Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

            a) Parunas

            b) Lāstu un lamu vārdi

            c) Laba novēlējumi un sveicieni

            d) Sakāmi vārdi

        2) Sakāmu vārdu saturs

        3) Sakāmu vārdu izteiksmes

Dienišķā dzīvē un runā dažkārt lieto īsus, zīmīgus, zināmos gadījumos atkārtotus izteicienus jeb brahiloģismus. Tos mēdz dēvēt arī par parunām jeb sakāmiem vārdiem plašākā nozīmē. Pēc satura un izteiksmes tie izšķiras vairāk veidos. Redzamāko vietu viņu starpā ieņem sakāmi vārdi šaurākā nozīmē.

a) Parunas ir sastinguši, stereotipi teicieni, kas zīmīgā gleznā ietver kādu raksturojumu, padara runu par spēcīgu, uzskatāmu, iespaidīgu. Tos mēdz nosaukt arī par idiotismiem (tagad tos sauc par idiomām. - Red.). Viņi ir formālas dabas un der vienīgi par izteiksmes līdzekļiem; patstāvīgu domu, novērojumu vai mācību tie neizsaka. Parunas izaug no tautas īpatnīgās dzīves, stāv sakarā ar tautas dabiskiem apstākļiem un nav palaikam, apzīmējot to pašu saturu, tulkojamas vārdu pa vārdam citās valodās.

Mīlenbahs norāda, kā cēlušās dažas latviešu parunas. «Man viņš aizcirta ceļu,» saka latvietis, ja kāds viņam kavējis izpildīt kādu nodomu. Paruna atgādina senos laikus, kad latvieši, aizsargādamies savās mežā ietaisītās mājās, aizcirta ceļus, t. i., nolaida kokus pār ceļiem. Teiciens «parādus piedzīt» stāv sakarā ar senāko aizņemšanās veidu. Tas, kas aizņēmās, «parādīja» (no tam parāds) lopu parāda devējam par nākamo maksu. Šo parādīto lopu vēlāk parāda devējs arī «piedzina» pie sava ganāmā pulka. Teiciens «nu atkal esmu uz ciņa», «tikt uz ciņa» cēlies lopkopju vidū. Tiem dažreiz dara rūpes gara ziema, kad sāk aprauties lopiem ēdamais. Bet, kad ciņu gali atsvabinājušies no sniega, tad var cerēt, ka lopus varēs drīz laist ganībās. Šāda pat satura vācu paruna ir «Auf einem grunem Zweig kommen». Teicienā «Dievs mielo viņa dvēseli» sadzenamas pēdas senējai mitoloģiskai paražai pacienāt, mielot veļus. Ja nejaukā laikā saka: «Laikam ragana nomirusi», tad šādai parunai par pamatu ticējums, ka, burvim vai raganai mirstot, nejauks laiks. Paruna «Dzīvo kā pa Dieva ausi» cēlusies pagānu laikos, kad nebija skaidra jēdziena par viszinātāju Dievu; ar cilvēciskām īpašībām norobežotam Dievam tad vajadzēja ausim dzirdēt cilvēka lūgumus. Tāpēc dzīvot pa Dieva ausi ir tik jauki, ka Dievs tad katru lūgumu dzird un paklausa.

Liela daļa parunu pieturas pie novērojumiem d a b ā. Pie tādām pieder: Plātās kā rūsa. Apaļš kā ronis. Salst kā plīst. Rej kā suns mēnesnīcu. Kustas kā ūdens zāle. Iet kā apsvilināta lapsa. Lielās kā gailis laktā. Traks kā driģenes saēdies. Trīc kā apšu lapa. Cālis grib mācīt vistu. Gaidi, gaidi, kad pūcei aste ziedēs, kad cirvja kātam lapas plauks. Diezin, vai tas vairs dzirdēs dzeguzi kūkojam.

Citas parunas ņem pielīdzinājumus n o d z ī v e s: Tad ta nu adatas kaļ. Tad ta nu garu iesmu drāž. Turies, kamēr bērni paaug. Vārās kā biezputra katlā. Laidies dibenā, nesaldē nagus. Ko nu dziedi bez dziesmas! Ar kāsi velkams, ar kruķi stumjams. Kažokam otru pusi apgriezt. Tukšs kā laidars vasarā. Mute kā vārstulis. Rauj, ko tik nagi nes. Kā ar vāli pierē.

Vēl citas parunas norāda uz latviešu m i t o l o ģ i j u u n v ē s t u r i s k i e m p ā r d z ī v o j u m i e m. Tāda ir, piemēram, paruna: Bīstas kā Jods no Pērkona. Parunas varianti ietver sevī turpmākās ticējumu pārgrozības: Joda vietā nāk Velns, vēl vēlāk Pērkona vietā krusts un Velna vietā žīds: iznāk tad pēdīgi paruna: Bīstas kā žīds no krusta. Mitoloģiski elementi arī šādās parunās: Nodauzās kā devītais. Nu Velns murdā. Viņš nedzird kā zaķis ap veļiem. Vēsturiski elementi ir parunās: Cīnās kā bads ar mēri. Tā dzēra kā kalpa kāzās. Riktīgs kā Piltenes bezmers. Vāciešam no ratu pakaļas izkritis. Caurs kā baznīckunga maiss.

b) Lāstu un lamu vārdi izaug no naida jūtām pret otru. Tos izsaka dusmās, uztraukumā, lietojot šāda brīža izjūtai piemērotus teicienus, kas mēdz būt norauti, nereti saīsināti par vienu pašu vārdu. Katrai tautai šādi teicieni, no kuriem daži ļoti veci.

Lāstu vārdi dibinās uz ticību, ka tie piepildīsies, ka ir varas, kas gādās par viņu piepildīšanos, ko tad lādot vai nu piedomā, vai tieši piesauc. Lāsti ir, pēc tautas domām, ļoti vārīga un asa lieta, no kā pēc iespējas jāatturas. Ja tos izsaka bez pietiekoša iemesla, tad tie krīt atpakaļ uz pašu lādētāju. Var dusmās arī izsacīt lāstus, kuru piepildīšanās pēcāk jānožēlo. Kādā pasakā tēvs sadusmojas uz saviem septiņiem dēliem, kurus viņš nevar sagaidīt pārnākam no avota ar veselības ūdeni, un izsaka: Kaut tādi nižģekļi par kraukļiem paliktu! Tūdaļ septiņi kraukļi laižas pār istabas jumtu. Tēvs nomana, ko izdarījis, bet nu par vēlu.

Par ļauna novēlējuma i z p i l d ī t ā j u allaž uzlūko Velnu, Jodu, Jupi. Piķi. Parasti lāstu vārdi tad ir: Ka tevi Velns (Jods, Jupis, Piķis) parautu! Daudzkārt piesauc arī Pērkonu: Ka tevi Pērkons (deviņi, trejdeviņi Pērkoni) saspertu! Spēcīgākais lāsta piepildītājs tomēr ir Dievs, lai gan ne tieši. Viņu uzskata un piesauc par lēmēju, kas var visu jauno dot; par tādu viņš paliek arī tanīs gadījumos, kad jaunumu tieši atnes pirmāk minētās būtes. Parasti ievada tad arī atzīmētos lāstu vārdus: Dievs dod! (Ka tevi Velns parautu! Ka tevi Pērkons saspertu!) Par tiešiem ļaunuma nesējiem min arī vilku, suņus: Ka tevi vilks (deviņi vilki) apēstu! Ka tevi suni sarietu! Daudzkārt bez parastā ievada (Dievs dod) nepiesauc nekāda lāsta izpildītāju. Tādi lāstu vārdi ir: Ka tu pakārtos! Ka tu stulbs paliktu! Ka tu nodurtos! Ka tu kaklu nolauztu! Ka tu aizritos! Ka tu izputētu! Ka tu auksts paliktu! Vēl ir daži lāstu vārdi, kurus izsaka arī bez minētā ievada: Rij, ka tu pārplīstu! Brauc ellē!

Vēl še minama nodievošanās: Dieva zemīte lai mani nenes! Tas ir pret pašu izsacītāju virzīts lāsts, kurš lai piepildītos, ja viņš neturētu savu solījumu.

Attīstībai uz priekšu ejot, sāk lāstu vārdus arvienu vairāk sajust par tādiem, kas nesaskan ar pieaugošiem tikumības prasījumiem un ar sirds daiļumu. Tie arvienu vairāk zaudē savu asumu un noraujas nereti pus teikumā. Velns vai Jods tiek par vilku, suni, līdz arī to vietā stājas kāds gluži nevainīgs vārds, piem, kociņš, zaķis. Nosaka tad zināmā gadījumā puslīdz pa jokam: Rauj tevi kociņš! Ka tevi zaķis nobadītu! Vai arī izsaka tikai pirmos nenozīmīgos lāsta vārdus: Ka tevi!

Ļauna novēlējumi dažreiz ietveras arī tautas dziesmās, ar to no nesavaldāmu dusmu norautas izteiksmes tikdami par dzeju, kurā naida jūtas dabūjušas zināmu noskaņojumu. Savam pēlējam izsaka nopeltais šādu novēlējumu:

Dievs dod manam pēlējam
Zelta zobus, vara mēli,
Piecus grašus kabatā,
Maizes kuli mugurā.

L a m u v ā r d i atšķiras no lāstiem ar to, ka tie netiecas otru iznīcināt vai tam tieši nodarīt ļaunu, bet grib to pazemināt, kaitināt. No naida jūtām izriet arī tie. Palaikam tie uztver otra vājības un tās met acīs asā, nesaudzīgā, pārspīlētā veidā. Tie nemēdz būt teikumi, bet atsevišķi vārdi. Stiprāka iespaida dēļ atlaiž arī nost: Tu esi... Uz cilvēku, kas runā nepatiesību, saka vienkārši: Blēdis!, kas piedzeras: Žūpa!, kam trūkst izturības: Plāna galdiņa urbējs!, Puskoka lēcējs!, kas piedauzīgi plātās: Ļurba!, Pļēguris! Dažreiz lamu vārdi satur jauna novēlējumu un tādā kārtā tuvinās lāstam. Pie tādiem pieder: Ak tu sasodīts bezkauņa, vazaņķis! Ak tu nolādēts maita, meža Mika!

Par latviešu lāstu un lamu vārdu vecumu liecina tas, ka tie gandrīz visi saskan ar attiecīgajiem leišu vārdiem. Lautenbahs salīdzinājis pavisam 160 leišu un latviešu lāstu un lamu vārdus. Starp tiem ir vairāk nekā 40 lāsti: 21 ar 17 variantiem leišu un 21 ar 18 variantiem latviešu; kādi 60 lamu vārdi: 29 ar 4 variantiem leišu un 29 ar 22 variantiem latviešu.

c) Laba novēlējumi un sveicieni pa lielu lielai daļai vieni no otriem neatšķiras. Sveicieni ir vienmēr laba novēlējumi; bez sveicieniem uzejami kādi citi, tiem pašiem parastiem vārdiem izsacīti laba novēlējumi visai reti. Laba novēlējumi kā sveicieni saistās ar tautas ieražām, atkārtodamies zināmos gadījumos pastāvīgi. Atšķirdamies no lāstu un lamu vārdiem, kas dod izteiksmi ārkārtējiem dvēseles uztraukuma brīžiem, tie pieder pie dzīves parastajām parādībām. Kā ārkārtējas iejūsmas izteiksme lāstu vārdiem nostādāmi pretī svētības vārdi, kuri tomēr, ietverdami sevī vairāk dvēseles siltuma un miera, nemēdz pastāvēt no stereotipiem, norautiem teicieniem, bet pieņem dzejas veidu.

Ar sveicieniem novēl labu tiem, kurus satiek vai no kuriem atvadās. Tie piemērojas katram dienas laikam: Labrīt! Labdien! Labvakar! Citi sveicieni mēdz būt laba novēlējumi no Dieva. Apmeklējamo pie darba sastopot, saka: Dievs palīdz! Uz to atbild, vārdus otrādi atgriežot un saīsinot: Paldies! (=Palīdz Dievs), kas ir arī vispārēja pateicības formula. Ierodoties, kad ēd, saka: Dievs, gausin, svētī! Atvadas sakot: Ar Dievu! vai arī: Dzīvojat veseli! Atvadoties no kapā paglabāta, novēl: Vieglas smiltis! Spožu sauli!

Laba novēlējumi dažādos svinīgos gadījumos top par s v ē t ī b a s v ā r d i e m un pieņem dziesmu veidu. Jāņos zāles laidarā metot, novēl:

Cik zālīšu, tik telīšu
Jāņa mātes laidarā.

Jāņa tēvam ozola vainagu galvā uzliekot, izsaka vēlēšanos:

Lai Dievs dod Jānīšam
Labas bites ozolā.

Kristībās dažādas ceremonijas izdarot, piemetina pie tām attiecīgus vēlējumus. Līksti cērt kalnā, «lai ārdava valodiņa». Šūpuli kar diegā: «lai es augu tieva, gara smalkaudekla audējiņa». Pādi iesāk paviegli vadāt: «lai manai pādītei pavieglis mūžs». Kūmās ejot, pin puškaini: «lai mana pādīte kā puķe auga». Līgavu aizvedod jaunā vietā, novēl:

Palīdz Dievs, palīdz Laima ievestā vietiņā
Zirgiem zviegt, vēršiem maut, arājiem gavilēt,
Arājiem gavilēt lielajā tīrumā.

Bērēs ieliek aizgājējam mutē dažādus vēlējumus. Tautietis atvadās no savas līgavas:

Ej ar Dievu, līgaviņa, lūko citu arājiņu -
Lūko citu arājiņu - es gulēju kalniņā.

d) Sakāmi vārdi uzrāda saturā un izteiksmē vairāk patstāvības nekā citi brahiloģismi. Tie ir īsi, precīzi izteicieni, kas ietver sevī kādu dzīves novērojumu vai gudrību. Mīklām tie līdzinās tanī ziņā, ka tanīs aiz tiešās vārdu nozīmes palaikam meklējama kāda cita, bet atšķiras no tām ar to, ka mīklās meklējamais iztulkojums noved pie konkrēta priekšmeta, bet sakāmos vārdos pie dziļākas abstraktas domas. Abi šie burtniecības veidi nodarbina galvenā kārtā prāta spējas, sakāmos vārdos ne tik daudz attapību, kā nosvērtu pārbaudu un gudrību.

Dažos sakāmos vārdos vēl skaidri redzams viņu sakars ar atsevišķu konkrētu gadījumu. «Anci, nesaki ui, kamēr pār grāvi.» Tas var būt sevišķs piedzīvojums, kas noticis ar zināmu, vārdā sauktu cilvēku, kas turpmāk ticis par tipisku tādu cilvēku raksturošanai, kuri izlielās ar darbiem, kas vēl nav padarīti. Par teicienu «Andž, brāl, nu ir ģifts mutē - gādā par siev' un bērniem» Brīvzemnieks piezīmē, ka tas cēlies no anekdotes, kā kāds Rīgas tirgotājs pacienājis zemnieku ar sinepēm. Vienkāršais cilvēks pieņēmis šo kungu gārdumu uzreiz pilnu muti un spējis ātrumā izrunāt tikai šos vārdus. Sakāms vārds «Tās pašas ragutiņas ir tev priekšā» tikai tad īsti saprotams, ja zina pasaku par dēlu, kas savu veco tēvu aizvelk ar ragutiņām mežā, kur viņš to grib pamest ar visām ragutiņām; bet viņa dēlēns grib ragutiņas vilkt mājās, lai varētu aizvilkt uz mežu savu tēvu, kad tas būs vecs un nevarīgs.

Ko tauta redz un pārdzīvo, top par piemēru, kas ietver sevī dziļāku patiesību. Priekšmeti, kas ir acu priekšā, darbība, kas norisinās ap tiem, izceļot to īpatnības, top par izteiksmi domām, ko saņem kā ārējo parādību dziļāko kodolu. Še pazīstamās, ikdienējās lietas top par simboliem. Tā, piem., parastais māju kustonis suns nāk dažādās lomās, kurās viņš iztēlo vispār, arī cilvēku dzīvē, uzejamas patiesības. Šīs latvietis izsaka, ņemdams minēto kustoni par uzskatāmu paraugu, vairāk desmitos sakāmos vārdos. Starp tiem ir šādi: Suņa kūtī gaļu neglabā. Suņam suņa tikums. Kas suņam asti cels, ja pats necels. Dari suņam labu! Suņam zibens vienmēr klātu. Kā suni baro, tā suns klausa. Suņi nav rada. Divi suņi pie viena kaula nesader. Izvēle suni no ūdens, viņš tev iekož rokā. Piktam sunim saplēsta āda. Suns, kas rej, nekož. Kad suns cūku nerej, tad cūka rej suni. Suns suni blusina. Guļošs suns zaķi neķer. Suns suņam uz astes nemīs. Viens suns vien ilgi nerej. Daudz suņu, maz sētas sargu...

Visos laikos saņemdama iespaidus no savas apkārtnes un tanīs meklēdama likumību un dziļāku saturu, latviešu tauta uzglabājusi savos sakāmos vārdos liecības no dažādiem laikmetiem. Dažos sakāmos vārdos sastopam latviešu vecu veco dievību Laimu: Laima nepalīdz, ja pats nepalīdzas. Ne arvienu Laima smaid. Citos sakāmos vārdos Laima (laime) tikusi no dievības par labvēlīga likteņa abstraktu jēdzienu: Smejies labāk otra laimei nekā nelaimei. Šodien nav vakarējā laime. Arī Dievu uziet tagad pazīstamajos latviešu sakāmos vārdos pa lielu lielai daļai kristīgā Dieva nozīmē. Tikai tāds izteiciens kā «Viss apklusa, laikam Dievs istabā ienācis» atgādina tos laikus, kad ticēja, kā pasakās stāstīts, ka Dievs staigā apkārt. Bet kristīgo Dievs ir tādos sakāmos vārdos: Dieva vārds mutē, lāsti sirdi. Dievs radīja putnu spārniem, cilvēku rokām. Dievs deva saules gaisu, Dievs ir lietu dos... - Dažas liecības uzglabājušās par senākajām latviešu ļaužu šķirām: Ko nabags nabagam prasa, - lai prasa bajāram. Latviešu sakāmos vārdos skaidrāk saskatāmi klaušu laiki. No tiem uzglabājušies šādi sakāmi vārdi: Ne visi vagari, kam pātaga rokā. Velns labāks nekā velna kalps. Neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu. Iebāz roku kulē, rādi kungam pigu. Te, kundziņ, naudiņ, te lakatiņš. Lūdz Dievu, klaus' kungu. Rudeni čuru, čuru alutiņš, bika baku balta maize: nāk pavasars - kundziņ, dod maizītes... - Arī agrākā latviešu pagastu pašvaldība atzīmēta kādos sakāmos vārdos: Gods, kam gods tiesas vīram brandvīns. Suņam pātaga, tiesas vīram čarka...

Ja meklējam pēc latviešu sakāmu vārdu tikumiskā kodola, tad tur atrodam pa daĻai to dzīves gudrību, ar ko tauta cerējusi nodrošināt savu labklājību. Visstiprākais pamats tai darbs: Darbam sūras saknes, bet saldi augļi. Kam darbs, tam maize. Padari darbu, paliec par kungu. Sliņķi turpretim nopeļ: Kas sliņķi cels par saimnieku, āzi par dārznieku! Slinkums bada vēstnesis. Izsakās arī paļāvība uz Dievu: Kā Dievs dos, tā būs. Dievs ir stiprāks kā mēs un dara pēc sava prāta. Lai Dievs dara, kā nocerējis.

Tomēr ne tik daudz tikumiskas pamācības meklējamas latviešu sakāmos vārdos, kā d z ī v e s n o v ē r o j u m i, no piedzīvojumiem iegūtā patiesība. Tā, piem., par darbu ir arī citādi novērojumi nekā tie, kas skubina būt darbīgam, čaklam. Saka arī: Jo dzer, jo bagāts; jo ar, jo nabags. Darbs nav zaķis, prom neskries. Darbam gala nepanāks. Dievam laika diezgan, saimniekam maizes ar diezgan.

No novērojumiem tad nu tiek pie l ē m u m i e m, kam praktiska nozīme vai arī kas pa savai daļai var noskaidrot pasaules uzskatu. Derīgi mājieni ietveras sakāmos vārdos: Ne viss der ēst, ne viss der runāt. Acs nobrīnās, rokas padara. Neskrej gaisā, iekams spārni izauguši. Uzskati uz dzīvi izsakās sakāmos vārdos: Cilvēka mūžs raibs kā pupas zieds. Kur dzīvo, tur maize, kur mirst, tur kaps. Kapā paliek zelta kalns, kapā nabaga tarba.

L a k o n i s k s ī s u m s, ko mīklās ievēro tikai zināmā mērā, sakāmos vārdos paliek par ciešu likumu; pastāvēdami dažreiz no pāris vārdiem, tie nekad nesasniedz tos apmērus, ko dažas mīklas. Tādi no maz vārdiem pastāvoši sakāmvārdi ir: Parāds neplīst. Meli nesāp. Zivis sliņķi negaida. Vilku kājas baro. Velns velnu dīda. Treknam grūti celties. Rads rada velns. Putrā maz prāta. Nelaime nenāk saukdama. Maize nav vedekla.

Izteiksmes n o a p a ļ o j u m a labā izteicēju (darbības vārdu) daudzkārt pavirza uz beigām, tādā kārtā citus teikuma locekļus ieslēdzot starp galvenajiem: Kas ļauna necieš, tas laba neredz. Maize ēdējam pakaļ neiet. Lēna cūka dziļu sakni rok. Kas purvā iet, tam kājas mirkst. Suns suņam uz astes nemīs. Traks traku darbu dara. Lēnas aitas vienā kūtī sader. Katrs savu ādu sargā.

J a u k s k a ņ a s labā sakāmos vārdos ieturēts brīvs vai arī noteikts ritums. Zināms valodas ritums uzejams gan katrā sakāmvārdā. Piem.: Siksnu tapina, lūku atdod. Pa iebrauktu sliedi viegli tek. Laba slava tālu neiet. Ar vienu roku nomet, ar abām nevar atrast. Nogriezts rieciens vairs nepielīp. - Dažos sakāmvārdos ir noteikts tautas dziesmu daktilu vai trohaju ritums: Vāru, vāru putriņu - trīs milti katlā. Sēžam kopā amata bērni: tavs tēvs burvis, mana māte ragana. Kas dos nabagam bajāra meitu. Snaudulīte nakti maļ. Cita laba nekāro, sava slikta nesmādē. Melnas drānas mugurā, tīri salmi vēderā.

Arī a t s k a ņ a s sakāmos vārdos lietotas; še tās sastopamas lielākā mērā nekā kaut kurā citā burtniecības nozarē. Kas daudz zin, tas daudz min. Labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Labāk sāls un maize nekā gods un raize. Rubļu kā dubļu, naudas ne graša. Kam nav naziņ, lai ēd ar nadziņ. Mutē medus, sirdī ledus. Miers dod maizi, dumpis raizi. Kas māk, tam nāk. Tur turi mājas, kur labi klājas. Kas pats dums, tam ledus glums. Dieva likums, paša tikums.

Daudz latviešu sakāmu vārdu uzejami arī citās tautās. Ka daži no tiem saskan ar Zālamana sakāmiem vārdiem, varētu būt izskaidrojams ar to, ka tā pati doma uztverta vienā un otrā vietā, pie kam nav izslēgts Bībeles iespaids uz tautas gara darbību. Pie tādiem līdzīgiem izteicieniem pieder Zālamana: čakla roka valdīs, slinka dos meslus; latviešu: Kas sliņķi cels par saimnieku, āzi par dārznieku; Zālamana: Kas slinku roku strādā, top nabags; latviešu: Slinkums bada vēstnesis. - Saskaņa ar leišu sakāmiem vārdiem izskaidrojama gan ar radniecību, gan ar pārņēmumiem. Lautenbahs salīdzinājis 1643 leišu un 3546 latviešu sakāmus vārdus. No tiem saskan 200 latviešu un leišu sakāmu vārdu. Kopējo sakāmu vārdu starpā ir šādi: Ne viss ir zelts, kas spīd. Kāds darbs, tāda alga. Sveši dūmi acis negrauž. Dzirdi daudz, runā maz. Tāda vārna pērta, tāda nepērta. Viena bezdelīga nepadara pavasari. - Vispār uz sakāmiem vārdiem attiecināms tas pats, kas uz pasakām un miklām: tiem sadzenamas pēdas tālā senatnē un pa vairāk tautām. Paraugam lai izceļam domu, ka laimīgajam daudz draugu, kas izsacīta latviešu sakāmvārdā: Pie pilnas bļodas draugu daudz. Bībelē tā atrodama Zīraka grāmatā, grieķu literatūrā pie Menandra. Aristoteļa, romiešu literatūrā pie Ovīdija, Cicerona, dažos vidus laiku latīņu un vācu krājumos. Tā izsacīta dažādās variācijās; starp tām: Kam iet labi, tam daudz draugu. Bagātiem ļaudīm daudz draugu un radu. Pie zeltupes aug draugi kā alkšņi krastā. Ja vārās pods, tad draudzība zied. (Seiler, Das deutsche Sprichwort, 33. lp.)

Sakāmvārdiem līdzīgi sacerējumi arī turpmākajā rakstniecības attīstībā patur savu vietu. Tos dēvē par domu graudiem, prātulām, sentencēm, epigrammām, aforismiem. Šādus sacerējumus snieguši: Neikens, Kaudzītes Reinis, Zvārguļu Edvarts u. c.

L i t e r a t ū r a. Sakāmu vārdu krājumi: Brīvzemnieka raksti IV. Sakāmi vārdi, mīklas un burvības vārdi. I. posms. Rīgā 1914 (1707 sak. v.); R. L. B. Zinību komisijas Rakstu krājums VI 1890. - Par leišu un latviešu lāstiem: Lautenbaha Litauische u. lett. Verwiinschungen u. Flüche, Mag. d. Lett.-Lit. Gesellschaft XX. Bd. I. 1905. - Par leišu u, latv. pētījumiem: Lautenbaha raksts Zin, kom. 10. Rakstu krājumā 1895. - K. Mīlenbaha Par latviešu parunām, Daži jautājumi par latv. valodu III, Rīgā 1902.