AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Piecpadsmitā nodaļa

Jaunais biedrības nams bija dabūts zem jumta jau 1869. gada rudenī, un apakšējās telpās jau varēja iegriezties viesi, braucot atpakaļ no G. Merķeļa kapa. Bet māja bija vēl tikai pusgatavā stāvoklī, viss, tā sakot, vēl vēja vaļā. Runas vīri un priekšniecība tādēļ lauzīja galvas, kā dabūt viņu gatavu. Rocība starp viņiem un vispār latviešiem bija ļoti maza, un kredītu nekur nevarēja dabūt. Par savām kredītiestādēm latvieši toreiz vēl tikai sapņoja, un vācieši viņiem no savām neuzticēja ne kapeikas. Atlika vienīgi tas, ko paši biedri varēja aizdot. Arī tie nebija nekādi turīgie, daži skolotāji ar nelielām algām, pāris advokātu, kuriem vēl nebija nekādas prakses, arhitekts, kuram nebija ko darīt, un liels pulks kalpotāju un darba cilvēku, kuri dzīvoja no rokas mutē. No visiem materiāli stiprākie bija ierēdņi, kas stāvēja pie vācu kungiem cietās algās, tad vēl vīnūžnieki un materiāltirgotāji, bet tie ne katrreiz bija tie devīgākie. Bija jau arī vīri ar lielāku rocību, pie piemēram, Jēkabs Dombrovskis, bet tie bija ļoti reti un viņu bagātība ļaužu mutē lieliski tika pārspīlēta... Tātad gan varēja runāt par ideālismu, ja toreizējā latviešu sabiedrība Rīgā priekš sava nama varēja sadzīt 40000 rbļ., jo tik daudz tas bija izmaksājis, kad nāca gatavs...
Protams, ka nevarēja domāt par kādiem izgreznojumiem. Fasāde pastāvēja nepucēta veselus divdesmit trīs gadus un ar savu apaļo, vaļējo lodziņu ģēvelē atstāja visai nabadzīgu iespaidu. Nabaga vīrs sedzas, kā viņš var! Tikai pie divdesmit piecu gadu jubilejas tā tika nopucēta un vēl drusciņ vēlāk, izpildot drošības prasījumus par rezerves trepēm, dabūja priekšā nelielu balkonu. Šī vecā māja, kas 1908. gadā aizgāja ar uguni, nebija vis tāda jau no paša sākuma uzbūvēta, bet bija, tā sakot, empīriski attīstījusies. Viņas iekšiene daudzkārt grozīta un pārbūvēta. Pašā sākumā zāle bija īsa un nedabīgi plata, ar skatuvi vienos sānos, Aleksandra ģimnāzijas (kuras vēl nebija) pusē, un galeriju otros sānos, taisni tai pretim. Skatuves galā apakšā bija šauras durvtiņas, pa kurām knapi varēja iesprausties apakšējās telpās, un otras lielas durvis tur, kur pēdējā laikā bija vārti... Lai nu gan ar sāpēm, tomēr gatavu biedrība savu mājas iekšpusi dabūja, tā ka 19. februārī 1870. gadā tā varēja nosvinēt gadasvētkus pati savā miteklī.
Šo nama atklāšanu tad nu gribēja pēc iespējas spoži svinēt, ar teātri un balli, papriekšu ar goda mielastu. To viņas vadoņi gribēja izlietot politiski. Mēs jau zinām, ka caur jauno Aleksandra skolu (kura gan vēl līdz šai dienai nav nodibināta) un caur demonstratīviem izbraukumiem uz Katlakalnu Latviešu biedrība bija lielā mērā uzbudinājusi baltiešu privileģētās aprindas. Tās šos savā ziņā vienkāršos faktus iztulkoja politiski. Latviešu vadoņiem nu attiecās uz to - rādīt, ka Latviešu biedrībai nav nekāda naida, ko viņi gaiši pierāda ar to, ka ielūdz vāciešus un muižniekus pie sevis viesos. Gadījiens te bija ļoti izdevīgs. Frīdrihs Veinbergs jau toreiz bija liels politiķis un viņam pie runas vīriem liels iespaids. Nolēma bez Vidzemes gubernatora, muižnieku priekšnieka un superintendentes ielūgt arī Kurzemes gubernatoru fon Lilienfeldu un Kurzemes muižnieku maršalu f. d. Reki. To tādēļ, ka Rīgas Latviešu biedrība stāvēja un gribēja stāties vēl dzīvākā sakarā ar Kurzemes latviešiem, un tad arī, lai šie lielikungi redz, ka biedrība nemaz tik ļauna nav. Šo priekšlikumu sirsnīgi aizstāvēja Fuhsings un arī Pēteris, kuram draugs bija atstāstījis savu sarunu ar konsulu. Latviešiem vajadzētu būt smalkiem un saticīgiem, lai atņemtu vāciem ikkatru iemeslu viņiem uzbrukt.
Svētki izdevās ļoti spoži. Kungi bija ne vien lūgti, bet arī nākuši. Vai aiz draudzīgas piekrišanas vai ziņkārības, vai pat lai ieskatītos ienaidnieku lēģerī, kas to lai zina?! Bija ieradušies arī visu Rīgas vācu biedrību delegāti, bija ieradies Latviešu Draugu biedrības priekšnieks Augusts Bīlenšteins. Sevišķi šī biedrība slēpa savā sirdī pret jauno latviešu biedrību slepenu naidu un skaudību. Līdz tam viņa šķitās būt latviešu kulturālās attīstības vadone, - te nāca kāda cita un draudēja viņu pie malas nobīdīt. Jau tagad uz šiem nama atklāšanas svētkiem daži kurzemnieki ar Švitenes Kukšu krodzinieku Karlu Sprinku priekšgalā bija pagājuši garām savai draugu biedrībai, salasījuši kādus 140 rubļus naudas un piesūtīja tos Rīgas Latviešu biedrībai kā «mīlestības dāvanu». S. savā vēstulē, starp citu, rakstīja: «Īpaši arī atzīstu es to par lielu labumu, ka priekš mums, latviešiem, tāda biedrība ir cēlusies, kas mūžam augstā vērtē un cienīšanā priekš mums un mūsu pēcnākamiem pastāvēs...»
Draugu biedrība paredzēja, ka te viņai būs bīstama konkurente, un sīksti viņa turējās savās pozīcijās, tanī pašā gadā tā sarīkoja Dobelē dziedāšanas svētkus, kas tomēr nevarēja aizsniegt to apmēru, ko vēlāk latviešu centrā no Rīgas Latviešu biedrības sarīkotie dziedamie svētki. Bez tam arī Draugu biedrība nopietni vien sprieda par pagastu banku dibināšanu, bet tauta jau dziedāja no Lapas Mārtiņa sacerētās asās parodijas par «baznīckungiem» un «melsnsvārčiem», kuri, kāri uz «rubuļiem!» un «cāļiem», grib, lai tos viņiem pienes muižā un tiem vēl roku bučo, bez tam vēl brauc apkārt māju no mājas linodami... Tādēļ nekas no mācītāju biedrības projektiem vairs nevarēja iznākt. Lai viņa arī būtu labi domājuši, tautas progresīvākā un radikālākā daļa lūkojās uz viņu ar neuzticību, un konservatīvai daļai, kuri ara ar veciem tēvu arkliem, tiem arī tādu banku nevajadzēja. Varēja sacīt, ka, ja Draugu biedrībai nebūtu stājusies ceļā latviešu tautiskā atmoda un Rīgas Latviešu biedrība, tā droši vien latviešu garīgā un saimnieciskā dzīvē būtu spēlējusi svarīgu lomu. Ir tādēļ viegli saprotams, ka A. Bīlenšteinam, kad Kaspars Biezbārzdis svētkos turēja uz viņu runu un viņu cildināja, nebija nekāda lāga prāts uz Latviešu biedrību. Viņš neuzsauca vis tai laimes, kā to varēja sagaidīt, bet «pacēla savu glāzi» uz tiem trim latviešu laikrakstiem, kas toreiz pastāvēja, proti: «Latviešu Avīzēm», «Mājas Viesi» un «Baltijas Vēstnesi»...
Turpretim Kurzemes gubernators novēlēja laimes latviešu tautai un pie tam vēl latviešu valodā. Kurzemes muižnieku priekšnieks f. d. Reke turēja pat garāku runu latviešu valodā, cildinādams pašu Rīgas Latviešu biedrību, kura, viņu ielūgdama, gribot ar to pierādīt, «ka tā ar citām aprindām zemē grib mierā dzīvot».
Latviešu biedrības politiķi nebija maldījušies. Iespaids, kādu nama iesvētīšana atstāja uz vācu aprindām un muižniecību, bija ļoti labs, vismaz tā likās. Lieliski biedrība pie viņiem bija atjaunojusi savu kredītu un būtu varējusi tīri gozēties miera saulītē, ja nebūtu radušies atkal jauni nemiera gari. Gudram gudra nelaime! Par šo brāļošanos ar vāciešiem jutās savā sirdī ievainots pareizticīgo latviešu elements pašā biedrībā. Biedrības sekretārs tobrīd bija pareizticīgais ģimnāzijas skolotājs Krauklis un runas vīros pat garīgā semināra inspektors Drekslers. Tie atrāvās ne vien no darbības biedrībā, bet drīz vien arī galvaspilsētas presē, toreiz vislielākā un izplatītākā krievu avīzē «Golos», parādījās naidīgas atsauksmes pret Latviešu biedrību, kura piekopjot separātismu. Varēja redzēt, ka tie raksti bija cēlušies no pašu ļaudīm. Viņi vainoja biedrību, ka pie iesvētīšanas bijusi reprezentēta gan luterāņu, bet nevis augstākā pareizticīgo garīdzniecība. «Baltijas Vēstnesis», polemizēdams ar šiem rakstiem, gan pārmeta, kādēļ tad viņu darinātāji neesot savu balsi pacēluši par to iepriekš biedrības sēdēs, kad par to ticis spriests. Viņi tad lēmumu mierīgi pieņēmuši. Viss tas pareizticīgo opozīciju neveda pie citas pārliecības. Nākošā gadā Krauklis un Drekslers gluži atrāvās no biedrības, un arī Biezbārzdis lielu laiku palika nost. Šī bija pirmā plaisa starp Rīgas Latviešu biedrību un latviešu pareizticīgo elementu (Debesbraukšanas draudzi), kurš tad allaž pret viņu nostājās opozīcijā un grupējās ap vēlāko Rīgas Latviešu Amatnieku palīdzības biedrību.
Nu, protams, ka Pēteris gan arī dzīvi interesējās par visu, kas tika runāts svētku aktā un goda mielastā, lielā mērā iesila par Dinsberģu Ernesta un Kaudzītes Matīsa dzejoļiem, kuri tika nolasīti, un arī teātra izrādē viņam bija ko izsmieties. Bet vēl jo daudz lielākā mērā viņa interese, kā jau visiem citiem jaunajiem, bija saistīta pie balles un dejas. Un Pēterim jo sevišķi.
Pirmkārt, viņš bija ievēlēts par dejas priekšnieku un tātad pirmais vīrs visā ballē. Kādas dejas viņš izrauga, tādas vajag diet, kad viņš liek, muzikantiem vajag sākt un beigt. Padod tikai zīmi un: «Trah, trah!» -iet vaļā... Simtiem pāru dejotāju kust un mudž kā uz kāda ģenerāļa pavēli. Nobeidzas kāda tūre, dod viņš atkal zīmi un: «Miers!» Mūzika apklust acumirklī. Skaņas noraustās vien. Un jaunavas viena ar otru sačukstas: «Kas tad ir tas jaunais cilvēks ar melnām ūsiņām un zilo lentu pie krūtīm?...» - «Tas ir tas «tancforštēeris», Krauklīšu Pēteris...» Daža laba acs šķelmīgi, daža ar ilgām uz viņu nolūkojās, aizmirsdama pat savu kavalieri, kas tai pie sāniem. Apzinīgi viņš izgāž savas baltās krūtis un iespiež roku frakai sānos... No daudziem apskausts, bet no daudzām apbrīnots un iekārots...
Un, otrkārt, balle viņam vēl jo patīkamāka viņa Maris dēļ. Viņa jau ilgi iepriekš uz to bija rīkojusies, un, kad ieradās un Pēteris to tad viņas «štātē» ieraudzīja, viņš palika mēms! Dzeltena zīda kleita ar lielu šlepi uz turnīra (krinolīnes bija jau atmestas), kad gāja, čaukstēja vien, ausīs mirdzoši auskari, uz rokas zelta aproce un pirksti pilni riņķu, mati augstā cekulā, vilstošas acis un burvīgs smaids!... Pēterim sirds kaita vien!... Viņa vairs nebija kņīpa, bet pilnīgi izbriedusi meita, no ziedoņa lēnā mīlīguma pārgājusi karstās vasaras tveicē... Un cik eleganta un cēla viņas izvešanās - jo vai tad nu velti bija mācījusies tos gadus pie Tīdemaņa kundzes!... Smalka, pastāvīgi kautri smaidīdama, atturīga, bet sievietes kairumu dvesdama iz ikkatras drēbju vīlītes... Jo vairāk viņš uz to skatās, jo vairāk sirds viņam uz tās iedegas... Viņš tajā iemīlējies - - līdz ausīm, tas būtu sacīts par maz, - aiz mīlestības viņš to varētu vai apēst...
Viņa mīlestība tik liela, ka viņš nevar pat paciest, ka arī cits kāds tai pieduras. Viņš vienīgais gribētu turēt viņu savās rokās, ar viņu dejot un šūpot visu mūžu... Bet šodien viņam maz tas lemts. Amata pienākums viņu no tam lielā mērā kavēja, un arī viņa pati, lai gan pret viņu maiga, tomēr tāda pavēsa...
Vai tad māte viņai mazum kalusi galvā: «Tu pret viņu pārāk mīksta un padevīga, tādēļ viņš tev liek gaidīt un gaidīt! Bet vienreiz vajag noņemt īsi. Ja viņš netaisa beigas, tad taisi tu beigas ar viņu!... Ak tu mūžs, ir jau citi cilvēki arī vēl...»
Tas viens. Bet viņa bija arī lasījusi kādu romānu, ļoti saistošu, un tur iepazinusies drusciņ ar tiem ko koķetēšanas mākslas likumiem. Vīrietim nebūs izrādīt, ka esi viņā iemīlējusies. Taisni otrādi. Jārāda, ka viņš tev gan nav vienaldzīgs, ir patīkams, bet nevari viņu mīlēt... Tad viņš uguns un liesmas, un nekādi šķēršļi viņu vairs nevar aizkavēt iemīļoto sievieti, cik ātri vien iespējams, iegūt par savu...
Šo eksperimentu viņa nu izmēģināja pie sava Pētera. Kad dejojot viņš tai lūkoja mīļi ieskatīties acīs, tad viņa tās nodūra un slēpa, kad gribēja viņu pie tam vēl jo ciešāk piespiest pie savām krūtīm, tā turējās it kā pretim un ar savām rokām izdarīja it kā pretspiedienu. Ar vārdu sakot, Pētera vienkāršais, vaļsirdīgais Maris bija pārvērties par noslēpumu, kas viņu ļoti kairināja. Un, kad viņš uztraucās savā laimes apziņā tiktāl, ka viņu pievilka tik cieti pie sevis, ka karsta elektrības strāva šāvās no viena uz otru, tad viņa apstājās dejot un no viņa atsvabinājās. «Pateicos ļoti!» viņa maigā balsī sacīja. «Esmu nokususi...»
Viņš tad, kā no laivas izmests, to rūpīgi uzlūkoja: «Tik ātri?!... Vai nejūties vesela?... Vai nevēlies kādu atspirdzinājumu?...»
Maris vēlīgi pasmaidīja: «Pateicos... Ne... Kādēļ tad tu par mani tā rūpējies?...»
Šis jautājums viņam izlikās tāds svešāds. «Kādēļ? Nu, tāpat... Mēs taču - - jeb vai tu varbūt kādā ziņā uz mani ļaunojies?...»
«Nē, nepavisam!» viņa uztaisīja atkal citādas acis. «Kāda tiesība tad man uz tevi ļaunoties?...»
«Kāda tiesība?» viņš to kaislīgi uzlūkoja. «Bet Mari -?» Cieti viņš spieda tās roku.
«Au!» tā izsaucās, imitēdama sāpes un roku no viņa atraudama. Viņi bija nogājuši jau pie citiem. Tur bija Mikumu un Kreiļu famīlijas: Mikumu Kārlis spožās ģimnāzistu kņopēs, Grietele ar savu vīru Mārci, Edelberts ar zeltainiem, krūzotiem matiem, zilām acīm un melniem samta svārkiem, visi pazīstami. Bet, kas viņam nepatika, bija tas, ka tas Starpings te atkal plātījās, ņēmās ar Mikumieti un Kreilieni, ka skan vien. Vajagot apakšā ieņemt kādu galdu, kur visiem piesēst. «Štrunt! Kur to naudu liks,» tas činkstināja pa savu bikšu kabatu. «Cūkas viņu neēd un radiem pašiem diezgan!»
Pēterim tas nu būtu bijis vienaldzīgi, tikai viņam sāpīgi sirdī iedūrās tas, ka arī Maris smaidīdams klausījās uz šīm muļķībām kā uz kādu svētu nopietnību, bet, ko viņš sacīja, to nemaz nedzirdēja...
Viņš sapīka, bet smiedamies griezās turpat blakus pie Mārča sievas Grieteles: «Vai neizlaidīsim kādu riksi?...»
«Un kā vēl?!» tā pārgalvīgi attrauca, uz visu ko gatava. «Vēl jau kājas nebūs aizmirsušas...»
Visi sirsnīgi noskatījās, kā viņi aizlidoja, it sevišķi Mārcis. Tas nepavisam nebija greizsirdīgs, bet priecājās, ka draugs tā ievēro viņa sievu, un viņa tik ļoti gribēja dejot...
Grietele jau atkal gribēja izgriezt pēc visiem likumiem un, tikpat kā uz drātīm vērta, rūpīgi uzmanīja takti un skaitīja soļus. Tomēr viņai vēl atlika laika viņam uzprasīt: «Kas tad ir, Krauklīt kungs, ka jūs liekat tam Marim ilgi gaidīt? Jūs tikai krājat to naudu un par sievu nemaz nedomājat....»
Viņš dziļi iesarka, dzirdot Maris vārdu. Bet kā lai nu viņš tai teic taisnību, atsmējās tik: «Ūja, jauna meitene!... Nevar drusku pagaidīt...»
«Zināms, izbēgt jau viņai neizbēgsat,» Grietele gudri noteica. Bet savu sarunu tā vēlāk uz siltām pēdām steidzās atstāstīt Marim, kas Pētera lietu vis nelaboja. Ja Maris būtu zinājusi, ka viņš pavisam citādi domāja... Pie sevis viņš nu cieti noņēmies, ka nu nevienu stundu vairs ilgāk negaidīs. Viņš pat nesaprata, ka bija varējis tik ilgi gaidīt... Sāka jau mocīt greizsirdība un nemiers, ka tikai kāds Mari viņam nenokampj... Lai tikai paiet tie biedrības svētki un atkrīt tā lielā krāme no kakla, tad, mana Marīt, mēs citādi parunāsim. Bet šodien jau pie gadījuma viņš tai ausīs iečukstēs, ka viņu mīl tik ļoti... Nevar ilgāk vairs... Un laupīs viņai skūpstus, karstus skūpstus... Tikai tas Starpings, tas tur maisījās kā tāds ērms!...
Atlaidis savu dejotāju, viņš steidzās izpildīt savus dienesta pienākumus un skaļā balsī nosauca: «Lūdzu kungus un dāmas piedalīties uz vienu vispārēju foršpīli!» (Franksēzi.) Tas radīja dzīvu kustību jauno ļaužu barā. Kavalieri sarunāja viens otru par savu «vis a vis» un angažēja savas dāmas.
Viņš pats steidzās uzaicināt savu Mari, bet viņa tam par lielu pārsteigumu atbildēja, ka šoreiz nedejošot.
«Kādēļ ne?! Man pretinieks jau sarunāts...» Tas viņam patiešām ķērās pie dūšas.
«Nu, tāpat... Gribu noskatīties... Dabūsi jau citu dejotāju...»
«Vai tu to vēlies?!» viņš izaicinoši iesaucās, viņu cieši uzlūkodams.
Bet viņa atkal nerādīja acu un koķeti iesmējās. «Kā bērns?!... Kas man tur ko vēlēties vai nevēlēties...»
Tas viņu patiešām ievainoja. Viņš kodīja lūpas un valdījās apslēpt savu iekšējo nemieru. Uz viņa zīmi orķestris nospēlēja priekšspēli, un pāri steidzīgi ieņēma norunātās vietas. Bet vēl viens otru meklējās un sarunājās... Viņš to visu noskatījās nedzīvi, kā bez kādas intereses. Tā nebija laba atbilde no Maris puses... Likās, bija jau nostājušies visi. Citi jau sāka nepacietīgi plaukšķināt, un viņš deva zīmi iesākt. Uz viņa mājienu arī mūzika gāja vaļā, un, viņas skaņām atskanot, pāri vijās vieni caur otriem tikpat kā skudru pūznī.
Ar gandarījumu viņš pārskatīja dejas zāli kā dažkārt ģenerālis kaujas lauku. Vai visi ietura kārtību un pieturas pie jau pieņemtiem dejas likumiem. Protams, ka viņš pie tam ieraudzīja arī ļoti daudzus pazīstamus vaigus.
Tur Andrejs, tagad padrečiks koku fabrikā, dejoja ar Līshenu. Krūtis izgāzusi un turnīru atstiepusi, viņa milzīgi amizējās... Smaidīja vienā smaidīšanā, kad Andrejs šai ko teica, un reizēm pat viņam iesita ar savu milzīgo vēdekli. Pēteris pie sevis pavīpsnāja. Ko viņš tur runāja, to viņš it labi varēja iedomāties. No tās reizes, kamēr Mārcim bija gājis tik labi ar sievu, arī Andrejs par precēšanos vien runāja un taisni sacīja, ka šis nākšot uz halli, lai varētu sev izraudzīt līgavu. Un viņš jau droši zināja, ka kāda viņu tur gaidīs. Ar Līshenu viņš tātad jau bija uzsācis agrāk, zinādams smalki, ka, pie konsuļiem dzīvodama un pie tam vēl visu uz tirgu iepirkdama, tā iekrājusi labu grasi. Viņš pat bija redzējis tās «špārkases» grāmatiņu... Un tas nenāk mīlestībai par sliktu, drīzāk to vairo un paveicina drīzu apprecēšanos. Tālāk Pēteris manīja arī Matildi, kura dejoja ar Didži, tagad štaueru. Tiem gan, cik varēja redzēt, nebija vienam pret otru tuvākas intereses, tos vienkārši nejaušs gadījiens savedis kopā. Viņam vajadzēja dejotājas, un viņa arī negribēja palikt sēžot. Bez tam arī Didžis ar dāmām maz ko mācēja runāt, tur Andrejam pavisam cits akots!... Bet likās, ka viņš sarakstās ar Kreiļu radinieci Lavīzi uz laukiem. Tādēļ Matildei acis gāja uz visām pusēm tikpat kā dzirksteles un pāris karstu un kvēlojošu staru ķēra arī Pēteri, it sevišķi tad, kad tas skatījās uz citu pusi. Kā rādījās, tad priekš viņas te nebija nekas...
Daži nokavējušies pāri meklē savus pretiniekus, daži atsevišķi dejotāji vēl mēģina sarunāties un stāties rindās. Bet vēl trūkst vienam otra... Kad pirmā tūre nobeigta un iestājas starpbrīdis, kāds jauns cilvēks piesteidzās Pēterim un viņu lauzītā valodā uzrunāja:
«Tamčforštēera kungs, a vai man nevariet dot kādu, kas pretim danco?...»
«Nezinu neviena!... Man pašam nav dejotājas.»
«Škāde!... Tik feina mūzika...»
Pēteris ciešāk ieskatījās viņa sejā. «Ar ko man tas gods?... Vai mēs neesam kur jau redzējušies?»
Svešais bija ģērbies pēc jaunākās modes, glīti un gludi frizēts un iznesās pa pusei kā gigerlis. Žigli izvilcis glītu, zeltītu etviju, tas no tās izņēma vizītkarti un pasniedza to Pēterim. Uz tās stāvēja: «Jozef Brozunoffski».
Pēteris viņam ieskatījās vēl ciešāk sejā. «Jozi!... Vai tu - jūs - mani vairs neatceraties?...»
Svešais cilvēks sāka sarkt... Varēja redzēt, ka viņš atminas gan, bet negrib atzīties...
«Pēteris! Pirmoreiz uz Rīgu nākdams, iebraucu ar jums, leišiem, kopā. Labību, atceraties, kur izbērām pie «Baltā auna»... Kungu kāpostus vēl strēbām...»
«Ah jā, jā!» jaunais cilvēks, kas nebija nekas cits kā Jozis, atcerējās. «Tad jūs, kungs, tas Pēteris, kas toreiz...»
«Jā... Redz, kāda nejauša sastapšanās!... Jūs Rīgā tagad dzīvojat?...»
«Jā, ašmu fotogrāfs... Šauļos izmācījos, tad atnācu uz Rīgu... Man ir laba vieta...»
«Paldies dievam! Bet kā tad citādi sviežas?... Kā jums, leišiem, vispār iet?...»
Jozis piesarka līdz ausīm un palika pavisam tāds ērmots. «Es neesmu vairs leitis... Esmu polis... Mani vairs nešauc Brošunas, bet Brozunoffski.»
«Kā?!» Pēteris viņu neizprazdams uzlūkoja. «Agrāk jūs taču bijāt leitis?...»
«Agrāk jā... Bet leiši prasti un glupi, man viņi netīk!»
«Bet viņiem ir pagātne, jums, leišiem... Kāda dižena pagātne, Brozunoffsiķi kungs!» Pēteris iesaucās. «Ierunājaties ar mūs' Biezbārzdi, Veinberģi vai Varaidošu Zanderu. Kādi jums, leišiem, bijuši vadoņi un kunigaikšti! Mintauts, Jagails, Vītauts, Olģerts, Ķeistuts... Kas tie par kareivjiem!... Ne Krievija, ne Polija nav varējusi stāvēt pretim Lietavas valstij, kura stiepusies no Baltijas jūras līdz Melnai jūrai...»
Jozis klausījās, bet, kā rādījās, no visa tā nekā nesaprata. Viņa iekšējā izglītība nebija nekādā samērā ar ārieni...
«Man jāsaka, ka es par leišiem esmu bijis ļoti maldīgās domās,» Pēteris turpināja. «Spriežot pēc tā, kādi viņi tagad, nevar domāt, ka tā agrāk bijusi tāda varonīga tauta... Visi dievi, visi vēsturiskie varoņi, visa mūsu mitoloģija, tā mums no leišiem... Romnove atradusies Prūšos, kas arī bijuši tādi pat leiši. Krīvs un vaidelaiši, Līgo un Kaunis un visi citi... Jo mums pašiem nav nekādas slavenas vēstures. Septiņsimts gadus esam smakuši verdzībā... Priekš tam mums gan bijuši savi varoņi, kā Viesturs, Indulis un vēl kādi, bet teiksmaini un mīklaini, ka droši par viņiem nekā nevaram sacīt. Bet jums, leišiem, visi droši vēsturiski senči... Parunājat ar Biezbārzdi, dzirdēsat! Tikai tas ir, ka leiši un mēs, latvieši, esam viens... Jūs, leiši, tas vecākais zars, mēs, latvieši, tas jaunākais...»
Publika atkal izrādīja nepacietību, ka netiek dota zīme uzsākt, kādēļ Pēterim bija tas jādara. Un arī Jozefam Brožunofskim, poļu panam, nepatika ne šīs atmiņas, ne radniecība, ne arī viņam patika par leiti būt!... Kaut ko stomīdamies, tas atvainojās un piesarcis aizgāja, laikam ar iemeslu, ka grib piedalīties vēl pie dejas.
Pēteris tātad palika atkal viens un domīgi nolūkojās ļaudīs. «Tātad ir ne vien kaunīgi latvieši, bet arī kaunīgi leiši,» viņš nodomāja... Bet kas tas? Vai tā nebija Maris, kas tur zāles otrā galā -? Maris, jā... Un ar Starpingu... Kurmingu vis a vis... «Švīks!» viņam pārskrēja pār kauliem. Kā viņa tā?! Un cik laipna un lipīga... Nevar būt, viņa tikai ar to jokojas, melo... Starpings griežas, ka vai zelta križuļi uz baltā vēdera pa gaisu iet... Nē, nē, viņa to muļķo!... Bet triec abi, tīri kā viņiem būtu kāds tuvāks sakars... Sačukstas, tad sirsnīgi nosmejas, it kā tas būtu no dieva tiesas!... Pēterim vaigi sāka kaist. It kā pienaglots viņš lūkojas uz turieni un kodī lūpas... Bet viņa uz to pusi nepaskatās... Nē, tas taču par traku!
Kad deja bija nobeigusies, viņa dodas sava kavaliera vadībā lejā restorācijas telpās, kur Starpings jau piesaucis pilnu galdu un citi jau uz viņu gaida. Pēteris gan negrib ierādīt, bet viņam tomēr rūp redzēt, kas tad tur īsti ir, un tādēļ arī viņš nokāpj lejā. Kā kārtībniekam viņam vispār jālūko uz kārtību, tas skatās vispārīgi un neliekas viņu galdu redzam, bet tomēr redz smalki visu, kas tur notiek. Te Mikums viņu jau notālēm pamanīja un iesaucās: «Ē, Krauklīt Pēter, ē, znot, panāc šurp! Mums ir alus, mums ir šņabis, mums ir vīns...»
Bet viņa pati tam piegrūž pie sāniem, un tas arī apklust, bet platu muti neizprazdams uzlūko savu sievu un pārējo apkārtni. Nu arī viņam ataust gaismiņa, kādēļ Starpings tik dūšīgi sauc.
Pēteris, kā jau teikts, to visu neliekas ne redzam, bet sirds iekšā viņam dauzās kā traka. Labi!... Labi!...
Ja viņa tā, viņš arī var citādi!... Kā virpulis viņš apgriezās uz papēža riņķī un devās no šejienes prom pa trepēm augšā.
Te nejauši viņam kāda sieviete aizskāra roku. «Brālēn... Jums vajag man palīdzēt, mani aizsargāt...» tā drebēja.
«Ortrūde!» viņš pārsteigts iesaucās. «Kā jūs še - attikāt?! Tas pavisam dīvaini...»
Balss viņam tāda skarba un cieta, it kā viņš būtu ļoti ļauns. Ortrūde jau nevarēja iedomāties, kādēļ viņam tā tāda un ka viņš nāvīgi sirdī ķerts kādas citas dēļ...
«Atvainojat, papa un mamma nav mājās,» viņa piesarkusi iesāka. «Es gribēju mazus piedzīvojumus... Atnācu Līshenai līdzi... Tas bija gaužām muļķīgi no manis, vai ne?... Bet es gribēju redzēt, kādi tie latvieši ir... ļoti pieklājīgi cilvēki, ha, ha, vāciski vien vairāk runā... Tikai viens kungs, tas ir ļoti uzmācīgs un nepieklājīgs, tas man staigā pakaļ un mani vajā... Viņš pastāv uz to, ka man vajag dzert ar viņu šampanieti...»
«Tas nebija labi, Ortrūdes jaunkundz... Pavisam bez papa un mammas ziņas!... Tas jūsu šķirai nepieklājas.»
Īstenībā jau viņš viņas nostāstu pa ausu galiem vien dzirdēja, jo viņam priekš acīm vienmēr stāvēja Maris, uz kuru bija zīmēti šie skarbie vārdi.
«Jā, jā, es jau atronu, ka tas bija muļķīgi,» viņa notriekta sacīja, un lūpas vēlās uz raudām. «Bet, brālēn, jūs taču neko nesacīsat manam papum un mammai?» viņa glaimi lūdzās. «Lūdzu, lūdzu...»
Pēteris beidzot atjēdzās. Jā, par ko tad viņš uz tās izrādīja tik lielu skarbumu?... Viņam var būt tikai patīkami, ka viņa te, jo Marim tagad būs redzēt, ka arī viņš nav zemē metams. Fuhsings viņam nebija slēpis savu sarunu ar konsulu un lielo laimi, kas viņam būtu varējusi uzsmaidīt. Toreiz viņš par to tikai pasmējās, tik ļoti viņš bija priekš Maris, bet viņa - tagad viņa...
«Piedodat man tikai šo reiziņu... Nekad vairs tādu muļķību nedarīšu,» Ortrūde lūdzās, kad viņš klusēja. «Nenododat mani, brālēn. es labošos... Vai jūs dusmojaties uz mani?...»
«O, it nebūt!» viņš beidzot smiedamies iesaucās. «Nav jau galu galā nemaz tik briesmīgi... Mēs taču norunājām, ka jūs ieradīsities Latviešu biedrībā un es jūs vedīšu uz pirmo deju...»
Viņa gan atvieglota uzelpoja, bet saduga par šo morālisko pliķi. Viņa jau nebija nākusi atklāti un tieši, bet gribējusi iešmugulēties pa sāņu durvtiņām. Atklāti viņa kaunētos to darīt...
«Pateicos jums, brālēn... Es vairāk tādas muļķības nedarīšu,» viņa spieda tam roku.
«Tur nav nekādas muļķības, mēs, latvieši, jūtamies pagodināti, ka esat pie mums ieradusies,» Pēteris attrauca, «Tagad lūdzu jūs uz nākošo deju...»
«Labprāt, bet esmu jau pieteikusi šim uzmācīgam cilvēkam,» Ortrūde attrauca. «Viņa uzvešanās tomēr nav panesama...»
«Lūdzu, par to nebīstaties... Še mēs esam tie noteicēji... Patlaban pēc rindu kārtības ir valsis... Lūdzu!»
Tas deva muzikantiem zīmi, un drīz vien zālē atskanēja līgojoša valša skaņas. Pirmais pāris, kas lidoja, bija Pēteris un Ortrūde, aiz viņiem citi, arvien vairāk un vairāk... Un viena daļa ļaužu ar labpatiku uz viņiem noraudzījās. Arī Maris un draudzenes no sava stūra viņiem vērīgi sekoja, un Maris arvien ar pieaugošu interesi.
Vēl jo nemierīgāka Maris palika, kad viņš pēc dejas ar svešo skaistuli zem rokas promenēja pa zāli un, ja viņa nemaldījās, tad runāja pat pa vāciski. Nē, nē, viņai vajadzēja to lietu tuvāk izzināt!... Arī viņa ar savām draudzenēm un Kreiļa Edelbertu, un savu brāli Kārli promenēja tiem pakaļ un lūkoja kādu vārdu no viņu sarunas noķert. Še viņai arī bija izdevība, garām aizsteidzoties vai iesānis ejot, svešo drusciņ tuvāk aplūkot, lai gan viņa to nelikās ne redzam. Viņa zīmēja un zīmēja, kur šo sievieti jau agrāk redzējusi, bet pateikt to nevarēja...
Pēteris to visu manīja, bet nelikās ne zinot. Viņš sajuta gandarījumu un prieku, ka varēja viņu tagad paķircināt. Viņš dzirdēja it skaidri, ka abi zēni Kārlis un Edelberts debatēja par tautisko jautājumu. Kārlis dedzīgi klāstīja, cik tas liels tikums, ka cilvēks nenoliedz savu tautību un runā tikai latviski... Ikvienam latvietim ir jāturas kopā ar saviem tautasbrāļiem... To arī Edelberts sajūsmināts atzina, un, tā kā pa latviski prata pateikt, labi ja «jā» un «nē», tad sacīja pa vāciski: «Lettisch versteh' ich nicht, aber wo es drauf ankommt, halte ich mich auf Seite der Letten.» (Latviski es neprotu, bet, kur uz tam attiecas, es stāvu par latviešiem.)
Arī Ortrūde ļoti interesējās par vienu otru parādību un prasīja Pēterim, kas tas tāds blondais jauneklis ar to samta vamzi. Kad viņa dabūja zināt, ka tas viņu agrākā kučiera dēls, viņa saviebās. Ar to bija aizskartas viņas estētiskās jūtas...
Pēteris to manīja un pasmaidīja. «Neko darīt, jaunkundz! Kādos vilkos iegājis, tādos jākauc... Tagad dejosim franksēzi un, ja jums nav nekas pretim, es uzaicināšu Kreiļu Edelbertu mums par vis a vis...»
«Nē, nē, ir nepatīkami ar «emporkemlingu»...» viņa vairījās.
«Tādi «emporkemlingi» jau mēs, latvieši, it visi esam!» Pēteris paskaidroja. «Neviens mēs negribam palikt, kas esam bijuši, bet visi cenšamies uz augšu... Arī tāpat papa - -» te viņš apķērās - «lai gan viņš vācietis, tomēr cenšas uz augšu... Tā arī Edelberts... Tas vispār tā cilvēka dabā...»
«Lai arī,» viņa savieba vaigu, «bet, kad to zin, es nevaru...»
«Savu draugu Andreju arī es nevaru aicināt, jo tad jums jādejo pretim ar Līshenu...»
«Es lūdzu!...» Ortrūde izbijusies iesaucās.
Pēterim šī vairulība patiešām izsauca smīnu. «Cilvēks vien jau nu ir,» viņš nodomāja, «vai tev jau nu tādēļ kas pielips!...» «Es zinu vienu!» tas beidzot iesaucās. «Pans Brožunofskis!... Tas nemaz nav latvietis, tas ir polis...»
Ar to Ortrūde bija mierā. Poļi katrā ziņā vāciešiem līdzīgi. Pēteris tādēļ viņu iepazīstināja ar šo «grandu», kas bija ļoti ar to mierā. Viņš gan esot jau runājis ar kādu vācieti, bet, kad pats «tancforštēeris» - - nē, nē, viņš dancošot tagad ar viņiem...
Viņi sastājās rindās, un franksēze gāja savu gaitu. Brožunofska dejotāja nebija nekas cits kā Matilde, bet tā bija viena no elegantākām parādībām visā zālē. Iedomājoties Ortrūdes un viņas aprindu stāvokli, Pēterim gan metās karsti ap sirdi, ka viņai jāstājas tik ciešos sakaros ar šo ielasmeitu... Bet labāk lai viņa nezina to, aiztaupa sev sirds pārmetumus un morāliskas paģiras. Un patiešām, Ortrūde sajuta pret Matildi tādu cienību kā pret pilnīgi sev līdzīgu augstas kārtas dāmu un, kā saka, amizējās debešķīgi...
Arī Pēteris neizrādīja, kā viņam patiesībā ap sirdi, bet izlikās pie Ortrūdes sāniem ļoti jautrs, tik laimīgs kā cilvēks, kuram, tā sakot, vairāk viss nevar būt pēc prāta. Tikai viņa pretimdejotājai Matildei bija smalkākas nāsis. Tā manīja it labi, ka - Pēterim velk acis turp, kur Maris, kura dejoja ar Starpingu un likās tik jautra un izlaista, tomēr nemaz tāda nebija, jo, tiklīdz Pēteris piegrieza savu uzmanību kam citam, tā slepus it kā bez elpas lūkojās šurp... Matilde tādēļ noprata, ka viņu starpā vairs nav tā, kā vajag būt, un uzmācās viņam arvien vairāk ar kaisliem, pētošiem skatieniem...
Bet drīz vien visa viņu omulība tika pārtraukta no kāda neparedzēta starpgadījuma. Brožunofska sarunātais pretimdejotājs nebija nekas cits kā Kleins, viņš arī bija tas pats, kas bija uzmācies Ortrūdei, lai tā dzer šampanieti, un kuram tā bija pieteikusi šo deju. Viņš ar šo nepazīstamo blondīni, kura liedzās sacīt savu vārdu, bija nodomājis diezin kādus piedzīvojumus, bet nu uzreiz viņa tam nozuda, iekrita tikpat kā ūdenī... Kad mūzika sāka spēlēt, arī viņa pretimdancotājs nerādījās norunātā vietā. Beidzot viņš uzgāja tik vienu, kā otru pavisam citā sabiedrībā.
Savās tiesībās aizskarts, tas griezās pie kārtībniekiem, bet tie atbildēja: «Nav mūsu darīšana... Griežaties pie dejas priekšnieka!...»
Franksēze bija jau pāri pusei, kad pēc kādas beigtas tūres Kleins nostājās piepeši Pēterim priekšā. «Tancforštēera kungs, man ir jāieliek protests... Tā dāma, kas ar jums dejo, ir man šo deju pieteikusi - -» Viņš aprāvās, jo tikai tagad manīja, ar ko tam darīšana. Viņam smīnēja pretim Pēteris, kuru tas reiz piemuļķojis...
«Mon dieu!... Nun gibt's Skandal!» Ortrūde nelaimīgi iesaucās.
Pēteris stingri uzlūkoja savu pretinieku. «Tā dāma pienesusi sūdzību pret jums, mans kungs! Jūs esat atļāvušies pret viņu nepieklājības... Še Latviešu biedrībā mēs tādas lietas nepielaižam...»
«Oho!» Kleins saslējās. «Es esmu kavalieris un zināšu gan, kā pret dāmām jāuzvedas... Ja tā dāma mani kaut kādā ziņā apvaino, tad lai viņa uzdod savu vārdu!... Kāpēc viņa neuzdod savu vārdu...»
«Mon dieu!» Ortrūde izbijusies viņu uzlūkoja un slēpās aiz Pētera.
«Nav vajadzīgs!» Pēteris stingri attrauca. «Es pazīstu šo jaunkundzi un zinu, ka viņa runā tikai patiesību... Ja viņa saka, ka esat viņu nepieklājīgi apvainojuši, tad jūs esat arī to darījuši... Es lūdzu mūs tālāk vairs neapgrūtināt, jeb vai jums vajadzēs atstāt biedrības telpas...»
«Lūdzu!» Kleins uztaisīja acis lielas kā ripas. «Es savu antreju esmu samaksājis... Ak jūs domājiet, ka, ja esat tancfrorštēeris, tad jums it viss ir atļauts?...»
Viņiem tā dzīvi vārdus izmainot, tuvākās dejotāju rindas bija gluži izjukušas. Publika visapkārt bija sastājusi riņķī un gaidīja, kāds būs gala iznākums.
«Es jūs vēlreiz lūdzu, kungs, netraucēt še kārtību,» Pēteris stingri noteica. «Citādi būšu spiests jūs izraidīt...»
«Godātā publika, lūdzu aizstāvēt publikas tiesības!» Kleins griezās pie masas, gribēdams iegūt viņas simpātijas. «Šī blondā dāma bija tik laipna pieņemt pie mana galda manu viesmīlību un piesacīt man šo deju. Bet viņa iepatikusi taneforštēera kungam, un, ja es ko saku, tad mani draud izraidīt laukā... Es lūdzu mani aizstāvēt...»
«Oh, oh!» Ortrūde sakampa galvu. Kādas sievietes balss griezīgi iesmējās... Tā bija Maris. Un Starpings ieminējās: «Štrunt! Tancforštēers arī nav nekāds liels vīrs...»
«Godātā publika!» Pēteris no savas puses griezās pie masas. «Cik šim cilvēkam var ticēt, liecina sekošais gadījums. Viņš biedrībai izkrāpa par statūtiem trīssimt rubļus, bet nozuda kā ūdenī... Ja viņam būtu cik necik goda jūtas, tas neuzdrošinātos spert savu kāju pār šīs mājas slieksni... Bet nu, - viņš jau ir vācietis... Viņam viss ir iespējams...»
Bet Ortrūdei, kura jau tik daudz amizējusies, tas bija vēl lielāks trieciens pa galvu...
«Ā, vācietis!» daļa no publikas sakustējās. «Ko viņš še meklē?... Ārā, vāciet!» citi draudoši iesaucās. Citi atkal: «Ko nāci, vācieti, latviešu kāzās?...» Citi atkal to ņēmās «gruntīgi» aplūkot: «Vai esi riktīgs vācietis vai tikai tāds spaļu vācietis?...» Citi vēl: «Ko nu, vācu plukata!... Taisies, kā tiec!...»
Ar vārdu sakot, Kleinam lieta tapa par karstu. «Labi!» viņš sacīja. «Redzēsim! Es tagad griezīšos pie policijas, lai viņa sastāda protokolu... Tai jaunkundzei būs jāuzdod savs vārds un adrese...»
«Vai uz upes policiju?!» citi, viņu pārsmiedami, iesaucās. «Ej labāk, brāl, uz savu fāterlandi!...»
«Es jums to parādīšu!» Kleins draudēja. «Par šādu naidīgu izturēšanos pret vāciešiem biedrība var tikt pavisam slēgta... Ardievu, jaunkundz, mēs vēl redzēsimies...»
«Ko nu pļurkšķi!» citi tam vēl nosauca pakaļ. «Pats gubernators nāk pie mums viesos... Ko tu biedrībai vairs padarīsi?...» Bet dažas balsis atskanēja arī: «Viņam taisnība, jā, viņam taisnība...» Pēterim likās, ka viņš starp tiem bija sadzirdējis arī Maris balsi...
Ortrūde bija ne dzīva, ne mirusi. Tikai atbalstīdamās uz Pēteri, tā varēja vēl uz kājām noturēties. «Glābjat mani... palīdziet man!» viņa čukstēja. «Ja man savs vārds jāuzdod, tas nāk zināms visā pilsētā...»
«Apmierinājaties, Ortrūdes jaunkundze, tas nenāks zināms,» Pēteris cieti nosacīja. Publika nepacietīgi turpināja, lai pārtrauktā deja tiek atkal uzsākta. Bet Ortrūde bija uztraukta tādā mērā, ka viņai no tālākās piedalīšanās nevarēja būt runa. Nodevis savu amatu savam palīgam un atvainojies saviem pretimdancotājiem, Pēteris ar viņu izstājās no rindas. «Jums jāpazūd no šejienes, Ortrūdes jaunkundz,» viņš sacīja. «Ja Kleins atnāk še atpakaļ ar policiju, viņš nedrīkst jūs še atrast...»
«Tad novediet mani pie Līshenas, mēs dosimies uz mājām,» viņa sacīja.
Bet Līshena zāles otrā galā ar savu Andreju amizējās tik debešķīgi un bija nogrimusi tik dziļās sarunās, ka viņai nebija ne jausmas no visas šīs drāmas, kas še notika. Viņu traucēt būtu tas pats, kas sacelt vēlreiz pie publikas ievērību.
«Mums jāiztiek bez viņas,» tas atbildēja. «Ja esat ar mieru, tad pavadīšu jūs uz mājām drošībā...»
«Es jūs lūdzu, brālēn, esat tik laipns...»
Viņš to aizveda pirms uz garderobi, tad viņi pazuda aiz mazajām durvtiņām zem skatuves un iztika ārā uz ielas pavisam otrā galā, kur ne uguns dedza, ne arī bija kādi ļaudis. Palēni viņš uzsvilpa fūrmanim, kurš pieslīdēja ar savām kamanām. Viņi tajās iekāpa un laida pilniem rikšiem uz Lielās un Lielās Fūrmaņu ielas stūri.
Uz ceļa viņi maz ko runāja, tikai Ortrūde šad un tad smagi, nopūtās. Šīs meičas krūtīs un asinīs cīnījās pastāvīgi divas dabas, viņas elementārā straujība un uzņēmība ar ieaudzēto vācu šaurpilsonisko vairulību: «Das schickt sich nicht!» (Tas nepieklājas.) «Ja mamma to dabūtu zināt, es aiz kauniem mirtu!» viņa vēlreiz atņēmās. «Nekad un nekad vairs es neapmeklēšu Latviešu biedrību...»
«Ko tad latviešu biedrība tur ir vainīga?» viņš atbildēja. «Es zinu, jaunkundz, jūs niciniet mūs, latviešus,» šinīs vārdos izskanēja it kā rūgtums, «bet mēs, latvieši, nekā ļauna jums neesam darījuši. Un tāpēc es sajūtu gandarījumu, ka neģēlis, kas jūs apvainoja un gribēja varbūt novilkt dubļos, bija vācietis. Pret dievināto vācieti jums bija jāmeklē nicinātā latvieša aizsardzība...»
«Ak, brālēn!» viņa, satvērusi tā roku, mēģināja taisnoties vai lūgt piedošanu. Tā jau bija taisnība. Viņa sajutās gan vainīga, ka nicinoši noskatījusies uz latviešiem kā no augšienes, un bija arī tajā pārliecībā, tādēļ ka viņš tik dzestrs un atturīgs, ka viņam šī nicināšana dziļi ķērusi sirdī. Bet šovakar viņa savus grēkus patiesīgi nožēloja. Viņa būtu darījusi visu, lai savu vainu izlabotu. Viņš būtu varējis laupīt viņai skūpstus, cik grib, un pat, pa viņš būtu atklājis tai mīlestību, viņa būtu to pieņēmusi. Ja viņš daudzmaz būtu papūlējies, tad viņa krusttēva sapnis patiešām būtu varējis pārvērsties par patiesību. Bet viņš? Lai gan smalks un uzmanīgs, tad tomēr tik dzestrs un atturīgs, it kā viņam nemaz nesēdētu blakus sieviete, bet malkas pagale. Viņš jau arī nemaz ar savām domām nebija klāt pie lietas... Jo - likteņa ironija - sirds viņam bija palikusi karājoties tur pie tās otras... Tā viņam prātā vien, prātā vien... Tur tagad stājies starpā cits... Tas sāpīgi dzeļ sirdī, kura pārmetoši pukst: «Kādēļ viņa tā?... Kādēļ viņa?...»
Māja sasniegta. Vēlreiz Ortrūde atvadoties tam spieda silti roku, silti un stostīdamās izsacīja savu pateicību. «Ir jau labi, ir jau labi!» tas attrauca. «Dusiet saldi, Ortrūdes jaunkundz!..» Tad kamanas jau šļūc atpakaļ. Tas viņu jau aizmirsis un domā jau pavisam ko citu. Atkal par tām pašām vilstošām acīm... Ja viņš par kādu cilvēku domā tikai labu un tas cilvēks tā - - dievs lai tad žēlo! Viņš sev glaimo, ka it viegli būtu varējis dabūt šo bagātnieci, bet Maris dēļ viņš ne... Bet viņa - - ko viņa -?
Viņš paredz, ka vēl šovakar būs liela vētra, un nezin, kā tas beigsies! Viņš grib ar to izrunāties skaidri un gaiši, visu, kas uz sirds. Un, lai tur nāktu kas nākdams, muļķa puika tas nebūs un sevi aiz deguna vazāt arī neļaus... Ja viņa tā domā - - ar tādu joku vēl, kas nav viņa vērts - - viņam arī nevajag!... «Ha-ha-ha!» viņš savā sirdī nosmējās. «Itin kā man būtu kāda note...»
Bet viņš pats sevi pieķēra pie meliem, jo trīsēja un baiļojās, ka tikai ar viņu patiešām neiznāk beigas. Ko tur sieviešus var zināt?! Tie ir neizdibināmi... Dažreiz viņām patīk tāds, kur nav ne virsū uzspļaut, bet, kas ir cilvēks, tas viņām nepatīk.
Viņš ieradās atpakaļ pietvīkušā, rasojošā zālē, kur kaislīgās mūzikas skaņas trīcināja gaisu un visiem acis priekā mirdzēja. Pukstošu sirdi viņš lūkojās pēc Maris. Ā, tur - - atkal kopā ar šo Starpingu... Valsēja viņa rokās, pie tam izlikās tik jautra un laimīga... Viņš paliek kā mēms... Sirds sāp un dusmas...
Kad viņi bija nobeiguši, Pēteris pārspēja sevi, devās Marim klāt un, itin kā nekas nebūtu, lūdza viņu uz deju. Viņa spītīgi atmeta galvu un itin kā negribēja paklausīt.
«Man ar jums, jaunkundz, jārunā!» tas stingri sacīja, un viņa, drusku apdomājusies, piesliecās pie viņa, lai viņš liek roku ap viņas viduci, un atbalstījās ar savu uz viņa kamiesi. Viņi aizlīgoja...
Viņš turēja atkal savās rokās viņas stāvu... Centās to pievilkt arvien tuvāk un tuvāk pie sevis... Ne par kādu naudu tas to vairs nelaidīs ārā no savām rokām... Saldi drebuļi pārskrien pār viņa miesu. Viņš sajūt viņas sirds pukstienus, bet tad viņa kā ar varu spieda viņu atpakaļ, un beidzot pretspēks bija tik liels, ka viņa tam bija vaļā jāatlaiž. «Pateicos,» viņa beidzot apstājās.
Starp svešiem cilvēkiem viņi te nu bija vieni aci pret aci.
«Mikentāl jaunkundze!» viņš beidzot iesāka. «Man jūsu uzvešanās ir neizprotama!...»
Viņai pietvīkušai acis dzirkstīja. «Kādā ziņā, Krauklīt kungs?!... Lūdzu man to paskaidrot...»
«Kādēļ jūs vienādi un vienādi dejojat ar šo man nepatīkamo cilvēku?...»
Brīdi klusums. «Es domāju, ka esmu pilngadīga un man nevienam atbildēšana nav jādod... Ar kādu tiesību jūs man tā jautājat?» viņa beidzot atkal pietvīka.
«Ar kādu tiesību?!... Bet, mīļais Mari, apdomā - mēs taču viens otram - -» viņš iesāka gluži citā balsī, bet apjuka.
«Viss, kas starp mums ir bijis, ir izbijis,» viņa cieti noteica. «Es daru to, kas man patīk, un dejoju ar to, kas man patīk...»
Viņa acis iezibējās par jaunu. «Tā!... Un tu domā, ka es tev to atļaušu?... Tu ar viņu nedejosi... Es to negribu!...»
«Oho, ar kādu tiesību tad, mans kungs, ja drīkstu zināt?!» viņa sacirtās.
«Ar tādu tiesību, ka es tev to aizliedzu.»
«Man aizliedzat?!» viņa uztaisīja platas acis. «Jūs esat patiešām jocīgs cilvēks....»
Redzēdams, ka viņš ir par karstu un caur to viņa gūst pārsvaru, tas iesāka citādā balsī: «Es neesmu tas cilvēks, kas ļaujas pienerroties... Kad es jūs aicināju uz franksēzi, jūs man atteicāt, ka nedejosiet, bet tanī pašā reizē dejojāt ar citu... Es prasu izskaidrojumu, kādēļ jūs to darījāt...»
«Izskaidrojumu jūs prasiet, mans kungs!?» viņai acis velnišķīgi iemirdzējās. «Es lūdzu man paskaidrot, kas tā bija par dāmu, kuras dēļ jums izcēlās ķilda ar kādu citu?...» Viņa to uzlūkoja tik caururbjoši, ka viņas acis tam spiedās sirdī kā nazis. «Nu!?»
Viņš jutās mazliet kā pieķerts, nebija nemaz iedomājies, kā lietu var uzskatīt no viņas stāvokļa.
«Ja nemaldos, tad jūs pat lielu laiku bijāt ar viņu nozuduši, mans kungs?» viņa nežēlīgi jautāja tālāk. «Lūdzu man to izskaidrot...»
«Nav tā lieta nemaz tik traka!» viņš beidzot uzstājās un patiesībā jau arī viņam sirds skaidra. «Viņas vārdu es vēlāk pateikšu...»
«Vēlāk?!» viņa pietvīkusi iesaucās. «Kādēļ ne tūdaļ?... Ā, es zinu, tur ir kas slēpjams...»
«Tādēļ, ka viņa iepīta škandālā... Viņa it viegli var nākt ļaužu mutē, ja es izdotu viņas vārdu...»
«Bet par ko tad tas škandāls?!» viņa pārgāja arvien vairāk uzbrukumā. «Tur taču vajag būt savam iemeslam... Nedomā jau, mans Pēčiņ, ka es tev ticu... Ak tāds tu esi tautiets un patriots!... Ar vācietēm... Visu vakaru ar viņu runāji pa vāciski vien...»
«Tādēļ, ka viņa neprot latviski... Bet arī jūs visu vakaru triecāt pa vāciski... Vai tā pieklājas tautiešiem?...»
«Kreiļu Edelberts neprot citādi, to tu it labi zini... Bet, kamēr tu man nesaki viņas vārdu, es ar tevi nerunāju vairs ne vārda.»
«Nu labi, - tā ir konsula Rābemaņa jaunkundze, ja tu gribi zināt...»
«Ortrūde!» viņa uzreiz nobāla.
«Jaā... Tu viņu it labi atcerēsies...»
«Tad tu ar viņu satiecies?»
«Nu, bieži!... Es pie konsuliem esmu mīļi redzēts viesis... Es viņu varu dabūt katru stundu... Vecais ir jau licis pieprasīt... Es vēl galīgu atbildi neesmu devis... Ja tu nu mani nolūdzies, ka esi nepareizi darījusi, par visām lietām nedejo vairs šovakar ar to resno ākstu... es esmu tad mierīgs ar tevi izlīgt...»
Viņš bija jau tai drošā pārliecībā, ka Marim nu vairs nekas cits neatliek kā tikai padoties, bet viņa izpaudumam bija pavisam citādas sekas.
«Tad tāda ir tā lieta, ha-ha-ha!» viņa pietvīkusi iesmējās. «Tad tādēļ tu visus tos gadus esi vazājis mani aiz deguna un aiz manas muguras mīlinājies ar citām!... Tā ir falšība!... Falšība!... Fui, kauns!»
Viņa tikko spēja valdīties un sāka jau ar kājām spārdīt grīdu. «Apmierinies, Mari, tur nav nekāda falšība... Es tev to tad nemaz nebūtu teicis... Bet, tā kā es tevi mīlēju un arī uz priekšu mīlētu, ja tu - -»
«Bet es jūs nemīlu!» viņa uzreiz spītīgi sacirtās. «Nekad jūs neesmu mīlējusi, nevienu acumirkli... No paša sāktā gala es pazinu jūsu falšo sirdi un ar jums tikai spēlējos...»
Tas viņam atkal savukārt ķērās pie goda. «To es redzu... To es redzu!» viņš iesaucās. «No jūsu šīvakara izturēšanās jau to pilnīgi var spriest...»
«Un tādēļ es savu sirdi esmu pārspējusi un, lai gan tā asiņoja, atdāvināju to citam,» viņa atzinās un bija tuvu pie raudām.
«Kam tad?! Šim resnajam stropam? Ak, neesi jel bērns!...»
«Es lūdzu neizsacīties tik necienīgi pret viņu, mans kungs!» viņa pietvīkusi uzstājās. «Nenopūlaties vairs velti! Mēs esam saderinājušies...»
Neizprazdams viņš to uzlūkoja, tad skaļi iesmējās: «Ko vēl ne!... Jūs protat gan jokot...»
«Lūdzu, te man uz pirksta viņa saderināšanās gredzens...»
Patiešām! Uzreiz viņam it kā karstas tirpas pārskrēja pār muguru. Viņš nošļuka, kādu brīdi palika kā no laivas izsviests. Tātad neticamais noticis... Jā, jā, no viņas izturēšanās jau to varēja spriest... Bet savas sāpes un pārsteigumu tas negrib izrādīt, lai tur kā... «Tad novēlu jums daudz laimes, Mikentāla jaunkundze!» viņš beidzot tai sniedza roku.
«Pateicos!» viņa bez asiņu lāses vaigā to uzlūkoja. «Bet no manis tas neatkarājās... Patiešām ne...»
«Lūdzu, lūdzu, netaisāt sev pārmetumus,» viņš to ātri pārtrauca, negribēdams rādīt, kas tam sirdī kremt. «Tā ir pavisam labi... Mūsu karakteri nesader kopā.»
«Tad jau labāk ir,» viņa uzvilka pavisam citu stigu. «Jūs taču neļaunojaties, Krauklīt kungs?...»
«Nē, pavisam ne!... Man nav ne mazākā iemesla... Apdomājat, kur man smaida tāda partija - - jūs taču paši sapratīsat... Pateicos jums par skaidrību... Tā ir itin labi...»
«Tad jau ir labi,» viņa vēl sērīgi piebilda. Kādu brīdi tie stāvēja kā mēmi, jo tiem vairs nebija vienam otram ko teikt.
«Atļaujat, ka jūs aizvedu atpakaļ uz jūsu vietu,» viņš beidzot pārtrauca neomulīgo klusumu.
«Lūdzu!»
Pilnīgi savaldīdamies, kā kavalieris viņš to zem rokas aizveda atpakaļ, un arī viņa bija mierīgā, elegantā dāma, lai gan sirds iekšā draudēja vai pušu sprāgt. Zem rokas tiem agrāk arvien bija skrējušas pāri karstas elektriskas dzirksteles... Tagad viens pret otru bija kā sastindzis un sargājās tuvāk piedurties...
Mēmi viņš vēl pret to palocījās, tad devās taisnā līnijā uz bufeti...
Viņš te sameta veselu rindu konjaku no vietas, bet netop labāk!... Acīs zogas asara, bet netop labāk!... It kā kāds sirdī būtu iegrūdis nodedzinātu dzelzi, tik karsti tā sūrst un sāp... Viņš nevar aprast ar domām, ka Maris vairs nav viņa, ka tam nav tiesības uz viņu dusmoties. Viņš jau labprāt to mestu ārā no sirds un prāta, bet nevar... Vienīgais, ko tas var, ir - iemest, slīcināt savas skumjas un sirdssāpes... Un brīnums, pie tam viņš izliekas tik jautrs, tik omulīgs, aizķer ar savām asprātībām vienu, otru, ka grūti iedomāties, ka šinīs krūtīs verd tāds izmisuma un žēlabu ugunskurs.
Pienāk pāris runas vīru un stāsta viņam, ka nu būs slikti. Kleins atnācis atpakaļ ar Krampfu, kurš prasījis šo un prasījis to un sacījis, ka biedrību it viegli varot slēgt. Par to traci augšā.
«Tur nekas nebūs!» Pēteris bezbēdīgi attrauca. «Tagad vāciešiem jāskatās uz likuma, un, kas attiecas uz likumu, tad mūsu Veinberģis viņus visus bāž maisā...»
Un viņam turpat aiz muguras Starpings sauc viņus un ko neko, lai nes uz viņa galda. «Štrunt, Katrīna šurp vai turp...» Viņš par visu to var tikai pasmieties, un tomēr kakls viņam žņaudzas ciet...
Un, kad viņš liek spēlēt atkal mūzikai, Starpings ar Mari atkal savā vietā... It kā salipuši! Viņa izrādās tik jautra, tik laimīga... Ek, kas viņam par daļu!...
Bet alkohols arvien vairāk kāpj viņam galvā un padara viņu nevaldāmu. Kādēļ tāda likteņa ironija, kādēļ viņa mīl šo ķēmu un ne viņu?! Nevaldāmas dusmas viņu sagrāba pret šo ākstu. Viņu nosist, zemē iedzīt! Smīnēdams viņš lūkojās turp un lūkojās zemi, nicinoši. Cik zemu tas stāv zem viņa... Kad viņš to varētu ķert!...
Iemesls drīz vien ronas. Starpings, nevarēdams valdīt savu prieku, tūres beigās plaukšķina un aptur mūziku.
Kā lauva, sirdī ķerts un savā godībā ievainots, Pēteris drāzās viņam virsū. «Mans kungs!... Jūs iedrošināties?! Ar kādu tiesību? Ar kādu tiesību jūs apsaucat mūziku?»
Starpings tīri nobaidījās. «Bet tas taču štrunt!» viņš mēģināja attaisnoties.
«Jūs nedrīkstat, vai saprotat! Jūs esat dumjš cilvēks... Es jūs uz pēdām likšu izsviest laukā par kārtības traucēšanu...»
«Par to štrunt... Tas ir nieks!» Starpings apjucis attrauca.
«Jūs nedrīkstat, vai saprotat!» Pēteris vēlreiz atkārtoja. «Ko jūs gan domājat?! Un, ja ne, - tad uz pēdām laukā!...»
Maris pietvīcis stāvēja turpat blakām, bet Pēteris uz viņu nemaz neskatījās. «Tad jā jau, jā!» viņa sacīja. «Ja jau mums neļauj, mēs jau varam palikt arī nost...»
«Tas nav pēc neļaušanas,» Pēteris atcirta. «Bet ikvienam vajag ievērot kārtību.»
Viņa turpretim, paķērusi Starpingam zem rokas, vilka to laukā. Uz Pēteri vēl pagriezusies, viņa pārmetoši un griezīgi sacīja: «Smalki gan!...»
«Smalki vai nesmalki!» viņš atcirta. «It visus izraidīšu. kas neievēros kārtību.»
Kreilis, kas arī turpat uz skandāla trāpījās un bija visu noklausījies, ieminējās: «Ej nu ej, Krauklīt, tu jau tīri par niekiem kasies! Tāpat kā pirmīt... Ja tagad mums to biedrību aizslēdz, tava vaina vien ir...»
Viņš arī aizgāja viņiem līdzi, un beidzot visa Mikumu - Kreiļu famīlija it kā sazvērējusies demonstratīvi atstāja ne vien dejas zāli, bet galīgi biedrības telpas. Maris uzmeties visiem par to vadoni un tikai skubina: «Iesim uz mājām!... Uz mājām!...» Un Starpings viņai tas tuvākais... Garderobē aplika tai kažoku un šalli un visādi jokoja... Mute viņam ne acumirkli nestāvēja mierā, un par to tika apbrīnots ne vien no Maris, bet arī no viņas draudzenēm. Viņš bija tagad, ar vārdu sakot, «gailis kurvī», Jokodami un skaļi tērzēdami, viņi aizgāja...
Pusnakts bija jau pāri, un balle tuvojās savām beigām. Lielais pulks bija jau noklīdis... Rindas palika it retas... Pēteris nezināja citādi remdēties, kā allaž uzmezdams uz lampas. Bet galu galā sanāca tomēr par daudz. Acis viņam glāžaini lūkojās, un uz kājām tas nebija vairs drošs.
Atvilcies atpakaļ kādā stūrī, tas viens pats notrulis pie tevīm prātoja un allaž iesmējās ar dzērājiem parasto žestu.
Te kāda mīksta roka aizskāra viņa kamiesi. Matilde...
«Ai, ai!» viņa koķeti iesmējās. «Melnā paņa aizgrieza panam sirdi... Par velti ceļos meties, citas neredzēji...»
«Ko tu?!... Kas tev?!» viņš bargi iesaucās, nejauks, ka tam atgādina notikušo. «Taisies, kā tiec!...»
Par šo skarbo atraidījumu viņa saslējās. «Paņa tev to darīja, ne es!... Kur domāja plūkt rozes, tur saplūca dadžus...»
Viņš ievēroja viņas acīs asaras, un tam metās tās žēl. «Tas taisnība, Matilde,» viņš iesāka pavisam citā balsī. «Tu neesi sliktāka kā viņas visas... Sievietes ir viltīgas... Viltīgas kā čūskas...»
«Es vēl no pana neesmu dzirdējusi labu vārdu,» viņa pārmetoši sacīja. «Ko es viņam esmu darījusi ļaunu?»
«Nekā ļauna... Cita gan... Tev taisnība... Esmu bijis pret tevi netaisns... Ved mani uz mājām, Matilde... Esmu apdzēries, pavisam apdzēries...»
«Iesim,» viņa saņēma to zem rokas. «Ir laiks...»
Ja viņa to nebūtu vedusi, viņš nebūtu varējis noieti taisni pa dēli. Garderobē viņa tam palīdzēja apģērbties un, uz viņas atbalstīdamies, tas devās laukā dzestrajā ziemas gaisā.
Tas viņu vēl vairāk apreibināja. Viņiem vajadzēja paņemt fūrmani. Viņa to tur iesēdināja, apkampa, lai neizkrīt. Uz viņas atbalstīdamies, tas arī uztika augšā savā istabiņā. Tur viņa to izģērba un apguldīja... Visās lietās viņš tai paklausīja kā mazs bērns...
Kā pāršauta sirds strauji pukst, galva dun, un asins durstās pa dzīslām... Pie visa tā no uztraukuma viņa ķermenis salti drebēja. Un viņa līdzjūtībā skauj savas rokas ap viņa kaklu, sedz viņu ar savu silto ķermeni un kaisliem skūpstiem apklāj viņa lūpas, tās it kā atdzīvinādama...
Viņam tik labi, tik labi... Piepeši it kā jauna dzīvība ielejas viņa kaulos... Enerģija un dzīvesprieks viņam ronas no viņas. Neviena viņam nav tik laba kā tā... No savas bezvarības viņš pāriet aktīvā, spiež viņu cieti pie savas krūts, jo vienīgi viņu tas mīl, vienīgi viņu... Trakā priekā tā žņaudzas ap viņu, izvēršas par kaislu bestiju, kuras dzēlīgie zobi cērtas viņa krūtīs un mēle sūc viņa asinis... «Jēzus Marija!... Jēzus Marija!»
Viņš ierauts trakā baudu virpulī, zaudējis prātu...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -