AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Trīspadsmitā nodaļa

Latvieši paši zināja, ka tie atronas vēl tālu «aiz kalniem», bet viņi tur aiz kalniem negribēja palikt. Tie noprata it labi, ka «Palīdzības biedrība priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem» varēs rīkoties tikai tik ilgi, kamēr Igaunijā būs bads, un tas tur nebūs mūžīgi. Bet biedrība viņiem tā patika, ka viņi to sev gribēja nodrošināties uz visiem laikiem.
Ivans Hīmillers bija ļoti noderīgs spēks, kurš prata ļoti labi juridisko pusi - sastādīt noderīgus statūtus. Toreiz vēl nebija normālstatūtu vai kādu citu paraugu, kur pieturēties. Lietas īstais kustinātājs un virzītājs bija atkal arhitekts J. Baumanis, kurš saziņā ar nelielu pulciņu, tai starpā arī Pēteri, strādāja pie jaunās biedrības lielā slepenībā. Viņa dzīvoklī Iekšrīgā, Peldu ielā, bija notikušas vairākas šaurākas sapulces, līdz 4. jūnijā, t. i., divas dienas pēc «Žūpu Bērtuļa» izrādes, statūti bija jau tiktāl, ka tos varēja iesniegt Vidzemes gubernatoram, lai tas viņus stāda priekšā augstākām iestādēm dēļ apstiprināšanas.
Liktenis viņiem bija labvēlīgs, ka toreiz gubernators bija fon Lizanders, kurš neieskatīja par savu uzdevumu aizstāvēt vācu muižniecības intereses kā viņa priekšgājējs fon Etingens. Lizanderu dzimta agrāk bija kalpojusi par mazākiem ierēdņiem un bija velti pieklauvējusi pie Vidzemes muižniecības dēļ indignāta. Pats toreizējais gubernators, agrāk par zemāku ierēdni būdams, bija izbaudījis diezgan baltiešu brīvkungu, grāfu un baronu augstprātību, tā ka iespaidus no tās viņš nespēja aizmirst arī vēlāk, par gubernatoru būdams. Tagad viņi nu gan labprāt to būtu uzņēmuši savā sabiedrībā, bet viņam tās vairs nevajadzēja. Un viņš tiem to lika ja arī ne taisni sajust, tad tomēr vismaz manīt. Viens šāds pierādījums bija tas, ka viņš latviešu biedrības izcelšanos drīzāk paveicināja, nekā aizkavēja, lai gan, blakus minot, par vicegubernatoru vēl arvien bija Jūlijs fon Kube.
Pirmais statūtu projekts bija izrādījies pārāk trūcīgs un nepilnīgs, kādēļ gubernators ar savu padomu nāca palīgā. Viņš projektu ar savām piezīmēm atsūtīja atpakaļ un aizrādīja, kas būtu pārstrādājams, pirms to iesniedz no jauna. Tas tika izdarīts un jau 20. jūnijā iesniegts pārlabotais statūtu projekts ar šādu pavadrakstu:

«Augsti cienītam Vidzemes gubernatora kungam.
Apakšā parakstījušies iedrošinājas Jūsu augstai Ekselencei šādu lūgšanas rakstu par laipnu ievērošanu priekšā celt.
Kas jau līdz šim par nepieciešamu vajadzību šejienes Latviešiem izrādījās, tas jo skaidrāk parādījās, kamēr Latviešu palīdzības biedrība darīšanās stājās, īpaši vēl pie tām trūkumu ciezdamiem par labu noturētām priekšlasīšanām, ka šejienes Latviešu iedzīvotāju pieaugušiem locekļiem, kas visai maz mācības baudījuši, atronas uz jo zema izglītības stāvokļa, trūkst tā palīdzība, ka varētu pie pilnīgākas izglītības piekļūt un tālāk attīstīties, jo, Krievu un Vācu valodu nemācēdami, viņi nevar iemantot tos labumus, kas Krievu un Vācu biedrībās tiek gara attīstīšanai pasniegti, tāpēc apakšā parakstījušies, līdz ar mācītiem Latviešiem atzīdami, ka tikai tad šādam trūkumam varētu izlīdzēt, kad biedrību dibinātu, kas līdz ar savu pastāvīgu nolūku trūkuma laikā trūkuma ciezdamiem līdzēt arī gādātu par prāta cilāšanu, tiklības izkopšanu glītākas viesīgas saiešanas tiem uz zema stāvokļa būdamiem, iesniedz Jūsu Ekselencei šo statūtu projektu par šādu biedrību, lūgdami, lai Jūs, augsti cienītais gubernatora kungs, būtu no tam pārliecināti, ka tāda tai statūtu projektā pieminētās biedrības dibināšana to no šejienes latviešiem līdz šim tik sāpīgi sajustu trūkumu izpildītu visiem par labumu un svētību.
Mēs lūdzam Jūs, augstā Ekselence, it pazemīgi, ka Jūsu augstā Ekselence laipni palīdzētu šo statūtu apstiprināšanu izgādāt un mums par to savā laikā paziņotut.
Jūsu Ekselences visupadevīgākie kalpi I. Roze, I. Bauman, P. Tiedeman, Ivan Hümüller.

Rīgā 20. jūnijā, 1868.»

Statūtus pavisam bija parakstījuši kādi trīsdesmit seši, visi pazīstamākie darbinieki igauņu palīdzības biedrībā. Izdarījuši savu, viņi nelikās ne zinis, kas tiem padomā, bet pukstošu sirdi gaidīja, ko nākamās dienas nesīs.
Vasara, ļoti sausa un karsta, patecēja, pienāca velgais rudens, un Rīgas latviešus kā zibens pie skaidras debess pārsteidza šāds priecīgs notikums. 25. oktobrī tanī pašā gadā iznāca «Baltijas Vēstneša» parauga numurs. Kāds mazs pulciņš gan zināja, ka tādam vajadzēja iznākt, jo Bernhards Dīriķis par to vienam otram bija sacījis, bet nezināja neviens ko noteiktu, kad tas iznāks, tādēļ ka redaktors-izdevējs, bīdamies, ka vācu muižniecība un garīdzniecība viņa nodomu neizjauc, bija lietu turējis ļoti lielā noslēptībā. Turpretim lielais pulks, tas nezināja ne rīta, ne vakara, bet parauga numurs nāca rokā it visiem, jo, kā jau tādās reizēs parasts, tas tika izlaists ļoti lielā skaitā un izplatīts par brīvu. Bet vēl jo vairāk visus pārsteidza pati pirmā ziņa, ko avīze nesa.
Pašā priekšā no iekšzemēm stāvēja:

«J a u n ā L a t v i e š u b i e d r ī b a. Tā ziņa nupat ir atnākusi, ka 12, Oktoberī Pēterburgā ir apstiprināti tikusi Rīgas Latviešu biedrības likumi. Šī biedrība ir nodomājusi gādāt par apgaismošanu caur dažādām darīšanām, kā: zinātnības kopšanu, lētu grāmatu apgādāšanu, skatu spēlēm, dziedāšanu, viesīgu saiešanu u. t. j. pr. Par viņas darbošanos «Baltijas Vēstnesī» būs arvien tās tuvākās ziņas atronamas.»

Šī vēsts tika saņemta ar skaļām gavilēm. Kur vien divi latvieši sastapās, tur viens otram stāstīja: «Vai ziniet ko no jauna! Mums, latviešiem, ir atvēlēta Rīgā sava biedrība. Līdz šim mums bija viena tāda, bet tā bija tikai priekš igauņiem, bija dota mums tikai uz īsu laiku. Bet nu mums atvēlēta biedrība priekš pašiem latviešiem, uz bērnubērniem... Strādās tikai priekš pašiem latviešiem un dos viņiem lielus labumus...»
Un, ja kas vēl par to nebija dzirdējis un gribēja šaubīties, tam tas tika uzrādīts avīzē melns uz balta. Un, palūk, kas vēl še rakstīts: «No valdības šovasar ir apstiprināts Ainažciemā, jūrmalā, pie Salaces latvisku jūras skolu celt...» Domā, l a t v i s k u, nevis priekš kungiem un vāciešiem, bet priekš latviešiem! Pieci simti kronis ik gadus došot un priekš pirmo ieriktēšanu divi simti jau atsūtīti... Mācība tikšot dota bez maksas visiem par brīvu...
«Vai redzi, ka ķeizars mūs, latviešus, atminējis! Dod mums biedrību, dod mums skolas, visu tāpat kā vāciešiem. Jauni laiki pienākuši. Latviešiem būs visas tās pašas rektes, kas vāciešiem, un vēl vairāk. Kungi jau nu gan kārpīsies pretim, bet nelīdz niķis! Ja jau viņš pats to vārdu teicis, viņam tu acis neaizbāzīsi...»
«Nē, nu vairs ne,» otrs ar labpatiku piebalsoja. «Viens tur runājis ar to pašu kungu, kas to «Balto Vēstnesi» drukā, ar Bernhardu Dīriķi. Tur Pēterburgā mums esot kāds tautasbrālis - Valdemārs - āre, agrāk viņš no Pēterburgas latviešiem sūtījis ceitungas - - tas mums visas tās rektes gādājot... Nemitīgi tas gājis augstai valdīšanai virsū, ka latviešiem vajag tādas kuģu skolas dot, lai viņi brauc pa jūru, un, skaties, beidzot iznācis arī...»
«Jā, jā man ar' viens paziņa stāstīja, kas par to lietu labi zin,» trešais iebilda. «Valdemārs par vari krītot par mums, latviešiem, un mums tās tiesības gādājot... Bet par to kungi viņu bezmaz gribējuši nogremdēt. Vienreiz jau nekas vairs nav trūcis... Uz sinātu jau viss bijis notaisīts gatavs... Valdemāru vajag izsūtīt uz Ledus zemi. Pastellēti jau melnie rati, ar ko viņu sūtīt projām, vēl tikai vajag pašam parakstīt. Valdemāram nu visu to kāds no kambarsulaiņiem, kas sarunu dzirdējis, pasvilpis... Šim arī drusciņ pazīšanās ar paša vecā brāli Konstantīnu, kam visa tā darīšana par jūru. Tas pietiek šim un izstāsta visu, kā ir, un ka slikti jau nu būs. «Vai zini,» lielfirsts attrauc, «varbūt vēl var līdzēt. Parunāšu ar brāli. Un gaidi mani tai dienā, kad es izkāpšu pie Sināta pils no ratiem, uz sēdi iedams... Ja es tevi vienaldzīgi vai nemaz neuzskatu, tad taisies, ka pazūdi, tad labi nav... Bet, ja es tevi tā labi cieti un bargi uzlūkoju; tad vari būt drošs, ka tev netiks aizskarts ne mats.»
Valdemārs pie trepēm gaida... Izkāpj Konstantīns no ratiem un viņu tik bargi uzlūko, ka gribētu vai ar acīm saēst... Gaida augšā arī viss sināts... Trūkst tikai vēl ķeizara un viņa brāļa. Kad tie ieronas, visi paceļas... Šis pamāj, lai nosēžas, un, apsēdies krēslā, ņem to rakstu lasīt, bet tā nopietni, ka jau šie brauka ūsas un apakš sevis nosmīn vien... Nu jau pagalam irt Ķeizars izlasījis ķers jau pēc spalvas un parakstīs, - bet ko šie redz? Čīp! skrīp! - pārvelk pār papīru krustu un noliek to nost! Nolaiž nu visi degunus... Ko tu darīsi Valdemāram?!»
«Jā, jā, jauni laiki, brīvības laiki!» visi priecājas. «Krievu ērglis mūs tagad ņēmis zem saviem spārniem...»
Ne mazāk prieka vēsts sajūsmināja pašus interesentus, jaunās biedrības dibinātājus un jau esošās palīdzības biedrības biedrus. 28. oktobrī tie saņēma oficiālu paziņojumu. 10. novembrī Vingrotāju zālē tika iesaukta pirmā pilna sapulce, kurai «vispirms tika zināms darīts, ka tā senkārotā vēlēšanās vienu īstu Latviešu biedrību celt nu ir piepildīta»... Tad stājās pie runas vīru un priekšniecības vēlēšanas. Par priekšnieku izvēlēja Bernhardu Dīriķi, par 1. priekšnieka vietnieku - Rihardu Tomsonu, par 2. priekšnieka vietnieku - Jāni Baumani, par mantzini Pēteri Tīdemani, par rakstvedi ģimnāzijas skolotāju J. P. Kraukli. Hīmillers tika ievēlēts runas vīros, tāpat arī Pēteris, Mikums, Kreilis, Spunde, Dombrovskis, Zilberfeils, Fuhsings un citi.
Latvieši paši par saviem ieguvumiem grūti varēja savu prieku valdīt. «Nu ir labi, nu ir jauki!» tā vien viņi runāja. Vācu amatnieki un sīkpilsoņi ar Cipfelbrinku priekšgalā ieplēta acis: «Koo?!... Vai tas var būt?!» Patricieši neko nesacīja, bet pie sevis nodomāja: «Kad tikai nu viss izietu par labu!...» Un Krampfs? Tas nemaz nevarēja parunāt. Pirmie vārdi, ko viņš izgrūda, bija: «Tā ir intriga! Dievs sodi, tā ir intriga!...»
Biedrība noīrēja sev pastāvīgas telpas Ārrīgas Kaļķu (tagad Tērbatas) ielā Nr. 9, Blosfelda namā, par 400 rubļiem gadā. Tā kā tur atradās restorācija, kas bija katram pieietama, un vēsts, ka še apmetusies jaundibinātā biedrība, izplatījusies pa visu pilsētu, tad te arvien valdīja liela ļaužu drūzma, jo daudzi nāca izzināt, kas ir, un daudzi nāca pierakstīties. Pašā pirmā sapulces dienā 103 kandidāti pieteicās par biedriem. Kas vēl bija palicis atstatu, noskatījies un bijājies, ka tikai latvieši visi par tādu pārdrošību nedabū nostaigāt uz «cibuku zemi», tagad, redzēdams, ka tādas bailes nedibinātas, nāca, stājās pulciņā. Nāca un pieteicās par latviešiem ļaudis, par kuriem nevienam nebija ne prātā nācis, ka tie varētu būt latvieši. Izrādījās, ka ir tik daudz latviešu, kas ir tikpat kungi kas kungi. Bet arī visi no likteņa norātie un smagi piemeklētie nāca prasīt no jaunās biedrības kādu padomu vai palīdzību.
Sēdes sākumā notika ik vakarus, jo arī pašiem biedrības darbiniekiem šī lieta bija jauna un patīkama, tomēr darba bija tik daudz, ka to nevarēja ne veikt. Tā kā biedrības telpas nebija diezin cik plašas, tad dažu labu reizi ne vien tās bija pārpildītas, bet arī ārā uz ielas ļaužu stāvēja kā melna nakts. Viens otram prasīja padomu, kā pie tiem biedrības kungiem iekšā pietikt un kā izdabūt no viņiem kādu palīdzību, vai atkal sprieda un prātoja, vai iestāties tanī biedrībā par biedru vai ne. Lielais pulks jau nu pastāvīgi par to bija neziņā, bet, kas bija apņēmies, tas lauzās ļaužu drūzmai cauri iekšā pie kungiem un likās pierakstīties.
Tā, Pēterim ejot kādu vakaru uz biedrību, tur atkal pie durvīm stāvēja šāda liela ļaužu drūzma. Kāds vecs vecis, līks un kalsens, sirms kā sesks, velti mēģināja tikt iekšā. «Ļautiņi, te taču ir tā jaunā latviešu biedrība?...»
«Ko nu spiedies?!» citi viņu noraidīja. «Ko tu tur, tāds vecs nabags, darīsi? Tur jau nekādas palīdzības nedabū...»
«Tā ir mana darīšana, ko es tur darīšu!» vecis strupi atcirta. «Vai te ir tā vieta?»
«Jā, jā, vecais draugs,» Pēteris sacīja, «nākat tikai man līdzi...»
Viņš iztaisīja ļaužu drūzmā ceļu un ieveda veci iekšā. Bet, apskatot to pie uguns, viņam palika tīri neomulīgi no tā spīdīgām, nolāpītām mančestera biksēm un noļēpušās lāčausainās cepures. Kur viņš šo noslēpumaino seju jau kādreiz redzējis, šo spico smakru? Ā, tas jau vecais «Trīs Rožu» Mārtiņš!... Tas pats, kas viņam sniedzis pirmās ziņas par krusttēvu - «rātseri» Rābemani, ar kuru tas pats reiz slaucījis kopā ielu...
Bet viņš Pēteri vairs nepazina, ne iedomāties nevarēja. Acis gluži izdzisušas, arī pārsmejošais smīns vaigā caur to vairs nevar izteikties. «Cik tad maksā, kad pierakstās pie to biedrību?» viņš noslēpumaini, gandrīz čukstoši jautāja.
«Pusrublis iestāšanās nauda un rublis biedru nauda,» Pēteris atbildēja.
Vecis izvilka no savas bikšu kabatas lupatu ar sīku naudu, pa lielākai daļai vara pieckapeikām, kuras saņēmis kā dzeramnaudu, un sāka tās skaitīt. Bet viņam lāgā neveicās, un tādēļ tas griezās pie Pētera: «Lūgtu, kungs, atskaitat man no tās naudas rubli piecdesmit kapeikas!... Man pašam tās acis tādas patumšas...»
Šī lupatā ietītā nauda nu gan nebija visai pievilcīga, bet nauda tā tomēr bija, un Pēterim jau pa lielākai daļai ar šādu nosmulētu naudu bija darīšana. Noskaitīt priekš viņa bija nieks. «Te ir rublis piecdesmit kapeiku,» viņš iebēra vecim saujā un atdeva otrā rokā lupatu. «Viss cits ir pāri...»
«Nu tagad lūgtu mani pierakstīt pie to Latviešu biedrību!» tas saka. «Viņa dos mums lielus labumus...»
Tā kā viņš nekādus paskaidrojumus neprasa, tad viņam tādi ar netiek doti. Viņa vārds tiek pierakstīts, karte izdota, un viņš aiziet.
Ceļā pie durvīm viņam atkal daži mēģināja aizstāties ceļā, gribēdami no viņa tuvāk izzināt, kā tas ir bijis un kā tad tā biedrība sastāv. Bet viņš neko daudz neielaižas. «Viņa mums, latviešiem, dos lielus labumus!... Vairāk es nezinu... Vairāk es nekā nezinu...»
No viņa vairāk ko izdabūt bija velti.
Bet iekšā priekšnieki, tie arī ar katru atsevišķi neko nenododas, tiem daudz darba, jo nāk citi, kas tāpat grib pierakstīties. Pēc vecā nabaga nāk stalts kungs, noņem hūti, krāga priekšā. Palokās:
«Ist hier der lettische Verein, meine Herren? Ich möchte gerne ihrem Vereine beitreten. Was kostet der Jahresbeitrag?» (Vai še ir tā latviešu biedrība, mani kungi? Es labprāt gribētu jūsu biedrībā iestāties. Cik maksā gada maksa?)
Dīriķis kā priekšsēdētājs viņu caur savām kuplajām uzacīm uzlūko un atbild pa latviski: «Še ir Latviešu biedrība, kuras darīšanu valoda ir latviska...»
«Nun ja, ich bin ja auch ein Lette,» svešais atbild. «Deshalb möchte ich gerne ihren Verein beitreten... Oder wäre es nicht möglich!» (Nu jā, es jau arī esmu latvietis. Tādēļ gribētu labprāt jūsu biedrībā iestāties. Jeb vai tas nebūtu iespējams?)
«Tādā gadījumā jums būtu jārunā pa latviski,» Dīriķis atbild. «Ja jūs gribiet izlikties par vācieti, tad jums labāk piestāt pie kādas vācu biedrības...»
Pēterim sirds deg, viņš nevar nociesties un iemet: «Še pie mums var iestāties tikai apzinīgi latvieši un nevis kādi puskoka lēcēji... Kas pa vāciski grib buldurēt, tas lai iet pie vāciešiem...»
Svešais piesarkst, bet jūtas drusciņ aizskarts. «Es jau var latviski runāt, bet es domā, ka latvietis arī vāciski var runāt, ja tas prot... Āre, te jau tie biedrības kungi tāpat runā pa vāciski...»
Un patiešām, priekšnieku kungu lielum lielā daļa trieca savā starpā pa vāciski, nerunājot jau nemaz par Hīmilleru, kurš pa latviski neprata. Bija daži, kuri vāciski nemaz labi neprata, bet tomēr trieca...
«Bet tas nav labi, ka viņi tā dara!» Pēteris, iededzies svētās dusmās, šo svešā ierunu atraidīja. «Kungi, neaizmirstiet, ka še ir Latviešu biedrība un kādēļ šī biedrība no augstās valdīšanas mums dota! Ja gribiet buldurēt pa vāciski, tad varat iet uz «Mussi» vai citām vācu biedrībām. Priekšnieka kungs, es lieku šo lietu uz dienas kārtību nākamā runas vīru sapulcē...»
«Tiks ievērots!» Dīriķis atbildēja. Lai gan viņš to neizrādīja, tad taču varēja manīt, ka Pētera skarbā uzstāšanās viņam ļoti patika.
Visi uzreiz apklusa, tikai Hīmillers vēl iejautājās, ap ko lieta grozās. Kad viņam to paskaidroja, tas reižu reizēm uz Pēteri noskatījās un, ja tam ko vajadzēja, tad tikai vēl čukstoši to pa vāciski izsacīja...
Bet lielais vairums ļautiņu, kuri griezās pie biedrības kungiem, jau nu pa vāciski ne runāja, ne arī prata, tomēr ar tiem atkal sava nelaime. No biedrības kungu lepnā, cienīgā izskata apstulboti, tie sauca tos par «lieliem kungiem» un krita tiem pie rokas tāpat kā pie komitejas nodibināšanas rātskungam Hollanderam. Dīriķis un Tomsons, kuri izskatījās tie cienīgākie un pie kuriem tad ļautiņi arī griezās, dažreiz tikko tik paguva rokas atraut, un dažreiz tās pat tika noskūpstītas.
Tad Tomsons, kas bija starp viņiem tas lielākais runātājs ņēmās šādus ļautiņus pārmācīt. «Tā neklājas, tautasbrāļi, tas ir cilvēka necienīgi! Roku laizīšana ir verdzības palieka. Mēs, latvieši, esam tagad brīvi cilvēki. Aleksandrs I mums devis brīva cilvēka tiesības un Aleksandrs II mums devis tiesību uz šo biedrību. Mums tādēļ vajag būt apzinīgiem... Mēs arī esam tādi pat latvieši kā jūs... Mēs visi esam viens....»
«Kur nu viens?!» dažs labais vēl šaubījās. «Jūs esat kungi, bet mēs - latviešu cilvēki...»
«Latvietis tāpat var būt kungs,» Tomsons attrauca. «Mūsu laikos vairs neprasa: kā dēls tu esi, kalpa vai saimnieka? Kādas tautības: vācietis, krievs vai latvietis? Tagad prasa: ko tu proti, un kādi ir tavi darbi?»
«Mēs jau tai biedrībā gribētu tādēļ ierakstīties, lai varētu dabūt no viņas kādu palīdzību,» vēl citi ieminējās.
«Mēs sniedzam tikai tādu palīdzību, kas noder priekš gara pacilāšanas,» Tomsons atbildēja. «Mēs gribam vest tautu pie gaismas un attīstības, lai tā varētu stāvēt uz savām kājām un pati par sevi gādāt... Kļūt arī tamlīdz pie laicīgas labklājības. Bet, kas neprot pats stāvēt uz savām kājām, tam neviens nevar līdzēt... Un, kas to grib mācīties, to mēs labprāt gribam uzņemt par biedru savā biedrībā...»
Bet lielais vairums tad palika šaubīgi un domīgi. «Ko mums līdz tāda gaisma un attīstība, kad mums ir šaura pārtikšana? Mēs labāk gribētu kādu žēlastību un kādu piepalīdzību.»
Un, galvu kasīdami, tie aizgāja...
Tomsons tad tādās reizēs ļoti uzbudinājās un ļoti skuma. «Nesaprot mūs,» viņš sacīja, «nesaprot tauta vēl mūsu biedrības mērķus un nozīmi... Mums nepieciešami vajadzēs dibināt blakus palīdzības biedrību priekš šiem daudziem, tādu, kā ir Cerības biedrība...»
Bet bija arī liels daudzums ļaužu, kuri domāja pavisam citādi un taisni tāpat kā viņi. «Jā gan, mums vajag stāvēt pašiem uz savām kājām, jā gan, mums pašiem par sevi vajag atsvabināties no saviem vācu kungiem un aizbildņiem... Septiņi simti gadu latviešu tauta to nav redzējusi un gulējusi dziļā tumsības miegā... Bet tagad mums acis ir atdarītas... Mēs esam pamodušies... Mēs gribam būt īsti, apzinīgi latvieši un gribam tādēļ ierakstīties par biedriem tanī latviešu biedrībā... Mēs liekam labprāt savu rublēnu vai pusotra rublēna uz tautas altāra...»
Šādi ļaudis mūsu biedrības vīriem ļoti patika. Tie visi arī bija taisni tādi cilvēki, kuriem jau diezgan laba pārtikšana.

* * *

Pienāca nākamā runas vīru sapulce. Vēl ir kāda stunda pirms noliktā laika, bet liela daļa jau sanākuši. Tie, gaidīdami uz pārējiem, savā starpā dzīvi sarunājas par laiku un tamlīdz, un arī par dārgām pārtikas cenām. Tas tagad Rīgā bija sevišķi sajūtams, un tādēļ viņi prātoja, vai tās uz priekšu vēl celsies vai kritīs...
«Es domāju, ka celsies,» Mikums sacīja. «Te «Baltijas Vēstnesī» stāv no Cēsu kreizes, ka jau tagad tur vietām stiprs labības trūkums sajūtams.» Lasa: «Dažas draudzes jau pa tūkstošiem pūru labības pērkot, spriezdamas, ka cena jo ilgāk, jo lielāka tikšot.» Nogroza galvu: «Kad tikai nepienāk vēl lielāki bada gadi!...»
«Nav vairs tik bailīgi, kad mums tagad nāk klāt tas eizenbānis,» Kreilis attrauca. «Āre, Jelgavas dzelzceļš, tā tur stāv, kā Kurzemes gubernijas avīze rakstot, tikšot vests tālāk līdz Ventai... Un tad atkal aiz Dinaburgas - - nu palasi, palasi...»
Mikums lasīja: «Kad vēl tas atlikušais gabals no Rosjavas līdz Orlai tiks gatavs, tad varēs vienā iesēdumā no Rīgas aizlaisties līdz pat Melnai jūrai...»
«Nu redz!» Kreilis attrauca. «Kur tev tad bads vairs var būt? Nebūs mums noaudzis, atvedīs no Krievu zemes un Melnās jūras... Tādi eizenbāņi ir liela lieta!...»
«Jā, jā!» Fuhsings piebalsoja. «Priekš Rīgas tiem liela nozīme. Necerēsim jau nu uz badu vien. Būs arī reiz labi noaudzis, un visa tā bagātā raža tad tiks sūtīta šurp uz Rīgu... Mēs to sūtīsim tālāk uz ārzemēm un nopelnīsim...»
«Un tai «Baltijas Vēstnesī» viss stāv iekšā?» kāds no runas vīriem iesaucās. «Vai traks! Būs vēl gudrāka avīze nekā tas «Mājas Viesis»...»
«Prasi!» kāds cits iemeta. «Bet tādēļ jau tas «Mājas Viesis» saviem lasītājiem nemaz negribot izsludināt, ka tāds «Baltijas Vēstnesis» pavisam iznācis.»
«Tāpēc jau arī «Baltijas Vēstnesī» ielikta tāda mīkla,» kāds cits iemeta. «Kāpēc pirmodienas avīze nav uzņēmusi tās viņai piesūtītās sludināšanas par piektdienas avīzes iznākšanu? Atbilde: tāpēc, ka viņai katrai sava smaka... Redz, tā pirmdienas avīze, tas ir tas «Mājas Viesis», un tā piektdienas avīze, tas ir tas «Baltijas Vēstnesis»...»
«Tur jau tas «Baltijas Vēstnesis» to «Mājas Viesi» neganti uzvilcis,» kāds cits uzsāka tīri sūroties. «Rakstījis, ka Engelantē viens suns apodis savam kungam divas avīzes un pienesis to īsto. Bet zīmēts tas uz «Mājas Viesi»...»
«Ak, kas mums tur daļas gar viņu strīdiem,» Pēteris iejaucās lietā. «Mums tik jāievēro tas, kas vienā un otrā laikrakstā labs atronams. Man ļoti patīk tas raksts no Riharda Tomsona: «Z e m n i e k s».»
«Ak tā, tas te,» Mikums ieskatījās avīzē un sāka lasīt ne visai tekoši, allaž pieturēdams:
«Patlaban klauvē aiz durvīm un klaus' - balss atskan: «Esiet sveicināti, cienījamie lasītāji!» Vīrs, kas līdz šim pie galda, avīzi lasīdams, sēdēja, paceļas un, durvis atvēris, lūkojas, kas gan šo tā nepazīstami sveicina. Bet klaus', ko tas ierauga: te stāv pelēkos svārkos tērpies vīrs, kas gan ne stalti lielīdamies, bet droši kā celms uz zemes stāv. Lasītājs, to redzēdams, izsauc: «Ak tā, zemnieks,» -un grib atkal durvis aiztaisīt... Te uzreiz atskan atkal it savādā balsī un tik skaņi, ka vispār sētā dzirdams: «Lasītājs, lasītājs, neaizdari savas durvis! Neaizdari, pirms tu šo vīru esi labi aplūkojis! Neskaties uz viņa paša austiem svārkiem, bet uz tām rētainām rokām! Tās gan neir tik mīkstas un baltas kā dažam pilsētniekam, bet par to nekas, šo roku vari droši vien spiest. Šī ir tā, caur kuras spēku un kustēšanu daudzi ir atspirdzināti. Maz gan ir atronami, kas pie apklāta galda, maizes riecienu rokā turēdami, apdomā, cik daudz sviedru ir pilējuši, cik daudz rūpju ir pavadītas, kamēr tas maizes gabaliņš ir mūsu rokā ticis un, no zemes un pīšļiem pārvērsts, par tik saldu kumosu palicis, ka nu ar gardu muti varam maltīti turēt...»»
«Vai nav tiesa?» viņš apstājās. «Vai viņam nav taisnība?»
Patlaban ieradās Tomsons ar Dīriķi.
«Pārspriežam patlaban tavu rakstu par tiem zemniekiem,» Pēteris to uzrunāja, jo viņam bija tagad tas gods ar Tomsonu, Dīriķi un visiem citiem lieliem tautas vīriem saukties par «tu».
«Ahā,» Tomsons pasmaidīja, «varu jums tuvāk paskaidrot. Mūsu politikai vajag iziet uz to, lai mazgruntnieki, latviešu saimnieki, tiek pie turības un izglītības. Viņi arī tie, caur ko latvieši celsies. Pilsētās mēs, latvieši, neraugot visus mūsu panākumus, esam tomēr ļoti vāji saimnieciskā ziņā. Kas tad, piemēram, Rīgā mēs, latvieši, esam? Lielais bars strādnieki, lielāki vai mazāki kalpotāji, saimnieciskā ziņā no vācu principāliem atkarīgi. Man šodien mans kungs var pasacīt: «Tomson, man tevis vairs nevajag,» -un es varu iet akmeņus skaldīt.»
«Taisnība gan!» Pēteris domīgi piebilda. «Mans Brikmanis man ar' jau sacīja: «Kas par biedrībām, kas par skriešanām? Uzpasējat labāk šefti!...»»
«No tirgotājiem un mājas īpašniekiem tikai retie skaitās par mūsējiem,» Tomsons turpināja. «Gan liels pulks no viņiem ir latvieši, bet tie par tādiem nekad neatzīsies, iekams mums nebūs saimniecisks un izglītības spēks. Bet uz laukiem, tur latvieši ir kompakta masa, vesela zemkopju šķira. Ja tā nāk pie turības un izglītības, tad mēs esam spēks...»
«Jā, jā!» Mikums piekrizdams palocīja galvu. Viņam glaimoja, ka arī viņš reiz bijis uz laukiem zemkopis.
«Lauku saimnieki iepērk savas mājas par dzimtu,» Tomsons iesilis turpināja, «kroņa saimnieki jau tagad tikpat kā gruntnieki! Ja viņi tad pareizi zemi kopj, kā pienākas, pēc dabas likumiem, kā to prasa ķīmija un agrārzinātne, ja viņiem pie savas enerģijas vēl klāt lietpratība, tad viņi var pārspēt pat lielgruntniekus. Tad viņiem pašiem nemaz nevajag strādāt, bet tie var braukt ar pāris zirgu kā lielikungi. Un šādas latviešu muižniecības mums arī vajadzīgs, ja gribam kultūras cīņā pārspēt vāciešus. Viņiem ir muižnieki, arī mums vajag organizēt savus spēkus... Un mūsu muižniecība būs latviešu zemkopji...»
Arī Kreilis piekrizdams palocīja galvu. «Gudrs cilvēks... Skat, kā viņam tas viss izrēķināts...»
«Tādēļ mums viņi jālūko saistīt pie savas biedrības, jācenšas pacelt viņu izglītības līmenis,» Tomsons dedzīgi turpināja. «Mums jāatron mērķis, uz kuru iziet mūsu visu kopējie centieni. Es domāju, ka savas biedrības gada svētkus mums vajadzēs nolikt uz 19. februāri, t. i., to dienu, kad Krievijas zemnieki tika atsvabināti no dzimtbūšanas. Šī diena mums dod iemeslu izteikties par mūsu laucinieku likteni un iegūt viņu simpātijas. Mums sava darbība jāizplata arī uz viņiem....»
«Mums arī jau tā krīt svinēt gada svētkus 19. februārī,» Dīriķis paskaidroja. «Tai dienā pirmoreiz sanākusi palīdzības komiteja priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem.»
«Vēl jo labāk!» Tomsons attrauca. «Tad šī diena mums kā izredzēta arī priekš mūsu plašākiem mērķiem. Mēs, pilsētas latvieši, kā tādi esam atkarīgi no mūsu laucinieku brāļu labklājības. Jo labāk tiem ies, jo lielākas būs mūsu ienākšanas. Mēs varēsim dzīvot no viņu vajadzībām... Viņiem vajag zemkopības rīku un mākslas mēslu, mums vajag ar tiem tirgoties vai tos ražot... Ar Fuhsinga kungu mēs jau esam to lietu pārdomājuši un gribam nodibināt kaulu miltu fabriku uz akcijām.»
«Atvainojat!» J. Baumanis, mazliet smaidīdams, iebilda. «Es nepretojos tam, ka tiek organizēti laucinieki-gruntnieki, bet arī mēs, pilsētnieki, varam vairāk ko darīt. Tas ir nepareizi, ka, pilsētās ienākuši, meklējam tikai kungus, kalpojam apakš cita. Bet mums vajag censties pēc patstāvības, pašiem uzņemt veikalus, pašiem būvēt mājas, pašiem ko uzsākt! Tad mēs būsim arvien par sevi noteicēji. Mums, latviešiem, vajag vairāk uzņēmības gara. Tagad grunti var pirkt vēl par smiekla naudu, bet, pilsētai pieaugot, grunts cena pacelsies līdz 25 rubļiem par asi. Redz, ko tur var vinnēt naudas! Un, ja mēs ko darām, būvējam vai ceļam, tad mums ir izdevība nodarbināt savus tautas brāļus... Tādēļ es domāju, ka mūsu biedrībai vajadzētu iet ar labu priekšzīmi pa priekšu un būvēt pašai savu māju...»
«Birks mums piedāvā kādu gruntsgabalu pie Vērmaņa parka, Pauluči ielā,» Dīriķis paskaidroja. «Tas mums šīsdienas sēdē uz dienas kārtības...»
«Par to, ko latviešiem vajag, atļaujat arī man sacīt kādu vārdu,» vēl kāds no toreizējiem ievērojamākiem vadoņiem, K. Štālberģis, piemetināja. «Ja labi ņemsim, tad ir jau latviešu diezgan, kuriem nauda un rocība. Saprast viņi arī saprot ko. Bet viņiem trūkst ārēja un iekšēja smalkuma, trūkst uzstāšanās. Mugura tik lunkana pret vācu kungiem, tādēļ ka tiem nav iekšēja satura. Mums tādēļ vajag gādāt ne vien par literatūru, bet par labu un klasisku literatūru...»
«Kā tā!» Pēteris iebilda. «Mums taču ir jau savi dziesminieki - Dīnsberģis, Mālberģis, Šēnberģis....»
«Ir mums tie,» Štālberģis turpināja, «bet viņu dziesma nav brīva dziesma. Tur ļoti daudz klāt kalpīga un šaura. Mums vajag darīt tautai pieietamus lielos vācu dziesminiekus Šilleru un Gēti, tālāk angļus Baironu un Šekspīru, frančus Moljēru un Rasinu, spāniešus Kalderonu un Lopi, itāliešus Danti un Petrarku. Es pats jau no angļu rakstnieka Bairona esmu tulkojis kādu gabalu, ko par «Manfrēdu» sauc, un gribu ar to latviešus iepazīstināt caur kādu izrādīšanas mākslu, ko par «deklamacioni» sauc... To kādreiz mūsu biedrībā gribu priekšā celt...»
«Jā, jā, bet, kad jūs sakiet, ka viņi vācieši?» Pēteris domīgi iebilda. «Mēs taču esam pret vācietību....»
«Dziesminieki, kā Šillers un Gēte, ir gara firsti, kuri pieder ne tik kā vāciešiem, bet visai cilvēcei,» Štālberģis paskaidroja. «Bez tam vācieši ir tikai šie divi, bet es esmu nodomājis izdot arī cittautu rakstniekus un esmu jau uzsācis parakstīšanu, ko par «subskripcioni» sauc. Tas ir tā: ikkatra vārds, kas to grāmatu gribētu, tiek pierakstīts, tā nauda tam iepriekš jāiemaksā, un, kad tā grāmata iznāk, tad viņš to dabū. Bet, lai šo plānu sekmīgi varētu izvest, tad mums vajadzīgs pašiem savas drukātavas, pēc kādas radusies vajadzība arī «Baltijas Vēstneša» drukāšanai. Mēs par to lietu ar Dīriķa kungu jau esam runājuši: tāda drukātava būtu dibināma uz galvām, t. i., katrs priekš tās iemaksā tik lielu naudu, cik grib, un no tās peļņas tad dabū to samēru, cik liela viņa dalības nauda. No augstās valdīšanas man ir jau tā atļaušana dota no jauna gada tādu grāmatu drukātavu ierīkot. Kas pie tās grib piedalīties, tos te tūdaļ var šinī listē uzzīmēt...»
Viņš izvilka papīru un nolika to uz galda, un palika nogaidošā pozitūrā.
Pēteris neteica ne vārda, ierakstīja savu vārdu, pievilka klāt simtu un nolika tad uz galda. Arī citi sāka raudzīt makus...
Kreilis ieklepojās. «Bet vai tad mums par to naudu kāda procente arī būs?»
«Visa skaidra peļņa, kas iznāks gada galā, tiks uz to iemaksātu naudu izdalīta,» Štālberģis paskaidroja. «Jo vairāk jūs iemaksājat, jo lielāka būs jūsu peļņa.»
«Un vai tur kāda pierādīšana par to arī tiek dota?» Mikums noprasīja.
«Jā. Tiek izrakstīts tāds papīrs, ko par «akciju» sauc. Tajā tiek ierakstīta tā summa, kuru jūs esat uz to drukātavu iemaksājuši, ar manu parakstu, tā ka, ja jums pircējs ronas, jūs to papīru varat pārdot tikpat kā skaidru naudu. Bet, arī pie sevis paturot, jums tam papīram arvien naudas vērtība....»
«Nu, ja tā, tad cita lieta,» Mikums sacīja. «Tad es arī piedalos...»
«Es arī,» Kreilis sacīja un Fuhsings, un Mārcis, un Andrejs, un Didžis, un citi. Īsā laikā sanāca liela čupa naudas, gandrīz tik daudz, cik priekš drukātavas atklāšanas bija vajadzīgs.
Štālberģis pēc sava aroda bija burtlicis, bet jau agri bija iemīlējies klasiskā literatūrā un aiz kaislīgas mīlestības uz to atnāca uz Rīgu, nodomādams nodibināt priekš sava mērķa drukātavu. Viņam tais arī izdevās, un viņa drukātavā arī vienu gadu tika drukāts «Baltijas Vēstnesis».
Citi šaubīgākie vēl jautāja, ko tad Dīriķis par to lietu domā. Viņam gan nebija nekādu lielu runas dāvanu, bet bija izpelnījies nosaukumu «mūsu Mozus». Turpretim Rihards Tomsons, kas lietu prata izlikt jaukos vārdos un bildes, tika dēvēts par «Āronu».
«Pret visiem šiem projektiem kā tādiem,» viņš sacīja, «man nav ko pretim bilst. Mums tikai no svara, cik tie varēs tikt izvesti patiesībā un dzīvē noturēties. Un to varēs tikai tādas lietas, kas gulsies uz mūsu patiesām vajadzībām un apstākļiem, kam nebūs klāt nekā piedomāta, bet kas patiesībā tā ir. Mēs nekā ar joni neuzpūtīsim, mūsu būšanām jāattīstās lēnām un pamazām. No mazuma mums jāizaug lielumā, no šauruma - plašumā, no sekluma - dziļumā... Stāsimies pie mūsu dienas kārtības!... Sēde ir atklāta...»
«Krauklīša priekšlikums, lai biedri nerunātu pa vāciski... Ko tu te vēl gribiet piebilst, Krauklīt kungs?»
«Es gribu piebilst to: nav pielaižams nekādā ziņā, ka mēs buldurējam pa vāciski!» Pēteris iesilis iesaucās. «Kā te dažreiz iet, tad nevienam, kas to nezin, nevar ienākt prātā, ka še ir latviešu biedrība...»
«Kas vēlas vēl šinī lietā vārdu?» Dīriķis pēc brīža klusuma jautāja.
«Lūdzu!» Rihards Tomsons sacīja. «Man tik Krauklīša kungam jāpiebalso. Mums ir jānoņemas tā: kur var iztikt bez vācu valodas, tur citādi nerunāt kā vien pa latviski. Kādēļ mums biedrība tad pavisam vajadzīga, ja latvieši caur viņu pa vāciski vairāk runā nekā agrāk? Man jāliecina, ka mums, te citam no cita šī valoda pielīp... Un, kas neprot tekoši runāt, tas vismaz iepin dažus vārdus pa vāciski, cik tas prot...»
Tā bija taisnība. Liels daudzums tādu cilvēku kā, piemēram, Mikums un Kreilis, par kuriem taču nebūtu ko bīties, ka tie pārvācosies, sāka ākstīties un pīt savā runā iekšā vācu vārdus «unt», «alzo» un vēl citādi.
«Grad' manas domas,» Mikums arī tagad piebalsoja.
«Tātad es uzstādu par principu,» Tomsons turpināja, «ka biedrības telpās pielaižams runāt pa vāciski tikai ar tādiem ļaudīm, kuri neprot citādi. Manis paša ir ievesti daudzi biedri, kuri gan jūt mums līdzi, bet latviski tie neprot...»
«Es tam pretojos,» J. Baumanis oponēja. «To nekādi nevar pielaist. Tā kā mūsu biedrība saucas «Latviešu biedrība», tad šis vārds vien jau norāda, kādā valodā še jārunā, un ka tiem, kas nav latvieši, še nav vietas... Savā mājas dzīvē, savā famīlijā, savās privātdarīšanās mēs varam darīt, kā mums tīk, runāt šādā vai tādā valodā, bet biedrībā mums šos privātos svārkus vajag novilkt. Te mums vajag iedomāties, ka esam latvieši, un runāt tikai pa latviski.»
«Bet kur tad lai paliek mūsu Hīmillera kungs?» citi iejautājās. «Viņš pa latviski neprot...»
«Biedrībā viņš arī savu lomu izpildījis un mums neko vairs nevar līdzēt,» Baumanis atbildēja. «Viņš mums citādi var būt noderīgs, kā tur «Baltijas Vēstnesī» sludināts.»
Tur bija sludināts:
«Še daru zināmu, ka esmu kantori ierīkojis, kur zemes ļaudīm p a s e s un arī p ā r r a k s t ī š a n u no zemēm uz pilsētu apgādā, tāpat arī no vienas draudzes pie otras, un priekš tādām darīšanām var manā kortelī pienākt:
d a r b a d i e n ā s:
no rīta plkst. 8-10,
pēc pusdienas plkst. 5-7;
s v ē t d. un s v ē t k u d i e n ā s
tikai pusdienas laikā, pēc beigtas dieva kalpošanas,
līdz plkst. 2.
Tie, kas ārpus pilsētas dzīvo, savas apstellēšanas un jautāšanas lai grāmatā raksta un zem manas adreses uz Rīgu man piesūta.
Sekretārs Ivan Hümüller.»

«Jā, ar to vācu runāšanu,» citi ieminējās. «Ko tad Dīriķis domā par šo lietu?»
«Es esmu pret to, ka runā pa vāciski,» viņš paskaidroja. «Mums jāuzstāda par principu citādi nerunāt kā pa latviski un vēl jo vairāk māju dzīvē un visos veikalos. Mums preces vajag prasīt pa latviski un, ja mūs uzrunā pa vāciski, tad atbildēt tikai latviski. Tikai tad mēs izkarosim savai valodai cienību. Tādēļ arvien jājautā, vai tautība zaudē vai pelna, ja es runāju citā valodā. Katrā ziņā mūsu tautība zaudē, ja latvieši bodēs prasa vāciski... Neizsakās latviešu saimnieciskie spēki... Ja kāds svešs pie manis griežas citā valodā, tad tikai tad, ja tas ir latviešu interesē, es viņam atbildu viņa valodā. Ja ne, tad lai viņš mācās manu valodu... Var to valodu mācēt, bet viņu nevajag tūdaļ runāt...»
«Itin pareizi!» Pēteris piebalsoja. «Lai kāds vācietis mācās latviski, ja viņam manis vajag.»
Dīriķis viņam patika ļoti! Tas bija vienīgais īstais latvietis. Citi vēl šā tā, bet viņš nekad nelocās. Vienalga, vai viņš iet Vērmaņa parkā vai Klostera pagrabā, vai «gruntīgā eņģelīšu magazinā» (pie Rēdliha), viņš tikai pa latviski. Komiji un ķelneri iepleš mutes, kungi brīnās, atbild tam pa vāciski, tāpat kā toreiz Pēterim Vērmaņa parkā, bet viņš pastāv tikai pa latviski. Nekad viņš to vēl nebija dzirdējis runājam citādi kā pa latviski. Un tādēļ Pēteris bija ne mazum lepns, ka šādu vīru var saukt par savu personīgu draugu.
«Tagad uz dienas kārtības punkte par biedrības namu,» Dīriķis risināja tālāk dienas kārtību. «Te biedrs Birks piedāvā biedrībai savu gruntsgabalu,- ko tas pircis no Rīgas pilsētas pie Vērmaņa dārza. 320 kvadrātasu lielu zemes gabalu viņš nopircis par 8000 rubļiem, tātad par 25 rubļiem asi. Pēc kontrakta viņam 10%, t. i., 800 rubļi, jāiemaksā un pārējā nauda ik gadus 6% no pirkšanas kapitāla 28 gados jānolīdzina. Savu kontraktu viņš gatavs atstāt biedrībai... Kas te vēlas izteikties?»
Brīdi klusums, jo ikviena šo lietu pārdomāja. «Liela nauda!» Mikums beidzot sūkstīdamies iesāka. «Dividesmit pieci rubļi par asi... Uz laukiem jau par to var nopirkt puspūrvietas...»
«Tā jau, jāteic, to zemi var ar naudu apklāt,» Kreilis viņam piebalsoja.
«Tā kā viņš pilsētai pats tik daudz maksā, tad lētāk dabūt nav iespējams,» Dīriķis paskaidroja. «Varam tikai piedāvājumu pieņemt vai atraidīt...»
«Es domāju, mums vajag to pieņemt!» Fuhsings uzstājās. «Vieta ļoti noderīga, pašā latviešu centrā... Mūsu biedrībai tikai tad būs iespējams īsti uzzelt, ja viņa būs patstāvīga un tai būs pašai sava māja...»
«Taisni manas domas!» arhitekts Baumanis dedzīgi iesaucās. «Uz šī zemes gabala varam jo plašu māju celt un, lai būve iznāktu lētāk, tad vienu stāvu pagrabā ierakt. Restorācijai tas nekait, un mums Latviešu biedrībā būtu tāds pats pagrabs kā zem Lielās ģildes Klostera pagrabs...»
«Jā, bet tāda būve jau maksās ļoti daudz naudas!» Kreilis iebilda. «Kur mēs to ņemsim?»
«Ja mēs esam vienprātīgi, tad viss ir iespējams!» Baumanis attrauca. «Cik esmu pārrēķinājis, tad būves izdevumi sniegsies uz 33 000 rubļiem. Pie labas gribas mēs, biedri, tos paši varam samest. Dombrovskis un Ošs jau piesolījuši lielākas summas, viņu priekšzīmei sekos citi. Atdošanu varam iekārtot tā: katru gadu, cik biedrība var atmaksāt, šī summa starp dalības zīmēm tiek izlozēta. Kuriem vinnests krīt, dabū atmaksātu, citi gaida tālāk, kamēr pēc gadiem dabū visi... Es lieku priekšā šādu kārtību pieņemt un iecelt būvkomisiju....»
«Pirms mums jātiek skaidrībā par pašu principu: vai gruntsgabalu pirksim un māju celsim vai ne,» Dīriķis paskaidroja. «Par visu citu tad varam spriest vēlāk... Vai piekrīt mājas celšanai?...»
«Jā, jā, jā!» pārliecinātas balsis atskanēja no visām malām un stūriem. «Mums vajag pašiem savas mājas, sava biedrības nama! Tikai tad biedrībai būs iespējams izpildīt sprausto mērķi.» Pat Mikums un Kreilis savus uzskatus vairs neuzturēja. Tātad piekrišana bija vienbalsīga. «Ja tikai mēs esam vienprātīgi, mums viss ir iespējams!» Tā visi vienā korī sauca.
Ja tikai esam vienprātīgi! Un vēl tanī pašā dienā tie taisīja nolēmumu, kurš uz visiem laikiem izslēdza biedrības ķelnerus no biedru skaita. Jo atrada, ka nav iespējams, ka sulaiņi skaitās par tās pašas biedrības locekļiem kā kungi, kurus tie apkalpo...

* * *

Tā latvieši Rīgā visrožainākām cerībām sagaidīja 1869. gadu. «Baltijas Vēstnesis», kura redakcija bija ievietojusies Dzirnavu ielā Nr. 69, iznāca kārtīgi divreiz nedēļā un tika drukāts K. Štālberģa drukātavā, kas arī atradās turpat Dzirnavu ielā. Tā kā šī laikraksta redaktors bija arī tamlīdz Latviešu biedrības priekšnieks, tad abi gāja tik cieši roku rokās, ka otrs vecākais laikraksts «Mājas Viesis» par to bija tīri vai greizsirdīgs un izturējās pret biedrību pavēsi. Abi laikraksti, lai gan konkurenti, tomēr vēl nekādu naidu necēla. «Baltijas Vēstnesis» rakstīja vairāk par tautiskām lietām, bet «Mājas Viesis» to mēģināja atsvērt ar kuplām ārzemes un iekšzemes ziņām.
Latviešu biedrība arvien vairāk attīstījās un pieauga, lasīja vēl arvien dāvanas priekš trūkumu ciezdamiem, kuri bija pienākuši klāt arī tepat Augškurzemē, Subatē un Leišos. Jau 1868. gadā bija salasīti 1606 rbļ. 18 kap., no kuriem priekš izdalīšanas nodoti 1300 rubļi. Tam blakus biedrība, cik vien spēdama, tīkoja veicināt latviešu kultūras dzīvi. Vispirms dziedāšanu. Tā kā biedrībai pašai sava kora nebija (pirmais koris nesaskaņu dēļ starp kora vadoni J. Purātu un biedrības priekšniecību bija iznīcis), tad viņi uzaicināja laucinieku korus iebraukt Rīgā un uzstāties biedrības koncertos. Kā pirmais to ceļu parādīja «Līgo koris iz Kurzemes vidienas», Brambergiem, skolotāja J. Fogelmaņa vadībā. 40 dziedātāju stiprs tas uzstājās 6. janvārī 1869. gadā Vingrotāju zālē un mantoja lielu piekrišanu. Arī teātris tika piekopts, par ko sevišķi rūpējās Rihards Tomsons, vadīdams izrādes un gādādams par lugām, lai latviešiem netiktu celtas priekšā tādas prastas lugas kā «Žūpu Bērtulis». Viņš bija pārtulkojis kādu Holteja tautas lugu, kurai devis latviešu nosaukumu «Mika». Kopā ar otru tamlīdzīgu lugu - «Vecais Jurka» tā tika izrādīta pa biedrības gada svētkiem, ne mazāk sajūsmināja kā «Žūpu Bērtulis» un ne mazāk par to bija ko smieties.
Tajā gadā notika arī kāds ievērojams notikums latviešu valodas ziņā. Ģimnāzijas skolotājs Sproģis Viļņā izdeva latviešu tautas dziesmas latviešu un krievu burtiem, arī krievu tulkojumā: pavisam kādos 2000 pantos. Tie bija tikpat tīri un skaidri kā jau tagad tautu dziesmu panti, tīrāki vēl nekā tā valoda, ko tauta toreiz runāja. No tās toreiz stipri atšķīrās rakstu un laikrakstu valoda, kura bija ļoti neveikla, stūrainām formām, ģermānismu pilna. Toreiz vārda pilnā ziņā latviešiem bija divas rakstības: vienā tauta runāja, otrā - rakstīja. Bet rakstītāji caur šo izdevumu nāca pie ieskata, ka viņiem vēl ļoti daudz trūkst, un tādi tika ierosināta latviešu valodas kopšana. Kaspars Biezbārzdis bija mācīts valodnieks, bet savos paņēmienos pārāk ekstrēms. Latviešu tagadējās rakstu valodas nodibinātājs un pārradītājs Kronvaldu Atis, kura toreiz jaunradītie vārdi un galotnes tagad kļuvuši par latvju tautas neatņemamu sastāvdaļu, gan sāka darboties resp., parādīties atklātībā vēl tikai kādu gadu vēlāk, tādēļ pirmais latviešu ortogrāfijas iekustinātājs Latviešu biedrībā bija Aleksandrs Vēbers jeb Varaidošu Zanderis. Vēl ģimnāzists būdams, tas lika pirmos pamatus jaunajai, vēlāk tā sauktai Zinību komisijas ortogrāfijai. Turpretim laikraksti, neizņemot pat toreiz moderno «Baltijas Vēstnesi», lietoja dubultniekus un tos vēl tikai atmeta nākošā gadā, bet Ansis Leitāns «Mājas Viesī» arī tad vēl nepiekāpās, izskaidrodams dubultniekus par «latviešu tautas neatņemamu īpašumu».
Mostoties šādai interesei pret valodu, pie jaunās biedrības tika nodibināta z i n ā t n ī b a s k o m i s i j a. Tai Bernhards Dīriķis nodeva 150 rubļus; lai tos izdala godalgās «Baltijas Vēstneša» līdzstrādniekiem, vienu 70, otru 50, trešo 20 rubļus lielu. Citādi honorāri netika maksāti, un tas bija viss, ko latviešu rakstnieki un publicisti ārpus avīzes redakcijām dabūja. Pirmo godalgu ņēma Rihards Tomsons. Vēlākos gados izmaksājamā summa tika paaugstināta uz 200 un pat 300 rubļiem, bet atsevišķu godalgu lielums samazināts, lai būtu vairākiem ko dot. Jo bieži vien šinī «laupījumā» dalījās arī kārtējie redakcijas locekļi.
Šī zinātnības komisija tad arī sāka rūpēties par seno ierašu un tautas gara mantu krāšanu, izlaizdama uzaicinājumu, ka tautiešiem
«pieder uzrakstīt tautas augumu, apģērbu, mājas būšanu, ko ļaudis mēdz ēst, kā dzīvo svētdienās, kā darba dienās, kā ar famīliju dzīvo, kā tur viesības, tas ir kristības, kāzas, bēres un citas dzīres, kādas tautas pasakas, kādi sakāmi vārdi, kādas tautas ziņģes un kas vēl pie tautas būšanas, īpašībām un ieradumiem pieder. Tad vēl, kādas ēkas tie būvē, kādas drēbes tie valkā un kāda tiem mode katrā apgabalā. Vai tauta mudīga vai kūtra pēc atzīšanas un mācības dzīties, un vai tā labprāt saderas ar citām tautām jeb tās ienīst.
Latviešu biedrība caur šiem rakstiem klaudzina (uzaicina) pie latviešu pašu sirds durvīm...»
Par visu to vadošās vācu aprindas un muižniecība vēl neko nesacīja, jo tas jau nerunāja pretim viņas interesēm. Gan viņai uzkrita sekošais. No Maskavas bija ieradies Rīgā kāds jauns advokāts - Frīdrihs Veinberģis, par kuru tika sacīts, ka tas rakstot «Baltijas Vēstnesī» un ņemot dalību Latviešu biedrībā. Iedams un nākdams uz augsto rātes tiesu, tas apsveicinoties deva roku arī latviešu ministerijāļiem. Vācu patricieši par to pirms ļoti uztraucās, jo tas bija kas neparasts, bet beidzot apmierinājās, taisīdami slēdzienu, ka pat studēts latvietis - un šinī gadījumā pat izveicīgs jurists - atronas vēl tomēr uz tā paša līmeņa, kur tiesas sulainis. Latvieši ir kalpotāju tauta, un tādēļ nav brīnums, ka tie, kas vairāk mācījušies, ziedojas priekš saviem tautasbrāļiem un gādā par viņu redzes aploka paplašināšanu. Tā vācu vadošās aprindas izskaidroja sev demokrātismu, kas izgāja no toreizējās Latviešu biedrības, un, kamēr vien viņas darbība attiecās uz pašiem Rīgas latviešiem, tie ieskatīja to par visai vēlējamu parādību. Viņiem varēja būt tikai patīkama tāda pamācīta un saprātīga kalpotāju šķira.
To liecināja arī sekošais piemērs. Šopenhauera idejas par lopu ciešanām bija nonākušas arī Baltijā, un it visos lielākos un mazākos punktos tika dibinātas lopu aizsargu biedrības. Rīgā tādu nodibināja Vidzemes muižniecība kopā ar šejienes patriciešiem. Un, kad tie nu gribēja iepazīstināt arī savus kalpotājus ar šīm idejām, tad domāja, ka Latviešu biedrība priekš tam ir tā īstā adrese. Kungi griezās pie Latviešu biedrības priekšniekiem, lai tie notur viņu kučieriem un govju meitām priekšlasījumus un izdala nodotās godalgas par ticīgu lopu kopšanu.
Tiktāl gāja viss jauki, bet, tiklīdz kungi manīja, ka Latviešu biedrība cenšas vilkt latviešus uz augšu tādēļ, lai tie ar vāciešiem varētu dalīties zemes priekšrocībās un labumos, tad uzskati tūdaļ grozījās. It sevišķi viņiem nepatika tas, ka biedrība mēģināja pulcēt ap sevi lauciniekus gruntniekus, kā tas notika viņas pirmos gadasvētkos 19. februārī, kur bija ieradies arī kā goda viesis gubernators fon Lizanders, kurš pacēla glāzi: «Lai dzīvo Latviešu biedrība!» Te pie goda mielasta piedalījās ļoti daudzi lauku delegāti, bet arī Rihards Tomsons, kurš toreiz atradās savas popularitātes un slavas augstumos, turēja spīdošu runu, cildināja latvju zemkopjus kā tautas kodolu, cildināja Krievijas valdnieku liberālismu, kuri devuši latviešiem brīvību. Brīvlaišanas dienu, 19. februāri, kurā arī visa Krievija atsvabināta no verdzības jūga, viņš lika priekšā iezīmēt un godināt ar to, ka tai par piemiņu tiek dibināta kāda augstāka skola ar nosaukumu A l e k s a n d r a s k o l a, kura lai sevišķi latviešu zemkopju šķirai sniegtu lielāku izglītību, kas tai pienākas.
No vācu stāvokļa raugoties, šāds priekšlikums bija lielā mērā aizdomīgs, vēl jo vairāk, kur priekš šī mērķa sāka lasīt naudu. Kāds palkavnieks fon Šreifelds, Tomsona mātesbrālis, kā teic, pirmais nodeva šim mērķim piecdesmit rubļu. Tam sekoja citi ziedojumi un dāvājumi kā pirmie sākumi no Latviešu biedrībai uzticētā, bet līdz šim vēl neizlietotā Aleksandra skolas kapitāla.
Uz šādiem soļiem Baltijas muižniecība un viņai pakalpīgā luterāņu garīdzniecība nevarēja noskatīties vienaldzīgi. Pirms viņas noliedza Latviešu biedrības nozīmi, tās gribēja sacensties ar to pozitīvā ziņā, sarīkot arī no savas puses zemnieku brīvlaišanas godināšanu, bet tad, kad tā notikusi Vidzemē, proti, 26. martā. Tā kā toreiz bija patecējuši taisni 50 gadi no dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē, tad varēja svinēt viņas 50 gadu jubileju. Tā kā Baltijā dzimtbūšanas atcelšana bija notikusi daudz agrāk nekā Krievijā, tad varēja lietu nostādīt tā, it kā Baltijas lielkungi paši to būtu gribējuši un valdībai tikmēr plijušies virsū, kamēr tā viņu lūgumu arī ievērojusi. Te ļaudīm pie šī gadījuma varēja it labi aizrādīt, ka tiem par savu atsvabināšanu jāpateicas ir ķeizaram, bet jāpateicas bez tam vēl saviem lielkungiem, kuri ķeizaram nav devuši ne peles alā mieru, kamēr tas tad arī šo brīvestību devis.
Baroni tad arī patiešām ar mācītājiem noturēja brīvlaišanas svētkus it visās draudzēs, pirms ar dievkalpošanu baznīcās, tad ar ļaužu un nabagu ēdināšanu muižās. «Mājas Viesim» visu gadu bija ko drukāt šo svētku aprakstus. Kungi pie tam tika slavēti uz nebēdu. Tā baroni ar šādiem aplinkiem ceļiem sev cītīgi vien «bravo!» sauca. Dažam labam vajadzēja atmost, ka tas nemaz nebija zinājis, ka viņam tik labi kungi!
Bet, kas tas lielākais, muižnieki ar šo dienu gribēja demonstrēt pret 19. februāri. Tie tādēļ gribēja iezīmēt 26. martu uz visiem laikiem ar kādu piemiņu. Dikļu barons fon Volfs lika priekšā dibināt pie Tērbatas universitātes stipendiju priekš latviešiem, kas studē teoloģiju. Citi runāja par kāda pieminekļa celšanu. Ja nu viņiem izdevās dabūt zemnieku piekrišanu, tad lieta dabūja tādu izskatu, ka visa zeme ar to mierā, un Rīgas Latviešu biedrība ar savu 19. februāri paliktu kaunā.
Uz kāda tirgotāja K. Grīnberga ierosinājumu 13. martā sanāca Valmieras mācītāja muižā tāda delegātu sapulce, kura gribēja izteikt visas zemes domas. Bija ieradušies bruģukungi, draudzeskungi, rātskungi, birģeri, bet zemnieku maz. Aizkustināja jautājumu par pieminekļa celšanu, bet ne pie kāda gala panākuma netika. Grīnbergs tādēļ dabūja atļauju sasaukt vēl otru tādu sapulci un šoreiz pagasta aizstāvjus, pagasta vecākos, lai gan tikai vienīgi no Valmieras apriņķa. Šī sapulce sanāca 29. jūnijā Valmierā. Bija ieaicināti arī biedrību delegāti, lai tie dotu kādus padomus (priekšlikumus). Pie sapulces piedalījās arī visi trīs Rīgas Latviešu biedrības priekšnieki B. Dīriķis, Rihards Tomsons un J. Baumanis. Kā varēja noprast, tad viņiem bija mazliet sazināšanās ar sapulces sasaucēju, un Rihards Tomsons ar savām spožām runas dāvanām panāca to, ka muižnieku uzstādītais priekšlikums izgāzās galīgi cauri. Par brīvlaišanas piemiņas dienu pieņēma 19. februāri, kuru nolēma godināt ar to, ka piebiedrojās Rīgas Latviešu biedrībai pie Aleksandra skolas celšanas.
Tas briesmīgi sakarsēja asinis baltu patriotiem. Polemikā starp «Baltijas Vēstnesi» un «Mājas Viesi», kurš viesmīlīgi atļāva savas telpas muižniecības interešu aizstāvim, notika tad pirmais denuncējums pret Rīgas Latviešu biedrību no tās puses. Pēc statūtiem tai neesot brīv tādas sapulces sasaukt un tādus padomus dot. Viņas statūti nosakot, ka tā grib gādāt par derīgu laika kavēkli un pamācīšanu Rīgas latviešiem, - bet kāda daļa tai gar lauciniekiem un skolu celšanu tiem?
Slepus muižniecības aģenti izplatīja baumas, ka ar 19. februāra svētīšanu un 26. marta noliegšanu ir vērsts uzbrukums ne vien pret Vidzemes muižniecību, bet arī vispār pret luterānismu. Latviešu biedrības vīru nodoms esot luterāņu svētdienu vietā ievest krievu svētdienas.
Bet drīz vien parādījās arī atklāti šāds uzbrukums, kas tika dots no ārzemēm, bet kuru tad ar labpatiku pārdrukāja Baltijas un Pēterburgas vācu avīzes. Aizbēgušais baltu patriots Jūlijs Ekards žurnālā «Grenzboten» bija ievietojis šādu notici, kuru «Baltijas Vēstnesis» pasniedza saviem lasītājiem sekošā tulkojumā:
«Rīgā ir iestājusies viena no jaunlatviešu nemieru cēlējiem vadīta Latviešu biedrība, kura iekš savas darbošanās tīko iet pret to no Vāciešiem un Lutteriešiem celtu Latviešu Draugu biedrību un gādāt Latviešu tautu jaunajai Krievijai pievest. Tā seklākā brīvprātība turas še kopā ar nemācību, par kuru vēl tik šo dumpja cēlēju bezkaunība pārāka ir. Bez tās jaunās latviešu avīzes, kas no viena pie šīs biedrības piederēdama locekļa tiek izdota, iznāk Rīgā arī viena Krievu avīze, kuras vadītājs ir tas, kas Maskavas avīzēm pastāvīgi no Rīgas ziņas piesūta, kā saprotams, savu vārdu pie tam neteikdams...»
Ar šo signālu pietika, un it visa vācu sabiedrība tagad vienā balsī sāka kliegt, ka «no tiem jaunlatviešiem dibinātā biedrība ir vācietības un luterānisma ēdēja». Īsā laikā Rīgas Latviešu biedrība bija vācu acīs riebeklis... Pie tam arī atsevišķo locekļu izturēšanās par sevi bija diezgan izaicinoša, it kā latvieši piepeši lauztu ar savu pagātni un apzinātos kādu lielu spēku un varenību. Uz priekšu, brāļi, naigi, naigi, mums pieder nākamajie laiki!... Bet vācieši arī nejutās tādi, kas nestu uz pieres nīkšanas zieģeli. Taisni tajos gados vācietība spēji izplauka saimnieciskā ziņā. Dinaburgas dzelzceļam pienāca klāt vēl otrs uz Jelgavu, uz kura arī daždien bija saskaitīti vairāk par 1100 pasažieru. 1868. gadā Rīgas izvedumi pār jūru ar visu neražu pārsniedza 27 miljonu rubļu un ievedumi pāri par 10 miljonu un bija lielāki nekā gadu agrāk. Tādēļ Rīgas tirgoņu šķira, kura ar maziem izņēmumiem bija vāciska, pie šādiem apgrozījumiem lielā mērā uzplauka. Angļi un retie krievi starp viņiem pieslējās vāciešiem. Arī cunftes meistariem galu galā negāja nemaz tik slikti un varbūt vēl labāk nekā agrāk. Tāpat arī lauku muižnieki, kuri agrāk klaušu laikos bija tik nabagi kā baznīcas žurkas, tagad caur augstām zemnieku nomām un pārdošanas maksām uzreiz bija tapuši par lielkapitālistiem un, pat izšķērdīgi dzīvojot, nespēja savu lielo mantu notērēt. Tātad uz visas līnijas uzplaukstošais vācu elements ne mazākā ziņā nebija spējīgs saprast latviešu vajadzības un prasības, bet bija lielā mērā pārgalvīgs un netaisns. Īsi sakot, pie savām īkstīm tas vēl nesajuta, ka uz priekšu vajadzētu būt citādi nekā līdz šim, un tādēļ bija ikvienas pārgrozības pretinieks.
Ar vārdu sakot, vācu prese nostādīja Latviešu biedrību par vācietības un luterānisma ēdēju, par tādu elementu, kas necienī ne kungus, ne mācītājus. Bet biedrības vadītāji bija veikli politiķi un pierādīja, ka cienī gan kungus un mācītājus, ja tie viņiem ko labu darījuši. Protams, ka tādus viņi atrada tikai vēsturē, piemēram, Garlību Merķeli. Lai pierādītu, ka latviešu tauta ir pateicīga tauta, Latviešu biedrība sarīkoja izbraukumus pie Merķeļa kapa uz Katlakalnu.
Pirms notika tikai vienkāršs apciemojums 17. augustā, bet 31. oktobrī tanī pašā gadā latviešu Rīga izbrauca otrreiz turp un uzcēla uz viņa kapa pieminekli. Vienkāršu laukakmeni ar dzelzs krustiņu galā. Izdevumus sedza, izdodot Merķeļa ģīmetnes; kuras pārdeva kādas 25000. Oktobrī, atpakaļ braucot, viesi varēja iegriezties jau jaunā Latviešu biedrības nama apakšējās telpās. Agrāk runas vīru sapulcē aizkustinātais projekts bija jau tiktāl izvests patiesībā, lai gan augšējās telpas varēja pagatavot vēl tikai līdz nākamiem gadasvētkiem.
Bet varēja jau arī pa apakšu dzīvot diezgan. Ļaužu bija uzkrītoši daudz; biedrībai vien līdz uz Katlakalnu bija nobraukuši 1400 bez tiem, kas paši savās laivās brauca un bija jau tur priekšā uz vietas. Tāpat pirmajos gadasvētkos bez tiem 200 dalībniekiem, kas piedalījās pie mielasta, Vingrotāju zālē bija sapulcējušies 500 cilvēki un uz galerijām atkal 500. Vāciešiem bija jāatzīst, ka te sagatavojas kāds spēks, ar kuru tiem nākas rēķināt. It visur un it visur viņu mērķiem un nodomiem stājās ceļā šī jaunā biedrība. Un pie tam tās runas, kas tika turētas! Rihards Tomsons atkal sajūsmināja tautu, ka tā vai asarām acīs gavilēja... Norādīdams, ka svētku dalībnieki uz Katlakalnu visi braukuši pret straumi, tas sacīja, ka arī Latviešu biedrībai esot jābrauc pret straumi, pastāvīgi pret straumi... Bet savu mērķi viņa tomēr sasniegšot!... Savu runu viņš nobeidza ar sekošiem vārdiem:
«Lai katram ir latvieša brīvība dārga,
Tad nepostīs biedrību auka tik barga!»
Tiem laikiem neparasti strauja skaņa, kuru pastāvošās kārtības piekritējs «Mājas Viesis» lūkoja apsegt ar sekošiem samierināšanas vārdiem:
«Miers un saticīb' kur valda,
Tur ir visiem dzīve salda...»