AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Astoņpadsmitā nodaļa

Kad Rīgas Latviešu biedrība bija savu namu uzcēlusi, viņai bija tāds biedru pieplūdums, kāds vēl neredzēts. Un re tikvien vienkārši latviešu cilvēki iestājās biedrībā, ļautiņi, kuri cerēja no viņas kādu palīdzību, bet arī tādi, kuriem pilni pirksti zelta riņķu un par kuriem neviens nebūtu domājis, ka tie latvieši. Rīkojumi bija pārpildīti, bet kā te valoda tika lauzīta un bojāta! Tā kā patlaban bija modē pa latviski runāt, tad jau arī ikviens to labprāt darīja, bet viens vārds gāja pa latviski, otrs - pa vāciski. Un kur tad vēl vācu konstrukcijas! Līdz tam latviski runāja tikai tie, kas patiešām latviski saprata, bet nu runāja arī tādi, kas latviski neprata. Tādēļ tad arī nu tagad notika tā pirmā latviešu valodas bojāšana.
Vajadzēja tad noklausīties, kā toreiz «jaunikungi» un «freilenes» «amizierējās». Par «kungiem» saukties bija tiesība vienīgi precētiem, un nosaukuma «jaunkundze» vēl nemaz nebija. Konversācija apmēram tika «vesta» šādi: «Man vajadzētu vienam dumjam cilvēkam bijušam būt, ja es no jums vienu cukerzīsu (zuckersüß) kusiņu izlūdzies nebūtu.» «Kusiņas» toreiz, tāpat kā tagad, tika ne vien lūgtas, bet arī zagtas, un, ja tas izdevās, tad freilenes sacīja: «Jūs patiešām esat viens meistars...» Un tā tālāk...
Patlaban latviešu kultūras dzīvē bija parādījies tas vīrs, kas tautiskā mīlestības dzīvē radīja jaunu virzienu, pārvērta «freilenes» par «jaunkundzēm» un «kusiņas» par viņām tik nepieciešamām «bučiņām»... Vēlāk vēl nāca «skūpsts». Tas bija kā toreiz viņu sauca, «dziesminieks» L a p a s M ā r t i ņ š. Tāds latviešiem vēl nekad nebija bijis - kupliem, gariem matiem kā sieviškai, melniem samta svārkiem...
Tā kā viņš izpildīja līdz tam tik spiedīgi sajustu trūkumu, nāca ar jaunām bagātībām tautiskā mīlestības druvā, «lauztām sirdīm», «liegām nopūtām» utt., tad arī jo drīz kļuva populārs pie tiem, kam ar to darīšanas, pie jauniem ļaudīm. Viņa mīlestības un gaudu ziņģes savā laikā tika cienītas vairāk nekā dieva vārds. Viņa dzejotie apsveikumi uz «līgaviņas» vārd- un dzimumdienām, viņa nopūtas un sapņi par «zeltenītes rožu sārtām lūpiņām», viņa rotaļas un jautrības, var sacīt, radīja gluži jaunu laikmetu. Pat avju ganes rotaļa «Viens muižnieks jāj uz ganībām» mums ir no viņa, lai gan ne pats oriģināls, tad tomēr tulkojums.
Še jāpiemin, ka Lapa, kas citus mācīja mīlēt, pats šinī mākslā nebūt nebija tik liels meistars un daudz tam iznāca stāstu par savām nelaimīgām mīlestībām, līdz beidzot tika pie savas Līziņas... Bet viņa sacerētie oriģinālstāsti «Tautas meitiņa», «Kristīne un Jūle» un citi bija tik pilni sulīga, naiva erotisma, tik viegla, vijīga romantisma un atšķīrās tik spilgti no tā laika smagās, mazielocītās rakstu valodas, ka nevarēja teikt citu - tos rakstījis mīlestības pravietis. Tie radīja tik daudz sajūsmas un liegu nopūtu, sniedza tik bagātu materiālu fantāzijai, jaunavu un puisiešu bezmiega naktīm. Īsi sakot, Lapas Mārtiņš rāva sev līdzi visu tā laika jauno paaudzi un bija tādēļ viens no toreizējiem populārākiem darbiniekiem, iecienīts un sevišķi pielūgts no tiem, kas viņu personīgi nepazina.
Turpretim personīgi tas dažreiz nebija visai patīkams. No savas dabas diezgan pabailīgs un neuzticīgs, - vismaz tā izlikās, tādēļ ka viņš drusciņ šķielēja, - tas no sākuma bija ļoti atturīgs un ne ar vienu labprāt neielaidās. Bet, kas viņu bija dabūjis jau tiktāl kā sadzert kopā kādu glāzīti un viņš nāca mazā žvingulītī, - blakus minot, nāca tādā jau pēc otras, trešas glāzītes, - tad viņš izvērtās pavisam cits cilvēks. Uz vietas viņš bija gatavs nodzert «tu» brālību ar katru vienu tautieti un atklāja ikvienam savu sirdi tikpat kā vaļēju grāmatu... Vai, kas viņš bija par tautieti un varmāku! Un kādas viņam bija dziesmas pret kungiem un mācītājiem! Pie toreizējiem iepriekšējas cenzūras apstākļiem tās nemaz nebij brīv dziedāt un drukāt...
Bet, sameties vairāk uz lampu, tas biedrībā tās klaji nodziedāja... Par latviešu «sviedru rijējiem» un «asinssūcējiem», par «baznīckungu cāļiem;» un «zaķiem», par «ķeseļu makiem» un «linošanu», «par melniem poģiem» ar «baltiem kakliem, kas tautu rej»... Un no otras puses atkal par roku laizīšanu un kūkumu mešanu lieliem kungiem. Līdējiem, lišķiem un spaļu vāciešiem tas bija nepielūdzams soģis. Ai, kā viņš tos graizīja un smēja, un nicināja! Sava labuma dēļ tie noliedz savu tautību un vācu ādā pārdod savus brāļus. Viņa nicinošie smiekli par šiem nožēlojamiem spilgti atskanēja Latviešu biedrības telpās, un acis viņam liesmoja gandrīz tāpat kā Laurim un grieza uz sevi vispārējo vērību...
Un, kas tas dīvainais, viņa sirdsdraudzību bija izpelnījies Kleins, vācietis, bet tagad nu lauzījās pa latviski tikpat kā pa celmiem. Tas tagad bija katru dienu biedrībā un Lapas Mārtiņa sabiedrībā. Viņus vienoja tas, ka Kleinam bija pastāvīgi nauda, ko izmaksāt, kuras Mārtiņam reti kad bija, un, otrkārt, viņš bija Mārtiņa piekritējs un apbrīnotājs. «To Lappas Mārtiņ ir taisnīb... Kādēļ mums, latvieš, būs to rok bučot to muižniek un mācītāj?!... Mums genau vajag būt to paš reht, kas viņiem... Laid' viņi nāk un bučo rok to latvieš...»
Tas Mārtiņam ļoti patika. Uz to tukšosim vienu kausu miesta, «senču dzērienu»... Nebija jau nekas cits kā tas pats «bairīšalus», bet iedzert tā pa krietnam bija patriotiski un tautiski. Bet, ja viņš bija sametis pārāk uz lampu, tas varēja būt arī ļoti nepatīkams. Viņa rokas tad bija pastāvīgi glumas un slapjas, tāpat krūtis notraipītas... Viņš tad bija ļoti jūtelīgs un viegli aizskarams un cēla dumpi uz līdzenas vietas. Tad viņš tūdaļ no iedomātā pretinieka atbēdza pa gabalu atpakaļ, mēdīdams iekliedzās, šķielēja un rādīja ar pirkstiem: «Desu puika, desu puika!» Dažreiz tāds sods ķēra tīri nevainīgu cilvēku, kas viņu ne domāt nebija domājis apvainot. Dažreiz tas saplēsās pats ar saviem labākiem draugiem un ar Kleinu vai cik reizēm. Ja viņš bija jau nonācis līdz tādai stadijai, tad tai dienā ar draudzību bija beigas. Otrā dienā, kad reibulis bija izgulēts, tad tie bija atkal tie labākie draugi un meta atkal no jauna uz lampu...
Kleins, tas te pa biedrību dzīvoja tikpat kā pa savām mājām. Nevienā izrīkojumā tas netrūka un arī pa dienām un vakaros ieradās biedrībā un, kuru vien satiek, ar to dzer kopā tikpat kā īstais «tautasbrālis». Viņam tik daudz draugu: Lapa, Mārcis, Didžis, Andrejs un pat lielie biedrības pīlari. Ar visiem tas draugs, visu tas grib zināt un redzēt, katrai lietai sekot, iezagties citu sirds noslēpumos. Arī Pēterim, ar kuru tam bija veci norēķini, tas tuvojās, jauna un gribēja visam vecam aizvilkt strīpu priekšā. Viņam bijis «štrihs», un tad tādas lietas iznāk, bet Pēteri viņš ļoti cienot kā krietnu, «anštendīgu» tautieti...
Pēteris viņa labdienu gan saņēma, bet dziļāk ar viņu nekādā draudzībā neielaidās. «Kāda velna dēļ tad viņš te velkas?!» tas vienam otram paklupusi aizrādīja. «Tam cilvēkam ir kas aiz ādas, sakiet, ko gribiet!»
Bet citi uz to negrieza nekādu vērību. Kad Kleins pieteicās par biedru, tad balsu lielākā daļa bija par viņa uzņemšanu, nelūkojoties uz Pētera protestu. «Ko viņš mums darīt?» Baumanis, aizstāvēdams Kleina uzņemšanu, paskaidroja. «Mums nav jābaidās no dienas gaismas. Ja viņi tikai mēs izsargāmies no politikas, tad pie mums nekādas tādas lietas nevar notikt, kās būtu aizliegtas...»
«Skaidra lieta!» Kreilis piebalsoja. «Un tas rublēns, ko viņš maksā, arī labs...»
«Viņš mums ļoti noderīgs spēks pie teātra,» Rihards Tomsons, kurš vēl arvien skaitījās par teātra vadoni, papildināja. «Izglītotu aktieru mums tik ļoti trūkst....»
Visi šie apstākļi krita svara kausā, ka Kleins tika uzņemts par biedru gandrīz vienbalsīgi. Tas nu vēl jo vairāk iespiedās biedrības dzīvē un vēl jo lielākā skaitā centās iegūt sev draugus un «tu» brāļus.
Viņa kompānijai drīz vien piebiedrojās klāt vēl kāda spoža zvaigzne pie latviešu kultūras debesīm - kāds jauns aktieris Ā d o l f s A l u n ā n s. Pirmoreiz tas uzstājās jūnija vidū 1870. gadā. Bija sataisījusies kopā kāda aktieru trupa, kura Latviešu biedrībā deva izrādes. Vadību par viņu bija uzņēmies kāds Gutars no Rēveles, bet visu uzmanību saistīja pie sevis un visiem pāri pacēlās Ādolfs Alunāns.
Pirms izrādēm bija parasts nolasīt prologu, it sevišķi pa gada svētkiem un ķeizara dienās. Un tā bija Ādolfa darīšana. Pirms izrādes viņš tad iznāca uz skatuves melnā frakā, baltām, izgrieztām krūtīm, rozā baltu vaigu, kupliem, krūzotiem matiem, sārts un daiļš līdz pat deguna galam. Visas meitas iekš viņa iemīlējās, un mātes kā sastingušas nevarēja beigt skatīties. «Vai, cik smuks cilvēks!» cita pat dzirdami iesaucās. Un kad viņš vēl sāka runāt! Turēdams rokās skaistā vākā iesieto prologu, kaklu mazliet iecirzdams un krūtis izgāzdams, tas ar tādu pārliecību un patosu cildināja krievu ērgli un Aleksandru I, latviešu brīvības devēju, ka viņa vārdi toreizējām ausīm atskanēja kā jauka mūzika. ««Jūs esat brīvi!» atskanēja cara balss,» - no Ādolfa mutes sacīts, tas aizkustināja līdz asarām. Neviens vēl nebija jutis tik lielu vārdu spēku, vēl ilgi tie skanēja ausīs pēc tam, kad tas jau bija nogājis no skatuves. To nemaz nevarēja aizmirst...
Un tad, kad nāca teātra spēle, viņš atkal pavisam citāds... Nemaz vairs pazīt, gan vecs un nesmuks, bet tik jocīgs, ka jāsmejas, vai gribi vai negribi.
Valoda un izrunāšana tāda braša un droša, citi pavisam pazūd, salīdzinot ar viņu. Par viņu jau arī tādēļ bija vairāk ko smiet, ka viņa lomas par visiem citiem bija tās jocīgākās. Vai nu tur bija kāda krākšana vai minesterijāļa bardzība un pārgudrība, vai piedzeršanās, vai atkal «Kurlais Krišus», viss tas ik uz katra soļa kutināt kutināja uz smiekliem. Un, kad viņš vēl pa starpām uzdziedāja kuplejas, kuras tas pats sacerēja un vajadzības gadījumā pat improvizēja, tad aiz publikas gaviļu vētras vai visa māja draudēja sagrūt! Par ķēkšu mīlestību ar zaldātiem, par krinolīniem, falšiem zobiem un matiem viņš dziedāja, bet neaizmirsa sadot arī bizmaņiem, ķesteriem un cienīgtēviem par linošanu un ķeselēšanu, papurināja arī kārklu vāciešus un roku laizīšanu. To visi saprata, un, kad vēl viņam bija laba, «tēmīga»» balss, tad visi kliedza uzkliegdami: «Vēlreiz, vēlreiz!... Ādolf, vēlreiz!...»
Īsi sakot, Ādolfs Alunāns ar joni iekaroja it visu sirdis. Ir viegli saprotams, ka pēc notikušas izrādes ikviens labs tautietis viņu uzmeklēja, par to tuvāk iepazītos un izsacītu viņam savu atzīšanu. It sevišķi tie jaunākie, kuri daudzmaz no pasaules ko prata, kā Pēteris, Mārcis, Didžis, Andrejs. Arī Lapa sajuta nepieciešamu iekšēju vajadzību uzmeklēt jauno mākslinieku un izsacīt viņam savu komplimentu. Protams, ka Kleins bija viens no pirmajiem. Te tātad bija saradušies cilvēki, kas to spēja un turēja par godu izsaukt un izmaksāt, lai tikai lielais skatuves mākslinieks būtu ar viņiem kādu stundiņu kopā. Lepns viņš nemaz nebija. Ai, kas par cilvēku! Sadzīvē tikpat patīkams kā uz skatuves. Granafifkas met tikpat kā lodes un alu, to senču dzērienu: «Tver, bāliņ, kausu, tukšo viegli sausu!...»
Gan viņš labprāt negribēja, kur visi redz. Vajadzēja izmeklēt kādu klusu kaktiņu, kādu blakus istabu, zem skatuves vai citur kur. Bet tad arī par to ņēma trīs dienas no vietas! Un, ja vēl gadījās tāda kompānija, kas līdzi tur... Tie karstie cienītāji, kuriem tā laika mazāk, nevarēdami sagaidīt beigu, gan nozuda viens pēc otra, un palika tikai tie, kuriem vienalga, kad tie no rīta ceļas, kā Kleins, Lapa un vēl citi. Mārcis, turēdams reiz cauri visu nakti, bija sanācis lielajā ar savu sievu. Tā viņam noprasīja, kur nakti bijis, - un kā nu viņu pārliecināt, ka dzēris kopā ar Ādolfu Alunānu? Kad nu izrādījās, ka tā gan bijis, tad šī gan lielu vairs neko neteica. Un Pēteris bija iemanījies tā: vakarā turēja līdzi, cik nu ilgi varēja, tad pārgāja uz mājām, izgulējās, izdarīja savas veikala darīšanas un nākošā dienā tad atkal uz kādu stundiņu atskrēja apskatīties, ko viņa mīļie dara. Visi vēl turpat, nekur kustējuši... Un tā tas gāja dienām...
Starp izturīgiem kumpaniem parasti mēdza atrasties arī B e r t r a m u K ā r l i s. Tas bija mācījies skolotājs, bet gars viņam nesās uz ziniskām un sabiedriskām lietām, sevišķi uz rakstīšanu avīzēs un runu turēšanu. Viņš izlietoja katru izdevību, kur varēja turēt runu, un lai tur būtu kopā tikai trīs četri cilvēki. Te viņam bija ļoti jauka izdevība cildināt latviešu lielāko skatuves mākslinieku, pie kam, protams, varēja aizņemt arī citas lietas. Un atkal, ja tikai kur vien par kādu priekšmetu varēja kur rakstīt, tad viņš to labprāt darīja, vienalga, kurā laikrakstā un kalendārī, ja tikai bija telpas. Tik «Mājas Viesis», kā «Latviešu Avīze», tik «Baltijas Vēstnesis», kā «Tautas biedris», neraugot uz tendenci un virzienu, it visi bija ar viņa rakstiem bagātīgi apgādāti.
Nu būtu jādomā, ka tas viņam ienesa lielu piekrišanu, bet tā nebija vis! No paša sākta gala jau tas bija nesaprasts ģēnijs. Kur viņš rakstīja korespondences un aptēloja apstākļus, tur viņam tūdaļ rakstīja pretim, ka tā nav patiesība. Pirmie bija Ķīpsalas vējķipari, kuru lielo peļņu viņš bija salielījis, un tā visi citi. Attiecoties uz zinātniskiem rakstiem, atkal viņa pētošais gars urbās dziļāk iekšā nekā viņa laikabiedri tam spēja sekot un nekā arī tas pats skrēja skaidri stādīties priekšā. Jau toreiz viņš pie katra gadījuma labprāt runāja un rakstīja par spektra analīzi, bet maz bija tādu, kas par to tuvāk gribēja zināt. Ar vārdu sakot, viņa runas un raksti nesasniedza savu mērķi un tikai garlaikoja.
Avīžu redaktori un kalendāru izdevēji drīz vien atsacījās no honorāru maksāšanas vai pazemināja tos uz minimumu. Caur to viņš iestiga grūtos, spaidīgos apstākļos, jo katrs vienkāršs darba strādnieks nopelnīja daudz vairāk nekā viņš. Bet viņš tādēļ neatsacījās no rakstīšanas un, tā kā bija saražojis daudz vairāk, nekā redaktori gribēja vai spēja no viņa pretim ņemt, tad bija nodomājis izdot pats savu laikrakstu «Latviešu Draugs». Koncesija viņam bija jau rokā, - bet kur līdzekļus priekš tam ņemt? Velti viņš bija izmeklējies pēc apgādātāja un drukātavas priekš savas avīzes. Tautas un lietas labā viņš būtu nesis tos vislielākos upurus, kādi vien domājami, būtu precējis bagātu sievu un ar to naudu izdevis laikrakstu, bet arī tāda negadījās. Un pēdējā laikā viņa garabērni viens pēc otra noslīka papīru kurvī.
Kad nu arī tagad tas sāka izklāstīt pie alus galda savas dziļās idejas, tad citiem tapa neomulīgi un tie drīz vien viņu sāka zobot. Bet Pēteris, kas bija mēģinājis viņam uzmanīgāk sekot, stāvēja arvien viņa pusē. «Par Bertramu nesmejaties!» viņš uzstājās. «Viņš ir pacēlies augstu pār mums visiem. Viņš ņem to lietu dziļāk, nekreņķējas tik daudz uz kungiem un mācītājiem, bet ir lietišķs. Mēs tikai viņu labi nesaprotam, tādēļ ka neesam tiktāl tikuši. Bet reiz mēs būsim tiktāl, un tad mēs arī viņu sapratīsim.»
Citi nosmējās vien par zīmi, ka tie tam nepiekrīt, bet aiz cienības pret Pēteri cieta klusu.
Lapa viņam tikai nevarēja piedot, ka tas raksta arī vācu avīzēs, jo tas pavisam nebija patriotiski. «Mani kungi!» tas iesaucās - kā dzimušam igaunim viņam zināmās reizēs nācās grūti izsacīt «k», kas viņam žokļos pārvērtās par «h». - «Tā nav nekāda darīšana! Ja esi latvietis, tad latvietis, ja ne, tad ej pie vāciešiem!»
Pēteris arī atzina, ka tas nav labi, Mārcis ar viņu par to bija gatavs pat lauzt savu draudzību, un pat Kleins spļaudījās. Bertramu Kārlis tad pieķerts nosarka tikpat kā nopliķēta jaunava. Viņš apsolījās to vairs nedarīt un tomēr darīja. Vienkārt, aiz savas nevaldāmās rakstīšanas dziņas, salkuma rakstīt un, otrkārt, honorāra dēļ, jo vācu laikraksti, ja tur ko iedabūja, maksāja 5 kapeikas par rindu; kurpretim latviešu - labi ja to kapeiku. Viņš tātad bija spiests to darīt tās mīļās eksistences dēļ, jo, pie latviešiem vien rakstīdams, tas desmitreiz būtu jau varējis nomirt badā. Bet toreiz rakstniekiem nebija tā mode sūdzēties par savu drūmo likteni, tādēļ ka tāds pats bija arī avīžu izdevējiem un redaktoriem.
Ādolfs Alunāns viegli panāca savu mērķi, bez vārda runas tika pieņemts par teātra direktoru un viņa rokās nodota visa tālākā latviešu teātra rīcība. Viņu pat lūgšus lūdza, lai viņš šo vietu pieņem. Labi, viņš ir ar mieru! Nespēlēs vairs priekš vāciešiem, bet ziedosies priekš tautas. Protams, ka daudziem runas vīriem nebija ne jausmas no tā ērkšķu pilnā ceļa, kāds arī aiz nabaga vācu aktieru kulisēm, un ka daudz labāk būt par latviešu direktoru nekā par vācu aktieri. Viņiem imponēja Ādolfa Alunāna uzstāšanās, kura bija pilnīgi pēc kunga, un tādēļ viņiem šķita, ka, nolaizdamies pie latviešiem, kas prastāki cilvēki, tas upurējās priekš tautas.
Turpretim Bertramu Kārlim vis tik viegli nenācās tikt pie savu centienu mērķa. Vēl arvien negadījās ne bagāta sieva, ne akcionāri, ne arī kāda drukātava uzņēmās viņa avīzi izdot un drukāt. Tā kā Pēteris viņu arvien aizstāvēja, tad viņš runāja Pēterim. Tas nu labprāt būtu līdzējis, bet pats jauns iesācējs, jāparunā būtu ar tiem vīrietim, kam tā nauda. Kad nu reiz Kreilis un viņa sievastēvs arī bija jautrā pulciņa sabiedrībā, tad Pēteris tos stādīja priekšā Bertramam.
Tas esot viens gudrs kungs un varētu daudz vairāk darīt priekš tautas, ja tam būtu pašam sava avīze. Vai priekš tādas izdošanas nevarētu viņam piepalīdzēt ar naudu?
Nekā! Pretim visi Kreiļi un Mikumi! Ja vēl tas Štālberģis tā nebūtu izmuļķojies, tad vēl! Un ar to ekspeditora šepti arī iet pavisam plāni. Vācu kungi sāk jau prasīt, kas tu esi. Viņiem pašiem savi cilvēki. Kazaks apņēmis visas preces, kas pienāk un tiek vestas uz Dvinskas dzelzceļa staciju. Uz trīs verstes attālumu ved pa 3/4 kap. pudā. Māki nu tu strādāt!
«Bet vai nevarētu uz mazākām akcijām?» Bertrams kautrīgi aizrādīja. «Vai varbūt biedrība pati savā mājā nevarētu atvērt drukātavu?»
«Biedrība pati, jā, vot lieta!» tam arī Mikums piekrita. «Jo viņa tad to vadību patura pati un naudu nedod nevienam rokā...»
Pēteris arī tam piekrita un solīja iekustināt lietu nākošā runas vīru sapulcē. Bertramam tātad arvienu bija cerības, bet visgrūtāk saimnieciskā ziņā klājās Lapas Mārtiņam. Tas, lūk, bija tik lepns, ka nerakstīja vācu avīzēs vai neprata pa vāciski rakstīt. Lai gan populārs un slavens, tas savu pārtiku sūri grūti nopelnīja, rakstīdams un tulkodams stāstus un dzejoļus par tiem visniecīgākiem honorāriem. Un tādēļ viņam trūka visnepieciešamā. Kas attiecas uz iedzeršanu, tad labi tautieši gan allaž izmaksāja, turpretim ar ēšanu dažreiz bija kā bija. Priekš viņa tas bija svarīgs jautājums, kā tikt pie jaunām biksēm un zābakiem.
Bet viņi par to nebēdāja, nezūdījās par rītdienu: ko mēs ēdīsim un dzersim, ar ko mēs ģērbsimies? Viņi nekrāja arī «šķūņos», bet skatījās «uz tiem putniem un puķēm laukā». Dažreiz, kreklos izvilkušies, tie nodzīvoja vairāk dienu no vietas. Turpat sēžot drusciņ nosnaudās to putna miegu un ņēma tad atkal tālāk, kamēr vien bija kāds kapeiks kabatā, kamēr pumpis klausīja un kamēr labi draugi, kas pa to laiku izmainījās desmitkārt, izmaksāja. It sevišķi Ādolfs gribēja aizmirst pilnīgi visu, kas atgādina rūpju pilno, pelēko ikdienas dzīvi. Pēc notikušam izrādēm viņa ars uztrauks, kā pēc kā nebijuša un nezināma meklēja, ilgas pēc kā nesaprasta mocīja - pastāvīgs iekšējs nemiers, kā tas jau pie mākslinieku dabām, - viņš gribēja sevi apklusināt ar konjakiem un vieglām asprātībām. Omulību uzturēja savstarpējas piezobošanās un uzvilkšanās, arī visādi piedzīvojumi un nostāsti un sacīkste jokos savā starpā. Dažreiz tie dzina jokus, kuriem bija ļoti vispārīga nozīme. Ja kāds ko izteicis vai ierosinājis, kam paliekama vērtība, Ādolfs tad, tikpat kā bite dzelts, iesaucās: «Vai, vai, vai, tas bija labs, tas bija labsi Pēter, Mārc, dodiet zīmuli!... Man vajag to uzrakstīt. Vai'j , kur tas labs, kur tas smalks!»
Ātri viņš to piezīmēja savā kabatas grāmatiņā. Un nākoša reizi, kad tas uznāca uz skatuves, tas no šīs vielas uzrāva kupleju, ka vai sargies tik!...
Pašu starpā visvairāk tika jokots Bertrams. Lai būtu viela ziņojumiem avīzēs, tas pa reizēm izdarīja mazus ceļojumus pa Vidzemi un Kurzemi. Tad nu Ādolfs stāstīja par kādu augstu kungu un tautas darbinieku, kas braucis uz Dobeles dziedāšanas svētkiem. Svētku rīkotāji tam cēluši goda vārtus un sagaidījuši to ar maršu. Bet jaucis, nezinādami, kas tas par augstu kungu, viņam piebraucot, aiz bailēm drebējuši: «Ber... ber... ber...» un muzikanti situši bungas: «Tram, tram, tram...» Kopā iznāk «Bertram»... «Vai tikai tu tas neesi bijis, Kārli?...»
Bertrams pretim nezobojās, smējās arī pats līdzi. Vārdu cīņās viņu nekad neielaidās, tādēļ ka pašu labāko tas arvien paturēja pie sevis un taupīja kā uzsvaru. Bet iznāca tā, ka vēlāk viņš to vai nu piemirsa, vai arī saruna bija ņēmusi pie tam tādu virzienu, ka viņa rezerve vairs pie tās nederēja klāt. Gandarījumu viņš labāk ņēma ar to, ka uzsāka savas neizdibināmās, dziļās runas par tautas labumu un spektra analīzi, pie tam vārdus bērdams tikpat kā zirņus.
Ādolfs ne no kā tā nebaidījās, pat ne no tiem visasākiem zobojumiem, kā no šīm dziļajām runām. «Še, še, uz tam vienu glāzi!» tas viņam tīri spiešus uzspieda glāzi konjaka vai alus. «Uz tautas veselību!... Lai dzīvo!...»
Bertrams vēl jo ātrāk sāka bērt vārdus, šķetinādams sarežģītu domu gājienu, steidzās cik varēdams, lai izsistu cenu. Bet citi nāca palīgā Ādolfam, piesita glāzes: «Lai dzīvo!... Urā, slava runātājam!...»
Viņam tātad domu gājiens galīgi sajuka, un smaidot tas apstājās. «Kad jau jādzer, jādzer...»
Kad bija iedzēruši un apklusuši, Mārcis sāka lielīt Bertramu. «Tāds malacis!... Ko viņš visu nav izdarījis...»
Lapa sāka skatīties sāņus... Viņam šāda Bertrama slava mazliet skauda. «Mani kungi!» viņš spēji iesaucās. «Vai ziniet, ka esmu bijis Dobeles mācītāja Bīlenšteina dārzā rutkus zagt?!...»
«Koo?!» visi sāka pilnā kaklā smieties. «Tas tikai joks!... Tu joko, Mārtiņ...»
«Patiesība... Dieva vārds!» Mārtiņš apgalvoja. «Es jums izstāstīšu...»
Kleinam acis pavisam pilēja, kā tas gribēja zināt. «Stāsti tok, Mārtiņ!... Pastāsti mums! Nē, tam vajag būt feini...»
«Ha-ha-ha-ha!» Mārtiņš jau iepriekš iesmējās. Un, kad arī Mārcis, kam tādas lietas aplam patika, mācās virsū, viņš notikumu izstāstīja. Tas bija apmēram šāds.
Arī viņš apceļoja Latviju, kura modusies uz jaunu, jauku dzīvi. Kā latvju dzejnieku viņu visur uzņēma ar gavilēm, tautisku mielastu un atzīšanu. Tā arī Dobeles miestā vietējie tautieši, jaunie saimnieku dēli... Viņi dzēra trīs četras dienas no vietas tāpat kā te. Dzerot visiem piepeši iegribas rutkus. Ir zināms, ka Bīlenšteina dārzā ļoti labi rutki, - bet kā pie tiem tikt?!... Piepeši viens iesaucas: «Ko viņš līdz šim darījis mūsu cāļiem, to mēs tagad darīsim viņa rutkiem!» Apspriežas, ka diviem vīriem tūdaļ jādodas turp un rutki, cik vajadzīgs, no Bīlenšteina dārza jāsarauj...
Izmet žerbus, kam tas krīt darīt. Iznāk Lapam un vietējam veterinārārstam, kurš gan liels dzērājs, bet, kad lopam dod zāles, tad slimība atņemta tikpat kā ar roku... Kara plāns tiek sastādīts šāds: Lapa tuvojas pa lielceļu mācītāja muižai no frontes, kaitina mācītāju un vērš uzmanību uz sevi, bet veterinārs iet pa krūmiem un sasniedz mācītāja muižu no otras puses, kur tiek pie rutkiem dārzā... Lapam jāsaista pie sevis tik ilgi mācītāja muižas iemītnieki, kamēr veterinārs ar rutkiem atpakaļ krūmos. Tad viņš ir savu pienākumu izpildījis.
Tas tiek uz mata izpildīts. Bīlenšteina ģimene patlaban dārzā dzer palaunaga kafeju, kad Lapa pienāk, atgulstas viņiem pretim uz dārza vaļņa un sāk viņus «kreņķēt»... Dzied uz mācītājiem rīmētas dziesmas garīgā meldijā, plātās ar rokām, mēdās, tā ka mācītāja dzimta nevar ne saprast, ko tas nozīmē. Grib viņam tuvoties, kas tas ir par cilvēku, bet viņš tev rokā nelaižas... Bet vāciešus un mācītājus nebeidz mēdīt un smiet... Beidzot tas redz, ka veterinārs ar rutku bunti padusē jau atpakaļ krūmos, mežonīgi iesmejas, griež saviem pretiniekiem muguru un skriešus liek atpakaļ pa ceļu uz miestu. Ko tas viss nozīmēja, tas Bīlenšteinam bija palicis noslēpums...
«Ha-ha-ha!» visi par šo joku smējās, vēderus turēdami, un nevarēja beigt apbrīnot Lapas Mārtiņu. «Aber tas tok ir tik feini, tik feini...» Kleins viņu slavēja. «Un ko tad tas Bīlenštein mācītājs?...»
«Šodien vēl viņš par to nekā nezin!» Lapa, skaļi smiedamies, iesaucās. «Ko viņš un viņa tēvu tēvi darīja mūsu cāļiem, to mēs atdarījām viņa rutkiem, ha-ha-ha!»
«Tā mums ar viņiem visiem vajadzētu izdarīt, šiem linotājiem!» Mārcis iesaucās. «No kam viņi dzīvo?! No ļaužu muļķībām viņi dzīvo...»
«Taisnība, gaužām taisnība!» Kleins viņu piebikstīja.
«Nolokāmie melnsvārči!» Mārcis sadusmots atņēmās, imitēdams Laura manieres. «Velti viņi mums to maizi ēd, velti mēs viņus barojam! Paklausies, kādu sprediķi viņš tev saka... Vai tīru dievavārdu? Nē... Maksā tikai kungam renti riktīgi, un tu tiksi debesīs... Nemaksā tu esi grēcinieks...»
«Taisnība, jā, jā...» Kleins piebalsoja.
«Un liec tu priekš sevis dievu aizlūgt un nebūsi viņam aizstiepis uz muižu pa sviesta spannim, cāļu pārim, vilnu un linus, nebūsi devis pa rubļam naudas, - ne pāra vārdus viņš par tevi nepasaka. Par to mēs viņiem tos cāļus un tās olas dodam!? Mūsu maizi tie ēd, bet kunga dziesmu dzied!... Dieva kalpi, vai tu redzēji! Kas man nekaiš dievam kalpot, ja man tāda muiža. Beigts! Nevajag mums tādu!... Lai iet pie joda!...»
Piepeši Lapas Mārtiņš uzsāka un citi piepalīdzēja uz mācītājiem zīmēto parodiju:

«Kad mācītājs uz elli brauks,
Tad latvieši tam pakaļ sauks:
«Tur aizbrauc lielais blēdis!
Mūsu cāļus, mūsu olas,
Mūsu rubļus,
Šķiņķus, sviestu rijis, ēdis,
Sviedrus dzēris,
Mūsu teļus, aunus ķēris...»»

Pēc tam visi nāca pie pārliecības, ka kungi un mācītāji pelnījuši to, ka tos sabāž maisā un iesviež Daugavā. «Ak, ka še būtu klāt Lauris!... Ka še būtu Lauris!»
«Kas tas tāds Lauris?!» Kleins piepeši ziņkārīgi iesaucās.
«Tas tik ir bravoi vīrs!» Mārcis attrauca. «Ja viņš tos vāciešus nepavalkās, tad neviens viņus nepavalkās...»
«Kur viņš ir, kur viņš ir?» Kleins tikpat kā elektrizēts iesaucās.
Pēteris uzmina Mārcim uz kājas par zīmi, lai tas paliek klusu. «Nezin, kur viņš tagad ir,» tas attrauca pavisam citā balsī. «Tas uz vienas vietas ilgi nestāv. Ek, loi gloze stoigā!...»
Valodas novirzījās uz citu pusi, tā ka Kleins par Lauri neko nedabūja izzināt.
Tā viņi dzīvoja, ja vien Ādolfs nebija aizņemts no izrādēm un mēģinājumiem. Īstenībā jau arī viņš bija tas viduspunkts, ap kuru viss grozījās, - jo vairāk uzstājās, jo vairāk kļuva populārs. Katrs viens, kam sirds priekš tautas karsti pukstēja, turēja par lielu godu viņam stādīties priekšā un sadzert ar viņu kādu glāzīti. Lapa, Bertrams tie nāca tikai otrā pakāpē. Pat pretpartijas vīri, kā Starpings un Kurmings, jutās laimīgi un pagodināti, ja tikai, ar lielo teātra mākslinieku kopā sadzerot, varēja samaksāt tēriņu. Kas tur, štrunt, Katriņa šurp vai turp! Tikai vēl pašas tās biedrības spices izturējās tā pavēsi un atturīgi. Arī Fuhsings, - bet tas bija nevaļas cilvēka, kas pietika ar īsu apsveicināšanos. Vienīgais Lauris vēl ne kad nebija šinī kompānijā redzēts. Viņam galvā pavisam citas lietas, ne zinis viņš neliekas, ka tāds Ādolfs Alunāns, tāds Lapas Mārtiņš un tāds Bertramu Kārlis arī būtu pasaulē.
Bet drīz vien viņš bija spiests nākt laukā no šīs vienaldzības un ņemt stāvokli.
Mūsu tautas dēlu kompānija bija beidzot apnikusi pa biedrības māju vien un gribēja apskatīties arī, kā citur iet. Tad viņi devās no vienas vietas uz otru, Klostera pagrabu, Jāņa pagrabu, un, kad nauda sāka visiem sīkt uz beigām, tad Pēteris lika priekšā pārcelties pie viņa. Protams, Kleins līdzi, jo tas jau turēja līdz beidzamam.
Te jau kabinetā bija īsti omulīgi, pie kam vēl vecā Mikumiete, kura arī bija viena no Ādolfa cienītājām, jutās ļoti pagodināta. Arī Marim tas bija pa prātam. Lai gan viņa tā kā Mārča Grietele klaji neizsacīja savu nemieru par to, ka vīrs paliek naktis nost un iet ar Ādolfu cauri, tad tomēr tas viņai rieba sirdī. Tagad, kur tas viss notiek priekš viņas acīm, viņa gluži mierīga... Viņa redz, ka te nekas slikts nevar notikt... Un tādēļ, kas attiecas uz uzkožamiem, tad viņa par šiem tautiešiem gādāja tāpat kā par saviem mīļiem viesiem, un par dzērieniem atkal gādāja Pēteris.
Tā kā nu Lauris arī bieži pienāca pie Pētera, tad nu itin dabiski tie visi te satikās. Pēteris tad nu arī mēģināja abus elementus tuvināt. Viņš stādīja Lauri Ādolfam priekšā, bet jau no paša sākta gala tie sajuta viens pret otru apslēptu pretību.
Ādolfam tas izlikās nepiedodami, ka cilvēks, kas piesēžas pie viņa galda, nejūtas par to pagodināts un nesajūt par vajadzīgu viņam pateikties par to, ka viņš tam no skatuves sagādājis patīkamu stundiņu. Viņš taču to radis. Jeb vai tad šis tēviņš viņu nemaz nepazina? Pielējis alus glāzi ar konjaku, viņš izaicinoši to piedāvāja jaunajam viesim: «Iedzer, tēvaini!...»
Lauris griezīgu smīnu nogrozīja mazcienīgi galvu. «Ķer vien pats, draugs, ja sirds ņem pretim... Es ar ģiptīm ne..»
«Pardon, Lauris jau garīgus dzērienus nedzer!» Pēteris iejaucās. «Mari!... Glāzi tējas šurp!...»
«Jā, jā,» tā atsaucās, bet Ādolfs it kā meklēdamies Lauri vēl arvien šķībi uzlūkoja. «Ko, vai viņš baptists? Kādēļ viņš nedzer?... Tas nav nekāds tautietis, kas nedzer...»
«Jā, jā, draugs,» arī Mārcis no savas puses piebilda. «To dzeršanu mēs tā nevaram vis palaist...»
Laurim acis piepeši uzliesmoja. «Kādu labumu tas tev dos, pasaki man?!... Dzer, cik gribi. nodzer bikses, ja patīk, bet labuma tur tev nekāda...»
Mūsu draugiem šāda valoda izklausījās tīri kā svētuma un ideālu aizskaršana. Ādolfs uztraukts spaidīja lūpas, un Lapa jau sāka šķielēt... «Par ko mums, latviešiem, ķeizars brīvestību devis, ha-ha-ha-ha?!» viņš spilgti iesmējās.
«Laikam tādēļ, lai krietni piesūcamies!» Lauris attrauca. «Ej nu, biedri, ko runā! Ja ķeizars mums devis to brīvestību, tad strādāsim priekš tautas...»
«Vai tad nestrādā arī?!» Pēteris stājās par samierinātāju. «Viņi tāpat strādā priekš tautas un cīnās - -»
«Ar alus pudelēm cīnās,» Lauris viņu īsi pārtauca. «Ko nu man stāsti...»
Šāda vaļsirdība viņus pārsteidza vēl vairāk nekā zibeņa spēriens skaidrā saules laikā. Ādolfs uzlēca no galda un drebošām lūpām sacīja: «Ko tas tēviņš tur muld? Vai viņš grib mani izzobot?... Es viņam liešu to glāzi taisni acīs...»
Pēteris viņam aizstājās priekšā, lai viņš savu nodomu nevarētu izpildīt... Arī Mārtiņš atlēcās nost no galda un, ar pirkstiem gaisu badīdams, uz Lauri rādīja: «Desu puika!... Desu puika!... Ha-ha-ha-ha!...»
«Es viņam šaušu pa fresi!» Ādolfs kārpījās un gribēja Pēterim tikt garām. «Ko šis tēviņš īsti domā?... Mani izcūkot?...»
Lauris viņam uzmeta tik vienaldzīgu skatienu kā no Olimpa augstumiem. Negriezdams ne mazāko vērību uz šiem draudiem, viņš paņēma savu tēju, atgrieza viņiem muguru un, izgājis ārā, nosēdās pie letes. Tur viņš iebaudīja savu «čaju» ar tik mierīgu gara līdzsvaru, itin kā it nekas nebūtu noticis...
Pēteris pa tam pūlējās nomierināt uztraukto Ādolfu: «Apmierinies, draugs, tur ir pārpratums... Viņš to lietu saprot drusciņ citādi. Tā kā viņš strādā, tā nevar katrs... Vai, kāds viņam galvā plāns!» viņš rūpīgi paskatījās sānis, ka Kleins spicēja ausis, un aprāvās... «Viņam lieli nopelni, vēlāk tev izstāstīšu...»
«Kas tas tēviņš tāds ir?» Ādolfs, jau drusciņ apmierinājies, jautāja ar zināmu interesi. «Man viņš pavisam nepatīk... Tāds noslēpumains... Viņam vajag būt kas aiz ādas...»
«Nepavisam ne!» Pēteris apgalvoja. «Viņš ir godīgs tautietis, es saku. Viņam tikai viena vaina: viņš nedzer... Nu, kurš cilvēks ir bez savas vainas...»
Taisnību sakot, Ādolfam iekšā uzdīga trakiska cienība pret šo svešo, jo juta, ka tas viņam līdzīgs karakters, kas neļauj sev pa muguru dancot un apspiest savus uzskatus. Tikai tas viņam sāpēja, ka šis cilvēks izturējās tik vēsi pret viņu kā pret mākslinieku. Visi krīt priekš viņa ceļos un to pielūdz, kaisa viņam puķes ceļā un sauc «Ozianna!», un te gadās cilvēks, kas to nedara... «Vai tikai viņam nav pret mani kāda intriga?» tas beidzot vēl neuzticīgi Pēterim jautāja.
«Pavisam nav domājams!» Pēteris apgalvoja. «Tā jau tad būtu intriga pret visu latviešu teātra mākslu, un priekš tam Lauris ir pārāk apzinīgs tautietis...»
«Nu, tad iedzersim!» Ādolfs beidzot taisījās noskalot savas errastības. «Iedzersim!... Viss cits nāks no sevis... Loi gloze stoigā, Mārc!...»
«Loi stoigā!»
Kamēr viņi tā ar miestiņu noskaloja nepatīkamo starpgadījumu, Kleins bija izmanījies ārā pie Laura un gribēja no tā izzināt tuvākas ziņas.
«Jums ir Recht, draugs... Priekš taut vajag strādāt, to nevajag atlaist. Un, ja jums vienam par švēr, mēs iet jums palīgā... Pasak tikai sav plān, un mēs jūs tūlīt unteršticē. O, es var strādāt priekš taut... Vajag tikai vien plān, un es liek sav rok klāt. Un tikai priekš taut! Mēs strādā priekš taut, un vairāk neko!»
Viņš izrunājās gari un plati, bet Lauris likās to nemaz nedzirdam. Beidzot viņš tam uzgrieza griezīgu smīnu, ka viņa kuplā bārzda nokustējās vien. «Ko nu, vāciet, šļebi!... Ko tu domā, to es sen jau esmu aizmirsis.»
Kleins mazliet sadrūvējās un palika kā ar ūdeni apliets.
«Pēter, panāc!» Lauris sauca. «Man tev kas jāsaka.»
Kad Pēteris iznāca, viņš tam ko pačukstēja pie auss, samaksāja savu tējas glāzi un aizgāja.

* * *

Dienām un nedēļām Lauris pazuda, bet, kad atkal ieradās, tad dienām nodzīvoja Pētera kabinetā. Tad viņi tur klusu čukstēja un prātoja... Runāja daudz par Cēsīm, Drustiem, Raunu un Veselausku, pie kam Lauris nodeva Pēterim tādas aprakstītas papīra loksnes. Maris gan neko nesacīja, tikai savu vīru mēmi un pārmetoši uzlūkoja.
Viņš gan to saprata it labi, bet ko tur varēja darīt! Tā nebija tāda lieta, kuru varēja izkliegt pasaulē, un - ja nevarēja droši cerēt uz sievas piekrišanu, tad labāk viņai neko nesacīt. Un Maris atkal viņu ar to gribēja sodīt, ka par visu to lietu nekā negribēja zināt. Reiz gan viņa meklēja pakaļ un uzgāja arī Pētera noglabātās loksnes. Tomēr gudra viņa no tām netika. Vairāk tur nebija kā paraksti, līki un šķībi, greizi un kropli, visādi krusti un ķeksīši. Domīgi viņa nogrozīja galvu: patiešām tu, cilvēks, te netiec gudrs! Toreiz jau arī vispār vīri sievām tā visu neizstāstīja, un sievas arī tā visu nemaz negribēja zināt.
Bet sievasmāte, kad tā te ieradās un atrada atkal Lauri priekšā, tā to vis tik viegli nevarēja pār savu sirdi nest. «Ko tad tas Lauri te?!» viņa, pavedusi znotu sānis, tam uzgāja. «Cauras dienas noguļ vīnūzī... Ne ko tērē, ne ir...»
«Āre nu!» Pēteris atspēkoja. «Vīnūzī taču katram brīv pienākt. Lauris jau, ziniet, šņabi un alu nedzer...»
«Bet tikai ar savu ļuļķi piekvēpina tavu gastcimmeri,» māte papildināja. «Ja tev visi tā - - kur tu ņemtu to renti un papīrus?»
Maris šim jautājumam pievienoja savu mēmo, pārmetošo skatienu.
Tomēr bez kāda panākuma, jo Pēteris tikai noraustīja kamiešus un nobeidza valodas.
Mikumiete tādēļ mēģināja izdarīties ar pašu Lauri. Noklepojās, ievaicājās: «Vai tad tev nekādas šeptes nav?»
«Man!?» viņš gaiši attrauca. «Vai tad tu domā, ka man kāda muižā ir? Es no savām naudām dzīvoju?!... Tāpat vien darba cilvēks esmu, no darba nebīstos...»
«Bet kādēļ tad neej pie kāda meistara?» viņa tā šķērsiski ievaicājās.
«Lai meistari pagaida drusciņ... Lai pagaida...»
«Nopelnītu ko...»
«Vai, Mikumiet, vai tad nu priekš tā vēdera vien!» Lauris bezrūpīgi attrauca ar roku. «Ir taču pasaulē arī daudz svarīgākas lietas, nekā koku krimst. Mums jāstrādā priekš tautas...»
«Kas tev nu tur par tautu!» viņa mazcienīgi noraustīja kamiešus.
Laurim acis ugunīgi iemirdzējās. «Redzi, tas ir tas, ko jūs, sievišķi, nesaprotat! Jā, putru vārīt, to jūs zināt, zeķes lāpīt, mājas uzpasēt, bet vairāk neko. Gari mati jums, bet īss padoms... Galvā ne tik daudz smadzeņu kā vistas kājā gaļas - -»
«Kur tad Ernestelis?!» Mikumiete viņu pārtrauca gluži citādā tonartā. Viņai no šādas kritikas tapa gluži neomulīgi.
«Ernestelis?!» Lauris it kā atcerēdamies iesaucās. «Ernesteli nodevu amatā... Pie grāmatu sējēja.»
«Vai vācu meistara?»
«Vācu, jā!» Lauris gudri nosmējās. «Tas pats latviešu Pakulis jau vien ir, bet nu ir liels kungs, saucas Hēde - - - Jūs, sievišķi, esat neapķērīgi un dumji - -»
Tas gribēja turpināt atkal pārtraukto nelabvēlīgo kritiku, bet viņa steidzīgi to pārtrauca atkal par jaunu:
«Labi, labi, ka nodevi amatā! Bērnus jau agri vajag radināt pie darba. Citādi tikai sliņķi un dienaszagļi vien iznāk - -»
«Ak jūs, sievišķi, jūs, sievišķi!» Lauris sūkstīdamies iesaucās un atņēma viņai no jauna vārdu. «Jums nav tās apķeršanas... Kārpāties uz vietas tikpat kā vistas un neko neredzat - - - Ko tas palīdz tai pasaulē tik daudz ēsties, nu? Tikpat reizi nomirsim un līdzi tu nekā nepaņemsi. Bet jūs - - tikpat kā govis, arvien piekampušas pilnu muti siena - - ak, ko par jums tur runāt.- -»
Viņš uzreiz sarunu nobeidza it kā pats uz savu gribu, lai gan Pēteris tam slepus meta ar acīm, lai met mieru. Ir galu galā sievasmāti jau gluži par joku noņemt arī nevarēja.
Mikumiete pietvīkusi aizgriezās un otrreiz sargājās ielaisties ar Lauri vārdu cīņā. Viņš pārāk pastāvēja uz savu un apzinājās arī sava darba vērtību, lai gan ne kapeikas algas par to nedabūja tas viņam nekādus laicīgus labumus neienesa. Bet viņš strādāja priekš tautas!
Patiešām, kā apzinīgs aģitators tautas labā tas bija nesamaksājams. Viņš netaisīja nekādu lielu troksni, bet viņa vārdam bija pamats. Tas bija sacēlis kājās visu Cēsu apkārtni, Veselausku, Raunu, Dzērbeni, Drustus, Ērgļus, Piebalgu, tālāk Smilteni un beidzot Valmieras apgabalu līdz pat jūrmalai. Laucinieks, kas nav visai grāmatnieks, nelabprāt liek savu vārda parakstu apakšā, bet Laura izdotais lozungs bija tik burvīgs, ka darīja brīnumus. «Vai gribi, lai ieved atpakaļ dzimtbūšanu? Vai gribi atkal kungu rijas kult?... Vai gribi, lai maizes pātaga atkal danco pa tavu muguru?!... Ja tu to gribi, labi, - neraksti tad arī!»
Nē, nē, to neviens negribēja. Vecākie tos laikus atcerējās pārāk labi, vēl vienam otram mugura sūrkstēja no dabūtiem cirtieniem. Un jaunie, kas paši tos laikus nebija līdzi dzīvojuši, tie tos pazina no nostāstiem. Par to gādāja tautiskie laikraksti, apklususī «Pēterburgas Avīze» un «Baltijas Vēstnesis». Nē, nē, tā būtu kauna reize, ja tādus laikus var novērst, bet ļautu tiem pienākt atpakaļ! Un tādēļ arī katrs viens, kas cik necik bija galvu pacēlis un zināja ko no pasaules un pie tam bija vēl patriots, tas arī neliedzās, parakstīja savu vārdu un pierunāja to darīt arī saviem paziņām. Kuri mazāk mācīti, tiem tas bija licis parakstīties tūdaļ uz vietas viņa vadībā un parakstus tūdaļ paņēmis līdzi.
Vairāk mācītos, skolotājus, skrīverus un mācītus zemkopjus, tas bija piedabūjis, lai tie no sava apgabala lasa parakstus un parakstītās loksnes tad sūta pa pastu uz Rīgu «Baltijas Vēstnesim» resp. Bernhardam Dīriķim. Šīs parakstu loksnes tad bija nodomāts pielikt klāt lūgumrakstam, kuru lūdzēji nemaz nebija redzējuši.
Lieta sekmējās. Paraksti, tā sakot, plūstin plūda no visām Vidzemes malām uz Rīgu, gan tika personīgi ievesti, gan iesūtīti pa pastu. Viss tas notika tai lielākā slepenībā. Kleins gan oda, oda, bet, ko šis izzinās, kad Pēteris jau pat savai sievai neko nestāstīja.
Un tomēr pēdīgi nāca viss kungiem zināms līdz beidzamam sīkumam. Mārcis izpļāpāja Kleinam. Vai tad nu skaidrā prātā, caur to velna brandavīnu!...
Pēc kādas izrādes tie atkal bija ņēmuši trīs dienas no vietas pa ekonoma ķēķi. Ādolfs bija uz krēsla piesnaudies, Lapa aizgājis uz mājām un Bertrams pavisam aizceļojis. Tikai Kleins un Mārcis vien bija atlikuši kā tie divi varmākas, dzēra, lielījās un lamājās par vāciešiem. Kleins, novērodams Mārča garastāvokli, tagad lūkoja no viņa izdabūt drusciņ ko tuvāk, jo, ka latviešiem kaut kas liels ir nodomā, to viņš it labi manīja. Tas arī no citas puses bija izjusts un viņam prasītas tuvākas ziņas, un viņš nekā nemācēja sacīt.
Viņš pazina Mārča Ahilla papēdi, proti, runāt arvien otram pretim: kad viens sacīja tā, tad viņš apgalvoja taisni pretējo. Izņēmums bija tikai ar Pēteri, no kura tas arvien ļāvās pārliecināties, kamēr visiem citiem tas bija nāvīgs oponents.
«Tā latvieš to vācieš neko nepadarīs, saproties,» tas ķēra Mārča vārīgo vietu. «Vācieš ir tie kung, saproties, kad vien viņ kād recht grib, tie aizrakst tik uz Pēterburgch, un to recht viņiem rokā...»
«Tu domā?!» Mārcis pārgudru smīnu viņu uzlūkoja. «Ak tev šķiet, ka mēs tiem velna vāciešiem padosimies?! Ai, ai, tavs bērna prātiņš!... Viņi skrīvē uz Pēterburgu savu prošeniju - nu labi, - ja nu mēs arī skrīvējam savu, kas tad ir?!... Cik viņi var salasīt parakstus un palikt tos apakšā? Pieci simti, seši simti, nu labi, tūkstoš viņi var salasīt, bet mēs - -»
«Nu mēs? Cik nu mēs arī...» Kleins mazcienīgi noraustīja plecus. «Sav tūkstoš div, trīs... Vairāk arī ne...»
«Tff!» Mārcis, nožēlodams viņa lietas nesaprašanu, to mazcienīgi uzlūkoja. «Tad tu, brāl, nezini, kā Lauris strādā. Simttūkstoš parakstu mums jau te biedrības skapī drošībā! Un vēl mēs dabūsim droši pāra simts tūkstošus. Katrs beidzamais latvietis liks savu parakstu apakšā. lai kronis vācietim vairs nekādu rekti nedod. Kuram rakstam, tu domā, valdīšana vairāk klausīs: vai tam, kuru parakstījuši kādi pieci seši simti, vai tam, kam parakstu klāt savu trīssimts tūkstošu?...»
«Jā, jaā,» Kleins tielējās, «bet kas iekš to rakstu iekšā?! Vāciešiem ir «kopfchenas», saproties!»
«Un mums nav?!» Mārcis pašapzinīgi attrauca. «Pašu gudrāko, Veinberģi, nemaz priekšā vēl nelaidīsim, mēs iztiksim ar Einberģi, un tas vien mums jau to rakstu iztaisīs uz «ff». Un, ja viņam pietrūks padoma, tad tikai mēs vēl laidīsim priekšā Veinberģi, un tas viņus visus bāž maisā. Nebēdā, draugs: mēs tos vāciešus apņemsim no visām pusēm tikpat kā ar roku un saspiedīsim tos kā cimdu saujā. Jau sen viņus vajadzēja aiztriekt no Rīgas, sadzīt Daugavā...»
Tad viņi pamazām iestiga dziļās valodās, un Kleins izpētīja smalki visus sīkumus. Kad Ādolfs pamodies ķēra pēc konjaka pudeles: «Lai dzīvo Latvija!... Uz tam vienu granafifku!» -Kleins zināja jau vairāk, nekā viņam vajadzīgs, un tādēļ ar prieku turēja līdzi.
Savas ziņas pēc nobeigtas žūpošanas Kleins prata likt lietā.
Pa tam bija notikusi ārkārtēja pilna sapulce 19. jūlijā 1870. gadā, kurā bija noritējušas atkal sīvas cīņas starp saimniecības vīriem un zinātniekiem. Šiliņš bija uzbrucis zinātnības vīriem, ka tie nav nekādi patrioti, jo sazinās slepeni ar vāciešiem un strādā pretim tautai. Un, kad viņam prasīja pierādījumus šādam apvainojumam, tad tas bija pamatots uz to: «Kādēļ «Baltijas Vēstnesis» netiek drukāts pie tautieša Štālberģa, bet pie vācieša Veides uz Herdera laukuma?»
«Kādēļ?» citi iesaucās. «Tur taču būs bijis kāds iemesls...»
Dīriķis arī paskaidroja. Viņš negribot tiekot spiests nākt klajā ar paskaidrošanu, lai gan tu esot gluži privāta lieta. Štālberģis ne pavisam neesot riktīgi izdarījis to drukāšanu un izsūtīšanu. Ja tas tā būtu gājis uz priekšu, tad «Baltijas Vēstnesim» būtu atkrituši visi ņēmēji.
Štālberģis, salicis rokas krustis uz krūtīm, smīnēja. «Daudz viņam to nav bijis, tikai 1500.»
«Bet tie paši nav pienācīgi apkalpoti,» Dīriķis turpināja. «Negribot mums bija jāiet pie vācieša. Ernests Platess savā driķu namā «Baltijas Vēstnesi» vis iekšā, nelaidīs, un citas latviešu driķētavas mums nav...»
«Bet kādēļ mums nav?!» Fuhsings, kas nebija nekāds vācu ēdējs, bet praktisks rēķinātājs, iebilda. «Vai tad vācieši par velti taisa? Latviešiem ir tāds pastāvīgs darbs kā avīze un nav savas drukātavas!... Ir gan kauna reize!»
Pēteris tagadējo acumirkli atrada par derīgu nākt klajā ar savu priekšlikumu. «Kas mums vēl nav, tas mums var būt!» tas, dabūjis vārdu, iesaucās. «Daudz kas mums nav bijis, nekas mums nav bijis! Biedrības mums arī nebija, bet tā mums tagad ir. Mums ir biedrības nams: ierīkosim tajā drukātavu! Biedrība to var izdarīt uz sava rēķina. Kādēļ biedrībai ar drukāšanu jādod nopelnīt vāciešiem? Viņa pati to brasi var paturēt. Un tādēļ es lieku priekšā: ierīkosim mūsu biedrībā drukātavu!»
Dziļš klusums. Ne viena, ne otra puse nebija tādu priekšlikumu gaidījusi, ne viena, ne otra nezināja, ar kādu nolūku tas stādīts un kam tas par labu. «Šis priekšlikums, man šķiet, nāk īstā laikā,» Dīriķis pirmais piebalsoja. «Biedrībai pašai arī jādrukā savas sludināšanas priekš ballēm un teātriem.» Un Veinberģis piebilda: «Vācieši mums brūk virsū no visām pusēm. Lai ar viņiem pienācīgi varētu atkarot, «Baltijas Vēstnesim» būtu jāiznāk daudz biežāk, vismaz trīsreiz nedēļā. Tas tagad, ja biedrībai sava drukātava, būtu iespējams...»
Šis jautājums izsauca dzīvas debates. Tā kā jau pašu saimniecības vīru lozungs bija: «Kādēļ mums dot vāciešiem nopelnīt?» - un viņi pie tam nemaz neatskārta, ka priekšlikums nāk zinātniekiem par labu, tad arī ar lielu balsu vairumu tika nospriests ierīkot Latviešu biedrībā drukātavu, kurā lai «Baltijas Vēstnesis» tiktu drukāts trīsreiz nedēļā. Pēteris gribēja priekšlikumu papildināt vēl ar to: «Un drukāt arī Bertrama Kārļa «Latviešu Draugu».» Bet tam atkal paši zinātnieki bija pretim. Viņi pastāvēja uz to, ka to nevajagot cieti nosacīt. Vēl jau nemaz neesot zināms, cik šis «Latviešu Draugs» patiešām liels latviešu draugs būšot, tas tikai vēlāk izrādīšoties. Tad jau arī varēšot to drukāt. Turpretim par «Baltijas Vēstnesi» jau ikvienam zināms, kas viņš ir, un ikviens varot droši balsot: «jā» vai «nē».
Nu labi, Pēteris arī tā uz miera. Galvenais, ka nu atkal miers un vienprātība mājā. Vismaz tā likās. Jo viena puse bija pilnīgi apmierināta un otra vairs nemaz nerunāja. Pēteris tik līksms, tik laimīgs. It kā pasaulē it viss būtu piepildījies. It kā latviešiem vairs nekā neatliktu, ko vēlēties.
Un tomēr no šī nodoma nekas neiznāca, jo drīz vien pār Latviešu biedrības jumtu savilkās tumši mākoņi. Fuhsings atnāca kādu vakaru uz biedrību pavisam nobālējis. Pie viņa «vecā» bijusi liela apspriešanās. Bijuši kopā daudz eltesteru, rātskungu un muižnieku. Tie galvas vien kratījuši.
Vai, vai, kas tā par biedrību! Tad tādu nelabu garu tā piekopot! Sējot pret kungiem un mācītājiem nicināšanas sēklu! Sējot naidu vietējo tautību, starpā. Gānot ticības svētumus un pulgojot dieva vārdus. Ar vārdu sakot, tiem zināms pats pēdējais vārds, kas biedrībā runāts!... Nē, nē, to šie nevarot ilgāk, pielaist. Uz visu zemes kulturēlo attīstību tas varētu atstāt ļoti kaitīgas sekas. Esot tādēļ jādara iespaids uz valdības iestādēm, lai tos būtu par to nomodā un pie pirmā izdevīgā gadījuma šo kaitīgo biedrību slēgtu.
Un pati cienīgā, - tā pēc tam bijusi reižu reizēm uz ģībšanu. Vaimanājusi: «Und Herr Fuchsing ist Mitglied in so ein Verein... Dein Angesteller ist da Mitglied?» (Un Fuhsing kungs ir biedrs tādā biedrībā... Tavs ierēdnis tur biedrs?) Un vecais viņu apmierinājis ar to: Fuhsings vai nu izstāšoties no tādas biedrības, vai arī tie būšot šķirti ļaudis.
Fuhsings nekā laba neparedzēja. Lai gan vecais viņam vēl neko nebija teicis, tad tomēr viņam jau pie laika jāapskatoties pēc citas vietas. «Pie Riharda Tomsona man būtu iznācis,» viņš Pēterim sacīja, «bet tagad ir izcēlies karš starp frančiem un vāciešiem, un viņš savai jaunajai fabrikai nevar dabūt mašīnas... Prūšiem jāskapē kara piederumi - tie mašīnas nevar dot...»
«Nu, varbūt varēsi palikt vēl turpat,» Pēteris viņu mierināja. «Vecais jau nemaz nav tik slikts.»
«Jā, jā, bet tagad tas neatkarājas vairs no viņa vien,» Fuhsings domīgi attrauca. «To tagad tie citi kungi arī zin, kas es par vīru. Pret augsto rāti mūsu vecais sargāsies nostāties opozīcijā. Un man atkal tur diezin kā taisnoties, piedāvāties pašam izstāties no biedrības - tas būtu pārāk smieklīgi...»
«Nē, to nevar!» Pēteris cieti noteica.
Pienāca arī dažas Ījaba vēstis no laukiem. Bruģukungi jau šur tur bija izdarījuši kratīšanas un atņēmuši pierakstītās parakstu loksnes. No dažām vēstulēm spriežot, varēja slēgt, ka daži sūtījumi nemaz nebija pienākuši un varbūt jau pastā konfiscēti. Tad kādu dienu biedrībā policija jau bija meklējusi pēc J. Einberga, un, kad pēdējam to pateica, tas atrada par labāku pazust. Šīs ziņas izpaudās vēja ātrumā pa visu biedrību un viņas aprindām, arī Ādolfa kompānijas vakariem. Teica, ka biedrībai atņemšot tiesību teātri spēlēt un diezin ko!
Ādolfs un citi aktieri bija par to ļoti sabijušies un nobēdājušies. Diezin kas tur varēja būt?! Kam par visu to jāpateicas? Tikai tagad viņiem uzkrita, ka Kleina vairs nebija starp tiem. Tas bija nozudis tikpat kā žīds pa Miķeļiem.
Kādu dienu izgadījās, ka biedrības pagraba zālē (restorācijā) bija saradies labs pulciņš biedru, starp tiem arī Veinberģis. Ēda, dzēra, sarunājās par pēdējo dienu notikumiem: kas nu būs, kas ne? Te piepeši uz garderobes trepēm parādās Krampfs pilnā uniformā, ķiveri galvā, mapi padusē. Nicinošu smīnu tas pārlaiž skatienu caur vaļējām durvīm uz restorācijas zāli... Tikpat kā citreiz Porzena pie Romas vārtiem. Tas neko labu nenozīmēja.
Tas ar to vien neapmierinās, lepni galvu pacēlis, ar visu cepuri drāž iekšā biedrības restorācijā un sapulcējušamies jau pa gabalu noprasīja: «Kur ir šīs biedrības priekšnieks?...»
Citi jau nobāl, padevīgi pieceļas no krēsliem un gaida, ko «kungs» tālāk teiks. Tikai Veinberģis viens paliek sēžot, neliekas ne zinis, bet tad, ko ievērojis, kā zibens uzšaujas kājās un pilnu krūti dodas policistam pretim: «Ųąļźó äīėīé!» (Cepuri nost!)
«Vai jūs še priekšnieks?!» Krampfs viņam noprasīja, neievērodams viņa aizrādījumu. «Te jau jūsu biedrībā notiekot trakas lietas.»
«Ųąļźó äīėīé!» Veinberģis atkārto kategoriski, neielaizdamies nekādos paskaidrojumos. Krampfam lūpas nodrebas, acīs pamirdz zaļas ugunis. Tas nezin, ko darīt, bet pēdīgi tomēr noņem galvassegu un aizbildinās: «Atvainojat! Man vajag biedrības priekšnieku. Vai varbūt man tas gods?»
«Es neesmu priekšnieks!» Veinberģis atbild. «Lūdzu, ejat biedrības kancelejā... Tur būs intendants vai sulainis -»
«Priekšnieks tiek aicināts pie vicegubernatora,» Krampfs, apspiezdams savu uzbudinājumu svarīgā balsī ieminējās. «Viņam būs jādod atbildēšana. Jā, jā! Nav labi, ka jūs, latvieši, nododaties ar politiku... Es to jau sen esmu sacījis! Par tādu dumpja būšanu un ļaužu kūdīšanu pret kungiem mēs, valdīšana, varam biedrību slēgt. Jā, jā! To jums vajadzētu saprast. Jo katram tok vajaga palikt savā vietā... Nebūs kungu, kas tad būs - -»
«Sshh, sulain!» Veinbergs, neievērodams Krampfa pamācības, piesauca ķelneri. «Aizvediet šo kungu uz biedrības kanceleju un pasaucat tur intendantu vai biedrības sulaini!»
«Lūdzu, kungs!» sulainis pienācis pret Krampfu palocījās. Krampfam vārdi palika tīri vēl mutē spraucoties, bet viņam nekas neatlika, kā savukārt palocīties un iet. Tos tēviņus nemaz iedrauvēt... Briesmīgi cietiem pakaušiem. Viņam pat pašam bija jālocās, jo to viņš nebija cerējis te sagaidīt un tādēļ sajutās tik maziņš. Ak, kā viņš to šiem dumjiem latviešu ķerļiem nevarēja piedot!
Kantorī viņš lika kvitēt, ka raksts saņemts, un, ne vārdu neteicis, aizgāja. Viņam arī grūti būtu nācies kādu vārdu sacīt, cik sirds tam bija pilna.
Izgājis uz ielas, tas skaudīgi atskatījās atpakaļ uz šo māju, nospļāvās vēlreiz un vēlreiz... Ko šie dumjie bauru ķerļi gan domā?! Ak, kad viņam būtu tā vara, viņš diezin ko! Bet šoreiz būs... Šoreiz būs beigas... Ne velti vicegubernators tos aicina pie sevis. Iedomājoties, ka viņš uz šīm durvīm liks pečapti virsū, tik cieti, tik cieti, ka nekustēt vairs, viņš sajuta tik saldu, skaudīgu prieku, it kā karsta laka gar viņa sirdi tecētu...
Bet ievainots un pazemots pie sava goda tas jutās lieliski. Viņš jau nevarēja iedomāties, kā tiem tur iekšā ap dūšu. Ne visai! Tas drusciņ pa «šerpu»... Tā nevar. Citi pat atklāti sirdījās un Veinbergu, kurš darot tikai dumjības! Policija un valdīšana jau tā uz biedrību netura labu prātu, viņš ņem to vēl vairāk kaitināt. «Tu viņam liec cepuri noņemt, bet viņš tev aizslēdz biedrību. Tāds tev to vis nepiemirsīs, raudzīs tev parādīt: āre, tas ir par to.»

* * *

Pulkstenis bija nositis vienpadsmit priekš pusdienas. Varenais vicegubernators Jūlijs fon Kube jau sen bija savā kabinetā un strādāja pie Latviešu biedrības slēgšanas lietas, kura viņam ļoti interesēja.
Patlaban Kleins viņa ekselencei nodeva savu papildu ziņojumu par visu to kaitīgo garu, kādu tas sastapis Rīgas Latviešu biedrībā. «Visiem viņas centieniem, jūsu ekselence, velkas cauri tikpat kā sarkans pavediens: autoritātu necienīšana, visa pastāvošā noārdīšana, svētumu apspļaudīšana un ļaužu kūdīšana pret muižniecību un garīdzniecību. Ja šādiem kaitīgiem centieniem netiek likti šķēršļi ceļā, tad es neredzu, kādas tam visam var būt sekas. Un tad šī velnišķā latviešu politika: atbīdīt pie malas vietējās muižniecības iestāžu reprezentāciju un stāties tiešā sakarā ar valsts centrālām iestādēm.»
«Latviešu politika?!» ekselence perfīdi pavēla lūpas. «Priekš politikas šie neveiklie latviešu kluči ir par smagiem. Tā nav nekas cits kā ķēmošanās. Tepat,» viņš norādīja uz konfiscētām parakstu loksnēm, «jau būs tā cilpiņa, pie kuras mēs viņus pakārsim...»
«Protams!» Kleins padevīgi piebalsoja. «Šie visi izvilināti uz Latviešu biedrības iniciatīvu. Priekš tam mums ir neskaitāmi liecinieki.»
«Nav vajadzīgs,» Kube atmeta ar roku, «tāpat iztiksim! Ar labu un laipnību vien. Ja kādu grib kārt, tad vislabāk to izdarīt ar zīda cimdiem. Bet nu, draugs, ejat blakus istabā un uzgaidāt, kamēr man jūs vajadzēs! Gribu tūdaļ uzsākt nopratināšanu.»
Kleins palocījās un nozuda aiz biezajām drapērijām. Ekselence paķēra uz galda atronošo zvaniņu un to pārreiz pakratīja. Noskanēja dažas spilgti dobjas skaņas. «Es lūdzu ienākt hofrātu Bernhardu Dīriķi!» tas sacīja, tad sulainis parādījās un gaidīja uz viņa pavēli.
«Kā pavēlat!» tas atkal izgāja. Ekselence vērīgi lūkojos uz durvju pusi, bet, tiklīdz tās vērās vaļā, tad nolaida atkal acis uz leju, it kā būtu iegrimis papīros un ienācēju nemaz neredzētu.
Ienāca Bernhards Dīriķis vienkāršos melnos svārkos, panāca kādus soļus uz priekšu un, kad ekselence to vēl pamanīja, tad pārreiz lēni ieklepojās.
«Ā, jūs, hofrāta kungs,» Kube, pacēlis acis, laipni uz priekšu palocījās. «Ludzu piesēst,» viņš norādīja tam krēslu aiz galda un sniedza roku uz apsveicināšanos. «Atvainojat, ka biju spiests jūs mazliet traucēt dažu paskaidrojumu dēļ. Es domāju, mēs taču esam personīgi pazīstami, hofrāta kungs!»
«Man gan tā liekas, ekselence!» Dīriķis, lēni smaidīdams, palocījās.
«Lūdzu, piesēžat! Ja nemaldos, tad mēs bijām reiz kopā pie konsula Rābemaņa...» Viņš paņēma cigāru un sniedza arī krāsaino ārzemju cigāru kastīti Dīriķim. «Vai patīkami, hofrāta kungs?»
«Pateicos ļoti, ekselence, bet esmu spiests atsacīties no šīs baudas. Esmu drusciņ saslimis ar kakla iekaisumu.»
«Nožēloju!» Kube sacīja, aizpīpodams savu. «Redziet, tur ir tāda dumja lieta. Atvainojat, ka kavēju jūsu laiku, jūs aicinādams pie sevis. Man, kā jau sacīju, vajag no jums dažus paskaidrojumus...»
«Esmu gatavs jums pakalpot, ekselence,» Dīriķis krēslā palocījās.
«Kas tā tur ir par Rīgas Latviešu biedrību? No kam sastāv viņas biedri? Es domāju, tie ir pavisam neizglītoti cilvēki, maisu nesēji, kučieri, domestiki...»
«Ir arī tādi, bet ir ļoti daudz tirgoņu un literātu. Šīs biedrības locekļi nav grupējušies pēc šķiru kārtām un sadzīves stāvokļa, bet pēc tautības...»
«Tas, lūk, man uzkrīt! Tas vienam ierēdnim, dakterim vai turīgam tirgotājam var būt kopējs ar prastu, nemācītu zirgu puisi vai kučieri?» ekselence turpināja, vilkdams savu cigāru, lai to uzdabūtu uz labu «cuku.»
«Latviešu valoda un kultūra, ekselence.»
Kube atkal perfīdi pavēla lūpu, bet nopratināmo vēl arvien draudzīgi un laipni uzlūkoja. «Iekš kam tad pastāvētu šī l a t v i e š u k u l t ū r a? Man ir sacīts, ka latviešu valodai priekš kultūras jēdzienu apzīmējuma nemaz neesot vārdu.»
«Atļaujat man par to būt citādos uzskatos, ekselence.»
Pār Kubes pieri pārlaidās mazs mākonītis. «Kā patīkami! Jūs esat priekšnieks šinī biedrībā?»
«Jā, ekselence.»
«Tad es saprotu, ka jūs savu biedrību aizstāviet! Bet es tomēr nesaprotu, kas jums, kā mācītam cilvēkam un valsts ierēdnim, var būt kopējs ar šādu neizglītotu baru? Kas jūs kairina būt viņiem par priekšnieku?»
Dīriķis piesarcis klusēja, it kā nogaidīdams, kas vēl tālāk nāks.
«Es pieņemu,» Kube turpināja, «ka jūs šo amatu esat pieņēmuši, lai uzlabotu savu saimniecisko stāvokli. Mans dievs, nav taču mūsu ierēdņiem nekāds ideāls atalgojums, katrs cenšas, kur viņš var ko nopelnīt. Bet, kas attiecas uz biedrības centieniem, tad jūs tos visos sīkumos nepazīstat, tos nesaprotat un tiem ne visai simpatizējat. Es jūs, augstdzimtība, daru uzmanīgus: tas ir jūsu pašu interesē, lai lietu nostādītu tā...»
Dīriķis vēl arvien it kā nogaidīdams klusēja.
«Ko jūs uz tam atbildiet?» Kube trešo reizi ņēma vārdu.
«Nevaru citu atbildēt kā to, kas ir!» Dīriķis beidzot nāca klajā. «Esmu latvietis un tādēļ biedrs latviešu biedrībā, kurā man tas gods būt ievēlētam par priekšnieku.»
«Tātad jūs pilnīgi esat solidāri ar savu biedrību?»
«Nav citādi iespējams...»
Manāmi pārsteigts, bet perfīdu smīnu ekselence Dīriķi brīdi uzlūkoja. «Vaļsirdīga atzīšanās - - nu, tā, protams, katra personīga lieta... Tikai ierēdņa fraternizēšana ar latviešiem, tas ir, bodes puišiem un maisu nesējiem, nedara godu pārējai ierēdņu šķirai.»
Dīriķis krēslā sakustējās. «Ir arī izglītoti un mācīti latvieši, ekselence!» Viņš to sacīja diezgan stingrā balsī.
«Izglītoti latvieši?! Tas ir kas jauns! Es domāju, ka «izglītots latvietis» ir neesoša lieta. Jo, tiklīdz tas ir izglītots, viņš ir tas, kādu izglītību un kultūru tas sevī uzņēmis... Ir vācietis...»
«Mēs dzīvojam Krievijā, ekselence, ja atļaujat piezīmēt.»
Kube viņu asi un ilgi uzlūkoja. «Itin pareizi!» viņš beidzot atbildēja pavisam citā balsī. «Kā jau sacīts, esmu jūs izsaucis, lai man dotu kādus paskaidrojumus, kas pie lietas izmeklēšanas tik ļoti vajadzīgi. Pret jūsu biedrību celti smagi apvainojumi, un, tā kā jūs, kā priekšnieks, ar viņas centieniem izsakāties pilnīgi solidāri, tad jūs man ar ko varēsiet sacīt.»
«Un kādi ir šie apvainojumi?»
«Ka jūsu biedrība piekopj valsti un pastāvošo kārtību apdraudošus mērķus!... Viņa sarīko teātra izrādes, lai ar kuplejām noķengātu un apmētātu dubļiem mācītājus un viņiem pienācīgos siekus... Lieluskungus un viņiem maksājamo nomu... Noķengā autoritātes, mācītāju un kungu cienību un tamlīdz tikumību. Viņa dibinājusi kādu zinātnības komisiju, kura cenšas atvasināt atkal vecos pagānu dievus, lai ļaudis atkristu no kristīgās ticības un piegrieztos kādam speciālam latviešu veļu kultam. Viņa, beidzot, vēl izsūta aģitatorus pa visām zemes malām, lai tie sarīda ļaudis pret kungiem, ņem no zemniekiem parakstus, ar kuriem tad ir nodomāts iesniegt valdībai melu ziņas par šejienes apstākļiem. Īsi sakot, jūsu biedrība katrā savā rīcībā slēpj noziedzīgu nolūku...»
Dīriķim grūti nācās patur savu mierību. «Un uz ko pamatoti šie smagie apvainojumi?» viņš iejautājās manāmi aizskartā balsī.
«Varu jums sacīt tikai to: mēs zinām it visu! Mums ir nešaubāmi pierādījumi. Bez tam jūsu statūtos no visa tā nav ne vēsts. Tomēr negribu ticēt, ka jūs, kā valsts ierēdnis, tik zemu varētu nolaisties! Tādēļ jau jūs gribu glābt un izsargāt no personīgām nepatikšanām, ja jūs man atklāti atzīstaties un dodiet jo tuvākus paskaidrojumus par šo rīcību un kas ir tie galvenie vaininieki, kas aiz visa tā slēpjas.»
Dīriķis drusciņ saduga. No iekšējā uztraukuma viņš lēni drebēja. «Ja biedrība patiešām ko noziedzīgu būtu darījusi, tad jau es, kā viņas priekšnieks, būtu sodu pelnījis. Bet man šāds apvainojums ir kategoriski jāatraida, it sevišķi, ka biedrība piekoptu valstij kādu naidīgu politiku.»
«Tā!!» Kube viņu asi uzlūkoja. «Bet kā jūs man izskaidrosat visu šo lielo vēstuļu gubu, kas adresētas uz jūsu vārda? Ko nozīmē visi šie sagrozītie fakti - dzimtskungu un mācītāju apmelojumi par augstām nomām, par nepareizi beramiem siekiem, par cāļu nodokli? Jūs taču nevarat noliegt, ka tas viss izgājis no Latviešu biedrības, kura vada sazvērestību?»
Dīriķis neatbildēja. «Jūs taču nevarat noliegt, ka šīs korespondences adresētas uz jūsu vārda?» ekselence patika arvien stingrāks. «Jūs taču nevarat noliegt, ka esat šīs biedrības priekšnieks?»
Dīriķis vēl arvien klusēja, jo te viņam tika stādīti patiešām kutelīgi jautājumi. Viņš novilcināja laiku, lai rastu uz tiem kādu daudzmaz motivētu atbildi. Te beidzot viņam piepeši kā zibens ieskrēja galvā kāda doma. «Itin pareizi, ekselence, tās adresētas man, bet kā avīžu redaktoram un ne kā biedrības priekšniekam. Jums nebūs nezināms, ka es izdodu un rediģēju avīzi «Baltijas Vēstnesis». Biedrībai gar visiem šiem rakstiem nav nekāda daļa...»
Kube, kā rādījās, par to nemaz nebija domājis un tādēļ tagad tīri vai apmulsis smaidīja. «Tad jūs to visu nodrukāsat savā laikrakstā?»
«Tas atkarājas no redakcijas uzskata!» Dīriķis smaidīdams paskaidroja. «Ne viss jau drukājams, ko iesūta... Tikai tas, ko redakcija atron par derīgu. Tad vēl mums ir iepriekšēja cenzūra, un nekas nevar parādīties atklātībā, kas pēc viņas ieskatiem ir kaitīgs...»
«Es zinu!» Kube atmeta ar roku. Kā varēja redzēt, viņam bija pārtrūcis izmeklēšanas pavediens, par ko viņš nevarēja apslēpt savu uzbudinājumu. Piecēlies tas soļoja šurp turp kādus soļus pa istabu. «Mēs zinām it labi... Mēs it visu zinām, kāds gars valda jūsu biedrībā,» tas; nervozi smiedamies, sacīja, lai būtu ko teikt. «Jūs gribat sūtīt melu rakstus valdībai, iztēlot nepareizi zemes apstākļus. Jūsu biedrība grib uzurpēties muižniecības un administrācijas lomā kā vidutāja starp zemi un valdīšanu. Tā ir sodāma rīcība... Noziedzība.»
«Mēs tikai uzstājamies pret zemes ģermanizēšanu!» Dīriķis atļāvās piezīmēt. «Un izsacīt valdībai savas vēlēšanās un pie tam vēl padevīga lūguma veidā taču nav nekas noziedzīgs.»
«Zemes ģermanizēšanu - -» tas Kubem trāpīja pašā sirdī. Kā no odzes dzelts, tas palēcās un bargi iesaucās:
«Atļaujat man jums aizrādīt pretējo, augstdzimtība! Zemes vārdā runāt tiesība vienīgi muižniecībai un administrācijai! Ja kāds cits mēģina piesavināties šīs tiesības; tad tā ir noziedzīga rīcība, sacelšanās pret pastāvošo kārtību! Bet mēs to nepielaidīsim, jums vajag zināt! Vēl mums ir zaldāti, štiki, policija, cietumi. Vēl mums ir dzelzis un ķēdes, ar ko dumpīgo pūli savaldīt... Mēs viņu izklīdināsim un dzīsim pa pārim! Vēl mums ir flintes un lodes un arī karātavas - - jā, karātavas, ja tas vajadzīgs!!»
Beidzamie vārdi iznāca spilgtā, griezošā kliedzienā. Ekselencei acis bija izspiedušās uz āru, siekalas šļakstīja no mutes, ko it sevišķi sajuta Dīriķis, kuram viņš bija piebāzis vaigu jo tuvu. Nāvīgs naids un nicināšana pret latviešiem spīguļoja no viņa acīm, un nervoza atriebības kāre raustījās viņa sejā. Uz brīdi viņš bija aizmirsis savu augsto stāvokli, savu slīpēto politiku, redzēja tikai sev priekšā ienīsto ienaidnieku un ļāva savām jūtām vaļu. Ja viņa varā tas būtu stāvējis, tas visu latviešu tautu būtu Dīriķis itin labi pārskatīja bīstamo, kritisko stāvokli, kurā atradās biedrība un atradās arī viņš pats. Viņš jau no paša sākuma bija šaubījies par ekselences draudzīgo prātu, kad tas lika priekšā viņam atklāt savu sirdi, bet tagad karstas tirpas vien viņam pārskrēja pār kauliem. Tomēr tas paturēja savu ārējo mierību un cienību un it kā neizprazdams uzlūkoja ekselenci par viņa uzbudināšanos.
Tas arī drīz vien atjēdzās... Aizdedzināja no jauna savu cigāru, kurš uzbudinājumā bija izdzisis, un iesāka atkal citādā, pēc iespējas mierīgā balsī:
«Kā jau sacīju, tāda rīcība ir nepielaižama un sodāma. Tā kā jūsu biedrības mērķis drīkst būt tikai izglītība un pamācība starp Rīgas latviešiem, tad viņa ir pārkāpusi savus statūtus. Jeb vai jūs to gribiet noliegt? Kā tad jūs izskaidrosiet šīs parakstu loksnes, kuras tāpat adresētas uz jūsu vārda?»
Tas bija atkal kutelīgs jautājums Dīriķim. Lielas gubas konfiscēto parakstu atradās viņiem priekšā uz galda, un viss atkarājās no tā, ko uz tam ticamu atbildēt. Viņš piespieda visus savus gara spēkus, tad piepeši iesaucās:
«To es jums varu izskaidrot, ekselence! Tie paraksti ir no cilvēkiem, kas vēlas abonēt manu avīzi.»
Kube viņu ilgi un cieti uzlūkoja... Viņa vārdi šoreiz nebūt neizklausījās tik pārliecinoši. Tad ekselence beidzot, perfīdi smaidot, ieminējās: «Vajag, augstdzimtība, pārāk lielas fantāzijas, lai jūsu apgalvojumam spētu ticēt. Mani draudzīgie mēģinājumi lietu izlabot tiek izjaukti caur jūsu stūrgalvīgo simulāciju. Ja jūs pret mani būtu bijis atklāts, tad tur varbūt vēl ko būtum varējuši līdzēt... Tagad esmu spiests likt priekšā: j ū s u b i e d r ī b u s l ē g t! Man taču cits nekas neatliek! Protams, lietas galīga izšķiršana atkarājas no gubernatora un vispēdīgi no ģenerālgubernatora, tomēr - -» viņš vēla pār lūpām ironisko smaidu, «- grūti cerams, ka viņi šinī lietā varēs taisīt citādu rezolūciju nekā to, uz ko spiež loģiskā vajadzība. Tātad jau iepriekš varat paredzēt, kāds būs jūsu biedrības liktenis. Žēl man patiešām, ļoti žēl! Arī priekš jums personīgi tur var būt ļoti nepatīkamas sekas. Bet tā ir jūsu pašu neapdomība. Kas jums, valsts ierēdnim, liek būt par biedru un vēl par priekšnieku privātbiedrībā? Tas ir pret likumu... Un vēl tādā?!...»
Dīriķis vērodams pacēla acis, it kā viņam ko jautādams. «Kāpēc tad jūs, valsts ierēdnis būdams, esat biedrs un direktors Dvinskas dzelzceļa sabiedrībā?» viņam iešāvās prātā. Bet viņš to neizsacīja, jo bija ļoti apdomīgs. Labāk vārdu mazāk nekā vairāk...
«Atvainojat, augstdzimtība, ka jūs traucēju,» Kube beidzot atkal laipnā un smalkā kārtā nobeidza izmeklēšanu. «Par lietas tālāko virzienu jums tiks ziņots... Tagad pateicos...»
Laipnais rokas spiediens gan vairs tam nesekoja, ekselence tāpat palocījās. Dīriķis bija atlaists.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Biedrībā viņu gaidīja atpakaļ tikpat kā uz ugunīm. Bija sasaukta ārkārtēja runas vīru sapulce, kura tad pēc saņemtas atbildes no gubernatora spriestu tālāk, ko darīt. Bet vispārējais garastāvoklis bija visai nospiests. Vai tad nu gubernators par velti pie sevis sauca? Neviens nekā laba nesagaidīja, vēl jo vairāk, kur pilsētā bija izplatījušās baumas, ka biedrību slēgs. Saimniecības vīri bija gluži nobaidījušies un, dūšu stiprinādami, iedzēra pa šņabim. «Te nu aizies atkal mūsu naudiņa, mūsu darbs, mūsu pūles. Nevedas un nevedas mums... Nav vēlēts...»
Viņu vadoņi nebūt nemēģināja viņu šaubas un bažas izklīdināt. Tomsons un Baumanis bija tagad mēmi klusētāji: nesacīja ne vārda, un Šiliņš drīzāk citus sakurināja nekā apmierināja. «Par to mums ir jāpateicas zinātnības vīriem!» viņš sūkstījās. «Viņi ir tie, kas ienesuši biedrībā politiku, prasiet nu viņiem padomu. Mēs padomu devām, mūs neklausīja...»
Pat Veinberģis rādījās būt uztraukts, kas vēl nekad nebija redzēts. Bet dūšu gan viņš nenolaida un reižu reizēm izskaidroja, ka tas nav pēc likuma. «Te tak ir jānošķir trīs lietas: privāta persona, avīze un biedrība. Nevienu par otra darbiem nevar darīt atbildīgu, kas notiktu šinī gadījumā, ja par to, kas rakstīts privātai personai un avīzei, prasītu atbildību no biedrības. Tas būtu pavisam pret Krievijas likumiem...» Viņš pieveda arī tos paragrāfus.
Bet šaubas un mazdūšību viņš pie biedru lielās daļas nebūt neizgaisināja. «Ko tev tur likums līdz?» Mikums atmeta ar roku. «Ej ieskaidro tu viņam likumu! Viņam ir tā vara, tas liek roku virsū, un beigts ir.»
«Ko nu blēņas!» arī Kreilis piebalsoja. «Kam tad tu sūdzēsi, ja nav likums? Likums skan tā, bet atgriez viņu otrādi - un likums skan atkal tā...»
Beidzot ieradās Dīriķis. Lai gan viņš tāpat kā arvien, tā arī tagad prata noslēpt savu iekšējo nemieru un uztraukumu, tad tomēr viņam no vaiga vien jau varēja nolasīt, ka tas nenes labas vēstis.
Viņš tika apbērts ar jautājumiem no visām pusēm. «Nu, kā ir?!» - «Kā lietas stāv?» - «Vai biedrību tiešām slēgs?» - «Ko tad gubernators teica?»
«Uz to pusi gan stāv... Bet ir cerības,» Dīriķis atbildēja. «Es par to ziņošu oficiālā sēdē. Kungi, lūdzu, iesim uz priekšniecības istabu...»
Nekad vēl runas vīri tik ātri un labprātīgi nebija šķīrušies no bufetes un devušies uz sēdi kā tagad. Krēsli brakšķēja vien, vieta tika ieņemta pēc vietas, un istaba uz rāvienu bija pilna. Pēc tam iestājās dziļš klusums.
Dīrīķis, kā priekšnieks, atklāja sēdi. «Kā runas vīriem zināms, tad biedrības lietā esmu ticis izsaukts pie viņa ekselences vicegubernatora, ar kuru mums cēlušās domstarpības - - -»
Viņš noslaucīja sviedrus. Varēja dzirdēt adatu nokrītam... «Viņa ekselence ir tajos uzskatos, ka biedrība atkāpusies no saviem statūtos nospraustiem mērķiem un ka viņu par korespondencēm un vēstulēm, kas rakstītas viņas priekšniekam privāti un kā avīzes redaktoram, varētu slēgt. Stāvoklis ir kritisks, un mums jāskatās patiesībai droši acīs, jo vicegubernatora kunga atzinums krīt lielā mērā svarā - -»
Viņš bija iekšēji uztraukts tādā mērā. ka apstājās un kārtoja savas domas, kā ziņojumu labāk nobeigt... Un atkal dziļš klusums...
«Tātad tas ir piepildīts!» Baumanim mute beidzot atdarījās. «Ir panākts tas, kas gribēts.»
Iz viņa balss izskanēja dziļš pārmetums, un, lai gan viņš neko skaidri neizteica, tad tomēr visiem bija zināms, pret ko tas vērsts.
«Viss, ko mēs darām, tiek aplam saprasts un iztulkots,» Dīriķis turpināja. Viņš atstāstīja viņa ekselences uzskats par zinātnības komisiju, teātri utt. «Tie ir patiešām dīvaini uzskati, bet tādēļ mums ne mazāk bīstami...»
«Tas jau bija iepriekš paredzams!» Šiliņš, kurš ilgāk nevarēja valdīties, iesaucās. «Mūsu biedrība tiek slēgta, bet caur kā vainu, es prasu! Kas ieveda biedrībā politiku, es prasu! Kas ir rīkojies tā, ka mēs esam izpelnījušies augstās ekselences neuzticību, es prasu! Kas uzsāka negudru parakstu lasīšanu, caur ko mēs tiekam uzskatīti par dumpiniekiem? Kas bija tie, es prasu! Tie bija zinātnības vīri! Tie bija augsti skolotie redaktori un konsulenti, kas mūsu biedrību ieveda dimbā! Un kas mūs no šīs dimbas tagad izvedīs, es prasu! Kas pasargās mūsu biedrību no slēgšanas, es prasu! Kas atdabūs viņa augstās ekselences uzticību, es prasu!»
«Muļķīgs jautājums!» Pēteris pietvīcis pārtrauca patētisko runātāju. «Ko te vairs palīdz tukšu salmu kulšana un savstarpēja pārmešanās. Vai tā ir vienprātība? Mums visiem kā brāļiem vajadzētu tagad stāvēt plecu pie pleca...»
«Ko mums darīt ar šiem vīriem, es prasu!» Šiliņš, neievērodams ierunu, patētiski turpināja. «Es prasu to tiem, kam biedrība bija mīļa!»
«Ak jums vienam tā mīļa!» Pēteris viņam pretim. «Ja to biedrību aizslēdz, tad man tikpat kā sirdi izņem nez krūtīm. Bet vai ar savstarpējām ķildām un pārmetumiem mēs viņu glābsim? Prasiet labāk: ko tagad darīsim?»
«Ir taisnība,» Dīriķis ņēma vārdu, «es runātājam piekrītu. Mums tagad kopēji jāapsver, kas darāms. Es domāju, ka mums ir jāatņem katrs pamats dibinātam iemeslam biedrību slēgt. Visu, ko te cenšas uzkraut zinātniekiem, es ņemu uz sevi, bet es ņemu to uz sevi kā privātpersona un kā avīzes redaktors. Lai biedrībai ar visu to lietu nebūtu ne mazākā sakara, tad es a t s a k o s n o b i e d r ī ba s p r i e k š n i e k a a m a t a. Lūdzu manā vietā ievēlēt citu!»
Ilgs klusums. Viņš izspēlēja šo trumpi, vienkārt, lietas labā, jo biedrību tādi varēja glābt, bet, otrām kārtām, tas bija aplinkus cirtiens viņa pretiniekiem. Jo viņš ar to pierādīja, ka lietas labā ir gatavs upurēt savu personu, bet viņa pretinieki tikai pastāv uz savu. Un runas vīru nopietnās sejas liecināja, ka viņi pienācīgi prot apsvērt šo soli.
Tikai Baumanis viņam aizejot negribēja novēlēt šos laurus. «Ir pats par sevi saprotams un agrākam runātājam taisnība,» viņš uzsāka, «ka tie vīri, kas biedrību caur savu nepareizo rīcību ievadījuši purvā, atstājas no viņas stūres un atdod savu vietu citiem. Tikai tā mēs varam atdabūt administrācijas iestāžu uzticību, bez kuras biedrība nevar elpot. Nevienas dienas negribu būt ilgāk viņas biedrs, ja tai nav pilna valdīšanas uzticība. Un tādēļ mums, vienkārt, ir jāvēlē jauns priekšnieks, - mēs citādi nevaram, - un, otrkārt, es sagaidu, ka priekšniecība jaunā sastāvā griezīsies savukārt pie viņa ekselences vicegubernatora un vēlreiz cieti uzsvērs, ka ne viņai, ne arī biedrībai ar agrākā priekšnieka kaitīgiem centieniem nav ne tā mazākā sakara. Tas nepieciešami ir vajadzīgs...»
Atkal klusums. Dīriķis saduga un lēni ietrīcējās. Skatiens, ko tas uzmeta runātājam, liecināja, ka viņš aizskarts dziļā un vārīgā vietā.
Arī Pēteris ne mazāk bija aizskarts un sašutis pārtrauca klusumu: «Tā ir neģēlība! Nodevība pret saviem brāļiem!»
«Es, izlūdzos!» Baumanis stingri iesaucās. «Es lūdzu priekšnieku saukt runātāju pie kārtības! Biedrībai ir jāatkratās no visiem tādiem elementiem, kas uzbrūk tiem, kuri aizstāv kārtību. Un es saku vēlreiz: pie kārtības mēs ātrāk netiksim, kamēr mums būs jauna priekšniecība. Tā lai tad nekavējas spert soļus, lai atdabūtu zaudēto uzticību. Es lieku priekšā ievēlēt jaunu priekšnieku!»
«Runātājs nāk par vēlu ar savu priekšlikumu!» Dīriķis rūgti sacīja. «Tāds bija jau stādīts no manis. Es lūdzu uzstādīt kandidātus...»
«Veinbergs! Tomsons!» daži iesaucās. Citi vēl: «Šiliņš!» Bet pēdējais ņēma vārdu un ar pilnu krūti uzsāka: «Biedri! Kam mums ir jāpateicas, ka biedrība vēl nav galīgi noklīdusi purvā, es prasu! Kā sauc to vīru, kas ir mums to labu un derīgu padomu devis, mūs vadījis un mums to pareizo ceļu rādījis? Kas mums ir cēlis šo stalto biedrības māju un visu tik labi ierīkojis, es prasu! Šis virs ir arhitekts Bauman kungs. Viņu mēs vēlēsim par priekšnieku - -»
«Bravo, bravo!» daļa runas vīru viņu ironiski pārtrauca, bet otra daļa atkal piebalsoja: «Pareizi, itin pareizi!»
Baumanis izlikās mierīgs un atmeta ar roku. «Es nekāroju pēc šāda goda! Ir cienījamāki un nopelnu bagātāki vīri...»
Zīmītes tika izdalītas un atkal saņemtas. Tās saskaitot, tomēr izrādījās, ka balsu vairumu dabūjis Rihards Tomsons.
Kad tas amatu pieņēma, Dīriķis sajuta tā kā mazu gandarījumu. «Tā kā Tomsona kungs līdz šim bija priekšnieka vietnieks, tad mums viņa vietā jāvēlē cits. Bet, tā kā par biedrības pirmo priekšnieka vietnieku nāk tas, kuram visvairāk balsu, tad arī otram priekšnieka vietniekam Bauman kungam jāļaujas pārvēlēties. Balsis tad izšķirs, kurš paliek pirmais priekšnieka vietnieks...»
«Pieņemts! Pareizi!» atskanēja dažas balsis. Baumanis kodīja lūpas, bet neko nesacīja.
Pēc tam kad zīmītes tika atkal saņemtas un izskaitītas, izrādījās, ka balsu vairums ir F. Veinberģim un tādēļ tas nāk par pirmo priekšnieka vietnieku.
Baumanis ilgi skribināja ar savu zīmuli uz papīra, līdz beidzot palika mierā. Tad viņš paskatījās uz Dīriķi, un viņu skatieni nejauši sastapās. Dzeltenas guntiņas, kas uzliesmoja viņu acīs, liecināja, ka tie stāv viens pret otru ne vairs kā biedri, bet kā naidnieks pret naidnieku. Naids bija uzdīdzis viņu krūtīs, pašiem negribot, nezinot. Mazcienīgi beidzot viņu skatieni paslīdēja viens otram garām.
Dīriķis beidzot piecēlās. «Man liekas, ka biedrības priekšgalā tagad nu atronas īstie vīri,» viņš sacīja. «Novēlu tiem labas sekmes biedrības glābšanas darbā. Kas tagad tiks darīts tautas labā, tas tiks darīts ārpus biedrības. Ardievu, biedri!... Uz redzēšanos labākos laikos!»
Palocījies pret sapulci, tas atstāja istabu. Ilgu laiku visi tam noskatījās pakaļ kā sastinguši. Štālberģis beidzot, sānis caur zobiem izspļaudams, ieminējās: «Izmocīja gan to Dīriķi laukā no priekšnieka amata!» Kā rādījās, tad viņam tas patika.
«Viņu pavisam no biedrības vajadzēja izšķūtēt laukā!» Šiliņš viņam piebalsoja. «Labuma te biedrībā nebūs, kamēr tiks izskaloti laukā visi zinātnieki ar savu politiku. Tad ies citādi - -»
«Ko jūs runājat!» Pēteris atkal pilnu krūti metās viņiem pretim. «Kauns, kauns!... Cilvēki, ko jūs runājiet?! Tā jau ir nodevība pret saviem brāļiem... Nodevība - -»
Un Lauris, kas arī visam šim skatam bija bijis par mēmu liecinieku, izgrūda mežonīgus smieklus: «Ha-ha-ha-ha!»
Izcēlās liela kņada, debatēja viens caur otru, tā kā uz brīdi bija gatavais Bābeles tornis. Jaunais priekšnieks sagrāba zvaniņu un vairākkārt sauca pie kārtības, līdz beidzot panāca mieru. Tad stājās pie turpmākās dienas kārtības. Nolēma sūtīt deputāciju pie vicegubernatora ar biedrības padevības apliecinājumiem un paziņojumu, ka bijušais priekšnieks, ar kura centieniem biedrībai nav nekā kopēja, neatronas vairs amatā.