AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Trešā nodaļa

Ūdens plūdi noskrēja, ledus aizpeldēja uz jūru, varēja ielikt atkal plosta tiltu un savienot abus Daugavas krastus. Tamlīdz noskrēja arī ļaužu plūdi no Tilta gala, izdalījās pa visu Rīgu, un arī Opermaņa vīnūzī, kur Pēteris kalpoja, palika itin rets. Tagad nu alus pildītāji varēja drusciņ atliekt muguru, kādas dienas atpūsties, un šo gadījumu Pēteris gribēja izlietot, lai uzmeklētu savu krusttēvu.
Viņš aprunājās pirms ar saviem darba biedriem, vai tie par viņa krusttēvu ko nezina. Vecākais no viņiem jau nu bija arī nodzīvojis savus gadus desmit Rīgā, bet tādu Juri Krauklīti, kas būtu bijis sētas puisis Ārrīgas Kaļķu ielā, nevarēja atcerēties. Galvu jau nu visi līdzēja lauzīt, kā dabūt šo krusttēvu rokā.
«Uzmeklē veco Mārtiņu pie «Trīs Rozēm»! Tas ir visvecākais sētas puisis Rīgā, tas pazīst visus savus darba biedrus. Tas tev droši vien pateiks, kur viņš ir, vai vismaz, kur viņš palicies.»
Tātad viņš, izprasījies bufečikam, taisījās ceļā. Tā ka jāiet pie radiem, tad jau nevar kaut kā! Viņš apvilka savas jaunās drēbes, sasēja kakla drāniņu smuki krustiem un, tā kā smērs, kas bija nodots priekš zirgu lietām, naudu nemaksāja, tad sasmērēja ar to arī labi krietni savus zābakus. Krusttēvam nebūs sacīt, ka viņš nolēverējies...
Pie tās pašas reizes viņš gribēja apskatīt arī Rīgu, kuras vārti viņam nu tikai galīgi atdarījās.
Jau visupirms viņa apbrīnošanu sacēla Daugava sava lielā platuma dēļ. Ej un ej, un nemaz otru malu saiet! Kas pret to Bērze viņa dzimtenē! Taisi labu lēcienu un esi jau arī pāri otrā malā... Bet te?... Viņš ir labs peldētājs, - uz mutes, augšpēdu, kā gribi, - bet te viņš neuzņemas pāri pārpeldēt. Un kur strauja, pagāns! Plosta tilts raustās un līgojas vien, nosiets ar tādiem resniem pāļiem, kas četri, pieci un vēl vairāki sadzīti kopā. Kur straume rauj garām, tur mirgas vien nomet!... Bet laužu straume, braucēji un kājnieki, plūst no vienas malas uz otru, neliekas gar visu to ne zinis, ne arī to apbrīno... Visi tikai steidzas, lai tiktu viens otram priekšā...
Tādi ir reti, kas tā kā viņš katru acumirkli apstājas un apskatās. Bet viņam jāapstājas ik uz soļa. No tilta uz augšpusi visnotaļ ramas strādāja. Pie striķiem saķērušies cilvēki kā melna nakts, nodzied pirms tādu sērīgu dziesmu, tad liekas visi striķos, velk kādas reizes piecpadsmit, ka bāba noklaudz uz pāļiem, ka vai visa Rīgas nodimd...
Kādēļ viņi tos pāļus dzen? Ahā, drīz viņš to apķer! Tur nāk no augšas garas rindas baļķu plostu. Kur tu tos šinī straumē novaldītu, ja nebūtu viņu kur atsiet. Viens turpat tilta tuvumā tiek turēts no enkura. Trīc vien, bet vaļā netiek...
Ā, - kas tur vēl nāk no augšas? Veseli pulki peldošu ēku kā melna nakts, ar vienu vai diviem jumtiem, tādu tiltiņu virs tiem, un uz tā atkal plivinās karogs baltā, zilā un zaļā krāsā! Jau pāris verstu tālumā var saredzēt, kā viņu aires cilājas, garākas nekā baļķi...
Nē, tādus brīnumus viņam vajadzēja redzēt! Viņš tikai nezina, uz kuru pusi skriet, vai uz priekšu vai atpakaļ, jo augšpus Zaķu salas vai Zaļās sēkles bars sāk šķirties uz divām pusēm. Viena daļa stūrē uz Pārdaugavu, otra Rīgas malā uz Bujāniem, kur tagadējo sarkano spīķeru vietā atradās koka pa pusei sašķobījušies un sagruvuši spīķeri. No visa tā apraksta redzams, ka tās ir strūgas, kas viņu tā uztrauc...
Viņš labāk dodas uz priekšu, liek garām gar veco Utu krogu un kā bez elpas nonāk galā, kad pirmās strūgas patlaban taisās piestāties malā.
Divi vīri uzkāpuši uz tilta virs jumta... Viens ietinies biezā kažokā, otrs ar gariem zābakiem un cepuri ar ausu klapēm. Pirmais ir strūgas kapteinis, tas nesaka neko, bet otrs ir enkurnieks, kas izpilda loča vietu, un tas kliedz un brēc uz strūgu poļiem kā nelabais. Tie, dabūjuši lādiņu, nobijušies saķeras arī klāt pie airēm tikpat kā skudras, lokās, un šiverējas, sauc uzsaukdami: «Õīäč įåšč, õīäč įåšč!» Ap strūgu gabalu priekšā un pakaļā aplido mazas laivas, kur enkurnieki, paklausīdami komandas saucieniem, airē šurp un turp, viens ar otru sasaucas: «Laiva, ahoi!» -un izmet tauvas ar enkuriem. Kliegšana, kņada, šiverēšanās! Straume negrib strūgu atlaist un rauj to līdzi, kura tikai mazpamazām nomierinās tin paliekas ar priekšdeni malā. Jau tiek izmesta resna tauva uz sauszemes, «aizņemta» ap resno stabu, pakaļgals atenkurots, un lielais, lempīgais ķermenis paliek mierā. Lielās aires pa tam atcirstas no malas un savilktas strūgā... Enkurnieki satin savus striķus, un kapteinis pārmet krustu. Kuģa ļaudis un viss lielais bars atstāj strūgu un dodas malā... Paliek vēl tikai kādi divi trīs - vaktnieki.
Pēteris aplūkoja šos ļaudis no galvas līdz kājām, bet lielu cienību pret viņiem nesajuta. «Tādi pat ķēmi kā tie leiši,» viņš nodomāja. «Saraini, savēlušies... Kājas notinuši...» Bet nav viņi ar bez savas piekrišanas.
Salasījies liels bars rīdzinieku, pa lielākai daļai gan strādnieku un amatnieku ļaudis, kuri atpērk no strūgu poļiem līdzi paņemtos produktus, par ko viņi, saprotams, strūgai frakts naudu nemaksāja. Katrs paņēmis sev līdzi, kas nu viņam ir, vai vistu, sviestu, olas vai atkal mērrutkus, saulespuķu sēklas vai pat lāču šķiņķus un pa reizei pat dzīvus lācēnus. Šīs ēdamās lietas nu rīdzinieki, sevišķi mazturīgākie, no viņiem atpērk, gan zinādami, ka tās ir mazāka labuma, bet viņas dabū pirkt lēti, un tas ir tas galvenais.
Tā strūgas rindojas cita pie citas, to ir kā biezs, bet pie visām viens un tas pats skats. Lielais lādiņš, kas pieder tirgotājam, protams, paliek neaiztikts, līdz to varēs lādēt kuģos. Retumis tikai tirgotājs kuģa ļaudīm dod atvadīšanās mielastu, bet pa lielākai daļai izmaksā tiem viņu algas, salādē tos lopu vāģos un atsūta atpakaļ uz dzimteni, ja tie negrib palikt Rīgā un meklēt kādu darbu. Bet pāri palikušie «galma ļaudis», ja tirgotājam vairāk strūgas, salasās visi uz vienu, kur priekšdenē ierīkots pavards, ap kuru tad visi sasēžas un iebauda no koka traukiem; un bļodām patlaban izvārīto maltīti. Tā pastāv pa lielākai daļai no zirņu zupas, kas vārīta ar sālītu gaļu, un griķu biezputru, uzēdam. Nekādi sevišķi gardumi, tomēr barības labums, kaut arī gaļa sīksta un sāļa, pārsniedz labuma ziņā stipri ikdienas ēdienu, ko viņi bauda dzimtenē. Tādēļ viņi ļoti atzinīgi izsakās: «Mums ēdiens labs!» -un ēzdami arī apskata visgarām pilsētu, lepni nodomādami: «Mūsu cars iekaroja Rīgu...» - «Bet kādēļ šie ļaudis nav pareizticīgi?» citi ieminas. «Tādēļ, ka viņi duraki!» citi atbild.
Te diezgan apskatījies, Pēteris devās atpakaļ uz tā saucamo Iekšrīgu. Vajakis, - ir gan daudz vairāk par Tilta galu! Mājas daudz augstākas, ielas daudz garākas... Un, ak tu mūžs, kas to božu! Bet nu no vienas vietas, un cita par citu lielāka un lepnāka. Ejot pa Kaļķu ielu, Grēcinieku ielu, Kauf - un Šķūņu ielu, viņam sirds smēja vien.
Viņš apskatīja Pētera torni, Doma un Jēkaba torņus... Viss tik pazīstams, kā jau kučieris aprakstījis, un pie tam tik lielisks! Kur tu uz laukiem tik augstus torņus ņemsi? Nu, Jelgavā jau nu gan arī ir, bet arī šiem klāt netiek. Rātūzi viņš apskatīja un pie Rātūža laukuma atronošo Kamarina bodi, par kuru kalendāros bija lasījis tik daudz rīmes. Tad pili. Pulvera torni. Domas gaņģi, kurš sākās no Lielās Jaunās ielas un izgāja uz Herdera laukuma... Gruntīgi iela apakš zemes, bet bodis tāpat, un cilvēki nāk un iet tāpat kā virs zemes. Šo brīnumu, par kuru viņš bija dzirdējis tik daudz stāstām, tas nu labi apskatījās... Nu, kur tad abas Ģildes mājas, patlaban kā nobeigtas... Ne acu viņš no tām nevar nolaist...
Viņš nepiemirsa arī aiziet uz Dinaburgas vokzāli un apskatījās labi to «eizenbāni» un milzīgo māju, kurai jumts tikai no dzelzs un glāzes. Visa tā kustība, ko viņš te redzēja, vilcieniem pienākot un atejot, viņam izlikās kā kas pasakains, bet, tā kā mūsu dienās tas nav vairs nekāds brīnums, ir tikai pelēkās ikdienas nepieciešamā sastāvdaļa, tad pie tā ilgāk vairs neuzkavēsimies.
Kāpsim Pēterim līdzi Basteja kalnā un no turienes palūkosimies viņa apkārtni. Priekš nedaudz gadiem bija noārdīti Iekšrīgas cietokšņa mūri tin šis kalns pamest kā daļa no Smilšu bastijona pagarinājuma. Viņā galā paviljons, tāpat kā tagad. Bet skats no viņa daudz plašāks nekā tagad. Vēl nebija tā saucamā «Aleju iecirkņa» starp Teātra un Todlebena bulvāriem un tālāk. Viss bija neapbūvēts laukums līdz Elizabetes ielai, kāpostu dārzi mainījās ar būvmateriālu laukumiem. Ne Puškina bulvāra, ne Nikolaja ielas galu, ne garīgā semināra, ne muitas nama. Nebija ne politehnikas, ne katedrāles, pat ne Ģertrūdes un Pāvila baznīcas, nevienas no tām augstajām mājām, kas tagad apklāj izredzi uz Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētām, bet tām pāri pacēlās Smilšu kalnu sarkanās galotnes, no kurām tagad lielākā daļa jau pazudušas no zemes virsas un tikai ir vēl pati augstākā, kura apstādīta ar parku un saucas Grīziņkalns... Un tuvumā vienīgais stalti pacēlās pilsētas teātris, un gāzes ietaise patlaban bija būvē. Nebija ne pilsētas ģimnāzijas, ne arī skolas, ne teātra bulvāra lietās māju rindas, ne arī Basteja bulvāra, jo Rīgas neapbūvētā robeža nobeidzās pie lielās kazarmas Torņa ielā, nemaz jau nerunājot par muzeju un biržas tirdzniecības skolu uz Esplanādes, centrālpasta un policijas, Nikolaja ģimnāzijas un Pētera reālskolas, Valsts bankas, Krievu teātra un jaunās politehnikas, kuras visas samērā ir diezgan jaunas būves. Kur nu vēl Andreja osta un centrālā preču stacija. Pieliekot Rīgai tagadējo mērauklu, būtu bijis jāsaka: viņa bija neiztaisīta un tukša.
Pēterim tomēr bija vairāk ko redzēt, nekā tas spēja saņemt pretim. Daudz ko noskatīties uz bijušā glazierplača, kur lielgabalnieki munsturēja. Tāpat Vērmaņa dārzs jau bija un toreiz vēl daudz lielākā mērā rīdzinieku atpūtas, izpriecāšanās vieta un brīnums nekā tagad. Arī Pēteris te izstaigājās un, lai gan muzika agrā pavasara laika dēļ vēl nespēlēja, tad tomēr viņš nevarēja beigt apbrīnot Minerālūdens iestāžu zāles stabu rindu, kas viņam likās vēl kas neredzēts un nedzirdēts. Un no šīs vietas varēja redzēt gaiši izceļamies Iekšrīgas Pētera un Jāņa baznīcas augstos rumpjus, kas kā giganti noskatījās uz apkārtējām zemajām mājām. Nebija vēl cēlusies Jaunā Rīga, kas viņus aizsedza un apēnoja.
Tā Pēteris, sagrābts no šiem varenajiem iespaidiem, aizmirsa gluži savu tiešo nolūku un atjēdzās tikai tad, kad jau laiks bija stipri puspavakarē.
Turpat jau arī bija viņa meklētā Ārrīgas Kaļķu iela, tagadējā Tērbatas iela. Arī tur tās godības un lielo namu vēl nebija tik daudz kā tagad, tomēr samērā tā toreiz jau bija ļoti dzīva iela ar daudz vairāk iebraucamām vietām nekā tagad.
Viņš nu sāka tās meklēt visas cauri, vai nezina kāds cilvēks, kur te sētas puisis Jurka Krauklītis... Bet neviens pats nezina! Ne redzējuši, ne dzirdējuši par tādu nav...
Beidzot viņam nekas neatliek kā uzmeklēt «Trīs Rozes» veco Mārtiņu. Viņš atrada to patlaban slaukām sētā bruģa rensteli.
Garš vīrs, drusciņ uz priekšu salīcis, sirms kā sesks. Lēzenai cepurei širmis uz priekšu tikpat kā pīļu knābis, un baltie mati vēl kupli kā cers plivinājās vējā. Pasārtos vaigu galus ierāmēja balta, savēlusies bakanbārzda, acis izdzisušas un pastāvīgi rasoja. Smakrs smails un stipri uz priekšu, seja nopietna un drūma. Tas viss viņam piešķīra noslēpumainas sfinksas izskatu. Arī viņa apģērbs bija neizprotams, zatura svārkiem lupats uz lupata, ka pamata drēbi un viņas krāsu pie labākās gribas vairs nevarēja izšķirt. Arī nātna bikses uz nebēdu nolāpītas, un kājās lielas filca tupeles. Ejot un kustoties tas ar visu ķermeni kustējās, it kā viņa gurni būtu izlauzti.
Pēteris padeva viņam dievpalīgu un jautāja, vai viņš sētas puisis Mārtiņš.
Viņš nelikās savā darbā traucēties un ir ne acu nepacēla. «Ko vajag?»
«Vai ziniet, vai Jurka Krauklītis vēl ir te Ārrīgas Kaļķu ielā kur par sētas puisi?»
«Nē.»
«Vai jūs viņu pazīstat? Vai nezināt man par viņu ko sacīt?»
«Hmh!» vecis norūca.
«Vai viņš kaut kur citur ir par sētas puisi?»
«Nē,» vecis pielika pirkstu sānis pie deguna un izšņaucās.
«Vai nevarat dot man par viņu kādas ziņas?» Pēteris palika arvien nepacietīgāks.
«Hmh...»
«Miris taču viņš nebūs?» puika pabailīgi ieminējās.
«Nē,» vecis noteikti atbildēja.
Pēterim sirds atplauka. «Paldievs dievam!... Vai viņš ir vēl Rīgā?»
«Jā...»
«Bet kur? Redzat, man notīgi vajag viņu satikt, gribu viņu apmeklēt!...»
Vecis pacēla smakru uz augšu, viņa vaigā parādījās griezīgs smīns. «Jaā?!...»
«Mēs, redzat, esam radi... Viņš man ir tēvabrālis. Mani arī sauc Krauklīt - Pēter Krauklīt!... Viņš jau laikam būs precējies?»
«Jā...»
«Nu redzat... Un pēc tam mēs nemaz vēl neesam tikušies!... Tad varat gan domāt, kāds prieks viņam būs ar savu radu satikties...»
Atkal griezīgs smīns. «Jaā?!...»
«Viņa sieva mani vēl nemaz nav redzējusi. Kā tad viņai nebūs patīkami iepazīties ar savu radu?»
«Hmh!» vecis atkal norūca.
«Bet tad nu man pasakat, - kur viņš dzīvo? Steigšos tūdaļ pie viņiem turp.»
Viņa smīns pārvērtās drūmā nopietnībā. «Ak jā!» viņš beidzot smagi nopūtās. Tad slaucīja dedzīgi tālāk savu rensteli, it kā Pētera tur nemaz nebūtu.
Iestājās brīdi nospiedošs klusums. Pēteris nezināja, ko darīt. «Vai, kas tas par cilvēku!» viņš pie sevis nodomāja. «No tā tu vairāk nevari izdabūt kā jā un nē!»
Bet, kad vecais Mārtiņš nebūt netaisījās savu ziņojumu papildināt un pat nemaz nelikās redzam, ka tāds Pēteris tur stāv, pēdējam dūša apskrējās.
«Ko tad jūs īsti domājat?!» viņš pietvīcis iesaucās. «Domājat satikuši kādu muļķa mužiku, kuru domājat iznerrot? Tas Jums neizdosies!... Esmu tāds pat rīdzinieks kā jūs... Zinu tāpat no pasaules... Palieciet veseli - - - Fui, kas tas par cilvēku!...»
Viņš aizgāja jau līdz vārtiem, bet pie vārtiem vēl apgriezies aplūkoja šo reto eksemplāru. Vecim piemita tomēr kas pievilcīgs, kas neizprotami noslēpumains.
Patlaban savu darbu nobeidzis, tas beidzot nu nolika slotu un meta Pēterim ar roku: «Pagaid, puika!»
Pēteris gaidīja, kamēr viņš pienāca.
Vecis viņam cieti ieskatījās acīs. «Tu šņabi sauksi?!»
Pēteris atjēdzās, un jautrs smaids savilkās ap viņa lūpām. Ak tad tādēļ?! Kā viņš uz to nemaz nebija nācis. «Kālab ne?!» viņš attrauca. «Divus, trīs, ja patīk!...»
«Tikai vienu!» vecis stingri noteica un pamāja ar galvu: «Iesim...»
«Kā patīk!» Pēteris viņam sekoja, nevis turpat iebraucamās vietas šeņķī, bet tuvākā vīnūzī.
Viņi nosēdās kādā stūrī, un Pēteris pasauca stojaku, kuru vecis izmeta tikpat kā ogu, tad izvilka no kabatas papīri ietītu pīrāgu, kuru iztinis sāka kost.
Pēteris viņam piedāvāja arī «bairīšalu», uz ko vecis atteica: «Jā... Bet tikai puspudeli...»
«Dzerat taču visu veselu!» Pēteris skubināja.
«Neē...» vecis ar noslēpumainu stingrību sacīja, tā ka Pēterim vajadzēja padoties.
Viņš pasauca un atnesa puspudeli alus, kuru vecis, pēc tam kad bija noēdis savu pīrāgu, tāpat, ielicis kaklu mutē, izdzēra ar vienu vilcienu.
Tad viņš uztaisīja savu ļuļķi, noslēpumains un domīgs vilka kuplos dūmus, kas atstāja tādu dziļi sērīgi, drūmu iespaidu.
Pēteris gaidīja tikpat kā uz oglēm. Ko viņš tam teiks? Bija redzams, ka viņam tik daudz uz sirds... Ko tas viņam pastāstīs?
«Jaā...» vecis gari novilka un, noslēpumaini Pēteri uzlūkodams, rādīja ar savu pīpi it kā tālumā. «Bija reiz Jurka Krauklīts - latviešu cilvēks... Tāpat kā tu un es... Slaucīja sētu tāpat kā es... Dieva vārds!... Bet tagad nav vairs...»
Pēteris satrūkās. «Nav vairs ...»
«Nav vairs...» Un tad viņš piebilda vēl noslēpumaināk un čukstoši, rādīdams ar pīpi, izstiepa roku vēl garāk... «Rātseris... Georgs Rābemanis... Liels vīrs!... Divi zirgiem brauc... Dzīvo Lielā Fūrmaņu un Lielā ielā uz stūri... Cepešus ēd... Vīnus dzer... Nav vairs Jurka Krauklīts - -»
«Tad dzīvs!» Pēteris līksmi iesaucās. «Pastāstat man par viņu ko tuvāk!... Kur viņš dzīvo?... Kā viņam labi iet...»
«Rātseris Rābemanis dzīvo Lielā Fūrmaņu un Lielā ielā uz stūri!» vecis dobji sacīja, uzsvērdams ikkatru vārdu. «Vairāk es nezinu... Es vairāk nekā nezinu...»
«Jūs teicāt, ka viņš precējies?» Pēteris it kā drudzī dedza. «Vai viņam liela pamīlija? Ak, teiciet, teiciet!...»
Vecis viņu atkal asi un noslēpumaini uzlūkoja. «Vairāk es nezinu!» viņš uzsvēra atkal katru vārdu. «Es vairāk nekā nezinu!...»
«Vai tas tālu ir?!» Pēteris uztraukts turpināja. «Es steigšos pie viņa... Es iešu...»
«Tu iesi?» vecis viņu pētīdams uzlūkoja. «Es vairāk nekā nezinu - -»
«Zināms, ka iešu!» Pēteris trauca. «Ar to pašu galu iešu. Mēs tik ilgi neesam redzējušies... Bet kādēļ tad jūs tā uz mani skatāties?!»
«Hmh,» vecis norūca. «Tad iesi gan, puika... Nu, paldievs par alu un šņabi, lai dievs tev palīdz... Vairāk es nekā nezinu!...»
Un, tā kā cēlās, tā ļodzīdamies ārā pa durvīm, taisnā līnijā projām, ne atpakaļ neatskatījās vairs...
Neizprazdams Pēteris viņam noskatījās pakaļ. «Nesaprotams cilvēks!...»
Ka viņš varētu būt krāpnieks, tas Pēterim neienāk ne prātā, priekš tam vecis izskatās pārāk godīgs. Tāpat viņam neienāk prātā, ka šodien vēl nekā nav mutē bāzis un ir jau sen pāri par pusdienu. Viņam prātā tikai krusttēvs. Steidzīgi viņš samaksāja savu rēķinu un ar vienu lēcienu bija ārā uz ielas...

* * *

Lielā Fūrmaņu ielā un Lielās ielas stūrī, vecis teica. Tas bija pirmais, par ko Pēterim bija jāpārliecinās. Viņš prasīja pirmam pretimnācējam: «Kur es te varu iziet uz Lielās Fūrmaņu ielas un Lielās ielas stūri?»
«Ejat tikai uz priekšu!... To jau jums katrs bērns parādīs,» bija atbilde. Aleksandra iela toreiz bija Lielā iela un Lielā Fūrmaņu iela tagadējā Lielā Ņevas iela.
Tur viņš arī uzgāja kādu māju, to glītāko visā apkaimē. Uz bleķa tāpeles stāvēja pa vāciskam tik daudz viņš saprata - Georg Rabemann, un tad vēl dažādi cipari un burti, bet «rātseris» gan tur nestāvēja.
Viņš apskatīja visgarām šo māju - gaiši brūnā krāsā, gluda kā laķierēta, ar cakām uz jumta un kroni! Aiz logiem balti caurausti puķaini priekškari, tik tīri kā pirmais sniegs. Jumts no melnas tāpeles. Sirds viņam strauji sāka pukstēt: viņa krusttēva māja!... Tomēr no tās izdvesa kaut kas tāds svešāds... Viņš kautrējās tur pavisam iekšā iet.
Vairākas reizes viņš tai apgāja apkārt un apkārt, aplūkoja to no vieniem sāniem un otriem, no tuvienes un tālienes, apskatīja parādes durvis uz ielas, kur iegrieztas lauvas galvas ar riņķiem mutē, izlūkoja glīti izrobotos sētas vārtus, bet, dari, ko gribi, nevar un nevar iespert tur savu kāju... It kā tev kāds pa pieri sistu!
Cik savādi! Divi spēki cīnījās viņa krūtīs. Viens ar varu viņu no šejienes projām trieca, otrs - ar varu vilka klāt...
Bet viņš nu nebija tas vīrs, kas būtu varējis palikt pusceļā - jau aiz ziņkārības vien! Tādēļ ies palūkosies no sētas puses... Vērīgi un kautrīgi tas pavēra mazos sētas vārtiņus, vērīgi, it kā uz svešas zemes spēra kājas uz priekšu, raudzīdamies visapkārt un vērodams: vai tikai nebūs jāsperas atpakaļ? Pagalms izliets ar asfaltu, līdzens kā klons un pie tam vēl noslaucīts tik spodrs, ka tur neviena krislīša...
Te viņš pamanīja pazīstamo kučieri ar plato bārzdu. Tas rīkojās patlaban ap ratiem - vai, kādi spoži laķierēti!... Laikam taisījās izbraukt.
Tā kā viņš ar to bija cīnījies, tad šī satikšanās viņam bija pavisam nepatīkama. Bet atkāpties vairs nevarēja, citādi prasīs: «Ko tu meklē? Zagt gribi?!»
«Dievs palīdz!» viņš tādēļ uzrunāja. «Vai neziniet, vai rātseris mājā?» «Krusttēvs» - to viņš neuzdrošinājās teikt.
Kučieris pacēla bārzdu. «Ā, tu puika!... Laikam jau gan būs mājās... Patlaban jau taisāmies uz izbraukšanu... Bet kas tev ar mūsu kungu par darīšanām?»
Pēteris jau gribēja sākt izskaidroties un nezināja, kā to lietu ievadīt. Bet viņš netika pie tā. Tajā pašā acumirklī parādījās durvīs kāda apaļa pusmūža kalpone un sauca: «Kučer Kreil!... Lielmāte sauc... Žigli!...»
«Jā, jā!» tas atsaucās. «Pagaidi, tūdaļ noslaucīšu rokas!»
«Kučer, neliec gaidīt!» viņa vēl piekodināja. «Tā ka tu drīz ierastos ķēķī!...»
«Es jau eju, es jau eju,» tas atbildēja un kāpa beidzot pa lovenēm uz augšu.
Pēteris viņam sekoja un tā it nemanot iezagās viņam līdzi ķēķī.
Resnā, apaļā ķēkša it kā no augšienes noskatās uz kučieri. Viņa laikam zina, ka tam sagaidāms kas nepatīkams. Bet puiku viņa nemaz neievēro, rīkojas gar saviem spožajiem krastoļiem, likdama tos no pavarda plauktos, kuru malas aplīmētas ar izraibotiem papīriem. «Ak, kā te viss mirdz un laistās!» Pēteris savā kaktiņā nodomāja. «Un pie tam tik salda, kairinoša smarža pēc vircām un anīsiem!»
Kučieris jau paliek nepacietīgs. Vai ķēkša nezinot, ko lielmāte šim sacīšot?
Tā par to vai sapīkst. «Nu, uzgaid tak mazbišķiņ... Vai tev deg?...»
Iznāk lielmāte - stalta, karaliska parādība! Pēteris it kā sevī sadugst un pieglaužas vēl vairāk savā kaktiņā. Viņam it dzīvi nu priekš acīm nostājas dziesmas pants, ko tie viņuvakar krogā dziedāja: «Dāmas visas kuplas, staltas... Greznas, lepnas, sarkanbaltas...» Viņas pieguļošā samta jaka cieši apņēma viņas pilnīgās krūtis un šmaugo vidu, bet tad tālāk, no gūžām sākot, viņas vizojošā kleita ar visādiem kružuļiem izplūst noslēpumainā plašumā. Toreiz vēl pašos ziedos bija krinolīnu laikmets. Jakas piedurknes plati nokarājās gar sāniem, bet zem tām atkal baltas drēbes rokas. Pēterim likās, ka tās būtu apgrieztas otrādi, šaurais gals augšā pie piedurknes un resnais apakšā pie aproces. Matos tādas spožas, dīvaini mirdzošas adatas, un tie paši sagriezti tādās nepītās cirtās, kuras tikpat kā čūskulēni nokarājās ap viņas lepno galvu un sārto vaigu. Pēterim viņa izlikās kā kāda pārdabiska būtne...
«Kučer Kreil!» viņa pēdējo asi uzlūkoja, tomēr paturēdama savu pārdabiskās būtnes maigumu. Balss tik mīksta un skaņa un tomēr tik stingra un noteikta...
«Jā, lielmātiņ!» kučieris sameta kūkumu un gribēja tai piekrist pie rokas. Bet viņa to veikli atrāva, zīme, ka šoreiz viņam vairs īsti nesmaida kungu žēlastība.
«Palūkā jūs sev cit' bešeftigung!» lielmāte salti sacīja. «Mēs jūs nevar brūkēt...»
Kučieris satrūkās. «Kādēļ tad, lielmātiņ?! Vai es savu dienestu riktīgi neizpildu?»
«Par to še nav run'. Aber jūs ir rupj' muti brūkejuš'... Jūs sav' heršaft ir bešimpfejuš...»
«Es rupju muti - - šimpējis?!» kučieris izkrita tikpat kā no mākoņiem. «Kas jums to ir teicis?»
«Jūs ne, aber jūs' sēv!» lielmāte tapa arvien griezīgāka. «Viņa ir sacēs, ka mēs nav nekād riktig heršaft', Kreil! Viņa ir sacēs bezonders uz man, ka es zogar nav nekād deuče... Viņa ir sacēs, ka es tik tād - Lieschen, wie hat sie gesagt?» (Līzīt, kā viņa sacīja?) viņa griezās pie kalpones.
«Pastalu sprancūzis!» ķēkša cieti noteica. «Jā, jā, Kreil, tā tava sieva palaiž to muti!... Viņa ar mūs' lielmāti esot kopā augusi... Tur jau sunim jāsmejas!... Lielmāte esot modernieka meita... Neesot nekāda vāciete, bet tāda pat pastalu sprancūzis kā viņa... Kreil, Kreil, vai tā vajag, vai tā vajag!...»
Notriekts kā sāls stabs kučieris ķēkšu uzlūkoja.
«Alzo, tad es ir vēn «pastelfrancoze,»» cienīgmāte ģiftīgi uzlūkoja kučieri. Grūti viņai nācās uzturēt vēl savu maigumu. «Ha-ha-ha!... Aber, mīl Kreil, pie tāde pastelfrancoze jūs tak nevar dīnen, nicht wahr?!...»
«Apžēlojieties; lielmāt, tas jau nevar būt?!» kučieris beidzot atdzērās. «Kur tad viņa to varēja būt teikusi un kam teikusi? Un ja viņa tā - - - Es viņai krautu pa lūpām, ka tās sasprāgtu tikpat kā zaķim!... Bet tas nevar būt... Varbūt kāds grib mūs tikai nomelot...»
Viņš pameta naidīgu skatienu uz ķēkšu un tā atkal pretim uz viņu. «Uz kam jūs to sakiet, Kreil?!»
«Es par saviem kungiem arvien esmu kritis un kritīšu,» kučieris, neievērodams viņas ierunu, trauca tālāk. «Āre, lai saka tepat tas puika... Viņuvakar krogā? Vai es vienu sliktu vārdu par saviem kungiem esmu sacījis!...»
«Tas puik?! Kas ir to puik?!» lielmāte tik tagad ievēroja Pēteri un aplūkoja viņu no galvas līdz pat kājām... Arī viņa sasmērētos zābakus. «Fui, wie es stinkt!» (Vē, kā smird!) viņa aizlika roku priekš mutes. «Lieschen, fragen Sie ihm, wer er ist.» (Līzīt, jautājiet viņam, kas viņš tāds ir.)
Pēteris stāvēja saglaudies. Viņš ieskatīja arī pats savu kļūdu, ka salējis zābakus, tomēr tā nebija vairs izlabojama. Pie tam ķēkša viņu uzlūkoja ar tādu skatienu, kas izteic visu: sašutumu, ziņkārību un arī labpatiku, kāda vecām meitām katrā gadījumā pret jauniem zēniem. «Puika, kas tev te par darīšanu? Ko tu te meklē?»
Pēteris pavisam sasarka. Kā lai viņš nāk klajā ar tik vārīgu un intīmu lietu?! «Man, man...» viņš stostījās, tad pakniksēja pret savu iedomāto krustmāti. «Labdien, cienmātiņ... Man ir tāda radu būšana... Famīlijas lieta - jā!...»
Ķēkša viņu neizprazdama uzlūkoja. «Kas par radu būšanu?... Tu kučierim Kreilim rada?» Arī Kreilis tin cienmāte, kura, kā Pēterim likās, it visu smalki saprata, visi ar lielāko ziņkārību uz viņu lūkojās.
Sakaunējies viņš beidzot vairs nemaz nedrīkstēja acu rādīt. «Ne Kreilim... Kam citam...»
«Jā, kam tad?!» ķēkša uzstāja. «Puika, ko tu tur svabelē?!»
«Pašam rātserim...»
«Ko?! Rātsher Rābemanim, mūsu kungam? Puika, tu neesi gudrs!...»
Kreilis ieplēta muti versti platu, un lielaimātei izzuda no vaiga pēdējā asins pilīte. Pieturēdamās viņa pieķērās pie galda stūra, bet drīz vien savaldījās, un viņas acīs sāka mirdzēt tāda mākslota jautrība.
Pēteris nu ilgāk vairs nevarēja noturēties... Ja jau nu tiktāl iznācis, tad lai nāk gaismā visa patiesība. Īstenībā jau viņš arī no paša sāktā gala nav nemaz Rābemanis, bet Krauklītis... Jurka Krauklītis... Cēlies no Bērzmuižas ļaudīm... Atnācis uz Rīgu krievu naudu dienēt (atpelnīt izpirkšanās maksu no zaldātiem)... Bijis sētas puisis tepat Ārrīgas Kaļķu ielā... «Mans miesīgs tēvabrālis,» viņš nobeidz savu ziņojumu, «bet desmit gadus nav pie mums bijis...»
«Hi-hi-hi! Höchst sonderbar...» (Ļoti dīvaini.) lielmāte iesmējās, bet viņas smiekli bija tādi skāņi.
«Ei nu, tu sivēns, ko tu tur sarunā tādas muļķības?!» ķēkša atraidoši iesaucās. «Tev laikam vienas skrūves trūkst... Eltermānis Rābeman kungs nemaz te nav dzimis, viņš cēlies no Ausland...»
«Nevar būt,» Pēteris piesarcis pretojās. «Vecais Mārtiņš pie «Trīs Rozes» taču viņu it smalki pazīst... Abi slaucījuši kopā ielu... Abi labi draugi...»
«Ah, ah, ah!» ķēkša, saņēmusi rokas, izlaida par viņu savu sašutumu. Kreilis ieplēta muti vēl platāku. «Nudien, puika, tu esi jāved uz Rotenburgu,» ķēkša beidzot piemetināja.
Un viņa smējās, un lielmāte smējās, lai gan iekšējais uztraukums un piktums draudēja saārdīt viņas ārējā maiguma masku.
«Tu laikam esi nācis diedelēt?!» ķēkša griezīgi sacīja, «Tādēļ tu mums izliecies par radu... Tādi zemnieku kužas jau to prot...»
«Tā jūs nerunājat!» Pēteris sacirtās. «Es neesmu nekāds diedelnieks, man pašam sava iztikšana! Esmu Opermaņa vīnūzī pudeļu skalotājs un pelnu piecdesmit kapeikas par dienu...»
«Erbarmung... Erbarmung!» ķēkša, zīmīgi saskatīdamās ar cienmāti, raustīja plecus. «Bhe-he-he, bhe-he-he!»
«Es nekā negribu, un man nekā nevajag!» Pēteris vēl aizskarts atņēmās. «Atvedu te no mātes krusttēvam pāri rakstītu cimdu... Lūgtu viņam tos nodot...»
Viņš taisījās tos nodot cienmātei.
«Ei nu, alberis!» ķēkša aizstājās tam ceļā, izrāva cimdus un iesvieda tos kaktā. «Tādu ņenkaru mums nevajag. Pudeļu skalotājs, kuža tu! Tu rātserim gribi būt radinieks? Kādēļ ne labāk birģermeisteram Švarcam un ģenerālgubernatoram Līvenam? Apkaunies jel arī!...»
Pēteris nesaprata - pati cienīgā, viņa tante, to visu atļāva. Ahā, viņš laikam tai vēl nebija nobučojis roku!... Žigli viņš to gribēja izdarīt, tikai viņa tam roku atrāva.
Piesarcis un nesamanīdams viņš nu palika stāvam. Ķēkša zobgalīgi un histēriski smēja, kučieris nesamanīdams braucīja bārzdu, un lielmāte maigā vēlīgumā kodīja lūpas. Viņa, kā rādījās, bija zaudējusi savu apķērību.
Bet tad viņa atjēdzās, pagāja uz dzīvokļa pusi, un sauca: «Georg!... Komm mal etwas her!» (Juri, panāc drusciņ šurp!)
Soļi... Pēc brīža iznāk tas pats kungs; kuru Pēteris bija redzējis kantorī izmaksājam mužikiem naudu. Tikai te viņš daudz laipnāks, jautrāks un smaidošāks. Pēterim kā zvīņas nokrīt no acīm. Jā, jā... Šinī sejā tik daudz no krusttēva Jurkas, kas viņu tik daudzas reizes uz ceļgala šūpojis... Sirds viņam aiz prieka grib vai pušu sprāgt; viņš grib saukt, kliegt: «Krusttēv!» Bet no lielā pārsteiguma un dabūtā trieciena tikpat kā sastindzis...
«Ja, Hildegardis, was gebietes du mir?» (Jā, Hildegard, ko tu man pavēli?)
Kučieris, kungu ieraugot, palokās, tāpat ķēkša, bet Pēteris stāv kā sastindzis.
«Kennst du diesen Bauerlümmel?!» kundze jautā. (Vai pazīsti šo zemnieku lempi?)
Viņš palūkojas un atbild itin patiesīgi: «Nee! Hab' ihn in mein Lebtag nicht gesehen.» (Nē, neesmu viņu savā mūžā redzējis.)
«Also, denn nicht?!» (Tātad ne?!)
«Nein - aber was ist denn dabei?» (Nē, bet kas tad tur ir?)
«Schon gut... Geh' zurück,» kundze, izlikdamās it vienaldzīga, sacīja.
Kungs aizgāja.
«Kučer, vai jūs to dzirdt'?» lielmāte sacīja. «Vai jūs saprot to?!»
«Saprotu, saprotu,» tas pasteidzās atbildēt. «Kungs no tās lietas neko nezin.»
«Nu, alzo! Kad jūs to saprot, tad jūs var ēt... Par jūsu lēt mēs vēl nems Rücksprache...»
Kučieris nu tagad pamanījās pie rokas un cienīgā bija tik žēlīga, ka viņam to vairs neatrāva. Tad viņš aizgāja. Palika nu tikai vēl Pēteris, ķēkša un lielmāte. Nospiedošs klusums...
«Was steht er da noch?!» lielmāte to pārtrauca.
«Ko tu vēl stāvi, lielmāte jautā!» ķēkša uzsauca Pēterim.
Tas stomījās, stomījās, tad pēkšņi iesaucās: «Jūs varat mani sacirst gabalos, - tas bija un bija mans krusttēvs Jurka!... Ak, esiet tik labi, nododiet viņam no mātes daudz labas dienas un te šos cimdus!...»
«Du lügst, du frecher Bauerjung!» cienīgā piepeši pārvērtās. «Heraus mit dir, du lettischer Bengel! Stehlen sucht er hier, ja, stehlen!... Lieschen, was ist das für ein Art und Weise, daß Sie solches Pack in der Küche dulden! Heraus mit ihm, und zwar auf der Stelle...» (Tu melo, nekauņa zemnieku puika! Ārā, tu latviešu slaists! Zagt viņš meklē, jā, zagt... Līzīt, kas te ir par kārtību, ka jūs ciešat tādus lupatas še ķēķī? Ārā, viņu, un proti, uz pēdām!...)
Bet nu arī Pēteris vairs nevarēja nociesties, viņš saslējās, cik liels viņš bija. «Ich auch, gnädiķ Frau, Mensch... Ich auch kann spreken deutsch, daß die Bauer nesaprot! Haben nich Angst... Ich stehlen nicht... Aber ich garnicht so dum, ich ganz gut sehen, daß Ihr nicht freundlich Mensch... Fui, hat aber Onkel Jurk bekommen boses Weib.»
Viņš nedabūja pēdējos vārdus izteikt, kad Līshena jau bija saķērusi ķēķa šrubi un dancināja to pa viņa muguru. «Še tev radi, še tev radi, vagabunds, braģegs!... Kuža viens... Pa vāciski gribēsi runāt... Muti palaist... Ārā!... Un tūlīt ārā!»
Viņa atrāva durvis, un Pēterim nekas cits neatlika kā virzīties tikai pa tām laukā. Šrube dancoja atkal par jaunu pa viņa muguru, ka skanēja vien... Nākošā acumirklī viņš bija nodzīts pa trepēm lejā un viņa cimdi tam nosviesti pakaļ.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Iznācis uz ielas, Pēteris bija gluži bez valodas! Tik pazemots un apkaunots viņš vēl nekad savā mūža nebija juties. Ak, kā šie zaimi viņam grieza sirdi!... Tos sitienus viņš nemaz nejuta... Sirds vairāk sāpēja nekā mugura. It kā no kādas neredzamas varas rokas pašas no sevis vilkās dūrēs. Lauris ar savām spulgošām acīm viņam nostājās priekš gara acīm. «Nolādētie vācieši!... Nolādētie plukatas, vācieši!...»
Kad pirmais sašutums un īgnums par šiem plukatām mazliet jau bija pārskrējis, viņam kas žēli iedūrās sirdī. Tie taču viņa paša radi! Miesīgs tēvabrālis, bet negrib viņu pazīt... «Jā, jā,» viņš sāpīgi nopūtās, «rads rada velns!» Un kādēļ tad viņi to tik daudz lacināja un sunīja? Vai tad viņš ko ļaunu gribēja? Aiznes viņam no mātes daudz labas dienas, aiznes tik košus izrakstītus cimdus, parādi viņam, kā teic, sirdi, bet viņš tev parāda citu ko!
Ka ne, ne! Vai tad viņam viņu vajag? Jāsmejas tikai!... Viņš no tiem nav neko lūdzis un prasījis. Nav ar nekāda vajadzība. Paldies dievam, pašam sava iztikšana!...
Kad nu arī sašutums par šiem lepniem radiem bija pārskrējis, tad beidzot vēl kāda dziļāk noslēpta balss runāja, ka arī viņš pats gan mazliet vainīgs. Viņš pareizi nebija to lietu iesācis. Kam viņam tos zābakus vajadzēja tā saliet? Domāja, smērs naudu nemaksā, - bet tai ķēķī ož kā nelabais! Vispirms Rīgā, cik viņš mana, labprāt necieš tauka zābakus. Tas ir kas prasts, kas mužicisks! Rīgā te visi ar viksētiem zābakiem... Jā, jā... Viņam jādomā, kā pie tādiem tikt, ja grib skaitīties par īstu rīdzinieku. Citādi viņu visi suni sāks smiet.
Un, otrām kārtām, lai nu krusttēvs kā, bet tagad viņš kungu kārtas! Rātseris, viņi teic... Kungi un vācieši kaunas no zemnieku cilvēkiem. Tas viņiem par mazu. Viņš iegādājās arī turpat Bērzmuižas ļaudīs kādu vācu kurpnieku ar savu gaspažiņu. Lai gan tie dzīvoja tikai pirtī uz aplāga, tad tomēr cik lieli bija pret latvieši cilvēkiem un cik lepni uz savu štandi! Nu, kur nu vēl, tev jāteic, tāds rātseris, kurš brauc ar pāris zirgiem un dzīvo tādā pilī?! Vai tāds tev ļaus bāzt sevi vienā maisā ar mužiku?
Tādēļ viņam nevajadzēja visiem pilnā kaklā izkliegt, ka tas viņam rads. Ķēkša dzird, kā tas nu izklausās. Varēja viņš it mierīgā garā padot dieva palīgu un prasīt: «Vai rātseris mājā?» Ko viņam vajag no rātsera? Viņš atbild: «Nē, nē, to es varu sacīt tikai pašam rātserim. Tas un tas mani sūtījis, ļoti svarīga darīšana, jā!» Un, kad tad viņš būtu ticis pie tā klāt, tad zem četrām acīm tie būtu izrunājuši visus galu galus. Āre, tā būtu bijis riktīgi!... Kas tad citam bija jāzina par viņu radu būšanu un darīšanām!...
Neko darīt... Kas darīts, padarīts! Izlietu ūdeni vairs nevar sasmelt...
Bet tad viņam uzmācās vēl tādas savādas šaubas. Ja nu tomēr ķēkšai un lielaimātei taisnība, - rātseris nav nemaz viņa krusttēvs, bet pavisam svešs auslenderis?!
To iedomājoties, kauni durstīja viņa vaigus, viņam bija tā, it kā kāds tam aiz apkakles būtu aizgāzis aukstu ūdeni. Vai dieviņ, kā tad viņš nejauki būtu izblamierējies!... Ko tie ļaudis tad lai par viņu domā?
Nē, nē, tas nevar būt!... Šis vaigs viņam tik pazīstams, tik sen jau redzēts... Tas atgādina viņam ko sen aizmirstu... Arvien nāk atmiņā krusttēvs Jurka, kā tas viņu šūpoja uz ceļgala. Nē, viņš tām sievietēm nevar ticēt, ja nu arī tās taisni nemelo, tad viņas maldās.
Un izrādījās, ka patiešām tā. Iedams tas neviļus atskatās atpakaļ. Brauc viņam nopakaļus pajūgs ar tādiem diviem dumjiem... Širas nokaltas jaunsundraba sprādzēm... Iet, ka dzirksteles vien met! Uz labiem, trekniem zirgiem viņam arvien patīk noskatīties, un tā viņš paliek stāvot. Un, lai gan stipri pie vakara, viņš tomēr saredz, uz bukas sēž kučieris Kreilis... Platā bārzda plivinās vien - - un ratos pakaļā krusttēvs Jurka -- rātseris - - paliec galvu drīz uz vienu pusi, drīz uz otru pusi un skatās uz priekšu.
Pēterim it kā sirds vai nostāj pukstēt. Te notiek kas negaidīts... «Stop!» pajūgs viņam blakus nostājas, Kreilis ātri atrauj deķi, no bukas un māj viņam, lai tas kāpj augšā. «Nu, puika! Živai, živai...»
Tas vēl nesamana, skatās, ko kungs, bet, kad arī rātseris tam māj ar roku, lai paklausa, tas ar vienu lēcienu augšā Kreilim blakus, un dumjie iet atkal uz priekšu, ka šviukst un dzirksteles sprēgā... Iekšrīgai tie ar vienu rāvienu bija cauri, tad tālāk pa plosta tiltu uz Pārdaugavu, no pilsētas ārā.
Ir pavisam tāda savāda sajūta, ka dabon braukt tādā greznā eķipāžā, ar tādiem spožiem, jaunsudrabā iekaltiem zirgiem! Tikai citam tāda sajūta ceļas īsti tikai tad, ja tas sēž pakaļā kunga vietā. Turpretim priekš Pētera sēdēt priekšā uz bukas tādā divjūgā, kur zirgus māki tikai turēt, bija kas daudz vairāk! Jau sen tas bija bijis viņa ideāls. Un tagad no šī ideāla gandrīz vairs nekas netrūka... Tikai kad viņš pats vēl dabūtu tos grožus savā rokā un kučierēt. Visas zirgu biklās kustības, satrūkšanās un enerģiskā likšanās streņģēs viņam darīja neizsakāmu prieku. Ā, kad viņš tos vēl dabūtu valdīt ar stipru roku!
Nododamies šai baudai, viņš pa pusei bija aizmirsis visas savas lietas un lielās errastības, aizmirsis arī domāt par to, kādēļ tad viņš te sēž uz bukas un uz kurieni tad viņu ved. Aizmirsis arī to, ka tas, kas viņam sēž aiz muguras, ir viņa krusttēvs... Visa tā radu būšana viņam piepeši izgājusi no galvas.
Kreilis manīja, kas viņu interesē, un apzinīgi smaidīja. «Tu, zēn, ar tādiem zirgiem gan vēl nekad neesi braucis?»
Pēterim, ja tas gribēja būt godīgs, būtu bijis jāatzīstas, ka ne, bet viņš jau, cilvēks, arī ko gribēja sacīt.
«Ā nē, vai zini, mums Bērzmuižas ļaudīs arī zirgi kā iņģisti! Ačeku pat, kad likām Blesi un Dūkano kopā orei priekšā un braucām visa saime uz veciem Simjūdiem gada tirgus Dobelē. Turies tikai pie ores malām, iet, ka dubļi vien šķīst! Un atkal rudeni, kad mūs' pats veda brūti un otrs saimnieks brūtganu. Mūs' pats jau iepriekš pasaka... saka: «Pušeniek, es pirms ecēšu apgāzīšu un tad arī tevi vēl izbraukšu...» Blesim tad bija kāja drusku pastīva, izbaroja pāris nedēļu Dūkano un Briedi. Brauc no baznīcās mājā kāzinieku gara rinda. Bet tad lauka vidū kā lika mūs' pats brūtgana vedējam garām, pāri pa grāvi, tiešu tiešām! Citi vēl tikai pie tiltiņa, mūs' pats ar brūti jau sētsvidū... Nošķīduši vieniem dubļiem.... Brūtei pilnas acis. Kā piebrauc brūtgana vedējs, mūs' pats šim pretim: «Redzi, kaimiņ, vai neteicu?! Pirms apgāzu ecēšas un tad arī vēl tevi izbraucu!» Šim tas lāgā nepatīk, atrūc: «Izbrauci jau, izbrauci!...» Ko tad, vīrs citu teiks...»
Piepeši viņš aprāvās... Viņš te runāja un stāstīja pilnā kaklā, un turpat pakaļā sēdēja rātseris, kad arī viņa krusttēvs. Bet, atskatījies atpakaļ, viņš manīja, ka tas ar lielāko interesi to visu noklausījās un pat sirsnīgi smējās...
Tā viņi it nemanot bija sasnieguši ar tumšiem kokiem ierāmētu šoseju un beidzot apturēja Altonā pie Māras dīķa. Te bija ļoti izslavēts restorāns, un Rīgas kungi bieži vien te izbrauca uz brokastīm vai vakariņām, vai arī citā laikā norunāja te satikties.
Rātseris, kā rādījās, te bija ļoti cienīts un pazīstams viesis; viņam izkāpjot no ratiem, saskrēja apkārt visi ķelneri un arī pats viesnīcnieks. Pārējās publikas nekādas daudz nebija.
Viņš pastellēja vakariņas atsevišķā istabā priekš divām personām, jo varbūt ieradīšoties kāds viņa draugs. Un, uz Kreili pagriezies, tam paklusu sacīja: «Un tu nu, kučier, pārāk nenoskumsti, ko lai nu dara. Ja neies citādi, tad aizdošu tev pāri simtu... Varēsi nopirkt zirgu un raspusku un braukt smagajos. Darba jau netrūks...»
«Paldies, lielskungs, par jūsu žēlastību, paldies,» kučieris zemīgi pacēla cepuri un rādījās būt dziļi aizkustināts.
Kad rātseris sulaiņa pavadībā verandai cauri bija aizgājis uz restorācijas dibenu, Kreilis pie sevis bārzdā norūca: «Kungs jau gan mums, ļaudīm, tikpat kā tēvs. Bet lielmāte - - gatavais velns! Lai dievs nedod...»
Kunga draugs, kā rādījās, negribēja ierasties, jo pēc kāda laika iznāca ķelneris pēc Pētera un sacīja: «Junge! Ienāc!... Kungs tevi sauc!»
Pukstošu sirdi Pēteris sekoja sulainim cauri restorāna zālei, tad tālāk pa kādu koridoru. Beidzot ķelneris piedauzīja pie kādām durvīm un ielaida viņu iekšā.
Beidzot nu krusttēvs un krustdēls stāvēja vieni aci pret aci... Labu brīdi viens otru mēmi uzlūkoja...
«Pēterīt, tas tu patiešām esi!?» rātseris viņu silti uzrunāja un skaidri pa latviski. «Ai, kāds tu jau liels izaudzis!... Tu mani pazīsti gan vēl?...»
Patiešām, viņš, nolicis nost visu, kas tam no kunga ir īsts un dabīgs latviešu cilvēks. Pēterim ap sirdi tik vēlīgi, tik laimīgi. «Ak tad patiešām jūs, kungs, esat Jurka, mans krusttēvs...» Viņš vairāk nevarēja izrunāt, sagrābj krusttēva roku un skūpsta to un skūpsta... Tā nebija padevīga rokas laizīšana, tā bija sirsnības izteiksme vislielākā mērā... Uz roku uzkrita karsta asariņa. Toreiz uz laukiem pie latviešu cilvēkiem vēl nebija parasts, ka vīrieši savā starpā skūpstītos. To mēdza darīt tikai leiši.
Krusttēvs no savas puses glauda viņa vaigus, glauda viņa matus, un arī tam acis mitras.
«Kad mēs divi vien esam, tad nesauc mani par kungu,» viņš sacīja. «Tad esmu tavs krusttēvs Jurka... Bet pasaulei tu nekad neliec manīt, ka mēs radi... It sevišķi manai cienīgai ne. Vai dieviņ, ja viņa dabū zināt patiesību! Mēs tad abi esam zuduši cilvēki! Jau tagad viņa no tava apciemojuma palika mājās slima, lai gan mums pašiem vajadzēja ciemos braukt... Bet, ja viņa zinātu, kā ir patiesībā, viņa būtu pagalam!»
Iegādājoties notikušo, Pēterim atkal tikpat kā nazis iedūrās sirdī. Mugura vēl tagad atgādināja šrubi. «Kas tad man deva to zināt!» viņš aizskarts sacīja. «Neesmu jau nemaz tāds, kas virsū bāžas. Bet tad jau man varēja pasacīt ar godu, un es būtu aizgājis... Bet lacināt otru, nosmiet, sist ar koku... Vai es kāds suns esmu?!»
«Nu jā, tu jau neesi vainīgs,» krusttēvs viņam piebalsoja. «No viņas tas labi nebija darīts!... Bet mēs abi radi būsim un paliksim... Satiksimies tur, kur neviens to nezin. Es tevi, Pēterīt, neaizmirsīšu!... Bet pie mums mājās gan nekad nenāc!... To man apsoli, dēls!... Redzi, viņa ir ātras dabas cilvēks, - tur nepatikšanas vien iznāk...»
«Tad neiešu jau, neiešu!» Pēteris aizskarts turpināja. «Tā jau kučieris sacīja, ka viņa labs velns esot -»
Krusttēva piere aptumšojās. «Jaā? Tā viņš teica?... Nuja, ko tur lai dara, Pēterīt, tādi jau tie sievišķi ir! Neņemsim viņas tik «genau». Vēlāk, kad nāksi vairāk dzīvē, tu visu to sapratīsi, arī to, kādēļ viņa tā uztraucās... Uz ātru roku tev to visu nevaru apskaidrot... Bet nu sēdīsimies klāt un iebaudīsim, ko dievs devis!... Ja esi nācis pie manis ciemā, tad tevi bez cieņas negribi atlaist... Pastāsti man, kā iet mātei, un iztrieksimies par visu...»
Pēteris nelikās divreiz lūgties, jo visu dienu izstaigājis un baudījis ne krislīša! Viņš ēšanu pavisam bija piemirsis un tādēļ vareni izsalcis. Viņš tādēļ sēdās klāt pie bagātīgi apkrautā galda, izvilka savu «šleseri» un, ka jau savā ikdienējā dzīvē paradis, taisījās ņemt gabalu gaļas rokā un pucēt to nost...
«Tā ne, dēls,» krusttēvs viņu pamācīja, «tā ir mužiku mode! Tev jāmācās smalki ēst ar nazi un dakšiņu... Un te jāliek uz šķīvja...»
Pēteris piesarka... Atkal viņš ļaunojās uz sevi. Kā viņš tā aizmirsies!Pie smalkiem ļaudīm tā nevar kā pie mužikiem, kuri, jāteic, putru strebj ar koka pavārnīcām. Bet kungi, tie ar misiņa karotēm. Viņš jau dzīrēs uz laikiem bija noskatījies, ka saimnieku galā ēd ar dakšiņām jeb «gapelēm», un tādēļ krusttēvam par jo lielu prieku prata arī rīkoties pēc viņa aizrādījumiem. Viņš skatījās visu, kā dara «rātseris», aizsēja pat sev zalveti priekšā.
«Tu šņabi arī dzer?» krusttēvs piedāvāja. «Ne?... Nu labāk arī ne... Ieliešu tev kādu glāzi vīna... Ēd, Pēterīt, nekautrējies!... Ēd, kas tev smeķ, pilnu vēderu...»
Nu, Pēteris jau arī nesmādēja. Ēdiens iztaisīts tāds, ka, jāteic, pats lien dibenā. Vēža ļipas ar tādu kreimotu mērci, un atkal tādi melni ikri, paliekam garšīgi... Krusttēvs tos tik vien vairāk. Un atkal gaļa - tik kreptīga un garšīga, ka vai uz mēles kūst. Tikai tie sasodītie pipari, kad uzkož tos, dedzina kā velns! Un atkal padzēriens - sevišķi tas baltais ar tām šķūmēm spicglāzēs... Salds un smeķīgs, var nodzerties tikpat kā bērzsulas! Krusttēvs tikai smaidīdams ielej, bet, kad viņš tā dūšīgi met, tad piebilst: «Vadzi, Pēterīt, nekamp vis tik bieži!... Tas ir stiprs...»
Prāts top pavisam tāds līksms. Krusttēvs, bet nemaz nav lepns... Sarunājas ar viņu kā riktīgs latviešu cilvēks... Un, ka tikai kā trūkst, pazvana sulaini un ar tikai pa «deutsch» un tik lepni nokraukājas caur degunu, ka Pēterim uznāk vēlēšanās: «Kaut es arī tā varētu!»
«Nu pastāsti, - kā tad klājas tavai mīļai mātei?» krusttēvs jautāja, kad bija atkal vieni. «Vai vesela? Ir vēl pie dzīvības... Ak dievs!... Tik ilgi neesam redzējušies... Cik mēs mīļi satikām! Viņa man bija vairāk nekā māsa...»
Pēteris nu, cilvēks, izstāsta visu... Iztiekot... Tikai dažureiz nobēdājušies par viņu... Domājuši, ka būs vai nu miris, vai pazudis. «Te viņa sūta pāri rakstainu cimdu un liek sacīt daudz labas dienas.» Viņš pasniedza tam pirmīt apsmādēto mātes dāvanu.
«Rātseris» aizkustināts aplūkoja cimdus, izmēģināja tos, pat uzmaukdams rokā... «Ak tu mana labā māsiņa!... Skat, viņa mani neaizmirst!... Tūlīt viņai rakstīšu un aizsūtīšu naudu - -» Piepeši viņš palika domīgs... «Nē, nē, tu viņai, Pēterīt, rakstīsi, tu viņai aizsūtīsi manā vietā. Raksti viņai no manis daudz labas dienas, tikai nesaki, kur un kas es esmu!... Citādi viņai ar ienākt prātā mani apciemot, un tu zini, mana cienīgā - -»
Pētera vaigs uzreiz aptumšojās... Šī cienīgā jau, lūk, bija tas rūgtais piliens viņa prieka biķerī.
«Tu taču par to neļaunojies, Pēterīt,» krusttēvs atkal uzsāka. «Tu esi prātīgs zēns un mani saproti... Jā, Pēterīt, tu viņai nosūtīsi... Še tev būs...» Viņš pasniedz tam lielāku naudas gabalu. «Un par tavu pakalpojumu es tev nopirkšu krietnu sudraba pulksteni...»
Ā, tas bija kas priecīgi pārsteidzošs, kas Pēteri iebīdīja uzreiz citā garastāvoklī.
Vai tu traks - sudraba pulkstenis! Sen jau viņš lolojis tādu ideālu - būt kā lielam puisim... Pulkstenis ķēdē pie krūtīm, zābaki līdz ceļiem, stīviem lieliem un liela šalle divreiz aptīta ap kaklu!... Tagad šis ideāls izmainījies tik daudz, ka viņš kāro viksētus zābakus un baltu krāgu kā smalkiem Rīgas kungiem, bet pulkstenis šinī ideālā vēl arvien ietilpa.
«Vai spindeli vai cilinderi?» viņš nedroši ieminējās, jo bija dzirdējis runājam, ka starp abiem ir kāda starpība.
«Eh, nu, tādus krāmus!» krusttēvs mazcienīgi paraustīja plecus. «Ontlīgu enkura pulksteni...»
Iestājās brīdi klusums. Viņi beidza ēšanu un uzkoda vēl uzēda kompotu.
«Krusttēvs patiešām labs cilvēks, goda cilvēks,» Pēteris pie sevis nodomāja. «Taisnība gan, kā kučieris teica.» Tikai viņš īsti nezināja, kā viņu saukt, vai par «jūs» vai par «tu».
Tādēļ viņš labāk apgāja šim jautājumam apkārt un ieminējās: «Nu kā tad krusttēvam pa to laiku gājis?»
«Man?!» Rābemanis attrauca. «Nu, paldies dievam, ne kas! Biju ilgus gadus projām pie prūšu robežām... Bija man preces jāsūta šurpu un turpu... Diezgan grūts amats, bet nopelnīt jau nopelnīju. Dažus gadus sabiju Vāczemē... Pašā Berlīnē... Nobraucu arī uz Parīzi, tad vēl tālāk... Francijā. Ai, Pēterīt, tev vajadzētu redzēt, kas tur par dzīvi... Parīzē!... Kas mūsu Rīga, pavisam nieks...»
Pēteris viņu neticīgi uzlūkoja. Ka par Rīgu vēl kas pārāks, tas viņam izlikās nesaprotami.
«Tātad tu redzi, ka es nemeloju... Esmu arī auslenderis,» krusttēvs turpināja. «Un tad atnācu atpakaļ uz Rīgu, apprecējos ne ar tukšinieci, un dievs mūs svētījis. Tirgojamies, kārpāmies, cenšamies arvien uz priekšu!»
«Vai tad krustmāte arī auslenderis?» Pēteris ieminējās.
Krusttēvs apjuka. «Kā tu to domā?!»
«Nu jā, tā kučiera sieva jau teikusi, ka viņa tāds pats «pastalu sprancūzis»,» Pēteris paskaidroja.
«Tāa! Viņa tā teikusi?» krusttēvs savilka uzacis. «Bet, kad krustmāte tev to saka, tad tici viņai to!... Jā, Pēterīt, tu taču viņai tici?!»
«Ticu jau, ticu... Bet vai tad viņa manim ticību prasa? Viņa jau no manim negrib nekā zināt...»
«Pareizi!» krusttēvs norūca. «Tā jau ir tā lieta!... Bet pagaidi tikai uz priekšu, nāks laiks, kad jūs būsiet labi draugi. Dienās tu mums būsi tikpat kā mūsu bērns...»
«Jā, jā,» Pēteris pie sevis domās nopūtās, «nāks laiks... Dienās!» Bet tad piepeši ieminējās: «Vai krusttēvam kāda famīlija arī ir?»
«Ir gan,» tas attrauca. «Viena pameita, Ortrūde, apmēram tavos gados... Tā tagad atronas pansijā. Un tad vēl Kuniberts, tas mans paša dēls... Tas tagad sešus gadus... Reiz tu viņam būsi brālis, Pēterīt... Tikai tagad vēl viņiem netuvojies... Ne maniem bērniem, ne cienīgai... Neliecies tu gar viņiem ne zinot...»
«Tad nē jel, nē!» Pēteris, mazliet aizskarts, attrauca. «Kas tad man no viņiem vajadzīgs?»
«Itin pareizi!» krusttēvs piebalsoja. «Tu turies tikai pie manim. Es tev krist neļaušu, nekad! Tevis paša labā tikai to aizrādu...»
Paēdis viņš aizkūpināja smaržīgu cigāru un ilgi likās ko pārdomājam.
«Pēterīt!» viņš beidzot ieminējās. «Ko tu tagad domā Rīgā iesākt?»
«Nu, ko?!» Pēteris noraustīja kamiešus. «Man jau savs darbs ir... Pusrublis par dienu pie pudeļu skalošanas...»
Krusttēvs viņu domīgi uzlūkoja. «Nē, nē, - tā tu tālu netiksi! Tur pie prastiem cilvēkiem prastas valodas vien tu dzirdi... Tu tur nekur uz priekšu netiksi. Tev jātop smalkam, jāmācās smalkas manieres... Jāmācās pa vāciski, tā ka lai neviens nevarētu sacīt, ka tu esi mužiks un pie tam vēl latvietis. Mācies, cik tu vari, pa vāciski... Cik tik vari vāciski, vāciski, vāciski!... Tikai tā tu tiksi dzīvē uz priekšu...»
Pēterim tur nebija ko pretim bilst, tikai tikdaudz, ka viņu atkal tas lielības velns dīdīja. «Ā, savu tiesu pa vāciskam jau tagad protu!» viņš attrauca. «Pirmīt ar -ar- krusttēva sievu izrunājos pa vāciskam...»
«Taā!» krusttēvs uzjautrināts iesaucās. «Nu tad parunāsimies mēs arī. Wie alt bist du?» (Cik tu esi vecs?)
«Zu große Tage sechzen Jahr...» Pēteris, lepns uz savu mākslu, atbildēja.
«Tu laikam domā - pa lieldienām?» krusttēvs jautāja. «Nē, tās pa vāciski nesauc «grose Tage», bet «Ostern». Bet nu tālāk: Was macht deine Mutter?» (Ko tava māte dara?)
«Dank für fragen, ist ganz!» Pēteris uz vārdiem atbildēja.
«Tu laikam gribēji sacīt: «pateicos par jautāšanu, ir vesela.» Nē, zēn, «vesela» šinī gadījumā nevar sacīt «ganz», bet jāsaka «gesund». Vispār tie vārdi nāk citādā kārtībā, tu ņem pārāk burtiski, domā pa latviski un izsaki pa vāciski. Tev vajag mācīties arī domāt pa vāciski... Nē, dēls, ar tavu vācu valodu iet tikpat kā pa žagaru tiltu. It sevišķi, kur smalki ļaudis dzird, tu sargies runāt pa vāciski, jo tie tūdaļ redzēs, ka esi bauris un gribi izlikties par vācieti. Un, ja to mana, tad ir vēl sliktāk... Starp vienkāršiem ļaudīm jau nu tu, protams, vari mēģināties... Bet jāmācās tev vēl daudz, daudz jāmācās...»
No krusttēva iznīcinošās kritikas sadragāts, Pēteris palika itin maziņš un neteica vairs ne vārda. Turpretim «rātseris» staigāja domīgs pa istabu un prātoja:
«Hm, hm, kur es tevi varētu ielikt, zēn? Kur tu varētu mācīties smalku iznešanos un smalku vācu mēli? Hm, hm!»
«Pastoi, Fukss!... Man rokā ir!» viņš pēc brīža iesaucās. «Tev jātop par ķelneri, āre, par tādu, kas kungus apkalpo, tā kā mūs šovakar... Vai tu gribi?»
Pēteris drusku padomāja. «Kas tur man ko negribēt, un vēl kur jūs - -»
«Nu jā, kas tev ko negribēt!» krusttēvs piebalsoja. «Tas jau tavs paša labums. Redz, tev arvien tad darīšanas ar smalkiem cilvēkiem. Tu noskaties, kā kungs dara, un dari viņiem pakaļ. Tu pastāvīgi dzirdi pareizi vāciski runājam un beidzot ieņemies arī! Un ja vēl pats piemācies klāt... Nē, tas ir kaut kas priekš tevis!... Un arī mums abiem būtu tad arvien izdevība satikties. Es aiziešu uz viesnīcu, tu mani apkalposi... Neviens to nezin, kas mūsu starpā, nevienam tas neuzkrīt... Un, kad tu būsi jau tiktāl, ka varēsi uzstāties kā īsts vācu jaunskungs, tad mēs redzēsim tālāk, manu zēn... Tad mēs redzēsim...»
Pēteris no viņa vārdiem bija tā sajūsmināts, ka viņam acis sāka spulgot. «Lai tad iet!» viņš iesaucās. «Man vajag tikt par īstu vācu jaunukungu, un lai tur velns par krupi paliek!»
«Nu labi,» krusttēvs turpināja, «tad es tūlīt runāšu šim pašam saimniekam. Viņam ir daudz tādu vietu, un, ja es viņam teikšu, viņš tevi tūdaļ pieņems mācībā... Tātad dzīvo pie Opermaņa vīnūzī? Labi, norunāsim gaidi tikai, kad tev būs pakaļ... Bet tikai neliec nevienam manīt, ka tev caur mani tāda vieta...»
«Nu, nu, vai tad nu es esmu kāds mazais bērns,» Pēteris viņu mierināja.
Tā viņi abi norunāja, un tā palika. Pēteris aizgāja sapurināt kučieri, un krusttēvs apņēmās parunāt ar viesnīcnieku. Tas esot ar mieru, viņš sacīja, kad zirgi tika piebraukti.
Pēterim, kas šodien tik daudz piedzīvojis, pieredzējis pirms tik daudz nepatikšanu Rīgā, nu beidzot atveras tās visjaukākās izredzes. Viņam tādēļ tik priecīgs prāts, tik daudz dzīves spēka kaulos, ka tas savu enerģiju vairs nevarēja valdīt. Uzsēžoties uz bukas un zirgiem sākot iet, tas iesaucās īsti zemnieciski: «Evā! Duj, Vaņka!»
«Klusi, puika, vai tu traks!» kučieris iegrūž viņam duņķi ribās.
Rābemanis pie sevis sarauc pieri. «Man nevajadzēja viņam ļaut tik daudz šampanieša sasūkties,» viņš norūc. Un, kad zēns ķepurodamies vēl izgrūž kādu tamlīdzīgu skaņu, tas viņam paklusu uzsauc: «Pēter, ņemies aktiņu!»
Pēteris arī «ņēmās aktiņu» un ir kluss kā pelīte. Un klusums viņu pārņem ar saldu snaudu. Tilta galā tie viņu pussamiegojušos izlaiž no ratiem un paši brauc tālāk. Tiklīdz viņš sasniedzis savu migu, tas liekas uz auss. Bet pa miegiem ar kungiem vien darīšana, ar kungiem vien! Un citādi viņš ar tiem nerunā kā pa vāciski.