AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Piektā nodaļa

Bija aiztecējuši vairāki mēneši. Ziedonis nāca un gāja, viņam sekoja karstā vasara, un nāca jau uz rudens pusi. Bet vēl arvien daba atradās visā savā krāšņumā, un, lai gan bija augusta vidū, tak kungi vēl nebūt nedomāja griezties no «jūras» mājā.
Toreiz, kā jau zināms, Rīgā vēl nebija pilsētas stādījumu. Pavasaros te nesmacēja kliederu ziedu smarža, bet oda pēc koku mizām... Vasarās neviļņoja kalves un dārzu puķes, bet dadžu lapas un nātres. Tomēr «prišas luptes», atskaitot iekšpilsētu, Rīgā toreiz bija daudz vairāk neka tagad un varēja arī it labi iztikt bez «jūrmalas gaisa». No jūrmalas peldvietām toreiz bija pazīstami vēl tikai Dubulti, jo jūrmalas priekus sev varēja atļauties tikai paši pirmie un labākie. Satiksme bija ļoti grūta, pirms vienīgi ar zirgiem un laivām, vēlāk ar tvaikonīšiem, kuru bija ļoti maz, un tādēļ tie arī gāja ļoti reti. Pie tam Dubultos viss dārgs un sālīts tikpat kā sprikstis. Ja tad zem tādiem apstākļiem katrs sušķis amatnieciņš un pie tam vēl latvietis būtu nodomājis vasaru pavadīt jūrmalā, Faustīnes jaunkundze būtu dabūjusi trieku.
Tagad no agrākās Dubultu godības vairs ne pēdas! Aristokrātija sen pārgājusi uz Majoriem, no turienes uz Edinburgu un beidzot vēl uz Bilderliņiem, atstādama savas agrākās nometnes vidusšķirām un plašākām masām. Rīgas un Jelgavas iespaidi izzuduši Viskrievijas kosmopolitismā, un Dubultus žīdiņi izraudzījušies par savu rezidenci. Tur viņi saplūst no Rīgas, Jelgavas, leišiem, poļiem, gan bagāti, kas apdzīvo agrākās aristokrātu villas, gan nabagi kopā ar kazām tais apcirkņos, kur peldvietai biezi apdzīvota miestiņa raksturs. Apcirptais un frizētais baņķieris un inteliģentais students ir kūrhauža pastāvīgais viesis, kamēr atkal pinkainais Geto - žīds uz kaķusieriem apaugušiem mauriem jūtas tikpat omulīgs kā savā Žagarē.
Bet toreiz Dubultos bija tīrs baltiski vācisks gaiss...
Rābemaņu rauts neiznāca tik ātri, kā nodomāts. Daži no svarīgākiem viesiem bija izceļojuši, un arī pašam Rābemanim bija jāaizbrauc uz ārzemēm dēļ kāda svabada konsulāta Rīgā, un augusta vidū viņš pārbrauca no turienes atpakaļ kā konsuls.
Tūlīt pēc kādas nedēļas tad nu arī Dubultos tika nolikts rauts. Lai tas būtu kas rets un sevišķs, par to konsuls uzdeva gādāt savam draugam Švarcenavam, Pētera tagadējam maizestēvam. Pēdējais tad jau dienu agrāk izsūtīja uz Dubultiem sulaiņus, starp tiem arī piccolo Persi, tādēļ ka viņam pie šāda glauna, smalka mielasta bija izdevība mācīties daudz smalku paņēmienu, apdienot pie galda.
Citreiz Pēteris, tagad Persi! Kas viņu vairs varēja pazīt! Agrāk lauku ganelis, notinis kaklu biezu šalli un lauku zābakiem, tagad jaunskungs viksētiem zābakiem, baltu krāgu un šlipsi, vesti izgrieztām krūtīm, pulksteni priekšā ar visādiem bimbuļiem, zilganu fraku ar spožām, platierētām kņopēm!... Mati īsi apcirpti, vaigs arī ēkā un pilsētas maizē izvērties gluži citāds, sārts un tukls, tikai mazliet pabrūns, kā jau zemniekiem. Un vāciski runā, kā bērtin ber!...
Klostera pagrabā visi glaunie kungi uz mazo Persi tikpat kā uzburti. No viņa vien visi gribējās apdienami, dzeramas naudas nežēloja, tā ka naudas viņam kā pelu. Pačinkstina tikai kabatā!...
Konsula kundze vēl nobrauca drusciņ uz Rīgu pie kunga. Pavāram un ķelneriem viņa nodeva vēl savas ekstrā pavēles. Pie tam viņai ir ne prātā neienāca, ka starp tiem ir tas pats zemnieku puika, kas viņreiz, diezin no kā uzsūtīts, nāca viņu šikanēt un izdevās par radu. Pat Līshena, kura to ar šrubi bija izpērusi, nevarēja un nevarēja atcerēties, kur viņa to kādreiz redzējusi. Bet redzēts vaigs, dari, ko zini! Un pie tam vēl itin pievilcīgs... Līshena nu gan atrada pievilcīgu ikvienu vīrieša vaigu, ja vien tas bija puiša cilvēks. Bet, tā kā otri abi ķelneri bija pilnīgi izauguši puiši, tad, protams, viņa pie tiem atrada daudz vairāk pievilcības neka pie tāda gnīdas zēna, kuram vēl slapjš aiz ausīm.
Lai padarītu, kā pienākas, visus priekšdarbus jau iepriekš, sulaiņi nolēma galdu jau tagad klāt un dekorēt. Uz cienīgās aizrādījumu tas nāca klājums pakavveidīgi lielajā salonā, tādēļ ka uz verandas visi viesi nevarēja satilpt. Tā kā Faustīnes jaunkundze bija izgājusi ar bērniem gar jūrmalu pastaigāties, tad visā mājā pati augstākā autoritāte bija Līshena, un, ja ķelneriem ko vajadzēja, tiem bija jāgriežas pie viņas. Un viņi griezās pie tās vietā un nevietā.
«Fräulein Līshen, mums vajag šo, Fräulein Līshen, mums vajag to!» Viņai ļoti patika tā «freilene»... Tādi «artigi» jauni cilvēki... Un tādēļ arī viņa bija tik laipna un pakalpoja, cik vien iespējams, deva labprāt vajadzīgas paskaidrojumus. Bet valodas drīz vien novirzījās pavisam uz citām lietām. Vai «Fräulein» Līshena būšot arī nākošā puķu ballē Vingrotāju zālē? Ka «Fräulein»» Līshena vismīļāk dejojot: franksēzi vai polku?... Apaļos dančus ne visai! Pie polkas ļoti svīst, pie valcera galva reibst... Bet franksēze!... It sevišķi vēl, ja tāds kavalieris, kas ņēmis danču stundas un prot iznesties manierīgi...
«Ah!» viņa stāstīdama bieži vien pārgrieza acis un saldi nopūtās. Un, kad lielie ķelneri, ķerdami pēc kāda trauka vai servjetes, pārskatījās un saķēra viņas roku vai stilbu, viņa tā satrūkās, ka gribēja vai apkrist, un tikai caur to vien noturējās uz kājām, ka ar visu ķermeni dabūja viņiem pieskarties... Bet gaidi, ka viņa Pēterim tā raudzīs pieskarties!... Viņa to ne vien gluži neievēroja, bet, pat lika tam noprast, ka viņai vismīļāk būtu, ja viņš nemaz nemaisītos starpā.
Itin kā viņam būtu kāda note?!... Vai šie muļķi arī zina, kas viņš par vīru?!... Pašam konsulam «nefiss»!... Kas šiem to teiks!... Tik gudrs Pēteris arī bija, ka to nevar likt manīt ne cienīgai, ne kādam citam. Bet jo vairāk viņš sajuta gandarījumu tādēļ, ka ir slepeni ar savu krusttēvu uz vienu roku un sazinās ar to vairāk nekā pati cienīgā. Bet citiem tas nav jāzina!...
Nemanot viņš no tiem aizlavījās projām. Jo galu galā ir taču labāk brīvā padzīvot, un tad - viņam taču drusku jāapskatās, kā krusttēvs te pa Dubultiem dzīvo. Nekas! Otras tādas vasarnīcas tuvumā vis nav... Un tad vēl pie paša kūrhauža!... Viņas priekšā atradās krāšņs zaļumu dārzs, kur starp jauniem lapu kokiem pacēlās retas priedes. Bet cik pa apakšu viss skaisti iztaisīts! Zaļas lapenes, raibas šūpotnes, spīdīgas glāžu bumbas, grotes, monumenti un puķu vītnes... Arī pati māja ar savām raibajām verandām viz tikpat kā stikla pils. Nekas... Smuka dzīvošana gan tādā!...
Tā Pēteris nodomāja, un viņa krusttēvam izdevumi nepavisam nekrita svarā. Viņam Aiz dārza dibenā, mājas otrā pusē, rūmīgs pagalms ar stalli, vāgūzi un citām saimniecības ēkām. Toreiz rīdziniekiem, kas pa vasaru gribēja piemist Dubultos un bieži ietikt Rīgā, nebija iespējams iztikt bez zirgiem un eķipāžas. Tvaikoņu satiksme ar rata braucējiem «Omnibusu» un «Undīni» bija ļoti reta, un, ja nokavē kuģīti, tad gaidi uz nākošo veselas divpadsmit stundas. Tagad pa sezonas laiku dzelzceļa vilcieni iet ik pusstundas. Toreiz par tādu dzelzceļa satiksmi pavisam vēl tikai sāka sapņot, jo patlaban ķērās pie Jelgavas-Rīgas dzelzceļa projekta ar nodomu būvēt no turienes zaru līniju uz Dubultiem. Te tad tādiem vīriem, kam nekrita svarā izdevumi, visdrošākais un ātrākais satiksmes līdzeklis bija zirgi un eķipāža.
jau zirgi un eķipāžas bija, vajadzēja tikai priekš tam te Dubultos staļļa un vāgūža. Lepns uz savu krusttēvu, tas, sabāzis rokas bikšu kabatās, staigāja pa viņa dārzu un svilpoja.
Beidzot tas iegāja kādā lapenē, no kuras varēja pārskatīt ielu, bet pats palikt nepamanīts. Te viņš nodevās slinkošanai, izdomājās šo, izdomājās to un galīgi aizmirsa, ka ir tikai dienestnieks, kas sūtīts te uz darbu...
Te piepeši no ielas iedrāzās dārzā kāda pusaugu skuķe baltos svārciņos, ar punktainu muselinu pārvilktos, bet tik īsos, ka varēja redzēt viņas ar spicēm izcakotās biksītes, kuras atkal savukārt pēc toreizējās modes bija brangi pagaras.
«Ortrūde!» viņam iešāvās prātā, jo bija no krusttēva par viņu dzirdējis. Arī to, ka viņa liela draiska! Un patiešām, viņa kā nāca, tā ar «švunku» pārlēca pār kādu dārza solu un ievēlās uz maura sapļautā sienā un tur sāka vāļāties...
Pēterim dedza ziņkārība redzēt tuvāk, kāda viņa no vaiga izskatās. Drīz vien viņam bija izdevība to novērot. Viņa bija pienākusi itin tuvu un, atmetusi galvu, lūkojās kādā kokā. Laikam domāja izmēģināt savu kāpšanas mākslu. Tīra ērkšķu vai meža roze... Stingri formētu seju, palīku ērzeļa degunu, veselīgiem, sārtiem vaigiem un iesārtiem matiem... Samērā ar saviem gadiem tā bija stipri attīstījusies augumā. Sejā lasāms kaut kas izaicinošs, ka viņa katru brīdi gatava sekot savām tiecībām. Aiz šī iemesla jau arī bija tikusi nodota pansijā, lai tikta noslīpēta viņas straujā, elementārā daba un viņa tur mācītos maigākas manieres.
Bet grūti gan viņai nācās iespiesties konvencionālā žņaugā... Nevarēja pat ne iedomāties, ka Kunibertam, kas bija tik godīgs un rātns bērns, varētu būt tik izlaista māsa. Tagad pat, kur viņa bija nodota mamzeles Švīhelbein pārziņā, viņa tai pie kopējas pastaigāšanās bija vienkārši izbēgusi. Būdama no savas dabas uzņēmīga, tā gribēja arvien uzsākt pati uz savu roku...
Un tā arī tagad pretim it visiem pieklājības likumiem un paradumiem viņa nākošā acumirklī jau bija kokā... Laikam lai pārliecinātos, kas tur augšā strazdu būrī. Tomēr griba laba, bet māka vāja!...
Pēteris te varēja līdzi runāt, jo kāpšanā tas bija tāds meistars, ka tai māju birzē, kur viņš ganos gāja, nebija neviena koka, kuru viņš nebūtu izkāpis. It skaidri viņš redzēja viņas nepareizos ķērienus un mazcienīgi pie sevis nodomāja: «Kur nu tev tāds platbiksis uzkāps kokā!» Un it pareizi... Viena no viņas cakotām biksītēm iepinās sausā zarā, tā ka kāpēja labu laiku atradās izmisušā stāvoklī, jo ne kustēt vairs uz priekšu! Viņa bija laimīga, ka dabūja norāpties vēl zemē.
To redzēdams, Pēteris nevarēja vairs valdīties un it kā kutināts sāka pilnā kaklā smiet...
Viņai tas ķērās pie dūšas!... Kas tas tāds, kas viņš slepeni uzlūko un tad vēl izsmej!?... Tiklīdz tai zem kājām droša zeme, tā tūdaļ steidzas uz lapeni...
Ā, tikai ķelnera puika! Kādu brīdi viņi mēmi saskatījās, viņa pietvīkusi un pārsteigta, viņš smaidīdams un ar interesi...
«Du, du, Laffe... Was machst du hier!?» viņa beidzot iesaucās. (Tu, pintiķi, tu... Ko tu še dari?)
«Du siehst!... Schaue zu...» (Tu redzi. Noskatos...)
Un viņš to vēl sauca par «tu»! Viņa mēroja no galvas līdz kājām viņa sīko augumu, jo bija gatava uzbrukt ikvienam, kuru cerēja veikt...
«Esel einer! Merkst nicht, daß ich eine vornehme Dame bin!?» viņa grasoši turpināja. (Ēzelis tāds. Vai nemani, ka esmu augstas kārtas dāma?!)
Pēteris viņai rādīja tikai savus baltos zobus. «Heiße nicht Esel... Heiße Percy der Piccolo... (Mani nesauc ēzeli... Mani sauc Persi, tas maziņais.)
Viņa tam metās virsū... Zēnam, taisnību sakot, nemaz nebija nepatīkami, ka viņa to aiztiek, jo viņš it viegli cerēja tikt ar viņu galā. Bet nekā! Vijīga kā glodene un čerīga kā ērce! Te plēsiens matos, te rāviens aiz ausīm, te kniebiens sānos...
Viņam tīri vai gaisā jāpaceļas. Galu galā jau tas viss tikai pa jokiem... Viņu bezgala kutināja smiekli, kas arī kavēja sekmīgu aizstāvēšanos... Un pēdīgi jāteic: ko tu ar sievišķa cilvēku iesāksi? Saturi viņas rokas... labi, bet atlaid vaļā, - viņa brūk tev atkal virsū! Tādēļ: bēgt gan kauns, bet ļoti veselīgi!... Tāpēc tas laida ļekas vaļā pa vārtiem ārā uz pagalmu...
Viņa tam pakaļ, bet pie vārtiem apstājās un palika atpakaļ dārzā, tikai viņu turpmāk uzmanīja. Viņš nosēdās pie ķēķa durvīm. Likās, ka tam steidzīgi jāspodrina paplātes, un necēla vairs ne ausu! Turpretim Ortrūdi arvien vairāk sagrāba nevaldāms dzīvesprieks... Ilgi tā nebija dabūjusi krietni iztrakoties, un te nu bija radies tāds dumjš puika... Pašā mērā tāds, ko var pieveikt un paspīdzināt! No Kuniberta tur nebija nekā, tas pārāk mazs un nespēcīgs, pie tam rātns un padevīgs... Dari, ko gribi, viņš pretim neturas...
Bet te tas rezgalis bija iedomājies viņai pretoties, un to viņa gribēja pamācīt... Viņa tādēļ līda apkārt mājas stūrim, lai uzbruktu viņam no muguras puses.
Arī viņam tā lieta izlikās pievilcīga, jo pajokot ar meitieti... Nu, vai tad viņš nebija puiša cilvēks! Tā paplāšu spodrināšana turpretim pavisam tāda garlaicīga lieta... Ies labāk palūrēt, kur viņa tagad ir...
Nupat kā dārzā bija, bet tagad iekritusi kā ūdenī...
Kamēr viņš tā pie vārtiem lūrēja, viņa - cabac! - skaļi smiedama, no muguras puses viņam virsū... Ar vienu roku turējās cieti pie viņa kakla, ar otru berza viņa vaigu un degunu... Fui, tas bija nepatīkami! Pēteris kā mokās... Skat, cik manīga uz niķiem!... Dabon nu tu nost viņu no skausta!
Beidzot viņš gan tika vaļā, bet cits jau nekas neatlika kā laist atkal ļekas vaļā... Viņa pakaļ... Un, ja vien viņas rokas sniedza Pētera ribas, tam vajadzēja sāņus palēkties... Trīs reizes viņa to apdzina apkārt vāgūzim, tad tas iespruka tajā, gribēdams durvis nu no iekšpuses aiztaisīt un uz kādu brīdi no viņas paglābties...
Viņa tam uz pēdām pakaļ... Nezinādams, kur sprukt, Pēteris pa trepēm augšā uz staļļa augšieni, kur bija siens. Viņa pakaļ un ņem puisi apstrādāt tā, ka spalvas vien put!...
Viņš saņēmis jau tik daudz kniebienu un dūrienu, ka ir gluži pikts un smejas vēl tikai negribot... Ja viņš varētu brukt tā virsū, tas būtu citādi, bet viņa kunga bērns... Ko ļaudis teiks, kad tu ķersies viņai klāt...
Bet te viņš atjēdzās, ka viņus neviens neredz un viņi abi var izdarīties, kā patīk!... Viņš tūdaļ pārgāja uzbrukumā, saķēra viņu ap vidu un iesvieda sienā... Pats jāteniski pāri, kā jau bija noskatījies no lieliem puišiem kad tie «špākstojās» ar meitām, mauca tām no pirkstiem gredzenus vai prasīja mutes.
Viņa nebija ar šo virzienu mierā un raudzīja viņu no sevis nokratīt. Bet Pēteris bija dzirdējis, ka nav lielākas blamāžas par to, ja puisis nevar meitu noturēt un ļaujas no viņas izpuņķoties. Un tādēļ viņš turēja cieti, ka ne kustēt...
Rokas viņai saņemtas cieti pie sāniem, viņa tagad gluži nevarīga, un viņš, apzinādamies savu varu, lika tai priekšā: «Vai būsi tagad mierīga?! Saki, bei Gott, es tevi vairs neaiztikšu!...»
Nevarēdama panest šādu kundzību un nevarēdama arī pret to neko izdarīt, viņa sprausloja tam acīs.
«Padodies!» viņš to vēl cietāk piespieda un, lai atgaiņātos pret nepatīkamo sprauslošanu, tad uzspieda uz viņas lūpām dedzīgu skūpstu...
Uzreiz kas bija, kas ne... It kā karsta elektriska strāva viņiem abiem pārskrēja pār ķermeni... Viņa pieplakusi pie viņa krūts, acis puspievērusi, uzreiz klusa un rāma kā jēriņš...
«Vai padosies?!» viņš tai vēl izgudrēm jautāja, lai ilgāk viņu tā varētu turēt. «Saki, bei Gott...»
«Bei Gott!» viņa lēni ietrīcējās. «Laß mich los, Persy!...» (Laid mani vaļā, Persi!)
«Nu tad labi, tagad miers!» viņš to atlaida vaļā sniedza kā uzvarētājs roku. Bet vai, kā viņa pavisam pārvērtusies!... No nerātnās pārgalvības vairs ne vēsts... Viņa dziļi piesārtusi un piekaunējusies un beidzot apslēpj vaigu ar rokām...
Arī Pēterim pašam paliek neomulīgi, viņš sāk lietu pārdomāt. Kad tikai ļaudis nesāk par viņiem ļaunu domāt... Vāļāšanās pa sienu bija tā izjaukusi viņas frizūru, ka viņas galva, kas bija iekrūzota glītās koteletēs, tagad bija izvērtusies par sajukušu pakulu kodaļu.
Viņš raudzīja cik varēdams lietu glābt un izgrāba ar roku no viņas lokām siena lēkšķes. Beidzot viņam pamodās sirdī kas, ka viņš pavisam kautrējās ar viņu zem četrām acīm būt un tādēļ steidzās pa trepēm lejā prom pie sava darba.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Berzdams savas paplātes, viņš likās tā, it kā nekā nezinātu un neredzētu... Bet acis viņam bija redzēt it labi, ka viņa izlīda no vāgūža un ieblēdījās atpakaļ dārzā. Tur viņa it kā pētīdama uz viņu noraudzījās, bet tikai no tālienes. Klāt viņam vairs nenāca.
Kad Pēterim pirmais kautrums bija pārgājis, viņu pārņēma salda apziņa, ka ir nerātno meiču pārspējis un tagad kungs par apstākļiem. Allaž viņš palūkojās uz viņu dārzā, apskatās tīri ar lietpratēja acīm: «Nekas, memme mīksta!...» Aiz gara laika viņam tīri tiktos ar viņu vēl patrenkāties un paplucināties... Un tādēļ it kā izaicinādams viņš staigāja pa pagalmu, - staigāja, rokas sabāzis kabatās, un svilpoja, - lai viņa nāk un aizliedz viņam to!... Bet viņa nenāca, laikam gaidīja, lai viņš iet pie viņas dārzā... Tur viņi viens otru no tālienes uzlūkoja, kā redzams, ar daudz lielāku interesi nekā agrāk.
Te viņš ievēroja, ka vēl kāda otra dāma pastaigājas aiz sētas uz ielas, tik lepna un cīrīga, kā uz drātīm vērta, un palūkojas allaž šurp, vai viņu arī redz.
Pēterim viņa sāka interesēt. Viņš piegāja tuvāk. Varen kupla, bet kuplums cēlās no baļļas stīpas, kuru tā bija iešuvusi savās svārku stotēs. Ap kaklu balts krādziņš ar divām lapām uz krūtīm, oriņas ausīs, galvā lēzena cepure ar plīvura lentu, kura, mezglā saņemta, pārkarājās pār pakaļējo malu. Rokā tā turēja uzsistu rūtainu saulessargu, lai gan saule bija jau aiz meža galotnēm un vairs nemaz nespieda.
Pēterim nāca smiekli. Kas tad tā ir par tādu lepnu dāmu? Redzēts cilvēks... Ā, Maris... Mikumu Maris... Viņš steidzās ārā pie viņas.
Viņa tam lūkojās pretim ar savām brūnajām, valšķīgajām acīm, it kā gribēdama sacīt: «Vai tu redzi, cik es glauna?...»
«Mari, tu!» viņš, līksmi aizkustināts, tai sniedza roku. «Vai tu mani vēl pazīsti?... Atceries, toreiz krogū...»
«O, jā!» viņa dzīvi attrauca. «Unt vēlāk iekš to restoracion, kur tu to karmančik pataisīj par dumm... Ah, tas tik bij vien špāse...»
Pēteris viņu nesaprazdams uzlūkoja. «Kādēļ tu to valodu tā lauzi? Vai pa latviski vairs neproti?...»
«Vaih,» viņa dzīvi noraustīja plecus, «kas tur tād bauersprāk ko nesaprast! Aber es tagad runā arī par deutsch... Kad grib hūtes valkāt, tad vaj'g saprast par deutsch...»
«Vai tu mosti!» viņš sērīgi iesmējās. «Tad tu tāda freilene?... Vai zini, es arī pa vāciski runāju... Cauras dienas runāju... Pēc sava amata man tā jārunā... Citādi nedrīkst... Bet, vai zini, pa to vāciski esmu tā atrunājies, tā atrunājies... Gribas patiešām saķert kādu cilvēku, ar kuru tā no sirds varētu izrunāties pa latviski... Marīt, mīļā,» viņš saķēra sirsnīgi viņas roku, «runāsim jau nu labāk pa latviski...»
Maris palika gan tāda savāda, bet negribēja to izrādīt. «Vai, kā viņš nesaprot!... Es tikai jokoju!» viņa izlikās. «Saprotams, ka runāsim pa latviski, tikai pa latviski!»
«Nu labi,» viņš apmierināts pasmaidīja. «Tā tu man patīc vislabāk. Bet kādēļ tad tu to sargu turi uzsistu? Saules jau nemaz nav... Laikam bīsties, ka brūna nenodedzi.»
«Es?... Es nekā nebīstos... Bet tā ir mode... Visas dāmas tā... Un es tagad esmu kaufmaņa meita.»
«Taā?!»
«Jā! Tēvs uzņēma bodi Pēterburgas Ārrīgā. Līdz rudenim mēs ar māti te būsim Dubultos... Te mums arī maza bodiņa... Vai, Pēter, mums iet pārlieku labi! Naudu mums nāk katru dienu, mēs tagad pavisam citādi dzīvojam... Tēju un kafeju dzeram ik rītus... Jāteic, mums tās vairāk nekā uz zemēm skābas putras. Māte saka: kur vienai lauku saimniecei var būt tā dzīve, kas viņai te Rīgā!»
«Tad jau labi, tad jau brangi...» Pēteris sirsnīgi attrauca. «Prieks man, ka jums tik labi iet... Mēs no tās Rīgas tā visi baidījāmies, nezinājām, kas būs un kā būs... Redzi, nu visi te esam un dzīvojam. Man jau arī, vārdu sakot, iet pavisam smalki...»
«Redzu jau, redzu,» viņa ar labpatiku to uzlūkoja. «Tu esi jaunskungs, kas jaunskungs!»
«Un naudas man tagad ir!» viņš apzinīgi pačinkstināja bikšu kabatā. «Vadzi, Marīt, to es tev nekad neaizmirsīšu, ka tu mani toreiz cienāji ar gaļu... Par to man tev kādreiz jāizmaksā... Vadzi, vai tu nevarētu atnākt pie manis Klostera pagrabā... Tad tik tu redzēsi, kādus ēdienus pie mums ēd! - -Nē, nē, tas neies... Mēs tur tik labi nevarēsim izrunāties! Man pastāvīgi jābūt darbā, nav vaļas... Un, lai gan tu arī esi smalka dāma, tad tomēr vēl ne tik smalka, ka te, Klostera pagrabā, varētu... Bez tam mēs dāmām vienām bez kungu pavadības nemaz neklājam... Vai zini ko vislabāk? Aiziesim uz Vērmaņa parku. Es pārģērbšos citās drēbēs, nosēžos pie galda kā kungs un lieku, lai citi ķelneri mūs apdien. «Heda, Kelner, hieher... Kelner!» Tu redzētu, kā es viņus visus iztricinātu! Par ko ne - - - par savu naudu...»
Sagrābis viņas roku, tas to stāstīdams vicināja, un viņa to visu ar labpatiku klausījās un smaidīja.
«Ticu gan, tu jau tagad tāds kavalieris iztaisījies!» viņa piemetināja. «Bet apciemo taču mūs arī. Ai, mēs dzīvojam tagad ļoti smalki! Priekš logiem mums raibi gardiņi, mīksti krēsli, pulierēti galdi, balti galdsegi... Aoh, mēs tevi it labi varam uzņemt... Mēs tepat dzīvojam blakus. Nu atnāc taču, Pēter, pie mums... Nu atnāc!»
Viņa to sacīja tik lūdzošā balsī, tik uztiepdamās, ka viņam palika tīri silti ap sirdi. It kā nesamanīdams viņš lūkojās viņas brūnajās acīs, kuras vilinoši koķetēja...
Te piepeši notika kas negaidīts... Kā no zemes izaugusi, Ortrude nostājās viņu priekšā. Frizūra vēl tāpat izplūkāta, uzvalks nekārtībā... Pietvīkusi un sodoši viņa uzlūkoja Pēteri, kurš, lai gan nekādu vainu neapzinājās, taču stāvēja viņas priekšā kā grēcinieks.
«Pfui, pfui, Persy mit eine solche, reines Mistkäfer... Pfui, Shoking!...» (Ve, ve, Persi, ar tādu... Tīro mēslu vaboli, ve, nejauki!...) Pārmetošā balsī, gandrīz pusraudus viņa sacīja šos vārdus, tad naida pilnām acīm uzlūkoja Mari. «Ach, du!...»
«Kas tā tāda pustrakā?!» Maris beidzot atdzērās no pārsteiguma. «Ko viņa grib?»
«Tā ir Ortrūde, mana krust - -- tā kunga meita, gribēju sacīt, pie kura šodien būs balle,» Pēteris viņai skaidroja. «Vadzi, ej labāk projām, viņa ir ļoti niķīga... Kniebj un skrāpē kā nelabais...»
«Ahā, lai tikai viņa pamēģina!» Maris saslējusies mēroja savu pretinieci no galvas līdz kājām. Ne par collu viņa negribēja atkāpties.
Naids Ortrūdes sejā pārgāja nicināšanā. «Große Dame will sie spielen... Krinoline hat sie an!... Dummes Mistmädchen du...» (Lielu dāmu viņa grib spēlēt... Krinolīns tai jau! Muļķa mēslu meita tu.) Ka viņas sāncense piesavinājusies jau lielas dāmas tiesības, jo uz krinolīnu bija tiesība tikai tādām, bet viņai tāda vēl nav, tas viņu kaitināja visvairāk.
«Was kümmert das deine Nase!» Maris skarbi attrauca. (Kas tavam degunam par daļu!) «Große Frau, hast du mal gesehen... Mistmädchen kann haben Krinolane, Mistmädchen hat Geld...» (Liela sieva, vai redzēji... Mēslu meitai var būt krinolīns, mēslu meitai ir nauda...)
Un, gribēdama vēl jo vairāk iedzelt, Maris, it kā otras nemaz nebūtu, griezās atkal pie Pētera un viņam uztiepās: «Nu, apmeklē taču mūs kādreiz...»
To Orfrūde vairs nevarēja tālāk paciest. «Hinweg von mein Gehöft!» (Nost no manas sētas!) tā bargi iesaucās, bruka Marim virsū un grūda to nost no sētas. Bet viņas pretiniece pieķērusies pie treliņa un nekust ne no vietas. Viņām tā stīvējoties, Maris krinolīna stīpa tika spiesta un liekta, tā ka viens gals izspērās ārā no stotes. Iekams Maris spēja aizkavēt, jau viņas pretiniece to bija ar kāju pieminusi un stīpa jau līdz pusei bija izkritusi no stotēm...
«Ha-ha-ha!» Ortrūde skaudīgā priekā uzgavilēja. «Ha-ha-ha, Modedame...» (modes dāma) un taisījās savas pretinieces štāti galīgi iznīcināt. Tad Pēteris metās pulkā un izšķīra viņas katru uz savu pusi. «Pfui, Schande, Schande!» (Ve, kauns, kauns!) viņš tagad sodoši uzlūkoja Ortrūdi. Dabūjusi izlaist drusciņ savas dusmas un otrai «iekost», viņa gan mazliet sakaunējās, bet tad, iedomādamās, ka viņš aktīvi pārgājis viņas pretinieces pusē iededzās atkal no jauna uz cīņu. Maris, cik ātri vien varēdama, izlaboja savu avāriju, t. i., iebāza stīpu atpakaļ stotēs, arī no savas puses negribēja palikt parādā. «Laid mani, Pēter, laid!» viņa lauzās tam garām. «Viņa dabūs baudīt manus nagus!»
Ar visiem spēkiem Pēteris viņas abas turēja nost vienu no otras, bet diezin vai uz ilgu laiku tas viņam būtu izdevies, ja kaujas laukam nebūtu tuvojusies mamzele Faustīne ar mazo Kunibertu. Viņi atgriezās atpakaļ no pastaigāšanās.
Ortrūde pirmā atlēcās, arī Maris ziņkāri palika stāvam.
Pienākusi Faustīne caur savu raga lorneti uzlūkoja šo trijotni. «Kas te notiek? Mademoiselle Ortrūd, vai jūs varat dot kādus paskaidrojumus?» viņa jautāja.
«Tā ir infāmija!» Ortrūde pietvīkusi vīstīja dūres. «Man grib laupīt manu mūža laimi!»
Tikai Faustīne visu notikušo nepavisam novarēja stādīties priekšā, un tādēļ viņai nebija ne jausmas no visa tā, kas te noticis. «Es jūs nesaprotu, mademoiselle! Kā es atronu jūs šinī sabiedrībā?»
«Mon dieu, man gan še būs kāds vārdiņš līdzrunājams!» Ortrūde attrauca.
«Mums pie pastaigāšanās pa mežu bija nolikta botanizēšana, kā zināsiet!» Faustīne nežēlīgi turpināja. «Kā es atrodu jūs šeit?»
«Mans dievs, es jau nevarēju sadzīt jūsu pēdas un biju spiesta griezties atpakaļ uz mājām,» Ortrūde pusraudus iesaucās. «Jūs man tik spēji nozudāt...»
«Vai arī jūs mums... Katrā ziņā es mamman par to nodošu ziņojumu... Bez tam jums ieteicu doties pie kamercofes un savest savu frizūru kārtībā. Bet kas tā par sabiedrību?!» viņa nicinoši noraustīja plecus. «Kas tas par puiku tāds?»
«Persi, ķelneris... Izsūtīts še priekš apkalpošanas, jūsu augstdzimtība!» Pēteris rātni, gandrīz militāriski palocījās.
«Labi, - bet tu taču neesi sūtīts še uz ielas?» Faustīne viņu asi un caururbjoši uzlūkoja.
«O, gan jūsu augstdzimtība,» Pēteris turpināja. «Mademoisellei Ortrūdei bija vajadzīgi mani pakalpojumi, un, ja viņa mani sauc, es taču nevaru nepaklausīt. Ja vajadzīgs, es pakalpoju katrā vietā un katrā laikā... Priekš tam taču es esmu...»
«Jaā, labi sacīts, itin pareizi!» Faustīne atbildēja, lielā mērā no Pētera paskaidrojuma apmierināta. «Dienestnieks ir priekš tam, lai viņš saviem kungiem paklausītu. Bet viņam vajag arī sajust pret saviem kungiem cienību, it sevišķi pret īstiem vācu kungiem...»
«O, to es arvien un katrā laikā esmu sajutis!» Pēteris apgalvoja...
«Jā, jā, es redzu,» Faustīne labvēlīgi piebalsoja. «Spriežot pēc tava vārda, gan laikam esi vācu bērns?...»
«O, man ir ļoti augsti radi,» Pēteris lielījās. «Pat Rīgas patricieši - -»
«Na, na, paliec jau tādā kārtā, kā dievs tevi iestādījis, mans bērns!» Faustīne viņu pārtrauca. «Klausi tikai savus kungus un esi labs pret tiem, un tie arī nebūs slikti pret tevi... Bet kas šī kņīpa tāda?» viņa beidzot pagriezās pret Mari.
Ortrūde tvīka vien un nevarēja vairs valdīties. «O, šī ir tā dumjā persona - -»
«Pst!» Pēteris, aizlicis pirkstu priekš mutes, viņu apsauca, un, kad tā samulsa, tas viņas vietā turpināja: «- kura dzīvo tepat kaimiņu sētā. Viņa atnāca pie mademoiselle Ortrūdes prasīt padomu, vai tā ir patiešām modē, kā viņai tagad. Mademoiselle turpretim atrada, ka tā pavisam nejauki, un gribēja viņai uz pēdām to rēpi noraut...»
Ortrūdei ap lūpām savilkās valšķīgs smaids, viņa Persi tagad pateicīgām acīm uzlūkoja.
«Umhm!» Faustīne orientēta apmierināta norūca. «Mademoiselle Ortrūdei šinī lietā pilnīgi taisnība... Krinolīne ir kas nejauks... Dievs sievietes piemeklējis par viņu grēkiem... Bet, ka mademoiselle ielaižas ar katru sarunās un dod vēl padomus, tur viņa aizmirsusi savu augsto stāvokli... Diezin vai vēl neesi zemnieku bērns?...»
«Esmu kaufmaņa meita,» Maris aizskarta atcirta, «un uz laukiem mans tēvs bija saimnieks...»
«Tāpēc! Baur dzimuma, latviete,» Faustīne noraustīja plecus. «Bet mademoiselie ir konsula meita, kuras senči no dzimumu dzimumiem ir vācieši... Viņai tādēļ ar jums, zemiem ļautiņiem, nekas nevar kopējs būt, un, ka viņa to ir aizmirsusi, tas ir smādējami... Ej, bērns, atpakaļ uz savu māju, te tev nekāds padoms nav meklējams. Kas tev, vienam prastam ļaužu bērnam, jāzin par modi? Krinolīnes lai valkā augstas kārtas dāmas, jums, bauru cilvēkiem, kad tikai putra un maize...»
Maris par tādu apvainojumu jau gribēja saslieties, bet Pēteris, to stumdams projām, klusu mierināja. «Ej, Marīt, ej!... Vēlāk pie jums noiešu...»
«Allez, mes enfants!» (Ejiet, bērni!) Faustīne mudināja Ortrūdi un Kunibertu, kurš vēlreiz pret visiem pakniksēja. «Un tu, Persi, turpini tā arvien uz priekšu! Esi paklausīgs saviem kungiem, tad viņi tevi neaizmirsīs, un tu dzīvē tiksi uz priekšu...»
Viņi devās katrs uz savu pusi... Maris, galvu nolaidusi, uz māju, Faustīne ar kungu bērniem uz parādes durvīm un Pēteris pa mazo pusi pie saviem darbiem.
Galds jau bija uzklāts un izdekorēts. Faustīnes jaunkundze caur savu lorneti to visu pārskatīja, bet pēc sava paraduma gribēja vēl šur tur dot kādus aizrādījumus. Bet Līshena ķelnerus jau bija samācījusi. «Ja tas vecais spoks nāk un sāk jūs mācīt, tad prasiet viņai tikai padomu, kā tā un tā «gerichte» sagatavojama!... Tad viņa pazudīs pati no sevis...»
Un tā arī bija. «Mamzele Švīhelbein, vai jūs mums nevarat sacīt, cik mums likt sinepes pie pudiņa zoses?... Vai nelikt mums pie teļa cepeša drusciņ kordomonu?»
Faustīne viņus neizprazdama uzlūkoja. «Tā ir Līshenas darīšana... Absolūti viņas darīšana. Griežaties pie viņas.» Tad devās uz savām istabām un nerādījās vairs.
Pēc paturēta palaunaga Pēterim tika uzdots izkrāmēt vāgūzī noliktās alus kastes un nolikt katru zorti savā vietā, lai to tad vēlāk pēc vajadzības varētu paķert. Porteri, bairīšalu, Kulmbacheru, bukalu un kā nu viņus visus sauca... Pie tam viņam bija laika pārdomāt savus šīsdienas piedzīvojumus. Vispār ņemot, viņš ar saviem panākumiem bija apmierināts, tikai tas viņam nepatika, ka Maris tā tika apkaunota un pazemota. Pastāvīgi viņam priekš acīm stāvēja viņas brūnās, koķetās acis, bet pārmetošas... Un Ortrūde arī nekas, meitene itin patīkama... Kad tikai nebūtu tik neganta un ķildīga. Kā rads viņš pat sajuta sevišķu gādību par viņu un nodomāja: «Ja tu, meitiņ, nāktu zem manas rokas, es tevi gan tā nepalaistu... Bet tā ir bagātu kungu bērns, viņai, jāteic, visa vaļa rokā...»
Te it nemanot divas mīkstas rokas apskaujas ap viņa kaklu, un silts vaidziņš pieglaužas pie viņa vaiga... Ortrūde... Viņa tik noskumusi, pūš vien. «Persi, es darīšu visu, ko tu vēlies, tikai apsoli man vienu lietu... Mīļais Persi!»
Pēterim jau tā nemaz nebija nepatīkami, bet viņš nevarēja to ierādīt. «Ortrūdes jaunkundze, tas mums neklājas tā... Ka to redzētu mamzele Faustīne!» Un arī tik dzīvi viņš iegādājās Maris brūnās, koķetās acis.
«Persi, nepreci to dumjo personu, bet preci mani!» viņa pusraudus tiepās. «Ja tu viņu preci, tad es aiz sirdsdēstiem beigšos...»
Pēteris nogrozīja galvu. Nav vērts patiešām ielaisties ar tiem sieviešiem! Neesi viņai ne lāga pieskāries, viņa jau tev līp klāt kā dadzis... Bet īstenībā šāds priekšlikums ļoti lielā mērā glaimoja viņa pašapziņai.
«Nu, runā taču, Persi!» viņa nepacietīgi iesaucās. «Atbildi jel!...»
«Nē, Ortrūdes jaunkundze,» viņš raisījās vaļā no viņas apskāvieniem, «no mums nekas nevar iznākt! Jūs augstas kārtas dāma, konsula meita, bagāta, un es tikai nabaga sulainītis... Vai jūs domājat, ka papiņš un mammiņa mums dotu savu atļauju?! Nemūžam...»
Ortrūde par to nemaz nebija domājusi. Izbijusies viņa tādēļ Pēteri uzlūkoja. «Bet vai tad viņiem nemaz nebūtu sirds?! Ja mēs viens otru mīlam... Nevaram viens bez otra dzīvot...»
«Vienlīdz daudz! Iedomājaties, ko mamzele Faustīne nupat teica! Viens dienestnieks ir priekš tam, lai savam kungam paklausītu, bet nevis, lai precētu viņa meitu...»
Šis aizrādījums viņu galīgi notrieca. «Tātad nekādu cerību?!»
«Nekādu!...»
«Ak dievs, ak dievs!» viņa aizklāja vaigu rokām. «Ak, es nelaimīgā!... Es nelaimīgā!...»
Un raudādama viņa atkal aizskrēja projām.
Pēteris valšķīgi noskatījās viņai pakaļ. «Ak tu muļķe, ak tu muļķe!... Vēl nav iesvētīta, jau iedomājusies precēties...»
Bet tad viņš sāka pārdomāt šo varbūtību, kā tad tas īsti būtu... Ja kādreiz viņš un Ortrūde?... Ja jau viņa krusttēvam varēja būt smalka vācu sieva, kādēļ tad gan viņam ne?! Ko tā vecā mamzele tur melsa, tur viņš nedeva ne plika vērdiņa... Bet kā uz lietu raudzītos krusttēvs un cienīgā?
Uzreiz viņam iešāvās prātā, ka krusttēvs viņam bija teicis: «Pēterīt, dienās tu mums būsi kā pašu bērns!...» Ko tas nozīmēja?... Un, ja nu viņš apņem bagāto Ortrūdi, tad ir tāds pat rātseris un konsuls kā viņa krusttēvs...
Bet tad viņš pats satrūkās no savas pārdrošās iedomas. Parādījās atkal dzīvi atmiņā Maris tēls ar savām brūnām vilstošām acīm... Tas viss viņam padarīja sirdi pavisam tādu jocīgu...
«Ek!» viņš beidzot atmeta ar roku. «Labāk, ja par tādiem sievišķiem nedomā... Sajauc galvu vien...»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Pēterim drīz vien to visu nācās piemirst, jo pie vakara pie parādes durvīm pielaida ekipāža, no kuras izkāpa konsuls ar cienīgo. Kreiļa vairs nebija uz bukas, bet viņi vietā pieņemts krievu kučieris Ivans ar lielām ūsām un oriņām ausīs. «Cienīgā taču dabūjusi savu cauri,» Pēteris nodomāja. Kur Kreilis tagad, to viņa pēcnācējs nezināja pasacīt, un Pēterim arī nebija vaļas daudz klaušināt, jo viņam bija jāstājas darbā.
Zālē viņam bija izdevība uz acumirkli sarunāties zem četrām acīm ar krusttēvu, kurš te pārskatīja, vai viss kārtībā. «Tad arī tu, puis, esi atsūtīts,» viņš to uzrunāja. «Tas ir labi, tas ir brangi!... No šī vakara tu daudz mantosi, zēn, daudz mācīsies. Tāda sabiedrība reti kad sanāk kopā... Nu, kā tev tavs jaunais pulkstenis iet?»
«Kā zvērs,» Pēteris lielīja, «četrdesmit astoņas stundas bez apstāšanās. Lielo paldievs jums par to un arī par ancuku...»
«Nu nekas, manu zēn... Dabūsim vēl, ja vajadzēs! Mēs dzīvosim... Tikai nu esi labi acīgs un visu uzmani! Mācies manieres, ka dienās pats proti iznesties!... Un par visām lietām ievēro mūsu norunu! Ne zināt neliecies, ka tu man kas esi!... Saproti!»
«Jā jau, jā,» Pēteris attrauca. «Neesmu jau mazais bērns...»
Viņš aizdedza kroņlukturus un sveces, jo sāka jau rasties viesi un konsuls ar savu cienīgo steidzās tos sagaidīt.
It kā uz norunu viesi plūda šurp no visām pusēm gan eķipāžās, gan kājām, dāmas, kuplas un baltas, sārtas un staltas, kungi gan zelta tresēm, gan melnās frakās, citiem līdzi arī sulaiņi, kuri paliek gaidot. Viesi izklīst pirms pa dārzu, apskata Rābemaņu īpašumu, apbrīno to, uzteic. «Sehr nett», «sehr hübsch», - tā vien dzird. Drīz vien rūc kā bišu stropā; kas nejauši sastapušies, priecājas, skūpstās arī, tikai kungi ar kungiem un dāmas ar dāmām. Triec pa vāciskam un franciskam, jo tik daudz Pēteris it labi prot atšķirt, kas kurā valodā. Kungi ar asprātīgām piezīmēm aizskar dāmas un atkal otrādi...
Un, kad visi sanāk iekšā, kur spoža sveču gaisma zaigo un spīguļo kroņlukturu glāžu krizuļos, dzirkstās dāmu galvasrotas un briljantu krūšu rotas un auskari, pie tam vēl gaiss pilns vijolīšu un rožu smaržas, tad tas viss Pēterim izliekas kā kāda burvju pasaka. Un pati cienīgā viņam izliekas kā šis godības viduspunkts un kronis... Mirdz viņas acis, mirdz viņas akmeņi, viņas vaigs kūst no laipnības un laimības. Šovakar viņa pavisam cits cilvēks, tik labi prot ar vienu, ar otru un ar visiem! Pēc viņa domām, viņa bija šīvakara dvēsele, un, ja viņas būtu še trūcis, tad daudz būtu kas trūcis...
Bet Pēteris nemaz neapzinājās, ka arī viņš pats te ļoti piedienēja, un, ja viņš būtu trūcis, tad arī daudz kas būtu trūcis. Jo arī viņa spožās metala kņopes sveču gaismā laistījās, sniegbaltais krāgs, šlipse, cimdi, iebrūnais, sārtais sejs, tas viss tik «apetītlīgs», ka ikviena no klātesošām dāmām viņu būtu vēlējusies uz savas šokolādes kastiņas vāka... Pie tam viņš bija tik dzīvs, tik pakalpīgs ikvienam pie aukstā uzkožamā, kas tika iebaudīts stāvus pie bufetes, pret dāmām tik galants, ka nolasīja tām viņu vēlēšanās no acīm.
Kad kungi bija iedzēruši pa ženeverim, uzkoduši kaviāru, gaiļa sekstes un citu, arī dāmas iedzērušas pa lāsītei vīna un liķiera un iebaudījušas, ko sirds kāro, visi sēdās klāt pie klātā galda, un nu sākās īsta mielastošana. Galds, kā jau minēts, bija klāts pakavveidīgi, un ikvienam bija ierādīta vieta tur, kur uz kartes stāvēja viņa vārds, skatoties pēc viņa stāvokļa, no mājas kunga un kundzes tuvāk vai tālāk.
Viņi sēdēja pašā vidū, viņai blakus ekselence Jūlijs fon Kube, viņam manufaktūrpadomnieks Ādolfs Tilo, kas reprezentēja biržas komiteju. Viņiem pretim otrā pusē pašā vidū pirmais jeb «vārdu vedošais» birģermeistars Johans Kristofs Švarcs, kas cienīgai par jo lielu prieku ar visu savu lielo vecumu bija ieradies. Pa vienu roku tam sēdēja pats jaunākais birģermeistars Oto Millers, pa otru roku - Lielās ģildes eltermanis Lemke. Pārējie rātskungi, ģilžu reprezentanti, ievērojamie pilsoņi un citi viesi, kungi un dāmas, raibā rindā viens aiz otra, visi pa lielākai daļai viens otru pazinās, līdz pēdējiem diviem galda abos galos - jaunekli ar melnām ūsiņām un pusmūža vīru ar melnu bārzdu un raga brilli, tos, izņemot mājas kundzi, neviens nepazina. Starp viesiem vēl atradās birģermeistars Eduards Valters Tīlemans Grims, rātskungi -Eduards Holanders, Gustavs Daniels Hernmarks, Jūlijs Betfīrs, Augusts Frīdrihs Krīgsmans, fabrikanti - Vilhelms Tanks un Kārlis Kristjānis Šmits, Rīgas cementa rūpniecības nodibinātājs, tālāk izslavētais Brandenburgs, Mazās ģildes eltermanis Vilhelms Taube, pilsonis Frīdrihs Brunstermans, visi pa daļai ar kundzēm, pa daļai bez tām, - superintendents Pēlhauss un vēl daži garīdznieki, angļu kolonijas reprezentanti pilnā sastāvā, juristi Alberts Bingners un Eižens Alts, «Rigasche Zeitung» redaktors Dr. Buhholcs un vēl daudzi citi ievērojami vīri. Ar vārdu sakot, bija sapulcētas vienā kopā Rīgas visaugstākās galotnes, tik izlasīta sabiedrība, kāda nebija ilgi kopā redzēta.
Valodas tik dzīvas, smiekli tik sirsnīgi, ka Pēteris tīri būtu varējis papriecāties, ja tikai viņi nebūtu atļāvušies tik zaimojošas piezīmes par tiem bauriem un latviešiem, it sevišķi tie garīdznieki, tie saviem kaimiņiem par latviešiem ļaunu vien stāstīja, cik Pēteris varēja novērot, un tas viņam ļoti sāpēja sirdī. Viņš nemaz nevarēja saprast, kā krusttēvs, pats latvietis būdams, tādu nicināšanu par savu tautu varēja pielaist. Bet, nu redz, vajadzēja slēpties!... Viņš jau pats to zināja... Būdams dienestnieks, nedrīkstēja lāga atzīties par latvieti, kur nu vēl kungs, kas grib būt starp citiem kungiem.
Te kāds piešķindināja glāzi. Visi palika klusu. Piecēlās jaunākais birģermeistars Oto Millers, pusmūža vīrs paplatu vaigu, ierāmētu visapkārt bārzdas joslā, kas izbeidzās zem kailā smakra pakaklē. Brīdis svinīga klusuma, tad viņš iesāka:
«Jūsu augstās eminences, ekselences un magnificences! Mani kungi un dāmas! Viņa magnificences «vārdu vedošā» birģermeistara Johana Kristofa Švarca vietā atļaujat man sacīt kādus vārdus. Mūsu priecīgai kopbūšanai šodien ir kaut kas tradicionēls. Vēsture mums rāda, ka Rīgā visas svarīgākās rātes un ģildes sapulces beigušās ar mielastu. Tādēļ tad sirsnības, draudzības un uzticības pierādījumi pie kopēja mielasta ir, tā sakot, pārgājuši rīdzinieku dabā, un vienīgi tikai tā tas ir īsts mielasts, un īsti mielastot prot tikai rīdzinieks. Šie sirsnības un uzticības pierādījumi, ko mēs tad savstarpēji saņemam, mūs vieno un dara stiprus. Mūsu pilsēta arvien pieaug, pienāk klāt viņai jauni pilsoņi, kuriem tāpat ir savas intereses un kuri grib izteikties... Pie kopējiem mielastiem mums ir izdevība ar tiem iepazīties, ar viņiem saprasties un viņus pie sevis saistīt... Mūsu pilsētas satversme, pēc tam kad tā no ķeizarienes Katrīnas Otrās pārtraukta, bet no ķeizara Pāvila atkal visžēlīgi atjaunota, nosaka, ka, ja kāds loceklis iz augstās rātes aizgājis uz viņu labāku dzīvošanu, tad jaunu locekli viņa vietā izvēlē pati rāte no pašiem pirmiem un labākiem Rīgas pilsoņiem, kuri sēž uz Lielās vai Mazās ģildes vecāko beņķa... Šodien mums nu ir tā laime un gods būt viesos pie Lielās ģildes vecākā - konsula Georga Rābemaņa, vīra, kura namā valda īsti baltu uzskati, vīra, kura ģermāņu dzimums, par ko nevienam nav ne acumirkli iemesla šaubīties, ir garantija, ka caur viņu arī uz priekšu tiks uzturēta mūsu kontinuitāte.
Mūsu interese ir - un es domāju, ka runāju visiem mūsu augstās rātes locekļiem iz sirds, - mūsu interese ir, ka mēs pie nākamā gadījuma un izdevības saistām savas kolēģijas sastāvā mūsu mīļo biedru, uzņēmīgo Rīgas tirgoni konsulu Georgu Rābemani. Tā nav vienīgi mūsu iniciatīva, tas ir atklātības spriedums, kuru būsim akceptējuši mūsu tēvu pilsētai par svētību. Paceļu tādēļ, glāzi uz viņa veselību... Lai dzīvo mūsu krietnais biedrs!... Hoch, hoch, hoch!...»
Visi kā sastinguši noklausījās šo nozīmīgo runu, kura bija vēl nozīmīgāka caur to, ka to varēja ieskatīt par puslīdz oficiālu. To tātad jau varēja ieskatīt par drošu faktu. Pats konsuls reižu reizēm piecēlās, par lielo goda parādījumu mēmi aizkustināts palocījās, gribēja ko teikt, bet nevarēja. Un Hildegardis kundze vai kusa no laimības; siltāk un spožāk vairs pati saulīte nevarēja izstarot kā viņas acis uz visām pusēm.
«Hoch, hoch, hoch!» visa sabiedrība piesita glāzes ar namatēvu un namamāti, kuri mēmi un aizgrābti nespēja saņemt vien visus tos goda parādījumus. Un ne mazāk jutās godināts Pēteris. Ka viņa krusttēvs bija liels vīrs, to viņš jau zināja, bet, ka viņš tik liels āķis, ne. Un tādēļ arī viņš spēkiem sauca līdzi «hoch!»... Iejūsminātā sabiedrība gan to nepamanīja, bet vecākais ķelneris. «Vai tu traks esi?» viņš piegrūda tam pie sāniem. «Labāk uzmani, ka kungiem kā netrūkst!»
Kad sirsnīgās gaviles bija aprimušas un viesi izmainījuši savstarpējās sarunās kādus vārdus, piecēlās atkal apmēram tāda paša tipa kungs, tikai drusciņ šaurāku vaigu un sirmāks.
«Viņa magnificencei rātskungam Gustavam Danielam Hernmarkam vārds!» birģermeistars sacīja.
«Augstā sabiedrība!» runātājs iesāka. «Piebalsoju savam priekšrunātājam: par tādu pilsoni kā konsuls Georgs Rābemanis Rīgas pilsēta var novēlēt sev laimes, un mēs, rātes locekļi, justos ļoti pagodināti, iegūstot šādu biedru. Pie šī gadījuma es nevaru atturēties, neminējis to vīru, kuram mums jāpateicas, ka Rīga varējusi tā attīstīties, pieaugt un iegūt no jauna daudz tādu krietnu pilsoņu kā mūsu cienījamais Lielās ģildes vecākais. Es nemaldīšos, ka jūs visi sacīsat vienā mutē ar mani: šis vīrs ir viņa augstā ekselence grāfs Suvorovs Rimņikski firsts Itaļiski, mūsu bijušais ģenerālgubernators, kuram vēl jo tuvu personīgi stāvēt man bija tas gods. Kauču arī mums; rīdziniekiem, laime dabūt viņam tādu pēcnācēju, kāds ir viņa augstā ekselence ģenerālis barons Līvens, par kuru mums pilnīgi garantija, ka tas, kā šīs dzimtenes dēls, jūt līdzi mūsu pilsētas uzplaukšanai, tad tomēr visa Rīgas attīstība ir cieši saistīta ar firsta Suvorova vārdu. Sākot ar 1848. gadu, kad viņš ieradās pie mums, visas lietas ņēma citu virzienu. Zem viņa augstās protekcijas nodibinājās biržas komiteja, kura nu turpmāk gādāja par šejienes ostas apstākļiem. Kopš 1823. gada pie Daugavas padziļināšanas vairs nebija ne roka pielikta, jūras mute bija aizsērējusi uz 8-9 pēdām. Visiem lielākiem kuģiem vajadzēja pievest lādiņu uz klajas jūras, kas izmaksāja ļoti daudz un bija savienots ar briesmām. Ārzemju rēderi labprāt atturējās sūtīt uz Rīgas ostu, un nodibinājās uzskati, ka Rīga kā ostas pilsēta nekam neder, un valsts centrālā valdība Pēterburgā vairs neturēja pat par vērtu vilkt dzelzceļu no Dinaburgas uz Rīgu, bet projektēja pirmējo savienot ar Liepāju. No šīs līnijas tad Rīgai tuvākā vietā bija atļauts savienoties ar zaru līniju. Tās bija lielas briesmas priekš mūsu tēvu pilsētas, kas apdraudēja viņas nākotni. Šī ziņa priekš manis bija tik notriecoša, mani kungi un dāmas, ka es pie Ņevas krastiem, kur biju nosūtīts šīs lietas dēļ rūpēties, sagulēju divus mēnešus slims. Ka šīs briesmas tika novērstas, ka mums netika atņemts mūsu dzīvības nervs - Dinaburgas dzelzceļš, par to mums ir jāpateicas vienīgi mūsu augstam gādniekam viņa ekselences gaišībai. Tikai garantējamo būves kapitālu, pie kura sagādāšanas vislielākie nopelni ir mūsu angļu kolonijai,» viņš palocījās pret dažiem kungiem, kuri palocījās pretim, «ceļu ministrija pazemināja no 12 miljoniem uz 10.800.000 rubļiem. Bet, pateicoties mūsu dzelzceļa saimnieciskās direkcijas cītībai un saprātībai,» viņš paklanījās pret Jūliju fon Kubi, kurš arī palocījās pretim, «nekādas garantijas vairs nav vajadzīgs, bet akcionāriem iespējams izmaksāt pat prāvu dividendi. Pēc tam kad Dinaburgas dzelzceļš ir devis tik apmierinošus panākumus, patlaban uzsākti priekšdarbi dzelzceļa būvei uz Jelgavu, ko sevišķi iekustinājis mans draugs manufaktūrpadomnieks Ādolfs Tilo. (Savstarpēja palocīšanās.)
Tālāk mūsu augstā aizgādņa nopelns ir, ka mums ir nokārtoti ostas un brāķa noteikumi, ka pie Rīgas var uzbraukt kuģi, kas peld 1-17 pēdas dziļi, bet Mīlgrāvī pat līdz 20 pēdas dziļi, ka mums pašiem pirmiem bija magnētiskais telegrāfs no Rīgas līdz Dinamindei, kas sevišķi no svara pavasaros un rudeņos, kad varam katru brīdi dabūt ziņas par ledus apstākļiem jūrā. Ka mums tad tālāk tika liegta koncesija uz sava rēķina izbūvēt magnētisku telegrāfu uz prūšu robežām un savienoties ar ārzemju telegrāfu tīklu, ko novērst diemžēl nestāvēja viņa gaišības varā.
Beidzot vēl es minēšu veco Rīgas vaļņu noārdīšanu, kas atvēra logu jaunam gaisam un padarīja galu lielai nospiestībai un šaurībai iekšpilsētā. Tāpat caur viņa laipno gādību svabadā zeme palika pilsētas īpašumā. Uz tās pacēlās mūsu jaunais mūzas templis - pilsētas teātris, pacēlās gāzes iestāde, kuras pirmās liesmiņas mūsu pilsoņi jau redzējuši. Drīz tur redzēsim arī savu politehniku, kura tagad īrētās telpās, bet ir projektēts viņu celt uz pašu zemes. Tādēļ tikai ar cienību varam iegādāties firsta Suvorova Rimņikski Itaļiski vārdu. Rīga ir tā, kas viņa ir, caur savu ilggadējo ģenerālgubernatoru, kuru man bija tas gods jo tuvu pazīt un pārrunāt personīgi ar viņu visus svarīgākos jautājumus. Sevišķi tajos grūtos laikos, kad pa Krimas kara laiku Rīgas osta bija bloķēta, bija kā izmirusi un viss eksports un imports tika izdarīts ar zirdziniekiem līdz prūšu robežām. Tādēļ lai dzīvo mūsu augstā valdīšana, mūsu administrācija!... Es paceļu glāzi uz viņas reprezentantu mūsu starpā - viņa ekselenci Jūliju fon Kubi! Hoch, hoch, hoch!...»
Atkal tika piesistas glāzes, atkal laimes uzsaukumi, tomēr ne vairs tik sirsnīgi un jūsmīgi, vairāk formāli un cienīgi, neizvērtās tā kā pirmīt frenētiskās gavilēs...
Piecēlās kungs, kas sēdēja mājas kundzei blakus, šķeltu sarkanu vaigubārzdu, ordeni kakla lentā, bet citādi ne mundierī, bet melnā frakā...
«Pateicos viņa magnificencei par laimes uzsaukumu, lai gan še oficiāli nereprezentēju vadības varu. Bet viņa vārdus varu pilnīgi parakstīt. Administrācijai ir tas gods, pie pilsētas uzplaukšanas strādāt kopā ar tik cienījamu rāti, ar tik saprātīgiem ģildes priekšstāvjiem un ar tik mērķa apzinīgiem pilsoņiem, kuri ne acumirkli neaizmirst, ka viņi ir balti un ka viņi šīs zemes vēsturiskām tradīcijām parādā - uzturēt arī uz priekšu savas atsevišķās īpatnības kā atsevišķs loceklis lielās Krievu valsts kopības ķēdē... Man ir bijusi tā laime ar mājas kundzi izmainīt domas, un es varu tikai priecāties par to veselīgo garu, kāds šinī namā valda. Konsulu Georgu Rābemani un viņa laulātu draudzeni Hildegardis kundzi īsto baltu ugunskuru sargātājam es varu uzstādīt par paraugu; kādai būs būt īstai Rīgas pilsonībai, un tādēļ uzsaucu viņiem augstas laimes. Rīgas augstā rāte var novēlēt sev augstas laimes, ja tai izdodas iegūt šo pārliecināto baltu locekli. Hoch, hoch, hoch!»
Kad glāžu šķindināšana un gaviles bija aprimušas, piecēlās pats mājas kungs. Pēterim sirds sāka straujāk pukstēt. Cik cienīgi viņa krusttēvs nostājās un cik skaisti caur degunu nokraukojās.
«Jūsu augstās eminences, ekselences, magnificences! Mani kungi un dāmas! No jūsu goda parādījumiem izaicināts, no tiem laipni domātiem vārdiem, kurus mani priekšrunātāji zīmēja uz mani, atļaujos sacīt kādus vārdus. Ja mēs priekš vispārības strādājam, tad nostājamies uz kādas labi pārdomātas un nosvērtas platformas, kas tad mūsu darbiem noder par ciešu mērauklu un vada tos zināmā virzienā. Ja nu man būtu tas gods un tā laime - es atbildu te uz tiem nepārprotamiem aizrādījumiem no visām pusēm - kļūt uzņemtam rātes kolēģijā, - lai gan, pēc maniem uzskatiem, šis gods piekrīt tiem daudziem vīriem, kuri nopelnu bagātāki par mani, - bet man tomēr tiktu piešķirts tas gods, kuru atraidīt būtu apvainot tos, kuri man to parādījuši, un manai balsij arī būtu kāda nozīme pie mūsu pilsētas likteņa, tad mana platforma būtu saņemama maz vārdos: «Laissez faire, laissez passer!» Ļaujat ražot un ļaujat pārdot! Bez kaut kādiem liekiem ierobežojumiem. Veco mūru noārdīšana ir ļoti raksturisks piemērs mūsu tēvu pilsētas turpmākai uzplaukšanai un attīstībai. Ir jānovērš visi kavēkļi darbam, enerģijai, dabiskai attīstībai. Darba un tirdzniecības brīvībai. Pēc manām domām, ir jākrīt cunftēm un innungām tādā raksturā, kādas tās pie mums. (Hernmarks no vietas: «Pilnīgi manas domas!») Jāpārveidojas arī pašas rātes konstituēšanas veidam, kuram jānostājas uz demokrātiskiem pamatiem. (Hernmarks no vietas: «Gluži manas domas!») Nodokļu nasta jāizdala taisnīgāk uz to kamiešiem kuriem kas ir. (Hernmarks: «Itin pareizi!») Pie mums apliktas ar galvasnaudu mazturīgas masas, laikam par sodu, ka viņām nekā nav... Turpretim nodokļu uz īpašumiem, piemēram, imobiliju nodokļa, mums nepavisam nav!... Tāpat nenokārtots ir vēl iedzimto jautājums, attiecības starp vāciem un nevāciem. Ja mēs liedzam nevāciem ietikt mūsu korporācijās, ja liekam tik lielu svaru uz vācu dzimumu, tad mums jāļauj nevāciem nodibināt pašiem savu kultūru, tā pat jāveicina, jo citādi netiek modināti un attīstīti zemes produktīvie spēki mums pašiem par ļaunu. Pēc manām domām, nebūt nav jāprasa, vai kāds ir dzimis vācietis, bet vai tam ir vācu audzināšana, tas grib būt kā vācietis, domā un jūt kā vācietis. Tā tikai mēs stiprināsim savus spēkus, turpretim spaidu sistēma mūs var aprakt nevācu masās... Mums vispār jārēķinās ar laika garu, jāpiemērojas arī reformām, kuras citādi varbūt nāks pret mūsu gribu no kādas augstākas varas. Protams, ka visa tāda pārgrozība izdarāma, ievērojot stingri mūsu baltu kontinuitāti, ka viss tas labais, derīgais un īpatnējais lai paliktu. Daba netaisa lēcienus, vēsture arī ne... Viņas prasa sakarus ar tradīcijām... Aizkustināts no man parādītās uzmanības un lielās uzticības, minot mani priekš tik svarīga un atbildīga uzdevuma, kāds ir Rīgas rātes loceklim, es uzdzeru jums, augstām magnificencēm, un uz jūsu augstās kolēģijas pastāvēšanu un zelšanu. Lai dzīvo Rīga un viņas augstā rāte!...»
Tik skaļi un sirsnīgi aplausi vēl nebija bijuši ne pēc vienas runas. Vismaz Pēterim tas tā likās... Tāpat tas likās arī Hildegardis kundzei, kura pie konsula runas pirmās daļas bija it kā sastingusi, bet pie pēdējās atplauka un staroja aiz laimības, piesita tagad ar vienu, otru un kas vien ar viņu piesist vēlējās. Un nebija neviena, kas nebūtu gribējis piesist viņai un konsulam. Kas nevarēja viņus piesniegt tieši, tie piecēlās no savām vietām un gāja apkārt galdam, tā ka uz brīdi izcēlās kņada un pēc tam dzīvas sarunas.
«Es tikai varu piekrist seram Rābemanim,» kāds no angļu kolonijas sacīja rātskungam Hernmarkam. «Pie mums, Anglijā, kur likumdošana atronas tautas rokās, labāk sakot, turīgo un izglītoto aprindu, kurām parlamentā pārsvars, nekad negaida, līdz tauta reformas ņem, mēs viņai tās dodam. Caur to mēs arī dodam tādas, kā mums patīk, bet, ja viņa ņem, tad ņem tādas, kā viņai patīk... To arī Rīgai vajadzētu ievērot...»
«Jums taisnība, ser,» Hernmarks atbildēja. «Krievija, kā visas zīmes rāda, nenoliedzami atrodas lielu reformu priekšvakarā. Arī Rīga, kā viņas sastāvdaļa, nevarēs izvairīties no šīm reformām, jo vairāk tādēļ, ka dažas mūsu formas pārāk novecojušās. Sen tās vairs nav piemērotas mūsu tagadējiem sabiedriskiem spēkiem. Ir tādēļ no svara, ka neļaujamies pārsteigties, bet, cik paši būsim strādājuši pie reformām līdzi, tādas viņas arī būs...»
«Vai šinī virzienā jau kas darīts?» anglis jautāja. «Būtu pats pēdējais brīdis...»
«Ir sperti soļi, ser!» Hernmarks viņu apmierināja. «Ir izstrādāts projekts, pēc kura rātes vēlēšana ne tikvien kā triju šķiru lieta, bet visu Rīgas pilsoņu tiesība. Bet citādi esam paturējuši acīs, lai pilnīgi tiktu uzturēta rātes kontinuitāte un tās viņas īpatnības, kuras izrādījušās par ļoti noderīgām...»
«Bet vai ir kāda garantija, ka šis projekts tiks no valdības akceptēts?» anglis jautāja.
«Mūsu garantija,» Hernmarks pasmaidīja, «ir mūsu augstais draugs viņa gaišība firsts Suvorovs, kuram tagad, kā pilsētas priekšniekam Pēterburgā, augsti sakari. Ja viņa svaram izdosies izgādāt mūsu projektam apstiprinājumu, tad pret visām «reformām» esam pasargāti...»
Atskanēja atkal glāžu činkstināšana. Vārds bija Sv. Jāņa ģildes eltermanim Viļumam Taubem. Tas bija jau gluži sirms vīrs un arī nekāds liels runātājs. «Jauni laiki prasa savas tiesības,» viņš pēc parastā ievada iesāka. «Tanī ziņā konsula vārdi ir neapgāžama patiesība. Bet nebūs aizmirst, ka amatam ir zelta pamats. Un šis zelta pamats ir cunfte, kādēļ mēs pašas cunftes kā ļoti noderīgas nedrīkstam satricināt. Protams, ka pārgrozāmas visas tās šrāgas, kuras vairs nesaietas ar tagadējo likumisko kārtību un laika garu... Es domāju, ka pilsonisko uzturu (die bürgerliche Nahrung) mēs necunftīgiem pilnīgi nevarēsim aizturēt. Bet piepaturamas ir dzimuma grāmatas meistariem, ka viņi vācu dzimuma un laulības gultā dzimuši. Tas ir viens no cunftes stiprākiem pamatiem, jo dod mums garantiju, ka mūsu amatnieku aprindās nesaronas vis šādi tādi elementi, fušeri, kas nekā nejēdz. Mēs zinām tad, ka mums darīšana ar īstiem vācu meistariem, kas savu amatu prot. Otrkārt, mūsu cunftes nav iznīcināmas, tādēļ ka no viņām kopēji sastādās Sv. Jāņa ģilde, kurai ir sava vēsture... Šī ģilde pilsētai devusi pilsonisku elementu, kas ir bijis ļoti noderīgs pilsētas aizstāvēšanā un pārvaldīšanā...
Konsula Rābemaņa ieiešanu augstā rātē Sv. Jāņa ģilde apsveiktu tikai ar prieku, ievērojot viņa liberālos uzskatus, kas attiektos arī uz mums, amatniekiem. Mūsu laikos gan parasts raudzīties uz amatnieku pār pleciem. Mazā ģilde bieži ignorēta, kur viņai bija tiesības. Sevišķi no tā laika, kad, pilsētai paplašinoties, pārvaldīšana vairs nav goda amats, kā tas bija vecos laikos, bet ir vajadzīgas visādas komisijas, kuras atmet arī kādu materiālu atlīdzību. Šādās atlīdzinātās komisijās tad amatniekiem vairs nav vietas. (Manāma sakustēšanās.) Mazās ģildes tiesības netiek reprezentētas tai mērā, kā viņas vēsturiskā nozīme to prasa... Piemēram, pārgrozot Tirdzniecības kases statūtus, - es domāju 100.000 rubļu lielo fondu, kurš reiz Rīgai aizdots bez procentiem no ķeizarienes Annas Ivanovnas, - Mazā ģilde vairs nav prasīta, vai viņa ar to uz mieru, lai gan viņai tāpat vēsturiskas tiesības pie šīs kases pārvaldīšanas. (Liela sakustēšanās. Runātājs apstājas.) Nu, atvainojat, es varbūt aizskaru lietas, kas še šinī sapulcē, kurai famīlijas raksturs, nepieder... Bet, ja es paceļu savu glāzi un dzeru uz konsula Rābemaņa veselību, kā Rīgas pilsonības reprezentantu, tad es domāju arī to pilsonību, kurai zelta pamats... Hoch, hoch, hoch!...»
Atkal glāžu piesišana, tad savstarpējas sarunas, kurās dzirdēja smādējam Mazās ģildes eltermaņa uzstāšanos. «Caur Mazās ģildes ietiepību uz savām formēlām tiesībām tiek novilcināta Tirdzniecības kases pārvēršanās par pilsētas diskonto banku,» Hernmarks sacīja savam angļu galda biedram. «Faktiski viņa nekad nav piedalījusies pie Tirdzniecības kases pārvaldīšanas, viņas tiesība pastāvējusi tikai uz papīra...»
Tad vārdu dabūja kāds kungs, kura vārdu Pēteris nesadzirdēja, bet par kuru teica, ka tas esot viens no ievērojamākiem baltu atklātības darbiniekiem. Viņam iesākot, iestājās svinīgs klusums.
«Mani augstie kungi un dāmas! Atvainojat, ka es mūsu apstākļus apskatīšu no citas puses un rādīšu jums ainu, kas spilgti nošķirsies no tām optimistiskām izredzēm, kas te tika izsacītas. Es domāju, ka mums nav iemesla iztēlot savu nākotni tik rožainām krāsām. Mēs nedrīkstam atdusēties uz saviem lauriem, bet mums jāsaņem visi spēki, lai noturētu šo zemi, ko mūsu senči zobenbrāļi un krusta bruņinieki priekš mums iekarojuši. Viņi atņēma šo zemi nekristītiem pagāniem, radīja te kultūru un apsargāja šo kultūru ar zobena asmini... Un, ja mēs savu vācu kultūru šinī zemē gribam uzturēt, tad mums ir jāstāv kā vīriem. Mums briesmas draud no divām pusēm no augšas un no apakšas. No augšas draud uzgulties smags lietuvēns uz mūsu iestādēm, tās nospiest ar lozungu «reformas», bet no apakšas iedzimto pulki arvien vairāk nāk pie izglītības un turības, iespiežas mūsu rindās, pārkrusta savus vārdus un top vācieši gan pēc ārējā laķējuma, bet ne tādi sirdī un pēc saviem uzskatiem. Ar savu iespaidu un principiem tie demoralizē arvien vairāk mūsu rindas, atļauj skatīties uz draudošo nākotni arvien mazāk nopietni un rīkoties vaļīgāk.
Tādēļ tad ir jāapsveic ar prieku, ka vadošās aprindas top bagātākas par vienu tādu pārliecinātu spēku, kāds ir cienītais konsuls Rābemanis, kuram pie tam vēl plašs skatiens un cieta griba izvest cauri mūsu baltu kuģi pārāk novecojušo formu Skillai un reformu Karibdai. Es viņa taktikai lielumā un apmērā piekrītu: nevāci lai paliek pie sevis, bet mēs, vāci, paliekam pie sevis. Tikai diemžēl tas netiek stingri izvests cauri. Piemēram, cunftes dzimšanas grāmatas gan tiek prasītas, bet bieži viltotas, pieņemti par meistariem nevāci un mācīti amatos nevācu bērni. Ļoti jānožēlo dzimtbūšanas un klaušu atcelšana, kas atsvabināja nevācu zemniekus no savas zemes, atļāva tiem ieplūst pilsētās, caur ko kontrole par katra dzimšanas tiesībām ļoti apgrūtināta... Attiecoties uz laissez faire, laissez passer principu, es atļaujos piezīmēt, ka šim principam ir gan nozīme starp diviem vāciešiem, bet nevar būt runa par viņu starp vācieti un kādu iedzimto parvēniju. (Konsula vaiga krāsa, kā varēja redzēt, izmainījās.) Tāpat nevar būt runa par cunftu atcelšanu. Ja caur to grib nākt iedzimtiem pretim, tad nevajag aizmirst, ka apetīte nāk līdz ar ēšanu. Jo vairāk jūs viņiem padosaties, jo viņu prasījumi ies tālāk... Tādēļ īsi un skaidri: mums, baltiem, ir sava tiesība, viņa nav nekāda izdomāta tiesība, viņa vēsturiski izaugusi un nodibinājusies! Šis vēsturiskās tiesības, kas tik skaidri un gaiši izsaka mūsu īpatnības, mūsu zemes savādības, kas attīstījušas savādos apstākļos, savādā gaisā, tās būs mums uzturēt, tās būs mums aizstāvēt! Savas pirmdzimtības tiesības mēs nedrīkstam pārdot par lēcu virumu!... Paceļu tādēļ savu glāzi un uzdzeru konsula kungam, kā šo tiesību reprezentantam... Hoch, hoch, hoch!...»
Sajūsma bija atkal lieliska. Konsuls, mazliet uzbudināts, grozīja savu glāzi, tad piesita ar saviem apsveicējiem un arvien vairāk apmierinājās...
Tagad bija vārds manufaktūrpadomniekam Ādolfam Tilo. Neliels, kalsens cilvēks, ļoti melnīgsnējs, bet ļoti patīkams «zelšafteris». Visi uz viņa runu sagatavojās kā uz kādu sevišķu baudījumu, jo viņam arvien bija daudz humora pat nopietnās lietās.
«Ir divas patiesības,» viņš iesāka, «viena aiz zaļā galda, otra - dzīvē. Šo pēdējo patiesību mēs, tirgotāji un saimniecības vīri, protam ļoti cienīt.
Viņa atbalstās uz ļoti vienkāršu materiālu aprēķinu: ja tu vienā lietā ko ieliksi, tad tu arī no viņas ko ieņemsi... Man Zasulaukā ir govju laidars... Tās «skaistākas govis» nav vācu govis, bet labi paēdušas govis.»
Visi uzreiz sāka kā kutināti smieties un aplaudēt. «Bravo, bravo, šis joks nav slikts!...» Runātājam bija jāapstājas.
«Oriģinēls vīrs, patiešām!» kāds no angļu kolonijas sacīja savam galda biedram.
«Jā,» tas atbildēja. «Lai demonstrētu, ka vielas nevar iet zudībā, tas pie savas vilnas vērptuves ierīkojis rezervuāru, kurā uzkrāj netīro, izmazgāto ziepju ūdeni ar nodomu caur kādu ķīmisku procesu pārvērst to atpakaļ par ziepēm. Tās varētu mazgāt atkal no jauna, un tā viņa vienreiz apgrozībā ieliktās ziepes būtu mūžīgas un neiznīcīgas...»
«Ko jūs sakāt?!» anglis paraustīja kamiešus. «Nu iespējams tas gan varētu būt, jautājums tikai, cik tas izmaksā...»
Kad jautrība bija aprimusi un iestājies klusums, Tilo turpināja. «Pie cilvēkiem, man šķiet, tas nevar būt citādi. Mēs, izglītotie un labi pārtikušie, neesam tādi tādēļ, ka esam vāci, bet tādēļ, ka mums ir kapitāls. Kādus brīnumus kapitāls dara, to mēs, rūpnieki, vislabāk zinām. Pie Mārtiņa baznīcas durvīm bija agrāk smilšu kalns, kas ļoti apgrūtināja baznīcēnus. Kāds draugs man sacīja: «Vai nevarēja izraudzīties baznīcas vietu citur?...» Es sacīju: «Aizcel projām to kalnu!» Viņš sacīja: «Kas to iespēj? Tādi milži mēs neesam!..» - «Vai gribi saderēt ar mani, ka viņu aizcelšu...» Pēc vienas nedēļas kalns bija norakts un aizvests projām, par ko izdevu vairākus tūkstošus rubļu. Milzis, kas šo brīnumu iespēja, bija kapitāls.
Bet, ja es rīkotos ar savu kapitālu tā kā ar to smilšu kalnu, tad man drīz vien viņa vairs nebūtu. Kapitāls tikai tad ko dara, ja tas var pelnīt un pieaugt. Priekš tam viņam vajag darbaspēka. Mums, vāciem, ir kapitāls, bet nevāciem ir darbaspēks. Tā ir tā noslēpuma atslēga, ka Rīgā rūpniecība varēja uzplaukt tikai pēc tam, kad tika uz laukiem atcelta dzimtbūšana un klauši. Ievedat atpakaļ klaušus, saistāt cilvēkus pie zemes, ka viņi nevar aiziet, kur tie grib un kur tiem labāk, un es tūdaļ slēdzu visas savas fabrikas. Doktora kungs saka, lai mēs neņemam nevācu mācekļus... Varbūt mazākas darbnīcas bez tiem var iztikt, bet mūs' fabrikas ne. Fabrikants taisni pastāv no saviem strādniekiem, un, jo viņam to vairāk, jo labāk.
Man ir taisni jācenšas šie latviešu strādnieki pie savas fabrikas saistīt. Ja viņam citur būs labāki nosacījumi, viņš aizies no manis. Atnākat paskataties manās fabrikās. Mums ir strādnieku dzīvokļi, mums ir fabrikas skola, mums ir dziedāšanas biedrība, mēs turam visus latviešu laikrakstus un grāmatas. Man ir ļoti patīkami, ka mani ļaudis ir tai pārliecībā, ka es to visu daru aiz laba prāta, bet īstenībā, ja gribu pastāvēt un izsist no sava kapitāla procentus, man ir tas jādara... Es tādēļ pilnīgi piekrītu savam draugam. Izglītotie un turīgie nevāci mums jāuzņem kā līdztiesīgi vācieši, jo tie stiprina mūsu rindas. Bet lielajam pūlim mums jāpiepalīdz attīstīt pašam sava tautiska kultūra. Kāds zaudējums mums caur to, ja viņiem savas biedrības, tie lasa savas grāmatas un dzied savas dziesmas? Lai dzīvo mūsu pilsētas saimnieciskā attīstība!... Hoch, hoch, hoch!...»
Neviens no šīs runas nebija tā sajūsmināts kā Pēteris. «Latviešiem pašiem savas biedrības,» viņš nodomāja, «tie dzied savas dziesmas un lasa savas grāmatas!... Cik smalki, cik tas vareni!» Tiem, kas tagad piesita glāzes ar runātāju, tiem tas vis tā nebija gājis pie sirds kā viņam.
Tagad piecēlās viņa eminence ģenerālsuperintendents, pasmalks vīrs, uz kura gludi noskūtā vaiga bija atlikuši vēl tikai divi bārzdas kušķi pie pašiem deniņiem. Platais, stērķelētais krāgs viņam sniedzās gandrīz līdz ausīm un bija apsiets mezglā ar melnu zīda šalli.
«Augsti cienītā sabiedrība!» viņš iesāka. «Tautību jautājums Baltijā top arvien sarežģītāks un modina nopietnas rūpes. Mūsu taktika līdz šim bijusi nepareiza... Mums iedzimtos ne vien no vācietības nevajadzēja atturēt, bet paveicināt viņu pārvācošanu. Tā tagad ir nokavēta, un latviešu tautiskā attīstība sāk parādīties pret mums kā naidīga pretvara. Latviešu vadība atradusies līdz šim mūsu - luterāņu garīdzniecības rokās. Mēs esam radījuši viņai garīgu un laicīgu literatūru, viņas stāvoklim piemērotu avīžniecību. Jelgavā tiek izdotas «Latviešu Avīzes». Rīgā iznāca «Tas Latviešu Ļaužu Draugs». Lapas, kas ieaudzināja ļaudīm pieticību, paklausību pret saviem kungiem un lielu dzimtenes mīlestību. Līdz šim arī šī arāju un kalpotāju tauta ir uzticējusies laimīgi mums, paļāvusies mūsu vadībai... Bet tagad mums ceļas pretim jauni aģitatori, kuri mums grib atņemt tautas uzticību, vadīt to pa citiem, bet maz pārbaudītiem, pat kaitīgiem ceļiem. Rīgā, piemēram, iznāk laikraksts «Mājas Viesis», kas pat saviem lasītājiem sniedzis pārtulkotu jaunvāciešu dzejoli «Loreleja» pavisam tādā svešā, neparastā valodā, atmezdams pilnīgi veco konstrukciju un ortogrāfiju... Tā mums ir cēlušies savi «jaunlatvieši»... Ir darīts iespaids uz izdevēju un panākts solījums, ka labosies. Bet iznāk Pēterburgā kādas «Latviešu Avīzes», uz kuru redakciju nav bijis iespējams izdarīt nekādu iespaidu. Tā ir tā trakākā kūdīšanas lapa, kāda vien domājama... Musina un rīda pret augsto muižniecību, pret baznīcu un visām vācu iestādēm... Piemēra dēļ še varat ieskatīties šinī lapiņā, kur redziet, ka suns piekritis pie bizas un to plosa. Uz ko tas mērķēts, to jūs itin labi sapratīsat. Velnišķā kārtā šī lapa nonicina, kas vācisks, un ceļ debesīs, kas krievisks. Viņa acīm redzot piekopj mums naidīgu politiku. Starp viņas līdzstrādniekiem kāds Kaspars Biezbārzdis rakņājas pa vēsturi un mēģina atrast tiešus sakarus starp latviešiem un slāviem. Pat Herodota skitus tas mēģina pierādīt par īstiem slāviem. Tur ir kāds nemiera gars Krišjānis Valdemārs, kurš musina latviešus pulkiem aiziet uz Iekškrieviju, nodibināt tur kolonijas, piesolīdams tiem tur nedzirdētus labumus un brīvības... Pamazām vien šī lapa sadrupina mūsu autoritāti un cienību, satricina vecos ieskatus un paražas. Ir pienākts, ka šis Valdemārs pat tā pielīdis krievu valdības iestādēm, ka ir licies sevi iecelt par cenzoru, kam šī lapa jāuzrauga, turpretim redaktors ir kāds students Juris Alunāns, gan citādi dievbijīga tēva dēls, kas liekas būt vācietis... Ir mānāma pat cenšanās, ka šie elementi grib nodibināt kādu latviešu biedrību, kas būtu tās lielākās briesmas priekš mūsu mīļās, dārgās dzimtenes...
Latviešu literāriskā jeb draugu biedrība, kura sastāv pa lielākai tiesai no Kurzemes un Vidzemes mācītājiem, tam visam sekojusi un iesniegusi attiecīgu paziņojumu augstam muižniecības konventam un konsistorijām. Tik daudz ir cerams, ka šī lapa turpmāk tiks padota Rīgas cenzūrai, tātad stingrākai uzraudzībai. Bet ar to vien nebūs līdzēts, ja mēs paši neapzināsimies mērķi, kopotiem spēkiem nemēģināsim apspiest ļaunumu pašās saknēs, nestāvēsim kā mūris priekšā šīm mācībām un neļausim tām izplatīties tautā. Jūs, augstie rātes kungi un direktori, stāvat šai lietai nostāk, jums svarīgākas intereses - ostas izbūves, fabrikas utt., jums nav laika sekot latviešu gara dzīvei tai apmērā kā mums, luterāņu mācītājiem. Bet tādēļ arī jums, augstie kungi, vajag mums sniegt palīdzīgu roku un mūs pabalstīt, jo, to darīdami, jūs pabalstīsat paši savas tiešās intereses. Nedodat rokā nevienu latviešu laikrakstu vai grāmatu ne savam kučierim, ne savam namiķim, ne kādam citam savam saimes loceklim, pirms neesat aprunājušies par to ar kādu Rīgas mācītāju... Mēs centīsimies vācu laikrakstos izsludināt visus tos izdevumus, ko ikviens bez liekas apdomas var savai saimei rokās dot. Tikai tā mēs paturēsim latviešu tautu savā dabiskā aizgādnībā un viņa būs apmierināta savā tagadējā pieticībā. Bet, ja mums tas neizdodas vai arī ja mēs palaidīsim vaļīgāku roku, tad vai mums...»
Viņš apklusa. Pār visu sabiedrību it kā nospiedošs kapa gaiss... Ne glāžu šķindēšana, ne augstas laimes... Viņš tos bija piemirsis. Pēterim tas nepavisam nepatika. Ko viņš tur kašķējas tiem latviešiem virsū un pie tam izjauc visu omulību... Un jaunais cilvēks ar melnajām ūsiņām galda galā sarka un bāla vien... Sēdēja tikpat kā uz adatām...
Tilo sarunājās privāti ar superintendentu. «Jūsu eminence, man nebija zināms, ka latviešiem ir arī kādi kaitīgi laikraksti,» viņš sacīja. «Runāšu par to lietu ar savu fabrikas meistaru Balodi un skolotāju Caunīti...»
«Es lūdzu vārdu!» jaunais cilvēks beidzot sacīja.
«Jūsu vārds?»
«Rihards Tomsons...»
«Lūdzu,» birģermeistars pamāja ar galvu.
Visi sakustējās. «Kas tas tāds?» dzirdēja dāmas jautājam. «Kas ir šis jauneklis?...»
«Esmu še svešs un izsacīšu uzskatus, kuri varbūt jums izliksies svešādi,» runātājs pēc parastā ievadījuma sacīja. «Nevaru tos tomēr paturēt pie sevis. Kad es iedomājos par latviešu tautas vēsturi, tad nevaru apslāpēt sašutuma jūtas par to lielo netaisnību, kas viņai nodarīta no vācu puses. Šī netaisnība vēl nav izlabota. Visu laiku mēs te runājam un uzskati iziet uz to, ka vācieši ir tie kungi un latvieši tie kalpi. Kādēļ tas tā? Kur palikusi agrākā latviešu aristokrātija, viņu virsaiši un kunigaikšķi?... Lai palasāmies Garlība Merķeļa «Latviešus». Tur Līgo vakarā virsaitis saņem ziņu: «Dzelzu vīri ir nākuši... Viņi izmin mūsu druvas, viņi noposta mūsu ciematus, viņi apsmej mūsu dievus un apgāna mūsu svētumus!...» Vācu priesteri nāca ticību sludināt, bet viņiem sekoja dzelzu bruņinieki, kas paņēma šo zemi ar varu un padarīja viņas īstos kungus par vergiem... Vāci izlietoja viesmīlību nelietīgi... Viņi bija viltnieki - -»
«Oho!» dažas balsis protestēdamas iesaucās.
«Lūdzu, lūdzu, neuztraucaties!» runātājs apsauca. «Septiņus gadu simteņus latviešu tauta līdz ar visiem saviem virsaišiem iegrūsta smagā verdzībā... Nepelnītā... Viņiem nodarītās pārestības gaiši un spilgti attēlo Garlībs Merķelis un Otons Rūtenbergs-Orgiss, kura vēsture patlaban iznākusi... Tas ir kauna traips šejienes vācietībai un muižniecībai.»
«Oho, - tas ir neatļauti, nepiedodami...»
«Atļaujat man izsacīt līdz galam. Ka latviešu tauta atdabūjusi brīvību un savas cilvēciskās tiesības, par to viņai jāpateicas Krievijas ērglim. Tādēļ itin dabiski - viņas simpātijas uz Krieviju un visu, kas krievisks... Es ar to negribu apvainot tos vācu mācītājus un literātus, kas līdz šim strādājuši latviešu gara druvā, kamēr latviešiem pašiem inteliģentu darbinieku trūka. Bet ja nu tagad tādi ir radušies... Te tika minēti kāds Valdemārs, Biezbārdis, Alunāns... Tad vecajiem darbiniekiem tos ne vien nebūs kavēt, bet piecelties un atdot viņiem savu vietu... Ikvienam indivīdam un ikvienai tautai būs stāvēt pašai uz savām kājām... Ir nedabīgi, ja viens indivīds uzstājas par aizgādni otram, bet vēl jo vairāk, ja viena tauta uzmetas otrai par gādnieci. Es domāju, ka mūsu angļu draugi šādu stāvokli ieskatīs par gluži neiespējamu...»
«Well, well!» angļi, palocīdami galvas, piebalsoja.
«Tādēļ mēs darīsim labi, ja atmetīsim savu neuzticību un aizspriedumus pret latviešu tautiskiem darbiniekiem, bet uzsauksim tiem augstas laimes! Lai dzīvo jaunā latviešu inteliģence!...»
Kapa klusums... Tikai Pēteris gribēja ko saukt, bet laikā aprāvās. Tad arī viņš visu lāgā nesaprata, jo tas kungs runāja tādā diezgan augstā vācu valodā.
«Erbarmung!» cienīgā noraustīja kamiešus. «Kas viņam noticis?» Visi runātāju uzlūkoja kā svešas zemes putnu. Viņš stāvēja viens pats... Sārtums un bālums mainījās viņa sejā. Tikai kungs ar raga brilli otrā galda galā viņam piesita un pats mājas kungs aiz pieklājības...
«Cauri kritis?!» viņš pārlaida skatienu visapkārt. «Nu labi, tad dzeršu pats uz savu veselību...»
Konsula kundze nervozi iesmējās. «Mon dieu, monsieur Tomson! Kādēļ jūs tā runājāt?»
«Tādēļ, ka esmu latvietis!...»
«Jūs?! Ģenerāļa māsasdēls un latvietis?!... Tas tak ir jocīgi!...»
«Nepavisam! Mēs pat pieredzēsim, ka ģenerāļi būs latvieši un ne tikvien kā ģenerāļu māsasdēli...»
Bet ilgāk viņiem vairs nebija laika, jo runātāji jau dedza Tomsonam atbildēt. Citiem pa priekšu vārdu dabūja kāds avīzes redaktors.
«Ko te priekšrunātājs izsacījās par inteliģentiem latviešiem,» tas iesāka, «tā ir pavisam neesoša lieta. (Unding.) Kā latvietis var būt inteliģents? Kur ir latviešu vidējās un augstskolas? Kur ir latviešu zinātniskās grāmatas? Tādu nav, tādēļ ka latviešu valodā nepavisam nav iespējams izsacīt kādas augstākas un gudrākas domas - -»
«Atvainojat, vai jūs saprotat latviešu valodu?» kungs ar mierīgo seju un raga brilli viņu pārtrauca.
«Jā - «brauc mājās» un «panāc šurp». Vairāk arī neko pa latviski nevar izsacīt. Nekādu loģisku un filozofisku domu, tādēļ ka priekš tam trūkst terminu. Ja latvietis grib tikt pie izglītības, tad viņam tā jāiegūst pa vāciski... Bet tad viņš ārīgi vairs nav latvietis, viņa iekšējais saturs ir jau vācisks... Tā ir redzams, ka, ja viņš grib būt «izglītots», tad tam jāpieslienas vācu kultūrai, jātop par vācieti. Tādēļ arī latviešiem kā tautai nepavisam nav nākotnes, jo, tiklīdz tā izglītosies, tā arī pārvācosies... Ja tas jau līdz šim vēl nav noticis, tad tā ir mūsu pašu baltu kļūda, kā te jau no kompetentas puses tika aizrādīts, mēs šai pārvācošanai esam likuši ceļā nevajadzīgus šķēršļus. Šī kļūda steidzīgi izlabojama. Velti ir atturēt izglītotus latviešus no sakušanas ar vācietību, tādēļ ka nav iespējams viņus atturēt no izglītības...»
Runa tika saņemta ar dalītiem aplausiem. Vienai pusei ļoti glaimoja šāds vācu garīgais pārsvars un vācu kultūras uzvara, bet otrai pusei atkal lāgā negribēja patikt, ka dzimis latvietis pilnīgi var nostāties blakus dzimušam vācietim. Konsuls piebiedrojās aplaudētājiem, bet konsula kundze ar gudru ziņu neizrādīja nekādu prieku, lai nerastos aizdomas, ka viņa nav īsta vāciete.
«Vārds Bernhardam Dīriham...» birģermeistars ziņoja. Tas bija tas pats kungs ar to raga brilli...
Bet te notika kas negaidīts - viņš iesāka savu runu pa latviski! Tas bija lielāks pārsteigums, nekā kad gaišā saules laikā būtu iespēris pērkons. Viena daļa patiešām arī nesaprata šo valodu, it sevišķi angļi. «Uas sogt er?», «Uer ist er?» tie jautenēja.
«Lai neceltos pārpratumi, tad man jāizskaidro, ka mans vārds nav vis Dīrihs, bet Dīriķis - -»
«Ādu maucējs!» kāds, kas latviski prata, ironiski iemeta.
«Jā, tamlīdz, tikai lūdzu neņemt burtiski... Runāju latviski, lai pierādītu, ka latviešu valodā var tomēr izteikt vairāk nekā «brauc mājā» un «panāc šurp». Man jāpretojas, ka latvietis tādēļ, ka zinātnisku izglītību smēlies pa vāciski, vairs nevar būt latvietis. Neviens vācietis nepaliek par francūzi vai angli tādēļ, ka mācījies kādu zinātni franciski vai angliski - -»
«Bet vai jūs esat pretim vācu izglītībai?» redaktors viņu pārtrauca. «Vai jūs bez tās varat iztikt?»
«Es neesmu tai pretim, es arī vācu valodai neesmu pretim. To var lietot visur, kur vien praktiska vajadzība un citādi nevar iztikt, tāpat kā krievu valodu. Ikvienam izglītotam cilvēkam jāsaprot vairākas valodas... Tā tas ir pie ikvienas tautas. Bet pašiem savā starpā, savā ģimenes un mājas dzīvē mums, latviešiem, vajag sarunāties pa latviski. Kas to nedara, bet kādu ārēju labumu dēļ tiem vācu ādā, tas ir nicināms «spalu» un «kadiķu» vācietis...»
Viņš centās ieturēt mierīgu un apdomīgu toni, izsacīdams to visu īsi un ikdienēji, tomēr, kā rādījās, bija mazliet uzbudināts, jo zināja it labi, cik daudz viņš riskē, tā runādams.
Bet Rihards Tomsons no viņa vārdiem tika tā aizrauts, ka gluži aizmirsās un visas sabiedrības priekšā viņu apkampa un noskūpstīja. «Sveiks, tautiet, sveiks latvju dēls! Būsim turpmāk pazīstami!... Es arī vairs turpmāk neslēpšos vācu ādā... To atstāju «kārklu» un «kadiķu» vāciešiem...»
«Apžēlojies, Georg, tā jau ārprātība!» konsula kundze iesaucās, beidzot, it kā atdzērusies no lielā pārsteiguma.
«Man šķiet, te notiek sazvērestība,» kāda no augstākām personām ieminējas.
Bet Tomsona acis liesmoja gandrīz vairāk nekā Laurim. «Mani kungi un dāmas!» viņš pagriezās pret glauno sabiedrību. «Diezgan ar jūsu zaimiem un nicināšanu!... Mēs, latviešu vīri, tos vairs nepieņemam!... Un, kas mūs, latviešus, visvairāk nicina, tie nav angļi un ārzemnieki, kas saprot cienīt cilvēka vērtību... Mūs nicina tie paši kaunīgie latvieši, ieslēpušies vācu ādā... Šai reptiļu sugai vajag iznīkt, tikai tad starp vietējām tautībām var nodibināties laba saticība. Kas ir vēl īsts latvietis, šinī pulkā īsts latviešu draugs, lai piesit līdz ar mums uz latviešu tautas veselību!...»
Pēterim sirds pukstēja tā, ka draudēja vai pušu sprāgt. Viss, ko tas pie sevis bija neskaidri jutis un domājis, viss tas tik skaidri un gaiši tika izsacīts. Uzreiz viņam it kā atvērušās acis, un tas saredz pasauli pavisam citās krāsās. Ne vien zaimi un nicināšana savas tautības dēļ, vēl jo lielāks pazemojums, ka viņam savu tautību vajag slēpt...
Un, kad Rihards beidzot savā runas kaislībā iesaucās: «Dibināsim latviešu biedrību!... Lai dzīvo Latvija!... Kas ir vēl latvietis līdz ar mums?!...» -tad Pēteris vairs ilgāk nevarēja turēties, neievēroja nāvīgo sastingumu visapkārt un priekā spulgām acīm pilnā krūtī iesaucās:
«Es, es!... Es arī latvietis!... Un mans krusttēvs konsuls!... Dibināsim biedrību, latviešu biedrību - - -»
Bet tad viņš atjēdzās... Krusttēvs bāls stāvēja, ar rokām uz galda atspiedies un uz priekšu saliecies. Viņš atcerējās konsula vārdus un apzinājās tagad skaidri, ka ir viņu samaitājis. Bezspēcīgi viņa rokas noslīdēja gar sāniem, bet viņš aizmirsa, ka turēja kompota bļodu, kura nokrita ar lielu troksni uz parketa, un no visa satura palika tikai bezveidīga masa.
«Der Tölpel!» cienīgā, viņu atcerēdamās, ģiftīgi iešņācās un būtu viņu ar savām acīm nodūrusi. Skaļa pļauka no virsķelnera puses nozibēja pa Pētera vaigu un lika tam atjēgt bīstamo patiesību. Trešais sulainis bija piesteidzies ar trauku un saglāba, cik varēdams, virumu.
Nospiedošs klusums ilgāku laiku... Visi kā sastinguši akmenī... Tad hofrāts Dīriķis iesāka mierīgu, bet mazliet trīcošu balsi:
«Apstākļi stiprāki nekā personas... Mūsu starpā parādījušās pretrunas, kuras šodien vairs nav izlīdzināmas... Atļaujat, ka pārtraucam neomulīgo stāvokli abām pusēm caur to, ka aizejam...»
«Lūdzam, lūdzam!» vairāk balsis iesaucās it kā uzelpodamas.
«Atvainojat, bet mēs citādi nevaram!» arī Tomsons no savas puses palocījās.
Viņiem aizejot, parādījās uz visu vaigiem protesta smīns līdz pat pēdējām robežām, cik to pielaida smalkais pieklājības tonis, kāds tika prasīts un ieturēts šajā sabiedrībā. Smīns izsacīja tik daudz kā: «Ne par ko, te jau nav darīšana ar sevis līdzīgiem.»
Tomēr Lielās ģildes eltermanis sacīja it aizskartā balsī: «Ja tas nav šīs sabiedrības apvainojums, tad es nezinu, kas tad tas ir...»
«Prom ar šo lempi!» cienīgā uzsauca virsķelnerim, zīmējoties uz Pēteri. «Ka es viņu lai vairs neredzētu!...» Viņai nebija neviena cita, uz ko izlaist savas dusmas.
«Tagad jūs, augstie kungi, redzat, kas jums no šādiem elementiem sagaidāms!» viņa eminence beidzot ieminējās. «Vai jūs vēl arvien joprojām pret šo kustību gribiet izturēties vienaldzīgi?...»
«Nē, Georg!... Mēs nebūt nevaram uz šo lietu noraudzīties tik vienaldzīgi,» manufaktūrpadomnieks Ādolfs Tilo nervozi iesmējās. «Nē, nē...»
Rābemanis nesamanīdams noraustīja kamiešus.
«Ievērojot, ka augstā rāte ar abām ģildēm uz to vislabāko gādājusi par pilsētas likteni,» Gustavs Daniels Hernmarks piezīmēja, «tad šāda nošķirošana man patiešām nesaprotama. Ja saka, ka mums vajadzīgas atsevišķas latviešu vai krievu biedrības, tad tikpat labi var sacīt, ka mums vajadzīga arī čigānu vai botukudu biedrības...»
Kāds no Mazās ģildes meistariem vienkārši sacīja: «Tādiem tikai pa «fresi», un vairāk neko...»
Viņš brīnījās, ka viņa priekšlikums neatrada skaļu piekrišanu. Viņa magnificence birģermeistars Oto Millers pat atļāvās piezīmi: «Mēs šodien patiešām esam iekļuvuši tādā visai neparastā atmosfērā...»
«Mans dievs!» Hildegardis kundze histēriski un pusraudus iesaucās. «Vai tad mums pret to nav nekādas aizsardzības?!... Vai policija, augstā rāte un valdīšana gluži nespēcīga?...» Viņa sāka histēriski raustīties.
«Hildegardis, apmierinies!... Bērns, apmierinies!» konsuls viņu mierināja. «Kas iespējams, tas šinī lietā tiks darīts... Saņemies!...»
«Atļaujat, cienītā kundze, man to lietu!» viņas galda biedrs Jūlijs fon Kulbe sacīja. «Varu jums piesolīt, ka dabūsat gandarījumu. Ja valdības iestādes līdz šim varbūt snaudušas, uz priekšu tās vairs nesnaudīs... Griezīgi viņas sper soļus pret šo kustību un viņu iznīcinās ar visiem pamatiem. Vēl, gods dievam, mūsu rokā ir administrācijas vara... Un, kamēr mums šī zeme būs uzticēta, mēs tādas lietas necietīsim.»
Hildegardis kundze, ātri savaldījusies, maigi pret viņu palocījās. «Jūsu augstā ekselence pratīsat spert īstā vietā īstos soļus!... Augstā ekselence zināsat, kas vajadzīgs pie zemes miera un labklājības...»
«Tas galvenais,» Gustavs Daniels Hernmarks vēl piebilda, «ka starp zemes vadošām aprindām ir pilnīga vienprātība. Neesmu novērojis ne mazākā ziņā, ka Vidzemes muižniecībai būtu ar Rīgas pilsētu kādas interešu pretības...»
Lai gan pati maltīte bija jau nobeigusies, tad tomēr nu vēl tikai īsti vajadzēja sākties pašai saviesīgai dzīvei privāta iztriekšanās pie glāzes šampanieša vai punša, patrumpošana, parunāšanās zem četrām acīm vienam ar otru. Bet velti! Agrākais omulīgais garastāvoklis vairs negribēja atgriezties. Augstie viesi jau sāka izklīst pirms laika.
Bija noticis kaut kas traģisks, kas nesaskanīgs, kas pārsteidzošs, un varēja jau sacīt, ka konsula Rābemaņa kandidatūra uz rātskunga amatu, kura pirms mielasta bija pilnīgi droša, tagad satricināta tādā mērā, ka par to ir domāt vairs nevarēja.
Beidzot zālē bēdīgs tukšums un klusums. Hildegardis kundze, aizgājusi uz savām istabām, tur ieslēdzās, un visi konsula pūliņi pie viņas pietikt un kādu vārdu parunāt bija velti.
Un Pēteris viens kā no paradīzes izsviests eņģelis bija ielīdis kādā dārza kaktā, nosēdies pie kāda akmens galda un, atspiedis galvu uz rokām, bēdīgi pārdomāja savas tautas likteni. Raudāt viņam bija kauns, bet karstas asaras sūrstēdamas ritēja pa viņa vaigiem... Vai, vai, kā tas griež sirdī!... Pavisam velk to čokurā... Tu domā: dzīve tik patīkama, tik jauka, bet nāk tev tāds rūgts kumoss, ka ne norīt nevari!...
Viņš īsti lāgā nevar apķert, kas noticis, nevar apsvērt, kādas tam visam būs sekas. Zina tikai, ka bezdibenis atvēries starp viņu un krusttēvu un varbūt arī starp krusttēvu un visu šo smalko sabiedrību. Un viss tas noticis caur viņa vainu, viņš savu krusttēvu samaitājis, un tomēr viņš citādi nevarēja un arī nevarēja sev nekā pārmet... Ka šie vācieši priekš gadu simteņiem viņa tautai izdarījuši tādas neģēlības, izturējušies kā gatavie viltnieki, to viņš nemaz nebija zinājis...
Tur viņš skraidīja, viņa krusttēvs, nevarēdams apmierināties. Skraidīja pa dārzu krustiem šķērsām kā mēnešsērdzīgs. Paskatījās uz augšu aiz zilajiem priekškariem cienīgās guļamistabā, kur, kā viņš zināja, valdīja lielas sirds- un galvassāpes līdz galējam izmisumam... Tur viņš skatījās, nogrozīja allaž galvu un rūgti nopūtās... Un arī Pēteris nevarēja atvieglot citādi savu sirdi, kas tik ļoti sāpēja, var sacīt, fiziski sāpēja, ka brīžiem izgrūda smagu nopūtu...
Krusttēvs viņam tā it neviļus uzskrēja virsū.
«Tu, puiš!» viņš tam čukstoši, bet bargi uzbrēca. «Pērienu tev vajadzēja!... Pērienu tev!...»
Aizrautās sāpēs Pēteris viņu uzlūkoja. «Ne ikkatram jau iespējams ielīst vācu ādā un tapt par «skalu vācieti»...»
«Taā,» krusttēvs, viņu pārmetoši uzlūkodams, nogrozīja galvu. «Taā!»
«Jaā!» viņš piecēlās kājās un mēroja viņu ar acīm. «Kādēļ mani par to nicina, ka esmu latvietis?!... Par to, ka labie vācieši mums reiz visu nolaupīja un iegrūda mūs verdzībā?... Un tādēļ lai mēs mūžīgi paliekam tie kalpi un šie būs tie kungi?!... Es arī tik gudrs esmu!... Lai man dod to naudu, es tāds pats kungs būšu!... Neparko un neparko!... Lai nāk kas nākdams - es nenoliegšu savu tautību un neļaušu sevi nicināt!... Septiņus gadu simteņus mēs esam verdzināti... Diezgan!...»
«Tā, tā, tā...» konsuls pārmetoši un nervozi paraustīja plecus. «Tā, tā...»
«Jā... Tikai tā, tin neparko citādi...» Pēteris cieti noteica.
«Ah,» jā konsuls nopūtās, grieza tam muguru un aizsteidzās uz savām istabām. Nerādījās vairs...
Žēl viņa bija Pēterim, ļoti žēl... Viņš tāds labs cilvēks!... Personīgi uz viņu tam taču nebija ne mazākā nieka brēkt. Ja no viņiem abiem vien atkarātos, tie mūžam paliktu tie labākie draugi... Bet bija kaut kas spēcīgāks par viņiem - «apstākļi», kā tas latviešu kungs ar to raga brilli teica. Tie bija stiprāki, vilka viņus katru uz savu pusi un atvēra starp viņiem bezdibeni. Un, kā vēl krusttēvam klāsies, to viņš nemaz nezina... Par sevi pats viņš neko nesaka. Zemāk vairs krist viņš nevar, strādnieka cilvēks bijis, paliek... Bet ja krusttēvs tiek izpostīts... Tas viņam briesmīgi grauza sirdi, un tad arī viņš nevarēja aizmirst, kas viņa tautai no vāciešiem nodarīts...
Tā, atspiedies atkal tālāk uz rokas, tas nodevās tālāk savām drūmām domām. Kāda balta nāriņa, viņu meklēdama, līda uz dārza kaktu... Pukstošu sirdi sperdama solīti pa solītim, kā uz putnu...
«Persi!...» Beidzot viņas rokas to atrada un skāvās ap viņa kaklu. «Sirdsmīļais Persi!...»
«Kas ir?!... Ko jums vajag?...»
«Esmu to lietu izdomājusi, kā mūs neviens nevarēs šķirt... Tev vajag bēgt ar mani, bēgt uz Vāczemi... No turienes rakstīsim papiņam un mammiņai un lūgsim viņu svētību... Persi, mīļais, bēgsim, jā...»
Uztraukti drebēdama; viņa spiedās tam klāt pie krūts un meklēja viņa lūpas...
Bet viņš to vairāk nekā nelaipni no sevis atgrūda. «Ejiet projām, Ortrūdes jaunkundze!... Ko jūs runājat?!... Ja arī no mums kas būtu varējis iznākt, tad tagad viss ir beigts!... Mūs šķir nepārkāpjama plaisa...»
It kā sastingusi viņa to platām acīm uzlūkoja, tad iekunkstējās: «Bet mīļais Persi...»
«Jā, jā, ejat prom...» viņš aizdusmots bargoja. «Jūs nezināt, kas noticis... Ne smakas man nav no vācieša... Negribu arī vācietis būt... Man riebj šī slēpšanās vācu ādā... Esmu godīgs latvietis, mužiks, darba strādnieks un jūs - -? Kārklu vāciete, ha-ha-ha!...» viņš nobeidza ar spilgtu smieklu.
«Ā!» apspiests kliedziens pārvēlās pār viņas lūpām, acis platas uzplētusi, viņa to uzlūkoja ar šausmām, atsprāgdama kādus soļus atpakaļ, tad žēlabām atskatīdamās atpakaļ tik sirsnīgi un mīļi, un tad nozuda krēslā... Viņš tikai vēl sadzirdēja viņu sāpīgi iekunkstamies.
«Lai!» viņam tas sāpīgi gāja caur sirdi. «Lai...» Bet citādi viņš nevarēja. Savu tautību viņš neliks novārtā, tad labāk lai ņem viņam galvu... Viņš ir latvietis un katram vienam droši sacīs acīs, ka ir latvietis...