AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Četrpadsmitā nodaļa

Pēteris visus šos notikumus, tā sakot, bija dzīvojis līdzi un Maris līdz ar viņu, un Kreiļu Grietele līdz ar Mari, un Mārcis līdz ar Grieteli. Kopā vien viņi visi bija turējušies visus tos izrīkojumus, teātra izrādes, gadasvētkus, izbraukumus. Pie tam Pēteris ar Mari kopā vien, kopā vien, ne viens lāgā ar citu grib dancot, ne otrs... Runājās, galvas kopā sabāzuši, un tomēr - - ar to precību viņiem ne naga melnumu arī nebija gājis uz priekšu.
Taisni otrādi! Viņi pavisam aizmirsuši par tādām lietām runāt, ir domāt. Pēterim bija tik daudz ko interesēties par tām biedrības lietām, ka viņam patiešām priekš cita neatlika vairs laika. Maris atkal no savas puses to ieskatīja kā pašu par sevi saprotamu, ka Pēteris pieder viņai un, kad viņa to dabūs, tas ir vēl tikai laika jautājums. Par sevi jau viņi būtu bijuši pilnīgi mierā. Bet tur jau vēl viens interesējās līdzi, tā bija māte, un tā par visu to vēl ļoti šaubījās, kamēr tie nebija riktīgi salaulāti. Viņai vienkārši šķita tā, ka Pēteris ir vai nu garās iesmas drāzējs, tāds, kas nekad neapprecēsies, vai arī tas tikai Mari tura par nerru. Tā gan veca varēs palikt, uz viņu gaidīdama!
Otram pārim, tam veicās pavisam citādi, un tas bija tas, kas Mikumieti dziļi ievainoja. Maris bija jau stipri pāri par divdesmit un vēl arvien sēdēja bešā, turpretim Kreiļu Grietele, ne pilnu astoņpadsmit, aizgāja viņai priekšā.
Līdz 24. jūnijam, kad lika jaunajam Latviešu biedrības namam pamatu, vēl nekas nebija. Bet tur pie tām ceremonijām viņi atkal visi bija kopā. Roku pa rokai arī pie viņiem nonāca piemiņas medālis, kas, grunti rokot, bija atrasts līdz ar trim cilvēku galvaskausiem, smalki izstrādātām šķērēm un dunci ar raga spalu. Uz medaļas vienas puses bija redzama saule pilnā spožumā un no viņas stariem radīta varavīksne. Drusciņ zemāk - abās pusēs viņa dārzi, vidū - tīrumi un pļavas. Pašā apakšā vārdi «Apo 14., 17», augšā - «Gott giebt Sonne und Regen». Un medaļa otrā pusē:
1772
Das 3 VIRTEL
J A H R
Der Segensreiche
Und angenehme
Sommer und Erndte
In Feldfrüchlen
Und gestrnde Lufft.
Das: ( Brod kos 6. KR.
In Saxen. 8. Pfen.
Joh. Chr. Reich. F.
Fein. Zinn.

Par to bija visiem daudz ko prātot. Burti tādi ērmoti, stils savāds, tā ka mūsu jaunieši būtu grūti ko izpratuši, ja Fuhsings, kas labi saprata vāciski, tiem visu nebūtu paskaidrojis tuvāk. Tas esot piemiņas medālis 1772. gada audzelībai. Tad bijusi bagātīga pļauja un veselīgs gaiss. Maize maksājusi 6 kreicerus, sakšos 8 feniņi, kas vēl arvien mūsu naudā iztaisa ap 3 1/2 kapeikas.
Grietelei sevišķi interesēja tā medaļa. «Svētīgais un patīkamais... Lauku augļos un veselīgs gaiss....» Kad viņa tur burtoja, sārtās lūpas kustēja un viņa svētā nopietnībā tur stāvēja, tad Mārcim uzreiz it kā sirdī būtu aizdedzies, palika tāds modīgs... Neko vairs todien daudz nerunāja, tikai pret Pēteri izmeta tādus aizdomīgus vārdus: «Ak, tā nav nekāda dzīve... Labāk jāprecas...» Un, kad nu vēl nāca tie izbraukumi uz Katlakalnu, viņš bija tā saskatījies, ka nezin vairs, kur likties! Atnāk tāds piesarcis pie Pētera, liek ietīt pudeli nullšnapšķa baltā zīda papīrā un saka: «Nāc, brālīt, līdzi man uz Kreiļiem!... Izved tu man to lietu kārtībā...»
Pēterim jau nu tur nekas nebija pretim, bet viņam tā kā nebūtu īsti vaļas un ieminas: «Āre, vai tad nu jau deg?! Pagaidi līdz svētdienai!...»
«Nē, nē, ilgāk ne stundu, ne acumirkli!» Mārcis enerģiski iesaucās. «Kamēr neesmu skaidrībā, man nav nekur miera...»
Pie tam viņš Pēteri uzlūkoja tik nepacietīgi, viņa acis tik drudžaini mirdzēja, ka Pēteris nodomāja: «Ko lai dara? Draugam jāizpalīdz...»
Viņi devās turp. Mārcis vēl nav padevis labi dievpalīgu, jau mātei klāt pie rokas. «Ko tur melot, ko tur slēpt... Vienas lietas dēļ jau esam nākuši... Vai laidīsiet pie manis Grietu?»
Kreilene jau pēc savas dabas nemaz nebija tik laipna, bet, vai zināt, šāds nejaušs pagodinājums un pārsteigums! «Vai manu dieniņ, vai manu,» viņa atbild. «Grietele jau vēl tīrais bērns...»
«Citu neņemšu,» Mārcis pastāvēja. «Grieteli vai nevienu...»
«Ak tu manu, ak tu manu!» māte brīnījās un priecājās. «Ko tad tēvs saka? Vai Grietele jums jau to «antvorti» devusi?»
Jā, kas tad šai to prasīja? Viņi gan bija runājuši daudz ko, balamutējušies un bijuši, jo viņai mute un viņu arī lai neviens nedomā aizrunāt. Bet runāt par to, tur viņš it kā uz mutes sists... Taču tik muļķis tas nebija, lai neredzētu, ka Grietele pēc viņa griezās diezgan...
Tas jau arī izrādījās, kad māte šai noprasīja, ko šī domā. Piesarkst, aizliek roku priekš acīm, izbēg ārā, un tu no viņas neko nevari izdabūt. Var jau redzēt, ka tai nepatīkami nav, bet nevar apņemties. Lai atnākot Maris... Gribot dzirdēt šīs padomu.
«Nu jā, jā,» māte saprazdama gudri nosaka. «Kliņģeris jau nav, ko uzreiz var apēst... Viss mūžs kopā jādzīvo...»
Kamēr māte aizsūta pēc Maris, brūtgans ar precinieku apsveicinājas nu ar pašu Kreili un sāk lietu virzīt uz priekšu.
«Nu, Kreili, ko domā par Mārci?» Pēteris uzsāka, tīdams laukā no papīra savu nullšnapšķi. «Cilvēks viņš labs un kur tad patriots?! Vai esi dzirdējis viņu kādreiz pa vāciski runājam?»
«To jau nevar vis teikt!» Kreilis atrūca. Mārcis gan daudz pa to vāciski neprata, bet bija jau daudz tādu, kas vēl mazāk prata un tomēr runāja! Kā kuram tas prāts...
«Un iztikšana sava ir!» Pēteris turpināja. «Te Rīgā iepircis grunti... Uz laukiem sava māja... Un ar jēriem uz tirgus viņš arī taisa labu šefti...»
«Ar jēriem, vēršiem, cūkām, kā tik tīk!» Mārcis arī pats drusciņ piepalīdzēja. «Cilvēks, kas jau dzīvs, nav kritis...»
Kreilis tomēr klusēja un it kā ko gaidīja. Vai nesacīs, cik tās naudas grib. Kad nekā nesacīja, viņš pats iebilda: «Zirgu un krietnus ratus jau varu iedot līdzi... Pie andeles ļoti vajadzīgi... Un arī viss cits, kas pie dzīves vajadzīgs...»
Mārcis nu tikai vēl dabūja just, ko viņš domā. «Vai dieviņ, Kreili, par to tu nemaz galvu nelauzi!... Manis dēļ dod viņu man tā, kā ir... Ja tik, bez lindraku... Pats es savu sievu ieģērbšu zīdā un iekalšu zeltā... Man, paldies dievam, ir... Es jau neprecu tavu mantu, es precu tavu meitu...»
«Nu, ko tad tur vairāk runāt, tad jau tā lieta pilnīgi skaidrībā,» Kreilis attrauca. «Ja tikai tas meitēns vēl...»
Viņi pildīja glāzes un iedzēra uz labu izdošanos. Pa tam bija. atnācis Maris, kas atkal lūkoja to Grieteli izdibināt. Pieņēmusi tādu īstu vecas, padzīvojušas sievas vaigu, viņa sacīja:
«Āre, kā bērns, Grietiņ! Nu saki taču, - vai viņš tev patīk vai ne?...»
Grietele, vēl arvien kaunēdamās, negribēja acu rādīt un kautrējās atzīties. «Patikt jau viņš man patīk, bet ja tas Krauklīšu Pēteris mani ņemtu - -»
Marim nogāja «švīks» pār kauliem, viņa kodīja lūpas. «Ko tas garlaicīgais cilvēks!... Ja tas būtu precētājs, viņš jau sen būtu apprecējies... Uz to ir gaidīt velti...»
Kad Grietele to dzirdēja, viņa sacīja: «Nu, labi ar... Tad es iemu pie Mārča.»
Un līdz ar to viņai novēlās tikpat kā smags akmens no krūtīm. Nu var runāt un jokot atkal, būt pārgalvīga. Deva Mārcim roku, trieca, un abi it kā atdabūjuši valodu, un katru acumirkli tas viņai patīk labāk.
Tā gan ir... Tā izšķiršanās tikai tā grūtā... Bet, kad tas ir noticis, tad savs patīk arvien labāk.
Sekas nu bija tās, ka tūlīt pie mācītāja un pēc četrām nedēļām kāzas! Bet nu tādas, kā reti redzētas. Bija lūgti ne vien radi un pazīstamie, bet arī ievērojamākie biedrības vīri. Kreilis pat gribēja ielūgt arī savu bijušo kungu konsulu Rābemani. Bet tur cēlās grūtības, jo, vienkārt, asumi starp latviešiem un vāciešiem bija ievērojami lieli un, otrkārt, Kreilene nekādi nebūtu varējusi saprasties ar konsula cienmāti, vēl jo vairāk tagad, kur viņa vairs nebija kučiera sieva, bet pati cienmāte. Un galu galā jau viņiem tādu draudzēšanos ar vāciešiem varēja iztulkot tā, ka tie nav nekādi īsti tautieši, bet tikai tādi «kārklu vācieši». To tādi ļaudis kā Pēteris un Mārcis nekad nebūtu pielaiduši.
Bet nu iznāca ir tad vēl liels traucējums viņu tautiskā apziņā. Kreiļi piederēja pie Doma draudzes, un tātad laulībām jānotiek pa vāciski. Pēteris nu savam draugam sacīja: «To tu, Mārc, nekad nepielaid! Ja jau paši apzinīgie tautieši tā darīs, tad ko lai par citiem saka?!..» Mārcis arī no sākuma ne dzirdēt, bet nu, - kur tā mīlestība liela, tā pārspēj visu!... Edelberts neprotot ne vārda pa latviski, tā māte paskaidroja, tādēļ jau nevarot citādi kā pa vāciski.
«Jā, jā,» Mārcis pastāvēja, «bet vai Edelbertu laulās? Grieteli laulās...»
Galu galā, ko taču darīsi?! Vai nu tādēļ šķirsies?... Bet Pēteris tomēr sarīkoja pretdemonstrāciju. Pie kāzu galda viņš nolasīja kādu dzejojumu no nezināma autora par īstu latvieti. Rindiņas toreiz cirkulēja tāpat rokrakstā, bet vēlāk parādījās «Baltijas Vēstnesī» un skanēja sekoši:

«Kas īstens latvietis?

Kam spēks un dūša sirdi mīt,
Nav bail no pretnieka,
Kam zobens labā rokā spīd,
Pie sirds tam tēvija,
Kas samanīgs
Un uzticīgs
Pret ienaidnieku dodas,
Vai gods vai nāve rodas,
Tas īstens latvietis!
Kas droši brīvu dziesmu dzied
Ar garu priecīgu,
Prot svētas liesmas sirdi liet
Pret mūsu naidnieku,
Kas nebaidās
Un nekaunas,
Kur vajag aizstāt tautu,
Kad to ar zemē rautu,
Tas īstens latvietis!
Kas bargu gaisu nebaidās,
Kaut šaudās zibeņi,
Caur bangām iet bez bailības,
Jā, pat caur uguni,
Kas naidniekam
Jo niknākam
Griež krūti taisni pretī
Un nepadodas lēti,
Tas īstens latvietis!
Kas mūsu tēvu dievam tic
Un pie tā turas ciet,
Un verdzību kas apspiest līdz,
Kamēr tas kapā iet,
Kas patiesīgs
Un nešaubīgs
Sniedz roku saviem biedriem
Un rūpējas ar sviedriem,
Tas īstens latvietis!»

Kas attiecas uz pēdējā pantā minēto «tēvu dievu», tad, ievērojot dziesmas garu, jādomā, ka te būs domā, «tēvu dievi», bet pārvērsti vienskaitlī atsevišķo apstākļu dēļ, lai nesodītu varētu to izteikt.
Pēteris to visu nesa priekšā ar sajūsmu un uzsvaru, tā ka sajūsmināja visus līdz asarām un gavilēm.
«Izvedīgs cilvēks tas Krauklīšu Pēteris,» tā vien visi par viņu izteicās, it sevišķi meitu mātes. Slavēts jau nu gan arī tika Mārcis. «Riktīgs ņēmējs... Viņš tev cieti nodomājis un neatlaižas... To Kreiļu Grieteli viņš nu gan gandrīz par jaunu nokampa... Pāris mēnešus vien pie Tīdemaņa madamas pabija... Redz, Mikumietes Maris, tas jau iet otru gadu...»
Še jāpiemin, ka Tīdemaņa kundze bija toreiz tā pirmā un vienīgā, kas Rīgā turīgo latviešu meitas dresēja drusciņ smalkumā.
Tātad Mārcis gan arī tika apbrīnots, bet Pēteris vēl vairāk. Tikai Mikumiete šinī vispārējā priekā nepiedalījās. Un, kad viņai vēl ieminas: «Nu, kā tad ar to jūsu Mari?... Kad tad tai tā goda diena būs?...» -tad viņa atmet tikai ar roku.
«Ko nu, mīļie, runāt,» viņa tā kā aizskarta atbildēja. «Vienam cilvēkam man par to visu jāpateicas... Sen jau mans bērns būtu nokampts, ja viņš tam priekšā nestāvētu...»
Kas šis cilvēks bija, tas jau visiem zināms. Arī tagad Pēteris bija piedots Marim par brūtgāna brāli. Viņi abi viens pie otra, joko, smej, sabāzuši galvas. Kas to var teikt, ka tie nav brūte un brūtgans?! Un patiešām jau arī Pēteris nevarēja iedomāties, ka tas varētu precēt arī kādu citu sievieti un ne Mari... Un to jau visi cilvēki runā sen... Kurš tad viņai lai tuvojas? Bet mātei viņš vēl arvien nav bildis ne pušu plēstu vārdu...
Kad viņš tad nu ieklīda starp tām meitu mātēm, tās viņu ņēma patincināt: «Ko tad nu jūs, Krauklīša jaunskungs, gaidāt? Vai tad jūs savu īsto vēl neesat izraudzījušies?...»
Bet viņš tikai slauka sviedrus un smejas. «Ne tik ātri!... Kas man nekait tā, apaļam puiša cilvēkam?»
Viena otra gan lūkoja viņam attēlot laulības lielos labumus, bet viņam nekā iestāstīt. «Viena galva, viena bēda...» Viņš tikai atmet ar roku un atkal projām pie citiem.
«Viņam jau ar to tautas lietu liela darīšana,» citi mēģināja to atvainot. «Vai nu tas mazuma laika prasa...»
«Lai nu kā,» Mikumiete pie sevis nodomāja, «kad laika nav, bet laiku jau var arī ņemt... Un, ja viņš arī vēl tagad pa kāzām Marim nekā nebūs teicis, tad ir beigas...»
Kad nu goda diena bija pavadīta un viņas abas atgriezušās mājā, Maris jau izģērbies un likās gulēt, māte vēl ienāca pie viņas istabiņā. Viņa saldi ieklepojās «ehem», tad ieminējās: «Vai Pēteris ko runāja?»
«Nē,» viņa atbildēja, «nav neko teicis...»
«Smuki gan!» māte pēc brīža skundēdama iesāka. «Gadiņš paiet pēc gadiņa... Pienāks tev divdesmit pieci...»
Maris izjāņojies žāvājās un nesacīja nekā. Kā rādījās, tad viņai tais vēl nemaz sirdi negrauza.
«Jā, jāapskatās... Mums jāapskatās pēc cita!» māte atņēmās. «Es domāju, būs jādod ziņa tam otram...»
Maris atbildēja ar klusēšanu.
«Ar viņu nieki vien būs,» māte turpināja, «Kur tas laiks, ka nav pie mums nemaz rādījies...»
Maris jau atrādās miega mātes klēpī un šņāca. Mātei nekas neatlika kā doties ārā.
Iespaidu tomēr uz meitu viņa bija darījusi. Tik māte, kā meita uz priekšu bija pret viņu kā atsalušas un pie tā nemaz vairs nenāca. Matildei nāsis bija jo smalkākas to pirmai novērot. Viņa kļuva arvien drošāka un uzbāzīgāka...

* * *

Bija jau pagājušas atkal vairākas nedēļas, kad kādā dienā pie Pētera vīnūzī ieradās Fuhsings. Stāvus aiz letes iedzēris savu parasto šņabi un iekodis, viņš paklusu teica: «Persi, vai zini, mūsu vecais grib ar tevi satikt...»
«Konsuls?!» Pēteris pārsteigts iesaucās. «Nu, nu, ko tad viņam manis vajag?»
«Laikam gribēs tev sacīt ko tai biedrības lietā,» Fuhsings atbildēja. «Kamēr vācu avīzēs parādījies tas Ekarda raksts par mums un milzīgā publika Katlakalnā rādījusi, ka mums piekrišana, ir mūs' vecis, ir dažs labs cits sēž tikpat kā uz adatām. Tev nevajag aizmirst, ka starp jaunlatviešu vadoņiem tiek daudzināts arī tavs vārds...»
«Vai tad viņš man domā to aizliegt?» Pēteris iejautājās.
«Priekš tam viņš ir par smalku! Tieši viņš tev nekā nesacīs, bet aplinkus gan dos kādus mājienus. Rīgas patricieši un augstā rāte, redzēdami, kādu lielu un dziļu iespaidu Latviešu biedrība atstāj uz ļaudīm, sāk palikt nemierīgi. Viņi labprāt gribētu to kustību uzdabūt uz savām sliedēm, un tādēļ uzmani - tie meklē sakarus ar vadoņiem...»
«Švaki tas viņiem izdosies! Mans Brikmanis jau arī šodien pūta vien. Vai, kā tas cilvēks uzbudināts... Vai jūs no tās jaunās Latviešu biedrības nevarat atteikties, vai nevarat atteikties?!... Iedomājaties, ja nāk zināms, ka jūs esat mans komijs?! Es tad esmu nostājies frontē pret augsto rāti... Es tad ar jums kontraktu neparko neatjaunoju... Neparko...»
«Un ko tu viņam uz to atbildēji?» Fuhsings jautāja.
«Nav vajadzīgs, es sacīju! Vai jūs domājat, ka jūsu vietas dēļ ļaušos saistīties?»
«Itin pareizi, - ja Brikmanim nav tevis vajadzīgs, tad tev jau vēl mazāk viņa. Bet še nu ir citādi... Mūs' vecais tev nekad tā neuzmāksies, dari, kā atrodi par labu!... Te būs tā vēstule, ko viņš man lika tev nodot...»
Pēteris to ātri atplēsa. Tur vācu valodā bija rakstīts:

«Mīļo Pēter!
Ja tu būtu tik laipns atnākt pie mums svētdien uz pusdienu, tad es Tevi iepazīstinātu ar savu famīliju.
Tev labu vēlēdams,
Georgs Rābemanis.»

Viņš parādīja Fuhsingam, kurš priecīgi iebilda: «Ak tad svētdien! Tad es arī tur būšu. Viss veikala personāls esam ielūgts pie vecā uz pusdienu... Tas mums katru gadu vienreiz tā...»
«Nu tad jau labi,» Pēteris smiedamies sacīja, «būs man arī jāaiziet...»
«Atnāc, jā!» Fuhsings piekrita. «Būs ļoti interesanti!...»
«Nu, redzēs, galīgi apsolīt nevaru,» Pēteris sacīja. «Galu galā jau tā lieta ļoti vienaldzīga un mazsvarīga...»
Fuhsings aizgāja, - bet nebija vis tik vienaldzīga un mazsvarīga lieta! Reižu reizēm viņš pārlasīja sava krusttēva vēstuli. Ka viņš tam krusttēvs, to viņš Fuhsingam vēl nebija teicis, bet tas laikam to tagad manīja un klusu saprata. Par vārīgo lietu viņš negribēja runāt. Ar krusttēvu viņš ilgi nebija redzējies... Kāds gan viņš tagad izskatās? Bet, ja viņš gribēja būt godīgs un atzīties, tad viņam par pašu krusttēvu interesēja vēl vairāk viņa «famīlija»... Un no šīs «famīlijas» atkal visvairāk Ortrūde... Tā skuķe, kuru tas citkārt bija vāļājis pa sienaugšieni un skūpstījis un kura, ko tas pat vēl tagad ar lielu gandarījumu iegādājās, bija nāvīgi iekš viņa iemīlējusies... Kāda viņa gan tagad? Katrā ziņā liela izaugusi un skaista... Kā viņi tagad viens uz otru skatīsies, ko viens otram sacīs?... Šādas domas viņam sagādāja dažu labu nemierīgu stundu... Un, lai gan viņš atmeta ar roku un negribēja nemaz par to domāt, tad taču šīs domas zagās arvien atpakaļ un tinās vairāk ap Ortrūdi nekā ap pašu krusttēvu...
Un vēl jo vairāk viņam pukstēja sirds, kad pienāca svētdiena un viņš devās turp. Tik lielu rūpību viņš vēl nekad nebija piegriezis savam apģērbam kā tagad, nekad tik augstu savus kuplos matus atpakaļ atķemmējis. Glīti ietērpies kā kavalieris, drošu skatienu kā pasaules uzvarētājs, viņš sasniedza Lielās un Lielās Kalēju ielas stūri, pie sevis tikai pasmiedamies par tādiem vāciešiem... Tā viņam gluži vienaldzīga būšana... Un tomēr sirds zem puķainās vestes pukstēja, pavisam nelabi pukstēja...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Pa tam stūra mājā konsula ģimene posās uz viesu saņemšanu, šoreiz, labāk sakot, uz «plebeju pabarošanu», kā viņi klusībā šādus godus pie sevis dēvēja. Tie «viesi», kas šodien tik laipni un sirsnīgi tiks saņemti, ļoti maldīsies, domādami, ka namamāte patiešām arī savā sirdī sajūt šos siltos laipnības starus, ko viņa pār tiem izlej tik bagātīgi. Labprātīgi viņa tikai uzņēmusies tādu pienākumu, ko tā ieskata kā upuri tradīcijām un sava vīra interesēm. Un viņa prot to izvest tik smalki, ka viņi to ne manīt nemana, cik augsti tā pār viņiem ir nostājusies un cik zemu tie zem viņas...
Hildegardis kundze prata viesības dot. Viņas princips bija: «katram savu!» un «katram par sevi!»... Viņa savus viesus iedalīja trijās kategorijās. Pirmā kategorija sastāvēja no augstās rātes kungiem, valdības ierēdņiem un pat gubernatora vai ģenerālgubernatora, ja tiem labpatika ar savu klātbūtni viņus pagodināt. Tādās reizēs tad tika pieņemts mācīts pavārs un algoti sulaiņi priekš apkalpošanas. Visam vajadzēja būt uz to smalkāko un akurātāko. Tad viņa pati sēdēja goda vietā un reprezentēja namu, kā tas jau bija redzams viesībās priekš gadiem jūrmalā. Arī Ortrūde, kamēr tā bija pilngadīga, atradās tādās reizēs starp viesiem. Turpretim Kuniberts bija vēl bērns un tikai retos gadījumos tika viesiem priekšā stādīts. Tādas viesības bez tam notika reti.
Otras šķiras viesi viņiem bija tie vistuvākie - draugi un pazīstami, kas stāvēja ar viņiem uz vienāda mantas stāvokļa un izglītības līmeņa. Tādas viesības tad bija ļoti sirsnīgas un dzīvas, un pie tām piedalījās arī nepilngadīgais Kuniberts. Te varēja svabadi iztriekties kā līdzīgs ar līdzīgu, un garastāvoklis dažreiz bija ļoti «animēts». Šāda jautra sabiedrība nekad nebūtu saderējusi kopā ar pirmās šķiras parādes maltītes viesiem, un tādēļ tos abus vajadzēja šķirt.
Trešās šķiras viesi, kas atkal tika ielūgti par sevi, bija ievērojamākie no veikala personāla, tāpat mājinieki, piemēram, Faustīne Švīhelbein, kura reizēm piedalījās arī pie otrās šķiras viesiem, bet tas tādēļ neizslēdza viņas tiesības būt arī šinī sabiedrībā. Tālāk vēl mazāki un pazīstami no amatnieku un sīkpilsoņu aprindām, ļaudis, kuriem gan uzsmaidīja konsula Rābemaņa laipnā draudzības saulīte, bet kurus viņi tomēr neskaitīja par sevis līdzīgiem. Tādās reizēs tad gan pats konsuls sēdēja līdzīgi pie galda un «spēlēja laipno namatēvu», bet māte un meita tad «neļāvās ņemt sev to tiesību» savus viesus pašrocīgi apkalpot. To viņas izdarīja ar sevišķu grāciju, un priekš tam viņām bija sevišķi daiļi kostīmi un priekšauti. Un pie šādas cēlas un sirsnīgas apkalpošanas mielastot patiešām bija baudījums. Vismaz viesiem tas nevarēja ienākt prātā, ka viņas tikai tādēļ tos apkalpoja, ka negribēja ar viņiem sēdēt pie viena galda...
Hildegardis kundze tad arī uzlika katrreiz tādu vaigu, kāds bija vajadzīgs. Pie pirmās šķiras mielastiem tā bija reprezentabla nama kundze, no galvas līdz kājām nopietna un cienīga. Pie otras šķiras viesību galda tā bija asprātīga jokotāja un izveicīga tērzētāja, kas neļāva jautrībai ne uz acumirkli rimt. Pie trešās šķiras tā bija rūpīga un gādīga namamāte, kas skatās, ka it visi būtu paēduši un padzēruši.
Tā arī tagad māte un meita jau agri pirms mielasta rīkojās un palīdzēja Līshenai ķēķī pie ēdienu sagatavošanas. Ķēkša vēl arvien te dzīvoja un pa tiem gadiem bija gan zaudējusi daudz no sava vaigu sārtuma, bet toties mantojusi atkal pie miesas apmēra. Arī Faustīne mēģināja piedalīties pie šiem sagatavošanās darbiem, jo domāja, ka, cienīgai pie sāniem vienu un to pašu darbu strādādama, būs aizsargāta pret Līshenas varmācībām. Bet kas to deva! Līshena meklēja tikai pēc iemesla un viņu grauza, kā jau grauzusi, tā kā iemeslu nebija grūti atrast, jo mamzelei Faustīnei toreiz, tāpat kā tagad, nebija ne mazākās sajēgas no ēdienu sagatavošanas. Viņa no savas ienaidnieces dabūja dzirdēt tādas piezīmes, ka tai bija jābēg...
Daudz labāk neklājās Ortrūdei, kurai tāpat nebija nekādas prašanas, un tā darīja visu tik vārīgi kā bez roku. Ķēķī Līshena bija tas «šefs» un valdīja ar daudz stingrāku roku nekā pati cienīgā pār visu namu. Tiklīdz Ortrūde bija izdarījusi ko aplamu, tai bija jādzird nesaudzīgas piezīmes, kā «duma jēra» utt. Un dievs lai nedod, ja Ortrūde Līshenu vēl gribēja mācīt ar savām pansijas ķēķa teorijām, kuras, pēc ķēkšas ieskatiem, nekam nederēja! Tad viņa to nosauca pat par «dumu zosi», kura gribot viņu mācīt. Lai ejot vien projām, šī viņai tikai «maisot» vien! Ortrūde jau aizskarta griezās pie mātes pēc palīdzības: «Mamma, Lieshen wird grob!...» Bet cienīgā likās, ka visu to nemaz nebūtu dzirdējusi, un saldā padevībā panesa ķēkšas despotismu...
Lai Līshena nesaprastu, viņas uzsāka runāt pa franciski, sagaidīdamas šīsdienas notikumus. Arī Kuniberts, tagad gadus divpadsmit, slaids puisēns un kādas zemākās klases ģimnāzists, iznācis ķēķī, glaudās gar māti un māsu.
«Maman, kā papa nācis uz tādu jocīgu iedomu ielūgt šo nepazīstamo radinieku?» Ortrūde iejautājās. «Viņš teica, ka man vajagot ar to iepazīties, tas esot ļoti interesants cilvēks...»
Viņa patiešām bija iztaisījusies par skaistuli - sārtu seju, palīku ērgļa degunu, gaišām cirtām, neizsakāmas krāsas, vai sarkans vai dzeltens, un stāvām, spēcīgām krūtīm.
«Papam tur būs savs dibināts iemesls, mans bērns,» māte sonorā balsī atbildēja. «Dzīvē ar daudz ko nesaprotamu jāaprod...»
«Ja tas tik interesants cilvēks, - kādēļ tad papa viņu neuzlūdz tad, kad te visi viņa mīļie un tuvie viesi?» Ortrūde turpināja. «Ja viņš to lūdz kopā ar savu veikala personālu, tad taču viņš nevar būt mums līdzīgs?»
«Viņš turas kopā ar latviešiem, šis jaunais cilvēks,» māte paskaidroja. «Viņš pat viens no tās jaunās biedrības vadoņiem, kas tagad nodibināta... Ar mūsu vācu paziņām tas tādēļ nekādi nesaderētu kopā...»
«Es nesaprotu,» Ortrūde pētīja tālāk. «Kā tad tas papa «nefis» nokļuvis starp latviešiem? Papa taču še ieceļojis no ārzemēm...»
«Redzi, bērns, tā ir tāda ļoti sarežģīta būšana... Kāds no papa brāļiem jau agrāk atceļojis uz Kurzemi, bijis tur par muižas pārvaldnieku un apprecējis latvieteni... Tā kā viņš miris, tad atraitne palikusi viena un uzaudzinājusi savu dēlu par latvieti. Caur to mēs ar šo jauno radinieku esam nonākuši dīvainās attiecībās... Pēc asinsradniecības viņš stāv mums ļoti tuvu, pēc tautības turpretim ar mums pat naidīgā stāvoklī...»
«Tas bija ļoti negudri no onkuļa darīts, ka viņš precēja latvieteni!» Kuniberts saslējās. «Es ienīstu latviešus, un visi mani biedri viņus ienīst...»
«Bet Kunibert!» Ortrūde iesmējās. «Ko tad viņi tev darījuši?!...»
«Ad olet! Viņi ir lempīgi un neizglītoti,» Kuniberts atņēmās. «Pie tam mūsu patriots Ekards par jauno latviešu biedrību liecina, ka tā seklākā brīvprātība tur turas kopā ar nemācību, par kuru vēl tikai šo dumpja cēlāju bezkaunība pārāka ir...»
«Mans bērns,» viņa noglaudīja tam vaigus, «tu te vēl nevari līdzi spriest!... Kā papa saka, tad nav neviena absolūta latvieša, vācieša, zviedra vai krieva... Neraugot jau to, ka it visas indoģermāņu tautas cēlušās no vienas vienīgas saknes, arī tie latvieši, kas agrāk bija mežoņi, pa lielākai daļai izmiruši... Astoņpadsmitā gadusimetņa sākumā ziemeļu karam, kā zināms, Baltijā sekoja mēris... Pēc tam ļaudis ieceļojuši no poļiem, sakšiem un zviedriem. Sakši, kā zināms, ir vācieši, un poļi un zviedri n a v latvieši... Starp latviešiem dzīvodami, viņi tikai par tādiem pārvērtušies... Iedomājies, ja tev būtu jādzīvo uz zemēm vienīgi starp latviešu zemniekiem, tu itin viegli varētu izvērsties par latviešu zemnieku...»
Kā redzams, tad konsuls savai cienīgai par Pētera radniecību bija ko sacījis, varbūt arī tikai puspatiesības, un šī atkal sacīja puspatiesību tālāk saviem bērniem. Bet, ka viņš par to vispār drīkstēja paust, tas vien jau lika nojaust, ka uzskati vācu aprindās stipri grozījušies. Līdz ar latviešu tautiskās apziņas mošanos liels procents vairāk vai mazāk izglītotu cilvēku bija pārgājuši atpakaļ latviešos, vēl jo vairāk, kur agrāk, kā mēs jau redzējām, vācu dzimums tika rūpīgi «piķēts» un mesti ārā no īstām vācu aprindām visi šaubīgie elementi, par kuriem varēja domāt, ka tie ir cēlušies no latviešu bauriem. Bet drīz vien vācu politiķi apķērās, ka viņu ir ļoti maz un ka tiem steidzīgi vajadzīgs vairot vācu aprindas, ja arī uz priekšu zemē grib paturēt vadošo lomu. Kamēr agrāk centieni izgāja uz to, pie šaubīgiem nostrīdēt, ka viņi ir pavisam vācieši, tur tagad ar visādiem līdzekļiem un izskaidrojumiem lūkoja pierādīt, ka viņi ir tādi. Vispār teorijā vācieši vēlējās, ka latviešu tautas celms lai būtu tuva rada ģermāņiem. Kad Kaspars Biezbārzdis, piemēram, mēģināja pierādīt, ka latvieši stāv tuvāk slāviem nekā ģermāņiem, tas sacēla lielu opozīciju pie vācu ideologiem Šīrena un citiem.
Jaunākā tautas sakušanas vēsturē tika piegriezta sevišķa vērība ieceļošanai Baltijā pēc ziemeļu kara un mēra. Varbūt tāda gan ir notikusi, ievērojot, ka vēl tagad veci ļaudis uz laukiem zina stāstīt, ka viņu vectēvs stāstījis, tā tēvs vai māte cēlušies no sakšiem, zviedriem vai poļiem. Lūk, ar to bija pierādīts, ka nevar droši zināt, vai ir latvietis... Vai tad ir brīnums, ka asins tiecas atpakaļ pie savējiem un pie pirmās izdevības tāds cilvēks pāriet atpakaļ vāciešos? Un tad jau arī nav tik daudz no svara, kas cilvēks dzimis, bet kā tas audzināts un kādi viņa uzskati. Ja cilvēks ir tiktāl izglītojies, ka viņš vairs nevar iztikt bez vācu kultūras, tad - kas viņam to var liegt? Valdošās vācu aprindas tādēļ par katru cenu ikvienu izglītotu cilvēku centās saistīt pie vācietības. Kur lai viņš citur paliek, kam lai pieslienas? Jo, ka izglītots un turīgs var būt arī latvietis, tas lāgā nesagājās ar tā laika ieskatiem, pie kam taču turīgiem un izglītotākiem saimnieciskās intereses bija vienas un tās pašas. Tikai demagogi, kas spekulēja uz popularitāti pie masām, vai atkal naivi teoriju vergi, - no kādiem, pēc vāciešu ieskatiem, sastāvēja biedrības vadoņi, - varēja domāt citādi.
Tā konsuls to bija izskaidrojis savai cienīgai, tā viņa to skaidroja tālāk saviem bērniem. «Varbūt jauno cilvēku ar mīlu un labu var atdabūt atpakaļ uz pareiza ceļa?...»
Ortrūde neticīgi nogrozīja galvu. «Jā, kā lai to izdara? Ko mēs lai iesākam ar tādu neizveicīgu, stūrainu zemnieku lempi, varbūt no kultūras drusciņ aplaizītu, bet tādēļ vēl jo iedomīgāku?!...»
«Es viņam roku nedošu!» Kuniberts iesaucās. «Es ar latvieti nekādās darīšanās negribu ielaisties.»
«Tu darīsi tā, kā papa vēlas, mans mīļais Kunibert,» māte paskaidroja gan mīkstā tonī, bet stingri un noteikti. «Ej uz savu istabu, mans mīļais, tu mūs še traucē darbā!...»
Kuniberts aizgāja. Viņas naski rīkojās tālāk, šad tad griezdamās pie Līshenas pēc aizrādījumiem un padoma, pilnīgi padodamās viņas rīcībai.
Kad viss bija gatavs, sāka jau ierasties pirmie viesi: Fuhsings, pirmais grāmatvedis Hartmanis un citi. Pats konsuls ar kundzi gāja tiem pretim un sagaidīja tos kā jau «mīļus viesus». Un beidzot uz mata noteiktā laikā ieradās arī Pēteris.
Sirsnīgi konsuls satvēra viņam abas rokas, uzlūkodams viņu no galvas līdz kājām. «Tas ir labi, jaunais cilvēk, tas ir labi, ka tu arī atnāci!...»
Arī Pēteris ar rūpīgu sirsnību uzlūkoja viņu. Bārzdā daudz vairāk sirmu pavedienu, ap acīm daudz vairāk krunku, vaigs daudz plānāks un bālāks nekā agrāk. «Nevarēju šādu mīļu lūgumu atraidīt,» tas atbildēja. «Pateicos par parādīto laipnību...»
«Tev taču reiz jāiepazīstas tuvāk ar manējiem,» konsuls turpināja. «Hildergardis, še ir tas «nefis», par kuru tev stāstīju, tas lielais latviešu nacionālists... Tev vajag parunāt ar viņu labu vārdu, lai viņš mums, vāciem, arī vēl drusciņ atstāj no tās Rīgas un Baltijas...»
Vaļsirdīgu skatienu Pēteris palocījās pret cienīgo un noskūpstīja tai rātni roku. Arī viņas acis lepni staroja, tomēr neradīja to siltumu Pētera sirdī. Likās kā kaut kas mākslots... «Tik lielas taču tās nacionālās starpības nebūs, ka mēs nepavisam nevarēsim saprasties... Jūs taču mums, vāciešiem, arī dosat kādas tiesības, jo galu galā esam taču no viena un tā paša Ādama...»
To viņa žēlīgi sacīja, mazliet ar ironisku piegaršu.
«No mums, latviešiem, tik daudz nebīstaties, cienīgā kundze,» Pēteris smaidīdams sacīja. «Mēs esam kultūras cilvēki...»
«Nu, vai redzi Hildegardis?» konsuls ar labpatiku piebalsoja. «Vai es nesacīju!... Kultūras cilvēki gan, manu zēn, bet šo kultūru jūs esat mantojuši no vāciešiem... Kunibert, mans dēls, nāc, še tevi stādīšu priekšā tavam brālēnam...»
Kuniberts paklausīja, godbijīgi pakniksēja, bet stīvi un atturīgi, it kā viņam tas būtu uzspiests. Neuzticīgi viņš savu brālēnu uzlūkoja... Nē, tas nekad nebūs viņa brālēns!
Ne Pēteris, ne arī krusttēvs šī mazā kavaliera spītību neievēroja. «Kur Ortrūde?» konsuls sauca. «Ā, tu jau nāc... Mūsu gaidītais viesis ir te...»
Ortrūde patlaban nāca no otras istabas. Viņa uz šo satikšanos bija jau sagatavojusies, cerēdama, ka viņai būs darīšana ar kādu ērmu putnu, uz kuru tā noskatīsies no augšienes. Un arī Pēterim sirds strauji pukstēja, un vaigi sāka silt, it sevišķi, manot viņas joviālo, zobgalīgo smaidu. Bet tad viņa piepeši apjuka un līdz ausīm piesarka. Tas jau bija tas pats Persis, ar kuru viņa, maza meitene - -
«Tas ir, Ortrūd, mans «nefis», kas pārgrozījis savu vārdu pēc latviešu skaņas,» konsuls skaidroja. «Viņš tāpat dzimis vācietis - Rābemanis -», kad Pēteris piesarka un gribēja pretoties, viņš tam meta ar acīm, lai pieņem to, «bet no Rābemaņa tas iztaisījis Krauklīti, kas, pa vāciski tulkots, būtu tik daudz kā «der kleine Rabe»...»
«Kleine Rābe,» Ortrūde, pārspējusi savu apjukumu, pārgalvīgi smējās un sniedza viņam roku. «Esmu patiešām pārsteigta, ar jums satiekoties...»
Krusttēvs pasmaidīja, ka starp viņiem abiem attīstās tāds sirsnīgs tonis un viņi apsveicinās tīri kā veci pazīstami. Bet viņam ir ne prātā nevarēja ienākt, ka starp tiem abiem jau reiz noritējis romāns un ka viņi patiešām nav viens otram tik sveši...
«Ortrūd, izrunājies ar viņu, šo jaunlatviešu šovinistu!» konsuls sacīja. «Izprasi viņam visu!... Zem kādiem apstākļiem viņa jaunlatvieši ar mums, vāciešiem, gribētu turēt mieru... Varbūt varam iztikt bez cīņas...»
Viņš pagriezās pats pie citiem viesiem un atstāja viņus vienus.
«Mēs, latvieši, gribam dzīvot saticīgi ar citām tautībām.» Pēteris, pārvarēdams savu nospiestību, māsīcu smiedamies uzlūkoja, pie kam viņa balss no drebošā uztraukuma ievirzījās arvien vairāk dabiskās sliedēs. «Mēs atzīstam ikvienas tautas īpatnības, bet prasām arī savai tautai vienlīdzīgas tiesības...»
«Ha-ha-ha!» viņa kautrīgi iesmējās, un tas, ko viņš sacīja, tai pagāja garām nepamanīts. «Man patiešām toreiz nevarēja ienākt prātā, ka jūs man būtu brālēns... Un atkal, ka jūs tagad tik nejauši sastapšu...»
«Jā, jā, atceros, mums reiz jau bijušas darīšanas,» viņš atvieglots pavīpsnāja, ka viņa pati uz tam nākusi. «Kā būtu, Ortrūdes jaunkundz, ja es jūs tagad ņemtu pie vārda?»
«Ak, muļķības!» viņa piesarka, bet atkal pati it kā par to dusmojās, jo tas taču bija ļoti nesvarīgs. «Kas bērnībā viss nenāk priekšā! Jūs bijāt ļoti varmācīgs, Persi...»
«Jūs man devāt uz tam spīdošu paraugu, Ortrūdes jaunkundz... Jūs mani, ar vārdu sakot, spīdzinājāt... Tas jums, vāciešiem, guļ dabā... Es tikai sacēlos un nokratīju jūsu jūgu, pēc kam mēs itin labi sapratāmies. Un tā tas ar mums, latviešiem un vāciešiem, vispār,» viņa acis piepeši uzliesmoja. «Jūs mūs spīdzināt un apspiežat kā vien mācēdami. Un mēs tāpat sacelsimies, nokratīsim savu jūgu un jūs pārspēsim... Pēc tam jūs mūs sapratīsat...»
Pie šīm atmiņām Ortrūde likās ļoti aizskarta un iekšēji saslējās. Bālām lūpām viņa smagi elpoja. «Tikai jau neliekat nekādu svaru uz tādām muļķībām! Es nevaru iedomāties, ka es pilnīgi varētu saprast vīrieti, kurš nav īsts vācietis, nav - - -» Pie sevis viņa vēl paturēja: «Nav manis līdzīgs, bez stāvokļa un izglītības - -»
Pēteris sajuta it labi šo dzeloni. «Apmierinājaties, jaunkundz, es patiešām uz to nelieku nekādu svaru. Es pat, kā atceraties, jums aizrādīju uz to, kas mūs šķir. Jo arī es nevaru iedomāties, ka es varētu saprast sievieti, kura nav īsta latvju zeltene, kurai sirds nepukst priekš tautas un tēvijas, kurai sveši mani centieni un ideāli...»
Atkal Ortrūdes vaigu krāsa mainījās. «Tātad vēl arvien tā meitene, kas toreiz?...» viņa gandrīz zaimojoši un ļauni iesaucās. «Viņa ir jūsu sirds valdniece?...»
«Arvien vēl tā!» viņš, drusku piesarcis, godīgi atzinās. «Un es nezinu, kāda pasaules vara gan varētu tai viņas priekšrocību ņemt...»
«Tad jūs esat iemīlējušies?...»
«Ja drīkstu atzīties, jā...»
«O, tas ir interesanti, ļoti interesanti...»
Viņa pavisam apjuka, jo bija noticis citādi, kā domāja. Kā izglītota patriciete tā bija domājusi augstu pār viņu nostāties, pār šo bauri, kurš neprata ne pa vāciski runāt bez kļūdām. Un tomēr viņai bija jāsajūt, ka tas par viņu pārsvarā... Kas tad deva viņam tādu morālisku spēku? Vai viņa nesaudzīgā dzīšanās pēc mērķa?...
Māte manīja, ka viņai šī saruna neomulīga, un arī Kuniberts redzēja, ka viņa sarka un bāla vien. Māte viņu smalkā kārtā ataicināja nost un lūdza viesus pie galda. Kuniberts pa tam piesteidzās māsai un viņai glaudās klāt. «Vai viņš tevi apvainoja, mās, tevi pazemoja? Es to nepieļaušu!... Es viņu pārmācīšu!...»
Viņa skaņi iesmējās. «Ej nu, bērns! Viņš stāv zem manis pārāk zemu, lai varētu mani apvainot vai pazemot...»
Brālis apmierināts ieņēma savu vietu pie galda. Vietas bija nodalītas tā, ka konsulam, kas ieņēma goda vietu, pa vienu roku sēdēja Kuniberts, pa otru - grāmatvedis Hartmanis. Citas vietas bija izdalītas puslīdz vienaldzīgi, bet, vai nu tas bija likteņa nodoms vai ironija Fuhsingam nācās sēdēt atkal pretim Faustīnei Svīhelbein jaunkundzei. Tā pa to laiku bija zaudējusi dažu labu zobu un kā sieviete vairs nekrita svarā, bija, tā sakot, galīgi savītusi. Bet griezt viņa grieza vēl arvien savas šaudīgās acis uz Fuhsingu, gan sodoši, gan lūdzoši... Mēģināja viņu, tā sakot, valdzināt ar savu acu valodu. Māte un meita, kā jau zināms, vietas neieņēma, bet palika viesiem kā apkalpotājas aiz muguras.
No sākuma visi naski rīkojās ar savām karotēm, nažiem un dakšiņām un valodu vēl nekādu nebija. Tikai konsuls jautājoši uzlūkoja savu kundzi, kas nozīmēja tikdaudz: «Kā tev patīk mans viesis?» Atbilde bija lēna lūpu pašķiebšana, ar ko bija izteikts tikdaudz kā: «Ne visai!»
Faustīne, redzēdama, ka ar acīm Fuhsingam neko nevar padarīt, iesāka ar muti. «Ah jūs, ļaunais cilvēks, jūs... Jūs taču esat ar «bildungu», kā jūs varējāt tiktāl aizmirsties un iestāties šinī bauru biedrībā...»
«Ļurbu biedrībā,» Hartmanis itin vienkārši noteica. Fuhsingam saskrēja asinis vaigos, bet viņš likās to nedzirdam. Arī pats konsuls, kurš pats nekad nesacīja rupjības, bet dažu labu reizi priecājās, ja Hartmanis izteica to, ko pats domāja, šoreiz sarāvās un sēdēja tikpat kā uz oglēm. Būtu nepatīkami, ja izceltos konflikts.
«Sakat, kas tur ir par biedriem!» Faustīne iesaucās un līdzēja tā Fuhsingam tikt garām nepatīkamai piezīmei. «Pačuki vien, maisu nesēji, strādnieki, kučieri... Atvainojat, Fuhsing kungs, agrāk jums par latviešiem bija pavisam citi ieskati... Ne ar striķi jūs nebijāt piedabonami tur, kur latvieši...»
«Kā tā?!» konsuls iesaucās. «Ilgus gadus manā kantorī strādādams, Fuhsing kungs bijis darīšanās tikai ar leišiem un latviešiem.»
«Ja veikala dēļ... Jūs jau arī, konsula kungs, ar viņiem tirgojaties,» Faustīne attrauca. «Bet viņš tos tādēļ necēla vis par saviem tautasbrāļiem, ar tiem nefraternizēja...»
Konsulam acis zobgalīgi iemirdzējās. «Jūs patiešām būtu viņus apskaudusi, ja būtu bijusi par liecinieci, cik reizes Fuhsing kungs ar viņiem skūpstījies...»
«Bet konsul kungs!» Faustīne aizskarta iesaucās. «Kāda man tur daļa un tiesība?...»
«Tiesības tiek iekarotas...» konsuls pavīpsnāja. «Bez tam, mamzel Švīhelbein, es konstatēju tikai faktus. Ja jūs to variet noskatīties aukstām asinīm, tad lūdzu pavadīt kādu dienu pie mums kantorī... Gan skūpstīšanās, kas man jāpiezīmē, mūsu dienās notiek arvien retāk...»
«Ak jūs, ļaunais!» Faustīne piesarkusi uzlūkoja konsulu un apklusa.
Fuhsinga piere bija tumši samākusies. «Veikala labā mēs esam raduši izlietot visus savus spēkus un neskūpstāmies sava prieka pēc, konsula kungs,» viņš it kā aizskarts attrauca. «Bet man ir jāatbild Švīhelbein jaunkundzei. Es patiešām uz latviešiem agrāk esmu skatījies citādi, tāpat kā daudzi simti un tūkstoši citi no maniem tautiešiem... Mēs esam snauduši ilgā miegā! Bet nu esam pamodušies un uzsākam jaunu laikmetu kā tauta. Ka man par to var taisīt kādus pārmetumus? Tas lai pārmet arī krievam, ka viņš krievs, un vācietim, ka tas vācietis...»
«Bet es jums saku, ka tā Latviešu biedrība nekādas šeftes netaisīs!» Hartmanis iejaucās. «To māju viņi gan sākuši būvēt, bet prasiet, vai viņi to dabūs gatavu. Kā viņai izskatās... Kā ērms zemē ierakta.»
«Katrs sedzas tā, kā viņš var,» Fuhsings atbildēja. Bija jau taisnība, ka līdzekļu trūkuma dēļ jaunā māja bija ierakta zemē un virs tās pacēlās tikai neaugstu.
«Ja nav kabatā, tad nevajag bramēties un taisīt līdzi tam, kam ir!» Hartmanis attrauca. «Kas jums naudu dos'? Ne Biržas banka, ne Diskonto banka, ne pilsētas krājkase; ne Komercbanka. Hipotēku biedrība arī ne! Bankrots jums tā kā tā...»
«Mēs biedrības namu ar saviem grašiem esam iesākuši būvēt, un ar saviem grašiem mēs viņu arī nobeigsim,» Fuhsings izskaidroja.
«Ja jūs no vācu kungiem labi nopelniet, tad jums tie graši ir,» Hartmanis turpināja. «Bet vai domājiet, ka arī uz priekšu vācu kungi jums tos grašus dos?! Lika drusku pasvilpot! Tad būsat paši kungi, bet, vai zināt, ar tukšu kabatu kungam būt ir mokas...»
«Vai tad jūs tiešām vēlaties, lai mūs no vietām atlaistu?!» Fuhsings piezīmēja. «Varbūt mēs tādā gadījumā prastu citādi izlīdzēties...»
«Vēlētos, vēlētos,» Hartmanis it kā pieķerts taisnojās. «Es nekā nevēlos... Bet, ja es būtu principāls, es gan tā ne! Joki tik! Tu būsi manā dienestā un taisīsi pret mani biedrības... Bet, ja es tev pakārtu to maizes kurvi augstāk, tad tu gan nāktu pie atzīšanas...»
«Hartman kungs, es dzirdēju no jums vienu prātīgu vārdu,» Faustīne Švīhelbein sacīja.
Protams, ka Fuhsingam šāds sarunu virziens bija nepatīkams un Pēterim arī. Bet te konsuls pats viņiem izlīdzēja no klizmas. «Var jau būt, ka daži principāli domā tāpat kā jūs, mīļo Hartman, bet tas nav pareizi,» viņš iejaucās valodā. «Saimnieciskie likumi ir tādi, ka mums jāskatās ne uz to, vai kāds vācietis vai latvietis, bet vai tas savam uzdevumam derīgs. Var jau būt labs patriots, bet slikts muzikants un ekspedients. Pie darba tautība nekrīt svarā...»
Hartmanis noraustīja kamiešus. «Labi latviešiem, ja ir vēl tādi kungi, kas tik labi domā!...»
«Tas nav pēc laba domāšanas, to lietu regulē pieprasījumi un piedāvājumi,» konsuls paskaidroja. «Ārzemēs pat vēl tā: ja darba gribētāju mazāk nekā darba devēju, tad pirmie pavisam atturas no darba pieņemšanas, ko par «streiķi» sauc... Tik ilgi nestrādā, kamēr tiem lielāku algu un īsāku darba laiku dod... Protams, pie mums par tādām lietām vēl nav dzirdēts. Te ļaudis par īsto laimi ieskata, ja tie pavisam kādu darbu dabū...»
«Pie mums tas arī nav vajadzīgs,» Faustīne piebilda. «Tā maize, ko vācu kungi dod, ir mīksta un balta. Latviešiem vajadzētu pateikties dievam, ka tas viņiem devis tādus labus kungus, bet tie ir nepateicīgi un griež krūtis pretim saviem labdariem...»
Pēteris to ilgāk nespēja mierīgi noklausīties. «Pardon, jaunkundz, man šādam latviešu apvainojumam ir jāpretojas. Ko tad liecina Rīgas Latviešu biedrības izbraukums uz Katlakalnu pie Garlība Merķeļa kapa? Tas liecina, ka, latvieši ir arī pateicīgi vāciešiem, ja tie viņiem ko laba darījuši. Latvieši tātad ir gan pateicīgi, tikai ne pret saviem žņaudzējiem, sūcējiem, varmākām...»
Aizskartā Faustīne mēmi uzlūkoja konsulu, it kā gribēdama sacīt: «Kas tie par izteicieniem?» Arī pati cienīgā, Kuniberts un Ortrūde juta viņai līdzi... «Kam tad latviešiem jāpateicas par to, ka viņi tiktāl tikuši?» Faustīne griezās pret Pēteri. «Kas viņus vedis pie izglītības? Vācu kungi gādājuši par latviešiem tikpat kā par saviem bērniem, bet tā ir tā pateicība par saviem aizgādņiem...»
«Mums nevajag aizgādņu,» Pēteris attrauca, «mēs paši par sevi protam gādāt. Tagad mums ir tā brīvība no pašas augstās valdīšanas dota, un šo tiesību mēs gribam izmantot... Diezgan mūs mūsu vācu aizgādņi barojuši ar pieniņu... Mēs tagad varam sagremot spēcīgu gaļas barību...»
«Tā ir nekaunība!» kāda sīka balsīte sašutusi iesaucās. «Ja vācieši nebūtu še zemē ieradušies, tad latvieši būtu vēl arvien joprojām dumji pagāni...»
Klusais Kuniberts! Bet pret savu latviešu brālēnu tas nesa naidu un rūgtumu sirdī. Viņa uzstāšanās, tā sakot, visus pārsteidza. Savilcis uzacis, konsuls viņu uzlūkoja. «Bērni atbild tikai tad, kad viņiem ko prasa...»
Kuniberts saprata un piesarka kā biete. Bet māte piegājusi glaudīja viņa matus. «Kuniberts, man šķiet, savi bērna vientiesībā izsacījis lielu patiesību,» viņa piebilda, it kā pati būtu nosodīta.
«Še mums ir gaišs piemērs, ka bērni un vientieši ne ikreiz runā patiesību, mana mīļā,» konsuls iebilda. «Bez tam Kunibertam vajadzētu interesēties par citām lietām. Esmu naidīgs, naidīgs ikvienam fanātismam.»
«Kunibertam uz tādām lietām bieži nāksies savā mūžā atbildēt,» viņa attrauca. «Kādēļ tad liekulīgi ciest klusu?... Mēs ejam pretim patiešām «jaunam» laikmetam...»
Viņa bija līdz tam mēram piesarkusi, ka tai grūti nācās valdīties. Konsuls viņu uzlūkoja pa pusei lūdzoši, pa pusei pavēloši. Viņa atjēdzās un atkal uzsmaidīja. Pēdējā laikā viņa bija radusi padoties sava vīra gudram prātam un vadībai un zināja, ka, ja viņš liek tai klusuciest, tad tas ir nepieciešami vajadzīgs. Veikli viņa uzveda valodas uz citām lietām:
«Šis temats ir ļoti neizdevīgs, mīļie radiņi! Runājat taču par citām lietām. Manis dēļ par saulgozi, rozēm un deju, tikai ne par šo nejauko tautības jautājumu...»
«Mamzel Švīhelbein,» konsuls risināja tālāk uzsākto pavedienu, «kā tad paliek ar neizšķirto jautājumu, kurš ir lielāks dzejnieks: Heine, Šillers vai Gēte? Es domāju, ka to lietu beidzot vajadzētu izšķirt...»
«Kurš no šiem trim lielākais un debešķīgākais, tas man vēl arvien grūti pasacīt,» mamzele Švīhelbein atzinās.
«Mēs, vācietes, pašas neesam pilnīgi bezpartejiskas,» Ortrūde arī no savas puses iejaucās valodās. «To var izšķirt tikai neitrāls cittautiets, latvietis... Krauklīt kungs, esat jūs tas Pariss un izšķiriet to lietu!»
Viņa sacīja to izaicinoši un ar zināmu ļaunu prieku, pieņemdama, ka Pēteris no tādām lietām neprot ne «bū», ne «bē».
Patiesībā arī Pēterim nebija ne mazākās jēgas, kas tas tāds Pariss, bet par Šilleru, Heini un Gēti viņš gan bija dzirdējis no Štālberģa. Tomēr ar visu to viņam bija tāda sajūta, ka Ortrūde viņu grib uzvest uz gluma ledus, un tādēļ tas viņu apjucis uzlūkoja.
«Kā jūs to domājat?!»
«Nu, jums jāizšķir, kurš no šiem trim vācu dzejas karaļiem tas lielākais,» Ortrūde attrauca, glūnēdama, ko viens bauris tomēr uz to varētu atbildēt. Arī konsuls manīja, ka viņa krustdēlam izliek cilpas, un it kā bez elpas gaidīja uz viņa atbildi.
«Tik svarīgā lietā taču nevar taisīt kādu pārsteigtu spriedumu,» Pēteris mēģināja izvairīties.
«Bet jūs sacījāt, ka latvieši esot kultūras cilvēki,» Ortrūde aizrādīja. «Kultūras cilvēkam taču par šo lietu vajag būt arvien gatavam spriedumam.»
Pēteris piesarka un sapīka. «Man jāsaka, ka es par vislabāko dzejnieku atronu nevis vācieti, bet angli Baironu un par viņa slavenāko darbu «Manfrēdu».»
Ortrūde atsista saknieba lūpas. Tātad viņš zināja gan... «Jūs tomēr esat partejisks,» viņa norūca. Bet Švīhelbein mamzele uzstājās Pēterim asā opozīcijā. «Tā ir garšas lieta! Lai nu arī par Gēti un Heini varbūt varētu ko sacīt, tādēļ ka tiem trūkst tās svētās nopietnības un tikumiska nerva. Bet par Šilleru - nē, tur es nekā neļauju sacīt...»
«Jā, bet arī citām tautām ir savi lieli gari,» Pēteris atbildēja. «Frančiem ir Rasins un Moljērs, itāliešiem Dante un Petrarka, spāniešiem - Kalderons un Lope de Vega un angļiem bez Bairona vēl Šekspīrs... Tos visus mūsu tautietis Štālberģis grib drukāt pa latviski...»
Vācietes ieplēta acis! Bet atkal nelaime: ko tie bauri gan iedomājušies?! «Sakiet man, ko tāds latviešu mužiks zin no klasiķiem!» Hartmans noliedzoši iesaucās. «Izglītotie? Tie jau tos var lasīt vācu valodā. Izglītotu latviešu nepavisam nav. Tikai tādi, kas nespēj pacelties līdz īstai izglītībai, paliek atpakaļ latviešos... Bet ko tādiem klasiķi? Nu, lai drukā, lai drukā, bet šeftes ar to nekādas netaisīs...»
«Kā, vai tad jūs domājat, ka vāciešiem vienīgi priekšrocība klasiķus saprast?» Fuhsings iejautājās.
«Zināms! Kā jūs, latvieši, gribiet pielīdzināties mums, vāciešiem? Starp mums še Rīgā dzīvojis un nosirmojis tāds gars kā Herders. Rīgā iznācis lielā Imanuela Kanta slavenais darbs «Tīrā prāta kritika». Rīgas mūros mituši tādi mākslinieki kā Konradins Kreicers un Rihards Vāgners. Kā jūs gribiet mums pielīdzināties?... Pie mums ikviens no tautas lasījis Šilieru un Gēti...»
Un, lai pievestu piemēru sacītam, tas griezās pie spīķera zeļļa ar jautājumu: «Gewiß, Herr Schmerl, Sie kennen doch Göthes «Faust»?» (Zināms, Šmerļa kungs, jūs taču pazīstat Gētes «Faustu»?)
Šmerlis agrāk bija bijis miesnieks, daudz un ar daudziem kāvies, tā ka viņš no piedzīvojumiem varēja teikt, kuram laba dūre. Un, tā kā viņš bija vairāk nodarbojies ar ēšanu un dzeršanu, nekā sekojis sarunām un tās sapratis, tad viņš lietu uzķēra tā, ka «Faust» ir dūre un «Gēte» kāds, kam pieder šī slavenā dūre.
Šo vīru viņam nebija gods pazīt. «Nee,» viņš nogrozīja galvu. «Aber kennen Sie Janson aus Lemsal? Das ist ein Aas auf Hauen...» (Nē, bet vai pazīstat Jansonu no Limbažiem? Tas ir maita uz kaušanos.)
Visi sāka pilnā kaklā smiet, un Hartmaņa teorijas par vāciešu pārākumu sabruka acīm redzot. Ortrūde bija kā ar ūdeni aplieta, un Pēteris smīnēdams viņu uzlūkoja, it kā sacīdams: «Palūk nu! Jūs, vācieši, visi tomēr neesat to gudrību ar karoti strēbuši...» Bet Hildergardis kundze lūkoja izgāšanos apsegt ar to, ka aizrādīja: «Bet arvien viss iznāk uz šo nejauko tautības jautājumu. Runājat taču par neitrālām lietām, manis dēļ par deju...»
Pa tam mielasts bija jau nobeidzies, viesi piecēlās, pateicās laipnām devējām un apkalpotājām un tad vēl pulciņos drusciņ sarunājās. Faustīne arvienu joprojām turējās Fuhsinga tuvumā, un, tā kā konsula kundze bija aizrādījusi uz deju, tā šķelmīgi sacīja:
«Fuhsing kungs, ja es ierastos uz Latviešu biedrības balli, vai jūs mani aicinātu uz deju?...»
Fuhsingam še nebija iespējams viņas lielo interesi pret sevi noraidīt, kā tas citkārt bija parasts. «Jūsu piedāvājums mani ļoti pagodina, mamzel Švīhelbein, bet mēs, tirgoņi, labprāt neslēdzam iepriekšējus līgumus, ja nepazīstam savas varbūtīgās konjunktūras...»
«Ar citiem vārdiem, ja jums nebūs citas labākas, tad nedancosiet ar mani,» Faustīne jokoja, tomēr viņas balsī izskanēja tā kā rūgtums.
«Ne labāka, bet kurai lielāka priekšroka,» Fuhsings dzestri atteica. «Latviešu biedrībā tāda ir latviešu dāmām.»
Pēteris smaidīja, sajuzdams gandarījumu par šādu veiklu norādījumu. Arī Ortrūde smaidīja... Faustīnei pie Fuhsinga taču nekad nebija sekmju...
«Bet jūs, brālēn, vai jūs mani aicinātu uz pirmo deju; ja es ierastos Latviešu biedrībā?» viņa jautāja Pēterim. «Man ļoti tiktos iepazīties ar latviešiem en gros...»
«Ar lielāko prieku!» Pēteris vaļsirdīgi sacīja. «Še mana roka uz to!...»
«Nu, nu,» viņa palika mazliet atturīgāka, «un ja kādai uz jums priekšrocības?»
«Tad lai viņa paciešas, kamēr izpildu savu goda pienākumu...»
«Bet ja viņa top nepacietīga?» Ortrūde drusciņ ar acīm koķetēja. «Varbūt es viņai caur to daru sirdssāpes?...»
«Neticu! Tā zin, ka viņa caur to neko nezaudē. Sievietēm vajag mācīties padoties...»
«Jūs esat varmācīgs... Man gandrīz jāatkāpjas no sava priekšlikuma, lai neapbēdinātu jūsu latviešu skaistuli...»
«Jūsu vaļa...» viņš galanti palocījās. «Mēs, latvieši, neuzliekam spaidus...»
Tas tīri izklausījās pēc smalka atraidījuma. Viņa iesila. «Nē, nē, es turu jūs pie vārda... Kad ieradīšos Latviešu biedrībā, jūs vedīsiet mani uz pirmo deju...»
«Lūdzu, labprāt!» viņš atkal palocījās.
Tad viņa skaļi iesmējās. «Tas taču nav iespējams. Kā tad es lai nāktu uz tam - ierasties tādā biedrībā, kura - -» Pārējo viņa paturēja pie sevis.
«Kā patīkami!» Pēteris atbildēja. Viņa pret to palocījās un devās pie sava pienākuma. Un drīz vien Kuniberts bija viņai klāt un sāpīgi saviebtu vaigu un spulgām acīm sacīja: «Es negribu, māsa, ka tu ar viņu runājies... Es neciešu to...»
«Viņš taču nav mūsu līdzīgs!» viņa to apmierināja. «Domājas būt kāds ģēnijs, bet ir tikai zemnieks...»
Šodien māju ļaužu viesībās negāja tik omulīgi, kā tas citām reizēm bija parasts. Sarunas atgādināja ieplīsušu zvanu, kura skaņas arvien aizķeras. Agrāk visi vieni un tie paši vācieši, tagad divas tautības viena pret otru! Valodas lai tika uzsāktas kā, arvien beidzot iznāca berzēšanās starp vāciešiem un latviešiem. Un īsti patīkami tas nebija ne vienai, ne otrai pusei.
It sevišķi Pēterim likās, ka Ortrūde katrā gadījumā zem pārāk lielas laipnības un gādības maskas par viņu cenšas viņu pazemot. Tā kā viņš to izmanīja cauri, tad tas viņu gan tikai pajautrināja, bet īsti sirsnīgs tas pret viņu vairs nevarēja būt, izturējās auksti un atturīgi.
Ar nodomu tas atlūdzās uz mājām, laika vairāk neesot... Tikai konsuls viņa ātro aiziešanu patiesīgi nožēloja, cienīgā un Ortrūde, lai nu viņas ko teica, - Pēteris izmanīja cauri, ka viņam tur nav nekāds zaudējums. Pie atvadīšanās mīļiem viesiem mēdz prasīt: «Kad atkal atnāksiet?» - bet šoreiz viņš to nesadzirdēja...
Bet lai! Viņam tas itin patīkami! Tas tagad skaidrībā ar savu sirdi, kura, šurp nākot, tik stipri pukstēja. Tā bija iekšēji skaldījusies: skaistā vāciete tur parādījās kā kāda burvīga sapņu parādība, un Maris ar savām vilstošām acīm to pārmetoši uzlūkoja... Bet nu viņš, atdabūjis iekšējo līdzsvaru, var godīgi atzīties, ka mīl tikai savu Mari... Ortrūde? Jā, skaista viņa ir, pat ienaidnieks to nevar liegt, bet tomēr starp viņu un šo bezsirdīgo skaistuli tik daudz sveša, neradnieciska, pretīga, nesaplūstoša... Nav tā kā pie Maris, kur viņš sajūt klusu prieku par to vien, ka ir viņas tuvumā... Nē, nē, var būt droši, šīs vācietes dēļ tas savu Mari neatstās... Pat ja tā viņu gribētu...

* * *

Kad arī pārējie viesi bija aizgājuši, konsuls lūdza Fuhsingu uz savu kabinetu un pavēlēja arī viņiem kafeju nest turp.
«Vai nevēlaties kādu cigāru?» viņš jautāja savam viesim. «Kuba? Mazo Havanna? Vai varbūt Virdžīniju?...»
«Pateicos... Vienalga... Visi tie baudāmi,» Fuhsings atbildēja un paņēma vienu.
«Tāds dūmiņš pēc maltītes pie kafejas patiešām baudījums,» konsuls iepīpojis sacīja. «Tā!... Gribētu ar jums parunāties tā kādu vārdiņu no sirds...»
«Jūs mani ļoti pagodināt, konsula kungs...»
«Lūdzu, lūdzu, bez liekām ceremonijām,» konsuls vilka tālāk smaržīgo dūmu. «Vispirms tā zēna dēļ. Man jāpateicas, ka esat paķēruši viņam zem padusēm, kad tas taisījās grimt! Caur to no viņa iznācis cilvēks... Jūs ziniet, kas viņš man ir?... Tikpat kā miesīgs bērns!...»
«Es zinu, konsula kungs.»
«Pateicos, ka no savas puses esat bijuši diskrēts un paglabājis to kā delikātu noslēpumu. Viņš, kā man rādās, atradis iekš jums vecāko brāli. Pateicos jums, Fuhsing kungs!...»
Aizkustināts viņš tam spieda roku.
«Ne par ko, ne par ko, konsula kungs!» Fuhsings godināts attrauca. «Persis ir man labs biedrs...»
«Vai tā nav likteņa ironija, ka esmu nonācis ar viņu tādās attiecībās?! Vai tas nepierāda, ka apstākļi daždien stiprāki nekā personas? Ja būtu noticis tā, kā es gribēju, no viņa varēja iznākt vācietis kā mēs katrs. Bet nekā. Kā no neredzamas rokas viņš man atņemts, ievilkts latviešu lēģerī un ir viens no tiem visniknākiem....»
«Jā, Persis par savu tautību ir gatavs atdot visu, ko jūs gribat, - savu mantu, savu dzīvību,» Fuhsings piebilda. «Priekš savas tautas viņš trīc un dreb...»
«Tas jau ir tas muļķīgais!... Un kādēļ tad viņš tā?... Vai jūs redzējāt viņu šodien ar Ortrūdi?... Vai nav viena un tā pati rase?! Tikpat kā viens priekš otra radīti... Kā veci pazīstami... Tikai, kur tas muļķīgais tautību jautājums, tur tūlīt matos. Ja viņš būtu vācietis, Ortrūde viņā būtu iemīlējusies jau līdz ausīm, atdotos viņam pilnīgi ar savu ceturtdaļmiljonu. Sakiet, - vai tam zēnam nevarētu to laimi novēlēt?! Ko ar tādu kapitālu nevarētu iesākt!...»
«Patiešām daudz!» Fuhsings domīgi piebilda.
«Mīļais Fuhsing, vai tad jūs nesaprotat, ko es domāju? Jums taču arī uz viņu kāds iespaids un svars... Pie joda, vai tad mēs nevarētu tur piepalīdzēt! Ja mēs liktu Persim pie sirds: «Tev ir jātop par vācieti!» Iespējams tas taču viņam ir... Ja mēs viņam liktu tā priekšā... Ko?»
«Neticu!» Fuhsings nogrozīja galvu. «Cik es Persi pazīstu, tad viņš nāktu ar kontrā priekšlikumu: «Palieciet par latvieti!»»
Kā no laivas izsviests, konsuls viņu pārsteigts uzlūkoja: «Muļķības! Tas pilnīgi izslēgts. Ko jūs gan domājat?... Nē, nē...» Un tad atkal pats kā domīgi pētīja iekš sevis... «Mans dievs, man jau arī uznāk dažreiz tā kā liegas jūtas, kad iegādājos savu jaunību un savu dzimteni... Kā mēs gājām pie darba un dziedājām... Kā sieviņas vērpa pie ratiņa un stāstīja pasakas. Tu mans dievs, kā tas viss ir aiztecējis!... Bet šādai jūtelībai vairs nav vietas mūsu praktiskos laikos... Mana dzīve jau tiktāl saistīta ar vietējo vācietību, ka atsacīties no tās būtu pašnāvība...» Kādu brīdi viņš Fuhsingu uzlūkoja. «Nu, tad jau man būtu jāatsakās no sava stāvokļa, no maniem iegūtiem sakariem? Un kam tad lai es piebiedrotos? Vācu lieltirgoņu vietā varbūt tiem pāris latviešu siļķu tirgotājiem?... Vai savam agrākam kučierim Kreilim?... Nē jau!... Palikšu tas, kas esmu... Esmu bijis tālāk pasaulē un zinu to: «Ubi bene, ibi patria!»» (Kur man labi, tur mana tēvija!)
Fuhsings viņu domīgi uzlūkoja. «Tikpat neatraujami un cieti Persis turas atkal pie latvietības...»
«Tad neko darīt. Nevar taču no mums prasīt neiespējamu. Ja mani grib pārvilkt jūsu pusē, tad ieskatu, ka man nav tiesība prasīt viņu pie mums... Lai liktenis šo lietu rīko, kā viņš grib... Bet jūs, Fuhsing, jūs es gan gribētu arī uz priekšu saistīt pie sava veikala... Es ļoti nožēlotu, ka mums būtu jāšķiras...»
Fuhsings mainīja vaigu krāsu un ieklepojās: «Vai ir tas, ko Hartmanis piezīmēja?»
«Hartmanis pie manim nekrīt svarā, tas cilvēks ir ēzelis!» konsuls attrauca. «Un tomēr jūsu biedrība un kustība, kas ar to sakarā, man dara rūpes. Man arvien vairāk zūd pārliecība, ka tā būtu sekla modes lieta... Tas ir kaut kas dziļāks, kas radīs mūsu pilsētā un provincē pavisam citādas attiecības nekā tās līdz šim...»
«Aizspriedumi, konsula kungs,» Fuhsings iesmējās. «Mūsu biedrībai patiešām ļoti miermīlīgi kultūras mērķi...»
«Jums tie var būt kādi būdami, bet tie ir jau apzīmēti... Jūs esat vācu muižniecībai un luterāņu garīdzniecībai bīstami tādēļ, ka, uzstādamies par tautas vadoņiem, jūs konkurējat ar viņas līdzšinējiem vadoņiem. Cik man zināms, tad cīņa pret jums jau sākusies... Muižniecība lūkos nostādīt jūsu biedrību par pastāvošās kārtības pretinieci un centīsies par to, lai viņu slēdz. Cik jūs spēsat šos uzbrukumus atsist un attaisnoties, ir jautājums, bet var jau būt, ka krievu ierēdniecība jums neļaus grimt. Tomēr cīņa tādēļ nemitēsies, un arī mēs, Rīgas pilsoņi, tiksim tajā negribot ierauti...»
«Jūs mani padariet nemierīgu, konsula kungs!...»
«Neko darīt! Šinī procesā lai neviens nedomā, ka tas varēs palikt bezpartejisks un pacelties pār visiem... Vajadzēs atzīt krāsu, nostāties stingri vienā vai otrā pusē... Un tādēļ arī jums no svara pārlikt, vai gribiet peldēt labāk pa straumi nekā pret straumi! Jūs sava mūža lielo daļu esat bijis noteikts vācietis, jums atteikties no Latviešu biedrības nenāktos grūti...»
Fuhsinga vaigā parādījās atraidošs žests. «To es nevaru savienot ar savu sirdsapziņu, ar saviem ideāliem...»
«Fuhsing kungs!» konsuls pārmetoši iesaucās. «Jūs taču esat tirgonis!... Kā nu tā zilu acu dēļ var skriet ugunī par nezin kādiem ideāliem?... Tur vajag citu motīvu...»
«Arī tādi man ir!» Fuhsings, ne drusku nedomājis, atbildēja. «Es paredzu, ka latvieši nākotnē ņems saimnieciskā ziņā pārsvaru. Rīga pieaugs katrā ziņā, un katrs viņas turpmākais pieaugums nāks latviešiem par labu...»
«No kam jūs to spriežat?» konsuls viņu pētoši uzlūkoja.
«No tam, ka latvieši vēl nu tikai tagad sāk parādīties uz skatuves un sāk runāt līdzi kā saimniecisks faktors...»
«Jā, jā, tikai vēl sāk, bet tiem jāiekaro tas, kas vāciešiem jau ir...»
«Bet pašlaik notiek liela saimnieciska pārvērtība. Sīknomnieki top par gruntniekiem un tiek pie turības un izglītības. Šī kompaktā masa, kas jau verdzības laikos spējusi septiņsimt gadus uzturēt latvietību, ja tā nāk vēl drusciņ pie elpas, - pret viņu pazūd vācu lielgruntniecība. Tirdzniecībai būs jānostājas pavisam uz citiem pamatiem... Jūs redziet, ka jau tagad vairs nevaram tā rīkoties ar mēru un cenu...»
«Zināms, nav mums tas vairs, kas mums bijis...»
«Turpmāk konkurenci vislabāk izturēs tas, kas apmierinās vislabāk majoritātes vajadzības un iegūs arī viņas simpātijas. Tur patriotisms un tautības atzīšana nešaubāmi no svara... Tirdzniecība un rūpniecība pastāvīgi meklē jaunus tirgus... Te mums tāds ir. Ja mēs piemērojamies šai uzplaukstošai zemkopju šķirai, tad katrs pieaugums, cik paceļas viņas dzīves mērs un turība, nāk mums par labu. Šo jautājumu ar Rihardu Tomsonu esam smalki pārrunājuši... Jūs taču viņu pazīstat...»
«Rihardu? Kā ne. Mēs tagad esam labi draugi,» konsuls atbildēja. «Bet piedodat, pēc sava satvara viņš tikpat maz latvietis kā jūs... Grūti pasakāms, cik ilgi jūs ar tiem latviešiem varēsiet iet kopā...»
«Mēs iesim, jo vairāk mūs vienos abpusējas saimnieciskas intereses,» Fuhsings attrauca. «Mums jāpatur acīs latviešu gruntnieku šķira kā producētāja un piegādātāja un kā patērētāja un noņēmēja... It sevišķi mums jāievēro tehniskais progress zemkopībā... Nepieciešami mums vajadzīgs kādu mākslas mēslu vai lauksaimniecības rīka fabriku. Ja mēs šo konjunktūru neizmantosim, to izmantos ārzemju kapitālisti vai žīdi...»
Konsuls viņu lielām acīm uzlūkoja. «Jums ir skatiens, nevar liegt! Cienījams ikviens, kas prot likt vērā sava laika apstākļus. Es zinu: Rihards seko šim jautājumam. Viņš ir gan liels teorētiķis, bet bīstos, ka ne tāds praktiķis. Par zemkopjiem viņš sajūsminājies tīri kā pārspīlēts fizokrāts. Vecā parole: «Kad zemniekam nauda, tad ir visiem!» Pie tam viņš, man šķiet, ne visai labs saimniekotājs.»
«Viņš ir jau iesniedzis koncesiju uz kaulu miltu fabriku, un es būšu viņa klusais biedrs...»
«Ahā, nu tad novēlu laimes!» konsuls tam sniedza roku. «Ģeniāls ķēriens, bet arī bīstams... Kā tad jūs savu pasākumu finansēsat?»
«Ar mūsu maziem ietaupījumiem...»
«Tas ir maz! Tāds pasākums nevar pastāvēt bez plaša kredīta, vēl jo vairāk, kur jums būs jādod daudz uz... kredīta... Neaizmirstiet, ka it visas vietējās kredītiestādes atronas vāciešu un pie tam vēl ultrā vāciešu rokās... Tātad jūs domājat braukt zem latviešu flagas?...»
«Mūsu kalkulācija ir tik droša, ka, ja veikals cik necik iet, mēs pilnīgi tiekam cauri ar saviem līdzekļiem...»
«Bet var rasties neparedzēti apstākļi. Pieņemsim, jums labi iet. Bet tas taisni pamudina konkurenci ko blakus dibināt un ar jums tirgū dalīties. To visu vajag paredzēt. Ievērojot visus šos apstākļus, man lieta negrib labi izklausīties. Ka jūsu pasākumam nākotne, to es nenoliedzu, bet jums vajag izturēt un pie tam vēl ilgu laiku...»
«Vai tas kādreiz bijis citādi, konsula kungs! Kas cīnās par nākamību, nav mērojams ar tagadnes mērauklu. Viņam jāiet pa jauniem ceļiem. Ja tas tiek cauri, tad vēlāk saka: «Tas bija gudri!» Ja ne - laižas dibenā... Vai tad pirmā reize...»
«Ja tā skatās, tā ir cita lieta!» konsuls piebilda. «Jā, taisnība: kas neriskē, tas nevinnē... Ja ar to rēķina un pats zin, ko grib, tad jau pret to nav ko teikt ne vārda... Jūs tātad nu zināt savas konjunktūras, ja palieciet latviešu pusē... Bet arī es ko biju nodomājis... Varbūt lieki vēl jums to teikt, taču jums būs to zināt. Ievērojot jūsu spējas un nopelnus, esmu ar mieru uzņemt jūs par biedru savā veikalā ar tik lielu dalību; cik paši vēlaties. Jūs mana veikala stāvokli pārzināt, tas, ko jums piedāvāju, nav tāda laimes loterija kā jūsu otrā konjunktūra, bet toties atkal kas solīds un pilnīgi nodrošināts....»
Fuhsingu tas tā pārsteidza un aizkustināja, ka viņš labu laiku bija kā mēms. «Šāds piedāvājums mani ļoti pagodina, konsula kungs!... Nebiju pat iedrošinājies uz to domāt...»
«Bet tikai ar minēto nosacījumu!» konsuls attrauca. «Man vajag garantijas, ka es ar savu veikalu nenostājos pretim augstai rātei un turīgām vācu aprindām. Bet tas nav izbēgams, tiklīdz mans veikala biedrs piekops latviešu centienus. Un, nostāsies naidīgi pret tiem, kuri man dāvājuši savu uzticību, to es nevaru un negribu...»
«Kādu garantiju jūs domājat?» Fuhsings nedroši iejautājās.
«Jums jāatsakās pilnīgi no Latviešu biedrības un jāapsolās būt stingram vācu lietas veicinātājam. Ar latviešiem jums nekā nedrīkst būt kopēja...»
Ilgu laiku iestājās dziļš klusums. «Pateicos, konsula kungs,» Fuhsings to beidzot pārtrauca, «ka jūs tik labi ar mani domājat, bet tak nekad nevarēs notikt... Jo grūti paredzams, ka es saviem tagadējiem uzskatiem palikšu neuzticīgs...»
«Tad varu to tikai nožēlot,» konsuls piebilda. «Jūsu attiecības tad paliek tās pašas, bet varbūt ar tā vēl lieta top zem apstākļiem par karstu...»
«Es saprotu,» Fuhsings atbildēja. «Tādā gadījumā mums cits nekas neatliktu kā šķirties, cik grūti arī man tas nāktos...»
«Man arī tāpat, Fuhsing kungs... No manis tas neatkarāsies, par to varat būt droši. Bez tam jau acumirklī mums tādas briesmas vēl nedraud... Un, ja jau, tad šķirsimies kā personīgi draugi. Cik jums pie jūsu pasākuma notes brīdī ar kredītu varēšu izpalīdzēt, to labprāt darīšu... Mans dievs, ja pasaulē notiktu vienīgi tā, kā mēs vēlamies...»
Pēc tam viņu pārtrauca vēl dažas acumirklīgas veikala lietas, tad Fuhsings atvadījās.
Uz mājām ejot, viņš vēl pārdomāja to lietu. Viņš šaubījās, vai konsuls viens ar savu ziņu viņam stādījis šādu priekšlikumu jeb vai aiz tā stāv citi... Jeb vai viņš pavisam tā domāja vai tikai izgudrēm -? Bet Persi vietā viņš par sevi negalvotu... Tā traka laime!... Un tad uz biedrību viņi tā nozvērējušies?!... Nu tikai vajadzētu rīkoties tā, ka nav iemeslu... Rīkoties tikai tā...