AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Desmitā nodaļa

Laiks ritēja uz priekšu. Pagājuši vairāki gadi. Rīga pieņēmusies vēl jo vairāk plašumā. Viņas iedzīvotāji skaitās jau pāri par simts tūkstošu. Veikalniecība atkal par lielu soli attīstījusies, satiksme tapusi dzīvāka.
Mainījusies arī pārvaldība. Vāciskā ģenerālgubernatora ģenerāļa barona Līvena vietā nāca īsi viens pēc otra vairāki krievi: Baranovs, Šuvalovs un pēdīgi Albedinskis. Tie tad arī uz vietējo tautību jautājumu skatījās citādi. Vismaz tie nenostājās uz baltiešu redzes stāvokļa, ka latviešu tautiskā kustība, kura vērsās pret Baltijas vācietību un viņas privilēģijām, apdraudētu krievu valsts kārtību un būtu tai naidīga. Taisni otrādi. Krievu ģenerālgubernatori ieskatīja šo kustību par ļoti vajadzīgu un vēlamu. Valdemārs un viņa laikabiedri - Bernhards Dīriķis, Brīvzemnieks un Andrejs Spāģis krievu nacionālā presē, it sevišķi Aksakova un vēlāk Katkova vadītā «Moskovskije Vedomostji», bija vērsuši diezgan krievu augstākās birokrātijas uzmanību uz Baltijas vāciešu, sevišķi feodālās muižniecības, separātiskiem centieniem. Tā kā viņu nosūnojušās privilēģijas nesaietas ar Krievijas valsts likumiem, tie par vari cenšas uzturēt savu veco tiesisko kārtību un uz tās pamatiem izbūvēt tālāk jaunu, kura nodrošinātu viņiem priekšstāvību uz visiem laikiem. Tamdēļ tie ar visiem spēkiem cenšas uzturēt Baltijai joprojām viņas vācisko raksturu, jā, pat vācietību vēl jo vairāk nostiprināt. Šiem priekš krievu valsts nevēlamiem centieniem kā spēcīgs dambis stājās ceļā latviešu tautiskā kustība, ko arī ieskatīja krievu augstākā birokrātija, vēl jo vairāk, kur šī kustība ļoti pieticīga un viegli apmierināma.
Baranovs un Šuvalovs, kuri bija Baltijas ģenerālgubernatori tikai īsu laiciņu, izturējās pret šo «kaitīgo» latviešu kustību diezgan vienaldzīgi. Turpretim viņu pēcnācējs Albedinskis, kurš drusciņ jau vairāk paguva iedziļināties vietējos apstākļos, taisni pavēlēja it visas lietas, kas atradās izmeklēšanā, attiecoties uz «jaunlatviešu kustību», izbeigt un likvidēt. Tas bija sāpīgs trieciens karstajam baltu patriotam vicegubernatoram fon Kubem, kurš ar tik stingru roku bija vadījis izmeklēšanu pret šo, pēc viņa ieskatiem, tik kaitīgo kustību. Daudz netrūka, ka viņš, pēc savām domām, to būtu iznīcinājis līdz pamatiem, un viņam tika izņemti no rokām ieroči... Savu varas stāvokli tas arī pēc tam paturēja tikai dažus gadus, jo augstākai birokrātijai iekrita acīs viņa vicegubernatora savienojums vienā personā ar Rīgas-Dvinskas dzelzceļa direktora amatu. Tā kā viņam bija jāizšķiras vai nu priekš viena, vai otra no šiem amatiem, tad viņš izšķīrās priekš pēdējā. Bet, kamēr vien tas bija vicegubernators, tas palika sev uzticams kā nāvīgs latvietības ienaidnieks, un pat vēlāk, kad tika nodibināta Rīgas Latviešu biedrība, viņš to pirmos pastāvēšanas gados centās novest pie slēgšanas.
Tātad «jaunlatviskā kustība», kura samērā ļoti maz bija izplatījusies un bija, tā sakot, jau nospiesta pirmos dīgļos, nu tika drusciņ pie elpas. Biezbārzdis dabūja atvēli griezties atpakaļ uz dzimteni, tāpat atnāca atpakaļ arī Bernhards Dīriķis, kurš pat bija nodomājis izdot Rīgā latviešu nedēļas laikrakstu tādā virzienā kā «Pēterburgas Latviešu Avīzes». Viņš bija iesniedzis koncesiju un gaidīja atļauju savam «Baltijas Vēstnesim». Tāpat darbīgais Andrejs Spunde, kurš gan bija atstāts tepat, bet tika turēts zem policijas uzraudzības, tika no tās atsvabināts un atdabūja pilnu brīvību. Tātad līdz ar to itin dabīgi starp Rīgas latviešiem pamodās atkal apslāpētie centieni nodibināt savu biedrību, un kādu laiku Pēterim Krauklītim bija lemts būt par šo centienu viduspunktu.
Visiem pravietojumiem par spīti, ka tas pie Brikmaņa nedzīvos, viņš tomēr vēl arvien pie tā dzīvoja. Un ne vien dzīvoja, bet bija pa pusei «principāls» par savu «šefti».
No sākuma viņam bija diezgan grūts stāvoklis, jo Brikmanis viņu pārāk cieti kontrolēja. Tas Pēterim bija tas rūgtais kumoss. Rīkojies, cik taisni gribi, viņš tevi tomēr tura aizdomās! Bet pēc notikušās revīzijas principāls bija laipns kā saulīte, izmaksāja arvien parastos trīs konjakus, runāja par godīgumu un «cik tas lieliski, ja cilvēks ir krietns». «Tā mēs arvien būsim labi draugi...» Pēteris, lūk, bija taisījis smalku «īberšusu».
«Tāda draudzība!» Pēteris rūgti nodomāja. «Tikai tad, kad tas izmērojis mani ar skalu, tas atzīst manu godīgumu un krietnumu...» Beidzot tas nevarēja nociesties un spēra vaļā: «Vai ziniet, Brikmaņa kungs? Es varu rīkoties priekš jums, cik labi, jūs tomēr domājiet: viņš zog!»
«Nē, nē, nekādā ziņā!» Brikmanis taisnojās. «Dievs sodi, es tā nedomāju!...»
«Nu, tad jūs domājiet: viņš zags! Kam citam šīs garās, plašās valodas?!... Vai ziniet, tas cilvēku pazemo... Es nesūdzos ne par ko, bet šīs lietas dēļ, kā rādās, man būs no jums jāšķiras...»
It kā sabijies Brikmanis viņu ar platām acīm uzlūkoja. «Jaunais cilvēk, vai tā jūsu nopietnība?!...»
«Mana svēta nopietnība!» Pēteris stingri noteica. «Es nevaru to paciest, nu! Bet man ir kāds priekšlikums, un, ja jūs to pieņemat, tad mēs varēsim iztikt arī bez tām skalu mērošanām... Tas ir šis priekšlikums jūsu interesē daudz vairāk nekā manā...»
«Liekat dzirdēt, liekat dzirdēt jūsu priekšlikumu!» Brikmanis nepacietīgi iesaucās.
«Cik jūs no sava vīnūža mēnesī varat ieņemt, to jūs tagad ziniet. Tas ir tas visaugstākais mērs, ko jūs tagad ieņemat. Atskaitat no šīs summas nost izdevumus par preci, un atlikums iztaisa jūsu bruto peļņu... Labi! Šo summu esmu gatavs maksāt, jūs par to man dodat lokālu, inventāru un papīrus... Jūs paliekat vīnūžnieks-īpašnieks joprojām, esat savu peļņu pat nodrošinājuši, bet risks viss būs mans. Vai es ieņemu vairāk vai mazāk, ar to tad man jāzinās...»
Brikmanis Pēteri lielām acīm uzlūkoja. Kā viņš pats uz tam nebija nācis?... «Jaunais cilvēk, tas jau ir ģeniāls priekšlikums! Man mana nauda būtu droša un atkristu nost viss tas kreņķis... Jā, jā, bet kur man tā garantija?»
«Es jums varu dot drošību, ja vēlaties,» Pēteris sacīja.
Neticīgi Brikmanis viņu uzlūkoja, tad sāka vērīgi cauršķirstīt grāmatu. Viņš taču zināja, ka viss bija ieskaitīts līdz nagiem, - kur šis nu vēl varēja drošību ņemt?! Kad tikai nav kādi niķi!...
«Tas ir, naudas man pavisam nav,» Pēteris sacīja, «bet man ir kāds labs draugs, kas būtu gatavs par mani galvot...»
«Ā, tā ir cita lieta!... Kas šis draugs tāds ir?...»
«Tas ir Fuhsings, viens no darīšanu vedējiem konsula Rābemaņa kantorī,» Pēteris paskaidroja.
«Ā, Fuhsing kungs!» Brikmanis ar vislielāko cienību iesaucās. «Es viņu tā no tālienes pazīstu... Nu, protams, viņa paraksts man tikpat kā skaidra nauda... Vai tas tev draugs, jaunais cilvēk?» viņš vēl it kā izbrīnījies piebilda.
«Ko tad jūs domājat, vai es no kādas nieka famīlijas,» Pēteris apzinīgi atbildēja. «Pats konsuls Rābemanis -» viņš gribēja sacīt: «ir mans onkulis,» - bet laikā apķērās un nobeidza: «liek uz Fuhsinga lielas lietas...»
«Uz to cilvēku arī var likt!» Brikmanis uzsvēra. «Ja viņš galvo, es esmu uz miera...»
«Protams, ka viņš uz miera, jo esmu jau ar viņu par to runājis,» Pēteris piemetināja. «Tātad, Brikmaņa kungs, jūs ziniet, zem kādiem nosacījumiem es pie jums vēl turpmāk palieku... Ja ne, tad es aiziemu pie Švābi...»
«Nu, es padomāšu,» Brikmanis aiziedams sacīja. «Varbūt gan mēs satiksim...»
Brikmanis bija pārāk veikalnieks, lai viņš, lietu labi nepārlicis un nepārrēķinājis, noslēgtu līgumu, kur varēja cerēt vēl pieplēst kādu nieku klāt. Un, ja vēl tāds stingrs noraksts, ka katrs iztrūkums tiek segts un pie tam vēl tāds galvinieks, kas zaudējumu spēj segt. Un tādēļ, kad viņš atkal atnāca pie Pētera par to lietu aprunāties, tas sacīja: «Principā es tavu priekšlikumu, jaunais cilvēk, pieņemu, bet mēs visi esam maldīgi cilvēki... Mēs to iznākumu gan esam tā aprēķinājuši, bet mēs varam arī pārrēķināties... Drošības dēļ tādēļ pieliksim klāt kādus desmit procentus...»
Pēteris palika domīgs. «Bet, ja nu neiznāk, kas tad?... Tad man jādzīvo bez algas...»
«Nu, gan jau iznāks... Tā mēs nemaz nevaram nomērot,» Brikmanis viņu drošināja. «Iedomājies, mīļais, ka to, kas tev pāri paliks, tu man vis nedosi... Te ir uzzīmēti mani prasījumi, zem kuriem es zemāk nepielaidīšos... Ja tavs draugs grib šo papīru līdzi parakstīt, tad no pirmā vari saņemt veikalu uz sava rēķina...»
Tagad nu Pēterim vajadzēja izlūgties laiku lietu pārdomāt. Viņš aprunājās ar Fuhsingu, kurš domāja, ka kontraktu vajagot tomēr pieņemt, bet tad noslēgt to uz vairāk gadiem. «Katru gad',» viņš sacīja, «Rīgai pieved arvien vairāk labības, ar katru gadu tiek vairāk izvests uz ārzemēm un celtas jaunas fabrikas... Vajag prast kalkulēt! Rīgai vajag lieliski augt, un līdz ar to celsies arī tavi apgrozījumi un tava peļņa. No sākuma varbūt ies knapāk, bet vēlāk var nopelnīt...»
Galu galā Pēteris ar Brikmani vienojās uz vairāk gadiem un no nākošā pirmā pēc inventūras uzņemšanas saņēma pats veikalu uz sava rēķina. Pirmo mēnesi tam gan iznāca tā tikai līdzi nagiem, bet tad atlikums pastāvīgi sāka augt.
Un Pēteris jau bija arī cilvēks, kas prata kundes pievilkt. Taisns, godīgs, šņabi un alu turēja labu un deva pilnīgu mēru. Pats laipns apkalpotājs, uzmanīgs, smalks, bet neuzbāzīgs, neplijās nevienam virsū: «Ē, sauc nu tu, tagad tava kārta!» Lai katrs dara, kā viņam tīk, sauc vai nesauc, tērē daudz vai maz, viņam tas gluži vienalga. Pret katru vienādi smalks un pieklājīgs, ar katru labprāt pasmējās un jokoja, vienalga, vai tas nu būtu notērējis vairākus rubļus vai tikai dažas kapeikas. Tādēļ tad arī ikviens, kas reizi bija pie viņa iegriezies, arī turpmāk labprāt pie katra gadījuma pienāca. Pie Krauklīšu Pētera ikviens jutās omulīgi.
Viņa lielākie kundes, no kuriem tas visvairāk dzīvoja, bija tirdzinieki. Bet malēnietis M ā r c i s un viņa tēvocis K r u s t i ņ š arī bija tagad tirdzinieki, «šeptējās» tepat uz tirgus ar gaļu un brauca arī bieži uz laukiem. Viņi jau Pēteri pašu pazina kā labu cilvēku, bet, kad bija vēl iepazinušies ar viņa labo alu un brandvīnu, tie savas magaričas citur nedzēra kā vien pie viņa. «Aizies pie Krauklīti,» viņi sacīja, «tur ir labs alus un stingrs brandavs...» Kā īsti draugi viņi sauca to par «tu» un juta līdzi viņam visās lietās tikpat kā savēji. Ka tikai viņam būtu vairāk noiešana! Ko viņi paši vien būtu nodzēruši, tas bija nieks, bet viņi vilka arī citus sev līdz. Viņi popularizēja, tā sakot, viņu pa visu tirgu un pat uz laukiem, nemitīgi aizrādīdami, ka, ja kad grib iedzert savu lāsi, tad tas vislabāk lon pie Krauklīša Brikmaņa vīnūzī. Un visi, kas šim aizrādījumam paklausīja, arī paši dabūja pārliecināties: «Tā ir gan!»
Tālāk pie viņa pienāca arī kuģu strādnieki, starp kuriem tam bija atkal labs paziņa - ventiņš D i d ž i s. Tas aizrādīja ikvienam savam darba biedram uz Krauklīša «šerpto» šņabi. Ieliec vienu stojaku pa krietnam ribās, deg vien! Tas ar saviem biedriem, ja vien bija izdevība, iegriezās labprāt pie Pētera un pievilka viņam daudz viesu. It sevišķi vēlāk, kad Didžis tika par «sviķi», t.i., tādu priekšstrādnieku, tas citur algu neizdalīja un kompāniju neturēja kā tikai pie Pētera. Protams, ka viņam tad arī bija tiesība turēt Pēteri par draugu un stāvēt ar viņu uz «tu» un «tu».
Tālāk Pēterim bija vēl kāds draugs - suits A n d r e j s, kas iznēsāja viņa slavu starp kokstrādniekiem un «nosčikiem». Tā kā koku dzirnavas atradās otrpus Daugavas, tad Andreja partija gan te stenku neturēja, tas viņai iznāca par tālu, bet svētdienās un brīvlaikos, kad uzvilkās svētdienas drēbes un izgāja uz pilsētu, tie katrā gadījumā tad iegriezās pie Pētera.
Tuvākos vīnūžos, kur tie piegāja katru dienu, viņi dzēra uz stenku, pie Pētera tikai par skaidru naudu. Bet stenku viņi bieži vien palika parādā, it sevišķi, ja daudz bija sadzēruši. Tad aizgāja uz citu krogu un nerādījās vairs nemaz. Pēterim turpretim no viņiem nekādi zaudējumi necēlās. Viņš, tā sakot, noņēma citiem to kreimu...
K r e i l i s bija iestājies fūrmaņu amatā, un arī tas labprāt iegriezās pie Pētera. Vienkārt, aiz vecas draudzības kā pie sava biedra un tautieša un, otrkārt aiz tīra praktiska aprēķina. Jo kurš tad negribēs labu preci un pilnīgu mēru un vēl par to pašu naudu, par ko citi dabū diezgan šaubīgu «tavaru». Bez tam pie Pētera bieži varēja satikties ar citiem ļaudīm. B a l o d i s un citi pārdaugavieši bieži vien pārskrēja darīšanās pāri uz pilsētu. Viņi tad pienāca pie Pētera savu lāsi iedzert, pastāstīt, kā šiem iet, un izzināt, kā iet pa šo pusi. Neaizmirsa pienākt arī Mikums un viņa sieva un meita, tās tagad par Pēteri interesējās tikpat kā māte un māsa.
Pētera šņabis bija tik stingrs un krietns, ka viņa slava bija izplatījusies pat vācu aprindās. Tā kā arī pats Brikmanis skaitījās par vācieti, tad jau agrāk viņam bija pienākuši viesi no vācu aprindām, bet ne tik lielā skaitā kā tagad. Un, neraugot uz visām principiālām starpībām un tautību pretestībām, ļaudis, kuriem ar Pēteri bija bijušas lielas diferences. G e r l e nāca svinēt pie viņa savas zilās mandagas un nodzēra savu naudu te. Tāpat arī - kas pavisam neticami - ieradās cunftīgie meistari: A n d r e a s s C i p f e l b r i n k s ar savu leibmopsi, S i m e o n s O r k e l b e i n s un J o h e m s Š t e m e i z e n s. Kādēļ tad arī ne! Dzērieni te tikpat labi kā Klostera pagrabā, bet uz pusi lētāki. Ar ēdienu arī varēja iztikt, uzbrēc maizes sievai, un viņa tev iztaisa, kā vien vajag. Lētāk daudz nekā Pētera baznīcas krogā un galu galā labāk. Tāpat biljarda galds - trīs kapeikas no partijas. Bumbo, ja gribi, vai visu dienu! Un tas šinīs grūtos laikos vienam cunftīgam meistaram bija no liela svara. Viņam, kuram cauras dienas jānodzīvo pa viesnīcām, bija gan jāredz, kā tas vieglāk tiek cauri bija tas iemesls, kas viņus veda šurp.
Pēteris pa tiem gadiem bija pieaudzis, izbriedis un pārvērties, tā ka meistari viņu vai nu nepazina, vai arī nelikās pazīstam. Viņi pie tam arī, kas attiecas uz latvietību, bija kļuvuši daudz liberālāki. Jo Cipfelbrinks kādā dienā pats atzinās saviem biedriem, ka pieņēmis kādu zemnieku puiku mācībā, bet citi jau arī to pašu darot.
«Kur tagad mūsu laikos to vairs var izmeklēt,» Simeons atmeta ar roku. «Ja es gribēšu vācu dzimuma mācekļus vien izmeklēties, tad man tiem jābrauc pakaļ uz Vāczemi... Un galu galā jau arī tie latvieši tādi pat vien cilvēki ir... Daudzi no viņiem izglītoti tāpat kā mēs, runā vāciski, ka prieks... Kāda tur vairs tā izšķirība?...»
«Vai ziniet ko?!» Johems Štemeizens iesaucās. «Īstenībā mums it visiem vajadzētu turēties kopā kā vienas zemes bērniem, tik vāciešiem, kā latviešiem. Mēs patiesībā esam visi vienas dzimtenes bērni, visi esam rīdzinieki. Mūs visus vajadzētu vienot un kopot mīlestībai uz kopēju zemes stūrīti. (Pa vāciskam viņš to sauca «die gemeinsame Scholle».) Bet ko mēs? Mēs ķīvējamies un ķildojamies, griežam paši savā miesā, un atnāk ārzemnieki, tie mums noņem no deguna tos labākos kumosus. Visas tās labākās vietas dabū viņi...»
«Tev taisnība, Johem!» Cipfelbrinks attrauca. «Aizej tu pie pilsētas kases kolēģijas un pieprasi, lai viņa tev dod kādu labāku vietu pie pilsētas, neticu, ka tu to dabūsi! Vienalga, vai tur vajag inženiera, arhitekta vai tehniķa, - kas ir tas, kas to naudu paņem? Auslenderis, prūsis, saksis, švābs, tikai ne mūsu pašu rīdzinieks! Un, pat ja kāds labāks amata darbs pastrādājams, mēs to nekad nedabūsim. Tur arvien tiks izsaukts kāds no ārzemēm, un tas to naudu paņems... Tikai viņi tie gudrie, mēs tiekam ieskatīti par muļķiem...»
«Uz priekšu tas tomēr būs citādi, jūs redzēsat!» Simeons pasteidzās iebilst. «Tādēļ taisni mums Rīgā dibināta politehnika, lai mums būtu savi inženieri un arhitekti. Gustavs Daniels Hernmarks man to teica! Es par šo lietu ar Gustavu Danielu esmu izrunājies gari un plaši, tāpat kā tagad ar jums. Viņš saka: «Tas nenormāli, ka mums pašiem nav savu mācītu spēku un mēs tik lielā mērā esam atkarīgi no ārzemniekiem. Un tādēļ mums vajadzēja savas politehnikas... Mūsu politehnika mums tādus spēkus dos...» Tie ir Gustava Daniela vārdi...»
«Es politehnikā vairs neiestāšos un par profesoru nemācīšos!» Andreass Cipfelbririks sarūgtināts attrauca. «Bet savu godīgu amatu es saprotu un varu to izpildīt... Tādēļ mums vēl nemaz nevajadzētu darīt bagātus auslenderus... Bez biksēm un zābakiem viņi te atnāk, šie svešie lupatas, ar caunu kažoku un augstām galošām atgriežas atpakaļ uz savu tēviju... Bet mēs, dzimtie rīdzinieki, nomocāmies visu mūžu un tomēr nekur netiekam...»
«Tā jau iet, nahbar!» Johems rūgti nopūtās. «Neviens pravietis netiek godāts savā tēvijā... Visi mūsu lielie vīri ir ārzemnieki. Vajag pilsētas teātrim aktieru, tos paraksta no ārzemēm, vajag muzikantus - no ārzemēm! Inženieri un direktori ir ārzemnieki, preses vīri un pilsētas vadītāji cēlušies no ārzemēm. Pats Gustavs Daniels ir ārzemnieks un tikai vēlākā laikā pieņēmis Krievijas pavalstniecību. Un, kas tad nekaiš to pieņemt, kad var rīkoties pa Rīgu tikpat kā savās mājās?... Jā, jā... Ārzemnieks pie mums ir viss, mēs paši nekas...»
Andreass Cipfelbrinks īgni iesmējās. «Viņiem pašiem tur nav ko rīt, tādēļ viņi klīst te šurp pie mums! No kartupeļiem un augu ievārījumiem vien viņi dzīvo. Ja tāds «auslenderis» ēd speķi, tad tie viņam ir augsti svētki! Vai viņi gaļu tur var nopirkt, savā bada zemē? Bet mums, paldies dievam, vēl arvien ir savs kumoss gaļas, atliek vēl priekš māgenbitera un glāzes alus... Vai ne, nahbar? Bet nelīstu tie «auslenderu» lupatas mums uz kakla, mums ietu vēl daudz labāk...»
Gerle, priekšā pie letes dzerdams, to visu dzirdēja, un tas viņam briesmoti grauza sirdi. Arvien zilāks un zilāks tam tapa deguna gals, un tas sāka raut vaļā par visu to krievu būšanu. «Kad neb(h)ūt to auslender, jūs vis ekš Rußland stāvēt kā Ochsen am Berge!» viņš, ļauni smiedamies, iesaucās. «Jūs wis te ir vēn dum b(h)and!... Mēs, auslenderi, sahši, mēs jums to kultur nesī... Ko jūs no mums noskatī, t(h)as jums (h)ir!... Jūs visi esat gerade tikpat durn kā prūši... To kunst jūs nozog no mums, sahšem... Jūs vis te ekš Rußland esat tikai dummes Vieh...»
Viņš to runāja pie sevis «monologā», bet zīmēts tas bija uz meistariem blakus istabā.
«Halt's Maul, du Ochsenkerl!» garais Simeons, nevarēdams vairs ilgāk uzklausīties, tam uzbrēca. Un Johems draudoši vēl papildināja: «Daß du von mir nicht führ's Fresse kriegst...»
Bet Gerlem tas bija tikpat kā uguns pakulās. «Daß du selber niclt kriegst! Attackiere ich dich? Ich trinke mein Schnaps und mein Bier... Meister... špās'... cunftig meister! Jūs cunft aber nav nek(h)ād cunft... Tā ir Dreck cunft... Es špuk uz jūs cunft... Pie mums ēkš Königreich Sachsen, tur ir richtig meister und richtig cunft... Jūs vis' ir' tikai pauer un mužik un dum k(h)ā zābak.»
Meistari apkusa, ar viņu ņemoties. Tikai Cipfelbrinka mopsis viens turēja kanti un rējās Gerlem pretim. Bet arī tas bija velti, un tādēļ viņa kungs to apsauca: «Mops, sei ruhig!» Kad nu Gerle tad pārāk sāka ķengāties un kašķēties citiem virsū, tad bija divi ceļi, kā viņu apmierināt.
Pēteris tad viņam vai nu uzgāza pašrocīgi kādas reizes ar Brikmaņa ieteikto «štripi», - pret šo krievu būšanu Gerle sajuta patiešām trakisku respektu, - un viņam mute tad uzreiz bija ciet!... Vai arī Johems vai Simeons ieminējās: «Görle, machst du noch ein Schnaps und Bier?»
«Ei, warum denn nicht!» Gerlem tādas lietas nekad nevarēja būt par daudz.
Meistari tad lika viņam uz sava rēķina pasniegt kortelīti šņaba un pāri pudeles alus. Gerle tad uzvilka pavisam citu meldiņu. «Has taisnip, tas taisnip, ekš Riga ir to feinako meister un solidako cunft! Bei Gott! Ekš Rigā un ekš Königsreich Sachsen... Nie es iesī no Rigā prom, nie! Un to latvēs, ta ir ven fein taut... Ven gebillet taut... Viņai tik vajag savi cunft un savi (b)piedrib... Es to atron recht un billig, ka latvēs ir sav (b)piedrib... Fein birger ekš Rigā, fein...»
«Ah du Lupat einer!» Cipfelbrinks pie sevis nosmējās. «Nu, Johem, Simeon, taisīsim vienu preferansu uz biljardu?»
«Taisīsim!» tie atbildēja. Un tā tas gāja dažreiz caurām dienām.
Bez tam Pēterim pienāca vēl cita smalkāka publika, tā ka aiz letes atronošais kabinets aiz biezajiem drēbju priekškariem gandrīz nekad nebija bez viesu. Labu tiesu tādu pievilka Fuhsings, kurš pēc sava stāvokļa un ienākumiem gan varēja apmeklēt labāku restorānu. Bet viņš labprāt pienāca arī pie Pētera. Kad bija viens, tad, protams, tikai uz īsu brīdi. Viņš tad aizgāja aiz letes, ielēja sev tādu šņabi, kādu tas vēlējās, zakuskai paņēma no maizes galda jaktsdesu, kuru pārgrieza gareniski pušu un pats uz šķīvja spirtā uzcepa. «Persy, trinkst du mit?» viņš tad Pēteri pa vāciski aicināja. Pēteris pa lielākai daļai nedzēra. Tad viņš dzēra viens pats... Uzvilka pats sev alus pudeli, paņēma papirosus, kādus vēlējās, pats sarēķināja, cik viņam nācās maksāt, ielika naudu kasē un aizgāja...
Bet dažreiz tas atveda sev līdz arī citus viesus; tad viņš ar tiem uzturējās ilgāk kabinetā un likās tad sevi apdienēties. Viņš te pieveda lējēju meistarus no Rozenkranca fabrikas - Veitmani un Zadi, drēbnieku meistaru Lilienfeldu, enkurnieku aldermani Rozi, kuri tad te bieži vien pienāca. Ieradās šad un tad arī Andrejs Spunde un atveda sev līdz pa tautietim. Balodis no Pārdaugavas atveda sev līdz fabrikas meistaru P. Hānu, Mārtiņa baznīcas skolotāju Rātminderu, meseri Jāni Zilberfeilu, kurš atkal sev vilka līdz citus meserus un liģerus, kā Tīdemani, Levendi, Reklienu u.c. Dažreiz viņi te sagadījās kopā viss bars, un tad gāja vaļā dzīvas sarunas un iedzeršana pēc kārtas. Tad arī Pēteris pats labprāt gribēja būt viņu pulkā, un apkalpojumu uzņēmās Koška, kurš, tiklīdz tam nebija vietas, - un tās tam bija tikai ļoti reti, - piemita pie Pētera, pārzināja biljarda galdu un palīdzēja pie apkalpošanas. Un to tādēļ, ka ieskatīja Pēteri par savu draugu. Tad jau, kā sacīts, gāja vaļā dzīvas sarunas, kuras vērsās it dabīgi uz latviešu lietu un biedrības darīšanu. Tātad Pētera vīnūzis it nemanot izvērtās par vietu, kur sapulcējās visi pirmie Rīgas apzinīgie latvieši, un, ja tie viens otru gribēja satikt, tad vajadzēja atnākt tikai uz tejieni.
Saprotams, ka līdz ar to vairojās lielā mērā Pētera ienākumi un vairojās arī peļņa. Drīz vien viņa atlikums pie visa brīva iztaisīja 100-150 rubļu mēnesī un pieauga ar katru mēnesi lielāks. Pēteris to nemaz nebija cerējis. Viņam pret Brikmani bija tīri neomulīgi, it kā viņš tam nodarītu kādu pārestību. Viņš jau nodomāja labprātīgi palielināt nodevu savam principālam, bet pirms par to lietu aprunājās ar Fuhsingu.
«Kāpēc tad!» tas viņu aprāja. «Apskati taču savu kontraktu!... Vai pārpalikums pēc tā paliek tev vai Brikmanim?»
«Kontrakts gan...» Pēteris iebilda. «Bet es domāju, ja Brikmanis zinātu, ka man tik daudz atliek, viņš man to nekad nedotu...»
«Protams, ka ne, bet tas tev viņam nav jāsaka,» Fuhsings Pēteri pamācīja. «Tā taču pilnīgi veikala lieta. Tu ne vien strādā, pūlies, bet nes arī risku un tādēļ saņem atlikumu...»
«Jā, jā,» Pēteris iebilda, «bet, ja mēs tā domājam cilvēcīgi, tad jau man ar simts rubļiem mēnesī arī pietiek. Kur es tik daudz naudas likšu?»
«Kur Brikmanis viņu liks?» Fuhsings attrauca. «Tad tu nemāki naudu aiznest uz špārkasi? Paglabā vien savu naudu... Gan tā tev būs vajadzīga... Zaldātu gadi arī tev vēl stāv priekšā...»
Tas jau bija tas, kas grauza viņa sirdi un padarīja viņu nemierīgu. Viņam gan liels atspaids bija tas, ka tas savai mātei kā vecākais dēls bija maizes devējs, - sūtīja tai arī patiešām katru mēnesi naudu, - un caur to viņam bija privileģēts stāvoklis un cerība tikt vaļā. Bet tikai cerība, jo karaklausības nastas toreiz bija izdalītas citādi viņš gan tika ieskaitīts trešā šķirā, bet rekrūšus toreiz nedeva viss apriņķis kopā, tos deva katrs pagasts atsevišķi, samērā ar savu dvēseļu skaitu. Maziem pagastiņiem samērā ar savu dvēseļu skaitu bija jādod maz rekrūšu, lieliem pagastiem - daudz. Tādēļ tad, itin dabīgi, puiši, kas rekrūšu gados, izrakstījās no lieliem pagastiem un pierakstījās maziem. Maziem pagastiņiem tādēļ puišu arvien atlika, lieliem - pietrūka. Bet parāds bija jāatlīdzina nākošu gadu. Notika bieži, ka parāds iekrājās tik liels, ka bija jāķeras pie otras un pat pie trešās šķiras. Lozes tad nebija jāvelk tā kā tagad, tikai vienu gadu, bet daudzus gadus no vietas - dažreiz pat līdz trīsdesmitam dzīvības gadam. Ja vienu gadu tika vaļā, tad vēl arvien nevarēja būt drošs, vai otru gadu nenodos. Bērzmuižas ļaudis bija liels pagasts, un puišu tur allaž trūka. Tādēļ viņš diezin ko būtu devis, ja viņam tie krievu gadi būtu pāri...
Lūk, Maris vilstošo acu dēļ... Tagad, kur Pēterim tik labi gāja, Mikumietes atsalums sen jau pret viņu bija atkusis. Tagad viņa to sauca atkal par «znotiņu» un tā īsti no sirds, jo Maris tagad sen iesvētīta, liela meita, kuru, jāteic katru dienu var laist pie vīra. Tādēļ arī tiklab māte, kā meita, ja vien tām bija kāda darīšana iekšpilsētā, iegriezās labprāt pie Pētera, kurš caur šādu apciemojumu jutās lieliski pagodināts. Viņš nosēdināja tās pie galdiņa aiz letes vai arī kabinetā un pacienāja tās kā nu kuru reizi - dubultķiršu, naļifku, bišofu vai pat sarkano vīnu. Uzkodai peperkūkas vai konfektes...
Tas tikai tad bija «amizieris» un iztriekšanās. Vecā smaidīja vien un skaldīt skaldīja: «Nu, znotiņ, kad atnāksi pie mums?... Marim tagad mājās klavieres... Viņa tik smuki māk spēlēt: «Visi putni jau ir klāt, visi tuvi, tāli...» Stundas ņem pie tādas vecas freilenes... Tēvam prasīju: «Cik tad dosi Marim pūrā...» - šis saka: «Pieci tūkstoši jau būs jādod...»»
Bet jaunie uz viņas vārdiem negrieza ne mazāko vērību. Marim acis uz Pētera vien, tikpat kā dedzīklas, pat, dzerot vīnu, tā pār glāzes malu uz viņu raudzījās, pārgalvīgi smaidot. Viņa tikai pastāvīgi ar viņu «neķēties» vien, kā vecā sacīja. Slepus viņa tam svieda vai nu ar korķi, vai papīra gabaliņiem, vai atkal, ja viņš gribēja ņemt kādu priekšmetu, tā steigšus viņam to nogrāba no priekšas, pie kam viņu rokas arvien aizskārās un viena ar otru cīkstojās... Maris Pētera pirkstus būtu saspiedusi pavisam plakanus, ja būtu vien spējusi...
Un tad visādas valodas! Grib viņš pudeli vilkt vaļā, viņa ar pieliek savu roku pie velkamā. «Krauklīt kungs, es jums palīdzēšu!» (Kamēr viņa izaugusi jaunkundze, tie atkal «jūsinās».) «Kāpēc jūs purināties, Krauklīt kungs?...» «Vai jums auksti, Krauklīt kungs?» «Kāpēc jūs tik trūvīgs?» «Vai jums sirds sāp?» «Vai jūs esat iemīlējušies?» «Jaā!...» «Kāds ir jūsu ideāls, Krauklīt kungs?...» Un tā vien. Pavisam tukšas valodas. Pēteris dažreiz pie sevis pārdomāja: tukši vārdi, bez mazākā satura, bet tomēr viņam tik patīkami ar viņu tā noņemties un tenkāties...
Protams, ka arī viņam netrūka mutes pretim dot. «Jā, es esmu iemīlējies lieliski... Mans ideāls ir tautu meita... Īsta latvju zeltenīte...» Un, kad viņš ņēma viņas pirkstus spiest, tad tā aiz sāpēm iekliedzās... Atlaida vaļā, pavisam plakani un balti. Bet viņam pret sāpēm zāles. Viņš žigli šos pirkstiņus pievilka pie savām lūpām un noskūpstīja. Un patiešām, viņai nesāpēja vairs, tā atkal pārgalvīgi iesmējās, viņam lēni iesita... Un tā amizieris bez gala...
Maizes galda Matilde tādās reizēs bija nelabi uztraukta, nezināja, kur šauties, ko iesākt, kur palikt. Lai gan kundes sauca viens šo, otrs to, viņa iedrāza kabinetā ar lupatu, it kā tai te kas jāslauka.
«Kas tev te par darīšanu?!» Pēteris viņu strupi saņēma. «Mums tevis nevajag, ir jau viss noslaucīts...»
Viņa spītīgi sacirtās, negribēja klausīt, slepšus uzmezdama Marim nāvīgi naidīgu skatienu.
Pēteris savilka uzačus. «Nu, taisies, ka tiec! Ko tu te lien cilvēkam acīs, tāda kā lūžņa?! Nomazgājusi labāk muti un izķemmējusi galvu...»
Kad viņa vēl nepratās, viņš saķēra to pie rokas un izstūma laukā.
«Kas tad tā tāda ir?» Mikumiete ziņkārīgi jautāja, un trakulīgā Maris uzreiz tāda klusa.
«Mūsu maizes galdnieces meita,» Pēteris mazcienīgi atmeta ar roku. «Pie mācības jau varbūt arī iznāktu cilvēks, bet tā!... Briesmīgi izlaista, slinka, netīra... Cūka... Māte gan sit, bet ko tur izsitīsi...»
Mikumiete vērīgām acīm uz Matildi noskatījās. «Meita jau ir gan kā lāva, ka tikai savu augumu būtu apkopusi... Krekls kā zeme, jaka ļēp vien... Vai, tas jau gan par kaunu - rādīties tādai priekš tik daudz ļaužu...»
«Matil', vai dzirdi!» Pēteris stingri pavēlēja. «Ej uzkopies!... Nomazgājies un apvelc tīru veļu, tad nāc veikalā!... Citādi jūs abas ar māti aiztriekšu... Nemaz nav kauna... Iet savēlusies un nopinkojusies...»
Saviebdama seju un it kā slepeni viņu mēdīdama, tā pazuda aiz kādām durvīm.
«Nu, tad sāksim nu iet, meit,» Mikumiete mudināja, «esam tik lielu laiku notērgavojušās... Nu, znotiņ, kad tad pie mums atnāksat?»
«Apmeklējat gan mūs, Krauklīt kungs!» Maris glaimi lūdzās. «Jūs tik ilgi neesat pie mums bijuši... Jums jāieraksta kaut kas iekš manas klades...»
«Jā, un lai viņa jums ko uzspēlē,» Mikumiete papildināja. «Manu Kārlēnu jūs vairs nepazīsat... Man pāri pa galvu... Iet tagad ģimnāzijā... Mācās ne tikvien pa vāciski, bet arī franciski... Tā tik ir valoda... Čumuru čumuriem... Prirī žaku darmavoh... Kārlēns lasa pa franciskam, ka skan vien... Mazais Albertelis nu arī ar skubu vien jālaiž skolā... Nu, atnāciet taču...»
Pēteris nosolījās. Pie tuvākās izdevības, vai nu svētdienas priekšpusdienu, vai citu kādu dienu, kad Koška paliks viņa vietā, viņš nokāps pie tām. Tad vēl pie atvadīšanās viņš mātei nobučoja roku un ar meitu izmainīja zīmīgus skatienus. Un viņas aizgāja.
Viņš patlaban taisījās noņemt no galda paplāti ar tukšajām glāzītēm, kad pie viņa ienāca Matilde - nomazgājusies, saķemmējusies, baltu jaku.
Pēteris īgni saviebās. «Ej, ko tu te pinies pa kājām! Tu zini, ka es to nemīlu.» Bet savā runā viņš apklusa. Meita kā bilde, skaisti noaugusi, daiļiem ģīmja pantiem, sārtu, baltu seju, veselīga un spēka pilna, degdama aiz mīlas ilgām... Ar labpatiku viņš uz to noraudzījās. Patiešām kairinoša parādība...
Viņa lēni to manīja un iedrebējās. «Vai pans tagad ar mani mierā?»
«Tādai tev arvien vajadzētu būt,» viņš apmierināts sacīja pavisam citā balsī. «Tā tu man it labi patīc... Ikvienam patīc, kas ienāk veikalā...»
«Patīku vairāk nekā tā brūnā paņa, kas nāk?....»
Viņa Pēteri ar šo jautājumu pārsteidza, ka tas apjuka un piesarka līdz ausīm tikpat kā biete.
Pēkšņi viņa nometās priekš tā uz ceļiem, sagrāba viņa roku un to apbēra karstiem, kaisliem skūpstiem...
Tā viņa arvien mēdza darīt, un tas taisni bija tas, kas Pēteri no viņas atgrūda. Kaut viņa jel daudzmaz būtu atturīgāka! Viņam rieba šāda uzmācība.
«Atstāj nost!» viņš to no sevis atgrūda. «Tu zini, ka es to nemīlu...»
«Bet viņu tu mīli?!» tā izaicinoši iesaucās, un viņas acis kaisli kvēloja. «Viņu, pan..»
«Viņas arī es nemīlu, nevienas es nemīlu!» Pēteris, iedzīts spraugā, meloja. Bet tad viņš piepeši atjēdzās un iesāka pavisam citā balsī. «Bet kas tev par daļu?! Ko tu gribi?... Viņu tu neņem mutē, saproti!... Viņa godīga mātes meita, bet tu padauza...»
Bet viņa nebūt nejutās sadragāta. Kvēls skatiens tikpat kā nazis iedūrās Pēterim sirdī, un, pārgalvīgi smiedama, viņa uzlēca kājās. «Redzēju, redzēju!... Skatīju savam panam sirdī!...» Tam sekoja kaisli, sidrabtīri smiekli. Prom viņa bija... Atskanēja tikai viņas sajūsminātie traļļi, bet ar tādu temperamentu, tādu daiļskaņu, iekšēju sakustinājumu un mākslas gaumi, ka Pēteris sastindzis uz viņu klausījās, it kā atrazdamies kādā burvības varā. Tā tas gāja ikvienam, kas viņu dzirdēja. Vēl iz ķēķa dailēs aizgrābtās skaņas, kas plūda iz viņas nevaldāmās, aizrautās un pārkūsājušās krūts, gaisu tricinādamas, pildīja drūmās kabaka telpas...
Bet drīz viesi sāka plūst straumēm. Sirēnas vilinājumus pārspēja rupjais kroga troksnis. Pēterim tik jocīgi ap sirdi... Mehāniski viņš sniedza viesiem prasīto, steidzīgi lēja šņabjus tik veikli un droši, ka ne piliens nepārlija pār malu, vilka alus pudeli citu aiz citas, ka nopaukšķēja vien un zili dūmi nokūpēja gaisā. Naudu ātri saņēma un izdeva tik droši, ka ne kapeikas ne vairāk, ne mazāk, bet galvā pavisam citas domas. «Ja viņa piestātu pie teātra, tā būtu liela māksliniece...»
Matilde patiešām bija apdāvināta. Viņas gaitā daudz cēluma un cienības. Ja tā gribēja reiz uzcirsties, tad arī uztaisījās par tādu dāmu, ka dažai labai smalkai dāmai bija jāiet priekš viņas gulēt. Viņa prata ģērbties ar garšu.
Viņas māte, maizes sieva, bija pārlatvojusies leitiete. Kas tēvs bija, to viņa nezināja. Laikam katrā ziņā kāds no augstākas kārtas, kas kādā vājā brīdī bija sevi aizmirsies un noslīcis par dziļu savas kalponītes apkampienos... Vismaz māte tā reiz izsacījās. Matilde tātad bija karstas mīlestības bērns, un viņas asinīs vienojies žamaišu kaislīgais romantisms ar kāda dzimuša patricieša vai nobiļa eleganci un pārgalvīgo nolaidību.
Un viņa ziedojās pat tālāk mīlestībai; kad uzcirtās un izgāja, tad dienām nenāca mājās, tika redzēta kopā ar svešiem vīriešiem un dažreiz ļoti smalkiem kungiem. Viņa laikam piekopa mīlestību kā zaru veikalu. Jo «štātes», lai gan viņa tās nekopa un nesaudzēja, viņai bija vairāk nekā dažai labai. Cik māte viņai spēja piedot? Un kur viņa to citādi varēja ņemt, ja ne tā... Viņa nebija vairs godīga meita, un tas Pēterim grauza visvairāk. Tādēļ viņa velti ubagojās pēc viņa mīlestības un skūpstu vietā dabūja tikai duņķus...
Bet atraidīta un apsmādēta mīlestība, tā kvēlo vēl jo karstāk... Viņa Pēterī nāvīgi iemīlējusies un nedomāja rimties, kamēr savu mērķi sasniegusi.
Viņa to sen jau būtu pavedusi, bet Pēterim tanī ziņā bija dzelzu raksturs. Šādas vilstošas kārdināšanas viņš pārspēja kā vīrs. Fuhsings, kurš par viņu visādi gādāja, tikpat kā vecākais brālis, rūpējās arī par to, lai Pēteris iepazītos ar tām lielpilsētas vietām, kuras sauc par Zodomu un Gomoru. «Kultūras cilvēkam,» viņš sacīja, «vajag visu zināt... Citādi par to var sākt zoboties, ka tas ar pirkstu zīdāms... Viņam vajag arī redzēt, kā izskatās pie «atklātības nārām»...»
Pēteris arī turēja līdzi. Viņš negribēja būt kāds «lūzis» un «memmes dēliņš», kas, sargādamies no visiem tādiem vilinājumiem, iebēg aizkrāsnē. Viņš tiem droši grieza krūtis pretim. Bet tālāk viņš negāja kā līdz zināmai robežai. Viņš dzēra līdzi, izmaksāja, jokoja, dejoja, bet dabūt viņu dziļāk šo māju noslēpumos, kaut kur «sānis» vai «trepēm augšā», bija velti. Daža laba nāra bija tīri uztraukta par šādu augstprātīgu nelokāmību, bija ne vien ar mieru atdoties bez maksas, bet būtu atdevusi savas pēdējās lupatas, lai novilktu viņu savos apkampienos. Bet viņš ne!... Vienalga, lai biedri arī zobojas, viņš palika pie sava. Nevis tādēļ, ka tam būtu trūcis drosmes un uzņēmības gara, bet tādēļ, ka viņš to ieskatīja par visai mazisku, zemu un gļēvulīgu... Tiklīdz tu, cilvēks, esi šādā alā iegājis, tu neesi vairs par sevi kungs! Viņš tā ne... Un tādēļ miesīgi neaptraipīts viņš tādās mājās iegāja un miesīgi neaptraipīts no tām izgāja....

* * *

Par sevi pašu Pēteris ar savu likteni bija pilnīgi uz miera. Gan tie sievieši viņam drusciņ mācās virsū, bet citādi tas bija spirgts un vesels, un naudas tam arī netrūka. Principāls viņam parādīja tādu cienību kā vēl nevienam priekš viņa, nerunāja ne vairs par cilvēka «krietnumu», ne «godīgumu», paņēma savu naudu, sadzēra kopā trīs konjakus, un ar to beigts. Un, kas tas labākais, viņam bija draugi!... Ja cilvēkam ir draugi, tad viņš nekad nevar krist. Fuhsings, Koška, Mārcis, Didžis, Andrejs, - un visi tie labie cilvēki, - visi viņi krita par viņa interesēm.
Bet, kad tas iedomājās par savas tautas likteni, tad te vēl tikpat kā nekas nebija sasniegts, un tas viņam ļoti sāpēja sirdī. Nekas nebija grozījies uz labo pusi... Mērķis tālāk kā jebkad. Tā pati morāliskā beztiesība, tā pati latviešu nicināšana visapkārt. Kas cik necik jau kas bija vai pie kā bija ticis, tas latvietis vairs negribēja būt. Dažs labs pret savu gribu bija spiests noliegt savu tautību, un pats pie sevis viņš sarka vien, ka pats dažu labu reizi bija klusējis par to, ka ir latvietis. Un arī nekādas cerības uz labāku izredzi. Neviens jau nekā negribēja darīt. Kamēr viņš zaudējis visuzticamāko no saviem draugiem un visdedzīgāko no tautiešiem, viss apstājies uz vietas. Lauris bija tas uguns, kas visiem iedvesa dedzību un sparu, kurš uzpurināja no jauna ikvienu, kas daudzmaz gribēja gurt. Pašus šaubīgākos un bailīgākos viņš vilka sev līdzi uz mērķi. Nu viņa vairs nav starp tiem... Visa darbība uz reizi apklususi, un visi miegaini un apkusuši. Domā vairs tikai par sevi un ne vairs par vispārējo tautas lietu.
Ai, ka viņš būtu še, viņa Lauris, un redzētu, kā viņam tagad iet!... Nu jau vairāk gadi, kamēr tas izsūtīts, uz kurieni, to Pēteris nezināja. Viņa sievai, kā tas jau zināms, tas pirmajā laikā nedrīkstēja acīs rādīties. Tad viņu pašu pienākums Brikmaņa vīnūzī piesēja tik cieši pie letes, ka ne soli nevarēja no mājas iziet. Vēlāk, nācis pie elpas un jaudas, tad gan viņš nodomāja Annu uzmeklēt un pabalstīt, jo, kad jau viņa teica, ka caur viņa vainu, tad ko tad darīs. Bet viņas vairs nevarēja sadzīt. Gan viņa vēl kādu laiku darbnīcu esot turējusi, bet tad atdevusi un aizgājusi projām, - uz kurieni, tas nezināms. Žēl viņam ļoti. Varbūt tā kāvās ar galējo trūkumu un nabadzību?... Varbūt viņa aizgājusi arī pakaļ savam vīram izsūtīšanā?...
Dažreiz viņš tik ļauns, tik ļauns uz Lauri! Vai tas viņam nevarēja rakstīt? Jel kādas pāra rindiņas! Viņš taču varēja iedomāties, ka, ja Pēterim kas ir, tas gatavs dalīt puskumosu... Bet pašam viņam vajadzēja atzīt, ka ļaunojas velti. Kas tad Laurim deva zināt, ka viņš ir komijs Brikmaņa vīnūzī? Tad viņš jau sen būtu atrakstījis. Bet kur tad toreiz bija viņa adrese? Vērmaņa parkā zem krūma, kur tas toreiz bija nakti pavadījis.
Tu brīnums, - it visi dabūjuši atvēli atgriezties no izsūtīšanas... Biezbārzdis mājā, Dīriķis esot ieradies... Tikai no viņa vien nekādas vēsts! Vai tad viņš lielāks grēcinieks kā tie citi?...
Nē, nē, viņi, kas te mājās, arī ilgāk nedrīkst snaust, tiem kaut kas jādara priekš kopējās lietas. Citādi viņi nebūtu Laura piemiņas cienīgi. Un tādēļ viņa pirmais apciemojums Mikumiem bija veltīts, starp citu, priekš tam, lai atjaunotu vecos sakarus un pievestu tos no jauna pārējam draugu pulciņam.
Mikumi dzīvoja diezgan smalki, kā vieni kungi. Apdzīvoja kādas piecas sešas istabas. Viņiem bija pat salons ar mīkstām grīdsegām un polstētām mēbelēm, visādām bildēm, «nipzahēm» un albumiem. Tur atradās arī Maris klavieres. Pēterim bija viņas smalki jāapskata. Maris uz tām parādīja savu mākslu, ko bija no vecās «freilenes» iemācījusies, uzspēlēja tekoši «šļumerpolku», skaitīdama takti: «viens un div', un trīs un četr' un...» Viņa pat uzdziedāja kādu dziesmiņu klavieru pavadībā.
To viņai nevajadzēja darīt. Pēterim negribot viņas balsu un dziedāšanu vajadzēja salīdzināt ar Matildes «traļļiem», no kuriem tas šķita dzirdot tikai karikatūru. Nebūtu viņš tik pārāk dziļi ieskatījies Maris tumšajās, vilstošās acīs, viņas dziedāšana tai būtu nākusi par ļaunu. Bet nu, viņš apsvēra arī citas viņas labās īpašības, kuru Matildei pavisam trūka, un viņai to piedeva, pie sevis nodomādams: «Nevar taču dzīvot no tādas dziedāšanas vien...»
Viņam vajadzēja apskatīt arī plašo ēdamistabu ar niedru pītiem krēsliem. Vecajiem bija sava guļamistaba, zēniem sava, Marim atkal sava. Tad vēl māte lika, lai Kārlis viņam izrāda savas grāmatas. To bija liela paka. Lai palasa viņam priekšā ko pa «franciskam»... Tas tad arī lasīja, kā bērtin ber! Pēteris nu gan no tam neko nesaprata un nevarēja arī spriest, bet tik daudz tas varēja nojaust, ka Kārlis ir cītīgs zēns un ļoti čakli mācās. Mācās tā, ka tas gandrīz viņam ķeras pie veselības. Jo pastāvīgi tas bubināja, skatīdamies savās grāmatās, un no tām neatstāja. It kā viņam cita pasaule vairs nemaz nebūtu!...
Mirdzošām un lepnām acīm māte viņu uzlūkoja. «Mans dēls jau mācās!... Nu, neuzturēsim jau arī viņu... Ved, meit, ciemiņu uz savu istabu un patriecaties tur... Es tamēr paraudzīšu cieņu...»
Viņi aizgāja turp. Maris parādīja viņam savu albumu, kurā visi viņas paziņas un draudzenes bija ierakstījuši pa pantiņam. Viņam arī vajadzēja ierakstīt savu un, tā kā cita nozīmīgāka nezināja, tad ierakstīja tur pantiņu: «Kad atnāks latviešiem tie laiki, ko tagad citas tautas redz...»
Bet mazais Albertiņš arī bija starp viņiem. Marim par lielu nepatikšanu, jo traucēja viņu amizieri. Viņš Pēterim taisījās par lielu draugu, sēdēja viņam klēpī un gribēja rotaļāties ar tā pulksteņa ķēdi. Maris tādēļ aizmānīja viņu ar viltu projām, sacīdama, ka māte tam došot peperkokus.
Lētticīgais klausīja arī. Viņi tagad palika vieni... Trieca un jokoja, kā jau parasts. Maris uzsāka savu aiztikšanu un trakošanu, un Pēteris nepalika parādā. Tā jārēdamies, tie abi iekrita gultā. Toreiz tas nebija nekas ļauns. Latviešu jaunībai vēl nebija pazīstamas grāmatas par smalku uzvešanos. Pat saviesībās visu ļaužu klātbūtnē puisis ar patīkamu meitu, mīļi saķērušies, valstījās pa gultu, un neviens tur neatrada nekā piedauzīga. Neba nu Pēteris ar Mari citādi... Vai nu jārēdamies tie gultai ceļu grieza... Pēteris pat, savu meiču tajā iesviedis, lauzās viņu nobučot.
Maris pretojās visiem spēkiem. «To tik ne!... To tik vien ne!» Vai nu no tiesas, vai izlikdamās, kas to lai zina? Lai izvestu savu nodomu, Pēterim vajadzēja sagrābt viņu vēl ciešāk un piespiest pie krūts vēl stiprāk... Nolaupītais skūpsts, kurš dedzīgi uz viņas lūpām tika spiests, arī tikpat dedzīgi tika atbildēts un izvērtās beidzot tik karsts un lipīgs, ka viņiem abiem sirds vai kusa...
Ar to viņiem pietika. Tie zināja tagad, kas tie viens otram, ka mīl viens otru tik karsti un neizsakāmi un ka pieder viens otram visu mūžu. Ne vārdiņa viņi par to viens otram nebija bilduši, un tas jau arī būtu bijis lieki. «Mīļais Pēter, laid mani augšā,» -ar to bija izteikts viss, uz ko viņš atbildēja: «Upā!...»
«Bērni, nāciet nu pusdienā!» māte iz ēdamistabas aicināja. Tēvs arī bija atnācis.
Tie ātri noslaucīja savus piesārtušos vaigus un sakārtoja savas frizūras. «Iesim, Krauklīt kungs, lūdzu!» viņa to, citiem dzirdot, mudināja, itin kā viņa tam būtu pavisam sveša un it nekas nebūtu noticis. Pat māte, kurai tik laba izmaņa, nevarēja ne iedomāties, kas viņiem aiz ādas.
Mikums pats arī par viņa apciemojumu bija ļoti priecīgs un spieda tam sirsnīgi roku: «Ilgi neesam redzējušies... Kā tad nu labi iet? Nu, sēdīsim, sēdīsim klāt..»
Viņi piesēdās pie galda, pie kam Mikumiete jau pasteidzās uzlikt Pēterim uz šķīvja tos labākos kumosiņus. Tā te tāda cisciņa, tas būs labs... Te tāds krūšu gabaliņš...
«Paldies, mamm, paldies!» Pēteris tencināja. «Vai, ne tik daudz!...»
«Vai, mamm, lai Krauklīša kungs ņem pats, kas tam tīk!» Maris māti pamācīja. «Pilsētā jau nav tāda mode...»
«Lai nu, lai, meit, es vēl pa to pašu lauku modi.... Ēdiet nu, radiņi, nekaunaties!...»
Pēteris divreiz nelikās sacīt. Ēdiens iztaisīts, ka vai pats lien dibenā. Arī citi tāpat, tā ka kādu brīdi atskanēja tikai nažu un dakšiņu klaudzēšana.
«Tā teic, ka mums esot atkal jauns ģenerālgubernators?» Mikums beidzot ieminējās. «Diezin vai nu būs labāk...»
«Varbūt, ka kungiem būs labāk,» pati attrauca, «mums, latviešu cilvēkiem, tur vienalga, vai tas ir šāds vai tāds...»
«Būs gan labāk, mums tikai pašiem vajag censties,» Pēteris, ticis pie vārda, piebilda. «Bet, ja mēs savas tiesības nemeklēsim, mums tās neviens nedos...»
«Tu domā, ka mums vajag tās biedrības...» Mikums papildināja.
«Es tā domāju,» Pēteris atbildēja.
Iestājās brīdi klusums. Mikumietei, kā rādījās, bija kas uz sirds, ar ko viņa negribēja nākt laukā. Viņa reižu reizēm ieklepojās, tad ieminējās:
«Nevajag trakot, nevajag trakot! Ka neiziet tāpat kā Laurim... Saņēma ciet un izputināja pavisam... Un kas tad mums, znotiņ, tur jāsitas zemē priekš pasaules!... Lai pasaule pati par sevi zin...»
«Bet, ja neviens nekustēsim,» Pēteris iesilis attrauca, «tad tas tā paliks mūžīgi un latvieši pie savām tiesībām netiks...»
«Lai netiek!» māte sacīja. «Vai tad mēs tagad nedzīvojam?... Tāpat dzīvojam... Mums, paldies dievam, sava maizīte ir... Lai tie meklējas, kam tās nav...»
Pēteris, dziļi piesarcis, nolūkojās uz savu šķīvi. «Bet, ja visi tā domās, kas tad rūpēsies par tautas lietu?... Tas te nav pēc maizes... Vienalga, bagāts vai nabags, mums visiem vajag kopā turēties... Tiem, kuriem kas ir, taisni tiem vajag stāties priekšgalā un vest tautu pie apziņas... Ja tie nedarīs, - kas tad lai to dara?...»
«Krauklīša kungam taisnība!» Maris gāja Pēterim palīgā. «Ja vāciešiem, krieviem un citām tautām ir savas biedrības, tad mums, latviešiem, arī vajag savas...»
Par šo morālisko pabalstu Pēteris viņai uzmeta siltu, pateicīgu skatienu. Bet māte vēl arvien nebija pārliecināta. «Jā, jā,» viņa sacīja, «bet vēl neviens no biedrībām nav paēdis! Katram jāzin taču pirms par sevi un tad tikai par pasauli... Ja noņems krievos, vai tad biedrība glābs? Āre, par to vajadzētu parūpēties... Kā tad stāv ar tiem zaldātiem?»
«Nu, kā stāv,» Pēteris atbildēja, «mātei par maizes devēju jau norakstīts esmu... Pirmā šķirā neesmu. Ja jau tikai puišu nav pārāk liels trūkums, tad jau gan ceru izkulties...»
Priekš Mikumietes tas bija par maz. «Vajadzētu drusciņ «pamakarēties», jau iepriekš nodrošināties,» viņa pamācīja. «Ar naudu var daudz ko izdarīt... Vajadzēja jau agrāk no pagasta izrakstīties un ierakstīties kādā citā biedrībā... Āre, tepat Mangaļos jau esot tāda. Simts rubļu tikai jāiemaksā... Ja tevi nodod, biedrība izpērk, tu esi bez bēdu!... Var arī pačakarēties pie ārstiem. Iedod viņam kādu simtu, pāri simtu, viņš tevi pataisa par slimu, izraksta tev tādu liecību, un tu esi cauri...»
«Jā, jā, ar naudu var visu!» Mikums piebalsoja. «Bet mūsu pagastā jau tā arī tika cauri: tika norakstīts par saimnieku vai atkal ieprecējās kādās mājās par saimnieku... Bija viens brālis no lozēm cauri, rakstīja par saimnieku atkal otru... Bet dažreiz šis, kā norakstīts par saimnieku, mājas otram atpakaļ vairs nedod... Cits atkal apprecēja kādu vienīgo meitu, tika norakstīts mātei par maizes devēju un bija vaļā... Katrs jau taisās un makarējas, kā viņš var...»
Pieri savilcis, Pēteris visu to noklausījās. «Es tur makarēties neko negribu,» viņš beidzot atbildēja. «Nu labi... Es izmakarēšos, ar naudu aizsmērēšu acis, - bet kas tad aizies manā vietā?... Tāds pats latvietis, mans tautas brālis!... Un tādam, kam pavisam nav naudas, tam zaldātos vēl grūtāk. Bet tā... Lai iet pēc likuma... Ja man loze kritīs un man tomēr jāiet, tad jau vienalga: vai es eju, vai cits aiziet...»
Par šādu lielu toleranci pat Maris uztraucās, ko varēja redzēt no sārtiem plankumiem viņas vaigā. Bet māte pavisam aizskarta. «Kā tā nu var runāt! Zaldātu gadi nav vis nekādi prieka gadi... Kas no viņiem var tikt vaļā un to nedara, tas gan grēku pelnījis...»
«Bet vienam jau tā kā tā jāaiziet,» Pēteris atvainojās. «Kādu grēku tad tas pelnījis... Vai tad nu noraus kaklu, ja zaldātos nodos... Pārnāks jau atkal reiz mājās...»
«Jā, jā, taisnība!» Mikums galu galā piebalsoja. «Ko nu, siev... Cik tad nu tie gadi ilgi? Agrāk, kad bija jādien divdesmit pieci gadi, tad tas bija citādi. Bet tagad... Neesi vēl labi apskatījies, jau mājā atkal... Jā, jā, par to tautas lietu... Nu, kas tur liels, - dibinās ar to biedrību... Es skatos uz to, ko tā augstā valdīšana saka... Ja viņa atļauj, es turu līdz...»
«Ja tas pēc likuma, kādēļ tad viņa neatļaus,» Pēteris attrauca. «Iesniegsim lūgumrakstu, pieliksim klāt statūtes... Tad jau mēs redzēsim. Sanāksim visi kopā pie manis, cieti norunāsim... Bet mums taču vienreiz tai lietā kas jādara...»
«Nu, zināms,» Mikums piebilda. «Mums pašiem tos soļus vajag spert... Kas tad cits priekš mums ies?... Nu, labi, labi, padod man tikai ziņu... Es būšu...»
Sarunas neveda pie tāda gala iznākuma, kādu Mikumiete vēlējās. It kā aizvainota viņa klusēja, un tādēļ valodas arī bija diezgan nospiestas un grozījās ap ikdienējām lietām, kā laiks un tamlīdz. Kad nu arī Mikumam pēc maltītes vajadzēja iet atpakaļ uz veikalu, tad arī Pēteris atvadījās un taisījās uz iešanu.
Māte tad nu gan rādīja atkal laipnu vaigu un lūdza Pēteri, lai tas atnāk atkal. Maris pat teicās, ka tai Iekšrīgā darīšana, un tā viņi varēja iet uz turieni reizē. Pēterim tas, protams, bija ļoti tīkami.
Maris iedama bija tāda klusa un nopietna, pārdomāja visu, kas runāts, netrakoja ne ar valodu, ne ar darbiem.
«Pēter, es nesaprotu,» viņa beidzot ieminējās. «Tu gribi dibināt tādu latviešu biedrību... Vai tad mums, sievietēm, arī tur būtu kāda darīšana? Vai arī mēs priekš tās tautas varam ko darīt, dzirdi?»
«Jums, sievietēm, taisni liela loma!» Pēteris attrauca. «Jums vajag būt īstām latvietēm un gādāt, ka jūsu bērni uzaug par latviešiem. Tas ir nepareizi, ka mēs vietā un nevietā pļurkšķam pa vāciski... Pa latviski mums visur vajag runāt... Bodēs un magazinā prasīt pa latviski: dodat man to un to! Baznīcā iet latviešu dievkalpošanā. Atklātās vietās, viesnīcās runāt un prasīt tikai pa latviski...»
«Jā, bet, ja labas drēbes mugurā, kā tur lai runā pa latviski?!» Maris iebilda. «Noturēs tevi vēl par prastu...»
«Taisni tādēļ vajag runāt pa latviski!» Pēteris pastāvēja. «Lai tie kundziņi tad redz, ka latvieši nav tik vien kā kužas un prasti ļaudis. Ja mums, latviešiem, pašiem būs savi mācīti vīri un savas smalkas dāmas, tad it visi sajutīs pret mums cienību! Bet tā viņi domā: ko tie, prasti bauri!...»
«Esmu kādreiz mēģinājusi magazinās prasīt pa latviski,» Maris turpināja, «bet tad uz tevi skatās kā uz kādu brīnuma zvēru. Dažā vietā nemaz neatbild, dažā iegrūž sliktu preci...»
«Uz to nevajag skatīties! Mums ir jāpaliek pie sava un pašiem ar apziņu jāatzīstas, ka esam latvieši. Kādēļ par mums, latviešiem, var smieties, ka mēs runājam pa latviski? Tad jau var smieties arī par ozolu, ka tam ir ozola lapas, par lakstīgalu, ka tai lakstīgalas dziesmas un ne papagaiļa... Un tādēļ katrai latviešu sievietei vajag iet ar labu priekšzīmi pa priekšu. Tikai tādu es varu mīlēt un cienīt... Ja es kādreiz ņemšu sievu, es precēšu tikai īstu latvieti.»
Maris, klusu saprazdamās, spieda viņam roku cieši jo cieši, un viņš spieda pretim. «Pēter, zini... Es tagad citādi nerunāšu kā tikai pa latviski un latviski...»
«Tas ir labi, Mari, tā tu man patīc! Es tevi arī cienīšu, kā īstu tautieti...»
Kad viņi bija sasnieguši Vērmaņa parku, viņš ieminējās: «Vai zini ko, iztaisīsim labu joku! Iesim, nosēdīsimies uz lielā paviljona un prasīsim pa latviski, lai mums dod ko iedzert...»
Runāts - darīts. Tie uzgāja augšām, apsēdās pie kāda apklāta galdiņa, un Pēteris pamāja ar roku sulainim. Tas bija drīz klāt, - salveti padusē, paklanījās: «Womit kann ich dienen?»
«Atnesat man zeideli alus un glāzi sarkanā vīna!» Pēteris apzinīgi pavēlēja. «Bet žigli!...»
Bet sulainis palika stāvot kā stabs: «Wie mein' Sie? Glas Bier und Wein?...»
No viņa norautās galotnes vien jau varēja redzēt, ka tas ir skaidrs latviešu cilvēks, tikai negribēja saprast pa latviski.
«Zeideli alus un glāzi sarkanvīna,» Pēteris vēlreiz atkārtoja. «Vai jūs saprotat pa latviski?...»
Sulainis viņu lielām acīm uzlūkoja, tad aizgāja un nenāca vairs atpakaļ.
Pēteris gaidīja un gaidīja, bet, kad nesagaidīja, tad sita ar savu nūju pa galdu, ka skan vien: «St... st! Kelner, hierher!... Kelner!»
Kā pa vāciski sauc, tā viņi nāk. Piesteidzās otrs un tāpat ar kalpīgu vaigu gaidīja uz viņa pavēlēm.
«Zeideli alus un gāzi sarkanvīna!... Jau reizi teicu...» Pēteris atkārtoja pa latviski. «Nu, pasteidzaties reiz!...»
«Sprechen Sie deutsch... Ich versteh' nicht lettisch...» sulainis atbildēja.
«Es maksāšu pa latviski un tādēļ arī gribu dzert pa latviski,» Pēteris vēlreiz paskaidroja. «Zeideli alus es gribu un glāzi sarkanvīna!»
Sulainis noraustīja kamiešus, aizgāja tālāk uz otru stūri un apstājās. Ja Pēteris nemaldījās, tad tas bija Kurmings.
Pēteris nu no visas tiesas sāka palikt ļauns un sita ar savu nūju pa galdu, ka skan vien. «Ē, sulain, šurp, sulain!...»
Visa publika sāka tapt uz viņiem vērīga, bet sulaiņi, sabāzuši galvas kopā, smīnēja un nenāca neviens šurp. Pēteris, cilvēks, gribēja vai pārskaisties. Viņš sāka ālēties un kliegt lopa modē. «Ķelner, piķis un zēvele! Vai apkalpošanas te nemaz nav?!... Vai te par savu naudu jālūdzas?... Ķelner, šurp!... Ķeln-ē-r!...»
Bet nevienu dabūt tuvumā! Beidzot kāds vecs vecis ar sirmu kabanbārzdu un ļoti perfidu seju iznāca no citu pulka un, jokaini smīnēdams, viņam tuvojās. «Jūs alu vēlaties, draugs?» tas sacīja skaidrā latviešu valodā. «Lūgtu, aizejat tur uz mazo paviljonu... Jums tur iedos...»
Mazais paviljons bija priekš prastiem ļaudīm, bet arī tur nelabprāt runāja pa latviski.
«Es pateicos!» Pēteris atkliedza, jo viņš saprata it labi, ko vecais ķelneris ar to gribēja teikt. «Es neesmu nekāds fūrmanis! Es gribu dzert te pie apklāta galda... Es varu to samaksāt, - vai saprotat?...»
«Jā, jā, bet šī vieta ir tikai priekš kungiem, draugs,» sulainis aizrādīja.
«Taā!» Pēteris uzstājās. «Kas es esmu? Par ko jūs mani ieskatāt? Vai jūs domājat, ka man naudas nav?!» Viņš izvilka no krūšu kabatas savu resno deņkelbuku un atrāva to uz galda vaļā. Papīra naudas, ka biezs, pat vairāki simtnieki... «Ko jūs uzdrošinājaties? Kas es jums par draugu? Kur mēs cūkas esam kopā ganījuši?... Es esmu kungs, un jūs esat ķelneris, saprotat to! Es jums samaksāju, un jums vajag mani apkalpot...»
Maris smaidīja vien par Pētera «griezīgo» uzstāšanos, un vecis samazgātu galvu atvilkās atpakaļ pie citiem. Perfidains smīns viņa vaigā bija nozudis, un tai vietā bija lasāma apbrīnošana, gan visvairāk pret Pētera biezo naudas maku. Arī citiem ķelneriem tas ļoti imponēja, mutes ieplētuši, tie noraudzījās šurp. «Hat aber der Geld wie Mist!» Bet kustēties tomēr neviens nekustējās. Vai nu tiem bija dotas tādas pavēles, vai arī paši nesamanīja, ko darīt.
Pēteris klapēja un trokšņoja vēl arvien tālāk.
«Saimnieks!... Kur ir saimnieks?!... Atsaucat man saimnieku! Es neiešu projām, kamēr nebūšu dabūjis par savu naudu, ko paģēru!...»
Apkārtējā publika, kas visa bija vai nu vācieši, vai «kaunīgie» latvieši, tikai tagad īsti noskārta, ap ko lieta grozās. Vairāki kungi bija ļoti uztraukti par tādu Pētera uzstāšanos. Te uz lielā paviljona viņš iedrošinājās runāt pa latviski un gribēja pat vēl godīgiem ķelneriem uzspiest šo bauru valodu! Kā latvietis te vēl vispār drīkstēja ierasties!... Tādēļ bija dzirdamas visādas aizskartas piezīmes: «Abführen lassen!»... «Dummes Volk!», «Wo steckt denn cigentlich der Krampf?», «Aha, ein junglettischer Agitator...»
Beidzot atskrēja elsdams pūzdams arī pats dārza nomnieks Ertaks - glauns kungs ar šķeltu bārzdu. Vācieši viņu ļoti lielīja kā laipnu un viesmīlīgu namatēvu. Bet tagad tas pavisam uzbudināts un nosvīdis.
«Um Gottes willen, was wollen Sie eigentlich?» tas, apspiezdams uzbudinājumu, Pēteri mierinādams uzrunāja. «Verstehen Sie kein deusch? Verlangen Sie deutcsh, und wird Ihnen schon verabfolgen.» (No dieva puses, ko jūs īsti gribiet? Vai jūs vāciski neprotat? Paģērat pa vāciski, un gan tad jums dos.)
«Es protu gan vāciski, Ertak kungs, tikpat labi, kā jūs protat latviski,» Pēteris, neievērodams viņa aizrādījumu, atbildēja skaidrā latviešu valodā. «Bet tā ir mana darīšana, kādā valodā es runāju un saucu. Jūs taču esat prātīgs vīrs, Ertak kungs, nu, sakiet, kā tāda lieta var būt! Ja es pa latviski varu samaksāt, tad taču man tiesība arī pa latviski saukt...»
«Ja, ja, ich verstehe Sie!» Ertaks atbildēja. «Was verlangten Sie? Schnaps?... Bier?... Ein Seidel Bier und ein Glas Wein!... Kelner, bringen Sie sofort!...»
Ķelneris lēkšus taisījās izpildīt sava kunga pavēli, bet Pēteris atcirta: «Nē, nē, nepūlaties velti! Es neņemšu pretim ne piles, kamēr nebūsat mani apkalpojuši tanī valodā, kurā es pavēlu. Ja jūs būtu ārzemnieks un nesaprastu pa latviski, tad es labprāt ar jums runātu pa vāciski... Bet jūs esat tāds pat latviešu cilvēks kā es, bet kaunaties no savas tautības un lienat vācu ādā. Tas nav godīgi un arī veikala ziņā jums pašiem nāk par ļaunu. Es negribu nekā...»
«Soo!» Ertaks viņu lielām acīm uzlūkoja. «Dann brauchen Sie nichts... Wollen nur krakehlen?... Ich bitte sehr!... Gehen Sie doch, wo Sie lettisch bekommen konnen...» (Taā! Jums tātad nekā nevajag... Gribiet tikai kasīties? Es ļoti lūdzu! Ejat jel tur, kur varat dabūt pa latviski.)
«Nu, pats par sevi saprotams, Ertak kungs,» Pēteris atbildēja. «Vai tad jūs patiešām domājat, ka mēs tik ļoti pēc tā jūsu alus un vīna esam izslāpuši?! Par naudu taču tādas mantas it visur var dabūt... Kamēr še pie jums notiek tāda cūcība, tāda nodevība pret latviešu tautu, tamēr mēs ne kājas vairs nespersim uz jūsu verandas un mūsu draugi un pazīstami arī ne... Lūdzu, cienītā jaunkundze, iesim!...»
«Soo!»
«Jā!»
Palocīdamies kā īsts kavalieris, viņš piedāvāja Marim savu elkoni, un arī viņa savā gaitā bija lepna un stīva, tikpat kā uz drātīm vērta. Tā viņi, lepni galvas pacēluši, aizgāja.
«Was ist da, was gab es da?» Ertaka pazīstamie viņu apstāja. «Ach, was macht man!» tas paraustīja plecus. «Der junge Mensch scheint mir vereschroben zu sein!...» (Kas tur ir, kas tur bija? - Ak, ko lai dara! Tas jaunais cilvēks, man liekas, ir pārskrūvēts...)
Turpretim uzbudinātā publika ne tik drīz apmierinājās. Kungi vēl ilgi dzīvi sarunājās un dāmas raustīja kamiešus. «Tie bauri un latvieši jau traki palikuši!» kāds vecs kungs norūca bārzdā. «Pat uz lielā paviljona viņi grib sēsties mums līdzi. Tas nāk no tām lielām brīvībām, kas viņiem tiek dotas... Dzimtbūšanas laikos tādas lietas nepavisam nebūtu iespējamas...»
Patiešām ne!...
Pēteris ar Mari, ne vārda nerunādami, gāja uz priekšu. Lai gan tie bija rīkojušies pilnīgi ar apziņu un pēc sirdsapziņas, tad tomēr tie jutās iekšēji tikpat kā nopliķēti. Viņi taču ar savu labo nodomu nekā nebija panākuši...
«Bet tu gan viņiem sadevi it visiem krietni!» Maris beidzot ieminējās.
«Es pats esmu bijis ķelneris... Es zinu, kā tās lietas dara,» Pēteris atbildēja. «Tad jau nebūtu vērts, ja es neprastu citus ķelnerus iztirdīt... Bet tāda izturēšanās no viņu puses... Tā ir vairāk kā nekaunība... Tā ir nelietība...»
Pēdīgi viņi atsveicinājās un izšķīrās. Maris aizgāja savās darīšanās un Pēteris atpakaļ uz savu veikalu.
Viņš nevarēja un nevarēja norīt šo rūgto kumosu. Mājās pārnācis, tas atrada priekšā Fuhsingu. Aiz letes pēdējais iebaudīja viens savu parasto šņabi un cepa zakusku.
«Cik ilgi mēs tā gulēsim un snaudīsim!» Pēteris pietvīcis uzrunāja savu draugu. «Pats pēdējais brīdis ko darīt, lai tiekam pie savas biedrības...»
«Jā, jā, man jau nekas nav pretim!» Fuhsings attrauca. «Man tas nav nekas jauns... Saki tikai tiem citiem!...»
«Ne tikvien kā biedrību, mums vajag arī savus veikalus,» Pēteris vēl turpināja. «Mēs pirksim tikai tur, kur mūs pazīs un sapratīs mūs' valodu...»
«Būs arī reiz tādi laiki, vai domā, ka ne!» Fuhsings attrauca. «Ja tas lonēs, būs latviešu diezgan! Būs tādi kungi latvieši, no kuriem tu ne domāt nedomā...»
Pēteris atviegloja savu dūšu ar to, ka izstāstīja viņam visu notikušo. «Tā ar mums, latviešiem, vēl apietas Rīgā!» viņš rūgti nobeidza.
Fuhsings, gudri smaidīdams, to visu noklausījās. «Kā tu arī vari būt tik dumjš un prasīt Vērmaņa parkā alu pa latviski? Tas nav veikalnieciski! Droši vien tu dabūtu pēdējās samazgas... Tu vari būt latvietis, - bet kas citam tas jāzina? Bet, ja tu glaunās magazīnās prasīsi preci pa latviski, tu beidzamo braku dabūsi! Vai arī nemaz nedabūsi... Redzi nu, kā tev izgāja!...»
«Jā, kad es vienīgais uzstājos, kad ir mums arī tādi latvieši, kas domā citādi!» Pēteris Fuhsingu cieti uzlūkoja. «Tad jau nevar neko izdarīt... Viena bezdelīga vasaru netaisa! Bet, ja mēs visi, mēs, vīri, mūsu sievas un mātes, visi tā uzstātos, runātu un paģērētu pa latviski, tad ar mums tā vis nedrīkstētu rīkoties... Ja esam latvieši, tad lai esam latvieši līdz galam...»
Fuhsings saprata šo pārmetumu un domīgs pasmaidīja. «Labs ir tas, kas ir mūsu interesē... Labāk pa vāciski labu preci nekā pa latviski sliktu! Katra valoda ir laba un savā vietā. Ar latviešiem runā pa latviski, ar zirgiem un suņiem pa vāciski... Ar kungiem eo ipso pa vāciski jārunā! Tā tu arvien labāk tiksi cauri... Ardievu, Persi, uz redzēšanos!...»