AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Ceturtā nodaļa

Jau vairākas dienas «rātseris» savu cienīgo nebija redzējis. Ieslēgusies savā buduārā, klāt ožamās zāles un odēres, viņa aizbildinās ar galvas sāpēm. Logu priekškari nolaisti... Rītakleitā viņa valstās pa kušeti. Pat mazais Kuniberts, kuram pie mammas arvien pietikšana, vairākas dienas nav dabūjis audienci, un tam jāpietiek vienīgi ar savu audzinātāju Faustīni Švībelbein jaunkundzi.
Tā bija stipri noziedējusi jaunava, mācīta un gudra, smalkjūtīga, dievbijīga un krinolīnu modei naidīga. Viņai bija ļoti veselīgs spriedums par to: monstrums! «Kā cilvēks izskatās ar krinolīnu?!» viņa mēdza sacīt. «Kā piepūsts pūslis!» Aiz opozīcijas pret to viņa mēdza nēsāt aizkrinolīna laikmeta ampīru no 1812. gada, no tiem laikiem, kad «tēvs apņēma māmiņu». Pati pret savām interesēm, jo ļaunas mēles melsa, ka krinolīns viņas spiciem kauliem būtu nācis ļoti par labu. Pārāk pieglaudīgs ampīra kostīms viņas savītušam stāvam nepiedeva nepavisam kairuma. Arī no vaiga viņa nebija skaista: tumši dzeltenu ģīmja krāsu ierāmēja tumši, spīdīgi mati, kas citādi būtu pelēki, ja Faustīne rūpīgi nenokrāsotu katru sirmo stīdziņu. Acis, izdzisušas un īsredzīgas, slēpās aiz lielām, melnām raga brillēm.
Toties viņa bija ļoti lepna uz savu vācu dzimumu, ka ne vien īsta vāciete, bet arī īsta baltiete un rīdziniece. Katram vienam viņa varēja uzskaitīt savus senčus no tēva un mātes puses līdz ceturtam augumam un uzrādīt, ka starp tiem daudzi pazīstami Baltijas mācītāji, literāti, tirgotāji un ievērojami amatnieki. Viņai tātad bija pareizi saskaņotas un pēc samēra noapaļotas baltiešu asinis.
Sapratīsim, ka viņa tādēļ liela «kontinuitātes» cienītāja. Katram būs palikt savā šķirā un kārtā, kādā dievs viņu iestādījis. Dievs pats ir to paredzējis, kuriem būs būt kungiem un vāciešiem un kuriem atkal bauriem un latviešiem. Kas pret šo kārtību uzstājas, kas viņu mēģina sajaukt un grib, lai visi jaucas viens caur otru, tad tāds noziedzas pret dieva prātu. Tādēļ lai arī latvietis bija «viens prasts kuža» un aizskāra viņas estētiskās jūtas, viņa tomēr vēl tādu labāk pacieta nekā tādu, kas gribēja šmaukt vācu ādā, prasts zemnieks būdams, izlikās par vācieti un tā, pēc viņas domām, apkrāpa dievu un cilvēkus.
No visiem šiem renegātiem viņas acīs tikai viens izpelnījās žēlastību. Tas bija viens no Rābemaņa vecākiem komijiem, labības uzpircējs un linu brāķeris Fuhsings, sārts, veselīgs cilvēks melnu bakanbārzdu un melnām acīm, kuru dēļ Faustīne viņu tik dedzīgi cienīja. Viņa bija šķīsta un jumpravīga kā pirmais sniegs, nekad vēl vīrieša skūpsts nebija aizskāris viņas mīlestībā alkstošās lūpas... Bet, ja tas reiz notiktu, ja viņas izslāpušai sirdij būtu lemts baudīt šo nekad vēl nebijušo laimi, tad šo laimes skūpstu viņa nevēlētos ne no viena cita kā no Fuhsinga. Viņai, nabadzītei, nebija ne jausmas no tam, ka Fuhsings veikalā cauras dienas skūpstās ar latviešu un leišu mužikiem un ka iekš tam vien pastāvēja visa viņa lielā vērtība priekš sava principāla. Ja viņa reiz šinī skatā būtu noskatījusies, tad diezin vai arī tad vēl būtu vēlējusies aizskart Fuhsinga lūpas.
Protams, ka viņa savas tieksmes nevienam neizrādīja tā kā Līshena ķēķī; vecā mamzele apraka savās novītušās krūtīs savu saldo un sāpinošo noslēpumu. Viņa jau pati ieskatīja, ka tur nekas nevar iznākt. Gan, protams, Fushings jau bija vācu cilvēks un par tādu izdevās, bet tik valoda, kā izturēšanās viņu šai mācītai mamzelei nodeva, ka tas nav īsts vācietis. Tur nekā nevarēja darīt! Jau šis vārds «Fuhsings» ar neparastu galotni vien it skaidri norādīja, no kurienes cēlies pats celms. Un tādēļ, ja viņa pati sevi pieķēra pie kādām slepenām domām, ka viņa un Fuhsings - - tā pati pie sevis satrūkās par tādu pārdrošu, nedabīgu iedomu...
Pašam Fuhsingam arī ne prātā nenāca, ka tas, tā sakot, ar visām kājām iekāpis Faustīnes sirdī, un, ja viņš to būtu zinājis, tad diezin vai būtu par to priecājies. Jā, - viņa labprāt gribēja ar viņu runāties, kad tas nāca un gāja pie «rātsera», bet savas cienības robežas viņa nekad nepārkāpa. Viņai bija izdevība savas simpātijas izrādīt citādi. Viņš tepat dzīvoja sētas mājā, kur Rābemanim bija kopējas istabas, kopējs ķēķis un galds priekš saimes. Vēl vecākos laikos gan tiklab pie amatniekiem, kā pie tirgotājiem zeļļi un komiji ēda kopā ar pašu principālu un viņa ģimeni. Mācekļiem jeb «buršiem» vajadzēja ierasties pie galda pēc tam, kad jau lielie paēduši. Vienkāršiem puišiem un meitām, ja tie vācu dzimuma, bija tiesība ēst kopā ar buršiem, kuri pēc nosacījumiem nekad un nekādā gadījumā nedrīkstēja būt nevācu dzimuma. Bet par smagu un nedzirdētu apvainojumu būtu ieskatīts tas, ja māceklim liktu ēst reizē pie viena galda ar latviešu puisi vai meitu. Šrāgas un nosacījumi prasīja, ka lai «nevāci» no «vāciem» tiktu stingri nošķirti.
Šis kopējais ķēķis un galds bija nodots kučiera Kreiļa sievas Grietas pārziņā. Un te nu iznāca tas škandāls, ka pēdējā bieži vien neievēroja priekšrakstus un savas nevīžības dēļ vai pat aiz stūrgalvības negribēja taisīt nekādu izšķirību starp buršiem un spīķera un bodes puišiem. Un, ja arī paši apvainotie par to nesūrojās, tad tomēr Faustīnei acis bija to redzēt, jo, kas attiecās uz šai saimes ķēķi, tad viņa bija kučiera sievas tiešā priekšniece. Viņa vispār bija Rābemaņa mājturības pārzinātāja, un tik istabas meitai, kā jumpravai vajadzēja priekš viņas trīcēt, izņemot kungu ķēkšu Līshenu, kura bija iekarojusi patstāvību savā departamentā un veco mamzeli ķēķī nepavisam necieta. Bet kučiera sievai vecā mamzele tādu vaļu neuzļāva, viņu pastāvīgi bikstīja un urdīja un it sevišķi uz to lūkojās, ka tikai Fuhsingam būtu viss uz to labāko... Māte par savu bērnu nevar vairāk rūpēties, kā viņa rūpējās par Fuhsingu, par viņa gultu, par viņa veļu, par to, ka viņam tiktu arvien savs labāks kumoss. Un, tā kā viņai pie tam piemita vēl tāda neteicama īpašība pārāk knapināties un taupīt, tad, kas viņam notika vairāk, citiem no tā paša knapā vēl tika atrauts.
Un tad, viņu satiekot, viņa laimīga arvien apjautājās, kā viņš ar savu staciju mierā... Bet pateicīgu vārdu viņa no tā vēl nebija dzirdējusi.
Te jau viņš arī pats nāca, laikam pie cienīgā kunga. Tas bija ceturtās dienas rītā agri (pēc kungu sajēguma) pēc notikušā. Faustīne pati piesteidzās viņu ielaist, kā jau arvien, jo te viņai bija patīkama izdevība ar viņu parunāties. Valodas starp viņiem, kā arī starp pašiem kungiem, pats par sevi saprotams, notika vācu valodā.
«Labrīt, mamzel Švīhelbein!» viņš ienācis apsveicinājās. «Vai rātseris jau augšā?»
«Jau sen, Fuhsing kungs!» Faustīne atbildēja. «Rābemaņa kungs ir ļoti darbīgs... Vakar viņš tik vēlu pārbrauca, bet šorīt jau pats pirmais augšām... Rēķina, kalkulē, sastāda plānus...»
«Pieteicat mani!» Fuhsings pārtrauca. «Man jārunā veikala darīšanās...»
«Jāā?!» Faustīne draudzīgi iesaucās. ««Jūs arī esat ļoti darbīgs, Fuhsing kungs... Rātseris izteicies; ka jūs esat viņa labā roka...»
Fulmings līksms nodrebēja. Pret atzīšanu veikala lietās viņš bija ļoti jūtīgs, ko, ievērojot viņa vienaldzību pret Faustīni, nemaz nevarētu domāt. «Zināms,» viņš apzinīgi sacīja, «otra cilvēka jau viņam tāda nav, kas tā varētu visu izpildīt kā es. Preces iepirkšanu, brāķi, ekspedēšanu, kasi... Kā un kur vien vajadzīgs... Tātad jūs zināt, ka rātseris par mani labi izteicies?»
«Bet nu vislielākā mērā!» Faustīne apgalvoja. «A propos, kā tad jūs no savas puses? Kā jūs esiet mierā ar savu staciju?... Es domāju galdu un gultu...»
«Nu, ko tur teikt, jaā,» viņš vienaldzīgi paraustīja kamiešus. «Ir tā, kā kuru reizi...»
Mamzele pietvīka. Tad tik vien viņam bija ko teikt... Viņa biezā āda no vispārējas apkopšanas tātad vēl nemaz nejuta, cik mīkstas viņas rokas... «Rupjš klucis,» viņa pie sevis sirdījās. Bet viņam to neizrādīja un turpināja tikpat laipni: «Vai tā sieva arī diezgan labi izvāra?»
«Izvārīts ir diezgan labi, bet dažreiz pats tas vārāmais ir ļoti vārgs!» Fuhsings attrauca. «Nereti pats vilks tur var zināt, vai tā ir zupa vai kas tas ir... Citreiz, kad esam mazāk pie galda, ēdiens ir diezgan labs... Arī par veļu man nav ko iebilst... Palags arvien tīrs, spilvenu pārvelkamais. Bet tie jaunie cilvēki skumdē, ka viņiem veļa par daudz savazāta. Tie taisās sūdzēt rātserim ir par ēdienu, ir par veļu...»
Faustīne jutās ķerta... Skaņi un vēlīgi viņa ieklepojās. «Tie bauerjunges to iedrošinās!... Ielien svešā ādā, sagroza vārdus, izliekas lieli vācieši, bet kužas vien ir... Priekš viņiem viss tas vēl daudz par labu. Vai tie ko labāku redzējuši?! Joki vien...»
«Te nav runa par bauerjungiem... Mēs visi esam vāc' cilvēki!» Fuhsings asi attrauca. Arī viņš jutās aizskarts pie savas šķiras goda. «Ja man būtu jāēd un jāložē kopā ar bauerjungiem, es nevienas dienas pie Rābemaņa ilgāk nedzīvotu... Bet kā jūs apejaties ar vāc' cilvēkiem?!... Pēc veciem Rīgas nosacījumiem saimei pat lasi nedrīkst dot vairāk kā četras reizes nedēļā, bet jūs mums dodat siļķi ne tikai četrreiz nedēļā, bet divreiz dienā. Siļķe, siļķe, arvien tik siļķe, veca šmalce, saglumējis speķis... Tīra cikoriņu kafeja ar vakardienas rundstiķiem!... Par ko jūs mūs īsti turiet?! Tīrais kauns priekš Rābemaņa firmas... Kauns, es saku...»
«Bet Fuhsing kungs!» Faustīne viņu nesaprazdama uzlūkoja. «Vai tad jūs par sevim arī to varat sacīt?!...»
«Par sevim vai kā, bet vāc' cilvēkam vajag to, kas viņam pienākas,» viņš cieti noteica. «Mēs neesam nekādi bauerjunges, to lieciet vērā!... Lūdzu mani pieteikt kungam!...»
Kad viņa vēl vilcinājās un gribēja vēl ko izskaidroties, viņš pats pieklauvēja un iegāja pie «rātsera».
«Ā, Fuhsings, labrīt, labrīt!» rātseris viņu saņēma, pacēlis acis no saviem rēķiniem. «Nu, jūs šodien beramo lādēsat. Vai zirgus esat pietiekoši apstellējuši?»
«Labrīt, Rābemaņa kungs!» komijs pietika pie atbildes. «Ir kādu trīsdesmit gabalu no Kazaka, Barta un mūs pašu....»
«Nu, vai pietiks? Stīmers guļ pie pils, jāpieved no Tilta gala un arī no Bujāniem... Jā, redzat, Fuhsing, agrāk mēs ar saviem zēģelniekiem varējām dzīvot aprausušies, lādējām tos nedēļām. Bet stīmeris negrib gaidīt ne trīs dienas... Guļamnaudu prasa 400 rubļu dienā... Jā, jā, nav vairs mūsu vecie labie laiki... Tagad arī mums, rīdziniekiem, pienācis suta un elektrības gadu simtenis. Tādēļ ar preces piedošanu pastarājaties, lai kapteinis neceļ pret mums protestu.»
«Nav tik bailīgi!» Fuhsings attrauca. «Neesam jau vieni, citās lūkās ber citas firmas... Vai tad nu pirmā reize!»
«Jā, jā, Fuhsing, jūs jau to lietu izvadīsat kārtībā... Ko es jums gribēju sacīt?... Jaā... Uzpīpojat cigāru, Fuhsing!...»
Komijs nelikās divreiz sacīties. Viņš zināja, ka tad principālam labs prāts vai arī tas viņam uztic kādu intīmu lietu.
Arī rātseris vienu uzpīpoja. «Fuhsing, jūs atceraties, es jūs vakar lūdzu pieiet pie Švarcenava Klostera pagrabā...»
«Ahā, dēļ tā jaunā cilvēka, ko jūs tur ieteikuši vietā,» komijs pasteidzās atbildēt.
«Jā, itin pareizi, jaunā cilvēka, kuru man kāds draugs iz Dobeles apkārtnes, kāds barons, kad pie viņa biju medībās, ieteica un lūdza, lai viņam pagādājot kādu vietu -»
«Švarcenavs ar viņu pilnīgi mierā, esot apķērīgs un mudīgs zēns,» Fuhsings viņu pārtrauca. «Ar to valodu gan tā pagrūti ejot... Kļūdījoties arī šur tur, kā jau nu iesācējs, bet citādi visādi acīgs un vērīgs puika...»
«Nu redzat, tātad itin lietojams cilvēks!» rātseris ar manāmu prieku sacīja, «Un gluži bez kļūdu - nuja, neviens jau kā meistars nenokrīt no debesīm. Kā kādreiz var dabūt itin derīgus cilvēkus... Mums jau arī tādu vajadzētu, darba pienāk arvien vairāk klāt...»
«Ja mums veikala apgrozījumi tā arvien iet plašumā kā tagad, tad mums ļoti daudz cilvēku no jauna būs vajadzīgs,» Fuhsings paskaidroja. «Bet katru govujāni mēs arī nevaram lietot... Pie mums vajag lietu prast, vajag mācīties...»
«Jā, jā, kā jau teicu, mācīties,» rātseris piebalsoja. «Ne viens kā meistars nenokrīt no debesīm... Hm, hm - -»
Viņš gluži pret savu paradumu sāka domāt un prātot un aizmirsa pavisam, ka te klāt Fuhsings, kurš nevar kavēties vairs nevienu minūti. «Vai rātserim vēl kas sakāms?» pēdējais beidzot atgādināja.
«Ak tā, Fuhsing, nē, vairāk nekas!» Rābemanis ātri attrauca. «Centīšos pirms biržas ierasties kantorī, bet, ja neesmu, nu - jūs jau zināt...»
«Labi, izdarīsim... Uz redzēšanos!» Fuhsings izsteidzās pa durvīm, atstādams rātseri prātojam un pārdomājam savus plānus...
Faustīne, it kā būtu uzglūnējusi, stājās atkal komijam ceļā. «Fuhsing kungs, vai jūs par to sūdzējāt Rābemaņa kungam?» viņa to piepeši pārsteidza.
Viņš nospļāvās un īgni viņu uzlūkoja, it kā gribēdams sacīt: «Ko tā te pinas pa kājām...» «Citā reizē, citā reizē!» tas skarbi iesaucās. «Tagad nav vaļas, mamzel!»
Aizskarta Švīhelbein mamzele noskatījās viņam pakaļ. «Varētu gan viņš ieņemties vairāk pieklājības pret dāmam!» viņa nodomāja. «Ko nu no mužika izdabūsi? Bauer bleibt Bauer, kannst ihm kochen süß oder sauer!» (Zemnieks paliek zemnieks, var viņam vārīt saldu vai skābu.)
Viņai ļoti gribējās uz kā izlaist savu īdzību un tā savu sirdi atvieglot. Laika viņai bija, jo viņas audzēknis Kuniberts vēl nebija modināts. Viņa tādēļ devās uz ķēķi «pacankoties» drusciņ ar Līshenu.
Pēdējo viņa visvairāk kaitināja ar to, ka runāja ar viņu lauzītā latviešu valodā, līdz ar to neieskatīdama viņu par tādu, kas ir vāciete un saprot pa vāciski. Līshenai tas bija sāpīgs dūriens sirdī. Šo izaicinājumu viņa tomēr likās neievērojam un atbildēja, cik jau nu prata pa vāciski.
«Līshen!» Faustīne, ķēķa durvīs iespriedusies, uzsāka. «To putning, kur agar no rīt uzceļ, agar to knābing slauk! Rātsherr visu rīt ir pie darb... Vait priekš ving ir gatav vien silt gābelfrīštik?...»
«Weis nikt!» Līshena atcirta. «Herr Rahtsherr abert nicht geleutet...»
«Aber jums tok vajag turet in Bereitschaft!» Faustīne pamācīja. «Kad ving zvan, tad ir jādod uz gald...»
«Werde gleich machen bifštik in Zitronen sause,» Līshena sacīja.
Ļauns prieks pamirdzēja aiz mamzeles raga brillēm. «Soose, to sak par vācisk... Līshen, jūs dikt švach par vācisk runēt... Ach, lot mizerabel!...»
«Das ist mein Sake,» Līshena strupi atcirta, nevēlēdamās šo jautājumu tuvāk aizkustināt.
Bet Faustīne neatlaidās. «Kas jau to īste vācet nav no dzimšen,» viņa skaidroja, «tas to vāc izrunašan un gramatik grūt var izmācīt... Unteutsche erlernen das deutsche nie...»
Līshenai jau bija mēles galā: «Nu, es runāju gan daudz labāk pa vāciski nekā jūs pa latviski.» Bet to sacīt nebūtu bijis gudri, jo tā būtu atzīšanās, ka viņa patiešām īsta rupja latviete. Viņa noprata it labi, uz ko mamzele izgāja. Tomēr arī viņas interesē bija nesaprast latviski un ar to pierādīt, ka viņa ir kas vairāk...
Faustīnes jaunkundzi viņa atkal varēja kaitināt caur to, ka viņa no savas puses lauzīja latviešu valodu vēl nežēlīgāk par to, itin kā viņa savā mūžā nekad nebūtu i pratusi latviski.
Kad Faustīne viņai vēl ko gribēja skaidrot par vācu valodas dabu un likumiem, viņa tai asi atcirta: «Vai't jums ar man ir kas geschäftlich? Aber tad āter... Man lot maz laik...»
Faustīne nobāla un piesārta... Šī persona uzdrošinājās runāt ar viņu tādā tonī. «Fuhsing sūdzas pie rātsherr, ka špeiz nav riktig izvārīt -»
«Nav man darišen!» Līshena atcirta. «Priekš Fuhsing špeiz tiek vārīt pēc jūs recept...»
«Līshen, tā jūs nerunē, es jums verbiete!» mamzele it kā odzes dzelta iesaucās. «Jums vajag lūkot pakaļ to kučer sēv, ka viņ to labāk izdar...»
«Mamzel Švīhelbein, tā jūs nerunē, es jums ar verbiete!» Līshena deva viņai atpakaļ. «Es ir verantwortlig tikai par to, kas notiek iekš man ķēķ, par cit neko! Tikai še es vār, kamēr es dien pie Rābeman... Ka es vairs nedien, lait nāk un vār cit...»
Faustīne saprata it labi, uz ko tas bija mērķēts, - uz viņas nesekmēm vārīšanas mākslā. Kur Faustīne vien savu roku piedūra, tur vislabākais materiāls viņai zem rokām pārvērtās par lacekli... Tā bija viņas vārīgā vieta. Savā mūžā viņa vēl neko gardu nebija pagatavojusi. Šīs labas īpašības viņai trūka, citādi viņa būtu bijusi pati pilnība. «Ne tik vēn kā uz vārišen, jums arī citād ķēķ būs tur ēt iekš ordnung,» viņa valdīdamās sacīja. «Viss, kas uz higieniš... Hinsicht, ka kupfertrauk būt blank pucēt...»
«Gar man kupfertrauk jūs degun nav nekād daļ!» Līshena atcirta. «Uzrādat man to mazāko unordnung, parādat man to!...»
Mamzele blenza, ka viņas acis vai urbās cauri raga brillēm, gribēdama ko sliktu ieraudzīt. «Ir tokš!» viņa beidzot gavilēdama iesaucās. «Redz't šito zaļ flek!»
«Vai zin't, mamzel Faustīne, - jums varbūt to ac ir zaļ, ne man kupfertrauk!» Līshena pikti atšņāca. «Nebāz' jūs sav degun, kur jums nevajag... Jums citād viņš nolūzīs... Es te esmu verantwortlig, es!» viņa sita pie krūtīm. «Ja es te vairs nebūš, tad lai nāk cit, vār un rīkojas!... Mamzel Švīhelbein, lūdzu nekavējat man...»
Viņa rādīja uz durvīm, un Faustīne zināja, ka viņai jāatkāpjas. Šādi strīdi jau starp viņām nenotika pirmo reizi, bet izdarīt tur nekā nevarēja. Tikpat kā citkārt Frine, apzinādamās savu skaistumu, nostājās priekš saviem tiesnešiem, tāpat tagad Līshena, apzinādamās savu vārīšanas mākslu, nostājās priekš saviem kungiem. «Lai nāk cita un rīkojas labāk!» tas bija sauciens, kas it visu namu nobiedēja, un tika darīts viss, lai Līshena paliktu atkal atpakaļ. Un tādēļ viņa vēl tikai no cienīgās atļāva sev ko teikt, bet ne zem kādiem apstākļiem no kaut kura cita.
«So eine Person!» Faustīne, iedama projām, norūca, kas no viņas puses bija domāts kā neizsakāms apvainojums. Līshena viņai nepalika parādā un pie sevis norūca: «Vecs spoks!...»
Pagāja labs brīdis, kamēr Faustīne atkal pilnīgi atdabūja savu gara līdzsvaru. Viņai bija savi pulveri, ko tā tādās reizēs ieņēma, un tie ļoti labi noslāpēja errastības. Tad viņa izstaigāja pa visām svabadām istabām, pārlaida skatienu pār rokoko stila mēbelēm, pie kam istabas meita pie uzkopšanas dabūja dzirdēt dažu labu pamācību. Un, tā kā te nebija nekādu pretrunu, bet tā noklausījās uz viņu ar to vislielāko cienību, tas darīja Faustīnei ļoti labi, tā ka beidzot galīgi apmierināta tā varēja doties pie Kuniberta, kurš bija jau apģērbts un uz viņu gaidīja.
Ar glītu un labi iemācītu «kratzfüßchen'u» tas sagaidīja savu skolotāju. Priekš saviem gadiem Kuniberts bija diezgan prāvu augumu, brūnām acīm un matiem, kas pakausī nokarājās pār pleciem, bet priekšā nocirpti īsi. Melna samta blūze ar ādas jostu pa vidu un lielu, baltu, robotu krāgu pār kamiešiem atgādināja rātskunga kostīmu no septiņpadsmitā gadu simteņa. Glīts puisēniņš, paklausīgs un rātns, taisīja savus «kratzfüßchen'us » tiklab priekš augstiem, kā zemiem, tāpat kā pret sava tēva viesiem, kā kučieri Kreili, ko Faustīne viņu nevarēja atradināt. Lūk, mazais Kuniberts bija pārāk konsekvents un neizprata vēl tik tuvu tās starpības starp tiem augstiem un zemiem, starp vāciem un nevāciem. Bet nu katru dienu tas viņam tapa skaidrots.
Pirms viņam bija jāiztur pārbaudījums par vakar uzdoto uzdevumu, tikai tad viņš drīkstēja redzēties ar papu un mammu un nodot viņiem savu «labrītu».
Eksāmens šoreiz pastāvēja no lasīšanas atmēģinājuma; Kunibertam vajadzēja tekoši nolasīt vakar uzdotos pantus. Faustīne lasāmos tekstus mēdza izraudzīt tādus, kas varēja modināt īsta baltu patriota jūtas. Kuniberts lasīja skaņā balsī, rūpīgi uzmanīdams, ka tikai nepāršaujas:

«Das Land den Teutschen geben ist
Vor viele hundert Jahren.» utt.

Tā bija, dieva dziesma, kas agrāk tikusi dziedāta vācu baznīcā un izteica, ka pats dievs vāciešiem devis Baltiju, kā agrāk jūdiem apsolīto zemi. Tikai, diemžēl, vieni, kā otri nav bijuši bez savu grēku... Arī baltvāci dzīvojuši pārāk daudz priekos un līksmībā, nav izpildījuši savus pienākumus pret zemi, kas tiem no paša dieva uzticēta. Mamzele mazajam Kunibertam to visu apskaidroja. Vāciešiem nekad un nekādā gadījumā nebūs atsacīties no savām pirmdzimtām tiesībām par lēcu virumu. «Was du von deinen Vätern geerbt, erwirb es, um es zu behalten...» (Ko no saviem tēviem esi mantojis, to iegūsti, lai to varētu paturēt.) Baltijas vācietim vajag būt tikumiskam, dievbijīgam, lojālam, bet tomēr aizstāvēt savas intereses. Viņam nebūs aizmirst arī savus latviešu kalpus un dienestniekus, gādāt par to, ka tiem būtu maize, viņu stāvoklim piemērota. Jo viņš ir prāta būtne, kam šī zeme uzticēta ar visiem iedzimtiem... «Vai tu saproti, mans mazais draugs?» viņa beidzot noprasīja.
«Jā!» Kuniberts rātni atbildēja, jo viņš nedrīkstēja nesaprast.
«Nu, tad iesim pie papa uz labrītu!» Faustīne noglaudīja viņa vaigu. «Allons, mon bijou!» (Iesim, mans dārgums!)
«O, mans dēls!» Rābemanis joviāli sauca pretim, kad Kuniberts cienīgā attālumā taisīja «kracfūsi» un sacīja: «Labrīt, papa!...» - «Nāc šurp, mans zēn, nāc šurp,» viņš to noskūpstīja un sirsnīgi kratīja pretim sniegto roku. «Tu arī jau augšā...»
«Esam jau savu lekciju uzteikuši, tātad jau strādājuši!» Faustīne, kā jau paradusi, sacīja pilnu muti un krūti, kamēr Kuniberts ar cienību un taktu saņēma sava tēva glāstus, pieglauzdamies pie viņa ceļa. Bet ne atkal pārāk elementāri, nepārkūsādams aiz prieka un ķepurodamies, kā tas daždien pie bērniem parasts.
«Jā, jā, jūsu cītība ir atzīstama, mamzel Švīhelbein!» Rābemanis sacīja. «Bet lūkojat attīstīt manam puikam vairāk dzīvības, vairāk elementāras straujības... Es domāju, ka viņam tā jau iedzimta, bet jūs, man šķiet, viņu pārāk novīlējat, iespiežat viņu pārāk konvencionālās formās...»
«Rābeman kungs!» viņa to pārmetoši uzlūkoja. «Es taču domāju, ka man nav jāskolo kāds amatnieka vai sīkpilsoņa tips?... Kunibertam būs reiz jāstaigā tēva pēdās...»
«Itin pareizi!» Rābemanis attrauca. «Bet tirgotājam taisni vajag būt dzīvam. Še klusas un atturīgas dabas neder...»
«Es te paturu acīs to apstākli, ka lai Kuniberts dienās būtu cienīgs reprezentants savai tēvu pilsētai!» Faustīne svinīgi sacīja. «Tas pašiem pirmiem un labākiem, par kuru vācu dzimumu ne drusciņ nav jāšaubās, tiek uzlikts par svētu pienākumu. Kādēļ ļaudis jūs tagad dēvē par «rātsherru», Rābemaņa kungs? Tautas balss ir dieva balss! Katru brīdi jums jābūt gatavam, ka varat šo pienākumu uzņemties. Un tāpat arī kā īstam patriotam jābūt uz to gatavam dienās Kunibertam!»
Rābemanis paraustīja kamiešus. «Blakus lieta! Ir liels jautājums, vai pēc desmit gadiem mums vēl maz būs tāda rāte? Jūs taču redziet, ka mēs dzīvojam reformu laikmetā. Viss tiek pārvērtēts... Visa vecā vietā stājas jauns...»
Faustīne viņu sodoši uzlūkoja. «Īsts baltu patriots tā nedrīkst domāt. Īstam baltam vajag būt nomodā, lai tiktu uzturēta kontinuitāte, lai zemes iekārtai paliktu viņas īpatnības un savādības, kuras līdz šim izrādījušās par noderīgām. Un, ja arī notiktu tas, ka pati iestāde mainītu savu ārējo formu, rātes vietā stātos pēc nosaukuma kāda cita iestāde, tad taču viņas kodolam vajag palikt tam pašam. Viņas sastāvā vajag ieiet tik pārliecinātiem, īstiem baltu vīriem... Par to baltu patriotiem ir jābūt nemodā!... Un mums, sievām... Mūsu pienākums ir audzināšanu nostādīt tā, ka lai jaunā paaudze būtu mobilizēta uzturēt kontinuitāti tālāk... Atļaujos aizrādīt, Rābemaņa kungs,» un to viņa sacīja ar sevišķu uzsvaru, «savus audzināšanas principus esmu jo pamatīgi pārrunājusi ar cienīgo kundzi un jūtos pagodināta, ka viņa man piekrīt it visos sīkumos...»
«Nu jā, labi, var jau būt, bet es domāju -» Rābemanis gribēja vēl ko teikt, bet apklusa. Ja jau mamzele atsaucas uz šo i n s t a n c i, tad viņš redzēja, ka tiepšanās ir velta, jo «sieva» no savas kontinuitātes neatkāpsies ne par collu. Viņš tādēļ mēģināja aizvirzīt valodu uz citām lietām.
«Nu, kā vispār ar manu Kunibertu esat mierā?... Vai viņš labi mācās, uzmana?...»
«Viņa čaklums pie mācībām man ir jāmin ar uzslavu,» Faustīne pasteidzās atbildēt. «Bet pie uzvešanās un vērības ir ko piezīmēt... Viņam it kā būtu iedzimts, - tīri brīnums, ievērojot taču, ka vecāki īsti baltu patricieši, viņš nevar iemanīties tās starpības starp dažādiem ļaužu slāņiem. Viņš visiem taisa «honeurus» vienādi, tik jums, kā man un prastiem latviešu cilvēkiem...»
«Džentlmens!?» Rābemanis smaidīdams piebilda.
«Viņa džentlmenisms iet par tālu,» Faustīne turpināja. «Pat ar Kreiļa dzimtu viņš nostājas uz vienādas pakāpes. Pret kučieri un viņa sievu tas vienmēr tik dziļi paklanās kā pret kādiem grandiem un ar viņa dēlēnu, man gluži nesimpātisku radījumu, kura gaišie linu mati savēlušies lēkšķainās sprogās kā jēram, - tam tiecība rotaļāties kā ar sevis līdzīgu. Cik viegli viņš pie tam var dabūt izsitumus un kustoņus. Man pastāvīgi viņam jāatgādina šī kļūda, un es negalvoju, ka, bez uzraudzības atstāts, Kuniberts nebūs atkal sastopams šī bauerjunges sabiedrībā...»
Tirgotājs, pieri saraucis, domīgi nolūkojās. «Es, kā ziniet, tādās lietās esmu liberāls... Pirmkārt, mēs taču dzīvē nekur nevaram izsargāties no pieskaršanās mazākiem ļautiņiem... Bez tam, man šķiet, Kreiļi ir diezgan tīrīgi ļaudis... Otrām kārtām, Kuniberts, ar šādu biedru satiekoties, manto to, kas viņam vēlāk var ļoti noderēt, proti, viņš iemācās latviešu valodu...»
Mamzele nicinoši noraustīja kamiešus. «Ko viņam šī bauru valoda var līdzēt?! Tanī taču nekādas dziļākas domas nav iespējams izsacīt... Bet jūs ļoti maldāties, ka arī to viņš varētu mācīties... Tas puika pats neprot latviski!...»
« Ko jūs sakiet?!» Rābemanis viņu neticīgi uzlūkoja.
«Bet neviena vārda!» Faustīne turpināja. «Mūsu Kuniberts no Līshenes, - kaut arī tā citādi gluži neciešama persona, - ir iemanījies daudz vairāk. Smieklīgi patiešām!... Kādēļ viņi savu puiku nodevuši vācu skolā? Es domāju, zirgi taču it labi saprot pa latviski. Priekš sarunāšanās ar tiem šī valoda tiešām noderīga. Es viņam jautāju pa latviski, kā viņu sauc, viņš iepleš muti! Kuniberts mums nāca par tulku, un viņš man tad atbildēja pa vāciski: «Edelberts!...» Nu, ko jūs domājat, - «Edelberts!»... Es tad tai mātei sacīju: «Vai tad jūs savu puiku nevarējāt krustīt par Pēterī vai Miķeli, kā pienākas, ko jūs ākstāties?... Ja jūs savu bērnu saucat par Edelbertu, kā tad kungiem savus būs saukt?!»»
«Ha-ha-ha!» Rābemanis iesmējās, uzķerdams lietu no jautrās puses.
«Es saku: brauks viņš par kučieri, kungs uzsauks: «Ē, Edelbert, panāc šurp!...» Vai jums pašiem nemetas kauns to iedomājoties?!... Un ziniet, šī persona man atcērt: «Lika drusku pagaidīt, ka mans Edelberts jums brauks par kučieri! Par ko tad viņam vācu mēle? Un, kad jūs redzētu, kādas bildes viņš taisa... No viņa iznāks kunstmāleris!...» - «Bet, mīļā sieviņ,» es saku, «Viņš taču ir dzimis latvietis!...» - «Kas tad, ja viņš dzimis latvietis?» tā atbild. «Vai tādēļ viņš nevar būt vācu jaunskungs?... Āre, mūsu cienīgā, - tāda pat pastalu francūzis kā es... Muižas modernieka meita... Kopā augām... Bet tagad viņa ir lielmāte...»»
«Jā, jā, šī sieva ar savu pārāk lielo vaļsirdību sacēlusi pie mums lielus sarežģījumus,» Rābemanis ieminējās. Un, kad Faustīne viņu uz tam svešādi uzlūkoja, tas pasteidzās piebilst: «Un pie visa tā nav ne vārdiņa patiesības...»
«Protams, ka ne!» Faustīne apmierināta piebilda. «Un tādēļ cienīgai kundzei jādabū gandarījums. Pie rata ar viņiem!... Jūs dabūsat citus ļaudis!... Cik tādi kužas viltīgi: Edelberts... Kunstmāleris... Un, ja nu viņš vēl runā vāciski, kas tad lai vēlāk pasaka, ka viņš tikai bauris?!... Neviens to nevar pateikt... Tāpēc tad arī dzimtas vācu aprindas pastāvīgi apdraudētas no šādiem iebrucējiem un parvēnijiem, kas tad tajās vēl vēlāk uzmetas par vidutājiem, samaitā vecos tikumus un uzskatus... Nē, katram jāpaliek savā kārtā, kādā tas dzimis... Tas ir taisnības prasījums, un tādēļ vajadzētu likuma, kas šo taisnības prasījumu apsargā...»
Rābemanis bija savilcis pieri dziļās grumbās un it kā aizskarts iesaucās: «Tātad, pēc jūsu domām, dzimis latvietis būtu sodāms, ja tas dzīvē top par vācieti!... Nē, mana mīļā! Tāda likuma mēs mūsu dienās vairs nevaram dabūt...»
«Atļaujat man aizrādīt,» Faustīne pastāvēja, «es par šo jautājumu esmu izrunājusies ar Rābeman kundzi... Viņa piekrīt šādam likumam it visos sīkumos - - » - «Labi jau, labi!» Rābemanis viņu steidzīgi pārtrauca. «Bet nu atvainojat, man drīz jāsteidzas uz biržu!... Vai manas brokastis gatavas? Pirms tomēr vēl gribētu drusku parunāt ar Hildegardis... Vai jūs varbūt palūkotos - - Nē, nē, es pats... Pārliecināšos pats!... Lūdzu, neuzkavējaties... Turpinat savu atzīstamo audzināšanas darbu, tikai mazliet liberālākā garā... Mana uzticība jums ir... Un tu, mans zēn,» viņš glaudīja Kuniberta galvu, «audz tu man brašs un liels!... Liels... Liels...»
Ar to Faustīne bija atlaista. Kuniberts vēl pataisīja savu iemācīto paklaņu, tad viņi abi aizgāja. Rābemanis it kā uztraukts soļoja pa kabinetu šurp un turp un brauca ar roku caur matiem un bārzdu. Jā, ar Hildegardis viņam vajadzēja runāt, ar savu sievu... Bija pats pēdējais brīdis ar viņu izlīgt...
Kā zaglis viņš izlīda pa durvīm, izgāja salonam tik klusi cauri, ka nesadzirdēja ne soļu, un beidzot lēni pieklauvēja pie cienīgās buduāra, pusbalsī saukdams: «Hildegardis!»
Trīs dienas viņš bija velti saucis šo vārdu... Nesagaidījis nekādas atbildes, aizgājis pie saviem ikdienas darbiem, ar viņu neredzējies... Šoreiz viņš sadzirdēja aiz durvīm tikpat maigi un saldi pusbalsī: «Georg!...»
Tātad šoreiz viņam uzsmaidīja cienīgās žēlastība... Viņš drīkstēja ieiet.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Aiz nolaistiem loga priekškariem zilgans krēslums, pilns saldas vijolīšu un odekolonjas smaržas. Tā plūst tur no samērcētā un vairāk kārtām saņemtā baltā plīvura, kas kundzei pie vaiga. Puķainā rīta uzvalkā viņa atgūlusies uz atzveltnes un cieš savas sāpes...
Rābemanis piesēdās pie viņas uz vēl brīvās maliņas un saķēra viņas mīksto roku, kuru viņa tam labprātīgi sniedza uz skūpstu. «Kā tev iet, mana mīļā?...»
Saldsmaržas krēslumā šie vārdi atskanēja vēl jo siltāk un mīkstāk... Viņas siltā roka, kuru viņš turēja savējā, iedrebējās... «Nu drusciņ mitējies,» viņa pasmaidīja. ««Tu zini, ka nervozas galvassāpes mani arvien moca, kad aizskartas manas estētiskās jūtas vai man bijušas kādas nepatikšanas...»
«Mana nabaga cietēja,» viņš skūpstīja viņas pirkstus. «Vienīgais līdzeklis pret to, ja ir vienaldzīgāks un neņem visu tik ļoti pie sirds. Visas šīs dienas esmu bijis par tevi nopietnās rūpēs...»
«Labais Georg!» viņa dvesa. «Tad patiešām tu tik ļoti interesējies par mani, domāji tikai par mani?...»
Viņa to izteica tādā tonī, ka Rābemanim bija grūti izprast, vai viņa domā nopietni vai arī aiz šiem vārdiem slēpjas smalki aizsegta ironija. Apjucis viņš to uzlūkoja. «Mīļais bērns, kas tas par jautājumu? Vai tev var būt mazāko šaubu, ka tu man esi mīļa un dārga?»
Viņa to kādu laiku mēmi uzlūkoja, tad rūgti iesmējās. «Ja nu tas viss iziet placī... Tieku nostādīta par nevācieti, kas iespiedusies vācu aprindās... Morāliski iznīcināta... Padarīta neiespējama... Oh, oh, manām draudzenēm nu būs tagad vieta!... Un pie tam es rauju arī tevi līdzi bezdibenī, jo visa tā blamāža jau krīt arī uz tevi, mans mīļais...»
Viņa apsedza vaigu, turēdama rokās mutautiņu.
«Ak tu, mana sirsniņ, par ko viņa bēdājas!» Rābemanis jautri iesaucās. «Par visām lietām, - es tur neticu ne vārda!... Mans dievs un tēvs!... Pats gudrākais cilvēks jau var maldīties, kur nu vēl muļķa vienkārša sieviņa... Viņai varbūt tā liekas, bet tā nav... Un, kas attiecas uz to puiku -»
«Tas puika vienkārši uzsūtīts, lai mūs šikanētu, lai vilktu visu šo lietu plašumā... Jā, jā...»
«Tu domā?!... Bet, ko tā sieva saka, tur es neticu ne vārda...»
«Tu, jā, - tu netici!» cienīgā piecēlās sēdus. «Bet mūsu vadošās aprindas? Ja viņas to lietu sāk tuvāk iztirzāt?!... Georg, vai esi apdomājis, kādas tur var celties sekas...»
«Nu, nu, neskatīsimies jau tik tumši,» viņš attrauca. «Nedarīs nekā... Sargāsies rakņāties!... Ja gribi stingri izmeklēt, kurš vācietis no dzimumu dzimumiem - deviņas desmitās daļas no mūsu smalkās sabiedrības kļūtu neiespējamas... Šinī ziņā mēs visi esam kaunīgi grēcinieki un labprāt viens otra grēkus piedodam...»
«Bet, ja pret kādu saceļas šis lielais grēcinieku bars, tad tas ir pazudis, mans mīļais Georg. Ir uzstādīti stingri atklātības likumi par to, kas pienācīgi un nepienācīgi... Tie mums ir jācienī...»
«Pilnīgi pareizi! Atklātības balsi mūs pilnīgi var iznīcināt, it sevišķi šinī pilsētā ar šauro iesmupilsonisko atmosfēru... Mums jārēķinās, ka tiekam ar šiem atklātības balsiem galā. Bet otra lieta, ko mēs paši par sevi domājam un kā iztiekam ar savu sirdsapziņu. Un te nu katrs ķer ciet savu laimi, kur viņš to dabū, neskatoties uzstādītās «pieklājības» normas...»
It kā sabijusies par viņa pārdrošo valodu, viņa to nesaprazdama uzlūkoja. «O nē, mans draugs! Ar savu subjektīvo spriedumu mēs nedrīkstam atkāpties no vispārības uzstādītām normām. Viņas ir tas tikumiskais pamats, kas satura visu mūsu sabiedrību... Viņas mums jārespektē...»
Rābemanis sērīgi pasmaidīja. «Es daudz ko savā mūžā esmu darījis, kas pēc šīm uzstādītām normām nav nedz pienācīgi, nedz tikumīgi, bet pie sevis to neesmu ieskatījis par kādu grēku... Taisni otrādi, - grēks būtu bijis, ja es to nebūtu darījis. Piemēram, tu, mana laime, tu, mīļā sirds - - - Kā tad būtu bijis, ja es būtu respektējis šīs atklātības normas: «Nē, to nevar, tā nedrīkst!» Es tevi ieguvu, kad biji vēl cita vīra laulāta sieva, kaut arī slima un nedziedējama vīra... Vai atceries mūsu pirmos laimes brīžus Vīsbādenē? Vai atminies...»
Laimīga viņa pieglauda savu galvu pie viņa krūtīm. «Jā, jā... To neaizmirst... To nekad neaizmirst...»
«Kas mani pirmo reizi ar tevi iepazīstināja, bija tavs nelaiķis vīrs Žorels,» Rābemanis turpināja. «Ir brīnišķi un neizprotami, ka cilvēks uz cilvēku var darīt tādu iespaidu kā tu toreiz uz mani. Mana sirds iededzās uz tevi pirmā acumirklī... Tu biji tik kautra un atturīga... Cīnījies ar parastām normām. Nekad tu nebūtu kļuvusi mana, ja es, tāpat kā tu - - Bet es ņēmu savu laimi, un ar savu sirdsapziņu es tiku galā. Mēs nevarējām viens bez otra dzīvot, un citādi tas nevarēja būt...»
Saķērusi viņa roku, tā spieda to cieti pie savām krūtīm. «Georg,» viņa pēc ilgāka brīža klusuma dvesa, «es to nekad nenožēloju!... Ja es tiktu nostādīta atpakaļ tanī stāvoklī un man būtu jāiesāk atkal viss no gala, es tomēr citādi nevarētu... Lai rāda uz mani ar pirkstiem, lai sauc mani par laulības pārkāpēju!... Es būtu tā atkal no jauna, ja tu man nāktu ceļā, tu... Jā, tu...»
Un, aizkustināta līdz asarām, viņa šņukstēja, glaudīja un paijāja viņa roku...
«Redzi!» viņš silti tai piebalsoja. «Redzi!... Ja tu nu būtu jautājusi, vai tas ir pienācīgi un cik tas pieklājīgi... Vai arī metusies priekš šīm aprindām pīšļos un lūgusies piedošanu? Ja viņas zinātu, ka Kuniberts nav dzimis laulības gultā, viņas tevi nolādētu... Tu būtu netikumiska, nekrietna un diezin kas vēl ne...»
«Nē, nav!» viņa sacirtās. «Dievs ir mans liecinieks, ka tur nekā nebija zema un nešķīsta... Nekad savu roku neesmu pacēlusi pret sabiedrisko tikumību, - tai būs pastāvēt, un vienīgi uz viņas pamatiem mums būs savus namus celt, - dziļā zemībā es noliecu priekš viņas savu galvu, - bet tur nebija nekā zema un nešķīsta! Taisni tie brīži, kad es ar tevi dzīvoju tanī slepenā grēkā, bija tie šķīstākie un cēlākie visā manā mūžā... Nekad vairs neesmu jutusies tik augstu pacelta, tik gara bagāta kā toreiz. Mūsu mīlestība man deva it kā spārnus, vilka mani augšup pāri par ikdienu, pāri par visu, kas zems. Tikai ar svētu bijību varu iegādāties tos brīžus... Tā bija īsta mīlestība pašas mīlestības dēļ... Neviens skarbāks akords netraucēja mūsu saskaņu... Viss tas jau nāca tikai vēlāk mūsu laulības dzīvē, kad bijām ieguvuši viens uz otru likumiskās tiesības... Ak jā! Pēc tam dažs labs rūgts piliens iepilējis mūsu laimes biķerī... Jā, jā, mans Džordžiņ... Sen jau tev vairs neesmu tā, kas es tev reizi biju...»
Viņš palika gluži nemierīgs un nevarēja vairs nosēdēt.
«Ne prātā, mana sirds!» viņš beidzot taisnodamies iesāka. «Tu mana laime tā toreiz, tā tagad. Zināms es tev piekrītu, ka toreiz bija mūsu ziedu mēnesis, mūsu mīlestība bija jauna un stipra. Varu tev apgalvot, ka toreiz man ir ne prātā nenāca, ka tu katru acumirkli varēji kļūt par bagātu atraitni un par tādu zelta zivtiņu, ko nebūtu apsmādējuši grāfi un baroni. Ne acumirkli man tas neienāca prātā!... Bet citādi it nekas mūsu starpā nav grozījies, varu tev apgalvot... Tikai tas varbūt, - mēs gados esam gājuši uz priekšu, tas ir, «es», gribēju teikt - - Mēs neesam vairs tik karsti, tik strauji, jā... Nespējam vairs viens otram tik daudz dot no savas iekšējās bagātības... Tas viss var būt! Bet citādi tu man esi vēl daudz mīļāka un dārgāka nekā toreiz, tici man...»
Un galanti viņš skūpstīja viņas ausis, viņas pirkstus un viņas pieri.
«Lai nu, lai, Džordžiņ!» viņa vēlīgi pasmaidīja. «Kādēļ tad nu tu tā taisnojies? Es jau negribu neko tuvāk zināt par tavām «mazām nerātnībiņām». Man jau arī nav tās morāliskās apziņas, lai nostātos tev par tiesnesi... Tik tiešām, ka es tevi mīlēju, mīlu vēl tagad, es tev varu arī visu piedot...»
Redzēdams, ka viņa atkāpjas, viņš uzreiz tapa daudz lielāks. «Bet, mīļā, ja tev ir kādas aizdomas, tev tiesība prasīt izskaidrojumus...»
«Nē, nē, mans mīļais,» viņa lika tam roku uz mutes, «nerunāsim vairs par to!... Mēs taču it labi pazīstamies... Man jāatzīstas, Georg, ka es nebūt nebiju tik cēla kā tu... Man bija arī savi blakus nolūki...»
«O nē, es to nekad neesmu manījis!» Rābemanis attrauca. «Es tikai mīlēju, es nedomāju...»
«Jā, es zinu, un mīlestība padara aklu!» viņa to jautri pārtrauca. «Es gan drusciņ domāju. Ne toreiz, kad tev atdevos, bet vēlāk, kad sniedzu tev roku pie altāra... To darīju, lūk, tādēļ, ka tu biji īsts ģermāņu kavalieris. Nevienam nevarēja būt šaubu, ka tavās dzīslās tek īstas vācu asinīs... Manu nelaiķa vīru arī visi atzina par džentelmeni no galvas līdz kājām - par viņa senčiem tomēr varēja šaubīties, vai tie īsti vācieši. Tie cēlušies no Kauņas guberņas, un daži pat melsa, ka Žoreli savā laikā saukušies par Žuras... Ar tevi es galīgi gribēju nodrošināt mūsu nama spožumu... Es pati, ja tai sievai būtu taisnība, būtu ne tikvien kā latviete, bet vēl leitiete...»
Pēdējie vārdi vairs nebija sacīti pa jokam, no tiem izskanēja dziļa nopietnība. Rābemanis kodīja lūpas. «Vai zini, ar tiem senčiem ir tā,» viņš beidzot iesāka, «mēs visi esam cēlušies no viena un tā paša Ādama. Vai tu vari zināt, kas es pats esmu? Vīsbādenē, kur tu ar mani iepazinies, es biju īsts ģermānis... Labi! Bet agrāk... Agrāk es itin labi varēju būt vienkāršs latvietis... Tas, ka tas puika meklē savu krusttēvu starp šejienes labākām aprindām, tā nemaz nav tik liela neprātība... Nu, pieņemsim, es būtu nācis no laukiem Rīgā, slaucījis kopā ar «Trīs Rozes» Mārtiņu ielu? Vēlāk es caur kādu gadījumu aizkļūstu uz ārzemēm, tieku par Vācijas pavalstnieku un atgriežos atpakaļ kā īsts vācu lielmanis!... Vai tas tā nevar zem apstākļiem notikt?... Neviens gailis man tad vairs nedzied pakaļ, kas es esmu bijis!...»
«Ha-ha-ha-ha!» cienīgā it kā kutināta sāka pilnā kaklā smiet. «Tu un ielas slauķis, ak, cik tas jocīgi, nē, Georg, tu patiešām esi «aufšneideris»! Cik komiski, - mans Georgs frakā un cilindrā slauka ielu, nē, pajautrinoši, ha-ha-ha-ha... Kas tev par skaistu fantāziju, tikpat kā romānā...»
«Kas tur ko brīnīties,» Rābemanis noraustīja kamiešus, «ar savu sirdsapziņu es tieku galā...»
«Es jau zinu, es jau zinu,» viņa jautri plikšķināja ar roku pa viņa vaigu. «Katrā laikā tu ar savu sirdsapziņu tiec galā... Tu esi slaucījis ielu, jā - kādā masku ballē! Jokus pie malas! Tie, kas man to zēnu uzsūtījuši, ir savas bultas gluži garām nošāvuši. Es zinu labāk, kas tu esi un no kurienes tu esi cēlies. Ha-ha-ha, cik tas komiski!... Es daudz ko varu ticēt, tikai to vien ne!...»
«Nu labi, paliec arī tādā ticībā,» Rābemanis beidzot pārspēts padevās. «Īstenībā jau arī nevienu nevar vainot par to, kas viņš ir, jo mūsu varā taču nestāv, vai mēs nākam pasaulē par vācieti vai latvieti... Prātīgi ļaudis arī tādēļ nevienu nevaino. Tāda parādība sastopama tikai pie mums, šinī no kultūras atpakaļ palikušā zemes stūrītī. Īstenībā jau arī te nav starpība starp tautībām, bet starp šķirām. Tikai cīņa, kas te notiek, maskota ar tautību. Tāpēc, ka ar vācu valodu savienotas visādas labāko aprindu privilēģijas, nemantīgie tiecas pēc šīs valodas, lai līdz ar to iegūtu zināmas privilēģijas. Bet turīgie ir tam pretim. Viņi tura tos ar visiem spēkiem atpakaļ no vācietības. Un tādēļ jautājums ir visai nopietns. Nāks laiks, kad neturīgo nevācu Rīgā būs tik daudz, ka mēs, turīgie vāci, starp tiem pazudīsim...»
«Pēc manām domām,» Hildegardis domīgi piebilda, «gan svarā krīt ne vien tas, kas mēs esam dzimuši, bet arī, par ko mēs esam uzaudzināti un kas mēs esam. Bet kontinuitātes princips mums, baltiem, jācienī. Ja mēs katru vienu uzņemsim savās aprindās, tad svešais elements mūs drīz vien pašu mājās var nosmacēt...»
«Bet es saku, ka tā ir pārejoša parādība,» Rābemanis vēlreiz atņēmās. «Rīga nav vairs tā, kas viņa bija priekš piecdesmit gadiem, un pēc piecdesmit gadiem vairs nebijis tā, kas tagad. Saimnieciskā attīstība strādā zem mums itin kā kāds apakšzemes spēks un noved mūs dažreiz tur, kur nemaz nebijām domājuši. Vienas tautības nicināšana ir tas aplamākais, kas vien var būt. Simpātiskas un nesimpātiskas personas sastopamas pie it visām tautām... Redzi, mūsu kučiera sieva ir nepatīkama persona un būtu arī kā vāciete tāda... A propos, kā tu domā, ko mēs lai šinī lietā darām?»
«Tu pats to sapratīsi, Rābeman, kas tev šinī lietā jādara!» cienītā stingri noteica. «Ka viņa pazustu no manām acīm!...»
«Pats par sevi saprotams,» viņš padevīgi iebilda. «Būtu aplami, ja es pielaistu to, ka arī turpmāk tev priekš acīm rīkojas nepatīkama persona. Bet, kādā ceļā tas lai notiek, to es gribu pārrunāt. Noblesse oblige! Pie mums vēl nekad dienestnieks nav no vietas atlaists, ja tas nav pats gājis. Tas pie mums jau kļuvis par principu...»
«Ko tu ar to gribi sacīt?» kundze jautāja.
«Lieta nedrīkst dabūt tādu nokrāsu, ka viņu ķērusi tava atriebība un naids,» Rābemanis atbildēja. «Viņa atkāpjas tādēļ, ka viņu ķērusi tava labvēlība. Vai nu mēs Kreili pārceļam citā vietā, vai palīdzam tam uzsākt fūrmaņa veikalu pašam uz savu roku. Un tādēļ, ka mums ļaužu ķēķa saimnieces vairs nav vajadzīgs, mums arī viņa sievas pakalpojumi paliek nevajadzīgi...»
Kundze viņu neizprazdama uzlūkoja. «Kā?! Mums ļaužu ķēķa saimnieces vairs nav vajadzīgs? Līshena taču neuzņemsies viena par abiem ķēķiem?!...»
«Nebūt ne, Līshena paliek savā ķēķī,» viņš attrauca.
«Vai galu galā tu domā savā liberālismā iet pat tik tālu, lai saime ēstu pie mūsu galda? Nē, es izlūdzos...»
Viņa pietvīka kā biete...
«Nu neuztraucies, sirsniņ,» viņš to mierināja, «arī to es neprasu. Īstenībā gan vecais patriarhāliskais princips prasa to... Vēl daudzi tirgoņi un amatnieku meistari ēd ar savu vācu saimi pie viena galda. Mēs drusciņ jau esam atkāpušies no šī principa, jo Rīgas vēsturē nesastopam atsevišķu galdu priekš saimes. Turpretim ekonomiskās eksistences starpība starp mums un mūsu dienestniekiem jau ir tik liela, ka mums izliekas kā kas bezprātīgs ēst ar viņiem pie viena galda -»
«Jā, ko tad īsten gribi?!» kundze viņu nepacietīgi pārtrauca.
«Gribu galīgi likvidēt veco patriarhālisko saimniecības kārtību,» Rābemanis pasteidzās atbildēt. «Pilsētai, kā Rīgai, kurai jau savs dzelzceļš, vairs nevar pastāvēt algas atlīdzība naturālijās. Mūsu laikos viss liekas un gribas pārvēršams skaidrā naudā. Nedosim vairs turpmāk saimei galdu un gultu... Izmaksāsim skaidrā naudā, lai ikviens ēd, ko grib, un dzīvo, kā grib...»
«Atkal jauninājums,» kundze noraustīja plecus. «Vai tad tie ļaudis tā būs uz mieru?»
«Viņi mums par to vēl pateiksies,» viņš attrauca. «Mēs gan domājam priekš viņiem darot to visu labāko... Tīra veļa, laba barība. Fuhsings tomēr bieži vien sūdzas ir par barību, ir par citu. Un, ja jau viņš nav mierā, tad citi vēl mazāk. Visi sajūt, ka viņu privātā dzīvē iejaucas kāda sveša vara. Ir Līshenai, ir Faustīnes jaunkundzei izdevība atklāt jauno cilvēku vārīgās vietas, kad viņi nāk un iet. Personīga brīvība ir ikvienam ļoti patīkama. Tu redzēsi, ka mūsu jaunie cilvēki uzgavilēs par šo jauno kārtību, un mums tā neizmaksās daudz vairāk.»
«Manis dēļ,» viņa beidzot domīgi piebalsoja. «Galu galā jau tā lieta man gluži vienaldzīga...»
«Itin pareizi!» Rābemanis turpināja. «Pie tam vēl ļoti izdevīgs gadījums kučiera Grietu ar pateicību atlaist. Viņa no mums aiziet, bet ne ar naidu. Un tas ir no svara. Ar saviem gājējiem un tiem, kas priekš mums strādā, mums jāuztur arvien tā labākā saticība, jo arvien tie mums vajadzīgi. Cilvēks gan viens var ēst, bet viņš nevar viens strādāt. Te tam tūdaļ vajag citu, un šinī ziņā mēs dzīvojam no saviem ļaudīm un ne viņi no mums. Jo mums paliek tas, ko tie pārāk nopelnījuši, nekā viņu dzīve izmaksā... Bet, ko mēs pārāk esam nopelnījuši, to mēs paturam paši priekš sevis.»
«Tu atkal ej savā liberālismā par tālu,» Hildegardis iebilda. «Man šķiet, ka viss guļ uz mūsu kamiešiem... Mums jāgādā par visiem un jādod katram savs...»
Rābemanis atraidoši nogrozīja galvu. «Mēs gan izliekam priekš viņiem, mēs riskējam, tas ir tiesa, bet visu to mēs ņemam ar augļu augļiem atpakaļ. Viņi turpretim dabū, ja daudz, tad, cik tiem vajag...»
«Ai, ai, ai, tu nelabojamais!» viņa draudēja ar pirkstu. «Man šķiet, ar tik demagoģiskiem principiem tu rātē nebūsi lietojams.»
Rābemanis sarauca pieri. «Ak, muļķības! Es esmu tirgonis un palieku pie savas tirdzniecības. Kas tev to saka, ka es nākšu rātē?»
«Kas to saka?» Hildegardis atkārtoja. «Ir atklāts noslēpums, ka kandidāts uz nākošo svabado vietu rātē ir Lielās ģildes vecākais Georgs Rābemanis.»
Rābemanis smaidīdams atmeta ar roku. «Kandinātu ir ļoti daudz!... Katram pilsonim ir tiesība skaitīties par kandidātu uz svabado vietu rātē.»
«Bet vēl jo vairāk tiem, par kuru vācu dzimumu nav ne drusciņ jāšaubās,» Hildegardis piebilda. «Kādēļ ļaudis visi jau tagad dēvē tevi par «rātseri»? Tautas balss ir dieva balss...»
«Maz ko!» viņš paraustīja kamiešus. «Par «rātseri» pie mums dēvē katru reprezentablu cilvēku, tāpat kā katru smalku cilvēku par vācieti. Bet neaizmirsti, mana mīļā, ka še ļaudīm nav teikšana, bet rātei... Tā kooptē savus locekļus...»
«Bet ko tu esi darījis, lai pie šīs rātes sastāva un noteicošām aprindām savu ievēlēšanu nodrošinātu?» Hildegardis jautāja. «Vai esi mēģinājis nodibināt ar viņām tik ciešus sakarus?»
«Es domāju, tas nealgojas,» Rābemanis sacīja pieceldamies. «Mēs patiešām no tam nedzīvojam. Drīzāk no tam, cik mans Fuhsings prot uzturēt labu satiksmi ar leišu un latviešu zemniekiem un prot no viņiem izbučot mums pienācīgu peļņu. Turpretim tādas rātes būšanas, tās tikai no mums izdevumus prasa...»
Viņa piecēlās tam līdzās, cienības pilna kā statuja nostājās viņa priekšā. «Noblesse oblige! Priekš šī mērķa, mans draugs, es nolieku tev visu savu mantu pie kājām. Bet zini: redzēt tevi reiz starp tiem divdesmitiem pie rātes galda, tas ir mans dzīves mērķis, no kura es neatkāpšos. Tādēļ, ka es tevi mīlu, es gribu tevi redzēt Rīgas priekšgalā, lai varētu būt uz tevim lepna. Tas ir mans ideāls, kuru es loloju dienas un naktis... Visās citās lietās es tev padodos, šinī lietā tu padosies pilnīgi manai rīcībai...»
«Kā tu gribi!» viņš atmeta ar roku. «Galu galā man šī lieta vienaldzīga...»
«Viņa tev nedrīkst tāda būt!» Hildegardis pavēloši iesaucās. «Mēs sarīkosim rautu... Vai zini, pie kāda gadījuma?... Pie mūsu jaunās vasarnīcas iesvētīšanas Dubultos... Uz to mēs tad ielūgsim visas mums pieejamās augstākās galotnes, visu ievērojamāko aprindu aizstāvjus... Mums vajag rādīt, ka esam populāri, un darīt iespaidu caur vieniem uz otriem. Vai zini, ko jau esmu likusi uz savas listes?»
Rābemanis pasmaidīja. «Nu, katrā ziņā vārdu vedošo birģermeistaru Johanu Kristofu Švarcu?»
«Visādā ziņā! Tikai šī kunga lielā vecuma dēļ ir maz cerības, ka viņš mūsu lūgumu izpildīs... Bet viņa biedrs Johans Oto Millers - -»
«Ļoti joviāls un patīkams cilvēks! Tikai neaizmirsti manu draugu - biržas komitejas priekšnieku manufaktūrātu Ādolfu Tilo.»
«Ir jau man paredzēts...»
«Mazās ģildes vecākais Taube?»
«Arī... Iz tirgoņu aprindām visi tie, kuriem svars uz rāti. Starp citiem Rīgas tirdzniecības vadītājiem un zvaigznēm Gustavs Daniels Hernmarks...»
«Respekts pret šo kungu! Rīga viņam daudz pateicības parādā...»
«No augstāko ierēdņu pasaules viņa ekselence vicegubernators Jūlijs fon Kube.»
«Visu cienību!» Rābemanis palocījās. «Vēl jo vairāk, ka tas ne tikvien kā augsts valdības ierēdnis, bet arī mūsējais, no akciju sabiedrības ievēlēts direktors Rīgas - Dinaburgas dzelzceļa valdē.»
«No vietējās angļu kolonijas: Kummings, Armitsteds, Hills un Robinsons...»
«Ļoti priecājos ar šiem godājamiem finansistiem - -»
«Bet vēl mums vajag reprezentantu no tām aprindām, kas Rīgā jaunākā laikā pieplūdušas,» Hildegardis sacīja. «Lai redz, ka mūsu iespaids ir vispārējs! Man ir tādi cienīgi reprezentanti. Rihards Tomsons, vēl gluži jauns cilvēks, daiļrunātājs ar temperamentu un šiku, disponējošais direktors kādā eļļas fabrikā, pie kam kāda ģenerāļa māsasdēls.»
«Nav man tas gods pazīt... Tomēr pilnīgi paļaujos uz tavu garšu un cilvēku pazīšanu...»
«Tālāk Bernhards Dīrihs, hofrāts, valsts ierēdnis, ļoti inteliģents, literatūras pazinējs... Precējis kādu fon...»
«Arī man nepazīstama zvaigzne,» viņš attrauca. «Bet, kā jau sacīts, palaižos pilnīgi uz tevi...»
«Pārējo sarakstu sastādīšu vēlāk un ar tevi runāšu,» viņa nobeidza. «Vēl ko! Saņēmu vēstuli no Ortrūdes. Viņa raksta man, lai viņai atļauju pavadīt vasaras sezonu pie mums jūrmalā. Viņa apnikusi vienmuļīgo pansijas gaisu un grib uz kādu laiku pārtraukumu.»
«All right! Lai notiek... Tas ir, ja tu pati esi mierā...»
«Taisnību sakot, es arī pati tā vēlos!... Lai gluži neatsvešinātos no sava bērna, man taču viņu arī kādu laiku vajag ņemt pie sevis... Redzi, mīļais rātskungs, mēs arī protam attīstīt enerģisku darbību, ko tu tik ļoti cieni...»
«Rātskungs in spe,» viņš paskaidroja. «Tici man, es uz visu šo lietu lieku pārāk mazu svaru!... Bet tev, mana mīļā sirds, es nevaru pretoties. Ar savu maigumu un inteliģenci tu, kā jau parasts, turi mani joprojām savās važās...»
Viņa lēni sadrūvējās un viņu mēmi uzlūkoja... Vai viņa šaubījās par viņa vārdiem? Ai, ko viņa būtu devusi par to, ja būtu varējusi ieskatīties viņa sirdī, vai šie vārdi patiesi domāti.
Piepeši viņš izvilka pulksteni. «Jau tik daudz! Nudien, pie tevis laiks aizrit pārāk īsi... Man jāsteidzas uz biržu... Brokastis esmu paspēlējis, laika nav... Pie tevis pavadītā stundiņa ir patiešām burvīga... Uz redzēšanos, mīļā sirds, uz redzēšanos, daiļaviņ!...»
Apkampis viņu, tas spieda uz viņas lūpām skūpstu, un viņa to skūpstīja no visas sirds.
«Uz redzēšanos, daiļaviņ!» Un, tā kā pajūgs noliktā laikā gaidīja pie durvīm, tad, apģērbis virsdrēbes, viņš sēdās iekšā, un rati aizripoja.
Smaidīdams viņš pie sevis nodomāja, ka ticis tik labi galā. «Ja sieviete sāk vīst, tad vislabāk nāk cauri, ja runā par viņas daiļumu un maigumu,» viņš pavīpsnāja. «Tad viņa no tumša mākoņa pārvēršas par sauli...»
Un patiešām... Mīļām, mirdzošām acīm viņa noskatījās aizbraucējam pakaļ... Bet tādēļ vēl tā it nebūt neņēma katru viņa vārdu par svētu patiesību. Viņa zināja; cik tas lietderīgi, ka visā mājā bez viņas vairs nebija nevienas skaistas būtnes. Tik Līshena, kā Faustīne, istabas meita un jumprava, it visas tās bija izlasītas, kā saka, gluži bez kairuma. Viņa droši varēja jautāt: «Spogulīt, mans mīlulīt, teic skaistāko, kura šai namā mīt?» Atbilde varēja būt vienīgi: «Tu, balodīt...»
Tomēr ir tad vēl viņai bija tā ap sirdi, ka tā aiz priekiem būtu varējusi kliegt. Piepeši mājā atskanēja viņa soļi. Piesēdusies pie klavierēm, viņa izteica savu laimību ar pazīstamo Šūmaņa dziesmu:

«Līdzat nu, māsas, pušķot man matus,
Šodien man, laimīgai, kalpojot,
Vijat ap pieri ziedošas mirtes - - -»

Viņas daiļā balss, nākdama no sirds, izgāzās pa visu māju kā viens sirsnīgs jūsmu vilnis... Līshena, ir tāpat Faustīne, zīmīgi pasmaidīja. Rātseris ar cienīgo izlīguši...