2. LATVIESU KUSTĪBA ČETRDESMITOS GADOS 1) Kustības sākumi
3) Latviešu pāreja pareizticībā
4) Pareizticīgie latviešu darbinieki
e) Pirmās pareizticīgo latviešu grāmatas
Attīstībai visās vietās tiecoties uz priekšu un arī Baltijas iedzīvotāju augstākās kārtas aizņemot, latviešiem vēl bija jāpieredz bads un posts, lai saceltu viņu vidū kustību, kas grieza citu vērību uz viņu apstākļiem un deva iemeslu atklāti par tiem runāt un spriest. Tas novērojams 1841. un 1845. gadā, kad latvieši modās no gadu simteņiem ilgā sastinguma, pabalstīdamies uz citu varu, tiecās atsvabināties no agrākās un cīņā starp abām dabūja spert pirmos soļus uz saimnieciskas un garīgas patstāvības pusi.
1) KUSTĪBAS SĀKUMI. 1841. gada pavasarī, kad pēc neražas gadiem dažās vietās izcēlās bads, izplatījās Vidzemes zemnieku starpā baumas par silto zemi. No kurienes tās nāca un ko tās īsti nozīmē, nav skaidri izzināms. Daži saka, ka tās nākušas no Rīgas, daži, ka tās pa zemi iznēsājuši apkārtstaiguļi krievi, saru meklētāji. Zināms ir tas, ka pelēko zemnieku masu sakustināja sauciens: Uz silto zemi! Vai tā bija tumša nojausma, ka kaut kur ir labāk nekā patlaban viņu pašu zemē, ka viņiem stāv priekšā gaišākas dienas nekā patlaban pārdzīvojamās? Vai tas bija simbols tām cerībām un ilgām pēc labklājības, brīvības, gaismas, kas cilvēkā, arī galīgi nospiestajā, nekad nav apklusināmas? Katrā ziņā šis sauciens apzīmēja ciešu apņēmumos reiz nokratīt nepanesamo nastu un tikt citos apstākļos. Dienvidos domājās auglīgu zemi, ko ķeizars dāvinās, ja attiecīgajā vietā pierakstīsies.
Ap maija vidu ieradās daži zemnieki Rīgā pie ģenerālgubernatora (barona Pālena) ar lūgumu pēc atvēles izceļot. Viņus noraidīja. Bet zemnieku pieplūdums, sevišķi no Cēsu un Valkas apriņķiem, pavairojās. Izlaida ziņojumus pa visu zemi, ka izplatītām baumām nav nekāda pamata, lika tos nolasīt baznīcās. Iecēla arī sevišķu komisiju, kas katrā vietā izmeklēja sūdzības un trūkumus, izgādāja trūcīgajiem aizdevumus. Kustība tomēr redzami pieauga, aizņemdama arī Valmieras un Rīgas apriņķus. Guberņas augstākās iestādes nevarēja tikt ar to galā. Žandarmērijas priekšnieks lika pierakstīt dažus zemniekus, kas pie viņa griezās ar lūgumiem un sūdzībām, lai tos varētu saukt pie atbildības. Zemnieki to noturēja par pierakstīšanos uz izceļošanu un ieradās Rīgā vēl jo lielākā skaitā.
Kad galā visi lūgumi pēc izceļojuma atvēles pie ģenerālgubernatora un dažādām guberņas iestādēm izrādījās veltīgi, zemnieki griezās pie Rīgas bīskapa Irinarha, kas viņu lūgumus saņēma. Še nu atkal izplatījās baumas, ka ievēros tos lūdzējus, kas pieņems pareizticību, «ķeizara ticību». Zemnieki neticēja valdības iestādēm, domādami, ka tās rīkojas uz vienu roku ar muižniekiem, kas tos joprojām gribot paturēt savā klausībā. Atraisoties no savu kungu ticības un pārejot ķeizara ticībā, tad nu cerēja tikt vaļā no kalpinātājiem. Bet bīskaps dabūja no augšas aizliegumu pieņemt no zemniekiem kaut kādus lūgumus, sevišķi attiecībā uz pāreju pareizticībā.
Kad kustība tika arvienu straujāka un asāka, kad dažās vietās zemnieki pārtrauca klaušas muižai un uzbruka apmierināšanas labā izsūtītiem ierēdņiem, tad to apspieda izaicinātas kareivju rotas ar ieročiem. Tas notika, piem., Jaunbebros, kur par vainīgiem turētos, vairāk kā 100 cilvēkus, daudzu Vidzemes pagastu pārstāvjiem klāt esot, 4. decembrī 1841. g. nežēlīgā kārtā dzina caur strojām un pēra rīkstēm. Vidzemes muižniecība uzlūkoja par īsto nemiera cēlēju pareizticīgo garīdzniecību, sevišķi bīskapu Irinarhu, un par to sūdzēja ķeizaram. Bīskapu Irinarhu aizcēla projām no Rīgas. Līdz ar to pagaidām izbeidzās zemnieku kustība.
Kaut gan arī barons Pālens par nemieriem vaino (50 Jahre russ Verw.) pareizticīgo garīdzniekus, tomēr viņš tiem uzrāda arī dažus s a i m rn i e c i s k u s c ē l o ņ u s. Zemnieki 1819. g. atsvabināti bez zemes, kas pieder muižniekiem. Lai to dabūtu savā lietošanā, zemniekam jāslēdz ar muižnieku līgums. Muižnieks šai gadījumā nav saistīts ne ar kādiem likuma noteikumiem, un zemniekam jāuzņemas klauši, kādus muižnieks par zemes lietošanu no viņa prasa. Šo stāvokli muižnieks izmanto un nereti paceļ savas prasības, ka zemniekam nekā nepaliek. Ja tad nu vēl gadās neauglīgi gadi, kā priekš 1841. g., tad bads neizbēgams. Pie tam pārgrozījies arī saimniecības veids. Dažās muižās attīstījusies lauksaimniecības rūpniecība, ievesta āboliņa un kartupeļu kopšana. Nomas attiecības. kas nodibinātas uz 1804. un 1809. g. zemnieku likumu pamata, kad pastāvēja triju lauku sistēma, nav vairs saskaņojamas ar jauno saimniecības veidu, šāds nenormāls stāvoklis bijis sajūtams jau agrāk. Lai to novērstu, strādā no 1832. g. visās trijās Baltijas guberņās sevišķas komisijas.
2) PĀRKRIEVOŠANAS CENTIENI. Ka Vidzemes muižniecība tik asi uzstājās pret Rīgas pareizticīgo bīskapu, izskaidrojams ar to, ka tie viņa darbībā manīja tuvojamies pārkrievošanas briesmas, no kurām tie bijās ne bez iemesla.
Krievu valdībai 1710. gadā padodamies, Vidzemes muižnieki bija no Pētera Lielā izdabūjuši savu priekšrocību apstiprinājumu. Ar to bija nodrošināta agrākā, autonomā zemes pārvalde, kas atradās muižnieku rokās, vācu valoda un luterāņu ticība par valdošām Vidzemē. Arī augstskolai bija apsolīta sava sevišķa autonomija ar tiesību pieņemt vienīgi luterticīgus profesorus. Šo solījumu apstiprināja Aleksandra I 1802. g. izdotais Tērbatas augstskolas dibināšanas akts.
Kad 1825. g. nāca pie valdības stingrais Nikolajs I, krievu nacionālisma veicinātājs, dabūja viņa cieto roku sajust arī Baltijas vācieši. Pie tam poļu dumpis (1830. g.) skubināja skatīties aizdomīgi arī uz Baltijas muižnieku separātiskām tieksmēm.
Trīsdesmitajos gados pārkrievošanas centieni Baltijas mācības iestādēs tika pilnīgi manāmi. Ministra (Uvarova) pavēle noteica (1836), ka Tērbatas augstskolā neviens nevar sasniegt akadēmisku grādu, kas pietiekoši neprot krievu valodu, un ka piecu gadu laikā nevienu nevar ierakstīt par studentu, kas stingrā pārbaudījumā nav pierādījis, ka pamatīgi prot krievu valodu. Bez tam ķeizars bija apstiprinājis Tērbatas augstskolas un Tērbatas mācības apgabala pakāpeniskas reorganizācijas plānu, pēc kura Baltijas mācības iestādes tuvināmas krievu skolām un tanīs ievedama krievu mācības valoda. Jelgavas ģimnāzijā iecēla (1837) krievu direktoru, turpmāk arī krievu inspektoru; bija paredzēts, skolotāju vietām šai iestādē tiekot svabadām, tanīs ielikt krievus, lai varētu ievest krievu mācības valodu. Stingri protesti, kurus izsakot ņēma palīgā ārzemju presi un petīcijas uz visaugstākā vārda, aizkavēja šādu plānu izvešanu.
Tāpat bija nomanāma rīcība, kas tiecās ieraut robu Baltijā valdošā luterticībā. Rīgā nodibināja (1836) pareizticīgā bīskapa sēdekli. Reizē ierīkoja Pleskavā pareizticīgo semināru, kurā krievi, uz pareizticīgo mācītāju amatu sagatavodamies, mācījās arī latviski un igauniski. Izdeva latviešu un igauņu valodā arī rakstus, kurus ieturēja pareizticīgo baznīcas garā, tāpat katķismu, kurā uzrādīja pareizticīgo mācības pamatus.
Šādai krievu valdības rīcībai bija par atbalstu arī kāda krievu sabiedrības daļa. Arvienu lielāku svaru ieguva krievu avīžniecībā un politiskā dzīvē slavofili, kas visiem spēkiem centās paplašināt sava iespaida iecirkni un uzrādīja drosmi un veiksmi cīņā pret saviem pretiniekiem un nelabvēļiem, pie kuriem tie pieskaitīja sevišķi arī vāciešus.
Tad nu saprotams, ka pareizticīgi krieviskais elements, kas bija nomanāms 1841. g. Vidzemes zemnieku kustībā, turpmāk nepazuda, bet pacēlās jo spēcīgs, ienesdams Baltijas kārtu un tautu attiecībās pēkšņas, pamatīgas pārmaiņas.
3) LATVIEŠU PĀREJA PAREIZTICĪBĀ. Likās, ka, 1841, gada kustību Vidzemē apspiežot, nu iestājies miers. Bet kustības cēloņi nebija novērsti, ieņēmusies nemiera uguns gruzdēja tālāk, līdz tā pēc maz gadiem uzrāvās gaišās liesmās.
Saimnieciskā ziņā nekas nebija labojies. Kad pēc pāris gadiem uznāca neauglīgas vasaras, parādījās bads vēl daudz niknākā veidā nekā agrāk. No jūlija līdz oktobrim 1844. g. lija lietus vienā līšanā; siens, labība, kartupeļi sapuva, rudzi palika neiesēti; turpmākajā ziemā nevarēja izmitināt lopus. Jau pirmajā neizdevīgā gadā iztukšoja magazinas un ļaudīm nebija ko ēst. Pēc tam uznāca četri briesmīgi bada gadi (1844-47). Dažās vietās gulēja līķi ceļmalā. Gaidīja atkal palīdzību no citas puses, gaidīja kroņa maizi, sāka atkal runāt par pierakstīšanos.
Arī rīcība no krievu garīdznieku puses neaprima. Gan Irinarha pēcnācējs, Rīgas bīskaps Filarets, savā vietā stādamies, bija dabūjis norādījumu, ka viņam jāatturas no katras iemaisīšanās luterāņu baznīcas lietās, bet katra kustība, kas aizvirzīja no tām projām, tika pabalstīta. Ģenerālgubernatoram Golovinam (kas 1835, g. nāca Pālena vietā) bija dots mājiens, ka viņam jālūkojas, lai nenotiek luterāņu pārvilinājumi pareizticībā, bet, ka, no otras puses, nav pielaižama nekāda pretestība pareizticībai, ne arī pareizticīgo apspiešana.
1894. gada otrā pusē griezās daži Rīgas latviešu luterāņu draudzes (Jāņa baznīcas) locekļi pie saviem mācītājiem Širrena un Treija ar lūgumu, lai viņiem ierīko saiešanas vietas, kur viņi var noturēt dievkalpojumus. Mācītājs Treijs lūgumu ievēroja un iekārtoja trīs tādas vietas. Bet, kad viņš dabūja zināt, ka tur sapulcējas arī ārpus noliktām stundām un sludina nepielaižamas lietas, viņš atsacījās no atbildības par tām. Arī hernhūtiešu diakons Neimanis liedzās tās ņemt savā pārziņā. Par sludinātāju še uzstājās galdnieks Dāvids Balodis, kas no 1840. g. cītīgi darbojās hernhūtiešu vidū. Visā rīcībā viņam stāvēja blakām bārddzinis Kārlis Ernsts. Lai sapulces turpinātu, Balodis lūdza krievu bīskapu pēc telpām. Tās viņam ierādīja mazā koka baznīciņā krievu kapos. Balodis še nu noturēja dievkalpojumus pareizticīgo baznīcas ārējā iekārtā, bet lietodams luterāņu dziesmu un sprediķu grāmatas. Dievkalpojumos piedalījās latvieši arī no Rīgas un Valmieras apriņķa. Kad Balodi sauca pie atbildības par atšķelšanu no luterāņu baznīcas, viņu aizsargāja tiesības, kādas likumā paredzētas pareizticīgo garīdzniekiem.
Pa tam gāja arī pa citu ceļu, lai ļaudis novirzītu uz pareizticības pieņemšanas pusi. Vāca parakstus kādam lūgumam, kuru sacīja sastādītu, lai iegūtu telpas hernhūtiešu sapulcēm. Parakstu vācēji bija tie paši: Balodis un Ernsts. Lūguma saturs bija patiesībā cits. Tanī bija izsacīti vēlējumies, lai ierīko Rīgā vienu krievu baznīcu latviešu dievkalpojumiem, lai lūdzējus atšķir no luterticības un pievieno pareizticībai, lai par ierīkojamās baznīcas priesteri ieceļ Dāvidu Balodi, lai atļauj dziedāt no luterticības dziesmu grāmatām utt. Parakstītājies tomēr manīja, kāds lūgumraksta īstais saturs, un daži no tiem gribēja ņemt savus parakstus atpakaļ. Tas izdevās tikai pa daļai. Kad raksts bija izstaigājis Pēterpili, pasludināja lūdzējiem, ka nav vairs nekādu šķēršļu pāriet pareizticībā. Pirmos latviešus, skaitā ap četrdesmit, svaidīja par pareizticīgiem bīskapa māju baznīcā 1845. g. 29. aprīlī.
Pāreju pareizticībā izdevās luterāņu garīdzniecībai un konsistorijai Rīgā aprobežot. To tiesu straujāk tā izplatījās uz laukiem. Še parādījās par galvenajiem sludinātājiem priesteris Mihailovs, agrākais Vecpiebalgas muižas skrīveris, un viņa pavadonis diakons Balodis. 1845. g. jūlijā viņi sāka darboties Alūksnē un apkārtnē. Visur, kur viņi nonāca, ļaužu pulki drūzmējās ap viņiem. Izplatījās visādas baumas par labumiem, ko iegūs tie, kas pāries pareizticībā. Runāja par klaušu atlaišanu, par dvēseļu zemi. Pašā darba laikā ļaudis spiedās pierakstīties, būdami tanīs domās, ka tie, kas nav pierakstījušies, paliks par dzimtļaudīm saviem kungiem. Kad 1845. g. septembrī atnāca no Pēterpils uz Rīgu divi kuģi ar labību, jauns kustības vilnis traucās pa Vidzemi. Runāja, ka tie, kas pierakstījušies, dabūs savu daļu labības bez maksas.
Ticības maiņas kustība norisinājās tik strauji, ka pāris gadi laikā bija pieņēmuši krievu ticību ap 100 000 latviešu. Ar to vācu muižnieku un mācītāju varai Baltijā bija ierauts tāds robs, ka tā likās bīstami satricināta. Tas bija nenoliedzami, ka reliģiskai pārliecībai šai pārejā bija maza loma. Latviešu zemnieks vēlējās atkratīties no saviem kungiem, ko viņš no sirds ienīdēja. Tāds pat kungs viņam bija luterāņu mācītājs, «baznīckungs». Viņš bija šķirts no savas draudzes ar savu izglītību, ar savu stāvokli, ar savu tautību. Tāpēc še bija iespējama tāda nošķiršanās no viņa, kāda tā, piem., īstās pareizticīgās krievu, arī katoļu draudzēs nav domājama.
Latvieši nu dabūja pārliecināties, ka cīna pret viņu ilggadējiem kalpinātājiem nav gluži veltīga, ka viņus tanī pabalsta cita vara. Jo mazāk arī šī vara viņiem solīja un vēl mazāk deva, jo vairāk viņi sāka apzināties un nodarbināt paši savus spēkus par drošāko ķīlu to mērķu sasniegšanai, kurus nu viņi arvienu vairāk mācījās patstāvīgi uzstādīt.
4) PAREIZTICĪGIE LATVIEŠU DARBINIEKI. Pareizticība latviešu vidū atšķīrās no luterānisma ar to, ka tā tūliņ no sākuma izvirzīja par vadītājiem baznīcas dzīvē locekļus no pašu latviešu vidus. Luterāņu mācītāji visi bija vācieši, un, kas viņu starpā arī no latviešiem bija cēlušies (kā, piem., Tukuma mācītājs Šteineks), tie pilnīgi pārvācojās. Pareizticīgo latviešu priesteri bija latvieši; viņiem pieslējās daži augstāki garīdznieki un citi mācīti latvieši. Še pirmoreiz ieraugām latviešu inteliģenci, no zemniekiem atšķiramus darbiniekus, kas gan stipri sveras uz krievu pusi, bet paliek organiski saistīti ar latviešiem. Viņu vidū paceļas redzami Dāvids Balodis, Indriķis Straumīte (Līcitis), Jānis Sproģis. Viņiem piebiedrojas rakstnieks un sabiedrisks darbinieks Jurijs Samarins, plaši un spilgti apgaismodams latviešu pārejas kustību pareizticībā. Parādās šai laikā arī pirmās pareizticīgo grāmatas.
a) D ā v i d s B a l o d i s, vissekmīgākais pareizticības izplatītājs latviešu vidū, cēlies no Madlienas draudzes, Lielās muižas pagasta. Še bija rīkojušies dzimtkungi, kas ar saviem apakšniekiem nežēlīgi apgājušies. Arī Dāvida Baloža tēvs bija no dzimtkunga piedzīvojis daudz pārestību. Pie Baloža mājām bija hernhūtiešu saiešanas nams. Še darbojās par sludinātāju Dāvids Balodis. Kā tāds viņš nāca sadursmē ar vietējo (Madlienas) mācītāju. Par pagasta vecāko būdams un stingri tiesas piesēdētājiem pieprasīdams, lai atber aizdoto labību, viņš arī pagastā iemantoja ienaidniekus. Galā viņu izlika no mājām. Viņš (ap 1840. g.) aizgāja uz Rīgu un darbojās arī še par hernhūtiešu sludinātāju. Dažādus konfliktus ar luterāņu garīdzniekiem, sevišķi ar mācītāju Treiju, piedzīvodams, viņš pārgāja pareizticībā.
Indriķis Straumīte (Записки православного латыша. - Самаринъ. Окраины России I,2,93) Baloža pāriešanu pareizticībā attēlo šādi. Kad Balodis bija apsūdzēts par ļaužu musināšanu, viņš Bībeli padusē aizgāja pie mācītāja Treija. Viņš uzskaitīja visus luterāņu garīdznieku netikumus, norādīdams uz viņu neticību, nolaidību, slinkumu, varmācību, uzpūtību un nepieejamību, pēc tam atšķīra Bībeli un nolasīja viņam priekšā Eceķiela grāmatas 34. nodaļu, kur runā par neuzticīgiem ganiem, kas ēd avju taukus un ģērbjas ar viņu vilnu, bet avis negana. Tad viņš aiztaisīja grāmatu un sacīja: «Debess un zeme zudīs, bet nezudīs neviens vārds, ne mazākā rakstu zīmīte no šis grāmatas. Jūs neticat, ka manis lasītais lēmums rakstīts priekš jums? Neredzamais Dieva pirksts jau uzvilcis kļūmīgos vārdus «Svērts, svērts un par vieglu atrasts. Es nevaru jūs pārliecināt, bet drīz izrādīsies, vai uz jums attiecas pravieša vārdi par neīstiem ganiem, kas gana ne viņiem uzticētās avis, bet paši sevi. - No Treija Balodis aizgāja taisni pie bīskapa Filareta, izstāstīja viņam visu un izsacīja vēlēšanos pāriet parei2ticibā. Dāvids Balodis pārgājis pareizticībā! Šīs vēsts izplatījās pa visu Vidzemi zibens ātrumā. «Tā iespiedās alās, mežos un purvos, kas likās gluži nošķirti no pasaules, un ieradās tādos dzīvokļos, kur nekad neiespīd ne saules stars. Iespaids bija satricinošs. Visas citas rūpes uz laiku apklusa, un tautā nebija nekādu citu valodu kā tikai par Dāvida Baloža pāreju pareizticībā. Pie tam ievērojams, ka nevienam nenāca prātā skatīties uz šo notikumu kā uz nejaušu un atsevišķu parādību, tas ir, kā uz lietu, kas attiecas vienīgi uz Balodi; bet visi, savā starpā nesarunādamies, nojauda še kopējas kustības sākumu un it kā lūzumu viņu pašu liktenī.»
Balodi iecēla par diakonu un pēc tam par priesteri. Lieldienas sestdienā 1846. g. viņš kā priesteris atnāca uz savu darba vietu Ļaudonā. Iepretim Ļaudonas luterāņu baznīcai viņš runāja uz ļaudīm: «Uzklausiet, mani tautas brāļi! Pļāvēji atnākuši uz pļaujamo; kas tagad palika nepļauts, tas izbirs, un izbirušos graudus ērgļi aprīs.» - Balodis darbojās Ļaudonā 18 gadus. Jau pirmajā gadā (līdz 1847. g. 1. janvārim) viņš svaidīja par pareizticīgiem 2057 latviešus (1253 vīriešus un 804 sievietes). Pavisam viņš pievienoja pareizticībai 7322 latviešus. Viņš mira 1864. g. Lai gan Balodis pozitīva darba darījis maz, tomēr viņš vairāk nekā neviens cits pats savām acīm un piedzīvojumiem uzgājis vāciskās, no tautas atšķirtās luterāņu garīdzniecības trūkumus un to vārīgi satricinājis, tādā kārtā gatavodams ceļu latviešu darbībai, kas stāv uz citiem, uz tautas īpatnības pamatiem.
b) I n d r i ķ i s S t r a u m ī t e, īstā vārdā Jānis Līcītis, dzimis ap 1830. g. Bebru pagastā, Kokneses draudzē. Kā viens no pirmajiem viņš iestājās jaunatvērtajā Rīgas garīgajā seminārā. To nobeidzis, viņš bija dažus gadus par skolotāju. un tad par pareizticīgo mācītāju Aderkašos (Madlienas draudzē). Viņš mira 1906. g. 8. augustā no revolucionāru rokas. Indriķis Straumīte pazīstams ar savām piezīmēm (Записки православного латыша), kas uzņemtas Samarina rakstos. Viņš no saviem piedzīvojumiem un tēva nostāstiem nostāda visu latviešu zemnieku kustību 1841. un 1845. g., viņu pāreju pareizticībā par tādu, kam iemesli vācu muižnieku neaprobežotās varmācībās un luterāņu mācītāju pašmīlīgā vienaldzībā un nenovēlībā pret draudzi. Spilgtās krāsās viņš attēlo, kā mācītāji katrā gadījumā meklē iedzīvoties, kā viņi atsvešinās no tautas, ka viņu baznīcas paliek tukšas, kā viņi cīnās ar hernhūtiešiem un pareizticīgiem, cik necilvēcīgi muižnieki apietas ar saviem klaušu ļaudīm, ko viņa tēvs stāsta par Bebru nemiernieku zvēriskiem, necilvēciskiem sodiem. Latvieši meklē patvērumu pie Krievijas. «Tīri liekas, ka mūsu dzimtene atdāvināta vāciešiem un mēs paši piedevām kā darba inventārs.» Piegriešanās Krievijai nepazīst nekādu robežu. «Mūsu vēlēšanās ir sakust ar Krieviju, ar krievu tautu, paturēt ar viņu vienu ticību, vienu likumu, vienu valodu, kā mums tagad ir viens cars.» Tādu upuri nes autors, lai dabūtu pretsvaru vācu varai. Latvietis pamodies un sāk runāt. Pamodušos latviešu starpā divi grupas: viena uzņemas asu cīņu ar garīdzniecību un muižniecību, atstāj savu ticību, savu dzimteni, otra paliek uz vietas un grib savu ticību izskaidrot un pārveidot, ievadīt savus mācītājus citā ceļā vai arī iztikt bez viņiem; pirmie ir pārgājēji pareizticībā, otri - hernhūtieši. Katrai grupai savi darbinieki. Par ievērojamākiem minami Dāvids Balodis un Andža Kurmis. Pirmais darbojies abās grupās, otrs - hernhūtiešos.
Par K u r m i Straumīte sniedz šādas ziņas. Viņš dzīvojis Dzērbenes Jaunītēs, Cēsu apriņķī. Par viņu daudz stāsta; šiem stāstiem autors tic tāpēc, ka viņam priekšā Kurmja dziesmas, kurās atspoguļojas viņa gaišā dvēsele. Par viņu daudzkārt atgādinājies Dāvids Balodis. Kāds nostāsts par Kurmi šāds: Muižas īpašniekam nomira meita. Viņu paglabājot, turēja uzaicinātie mācītāji daudz iepriekš sagatavotu un uzrakstītu runu un sprediķu. Kad viņi beidza, nomirušās tēvs griezās pie Kurmja, kas turpat stāvēja, šādiem vārdiem: «Klausies, Kurmi, tu mani mīli, tu mīlēji arī manu meitu, un viņa tevi mīlēja; tu zini, kā es viņu mīlēju, saki arī tu kaut ko par apmierināšanu!» Un zemnieks turpat bez kādas sagatavošanās turēja tik brīnišķīgu runu, ka aizkustināja līdz asarām ne tikai tēvu, bet arī citus klātesošos. Dziļi aizgrābts, muižnieks noskūpstīja Kurmim pieri un viņam pateicās, sacīdams: Paldies tev! Vienīgi tu mani apmierināji un apklusināji manu sirdi.» «Šis muižnieks ļoti apkaunoja mācītājus, norādīdams, ka nemācīta zemnieka vienkārši vārdi viņam gājuši pie sirds, kamēr viņu sprediķi tam sirdi pametuši aukstu.
c) J ā n i s S p r o ģ i s, viens no pirmajiem pareizticīgajiem latviešiem, netika par garīdznieku, lai gan par to gatavojās. Viņš kādu graudu sējis arī latviešu literatūrā. Savā pašbiogrāfijā (Jānis Sproģis, Rīgā 1911) viņš liecina, ka latvieši pārgājuši pareizticībā aiz pārliecības, kā viņš saka: aiz lielas gara vilkšanas, aiz karstas iegribēšanas. Bet, pielaizdams arī kādu daļu citāda rakstura iemeslu, viņš saka: «Latvijas un igauņu zemes ļaudis gadu simteņiem visai tika spiesti no saviem luterticīgiem kungiem vāciešiem; tālab piepeži iedegās viņu sirdīs cerība, ja viņi visi pārietu sava augstā krievu ķeizara pareizticīgā ticībā, tad viņš, žēlīgais un visspēcīgais, laikam atvieglinātu viņu grūtības un tiem būtu labāk.» Sproģis apraksta, ka viņa tēvs ar visu ģimeni 1847. gadā ap Jaungadu svinīgi brauc no Stukmaņiem uz Viskaļmuižu, lai pieņemtu pareizticību. 1848. g. uzceļ Koknesē pareizticīgo baznīcu un pie tās skolu. Še sāk mācīties Sproģis, pāriet pēc tam uz garīgo semināru un tad uz Pēterpils garīgo akadēmiju. Bet no šejienes viņu izslēdz par to, ka viņš līdz ar citiem uzstājies pret kāda profesora rīcību. No 1866. gada viņš darbojas par arhivāru Viļņas centrālarhīvā. Viņš mira 1918. g. 10. jūlijā Kijevā. No bērnības augdams pareizticīgās krievu skolās, Sproģis pilnīgi pārkrievojās, kā viņš pats saka: «..pēc miesas gan latvietis, bet savā garā pārvērzdamies par pilnīgu un pastāvīgu krievu tautas cilvēku, kam priekšā stādās mūsu lielās un spēcīgās krievu valstības plašās darīšanas un mērķi.» Šādu savu attīstības virzienu Sproģis uzskata par Dieva lēmumu. Viņš arī tūliņ, Viļņā nonākdams, iestājās par locekli Viļņas pareizticīgā krievu brālībā un izpildīja baznīcā arī garīdznieka pienākumus. Viņš centās latviešus tuvināt krieviem arī tādā kārtā, ka gribēja ievest latviešu rakstniecībā krievu burtus. - Neskatoties uz to, viņš ņēmis dalību pie latviešu literāriskiem darbiem - liecība, ka latviešu nacionālā sajūta vispār un viņā jau bija tik dzīva, ka tā negribot un neapzinoties tika redzama. Sproģis sastādīja un izdeva, Viļņas mācību apgabala kuratora Korņilova pabalstīts, Viļņā 1868. g. pabiezu, krievu burtiem iespiestu latviešu tautas dziesmu krājumu ar plašu, lietišķu priekšvārdu par latv. t. dziesmām un ar tulkojumu krievu valodā. Bez tam viņš piesūtīja Valdemāram (1877) bagātus latviešu vārdnīcas materiālus un vēl lielākus latviešu vārdu krājumus Bandrevičam (1889). Šie materiāli nāca pēdīgi rokās latviešu valodas pētniekam un vārdnīcas sastādītājam K. Mīlenbaham. Arī dažus latviskus zvērastus Sproģis no Viļņas centrālā arhīva cēlis klajā. Bez tam Sproģis turējis par derīgu rakstīt latviešu valodā, lai gan ar stipriem krievu piemaisījumiem, savu biogrāfiju. Ar visu to Sproģis ierindojams latviešu rakstniekos.
d) J u r i j s S a m a r i n s ( 1819-1876) interesējies un rakstījis par latviešiem vairāk nekā neviens cits krievu rakstnieks. Viņš zināmā mērā stādāms blakus Merķelim. Līdzīgi tam viņš spilgti attēlojis vācu varā nodoto latviešu postu un ciešanas. Bet no Merķeļa viņu šķīra tālu nost viņa domas un nodomi par latviešu nākotni: Merķelis cīnījās par latviešu tautas tiesībām, par brīvu latviešu nacionālo attīstību; Samarina uzbrukumiem Baltijas vāciešiem gaiši redzami cauri pārkrievotāja nolūki. Viņu uztrauca īpaši tas, ka malienā, kas vairāk nekā simts gadus piederēja pie krievu valsts, mazās tautiņas netika pārkrievotas, bet pārvācotas. Viņš tad uzmeklēja vāciešu rīcībā ne vien viņu pretvalstiskās tieksmes, bet arī visu to, kas nav saskaņojams ar īstās cilvēcības un tikumības prasījumiem, un vilka to gaismā. Še nu latvieši bija tie, pie kā vācu rīcība bija redzama. Un sevišķi gaiši tā parādījās sakarā ar latviešu pārejas kustību pareizticībā. Šai laikā Samarins gadus trīs nodzīvoja Rīgā. Viņš še bija par locekli revīzijas komisijā, kas pārlūkoja pagastu un pilsētu iestāžu saimniecību. Kā tādam viņam bija iespējams ieskatīties visādu iestāžu arhīvos un dokumentos, tāpat arī pašreizējos apstākļos. Karsts slavofils būdams, viņš deva, tikko no Rīgas aizbraucis, savam sašutumam par Baltijas vāciešu rīcību izteiksmi Rīgas vēstulēs (Рижская письма, 1849). Tās izplatījās rokrakstā un sacēla krievu sabiedrībā lielu troksni. Traucās kājās arī vācu aprindas un darīja iespaidu uz valdību. Sekas bija tās, ka Samarinu ieslodzīja Petropavlovskas cietoksnī. Ar labvēļu palīdzību tikdams pie ķeizara, viņš gan atsvabinājās, bet tika aizsūtīts uz Simbirsku. Sešdesmito gadu otrā pusē viņš laida par pareizticīgo latviešu stāvokli klajā dažus rakstus Maskavas avīzēs, kuras šo rakstu dēļ sodīja. Samarins nu ņēmās plaši apgaismot Baltijas apstākļus veselā virknē apcerējumu ar virsrakstu Krievijas. Še ievietoti arī Indriķa Straumītes uzzīmējumi. Samarinam stājās pretī Baltijas vācu rakstnieki un publicisti Sirrens, Boks, Ekards, Sternbergs. Samarina rakstiem bija tie panākumi, ka tie Baltijas vāciešu varu stipri satricināja un ka, no tās pa daļai atsvabinādamies, latvieši patapa cik necik nostāties paši uz savām kājām.
Samarins uzstājās kā slavofils k r i e v u n a c i o n ā l i s m a v ā r d ā. Šis virziens sāka valdīt krievu inteliģencē un politikā sevišķi pēc poļu sacelšanās 1863. g. Atrada, ka valsts malienas, kur nerunā krievu valodu un neapliecina pareizticību, var no Krievijas atkrist; tāpēc tās pārkrievojamas. To sevišķi attiecināja uz Poliju un Lietuvu, tad arī uz Baltiju. Tās centās ciešāk pievienot krievu apdzīvotiem apgabaliem tādā ceļā, ka aprobežoja valdošo nekrievu šķiru varu un tiesības, bet apakšējām šķirām, īpaši zemniekiem, piešķīra dažus materiālus labumus un brīvības, par to prasot tuvošanos krieviem valodā, ticībā, iestāžu iekārtā. Pret Baltijas vāciešiem, kas, atšķirdamies šai ziņā no poļu muižniekiem, nebija devuši iemeslu tiešai apspiešanai varas līdzekļiem, uzsāka cīņu avīžniecībā un mēģināja no viņiem atšķelt latviešus un igauņus. To, ka latviešu inteliģence nodibināja patstāvīgu, vāciem pretī nostādītu latviešu laikrakstu (Pēt. Avīzes), Samarins atrod par notikumu, ko krievu valdība, pielaizdama šīs inteliģences vajājumus, nav pratusi pienācīgi novērtēt (Окраины I, 123). Latviešu tautiskos centienus krievu nacionālisti vispār atrada par tādiem, kas nav bīstami. Uz to, starp citu, norāda kāds raksts Maskavas krievu avīzē, kurā ironiski atspēko pretējas domas. Esot jāpriecājas, ka latviešu tautiskie centieni novelk Baltijā ģermanizēšanai robežas. Tai pašā laikā vāci polemikā pret Samarinu cieši uzsvēra latviešu pārvācošanas nepieciešamību. Gaiši un noteikti to izsacīja bīskaps Valters savā landtāga sprediķī 1864. g. To pašu dara Ekardts vēl arī tad, kad bija nodibināta Rīgas Latviešu biedrība (1868. g.), savās piezīmēs pie Samarina grāmatas Krievijas malienas (Окраины России, Berlīnē 1868-1976). Latviešu tauta esot skaitā par niecīgu, lai izturētu konkurenci ar lielām tautām; tā esot zemnieku tauta, kam nav nekādas vēstures un nekā, kas liktu vērot patstāvīgas izglītības spējas. Latvieši savās ierašās, izglītībā jau esot pārvācoti; palikusi pāri vienīgi valoda, kas tikai viena no tautas īpatnības iezīmēm. - P r e t r a k s t i Samarinam: C. Schirren, Livlandische Antwort an Herrn Samarin, Leipz. 1869; J. Eckardt, J. Samarins Anklage gegen die Ostseeprovinzen Russlands, Leipz. 1869; Bock, Livländische Beiträge; Sternberg, Livländische Bekehrungen.
e) P i r m ā s p a r e i z t i c ī g o l a t v i e š u g r ā m a t a s. Pirms kādi latvieši pareizticībā bija pārgājuši, iznāca latviešu valodā grāmatas, kas ietver sevī pareizticības pamatmācības.
1843. g. iznāca, lai latviešus iepazīstinātu ar pareizticību, šāda grāmata: «Kristīgas mācības pirmais iesākums jeb Īsi svēti stāsti un īss Katķisms. Pārlūkots un par labu teikts no Svēta valdīdama Sinoda, un rakstos iespiests uz Visaugstāku Ķeizariskās Majestātes Pavēlēšanu, dēļ mācīšanas skolās. Tērbatē, 1843». Grāmatā ietilpst īsi saņemti bībelstāsti un katķisms. Īpaši pēdējais sniedz dažus norādījumus, kas raksturo pareizticību. Tur dod atbildi uz jautājumu par svētu eņģe)u un svētu cilvēku cienīšanu. Tie cienījami ne kā Dievs, bet kā Dieva kalpi, kas mūsu lūgšanas var nest pie Dieva; tāpēc ir palīgu vajaga lūgties caur viņiem no Dieva. Par bilžu cienīšanu saka, ka tās ir «mālētas noģīmēšanas Dieva pēc miesas un Viņa Svētu, vajaga valkāt par cienīdamu pieminēšanu Dieva darbu un Viņa Svētu, un priekš tām vajaga pielūgt Dievu un Viņa Svētus.» Kā pielikums katķismam pievienotas «Kristīgas mācības, vērā liekamas karotājiem». Bez mitēšanās karotājam jātur acu priekšā divi visaugstāki pienākumi: ar visu sirds prātu kalpot Dievam, uzticīgi kalpot ķeizaram. Jābūt mierā ar to būšanu, kurā ķeizars licis, pēc Jāņa Kristītāja vārdiem: «Esiet mierā ar savu algu. Vaktī stāvot, jābūt modrīgam, karā ejot, - drošam.» - «Nepamet dvēseles drošību briesmās. Kad tu uzticīgi izdari to, kas tevim pienākas, tad Dievs vai tev izglābs no nāves, vai tev izglābs caur nāvi, kas ar nesavīstamu kroni tevi pušķos.»
Tanī pašā 1843. g. iznāca pareizticīgo garīdznieku amata g r ā m a t a ar virsrakstu «Liturģijas, Kārta tās Svētas un Dievišķas, ka tā ir Lielā Baznīcā, un uz Svētu Kalnu. Tērbatā, 18430. Šis ir Jāņa Hrizostoma liturģijas tulkojums no krievu valodas Божесственная служба в стихъ оца нашего Iоанна Златоустаго. Par titulā minēto lielo baznīcu domājama Sofijas baznīca Konstantinopolē un par svēto kalnu Atosa kalns.
Vēlāk iznāca vesela rinda k r i s t ī g u p a m ā c ī b u pareizticīgiem. No 1856. g. sāka izdot virkni periodisku rakstu krājumu ar kopējo virsrakstu «Tā skola tās dievabijāšanas jeb Dievabijīgas pamācīšanas, kas pie Rīgas garīgas Seminarijas ir sagādātas. Училище благочестия; издаваемое при Рижской Духовной Семинарии». Šis izdevums iznāk pavisam desmit gadus, katru gadu pa četrām burtnīcām. Pirmajos divos gados iespiests blakām latviešu tulkojumam grāmatas labajā pusē arī krievu teksts kreisajā pusē. Pamācības ņemtas no senajiem baznīcas tēviem, sevišķi daudz no Hrizostoma jeb Zeltamutes. Visi gabali ir garīga satura, tulkojumi bez kaut kādas atzīmes, kas tos latviešu valodā sniedzis.
No 1851. gada sāk iznākt p a r e i z t i c ī g o k a l e n d ā r s, vispirms Pēterpilī, tad Rīgā. Saturs tam garīgs. Še runā arī par latviešiem, par viņu senatni pirms vācu atnākšanas, par pareizticību viņu starpā.
Pareizticīgiem latviešiem un igauņiem nodomātas R ī g a s un J e l g a v a s arhibīskapa Platona grāmatas jeb vēstules. Tās iznāca ap sešdesmito gadu vidu, kad sacēlās pareizticīgo latviešu un igauņu starpā stipra kustība pāriet atpakaļ luterticībā. Vēstuļu nolūks - nostiprināt šo tautu starpā pareizticību. Arhibīskaps apņēmies to rakstos izteikt, ko vajadzīgs sacīt «par iespēcināšanos tai pareizticīgā ticībā, par pasargāšanos no iemuldēšanas iekš citām ticībām un arī par sirds apmierināšanu jūsu tagadējā būšanā, par kuru jūs tik daudz sūrstaities». Viņš tad nu cenšas pierādīt, ka pareizticīgā austrumu draudze ir «tā Kristus draudze, kas pie pestīšanas vada», ka to Kristus iecēlis, ka pareizticīgā Kristus draudze ir atvase no austrumu draudzes, ka tā no paša viņas sākuma līdz šim paglabājusi «patiesīgu, vecu, tēvišķu un žēlastības pilnu Kristus ticību». Iznākušas sešas vēstules, kas otrā izdevumā 1869. g. sakopotas vienā grāmatā. Tai pielikta Pamācīšana priekš tiem, kas kāro atkāpties no pareizticīgas ticības.
Pareizticīgo garīgie raksti palikuši bez manāma iespaida uz latviešu garīgo dzīvi un literatūru. Šai ziņā tie nevar nākt ne tuvu hernhūtiešu kustībai. Pa daļai tas izskaidrojams ar to, ka pareizticības izplatītājiem no paša sākuma stāvēja priekšā par mērķi latviešus pievienot krieviem; tāpēc latviešu tautas radošās spējas palika ne vien neaizkustinātas, bet jutās pat apspiestas. Tomēr šais rakstos parādījās vara, kas par latviešiem sāka interesēties. To tad latvieši zināja izmantot savā atsvabināšanas cīņā.