AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

PIRMĀ DAĻA

Divpadsmitā nodaļa

Pagājušas atkal vairākas nedēļas, un Pēteris notikumu jau pa pusei aizmirsis. Visu laiku viņš nodevies tiktāl saviem vīnūža darbiem, ka gar citu vairs necēla ne ausu. Neizdevība darīja arī iespaidu uz viņa biedriem, kuri tagad ieradās pie viņa arvien retāk. Pret to «tautas lietu» bija iestājies atkal tā kā nogurums un vienaldzība.
Tas bija 1868. gada sākumā. Jauns gads bija uzsākts ar labām cerībām, bet neviens nezināja, ko viņš nesīs. Nevienam nenāca prātā, ka latviešu arājam tas būs viens ļoti grūts gads. Tiklab Vidzemē, kā Kurzemē cauru vasaru nenolija ne pilītes lietus, aiz liela sausuma meži dega, un no dūmiem bija piekūpusi visa «dieva zemīte». Ziemas labība gan vēl cik necik padevās. Salmos gan īsa un smalciņa, bet graudi bija labi. Turpretim vasarājs kā sēts, tā palika. Tikai šur tur rets labības pudurītis sarkanajā tīrumā, šur tur kāda reta vārpiņa... Rudenī tad arī izkaptij nebija nekāda darba, bet saimes izgāja un retos pušķīšus noplūca ar rokām. Dažs saimnieks pa visu savu tīrumu uz mata salasīja tik daudz pūru, cik bija izsējis, un, kas salasīja otru graudu (divreiz tik daudz, cik izsēts), tas varēja teikties laimīgs.
Bet gada sākumā, kad baltā sniega sega sedza zemi, neviens to vēl nezināja. No jaunā gada jau arvien sagaida, ka tas būs labāks par veco. Un vecais bija sitis dziļas rētas kaimiņiem igauņiem un somiem, ar aukstām miglām nosaldēdams viņu druvas un atstādams tos bez maizes. Pagājušā gada neraža nu tikai vēl šā gada sākumā sāka rādīt savas draudošās sekas. Avīzes, lielās un mazās, visnotaļ ziņoja, ka šīm kaimiņu provincēm jāiet bojā, ja valsts un sabiedrība nenāk tām palīgā. Sāka lasīt labdarības dāvanas priekš bada cietējiem, un arī Rīga šinī ziņā negribēja palikt citiem pakaļ. Bads Igaunijā un Somijā jeb, kā toreiz sacīja, Piņņos bija svarīgais punkts uz dienas kārtības un visu mutēs.
Sastādījās komitejas, tika izlaisti uzsaukumi, bet tikai vācu un krievu valodās. Ar tiem nu lāgā nevarēja pietikt lielajām ļaužu masām, kuras sastāvēja no latviešiem. Viens otrs latvietis, kas vāciski prata, savu artavu arī neliedza, bet pret lielo vairumu lūdzēji ar saviem uzsaukumiem bija mēmi, un šo masu kabatas tad arī palika mēmas pret tiem. Šo nedabīgo apstākli bija ievērojusi arī Rīgas augstā rāte. Ja arī latvieši paši viņas acīs nebija pilnvērtīgi un vāciem līdzi stādāmi, tad tomēr latviešu kapeikas bija tikpat pilnvērtīgas un labas kā vācu, tikai jautājums bija, kā pie tām pietikt. Augstā rāte te velti galvu lauzīja, jo latvieši bija tā norāti un iebaidēti, ka nebija neviena cilvēka, kas viņus varētu priekš šīs labdarīgās lietas organizēt. Jo tik daudz, cik luterāņu mācītāji varēja, tas bija ļoti maz, un tos grašus, ko dievbijīgie baznīcēni iemeta upuru makā, tos baznīcām pašām vajadzēja.
Runāja, ka arī administrācija nolēmusi dāvanu lasīšanu, cik varēdama, paveicināt. Bez komitejām vēl dažām atsevišķām personām, kuras atklātībā caur saviem nopelniem sabiedrības labā pazīstamas, piesūtīšot apštempelētas listes priekš dāvanu lasīšanas bada cietējiem.
Kādu vakaru pie Pētera ieradās Spunde un Fuhsings un uzaicināja viņu sev līdzi pastaigāties. Tā kā Koška varēja palikt Pētera vietā, tad pēdējais arī paklausīja. Un no šīs pastaigāšanās tie beidzot iegriezās Klostera pagrabā.
Te tāpat visu mutēs lielais posts Igaunijā un Somijā un kā šo postu segt. To dzīvi pārrunāja pie galda kāds ierēdņu pulciņš turpat blakus mūsu draugiem. Tāpat runa bija par kādu no administrācijas izlaižamu sarakstu, kurā būšot minētas visas tās personas, kurām uzticēta naudas vākšana.
Patlaban tiem pienāca vēl kāds jauns biedrs, un tas sacīja, ka nākdams nupat guberņas tipogrāfijā dabūjis šo jaunizlaisto sarakstu. «Neesmu vēl tajā ieskatījies,» tas sacīja, «bet tavam vārdam tur arī katrā ziņā vajag stāvēt, Hīmiller. Tu taču tik daudz esi darbojies sabiedrības laukā...»
Ar šiem vārdiem tas griezās pie kāda sava biedra, mazliet patukla pusmūža cilvēka ar šķeltu bārzdu, kā jau toreizējā mode prasīja.
«Katrā ziņā,» kāds otrs piebalsoja. «Hīmillers jau nodibinājis tik daudz biedrību, ka vairāk nav ko dibināt. Bet par priekšnieku viņš nevienā nav ticis... To godu viņam paņēmuši arvien citi.»
No šiem vārdiem izskanēja mazliet tā kā ironija. Par Hīmilleru uzrunātais to neievēroja. Paņēmis no sava drauga papīru, tas ar lielāko interesi, gandrīz ar drudžainu nepacietību skatīja to cauri...
Vēlreiz un vēlreiz, bet, kā rādījās, neatrada to, ko meklēja. Viņa vaigs kļuva arvien garāks un saviebās. «Tas ir kas!» viņš tā kā aizskarts nolika lapu un izdzēra glāzi alus.
«Ko, nav?!» viņa biedrs izbrīnījies iesaucās. «Nevar būt!... Ja kādam ir tiesība uz šādu uzticību, tad tev pašam pirmam...»
Tam arī citi piebalsoja un domāja, ka Hīmillers tikai labi nebūs saredzējis.
«Patiešām nav!» viņa biedrs beidzot pats pārliecinājās, bet bija par to vēl vairāk aizskarts nekā pats Hīmillers. «Un tas par to, ka tu tik lielā mērā esi ziedojies atklātības interesēm! Tad nu gan var sacīt: «Nepateicība ir pasaules alga!»»
Arī visi citi, kā rādījās, juta viņam līdz, jo, pēc viņu domām, tā bija liela netaisnība. «Es domāju, Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība arī tava dibināta...»
«Mana, jā, - esmu nodibinājis vismaz kādas desmit biedrības,» Hīmillers atbildēja. «Dziedāšanas biedrības, palīdzības biedrības un citas... Bet ko tas līdz! Šinī svarīgā brīdī man jāstāv dīkā, kamēr citi strādā...»
Un, it kā gribēdams noskalot savas nepatikšanas, tas ieņēma atkal malku no sava zeideļa.
«Vai zini, Ivan, ko?!» kāds no viņa biedriem ieminējās. «Tev vajag nodibināt kādu palīdzības komiteju starp latviešiem. Par šo lietu, cik man zināms, interesējas pati augstā rāte. Es runāju necik sen ar rātskungu Augustu Hollanderu. Viņš bija ļoti nemierā par to, ka latviešu elements, pēc viņa domām, pats tas lielākais Rīgā, no palīdzības gluži izslēgts. Būtot ļoti vēlams, ja rastos kāds cilvēks, kas arī latviešus organizētu uz tādu palīdzības sniegšanu.»
«Latvieši?! Kas tie ir tādi, tie latvieši?!» Hīmiliers kā elektrizēts iesaucās. «Mūsu kalpone ir latviete... Vai vēl ir kur kādi citi latvieši?...»
Tas bija jautājums, uz kura ne tikvien kā viņam trūka atbildes. «Tas diezgan grūti izzināms,» priekšā licējs atbildēja. «Viņi savu valodu maz lietojot, tie latvieši... Runājot pa vāciski tāpat kā mēs. Kā lai viņus pazīst? Un nevienam taču nestāv uz pieres, vai viņš latvietis vai vācietis.»
Hīmillers tapa nepacietīgs. «Jā, jā, bet vai tad neviens nezin, kur ar viņiem var satikt, tiem latviešiem? Vienalga, kad viņi runā vāciski. Ja viņu te Rīgā tik daudz dzīvo, tad taču viņiem vajag kur būt. Kā ar viņiem dabūt sakarus?... Švarcenav kungs,» viņš griezās pie saimnieka, «vai jūs man nevarat dot kādas ziņas par latviešiem? Vai te pie jums nepienāk kādi latvieši?»
Jā, kas to gribēs sacīt. «Nezinu vis!» tas atraidoši atbildēja. «Var būt, ka Daugavas malā jūs kādu sastapsiet... Pie manis nav!... Priekš gadiem man gan bija kāds ķelnera puika, tas runāja par latviešu cunftēm. No sākuma bija it godīgs un paklausīgs bērns, bet vēlāk izvērtās tāds stūrgalvis un razbainieks... Nevienam ceļa negrieza... Nē, pie manim nav...»
Pēterim tumšas asinis saskrēja vaigā, dzirdot par sevi tādu ne visai glaimojošu atsauksmi. Bet, augdams liels, tas bija tā pārvērties, ka viņa agrākais principāls to vairs nepazina, un tādēļ viņš labāk cieta klusu.
«Tas, ko jūs te miniet, tas būs bijis viens no tiem jaunlatviešiem,» kāds no Hīmillera draugiem raudzīja saimnieku atspēkot. «Tie gan, kā man stāstīts, esot lieli dumpinieki. Bet tie īstie vecie latvieši esot ļoti labi un saticīgi ļaudis... Kā man stāstīts, tad viņus varot sastapt starp tiem četriem amatiem: enkurniekiem, fūrmaņiem, meseriem un liģeriem... Bet noteikti es nekā nezinu sacīt...»
«Patiešām žēl!» Hīmillers iesaucās. «Dzīvojam vienā pilsētā un nepazīstamies... Ir gan apstākļi! Un te taču patiešām varētu ko darīt. Žēlsirdīgu dāvanu priekš trūkuma cietējiem tik ļoti vajadzīgs, un latviešiem, kā jūs paši sakiet, nav vēl nevienas komitejas...»
«Jā, jā, ir jau taisnība,» kāds no viņa biedriem domīgi piebilda. «Bet lielas lietas tu, Hīmiller, pie tiem latviešiem nepanāktu. Kā tu ar viņiem sapratīsies, nemācēdams viņu valodu?»
Te jāpiezīmē, ka visas šīs sarunas notika vācu valodā.
«Tā būs mana darīšana!» Hīmillers attrauca. «Ar zīmēm sarādīšos, ja citādi neies. Sakiet tikai man, kur viņi ir, gan es tad iztikšu... Gādājiet man tikai šurp tos latviešus... Karaļvalsti par latviešiem!...»
Viņš no tās lietas bija tā aizgrābts, tā ka tīra uguns un liesma, un tomēr ne viņa draugi, ne arī cits kāds viņam te ko varēja līdzēt.
Mūsu draugi vairs ilgāk nevarēja nociesties. «Atvainojat!» Spunde pagriezās pret Hīmilleru. «Mēs jums varam pasniegt jo tuvas ziņas par latviešiem...»
«Jūs, mani kungi?!» Hīmillers par šādu negaidītu vēsti tikko spēja valdīt prieku. «Jūs varat man ko sacīt par latviešiem? O, tas ir jauki! Bet kā, kur? Kur es viņus varu satikt?...»
Spunde pasmaidīja. «Nu tad vispirms apskatāt labi mūs visus trīs!... Mēs visi esam latvieši!...»
«Jūs, mani kungi?!» Hīmillers izbrīnījies iesaucās. «Jūs esat latvieši?»
«Jā, visi trīs!» Spunde atkārtoja, un Fuhsings smaidīdams palocīja galvu un Pēteris tāpat.
«Atvainojat, ar ko man tas gods?» svešais sniedza tiem pretim roku. «Mans vārds ir Ivans Hīmillers, ierēdnis regulēšanas komisijā...»
«Mans vārds Andrejs Spunde, skolotājs, un še mani draugi: viesnīcas pārzinis Persi Krauklīts un prokurants Aleksandrs Fuhsings... Visi trīs mēs esam dzimuši latvieši, bet protam arī vāciski...»
Šāda atzīšanās pārsteidza it visus, kas sarunu dzirdēja. Tie uz šiem latviešiem patiešām noraudzījās kā uz kādiem brīnuma putniem. «Vai es neteicu?» viens no Hīmillera biedriem iesaucās. «Kā to var sacīt, ka tie ir latvieši, ja viņi runā tik labi vāciski?... Tādi pat vācieši kā mēs...»
«Atvainojiet, mani kungi,» Hīmillers aizgāja no saviem biedriem, piesēzdams pie jauno paziņu galda. «Man jāaprunājas te ar latviešu kungiem. Kelner, hedā!... Četri zeideļi šurp!... Man patiešām liels prieks ar jums iepazīties, mani kungi, patiešām liels prieks...»
«Mums ne mazāk prieks, ka varam jums pakalpot!» Spunde liecināja. «Un vēl jo vairāk, kur jūs - cik mēs no jūsu valodām dzirdējām - līdz šim nemaz nezinājāt, ka tādi ļaudis kā latvieši pavisam pasaulē ir...»
«Man jāatzīstas, ka patiešām tā! Vēl ne reizes man ar latviešiem nav bijusi darīšana. Bet sakiet man, - no kam tas nāk, ka latvieši, kuri taču, kā man saka, zemē esot tas vairākums, ir tomēr tik grūti sastopami? Un kāpēc nekur nedzird latviešus savā valodā runājam?»
«Tur ir gara vēsture, kuru jums uz tik ātru roku nevaram izskaidrot. Tas tādēļ, ka latviešiem vēl nav pilnas pilsoņu tiesības... Tie netiek ieskaitīti par vāciešiem līdzīgiem, bet par zemākiem radījumiem...»
«Nu nu!» Hīmillers neticīgi iesaucās. «Kas par jums to varētu sacīt?!»
«Tas gan ir novecojis uzskats, bet vācu aprindās tāds vēl pastāv,» Spunde turpināja. «Zemes iekarotāji, vācieši, zemes iedzimtos, latviešus, bija padarījuši par saviem kalpiem un dzimtcilvēkiem. Caur to septiņus gadu simteņus cauri bija novilkta cieta robeža starp vāciem un nevāciem. Vieni nozīmēja kungus, otri - kalpus. Tagad nu gan dzimtbūšana atcelta un, juridiski ņemot, vācietis kā tāds nav ne kungs, ne latvietis kā tāds kalps, tomēr vecie uzskati un aizspriedumi tiek kultivēti tālāk...»
«Vācietim būt ir tikpat kā privilēģija,» Pēteris paskaidroja tālāk. «Tādēļ daudzi no mums, sevišķi tie izglītotie un turīgākie, labprāt skaitās par vāciešiem. Mēs gan cenšamies pēc vienlīdzības un taisnības, bet grūti mums iet, jo mums maz izglītotu un turīgu...»
«Vadošās vācu aprindas ir tam pretim, ka latviešu plašākās masas tiktu pie pilnīgas izglītības, kas dibinās uz tautisko apziņu,» Fuhsings no savas puses papildināja. «Tās grib latviešus audzināt padevīgā un kalpīgā garā pret saviem vācu kungiem. Un, kuru tās nevar atturēt no izglītības un turības, to tās labprāt uzņem par vācieti.»
«Tādēļ, lūk izglītotu un turīgu latviešu tik maz,» Spunde nobeidza. «Kurš gan negribēs, lai to pieskaita kungu šķirai? Kuram gan patīkami, ja to tura par neizglītotu un prastu?... Lūk, še jums noslēpuma atslēga...»
«Interesanti, patiešām interesanti!» Hīmillers attrauca. «Par visu to man nebija ne jausmas!... Bet vai tad jūs nekā nedariet, lai savas morāliskās tiesības izkarotu?»
«Līdz šim mums trūkst biedrošanās brīvības, kas to visu kavē,» Spunde tālāk paskaidroja. «Pie biedrības nodibināšanas jūs mums varbūt varat būt ļoti palīdzīgi. Savi laikraksti mums, latviešiem, jau ir, biedrības nevienas!... Jelgavā iznāk «Latviešu Avīzes», kurām 3500 ņēmēju. Bet tās tiek vadītas taisni mācītāju un vācu garā, lai, kā jau Fuhsing kungs izsacījās, mēs, latvieši, paliktu mūžam vācu kalpi. Rīgā mums ir vēl otrs laikraksts - «Mājas Viesis»; ja nemaldos, tam pāri par 6000 ņēmāju. Tas nes ļoti jaukus tulkotus stāstus un tādēļ ļoti iecienīts. Pa reizēm tas aizstāv arī latviešu intereses, bet ne tādā mērā, kā tas būtu vajadzīgs. Grib savienot nesavienojamo... Aizstāvēt latviešu intereses, bet nesariebt pie tam vācu kungiem... Pie labākās gribas tas nav iespējams...»
«Tātad tāda laikraksta, ar kuru jūs varētu būt ar mieru, jums nav neviena?» Hīmillers piebilda.
«Bija gan mums tāds Pēterburgā. Tas ieņēma ļoti noteiktu stāvokli pret Baltijas lielgruntniecību un garīdzniecību, šejienes vācietības aizstāvi. Šim laikrakstam bija pāri par 6000 lasītāju, un tas tautā sacēla diezgan dzīvu kustību. Bet caur Baltijas baronu gādību tas tika slēgts. Viņa vietā mums vēl nav cita, bet mums cerība pie tāda tikt tepat Rīgā...»
«Patiešām interesanti!» Hīmillers priecājās. «Tad jau jums vesela kultūra!... Gribu patiešām mācīties pazīt latviešu vīrus un ziedot spēkus latviešu lietai... Sveiki, mani kungi, piesitīsim! Un, ja jūs atļaujat, tad visiem spēkiem gribu censties, ka jūs lai tiekat pie savas biedrības...»
«Lūdzam, lūdzam!» viņi visi trīs vienā balsī iesaucās.
«Pateicos! Šī dāvanu vākšanas organizēšana ir ļoti izdevīgs gadījums... No tās var izaugt biedrība... Kur ir vēl citi jūsu tautieši? Degu aiz nepacietības ar viņiem iepazīties...»
«Šādos smalkos lokālos jūs viņus gan nesastapsat,» Spunde atbildēja. «Bet, ja jūs gribētu mums atnākt līdzi pie Krauklīša kunga līdz Birkmaņa vīnūzim, tur gan!... Tur jūs varbūt sastapsiet kādu no to amatu vecākiem, par kuriem bija runa un kuri sastāv no latviešu elementa...»
«Ar lielāko prieku, jā, to gribu darīt!» Hīmillers attrauca. «Būtu grēks, ja es šo izdevīgo gadījumu neizlietotu... Aizkāpsim turp... Izdzersim savu alu un iesim! Hedā, ķelner!... Cik jāmaksā?... Še būs... Atvainojat mani, kolēģu kungi... Man jāiet drusciņ darīšanās...»
Viņi devās ceļā un pēc nedaudz minūtēm sasniedza Brikmaņa vīnūzi. Tur viņi patiešām atrada priekšā enkurnieku aldermani Rozi, Mārtiņu Balodi no Pārdaugavas, Mikumu un Kreili.
Spunde Hīmilleru ar tiem iepazīstināja, bet jau pa vāciski, tādēļ ka svešais citādi neprata. Mikums ar Kreili atkal neprata to vāciski diezin kā, un tie tad no sākuma atradās puslīdz neziņā. Hīmillers ar dziļu cienību noraudzījās uz šiem latviešu vīriem, bet tie uz viņu visai ziņkārīgi, un Kreilis Pēterim klusu iejautājās: «Kas tad tas tāds ir?»
«Tas ir viens augsts tiesas kungs no pils,» Pēteris atbildēja. «Tas tagad mums apņēmās tos statūtus tai biedrībai izgādāt un to riktīgi izdarīs...»
Mikums viņu neuzticīgi uzlūkoja. «Bet cik tas izmaksās?... Tagad nu vajag nolīgt gruntīgi. Un naudu ātrāk ne, kamēr darbs rokā...»
«Nē, nē, Mikentāl, šoreiz jūs varat paļauties,» Fuhsings ieminējās. «Šoreiz būs riktīgi. Viņreiz tas švauksts, kas mums piedāvājās, vēl nevienu biedrību nav nodibinājis. Bet te ir vīrs, kas nodibinājis desmit biedrības... Tad jau vienpadsmitā viņam tikai špicka!...»
Hīmillers griezās pie Spundes pēc paskaidrojuma: «Ko tad viņi runā?»
«Viņi runā, ka jūs iztaisītu mums priekš biedrības statūtus, cik tas tad izmaksātu?»
«Cik izmaksātu?» Hīmillers izbrīnījies ieplēta acis. «Par statūtu projektu, kuru var norakstīt no jau esošiem statūtiem?! Nē, tas neko nemaksā...»
«Bet, lūdzu, mēs taču nevaram jūsu pūles par velti... Jūs izmantot,» Pēteris iebilda.
«Tas neko nemaksās,» Hīmillers cieti noteica. «Tur nav nekādu pūļu...»
«Pagājušā reizē mums izmaksāja krietni daudz un tad vēl nekas neiznāca,» Pēteris paskaidroja. «Trīssimt rubļu un vēl reižu reizēm priekš markām - -»
«Tad jūs esat krituši kāda bauerfengera nagos,» Hīmillers viņu pārtrauca. «Tādas lietas es nemīlu!... Mums par to vēl nav ko runāt, mums jālūko pirms komiteja organizēt... Bet, ja vajadzēs biedrības statūtus, tad sakiet tiem kungiem to: Hīmillers neļaus ņemt sevim to tiesību pakalpot latviešu tautai!...»
Fuhsings to nu paskaidroja Kreilim un Mikumam, kuriem nu tā dūša metās pavisam citāda. Tie nebūt vairs nerādīja pret svešo to atturīgo vēsumu kā no sākuma.
«Ja viņš tā runā,» tie sacīja, «tad tā ir cita lieta! Tad var redzēt, ka viņš ir viens riktīgs vīrs, nedara to tā kapeika dēļ...»
«Bet nu pie lietas!» Hīmillers beidzot ieminējās. «Mums jāuzstāda darbības plāns. Ar runāšanu vien nebūs līdzēts, mums jārauga arī kas darīt. Kas lai lūgumrakstu paraksta? Redziet, mums jāsapulcina visi tie ievērojamākie vāri, kādi latviešiem vien ir. Vai jums bez šiem kungiem vēl nav kādi literāti vai mākslinieki?»
«Ir mums arī savi mācīti vīri,» Spunde paskaidroja. «Piemēram, hofrāts Bernhards Dīriķis, Pēterburgas skolotāju institūta audzēknis, tagad sevišķu uzdevumu ierēdnis pie kamerpalātas. Tālāk, filoloģijas dakteris Kaspars Biezbārzdis, visu mūžu nokalpojis kroņa ģimnāzijā, labākais valodnieks, kāds mums ir. Reizi jau ticis administratīvā kārtā izsūtīts... Tad mums vēl ir arhitekts Jānis Baumanis, visā Rīgā populārs caur to, ka bija reiz uzkāpis uz Pētera baznīcas gaiļa. Vēl mums ir smalki mācīts vīrs - fabrikas direktors Rihards Tomsons.»
«Bet vai viņi uzņemsies?» Fuhsings iebilda. «Visi tie jau reiz izmēģinājušies ar biedrības dibināšanu, visi velti mēģinājuši, dabūjuši savu triecienu no vācu administrācijas... Tādēļ tie tagad tādi ievilkušies...»
«Ar šiem vīriem mums katrā ziņā jāstājas sakarā,» Hīmillers atbildēja. «No viņu zaudējumiem mums jāmācās, jāizzina viņu neizdevības cēloņi... Varbūt tur tik daudz nebija vainīga administrācija kā varbūt kāda formas kļūda. Tie mums ir ļoti vajadzīgi priekš mūsu lietas...»
«Ja jau viņi mums ko varēs līdzēt, tie arī neatrausies,» Spunde paskaidroja.
«Nu, tad labi! Bet vēl Vienu... Neviens atklāts pasākums nav iespējams bez preses pabalsta. Tāds arī mums jānodrošina. Jūs sacījāt, ka Rīgā jums te ir sava latviešu avīze un pie tam ļoti izplatīta. Šīs avīzes vadītājs mums arī jālūko saistīt pie sevis...»
«Tad mums jāgriežas pie Anša Leitāna, «Mājas Viesa» redaktora-izdevēja,» Spunde attrauca. «Tas ir tas, kas tos jaukos stāstus tiem mīļiem latviešiem tulko. Viņš nebūs arī tam pretim, ja varēsim viņu pārliecināt, ka mūsu darbība nebūs sevišķi vērsta pret vācu kungiem...»
«Ī, un kādēļ?» Hīmillers sacīja. «Mēs strādāsim tikai pozitīvi...»
«Tad viņš nāks,» Spunde turpināja. «Bet nu mums jānorunā, kas stāsies ar šiem vīriem sakarā un kas viņus pie mums atvedīs. Es pats runāšu ar Bernhardu Dīriķi...»
«Ar Rihardu Tomsonu es varētu tikties,» Fuhsings piedāvājās. «Es ar viņu tad parunāšu...»
«Un pie arhitekta Baumaņa es vēl šodien pieiešu,» Roze sacīja. «Viņš cēlies no mums, enkurniekiem, un dzīvo Zaķu salā...»
«Tad jau iznāk itin parocīgi,» Spunde piebilda. «Bet ar Ansi Leitānu, kā ar to? Man nebūs pie viņa sekmju, tādēļ ka esmu stāvējis izmeklēšanā... Persi, tev jāuzņemas...»
«Ja jau cits nevar, nu labi,» Persis piekrita.
«Tad ar to būtu kārtībā,» Hīmillers sacīja. «Bet kad mēs sapulcēsimies un kur? Es domāju, mums būtu jāsanāk pēc trim dienām...»
«Vai varētu te, Persi?» Spunde jautāja. «Ko tu uz to lietu domā?»
«Labāk pie Klenerta,» Fuhsings piebilda. «Tur ērtāka pieiešana...»
«Tad visi tam piekrīt?» Hīmillers noprasīja. «Labi, - aizparīt, 19. februārī, nu, teiksim. pulksten 8 vakarā pie Klenerta. Rīt tūdaļ meldēšos pie augstās rātes, ka uzdevumu organizēt latviešus uz dāvanu lasīšanu priekš trūkuma cietējiem es ņemos uz sevi. Vai nebūtu viņa jālūdz, lai viņa uz mūsu sapulci sūta arī savu delegātu? Tas visai lietai piedotu tādu svinīgu nokrāsu...»
«Katrā ziņā to vajadzētu,» Spunde piebalsoja. «Ja tikai augstā rāte ir tik laipna, mēs būsim ļoti pagodināti...»
Te jāpiezīmē, ka pie šīm sarunām varēja piedalīties tikai tie, kuri visvairāk saprata pa vāciski. Tiem, kas neprata, vajadzēja visu pārtulkot latviski, un tas nebija tik ērti. Tādēļ tie arī neko daudz nerunāja.
Viņi pārrunāja vēl šo to par vispārējām lietām. Izrādījās, ka Hīmillers bija ļoti jautrs cilvēks, liels triecējs un nesmādēja arī savu glāzīti. Pie tam nāca kārta pēc kārtas, jo neviens negribēja palikt parādā. Konjaks, ko Pēteris cēla priekšā, bija teicams un vismaz uz pusi lētāks nekā Klostera pagrabā.
Viņš trieca un tie, kas pa vāciski prata, atkal pretim. Tikai Mikums un Kreilis, tie tur daudz nekā nesaprata, un prasīt arvien, kas tas ir, tas atkal pārāk neveikli. Gluži kā mēms sēdēt arī nevar. Tādēļ tie noskatījās Hīmilleram labi no acīm, ko viņš domā, nopietni vai jautri, un tad arī no savas puses pa vārdam piebilda: «Alzo!...», «Ja, ja...» «Das is fein...», «Dunderveter...», «Gottšvērnudar...», «Hohohoh!...» Un smējās pilnā kaklā, ka vai asaras bira, itin kā viņi saprastu it visu, ap ko lieta grozās. Bet, kad Hīmillers pārgāja uz nopietnu toni, tad viņi piebalsoja atkal nopietni. «Doch, doch...», «Ja, ja...», «Hm! so, so!...»
Tā jaunajam latviešu draugam šķita, ka viņš ar tiem izrunājas tā no sirds. Un tādēļ šķiroties viņam pie šīs tautas it viss izlikās rožainās krāsās. Vareni ļaudis šie latvieši! Un kas pie viņiem vēl tā viena laba īpašība - vairāk vai mazāk tie saprot vāciski. Iztriecies tikpat kā ar saviem ļaudīm...

* * *

Ielicis Košku atkal savā vietā, Pēteris jau no paša rīta devās uz Ernesta Platesa «driķu namu», kur «driķēja» «Mājas Viesi».
Viņš prasīja pēc redaktora Anša Leitāna.
Viņam atbildēja, ka redaktors vēl nav atnācis. Lai uzgaidot.
Pēteris sēž, gaida un novēro. Turpat blakus drukātavā dzīva rosība, mašīnas burkšķ plates šaudās no vienas puses uz otru. Ātri skalu nagi apsviež apkārt papīra loksnes, un sievietes nemitīgi liek iekšā jaunus bogenus, un mašīna, nikni ierūkdamās, tos norij. Priekšā kantorī sievas pērk gaiļa ābeces un dziesmu grāmatas, prasa ar rupjākiem burtiem un diņģējas. Te ienāk no drukātavas kantorī kāds vīrietis zilu blūzi un melnām, nosmulētām rokām un, tuvodamies veikala vadonim, saka: «Manuscriptum «Mājas Viesis»!»
Veikala vadonis nepatīkami saviebjas, tad uzsauc puikām, kuri turpat kaktiņā sagaida pavēles: «Vai pēc manuskriptiem jau kāds bija?»
«Es biju, bet nav nekā!» kāds puika attrauca.
«Aufwarten!» veikala vadonis cieši noteica burtlicim, kurš nozuda atkal aiz durvīm.
Bet pārvaldnieks tādēļ vēl nebeidz dusmoties, skatās pulkstenī, nepacietīgi grozās savā krēslā, reižu reizēm izgrūž ar smiekliem jauktu nopūtu: «Tvhh!»
Ieronas pats Platesa kungs šķeltu bārzdu, cienīgs, bet laipns, apsveicinās ar visiem. «Was giebt es Neues, Rink?» (Kas ir no jauna, Rink?)
«Für «Mājas Viesis» wieder keine Manuskripte da!» Rinks aizskarts iesaucās. «Menshen stehen müssig, Maschinen ruhen...» (Priekš «Mājas Viesa» atkal nav manuskriptu. Cilvēki stāv dīkā, mašīnas guļ mierā...)
«Was macht man, Rink... Wird wohl unwohl sein,» Platesa kungs iebilst. «Irgend wie müssen wir uns durchhelfen... Schich mal nach!» (Ko lai dara, Rink, būs nevesels. Kaut kā jau mums jāizpalīdzas... Aizsūti pakaļ!) «Junges, vai kāds bijis pēc manuskriptiem? Ko redaktors dara?»
«Skaita pātarus!» bija atbilde.
«Nun schau mal, er betet...» Platesa kungs mierinoši uzlūkoja savu veikalvedi. «Beten müssen wir alle...» (Nu, palūk, viņš lūdz dievu... Dievs mums visiem jālūdz.)
«Ja, ja, aber auch arbeiten!» Rinks enerģiski nosaka. «Das späte Kommen muß endlich aufhoren...» (Jā, jā, bet arī strādāt! Šai vēlai nākašanai reiz vajag mitēties.)
«Neuztraucies, Rink!» principāls mierīgā balsī piebilda. «Miers baro!...» Te viņš pamanīja Pēteri. «Vai jūs uz mani gaidiet? Ar ko jums varu pakalpot?...»
«Var jau būt, ka arī jūs mums varētu līdzēt,» Pēteris atbildēja. «Redziet, mēs, latvieši, gribam dibināt biedrību, bet mums trakoti vajag izglītotu vīru... Un, tā kā jūs drukājat latviešu avīzes un grāmatas un arī esat mūsu tautietis, tad es domāju - -»
«Tas ir, dzimis latvietis es gan nau,» Platesa kungs viņu pārtrauca. «Bet es starp latviešiem esmu uzaudzis. Es gādāju latviešiem par veselīgu gara barību, spiezdams tiem rakstos dziesmas, garīgas un laicīgas grāmatas. Arī «Mājas Viesi» es drukāju.»
«Un par to es taisni gribu runāt,» Pēteris iesaucās. «Es nācu lūgt, lai jūs piestātos pie mūsu pulciņa un mums ar savu avīzi palīdzētu -»
«Tad jums jāgriežas pie tā «Mājas Viesa» apgādātāja (izdevēja) Anša Leitān kunga,» Platesa kungs viņu pārtrauca. «Tam vienīgi ir tā darīšana... Ko viņš saka, tas ir. Redziet tagad pat, ja viņš mums nedod tos manuskriptus, mēs nekā nevaram drukāt. Citādi es jums jūtu pilnīgi līdzi un novēlu jums sekmes, bet teikšana par to ir tam Leitāna kungam...»
«Jā, jā, ka es dabūtu ar viņu parunāt un jūs arī pie tās lietas piedalītos,» Pēteris piebilda. «Ja mēs visi, jūs un viņš...»
«Jā, jā, parunājat par to lietu ar Leitāna kungu, aizejat pie viņa,» drukātavas īpašnieks viņu nevaļīgs pārtrauca. «Jūs ziniet, kur viņš dzīvo? Nē... Kemerejas ielā Nr. 3, Dēna mājā... Puika jums parādīs... Junge, kam tagad krīt iet pēc manuskriptiem? Ferdinandam... Paņem cepuri un noved šo kungu pie Leitāna! Bet neaizmirsti palūgt arī manuskriptus priekš «Mājas Viesa»!... Tātad, ja gribiet, draugs, tad puika jūs pie viņa novedīs...» Viņš beidzot sniedza roku uz atvadīšanos.
Pēteris sniedza roku pretim, jo viņam jau nekas cits neatlika kā atvadīties un iet puikam līdzi. Bet mazliet aizskarts viņš gan jutās, jo izmanīja it labi cauri, ka Platesa kungs no viņa tikai grib tikt vaļā un dziļāk valodās neielaižas.
Iedams viņš nodomāja sekošo: «Ja jau tu patiesi tā jūti mums līdzi un gādā mums par garīgo barību, tad jau tu varētu mums pilnīgi strēbt to zupu līdzi un palīdzēt bēdas ciest. Gredzens jau vis nenokristu, ja atnāktu tu arī uz sapulci un parunātu par to lietu: tas ir tā un tā... Un arī padotu savu padomu. Bet viņš tikai kratās nost... Laikam par prastu... Domā, kas tur liels no tiem latviešiem!... Ahā, brālīt, būtu atnācis uz sapulci, redzētu, ka mums arī gudri, mācīti vīri... Runā it visās mēlēs un iebāzīs tevi vēl maisā... Bet, ka jau nu cilvēks negrib, ko nu plīsies viņam virsū...»
Viņi gāja diezgan stingriem soļiem, bet, tiklīdz bija nogājuši līdz tai mājai, kur Leitāns dzīvoja, puika uzreiz grozīja savu taktiku. Viņš negāja vis droši cauri, bet piepeši pie durvīm apstājās, vēroja, tā sakot, kāds namā valda gaiss.
Pēteris drīz vien dabūja pārliecināties, kādēļ puikas nelabprāt nāca pēc manuskriptiem, lai gan tas savā ziņā gods - būt ar redaktoru darīšanās. Šo pienākumu viņi jau gan būtu izpildījuši ar lielāko prieku, bet vārds te vēl bija sakāms Leitāna laulātai draudzenei, un viss tas varēja notikt tikai tai mērā, cik viņa tam ļāva notikt.
Viņa zināja, ka vīrs ir manta, un prata arī šo mantu cienīt. Viņam bija ļoti vārga veselība, un viņa ar smalku novērotājas aci sekoja tam, kad tas drīkstēja strādāt un kad viņam vajadzēja atdusas. Ansis Leitāns, citādi ļoti darbīgs un kārtīgs cilvēks, tikai dažu labu reizi piemirsa, ka nav nodevis manuskriptus pietiekoši, bet to atgādināt viņam nekādi nebija iespējams. Jo viņa gaspaža, ja tā reiz atzina, ka viņš nav traucējams, ne par kādu naudu pie viņi nepielaida, ne arī viņam pati ko sacīja. Viņa vienkārši sūtīja puikas uz mājām. Turpretim Rinks tur drukātavā, tas stūrgalvīgi palika pie tā, ka manuskriptus vajag dot, it sevišķi vēl, ja burtličiem nebija ko darīt. Ik stundas tas sūtīja puikas pie Leitāna apprasīties, vai tie tiks doti, vai pat vēl puikas pilnvaroja prasīt tādus uz pēdām.
Bet Leitāna kundze to ieskatīja par ielaušanos savā māju dzīvē, puikas strupi noraidīja, un, ja tie vēl nepratās, tad ķēra it vienkārši pēc ieroča - šrubes vai pavārnīcas, kas nu kuru reizi pie rokas, un piespieda puikas it vienkārši bēgt. Te vēl jāatzīmē, ka puikas pie redaktora varēja pietikt vienīgi caur ķēķi, kur tiem katrā gadījumā bija jāiet garām viņa kundzei, un tādēļ tiem būtu bijis iespējams pie viņa pietikt tikai pār viņas līķi...
Zem šādiem apstākļiem bieži vien izcēlās manuskriptu krīze, kura nobeidzās tikai tad, kad Ansis Leitāns pats no sevis atminējās, lika manuskriptus piesūtīt vai aiznesa tos pats uz drukātavu.
Bet ne arvien Leitāna kundze bija tik nepielaidīga. Ja vien pēc viņas ieskata viņas vīriņa veselības stāvoklis bija tāds, ka no tā varēja prasīt, vai arī viņš pats jau manuskriptus bija nolicis un pieteicis, lai puikām iedod, tad tiem ar viņu bija ļoti patīkami darīšanās būt. Tad viņa iznesa manuskriptus bez vārdiem - «Kas jādod, jādod!» -noglaudīja puikas, sauca tos par bērniņiem un, ja tā vēl bija pie sevišķi laba prāta, tad pacienāja tos ar pankokiem un citiem gardumiem. Tikai iepriekš bija grūti pasacīt, kāds būs iznākums.
Tādēļ tad arī Ferdinands tagad mēģināja izdibināt, pie kāda prāta gan redaktora kundze varētu būt. No ķēķa nāca pretim patīkama pankoku smarža, ko viņš ieskatīja par labu zīmi, jo kalkulēja, ka redaktoram ir ēstgriba un tādēļ viņa veselības stāvoklim vajag būt apmierinošam. Bet droši neko nevarēja sacīt, jo ar pavārnīcu tas bija dabūjis arī tādās reizēs.
Nu, kad jau, tad jau! Dūšu saņēmis, tas drāza iekšā.
Leitāna kundze, rīkodamās gar pannu, atskatījās atpakaļ un it kā izbijusies nospļāvās: «Tpvh, tpvh, tu pagāns... Ko tu te meklē?! Nāksi atkal manu vīriņu mocīt... Ārā!»
Te jau viņai bija arī pavārnīca rokā, un puika būtu dabūjis arī, ja nebūtu pratis pašauties sāņus. Tomēr viņš nebūt nelaida ļekas vaļā, kā tas tādās reizēs bija parasts, bet pārliecināts un drošu seju nekustēja ne no vietas, kā jau tāds, kam ir neapgāžama taisnība un pārāk dibināts iemesls.
«Nē, nē, tas nav pēc manuskriptiem! Platesa kungs man lika atvest šurp te šo kungu...»
Kundze to tagad tikai vēl ievēroja, un Pēteris jau arī tikko vēl tagad nāca pa durvīm. Viņa nosarka, paguva tikai iegrūst puikam mazu duņķīti ribās: «Rakari, kādēļ tad tūdaļ neteici?...» -tad pārgāja tūdaļ citā tonartā, laipnā un saldā: «Ko, ko, bērniņ?!»
«Tas kungs nāk tādās ļoti svarīgās avīzes darīšanās,» puika apzinīgu vaigu skaidroja tālāk. «Pats Platesa kungs viņu te šurp sūtīja. Neviens tai lietā nevarot neko teikt, tikai vienīgi jūsu kungs...»
«Ak tā, tad jūs gribiet ar manu vīriņu runāt?!» Leitāna kundze griezās pret Pēteri tik laipni, cik vien iespējams. «Jā, jā... Visi jau pie viņa nāk svarīgās darīšanās... Mazu lietiņu lūgšu jūs uzgaidīt... Lūdzu tepat blakus istabā... Mazlietiņ... Lūdzu, piesēžiet...»
Pēteris apsēdās, un durvis uz ķēķi palika vaļā. Tādēļ jāuzgaida, to viņš drīz vien noprata. Aiz dibenistabas durvīm, kuras bija ciet, viņš dzirdēja harmoniku pavadījumā dziedam dziesmu: «Es tevi teicu, žēlīgs tēvs...» Dziedātājs cits nevarēja būt kā Ansis Leitāns, un tādos brīžos viņa gaspaža to negribēja traucēt, lai tur būtu arī cik svarīgas darīšanas.
«Apsēdies tu ar, puisīt,» kundze sacīja uz skrejpuiku, kurš nezin kādēļ vēl ķēķī stāvēja. «Apsēdies un atpūties, mīļais bērns!»
Viņa pat to noglaudīja. Īsi sakot, viņas laipnības saulīte jo bagātīgā mērā izlējās pa visu namu, un nezinātājam būtu jādomā, ka viņa citāda nemaz nevarētu būt...
Bet Ferdinands arī nebija uz galvas kritis, viņš zināja, ka dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta. «Bet manuskriptu gan arī mums vajag,» tas tagad nāca klajā ar savu īsto nolūku. «Burtliči stāv un gaida... Rinka kungs ļoti dusmīgs...»
«Jā jau, jā, mīļais bērns, dabūsim... Pagaidi tikai... Parunāšu kungam... Nu, vai tev jau tāda note... Še, še... Uzkod!»
Viņa zināja drošu līdzekli, kā puikam muti aiztaisīt, un iespieda tam saujā lielu, gardu pankoku.
Tā jau cita lieta!... Tad arī zina, par ko gaida. Un tagad nu gaidīja divi... Pēteris istabiņā gaidīja ar nepacietību, kaut jel dziesma drīz beigtos un viņš tiktu pie slavenā redaktora, Ferdinands ķēķī gaidīja, omulīgi tiesādams savu pankoku, un no vaiga tam varēja lasīt apziņu, ka ir pareizi darījis.
Beidzot dziesma apklusa, tikai sekoja svēta, sirsnīga nopūta. Tagad kundze atvēra durvis: «Ansīt, te viens svešs kungs grib ar tevi runāt...»
«Lūgtu, lūgtu!» tas atsaucās. «Lai viņš ienāk!...»
Nākamā acumirklī Pēteris stāvēja ar viņu aci pret aci. Tad tas bija tas slavenais Ansis Leitāns! Cik daudz tas par viņu jau dzirdējis, cik daudz jau no viņa lasījis! «Puķu kurvītis», «Genoveva», «Šveidleru Marija», «Kara lielskungs Eistaķius», «Priežu kalna roze» - tos visus viņš zināja no galvas, un tie visi bija no Anša Leitāna. Tulkots vai sarakstīts, tas toreiz netika izšķirts. Tagad viņš to redzēja vaigu vaigā, bet cik maz tur bija ko redzēt!... Mazs, sakaltis vīriņš, kuprītis, pusaugu bērna lielumā... Pats tas apzinājās savu miesīgo niecību un, negribēdams izrādīties tik maziņš, Pēterim ienākot, apsēdās krēslā, un māja viņam tāpat apsēsties.
«Kādu pakalpošanu varu jums izdarīt, ka mani ar savu apciemošanu godināt?» tas iesāka samērā ar to laiku diezgan veiklā stilā.
Pēterim bija jāsaņemas, lai viņam tikpat ātri un īsi atbildētu. «Redziet, mēs, latvieši, esam nodomājuši dibināt tādu biedrību un lūgtum jūs ar savu avīzi mums palīgā nākt...»
«Latvieši savu biedrību?!» viņš izbrīnījies pacēla acis. «Vai tas ir brīv? Es negribu to, kas nav atļauts... Negribu no aizliegta koka augļiem baudīt...»
Šī pārāk tiešā atbilde Pēteri mazliet sajauca. «Tas ir, tāda īsta biedrība tā nemaz nebūs, tikai tāda komiteja priekš dāvanu lasīšanas... Ar augstās valdīšanas atļauju!...»
«Tikai ar tās, neko mums nebūs darīt bez viņas!» Leitāns piebalsoja. «Arī mūsu avīze iznāk ar paša augstā kunga un ķeizara vēlēšanu... Tikai ar viņa ziņu mums būs strādāt dievam patīkamus darbus viņam par godu un cilvēkiem par svētību...»
«Un tas darbs, ko mēs gribam darīt, ir pilnīgi tāds!» Pēteris ātri iemeta. «Redziet, mūsu brāļiem igauņiem un somiem ir bads. Bet mums, latviešiem, nav nevienas komisiones, kas dāvanas priekš viņiem lasa... Vai tad mūsu pienākums tāpat nav - žāvēt to bada cietēju asaras, palīdzēt saviem tuvākiem bēdās?...»
«Jums taisnība, jaunais draugs,» Leitāns domīgi piebilda. «Par to arī tas Veirih mācītājs no Jāņa draudzes runājis ar manu mīļo gaspažu. Tas uzaicinājis arī citas godīgas un kristīgas sievas, lai tās zem viņa uzraudzības un vadības tādu komiteju sastādītu... Vai arī pie jūsu nodoma ir klāt kāds mācītājs?»
«Mācītājs - ?!» Pēteris gari vilka un mazcienīgi nogrozīja galvu. «Nav tur nekas liels no tādiem mācītājiem...»
Ansis Leitāns palika šaubīgs un viņu neuzticīgi uzlūkoja. «Kad tikai jūsu pulkā nav kas pret kungiem un mācītājiem?... Tad diezin vai varēšu!... Man savā laikā jau diezgan nācies stāties priekš augstām tiesām un dot atbildēšanu par to, ko mani palīgi bija ierakstījuši pilnīgi bez manas ziņas... Bet nevienu reizi neesmu ticis sodīts... Nevienu reizi...»
Tumšas asinis saskrēja Pēterim vaigos. «Bet, ja tas mācītājs nenovīd mūs' tautai nekādas tiesības un kavē latviešus pie gaismas nākt? Vai tad arī mums būs tā viņam pilnīgi padoties un sacīt visās lietās: jā un amen! Mums taču vajag apzināties arī savu pienākumu pret savu tautu. Ja mēs paši, latvieši, savas tiesības neaizstāvēsim, kas tad tās aizstāvēs?»
Ansis Leitāns atkal drusku pārdomāja. «Es esmu latvietis, nevis skunstīgs, bet īsts latvietis visā savā dzīvē un būšanā. Es esmu latvietis bez kādas tautiskas māžošanās, bez kumeļa trakuma. Un tādēļ es negribu nekādu ķildu ar mūsu kungiem un līdziedzīvotājiem vāciešiem... Miers baro, nemiers posta! Un es negribu, kas ir pret dieva iestādītu kārtību un viņa kalpiem. Un, tā kā pie jūsu biedrošanās nav klāt neviena mācītāja, tas man liek domāt - -»
«Bet mums ir klāt viens augsts tiesas kungs no pils, kas pats to lietu uzņēmies,» Pēteris iesilis viņu pārtrauca. «Mums būs klāt arī pats birģermeistars... Nedomājiet, ka tas notiek bez kādas sazināšanās no augstās valdīšanas puses...»
«Koo?!» Leitāns pārsteigts ieplēta acis. «Tad birģermeistars arī būs pie jums...»
«Vismaz viens rātskungs kā delegāts no augstās rātes,» Pēteris svarīgi noteica. «Tas mums ir apsolīts. Augstā rāte tam piekrīt un ir ar mums vienis prātis, ka tāda komisione dibināta tiek...»
«Nu, redziet!» Leitāns aizkustināts iesaucās, un asaras viņam tīri spiedās acīs. «Redziet, āre! Nebrāķēsim savus kungus, nekliegsim vis katram neapdomim līdzi, ka viņi slikti... Vai tā vaina nav pie mums pašiem? Daudz es arī savā avīzē esmu pret viņiem uzņēmis... Varbūt man arī misējies... Mēs visi esam cilvēki... Esmu cīnījies, kur mūsu tautas labums un gods to prasīja, bet tagad es gribu dzīvot mierā... Nē, nē, jaunais draugs, tie Rīgas kungi nav vien smādējami kungi...»
«Mēs nesmādējam nevienu, kas nav smādējams,» Pēteris attrauca. «Tas kungs, kas to lietu apņēmies, ir viens goda kungs! Viņš mani pie jums ir sūtījis, un viņa vārdā jums lūdzu; ko būs man viņam atbildēt? Vai būsiet starp mums 19. februārī, pulksten 8 vakarā Klenerta restorācijā?»
Leitāns vēl tomēr nevarēja apņemties un bungoja ar pirkstiem pa galdu: šāda tieša atbildes noprasīšana viņu tīri vai uztrauca. «Es par to lietu vēl neesmu runājis ar savu avīzes driķētāju, kas gudrs kungs visās lietās ir - -»
«Jūs domājiet Platesa kungu?!» Pēteris iesaucās. «Viņš taču pats mani pie jums sūtīja. Ko Ansis Leitāns teiks, tas būs! Bet arī viņš pats jūtot mums līdzi un gādāšot joprojām latviešiem par derīgu gara barību...»
«Nu tad - -» redaktors apņemdamies cīnījās it kā pēc elpas, «- - nu tad... Galīgu atbildi jums vēl nevaru dot - - bet tam tiesas kungam un birģermeistaram jau droši varat sacīt: kur labi un dievam patīkami darbi tiek strādāti priekš tiem mīļiem latviešiem, tur arī Ansis Leitāns grib arvien klāt būt...
Lai notiek dieva vārdā!... Un lai dievs pašķir jūsu ceļu, jaunais draugs!... Man jāiet pie maniem grūtiem dienas darbiem...»
Ar to audience bija nobeigta. Pēteris atvadījās un smaidīdams un apmierināts devās uz mājām.

* * *

Hīmillers nebija pa tukšu runājis, viņš attīstīja ļoti dzīvu darbību. 19. februārī notika šaurāka sapulce, kura ievēlēja pagaidu priekšniecību: par priekšnieku - enkurnieku aldermani J. Rozi, par kasieri - meseru amata grāmatvedi P. Tīdemani, par sekretāru - pašu lietas aizkustināju Ivanu Hīmilleru. Bet dienu pēc tam jau notika plašāka sapulce, kurā bez tiem četriem amatiem, kuri jau minēti un par latviešiem apzīmēti, proti, enkurnieki, fūrmaņi, meseri un liģeri, bez šo amatu reprezentantiem un preses aizstāvja Anša Leitāna piedalījās vēl visi citi, kas par latviešiem skaitījās un par lietu interesējās. Šinī sapulcē bija klāt rātes delegāts - rātskungs Augusts Hollanders, vēlākā birģermeistara Eduarda Hollandera brālis.
Viņam ienākot, visi piecēlās kājās. «Sēžiet, bērni, sēžiet!» tas māja un nelikās mierā, kamēr visi atkal apsēdās.
Sapulcē bija klāt arī malēnieši Mārcis un Krustiņš. Tie tādu rātskungu redzēja tikai pirmo reizi un tādēļ nevarēja beigt uz viņu skatīties. Mikums, kam reizi bija bijusi darīšana rātūzī, bija tur redzējis kādu rātskungu, bet tam bija ap kaklu liela, resna ķēde ar medāli. Bet tas tāds pats kā visi citi cilvēki.
Paklusu viņš Kreilim jautāja: «Kā tas tā?» - «Viņam arī sava ķēde ar medāli kabatā, nebaidies,» Kreilis atbildēja, «bet katrā vietā viņš tev neies to rādīt. Jā, pie tiesas galda, tas ir citādi, bet te, vienā vīnūzī, - tas viņam nepas...»
Bet pats viņš zināja, ka šis rātskungs ir īsts, cik īsts var būt, un ar tādu sēdēt pie viena galda - pie tāda goda ne ikkatrs tiek... Un tādēļ Kreiļa pašapziņa lieliski auga. Cienības pilns tas braucīja savu kuplo bārzdu...
Rātskungs izskatījās cauri sanākušo sapulces dalībnieku sarakstu, prasīja par šo paskaidrojumus priekšniekam un sekretāram Hīmilleram, sarunājās arī pa vāciskam ar arhitektu Baumani un Rihardu Tomsonu, un tiem jau iet pa vāciski kā skaldīt skalda, un tā, atradis visu kārtībā, tas gribēja atkal aiziet.
Rīkotāji viņu tomēr tā neatlaida un lūdza, lai tas ar kādiem vārdiem griežas pie visas sapulces un paskaidro viņai to pašu, ko tiem teicis. Viņa magnificence Augusts Hollanders to tad arī darīja un pie tam vēl latviešu valodā.
«Mīļie bērni! No tās augstās valdīšanas ir izgājusi uzaicināšana lasīt žēlsirdīgas dāvanas priekš tiem bada cietējiem tās zemes to igauņu un piņņu. Visi piederīgi to tautu, kas še Rīgā dzīvo, tad nu ir cēlušas sev komisiones priekš lasīšanas to dāvanu... Tādēļ tad arī tā augstā rāte ir ieskatījusi par derīgu, ka arī tā latviešu tauta, kas cēlusies no tās arāju kārtas, bet še Rīgā bez tiem kalpotājiem lielā skaitā ieņem tos amatus to enkurnieku, fūrmaņu, meseru un liģeru, arī celtu savu komisioni, kas tās mīlestības dāvanas no saviem tautas brāļiem pretim ņem un no sava vidus vīrus izlasa, kas par to lietu pārrunāšanas un apspriešanas notura. Tāpat tai augstai rātei nav pretim, ka notiktu tādas izrīkošanas, par kurām nauda ņemta tiek, un to atlikumu, kas palicis pāri, atskaitot tās izdošanas, nodotu tiem trūkuma cietējiem. Uz to visu tā augstā rāte, ja augstā valdīšana viņai to prasītu, gatava izdot savu atesti, ka augsti tā pati ar to visu uz miera iraid un no savas puses tai padarīšanai nekādus šķēršļus neliek. Tāpat tā augstā rāte gatava to lietu pabalstīt, ciktāl tā izrādītos no augsti tās pašas atkarīga... Tas, bērni, jums par zināšanu no tās augstās rātes puses, un lai dievs jūsu ceļus pašķir jums pašiem par prieku un mūsu trūkumu ciezdamiem zemes līdzbrāļiem par iepriecināšanu...»
Sapulcējušies šos vārdus noklausījās, kājās stāvēdami, un dziļo klusumu, kas pēc tam iestājās, Ansis Leitāns pārtrauca: «Mīļie draugi! Tai augstai Rīgas rātei par viņas labprātību un žēlastību pret mums, latviešu kārtas cilvēkiem, izsauksim trīsreiz: urā, urā, urrā...»
Un viss koris pakaļ... Tā kā pērkona grāviens atskanēja trīsreiz: «Urā, urā, urā!...»
Pēc tam enkurnieku aldermanis un arī šīs komitejas priekšnieks J. Roze paziņoja, ka enkurnieku amats atļauj komisionei priekš savām sēdēm savas telpas Dāna mājā pie tirgus plača, kur tad notiks sanākšanas ikkatru vakaru un varēs jauni biedri pieteikties. Šī ziņa tika saņemta ne mazāk ar gavilēm, tad šodien izšķīrās.
Oficiēli un ārēji sapulces darbība priekš šīs dienas bija nobeigusies, bet iekšēji dalībnieku krūtīs tā darbojās vēl arvien tālāk. Visi apzinājās, ka piedzīvojuši ko lielisku, līdz šim vēl nebijušu, kas viņus visus kopēji cēla, lai gan atsevišķi katram par sevi viņiem tur nebija nekāda labuma. Un tādēļ, uz mājām ejot, visi notikušo dzīvi pārrunāja, it sevišķi rātskunga vārdus.
«Skaties, kādā činā nu latvieši tikuši!» Kreilis sacīja Mikumam, ar kuru tam bija jāiet pa vienu ceļu. «Paši rātseri nāk pie mums un saka, lai tikai dibinām biedrības un turam sapulces. Kad tas ir bijis?!... Redz, tas tādēļ, ka mēs tai zemē esam visvairāk...»
«Jā, jā, jauni laiki!» Mikums ne mazāk vairs jaudāja savu prieku un aizkustinājumu slēpt. «Pats redzēju: kad šis gāja projām, citi šim taisās pie rokas... Šis nekā! Spiež tāpat roku, atsveicinājas, bet bučot neļauj...»
«Jā, jā, skaties, kādi laiki,» Kreilis piebilda, «pat kungi vairs nedod roku bučot! Un kā lai arī?! Lai nu mēs kā, bet mūsu priekšnieki, kas mums šodien bija, - vai tie nav tādi pat kungi?! Pirkti svārki mugurā, gredzenu pilni pirksti un pa vāciskam runā, ka skan vien! Kā tev, jāteic, kungs kungam roku bučos...»
Mikums tomēr nelabprāt gribēja nostāties zemāk. «Nu. kas, vai tad mēs neesam cilvēki?! Savu maizīti paēdam... Iztikšana mums ir!... Tikai tās skrīves mums trūkst un tās vācu mēles, tad mēs esam tādi pat kungi kā viņi... Vai tu domā, kam tā baltā krāga un spožie zābaki, ka tam jau kas tai kabatā ir? Parādu pilna kule!... Nekā, brāl, es tev dažu labu vācieti atpērku ar visām viņa panckām.»
«Nu tu brīnums!» Kreilis piebalsoja. «Lai tikai katram vācietim būtu tā iztikšana, kas mums... Skolas mums vajag, mācīt savus bērnus!... Bet tā, ka tie izmācīti paliek mums pa šiem un nepāriet vāciešos... Āre, mans Edelberts?! Kad tas uzvelk savus samta svārkus, kas to var sacīt, ka tas nav liela kunga dēls... Bet latviski neprot ne vārda... Viņš tev tik svešs, ar pusvārdiem vien vari sarunāties, ar zīmēm... It kā viņam nebūtu nekas no manis... Atnācis būtu pavisam no citurienes un es taču varu pazvērēt, ka tas ir mans miesīgs bērns!... Vadzi, ir tā savādi ap sirdi...» Un Mikumam likās, it kā viņa acis būtu mitras. «Un par to man ar savu Grietu ir bijusi tā lielā plēšanās. Viņa saka, ka latvietis nevar kungs būt, tikai vācietis var...»
«Kā nu nevar, vai manu!?» Mikums iesaucās. «Latvieši tagad arvien iet uz augšu, gan redzēsi... Un kungi ies atpakaļ... Ja tikai mums nauda... Lai mēs paši arī neesam smalki, mūsu bērni būs smalki!... Un tādēļ maniem puikiem... Lai tikai es, to Mari vajag izlaist pie vīra... Študieri viņiem būs dabūt... Ja viņam tā študiere un tad vēl nauda, nāc tad tu viņam klāt...»
«Jā, jā, tagad es redzu, ka latvieši arī var būt kungi,» Kreilis domīgi piebilda. «Agrāk to gan neredzēju...»
Un, tāpat kā viņiem, tā arī par šo lietu daudz ko runāt bija citiem sapulces dalībniekiem. Tie tāpat dzīvi atstāstīja savām sievām un paziņām to, kas noticis Klenerta restorācijā. Jauni laiki pienākuši, latvieši cēlušies...
Bet tie piedzīvoja vēl ko negaidītu. Pēc divām dienām, 22. februāra sapulcē, Hīmillers paziņoja, ka ģenerālgubernators-ģenerāladjutants Albedinskis caur civilgubernatoru fon Lizanderu un tas atkal caur Rīgas policijmeistaru Kozlovu piesūtījis oficiālu atļauju «P a l ī d z ī b a s b i e d rī b a i p r i e k š t r ū k u m u c i e z d a m i e m i g a u ņ i e m» noturēt savas sēdes, lasīt dāvanas un sarīkot visādus koncertus, rīkojumus, kā arī noturēt visādus priekšlasījumus, no kuriem ieņēmumi nāk bada cietējiem var labu. «Latviešiem nu ir tikpat kā sava biedrība, lai gan tikai uz laiku, kamēr bads būs, jo biedrības mērķis ir šo badu remdināt...»
Tie kas jau agrāk bija cīnījušies pēc biedrības un zināja, cik grūti tās lietas iet, nemaz negribēja savām ausīm ticēt, cik patīkama arī viņiem šī ziņa nebija.
«Patiešām!... Melns uz balta!» Pēteris, aiz prieka drebēdams, sauca. «Še štempels, datums un paraksts... Hīmillera kungs, paldies jums, paldies!...»
Aizkustināts viņš tam spieda roku un būtu tam v ai ap kaklu kritis, ja tie būtu tuvāk pazīstami.
«Ko nu ar «paldies» vien, tas nav nekas!» Mikums piemetināja. «Es lieku priekšā Hīmillera kungam par viņa pūlēm izmaksāt trīs simti...»
Viņš pats ar labu priekšzīmi gāja pa priekšu un nolika uz galda divdesmitpiecnieku. Citi, vairāk vai mazāk likdami, sekoja viņa priekšzīmei, un drīz vien uz galda sakrājās liela naudas čupa.
Bet Hīmillers smaidīdams nogrozīja galvu un piedāvājumu atraidīja. «Tās naudas nevajag man, tās naudas vajag tiem bada cietējiem. Un vēl daudz vairāk, nekā te ir! Mums tādēļ vajadzēs izlaist drukātus uzsaukumus, izplatīt tos ne vien te Rīgā pa baznīcām, bet piesūtīt arī lauku draudzēm un pagastu vecākiem. Latviešu laikraksti būs tik laipni tos pārdrukāt...»
«Tās arī manas domas,» Spunde piebilda, «un tādēļ mums no sākta vidus ir jāizvēlē komisija, kas to sastāda...»
«Pie tam jāskatās uz to, kas prot veikli ar spalvu rīkoties,» Hīmillers turpināja. «Jāpieaicina arī vēl citi klāt, kas latviešu valodu labi pārvalda un var tā jūtīgi un īsti no sirds rakstīt...»
Ar dzīvām gavilēm šo priekšlikumu pieņēma. Komitejā ievēlēja Hīmilleru, Andreju Spundi, Ansi Leitānu, arhitektu Jāni Baumani, Rihardu Tomsonu un Bernhardu Dīriķi, kura paša gan nebija klāt, bet kuru nolēma pieaicināt, tādēļ ka tas sevišķi labi pārvaldot latviešu gramatikas likumus.
«Kā, vai tad mums, citiem, tur vairs nekāda teikšana un darīšana nebūs?» Mārcis tā kā aizskarts iejautājās. Uz tirgus ar gaļu andelēdamies, viņš jau labi iedzīvojies un tādēļ nekur negribēja palikt otram aiz muguras.
«Būs mums katram sava darīšana, draugi!» priekšnieks Roze paskaidroja. «Mūsu pienākums dot naudu un pievest jaunus biedrus, kuri mūsu sēdēšanās, kas notiks ik vakarus, tiks uzņemti mūsu pulkā par pilntiesīgiem. Mēs, Mārc, esam tie saimniecības vīri, viņi - tie zinātnieki... Katrs mēs esam savā vietā...»
Maza piezīme. Šī šķirošana nebija Rozes paša izgudrojums, bet patapināta no vāciešiem. Rīgas vācu patricieši savā starpā nošķīrās saimniecības vīros resp. tirgoņos un literātos. Abas grupas pēc iespējas centās iedabūt savus reprezentantus rātē, tā ka tur drīz vieniem, drīz otriem bija pārsvars.
Bet Mārcis jau tikai tā ierunājās, jo te nekādu plaismu vēl nebija. Labāku vienprātību kā to, kas valdīja starp viņiem, pat Ansis Leitāns vairs nevarēja vēlēties. Un «zinātnieki»» arī spoži izpildīja savu pienākumu. Drīz vien iznāca drukā viņu sastādītais uzsaukums, kas dzīvi tika pārspriests un pārrunāts un, starp citu, skanēja tā:
«Kas ar gardu muti maizi ēd un ar prieku to rokā tur, - tas lai arī apdomā, kā tam tas maizes kumosiņš smeķētu, kas to jau vairāk dienas nav baudījis; lai tas tās mātes sirdi izdibina, kuras bērniņi, līdz atmostas, sauc: «Memmiņ, dod ēst - dod mums maizi!» Bet viņa, savu vaigu ar priekšautu noslaucījusi, asaru pilnās acis uz debesīm paceldama, saka: «Bērniņi, gaidiet vēl - gan dieviņš par to gādās!» Tādēļ, brāļi, palīdziet, cik spējiet, lai caur jūsu roku paša dieva bagātā žēlastība pie tādiem apbēdinātiem notiek! Ar šādiem vārdiem lūdz, pie jūsu sirds durvīm pieklauvē tā Latviskā palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem...»
Šis uzsaukums tika izlaists 30 000 eksemplāros un atstāja lielu iespaidu uz plašām ļaužu masām. Vīri, to lasot, skuma un sievas raudāja. Apraudājās Mikumiete, apraudājās Maris, un pat Kreiļa sieva, kura no dabas bija ciets cilvēks, raudāja tikpat kā izkults bērns. Jaunajai biedrībai ienāca naudas dāvanas bagātīgā mērā, ienāca arī drēbju gabali...
Caur šo dāvanu vākšanu latviešu dzīvē bija radusies tik dzīva kustība un jaunā biedrība bija tai mērā visu mutē, ka Rīgas mācītāji, kuri līdz tam bija ieskatījuši sevi par vienīgiem latviešu vadoņiem, jau sāka bīstīties, ka nezaudē savu iespaidu. Tādēļ tad arī Jāņa mācītājs Veirihs pasteidzās organizēt nodomāto dāmu komiteju, kura lai strādātu zem viņa vadības un uzraudzības. Šīs komitejas pirmā priekšniece bija Anša Leitāna gaspaža Katrīna un locekles: A. Šēnberg, A. Martinson, Pakalniek, Dītrih, Narring, Rātminder, Ozoling un Zilberfeil kundzes un Emīlija Lak jaunkundze. Šī komiteja diezgan lielā mērā apvienoja toreiz latviešu mātes un meitas, arī Mikumiete ar savu Mari tur piestāja, bet viņai nebija ne tuvu tā nozīme, kas Hīmillera dibinātai palīdzības biedrībai bada cietējiem. Jāpiemin, ka no pirmās izauga Rīgas Latviešu Labdarbības biedrība un no otrās - Rīgas Latviešu biedrība.
Tātad jaunā palīdzības biedrība, lai gan viņas nodibinātājs neprata ne vārda pa latviski, izvērtās par īstu latviešu viduspunktu un vienotāju. Pieslējās tai arī tie, kas agrāk bija norāti un nedrīkstēja kustēt, piemēram, Bernhards Dīriķis un Kaspars Biezbārzdis. Un arī citādi cilvēki, dabūjuši par to zināt un aizkustināti no viņas jūsmīgā uzaicinājuma, stājās iekšā bariem.
Kādu vakaru, starp citu, ieradās arī kāda pusmūža sieva, pie gala noraudājusies, un veda līdzi savu vīru brūni sarkanu vaigu un darba vīra sastrādātām rokām.
«Vai te ir tie kungi, kas tās dāvanas pretim ņem?» viņš jautāja. «Pierakstiet mūs arī tai biedrībā!...» - «Ak tu nabaga cilvēciņi, tie igaunīši,» viņa piebilda. «Ne viņiem maizītes, ko ēst, ne putriņas, ko strēbt... Tik žēl nabadziņu, tik žēl!... Dosim jau, Jēkab, veselu simtu... Mums dievs ir līdzējis... Koo? Lai paliek vēl tas mašīns un dampe, griezīsim vēl tāpat ar pilčikiem...»
«Jā, jā, mīļo Katrīn, dot jau var,» Jēkabs atbildēja, «bet cik tev pilčiki neizmaksā? Iedomājies, četrdesmit pāru katru dienu! Bet kad tev mašīns un dampe, tas viss krīt nost... Varēsi tad daudz labāk iedot to simtu...»
«Nu, dosim jau, Jēkab, priecīgu devēju dievs mīļo!» Katrīna pastāvēja. «Tad jau es labāk no savas mutes atrauju, bet redz, viņiem nav ne sausas garoziņas, ko grauzt... Kā tur drukāts stāv: «Bērni brēc: «Memmiņ, dod mums maizes!... Mums gribas ēst...»» Ak tu kungs, ak tu kungs!... Cik tas ir briesmīgi!...» Viņa sāka šņukstēt un slaucīja ar jakas stilbu asaras no acīm.
Jēkabs turpretim neuztraucās un apsveicinājās pa tam ar savu draugu Kreili un citiem paziņām.
Kad Katrīna bija drusku apmierinājusies, viņa jautājošām acīm to uzlūkoja: «Skaitīsim, to simtu?»
«Skaiti ar!» Jēkabs atmeta ar roku. «Atliks jau arī vēl priekš to mašīnu un dampi...»
Katrīna, kura turēja to maku, noskaitīja uz galda simts rubļus, un viņi abi aizgāja.
«Kas tad tie abi bija?» citi iejautājās Kreilim, kas viņus pazina.
«Jēzus draudzes pērminderis Jēkabs Dombrovskis ar savu sievu Katrīnu,» Kreilis atbildēja. «Agrāk bija enkurnieks, strādāja ar ķeksi uz Daugavas, bet ej nu tu viņam klāt! Tagad viņam koku placis no desmit pūravietu, strādā kādi desmit pāri piļčiku... Viņa pati jau tam lielais piepalīgs tai šeptē... It visur priekšā un pakaļā!... Tad jau arī var... Tie ir labi iedzīvojušies...»
«Ko tu tam darīsi, kam dievs palīdz,» Mikums piebilda. «Iet jau mums visiem uz roku, brāl... Es pat esmu iesācis tīri no nenieka. Bet tagad arī pašam sava māja, un atnāc paskaties, kā man bode piekrauta... Līdz griestiem! Un tev pašam, brāl! Vai tu vari kliegt? Cik tad sen, kad brauci pats ar to vienu raspusku, bet cik zirgu tev tagad?!»
«Cik tad nu ir?!» Kreilis ar labpatiku nosmīnēja. «Dividesmit zirdziņi... Ir jau vēl lielāki ekspeditori... Kazaks... Barts...»
Katrā ziņā viņš ar savu stāvokli bija mierā. Tāpat varēja apmierināties jaunā palīdzības biedrība, jo tādu ļaužu viņai pienāca lielā daudzumā.
Bet vēl jo vairāk visa Rīga bija kā uzkurta, kad tika izlaisti drukāti uzaicinājumi, ka tā Latviskā palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem «gādās par priekšlasīšanu, koncertiem un teātra izrādīšanu».
«Priekšlasīšana būs:
1. 10. mercī no guberņas lopu ārstes I. B. Rozenberg «par mēnesi».
2. 17. mercī no fabrikas direktora R. Tomsona «par dabu un dabas zināšanu».
3. 24. mercī no Dr. Bosse «par veselības kopšanu».
4. 7. aprīlī no K. Štālberg «par jūru un viņas iedzīvotājiem».
5. 5. maijā no skolotāja Matvin «par bērnu audzināšanu vecāku mājās».
Koncertes tiks noturētas:
1. Garīga koncerte pirmā Lieldienā Jāņa baznīcā zem J. Purrat vadīšanas un
2. 2. laicīga koncerte 9. maijā, debessbraukšanas dienā, Turnhallē.
Teātera izrādīšana latviešu valodā būs 2. jūnijā. Izrādīs Stendera lustes spēli «Žūpu Bērtulis», kas drukāta 1790. gadā.»
Tas viss bija «zinātnieku» darbs, to pašu, kas sastādīja uzsaukumu dāvanu sniegšanai bada cietējiem. Kā redzam, tad tie kooptējuši klāt vēl citus locekļus un sprauduši sistemātisku programmu latviešu izglītošanas laukā. Protams, ka notika vēl dzīvas domu izmaiņas viņu starpā, iekams šī programma tika sastādīta. Pret priekšlasījumiem nevienam nebija ko iebilst, tādēļ ka tie «prātam var būt par pamācīšanu un pacilāšanu». Arī koncerts baznīcā nekas, «jauks un patīkams darbs, kas pušķo dievkalpošanu». Bet, tā kā arī pārējos rīkojumus gribēja sarīkot saziņā ar to Veirih mācītāja dibināto dāmu komiteju, tad no šīs puses cēlās stipras ierunas pret laicīgo koncertu un teātra izrādīšanu. Starp šīm dāmām bija stiprs hernhūtiešu elements, kas laicīgas dziesmas nosodīja par blēņu dziesmām un teātri ieskatīja vienkārši par velna skolu, ar kuru kristīgiem dieva bērniem neklājas pīties! Ar to vajadzēja rēķināt. Bez tam arī Ansis Leitāns personīgi bija pretim teātra izrādīšanām, kas, pēc viņa ieskatiem, bija tikai tāda māžošanās. «Vai tikai tas tiem mīļiem latviešiem kādu labumu nesīs?!» tas pret to kādā sēdē uzstājās. «Esmu par to lietu runājis ar Veirich mācītāju, kas arī par to ļoti šaubās...»
Bet Rihards Tomsons, kas bija uzņēmies teātra vadīšanu, bija ne vien dzimis diplomāts, bet arī lielisks runātājs, kas prata pārliecināt. Dāmu komitejai, kuras priekšniece bija Katrīna Leitān, viņš bija tik patīkams, pakalpīgs un padevīgs, ka tās ne vien beidzot piekrita šai izrādīšanai, bet deva pat savu biedreni Emīliju Lak jaunkundzi viņam priekš Bērtuļa sievas Annas lomas. Un, kad jau Katrīna bija piekritusi, tad arī Ansim vajadzēja padoties...
Tātad uzstādītā rīkojumu programma tika izvesta pilnā apmērā, neraugot, ka laiks priekš tam, ko mēs saucam par «sezonu», bija sen garām. Pirmie latvieši Rīgā uzsāka savus rīkojumus vēlu pavasarī un vilka cauri gandrīz līdz siena laikam. Kas tad viņus no tam kavēja? Villas jūrmalā tiem vēl nebija, uz savām muižām tiem ar' nebija jābrauc un, cik tās «prišās luptes» vajadzēja, tās tepat Rīgā bija diezgan. Līdz tam viņu vienmuļīgā dzīvē neizšķīrās neko daudz ne ziema, ne vasara, un tādēļ tad arī pirmos saviesīgos baudījumus tie ņēma pretim pilniem malkiem. Tādēļ tad arī panākumi bija necerēti, ļaužu kā melnā nakts, piekrišana liela. Neraugot uz visām mazām ieejas cenām, sanāca vēl diezgan prāvs atlikums. Par priekšlasījumiem nu gan samērā ar mūsu laikiem bija jāmaksā diezgan daudz, 15 kap. no personas. Bet teātris bija ļoti lēts, pirmā vietā maksāja 60 kap., otrā - 40 kap. un trešā - 20 kap.
Kādēļ ļaudis gāja uz priekšlasīšanām, tur bija vairāk iemeslu. Viena daļa nāca paša priekšmeta dēļ, gribēdama mācīties, bet tā bija pati mazākā daļa. Lielais pulks ieradās tādēļ, ka tas bija kas jauns. Nekad vēl tie nebija dzirdējuši citu priekšā lasām kā mācītāju no kanceles un nekad par citu kā par dieva vārdiem. Te gan arī visi klusi sasēduši, tikpat kā baznīcā, bet runāts tiek pavisam par citām lietām. Tad vēl viena liela daļa - pati apzinīgākā - gāja tādēļ, ka tas brīv. Kur citreiz tas latviešiem bijis dzirdēts?! Un, kad jau ķeizars tādu brīvību devis, tad to vajag arī izlietot. Vēl viena daļa - jaunie ļaudis gāja tikai izskatīšanās dēļ. Jaunas meitas krīt puišiem acīs, un, ja ir patīkamas, tie taujā tūdaļ pakaļ, kas tā tāda un kas tā tāda... Un atkal, ja viņām kāds patīkams, gan viņas izzina to, kas tas tāds un kā viņu sauc...
Ļoti daudz jau bija pazīstami. Piemēram, Mikumi bija ar visu famīliju un, kur jau Maris, tur Pēteris arī! Starpings gan arī gribēja, bet tas netika klāt... Viņš tad gan sacenzdamies noveda veci uz bufeti un pacienāja to ar konjakiem un krietniem cigāriem, bet ar meitu amizierējās Pēteris.
Marim bez tam bija savas draudzenes un pazīstamas. Kreilene bija paņēmusi līdzi savu meitu Grieteli, kura saucās par Grēthenu, un savu māsas meitu Lavīzi alias Louvizi, no laukiem, kāda gruntnieka meitu. Edelberts nebija nācis, tādēļ ka viņš nekā laba pa latviski neprata. Grietele bija baltvaidze, sārtlūpe, gluži mātes dabā, sprigace, dūšīga uz valodām, kā skaldīt skaldīja. Arī māsīca no laukiem meita tikpat kā brūklene. Vai tad nu brīnums, ka tādām puiši drīz vien piesitās!... Turpat jau bija ieradušies arī Pētera draugi: Mārcis, kurš uz tirgus andelējās, Andrejs, kurš arī patlaban kā dabūjis podračika vietu, un Didžis, kurš mazākus kuģus lādē uz sava rēķina kā īsts «štauers» un tādēļ nebija bez ienākumiem. Tie nāca gan runāt un apsveicināties ar Pēteri, bet drīz vien iepinās valodās ar viņa daiļajām kaimiņietēm, un starpbrīdī Mārcis ar Didži sarunājušies jau lika atnest peperkokus un kvasu sieviešiem par atspirdzināšanu. Arī Starpings no otras puses bija piesūtījis sarkano vīnu. Sūti vēl, kad tev ir! Pēteris tātad tika cauri bez visiem liekiem upuriem, bet Mari uz mājām tomēr pavadīja viņš...
Te tad nu noritēja dzīvas valodas starp jauniešiem, tikai ne par priekšlasījuma tematu. Ne arī viņi bija kādi uzmanīgie klausītāji. Pēteris gribēja gan, bet Maris tam nedeva miera. Beigu beigās izrādījās, kad visi pulciņā gāja uz mājām - kavalieri ieskatīja par savu pienākumu dāmas pavadīt - un lietu pārrunāja, ka tad no Mikuma un Kreiļa famīlijas un viņu piekritēju bara tikai vienīgi mātes un mazākie bērni bija ko mantojuši. Lielām meitām un puišiem viss pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā... Tēvi atkal pa bufeti vien nodzīvojuši. Viņi tagad nu visu lekciju klausījās savu sievu atstāstījumā kā jaunu patiesību.
Nevarēja sacīt, ka arī viņas būtu pilnīgi apmierinātas. Mikumiete nepavisam negribēja ticēt, ka uz mēneša patiešām tā varēja būt, kā tas kungs stāstīja. Kalendārī viņš taču riktīgi nobildēts - cilvēka vaigs resnu degunu un apaļām acīm. Labi ieskatoties pašā mēnesī, gan likās, ka nebija gluži tā, jo likās, ka tur stāvētu vīrs ar nēšiem, un tā arī veci ļaudis stāstīja. «Bet tas kungs, tu dzirdi,» viņa stāstīja savam vīram, «saka, ka tas esot tik tālu, ka vajadzētu braukt 300 dienas ar dampratiem, kamēr tur notiktu. Un tad tur esot kalni un lejas tāpat kā uz zemes un tādas dziļas dziļas bedres un iekš tām bedrēm atkal bedres un iekš tām atkal... Vai tas varētu būt?!»
Kārlēns gan raudzīja viņas šaubas izgaisināt, jo skolā tā taisni mācot. Bet Mikumiete vēl arvien uz to lietu skatījās šaubīgi.
«Un gaisa tur nemaz neesot un skaņu nemaz nedzirdot,» tā stāstīja tālāk. «Ja suns rej, tad redzot tikai muti plātām, bet balsa nemaz...»
«Blēņas!» Kreiliene attrauca. «Kas tad tur uz mēneša ir bijis un to apraudzījis? Kāpēc tad pie mums, kad suns rej mēnestiņā, var dzirdēt?...»
Tā caur šiem apstākļiem arī abi vīri tika iemaisīti lietā un sāka prātot. «Es jau gan domāju, ka mēnesis būs lielāks daudz, nekā izskatās,» Kreilis ieminējās. «Pie tā lielā tāluma... Es domāju, ka viņš būs vismaz tik liels kā siena vezmis...»
«Vai nu prāts!... Tik vien!» Mikums iesaucās. «Iedomājies tās tūkstošām un tūkstošām jūdžu, cik viņš no mums nost... Pus tik liels kā Rīga tas jau gan būs droši...»
Kārlēns zināja pamācīt, ka mēnesis esot tāda pati zeme kā mūsējā, tikai apmēram 50 reiz mazāka. Skolā tā mācot...
Vecie neviens tam lāgā negribēja ticēt, tomēr pretoties arī nevarēja. «Jā, jā, var jau būt, bet kas var zināt...»
Turpretim meitenes uzķēra visu no jocīgās puses un ņēma tikai ņirgāties. Viņas tikai bija paturējušas galvā to vietu: kas iemīlējies, tas skatās mēnesī un nopūšas... Tā kā bija patlaban ļoti jauks mēnestiņš, tad Mārcis izgrūda ļoti smagu nopūtu.
Uz to smiekli! Bet viņš patiešām bija ieķēries tai Kreiļa Grietelē... Viņa to manīja no tam, ka viņš cieti jo cieti spieda viņas roku. Un Didžis atkal aiz kautrības nopūtās pret Lavīzi un Pēteris - pret Mari... Amizieris un smiekli bez gala. Vecenes smaidīdamas piemetināja: «Vai dieviņ, kā nu pūš!... Vai tad nu tik smagi iet!»
Nu beidzot jau bija jāšķiras un katram jāiet uz savu malu. Bet pēc izšķiršanās jaunie bija tādi klusi, laikam viens par otru domāja...
Nākošā priekšlasījumā atkal it visi bija kopā. Rihards Tomsons lasīja «p a r d a b u u n d a b a s z i n ā š a n u». Tagad, uz mājām ejot, bija daudz vairāk ko runāt. Par to mēnesi viņi negribēja daudz strīdēties. Bijis tur neesi, varbūt arī ir taisnība, bet par tādām lietām, kuras tu, cilvēks, pats ar savu aci redzi, te jau tu nu gan, draugs, neiestāstīsi! Viņš saka, ka pasaulē nekas no jauna neronoties klāt un nekas nezūdot, tikai pārvēršoties... Joki vien! Kreilis it labi zināja, ka siens un auzas, ko tas saviem zirgiem deva, izauga katru gadu no jauna un tātad rodas gan... Un, kad zirgi tās bija apēduši, tad nebija vairs nekā. Ja nu mēsli... To tikai maza čupiņa, - bet kur tas cits palicis? Taču gājis pazušanā...
«Tad jau gan būtu labi, kad cukurs, milti un siļķes, kuras es pārdodu, man nezustu!» Mikums nosmējās. «Tad jau būtu dzīve tikpat kā Leijputrijā. Bet, tiklīdz preci esmu pārdevis, tā projām ir, jāpērk atkal jauna... Un kur tad nu paliek malka, ko iebāz krāsnī? Kas tev tur paliek? Laba sauja pelnu. Un izlej ūdeni smiltis un raugi tad to sasmelt!... Redzēsi, kas tev paliek pāri? Ko nu, tās tikai tādas kungu gudrības un vairāk nekas...»
Krustiņš, Mārča radagabals, kas tagad arī bija līdzi, ņēma tomēr priekšlasījumu aizstāvēt. «Tas ir gudrs kungs! Stendera «Augustā gudrības grāmatā» tu arī neatradīsi to, ko viņš tev izstāsta... Redz, to lietu vajag ņemt otrādi!... Viņš, rau, saka, ka tas pārvēršas iekš citu, bet tā matērija - tā paliek... I tas ūdens, ko tu izlej, tas tad pāriet iekš tvaikiem un iekš gaisa...»
Mārcis, kuram arvien bija neomulīgi, kad Krustiņš gribēja būt par viņu gudrāks, stājās viņam pretim. «Ej, ko nu stāsti?! Matērijs, matērijs, tev jau nav apķeršanas, kas tas matērijs ir... Ja es ķeru ūdeni rokā, tad es taču tur ko saķeru, jā?... Bet ķer gaisu un tvaiku, ko tu tur saķersi?... Tad jau tu vēju varētu sist ar dūri... Āre nu... Kur nekā nav, tur nekā nesaķersi...»
Tā kā tas bija ļoti sarežģīts jautājums, to arī Kārlēns nevarēja labi izskaidrot, un tādēļ tas palika neizšķirts un katrs pie sava.
Tātad, neraugot, ka viņi, tāpat kā visi citi, no priekšlasījumiem rādījās būt sajūsmināti, sita plaukstas un sauca «bravo», viņiem tomēr ar visu to atlika vēl daudz pret tiem ko iebilst. Viss tas tomēr nekavēja viņus cītīgi apmeklēt nākošos, «jo brīvību, ka tādas lietas var, vajag izlietot kungiem par spīti,» kā Kreiļa sieva izsacījās.
Vēl mazāk viņus tieši apmierināja «garīgā koncerte» Jāņa baznīcā. Balsis gan bija labas, bet katrs dzied savu, un tas izklausījās tīri kā leišu ļēļošana. Kreiļa Grieta sacīja: «Atminu vēl tīri labi no savām jaunām dienām, kad biju uz laukiem. Tad arī mēs, meitas un puiši, sanācām lielāks pulks kopā un uzdziedājām... Bet visi riktīgi vienu balsi, un bija vairāk ko dzirdēt...»
Jau vairāk piekrišanu atrada «laicīgā koncerte» 9. maijā, debessbraukšanas dienā, Vingrotāju zālē, tādēļ ka dziesmas bija jautrāka satura un citas viņiem pazīstamas. Bet, kad 2. jūnijā turpat notika «latviskā teātera izrādīšana», pie tam pirmo reizi Rīgā, un izrādīja «Žūpu Bērtuli», tad tas pēc viņu ieskatiem bija kas lielisks. Joki bez gala! Iznāk Žūpu Bērtulis vien, nopinkojies, savēlies, tev jāsmejas, vai gribi vai negribi. Un tāpat arī par citiem. Uz gada tirgiem arī dažreiz dabūja noskatīties kumēdiņus, bet tik jocīgus, nudien, ne. Un kur tad apmeklēts! Lai tagad kāds pamēģina Rīgā 2. jūnijā cietās telpās sarīkot teātra izrādi, un nezinu, kādus tam vajadzētu līdzekļus, lai tas varētu ievilt iekšā kādu cilvēku! Bet toreiz ļaužu kā melnā nakts! Un pašam Ansim Leitānam, kurš ar savu Katrīnu pirmās rindās sēdēja piesarcis, vajadzēja liecināt, ka viss izgājis jauki un pa godam un, paldies dievam, ienākums arī it labs!... Tikai viens cilvēks ar šo izrādi bija pavisam nemierā, tas bija pats teātra vadonis Rihards Tomsons. Fuhsingam, kuram tas bija draugs, viņš bija izteicies, ka tūdaļ ķeršoties pie spalvas un pārcelšot vai sarakstīšot latviešiem kādu piemērotāku lugu. Šo jau esot kauns izrādīt, cik zemu tā latviešus vērtējot. Tos nostādot par tādiem «s- bambuļiem».
Saprotams, ka caur šādiem latviešu rīkojumiem nevienam nekādi zaudējumi necēlās, un neviens cilvēks to arī ļaunā neņēma, ja vien tas pret latviešiem bija daudzmaz bezpartejisks. Vācu patricieši gan sirdī sajuta slepenu nemieru, bet bija par lepnu to izrādīt. Viņu avīze «Rig. Zeitg» bija ļoti apmierināta, it sevišķi par Tomsona priekšlasījumu, kurš bijis «izteikts viegli saprotamiem vārdiem un tomēr dziļš...». Viņa pat izteica vēlēšanos, lai no jaunās palīdzības biedrības attīstītos Latviešu mācības biedrība, piezīmēdama, ka latviešiem taču tik daudz esot jāmācās. Bet birģeri un cunftīgie amatnieki, tie gan jau sāka pacelt savas balsis...
Un Krampfs, tas bija ne dzīvs, ne miris. Tad tādas lietas viņam vajadzēja piedzīvot! Kā policijas delegātam viņam bija jāieronas uz viņu «priekšlasīšanām» un pašam ar savām ausīm jānoklausās, ka tie runā par tādām augstām lietām, par mēnesi dabas zināšanām un tamlīdz, ka tur vai galva jātura ciet! Un priekš kam tādas augstas gudrības?! Kalpiem, dienderiem, arājiem? Vai tiem nav diezgan, ka zina «trph, še vaga!», kā maiss pareizi uz muguras guļ, vai atkal zirgs pareizi aizjūgts, un vairāk neko? Un tad viņi vēl tos vārdus grozīja tā savādi, pavisam citādi, nekā latvieši līdz šim runājuši. Sirds viņam tīri žņaudzās ciet par tādu nekaunību. Bālām, sakniebtām lūpām viņš visu to noklausījās un reizēm pat uzšāvās kājās, jo bija aizmirsis īstenību un gribēja teju teju jau visus šos «jaunlatviešus» no vienas vietas stiept uz «sēžu».
Bet tad atcerējās... Kabatā jau viņam bija prikazs, ka viss tas atļauts un likumīgi...
Nebija vairs viņa priekšstāvis palkavnieks fon Grīns, ar kuru varēja izrunāties, savus uzskatus izsacīt un arī tos aizstāvēt. Tagadējais policijmeistars Kozlovs ar viņu nekādās valodās neielaidās. Reiz, saņēmis tādu prikazu, ka tam jāiet uz latviešu priekšlasījumu, tas devās taisni pie policijmeistara, viņam to brīnumu parādīja un iejautājās: «Šąēāå żņī āīēģīęķī?» Bet policijmeistars viņu uzlūkoja kā vēl lielāku brīnumu. «Źąź ķåāīēģīęķī? Åńėč šąēšåųåķī ćåķåšąėćóįåšķąņīšīģ, ņąź ķåļšåģåķķī...»
Neatrazdams pie savas priekšniecības saviem ieskatiem vairs pabalstu, Krampfs zaudēja gluži savu agrāko griezīgumu. Viņš bija sevī noslēdzies, īdzīgs, nervozs, īsi sakot, neprata vairs, kā pasaulē dzīvot.
Reiz tas nāca mājā no tādas «priekšlasīšanas». K. Štālberģis bija runājis «par jūru un viņas iedzīvotājiem» un piestāstījis tam galvu ar tik gudrām lietām, ka tam pašam tā dūca vien, kur nu vēl tiem nabaga ļautiņiem! Viņš tādēļ iegriezās Pētera baznīcas krogā uz kādu «štēzeideli», lai daudzmaz noskalotu dusmas un nāktu pie «štimmunga».
Tiklīdz tas piestājis pie letes, viņam sauc aiz muguras: «Ssst, sst, Krampf! Komm doch zu uns!...»
Paskatījies atpakaļ, tas ieraudzīja vienā stūrī piesēdušu pilnu galdu. Andreass Cipfelbrinks, Simeons Orkelbeins, Johems Štemeizens un sīktirgotājs Holcenbergs, visi ar savām gaspažām. Pie jauka laika tie labi izstaigājušies pa pilsētu un izskatījušies, kā tagad Rīga stāv, un iegriezušies še.
«Krampf, was ist da mit die Letten los?!» Andreass viņam uzprasīja, iekams tas vēl nebija apsēdies. «Vai tad viņiem valdīšanas nemaz nav?...»
Ko viņš tur varēja sacīt? Ja jau viņa priekšniecība to atzina, tad jau viņam šāda rīcība bija jāaizstāv. «Nu, kas? Pret likumu taču tur nekas nav?...»
«Nav nekas pret likumu?» Cipfelbrinka kundze, par tādu Krampfa atbildi pārsteigta, iesaucās. «Jā, kam gan tādas lietas vajadzīgas?! Mana kalpone tur bijusi. Kādas gudrības tur nav stāstītas par mēnesi un dabu, un visu!... Ko mācītājs sakot, to nevarot katrreiz par pilnu ņemt... Ko viņi sakot, tas esot tikai tas... Un lai šie nekaunoties nemaz, ka esot latvieši... Šie esot tādi pat cilvēki kā vācieši... Iedomājaties tik!... Un kādēļ tas viss vajadzīgs?...»
Nevarēdams neko pie tam grozīt, Krampfs izgudrēm uzstājās viņiem opozīcijā. «Nu taču tiem ļaudīm arī vajag ko mācīties,» viņš iebilda.
Traudhena Cipfelbrink, tāpat Štemeizen gaspaža un Jūla Orkelbein par šādiem uzskatiem nevarēja valdīt savu sašutumu. «Aber wozu denn!... Wie die Obrigkeit das Alles zulässt?! (Bet kādēļ tad? Kā valdība to visu pielaiž?) Kam šiem dumjiem bauriem un kužām kādas priekšlasīšanas, teātrus un balles? Lai tie tiek pavedināti uz slinkumu un lepnību... Āre, kā Holcenberg madama saka: Mikentāliete pastellējusi savai meitai baltu mulles kleiti... Baltu mulles kleiti!... Ko tad būs vilkt mugurā rātskungu cienīgmātēm un freilenēm, kad jau tādas sāk baltā mullē staigāt?!... Vai tad tur nav nekāda likuma. kas to aprobežo?...»
«Kā ne?!» Andreass Cipfelbrinks attrauca. «Rīgas likumi nosaka it skaidri, ko drīkst vilkt mugurā pilsoņu sievas un cik dārgu rotu drīkst nēsāt amatnieka sieva. Un par to pāri nav brīv iet kalpam un nevācim... Bet veci likumi jau tagad vairs netiek ievēroti,» viņš rūgti piebilda. «Tagad jauni likumi un jaunas tiesības... Visiem latviešiem tagad brīv visādi «tejāteri» un forlēzungas...»
«Bet vāciešiem taču tāpat savi teātri un forlēzungas,» Krampfs atļāvās šādu piezīmi.
Meistaru gaspažas gribēja viņu vai ar acīm saēst: «Koo?! Mūs pielīdzina prastiem mužikiem?! Wir, Deutsche, wir sind gebildet... Wir haben es nötig, wir brauchen es... Aber wozu das dem dummen Volk?» (Mēs, vācieši, mēs esam izglītoti... Mums tas vajadzīgs, mēs varam to lietot... Bet kādēļ to tai muļķa tautai?)
«Kā tu, Krampf, tā pavisam vari runāt?» Cipfelbrinks aizskarts iesaucās. «Ja jūs tā gribiet rīkoties, tad mums no Rīgas jābēg projām... Dzīvojat tad vien ar saviem latviešiem...»
«Ja tas ilgāk tā vēl iet uz priekšu,» Holcenbergs viņam piebalsoja, «tad godīgam vācu cilvēkam arī nav ilgāk dzīvot Rīgā iespējams... Ejat tagad paskatieties mana kaimiņa Mikentāla skatlogā!... Agrāk nevāciem nemaz nebija brīv ar tirdzniecību nodarboties, bet viņš lepni ar zelta burtiem uzmālē uz glāzes: «P i e t a u t i e š a!» Viņš atklāti atzīstas, ka ir latvietis, un danco mums uz deguna... «Pie tautieša»... Lieliski!... Un tad vēl mūsu ļaudis iet tur un pērk tā nieka kapeika dēļ, kas tur lētāk...»
«Tagad jau pavisam nesamana, kā dzīvot!» Johems Štemeizens savukārt iebilda. «To dumpinieku Lauri gan izdzina no Rīgas, bet patentmeistari tagad kaļ un teš pa visām malām... Pie cunftes tie nepieder... Un paprasi, - kas tie ir? Tie ir latvieši...»
Un Orkelbeins piebilda: «Mūsu arodā jau cunftīgus strādniekus tu vari ar uguni meklēt. Tagad ne tikvien zeltinieši, bet visi bauri pasākuši tā: atstāj arklu un ecēšu un nāk uz Rīgu pindzelēt... Un «spaß», kādēļ tad arī nu, kad jau pati valdīšana tos pabalsta, atļauj tiem visādas priekšlasīšanas un diezin ko vēl ne... Tad jau iznāk, ka viņi par to Rīgu kungi, ne mēs!... Jā, jā, draugi, mums pie laika jātaisās, ka tiekam no Rīgas projām...»
«Nu, ko jūs tik daudz runājat!» Krampfs ilgāk vairs nevarēja noturēt savu izlikšanos un mieru. «Vai tad es to neredzu?! Bet vai es te esmu tas kungs un noteicējs? Ko man pavēl, tas man jāklausa... Bet ilgi tas tā nevar iet... Ilgi tas tā neies... Ja jau viņiem tādas biedrības uzļauj, tad pasaulei jāapgriežas uz otriem sāniem...»
Brīdi klusums. Viņa draugi to lielu laiku mēmi uzlūkoja. «Runā tu tā,» Cipfelbrinks beidzot ieminējās, «tad mēs tevi saprotam...»
«Pagaidat tikai,» Krampfs vēl atņēmās. «Paies tikai Igaunijā un Somijā bads - un tas taču neilgs mūžīgi un visas rektes būs viņiem atkal nost!... Es tad neredzu vairs ne mazāko iemeslu, kādēļ tad viņiem to visu vajadzētu uzvēlēt. Mēs atgriezīsimies atkal pie vecās kārtības, jūs redzēsiet...»
«Tas jau būtu arī pats beidzamais brīdis!» Cipfelbrinka gaspaža Traudhena sacīja. «Es nezinu, kā arī augstā rāte varēja būt tik vieglprātīga un viņus pati uzvedināt uz tādu biedrošanos bada cietējiem par labu. Ja nu bija tāda vajadzība, tad jau drīzāk varētu tiem uzlikt tādu nodokli priekš tam...»
«Aber, Traudhen, tas bads taču nevilksies mūžīgi, tu taču dzirdi, ko Krampfs saka,» Cipfelbrinks viņu mierināja. «Tā ir tikai pārejoša parādība...»
«Jā, jā, kas tur var zināt, kas viss nenotiek,» Traudhena vēl tomēr šaubījās. «Iedod tu velnam vienu pirkstu, un viņš tev paņem visu roku... Pret tādām lietām vajag uzstāties pie laika... Tā kā tu ej eltermanim uz kakla, lai tas viņiem viņu priekšlasīšanas vairs neļautu Sv. Jāņa ģildē noturēt!... Ja viņi grib, lai iet uz Lielo ģildi...»
«Nedabūs arī vairs, par to vari būt droša!» Andreass attrauca. «Bet ko mēs te tik daudz runājam par tiem latviešiem?!... Dzersim labāk savu glāzīti un būsim omulīgi!... Vēl taču mēs paši esam Rīgā tie saimnieki!... Jo, ja labi apskatāmies, draugi, ar mums salīdzinot, latvieši ir vēl tālu aiz kalniem...»
Viņi nerunāja par to vairs, bet nodzīvoja kopā jautru, omulīgu vakaru...