[atu] izdevējiem, tie, kaut veikalnieki, tomēr ir tīrīgāki.

485.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 12. septembrī

Ak tu mīļā, nabaga, nabaga sirsniņ, nau Tev miera un atpūtas bijis arī tur vienai! Kad pārlaid Liliju, tad nebrauc uz Lozannu, bet brauc šurp: es katrā laikā ceļams. Tagad netraucēsi, mēs abi līdzi to gribam, tad var. - Par korteli. Ņem visādā ziņā to par 100 fr., es jau tā Tev tiku rakstījis; nau tas daudz, un tai Ellenbogenietei vajga arī ko pelnīt. Še līdzi arī Melngaiļa vēstule; cik zīmējas uz Skabargu vietas dēļ, tik palasi viņam priekšā. Pašu vēstuli tūliņ atsūti man atpakaļ. Günther raksta, ka nu esot nobeidzis «Induļa» tulkošanu. Vecais Džons atrakstījis, lai pieņem par tulkotāju pie Gulbja, esot atlaists no Lepska slepu. Tas nu būtu tas. Manu mīļo zelta dvēselīt, turies, turies vesels, lido.

486.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 12. septembrī

Mīļo sirdsdraudziņ, rakstu šo kartiņu tā tik priecas dēļ, kā dzimumdiennieks, jo no rītus jau aizsūtīju Tev vēstuli ar pielikumiem (Melngaiļa vēstuli atsūti tūliņ atpakaļ, jāatbild). - Vēl tas jāpiezīmē: pasaki Mārtiņam, ka Vaguls esot savu pasi dokumentu iznīcinājis; tā saka V. Siliņš, bet solās vēl likt pašam Vagulim rakstīt. - Günthers nesaka nekā par «Induli», kā patīk, bet tikai, ka iesniegšot Verlagam. - Šurp braukt Tu vari droši tādēļ, ka mēs saskaņā par to, nu es esmu arī darbā iekšā, un tad jau iet. Tikai laiks arī še apmeties aukstāks, šad tad arī palīst, pa nakti pie vaļēja loga 13°. Zini pats par sevi, vai Tu vari, mīļo sirsniņ, lido.

487.

J. GINTERAM
Kastaņolā 1913. gada 12. septembrī

12. 9. 13.

Ļoti godātais Gintera kungs! Ar lielu prieku es saņēmu Jūsu vēstuli, kurā Jūs paziņojat par «I[nduļa] un Ā[rijas]» tulkojuma pabeigšanu. Ja nu Jūs manuskriptu sūtītu uz šejieni, tas prasītu vairāk nekā nedēļu laika. Vai mums ir tik daudz laika? Ja Jūs man atsūtītu tikai mazu gabaliņu paraugam, varbūt vienu skatu, man pilnīgi pietiktu, lai par to papriecātos, bet visa luga pa to laiku jau varētu ceļot uz ārzemēm. Ja Jums būtu vairāki noraksti mašīnrakstā, tad vienu aizsūtiet tūlīt uz Berlīni un otru man, ko es tad studēšu, lai mācītos no Jums strīpojumus un grozījumus.
Es jau tūlīt sāku priecāties uz Jums kā viesi Kastaņolā. Ziemā šeit ir tiešām skaisti.

488.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 13. septembrī

Manu mīļo zelta sirdsdraudziņ, man šodien ir brīvdiena un rīt arī, kad nu Tev būs atpūta? Nepūlies tagad ar garu rakstīšanu, tikai lūko atpūsties. Un, kad redzi, ka tur Tev nau iespējams, tad brauc šurp. Bet pirms tur labi izgulies. Dari pilnīgi pēc savas vajdzības. Tikai ar partiju izdari, kā rakstīju, lai Mārtiņš un Skabarga izlasa Herm[aņa] vēstuli un Parīzes rezolūciju (vēl neesot galīgi pieņemta), un tad atsūti abas man atpakaļ. Arī Melngaiļa vēstuli. «Dzīves mērķus» saņēmu. No Lilijas bij sveiciena karts un no Silvijas. - Šodien iešu bādē. - Vai salīgi jau korteli pa 100 fr.? Dari to gan! - Gaidīju, vai pastā nedabūšu vēl kādu ziņu. «Jaunajā Dienas Lapā» slavas raksts Jansonam un uzbrukums Skalbem no A. Upīša. Tik ir. Lido, sirsniņ, lido.

489.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1913. gada 13. septembrī

Dārgais draugs, vai nebūtu taču labāk, ka es pats publicēju to brisel[iešu] vēstuli? Jūs jau tā esat ar darbu apkrauti. Es liktu vēlreiz pārrakstīt to vēstuli un savu vēstuli. Es arī varu «J[aunajā] D[ienas] L[apā]» publicēt, tā ir mana tiesība atbildēt tur, kur bij Ā[rzemju] k[omitejas] uzbrukums. Kad «D. L.» drukā pēc atraidīšanas «Dz[īves] B[alsī]», tad tā nau vairs tiesību, bet patversmes lūgšana. Jums bez visa tagad vēl ir bažas un laika tērēšana ar Arīti. Lai izšķiraties sūtīt uz Cīrihu vai Davosu, ceļa naudu es varu sūtīt. Jums bez tā arī jāsteidz savs eseju krājums U. B. Jau tagad uz nāk[amo] gadu ir paredzēti 65 raksti. Man jāsūta tur laikā, lai nāktu iekšā janvārī, citādi būs tik februārī. Es ļoti labi saprotu, ja Jūs topat pārpūlēti, bet pēc būsat brīvāki atpūtai. Sveicināt sirsnīgi savus mīļos un esat pats mīļi sveicināts.
                                                                                [Paraksts.]

490.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 14. septembrī

Mīļo zelta iniņ, labi, ka nu vari atpūsties no Lilijas, un programma uz nākamu nedēļu lai paliek, kā Tu raksti: noraksti rakstu sievietēm un - un vēl vienu mazu atsauksmi pret Upīti, ka Tavas pirmās drāmas nau Jansona «Domu» iespaidā rakstītas. Patiesībā viņas sarakstītas agrāk par «Domām», kas jau arī Upītim bija zināms no Tavu Kopoto rakstu ievada - tātad viņš ar apziņu vilto faktus par labu Jansonam (to saki). Bez tam reālisms latv[iešu] literatūrā nenāk no Jansona, bet no vācu un krievu literat[ūras] - pa daļai no Zūdermaņa. Kritiķi nekad nerada literatūru, bet literatūra kritiķus, un iespaidus literatūra dabū arī ne no kritikas, bet no literatūras citās valodās. Arī Zvārg[uļu] Edv[ards] nau atkarībā no Jansona. Pat Paļēvičs nē, bet gan no Zūdermaņa. Kamēr Tev bij «Zau[dētas] ties[ības]» uzrakstītas pirms «Goda» parādīšanās pie latviešiem. Jansonam vispār it nekāda iespaida nau uz literāriskiem darbiem; viņš tikai bija politisks feļetonists un noliedza literatūrai patstāvīgu dzīvi; arī tagad vēl apkaro visu mākslu «Dz[īves] B[alsī]». Tavas reālistiskās lugas Jansons nau ierosinājis, bet taisni Tevi uz neģēlīgāko apkarojis jau tanī pašā 1894. g. (kalendāri), kad reālisms cēlās. Visu to And. Upīts zina un tomēr raksta pretējo; bet, ja viņš, kaut gan pēc amata būdams literatūras vēsturnieks un kritiķis, to nezina, tad tas arī nau diezin cik labi. - Tā apmēram uzraksti, un labāk vēl pirms raksta par sievietēm, citādi tie mēsli ieviešas uz ilgāku laiku. Un nu par savu brīvlaiku es gribu arī piedalīties cīņā pret to reālisma reakciju, kura arvien vēl lielās par progresu un grib apturēt visu dzīvi tā politikā ar šablonismu un birokrātismu, tā literatūrā ar dogmātismu. Mēs būsim tur no sākuma vieni paši, jo ne Roberts, ne Krauja neuzdrošināsies tūliņ nākt laukā pret Jansonu, bet, kad mēs būsim rakstījuši, tad nāks pēc citi arī pakaļ - kā jau vienmēr. - Tas nu būtu tas. - Ja atradīšu, tad pielikšu še klāt arī manu vēstuli Āronam priekš partijas. - Atsūti atpakaļ arī Melngaiļa vēstuli - Tu redzi, kāds viņš jocīgs vīrs, rupjš, bet godīgs. -
Vai uzņēmi korteli par 100 fr, pie Ellenbog[enietes]? Darī tā. Es tad 1. novembrī iešu uz Cīrihu. Tur kopā atpūtīsimies, iesim uz teātri, rakstīsim to literārisko polemiku, mācīsimies un būs li. - Tagad, kad Tev iznāk labi, atbrauc šurp līdz 1. oktobrim vai kā Tev iznāk (biļete uz 45 dienām saucas Lustlahrtbillet un maksā 22 fr. 80 s.) Tikai pasaki Ellenbogenietei, kad Tu pārbrauksi, varbūt iemaksā rokas naudu. Varbūt es arī braucu agrāk par novembri. Bet arī tad li. - Dabūju tikai pirmrakstu Ārona apsveikumam, lai to izlasa vai noraksta. - Šodien rakstu 8 vēstules, tāda man tā atpūta. Lido. Manu mīļo sirdsdraudziņ, lido.

491.

A. DEGLAVAM
Kastaņolā 1913. gada 14. septembrī

Mīļo brāli! Gulbja vēstulē tie teikumi bij šādi:
«Varbūt, ka Tu esi stājies ar Deglavu sakarā un to sev par palīgu uzaicinājis. Vismaz man Deglavs ziemā ieminējās, ka tanī gadījumā, ja es redakciju atdodu pilnīgi Tavās rokās, ka tad viņš būšot visa darītājs. Šī klajā atzīšanās bij arī tam par iemeslu, ka es Tev jau ziemu visus manuskriptus neiesūtīju, jo nevienu citu palīgu Tev kā vienīgi sevi pašu es nekādā ziņā nevaru pielaist, un galīgi no šā sava sirdsbērna es [starp rindām rakstīts: tā ir Un. Bibl.] nekad neatsacīšos, - tas ir pārāk dziļi laidis saknes manā dvēselē.»
Tad tālāk iet citas lietas, bet uz šo šur tur atgriežas, tā, piem., viņš nevēlas tagad par manu redakciju atklāti minēt (to viņš vēl nau darījis līdz šim). Šī Gulbja vēstule ir rakstīta 12. jūlijā 1913. Rīgā.
No visa redzams, ka viņš rakstījis lielā uztraukumā. Es viņam aizrakstīju Tavu atbildi, bet uz to viņš nekā nau rakstījis, laikam kaunas par savu pārsteigšanos. - Ko Tu domā darīt, mīļo brāli? Es viņam ieteikšu Tev rakstīt, tikai viņš tagad ir garā ceļojumā un grūti viņu sastapt ar vēstulēm, Tev jau taisnība ir, un Tu vari justies aizskārts, bet viņš citādi nau ļauns cilvēks, un Tu varētu viņam piedot. Darbs jau U. B. būs vienmēr, un par cenu gan salīgsi, jo tagad jau es esmu U. B. redaktors un kā tāds es Tevi uzaicinu uz līdzstrādāšanu oriģināldarbos un tulkojumos. Paliec sirsnīgi sveicināts un skūpstīts no [paraksts].

Vēstules malā rakstīts:
Atraksti tūliņ, kādus darbus Tu tulkotu no jauna, «Sp[ēks] un v[iela]» arī kad nāks.

492.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 15. septembrī

Mīļo sirds pūkiņ, saņem šorīt, pirmdien, atpakaļ visas vēstules, Herm[aņa], parīz[iešu], Melng[aiļa]. Dikti li, ka Tu tā ieturēji savu termiņu. Vakar es Tev aizsūtīju darbu: rakstīt atbildi Upītim; man liekas, tas vajdzīgs Tev pašai, un pēc maniem uzzīmējumiem būs viegli Tev uzrakstīt. - Melngailim un Günthļeram] atbildu, protams, laipni. Günth. jau aizsūtīju, Melng. Tev aizsūtīšu. - G[üntheram] liku sūtīt uz Castagnolu. «Jāzepu» es laidīšu tagad - un priekš teātra vēl pēc strīpošu un labošu. Lido, sirdsiniņ, lido.

493.

E. MELNGAILIM
Kastaņolā 1913. gada 15. septembrī

Mans ļoti cienītais draugs! Saņēmu Jūsu mīļo, rupjo vēstuli. Jūs man pārmetat slinkumu, <un - vēstules retā rupjība nāk man šoreiz tiešām par labu, jo arī man ir Jums kāds vārdiņš, ko pasacīt. Tomēr vispirms par to, ko Jūs man pārmetat.) Tā ir taisnība, neesmu Jums gadiem ilgi iesniedzis nevienu jaunu tekstu, bet <vai tad «Lāčplēsis» nav teksts? Pie tam> Jūs pats līdz šim nebijāt man sacījis, ka šo tekstu nedrīkstētu iepriekš dot nevienam teātrim, un tā es cerēju no tām lugām, kuras Jums patika, piem., «Zelta zirgs», izveidot Jums tekstu grāmatiņas. Jūs taču arī esat šādās domās, jo esat taču jau sākuši strādāt pie «Zelta zirga». Bet, ja Jūs gribat kādu tekstu tikai sev, arī labi, es to varu, tikai nezinu, vai termiņš man būs pa prātam; esmu, proti, noguris un mazliet saslimis ar iesnām. Darīsim tā: lūkojiet, vai nav atrodams kāds labāks dzejnieks tekstam, un es lūkošu, vai līdz maijam nevar ko izdarīt.
Jūs runājat par maksāšanu pa daļām. <Ja es rakstu lugu teātrim, tad man netiek izmaksāts pāris summās, bet es vienmēr saņemu %, kas iztaisa daudz vairāk. Darīsim šeit arī tā un dalīsim izrāžu honorāru noteiktās daļās.>
Nosauciet man noteiktu summu. Jūs žēlojaties, Jūs esot manas vēstules saņēmuši vēlāk, man tiešām ļoti žēl, esmu Jums jau apsolījis (tūlīt no visa mazliet piesūtīt un apstiprinu to vēlreiz. Arī dziesmas es būtu sūtījis mašīnrakstā, bet pats es būtu ticis galā tikai ļoti vēlu un manu mašīnrakstu vairs nevarētu nodot ekspedīcijā.>

15. 9. 13.

494.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 16. septembrī

16. sept.
Mīļo sirdsdārgumiņr saņēmu Tavu vēstuli šorīt, kā parasts; tātad Tu vari mest iekšā tamā laikā «pie Lindi». - Saņēmu jau vakar atpakaļ vēstules. Te Tev atpakaļ brāļa vēstule un rēķins; cedelīti pieliec klāt, kad brālim raksti. Te arī Melngailim: izlasi un, kad labi, tad nosūti no Cīrihas adreses: Mr. Melngailis. Taschkent, Russie. - Šodien pienāca nauda no Upīša, bet, tā kā Tev no brāļa atsūtīta, tad es Tev tagad nesūtu. - Labi, ka Tu raksti atsauksmi pret Upīti. - Man tik spīdoši nemaz neiet; sevišķi tad, kad svētdienas brīvdienu uztraucos par Upīti un visu dienu rakstīju vēstules, pirmdien un arī šodien strādāju ļoti vāji un ar lielāko piespiešanos, topi un grūtsirdība ir atkal klāt un gluži nelaikā, «Jāzeps» man pilnīgi izplūst, nemaz nespēju koncentrēt, būs jādod negatavs un jālūko vēl drusku labot un strīpot grāmatas izdevumā, laikam oktobrī vai novembrī. Tas nu būtu tas. - Aizmirsu Tev pateikt, ka sestdienā bankas ir slēgtas, agrāk gan Tev teicu, bet Tu biji aizmirsusi. - Brālis uz 300 r. atsūtījis tikai 790 fr., parasti mēdz iznākt 800 fr.; laikam banka viņam dārgi norēķinājusi. - Vai Tu neesi noņēmusi korteli pie Ellenbogenietes? Taču biji ar visu mierā? Un termiņš bija arī jau? Vai atsacījies? Jeb vai par Kanclerietes korteli raksti tikai zināšanas pēc? - Vakarā, kad nonesu šo uz pastu, pierakstīšu klāt, kas būtu vēl jauns. Lido.

495.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1913. gada 17. septembrī

Robertam. 17. 9. 13.

Labi, ka viss iziet ārā no kancelejas piesmakušās istabas, kancelejā vien varēja no manas sarakstīšanās ar Jankavu iztaisīt «dokumentus» un «konspirācijas laušanu». Visi mani «dokumenti» taču ir tikai tās pašas manas vēstules, kurās es kritizēju partiju. Nu tagad Ā[rzemju] k[omiteja] visas cerības liek uz Jankavu, kurš publicē manas vēstules. Un tur ir tas pats teikts, ko simtām reižu esmu teicis, ka partijā ieviešas kliķes gars un birokrātijas gars (kā arī citādi nau domājams pie autoritātu piekopšanas un biedru izslēgšanas no visas noteikšanas), ko saku arī tagad un pret ko karoju. Un «konspirāc[ijas] laušana»? Tā ir tad, kad birok[rātij]u sauc par birokrātiju. Jo kaut kādus partijas noslēpumus es nekad neesmu zinājis.
Un birokr[ātij]ai atkal tas ir liels noslēpums, ka partija ir demokrātiska.

496.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada 17. septembrī

Mīļais draugs, ar lielu paldies saņēmām Jūsu grāmatiņas! Tie mīļie veco laiku ļaudis, tie aizgrābjošie notikumi! Un cik dzidri, skaidri Jūs rakstat, kā glāze svaiga avota ūdens pēc visiem tiem noputotiem un lipīgiem, saldajiem un novadētiem mākslīgiem dzērieniem. Šodien saņēmām arī naudas sūtījumu ar pateicību. Ceram, ka Jums klājas labi. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no Jūsu [paraksts].

497.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 17. septembrī

Mīļo zelta pumiņ, Tevi nu gan traucē, bet taču no mājām ciemakukuļi, tā Jesseniete lāga sieva. Neuztraucies, ka to protestu vēl nenosūtīji, gan jau šonedēļ norakstīsi, un tad arī pietiek. Tām sievietēm gan arī drīz beigsi. - Man banka arī atsūtīja pārmaiņai pagaidu papīru pret īsto, bet, tā kā Tev ar to ir liels pūliņš, tad pagaidīšu, kamēr pats būšu Cīrihā; tam ir laiks. - Brāļa rēķinu Tev aizsūtīju, arī vēstuli, lai vari viņam atbildēt. - Majoros ir stipri dedzis, bet ne Ekters, ne Gulbis nau cietuši. - Es ņemu nu no kartiņām, kas bij noliktas. - Pie mums 3 dienas vējš, lietus un saule, bet vēl silts, forestieru vēl Castagnolā 40. - Lido, mīļo sirdsiniņ, varbūt vakarā vēl ko pierakstu. Lido. Parīzieši pieņēmuši visi, bez 2, to rezolūciju un sūtīšot citām grupām. Lido.

498.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 18. septembrī

Mīļo zelta iniņ, ko nu Tu velti uztraucies? Tāda nelaime jau nau, tikai nau arī tik labi, kā Tu priekš tam biji domājusi. Vai no kreņķa vai no kā cita sāka arī māga maitāties, cietība, kuru nevaru vēl pieveikt ar saviem līdzekļiem. Ērmoti ir, jo es visu laiku ēdu tikai rūgušu pienu, maizi, vīnogas, svaigas vīģes. Visas «labi ejošas» lietas. - Manis dēļ tātad nau ko uztraukties, nau arī ko agrāk braukt. Vai pat maz Tev braukt? Jo laiks arī sācis maitāties, šodien pat laikam līs visu dienu, un tikai 12 1/2° pie vaļēja loga. - Kādēļ neņēmi pie Ellenbogen? Vai tikai to nedaudzo franku dēļ? Tad Tu darīji nepareizi. Es Tev daudz reizes rakstīju, lai netaupi, bet ņem Ellenbogen, kur taču Tev patika dārzi. Kam Tu neklausīji? Vai pie Kanclerietes ir labas krāsnis? Tev tas ļoti no svara. Iesāc vien to medus kūri, gan jau es arī dabūšu, un man jau bez tam mārciņš. Lido.

Atklātnes malās rakstīts:
Pretī Lindei ir aptieka, paņem caurejas pulveri un pieliec klāt vēstulē, nebūs par smagu. Lido.

499.

KAUGURU IZGLĪTĪBAS BIEDRĪBAI «DARBS»
Kastaņolā 1913. gada 19. septembrī

19. 9. 13.

Kauguru Izglītības biedrībai «Darbs».
Sirsnīgs paldies, ka piesūtījāt man «Zelta zirga» izrādes progr[ammu] (21., 22. Sept.). Programma ļoti zīmīga, zelta burtos un puškota kraukļiem. «Darbs» nau taupījis pūļu un lielus izdevumus, ne režijai, ne māksliniecis[kai] inscenēšanai (jaun[as] dekorāc[ijas] no māks[linieka] Brencēna), tā ir īsta izglīt[ības] biedrība un tas ir īsts kultūras darbs, kurš augļus nesīs ne biedrībai vien, bet arī sabiedrībai. Latvija var būt lepna uz saviem laukiem un saviem lauku strādniekiem un darbiem. Labākās sekmes un mīļi sveicieni.

500.

A. KALNIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 19. septembrī

C[astagnola] 19. 9. 13.

Ļoti cienīts kungs, saņēmu nupat Jūsu vēstuli. Kad Jūs dodat termiņu 3 nedēļas, tad varu apņemties Jums dot tos tulkojumus;. citādi būs grūti, jo es pašlaik ļoti steidzu laikā nobeigt «Jāzepu» un Asp[azija] nejūtas vesela. Bārdas dzejoli vislabāk dodat pārtulkot pašam autoram; viņš vāciski prot un izdarīs to labprāt un labāk nekā cits. Daudz mīļu, sirsnīgu sveicienu no Jūsu [paraksts].

501.

ASPAZIJAI
Brē kalnā 1913. gada 19. septembrī

Mīļo sirdsiniņ, kā redzi, rakstu no paša kalna gala. Vakar vakarā pabeidzu «Jāz[epa] » III cēlienu un sev atļauju šodien uzkāpt augšā. Tev būtu šī kartiņa jādabū sestdienas rītā. - Uzraksti Tu vēl polemiku un, ja sievietēm nevar, uzrakstīs te, un tad, kad tā sadomā, brauc šurp. - «Jāzepu» aizsūtīju jau Bokumam pārrakstīt, - Tūliņ tad nu ķeršos pie IV cēliena, tas laikam ies vieglāk, jo jātaisa jauns. Lido, sirdsiniņ, lido.

502.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 19. septembrī

Mīļo sirdsdraudziņ, pampūkiņ, šodien rakstu Tev otru kartiņu: vienu uzrakstīju kalnā, uz paša Munte Brä, bet nezinu, vai tā jel maz noies pie Tevis. Vakar pabeidzu III cēl. «Jāzepu», šorīt aizsūtīju Bokumam pārrakstīt, bet uzlēcu kalnā. - Ar to Dišleri diezin vai kas ir, es jau nevaru vairāk steigties, nekā tagad steidzos, IV dažs kas jauns jāraksta, ies gan ātrāk, bet uzpūst jau nevar. Un tad vecais Remiķis jau arī laidīs cauri. Brauc tad nu svētdien ar medu un [1 nesalasāms vārds], bet pats nogrūd līdz tam polemiku. Sievietes var arī vēlāk. - Pie Kanclerietes jau arī būs smuki, bet pie Ellenbogen būtu bijis dārzi un lauki, kas Tev tā patīk. Lido, lido.

503.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada 20. septembrī

Dārgais draugs! Labi, ka atrakstīji no Odesas; es gaidīju no Tevis atbildi jau tepat 3 nedēļas. Bet par to vēlāk. - Tavi projekti ļoti labi, stājies pie izvešanas! Es sirsnīgi apsveicu Tevi ar pirmo, galveno projektu: Tavai nākošai kundzei jau tagad nodod manus vislabākos laimes novēlējumus un Tev pašam vēl vairāk, jo Tu no tās laimes būsi lielāks ņēmējs. - Tavs laikraksta projekts tāpat labs. Cik varu spriest par veikalisko pusi, jāiet labi; labāk nekā savā laikā ar «Rītu». Šis jau būs domāts kā turpinājums «Rītam». - Viens liels labums Tev tagad, kad redaktors būs Dišlers, pats cenzors! Protams, Tu varēsi brīvāk rakstīt, un laikraksts būs jo interesantāks. Tad Dišlers ir arī izglītots cilvēks, ar profesora tituli, un tas ir liels trumpis! Līdzstrādnieki Tev ir, tikai neceri, ka laikrakstā varēs visu savienot, kā U. B. U. B. nau virziena, laikrakstam tāda vajga, un te tūliņ šķiras līdzstrādnieki. Bet paliek jau pietiekoši, arī bez visiem. Virziens jau Tev arī nebūs pārāk noteikts, lai varētu vairāk savienot. Tātad laid vien vaļā un drīz. Nu par Tavu ilgo nerakstīšanu. Man ļoti steidzamas lietas. Jaunā luga «Pūt, vējiņi!» guļ «Hanzā» jau kopš 2 nedēļām, kur tagad laiks tik dārgs. Dod tūliņ ar telegrammu instrukciju par drukāšanu. Biji rakstījis, vai nedrukāt «Pūt, vējiņi!» U. B., bet nu vairs nau laika Tev uz to atbildēt, tātad drukā sevišķā izdevumā. - Uz Maskavu Tev rakstīt bij jau par vēlu, «Hanza» uzdeva Tavu adresi Kijevā, bet Tu turp nemaz neaizbrauci un neliki vēstules pakaļ sūtīt. Es rakstīju 4 kartis, tās visas guļ.
Sirsnīgs sveiciens. Tavs [paraksts].

Atklātnes malā rakstīts:
Man ļoti neērti un citiem jau arī, ka Tu neierīkojies pareizi ar pastu. Tā ir pilnīgi neiespējami. Nu, ceru vislabāko. Sveiks!

504.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 20. septembrī

Mīļo zelta labumiņ, saņēmu Tavu vēstuli un pulveri arī. Pretrakstu neesmu vēl lasījis. Bet, kad Tu biji nodomājusi braukt, kad vari tepat strādāt, tad brauc vien. No manas puses nau šķēršļu, es nobeidzu III cēl., un IV ies vieglāk. Tādēļ rakstu Tev šorīt, sestdien, no rītus, lai Tu sestdien vakarā saņemtu. Brauc pulkst. 9, jo 10 vilciens iet lēni, pienāk tik 5; toties gan atkal nešūpo. Vakzālē vari man dot telegrammu; «Warte 3» vai «Warte 5». Un nu li, manu mīļo sirdsdraudziņ, mīļo dvēselīt, lido.

505.

J. MEDIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 25. septembrī

25. 9. 13. Mediņš. Ļ. c. k[ungs]. Par «U. u. N.» kā par operas tekstu esmu sarunās jau ilgāku laiku, bet vēl bez galīgas atbildes. Tādēļ varu ievērot arī Jūsu priekšlikumu un lūdzu atrakstīt man Jūsu noteikumus: kādā mērā «U. u. N.» teksts jāgroza un jāīsina, kad tādējādi apstrādātam operas tekstam jābūt gatavam un kādu honorāru Jūs maksājat, jeb vai kāds ir parastais honorārs (pie krieviem) par operas tekstu.

506.

J. KĀRSTENIM
Kastaņolā 1913. gada 25. septembrī

C[astagnola] 25. 9. 13.

Ļoti cienīts Kārsten kgs!
Nosūtu Jūsu «Jaun[āko] krievu liriku» uz drukātavu priekš uzņemšanas U. B-ā. Ievadā Jums diemžēl ļoti daudz svešvārdu, pat pilnīgi nevajadzīgu; tas dara vienkāršam lasītājam lasīšanu puslīdz neiespējamu. Un U. B. taisni ir nodomāta plašajām aprindām. Tulkojumā daudz nepatīkamu atskaņu, rituma un valodas kļūdu, - dažas atzīmēju. Vai Jūs nevarētu tās ievērot korektūrā? Citādi tulkojums - kas še arī īpaši grūts - veikts brangi.
Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts].

507.

E. TRĒZIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 25. septembrī

25. 9. 13.                                          Trēziņš Valmierā.

Ļ. c. T[rēziņa] k., saņēmu Jūsu laipno vēstuli, lai es aizrādītu, kas vislabāk varētu sarakstīt apcerējumu par «Z[elta] zirgu», - diemžēl nespēju dot tādu aizrādījumu, esmu par tālu no dzimte[nes], varu lūgt tik vienu: uzticēt apcerējumu kādam no progresīvajiem rakstniekiem. Arī citi, cik zinu, apsprieduši to lugu labvēlīgi, bet viņi, kā manu uzskatu tālāk stāvoši, neizteiks visu, uz ko es lieku svaru. Mums ir daudz spožu kritiķu, kas apskatījuši arī «Z. zirgu», piem., Antons, H. Asars, Krauja, Knoriņs, Roberts, Švābe, A, Upīts.
No progresīv[ajiem] rakstn[iekiem] mums ir daudz sp[ējīgu] kritiķu. Jums vajdzētu ar vēstuli griezties pie tiem, tad redzētu, kuram ir laiks [un] izdevība uzņemties apcerējumu un priekšlasījumu. Kā liekas, uz laukiem visbiežāk lasa par literāriskiem tematiem un atrod lielāku piekrišanu Švābe un Krauja. Bet ir jau ļoti maz laika.
19. 9. 13. rakstīju karti Izg[lītības] b[iedrībai] «Darbs» uz Valmie[ras] [Общ. Собр.?] un pateicos par laipno progr[ammas] piesūtīšanu, par ko man bij liels prieks, kā arī izteicu savu apbrīnošanu tik priekšzīmīgai kultūras darbībai, kādu attīsta [darba laužu?] biedrība [1 nesalasāms vārds]. Ceru, ka manas rindas būs sasniegušas biedrību «Darbs».

508.

K. FREINBERGAM
Kastaņolā 1913. gada 25. septembrī

Ceru, ka aktieri mākslas mīlā un pašcienībā nepadosies intrigām, nestādīs augstāk materiālās intreses par teātri un ka direkcija <nāks pretī> jāievēro taisnām prasībām. Neaizmirstat kopību kultūr<as labā> progresu.

509.

A. FREIMANIM
Kastaņolā 1913. gada 26. septembrī

Ļoti cienīts kungs!

Jūs īsti dziļi un pilnīgi pareizi apsverat «Zelta zirga» idejas un aizrādāt sevišķi uz Antiņa izaugšanu par vīru. Arī šo «trešo» brāļu muļķība ir īsti tikai ideālisms materiālā pasaulē, kura ideālismu nesaprot. Ideālisma nesējam jābūt īstam vīram, šinī reizē jauneklim un šīs lomas reālam tēlotājam tamlīdz jāizrāda arī ārējs smalkums, bet arī spēks. Stalts, labi .noaudzis jauneklis būs īstais tēlotājs Antiņam; vismaz viņam jābūt samērā lielākam par Saulcerīti, un īkšītis viņš jau nekādā ziņā nevar būt. Tikai viņam nau jābūt arī Lāčplēsim, jo Antiņš uzvar ar morāles, ne miesas spēkiem; īkšītis turpret varētu būt varonis, kas uzvar ar gudrības vai viltības spēku. Tā kā Jūs traucē tās divas rindiņas I cēlienā par Antiņu (Spēks vājš [u.t.t.?]), tad gluži mierīgi liekat tās nerunāt.
Atļaujat man vēl izteikt savu prieku: par Jūsu cītību pie «Zelta zirga» iestudēšanas un Jūsu patieso iedziļināšanos lugas un lomu idejās - un novēlēt labākās sekmes un kuplākos panākumus visiem izrādītājiem!
Sirsnīgākos sveicienus! Jūsu [paraksts].

C[astagnola] 26. 9. 13.

510.

R. DUKURAM
Kastaņolā 1913. gada 26. septembrī

R. Dukurs. 26. 9. 13. Es redzu [virs rindas rakstīts: aizkustina] Jūsu nopietno cenšanos pēc [1 nesalasāms vārds] dzīves, kur pasauls uzskats pārietu darbā un kur gars aptvertu ne vien tuvāko partijas darbu, bet visu jaužamo pasauli vienā kopībā. Jūs esat viens no ļoti retajiem biedriem, kas iet šo ceļu: jo lielāks mums prieks par Jums. Bet es zinu, un zināt arī Jūs to, ka mūsu skaits drīz vien taps lielāks un [1 nesalasāms vārds] un ka tam jānāk, jo partijas atdzimšana var nākt vienīgi šinī ceļā: p[arti]jai un viņas mērķiem, un viņas atsevišķiem locekļiem jātop garīgi labākiem. Tas ir mans uzskats kopš senām [dienām]. Kādā ceļā kurš nāk pie šīs pārliecības, ir vienalga. Jūs, piem., nākat no Bogdanova, vairāki nāk no Dīcgena, - es ne no viena, ne otra, bet tikai no saviem grūtiem piedzīvojumiem par p-ju, kura sāk jau dogmatizēties, šablonizēties, birokratizēties, ar vienu vārdu: sāk sastingt. - Tulkojat ar lielāko rūpību, jo darbs būs Jūsu pārliecības darbs.

511.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 1. oktobrī

Mīļo zelta sirdsiniņ, kā nu būsi labi pārbraukusi? Vai nesāpēs galva un nebūsi nogurusi no tiem tuneļiem? Tad jau vēl tūliņ nāk virsū lielais krāmiņš. - Tavu vienu labo muteslakatiņu atradu še, aizsūtīšu pēc vēstulē. - Par Asti ne velti tik ilgi neņēma naudu, nu bij jāizmaksā ne 150, bet 200 par pusbutelītēm. Kopā 5 fr. vairāk, nekā nācās. Sākšu nu strādāt. Lido, sirdsiniņ, būs saule. Lido.

512.

P. ROZĪTIM
Kastaņolā 1913. gada oktobra sākumā

Mīļais draugs, labprāt dodu Jums atļauju izlietot mana «Fausta» tulkojuma izvilkumus savā Mečņikova grāmatā. Vai jūs esat ar Gulbja kgu jau sarunājušies par Jūsu tulkojuma izdošanu? Ir ieteicams katru reizi, pirms sāk lielāku darbu, būt skaidrībā par viņa tālāko likteni. Daudz sirsnīgu sveic[ienu].

513.

K. ĶIRPĒNAM
Kastaņolā 1913. gada 2. oktobrī

Dārgo Kārli! Neuztraucies pārāk par aktieru streiku; Tu esi nervozs, un Tev tas varētu kaitēt. Pats konflikts - par streiku to grūti saukt, jo te nau nekādas organizācijas, nekādas kopības elementu; aktieri taču pēc dabas un amata ir izteikti individuālisti, neatzīst nekādu sabiedrisku, ne goda tiesas, ne majoritātes, ne atklātības un morāles prasījumu -, nu tāds konflikts var beigties vienīgi ar aktieru zaudējumu. Velti daži spēlējas ar streika vārdu, pielīdzinādami aktierus strādniekiem, kuri taču ir sabiedriski cilvēki. Aktieri nekad nebūs sabiedriski. Viņu attiecības pret sabiedrību ir tīri veikaliskas, kamēr strādnieku - ideālistiskas. Skatuves biedrība gribēja izaudzināt arī aktierus par sabiedriskiem cilvēkiem, deva tiem Jaunajā teātrī tādu līdzsarunāšanu un spriešanu, tādas pašnolemšanas tiesības, kādas nau nevienā citā teātri, un iznākums: aktieri neatzīst ne pašu Ska[uves] biedrību, ne pilnas sapulces. Varbūt par paaudzēm izmācīs arī aktierus par sabiedriskiem cilvēkiem, bet par gadiem nekāda ziņā nē. Vecajā teātrī, kur aktieri iespiesti dzelzs disciplīnā, bez jelkādām pašnoteikšanas tiesībām, tur viņi «nestreiko». Pie mums, latviešiem, vēl tā nelaime, ka vispār sabiedriskā attīstība ļoti zema un aktieru izglītība sevišķi zema; Vācijā aktieri arī ir pretsabiedriski, bet vispārizglītotāki, un tādi nejēdzīgi konflikti tur nenotiek. Cita nelaime J[aunajā] teātrī ir tā, ka nau neviena direktora ar augstāku aroda izglītību un ar autoritāti. Vajdzēja priekš gadiem man klausīt un pieņemt kādu ārzemes direktoru, piem., Šlismani-Brandu. 1914. gadā visādā ziņā darat to, citādi tādi pārsteigumi atkārtosies, aktieri tiks aizvien drošāki un ies vēl tālāk. Ievērojiet, ka viņi jau tagad pārliecināti, ka viņi vienīgi tura teātri, ne sabiedrība. Tas arī saprotams, jo cilvēks neizglītotāks, jo vairāk viņš no sevis iedomājas. Tu saki, ārzemes direktors ir dārgs. - T[eātra] direkcija izdarīja vairāk kļūdas, nenovērsa konflikta laikā, neatlaida suflesi, neparedzēja sekas, varbūt bij arī birokrātiska. Ar vārdu sakot, neprata apieties ar aktieriem, kuri ir sirdscilvēki, līdzīgi bērniem un sievietēm, ar untumiem un pārmērībām, nervozi uztraukti, bet arī ātri apmierināmi. Viņu amats prasa nervu pārmērīgu piepūlēšanu, tad nau viņiem jāpārmet, ka ir šaudīgi. Ar viņiem ir saudzīgi jāapietas, viņiem daudz jāpiedod, jo no viņiem daudz prasa. Viņu amats arī prasa, ka viņiem katram jābūt spējīgam ar visu savu personu uzstāties un izrādīt dažādu citu un augstāku individualitātu dzīvi; tātad viņiem jābūt vienmēr indivīdu dzīvē (un augstu), un viņi nevar attīstīt sevī sabiedriskas dzīves saprašanu; viņiem jābūt individuālistiem. Tātad, kad viņi izrādās pilnīgi sabiedrības un viņas morāles nesapratēji un noliedzēji, neatzīst ne šķīrēju tiesas, ne majoritātes, tad arī tas jāsaprot. Tās ir sekas no viņu darba un dzīves. Skatuves biedrība gribēja viņus par aši izaudzināt par sabiedriskiem. Viņi uzķēra no visa tikai vārdu «streiks» nejēdzīgā, neiespējamā nozīmē, bet par to viņus nevar sodīt. Ko nu darīt tālāk? Labi, ka slēdzat teātri. Slēdzat nu jaunus kontraktus, neatriebjaties nevienam, uzņemat visus 21. Pagaidām atstādinat Amtmani no direktora amata, ja atlaist: būs jums jāmaksā sods, un kur tad ņemsat tūdaļ citu aktieri? Iztiekat laiku bez direktora. Kad Mierlauks būtu palicis neitrāls, viņš varētu atkaļ nākt par direktoru, bet viņš tāpat aizrāvies. Direkcija, piem., Tu, var mierīgi paši atkāpties, ne Tavs gods, ne Tava ērtība no tā necietīs, taisni otrādi. Jūsu darba spēks būs jo vērtīgāks teātrim nākošu sezonu. Un, kad teātrs atkal atvērts, tad komisijai un sapulcei jāizstrādā pārlabota satversme, un ka tādas lietas vairs neatkārtotos vai nedarītu tādu [sajukumu?] teātrim. Jo tas jāzina, ka arī šis konflikts ceļas aiz vispārēja liela ienaida pret demokrātiju, kura grib kultūras darbu veikt. Laikam arī šoreiz nau bez intrigām no vecā teātra un «Dz[imtenes] V[ēstneša]» puses. Bet visādā ziņā visi kraukļi tūliņ kājās, lai demokrātijai uzbruktu: visi Benjamiņi u. t.l. Katrs, kas domājas cietis no J. teātra, nu lūko atriebties, tā arī B. Skujeniek. Labi, ka vismaz strādnieki šoreiz izturas neitrāli vai labvēlīgi, jo redz pārāk lielo aktieru nesabiedriskumu. Strādnieku starpā vienmēr bijusi un paliek zināma strāva, kas ir vispār pret mākslu un liela mākslas teātra vietā gribētu daudz mazu diletantu izrādītes. - Mierlaukam aizsūtu telegrammu, kaut gan neceru nekā, jo viņam nau nekāda iespaida. - Freinberģis man garā telegrammā nebija teicis, ap ko iet konflikts. Es nevarēju citādi atbildēt. Bet arī tagad domāju, ka intrigas ir vainīgas, tātad nebija pārpratumu. - Un nu sveiks, mīļais, labais draugs, neuztraucies Tu, un lai neuztraucas neviens teātra draugs; teātrs un kultūra ir jau par stipru, lai varētu barbarība uzvarēt. Sveiks, un nu turpmāk tomēr būs tās varenās sekmes, kuras es teātrim vēlēju. [Paraksts.]

Vēstules malā rakstīts:
Tu šo vēstuli neiznīcini, jo varbūt konflikts ies tālāk, un tad varbūt būs jāraksta atklāta vēstule. Vislabāk, atsūti man šo vēstuli atpakaļ.
Sveiks!

514.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 2. oktobrī

Manu mīļo zelta draudziņ, saņēmu jau Tavu pirmo kartiņu, skaista Ēģipte. Biju bādē. Daudz gulēju, pēcpusdien 3 stundas, arī nakti daudz, tikai nemierīgi. Mazā pūka gultiņā. Dikti negribas strādāt. Atrakstīja Ķirpis, lai es darot iespaidu uz Mierlauku. Par teātra jukšanu nerunā, bet ka būšot lielās cerības beigtas; sūdzas par Birutu. - Šodien tad rakstīšu Mierlaukam un Birutai, varbūt arī aktieriem vispār kopēju vēstuli, kaut gan būs viss jau par vēlu. No tāles taču nevar paspēt. No Assuntas dabūju rēķinu; nau tik liels. Līdz 20. Septem[brim] tikai 7 fr., tad par 20.-30. sept. 15 fr. Pate nau vēl bijusi naudu saņemt: vergogna. - Man žēl, ka Tev katra braukšana tik grūta un vēl nevari atpūsties, bet ir jākrāmējas. Mana mīļā dzīvībiņa, atpūties nu, cik varēdama, tad 15. Okt[obrī] ej pie universitātes rektora un izrunājies. Pašai daudz labāk. Lido, sirdsiniņ, lido.

515.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 2. oktobrī

Manu mīļo sirdsnabadziņ, Tu esi nobeidzies vēl vairāk, nekā es domāju, Tev vienmēr tik grūtas tās pārmaiņas. Kad Tu vismaz varētu labi izgulēties, tad ātrāk pārciestu. Vai Tev miega pulvers vēl ir? - Vakarējo kartiņu būsi vēlāk saņēmusi, es biju aizmirsis, ka 1. okt[obrī] ir pasta kursa pārmaiņa. Tagad vakaros iet jau 6, ne vairs 7.-No teātra vēl nau labu ziņu; aktieri nu jau neatzīst ne ģenerālsapulces, ne skatuves biedrības; uz laiku ir slēgts. Tas ir visprātīgāk; padzersies, pabadosies un sāks strādāt. Sirdsmīļo dārgumiņ, lido, lido.

516.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 3. oktobrī

Manu mīļo sirdsprieciņ, labi, ka nu Tev spīd saulīte, tad jau Tu drīz atpūtīsies no ceļojuma. Man kopš vakardienas ir arī saulīte, bet vēl ne visu dienu cauri. Sāku prologu, bet neiet labi. Lūkošu šodien arī polemiku caurskatīt. Ar teātri daudz rakstīšanas: Ķirpim, Mierlaukam, Birutai. Varbūt derētu atklāta vēstule «D[ienas] L[ap]ā»? Tagad nospriests rīkot teātrī koncertus un priekšlasījumus. Aktieru muļķība jau pārāk liela. - Saimniece par Tavu viesošanos negribēja nekā ņemt, tad nu samaksāju viņai pa 1 fr. par dienu, t. i., 10 fr. Tā dāvana laikam tomēr laba bijusi. - Masters atsūtījis kādas 20 rindiņas «Induļa» krievu tulkojuma; nekas, ir labs. Rīt aizsūtīšu. Mīļo, mīļo sirdspumpuriņ, lido.

517.

A. GULBIM
Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī

Dārgais draugs, es uz Tevi nekad neesmu dusmojies. Nu Tu esi atbildējis, nu atkal viss labi. - Par avīzes lietu es runāju tikai principiāli. Tā kā Tu biji teicis, ka materiāli avīze būtu apdrošināta no Tavas kundzes puses, tad es par to vairs neminēju. Protams, man personiski lielas bažas, es domāju, ka ienesīga avīze Tev nebūs, bet prasīs varbūt vēl upurus. Un upuri visādā ziņā vēl kādu laiku vajadzīgi priekš U. B-as. Un man U. B. stāv tuvāk un liekas svarīgāka par avīzi. Ja Tu liec runāt arī par materiālo pusi, tad es saku: lai avīze vēl paliek. Avīze tad vien arī atmaksāsies, kad būs kas gluži oriģināls. - Sēriju sarakstu U. B. atstāju nepārgrozītu. Paziņo tik drīzumā, kāds plāns uz janvāri un februāri, tad es gribu līdzi spriest. - Es biju vēlējies, lai Tu no maniem klasiķu tulkojumiem netaisi vairs novilkumus. Ja Tu domā iespējamu modināt priekš viņiem intresi, tad pamēģini arī ar glītiem sējumiem, bet pamēģini arī ar aizrādījumiem vai kritikām, kad iznāk tie glītie sējumi. Līdz šim nau vēl bijušas nevienas kritikas par maniem kopotiem tulkojumiem, un tie taču arī ir mani kopoti raksti! Par visiem kopot[ajiem] rakstiem ir bijušas tūdaļ kritikas, par maniem nau vēl! Pamudini kādu no saviem draugiem rakstniekiem, lai uzraksta tādu kritiku; tas ir vienkāršs taisnības prasījums, un citādi nebūs arī nekādu panākumu glīt[ajiem] sējum[iem]. - Tavi atzinīgie vārdi par «Pūt, vēj[iņi]!» mani ļoti iepriecina; tie rāda, ka Tu pats esi dzejnieks. Ko dara «Biruta un Kaspars»? Sirsnīgi sveiks. [Paraksts.]

518.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī

Manu mīļo sirdsdārgumiņ, tas jau ir brīnumskaists, gatavs, svaigs raksts pret A. Upīti! Nogurums redzams tikai ortogrāfiskās kļūdās. Dod viņu pārrakstīt Bokumam; tas to izdarīs vienā dienā (adrese: Sonneggstr. 46 I, aizraksti, viņš tūliņ atnāks). Ja. negribi, tad sūti arī tā tūliņ projām, Hermanim («Jaunā Dienas Lapa», Suworowstr. 14). Man ļoti žēl, ka nespēju saņemties un pārvarēt riebumu tūliņ, kad Tu atvedi to rakstu šurp; bet arī tagad viņš būs tikpat labs. - Skaties gan «Pompeji», - vai zini, ka «Quo vadis?» būs Lugānā un es tātad to tomēr dabūšu redzēt. - Gulbis «Jāz[epu]» nedrukā, lai dodot Upītim, tātad laikam neiet labi. Aktieri vēl nepiekāpjas. Aizrakstīju Mierlaukam un Birutai. Teātris atbild aktieriem itin prātīgi. Cita jauna nau daudz. Lido, sirds dziļumiņ, lido.

519.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī

Mīļo zelta spīgulīt, šorīt uzrakstīju Tev vēstuli, aizsūtīju Tavu rakstu pret A[ndreju] U[pīti], - ļoti labs. Dabūju Tavu skaisto, mīļo kartiņu. Labi, ka nu vari sākt atkal strādāt, bet nepārpūlies uzreiz atkal, paskraidi arī, un rīt, svētdien, iesim abi uz kinu: Tu uz «Pompeju» un es uz «Quo vadis?». - Istabas pārmaini vien, - es no nakts trokšņa tā neciešu kā Tu. - Man vēl darbā nau nekādu sekmju, jāraksta daudz teātra un partijas strīdus dēļ. Esmu arī par daudz ēdis šo nedēļu, vēl ir rītdienai cālīts. Tad ar vieglāku sirdi un māgu varēšu strādāt.

520.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī

Robert[am]. 4. 10. 13. Darbs vēl vislabāk noslāpē uztraukumu un bēdu partijas dēļ; darbs arī vislabākā atbilde man[iem] pretniekiem. Tur izteikti mani pozitīvie uzskati, un tie paliek ilgāk nekā neauglīgās, tik negatīvās polemikas. Tad - tā, ar poz[itīvo] darbu es gribu strādāt soc[iālism]a un p[artij]as labā; to es darītu arī tad, un vēl sekmīgāk, pat kad es no ofic[iālās] p-as būtu spiests atteikties, jo, pēc m[anām] domām, polit[iska] p-a nau vienīgā, pat ne galvenā soc-a reprezentētāja - tās ir s[ociāl]d[emokrātiskās] zinātnes: marks[isms], s[ociāl]d[emokrātiskā] māksla un s[ociāl]d[emokrātiskā] filozofija, par kuru pie tagad[ējās] birokr[ātijas] pat nedrīkst runāt.

521.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī

Rob[ertam]. 4. 10. 13. Es vēl ļoti maz esmu pastrādājis, tikai 10 gadus, jo es par daudz vēlu iesāku strādāt. Nu sen senie darbi spiež kā nasta, ne nervi, ne gars nevar tikt brīvs, pirms neesmu norakstījies. Jaunas domu strāvas riet klāt, un tām nau telpu, tās mani plēš pušu. Atliek tikai daudz, varbūt par daudz strādāt. Lūzt, tā kā tā lūzt - Viens man tik ir - sīkstība un liels darbu daudzums priekšā (es nesaprotu, kā dzejnieki var meklēt pēc vielas; viņas ir par daudz) - tas arī uztura pie spēka, piem., vec[ais] Bēbels, kurš arī bij vājas veselības. Un tad vēl: tie visi taču, taču ir biedri un negrib ļaunu, bet tik nesaprot un baidās paši domāt, un pēc paraduma domā, ka ar ļaunu var panākt labu, nezina, ka ļauns paliek vienmēr ļauns, kaut arī būtu domāts līdzeklis uz labu. Nau jāprāto, ko pārmest, kad paši tāpat lieto ļaunu kā līdzekli uz labu.

522.

LIEPĀJAS LATVIEŠU SKATUVES BIEDRĪBAI
Kastaņolā 1913. gada 4. oktobrī

Sirsnīgi sveicieni!

Saņēmu nupat ar lielu prieku [pacilājumu?] vakara programmu, parakstītu no mīļa biedra un vakara veicinātajiem. Sevišķi paldies vēl J. D. par laipniem vārdiem recenzijās.
Daudz labu dienu M. Skujeniek[am] un liepājn[iekiem].

4. 10. 13.

523.

E. BIRZNIEKAM-UPĪTIM
Kastaņolā 1913. gada. 4. oktobrī

Dārgais draugs! Jūs bijāt vienmēr vēlējušies uz ziemsvētkiem vai jaungadu kādu jaunu grāmatu no mums, Asp[azija] raksta pašlaik savas atmiņas, bet bieži slimo, un tā darbs lēni virzās uz priekšu; uz jaunu gadu Jūs to visādā ziņā saņemsat. Nu man šogad iznāca divas grāmatas, tādēļ ka pērn Asp. jubilejas dēļ neizlaidu drāmu, un viena drāma «Pūt, vējiņi!» jau gatava un pašlaik top drukāta pie Gulbja. Otra luga «Jāzeps un viņa brāļi» būs gatava šinī oktobrī. Es nu Gulbim rakstīju, vai viņš grib abas izdot, vai vienu novēl Jums. Viņš pašlaik atbild: ««Jāz. u. v. brāļi» dod «Dzirciemniekiem». Kaut arī mans budžets atļauj šo Tavu darbu izdot, bet es negribu būt monopolists uz Taviem oriģināldarbiem. Mums visiem jāstrādā roku rokās, un nesavtīga saprašanās lai ir mūsu mēraukla.» Jūs redzat: vārdi, kas nāk no krietna cilvēka un izdevēja - ideālista. - Nu es lūdzu Jūs tūdaļ man atbildēt, vai Jūs varat ņemt «Jāzepu»? Un kurā laikā varētu to drukāt? Varbūt Jūs atbildat pat telegrāfiski: Castagnola, Suisse, Naglin - un vienkārši «jā» vai «nē». Ar to pietiek. Eksemplāru labāk nedaudz, apm. 2000. Honorārs pēc Jūsu noteikum[iem].
Paliekat daudzreiz mīļi sveicināti.
                                                                    [Paraksts.]
Rakstu arī In[iņberga] kgm, vai spētu un kad apmēram.
C[astagnola] 4. 10. 13.                                              [Paraksts.]

524.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 5. oktobrī

Manu mīļo sirdsavotiņ, manu iniņ, cik Tu nu tiešām esi vāja, ka nogursti arī no steidziņa uz pilsētu, kas taču ir Tava atpūta! Es esmu tad stiprāks ar visiem kreņķiem un mazo strādāšanu. Šodien sev taisu atpūtu un kā Hertels sev atļaujos: vārītus kartupeļus un kinu. Iešu pulkst. 3 un iemetīšu šo kartiņu. Nez par ko nu manas kartiņas iet tik nekārtīgi: es iemetu vienmēr tanī pat laikā, vakarā; tikai šad tad arī vēl liekas kartiņas no rītus. - Bokums lūdz 120 rbļ. priekš studijām, es jau apsolīju. Viņš man var norakstīt. Kad arī ar to neatmaksās, bet varbūt centīsies vairāk. - Man vēl prologs nau gatavs. - Mīļo sirdsdraudziņ, turies Tu labāk kājās, kādēļ esi tikusi tik vāja? Manu sirdsiniņ, lido.

525.

R. PELŠEM
Kastaņolā 1913. gada 5. oktobrī

Robertam. 5. 10. 13.

Es redzu, b. Stļučkam] ir svaigs, pārplūstošs fanātisms un ka tā sajūsmība ir laba un var mūsu lietai derēt, ka tikai sajūsminātais zina, ko viņš dara. Bet St. nezina, viņš u. c. biedri top rupjā kārta mānīti no Ā[rzemju] k[omitejas] vadītājiem. Es esmu A. k. oficiāli pieprasījis b[iedru] g[oda] tiesu b. Br[auna] lietā jau maija mēnesī. Šīs m[anas] vēst[ul]es saturu slēpj A. k. ne vien no plašākas atklātības, bet arī no ārz[emju] biedriem, kaut gan es atklāti esmu pieprasījis, lai to publicē vai ļauj man publicēt. Manu pieprasījumu pēc goda t[ies]as slēpj no b[iedr]iem un tad saka, ka es nemaz neesmu g[oda] t[iesu] pieprasījis. Tāds jezuītisms ir ieviesies partijas praktikā un vēl augstākā iestādē. Tā ir s[ociāl]d[emokrātijas] pagrimšana un birokrātisma iesākuma zīme. Paziņojat par to b. St. un [citiem?], kā atgaiņāties pret tādu A. k. rīcību. Atkal atliek tikai «anark[iskais]» ceļš - pašam publicēt to vēstuli un teikt atklātībai, kāda ir mūsu augstākā iestāde. Man ir brīnums, ka b. St. sauc katru nezināšanas birokrātiju par anarkiju, - katra pašaizstāvēšanās jau ir anark[ija], katra nepatiesības atklāš[ana], katra patstāvīga domāš[ana] - anarkija! Tāda ir tikusi s. d., kad sajūsmināti, pārliecināti b., kā St., sajūsminājas par mutes aizbāšanu tiem, kas akli nepadodas birok[rāti]jai. - Ja tieši izslēgs vai arī tik lūkos izsl[ēgt] no partijas parīziešus, tad gan valdīs visā p[artij]ā kliķe un tad aiz riebuma es gan vairs nevarēšu palikt p-ā. Jau tagad man ar visiem spēkiem jāvaldās, un kas tad mani tura? Tikai sentimentalitāte, kā tēvs nevar atstāt savu dēlu. Es esmu māksl|inieks], kas man vairs daļas gar politiku? viņa mani tik atvelk no darba ar savu priekšstāvju neķītrību. Jā, es būtu laikam arī vesels bez viņas. Un taču - varbūt es varu kā palīdzēt? Man jau par «Biļet[enu]» bij domas, vai tik tas nekaitēs partijas vienībai? Bet, ja jaunais žurnāls esot taisni uz vienības nodibināšanu, atbīdot kliķes un autoritātes, kuras ir lielākie šķēršļi vienībai, tad ir labi. Tieši tagad nau nekur vietas, kur izteikt domas, kas ir pretī šablonai, - kad pat man, vecam b[iedr]im, neļauj ne aizstāvēties, ne kritizēt p-u, kuru es pats nodibinājis. Un taču vajadzētu pastāvīgi kritizēt un tīrīt ne vien sīko ikdienas politiku, bet pašus pamatprincipus, pašus s. d. un soc[iālismu]. Tas neko nekaitēs, jo soc[iālism]s un p-a par daudz pareiza pamatos.

526.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 6. oktobrī

Manu mīļo zelta ziediņ, tā nu mēs abi vienā dienā un vienā pēcpusdienā vakar kā svētdienu esam bijuši kinā, tur pat Itālijā. Tas «Quo vadis?» ir gan smuks, lielās romiešu būves un dabasskati, tikai ātri paiet, kamēr skatos uz notikumu. [Chilners?] spēlēja ļoti labi. - Par «Jāzepu» es Upīšam aizrakstīju un teicu, ka dodu. Gan jau maksās arī vairāk par 100 r. par mēnesi, un, ja nē, tad piesolīšu Zeltiņam vai Raņķim. - Parkera «Jāzepu» dabū gan un liec kolonijai man atsūtīt arī to «Volksrecht» N. - Gulbis laikam atstās to avīzi un paliks pie Univ. Bibliotēkas, bet arī tā laikam viņam iet vāji; redzēs. - Gan jau Tu norakstīsi savas vēstules, atpūtīsies un varēsi sākt strādāt. - Aktieri raksta pretrakstu jau drusku nolaidušies, vecā teātra aktieri izsaka viņiem simpātijas. Pilna sapulce būs nākamsvētdien. Lido, sirdsiniņ, lido.

Atklātnes malā rakstīts:
Vai Tev ir paris simtu franku lieku, ko dot Bokumam? Ja nē, es izņemšu še no bankas. Lido.

527.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 7. oktobrī

Manu sirdsmīļo dārgumiņ, Ko lai dara, nekreņķējies tomēr. Tu jau esi nogurusi un nevari vēl atspirgt. Tā ekspluatācija gan ir, izmanto mūs ļaudis garīgi un mantīgi; mūs neviens nau savā laikā pabalstījis, bet ko tad lai dara? Kam ir, no tā taču ņem. Tu kreņķējies tagad par to pašu, par ko es Tev sūdzējos: ka no labā par daudz prasa, ka viņš taču arī cilvēks, arī jāpabalsta. Tad Tu atbildēji, ka no liela var visu prasīt, ka tam jābūt labam, lai ko viņam nodarītu. Tagad ir tas pats, tikai mazāka lieta, jo to naudu, ko man atņem tie lūdzēji, es nopelnīšu citur. Tev taisnība: lielam viss jāpanes. - Panesīsim arī naudas došanu. Līvs jau pieprasīja, es solīju 50 fr. Kad Tev ir, dod viņam uz mana rēķina. Citādi es varu arī no bankas izņemt; šovakar viņš nonāks pie Tevis. - Bokumam varbūt pagādāšu aizdevumu no Rīgas kases, tad man atmaksās. - Bet Tu, sirds dārgumiņ, netaupi pie sevis. Lido.

528.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 8. oktobrī

Manu mīļo sirdsdvēselīt, saņēmu Tavu mīļo, skaisto kartiņu un rēķinu, un Tavu trau. Nekreņkējies, sirdsiniņ, nau tik svarīgas tās nepatikšanas, arī tā naudas došana nau tik liela, Līvam tikai 50 fr. un no Bokuma pati dzirdēsi, cik viņam tūliņ vajga, visādā ziņā dod viņam ne vairāk kā 100 r. Es jau vakar aizrakstīju uz Rīgu, lai Bisnieka kase aizdod Bokumam uz manu galvojumu 200 rbļ., es neļaušu kaitēt, lielais mērķis - tikt pie materiālas neatkarības - nau aizskārts. Ko es šiem ļautiņiem dodu, to es pats sev notaupu, un tas man nedara pūļu. Bet Tev tādēļ nebūs iešaurināties un taupīt; Tev citāda psihika, un Tu arī esi miesīgi vārīgāks, Tu esi sieviete. Tādēļ jau Tev ir nodalīta sava manta. Lielo peļņu es taisīšu, es arī taupīšu, Tu dzīvo savā vaļā. Tā, mīļo sirdsiniņ. Man sept[embrī] izdots - 75 fr., imposta 30 fr., citiem 10 fr. = 115 fr. Un nu, nebēdā vairs, mīļo pūkiņ, labāk lūko gulēt; gan jau ies. Lido. Man vēl zobi nau pārgājuši, lido.

529.

ASPAZIJAI
Lugāno 1913. gada 9. oktobrī

Manu mīļo sirdsvienumiņ, li vien, neesi nemaz trau; nau tik ļauni, kā Tu domā, un būs vēl labāk. Tu tagad uztraucies tik ātri tādēļ, ka esi viena, ka neesi dabūjusi krietni atpūsties un atkal bij jāstrādā, ka laiks slikts. Tas viss labosies. Nu esi Krauzes darbu nogrūdusi, nu atpūties un sāc domāt uz universitāti. Nepārņemies tur uzreiz par daudz, tad tur arī ies. - Ar naudu ir tā: ka Tev nau nekam un nekur jādod; Tev ir daba, kas prasa saules, un tā Tev jādabū. Tava nauda visa ir tikai priekš Tevis un Tavas ērtības un drusku skaistuma. - Un nebaidies, ka es, citiem dodams, atkāptos no sava mērķa: nākt pie materiālas neatkarības. Tagad es zinu, es to panākšu, Bokumu noraidīju uz Rīgas kasi, bet tagad jādod viņam 100 fr., tos es pats nosūtīšu. Tu viņam nemaksā, citādi iznāks dots divas reizes. Bet Līvam gan Tu iedod 50 fr., tos es Tev vēlāk atdošu. - No Alfr. Kalniņa, komponista, saņēmu 67 frankus, - Vakar pabeidzu un nosūtīju prologu. Vakar liels pērkons un lietus, šodien skaidrs un saule. Tā ies arī diviem pūkiem, vienā saulītē un li. Lido.

530.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 9. oktobrī

Manu mīļo zelta zvaigznīt, aizsūtu Tev pusduci podiņu ar saldumiem un mediem, uz katru kreņķi un sāpīti pa vienam podiņam, lai tad nu zūd visi nelabumi. Laikam arī pie Tevis laiks būs atmeties labs, gailis dzied: tur tik ir labs. Sataisies nu tik uz savu universitāti, ap 15. oktobri jau sāk rīkoties ar pieteikšanos. Tu zini, kur Hirschengraben, tur t. s. Rechberg, gluži netāļu no univer s[itātes], lejā; tur ir kanceleja rektoram; tur aizej pēc 15. okt. un izrunājies pate. Lido. - Es šodien atļaujos sev brīvdienu un vannu. Biju Lugānā pēc A. Kalniņa 25 rbļ. Nu es pats aizsūtīšu Bokumam 50 fr., bet Līvam dod Tu. Šodien brīnum skaists laiks. Es atļāvos sev arī 5 vārītus kartupeļus. Lido, saulīt, lido. No rītus šodien jau aizrakstīju kartiņu; šī ir otrā jau, lido.

531.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 10. oktobrī

Manu mīļo sirds gaišumiņ, saņēmu tās divas visskaistākās kartiņas, dikti li; un šodien atkal to jūriņu. Vakar aizsūtīju saldos podiņus, vai būs labi pienākuši, jo pakāšana bij ļoti grūta. - Tavu mācību par zobiem, skalot ar boru, ievēroju; tā vien tik var izturēt, bet iet pārāk ilgi, nu jau 1 ½ nedēļas. - Mēs abi puslīdz vienā laikā esam beiguši tos blakus darbus, Tu polemiku un sievietes un es prologu. Šodien man jāiesāk «Jāzepa» IV c., negribas. Atsūti man atpakaļ tūliņ «Induļa» krievu tulkojumu no Mastera, jāsūta viņam. Karš gan iesākas īsti nelaikā, jo «Jāzeps» vēl nau gatavs un Tev atkal jāiet lekcijās, bet ko bij darīt? Jāturas nu ir. - Vakar man vanna neiznāca, meita aizmirsusi pataisīt, Manu mīļo sirdsdraudziņ, lido.

532.

J. MEDIŅAM
Kastaņolā 1913. gada 11. oktobrī

11. 10. 13. Mediņam.

Ļoti cienīts kungs! Saņēmu Jūsu vēstuli 25. 9. 13. un «U. N.» eksem[plāru]. Varu būt mierā ar Jūsu priekšlikumu, tikai nevaru Jums šodien dot vēl galīgu atbildi, kā jau pirmoreiz rakstīju, man jānogaida, kāds iznākums būs sarunām, kuras sāku vest jau agrāk ar citu kungu. Ceru no turienes saņemt atbildi pēc kādām 2-3 nedēļām. Tad vēl: pie «U. N.» teksta saīsināšanas es nevaru stāties agrāk par 2 mēnešiem; pašlaik man jāsteidz kāds steidzīgs termiņarbs, kas aizņems oktobri, un tad ārsti man liek atpūsties vismaz vienu mēnesi. Jūs, domāju, būsat ņēmuši atpūtu, jo es tādu jau gadiem neesmu baudījis.

533.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 11. oktobri

Mīļo sirdsiniņ, šodien nedabonu no Tevis kartiņu. Kas tad nu tāds uznācis, ka mūsu vēstules sāk nekārtīgi pienākt. Tu neesi saņēmusi zaftes podiņu sūtījumu un vairākas manas kartiņas, un vienu vēstuli, kur bija Mastera «Induļa» tulkojums. Bez tam, es rakstīju ne vien pilnīgi kārtīgi ik dien, vakarā, lai Tu saņemtu rītā, bet vairākas reizes (laikam trīs) esmu arī rakstījis vēl lieku kartiņu no rītus, tātad divas dienā. Freilene zvēras, ka visu kārtīgi nosūta, un es jau vakaros esmu pats klāt, kā nodod pasta ratos. - Še Kļava vēstule, - dod to atļauju, lai maksā arī. - Aktieri vēl piektdien, no Dubura un Rudzīša sagumdīti, atraidījuši arī izmeklēšanas komisiju, kura bija jau sākusi darboties ar pašu Dub[ura] un Rudz[īša] līdzdalību kā komisijas locekli. Svētdien, t. i., vakar, vajdzēja būt ģenerālsapulcei. - Pat «Dz[imtenes] V[ēstnesis]» nau vairs uz aktieru puses, tikai vēl «Dzīve». - Man ar darbiem neiet sevišķi. Šodien gribu atkal sākt. - Ēķa adresi atsūti un paziņo, vai Bokumam un Līvam esi devusi naudu un cik. - Pie mums atkal uz laiku saule. Rīgā jau bijis sniegs. Še vējš norimis. Lido, sirdspūkiņ, lido.

534.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 12. oktobrī

Mīļo sirdsdārgumiņ, kādēļ nu Tu atkal nekārtīgi dabū pastu? Es nosūtu pilnīgi akurāti vienmēr 6 vakarā, tā ka Tev vajga saņemt Cīrihā otru dienu p[ulksten] 8 no rītus. Arī medus un zaptes kurvīti Tu neesi dabūjusi; vismaz neesi atbildējusi, kaut gan es pieprasīju pēc atbildes. Arī vienu vēstuli laikam neesi saņēmusi, jo tur bija kā pielikums «Induļa» krieviskā tulkojuma paraugs, Tas man jāsūta atpakaļ, bet no Tevis nevaru dabūt. Kad vēl rīt nebūs atbildes, tad es Tev pieprasīšu ar telegrammu, nesabīsties. - Kad tik dakteriene pate laimīga, ko tur citu var teikt? Tikai viņa agrāk lepojās, ka precēšot strādnieku, un nu pate tā kaunas un pārtaisa par žurnālistu. - Šahts man atsūtīja pēdējo sūtījumu, un es aizsūtu atpakaļ parāda zīmi, - Mums laiks sāk atkal maitāties, vēl gan ir saule.. - Šodien teātrī spriež sapulce. Lido, sirsniņ, lido.

535.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā, ap 13. oktobri

Manu mīļo zelta dzīvībiņ, dabonu šodien atkal no mazā pūka ļoti skaistu kartiņu, ar lieliem li. Labi, ka drusku atpūties, arī pēc divu dienu sistēmas, gan jau ies arī strādāšana. Vai Tu tagad rakstīsi atmiņas? Kad Tev kāda nodaļa drīz būtu gatava, vai nevarētu joka pēc pamēģināt to Mastera priekšlikumu: viņš pārtulkotu krieviski kādam krājumam, un tur tad maksātu pilnu honorāru kā par oriģinālu 100-125 rbļ. par loksni, kad tas raksts vēl nekur nau parādījies latviski. Pamēģināt var. Es došu pāris dzejas; varbūt Tu varī tās dot, ko Krauzei sūtīji?- Nu, nekreņķējies, mīļo iniņ, arī par Ēķi nē. Tu viņam pat esi pāri darījusi, jo viņš nau to protestu parakstījis, tādēļ ka vispār nau iestājies pulciņā. Man būs pie viņa jāatvainojas. Kā apmēram Tu viņu atraidīji? Būs jādabū viņa adresi no Līva.

Turpinājums uz otras atklātnes:
Līvam gan jau iedosi to naudu, kad vēlāk, tad laikam vēl nau vajdzīgs. - Es vēl neesmu sūtījis ne Līvam, ne Bokumam, nogaidīšu, lai mēs viņiem nesamaksājam divreiz. - Te pieliku sludinājuma izgriezumu no «Dz[imtenes] V[ēstneša]»: Tavs pantiņš sēru vēstī ielikts; ļoti smuki noder. - Brālis atkal braukā apkārt ar priekšlasījumu par Tevi. Vienā vietā «Dz. V.»: korespondents saka, ka par daudz īsi runājis; «D[ienas] L[ap]a» par to pašu vietu saka, ka runājis 3 stundas! Redz, kas ir īsums! - Es savu vannu vakar tomēr dabūju, bet, tā kā bij jau darba diena, tad mani nogurdināja. - Man kāds Mediņš (viņam bij kādas kompozīcijas) prasa «Ug. u. N.», bet no Melngaiļa vēl nau un nau atbildes. - Tas nu būtu tas. Un nu li un neesi ne trau, ne kre! Vai saldumu podiņus vēl nedabūji? Atraksti. Lido, sirdspūkiņ, lido.

Atklātnes malā rakstīs:
«Induļa» krievu tulkojumu atsūti! Lido.

536.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 14. oktobrī

Mīļo sirdsiniņ, dabūju Tavu vēstuli līdz ar «Induļa» tulkojumu vakarā. Rakstīšu tagad no rītiem, varbūt tad saņemsi kārtīgāk. - Bokumam es pats sūtu no šejienes 300 fr.; Tātad par Līvu Tev palieku parādā 50 f. - Žene bij pie Tevis ciemā, un tā ir taču parakstījusi protestu pret mani, bet Ēķi Tu aizdzini, un tas nau parakstījis. Sadabū no Līva vai citur Ēķa adresi, es viņam rakstīšu. - Zafti esi dabūjusi. - Tad nu drīz Tu sāksi savu universė, lai nu iet labumā. - Kad kortels tā kā tā jāņem no 15. nov[embra], tad man vienalga braukt, tad braukšu arī pie mazā pūka. Lido.

537.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 14. oktobrī

Mīļo sirds dārgumiņ, dabūju šorīt, otrdien, Tavas pirmdienas kartiņas. Nu viss li izstāstīts un atbildēts. Es jau no rītus atbildēju par braukšanu: kad Tev tā kā tā jāmaksā par istabu jau no 15. oktobra, tad viens iemesls še palikšanai atkrīt nost. Kad nu Tu varētu iztikt bez kolonistu sabiedrības vismaz 2-3 nedēļas, tad es varētu arī tūliņ, t. i., 16. oktobrī, braukt uz Cīrihu un tur pabeigt «Jāzepa» IV cēlienu. Atbildi tūliņ. - Bokumam es šorīt aizsūtīju 100 fr., tātad Tev viņam nau nekas jādod. - Aktieriem svētdien bij ģenerālsapulce. Visa komisiju dibināšana bij tik komēdija, aktieri tik joku figūras. Tā laikam skatīsies arī sapulce. Kad nu patrakojušies 3 nedēļas, tad saies atkal visi stallī un sāks strādāt - pa vecam, jo vajadzēja viņiem tikai iztriekties. - Programmas dabūjamas Rechberģī, pirkt laikam pat nevar, un Rechberģī laikam par velti. - Lido.

538.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 15. oktobrī

Mīļo zelta dārgumiņ, Ko nu esi tik ļoti uztraucies? Ženes dēļ taču nau vērts. Neko nedari pret viņu. Tāpat viņa taču bija Tavā jubilejā pret Tevi aģitējusi, bet vēlāk gluži mierīgi nāca mājās. Tā bij ar Miķelsonu. Tādi viņi taču visi. Es tikai teicu, ka ar Ēķi nevajdzēja bārgāk apieties, jo viņš mazāk vainīgs, nebija parakstījis protestu. Tas ir viss. Tu laikam uztraucies tā uniņa dēļ, varbūt neguli labi. Nez vai Tu īsto rektoru esi redzējusi. - Kā nu būtu, vai mana atbraukšana darītu Tev labi, vai arī uztrauktu? Kad Tu domā, ka darītu Tev labi, tad atsūti man čumiņu vai zaļo tašu, man nau nekādu koferu. Un nu neuztraucies, nau jau nekas ļauns, ej mierīgi lekcijās un turies veselībā. Lido, sirsniņ, lido.

539.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gada 15. oktobrī

Manu mīļo sirdsdvēselīt, viss jau ir li, esi mierīga, nau ne domas man bijušas uz unli. Mēs vēl, še abi būdami, runājām par Ženi, un jau es Tev teicu, lai nekādu naidību, neizrādi pret viņu. Viņi visi ir par daudz neievērojami, lai es justos no viņiem apvainots. Ko Tu ļauj viņas dēļ sev sirdi sāpināt? Ej gluži mierīgi uz savām lekcijām, neļauj sev apriebināt Cīrihu no viņiem. Atlaid vienu lekciju nost, kad ir par daudz. Vēlāk, kad izrunāsies divatā mierīgi, draudzīgi ar rektoru vai dekānu, gan tad Tev atļaus izņēmuma dēļ klausīties arī vairāk lekcijas. Būs jau viss labi. - arī tādēļ Tev nau ko uztraukties, ka vēstules gāja nekārtīgi, nu jau būsim kopā Cīrihā, kad atsūtīsi man čomu un paku. Varbūt 17. oktobrī. Lido, li, sirsniņ, lido. Kartiņas nāk no Tevis dikti skaistas. Pulverīšus dabūju, li. Lido. Nupat dabonu telegrammu; rīt 11.17 min. braucu pie mazā pūka. Lido.

540.

A. KIRHENŠTEINAM
Cīrihē 1913. gada 28. oktobrī

Mīļais draugs, esmu uz laiku atkal še, Cīrihā, tanī pat namā. Tas jau liels prieks un panākums, ka Jums grib dot līdzekļus tālākai izglītībai. Žēl, ka atraidījāt pabalstīšanas veida dēļ. Tur, Rīgā, viņi tagad visi lieli nacionālisti un lepni uz Jūsu pētījumu par tuberkulozi; viņi būtu naudu devuši tiešām kā «atzinības balvu», un tas nebūtu nemaz bijis nepareizi, kā Jūs domājat savā lielā kautrībā. Ir jāpabalsta mūsu pētnieki! Protams, ir labi, ko Jūs runājat par fondu pie Izgl[ītības] biedrības, bet, kad tāds vēl nau, tad Jūs varējāt tagad pieņemt arī bez fonda. Ka Jums ir domu starpības ar Beld[avu] un But[uli] un varbūt citiem devējiem, vai ka būs starpības, nau nekādā svarā, jo neņemat naudu no domu pretniekiem, bet no ārstniecības un zinātnes aroda darbiniekiem, kuri varēs Jūsu nopelnus atzīt arī, kad nau ar Jums vienis prātis. Varbūt var to izlabot? Varbūt es tur varu ko palīdzēt? Bet laikā, arī kā aizdevums nauda būs laba, un visādā ziņā ir laba atzinība. Un promociju nu nekavējat, neņemdami naudu disertācijas drukai. Lauks[aimniekiem] bija pienākums to darīt, ko dara sveši cilvēki, bet Jūsu pienākums ir tapt par pētnieku. Cerēsim, ka lauks. darīs savu un Jūs - savu. - Lūkin kdze ir vēl Lozannā un palikšot tur visu ziemu, - adrese: Villars sur allou, Pension Lasoldanelle. Viņa savā grāmatā tiešām nau tik ļauni domājusi, kā viņai pārmet, bet viņa ir gribējusi visu uz reizi un par daudz izteikt, tā viņu pārprot aiz lielā daudzuma. Es neceru, ka viņa ies grēkus sūdzēt; polemikā neielaidīšoties. Labi jau tas, ka viņa nu sākusi rakstīt, tad viņai taps vieglāk. - Par svētkiem vēl neko nezinu, jāsaved atkal veselība drusku kārtībā. Daudz mīļu sveicienu Jums abiem. [Paraksts.]

541.

A. DEGLAVAM
Cīrihē 1913. gada 28. oktobrī

Mīļo brāli, rakstīju Tev aizvakar par Gulbi. Te īsumā atbildes par veikaliem: aprēķins par «Tālām noskaņām» u. c. grāmatām lai ir uz decembri. Vekseli jau tagad nevajga diskontēt. Goltam par «Zelta zirgu» rakstu skubinādams. Vec[ais] teātrs lai gaida vēl, lūkoju reiz dabūt caur Dravnieku, bet arī nekas neiznāca. Gan jau kādu reizi.
Paliec mīļi sveicināts un skūpstīts. [Paraksts.]

542.

A. KIRHENŠTEINAM
Cīrihē 1913. gada 29. oktobrī

Mīļais draugs, nupat saņēmu Jūsu vēstuli. Tiklīdz būs Jums atbilde no Dr. Beldava, atsūtat to man, un es viņam rakstīšu. Ceru gan, ka viņš būs labi sapratis Jūsu vēstuli, bet kurināt tālāk viņa iejūsmu par zinātni vienmēr derēs. Citādi mūsu pilsoņi gan naudu dod ļoti nelabprāt, bet, kad var ierosināt viņu reklāmas kāri: mēs pabalstām zinātni! - varbūt ies arī pētnieku pabalsta fonds. Personiski un labā ziņā man pazīstams tik Beldavs, Butuli es arī pazinu reiz, bet nebijām nekādi draugi. Vēl pazīstu jauno Berģi. Bet to pazīst vēl labāk Lūkin kdze, un, kad lieta attīstīsies tālāk, lai arī viņa raksta Berģim. - Bet nebēdājaties Jūs, ka nu tiksat nebrīvībā, t. i., zinātniskā darbā, to brīvību: nekā nestrādāt vai visapkārt diletēt un to otro brīvību: nekā neēst un gurķus zagt - tās abas brīvības Jūs varēsat arī turpmāk iegūt katrā brīdī, ja viņas tad Jums vēl patiks, Jūs esat jau tā ievilkušies zinātniskā darbā, ka es ceru, paliksat nu pie viņa. - Par Jūsu aizrādījumiem veselības ziņā daudz paldies, es viņus pa daļai esmu jau ievērojis, piem., norīvēšanos, un arī pārējos izmēģināšu. Kādā veidā un proporcijā ieņem jodu?
Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts].

29.10.13.

543.

J.KĀRSTENIM
Cīrihē 1913. gada 7. novembrī

Mīļo kolēģi! Saņēmu Jūsu vēstuli un «zīmējumus ar ogli». Palasīju kādu desmitu lappuses - valoda Jums ļoti tekoša, veikla un precīza. Vēstulē Jūs runājat par vārdu kārtību, uzsverat, ka īpašas nokrāsas dēļ liekat kādu vārdu galā, - tas viss pareizi, un, lasot Jūsu skices, redzu, ka praksē Jūs šo uzskatu arī pareizi izvedat un Jūsu valoda paliek latviska. Bet mūsu jaunākā literatūrā bija ieviesusies maniere lietot nelatvisku vārdu kārtību, bez spiedošas vajadzības, - sevišķi predikātu lika arī gara teikuma galā. No tā jāvairās, un to Jūs darat. Sīka nepareizība bij: grāmatu lapot, kur jāsaka: šķirstīt. Lapot - ir lapas laist, зеленеть. - Pārmetums no Jansona (par Altenberģi) nepareizs divkārt; pie Jums nau manāms Altenberģa iespaids, un 2) Altenberģa iespaids nau nebūt peļams. Es uzņēmu Alt[enberģa] skices arī Un. B-ā. Jūsu «Šalc[ošā] gaitā» noder Un. B-ai, iznāks varbūt tik drusku vēlāk, jo no Jums ir jau «Krievu lirika». - Jūsu skices ļoti dzīvas, katrā zināms notikums, kas ir it kā līnija gleznojumā un, pēc manām domām, nepieciešams: izplūstošā, netveramā «Dzeja prozā» nau ne dzeja, ne proza. - Jūsu sirsnīgos vārdos par viņiem laikiem klausījos kā mīļās atmiņās, arī Jūs pašu Jūsu darbos atminu ar lielāko prieku (arī Asp[azija]). Esat sirsnīgi sveicināts kā vecs jaunības draugs. No Jūsu [paraksts].

544.

K. ĶIRPĒNAM
Cīrihē 1913. gada novembra vidū

Mīļo, dārgo, mūsu teātra lieta bij itin viegla, nu viņa tikusi smaga, un tagad pacelt grūti. Žēl, ka Tu neievēroji manu vēstuli pašā sākumā: lai ņem visu viegli, lai Amtmans pats pagaidām atsakās, lai neceļ direktoru. Tā kā visa lieta no sākuma bij tikai intriga un personiska lieta un vērsta pret Amtm., tad vajdzēja virzīt tā, ka Amt. pats uz laiku atsakās. Kad Jūs nu visu to izdarījāt, ko, apm., es biju arī ieteicis, tad bij jau gluži citi apstākļi un tā rīkoties vairs nevarēja. Jūs Amtm. atlaidāt pēc 6 nedēļām ne vairs brīvprātīgi, bet spiesti no aktieriem. Sākumā atlaižot A[mtmani], būtu Jūs uzvarējuši, tagad uzvarētāji ir aktieri. Jūsu prestižs zudis ne vien pie aktieriem, bet arī pie publikas, vismaz sašķobījies. Zināms, arī tā lielākā vaina nau jūsu, bet partiju, kuras atstāja demokrātiju un aiz personiskiem iemesliem sāka pabalstīt antidemokrātiskos aktierus, kā īsti demagogi pieķerdamies vārdam «streiks». Šī partijas daļa (visvairāk lielinieki) pabalstītu arī «ministru streiku», kad viņiem būtu tik kāds personisks labums. - Bet lai kā, nejūties Tu pats apvainots; arī izgājušo reizi es Tev personiski nekā nepārmetu. Tu esi darījis visu, esi diezgan upurējies, un es neiešu Tev par to vēl pārmest. - Nu, ko nu darīt tālāk ar teātri? Tagad, redzams, neiet publika, bet iemesls laikam vecas lugas un neiespēlējušies aktieri. Bet vai drīz būs labāk? Aktieri būs tagad lieli un strādās bez prieka; neko viņi aši un labi neiestudēs. Jums naudas nau, tas arī viņu darba prieku nepavairos. Kad tā ies tālāk, aktieri driz paši jutīs, ka par velti ir uzvarējuši, ka paliks bez maizes un ka ir aiz muļķības un intrigu kāres, klausīdami demagogiem un atpakaļrāpuļiem, paši savu pajumti nodedzinājuši. Bet arī aktieru nožēlošana neko nepalīdzēs. Teātri var aši nopostīt, bet ne uzcelt. Jums tagad divi lieli projekti, taisni tagad, kur jums nauda maza: 1) būvēt teātra namu. Bet, kad aktieri ir tie paši, kuri, pret jums streikodami, jūs pieveica, tad jaunā namā būs kungi viņi, aktieri, un ne jūs, nama cēlāji. Ja ņemsat arī dažus jaunus aktierus un vecos paturēsat: vecais raugs samaitās jaunos. Bankrotēs jaunais teātra nams, tad tik ātri vairs nau cerību jebkad pacelt teātra lietu. 2) Jūs gribat pacelt šo sezonu ar jaunām lugām un labām dekorācijām un izlaist atkal kā «Ug. u. N.» laikā uzaicinājumu uz naudas vākšanu! - Bet neviena lieta neatkārtojas. Otrreiz vairs tik daudz nedabūsat. Un tad: publika taču tagad ir apjukusi un no demagogiem saskaldīta un pret teātri, jā, arī pret mākslu pašu sacelta. Vai tāda publika dos naudu? Jūs, man liekas, piedzīvosat tikai blamāžu un iegūsat ne naudu, bet pazaudēsat vēl vairāk publikas. Ja gribat dabūt naudu, tad lūkojat varbūt no demokrātiem, kas gribētu arī teātra namu celt. - Jūs gribētu izrādīt šo sezonu vēl abus, «Pūt, vējiņi!» un «Jāzepu». Es domāju, tas neies, ne naudas dēļ vien, bet arī dēļ aktieriem. Tie nespēs cik necik pienācīgi samācīties. Mierlauks «Jāzepu» nau arī klausījies, jo viņš domājis, ka vadīs Amtmanis, un tādēļ maz par lugu interesējās. Kāds nu «Jāzeps» iznāks. Mierlaukam esot jauks uzskats uz «Induli», varbūt to viņš vadītu pēc sava uzskata. Varbūt jūs tagadējos apstākļos aprobežotos tikai ar «Pūt, vējiņi!», uzvezdami to pēc jaungada, un «Jāzepu» atstādami nāk[amam] rudenim? Man, protams, no tā celtos tikai zaudējumi, bet varbūt jums būtu tā labāk. - Manas domas par teātra likteni tālāk man Tev arī jāsaka, kaut gan zinu, ka jūs, rīdzinieki, ar tām nebūsat mierā. Jo man liekas, ka teātra lieta ir tik pamatīgi samaitāta, publika ir tā demoralizēta, aktieri garīgi nobeigti, ka ar tiem elementiem vispār nekas krietns nau vairs sasniedzams. Ļoti iespējams, ka viss teātrs sabrūk, ka Skatuves biedrība likvidējas. Bet nu es saku: ka no šīs nelaimes vajga un var iztaisīt laimi: jādibina jauna teātra biedrība (kopā ar teātra nama biedrību), jauns nams, jauni aktieri, jauns direktors, ar autoritāti, ārzemnieks, ne krievs, jo tie nau enerģiski, vāciets, varbūt soms, čeks u.t.t. Varbūt Šlismans-Brands. Jaunais direktors lai jaunos aktierus iedīda gluži no jauna; tad būs demokrātiski aktieri (var arī ņemt no lauku teātriem), un visi vecie aktieri ar māmuļnieku psiholoģiju un antidemokrātiskiem uzskatiem lai iet pie vecā teātra. Tad arī publika būs atjaunojusi savus uzskatus, būs redzējusi, ka demagogiem nevar klausīt, kad grib mākslu. Tad var nākt teātra atdzimšana. Es zinu, jūs lūkosat glābt, ko var glābt. Lai jums iet labi, kad jums tur vajga mana palīga, es palīdzēšu, bet diemžēl man liekas, ka mans uzskats būs pareizais. - Te nu redzi, mīļo, labo, ka man nebij prieka Tev agrāk rakstīt; no tālienes jau arī nevar daudz palīdzēt; es pat nezinu, cik es še varu palīdzēt, - Nu vēl personiski: ļoti labi, ka atsūtīji man norakstu no manas vēstules. Liec arī šo vēstuli norakstīt un atsūti man. Un liec visas manas Tev rakstītas vēstules tāpat norakstīt un atsūti man, es gribu savas vēstules ar laiku laist klajā. Laiks prasa noskaidrošanos arī atklātībā. Liec vislabāk norakstīt ar mašīnu. Un nu paliec sirsnīgi sveicināts, mans mīļais. Tavs [paraksts].

Vēstules malās rakstīts:
Man jāraksta arī K. Freinberģim, bet negribas otrreiz pārrakstīt; izlasi viņam labāk šo vēstuli priekšā. Es viņam likšu aiziet pie Tevis. Jums tā kā tā kopā jāstrādā. Sirsnīgi sveiks.

545.

A GULBIM
Cīrihē 1913. gada 18. novembrī

Mīļais draugs, rakstu reizē arī uz Rīgu, «Hanzai», plašāk. Te tik īsumā. «Velni» nebij nemaz nodomāti tulkošanai, bet gan «Noziegums un sods». - «Kapitālu» «Taurētājs» uzdevis tulkot Fr. Roziņam un izdos jau janvārī. - Prospekts labs, tik piemetini, ka atstāj sev tiesību saraksta dažu ko grozīt. Kad esi saņēmis lielāku summu novembra sakumā, tad atsūti man, kā biji solījis šurp
- man vajdzīgs, un man bail, ka Tu neizdod līdz braukšanai šur tur, kur mazāk vajadzīgs. Uz braukšanu es ļoti priecājos: būs par daudz ko jāizrunājas par veikalu un mēs tiksim arī garīgi tuvāki. Neļauj iebaidīties no malas, neļauj uz sevi darīt iespaidu, kas mums svešs: mūsu lieta laba un ies. Sirsnīgi sveiks. Tavs [paraksts].

546.

A. GULBIM
Cīrihē 1913. gada 18. novembrī

Dārgais draugs, saņemu Tavu vēstuli tikai šodien, jo esmu pašlaik pārbraucis pagaidām uz Cīrihu. Palikšu še līdz jaungadam ārstēdamies; te Tu mani arī sastapsi, kad braucot uz ārzemēm, piebrauksi, adrese: Zürich 6, Rigistr 4. Man žēl gan, ka Tev pēdējā laikā tik maz bij vaļas un mūsu korespondence tapa diezgan reta, kas kaitēja arī veikalam, kurš prasa pastāvīgu un ašu sazināšanos. Nu vispirms par Un. Bibl-u: P. Rozīts man rakstīja, ka gribot tulkot «Преступл[ение] и наказание», nevis «Бесы», tāpat Tu vari būt mierā Gorkija raksta dēļ, kaut gan klasiķus var tulkot arī pretī visiem neklasiķu protestiem. Tev nau tik daudz jāklausās uz visādiem apsaucieniem un uzsaucieniem no malām, - tie pāriet, bet Un. B-a nepāries. - Marksu tulkos «Taurētāja» firma, t. i., A Deglavs ir uzdevis Fr. Roziņam, kad man bij dots termiņš tikai līdz 1. janv. 1914, ko es nespēju solīt. Vai Fr. Roziņš šo termiņu ieturēs, to es nezinu. Bet, kad Tu nu dosi tulkot arī vēl trešam, J. Jansonam, tad iznāks drusku par daudz. Vispār U. B-ai vajadzētu būt tikai vienam centram, kas reizē i pieņem tulkojumus, i uzdod tulkojumus. Es vienmēr labprāt pieņemu Tavus aizrādījumus, kas būtu jātulko; bet, kad uzdodu es tulkot un Tu arī uzdodi, par ko es dabonu zināt tikai tad, kad jau esi uzdevis, tad ceļas neērtības un visādā ziņā zūd rīcības vienība un centrs. Nāk[amam] gadagājumam Tu esi atzīmējis vairākus darbus, kurus es nepazinu, un atstājis vairākus, kuri bij jau aizsūtīti drukātavā. Kad tie nenāks iekšā visā nāk. gadā, tad sūdzēsies tie, kas agrāk nākuši, bet vēlāk dabū malt. Starp tiem ir K. Zvingevičs, kuru Tu pats rekomendēji, tad Melnalksnis (Oligera «Viesis»), Dāvids (Šolom Aleih[ems]), J. Gulbis (oriģinālstāsti), Kārstenis (oriģinālstāsti); tad Cinis («Imperiālisms»), dienas jautājumi. Sevišķi «Imperiālisms» vajdzētu nākt itin drīz, jau janvārī. Tad P. Roberta (literāriski eseji), arī itin drīz. Nāks vēl dažs labs raksts, kurš drīzāk uzņemams, piem., jau tagad man nodoti Buševica («Literāriski eseji») u. d. c. Prospektu Tu esi sarakstījis ļoti labu. Tad tur tik būtu jāpiezīmē, ka paturi sev tiesības sarakstu pārgrozīt. - Še viens projekts, kuru vajdzētu jau tagad izvest: kad ir iznākuši jau 1 ½ simta Nr. Nr., tad vietā ir katalogs; var papildināt ar negarām atsauksmēm pie atsevišķiem darbiem. Man vēl daudz projektu par labu U. B-ai, bet, tā kā Tev nau vaļas tos ievērot, tad runāšu par tiem, kad atbrauksi šurp. - Uz šo Tavu atbraukšanu es ļoti priecājos, jo ceru, ka viņa mūs abus, kas darbā tikuši nervozi, atkal nomierinās un tuvā satikšanās tuvinās mūs arī vēl vairāk garīgi, kas sevišķi vēlams šinī uztrauktajā laikā, kur katram par sevi un citiem, un visu jātop skaidrībā. Tagad Rīgā uz Tevi tiks darīts iespaids no visām pusēm, varbūt ir jau bijuši mēģinājumi, un varbūt mūsu korespondences retums ir zīme par to. Varbūt arī tā ir zīme, ka Tu šogad, novembra sākumā, kad saņēmi lielākas summas un kad mēdzi man atsūtīt, - ka Tu nu tagad neatsūtīji solīto summu. Es Tevi nekad neesmu ne ar mazāko piezīmi steidzinājis uz naudas sūtīšanu man, es to vienmēr esmu atstājis tikai Tavā ziņā, bet šoreiz es Tevi lūdzu, atsūti man solīto summu tagad pat no Krievijas. Jo Tevi Rīgā apstāv no visām pusēm, Tu esi viegls maksātājs un izmaksāsi visu naudā, kas Tev ir, tā ka varbūt i nevarēsi uz Šveici atbraukt. Atsūtīšana būs man zīme, ka mēs esam vēl labā saskaņā. Un, kad mēs būsim saskaņā, tad jau Tu zini manu agrāko piedāvājumu par piedalīšanos pie U. B. un Tava veikala. Par to es Tev plašāk nerunāšu, ka ārstēšanās maksā daudz naudas un ka man izpalika ienākumi no Jaunā teātra. Asp[azija] klausās lekcijas; viņa liek Tevi sveicināt. Paliec nu no manis sirsnīgi sveicināts. [1 nesalasāms vārds.]

Vēstules malās rakstīts:
Reizē aizsūtu karti uz Pēterburgu. Sveiks!
Vēlreiz: neļauj iebaidīties no malas, neļauj uz sevi darīt iespaidu, kas mums svešs, lieta laba un ies. Sveiks! [Paraksts.]
Andr. Upītim ir otrreiz atbildēts no Asp. Sveiks!

547.

J. KĀRSTENIM
Cīrihē 1913. gada 18. novembrī

Sirsnīgi sveiki! Izlasīju visu «Šalcošā gaitā». Labas kā ogļu skices, bet nu stājaties pie pilnas gleznas gleznošanas. Te dažas piezīmes: «Zirneklis un muša» labāk būtu izlaist, vecmodīgs erotisms. Jums glīts humors citur, bet «Mana kaimiņiene» tā ir maz, tāpat «Kāda nakts»; poante: atvērtā skapī skatīties it kā logā ir pazīstama anekdote. «Kādas nakts» temats labs, pārstrādājat drusku citādā veidā, bez šī gala efekta. «Veca dziesma» konvencionāla, tā tikai mazinās krājuma oriģinalitātes iespaidu. «Zirneklis un muša» es gribētu strīpot, par pārējām nolemjat paši un, kad atrodat par labāku tās izlaist no krājuma, tad aizrakstat paši par to «Hanzai». Sevišķi man patīk Jūsu humors: «Zemes dēls», «Uz ceļa», «Pļuškins» un maigā dabas lirika gandrīz visās skicēs.
Daudz mīļu labdienu. [Paraksts.]

548.

ŽURNĀLISTU UN LITERĀTU BIEDRĪBAI «IDEJA»
Cīrihē 1913. gada 19. novembrī

19. 11. 13.                                      «Ideja».

Ļoti cienīts priekšnieka kungs!

Avīzēs lasīju par Asp[azijas] un manu lielo pagodināš[anu] no «Idejas» puses, par mūsu iecelš[anu] goda biedros. Gribējām tūliņ izsacīt savu prieku un pateicību bet, tā kā paziņojums bija tikai avīzēs no ziņotāja un ne no biedrības, tad nevēlējāmies tai aizsteigties priekšā. Tagad redzam, ka Jūs nekādas formalitātes neturat par vajdzīgām - kā arī pieder rakstnieku biedrībai -, un tādēļ izsakām tagad, kaut gan vēli, bet ne mazāk sirsnīgi savu dziļi izjustu pateicību par mums parādīto lielo godinājumu.
Ļoti cienītai biedrībai «Ideja».
Mūsu iecelšana «Idejas» goda biedros mūs dziļi iepriecināja. Mēs izsakām savu sirsnīgāko pateicību, ka mums piešķirtas tiesības saukties līdzi par savējiem tur, kur progresīvie rakstnieki pulcējas savā vidū. Jo pulcēdamies Jūs nenoslēdzaties savā vidū, bet liekat tikai spēkus vēl sparīgākai darbībai uz āru: veicinot tautas kultūru un nemitīgu progresu tās šķiras garā un labā, kura mūs visus apņem un kura ir visas demokrātijas atbalsts. Viņa vismazāk var noslēgties šaurumā, viņai jāiet arī [gara laukā?] mākslā un literatūrā un jāizstrādā jaunais pasaules uzskats, te Jums darbs, te uz Jums cerības.
Ir sacīts, ka viņa pati neatzīst vēl mākslas vajadzību pēc visa tā un to apkaro, bet mēs zinām, viņa izaugs, un Jūs tās atvases. Šis ir noskaidrošanās laiks, demokrātijai jāuzvar, ne demagoģijai. Darat mākslu un literatūru populāru un saprotamu, apkarojat viņām naidīgas tendences, neļaujat mulsināt sevi un citus: jo māksla un literatūra tautai ir vajadzīgas, jo tās ir viņas garīgais spēks, un izšķir tas, bet ne fiziskais.
Mums ir sevišķs prieks par pagodinājumu no Jums šinī laikā, kad demokrātijai nu jānoskaidro [1 nesalasāms vārds] spēki un kad mēs stāvam jau cīņā. Darat savu darbu tik krietni kā līdz šim, darbs ir labs.

549.

E. TRĒZIŅAM
Cīrihē 1913. gada 27. novembrī

Ed. Trēziņ[am]. 27. 11. 13.

Atļaujat man reizē izteikt savu pārsteigumu par dažu Valm[ieras] biedru uzskatiem. Es esmu pārliecināts - saskaņā ar visu kulturālo pasauli un arī mūsu biedru lielāko daļu -, ka kultūras darbi nāk par labu taisni darba tautai, ka pie šāda kultūras darba pieder arī māksla, un sevišķi demokrāt[iska] māksla teātrs, ka par kult[ūras] darba piekopšanu nevar vainot, vismazāk vēl tieša speciālu «kult[ūras] biedrību», - un nu lasu «Dz[īves] B[alsī]» garu uzbrukumu «Darbam» taisni par mākslas piekopšanu! Es biju Jums rakstījis, ka par maz griež vērības presē uz «Darba» teicamiem centieniem un lieliem panākumiem, un nu no tās pašas Valmieras jādzird tāda mežonība, kāda sastopama tikai vistumšākos apvidos. Vainīgs būs laikam arī pie Jums frakciju gars un dogmātisms, kurš savā garīgā sastingumā nesmādē arī demagoģiskus līdzekļus. Raksta «nepaēdušais», - bet patiesībā vairāk paēdušas ir kulturālās tautas nekā nekulturālās, kuras nepazīst vēl mākslu un teātri un kuras gara pacilājumu meklē krogā. Bet esat droši «Darba» biedri, mūs vairs neatspiedīs atpakaļ uz nekultūras stāvokli. Turpinājat droši kultūras darbus par labu darba tautai!

Jūs varat šo manu privāto vēstuli izlietot arī atklātībā, presē, publicējot kā atbildi uz uzbrukumu, kurš arī nāca atklātībā.

550.

K. ĶIRPĒNAM
Cīrihē 1913. gada novembrī

Mīļo Kārli, vienu es gribu Tev vēl teikt, lai Tu nepadodies pilnam pesimismam un nedomā, ka es arī izmistu. Es tikai domāju, ka tūliņ neko lielu nevar darīt. Bet taisni tādēļ es domāju, ka mums visiem jātaupas un jāgatavojas uz vēlāko, un varbūt drīz jau mēs spēsim gan panākt arī lielo teātra lietā. Tu esi daudz pūlējies un upurējies, šoreiz par velti. Bet, kad publika būs cik necik noskaidrojusies, tad būs jāsāk no jauna. Uz Tevi es tad ceru, kā uz vienu no pirmajiem un stiprākiem darbiniekiem. Uz Freinbergu tāpat var palaisties. H. Asars ir gan straujš un bieži pāriet pār mēru, bet darbīgs un lietpratīgs. Rikveils vēl ļoti dārgs spēks priekš kultūras darbiem. Tu no tuvuma, protams, zināsi labāk, kādas personas ir derīgas. Jums būs no jauna jāiesāk. Nu vēl vajga noskaidrot. Tagad nāks arī legālā presē Jansona lieta; nāks arī visas partijas birokrātiskās tieksmes; partijai būs jāpārbauda sava taktika, pat visa sava psiholoģija, - un tad nāks skaidrība. Darat, ko varat, vēl tagad ar teātri, bet vairāk sagatavojat nākamo. - Ko nozīmē Benjamiņa u. t. l. plāni par Jauno teātri? Kādas viņiem izredzes? Vai tad viņi, būdami interima vīri, gribēs ar interimu konkurēt, un vai spēs? Ko domā darīt strādnieki (Straujāni, Liniņi u. t. l.)? Vai grib iztikt bez teātra, ar kaktu skatuvītēm, ar krogiem? Tas ir Jansona ideāls. Atraksti, tad es varēšu Tev atbildēt un varbūt palīdzēt. Daudz mīļu labdienu no Tava [paraksts].

551.

A. KIRHENŠTEINAM
Cīrihē 1913. gada 8. decembrī

Mīļais draugs, še bija A. Gulbis. Labi, ka nu nokārtoti rēķini ar Jūsu brāli. Es brālim uz Pēterburgu aizsūtīju 40 fr. Še ar gleznu pārdošanu laikam nekas neiznāktu. Cīrihā man jau tā maz pazīstamu, tagad ar tām Jansona jukām vēl mazāk. Bez tam te ir kāds gleznotājs Metuzalis, kurš piedāvā savas gleznas un kurš še personiski var rīkoties. - Tāds iznākums, ka Beldavs liks priekšā ārstu biedrībai, ir vislabākais; Jūs nesaista un neapgrūtina. Gan tad pēc ies arī labāk ar izredzēm. - Vai es pa svētkiem būšu še, vēl nezinu, bet šaubos. .Nu jau te nekā no draugiem, kas mani turētu, tikai mana neveselība; tā man uzticama draudzene, bet tā jau mani pavadīs arī citur, kurp vien eju. Jūs sakāt, no citiem draugiem s[ociāl]d[emokrātiem] man uzbrūk visniknāk tie, kas no manis tikuši pabalstīti; tā ir taisnība un man zināma, arī Jansons pieder pie šiem par agri samaksātiem draugiem. Es gan uztrauktos par to, bet diemžēl man nau laika, jāstrādā pie sava gabala. Daudz mīļu labdienu no Jūsu [paraksts].

552.

M. VALTERAM
Cīrihē 1913. gada 9. decembrī

9. 12. 13.                                  M. Valter[am].

Mans mīļais draugs! Tavas skaistās grāmatas dāvinājums ar gluži savādu prieku mani pārsteidza: atnāca vienā pašā reizē ar niknāko uzbrukumu, kāds man jelkad bijis (no Jankava)! Tas man ir labākais simbols: lai cik nepilnīgs un kļūdains bijis mans darbs, man būs draugi, kas atradīs, ka es esmu labu gribējis, un pieskaitīs man to. Cik nepilnīgs bijis darbs, to īsti sajūt tik tad, kad saņem par viņu pateicību. Un aiz šiem sirsnīgiem vēlējumiem stāv ne abstrakcija, bet viens mans jaunības draugs, kas vēl tagad, kur tik daudz gadu un notikumu mūs šķīruši, piemin mani labi. Tas reti gadās dzīvē. Tu saproti manu prieku. Tavu lielo grāmatu varu šimbrīžam tik pacilāt un pašķirstīt, nostādīt viņu pretī mazai uzbrukumu brošūriņai, lasīšanu vēl jāatliek. Redzu ar patiku, ka Tu mini manu jaunības zemi Latgali.
Spirgtākā garā varu iet pie sava darba, kura nobeigšana novēlinājās tik ilgi neskaidrās, nelabvēlīgās atmosfēras dēļ.
Sirsnīgi sveiks, mīļais draugs.

553.

Cīrihē 1913. gada 10. decembrī
Kastaņolā 1913. gada 10. decembrī

Ļoti cienīto, mīļo kolēģi, man ļoti jāatvainojas par ilgo nerakstīšanu, bet vismaz varu Jums paziņot, ka Haufa III saņemta - nāks šo pusgadu, laikam aprīlī vai maijā, «Minna Barnhelm» saņemta, ir jau drukātavā, tāpat nāks šo gadu vēlāk. Es redzu, ka esmu uzrakstījis šo gadu, kas domāts 1914. g.; nupat bija še A. Gulbja k., un sastādījām sarakstu. Ar lielu prieku dzirdu, ka gribat būt arī Šveicē un Castagnolā, tā ir Lugāno priekšpilsēta. Cürihē ir paliela kolonija, 50 personas, arī maza bibliotēka lat[viski]. Lielāka kolonija laikam ir tikai Berlīnē un Parīzē. Pasta satiksme 2 dienas. Ļoti priecāšos Jūs še satikt, kaut uz laiku. Sirsnīgi sveicieni Jums un brālim un uz priecīgu redzēšanos.
                                                                                                        Rainis.

554.

M. KALNIŅAI
Cīrihē 1913. gada 19. decembrī

M. Kalniņ[ai].                                                                                                      19. 12. 13.

Darbs kā līdzeklis pret visām kaitēm, nemieru, šaubīšanos, pat neveselību - tas ir gluži vīrišķīgs līdzeklis, un sievietēm tas palīdz tik tad, kad viņas atrod šinī līdzeklī jūtu stīgu un personisko. Un nu man liekas, ka Jūs esat to atradusi darbā, un par to es priecājos visvairāk.
Sieviete ir jau pilnīgi gatava ap 15 g.; vēlāk nevar vairs izvēlēties, pa kādu ceļu iet. Atliek tik izprast, pa kuru ceļu esi iesācis iet, un tad apzinīgi, lai tālāk tiktu. Pirmā ceļa izvēle notiek bez mūsu apzinātas ziņas, un tikai gluži retiem izdodas bez liela zaudējuma pāriet uz citu ceļu.
Vai cilvēks drīkst būt valdnieks lepnā apziņā? Jā, bet īsts valdnieks tā nemaz nejautās; tas tāds jau būs. Un, kas nau valdnieks, tas vēl nebūt nau niecīgs. Cilvēka vērtība nau apspriežama pēc varas un dāvanu daudzuma, bet pēc viņa īstuma. Pilnīgs cilvēks ir tas, kas savu īpatnējo vietu pasaulē pilnīgi izpilda. Darat to, un Jūs varēsat lepni iet arī klusumā un visur būs Jums svētnīca. Niecīgs tik tas, kas pats sevi par tādu dara. Bet arī [nebūs nevienu?] nicināt, jo sevī pilnīgs var tapt katrs. Un, kas sevī pilnīgs, nau arī vientuls, lai arī būtu gluži viens. Neattālinaties no cilvēkiem, gan redzēsat, ka var arī niecīgu mīlēt.

555.

A. DEGLAVAM
Cīrihē 1913. gada 20. decembrī

Mīļo brāli, atsūti man no vecā «Mājas Viesa» 1903. gada tos NN, kuros ir pārdrukāts mans referāts par tā gada Zinību komisijas vasaras sapulcēm. Vēl labāk būtu, ja Tu varētu sadabūt to pašu «Dienas Lapā», bet to Tu laikam nespēsi. - Tad esi tik labs un iemaksā «Arodniekam» un «Dz[īves] Balsij» katram pa 10 rbl. Un, kad tiek izrīkoti mani vakari, tad honorārs lai iet par labu, «Dz. Balss» avīzes fondam, kad nau taisni cits atklātības mērķis. - Ar veselību neiet visai labi ne vienam, ne otram, jo laiks miglains un mitrs un sāk salt. Paliekat abi mīļi sveicināti un skūpstīti. Jūsu [paraksts].

Atklātnes malās rakstīts:
Nupat atnāk Tava vēstule: labi, ka ar G[ulbi] salīgsi. Elza raksta plašāk. Naudu sūti [vien?]. Daudz labas dienas.
                                                                                                                        [Paraksts.]

556.

K. AUGENBERGAM
Cīrihē 1913. gada 30. decembrī

Kas par skaistām gleznām! un cik sirsnīgas! Un tās nu ir tikai biedru kartis!
Sirsnīgāko paldies no mums abiem; kolēģiem, cienījamiem «Idejas» biedriem par šo lielo tik glaimojošo un tik skaisto pārsteigumu. Arī tāpat mīļš paldies māksliniekam gleznotājam! Vai šo mākslas darbu «Ideja» nedarīs arī pieejamu publikai, piem., savā žurnālā to publicējot? - Vēlreiz daudz paldies un sirsnīgu sveicienu uz svētkiem un laimīgu jauno gadu!

557.

R. EGLEM
Cīrihē 1913. gada 31. decembrī

Priecīgus svētkus un laimīgu jauno gadu! Rakstīju Jums kartiņu 9. 12. 13. «M[ūsu] l[aiku] varonim» man jau ļoti daudz piedāvājumu, bet ceru, ka Jūs visvairāk pūlējaties ap to klasisko grāmatu, un tātad tulkojat viņu Jūs. Gaidīšu ziņas par Jūsu ārzemju braukšanu un gaidīšu Jūs pašu. Līdz tam daudz mīļu labdienu Jums un brālim no Jūsu [paraksts].

558.

LSD 4. KONGRESAM
Cīrihē 1913. gada decembra beigās

L. S. D. kongresam.

Dārgie biedri, apsveicu kongresu ar lieliem uzdevumiem, kuri viņu gaida, un ar lieliem darbiem! Lielākie būs vienības uzturēšana partijā un to pretdemokrātisko tendenču atraidīšana, kas arvien klajāk parādās partijas dzīvē kā mēģinājumi aprobežot demokrātismu, atklātību, masas pašdarbību un kopot vadību nedaudzās rokās, stādīt frakciju intereses augstāk par partijas lietu, kas novedis pie tik bēdīgām sekām krievu partijā.
Ā[rzemju] k[omiteja] man paziņo, ka kongresā taps pacelti jautājumi attiecībā uz b. Braunu un mani. Atļaujiet man tad teikt atkal kādu vārdu, es saku «atkal», jo pie manis griezās ar lūgumu parakstīt uzticības apliecību b. Braunam, kas lai atspēkotu to dokumentu. Es no tā atsacījos un īsi aizrādīju, ka tur minētie fakti ir pareizi un ka labāk vajga lietu izmeklēt. Kad presē parādījās Burceva dokuments par b. Brauna izturēšanos 1897. g., es ieskatīju par savu pienākumu part[ijas] labā paskaidrot savus uzskatus un griezos pie Ā. k. ar garāku vēstuli, kurā aprādīju, kādēļ būtu partijas interesēs nepieciešama b. Br. lietas vešana demokrātiskā ceļā, izmeklēšana un noskaidrošana caur biedru goda tiesu. Ā. k. nekādus soļus nespēra šai virzienā, turpret atzina, ka tā lieta izbeidzama birokrātiskā ceļā ar vienkāršu uzticības izteikšanu b. Br. no partijas iestāžu puses, un Ā. k. savos ziņojumos noliedza pat, ka būtu jel maz prasīta lietas izmeklēšana un biedru goda tiesa no manis un no citiem; nedarīja manu vēstuli zināmu plašākai biedru masai, aizliedza man to publicēt un aizstāvēties pret apvainojumu legālā presē, kaut gan pate lietoja vienmēr legālās demokrāt[iskās] preses palīdzību, tāpat kā b. Br. to pārpludināja ar rakstiem savā lietā. Ā. k. pat aizliegumu man rakstīt legālā presē izsacīja tanī pat legālā presē, atkārtodama tur man rakstītas vēstules saturu. Tādas nekorektības par labu b. Br, Ā. k. pielaida visā lietas vešanā. To redzēdams, es neatbildēju uz Ā. k. uzaicinājumu stāties ar viņu sakarā b. Br. lietā, bet, ievērodams viņas pieprasījumu, neatbildēju arī legālā presē un cerēju, ka izcēlušais konflikts tad pieņems kulturālāku veidu un tiks izbeigts tā, ka Ā. k. uzņemsies iniciatīvu b. Br. lietas izmeklēšanā. Bet cerībās vīlos, jo taisni pa manu klusēšanas laiku un aiz manas muguras, lai man atriebtos, mazinātu manu vārdu svaru, tika vesta uz aizkulišu mājienu intriga, kuras iznākums bij emigrāciju un Ā. k. apkaunojošā briseliešu vēstule pret mani - tukši apvainojumi, kuru bezpamatību pilnīgi saprata arī paši apvainotāji. Un šo vēstuli parakstīja paši Ā. k. locekļi pilnā sastāvā, varbūt no viņiem pat izgāja iniciatīve uz to.
Uz šo briseliešu vēstuli atbildēja dažas ārzemju grupas, kuras partijas godu turēja augstāk par paklausību mūsu kancelejai, un atspēkoja apvainojumus Ā[rzemju] gr[upu] birojam un Ā. k-ai.
Parīziešu grupa uzaicināja atsaukt to vēstuli vai apvainojumu uzturēt atklāti. Bet no atklātības jau bēga mani apvainotāji, izrādīdami tā savas pretdemokrātiskās tendences. Uz to parīzieši publicēja i briseliešu vēstuli, i savu atbildi uz to. Bet tad notika kas gandrīz neticams visdemokrātiskākajā partijā: atklātā apsūdzība pret mani tika nostempelēta par konspirāciju un parīzieši dabūja rājienu, ka bij biedru plašākai masai dzimtenē darījuši iespējamu zināt un līdzi spriest par partijas lietām. Draudēja pat izslēgt no partijas.
Man gribēja ņemt tiesību atklātībā aizstāvēties, atklātības priekšā gribēja aizbāzt muti ar kancelejas papīriem un paskviļiem un dzimtenes biedriem gribēja ņemt tiesību līdzi zināt un spriest par partijas lietām: to der ievērot īpaši jums, dzimtenes biedri, kongresa locekļi!
Visā b. Br. lietas vešanā no Ā[rzemju] gr[upu] biroja un Ā. k. puses ir sistēma - demokrātisma noliegšana: pusotra simtiņa emigrantu, kas top turēti stingrā disciplīnā ar konspirācijas pātagas palīgu, lai ir vienīgie lietas pārzinātāji un tātad arī īstie lēmēji. To lietu varētu klusībā izbeigt. Un tā pēc vestu un izbeigtu arī citas lietas bez dzimtenes biedru masas līdzzināšanas un līdzdarbības. Tādēļ cenšanās iegūt lēmēju balsstiesības ārzemēm un vispār vadības smaguma pārcelšana tālāk no dzimtenes. Cenšanās tik stipra, ka pat nebaidās no partijas šķelšanās. To pat redzam Krievijā; arī bēgšana no atklātas izmeklēšanas tur tāpat parādās. («Pravdas» līdzstrādnieku incidenti.)
Šinī pat intrigā vienas grupas mazāk apdāvināts un tādēļ netīšām atklāts runātājs rezolūcijā tieši izteica pret demokrātiskā virziena ideālu: «Ar goda tiesu s. d. partijas iestādēm un biedriem nau lietas izšķiramas un nevar izšķirt» Tātad gan ar negoda slepeniem birokrātiskiem rīkojumiem. Un visādā ziņā lietām jānotiek bez dzimtenes biedru masas zināšanas, to nepieļauj konspirācija jeb kancelejas noslēpums. Un sakiet paši Jūs, dzimtenes biedri, kādi konspiratīvi noslēpumi tad nu ir izpausti ar briseliešu un parīziešu vēstuļu publicēšanu? Jūs redzat, ka Jūs tikai māna, ka katrs biedrs dzimtenē to arī drīkstēja zināt. Bet Jūs, kongresa locekļi, reprezentējat dzimtenes biedru masu un jūs stāvēsat par viņas zināšanām un spriešanas tiesībām.
Tādas pašas ir arī tās citas konspirācijas, kuras izlieto Ā. k. un Ā. gr. b. saviem mērķiem; kad vajga slēpt vienu un uzbrukt otram. - Lai mazinātu manu iespaidu, lai aizēnotu, aizkavētu un varbūt pilnīgi novērstu b. Br. lietas izmeklēšanu, cēla lietu pret mani briseliešu vēstulē par konspirācijas pārkāpšanu, par sakariem ar Jankavu, par materiālu un dokumentu izdošanu Jankavam, par neuzticību un kaitēšanu partijai. Pierādījumu briseliešiem, protams, nebij nekādu (nebij arī vajdzīgs), jo Jankavs solījās viņiem tos piegādāt, publicēdams no manis viņam izdotus «materiālus un dokumentus». Tagad nu ir iznākusi Jank. brošūra pret mani. Nu - un? Nekādu no manis izdotu konspiratīvu materiālu un dokumentu tur nau! Par tādiem viņš nemaz nerunā; viņš citē tikai no sakara izrautus, pēc viņa nolūkiem sagrupētus gabalus no manām privātvēstulēm, kurās runa par privātām un personiskām lietām. Un tad šos citātus iztulko pēc savas vajadzības.
Un kāda šī vajadzība? Izgāzt pār mani savas sirds dziļāko naidu par to, - ka neesmu viņam devis nekādus materiālus, ka neesmu pārkāpis nekādu konspirāciju, ka neesmu partijai kaitējis, bet taisni saudzējis, ka esmu bijis pārāk uzticīgs partijai un ka neesmu partiju pazudinājis, kaut gan to spējis.
Un es taču esot bijis nemierā ar daudzām sociālisma mācībām un gribējis apkarot kliķi partijā; es esot tā ticis sev neuzticīgs. Jankavs tāpat kā dažs nesaprot, ka var būt nemierā ar trūkumiem un aizstāvēt tomēr lietu pašu.
[Kā?] nu paliek briselieši un mūsu jaunbirokrātijas pārmetumi man?
Jankavs, jauns cilvēks būdams, toreiz taču bij vēl revolucionārs, kas redzams arī no manu vēstuļu fragmentiem, viņš gribēja s[ociāl]d[emokrāti]ju atjaunot, gribēja pat «Kapitālu» kritizēt, - tagad viņam jānoliedz sava pagātne, mūsu sarakstīšanās galvenā tiesa bij par literatūru, par dekadenci, kuru viņš apkaroja «V[ecajos] elkos», mani aizstāvēdams un solīdams mani arī aizstāvēt pret man naidīgo kliķi, par «Ug[uni] N[akti]», kuras pirmais atzinējs un izdevējs bij viņš, par manu biogrāfiju.
Kādi nu bijuši mani sakari ar Jankavu un kā es tos esmu izlietojis? Mans vienīgais noziegums, ka es, vecākais biedris, neesmu prasījis pēc atļaujas satikties nedz iestāžu jauniem kungiem, nedz 106 jauniem cilvēkiem, maniem biedriem. Viņi jau savā vēstulē sastādījuši mazu listīti no personām, ar kurām es nedrīkstu satikties, starp tām mans vecais kolēģis bijušais man padotais redaktors un mūsu slavenākie mākslenieki. Viņi solījās ar lūgt kongresu, lai tas turpina šo listi, jo citādi es varētu atkal kļūdīties pret maniem 106 skolotājiem, kurus citi sauc par maniem skolniekiem.
Es prasu jūs, biedri kongresa locekļi, kas nākat no dzimtenes un no svaigas dzīves, vai tieši partija nevar ļaut biedriem brīvību privātā satiksmē? Vai nevar ciest patstāvību ne uzskatos, ne dzīvē? Arī ne no tāda biedra, kas jau diezgan pieaudzis un pat vecāks par pašu partiju, kura varētu skaitīties par viņa meitu. Kad man neļauj pilnīgas domu un personiskas dzīves brīvības, kuram no jaunākiem biedriem tad to ļauj? Un tiešām še emigrācijā biedri galīgi reglamentēti, disciplinēti un šablonizēti. Mēs esam pār žogu aiznestas nokaltušas lapas, - vai pie jums, pie dzīvā zaļā koka, arī nau manāmas tādas dziņas pēc dzīves šablonizēšanas, pēc sastingšanas, pēc frakcionisma un zaru noskaldīšanas? Par to lūkot arī būs jūsu uzdevums šinīs sēdēs.
Bet man vēl varbūt jāmin daži sīkumi manā lietā. No augšā teiktā un no manu vēstuļu citātiem, arī no paša Jankava brošūras «Soc[iāl]d[emokrāti]ja kungu partija» redzams, ka tā nau rakstīta manā uzdevumā, nedz viņas dati nāk no manis; visu partiju es nevarēju saukt par kliķi, aiz tiem pašiem loģiskiem iemesliem, aiz kuriem piepi nevar saukt par ēku, bet var tik teikt, ka zināmā ēkā iemetusies piepe; kliķe, par kuru ir runa manās vēstulēs Jankavam, zīmējas uz b. Br. un viņa draugiem pirms 1903. gada; dažu biedru uzdzīve ārzemēs pēc 1905. gada zīmējas uz b. Br. Es nezinu, kādus sīkumus man minēt un lūdzu man paziņot par tiem.
Man atliek vēl lūgt Jūs, biedri, nolasīt manu vēstuli Ā. k., kurā es lieku priekšā goda tiesu b. Br. lietā, lai Jūs pārliecinātos par to, kādēļ es turu par vajadzīgu tās vecās lietas izmeklēšanu, un redzētu, ka nebij nekādu konspiratīvu iemeslu aizliegt to publicēt, jo b. Br. lieta ir atklāts noslēpums, tikai partijai līdz šim nebij laika vai enerģijas to izbeigt.
Es varu piemetināt tikai vēl to, ka, nenolemdams izmeklēt b. Br. lietu, kongress sankcionētu katru izdošanu; tas būtu sevišķi bīstami, kad ievēro, ka izdošana še tik gaiši redzama, netop pat noliegta no b. Br. aizstāvjiem (b. § raksts par labu b. Br. «J.D.L-ā») un ka izdarītājs ieņem tik redzamu reprezentācijas vietu partijā, kur tik uzbāzīgi sprediķo morāli citiem. Nolemdams neizmeklēt šo lietu un neizteikdams nepiekrišanu tai rīcībai, kongress dziļi kaitētu demokrātisma, atklātības un politikas morāles principiem mūsu sabiedriskā dzīvē, kur jau tā draud nodibināties dziļi nemorāliskais birokrātiskais uzskats, ka noziegums nau vis darīt noziegumu, bet atklāt noziegumu; iespaids uz strādnieku masu, sevišķi uz neorganizēto, bet organizācijai pieejamo lielo daļu, tāpat uz mums simpatizējošām mazpilsonības aprindām būtu nospiedošs, demoralizētu visu mūsu dzīvi, sagatavotu ceļu visādai demagoģijai un slāpētu masas pašdarbību.
Bet es zinu, jūs būsat modri par tās masas intresēm, kas Jūs šurp sūtījusi, jo jūs iegādājat, ka par kongresa augstāko instanci ir šī masa, pie kuras griezties es paturu sev tiesību tāpat kā Jūs.
Es lūdzu tātad kongresu: nolemt b. Br. lietas izmeklēšanu, kuru pieprasa no daudz pusēm, pamatojoties uz Burceva dokumentu un uz liecinieku izteikumiem pār biedru izdošanu, vainas velšanu uz zināmiem biedriem un citu pierunāšanu uz to, par dzeršanu pie prokurora pa nopratināšanas laiku un par izdošanas atkārtošanu 1905. gada barona Rozena lietā. Izmeklēšana pate, kura kā tāda nau kongresa darīšana un prasa ilgu laiku liecinieku nopratināšanas labā, uzdodama ieceļamai biedru goda tiesai, kurai arī es nodošu savas liecības.
Beigās es lūdzu vēl atzīt augšā minēto rājienu, kas izteikts parīziešiem, par pretdemokrātisku un to atcelt, jo citādi es ņemu to uz sevi un būšu spiests rīkoties, paturot sev pilnu brīvību.
Es esmu pārliecināts, dārgie biedri, ka Jūs arī šinīs lietās pratīsat nostāties un noturēties idejas augstumā un aizstāvēt s[ociāl]d[emokrāti]jas lielākos demokrātiskos principus, domu brīvību un atklātību, kuras vien var attīstīt proletariāta pašdarbību un kurai ceļu līdzināt esat aicināti jūs.

559.

JAUNAJAM RĪGAS TEĀTRIM
1913. gada beigās

Daudz mīļu, siltu sveicienu un daudz paldies par garajām, labajām vēstulēm! Dabūtas visas ir, bet diemžēl vienmēr atkal apslinkstu ar [to savu?] neveselību; jātura sevi dzelzs disciplīnā, bet pasprūk gali. Tā nupat biju atkal palaidies: neesmu aizrakstījis A. Deglava kgam par lugu pāriešanu J[aunā] teātra apgādībā, un līdz tam var sludināt tikai, ka Asp[azijas] un manu lugu izrādes tiesības dabūjamas arī J. teātrī. Sludinājat tātad tagad tā; kad būšu D[eglavam] aizrakstījis, tad paziņošu arī Jums. - Kad ar «P[ūt], vēj[iņi]!» gribat sākt sezonu, tad varbūt tiešām var atrast pamatu tam, ko man [turpinājuma nav].

560.

LSD CĪRIHES GRUPAI
1913. gadā

Dārgie biedri, uz Jūsu oficiālo karti man nau nekā, ko oficiāli atbildēt, jo, kad būs kāda interese oficiāli zināt manus, kā bezpartejiskas personas, uzskatus par sekcijas ķildām, tad es tos izteikšu Ā[rzemju] k[omitejai]; Jūs jau tā kā tā tad zināsat no mūsu sarunas. Bet draudzīgi un privāti man ir gan, ko teikt, jo es draugs sekcijai un tāpat Jūsu frakcijai, ko es pierādīju, pūlēdamies un arī panākdams, ka tās locekļi top uzņemti. Ka Jūs tagad neuzņemat taisni b. Kainu, kas visvairāk pūlējies tanī lietā, tā ir nelaba jūsu politika, kura nevar panākt cerēto mērķi, mieru sekcijā. To es gribēju sekcijai vēlreiz teikt draudzīgi un ar uzsvaru. Es ceru, ka sekcija pati ieskatīs savu kļūdu; labs solis uz to ir, kā jau aizrādīju, statūtu grozīšana, kas darītu neiespējamu tādu neuzņemšanu kā K[aina] gadījumā. Vedat nu šo lietu galā tādā pat miermīlīgā garā. Jūs sakat, ka K. nepareizi darījis, izlietodams manu privātu karti, jā, jo es biju viņam rakstījis, ka no privātās kartes gan neatsakos, bet savu uzskatu izteikšu pats oficiāli Ā. k., kā augšā izteicu arī Jums. Bet arī tas nau pietiekošs iemesls K. tagad neuzņemt. Arī man ar privāto karti nebij nolūks apvainot man personīgi pārāk vienaldzīgu vienu sekcijas daļu, bet man nolūks ir apvienot abas frakcijas vienā organizācijā, un man nau vienaldzīga vienīgā šāda organizācija un nau vienaldzīga Cīrihes sekcija ar savu slaveno pagātni. Esat šā vārda cienīgi, ka Jūs vada vienas jūtas: solidaritāte; uz tās dibināta politika ir prāta politika. - Rakstu tik vēlu tādēļ, ka Jūsu karti man vēlu piesūtīja no Castagnolas un es pats neesmu diezgan vesels, lai ieturētu Jūsu sēžu laiku, man ir jāietura cits laiks.

561.

A.GULBIM
1913. gadā

Plūdoņa «Mod[ernā] vācu lirika».

1) Uzturēt vienību rakstnieku ģim[enes] vārdu rakstībā, rakstīt tā, kā vārds rakstīts vāciski. (Tagad ir drīz Otto Julius, drīz Birbaum, kas vai nu: Attis Julija Birbaum vai Otto Julius Bierbaum. Tāpat ir Stef. Cueige (vāc.), bet Frid. Nitče (latviski); labāk visus vācu rakstībā!)
2) Sastādīt galā rādītāju par latviešu tulkotiem rakstniekiem.
3) Drukāt vecā ortogrāfijā! (Jaunā nepirks; ja Tev līgums dot jaunā, tad dari tā.)
4) Bez Plūd[oņa] ievada var iztikt.
5) Drukāt kā Reclams, dzejas visas vienu pakaļ otrai, nevis katru savā lappusē. Tikai katru rakstnieku sākt ar jaunu lappusi.

562.

A. GULBIM
1913. gadā

Veikala piezīmes.

1) Lai drukātava, sūtot man rokrakstus, uz katra piezīmē, cik apmēram lokšņu liels tas būs drukāts.
2) Kad drukā vācu modernās lirikas antoloģiju, tad tāda vajadzīga arī latv. lirikai. Priekšlikums no Arvīda Peine liekas itin labs. Rakstīšu par to vēlāk.

563.

A. KIRHENŠTEINAM
1913. gadā

Ļoti cienījamo biedri!

To pašu dienu, kad saņēmu Jūsu vēstuli, aizrakstīju uz Rīgu vienam pazīstamam advokātam, lai man paziņo, kas darāms tanī dokumentu lietā. Jums pašam rakstīt mani atturēja. steidzams darbs. Dokumentus dabūt, kā man, bijušam advokātam, liekas, būs diezgan grūti; daudzās formalitātes viņiem tagad taisni pa rokai, lai apgrūtinātu vēl vairāk emigrantus. Es zinu vienu gadījumu, kur viņi likuši, lai nāk pats saņemt. Vai nevarētu varbūt mēģināt dabūt še Šveices veterinārdiplomu, un varbūt šenes eksaminācijas komisija pate pieprasītu vai dotu zīmi uz pieprasījumu caur Bernes sūtni Rīgā, vai tur atrodas tādi dokumenti? Viens arī tā ir darījis, bet iznākumu es vēl nezinu. Vai neprasītu pārāk daudz laika un pūļu nolikt še jaunu eksāmenu? - Ar rakstniecību, sevišķi zinātnisko, ko pelnīt ir ļoti grūti. Pie mums tulko ģimnāzisti par 2 rubļi loksni katru zinātnisku rakstu no sabojātiem krievu tulkojumiem, un pret tādu lētumu un ātrumu nespēj neviens oriģināls. Vienīgā vieta, kur pieprasa arī labas grāmatas, ir praktiski arodi, - vai nu Jūs nelūkotu sarakstīt vai sastādīt kādu veterinārijas grāmatu priekš praktiķiem-saimniekiem, kā, piem., labi ejošais «lielais māju dakters». - Patstāvīgas zinātniskas grāmatas, kuras vēl atkāpjas no pieņemtā šablona, latviešu publika vēl nespēj samaksāt. «Bērnu mirstības soc[iālos] cēloņus» Jūs, kas pārvaldat arī krievu valodu, varētu sarakstīt krieviski; to es Jums, paziņam, varētu ieteikt «Общ[ественная] польза» apgādībai. - Bet daļas no šī darba varbūt varētu ievietot «Izglītībā»? Tikai 3 loksnes ir tam žurnālam par daudz. Tomēr es ar prieku izlasītu to nodaļu no Jūsu grāmatas. «Izgl.» maksā 15-20 rbļ. par loksni, un pēc satura tas viņai derētu. Es tāpat labprāt to grāmatiņu nosūtu kādam izdevējam, bet vispār Jums jāievēro, ka tik klusi laiki apgādniecībā kā tagad vēl nekad nau bijuši. Daudz samaitāja tie lubuzinātnieki ar savu pārāk vājo un lēto preci; publika netic arī vairs, ka ir nopietna zinātne un ka tā viņai var atnest praktisku labumu; jo trumpis ir tagad «praktiskais», ļaudīm nau naudas. - Vēl vienu apstākli ievērojat: Jūs tagad ar grāmatu piedāvājumu nākat daudz par vēlu; pērk grāmatas tikai uz svētkiem, un Jūsējās varētu iznākt tik pēc jauna gada, kad vairs neviens nepērk. Es tam negribēju ticēt, bet rūgti piedzīvojumi man pamācīja.- Plātesa firmai A[spazija] labprāt minēs par Jums, sakat tik, kādi raksti Jums būtu piedāvājami. - Ar Eihmaņa firmu man nau nekādu sakaru. - A propos - viena biedra lielāka zinātn. grāmata, kuras dēļ es arī griezos pie dažiem izdevējiem, palika nepieņemta. Izdevēji vispār ļoti sarāvušies, un cenas arī pazeminātas, «Grām. apgād. biedrība» visvairāk gādā, ka honorāri tiktu pazemināti. Diemžēl nevaru Jums rakstīt nekā vairāk iepriecinoša, bet, ko spēšu, to darīšu. Esat. mīļi sveicināti, sveicinat tāpat savu cienījamo kundzi, kura mums tik simpātiskā atmiņā. Mēs nevarējām ne iedomāties, ka viņai uzbrucis tik bēdīgs liktens. Bet Davosa tiešām dara brīnumus, to mēs pieredzējām no saviem paziņām. Mēs stipri ceram, ka arī Jūsu cien. kundze atveseļosies. Mums ar veselību, sevišķi A., iet ļoti grūti. Esat vēlreiz mīļi sveicināti.

564.

ASPAZIJAI
Kastaņolā 1913. gadā

Mīļo zelta ziediņ, eju tūliņ uz pilsētu pēc pulvera, 6 vakarā vēstule iziet un svētdien rīt Tev jau būs. Tos ziediņus pārnesu no liliju kalna. No rītus aizgulējos, nepaspēju uz pilsētu pēc pulvera, visu dienu nogulēju saulē; par nakti neguļu labi. - Labi, ka Tu nu sāc strādāt, es tik drīz gan vēl netikšu. Rakstu tomēr vēstules. Tavus papīrus apmainīju un nēsāju pie sevis; vai nu aizvedīšu, vai aizsūtīšu. - Komunālei aizmaksāju 20 fr., freilenei 5, Bertoglio vēl rīt došu 5; kad būs pie maniem rēķiniem Röschli, tad par maizi man būs jāmaksā 3 fr., citādi 10 fr. Vēl laikam būs kantonam jāmaksā. Tā man laiks paiet diezgan nemanot ar maksāšanām, un tad cita darba vairs negribas. - Kamēlijai ir 2 ziedoši pumpuri un vēl ducis jaunu. - Arī callas sāk laist no jauna lapiņas. - Jaunas ziņas vēl tādas, ka freilene tomēr precēsies ar papirosu, tikai par gadu. Pastnieku skuķis nevar iemākt pasta amatu; valdība draud ievest algotu pastnieku-iznēsētāju, tad Rezzonicam beigtas dzeramnaudas. Visur draudi un bēdas. Tikai vecā 100 gadu vecene sēd kā roze: man tiene la saluta, io lavoro, viņa man teica smiedamās, jo viņa redz, ka man nau lavoro. Lido, sirdsiniņ, lido.

565.

NEZINĀMAI PERSONAI
1913. gadā

Jūs mīļais, dārgais cilvēk, Jūsu rūpība un mīlestība uz Elzu ir gluži aizgrābjoša. Teikšu tūliņ, ka kopš pāris dienām viņa jau jūtas atkal labāk, bija uz gultas, domāju, ka kāda sirdskaite, bet laikam tikai vāja sirds un nepanesa vēl jaunus uzbudinājumus. Vēl viņa ir Cīrihā, nevajag tagad steidzināt un traucēt, gan jau tiks uz Lugānu.
Ienākumi no «U. un N.» ir taču redzami Skat[uves] biedrības gada pārskatos, kas drukāti. Pa visiem 3 gadiem no 70 izrādēm nau vis 10000 r., bet vēl ne pilni 3000. Vai 1000 r. par gadu ienākuma priekš rakstnieka ir jau tik pārmērīgi daudz, ka publika uztraucas par to kā par bezkaunību.