AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Pirmā nodaļa

Nemīlīga pievakare, martam izejot 186... gadā. Gaiss smags kā tērauds, brāzmām smalka krusa ar lietu, kas skalo ledus atliekas uz šosejas starp Jelgavu un Rīgu Olaines līdzenumos. Bet brīžiem sniegs ņem pārsvaru un pārklāj kā ar baltu segu ne vien pēdas uz ceļa, bet arī apkārtējos tīreļus un skuju mežus. Tikai ne uz ilgu laiku, jo lietus urba viņā caurumus, tā ka no baltās vilānes atlika vēl tikai balti plankumi, un arī tos drīz vien aprija pelēkā piekrēsle.
Nemitīgi čirkst pogas, dimd ilkšu pulksteņi, zirgi sprauslo, rati rīb, kamanas un ragavas griezīgi šņāc, jo ceļš ir tāds, ka labi nevar pabraukt ne ar ratiem, ne ar ragavām. Toreiz vēl neskrēja suta kumeļš starp Jelgavu un Rīgu, bet Kurzemes apvidos žīdi un vanderzeļļi stāstīja ļautiņiem brīnuma lietas, ka no Rīgas uz Dinaburgu varot braukt ar uguns ratiem un no turienes tālāk uz Pēterburgu. Sieviņas lauzīja galvu. Kā tas gan var būt ierīkots? Laikam tā: uguns kuras dīseles galā, un versme velk ratus uz priekšu!
Šoseja starp Rīgu un Jelgavu bija dzīva kā iela, un vispār toreiz pa galvenajiem lielceļiem pastāvīgi kustēja braucēji un kājnieki. Krogi bija ik pāra verstis un bieži tik pilni, ka ceļinieki nevarēja dabūt naktsmājas. Tie bija kviešu laiki krodziniekiem, jo it kā piebāzta tik «gastcimmere» ar kungiem un vāciešiem, kā lielā kroga istaba ar prastiem ļaudīm. Krogiem pa lielākai daļai bija divas stedeles - viena vācu, otra latviešu. Pirmā arvien bija ar sausiem salmiem piekaisīta, otra kā nu kuru reizi, dažreiz, jābrien līdz auklu vietai. It sevišķi, ja krodziniekiem nebija lauku un tiem mēslu nevajadzēja. Ļautiņi tomēr ar šo parādību bija apraduši un ieskatīja to kā pilnīgi dabīgu un saprotamu. Kā tu, zemnieka cilvēks, vari to gribēt, ko kungs!
Necik tālu B. krogs, apmēram pusceļa starp Kurzemes un Vidzemes galvaspilsētām. Starp braucējiem un kājniekiem steidzās turp kāds gadus piecpadsmit vecs zēns pasmalkiem kauliem un pasīks no auguma, bet citādi liela cilvēka gaitu. Viņa drēbes, cik varēja spriest, patlaban kā šūdinātas; tumši pelēkais vadmalas mētelītis ar raga kņopēm pirmo vai otru reizi kā mugurā, bet slapjums tam tomēr ķēris cauri līdz ādai. Galvā zilgana plato dibenu cepure ar siksniņām uz spīdīgā širmja. Pa to ritēja rasotas ūdens piles, bet uz pieres spiedās karsti sviedri. Viņš norāva cepuri, nopurināja no tās nemīlīgo mitrumu un atbraucīja pakuplos, melnos matus, kuri kūpēja. Un garie taukādas zābaki, lai gan labi smērēti, tomēr aiz slapjuma šļakstēja. Lai gan tas pūlas spert stingrus soļus, tie šad un tad sagrīļojas, - liecība, ka viņš ilgojas pēc atpūtas un pajumtes.
Lielu ceļa gabalu viņš bija nostaigājis; gaiļos bija cēlies un labības vedējiem no Bērzmuižas ļaudīm atbraucis līdzi uz Jelgavu un no turienes šo gabalu spolējis tālāk kājām. Viņa ceļa mērķis bija Rīga.
Tomēr acis tam ir pierē un tas ievēro it visu, kas viņam notiek pa labi un pa kreisi. Arvien vairāk un vairāk viņa priekšā atklājas garais, baltais krogs ar stedelēm abos galos.
Viņam blakus turas kāds zemnieku pajūgs. Zirdziņš velk atspēries, āda sprogaina un kūp. Vezums nebija tāds ka citiem lauciniekiem, kas ved uz pilsētu produktus. Ratos dažādas mantas un grabažas, it kā vadājoties pa Jurģiem. Uz vezuma sēdēja sieva ar zīdaini, vīrs ar gadus desmit vecu meiteni un gadus astoņus vecu puiku gāja blakus kājām. Izņemot meiteni, visi gaišmataini un sārti.
«Laikam aizgājēji,» viņš nodomāja. Aiz viņiem gāja kāds cits pāris, tiem nebija sava zirdziņa. Vīrs melnu, spožu bārzdu, kura metās vilnā, un brūnām, spīdīgām acīm nesa uz muguras lielu paunu gultu drēbju, kamēr sieva, iesējusi klēpja bērnu lakatā pie krūts, vilkās noskumusi viņam pakaļ.
Aiz viņiem atkal kāds noguris krievs platu, sarkanu bārzdu, pinkainu jērenīcu galvā, melnu ādas somu siksnā pār pleciem piekārtu un lielu bozi rokā. Tad kūņojās vesela rinda bandžoļu (leišu), kuri ved uz Rīgu pārdot citi garkūļus, citi labību.
«Trrph, ķēvīte!» vīrs beidzot apturēja. «Kur nu lietus laikā vairs tālāk dauzīsies. Kāp zemē, Līz, un ej ar bērniem iekšā! Iebraukšu ratus stedelē un pabarošu ķēvīti.»
Sieva diezgan ilgi tūļojās, kamēr norāpās ar bērnu no vezuma un, bīdīdama lakatu no acīm, blenza pēc ieejas. Vīrs pa tam paņēma zirdziņam pie galvas un taisījās braukt iekšā vienā no stedelēm.
Bet kroga puisis tam stājās ceļā un skarbi uzsauca:
«Ē, vīrs, kur tu brauc? Laikam priekš tevim pakaisīju ar sausām streijām? Neredzi, kur tavs gals?»
«Priekš cepešu ēdējiem izkaisīji, tiem, kas ar gumijas kalašiņām staigā!» otrs vīrs, ar paunu pienācis, īgni nospļāvās. «Mūs' kārtas cilvēki lai brien līdz acīm!»
«Kas tev par daļu?!» kroga puisis atcirta. «Saturi savas žaunas! Tu nevienas pudeles ruma un nulšņapšķa vis neizsauksi... Jābrien, ko domā!.. Āre, tur leiši brauc, nopērc vezmu garkūļu un izkaisi!»
«Nu nebaries jau, ciema brāl,» zirga īpašnieks grieza pajūgu atpakaļ, «gan jau iztiksim! Va' tad nu īsti noslīksim...»
Puika tam visam sekoja kā kādam lielam notikumam. Te viņš piepeši manīja, ka, uz vietas stāvot, dzestrais mitrums viņam ķer pie ādas. Ar vienu lēcienu tas bija pa lievenēm augšā un iekšā lielajā kroga istabā.
Iekšā nokrēslā ne mazāka rosība kā ārā.
Lielajai istabai blakus sētas pusē bija šeņķis, kur cūku kupči dzēra brandvīnu un skaļi sarunājās. Visgarām āra sienai gar logiem stiepās lielais kroga galds, ap kuru jau daži ceļavīri sēdēja, pa lielākai daļai kājnieki, kuriem zirgi nebija jākopj, un arī kučieri, kuru zirgi bija jau apkopti, bet kungi dzīvoja pa «gastcimmeri», kuras durvis bija ciet. Pie viņiem nosēdās arī vīrs ar lielo drēbju paunu.
Mūsu puika, - sauksim par Pēteri un ģimenes vārdā Krauklīti, - piesēdās gan šur, gan tur, bet ar savu mitro ādu tam nekur nebija omulīgi. Te viņam iekrīt acīs nokurinātā podu krāsns, kura viņam jāiekaro. Jau kāds tumšs ķermenis lūko rāpties pa vienu pusi augšā. Kā kaķēns viņš garām sievām, kuras taisās sēsties uz mūrīša, un augšām! Kamēr viņa konkurents, žīds ar iesirmu bārzdu, pa otru pusi uzrāpjas, viņš jau savu pusi no krāsnsaugšas ieņēmis.
Smalka lieta! Tas novelk zābakus un pakar ar viņu ļekām pie naglas, kas iesista vērbaļķī, lai žūst. Novelk manteli, novelk kamzoļus un izklāj tos uz karsto krāsni, pats uzgulstas virsū, ceļa kulīte pagalvī, - izlaižas tikpat kā kungs! Tikai kaimiņš viņam tāds nepatīkams, jo pastāvīgi medī pa savu bārzdu, un, ko dabū, to zobos krauks! Tas Pēterim šķebināja dūšu un spieda drošības dēļ mazliet no viņa atvilkties nostāk.
Bet kaimiņš toties jo dzīvāk sajuta pret viņu interesi un iesāka pat sarunu.
«Puisel, tas celes toks iet uz Rigem?» viņš pacēla galvu.
«Kur tad citur?!» Pēteris atbildēja. «Kā jau žīds, - zin un prasa!»
Pēc brīža žīds atkal pacēla galvu. «Puisel, kas tev eks Rigem ir par sefte?»
Pēteris domāja, vai atbildēt vai ne. «Eimu pie sava tēvabrāļa.»
Žīds atkal pacēla galvu. «Kas tad ir tovs tēvebrāle?»
«Sētas puisis. Ārrīgas Kaļķu ielā.»
Bet žīds ar to vēl neapmierinājās, pacēla bārzdu vēl augstāk, un viņa acis tīri vai mirdzēja. «Puisel, eks kādem sētem ir tovs tēvebrāle?»
Pēteris it kā sapīka. «Es nezinu! Vairāk desmit gadus viņš nav pie mums bijis. Rakstījis arī nav. Nezinām, vai dzīvs vai miris... Bet ko tu gribi mani izdibināt?!...»
Žīds palika mierā, bet Pēteris nu pats domās kavējās pie sava krusttēva. Savu tēvu viņš neatcerējās, bet krusttēvu gan. Viņš varēja būt toreiz kādus trīs vai četrus gadus, kad krusttēvs atbrauca no Rīgas un atveda viņam peperkoka zirdziņu. Viņš atceras tā seju: sārts no vaiga, tumšu bakanbārzdu, Jurku viņu sauca. Stāstīja, ka, pirkdamies no krieviem, tas aizgājis uz Rīgu un kādā iebraucamā vietā Ārrīgas Kaļķu ielā piestājis par sētas puisi. No tās reizes no viņa vairs nebija nekādas vēstis, bet māte vēl līdz šai dienai pārliecināta, ka viņš miris nav, jo tad jau būtu ziņots pagastam.
Neviļus Pēterim nostājās atmiņā viņa pavadītie gadi. Nebija viņš vieglas dienas redzējis. Bija ticīgi nokalpojis trīs gadus pie cūkām un divus pie govīm un aitām. Bija nodots pie saimnieka «uz gadiem», t. i., bez algas, audzināšanā. Arī māšele, kas par viņu vecāka, otrās mājās. Māte atraitne, par dienu kalpošanu dabūja pirts rūmi, gan liela vērpēja, bet bērnus ar saviem spēkiem nespēja izvilkt. Lai nopelna paši sev vēderu! Pēteris it labi zināja, kas ir gana dienests. Ar to pašu vēderu bija kā bija! Vai gan tā uzpasē kā lielu, un vai viņš kādu lielu pavalgu var prasīt? Dažreiz ir siļķes astīti nedabūja nosūkāt. Bet saimnieks žagaru vis netaupīja. «Ko tur teikt!» viņš pie sevis nopūtās.
Bet nu tas bija izciests un par atlīdzību viņš iesvētīts vai, kā pagastā mēdza sacīt, «caur mācību izlaists». Un piedevām vēl klāt tās drēbes, kas viņam mugurā, jauna cepure kā lielam puišam, kakladrāna un beidzot, - un tas viņam īsti deva pilna puiša apziņu, - arī zābaki. Saimnieks saviem veciem zābaku lieliem pēc viņa mēra bija licis pielikt galvas (pēdas), un ar to bija apmierinātas viņa ilgo gadu karstās ilgas - staigāt reiz ar zābakiem, lai «sprakšķ», kur visus tos gadus bija gājis ar pastalām «čapš» vien!... Tad vēl bija dabūjis krietnu «šlesera» nazi, ko tas ar patiku taustīja savā vestes kabatā, un desmit pimberu (75 kap.) naudas. Viss tas deva viņam apziņu, ka nu ir pilnīgs vīrs, kuram ir brīvība, kurš var iet, kur grib, un darīt, kā grib!
Tagad jau viņam arī vajadzēja izšķirties, ko iesākt. Tā kā viņš tāds pasīks un pasmalks, tad pie zemes darba, tā māte bēdājās, - viņš necietīs. Amatā dot? Viņš būtu varbūt labs skroderis, bet to viņš ne dzirdēt. Viņu apgabalā visi jaunie skroderi, kas bija cēlušies iz pašu ļaudīm, svieda šķēres un dzelzi ezerā un tapa par vēveriem un muzikantiem. Skrodera vārds nebija cieņā!
Tad māte ieminējās: «Ej, Pēterīt, uz Rīgu pie krusttēva!» Pēterim tas tikpat kā gaisos, jo par Rīgu viņš tik daudz bija dzirdējis stāstām brīnuma lietas un jau pie sevis par dzīvi Rīgā bija sapņojis. Bija dzirdējis, ka cilvēki, kas protot rakstīt un rēķināt un drusciņ vācu mēli, tur vareni tiekot uz priekšu. Nu, un arī viņš nebija gluži uz galvas kritis! Dažas ziemas bija sūtīts ķestera skolā un mācījies bez pātariem arī burtus un ciparus rakstīt. Savu vārdu viņš prata uzrakstīt un prata saskaitīt, atskaitīt un reizināt. Pat vāciski bija dažus vārdus iemācījies, cik nu vecais ķesteris pats prata.
Pēdējais bija ieņēmis galvā, ka saimniekiem vācu valoda esot ļoti laba, lai savā starpā varētu sarunāties tā, ka kalpi nesaprot. Un tādēļ to derot mācīties. Bet Pēteris buldurēja saimnieku zēniem līdzi, un pa vāciskam gan neviens saimnieks viņu nevarētu iebāzt gluži maisā. Protams, ar to izrunu jau nu gan grūti gāja, it sevišķi, kur vārda priekšgalā nācās izsaukt «h», piemēram, «Hund», «haben». Šķieb žokļus, cik gribi, kā sprūk, tā sprūk laukā «Unt», «aben». Šos eksperimentus bija noklausījies pats cienīgs mācītājs un izteicis par to vislielākā mērā savu nemieru, pieteicis ķesterim kalpa bērnus pieturēt vairāk pie pātariem. Arklam pakaļ staigājot, taču nevajagot nekādas lielas gudrības un vācu mēles. Tas viņus tikai spiedīšot pārdomāt savu stāvokli un padarīšot nelaimīgus.
Pēteris nu patiešām bija uz pārdomāšanu un gribēja zināt par it visu, ar ko vien nāca sakarā. Viņam pat šķita, ka cilvēkam nemaz nelon mocīties, ja tur nav nekāda labuma...
Un tad viņš iegādājās šķiršanās brīdi un tapa gluži tāds vēlīgs. Piesējusi saimnieka dotiem desmit pimberiem viņa nēzdoga stūri no savas puses pusrubli, ceļa kukulim pacepusi maizes rausi ar ieceptu siļķi un baltmīklas virsu, māte iebāza vēl citas viņa mantiņas strīpainā kulītē un sacīja:
«Te nu ir, Pēterīt! Trīs puslinu krekli, divas smalko pakulu apakšbikses, trīs pāri zeķu, divi pāri dūrainu cimdu, - tas ir viss, ko tev varu dot. Kulītē bez tam vēl pāris smalku pirkstainu cimdu ar raibiem rakstiem, - tos nodod krusttēvam un dod viņam no manis labas dienas! Nu, tad posies ceļā, dēliņ! Esi labi vērīgs, turi acis rokā, gan dievs palīdzēs... Neaizmirsti viņu lūgt un pārnāc liels un bagāts!...»
Pēc tam viņa to apbučoja apkārt un apkārt. Ka tu sačibētu, cik savādi ap sirdi! Vīrieša cilvēks, dūša tev cieta, bet iedomājoties vēl tagad asaras spiežas acīs...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Vērīgs viņš grib būt un acis turēt rokā... Jo, domājot par to visu, tas ar vienu aci bija pārskatījis un ar vienu ausi sadzirdējis visu, kas apkārtnē notiek.
Pirms abas sievietes uz mūrīša klusināja savus brēkuļus, kas ātrāk nerima, kamēr tiem mutes nebija aizbāztas ar krūti.
Tad tā, kura pirmīt sēdēja uz vezuma, ieminas: «Vai līdz Rīgai vēl daudz verstis?»
«Nemāku teikt,» otra atbild, «pirmoreiz man šis ceļš.»
«Mums jau arī pirmo reizi,» pirmā pēc brīža klusēšanas piebilst. «Esam no Upes muižas ļaudīm, Mikumiem... Ziniet tur tās mājas pie upītes, netālu no Zošļu pļavām...»
«Nezinu, neesmu no tās puses,» otra atteic.
«Labas mājas,» pirmā nopūtās.
«Tad gruntnieki?»
«Nu vairs ne... Izkrimta mūs laukā! Mājas tagad pielaiž pie muižas. Ak jā! Nezinām nu, kur paliksim, vai Rīgā vai iesim uz Krievu zemi...»
«Mēs jau arī uz to domu esam,» otra domīgi piebilda. «Mans Lauris dzirdējis, ka Rīgā esot tāds kungs, kas tās zemes Krievu zemē skapējot...»
«Vai, tad jau itin brangi! No kuras puses tad jūs esat?»
«No Starpiņmuižas... Manu vīru sauc Lauri Sutum... Man Anna vārds...»
«Mem, kā tad mūs sauc «cūnatī» (ģimenes vārdā)?» bijušās saimnieces meitene glaudās mātei klāt.
«Mikentāl!» bija atbilde. «Tēvu sauc Kārli Mikentāl, mani Lībe Mikentāl, tevi - Mari Mikentāl...»
Bērni pie krūts iečīkstējās, mātes atkal krēslī klusē... Bet toties runā viņu apkārtne. Gandrīz ik acumirkļus āra durvis iečīkstas, šņorē piesietais ķieģelis noraustās, palecas un ienāk kāds jauns viesis. Sanāk viss bars bandžoļu, arī unguris nosēdies starp cūku kupčiem pie galda, kur paceļas zili tabakas dūmi. Soļi dun pa ķieģeļu plānu. Citi tirpina kājas Staigādami, citi minstās uz vietas. Krodzinieks bieži vien steidzas cauri uz «gastcimmeri» apkalpot vācu viesus, kuriem nes gan samovaru, gan šelķinus un uzkožamos. No krāsnsaugšas Pēteris to it visu var pārskatīt.
Kroga puisis patlaban iededz pie karināmā koka luktura pielipināto tauku sveces galu, kas tikpat kā vilka acs atspīd lielā kroga istabā. Tomēr iekšas gaisma arvien vairāk pārspēj ārējo logu bālumu.
«Redz, kā tas tai pasaulē tagad izgudrots,» kāds ceļavīrs ieminējās, rādīdams uz lukturi pie griestiem. «Senāk vajadzēja plēst skalus un bāzt tos lākturi.»
«Pats kā zēns esmu cēlies gaiļos kūlējiem uguni rādīt,» otrs atbildēja. «Pats stāvi uz mūrīša, skalu turi lodziņā. Mokas! Miegs nāk virsū. Dažu labu duņķi dabūju sānos. «Ķēpauti, ko guli! Iekritīs vēl ogle metienā...» Vai tad dažu labu reizi nepalika arī tumsā?...»
«Jā, jā, tās mokas arī es esmu baudījis,» pirmais piebalsoja. «Rijās kūlējiem uguni rādīt un skalus plēst - tas jau ganu zēna darbs... Bet nu iztiek ar svecēm vien!... Teic vēl, ka esot izgudrota tāda zemes eļļa, tīra kā ūdens, bet deg kā tauki...»
«Mūsu kungam, ačeku, muižā ir,» kāds cits iejaucas valodā. «Ir pavisam tāda savāda ierikte, pavisam citāda nekā tās vecmodes lampas. Eļļu - viņu saucot peterjuliju - ielej tādā glāžu lodē, uz kuras tas dedzināmais, ieskrūvēta misiņos tāda balta, pīta lente, bet vaļējais gals mirkst tanī peterjulijā, bet tas sausais gals ārā deg ar liesmu... Tad apliek tam apkārt tādu glāžu trubu un tai vēl uzsprauž virsū tādu purcuļa jumtiņu, es saku, tāds balts spožums, ka tīri vai acis apžib...»
«Ļautiņi!» pirmais, muti ieplētis, klausījās. «Kādus brīnumus tu tik pasaulē nedzirdi!»
Valodās iejaucās kāds ekspeditora kučieris - liels vīrs platu, sarkanu bārzdu un ādas priekšautu. Viņš patlaban bija ienācis no āra un ar saviem lielajiem cimdiem dauzīja nost no drēbēm mitrumu.
«Kas tas par brīnumu, tas ir štrunt!» viņš sacīja. «Rīgā, tur tu redzi brīnumus. Pie mums tāda eļļa, ko tu nemaz neredzi, bet deg, ka nopūst arī nevari. Tikai, kad uzbāž tādu micīti virsū, tad nodziest.»
Laucinieks ieplēta muti vēl platāku. «Ak ta nemaz redzēt nevar?! No kam tad viņu taisa?»
«No akmeņu oglēm velk ārā to spēku,» kučieris paskaidroja. «Ā, brāl, tev vajadzētu redzēt to ierikti - gāzanštalti. Kas tie par torņiem un mašīnām! Pie mums Rīgā visu ar mašīnām, ar mašīnām vien. Brauc arī ar mašīnu... Mums arī eizenbānis, vari aizbraukt ar eizenbāni uz Pēterburgu...»
«Vajakis, to eizenbāni, to gan es labprāt redzētu,» laucinieks iesila. «Nē, to eizenbāni man vajag redzēt.»
«Aizej uz bānūzi, paskaties,» kučieris pamācīja. «Tur tādas, «bedovai» ieriktes, ka tu nevari ne saprast. Puspūravietas liels jumts no dzelzs un glāzes vien.»
«Vajakis, to man gan vajadzētu redzēt,» lauciniekam acis iemirdzējās.
Žīds uz krāsnsaugšas atkal pacēla galvu. «Pagaid, gan brauks ar eizenbāne arī no Rigem uz Jelgavem. Tā stāv eks ceitungem.»
«Jā, jā, tā jau stāv arī tanīs «Latviešu Avīzēs»,» kāds cits iebilda.
Kučierim īsti nepatika, ka žīds ar savu ierunu viņa brīnumus mazina. Kuldams savus slapjos cimdus, viņš tuvojās krāsnij un uzsauca:
«Ē, Leizar, eruntar!... Man jāžauj cimdi...»
Žīds drusciņ pagorījās, bet tam nebūt nepatika šim uzaicinājumam paklausīt.
«Nu, kāp zemē!» kučieris bargi uzsauca. «Vai gribi, lai tevi aiz bārzdas norauju?»
Žīds tā kā piekaunējies skatījās caur pieri un čūrājās zemē. «Ui, es jau iet, es jau iet...»
Beidzot viņš vēl kučierim zīmīgi pameta ar acīm: «Ui, dzenet vinem arī nost!...»
Kučieris to divreiz nelikās sacīt un zēnam uzsauca: «Tu, Jankel, kas ar tevi būs?»
Puika nekustējās.
«Jankel, örscht du!»
Zēns uzšāvās sēdus un viņu zibsnoši uzlūkoja. «Neesmu nekāds Janķelis!... Esmu tāds pats latviešu cilvēks kā -» viņš gribēja sacīt «tu», bet izteica «jūs».
«Ahā, saimnieka dēls no laukiem!» kučieris iesāka citā, bet ne mazāk zaimojošā toņkārtā. «Tu jau mājās esi paradis gulēt uz krāsni.»
Pēteris lepni cieta klusu. Mikumiete žēlodama iebilda: «Viņš jau, nabadziņš, izlijis līdz kreklam... Tur jau priekš cimdiem rūmes vēl ir, ciema brāl...»
Kučieris viņas ierunu neievēroja, bet gāja joprojām puikam uz ādu. «Ak tu domā, ka tev brīv?!... Gudrinieks!...»
Pēteris ievainots uzšāvās sēdus. «Ko tu gribi no manis?! Man tev nekāda atļauja nav jāprasa!...»
«Vai riktīgi?! Zemē, gnīda!»
Viņš rāva pie mētelīša, uz kura Pēteris žāvējās, ka drēbes gabals vai nobraikšķēja un zēns kā pupu kūlis novēlās no krāsns.
Bet svied kaķēnu, kā gribi, viņš kā uz kājām, tā uz kājām. Tā arī mūsu zēniņš. Viņa nāsis ieplestas trīcēja, lupas bālas, acis spulgoja cīņas kārē, un visa miesa drebēja.
«Tu, tu! Kādēļ tu man ķēries klāt?!» viņš, vīstīdams dūres, mācās savam uzbrucējam virsū. «Es tevi samalšu miltu miltos, tu, vilka barība...»
Šādi draudi no sīka zēniņa puses pret plecīgo milzi izklausījās tik jocīgi, ka visi sāka pilnā kaklā smiet. Pretinieks viņu nepavisam neņēma nopietni un gaiņādamies bāza tam cimdu zem deguna. «Āre, klau man, mīļais, klau man!...»
Bet drīz vien viņš pārliecinājās, ka pa jokam vien galā vis netiks, jo puika uzbruka arvien niknāk. Viņš pārgāja citā toņkārtā un gribēja ar spēcīgu pļauku lietai darīt galu. «Dabūsi pa aci, krupi!»
Viņa pļauka ķēra tomēr tikai tukšu gaisu, jo puika tik pat kā zebiekste bija izvijies pa apakšu un ar abām rokām ticis viņa kuplajā bārzdā. Viens rāviens, un - lielais Goliāts streipuļodams bija atkritis atpakaļ uz mūrīša un mazais Davids viņam uz krūtīm.
«Urā, bravo!» visi par tādu negaidītu iznākumu sāka gavilēt. «Nolika laucinieks rīdzinieku!...» Žīds, līksmi uztraukts, sauca uzsaukdams: «Raugat, puisel, vinem izpucēt! Ui, raugat vinem izpucēt!...»
Nevarēja izprast, vai kučieris tā patiešām lietu uzņēmis no jautrās puses, kā viņš to izrādīja. «He-he-he, he-he-he,» viņš īsi smēja. «Laid nu vaļā, mīļo, klau man! Nesalauz mani pavisam!...»
Arī Pēteris atrāvās un pa gabalu ieņēma atkal draudošu stāvokli. Uzmanīdams savu pretinieku, tas ar vienu lēcienu bija atpakaļ uz krāsnsaugšu, un, paķēris tur pie sienas pieslieto skalkoku, uzbrucējam draudēja: «Pamēģini tikai man vēl ķerties klāt!...»
«Molodjec!» unguris nopriecājās, un laucinieki piebilda: «Izveicīgs kā tāds kaķēns!» Viens pat iesilis sāka stāstīt tamlīdzīgu notikumu: «Tā, ačeku, reiz Bikstu Andersonā - no Švārdes ar baļķiem braucām - žīdu piekāpusi pilna krāsnsaugša. Mums nav kur zeķes žaut. Dzenam šos nost... Šie ne! Tā tikai mēs ar pātagām... Šie mums sviež pretim ar skalkokiem. Nosviež šie visus skalkokus zemē, kas tiem uz krāsni... Noperam mēs šos kā nabagus zemē!...»
Kučieris piecēlies pa jokam kasās un raugās, it kā būtu ļoti sadauzīts. Tad gudri nosaka: «Ko nu ar bērnu iesi plūkties!... Guli vien, man jau nav žēl... Ka tikai man kur cimdus izžaut...»
«Ir jau taisnība!» Lauris Sutums, virs ar melno bārzdu, piebilst. «Krāsns mums, ceļavīriem, pieder visiem kopīgi!»
Pēteris aiz uztraukuma vēl viegli trīcēja un elsa. Tad sakārtoja atkal savu vietu, kā bijis. Kučieris viņu patiešām vairs neaiztika, izžāva cimdus un aizgāja atpakaļ pie galda. Bet aizmirst viņu tik viegli nevarēja, vairākkārt uz krāsni noskatījās un savu pretinieku vismaz ar vārdiem aiztika:
«Man jau rādās, tas zellis dodas pirmo reizi uz Rīgu. Vai mosti! Tad jau tev būs jāiet pie lielā Kristapa, viņam «jābučo» - -»
«Jā, jā!» kāds cits pārtrauca. «Kas pirmoreiz Rīgā, tam tas jādara...»
Tas padarīja daudzus ļoti domīgus. Piemēram, Mikums, kas bija pabarojis savu zirdziņu un atradās tagad starp citiem, itin vaļsirdīgi atzinās, ka viņš un viņa sieva arī pirmo reizi braucot uz Rīgu... Kāds jauns puisis no ventiniekiem, kas gāja uz Rīgu darbu meklēt, itin bažīgi savam kaimiņam, kas to bija sacījis, ieminējās: «Vai jūs tik ar to riktīg zin, ka tas jādara?...»
Aiz viņa sēž bandžolis pelēkiem, krokainiem svārkiem. Mati tam pilni salmu, bet Rīgā tas vismaz desmit reižu bijis un zina, ka tas viss ir nieki. Tam tādēļ grūti valdīt smieklus, un pie sevis tas norūc: «Ak tu pašutis lātus (Ak tu dulns latvietis!)!...»

* * *

Valodas pamazām novirzījās uz citām lietām. Runāja par grūtiem laikiem un ka ļaudis senāk esot dzīvojuši daudz labāk.
Kāds cūku kupčis stāstīja, ka esot sastapis lielu braucēju rindu - aizgājēju ar visām mantām un bērniņiem. Uz Krievu zemi ceļojot. Arī viņu pusē daudzi pošoties. «Sak, kas tas būs?» viņš bažīgi iebilda. «Sāks kungiem un saimniekiem kalpu trūkt?!»
«Lai tik iet, lai tik iet ļautiņi!» Lauris Sutums iesaucās. «Te mēs uz zemēm velti gaidām, Krievu zemē tās dabūsim. Rīgā esot tāds kungs, tas skapējot zemi siltā zemē. Kvieši tur padodoties tik rupji kā pie mums pupas, labību varot pļaut divreiz gadā. Rīgā tikai vajagot pierakstīties pie tā kunga... Es jau gan domāju iet līdzi!»
«Vai, tad jau man jāaprunājas!» Mikums kāri iesaucās. «Man jau ar nav kur palikt... Kungs izlika no mājām...»
«Varēji jau nu gan labāk dzīvot savos Mikumos!» sieva pie krāsns nopūtās. «Divpadsmit slaucamas govis bez telēm, divas lielas sivēnu mātes, pieci zirgi...»
«Runā nu ar sieviešiem!» Mikums attrauca. «Kā tu dzīvosi, kad neļauj dzīvot... Nu, vieta jau nebija slikta. Trīs lauki... Uz trīsdesmit pūravietas katrā, savs pļavas stūris arī, ganības... Bet rente divisimts un septiņdesmit rubļi gadā!...»
«Var maksāt! Smiedamies var maksāt!» kāds vīrs iesaucās. «Jums, saimniekiem, sadotas rokā puspasaules, vai jūs, kā pienākas, varat zemi nomēslot un apstrādāt? Jums dažam labam laukus cīrulis sūdojis! Lai sadalītu mums, kalpiem, to zemi, mēs no tās daudz vairāk izdzītu. Lai man dod tikai tik daudz zemes, ka vienu goteni, vienu aitu izmitināt, redzētu, ko es maksātu... Bet ko jūs, saimnieki, tie paši kroņinieki? Ja viņi maksā 50-60 rubļus rentes, tad ir daudz...»
«Kur tad nu varam pierēķināties pie kroņiniekiem?!» Mikums aizbildinājās. «Tie jau dzīvo žēlastības saulītē!... Bet mums? Es jau nesaku, ka nevarējām dzīvot, pats līdzi strādāju... Sievai atkal labi vedās uz lopiem... Maizīti jau bijām paēduši. Bet, kad tev barūna kuntraktu neizdod un katru gadu pieliek pa divdesmit pieci, tad apšķiebjas dūša arī. Zināms, tiem, kas put laukā, ko tiem viņš pieliks... Bet man - man ēkas sabūvētas kā kannas, man lauki iekopti - dzīvo vienīgi priekš kunga!»
«Es saku, nav taisnības pasaulē!» Laurim acis uzliesmoja. «Nav taisnības!...»
«Nu, es domāju, jāsāk taču ar viņu drusciņ parunāt,» Mikums turpināja. Es saku: «Lielskungs, kā jūs strādājiet, tā nemaz nav likums. Kuntraktu jums man vajag izdot uz gadiem, un renti jūs man varat ņemt tikai tik lielu, cik tā zeme vērta. Pēc likuma jums mums, zemniekiem, vajag zemi pārdot pavisam uz dzimtu...»
Tad vajadzēja redzēt, kādas acis tas ieplēta... «Vai tav negrib man ar to muiž nopērkt?! Tav jau Mikumos ir lab iedzīvojas... Na, na, es tav vis nepārdoš!... Ja tav man nāk tā, tad es tev pasak to: tā māj ir uz muiž zem, un es tev viņu vairs ilgāk neatstāj... Sataisās, ka tav pa nākošiem Joriem var izkravāties!...»
«To jau nu gan ne,» es saku, «es tās ēkas esmu cēlis un tos laukus uzkopis, ne jūs. Lai tad arī iet līdz oberaupgeriktei (Oberhofgericht).
Sākām prāvoties. Nebijām labi vēl līdz apriņķa tiesai, kad jau barūns ar muižas ļaudīm izlika manu mantu uz lielceļa. Ko darīt- bija viss jāpārdod! Pēdējā gada renti arī nevajadzēja maksāt, tā ka savs grasis jau mums ir. Ko darīt - jāapskatās citur pasaulē... Vai tad nu zudīsim, jādzīvo vien būs... Būs jāpamēģina ar to pašu Krievu zemi.»
«Uz Krievu zemi, jā!» Lauris viņam piebalsoja. «Te mēs vairs nekādu labumu nesagaidīsim.»
«To jau arī es saku,» Mikums domīgi attrauca. «Labuma te nekāda nebūs, kamēr nāk kāds karš vai mēris, kas tos cilvēkus drusciņ pašķīstīs. Kas tad paliks, tiem būs labāk. Tagad cits citam min papēžus nost... Bet Krievu zemē, tur cita lieta.»
Kāds vīrs, kuram bija baznīcas pērmindera izskats, piepeši ieklepojās. «Tur jau blēdība ar to Krievu zemi vien esot! Mums mācītājs no kanceles sacīja. Lai neejot, lai neejot, lai neklausot vēstījumiem! Lai palasoties taīs «Latviešu Ceitungās», cik grūti ejot... Es pats lasīju... Driķētas Jelgavā pie Stefenhāgeniem un dēla. Tiem ļautiņiem, kas tur aizgājuši, jau neesot ne maizes, nekā. Miltus ūdenī kuļot un ēdot... Dieva vārds!»
«Kas tās par ceitungām!» Lauris iesaucās. «No kam tās rakstītas? No kungiem un mācītājiem tās rakstītas, lai mums, zemnieka cilvēkiem, miglu acis laistu. Kas kungiem patīk, to viņas teic! Tu no viņām domā taisnību dzirdēt? Tās riktīgās avīzes tiek driķētas Pēterburgā... Redzi, tās teic taisnību... Tās nav no kungiem nopirktas!... Pats es lasīju... Mūsu muižas dārzniekam bija...»
«Mūs' mācītājs atkal saka, ka tās ir tikai tādas študentu gudrības!» pērminders viņu pārtrauca.
«Jūs' mācītājs?!» Lauris iekaisa. «Vārna vārnai acīs neknābj... Nav taisnības mums zemē, mīļie draugi. Kam ir, tam ir par daudz, kam nav, tam nav nekā. Kādēļ saimniekiem tik lieli lauki, muižām tādas jūras, ka nevar ne apstrādāt, bet mums, kalpa cilvēkiem, mums nav nekā? Tāpēc, ka saimnieki un kungi vieni paši grib visu apēst!...»
«Es jūsu būšanu ņisaprot'» unguris iejaucās valoda. «Kam ir, tam ir, kam nav, tam nav nekā. A pie Krievu zemē, v'našu guberņiju, ikkatrai dušai savs zemes gabals. Izdala visiem, cik iznāk pēc šņorēm... Katram savu štuku... Visiem vienādi. Ir vairāk zemes obščinai, iznāk katram lielāks gabals, ir zemes mazāk, ir tev mazāks gabals. Nāk jaunas dusas klāt, pārdala zemi atkal par jaunu...»
«Lūk, tā ir taisnība!» Lauris trauca. «Tā vajag! Cik iznāk, iznāk, un kad tur būtu arī tikai birzes platumā. Lai man dod tikai to, es vairāk negribu. Uzceļu savu būdu virsū un dzīvoju... Bet te man nav ne sprīža zemes.»
Viņš īgni norija savu rūgtumu. Kāds no bandžoļiem, kurš uzmanīgi viņu valodās bija noklausījies, domīgi piebilda: «Aļi mums, šamaišiem, arī katram sava birze zemes, no kurzemniekiem gan baltāka maize ka mums.»
Tas pērminderim bija runāts kā iz sirds. «Ja, jā, to pasu es arī saku, jo, kad tur tās zemes nav, cik vajag, tad tas ir tikpat kā nemaz. Āre, tāpēc jau viņi nāk šurp no Krievu zemes par lāčeniekiem... Nav ko ēst. Nekur jau tik skaidra dzīve nav kā pie mums.»
«Es saku, blēdība ir pie mums!» Lauris sita ar dūri pa galdu. «Kad tikai tas nabaga cilvēks netiktu pie kā labāka. Mums ir kroņa muiža... No augstas valdīšanas jau bija izsūtīti revizeri, cik no muižu laukiem atmērot priekš kalpiem. Bet muižu tura uz renti kāds barūna, šis un lielais tiesas vīrs abi aizgājuši priekšā: šiem neesot, kam to zemi dot. Kalpu tikai tik daudz esot, cik muižai un saimniekiem vajadzīgs, un vairāk neviena neesot...»
«Skaties, ektes!» Mikums nogrozīja galvu. «Bet, kad tas no augstas valdīšanas, - vai tad nepratāt tur kādam krievu kungam iesmērēt?»
«Izmēģinājām visu, iztaisījām vienu lūgumu rakstu uz Domenop (Domainenhof - domēņu valdi), sametām arī naudu... Tas, pie kura tikām klāt, arī izskatījās pēc īsta krievu kunga. Tāda zaļa brēme, spožas kņopes un kokarde. Noliekam tos desmit rubļus tā pabailīgi uz galda, domājam, ja ņems, tad būs labi! Paņem... Ar tādu lielu līkumu pavelk zem papīriem. Jā, jā! Šis to rakstu būšot nodot - -»
«Nu, nu, - nu jau būs labi!» Mikums priecājās.
«Mēs ar tā domājām un priecīgi likāmies pa durvīm ārā. Gaidām nu tikai ziņu, ka jāiet saņemt zemes, un gaidām vēl šodien. Visa tā lieta tikpat ūdenī iekrita!»
«Ā, nu es zinu,» Mikums sūkstījās. «Šie dabūjuši ost! Aizbāzuši acis...»
«Nu, protams!» Lauris attrauca. «Mēs varam dot desmit, viņi var dot simtus...»
Mikums drusku pārdomāja. «Bet ja dabūtu rokā tādu riktīgu krievu kungu no Pēterburgas. Ka tam tiktu klāt, varbūt tad dabūtu taisnību?...»
«Ek nu, tas pats dievs visur!» Lauris attrauca. «Nauda ir visiem mīļa, un arī krievu kungiem ar to acis var aizsmērēt!... Man, āre, kur radagabals Vidzemē, bebreniešos, dzīvoja. Tur arī izsūtīts no Pēterburgas tāds krievu kungs sarkanu brēmi un kokardi pie pieres... Izsūtīts kalpiem zemi izdalīt. Teicis: vai pieņemšot krievu ticību? Dabūšot zemi... Pieņēmuši ticību, no zemes nekā... Tikai pērienu dabūjuši... Par buntavniekiem notaisīti!... Taisnību tu, zemnieka cilvēks, dabūsi, kur viss no kungiem nopirkts!... Mums tikai jālej sviedri, jālokās zem smagas darbu nastas un jākremt bada garoza. Baltu maizi mēs audzējam priekš kungiem, bet viņi noēd mums mūsu pavalgu, noplēš mums beidzamo kreklu no muguras. Jā, jā ... sak:

Nabags zemnieks, kurzemnieks!
Kāds tev labums, kas tavs prieks?!...»

Iestājās brīdi klusums. Pēteris klausījās kā bez elpas, un sirds viņam sāka savādi pukstēt.
«Vai ziniet ko?!» Mikums beidzot ieminējās. «Mums, maziem cilvēkiem, visiem vajadzētu sataisīt kopā vienu lūguma rakstu pie paša ķeizara - -»
«Ķeizara, jā!» unguris sajūsmināts piekrita. «Ķeizars grib, ka visiem būtu labi, ka tev būtu zeme, ir man būtu zeme. Bet ministri, vot, svoloči!... To žēlastību, ko ķeizars dod mums, maziem ļautiņiem, tie atdod kungiem. Vai ķeizars to zin, kā mums, nabaga cilvēkiem, iet? Kas viņam to teiks?!... Kad ķeizars dabūtu zināt patiesību, tad viņus visus aiztriektu pie velna. Bet to viņi nepieļauj. Ja viņš nedara tā, kā tie grib, viņi šauj ķeizaru...»
«Jā, jā, avīzēs Jau raksta, ka esot atkal šauts uz ķeizaru!» kāds cūku kupčis iesaucās. «Bet esot gan zellis saņemts ciet...»
«Un vai viņš no mazas kārtas bija,» Lauris iemeta. «Prasi! Un vai viņš viens bija? Prasi! Bez palīga viņš nebija. Visi viņi kopā, visi!... Un vai domā, ka mūs' kungi tur nekā nezin? Jāsmejas!...»
Sagrābti no pārsteiguma un sašutuma, visi kādu brīdi klusēja.
«Ko tik tādiem pagāniem lai dara, kas to ķeizaru šauj?!» beidzot atskanēja Mikumietes spilgtā balss. «Tādiem sprandu apgriezt, kapāt ar pātagām, kamēr gaļa no kauliem lec...»
«Viņus vajadzētu pakārt pie koka ar kājām uz augšu tikpat kā naģes (vardes) un tad ņemt sloksnēt ar kančukām,» kāds puisis no Lejaskurzemes piebalsoja. «Bet ar ontlīgām kančukām... Galā piesiet spicus āķus...»
«Mucās viņus vajadzētu iebāzt, kuras no iekšpuses izsistas ar spicām naglām, un laist tad no kalna lejā!» Laura sieva, kura visu laiku bija klusējusi, uzbudināta iesaucās.
«Viņiem dzīviem ādu noraut, iekšas izgāzt... Viņiem izgriezt degunu ar visām saknēm!» unguris savukārt piebilda. «Viņiem, viņiem - jei bogu - -»
«Ha-ha-ha!» Lauris it savādi un skaļi iesmējās, ka vai kroga sienas nodrebēja. «Nāks laiks, nāks laiks, draugi, tad ķeizars pateiks: «Ņemiet viņus, dariet ar tiem, kā tīk!» Un tad mēs viņus ņemsim, mēs viņus svilināsim, karstā piķi vārīsim, ar karstām stangām viņu miesas kniebsim, viņu kaulus dragāsim, ka lai asins un sārņi šķīst!... Ha-ha-ha-ha!... Nāks laiks!... Nāks laiks...»
Pēdējos vārdus viņš iekaucās kā ārprātā, acis tam neomulīgi liesmoja, un vaigi ap lūpām raustījās... Visi it kā izbijušies palika, kā uz mutes sisti, un Pēteris, uzšāvies sēdus, it kā sastindzis viņu uzlūkoja. Lielajā kroga istabā, kur valdīja dzīvība un kņada, varēja tagad dzirdēt adatiņu nokrītam.
Tad piepeši «gastcimmeres» durvis atdarījās, jo krodzinieks nesa tur viesiem tēju un rumu. Tur dedza gaišas stearīna sveces robotiem papīriem pušķotos lukturos. Pie galdiem sēdēja kungi šķeltām bārzdām, pietvīkušām, sārtām un jautrām sejām, jokoja un trieca. Ar vālu gaisums un smiekli gāzās lielajā istabā. «Ha-ha-ha, Schock schwerenoth! Ach die Kerl's, die dummen Bauerkerl's!...»
Kad durvis aizvērās un viss nozuda, Pēteris vēl ilgi skatījās turp kā uz kādu gara parādību un atkal uz sastingušo pūli, kas slēpa sirdi naidu un šausmas... Viņš reizē ieskatījās divās pasaulēs, kuras tik tālu viena no otras, kuras tik maz viena otru saprata.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Ko nu ērmojies!» platbārzdis kučieris pirmais atjēdzās un nospļāvās. «Nāks... Kas tev nāks?!... Vai mēs visi varam kungi būt?! Apsitīs kungus, kas tad būs? Ko tad bez kungiem iesāks?! Jums uz laukiem ir zeme, bet ko mēs darīsim, pilsētnieki?... Uz akmeņiem. Kas mums dos loni, maizi, dzeramnaudas? Ē!» viņš beidzot, muti ieplētis, to mēdīja.
Lauris viņam atbildēja ar noliedzošu smīnu, kas liecināja, ka tas viņam nepiekrīt, tomēr nevar apgāzt viņa aprādījumus.
«Jā, jā, brāl, mēs, rīdzinieki, par saviem kungiem nemaz nebrēcam,» kāds otrs kučieris pirmajam piebalsoja. «Vai tu domā, ka mums Rīgā citādi būtu tik laba dzīve, ja mums nebūtu tik daudz bagātu kungu? Pie nabaga nekāda dzīve nav. Ko līdz pie saimnieka uz laukiem liela lone, ja viņš tev nevar izmaksāt? Bet kungs tev var izmaksāt katrā laikā!»
Lauris uz to neko nevarēja atbildēt un tikai īgni iesmējās: «Cepešu ēdēji! Resnvēderi!...»
«Nu, kālab lai viņš tev neēd, ka viņam tā manta!» platbārzdis atcirta. «Vai tu neēstu, ka tev būtu? Bet vai tu, strādnieka cilvēks, vari tā vai ēst vai ģērbties kā kungs? Kungs jau, jāteic, ar labāku noslauka kājas, nekā tu, strādnieks, vari sev pie mutes pielikt. Nē, draugs, tā jau viena dumja valoda, ko tu runā. Ka tikai kungi man samaksā, lai kungi dzīvo...»
Tam piebalsoja ceļavīru lielākā daļa, un pat neitrālie piebilda: «Jā, ko darīsi?! Kungs paliek kungs, kaut ir ellē!»
Juzdamies pārspēts, Lauris Sutums īgni atvilkās kaktā.
«Vadzi, Līb, vai neieturēsim vakariņas?» Mikums ierunājās savai sievai. «Nes šurp kuli, bērni jau arī gribēs ēst...»
Tas bija, tā sakot, signāls uz lielām kopējām vakariņām.
Visi kroga viesi sasēdās ap lielo galdu un sāka cilāt savas ceļa kules. Uzreiz tapa arī daudz gaišāks, jo ikviens no savas sveču lādītes uzdedzināja savu sveci un iesprauda to vai nu turpat starp vāciņu, vai arī kādā tukšā pudelē. Zobi strādāja, mutes kustējās, naži grieza... Laucinieki mielojās ar sivēna gaļu, ceptu speķi vai siļķi, turpretim kučieri iegāja šeņķa istabā un atgriezās no turienes vienā rokā ar siltu bairīšdesu, otrā rokā ar bulku. Tā viņi, desu rokā turēdami, koda, allaž apmērkdami savu kaimiņu sinepju traukā... Ēstgriba visus tā bija sagrābusi, ka arī Pēteris bija atsēdies sēdus, nolauzis gabalu no sava ceļa kukuļa un to grauza.
Sievām acis vispirmām redzēt, ko ikkatrs ēd. Pilsētniekiem gan labi, tā kā kučieriem - ēd katru dienu desu ar baltmaizi. Priekš laucinieka tā ir liela lieta! Bet viņas nezina, ka pilsētniekam tā desa vairāk apnikusi nekā viņām treknā gaļa un tas labprāt iebaudītu tādu lauku kumosu...
«Ciema brāl, vai nepatīk?» Mikums uzaicināja platbārzdi kučieri, dodams tam savu nazi, lai nogriež no viņa sivēna vidukļa. «Mums jau te dieva svētība...»
Kučieris gan pirms atraida, aizbildinādamies, ka ir pašam, bet vēlāk nosnāj arī gabalu un ēd to tencinādams. Bet viņš nepaliek parādā, izvelk no azotes plakanu pudelīti un sniedz to Mikumam. Šis iekampj pilnus vaigus, tad ātri norij dibenā. «Och...» viņš vēl saviebj vaigu un nopurinās. «Vadzi, tas ir stingrs...»
«Tīrs eizenbānis... Tādu tu te krogā nedabū,» kučieris liela. «Mums, rīdziniekiem, arvien savs padoms pie rokas...»
Arī citi ēdēji iekārdināti iet viens pēc otra šeņķa istabā un iznes no turienes savu kočiņu vai pa vairākiem kopā pusstopu. Parādās galdā arī alus pudeles. Arī Mikums, negribēdams palikt ciemiņam parādā, izsauc lielo korteli. Tagad dzer un tencina visi viens caur otru krustiem šķērsām...
Mikuma Lība paskatās uz krāsnsaugšu, kur Pēterītis viens pats nost no citiem.
«Puisīt, vai tu negribi kādu kumosu gaļas?» viņa ieminas. «Tu jau, man rādās, grauz sausu maizīti.»
«Paldies, man pašam ir!» viņš pateicas. «Man jau gaļa iekš tās maizes iecepta iekšā.»
Ko nu cilvēks sacīs... Sieva par to šaubījās. «Kas zin, vai negribi kādu kumosu?»
Viņš neatbildēja lāgā ne jā, ne nē.
«Mari, aiznes viņam to!» Mikumiete, nogriezusi gabalu gaļas, sniedza savam skuķēnam, kurš to pienesa Pēterim.
Puika piesarcis patekās, bet pūlējās savu iekšējo aizkustinājumu savaldīt. «Labi cilvēki,» viņš nodomāja. «Kad es viņiem to atmaksāšu?» Patiešām labs kumoss, tāds cauraudzis, ne pa tauku, ne liesu. Viņš, kā ganiņš, gaļu bija ļoti reti redzējis, jo vai saimnieks viņam to deva, ko stipriem darba cilvēkiem. Dažreiz arī nebija ko dot. Tikai pa laikmetiem un rudeņos, kad cūkas kāva, viņš dabūja saēsties cūkas kājas un iekšas, cik gribēja, un tad jau gan, jāteic, varēja ņemt iekšā, cik sirds ņēma pretim. Bet visu garo vasariņu - ne siļķes astīti lāgā nedabūja pasūkstīt! Dažreiz tā gribējās gaļas, tā gribējās gaļas. Kur tu ņemsi? Tādēļ tad arī gaļa, it sevišķi cūkas gaļa, viņam arvien bija stādījusies priekšā kā nesasniedzams ideāls...
Ar gardu muti noēdis, tas salieca savu šlesera nazi, iebāza kabatā un tad savīkstījās uz naktsguļu. Savus zābakus tas palika pagalvī, lai kāds pa nakti nenoceļ. Ja neturēsi acis vaļā, tad jau tevi nokārnīs apkārt un apkārt... Vai, kā kājas piekusušas un gulēt gribas! Tāds pasaules gals šodien nostaigāts! Tikai tās valodas, ko viņi tur stāstīja par Rīgu, viņu ļoti interesēja, un, lai gan acis brīžiem jau vērās ciet, tas tomēr uzmanīgi klausījās...
«Vai dzierž?» kāds puisis ar resniem vaigiem griezās pie platbārzda kučiera. «Tev Rīgā daudz tād diž kungu? Vai nevar mums kād dārb paskapät?...»
«Darbu?» kučieris atkārtoja. «No kurienes tad jūs abi ir?»
«Es no suitiem, šis no ventiņiem. Mēs ab iet uz Rīg dārb meklēt,» puisis atbildēja.
«Kālab tad uz laukiem nepalikāt?» kāds iejautājās.
«Diž darbi, maģ alg!» bija atbilde. «Ja es par dižpuis nevar trīsdäsmit rubeļus par gad izpelnīt, tad labāk iet ķaules (cūkas) ganīt. Domāj, kas ir: par Jorienu vairs uz jaunu nelīgs un ies uz Rīg... Varbūt, ka ies labāk...»
«Jā, jā... Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks, kur labāk,» Mikumiete, tam piekrizdama, piebalsoja. «Tāpat jau arī mēs meklējam... Redzēs, kur nu paliksim... Nu vai tad nu nedzīvos un neiztiks arī...»
«Ja tu man pievest pie kād dižkung, es tev izmaksāt lab's magaričas,» suits kučierim solīja.
«Nezinu. Īsti galvot nevaru,» kučieris atbildēja. «Vai kādu amatu saproti?»
«Amat man gan nekād nevaid, bet gāle (galva) man laba. Saprot ar ziergiem apieties... Visu! Varbūt varät par kādu doru sarg (durvju sargu) vai kučier?»
«Durvju sargu, jā, tas var būt, bet kučieriem Rīgā vajag prast grožus turēt citādi. Nevaru tev galvot... Nezinu. Varbūt vari ietikt kādā koku fabrikā par nosčiku... Pleci tev plati ir... Varbūt norausi savus rubļus pusotra par dienu. Kad tikai māki turēt un nenoziedi...»
«Oho, par man tu bailes neturi!» puisis attrauca. «Sav piec pūr pūru (kviešu) es nes kā niek pa sudmal trep uz augs... Visos suitos vairs nav otr, kas ar man var uz biksēm mēroties...»
«Nu, tad jau ir riktīgi, tad tev nav ko baidīties,» kučieris piebilda, uz ko tas pasauca korteli šņabja un divas pudeles alus.
Mikums domīgi lūkojās. «Redzēs nu, redzēs, kāda tad tā Rīga īsti būs... Dzirdējis par viņu esmu daudz, bet redzējis vēl neesmu...»
«Jā, ir gan tā viena pilsēta,» kāds cūku kupčis piebilda, «Ko tur neved iekšā no visām pusēm preces un mantas... Kas tur neplūst iekšā cilvēku no visām malām! Bet, kur paliek, kur ne, nemaz nemana...»
«Tas, ko jūs te, draugi, savedat, tas ir tikpat kā piliens jūrā,» kučieris apzinīgi atmeta ar roku. «Ja mums nenaktu preces no Krievu zemes ar strūgām, tad mēs būtu bētē... Apdomājies, tas jau ir milzums laužu, kas grib ēst...»
«Vai traks, tad ir gan tik liela tā Rīga?» Mikums jautāja tālāk. «Būs divreiz tik liela kā Jelgava?»
«Kas nu Jelgava?!» kučieris nicinoši savieba vaigu. «Saliec kopā trīs tādas Jelgaviņas un tad vēl klāt Tukumu un Bausku, tad arī vēl Rīgai klāt netiksi. Zināms, pate tā Rīga jau gan nav tik visai liela, bet kur tad tās forštates... Ņem tu man to gabalu no Krasnai gorkas līdz Sarkandaugavai! Vai atkal no Šāļu vārtiem līdz lielajam pumpim...»
«Un kur tad vēl Pārdaugava,» otrs kučieris papildināja. «Daugava vien būs kādu versti plata...»
«Droši!» platbārzdis piebalsoja. «Un pilnā kuģu, ka mudž. Tur pie plosta tilta, tur jau ir mežs no mastiem, ka ne cauri nevari redzēt. Piebrauc ir stīmeri, spļauj melnus dūmus, un tie rata spārni peras gar malām tikpat kā pīle. Liek svilpes vaļā - kauc tikpat kā vilki!... Lieli kā ēkas... Jums jau uz zemēm tik lielu ērberģu nav. Un iet tik ātri kā līdaka... Nu jā, ar mašīnām... Tagad jau Rīgā viss ar mašīnām, fabrikas ar tādiem skursteņiem, kas augstāki par jūsu baznīcas torņiem. Un kur tad, kā, ačeku, sacīju, eizenbāns... Var braukt ar uguns ratiem... Sprauslo un brēc kā negudrais... Un augšpus plosta tilta, kas tur mantas pavasaros... Simtiem tūkstošiem strūgu un koku miljoniem...»
«Vajakis, tad jau tai Rīgā pavisam var apmaldīties,» Mikums piebilda. «Un tās mājas jau arī, tā teic, esot augstas?»
«Labi vajag atmest galvu, lai varētu saredzēt jumtu... Trīs un četru tāžu vien!» platbārzdis stāstīja tālāk. «Pētera baznīcas tornim, apakšā stāvēdams, galu gandrīz nemaz nevar saredzēt... Gailis viņa galā esot tik liels kā kumeļš, bet, no apakšas skatoties, izliekas tik liels kā laba dūre!... Mājas mums Rīgā tādas, kā Jums muižās nav pilis... Pate Rīgas pils gan nav tik liela kā Jelgavas pils, tas tiesa, bet toties atkal citi nami daudz lielāki nekā pate pils... Es saku, ir gan tā Rīga viena pilsēta... Nav vairs tādas otras...»
Unguris smiedamies nogrozīja galvu. «Tev vajag redzēt Pēterburgu i Maskavu... Tad tava Rīga neka nebūs... I Varšava lielāka par Rīgu...»
Kučieris mazliet pārdomāja. «Nu jā, Pēterburga, zināms... Bet par ko tad mums ir eizenbānis?! Nepatīk mūsu kungiem Rīgā, tie aizbrauc ar eizenbāni uz Pēterburgu vai Maskavu, padzīvojas tur kādas dienas un brauc atkal mājās. Vai atkal kāpj stīmerī un brauc uz Enģelanti... Vai mums mazums tādu? Tas lielākais jau tas, ka mums tā satikšana ar visiem, no Rīgas viss piesniedzams... Ka tu esi Rīgā, tu tiklab esi Pēterburgā ar...»
«Jā, jā,» unguris norūca, bet nezināja, ko tam pretim iebilst.
Te uzreiz uzstājās vecais žīds, kurš, nodzīts no krāsns, bija iespiedies vienā kaktā: «Ui, eks Rīgem butu vēl lielākas seftes, ja zīdem būtu lielākas rektes!» viņš izcēla bārzdu. «Ar prūse precem eks Saulem un Zagarem ir lielāka sefte nekā eks Rīgem...»
«Ej nu, žīd, kas tev tic!» kučieris mazcienīgi uz viņu noskatījās. «Jūs, žīdus, Rīgā daudz nevar laist, jūs vedat iekšā konterbandi... Maskavas forštatē, jā, tur jums brīv... Kā jums var dot kādas rektes, kad jūs negribat iet krievos... Mums ir jāiet katram krievos, bet žīds iet tikai tad, ja viņu noķer...»
«Ui, tas mums nekad nav bijis!» žīds raudzīja atspēkot. «No vecum vecem laikem zīdem nav bijes jāiet eks krevem. Ikkatres tok paliek eks save štande... Latvese ar zeme, kungs dzīvo eks muizem, un zīds - tos ir preks andele! Nu, sakat jūs pase, ja zīds nav amatnekes vai muzikantes, ko lai vines dare eks krevem?! Ta ēdiene vine nevar ēst, cūke gale vine nevar ēst, kāde silkene iekoduse, kas vines var būt par karotajem?! Jā, par rotas bundzeniekem, muzikantem vai pulka amatnekem, tur zīd geld! Es pats ese dienējis zem Nikolajem par rotas bundzeniekem... Eks Maskavas forstatem man ir brīv taisīt sefte, eks pasem Rigem ne...»
«Iekš Maskavas forštates mums žīdu, ka vai biezs, diezgan viņu mums,» kučieris turpināja. «Tikai čigānu mums Rīgā pa lāgu nav, citādi mums vis kas! Mums ir žīdi, mums ir poļi, mums ir krievi un staroveri, latviešu cilvēki un bagāti vācu kungi!... Žīds, ja reiz dabūjis naudu rokā, to no saujas vairs laukā nelaiž, bet vācu kungi, tie uzdzīvo, ka dažreiz vai plīst, un tā arī citiem ir peļņa, un atkrīt arī mums, maziem ļautiņiem, sava daļa... Vai tu domā, ka tad tai Rīgā tā ietu, ja tie kungi gulētu savai naudai virsū?... Bet viņi liek tai staigāt...»
«Āre, par to Brandenburģi jau stāsta brīnuma lietas, to, kam tā Bišumuiža pieder,» otrs kučieris viņu papildināja. «Šis tā vienkārši ģērbies, bet neskaties vīru no cepures! Kā nu šis stāv uz kroga lovenēm, tā piejāj viens kungs: «Eh, draugs, vai nevari man to zirgu pieturēt, sacīšu, lai krodzinieks tevi pacienā ar brokastu...» Jā, jā. Kungs ieiet krogā, iedzer un saka krodziniekam: «Iedodat tam cilvēkam brokasti!... Ko nu viņš vēlas...» Krodzinieks saka: «Jā, jā...» Atjāj nu kungs atpakaļ: «Cik tad par to brokasti jāmaksā?» - «Simts rubļu!...» - «Ko?! Simts rubļu?... Kas tas tāds par cilvēku?!...» -«Mūsu kungs Brandenburģis...» - «Ā, tad es saprotu,» kungs atbild, «priekš Brandenburģa simts rubļu vienam brokastīm nav daudz...» Un samaksā arī... Redz, tādi. mums kungi Rīgā!...»
«Brandenburģis, jā,» platbārzdis piebalsoja, «tas taisa brīnumus... Nu jā, tāds liels kantoris... Stāsta, ka vienu dienu tas noīrējis it visus Rīgas fūrmaņus un liek tiem braukt visiem rindā. Neviens nevar dabūt fūrmani, viņš brauc viens vienīgs... Bijis saderējis uz 1000 rubļiem, ka neviens fūrmani nedabūs tai dienā, un nedabūjis arī neviens. Redz, kad tādi kungi, tad grozās nauda...»
«Es jau par savu arī nevaru brēkt,» otrs kučieris piebilda, «kad viņš dod, tad nežēlo! Vienreiz braucām no Jelgavas... Šis skatās pulkstenī un skatās pulkstenī. Pie Žagaru kroga ieteicas: «Kas ir, Jurka-Janka, vai būsim iekš fierendel stundas tilta galā?» Es saku: «Pamēģināsim, kungs!» Pievelku drusciņ... Noskrienam ar. «Nu, tad še ar,» viņš iespiež man kantaino saujā... Kungi! nemaz nav tik slikti, ar viņiem tikai vajag mācēt...»
Visi uzmanīgi klausījās. Mikums, izģērbies savā adītā kamzolī, uz priekšu noliecies, pīpi kūpinādams, klausījās vērīgi kā uz kādu svētu patiesību. Un arī Pēterītim bija tā, it kā Rīga būtu tā apsolītā zeme... Kad viņa sasniegta, tad netrūkst vairs nenieka! Spilgti viņa tam nostājās priekš gara acīm, kā viņš to bija redzējis uz pudeļu papīru nobildējumiem. Acis viņam vērās ciet, un vārdi saplūda, ko viņi tur runāja. Viņš tikai manīja, ka arvien tiek vairāk sanestas pudeles galdā un iedzerts. Citi spēlē kārtis un piegriež «šāckupu». Bet platbārzdis kā stāsta, tā stāsta par Rīgu un, bārzdu atvēzējis, iesāk:
«Sak:

Rīga, Rīga, tā dažs saukā,
Kur tie lepnie kungi braukā...»

Pēteris pazina šo dziesmu un šķita pusmiegā dziedot līdzi. Un tad viss koris: «Tramtairiridi, tramtairiridi, tramtairiridi rallalā!...»
Tagad viņš ceļā uz šo Rīgu... Sirds viņam strauji pukst!... Rīt viņš jau būs sasniedzis mērķi. Viņam priekšā stāv varoņa darbi, sveša, nepazīta pasaule un tomēr tik radnieciska un jauka fantāzijā iztēlojusies. Jā... Viņš arī pārnāks liels un bagāts... Tik tiešām, kā viņš stāv. Bet kā? Vai lai tiek pie tādiem bagātiem kungiem, kā kučieris stāstīja? Te viņam iekrita prātā krusttēvs... Tas zinās padomu... Tikai acis turēt rokā... Acis rokā...
Ar pūlēm viņš tās atver un redz, ka Lauris Sutums ugunīgām acīm, dūri pacēlis pret dziedātājiem, iesaucas: «Kāds labums mums tur, latviešu cilvēkiem!... Kāds labums...» Bet viņa protestu pārspēj dziesmu refrēns: «Tramtairiridi, tramtairiridi...» -un zili dūmu mākoņi aizsedz tēlus... Tikai vēl pusmiegā tas dzird dziedāšanu un kņadu, tad acis aizlīp...
Kad viņš tās atkal paver, ir jau pilnīgi tumšs, un šņākšana un krākšana jaucas ar circeņu mūziku. Paretam krogam garām norūc kādi rati un aizrīb tālumā. Arvien ciešāk un ciešāk miega māte iespiež viņa galvu savā saldajā klēpī...

«Rīga, Rīga, tā dažs saukā,
Kur tie lepnie kungi braukā...»