AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Astotā nodaļa

Lauris un Pēteris pirmajās ugunīs gan tika ar veselu ādu cauri, bet viņu pārbaudīšanas dienas nu tikai sākās. Krampfs, tā sakot, bija par viņiem nomodā. It negaidot tas izlīda tāpat kā no zemes - pilnā mundierī, zobens pie sāniem, brilles uz acīm, mape padusē un noprasīja: «Vai jums meistara patente ir?... Uz kāda pamata jūs te strādajat?...»
Tas atkārtojās jo biežāk, jo plašāk Laura veikals uzziedēja, pienāca klāt jauni pastellējumi vai strādnieki.
Tādās reizēs tad viņam stājās priekšā vecākais zellis, uz kura vārda veikals bija norakstīts. «Lūdzu, cienīgā augstā valdīšana,» tas pa vāciski sacīja, «tā ir mana firma, un te būs mana meistara grāmata...»
Žigli viņš tad noņēma rāmi, kas karājās pie sienas, atknibināja vaļā glāzi un, izņēmis aiz tās atronošo attiecīgo dokumentu, pasniedza to policistam.
«Augusts Gothilfs Gerle!» tas lasīja, pārbaudīdams gan lietpratēja acīm papīru, gan arī uzskatīdams no galvas līdz kājām viņa īpašnieku.
«Stimmt!» Gerle, pielicis roku pie cepures, palocījās.
«Saksonijas pavalstnieks?...»
«Stimmt!... Viņa ķēnišķīgās armijas unteroficieris...»
«Nekrīt te svarā!... Kur ir jūsu pase?...»
Tagad Gerlem bija drusciņ ilgāk jāpameklējas. Steidzīgi tas vandījās un čamdījās pa savu drēbju kulīti, kas tam bija piekārta zem krekla kaklā, līdz beidzot varēja tam pasniegt vajadzīgo dokumentu.
«Viss iekš k(h)ārtib!... Iekš man firm viss iekš k(h)ārtib... K(h)atar laik!» tas lielīgi piebilda, kamēr Krampfs pārbaudīja papīrus.
Krampfam patlaban bija jāatzīst, ka te nav kur pieķerties. Cik liels viņš katrreiz atnāca, tik mazs tas atkal aizgāja, jāteic, tīri kā ar ūdeni apliets. Gerle viņu tāpat reprezentabli izvadīja pa durvīm, kā sagaidīja, izrunājas pa vāciski. «Man liels prieks, ka mani apciemojat! Ieteicu sevi jūsu augstdzimtībai...»
Bet, tiklīdz Krampfs bija pa durvīm laukā, tas runāja pavisam citu valodu. Viņš apsmēja to kā lielāko muļķi. «Ah tu, vēn, dumm Büttel to Krampf! Viņš domā, k(h)ad tam blank knohp ēkš svārkiem, t(h)ad viņ ir vēn generāl! K(h)ad viņš (p)būt pie mums iekš Sachsen! Oh, t(h)ad tik viņš sav mācib d(h)a(p)būt... Anno 1848. mēs iekš Drez(d)en viss to k(h)nopain Büttel sadzin iekš to Elbe...»
«Nu, nu!» Lauris piebalsodams iesaucās. «Kālab tad jūs šos slīcinājāt?»
«K(h)ala(p)b?!» Gerle atņēmās. «Vait' tu domā, ka iekš Sachsen ar var tā: «P(h)arād sav pas!» (T(h)o tikai še var pie jums iekš Russland... Pie mums ekš Sachsen ir cit rechte. Pie mums pats königs nevar d(h)arit to, k(h)as pret t(h)aut... Tad mēs t(h)ais barikad un šauj, ka paukš vēn!... Oh... Anno 1848. tas bija «tanc». Viss Drez(d)en (p)bij iekš aufštand... Ja to König grib (p)būt König no Sachsen, t(h)ad viņš netrīkst d(h)arit to, k(h)as pret to Sachsen...»
«Tāpēc!» Lauris sūkstījās. «Jums ķēniņš dzīvo turpat Drēzdenē, jūs ar viņu varat sarunāties katru dienu... Kur mēs?! Dievs mums augstu, ķeizars tālu... Mums, latviešiem, ķeizars gribētu dot zemi, ir visādas brīvības, bet kungi un barūnas tam stāv priekšā...»
«T(h)apēc, ka jūs ir dum bauerjung un neprot sev recht aiztāvēt...» Gerle attrauca. «Priekš graf un baron jūs nezin k(h)ād pukel taisit... Satiek jūs kād «pfaff», jūs tulit bučo t(h)am rok!... Pie mums iekš Sachsen? Ne virsū t(h)ādem švarcrok nesk(h)atās... Pie mums k(h)atrs g(h)odigs cilveks par «pfaff» un «junker» nosp(h)ļaujas...»
«Taisnība tev, Gerli, taisnība, par daudz taisnība!» Lauris viņam piebalsoja. «Bet iestāsti tu to mūsu ļaudīm... Kungi un mācītāji paši viņus pie tam pieradinājuši, un tā viņi lokās un laizās, ka tīri sirds vai aptekas, to noskatoties... Kā tur mēs varētu līdzēt, mīļais Gerli, kā tur līdzēt?...»
«Ekš Sachsen mēs g(h)an zināt, kā līdzēt,» Gerle atbildēja. «Mēs stājas visi uz p(b)arikad...»
Vispār - Laurim Gerles uzskati ļoti patika un Pēterim vēl vairāk. Pēdējā acīs Gerle bija tīrais ideāls. Viņš zināja tik daudz stāstīt par svešām zemēm, ka viņā nevarēja beigt klausīties. Viņš arī nemēģināja pacelties pār latviešiem kā kas labāks, nekaunējās no latviešu valodas. Taisni otrādi, centās cik varēdams mācīties un runāt pa latviski. Lai nu gan ar to izrunu dažreiz gāja šā tā, taču neviens to viņam ļaunā neņēma, bet saprata viņu it labi.
«Vai visi vācieši nevarētu būt tādi!» tā Pēteris ar Lauri dažreiz pārrunāja. «Ja visi tā domātu un darītu, tad mēs drīz vien saprastos un vārda pilnā ziņā varētu būt vienas zemes bērni, kā mācītāji tagad raksta un sludina no kancelēm...»
Gerle bija vīrs gadu piecdesmit, vidēja auguma, ar lielu kārpu uz deguna, no ārienes diezgan labi uzturējies, jo viņa melnās ūsas un mati metās vēl tikai drusciņ kā iesirmi. Tomēr personīgi laimīgs viņš nejutās. To varēja manīt no visas viņa izturēšanās. Bieži vien tas iegrima drūmās domās un kļuva tik melanholisks, ka Pēterim metās viņa žēl, un viņš labprāt tam būtu līdzējis, ja vien būtu varējis.
Varēja it skaidri noprast, ka viņš savā mūžā bija redzējis daudz labākas dienas. Pēteris, kas centās iepazīties tuvāk ar viņa dzimteni un pagātni, no viņa arī zināja, ka tas precējies. Gaspaža viņam palikusi Saksijā. Viņš to savā laikā precējis ar septiņsimt dālderiem. Tad saņēmuši «virtšafti» (viesnīcu). Viņi labprāt abi mīlējuši dzert «brantveinu». Bet ne par velti, kā to Gerle atcerējās it skaidri un Pēterim stāstīja: «K(h)ad es dzer to prantvein, tad es maksā sav g(h)aspaž to ferding, un, k(h)ad man g(h)aspaž dzer to prantvein, tad viņa man maksā to ferding... B(h)et k(h)ad tas g(h)ads pag(h)alam, tad hastondesmit tāler trūkst... K(h)ā tas var (p)būt, k(h)ā tas nevar (p)būt?!»
«Itin vienkārši!» Pēteris iesmējās. «Jūs to vērdiņu devāt viens otram, bet vairāk netika kā viens vērdiņš...»
Gerle neizprazdams domīgi nogrozīja galvu. «Mēs maksā blank un bār... Dzer tikai par t(h)īr naud... Bet ar to virtšaft mēs pēc trīs g(h)ad p(b)ij pag(h)alam...»
Vai nu tas, vai kas cits nesaskanīgs viņa mūžā, - pēc tam kā bija izgājis par vanderzelli, tā vairs nebija atgriezies atpakaļ uz savu fāterlandi pie savas gaspažas. It sevišķi svētdienās, kad bija vairāk laika par to pārdomāt, tas bija gluži sagrauzts cilvēks. Tad viņš nemanot uzlīda uz bēniņiem, uz kurieni veda trepes taisni no darbnīcas, kas šinī vecā, jocīgā ēkā bija iebūvētas vienā mājas pusē pagrabā. Tur uz bēniņiem atradās drusciņ siens priekš kazas un arī ēveļu skaidas, un tur nu Gerle mētājās un valstījās kā slims. Īsi sakot, svētdiena bija viņa pelnu diena. Ne tas mazgājās, ne uzģērbās, ne arī rādījās uz brokasti un pusdienu.
Laura sievai, kas bija kārtīga saimniece, tādas lietas nepatika. «Slaistās te cauras dienas kā tāds celms!» viņa sūrojās savam vīram. «Ne viņš zin paņemt rokā dieva vārdu, ne aiziet uz baznīcu...»
«Liec jau nu viņu mierā!» Lauris to aprāja. «Mums taču gluži vienalga, kā tas iztiek ar savu dievu... Ir taču visādas ticības: luteru ticība, žīdu ticība, turku ticība... Un citiem vēl pavisam sava ticība!...»
«Lai nu kā,» Anna attrauca, «bet katrs taču pieder pie kādas ticības, un katrs iet savā baznīcā... Bet kad tu to prūsi redzi baznīcā?!»
«Viņa darīšana!» Lauris nobeidza valodu. Blakus minot, Gerli nekas tik nāvīgi neievainoja sirdi kā tas vārds «prūsis». Viņš pats prūšus nāvīgi ienīda, negribēja par prūsi būt. Tomēr savā pelnu dienā viņš par to nekādas ierunas necēla. Un, ka viņš nemīlēja baznīcu, tā jau bija taisnība. Viņš tai, kā sacīt, gāja apkārt ar lielu līkumu. Tikai divas reizes savā mūžā, kā viņš pats izteicās, tas esot bijis baznīcā - vienreiz iemucis, no negaisa glābjoties, otrreiz, ar suņiem kaujoties. Ļaudis viņu īsti neizprata, domāja, ka viņam ir kāda burvība, bet īstenībā viņš grieza baznīcai ceļu tādēļ, ka bija caur un cauri dieva noliedzējs.
Tas bija tas vārīgākais punkts, kādēļ viņš pie citiem Rīgas meistariem nevarēja darbu lāgā dabūt. Tiem bija sava «Baznīcas kārtība», pēc kuras tie cieši uz to lūkojās, lai neviens zemes loceklis neaizmirstu savu dievvārdu. Kas svētdienās negribēja apmeklēt dieva namu, tas droši vien nedabūja pusdienu, un atraut to nācās viegli, tādēļ, ka visi ēda pie tā paša saimnieka galda. Lauris, protams, uz tādām lietām negrieza vērību, un pašai palika tīri žēl, ka cilvēks visu dienu nodzīvo bez ēšanas. Viņa tam ar Pēteri uzsūtīja ēdienu uz bēniņiem. «Uznes drusciņ tam prūsim, ka nenomirst badā...»
Tādās reizēs Pēteris mēģināja iespiesties drusciņ dziļāk viņa gara dzīvē. Viņam dedza izzināt Gerles dvēseles sāpes, pret kurām tas labprāt viņam būtu padevis kādu padomu.
«Varbūt labāk būtu, kā saimniece saka, kad jūs ietu baznīcā,» viņš beidzot ieminējās, uzlūkodams nelaimīgo Gerli, kurš, gara sagrauzts, drebēja kā drudzī. «Varbūt paliktu ap sirdi vieglāk...»
«B(h)aznīcā?!» Gerle satrūkās. «P(h)ar ko?!»
«Nu, savas dvēseles dēļ!» Pēteris piebilda. «Tā jau teic, ka cilvēkam esot nemirstīga dvēsele... Miesa gan nomirstot, bet dvēselei būs jādod atbildēšana par saviem darbiem pastarā tiesā...»
Gerle neticīgi nogrozīja galvu. «K(h)as pag(h)alam, t(h)as pag(h)alam, tas ne pīs, ne pūs (ne bijis, ne būs).»
To viņš izsacīja ar tādu pārliecību, ka Pēteris palika itin šaubīgs. Varbūt, ka viņam arī taisnība.
«Tas ir vien pasak, no «pfaff» un «junker» izdomāt,» Gerle vēl piebilda. «K(h)ad mēs ir pag(h)alam, t(h)ad mēs ir pag(h)alam...»
«Jā, jā,» Pēteris pie sevis nodomāja, «tie kungi un mācītāji, tie daudz ko izdomā... To pašu tēvu zemes vēsturi...»
Bet Gerlem ar to nepalika labāk. Tikai viens līdzeklis bija, kas sagrauzto daudzmaz uzdzīvināja. Pēteris lasīja viņam priekšā grāmatas, un viņš tad tikpat kā kādus brīnumus klausījās... Izrādījās, ka Gerle nemaz neprot lasīt un viņa redzes aploks vispār ļoti aprobežots, neraugot uz visu viņa ateismu. Laikam tādēļ, ka nebija neko mācījies, vai arī caur to, ka dzēra bieži «brantvein», kas bija izskalojis viņa smadzenes. Daudzas lietas, kas Pēterim bija skaidras, Gerlem bija galīgi sarežģītas un tīstījās tumsā, tā ka Pēterim vajadzēja daudz pūļu, kamēr viņam ko ieskaidroja.
It sevišķi par Baltijas iekarošanas vēsturi no vācu puses Gerle vēl nekā nebija dzirdējis. Ka bruņinieki un baznīcas kungi še tā rīkojušies, latviešu tautu apspiezdami, to viņš atzina par lielu «šveinerei», bet apmierinājās ar to, ka tie nebūs bijuši īsti vācieši, - sakši jau nu nepavisam, - bet tikai prūši... Preußische Halunken! Tādi vēl tagad ir prūšu junkuri un melnsvārči... Tātad viņš Pēterim līdzēja lamāties par kungiem, mācītājiem un prūšiem, cik tīk, turpretim pret vāciešiem ne... «T(h)o vāc t(h)aut ir vēn lab(p) t(h)aut... Tikai viņ trūkst vienib(p).» Toreiz vēl vācu valstiņas nebija apvienojušās vienā kopējā v ā c u v a l s t ī, bet šāda apvienošanās bija toreizējā vācu karstākā ilgošanās. Viņš noteikti atraidīja no vāciešiem kā tādiem it visus apvainojumus.
Tā starp Pēteri un Gerli nodibinājās savā ziņā gara radniecība un saprašanās, it sevišķi svētdienās zellis bez puikas nevarēja iztikt. Ja Pēteris bija pie viņa, tad viņam šī «pelnu diena» pagāja daudz vieglāk. Pēteris arī viņam sāka arvien vairāk uzticēties un ievadīja to pat dažos sava pulciņa noslēpumos, kas, par nožēlošanu, beidzot bargi atriebās visai lietai.
Tā viņi nodzīvoja svētdienu. Pirmdienas rītā Gerles garastāvoklis gluži izmainījās. Tad viņš bija agri augšā, nomazgājās, noķemmējās, apvilka savas labākās drēbes un devās tūdaļ pāri uz tuvāko vīnūzi, kur gaidīja uz ielas, kamēr to atslēdz vaļā. Ticis tikpat kā pie avota, viņš tad meta «prantvein» pēc «prantvein», uzkoda spirtā ceptas «knak» un «jakts» desas, uzdzēra bairīšalu un tad atkal un atkal «prantveinu», līdz kamēr sāka dziedāt un lielīties. Viņš tad stāstīja par «Königreich Sachsen» un «barikādēm», lamājās par «dumme Russen». Ja kāds ierunājās pretim, tad izlamājās ar to un pie gadījuma arī izkāvās, uz ko Gerle bija diezgan veikls. Ja negadījās neviena, kas runā pretim, viņš noņēmās pats ar sevi, uzlielīja sevi par lielu mākslinieku, stipru, skaistu, runāja pats ar sevi, kamēr galva sāka slīgt uz leju un tas turpat pie letes aizmiga. Izkrācies meta atkal no jauna uz lampu, kamēr beigu beigās kāds gadījās, ar kuru krietni dabūja izplēsties. Reti kad viņš pārgāja uz mājām bez zilām brillēm ap acīm. Viņu noturēt pirmdienās mājās nebija iespējams ne ar labu, ne ar ļaunu. Viņš bija tad tik «kraķelīgs» kā pats nelabais, tā ka, taisnību sakot, bija labāk, ja viņš tālāk nost no mājas.
Grūtās dienas ar viņu sākās otrdienās, kad viņš sāka atkal strādāt. Nekad vēl nebija noticis, ka viņš pirmdienās būtu strādājis un otrdienās no darba izpalicis. Bet tādēļ tas vēl nebūt nebija skaidrā prātā. Saīdzis, nokāterējies tas pahmiļīdamies uzmeta no jauna uz lampu un bija tik kašķīgs, ka netaupīja ne draugu, ne ienaidnieku. Viņš meklēja strīdu, kur tik vien varēja. Vispirms viņam bija tāda vājība, ka necieta, ja otrs par viņu vairāk māk un zina. Otra viņa vājība bija ļoti vājš acumērs, bet otrdienās tam tāda nemaz nebija. Citās dienās Pēteris viņu parasti uzmanīja, kad tas ko taisījās zāģēt vai skaldīt, ka tikai neiznāk par īsu vai šauru. Caur to bieži vien viņš to aizkavēja no koku samaitāšanas. Bet dievs lai žēlīgs, ja viņš otrdienās par to būtu ko ieminējies, lai gan tad viņa aizrādījumu visvairāk vajadzēja. Tad tūdaļ kaušanās uz līdzenas vietas. Pēteris to bija iemanījies un viņu tādēļ nemaz neaiztika. Lai Lauris pats viņu gana un vada.
Gerle tomēr ir tad vēl Pēteri nelaida mierā. Viņš ieskatīja to par mācekli un gribēja ar viņu apieties kā ar mācekli. Īsts cunftīgs zellis nevarēja dzīvot, ja tas nevarēja māceklim paraut aiz ausīm un iedot tam pa duņķim ribās. Un Laurim citu mācekļu nebija. Arī Pēteris nebija māceklis, nebija te iestājies mācībā, bet piemita tikai pie Laura kā viesis. Bet par tādām ikdienējām lietām kā darbu un peļņu viņš pēdējā laikā nemaz nedomāja. Viņam daudz lielāki nolūki un cēlāki mērķi: vest savu tautu pie apziņas, modināt viņu no miega, lai tā nodibinātu pati savu biedrību. Cik dažu labu reizi, kad ko vajadzēja izdarīt, viņš noskrējās gar biedriem cauras dienas ne ēdis, ne dzēris, bet, ja tam atlika laika, viņš, cilvēks, neslinkoja, šiverējās darbnīcā, kur vien pietika.
Par to Gerle viņu ieskatīja par mācekli un prasīja no viņa visu, ko prasa no mācekļa. Viņš lika tam pucēt savus zābakus, tīrīt drēbes, kas dažreiz bija ļoti nolāčotas un novemtas, tālāk uzlika tam par pienākumu sagriezt ar tabakas nazi viņam tabaku, tīrīt viņa īsās pīpes un, kad tās piebāzis, tad padot viņam uguni. No sākuma to Pēteris izdarīja visu it labprāt, neapzinādamies pie tam vēl nekādus spaidus, jo, būdams no savas dabas ļoti izpalīdzīgs, tas pakalpoja ikvienam labprāt, ja vien varēja. Bet, tiklīdz tas izmanīja Gerles untumus un zemo dabu, -Pēteris nu nebija tas virs, kas ļāva otram dancot sev pa degunu, - viņš atvilkās pamazām atpakaļ un pret savu draugu atsala. Viņš ierīkoja tā, ka kritiskās dienās, otrdienās, tad tas nemaz nebija sastopams mājās, jo izdarīja savas darīšanas priekš tautas.
Tas Gerlem atkal nebija pa zobam. Viņš ēdās Pēterim virsū, ka tas izgājis bez atļaujas. «K(h)ur tu man pij?!» tas viņu bargi sagaidīja. «P(h)a štadt tu man bumelē, Kröte, du!» (Krupi, tu!) Un teju, teju ņemt Pēteri aiz ausīm.
«Kur es biju, vai manu dieniņu!» Pēteris vairījās. «Darīšanās biju! Kas tad cits spers soli priekš tautas, ja es neiešu.»
«T(h)u tikai zin k(h)ā ēsīt un slink(h)um lāpit!» Gerle viņam uzmācās. «Noch einmal, ein einziges Mal, du, dummer Bengel!» (Vēl tikai vienu reizi, vienu vienīgu reizi, tu, muļķa puika!)
Pēterim diezin kā būtu klājies, ja Lauris nebūtu stājies viņa pusē. «Gerle, liec viņu mierā!» tas apsauca savu meistaru. «Pirmkārt, viņš nav nekāds māceklis, viņš ir mans viesis, un, otrkārt, - kāda tev skāde, ja viņš staigā apkārt?!»
«K(h)ad viņš to handverk grib mācit, t(h)ad viņš to būs mācit no grunt!» Gerle bargi uzstājās. «K(h)ad drusciņ iekrābstas, fušer vien paliek...»
«Kad viņš to amatu gribēs iemācīties, viņš to iemācīsies arī,» Lauris atbildēja. «Bet viņam tagad pavisam cits uzdevums... Augstu viņš stāv pār mums abiem, Gerli!»
Zellis viņu izbrīnījies uzlūkoja. «K(h)ā tā?! Šis dummer Jung!» (Šis muļķa puika.)
«Sauc viņu, kā gribi, bet augstu viņš stāv pār mums abiem!» Lauris atņēmās. «Mēs pret viņu esam niecīgi zemes tārpi. Mēs strādājam par atlīdzību, sevis labā, priekš vēdera... Bet Pēteris strādā priekš vispārības, strādā tautas labā un neprasa: kas man par to būs? Kam tas labums būs? Mums un mūsu bērniem būs tas labums!»
Gerle apmierinājās un sāka par to lietu pārdomāt. «Jā, jā,» viņš beidzot gari novilka, «k(h)ad ir profesor, t(h)ad ir profesor, k(h)ad ir handverker, tad ir handverker... Aber tā, nich Fisch, nich Fleisch...» (Ne zivs, ne gaļa.)
Uz kādām dienām Pēterim bija miers, bet tad Gerle sāka atkal ēsties viņam virsū. Nesaprotamā kārtā viņš pēdējā laikā bija tapis pavisam cits cilvēks, gluži nepanesams un pie tam vēl pastāvīgi lamājās - «latvēs bauerfolk» kā īsts Rīgas vācu cunftes meistars.
Lauris ar Pēteri sāpīgi novēroja šo pārmaiņu un klusu saprazdamies pārrunāja savus apstākļus.
«Te jau zelts var atnākt no ārzemēm,» Pēteris sacīja, «ir tad pie mūsu apstākļiem tas izvērtīsies par maitu! Kādi apstākļi, tādi cilvēki...»
«Tā ja, Pēter,» Lauris nopūtās, «tā mums, latviešiem, iet! Nevaram un nevaram tikt vaļā no vācu verdzības...»
«Tas tādēļ, ka mums nav nekādas tiesības,» Pēteris atbildēja. «Mums nav pat tiesības strādāt, vācietim ir tiesība slinkot. Latvietis var prast savu darbu kā, viņš nevar būt meistars... Atnāk kaut kāds prūsis, kas nekā nejēdz, kam pat nav acumēra, tas te tas lielais meistars. Te mums uzstājas par pavēlētāju un kaklakungu.»
Viņš izteica pēdējos vārdus ar sevišķu rūgtumu. Ievērojot, kā Gerle pēdējā laikā uzvedās, viņam bija dusmas uz viņu, patiešām dusmas.
Gerle balti vien noskatījās, viņš saprata it labi, uz ko tas zīmēts. Ka viņam nav acumēra, tas viņu ļoti ievainoja sirdī, bet patiesība tā bija. Vēl necik sen tas bija samaitājis dārgu ozola koka gabalu, nogriezdams to par īsu... Pēteris labi viņam to aizrādīja, dzīvoja, ar viņu strīdēdamies. Viņš palika pie sava, bet par īsu bija! Tomēr zaudējumu viņš vis neatlīdzināja. Ko tu meistaram darīsi?

* * *

Pēterim ar to tautas lietu gāja diezgan bēdīgi. Pēc tam kad Krampfs viņu sapulci bija iztraucējis, lielā daļa biedru bija kļuvuši vēl šaubīgāki un pret tautas lietu pavisam atsaluši. Bija grūti tos dabūt uz vēl kādu sapulci, lai lietu pārrunātu. Pēterim tad vajadzēja uzmeklēt katru vienu atsevišķi un tā personīgi ar katru izrunāties par turpmākiem soļiem.
Lietas vadītājs bija Ādams Spunde, pie kura Pēteris bieži nostaigāja. Tam bija skola Kalēju ielā, mazām, šaurām glāžu rūtīm. Viņš sazinājās arī ar izsūtīto Biezbārzdi. Pa ziemu un rudeni ar Biezbārža ģīmetņu pārdošanu gāja diezgan labi. Laucinieki stipri pirka, arī pilsētnieki, tā ka Spunde reižu reizēm nosūtīja Biezbārzdim prāvas summiņas naudas. Krampfs skaidri zināja, kas notiek, no visām pusēm viņam par to bija pienestas ziņas, bet viņš kā nevarēja, tā nevarēja dabūt rokā jaunlatviešu sazvērestības pavedienus.
Beidzot viņš bija nācis uz pēdām Spundem, kuru tas nu sāka stingrāk uzraudzīt. Bieži vien viņš noturēja pie tā kratīšanas. Viņa aizdomas pavairoja vēl jo vairāk tas, ka Spundem bija ļoti glīts rokasraksts, kurš pie tam vēl bija ļoti lādzīgs tam, kurā bija norakstīta dziesma «Kad atnāks latviešiem tie laiki...», kas tika atrasta Laura pagrabā. Krampfs sūtīja iekšā protokolu uz protokola, un lieta bija jau nonākusi līdz vicegubernatoram Kubem, kurš bija noņēmies jaunlatviešu kustību kā kaitīgu pastāvošai vācu kārtībai iznīcināt ar visām saknēm. Spunde tika bieži citēts pie viņa uz nopratināšanu. Tā rokraksts tika reižu reizēm no ekspertīzes pārbaudīts, tikai vēl pats Spunde stūrgalvīgi liedzās.
Bija pienācis jau atkal pavasaris. Pēteris jau vairāk nekā gadu Rīgā nodzīvojis un tik daudz pieredzējis un piedzīvojis! Tagad viņam bija jāizpilda svarīgs uzdevums: atlikušās ģīmetnes, kuras atradās vēl pie Spundes un kā par brīnumu nebija vēl kritušas Krampfa rokās, vajadzēja nogādāt drošākā vietā. Pēteris nu gāja aprunāties ar citiem biedriem, jo, ievērojot, ka arī pie Laura Krampfs dauzījās katru dienu un arī vēl Gerle pēdējā laikā sāka taisīt niķus, tad arī ģīmetnes turēt bija ļoti nedroši. Kur nu tās likt?
Tilavieši neņēma tās pretim, aizbildinādamies, ka arī tiem bijusi kratīšana. Arī fabrikas administrācija tiem stingri skatoties uz pirkstiem un esot piedraudējusi, ja vien pie kāda atradīšot mazāko nieku, tad tūdaļ pa vārtiem laukā. Un neviens taču negribot savu vietu zaudēt un galu galā par niekiem! Pēterim gan tas ķērās ļoti pie sirds, ka viņi šo lietu ieskatīja par tik niecīgu, - bet ko tu darīsi!
Viņš nogāja pie Mikumiem - tas pats dievs! Maris tāda iepūtusies, pati vecā arī tāda kā atsalusi. Par «znotiņu» jau nu gan vēl sauca, bet tikai pa garu laiku, par pankoku cepšanu vairs ir neieminējās... Pēteris manīja gan, kādēļ. Viņš nebija vairs agrākais jaunskungs, kuram drēbes bija jaunas, zābaki laistījās vien, kabatas pilnas naudas. Bez vietas dzīvodams, tas bija izdevis pēdējo kapeiku, un spalva bija pavisam apdilusi. Zābaki nošķiebušies, biksēm apakšgali nospuruši, žaķete spīdēja vien. Vairāk tam arī nebija kā tas, kas mugurā, jo pēdējo visu bija ieķīlājis un nodzīvojis. Ja jau nauda nenāk iekšā, iziet viņa tad iziet ļoti ātri...
Ierunājās šis ar māti, vai nevar pieņemt, pieglabāt tās bildes. Šī nezinot sacīt, lai runājot ar vīru. «Nē, nē, mēs nevaram!» bija Mikuma atbilde. «Mēs negribam. Savu tiesu, kas man bija, esmu izčakarējis, man diezgan!... Ko tur tādus niekus... Met labāk tās blēņas pie malas! Tev labuma tur nav par grasi...»
Pie tam viņš it kā sānis nolūkojās uz viņa nodilušo spalvu. Tas bija tāds zaimojošs smaids, it kā viņam kāds ar adatu būtu iedūris. Pēteris uzlēca kājās un, kā ar aukstu ūdeni apliets, devās projām...
Varbūt Kreilis pieņems pie sevis? Bet viņu pašu pa dienu nevarēja sastapt mājās, tas brauca puišiem līdzi. Ar viņa Grietu runāt būtu velti, tādēļ Pēteris viņai prasīja, kad šis varot satikt pašu Kreili.
«Ko tev vajag no mana vīra?» Kreilene viņam cieti noprasīja. «Ja esi te nācis ar savām «latviešu biedrībām» un niekiem, tad ej vien savu ceļu!...»
«Ne taisni biedrības dēļ...» Pēteris piesarcis stomījās. «Gribēju ar viņu tāpat runāt.»
«Kas tev par runāšanu?» viņa attrauca. «Kas tev ar manu vīru var būt, ko es nevarētu zināt?! Teic tūlīt!... Es tad redzēšu...»
«Redziet, tur jums vajadzētu izdarīt tādu mazu pakalpojumu... Pieņemt pie sevis uz kādu laiciņu tās bildes...» Viņš attēloja tai lietas stāvokli...
«Nē, nē, mums nevajag nekādas bildes,» viņa attrauca, «mēs negribam nekādas bildes. Mans Edelbertiņš pats labākas bildes uztaisa... Tu tikai gribi mūs ievest tintē.»
Viņa lepni paskatījās uz glāžu verandu, kura zeltmatim Edelbertam noderēja par mākslas darbnīcu. Viņš tur patlaban strādāja, «mālēja» visādas rozes un eņģeļu galvas.
«Vai, cik skaisti!» Pēteris iesaucās. «Vai nevaru pie viņa ieiet?»
Bet sieva nostājās viņam ceļā. «Nē, nē, nevajag... Tu viņam sagrozīsi galvu... Mans Edelberts tā kā tā nebūs latvietis... Viņš ir «kinstleris»...»
«Vai tad ķinstleris nevar būt latvietis?» Pēteris attrauca. «Vai, un kā vēl! Vāciešiem tādu ķinstleru ir dučiem, pie latviešiem viens pats... Lūk, kas par godu!...»
«Ej tu ar saviem latviešiem!» sieva viņu nedraudzīgi atraidīja. «Tos Laurus tu gan ievedīsi nelaimē, to es viņai pašai jau sacīju. Tu tikai nevīžo strādāt un plijies cilvēkiem virsū ar saviem latviešiem un biedrībām.»
To sacīdama, viņa tam aizcirta durvis aiz deguna...
Arvien rūgtāks kumoss nabaga Pēterim! «Kas tie par cilvēkiem!» viņš nodomāja. Ko Gerle par viņu sacīja, uz to viņš neklausījās, - bet, kad viņa paša tautieši viņu tā apvainoja, tad tas gan citādi dūrās sirdī! Tie paši cilvēki, kuru labā viņš pūlējās, bija aizmirsis pilnīgi sevi, savu peļņu un maizi, noskrējis savus pēdējos apavus, tie viņam meta priekšā, ka viņš nevīžojot strādāt un plijoties viņiem virsū sevis labā. Sāpīgāk viņu vairs nevarēja ievainot...
Un, kad jau visi grūda viņam virsū, viņš arī pats sāka dusmoties uz sevi. Kādēļ tad viņš bija tāds muļķis, kas par savu kabatu nemaz nedomāja?! Vai viņš tāpat nevarēja peļņās braukt un ar siļķēm tirgoties? Iedzīvoties mantā jau nemaz nav tik grūti, ja tikai uz tam nesas prāts...
Tā Pēteris beidzot pārnāca mājās gluži cerību tukšu krūti, iekšēji sagrauzts un nelaimīgs. Kad ģīmetnes neviens nepieņēma, viņš Spundi arī nevarēja atstāt briesmās. Viņš pārnesa mājā paciņu un, nevienam neteicis, uzlīda uz bēniņiem un aizbāza tās aiz spāres. Neviens to nemanīja, tikai Gerle... Bet viņš noņēmās cieti, tiklīdz kā saķers kādu, tā skapēs tās tūdaļ projām.
Tiklīdz tas ķērās pie darba rīkiem, Gerle, kā jau parasts, sāka atkal viņu grauzt. «Aber t(h)u man to handverk grib nozagkt bez mācīb naud?!...» viņš tam uzbrēca. «Vait' zin, kas ir Recht? Recht ir to, ka vajak pie cunft ierakstīt iekš grāmat, k(h)a ir riktig deuče jung... Unt t(h)o handverk vajag izmācīt gründlich... Entweder oder... Es neļauj nekād fušer sav firm p(b)lamiren...»
«Ko nu tik daudz dziedat pa tukšu!» Pēteris īdzīgi attrauca. «Kas tad jums te fušierē?!... Paši fušierējat... Visu mūžu esat mācījušies, un jums tomēr nav acumēra...»
Gerle palika kā uz muti sists. «Soo... So-so...» Spļāva vīrs baltu vien. Kā rādījās, tam grūti nācās norīt savas dusmas un tādēļ gaidīja tikai uz izdevīgu acumirkli atriebties.
Un tas pienāca it drīz. Kad visi bija piesēduši pie palaunaga galda, tas piegāja pie Pētera un uzklapēja tam uz muguras. «Wegk von hier!... Wegk!...»
«Kādēļ?!» Pēteris izbrīnījies jautāja. «Vai jūs te gribat sēdēt šinī vietā!»
«Vēn lērling nevar ar Gesell pē vēn gald ēsit!» Gerle lepni paskaidroja. «Ēsī uz mūr, oder pak(g)aid, kamēr gezell paēsī...»
Pēteris piesarcis piecēlās, juzdamies dziļi apkaunots. Jo patiesībā jau arī viņam nebija nekāda tiesība sēdēt pie šā galda, jo nebija pat ne māceklis, nekas viņš nebija...
Laurim acis uzliesmoja, viņš tikko spēja valdīties. «Gerli!» viņš drebošu balsi sacīja. «Simtreiz tev esmu sacījis: liec viņu mierā! Viņš nav nekāds māceklis... Viņš ir mans ģimenes loceklis. Tikai man vienam teikšana, kur viņam sēdēt, saproti!... Pēter, nāc atpakaļ savā vietā!...»
Bet Gerle ar visu krūti pretim. «Aber nicht für was! T(h)u man nevar pavēlēt ēsīt pē vēn gald ar vēn mužik, k(h)as nav vāciet... Ar vēn prast latvēs p(b)auerkerl!... Es ir vēn cunftig vācu gezell, saproties!...»
«Gerli, tu esi vientiesis!» Lauris rūgti iesmējās. «Es tāpat esmu latvietis, mana sieva ir latviete, citi zeļļi ir latvieši. Tad jau tu ne ar vienu no mums nevari ēst pie viena galda... Nu, tad ēd viens pats!...»
«Nevar ar, jā, saproties!» Gerle pretim. «Es vēn cunftig vācu zel... Aber to latvēs, fui - stinkt!... Laute Schweinekerls! K(h)o viņ lēn to latvēs p(b)auer uz to pilsēt un ņem nost to cunftig vāc meistar to d(h)arb? Vait' viņ nevar uz zemēm ardt un ecet... Kopt sav cūk.... Prekš tam to latvēs p(b)auer ir lab dezgan...»
Arī saimniece bija tā pārsteigta, ka negribēja savām ausīm ticēt. «Ak tu mī, kas tad viņu tā samācījis?...» Bet Pēteris bija tā sašutis, ka viņš trīcēja. «Gerli!» viņš, dūres vīstīdams, iebrēcās. «Par mani jūs varat sacīt, kas jums tīk, bet, ja aiztiksiet manu tautu, tad tik tiešām, kā še stāvu, pa acis jūs dabūsat... Kas jūs par vīru esat tāds, ka jūs mūs drīkstat tā nicināt?! Jūs pats dažreiz tā nošļerpējis, ka vēmiens nāk, ar jums sēžot kopā pie viena galda...»
«Jā, jā, Gerle,» Lauris valdīdamies piebilda, «tu apvaino visu mūsu tautu...»
«Ha-ha-ha!» Gerle nicīgi iesmējās. «Latvēs t(h)aut, hast du gesehen!... Kur viņ ir literatur, k(h)ad viņ ir t(h)aut?... Kur ir viņ gelērt?! T(h)ād cūk t(h)aut jūs, latvēs, ir, jāa... Cūk t(h)aut...»
«Diezgan!» Lauris viņu bargi pārtrauca. «Tagad man tā lieta līdz kaklam!... Ņem savas panckas un ej, bet tūdaļ, uz pēdām!...»
«T(h)o firm ir uz man vārd!» Gerle sita sev pie krūtīm. «Es par t(h)o firm ir ferantvortligs...»
«Projām, mopsi, uz savu fāterlandi, man tavas firmas nevajag!» Lauris aizkaitināts iesaucās. «Tu šļerpīgais prūšu nabags, es tevi stāvus nomērdēšu!» Un, saķēris viņu pie krūtīm, viņš sāka to purināt, ka tad tam zaļš metās ap acīm.
Gerle palika uzreiz it maziņš. «Lauer, Lauer, bist du verrückt!» viņš čērkstošā balsī sacīja. «Laß los, Lauer!...» (Lauri, Lauri, vai tu traks esi! Laid vaļā, Lauri!)
Lauris viņu dusmīgi atgrūda no sevis. «Ja tu tāds suns esi, tad ej, kur esi nācis!...»
«Es jau iet, es jau iet!» Gerle tagad izlikās itin vienaldzīgs. «Ja tikai t(h)u var bez man iztikt, es aiziet tūdaļ...»
«Iztikšu!» Lauris attrauca. «Tik liels uzaudzis, bez tevis esmu izticis. Ja neesi kā cilvēks, vari iet. Kas tev nākas, tūlīt dabūsi...»
«Ja doch, ja,» Gerle piebalsoja.
Izvilcis savu kabatas grāmatiņu, Lauris apskatījās, cik Gerlem vēl nāktos. «Kā redzu, tad tev jau labu tiesu esmu izdevis uz priekšu.... Pašķiņķoju visu, bet taisies, ka tieci...»
«Ja doch, ja...»
Tagad iejaucās lietā Laura sieva, kura nebija tā uzbudinājusies un tādēļ pārskatīja labāk lietas stāvokli. «Lauri, ko nu kulies, liec taču viņu mierā! Aizdzīsat projām meistaru, ko tad iesāksiet...»
«Sieva, tu esi negudra!» Lauris attrauca. «Lai tad tur vai kas! Uz deguna dancot neļaušu un savu tautu gānīt - neparko... Tad jau labāk ēdu ūdeni un maizi...»
«Jā, jau, jā!» sieva skumdēja. «Kad tikai nu jums par labu iziet! Bet vecs sakāms vārds māca: nedzen dievu kokā... Pēc ne lūgdams zemē nenolūgsi...»
«Nelūgšu!» Lauris attrauca. «Nevajag. Neparko...»
Tā kā Gerlem nebija daudz vairāk kā mugurā un vēderā, tad arī viņam nebija daudz ko savā čemodānā pakāt, un drīz vien viņš bija gatavs uz iešanu. «Nu t(h)ad atjē, auf Wiedersehen!... Es jau iet... Es te nepaliek...» Un, kad bija izgājis ārā uz ielas un jutās drošībā, tad vēl pie loga iesaucās: «Atjē, tu latvēs cūku t(h)aut, atjē! Schweinerkerls!...»
Pēterim neviļot roka savilkās dūrē. «Ak tu, lupata tāds!...»
«Tā mums iet, Pēter,» Lauris aizskarts sacīja. «Tā mums iet! Lai tur šāds prūsis, lai tur tāds prūsis, arvien mums vajag sava kaklakunga... Kad mēs, latvieši, pieredzēsim labākus laikus!...»
«Tad, kad mums būs savas biedrības,» Pēteris atbildēja. «Tikai tad mēs izdabūsim jaunus likumus un labākas tiesības. Tad arī latvieši varēs būt meistari un nebūs vairs atkarīgi no šādiem tādiem vācu dienaszagļiem.»
«Kad tad tas būs? Kad pūcei aste ziedēs!» Anna viņam pikti uzkliedza. «Ko tu te melsies ar savām biedrībām? Pie visa šī trača vainīgs vien esi! Klausi tikai tu, Lauri, tam zēna trakumam, tad tu gan tālu tiksi! Tik smuki bija ierīkots, nevarēja strādāt...»
«Nu, nu, Anna!» Lauris viņu mierināja. «Vai tad nu mums īsti galvu noraus? Un kā tu vari sacīt, ka Pēteris vien tas vainīgais? Cik vainīgs viņš, tik vainīgs arī es esmu...»
«Gādājat tikai pie laika citu meistaru,» sieva sacīja. «Citādi es tur nekā laba neparedzu.»
To viņi it labi zināja. Uz Gerli vien viss tas veikals turējās, un, ja viņš projām, tad vajag cita meistara. Bet kur tādi lai izrauj? To viņi nezināja sev pateikt, bet citādi ir beigas. Tādēļ, jo vairāk viņi lietas stāvokli pārdomāja, jo vairāk tiem dūša sašļuka.
Zeļļi bija jau ņēmuši svētvakaru, bet Lauris ar Pēteri vēl arvien kala un cirta, it kā ko paredzēdami. Un nebija arī ilgi jāgaida. Nebija viņi vēl savu darbu beiguši, kad jau parādījās durvīs Krampfs ar mapi padusē un aiz viņa pāris vahtmeistaru.
«Kas te ir meistars?» viņš stādīja parasto jautājumu. «Uz kāda pamata jūs še strādājat?»
«Meistars mazliet izgājis, nav mājā!» Lauris pasteidzās pazemīgi atbildēt.
«Kur ir meistara parādīšana?» Krampfs turpināja. «Kā sauc jūsu meistaru? Uzrādat man viņa meistara grāmatu!...»
Lauris tikai tagad ievēroja, ka rāmis pie sienas aiz glāzēm tukšs. Notriekts viņš to uzlūkoja un nemācēja atbildēt...
«Kur ir meistars?» Krampfs palika arvien bargāks. «Kā sauc jūsu meistaru? Kas ir par šo darbnīcu atbildīgs? Uz vietas sastādīšu par jums protokolu.»
Lauris redzēja, ka te izgrozīties velti. Un patlaban jau arī Gerle nāca līdz ar J o h e m u Š t e m e i z e n u. Uzreiz nu Laurim atvērās acis, kam viņam par visu to jāpateicas. Abu vaigi laistījās skaudīgā priekā. Johems it kā smieties vien gribētu, bet kaunējās, Gerle kā Jūdass iecirtis galvu krūtīs un negribēja lāgā rādīt acu. «Herr Komissarius,» Gerle pa vāciskam griezās pie Krampfa, dziļi jo dziļi locīdamies, «man jums jāziņo, ka es par šo firmu vairs neesmu atbildīgs. Es negalvoju vairs par to, ka te tiek izvests labs cunftīgs darbs...»
«Tad jūs tas meistars?» Krampfs noprasīja. «Kā jūs sauc?»
«Augusts Gothilfs Gerle, meistars līdz šim par šo darbnīcu, jā!... Bet tagad vairs ne... Redziet, man nepas'... Te vienīgi nevāci, muļķa latviešu zemnieki...»
«Tātad darbnīca šimbrīžam bez meistara?» Krampfs iesaucās.
«Bez meistara, jā,» Johems steidzās paskaidrot. «Šis jau vienīgais te bija tas cunftīgais. Visi citi te ir «bēnhāzes», latvieši, pie tam to amatu nemaz nav mācījušies...»
«Ahā!» Krampfs bargi iešņācās tikpat kā kaķis, kas patlaban grib spļaut. «Jūs nelikumiskā kārtā sev piesavināties «bürgerliche Nahrung»? Tā ir pretlikumiska rīcība... Par to jums augstai rātei būs jādod atbildēšana!... Es jūsu darbnīcu aizzēģelēšu...»
«Bet rīt pie dienas varu jums stādīt priekšā citu meistaru!» Lauris spītīgi sacirtās. «Bez tam man pašam ar vienu beņķi brīv strādāt. To man neviens likums neaizliedz.»
Krampfs jautājoši uzlūkoja Johemu, jo pats viņš patiesībā nezināja, kā tas likums ir.
«Jā, ar vienu beņķi jums brīv strādāt, tas tiesa,» Johems paskaidroja, «bet vairāk ne. Un arī izkārtni jums nav brīv turēt uz vārtiem, to tūdaļ vajag ņemt nost...»
«Jā, jā, jums tikai brīv turēt tās izkārtnes, jūsu vēderam vien tikai vajag, citam ne!» Laura sieva jaucās pulkā. «Kas tas, velns, par likumu un valdīšanu!... Vienam ir brīv viss, otram nav brīv nekā...»
«Ko nu, sieviņ, tik daudz runājiet,» Johems atbildēja, «likums paliek likums! Redzat, tā augsta valdīšana ierīkojusi tā, lai visi varētu dzīvot. Jums, zemniekiem, ir uz laukiem zeme, varat lopus kopt un audzināt, maize jums izaug bez bēdu!... Bet mums, vācu amatniekiem, pilsētās taču arī vajag no kā dzīvot... Mums tādēļ ir dota cunftes tiesība... Un katru taču nevar pielaist strādāt, kas to amatu nav pamatīgi izmācījies... Kālab tad nepalikāt uz laukiem? Vīrs varēja art un ecēt, jūs - dārzus ravēt un govis slaukt... Varējāt savu maizīti nopelnīt godīgi...»
«Jā, jau, jā, to jūs tik gribiet!» Anna saniknota ieķērcās. «Mums, latviešiem, priekš jums, vācu nabagiem, būs mūžam būt tiem žurgas bridējiem! Mums nav brīv nodarboties ne ar amatu; ne ar ko labāku... Amatu pamatīgi nav izmācījies, paskaties tikai... Kad pie jums par pusvelti strādāja, tad bija izmācījies...»
«Klusi nu, Anna, klusi!» Lauris, pats drusciņ apmierinājies, savu sievu mierināja. «Ne jau tādēļ mums neļauj strādāt, ka savu amatu neprotam, bet tādēļ, ka protam to labāk nekā dažs labs cits.» Zīmīgi viņš paskatījās sānis uz Johemu Štemeizenu. «Zinu jau, zinu, kaimiņ, kam mums par to visu jāpateicas...»
«Man ļoti žēl, kaimiņ,» Johems noraustīja kamiešus, «bet likums, redziet, jāievēro. Jums nu gan tagad ies pagrūti...»
«Nebīstaties par mani, kungs!» Lauris spītīgi attrauca. «Lai nu gan jums labprāt tiktos... Bet tik daudz, cik man, sievai un bērniem priekš maizes vajadzīgs, es ar savu vienu beņķi vēl arvien nopelnīšu... Bet, pie joda, - kas jums gar visu to daļas?!» Viņam acis piepeši uzliesmoja. «Vai jums pie manis kāda darīšana, ja drīkstu zināt?! Ja ne, tad lūdzu!...»
Viņš rādīja bargi ar roku uz durvīm.
«Oho, jūs gribat mums imponēt ar savām rupjībām!» Krampfs mazcienīgi paraustīja plecus. «Tas kungs te man līdzi kā eksperts... Izturaties pret viņu ar cienību!...»
«Piedodiet, kungs, es to nezināju,» Lauris savaldījās. «Bet es domāju, mēs te aizņemam lietas, gar kurām jūsu ekspertam nav nekādas daļas...»
«Mums ir gan daļas!» Krampfs šneidīgi viņam uzkliedza. «Gar visu mums ir daļas!... Klusu tagad!... Atbildat tikai uz to, ko jums prasa!...»
«Piedošanu, kungi!» Lauris apklusa.
«Redz, tādi ir tie jaunlatvieši!» Johems atņēmās. «Ka tikai viņiem maz, maz, tā tūlīt krūtīs.»
«K(h)atav p(b)and!» Gerle piebalsodams nospļāvās. «So ne Aas auf Hauen...» (Tāds maita, uz kaušanos.) Viņš nevarēja aizmirst, ka Lauris viņu bija sagrābis pirmīt.
Krampfs nelikās to dzirdam, bet šneidīgi turpināja savus amata pienākumus. «Vai jums te nav mājā atkal kādas jaunlatviešu dziesmas? Ģīmetnes no revolucionārām personām? Jūs zināt, ka tas stingri aizliegts...»
«Es nekā nezinu, kungs!» Lauris mierīgi sacīja. Turpretim Pēteris manāmi satrūkās, kas Krampfam nepalika apslēpts.
«Hmumh!» tas norūca caur degunu. «Nu, tad labi... Pārmeklēsim drusciņ...»
Tika nostādītas atkal vaktis, ka neviens nevar ieiet un iziet, un tad Krampfs ar saviem palīgiem sāka atkal pārmeklēt dzīvokli, tad darbnīcu, pie kam viņa kaķa skatienam nekas nevarēja iziet nepamanīts.
Neko nevarēja atrast, kas būtu varējis radīt kādas aizdomas.
«Vai tas viss, kas pieder pie jūsu dzīvokļa?» Krampfs pētīgi jautāja. «Vai nav jums vēl kādu blakus telpu: pagraba, vāgūžu, staļļu?»
«Te jau tās mūsu telpas visas ir,» Lauris mierīgi atbildēja.
«Tad vairāk jums telpu nekādu nav?!» policists vēlreiz stingri noprasīja.
«O, doch!» Gerle iesaucās. «Vēl mums ir bodens...»
«Ahā, kur tas ir?! Parād šurp! Ak tā, tepat pa trepi uz augšu... Nu, ies pārmeklēt.»
Pēterim pārgāja «švīks» pa kauliem. «Nu būs dumji,» viņš nodomāja.
Policisti skaidri manīja, ka viņam kas slēpjams, un tādēļ ņēma meklēt vēl cītīgāk. Viņi badīja ar saviem šābļiem pa sienu un jumtu, kamēr uzgāja aiz spāres iebāzto paciņu. Gavilēdami viņi ar savu laupījumu steidzās lejā.
«Kas tas?!» Krampfs uzprasīja. «Kas tur ir iekšā?...»
«Es nezinu,» Lauris mierīgi atbildēja. Viņš patiešām arī nezināja, jo Pēteris to visu bija izdarījis uz savu roku, ar viņu nemaz neaprunājies.
«Redzēsim!» Krampfs, aiz ziņkārības degdams, sauca. «Redzēsim...» Ātri viņš atrāva vaļā nosieto paciņu.
Biezbārža ģīmetnes... Vai vesels simts! «Koo!?» viņš iesaucās. «Vai tas nav tas pats revolucionārs, kuru mēs pa Miķeļiem arestējām? Kā šīs ģīmetnes te pie jums gadījušās?... Oho!... Jums te ir slepena sazvērēšanās...»
Izbrīnījies Lauris uzlūkoja gan Pēteri, gan savu sievu, kura tvīka vien, jo redzēja, ka nebūs vairs labi.
«Runājat!... Atbildat!» Krampfs bargi iesaucās.
Pēteris ilgāk vairs nevarēja klusēt. Sirds viņam sita piecpadsmit. «Tās bildes ir manas, augsti kungi... Es viņas tur noliku! Ja gribat, ņemat mani par to ciet, sodat mani, bet, kas tiesa, tas tiesa...»
«Ā!» Laurim pārvēlās pār lūpām. Tagad lieta viņam bija skaidra. Viņa ģīmja panti uzreiz izmainījās. «Ei nu, Pēter, ko niekojies!» viņš savu biedru pārtrauca. «Kur nu tu bildes ņēmi, un kur nu tu viņas tur liki? Tas ir mans īpašums... Un savu mantu es varu glabāt, kur gribu, vai nu pagrabā, vai uz istabas augšas...»
«Skat, kāds trakums, kāds trakums!» Anna iekunkstējās.
«Bet kāds sakars jums ar šo jaunlatviešu revolucionāru?» Krampfs Lauri tincināja. «Kā jūs nākat uz tam glabāt viņa bildes?»
«Ūja, nav jau ne pulveris, ne pistungas!» Lauris atbildēja. «To es nezināju, ka man nav brīv pirkt bildes un pušķot savu istabu.»
«Tā, tā, tā!» Krampfa acis sprēgoja uguņus. «Jūs pirkāt bildes pušķot savu istabu! Bet kādēļ jūs viņas slēpjat un bāzāt aiz spāres? No kam jūs viņas pirkāt?... Izskaidrojat man to!»
«No kāda cilvēka... Es viņu nepazinu...»
«Bet es jums, augsti kungi, varu liecināt, ka saimnieks nekā no tās lietas nezin!» Pēteris jaucās atkal pulkā. «Es biju tas, kas bildes pārnesa... Es viņas tur apslēpu...»
«Pēter, nemuļķojies! Tās bildes ir manas, es viņas nopirku...»
Šāda tiepšanās un vainas uzkraušana sev Krampfu tīri sajauca. Kurš no viņiem abiem varēja būt tas vainīgais? Jeb vai grābt viņus rokā abus divus? Viņš saskatījās atkal ar Johemu Štemeizenu...
«Ja ņemam to puiku,» tas paklusu sacīja, «tad lielais strādās kā strādājis. Bet, ja paņem to lielo, tad šefte ciet...»
Tagad Krampfs saprata. «Tad tu tās bildes pirki, tā, tā!?» viņš griezās pret Lauri. «Bet tas tev jāpierāda, mīļais draugs. Līdz tam tu nāksi mums līdzi, paturēsim tevi drusciņ drošībā.»
«Par ko viņu?!» Anna tagad stājās Krampfam ceļā. «Āre, kur vainīgais ir, kas atzīstas, ņemat to ciet!... Ko jūs no mana vīra gribat?!»
«Klusu, bāba!» Krampfs viņai uzkliedza. «Vai tu mani mācīsi, kā man jārīkojas? Pagādā labāk vīram veļu, jo viņu tik drīz neredzēsi...» Un, uz policistiem pagriezies, tas pavēlēja: «Ņemat viņu savā vidū, viņš tiek arestēts...»
Sieva, apķērusies vīram apkārt, sāka kliegt un brēkt. «Es tevi nelaidīšu, nelaidīšu... Lai sit mani nost, lai dara, ko grib, es tevi, vīriņ, nelaidīšu!...»
Velta bija Laura mierināšana. Sāka kliegt arī mazais Ernestelis, tā ka izcēlās ellisks troksnis. Policisti visiem spēkiem pūlējās sievu no vīra atdabūt nost, te arī Pēteris cēla traci no savas puses. Arī viņš stājās Laurim priekšā un sauca: «Ņemiet mani ciet, vai saprotat, mani!... Viņš ir nevainīgs.»
«Nost, puika, nemaisies pa kājām!» policists sašutis viņam iegrūda duņķi ribās un, kad tas vēl nepratās, tad sagrāba to aiz krāgas un aizsvieda tantariski kaktā. «Ar «štripi» dabūsi, ja neklausīsi!...»
Bāls un uztraukts Pēteris palika stāvot, mute vaļā, elsa vien, bet līdzēt neko nespēja...
Tikai ar lielām mokām policistiem izdevās sievu no vīra atraut un viņus abus izšķirt. Pārbrēkusies Anna vēl tikko klusu elsoja. «Tevi nogalinās, tevi apēdīs... Tevi pazudinās... Vai dieviņ, vai dieviņ!...»
«Neko man nepadarīs!» Lauris beidzot tika pie vārda. «Mana lieta ir taisna, nekāda grēka es neapzinos, lai nāk kas nākdams.»
«Tā ir, kad palaiž muti!» Johems tēvišķi piebilda. «Nebūtu bijis pirmīt rupjš pret mani, policijas ekspertu, tas viss tev varbūt būtu pagājis garām...»
«Ak jūs domājat, ka es tagad klusēšu?!» Lauris attrauca. «Es tagad tikai vēl sākšu runāt... Es prasu taisnu tiesu un izmeklēšanu... Par ko mani tagad ņem ciet un laupa man brīvību?»
«Tādēļ, ka esi pienākts pie noziedzīga darba... Glabājis noziedzīga revolucionāra ģīmetnes...»
«Revolucionāra noziedznieka? Kādēļ noziedznieka?... Tādēļ, ka viņš aizstāvēja Krievu valsts intereses pret vāciešu intrigām?... Tādēļ, ka viņš mums, latviešiem, kā krievu ķeizara pavalstniekiem prasīja krievu ķeizara pavalstnieku tiesības? Tādēļ, ka viņš prasīja, lai atceļ jūsu nosūnojušās priekštiesības, jūsu netaisnās tiesas un partejiskās administrācijas iestādes? Lūk, tādēļ jūs viņu notaisījāt par noziedznieku un izraidījāt viņu no dzimtenes zemes. Patvarību, ko tagad izdarāt pie manis, jūs dibināt uz vēl lielāku noziegumu... Paši jūs esat tie noziedznieki...»
«Klusu!... Vai tu gribi kritizēt ģenerālgubernatora rīcību?...»
«Viņš ir vācu kalps... Pats vācietis un dara netaisnību...»
«Klusu, es saku! Man ir tā vara tevi dzelžos kalt...»
«Jums ir tā vara, bet ne taisnība!... Var jau būt, ka es savu taisnību nedabūju... Jūs mani pazudināsiet... Simtus un atkal simtus no mūsējiem pazudināsiet un izpostīsiet, bet vēsture par jums spriedīs taisnu tiesu!... Nāks laiks... Nāks laiks...» Viņa acis neomulīgi mirdzēja. «Šī netaisnība nāks pār jums un jūsu bērniem...»
Pēteris aiz uzbudinājuma un sajūsmas skaņi vilka elpu, viņa acis dedza, un asinis dzīslās drāzās joņiem!... Anna vairs neraudāja, šausmu pilnām acīm savu vīru uzlūkoja, it kā sastingusi.
Un Krampfs it kā aizelsies iesmējās: «Ha-ha-ha-ha!... Na, to es visu atzīmēšu protokolā... Dosimies ceļā... Uz priekšu, marš!...»
«Dosimies!... Uz redzēšanos, Anna un Pēter, un tu, Ernestiņ!... Ļaujat man vēl drusku atvadīties no sava dēla...» Un, pacēlis to uz rokām, viņš, to vēl beidzamo reizi iztirināja. «Dzīvo vesels un audz liels, man zēn!... Tu to pieredzēsi!... Nāks laiks... Nāks laiks...»
Puika domāja, ka viņu «uicā» un ar viņu jokus dzen. Par tādu kurāžu tas tik skaļi iesmējās, ka viss ķermenis noraustījās: «Ha-ha-ha-ha!...» Lauris nolika viņu atkal zemē un atgriezās. «Iesim, kungi... Ir laiks...»
Viņa soļi nodunēja priekšnamā, tad uz ielas arvien tālāk un tālāk...
Ilgu laiku istabā valdīja kapa klusums. Anna piecēlusies pie sienas klausījās, skaitīja sava aizejošā vīra soļus...
«Kā varonis... Viņš aizgāja kā varonis!» Pēteris beidzot, kā no miega pamodies, aizrauts iesaucās. «Kaut mums daudz tādu būtu kā Lauris, kaut mums daudz tādu būtu!...»
Sieva uzreiz skaļi iekunkstējās. «Ko nu ēdīsim, no kā dzīvosim!... Ak tavu trakumu, tavu trakumu!... Tik smuki bija ierīkots, nevarēja strādāt...»
«Bet, Ann, apmierinaties taču!» Pēteris lūkoja viņu mierināt. «Redziet, tā kā Lauris. Kad arī drusciņ jāpacieš, bet tas taču notiek tautas labā.»
«Tautas labā, jā!» viņa to mēdīja. «Kad ņemšu slotas kātu, tad es tev tādu tautu iedošu... Uk tu, pagāns, maita tāds, tu vien viņu nelaimē iegrūdi caur savu trakumu.»
Pēterim uzreiz viss spars kā ar roku atņemts, itin kā viņu kāds pie zemes būtu notriecis. «Zināms, es jau gan vainīgs biju,» viņš atzinās, «bet vai es domāju, ka tik ātri... Ja es to būtu zinājis... Vai jūs domājat, ka es varētu gribēt jūsu ļaunu... Es taču vēl te esmu» - «un varu jums līdzēt,» viņš gribēja sacīt, bet pats satrūkās, iedomājoties, ka nogājis pie gala, un apklusa.
«Tu jau te vēl esi, jā, mana nelaime, lieks ēdējs uz kakla!» viņa pikti attrauca. «Bet tu domā gan, ka tavā rīkle vēl ko grūdīšu!... Ar koku tevi pa durvīm izvadīšu! Nebūtu tu, aptautotā nelaime, uzkūlies, mēs tik smuki dzīvotu... Tavu trakumu... Tavu trakumu!...»
Katrs vārds Pēterim bija tikpat kā āmura trieciens. Viņa prāti nostājās domāt... Viņš tikai sajuta, ka viņam galva džinkst, asinis dzirkstēdamas joņo pa dzīslām un ap acīm metas it kā tumsa... Ja nebūtu bijusi tik stipra krēsla, sieva būtu sabijusies no viņa izskata. Vairāk nelaime nevar izteikties, kā tā bija lasāma viņa vaigā.
Nesamanīdams viņš spaidīja rokās savu apaļo žokeja cepurīti tik cieti, tik cieti, ka tā tīri pazuda viņa saujā. «Bet mīļā saimniec...» vārdi viņam nāca skāņi un kaklā spraukdamies. «Es taču nemaz nedomāju - - - jūs apgrūtināt... Ardievu, Ann!...»
Nekādas atbildes... Viņa neko neatsauca, neko neņēma atpakaļ, bet visā viņa mūžā vēl neviens viņu nebija tik dziļi un nāvīgi ievainojis.
Nākamā acumirklī viņš bija aiz durvīm un vēl nopakaļ viņam atskanēja viņas gaudas: «Ko ēdīsim, no kā dzīvosim!... Tik smuki bija ierīkots... Nevarēja strādāt...»
Ārā bija samiglojies, un mitrais gaiss mazliet rasināja viņa sakarsušo pieri. Viņš gāja uz priekšu, vienalga, kurp, tikai projām, projām no šejienes... Žēli viņš pie sevis nodomāja: «Kādēļ visi cilvēki nevar būt tā kā Lauris?... Kāpēc viņa nav kā Lauris?!...» Tas viņam tikpat kā nazis griezās dvēselē.
Viņš gāja un gāja, līdz viņam sitās ausīs ragu mūzikas skaņas. Viņš bija sasniedzis Vērmaņa parku. Pavasara sezona bija jau atklāta, un spēlēja kara mūzika. Bet, tā kā bija vēl diezgan dzestrs, tad ļaužu bija pamaz.
Nosēdies uz kāda sola, tas mēģināja sakārtot savas domas un izšķirt grauzošo jautājumu, kas viņu draudēja saurbt. Vai viņš bija vai nebija vainīgs? Viņam nostājās dzīvi priekš acīm raudošā sieva, viņas bezcerību stāvoklis, kamēr viņas maizes pelnītājs smok cietumā, - tā bija rūgta patiesība, kuru viņš sev nevarēja noliegt... Bet vai visa tauta, kas smok tumsā un apspiestībā, ir mazāk nelaimīga, ja visu atstāj pa vecam un nedara nekā? Vienlīdz daudz, kā tad varēja sacīt, ka tikai viņš tas vainīgais, kur netaisnība kliedza taisni uz debesīm. Jeb vai tā sieva nemaz nezināja, ko tā savās sāpēs izsacīja?... Tomēr viņam tas ķērās klāt un grauza sirdi. Viņam nostājās priekš acīm Lauris. «Nāks laiks... Nāks,» -viņš par to pārliecināts, bet nāks arī laiks, kur viņi visi ieskatīs, cik ļoti tie viņam pāri darījuši.
Viņi bija cietuši, jā, - bet ko tad viņš priekš sevis ieguvis?... Viņam nebija, kur nolikt savu galvu... Mūzika apklusa... Ļaudis visi bija jau aizgājuši, un sargi izdzēsa pēdējos gāzes lukturus. Viņi apstaigāja gaņģus un, kur vēl kādu redzēja uz sola, to dzina projām. Un nebija jau arī iespējams te ilgāk palikt, jo lietus arvien vairāk sāka smeldzināt.
Viņš devās uz priekšu bez padoma - kurp? Kaut kur viņam taču jālūko pa nakti piespiesties. Tur zem kolonādēm? Viņu dzīs projām. Tepat blakus kuplie maulbērkoku krūmi, kas ziemu ar visām lapām bija zem segas un tādēļ kā biezs, ar ēnu caurausts deķis tina noslēpumainībā, kas zem viņu zariem.
Pēteris vērīgi klausījās, vai sarga neviena nav tuvumā. Ar vienu lēcienu viņš pašāvās sāņus no grantētā ceļa un palīda zem krūma. Savilcies čokurā, viņš nu, cik labi varēdams, saritinājās uz naktsguļu...
Mitrā zeme, spiezdamās pie viņa sakarsušiem deniņiem, darīja tam labu. Viņam uznāca tāds salds nogurums... Viņš iedomājās, ka būtu toreizējā saldā snaudā uz siltās krāsns, kad nāca uz Rīgu. Viss viņam vēl pārlidoja priekš gara acīm: kā tas nāca uz Rīgu, Jozis ar leišiem, krusttēvs, smalkās vakariņas Altonavā, tad spožās dienas Klostera pagrabā, lielās viesības... Viņš atcerējās tā kā tagad, kā iesvieda Ortrūdi siena bendelē un turēja viņu ciet... Sajuta viņas karsto dvašu.... Maris vilstošās acis!... Mikumietes gardie pankoki.... Viss tas saplūda viens caur otru, un visu to viņš zaudējis, uzstādamies par savu tautu. Un kam tas labums?... Nevienam...
It kā pati daba apraudātos par šo zaudēto paradīzi, lietus čabēdams krita lielām lāsēm uz lapām... Pētera elpas vilcieni tapa arvien dziļāki un skaņāki, līdz tas vārda pilnā ziņā pie dabas mātes krūts bija iegrimis miega mātes klēpī...