AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Sestā nodaļa

Vēl vairāk nekā Mikumam pa to īso laiku bija paveicies Laurim Sutumam.
Viņš bija dabūjis darbu pie cunftīgā galdnieku meistara Štemeizena Lielajā ielā, no sākuma gan tikai par vienkāršu dienas strādnieku pie koku apēvelēšanas, ko viņš it labi prata, kā jau bijis muižu amatnieks. Bet, pieticis pie beņķa, viņš drīz vien amatu tā iemanījās, ka darba glītuma un ātruma ziņā neviens zellis ar viņu nevarēja mēroties. Sevišķi, kas attiecās uz koka griezumiem, tas izrādījās par īstu mākslinieku. Viņa grieztie kroņi un izgreznojumi kļuva pazīstami visā Rīgā, kādēļ Štemeizenam pienāca daudz darba. Pat magazīnes maksāja viņam dārgāk un pastellēja darbu pie viņa.
Bet tādēļ vēl nebūt meistars viņam negribēja maksāt tik lielu algu kā cunftīgiem vācu zeļļiem, it labi zinādams, ka viņš spiests strādāt arī par to algu. Kad Lauris ar to nebija mierā un ierunājās par līdzīgu algu ar citiem zeļļiem, meistars sacīja, ka viņam tad vajadzētu palikt par cunftīgu. Lauris pastāvēja, lai viņu ieraksta cunftē, no kā atkal meistars atsacījās, kam viņš nav izdevies par vācieti. Vārds «Sutums» pārāk atgādinot latviešu mužiku. Viņš varot izdoties par kādu vācu vagares dēlu no laukiem, «Sutumu» likt pavisam pie malas un savu kristāmo vārdu «Lauris» pārtaisīt par «Lauer», tad jau varbūt cunftes amats nešaubīšoties par viņa vācu dzimumu.
Uz to atkal Lauris nebija piedabonams. Grozīt savu godīgu vārdu, ko no tēva mantojis? Nekad! Meistaram atkal bija tas nesaprotami, ka viņš uz savu mužika vārdu tā iebildās, kur taču tas, pats vācietis būdams, piemiedza par to vienu aci. Tā vārds pa vārdam, un viņi saķildojās tā, ka Lauris no darba atstājās.
Meistars bija pārliecināts, ka pēc kādām dienām vai nedēļas tas nāks lūgties, lai ņem viņu atpakaļ, - jo ko tad šis ēdīs? Bet magazīna, kas bija reizi iepazinusies ar viņa darbu, meklēja Lauri rokā, aizdeva viņam naudu priekš darba rīkiem, aizdeva priekš materiāla, lai tikai strādā priekš viņas. Un tā Lauris drīz vien savam bijušam meistaram pretim ierīkoja pagrabā darbnīcu un strādāja pat ar vairākiem zeļļiem. Lai neceltos grūtības, tad veikals bija uzvests uz kāda prūšu zeļļa vārda, bet faktiskais meistars bija Lauris.
Šis notikums Rīgas amatnieku aprindās sacēla lielu uztraukumu, jo cunftēm tas bija pirmais sāpīgais trieciens. Klostera pagrabā, kur Pēteris dienēja, arī šad tad ieradās cunftīgie amata meistari. Tur bija atslēdznieku meistars Cipfelbrinks, tauks vecis kailu galvu, sirmu bakanbārzdu un ļoti sarkanu, grubuļainu degunu; tur bija Štemeizens, sauss un garš; tur bija cunftīgais māldermeistars Orkelbeins, vēl garāks, bet kupri mugurā, kailu zodu. Bet apakšā noaugušu ar bārzdu tikpat kā ar krūmāju, caur ko tas izskatījās, it kā būtu norijis skrodera dzelzi. Viņiem vēl piebiedrojās koloniāltirgotājs Holcenbergs, slaids vīrs sirmu, šķeltu bārzdu un taisnu matu celiņu arvien smaidošu seju, glums kā zutis! Tā viņi dažreiz nodzīvoja veselām dienām, dzēra, politizēja, spēlēja kārtis un sūdzējās par grūtiem laikiem, lādējās par latviešu bauriem, kuri saplūstot pilsētā un pārplūdinot šejienes tirgu ar saviem fušiera darbiem. Caur šo neķītro konkurenci vienam cunftīgam vācu meistaram jānomocās un tas nekur vairs nevar tikt.
Visa viņu nomocīšanās pastāvēja iekš tam, ka dažs labs par dienu godīgi nenostaigāja uz savu darbnīcu, bet nodzīvoja visu laiku pa viesnīcām un kneipēm, dzēra māgenbiteru, ēda eisbeinus un omletes un dažreiz piedzērušies turpat vēl krietni izgulējās un izkrācās, kā tas bija parasts ar Cipfelbrinku.
Tas arī no visiem bija tas ģiftīgākais. Kad viņš dabūja zināt, ka Štemeizenam ar Lauri tā izgājis, tas gānījās tik nelabi par latviešu bēnhāzēm (amatnieki, kas strādā bez vajadzīgās cunftes atļaujas, necunftīgie), ka pat Pēterim, kas jau tā bija radis daudz pār galvu laist, sirds aptecējās. Visapkārt latviešus nievā vien un tik smej... Nē, viņš nespēja vairs klusu ciest.
«Ko tad jūs īsti gribiet no tiem bauriem un latviešiem?» viņš uzstājās. «Kas vēl tādu darbu prot kā Lauris?! Kamēr jūs dzīvojat te pa krogu, viņš strādā vaiga sviedros darbnīcā... Bet cunftē jūs viņu vis neņemat!... Vai tas ir pareizi?!»
Par tādu pārdrošību Cipfelbrinks ilgu laiku palika kā bez valodas. «Ach du verfluchter Smurgeljunge!... Was kümmert das deine Nase?... (Ak tu, sasodīts smurguļa puika! Kas tavam degunam par daļu?) Kad iekš cunft grib tikt, tad vajag nolikt savu Meistarstück, saprot tu!... Un vēn latvieš bauer nekad nevar tikt iekš vērt vāc cunft...»
«Latvieši ir muļķi, ka viņi nedibina paši savas cunftes,» Pēteris attrauca. «Ja visi, kas latvieši, iestātos paši savās cunftēs, tad jūs, vācieši, drīz vien ar savām cusftēm sakalstu...»
«Latvēs cunft!...» Cipfelbrinks aiz brīnumiem un pārsteiguma tikko nedabūja trieku. «Latvēs cunft!... Oho, puišing!... Latvēs cunft... Ho-ho-ho-ho! Du, Esel einen! (Tu, ēzelis viens!) Ta cunft ir tok vēn deutsch innung...»
«Nu jā, deutsch innung!» Pēteris atbildēja. «Bei, latvieši lai atkal taisa savas innungas... Katrs lai paliek pie sava...»
«Ach du verfluchter Kerl!» Cipfelbrinks pikts iesaucās. «Vēn latvēs ir vēn bauer... To nevajag nekād cunft... To cunft ir ierīkot priekš to deutsch meister...»
Viņš sāka tā gānīties, ka Pēterim vajadzēja bēgt, tik tik viņš neizrāva no tā kāvienu, ja nebūtu pratis izbēgt. Un, kamēr viņš latviešus lamāja, viņa šunelis, kas tam vienmēr bija līdzi, viņam riedams piebalsoja.
Šis Cipfelbrinks tad arī galu galā palika par to piedauzības akmeni, pār kuru Pēteris klupa un savu vietu zaudēja. Gadījums ar to kompota bļodu pie mielasta jau bija pagājis garām nepamanīts. Tie, kas caur viņu būtu varējuši justies aizskarti, to sen jau bija aizmirsuši. Viņš bija pārāk niecīgs spīdumiņš pret tik spožām zvaigznēm, lai tās paturētu viņu atmiņā vai ieskatītu viņu pat par savu pretinieku. Vecākais sulainis, iedevis viņam reizi pļauku, arī bija ar to apmierinājies. Tik daudz «štandes» apziņa tam bija, ka savam biedram bedri neraka. Saplīst un pakļūdīties var ikvienam... Par to jau kungi ir, kas to samaksā! Vismaz principālam viņš par to nekā nebija bildis, un visa lieta drīz vien būtu apaugusi ar zāli, ja Pēteris tikai pats vien būtu varējis apmierināties.
No sava krusttēva viesībām tas bija gluži pārvērties. Agrāk līksms un jautrs kā zivs ūdenī, tagad bieži vien tāds domīgs un nemierīgs. Sejā lasāmas mēmas sāpes un pasaules nicināšana. Kopš tas bija dzirdējis Tomsonu un Dīriķi, tie viņam acis atdarījuši, tas nevarēja un nevarēja piemirst savai tautai nodarīto pārestību. Iegrūst ne man, ne tev tautu verdzībā ar visiem viņas virsaišiem un ciltskungiem, kalpināt viņu septiņsimt gadus, tā, pēc viņa ieskatiem, bija ne vien netaisnība, tā bija nekaunība, kuru viņš nekādi nevarēja piedot! Un tad brīnās, ka latvieši nav kungi... Kur tie lai ronas?... Un ka vēl vācieši raudzītu savu kļūdu cik necik izlabot... Bet nepavisam!... Smej un nicina latviešus joprojām, zobo, nievā, noskatās pār kamiešiem...
It sevišķi Cipfelbrinks, tas viņu grauza katru dienu. «Re, re,» tas visiem rādīja, «šis grib dibināt latviešu cunfti... Latvēs cunft, latvēs cunft...» Un visi par šādu ideju raudzījās uz viņu kā uz kādu brīnuma putnu, smēja, vēderus saņēmuši, vai atkal smīnēja, it kā kas aplamāks vairs nebūtu iedomājams. Un tā vien! Klausies, kur gribi, neviena laba vārda par latvieti nedzirdēsi. Pie tam vēl jāstāv mēmam, nedrīksti ir ne iepīkstēties. Tev vēl jārāda viņiem salda seja, viņus apkalpojot, jābūt paklausīgam un piemīlīgam...
Viņa darba vieta zem tādiem apstākļiem tam izvērtās par īsto elli. Ja vien viņš varēja kur ietikt vai tika izsūtīts, tad negriezās atpakaļ pus dienām, lai tikai ilgāku laiku varētu nost būt. Prāts uz to vien tikai nesās - uzdabūt kur kādu tautieti un ar to no visas sirds par savu tautas likteni izrunāties. Viņam nepieciešami vajadzēja kaut kur morāliskas piesliešanās.
Pie Mikumiem viņš īsti to nevarēja atrast. Gan Mikumiete viņu uzņēma tik silti, ka, jāteic, mīļāk vairs nevar uzņemt savu tuvāko radu. Cep tūdaļ pankokus, ceļ tos galdā ar zafti, kafejas dzer, cik gribi! Bet sāc tu ar viņiem runāt, ko tu dzirdi? Pati tik: «Znotiņ un znotiņ!...» Pats rēķina tikai savu peļņu, un Maris - viņa jau meitene mīļa un laba, bet to, kas viņam kremt dvēselē, par to viņai nebija ne jausmas! Viņa tikai par savām «jakām» un «cakām» un tad piedabūjusi vecos, lai nopērk viņai «riktīgu» krinolīnu... Nu ir «riktīga» dāma!... Runā tu ar viņu par tautas lietu, par senču dieviem, par latviešu verdzināšanu un vāciešu varmācību - tikpat, vai teicis vai neteicis! Tas viss viņu atstāj gluži aukstu. Viņa pāriet tūdaļ uz savām krellēm, savām matu adatām un necēm. Bet, kas viņai interesē, tā Pēterim ir tīrā nejēdzība.
Pavisam citādi pie Laura. Dienām viņi varēja runāt par senčiem, par viņu cīņām ar bruņiniekiem un par tautas bēdīgo likteni. Viņi iegādājās grāmatas un sāka sīkāk iepazīties ar Baltijas pagātni. Toreiz nu gan latviešu valodā, attiecoties uz to, nekādas literatūras nebija, vienīgie mācītāja Rūdolfa Šulca «Tēvzemes stāsti», un tad vēl rakstīti tādā garā, ka itāliešu grēku dēļ dievs viņiem uzstādījis divus ugunsvēmējus kalnus - Vezuvu un Etnu.
Bet tos tad arī viņi ņēma iztirzāt smalki! Tiklīdz Pēteris tika kur sūtīts, tas nekad neaizmirsa uz tā paša rēķina nostaigāt uz Laura darbnīcu. Tur viņa draugs līdz ar citiem pie sava beņķa čakli strādāja, dzīslainās rokas atlocījis pāri par elkoņiem, vienos kreklos, nosvīdis čakli ņēmās, sita, kala, ēvelēja, zāģēja... Bet, jo kaislīgāks bija viņa darba prieks, jo runīgāk un dzīvāk tas šķetināja valodas par uzsākto jautājumu. Tikai šad un tad uz brīdi tas palika mierā, atpūtās vai uzvilka no sava īsā kaļķa pāris kuplu dūmu, bet gars viņam darbojās dzīvi vienmēr, un acis sarunā liesmoja. Pēterim tad laiks pie viņš tik ātri aizritēja, ka vēlāk pats sabijās, kad atjēdzās, ka palicis tik ilgi projām.
Par tiem «tēvu zemes stāstiem» viņiem bija daudz ko runāt, jo tie izmanīja viņu īsto dabu. Vāciešu atnākšana uz Baltiju latviešiem tika iztēlota par īsto laimi. Mūžam viņi citādi būtu palikuši pagāni un nekad nebūtu tikuši pie kristīgās ticības. Agrāk viņi varbūt šos vārdus būtu pieņēmuši par patiesību, tagad vairs ne. «To viņi var iestāstīt sievām, mums ne!» Lauris ugunīgi smiedams, iesaucās. «Mums ne, Pēter, mums ne...»
Un tālāk... Tik žēlīgiem vārdiem izrakstīts, ka tiem «labajiem zobena brāļiem» jaunais leišu kunigaikškis Mendovs (Mintautis) dara pāri... Tīri apraudāties var! Bet kas viņiem par to!? Lai dod pa biksēm, lai soksnī tos!... Ak tad zobenu brāli darīja labi, kad tie kā vilki uzkrita mūsu senčiem un nodedzināja viņu bijis? «Lai tik Mendovs dod, lai slānī!» Lauris kala ar āmuru uz koka, acīm uguni liesmojot, it kā zem viņa rokas būtu pakļuvis zobena brālis un viņš to klapētu mīkstu...
Bet, pagāni, viņi izgudro atkal citādus niķus, sataisa sabiedrību ar krusta bruņiniekiem, ceļ lieluskungus, padodas poļiem, rīkojas kā zemes īstie kungi un par latviešiem vairs ne vārda neieminas. Bet tad polis kopā ar krievu kņaziem un leišiem ņem šos pie Tannenhergas sveltēt. Ak, ņem lāpīt kažoku! Un vēlāk krievi katru dienu ņem vācieti priekšā, ka vai, vai!... «Bet, krievs,» viņš sacīja, likdams koka gabalu skrūvstiķī, «stiprs kā lācis... Tam ir zeme, tam ir ļaudis... Viņš tevi tikpat kā cimdu saspiež saujā...» Un viņš grieza skrūvi tik cieti, ka tā ievaidējās un koks iebrikšķējās. «Redzi nu, dzelzu vīrs, kā krievs tev ielauza ribas!... Bet visus vajadzēja apsist... Visus...» Un, sagrābis vāli, viņš deva ar to, ka klaudzēja vien, mežonīgi iesmiedamies: «Ha-ha-ha-ha!...»
Bet, dari, ko gribi, no visa tā latviešiem ne kāds labums bijis, ne arī vēl tagad ir. Kā viņi kalpi, tā kalpi... Dzimtcilvēki... Un vācieši tie kungi! Tiem visas muižas, visas pilsētas... Un domā: viņi tās ar labu atdos?... Kā latvieši lai atdabon atpakaļ savas tiesības? «Redzi, visiem latviešiem jāuzstājas kopīgi, Pēter,» viņš sacīja. «Tad varbūt gan tur kas iznāktu... Latviešiem vajag savas biedrības, jā, biedrības... Tad viņi savas rektes var aizstāvēt tāpat kā tie kungi un vācieši...»
«Tebe nu,» Pēteris piebilda, jo Lauris jau viņam nepastāstīja neko jaunu. «Tās mums gan vajadzētu... Bet cik mēs Rīgā to latviešu esam?»
«Mēs, Rīgā?» Lauris iesaucās. «Vai tu stulbs!... Ja tikai visi tādi būtu kā mēs divi, Pēter!... Visi tie Mikumi un Kreiļi un kas viņi tādi... Bet Mikums domā tikai par saviem pipariem... Kreilis, cik reizes viņa puiši par dienu izbrauc... Iestāsti tu viņiem ko...»
«Tā jau ir!» Pēteris dzestri nopūtās. «Bet mums tomēr viņi jāmodina, pastāvīgi viņiem jākaļ un jākaļ, tie jākopo...»
«Pareizi, Pēter, pareizi. Koks nekrīt uz pirmā cirtiena!» Un tad viņš tam noslēpumaini un klusu sacīja: «Mums jāsanāk te vakaros kopā pie manis... Nevienam nevajag to zināt, kas mums par darīšanu...»
«Man jau zināmi kādi trīs labi tautieši: Ķezbers, Šiliņš un Ādams Spunde. Raudzīšu satikt arī ar pārdaugaviešiem un Balodi un katrā ziņā dabūšu rokā Kasparu Biezbārzdi... Un tu arī teici, ka tur tais viesībās esot bijuši divi kungi, kuri gribējuši dibināt latviešu biedrību...»
Pēteris uzreiz bija kā elektrizēts. Kā viņš par to nemaz nebija domājis? Tādēļ atvadīdamies viņš svēti nosolījās, ka ātrāk nerimsies, kamēr būs dabūjis rokā Tomsonu un Dīriķi, un tad viņi visi kopā dibinās latviešu biedrību.
Tā arvien, kad tas notriekts un iekšēji saberzts nogāja pie Laura, no viņa atgriezās atpakaļ vēl vairāk spēcināts kā no baznīcas. Viņa krūtis tik cerību pilnas! Lai arī viņa tautas pagātne bija drūma, tad tomēr viņai smaidīja nākotne. Un par šo tautas laimīgo nākotni, - par to vien viņš domāja, par to sapņoja...
Protams, ka prozaiskā ikdiena viņu iztraucēja ik uz soļa no šīs nākotnes poēzijas. Tiklīdz viņš bija pārgājis mājās vien, jau tūdaļ virsķelneris tam ņēma aiz ausīm: «Kur tu, puika, man bumelē?... Pa to laiku var izstaigāt Aleksandra vārtus, ne tikvien Kaļķu ielu...»
Apzinādamies savu vainu, Pēteris to arī visu pacieta.
Visa tā nepanesamā būšana sākās atkal no jauna. Tomēr viss tas nevarēja padarīt viņu šaubīgu savos mērķos un centienos vai arī atvilkt no sava pienākuma pret savu tautu. Otrā dienā tas paņēma patvarīgi brīvdienu, izzagās no mājas un gāja meklēt Tomsonu un Dīriķi.
Tā kā par Tomsonu viņam nebija ne mazākās jausmas, kur viņš dzīvo, tad arī viņam neizdevās sadzīt tā pēdas. Ja jau nezina, kur dzīvo, tad mežā ātrāk kādu saķersi nekā Rīgā. Par Dīriķi viņš tik daudz zināja, ka tas kalpo pilī. Un tādēļ, lai arī viņš tur izvandītu visus stāvus, viņam to vajadzēja dabūt rokā. Nebija viņš vairs agrākais biklais zemnieku puika, kas iedrošinājās tikai caur durvju šķirbu noskatīties. Viņš tagad gāja droši visur cauri, un dūša viņam pat, ja vajadzīgs būtu, sarunāties ar pašu gubernatoru.
Tādēļ arī it drošu prātu tas izrunājās ar it visiem pogainiem sulaiņiem un ierēdņiem pa «deutsch», arī krieviski pa vārdam, cik tas vajadzīgs. Pat pa latviski tas uzsāka, jo bija pārliecībā, ka katram ierēdnim vajadzēja būt tikpat labam latvietim kā Dīriķim. Tomēr drīz vien viņš dabūja just, ka tas te nav vietā. Viņu uzlūkoja kā kādu brīnuma putnu. Jauns cilvēks, ģērbies pilnīgi pēc modes un runā pa latviski!... Un Pēteris bija apķērīgs diezgan... Ne vārda vairs!... Tad viņš arī dabūja zināt, ko tam vajadzēja.
Dīriķis gan dienējis tepat Kamerpalātā par grāmatvedi līdz pat pēdējam laikam, bet priekš maz dienām pārcelts uz Pleskavu, kādēļ viņu vairs nevarot satikt...
Cik nepatīkama arī Pēterim nebija šī vēsts, tad taču par pašu to nepatīkamāko viņam nebija ne jausmas. Dīriķis bija jau iesniedzis statūtus tādai biedrībai, bet tie nebija apstiprināti. Tādas biedrības dibināšana bija uzskatīta par noziedzīgu rīcību. Un tādēļ vien, ka zeme viņam bija tapusi par karstu zem kājām, tas bija meties projām uz Pleskavu.
Pārgājis mājā, Pēteris no sava principāla dabūja lielu brāzienu. No sākuma viņš gan tikai tā palēnām. Viņš bija tai pārliecībā, ka Persis, tikpat kā agrāk no visiem iemīlēts un nepieciešams un to apzinādamies, gribēja zem labākiem nosacījumiem pārcelties uz kādu citu restorānu. Ja jau tas gribējis, lai tam pieliek algu, tad jau varējis to sacīt, kādēļ tas ejot citur vietu meklēt?!
Pēteris nu, cilvēks, gribēja būt godīgs un izstāstīja tam visu patiesību. Viņam nenākot ne prātā aiziet, tikai tās latviešu biedrības lietā tas gribējis aprunāties ar kādu kungu...
Kas? Ko? Latviešu biedrību... Vai viņš muļķis? Vai tinti dzēris?... Kādas gan latviešiem vajag biedrības?... Un te nu nāca viss gaismā... Cipfelbrinks jau bija izkliedzis pa visu pilsētu, ka viņš gribot dibināt latviešu cunftes... Viens otrs no ķelneriem arī sūdzējās, ka Pēteris tiem mānoties virsū ar latviešu biedrību... Virsķelneris sūrojās, ka viņš bieži bumelējot... Pret viesiem esot neuzmanīgs un stīvs, reizēm pat rupjš. No konfektes, kas tas agrāk bijis, tas tagad izvērties par resgali, kas aizdzenot savam kungam viesus. Īsi sakot, Persis palicis neiespējams. Uzvijām vēl tika pastāstīts par veco notikumu Dubultos...
Principāls grozīja un purināja galvu un sodoši Pēteri uzlūkoja. «Junge, Junge! Tad tādas lietas man par tevi jādzird?... Vēl vienu vienīgu reizi - un tad tev bez žēlastības jāiet...»
Un šī «viena reize vēl» pienāca ļoti drīz. Caur Cipfelbrinku. Kādu dienu tas atkal aiz errastībām par «latviešiem, bauriem» un «fušeriem» bija sameties tik daudz «magenbiterus», ka bija aizmidzis un līdz ar viņu arī tā Mopsis. Kamēr viņi nu abi gulēja «tā taisna» miegu, tamēr kāds nedarbis bija iemālējis Cipfelbrinkam ar ogli ūsas, smakra bārzdu un lielas, melnas acis. Viņš ne just nejuta... Mopsis nu, pirmais uzmodies, paver acis, nožāvājas, bet nevar izšķirt, vai tas ir viņa kungs vai ne... Palaiza rokas, jā, tas pats, bet no vaiga pavisam svešs... Drošības dēļ viņš sāk riet... Kad jel pamostos un sāktu runāt! Un te nu škandāls gatavs... Mopsis rej, rej, visi smejas... Cipfelbrinks nemostas... Kamēr beidzot ieronas viņa draugi Štemeizens un Orkelbeins, taisa par tādu izjokošanu traci, runā ar pašu Švarenavu. «Vai tā ar viesiem var apieties!? Tad jau neviens te nedrīkst ienākt, savu grasi patērēt...»
Švarcenavs kā uzkurts. Viņš tādās lietās neprot jokus... Viesus aiztikt, lai dievs pas' darīt to, ka lai viņiem prāts nenesas uz tērēšanu, - viņš grib vai no ādas sprāgt. Atvainojas... Meklē vainīgo... Kas darījis? Persi...
Pēteris nu šoreiz bija gluži nevainīgs jēriņš. Nedarbu bija pastrādājis otrs puika, tādēļ ka Cipfelbrinks ļoti «knauzerējās» ar dzeramnaudām. Persis deva savu goda vārdu, ka no tās lietas neko nezina, bet viņam neticēja. Ka ne, ne! Par nodevēju viņš arī negribēja būt un savu biedru nosūdzēt, lai gan pats ar savām acīm redzēja, ka Kārlis to «skunstiķi» pastrādāja.
«Uz pēdām projām!... Izdodat viņam aprēķinu!» Švarcenavs kliedza zili melns. «Tādas «fakses» es neciešu! Marš, marš!... Ņem savas lietas un staigā!...»
«Tad iešu jel, iešu!» Pēteris atcirta. «Bez jūsu teikšanas būtu gājis... Man jūsu dzīve atriebusies līdz kaklam... Ne ar striķiem jūs mani neatturētu atpakaļ...»
«So, so, so...» Švarcenavs iesmējās. «Aber denn gleich... Sogleich...» (Tā, tā, tā... Bet tad tūdaļ uz vietas.)
Cipfelbrinkam ļauns prieks laistījās pa visu vaigu. «Ahā, šmurgeljunge tu... Tagad dabūsi drusciņ pabumelēt!» viņš Pēteri tītīja. «Dibini tu sev latviešu cunft, du dummer bauerkerl...»
Pēteris saslējās, cik liels viņš bija. «Lieciet mani mierā!... Ko jūs gribat no mums, latviešiem!» viņš bargi iesaucās. «Jūs latviešiem viena pirksta neesat vērts. Meistars tāds, ko domā!... Viesnīcās vien noguļ. Vai ziniet ar, kur jūsu darbnīca atronas?... Ja zeļļi priekš jums maizi nepelnītu, jūs badā nosprāgtu... Jūs, jūs...»
Un efekts lielākais tas, ka viņš to visu sacīja pa latviski. Ilgu laiku viņi visi, mutes ieplētuši, it kā sastinguši ledus tipā. Kas to no tāda knēveļa būtu domājis! Bet Pēteris?! Viss tas, kas tam pa šiem ilgiem laikiem bija sakrājies uz sirds, kas viņu nospieda un smacēja nost, tas tagad, kur nu reiz dambis bija trūcis, lauzās karstā vārdu strāvā uz āru. Viņš nostājās pret tiem tāpat pozē kā viņreiz Rihards Tomsons. Kad tas vēl lielākiem kungiem bija pateicis patiesību acīs, tad jau viņš jutās aicināts šiem ķēmiem to vēl labāk pasacīt.
«Jūs, plukatas vācieši, ko jūs gan domājat?! Kā zagļi jūs mūsu zemē esat ielauzušies, to piesavinājušies un nu esat lieli vīri! Kas jūs par kultūras nesējiem esat?... Pavisam izčākstējuši cilvēki... Iekš savām cunftēm vien turaties... Caur to, ka varat mūs, latviešus, apspiest... Diezin kur no kādiem prūšiem, velniem, še uzkūlušies?... Kas jūs te lūdza uz Baltiju? Ja esat vācieši, tad dzīvojat Vāczemē!... Ejat atpakaļ uz savu «fāterlandi»!... Mēs, latvieši, bez jums iztiksim... Mēs iztiksim...»
«Halt's Maul!» garais Simeons Orkelbeins iebrēcās un piecēlies mēģināja viņam iespert pa «fresi». Būtu dabūjis arī, ja nebūtu pamanījies sāņus. Bet arī no otras puses Johems Štemeizens ar savām dūrēm taisījās iet savam biedram talkā. «Heraus, du frecher Kerl!» Tikai resnais Cipfelbrinks vēl sēdēja no brīnumiem mēms, muti un acis ieplētis, bet toties atkal viņa Mopsis no savas puses pašlaik taisījās Pēterim klupt lielos. Viņam tātad nekas neatlika kā tikai kāpties atpakaļ uz durvju pusi, un varēja savam dievam pateikties, ka pa tām tika beidzot laukā. Te viņš varēja laist ļekas vaļā - la-ta-ta-tā...
Tā! Nu vienreiz viņš brīvs, un viņu ar šiem ļaudīm vairs nekas nesaista. Nu viņš var pilnīgi nodoties un strādāt priekš savas tautas lietas. Otru tādu vietu viņš nepieņemtu nekad un ne par kādu naudu!... Tā jau ir gatavā elle!...
Bet tie tur iekšā vis tik drīz nevarēja apmierināties. «Ich hätt ihm getrennt rechts und links, daß ihn der Deiwel hol!...» (Es viņam būtu triepis pa labo un kreiso, ka lai velns viņu rauj!) garais Simeons lielījās, un Johems lepni cilāja savas dūres. «Nu, brāl, tās arī nav sapuvušas... Kur tās ķer, tur zāle vairs neaug...»
«Jaā,» arī Cipfelbrinks beidzot atdzērās. «Tas nāk no tiem jauniem laikiem... Viss vecs tiek aprakts... Reformas, reformas... Mums to vajag, un mums to vajag. Bet te nu redz tos augļus!... Kas tur no tāda lai iznāk? Razbainieks, slepkava, vairāk nekas... Vajag tikai pasacīt kvartāloficierim Krampfam, lai viņu uzmana...»
«Hm, jā,» Švarcenavs domīgi norūca. «Bet, kā konsuls Rābemans man varēja rekomendēt tādu cilvēku, to es pavisam nesaprotu...»
«Ach du Halunke einer!» Cipfelbrinks vēl atņēmās. «Mēs lai ejam atpakaļ uz savu fāterlandi! Ko tikai tādi zemnieku kužas izdomājuši!... Es esmu dzimis rīdzinieks, mans tēvs ir bijis dzimis rīdzinieks, un kuža beidzot nāks un sacīs, lai es eju atpakaļ uz savu fāterlandi!...»
«Mūsu fāterlande ir še un citur nekur!» garais Simenons iesaucās. «Mūsu senči šo zemi priekš mums iekarojuši. Bet pārskatījušies viņi ļoti, ka viņi še iedzimtos pagānus nav smalki izdeldējuši, it visus, ar visu sakni. Tad mums būtu no viņiem miers, bet redzi, kas nu ir...»
Kāds kungs, kas pie galdiņa lasīja avīzes, paskatījās šurp pār savu zelta brilli. «Pardon, atļaujat man izsacīt drusciņ liberālākus uzskatus. Kādēļ viņiem tos bija izdeldēt? Latvieši taču diezgan lietojami ļautiņi, tikai, ja tie paliek savā vietā pie lauku darbiem, par zirgu puišiem, kučieriem, dienderiem. Par latvieti vairs labāka kalpa nedabūsat -»
«Bet, kungs, kā jūs tā varat runāt,» Orkelbeins viņu pārtrauca. «Jūs taču patlaban redzējāt - -»
«Lūdzu, atļaujat man izteikties līdz galam,» svešais turpināja. «Tikai nevajag laist viņus uz augšu. Kā jūs viņus sāksiet skolot un izglītot, tie tūdaļ tiek samaitāti. Tad viņi tūdaļ sazīžas tādas pārspīlētas gudrības, ir dumpīgi un nepaklausīgi pret saviem kungiem un iedomājas, ka paši ir kungi. Viņi sāk runāt par latviešu inteliģenci un diezin ko... Tā ir tāda sevišķa sekte, kuru sauc par «jaunlatviešiem». Man šķiet, ka jaunais cilvēks arī bija viens no tiem...»
To paskaidrojis, viņš pārtrauca sarunu, iebāza atkal degunu avīzē un lasīja to tālāk.
«Ja tas kungs tā domā, tad tā ir svēta patiesība!» Johems Štemeizens iesaucās. «Es eju vēl tālāk - latviešus nemaz nevajadzētu laist mūsu pilsētā iekšā... Lai dzīvo uz laukiem, un vairāk nekā... Te viņi salien kā utis kažokā un taisa mums konkurenci...»
«Pilnīgi manas domas,» Simeons Orkelbeins piebalsoja. «Mums vajag iesniegt petīciju ģenerālgubernatoram un izdabūt cauri tādu likumu uz bērnu bērniem, ka latviešiem un bauriem nemaz nav brīv apmesties mūsu pilsētā... Lai pārdod, kas viņiem ir, un brauc atkal projām...»
Un dūšīgi vien ar alu un «māgenbiteru» tie skaloja nost savas dusmas par latviešiem, kamēr beidzot palika sēžot. «Lai dzīvo cunftes!... Amatam ir zelta pamats!...»