AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Deviņpadsmitā nodaļa

Kas attiecas uz biedrības cīņām starp saimniecības vīriem un zinātniekiem, tad Pēterim bija vieni tādi brāļi kā otri. Visi vieni un tie paši tautieši.
Gan zināms, savā ziņā viņš sajuta lielāku gara radniecību ar zinātniekiem. Arī viņa krūtīs snauda tā pati drosme uz lieliem darbiem, dedza ilgas priekš tautas nākotnes, un viss tas pie zinātniekiem atrada atbalstu. Gan viņam trūka noteikta jēdziena par to, kādai tad īsti vajadzēju būt tai t a u t a s l a i m ī g a i n ā k o t n e i. Tā viņam izlikās kaut kas pasakoti teiksmains, kā kas neskaidrs, saplūdis... It kā piecēlušies visi tie senču virsaiši, krīvi, vaidelaiši un līgusoņi lielām, baltām bārzdām - - viņš redz zaļas noras un pļavas, kur puķes zied un kuplos kokos dzied putni - - visi kopā ar tautu dēliem pūš kārklu stabules un tautu meitas dej, un lakstīgalas pogo. Laimīgā tautas nākotne! Ar zinātniekiem kopēji šīs nākotnes dēļ viņš gribēja cīnīties.
Bet jau no seniem laikiem viņā bija nodibinājusies pārliecība, ka viss tas sasniedzams, kad latviešiem sava biedrība, un tādēļ biedrība viņam bija dārga, un tādēļ tas vēlējās novērst it visu, kas apdraudētu šīs biedrības eksistenci. Šinī jautājumā tādēļ viņš arī it labi varēja saprast saimniecības vīrus. Bez tam tie arī viņu tā saimnieciskā stāvokļa dēļ turēja par savēju. «Tu, Krauklīt,» Šiliņš sacīja, «arī neesi viens no tiem, kas tās kungu gudrības karotēm strēbis! Pats ar saviem spēkiem esi ticis par to, kas tu esi... Vīrs uz kājām. Mums, tādiem ļaudīm, kam kas ir un kas savu maizes kumosu varam zaudēt, jāturas kopā pret tiem zinātnieku karstas putras strēbējiem. Viņiem nav ko zaudēt, un tādēļ tie gatavi skriet ar galvu caur mūri. Turies ar mums kopā, un glābsim biedrību!»
To pašu sacīja arī Rambergs, kas vēlāk bija biedrības kasieris un, kad biedrībai gāja grūti naudas ziņā, tad darīja it visu, lai to glābtu.
«Jā, jā,» Pēteris jau bija ar mieru biedrību glābt, lai gan īsti nevarēja saprast, kā to darīt un kādā virzienā turēties. Ko īstenībā zinātnieki bija sliktu nodarījuši, un kas būtu bijis tas, ko viņš atstātu nedarītu? Citaidi jau viņš grib darīt visu un upurēt, kas viņam ir, lai novērstu no biedrības draudošās briesmas.
Vispār saimniecības vīri bija lielā neskaidrībā par to biedrības glābšanu. Viņi atbīdījuši zinātniekus nost un līdz ar to uzkrāvuši sev visu atbildību par biedrības darbiem. Vicegubernators noskaities un grib biedrību slēgt, - bet ko tad viņi sev par attaisnošanu varēja sacīt? Viņi taču tāpat latvieši - to taču nekādi nevar noliegt - un grib tāpat to, kas latviešiem par labu. Iekš kam tad pastāvēja tā zinātnieku vaina? Uz viņiem jau pukoties varēja, bet, kad nu pašiem jādara: tik garš, tik plats! Viņiem tagad bija liela galvas lauzīšana: ko iesākt, ko darīt?!
Pie kā tagad griezties un žēloties? Pie ģenerālgubernatora? Toreiz tas bija kņazs Bagrations-Pfluhranskis. Tas bija viens krievu kungs un skatīsies uz lietu taisni -itin labi! Bet viņš maz stāvēja Rīgā, un viņa darīšanas izpildīja civilgubernators. Ja nu grieztos pie pēdējā, tad diezin kādu tiesu tas arī spriestu, un vicegubernators par būtu tā nokaitināts, ka viņš latviešiem vēl jo vairāk grieztu. «Ā, jūs iesat par mani sūdzēt, tagad es jums parādīšu,» -un biedrība ciet būtu!...
Bet kā tad būtu ar to pašu vicegubernatoru? Ka tā no pie viņa mājās pa aklo pusi un labi tā sirsnīgi izrunātos, tad redzētu tūlīt, kādi tie vēji pūš! Bet kas to lai izdara? Lepnus ļaudis viņa ekselence negrib, it sevišķi latviešus, kas iet pār savu kārtu. Arhitekts Baumanis un Rihards Tomsons lai tādēļ jau nemaz nerādās! Pārāk mācīti latvieši, kā jau sacīts, viņa ekselencei riebeklis. Un pie tam, ja jau grib pietikt pa aklo pusi, tad jau vajag būt labam pazīstamam. Pēc Ramberģa domām, tādēļ te Šiliņš bija vīrs īstā vietā, jo viņš kalpoja uz Dinaburgas dzelzceļa kā bodenmeisters, un Kube, kā šī dzelzceļa direktors viņu smalki pazina.
Šiliņš bija arī uz mieru, ja Rambergs un Krauklītis iet viņam līdzi. Pēteris no sākuma nelabprāt gribēja apņemties. Vēl nebija izdzisis atmiņā nepatīkamais iespaids citreiz Rābemaņa ķēķī, un konsuls taču vēl bija viņa krusttēvs. Viņš negāja pie tā kā pie kunga, bet kā pie rada. Bet ej te svešu cilvēku ķēķī!... «Ja cilvēks neiet taisnus ceļus,» viņš pie sevis nodomāja, «tad tas atņem viņam visu cilvēka cienību...» Bet īsto iemeslu gan viņš neteica, aizrādīja tikai, ka neprotot labi pa vāciski un nevarēs ar augsto kungu neko izrunāties.
Bet Šiliņš viņam apgalvoja: «Vicegubernators prot pa latviski tikpat labi kā mēs... Ja negribi, nesaki ne vārda, es visu izdarīšu. Bet klāt tev vajag būt, jo, kad sūta deputāciju pie lieliem vīriem, tad vismaz vajag triju, lai gan tikai viens ir tas runātājs...»
«Mēs visi esam vienkārši cilvēki,» Rambergs piebilda, «mums tur nav ko kaunēties! Kad jāiet, jāiet... Gredzens nenokritīs... Esmu uz miera... Biedrība taču jāglābj...»
Jā, jā, biedrība jāglābj, Pēteris to arī ieskatīja un tādēļ neko darīt!... Bet runāt jau nu gan viņš nerunās, lūkos iztikt bez muguras locīšanas un tikai noskatīsies.
Tā noliktā dienā jau no paša rīta viņi devās uz Jaunielu, kur dzīvoja vicegubernators, un lūkoja dabūt pie augstā kunga pietikšanu pa sētas pusi.
Viņi taisīja zemu paklaņu mājas kalpam, taisīja zemu paklaņu ķēkšai un kambarsulainim. Viņi gribot runāt ar augsto ekselenci vicegubernatora lielkungu.
«Jā, jā, bet ejat tok uz pili, kad ir viņa runas stundas,» viņiem atbildēja. «Lielskungs nemīl, ka viņu mājās traucē...»
«Mēs nākam kādā ļoti steidzīgā un svarīgā darīšanā,» Šiliņš paskaidroja. «Mēs gribam ar viņa augsto ekselenci izrunāties zem četrām acīm.»
Kambarsulainis noraustīja kamiešus. «Ka jūs gribiet, to es ticu, - bet vai viņš grib?»
«Ja viņš zinātu, ko mēs viņam gribam teikt, tas liktu mūs tūdaļ priekšā saukt!» Šiliņš lūkoja iegalvot. Un, gribēdams saviem vārdiem piedot vairāk ticamību, tas iespieda kambarsulainim ko čaukstošu saujā.
Sulainis, nemaz nepaskatījies, zināja, ka tas ir papīra rublis. Vēl vairāk izbrīnījies, viņš uzskatīja šos vīrus. Īstie mužiki, nāk locīdamies caur ķēķi, bet dod tik bagātīgu dzeramnaudu. Nu kas, - viņš jau tos var arī piesacīt.
Sulainis iegāja iekšā, un delegāti dzirdēja, ka starp viņu un augsto ekselenci notiek vārdu maiņa. Vicegubernators nelika vis tos aicināt iekšā pie sevis, bet iznāca pats pie viņiem ķēķī.
«Kas jums par darīšanu ar manim?! Kas jums ko teikt, kad gribat ar mani runāt?!» Stingri un caururbjoši viņš tos uzlūkoja.
Viņiem dūša pavisam saplaka... Viņš nepavisam negrib laisties runāt. Šiliņš pataisīja dziļu jo dziļu paklaņu un teju teju krist pie rokas. «Augstā ekselence - - mēs nākam pie jums ar lielu lūgumu dēļ mūsu biedrības - - dēļ Rīgas Latviešu biedrības - -»
Kube vēl jo bargāk sarauca pieri. «Jūs no Latviešu biedrības?! Ah, so, so! Nu, - nevajag latviešiem nekādu biedrību! Jūsu biedrība ir atkāpusies no statūtiem un tiks slēgta. Esmu jau izgatavojis par to attiecīgo priekšlikumu. Vai jūs saprotat! Vai jūs mani saprotat?!»
Viņus ar acīm vai saēst... Tie ilgu laiku it kā sastinguši. «Bet jūsu augstā ekselence, - lūdzu -» Šiliņš pirmais, atdabūjis valodu, iesaucās.
«Nekādu «lūdzu», vai saprotat!» Kube piecirta ar kāju pie zemes. «Jūs, latvieši, esat dumpinieki, vai saprotat! Ah...» viņš tiem naidīgi skatījās ģīmī. «Zemniekus musināt pret kungiem un mācītājiem... Parakstus lasīt, melu rakstus sūtīt uz Pēterburgu! Mēs zinām it visu... Smalki katru nieku. Bet neizdosies jums! Izmācīsim!... Parādīsim jums, ka ir vēl valdīšana! Mēs jums neļausim strādāt nelikumības. Un jūs arī, bodenmeister, jūs piedalāties tādā biedrībā, kurā strādā tādas lietas!... Fui, kauns! To es no jums nebūtu domājis!»
Visu cilvēku priekšā... Tur jau cilvēkam tīri nelabi paliek ap sirdi. Ir ķēkša nicinoši saviebās. Sulainis nicinoši pār plecu noraudzījās. «Ar savu biedrību jūs man nenāciet,» ekselence vēl piebilda, mazliet apmierinājies. «Tur es nekā nevaru darīt... Viņa tiks slēgta...»
«Bet, jūsu augstā ekselence, taču nesodīsat mūs tik bargi!» Šiliņš beidzot, saņēmis dūšu, saslējās. «Mēs taču esam nākuši jums atnest to ziņu, ka biedrībā tagad pavisam cits virziens un mums ir jauna priekšniecība. Mēs negribam vairs nekādu politiku.»
«Jūs, jā,» Kube rūgti iesmējās, «bet biedrībā, es domāju, ir teikšana tam Dīriķa kungam.»
«Nu vairs ne!» Šiliņš attrauca. «Mēs, kas citādi domājam, sataisījāmies kopā un atcēlām viņu no amata. Viņš nav vairs mūsu priekšnieks...»
Šī vēsts viņa ekselenci manāmi apmierināja. «So, so... Vai tas taisnība, ko jūs man sakiet, bodenmeister?»
«Svēta patiesība, jūsu augstā ekselence! Par liecību tam šī izvēlētā deputācija, kura nākusi jums atnest to ziņu, ka mēs strādāsim citādā garā. Mēs esam sūtīti tamlīdz jūsu augsto ekselenci lūgt mūsu biedrību žēlot, tādēļ ka viņa mums, latviešiem, daudz svētības var nest.»
«So, so...» ekselence it apmierināts sacīja, tomēr vēl pētoši uz delegātiem noraudzījās. Padevīgie un nevainīgie vaigi tomēr atstāja uz viņu labu iespaidu.
«Mēs, latvieši,» Šiliņš turpināja, «esam nākuši pie pārliecības: kādēļ mums plēsties ar vāciešiem? Mēs visi esam godīgi cilvēki, viena ķeizara pavalstnieki... Vai mēs nevaram dzīvot visi saticībā? Un tādēļ nākam jums apliecināt savu padevību un uzticību.»
«So, so,» ekselence saņēma šo vēsti tik draudzīgi, it kā viņu starpā nebūtu nekas bijis. «Bet, mīļie draugi, ienākat taču iekšā pie manis!»
Nākošā acumirklī viņi atradās ekselences kabinetā, glīti ierīkotā. Pie sienām karājās eļļas krāsās dažu ballu patriotu ģīmetnes,- augstiem krāgiem un resniem kaklautiem, lūpas sakniebuši, tie dzestri uz viņiem noraudzījās. Un arī pats Kube tiem vēl pārlaida cietu, pētošu skatienu. «Piesēstat!» bija rezultāts un tik gādīgā balsī, kā tēvs kad runā par saviem bērniem.
Gan kautrēdamies, viņi tomēr paklausīja un it kā negribēdami atslīga polstētos, ar ādu pārvilktos sēdekļos. Tiktāl jau lieta gāja uz labo pusi.
«Tātad jūs man sakiet, ka Dīriķa kungs nav vairs priekšnieks jūsu biedrībā?» viņa ekselence turpināja. «Tas nozīmētu, ka biedrība atsacījusies no līdzšinējā kaitīgā virziena?»
Šiliņš apgalvoja, ka tā ir.
«Vai ziniet, bija arī pats pēdējais brīdis!» Kube sacīja tēvišķā, pamācošā balsī. «Es ar jums tagad nerunāšu kā gubernators, runāšu kā cilvēks ar cilvēka... Vai mēs neesam vienas dzimtenes bērni? Visus mūs saista kopējais zemes stūrītis! Visiem mums viena kopēja garīga manta: mūsu lutera ticība! Kādēļ mums savā starpā naidoties, griezt pašiem savstarpēji savā miesā? Ja jūs, latvieši, esat kur uz priekšu tikuši, kam jums par to jāpateicas mīļo bodenmeister? Jūsu vācu kungiem un luteru mācītājiem...»
«Tiesa gan, tiesā, jūsu augstā ekselence!» Šiliņš pasteidzās piebalsot. «Par saviem lieliemkungiem mūsu arāji jau nevar vis brēkt!»
«Nepavisam!» Kube turpināja. «Paejat krievu zemē, mīļie, tepat Vitebskas guberņā! Paskataties, kā tur izskatās!... Druvas nonīkušas, ēkas noplīsušas, ceļi slikti, tiltu nav, cilvēki dzīvo kopā ar lopiņiem. Bet mūsu dieva zemītē! Kuplas druvas līgojas, lopiņi brangi, ganās leknās ganībās, un ir citam jau pat ērbēģis ar mālētiem slēģiem un dakstiņu jumtiem. Sakiet, - kur tad nu ir tie ļaudis labāk iztikuši: tur vai te? Un, ja te ir labāk, tad taču tā kārtība, kas še zemē valda, nevar būt slikta, mīļo bodenmeister?»
«Jā, jā,» Šiliņš apstiprināja. «Ir pie mums ļaudis labāk paēduši nekā citā dažā labā vietā...»
«Nu redzat! Bet vai neiepīpēsat kādu cigāru?» tas piepeši viņam sniedza cigāru kastiņu. «Jūs arī, mīļie draugi?... Kad krievu bajāri atlaida savus mužikus no dzimtbūšanas? Vēl tikai priekš desmit gadiem. Bet jūsu lielikungi jūs, latviešus, atlaiduši no dzimtbūšanas jau vairāk nekā priekš piecdesmit gadiem. Redziet, to dienu jūsu biedrībai vajag svinēt, 26-to merci, bet nevis 19-to februāri, gar kuru mums, baltiešiem, nav nekādas daļas... Bet lūdzu, draugi, iepīpojat...»
Viņi turēja rokā katrs pa cigāram, apjoztam ar zelta jostiņu pa vidu, un kautrējās to iededzināt. Tā kā ekselence viņus vēl mudināja un pats aizpīpoja vienu tādu, tad viņi sekoja tā priekšzīmei. Šiliņš jau nu lieliski jutās pagodināts, Rambergs ne mazāk. Tikai Pēteris, kuru katrs Kubes vārds ievainoja tikpat kā naža dūriens sirdī, it kā negribēdams piesarcis vilka savu dūmu. Bet labs gan, tas viņam jāliecina.
«Jūs taču mīliet Baltiju, mūsu dārgo zemīti, vai ne?!» Kube, aiz patriotisma sajūsmināts, iesaucās. «Kādus laikus viņa nav pieredzējusi? Cik daudzi ārēji ienaidnieki viņu nav apdraudējuši!... Un tomēr viņa nav nozudusi no zemes virsus! Ne vien tas: mēs Krievu zemei esam tālu priekšā. Ļaudis citādi paēduši, citādi apģērbušies. Tīrumi nav vis kā tur sadalīti sloksnēs un šņorēs... Kam zeme ir, tam ir tās tik daudz, ka var no tās pārtikt. Vecā kārtība, kas izturējusi pārbaudījumus, izturējusi tos gadu simteņiem, nav vis kā nederīga atmetama. Jo, ja jums, bērni, te tik labi iet, tad taču tā nav slikta kārtība, kas še zemē?!»
Viņš piepeši apklusa un iegrima it kā domās.
«Jāa!» Šiliņš turpināja uzsākto pavedienu tādā pat tonī. «Mūsu lielā tēvija ir plašā Krievija, bet šaurākā dzimtene mums Baltija, mūsu maizes un dieva zemīte. Latvieši un vācieši, kungi un arāji, tikpat kā abas rokas... Ja viena otru mazgā, abas paliek baltas...»
«Un tādēļ mūsu interesē, ka šī vecā, labā kārtība paliek arī uz priekšu, ka vecais un īpatnējais, kas izrādījies par noderīgu, tiktu uzturēts arvien joprojām!» Kube piepeši , iesaucās. «Un es jums varu apgalvot, ka šimbrīžam mums uz to vislabākās cerības. Ir iecelta Rīta jūras provinču komisija, kura skala cauri mūsu priekšlikumus par Baltijas autonomiju... Viņa augstā ekselence ģenerālgubernators firsts Bagrations šimbrīžam atronas Pēterburgā un personīgi ņem dalību pie komisijas darbiem. Viņš svešs uz mūsu pusi...» Viņš to piebilda pusbalsī, it kā kādu lielu noslēpumu. «Bērni!... Ja mums tas būs rokā, mūsu autonomija, tad jūs redzēsat, kā tad jūs' vācu kungi par jums, latviešiem, gādās! Līdz šim viņi nevarēja... Rokas dažā labā lietā tiem bija saistītas... Bet, ja mums autonomija, tad mēs zem Krievijas stipras varas būsim nodrošinājuši savu kultūru šinī zemē uz mūžīgiem laikiem...»
Iestājās brīdi klusums, jo arī Šiliņš to lietu lāgā neizprata un nezināja, ko atbildēt.
«Protams, ka mums netrūkst arī pretinieku, kuri gaida tikai uz iemeslu, lai liktu mums šķēršļus ceļā,» Kube turpināja. «Lai gan mēs par savu lietu esam droši, tad tomēr katra mazākā ieruna un aģitācija pret Baltijas autonomiju mums var būt bīstama. Šī parakstu vākšana no biedrības puses pret mums bija ļoti neapdomīgs solis, kas varēja bargi atriebties... Ko jūs kauciet tā pēc tām krievu būšanām?! Vai jums tik pārlieku labi iet?... Gribiet sliktāk, tāpat kā Krievijā? Gribiet noslīdēt uz zemāka kultūras līmeņa? Vai varat sacīt, ka jūsu kungi par jums nav gādājuši? Protams gan,» viņš uzreiz uzsāka citā balsī, «tiek celtas ierunas, ka mēs latviešiem neesam ierādījuši vietas landtāgā... Saka: kas tā par autonomiju, kur zemes iedzimtiem nav nekāda sacīšana! Bet, mīļie draugi, tā gluži nav. Visi mēs nekad nevaram būt vienādi... Tikai tad valsts un valdīšana var pastāvēt, ja katrs paliek savā vietā. Latvieši ir vairāk zemes arāji, zemes pārvaldībā, domu darbos un politikā viņiem nevar būt sekmju. Un tie, kas mācīti, - mans dievs un tēvs, - neviens jau tiem neliedz būt par vāciešiem un baudīt visas vācu tiesības!... Nē, nē, tikai tad tauta var būt laimīga, ja tā ir dievbijīga, saviem valdniekiem padevīga un kungiem paklausīga - -»
Piepeši viņš apklusa un atkal delegātus stingri un pētoši uzlūkoja, it kā tiem vairs neuzticētos.
«Tie mēs ar esam, jūsu augstā ekselence!» Šiliņš traucās atbildēt. «Uzticami pavalstnieki zem mūsu lielā ērgļa spārniem.»
Kube ar savu aso skatienu mēģināja iespiesties viņa sirdī līdz pat īkstīm. «Vai varat man apsolīt, ka jūsu biedrība nekad virs necels naidu vietējo tautību starpā?! Neaiztiks lieluskungus un mācītājus? Pamācīs un izglītos latviešu kalpus? Īstā kristīgā un tikumiskā garā? Vai varat man uz to dot savu roku?!»
«Katrā laikā!» Šiliņš viņam droši un atklāti skatījās acīs tikpat kā zaldāts savam pavēlniekam. «Vai tad jūs, augstā ekselence, mani nepazīstat?»
«Es jūs pazīstu, bodenmeister!» Kube apmierināts viņam sniedza roku. «Man nav iemesla jums neticēt, ka jūs domājat patiesi un godīgi! Ar jūsu biedrību gan stāv tā paslikti, bet es padomāšu. Raudzīšu tur vēl ko darīt... Nu jā, lai tad viņa arī dzīvo, jūsu biedrība! Bet ievērojat,» tas atkal uzsāka citā balsī, «tiklīdz es ko dzirdēšu, es runāšu ar jums atkal kā gubernators! Es par jums tad spriedīšu ātru un taisnu tiesu un jūsu biedrību uz pēdām slēgšu... To lieciet vērā!»
Vēl it kā šaubīdamies, viņš uzlūkoja delegātus. Bet Šiliņš steidzās viņa aizdomas izgaisināt. «Par to jau nav ko domāt, jūsu augstā ekselence. Mēs zinātniekiem biedrībā nekā politiku neatļausim. Mums tagad ir tā teikšana un darīšana...»
«Nu tad labi,» Kube aizkustināts kratīja viņa roku, «nu tad labi, bodenmeister! Mēs paliksim tad arvien labi draugi. Mans dievs un tēvs: mēs taču esam vienas dzimtenes bērni. Vienalga, vai kungi vai kalpi... Nu mīlējat taču savu dārgo dzimteni, mūsu Baltiju! Ka jūs zinātu, kā es viņu pielūdzu! Lolojat taču arī jūs viņu, gādājat, ka viņa plauktu! Saticībā, saderībā. Iedomājaties: it visas lietas labi ies, ja katrs darīs savu ties'... Vācieši kā kungi, latvieši kā kalpi un arāji. Mīlējat savu tēviju - -jā nu - - tagad ejat pie sava darba, man jāiet pie sava - -»
Atvadīdamies viņš vēlreiz tiem sniedza roku kā saviem draugiem. Audience bija nobeigusies un viņi žēlīgi atlaisti. Ekselence pazvanīja sulaini un pavēlēja tam delegātus izlaist tāpat pa parādes durvīm uz ielas.
Sākumā viņi bija it kā bez valodas... Knašiem soļiem tikai steidzās uz priekšu. Instinktīvi uz biedrības pusi. Šiliņš dedza aiz nepacietības, ka varētu jo drīzāk paziņot citiem necerētos panākumus. Viņš gluži no prieka piesarcis... To gan varēja skaitīt par nopelnu. «Kas to būtu domājis!» tas beidzot iesaucās. «Lai nu zinātnieki iepleš acis! Bet vai es riktīgi neizrunāju?! «Jūsu augsta ekselence, tas ir tā un tā», «mēs, Krievijas pavalstnieki» un mūsu «mīļā Baltija, kopējā dzimtene». Prom tu to lietu, kā gribi, iznāk arvien riktīgi. Jā, to es saku, ja ko runā, tad vajag zināt arī, ko runā!»
Ramberģis tam piekrita, lai gan sirdī tam drusciņ skauda, ka pats nav bijis tas vīrs, kas pratis tā izrunāt. Viņš beidza vilkt beidzamos dūmus no ekselences gardā cigārā. Turpretim Pēteris Krauklītis vairs nevarēja valdāt savu uzbudinājumu. «Ko nu runā, Šiliņ, mums jau pašiem no sevis jākaunas. Labāk es būtu kur aizgājis, ne jums līdzi nācis...»
Šiliņu viņa ierunas kā no gaisa pārsteidza. «Ko nu, ko nu?! Kas tev vainas?!»
«Kas man vainas?!» Pēteris skumji attrauca. «Vai tu to nesaproti? Tava sirds neka nesaka? Mēs paši esam vāciešiem pārdevušies! Mēs esam apņēmušies strādāt v i ņ a garā, tā, kā viņš mums to liks. Tu taču dzirdēji, ko viņš teica: «Mēs, vācieši, tie kungi, jūs, latvieši, tie kalpi...»»
«Ak, par to tu uztraucies!» Šiliņš pārgudri iesaucās. «Nu lai viņš teic! Sirdī viņš man nevar ielīst... Viņš var teikt tā, - es savā sirdī domāju tā... Ko nu niekus! Mēs, latvieši, esam bijuši un paliksim, un strādāsim priekš savas tautas...»
«Strādāsim gan, bet kā!» Pēteris skundēdams attrauca. «Tu taču esi ieķīlājis savu vārdu, ka strādāsi tā, kā viņam tīk... Tas ir tik dumji, ka dumjāk vairs nevar būt!... Vai nevarējām iet pie ģenerālgubernatora?! Varbūt tur savu taisnību būtum dabūjuši bez muguras locīšanas... Un ja biedrība būtu gājusi dibenā, mēs būtu palikuši stāvot uz vietas kā vīri. Bet tagad, - ko mums biedrība vairs līdz?!... Mēs esam locījušies... Esam nolieguši savus centienus un ideālus... Esam ļāvuši sevi iemīt pīšļos kā niecīgi zemes tārpi... Tu runā par zinātniekiem! Man ir kauns viņiem acīs paskatīties!...»
«Nu, nu, Krauklīt, tā vis nesaki!» Rambergs viņu pārtrauca. «Ar galvu nevar caur mūri izskriet, un tā kā zinātnieki, tā arī nevar strādāt... Nu, ko tur tik daudz runāt: latvieši mēs vēl arvien paliksim, tas lielākais: esam izglābuši biedrību un mantojuši laiku. Laiks pats rādīs; kā mums jārīkojas.»
Vairāk viņi nerunāja. Pēteris no viņiem atvadījās un devās uz savām mājām.

* * *

Šiliņš un Rambergs aiznesa uz Latviešu biedrību to prieka vēsti, ka viņa apžēlota un var atkal dzīvot. Starp saimniecības vīriem valdīja lielas gaviles, un, protams, ka tad arī abi biedrības glābēji nāca lielā cieņā. Turpretim. trešais, Pēteris Krauklītis, biedrībā nemaz vairs nerādījās. Reti kad viņu tur redzēja.
Tas pēdējā laikā pavisam pārvērties: grūtsirdīgs un domīgs, valodās atturīgs un pavēss, - pavisam vairs nav Pēteris Krauklītis. Un, kad viņu vajadzēja dabūt uz biedrību uz kādu spriešanu, tad sūti viņam ziņu pēc ziņas, viņš nenāk. Neesot vaļas, pašam daudz darba! Itin kā viņam tagad būtu vairāk ko kroģēt nekā agrāk, it kā viņam nebūtu palīgu... It kā Maris nebūtu viņa mantas atslēga, visur priekšā un pakaļā, ka viņš, ja patīk, var palikt simts dienu nost no sava veikala, un tomēr viss būs labā kārtībā.
Skaidri redzams, ka viņam pašam vairs nemaz nav «luste» uz to biedrību noiet. Viss tas no pēdējās deputācijas pie gubernatora. Runā tu ar viņu par tautas lietu, viņš atmet tikai ar roku. It kā viņš būtu ko netīru aizskāris, it kā tautas lieta būtu sagānīta, dubļos iemīta puķīte, kuru vairs nav vērts piecelt! Ka viņš tam visam pieļāvis notikt bez kādas pretrunas, tas viņam visvairāk grauza sirdi. Sevišķi tādās reizēs, kad viņam atlika drusciņ laika un bija vaļas paprātot pakaļ, tad dziļas grumbas uz viņa pieres liecināja, cik drūmas domas mīt viņa sirdī.
Protams, ka visu pirmā, kas to novēroja, bija Maris. Kas viņam noticis? «Kas tev noticis, mans draugs?»
«Ak,» viņš atmet ar roku, «pavisam atriebusies tā biedrības būšana. Neiet, kā vajadzīgs, neiet.»
Vairāk viņš neizsacīja,. bet viņa noprata diezgan. Viņam kaut kas nepatīkams nācis priekšā un dzīvi biedrībā sarūgtinājis. Ka biedrības vadoņi savā starpā plēsās, tas arī viņai vairs nebija noslēpums. Bet lai... Viņai it patīkami! Sievas toreiz, tāpat kā tagad, skatījās ne visai labi uz biedrībām, tādēļ ka tās atņem viņām vīrus. Visus vakarus un brīvo laiku viņi nodzīvo tur, un viņām nekas netiek. Un galu galā, - vai tad no biedrības kāds ir paēdis? Dzīvo labāk mājā un pats priekš sevis, un lai tevi liek mierā!
Un, kad viņš atkal reiz rūgti ieminējās par to biedrību, viņa tam glaudās cieti jo cieti klāt, it kā gribēdama viņam ar sevi par visu atlīdzināt. «Kādēļ tad tev vajag tās biedrības, kad es tev esmu? Met viņu labāk pavisam pie malas, to biedrību!»
Viņa taču pie sevis glabāja kādu saldu neslēpumu, un, iedomājoties nākošo mātes laimi, sirds līksmās trīcēja.
Bet viņš to neatjauta un neizprazdams viņu uzlūkoja. «Pie malas, tu saki?! Pie malas - kur mums, latviešiem, vajag tik ļoti savas biedrības?! Tu jau nezini, ko tu runā! Man tikai riebj, ka tur neiet, kā vajadzīgs. Ja tas tā paliek, tad tas mums ir par kaunu uz paaudžu paaudzēm. Mēs saviem bērniem nevarēsim acīs paskatīties.»
Bet nu viņā pamodās arvien vairāk ziņkārīgā Ieva. «Bet kas tad tur ir, mīļais mužiņ?! Ja tev kāds ko izdarījis, tad arī man to vajag zināt. Tam būs tad ar mani darīšana!»
Un viņas vilstošās, tumšās acīs spulgoja tik nopietna cīņas kāre, kas liecina, ka ar viņu nav ko jokot. Par savu vīru tā grib stāvēt līdz pēdējam, un, kas Pēteri grib aiztikt; tas lai pielūko!...
«Ar tevi darīšana?!» viņš sērīgi pavīpsnāja. «Nē, mana sirsniņ, ar tiem tev nevar būt nekāda darīšanas. Man jau arī neviens nekā nav darījis... Tikai pats es esmu mierīgi piebalsojis un ļāvis savas tautas centienus aprakt!... Redzi, Marīt - -»
Nu viņa dedza aiz ziņkārības zināt visu. Un, kad tas vēl kautrējās, viņa it kā pārmetoši iesaucās: «Vai tu man to nevari teikt? Vīram taču no sievas nevajadzētu būt nekādu noslēpumu.»
Viņš piesarka... Pārmetums bija diezgan dibināts. Un tad arī: cilvēks taču nevar dzīvot viens kā koks, vajag arī kāda, kam savu sirdi izkratīt. «Mīļais Marīt, tev taisnība... Piedod man... Tas no manis ļoti nepareizi... Bet tā ir ļoti svarīga un nopietna lieta. Apsoli man, ka tu nevienam neminēsi ne pušu plēsta vārdiņa: ne tēvam, ne mātei, ne radiem, ne labākām draudzenēm. Apsoli, ka noslēpums pie tevis būs aprakts tikpat ka kapā!»
Viņa to pārmetoši ar savām. tumšām acīm uzlūkoja. «Vai daudz jau man esi uzticējis noslēpumus, kurus esmu izpaudusi?!»
«Nekā tev neesmu uzticējis... Tas nepareizi no manis! Bet atvaino... Tagad būsim vairāk nekā vīrs un sieva, būsim divi draugi, cīņas biedri, kuriem nav vienam pret otru noslēpumu.»
Viņš tai nu apstāstīja visu, kas noticis latviešu tautiskā kustībā, it visu to, ko viņa vēl nezināja. Caur savu biedrību viņi lūkojuši panākt to, lai latvieši pārceltos tikpat augsti kā vācieši, viņiem būtu savi muižnieki un mācīti vīri. Uz vienādu tiesību pamata kā līdzīgs ar līdzīgu tie tad būtu nostājušies vācu kungiem blakus un gādājuši par kopējas dzimtenes uzplaukšanu. Bet vācieši no tam ir zināt negrib. Viņiem riebj vairāk nekā rūgtas nāves zāles, ja arī latviešiem kas labs tiek! Tie it kā nozvērējušies Latviešu biedrību izputināt... Mums draudēja lielas briesmas! Viņš tai izstāstīja cīņas starp zinātniekiem un saimniecības vīriem, apstāstīja audienci pie vicegubernatora un par cik dārgu cenu biedrības dzīvība izpirkta, tā ka nu viņa nav vairs neko vērta! Latvietim nu mūžīgi jāpaliek pret vācieti kalpa stāvoklī... Un, ja tas ir mācīts, tad jāzaudē sava tautība un jāpāriet vāciešos... Viņa augstā ekselence to grib!
«Slimāki nekā velnam mēs esam parakstījuši savu dvēseli! Uz savas tautas krūtīm esam ļāvuši uzgulties vācu lietuvēnam. Tas gādās par to, lai mēs netiekam pie elpas. Ja man tas būtu noticis nezinot, es varētu tad sacīt: «Es to nezinu!» Bet es esmu bijis klāt, esmu to visu pieņēmis! Un tādēļ es nevaru palikt mierā. Tad jau es nebūtu vērts tās vietas, uz kuras es še stāvu. Nu tu taču saproti to! Ja biedrība tur vairs nekā negrib un nevar darīt, tad man tas jādara personīgi. Te mēs taisnību nekad nedabūsim... Mums jāpameklējas tālāk. Tur atvilktnē noglabāti paraksti no tautiešiem, pāri par desmit tūkstošu to būs. Ja es tikai vēl dabūtu kādus pāra dūšīgus vīrus, mēs sataisām lūgumrakstu, liekam parakstus klāt un braucam uz Pēterburgu. Un, lai arī man tur vajadzētu aizdot beidzamo kapeiku, beidzamo kreklu no muguras, mēs, latvieši, par kāju pameslu vācietim nepaliksim! Lai iet līdz ministram, lai iet līdz ķeizaram!»
Ja viņš pie Maris bija cerējis satikt pretestību, tas ļoti maldījās. Ar lepnumu viņa noraudzījās uz savu vīru un bija pilnīgi ar viņu vienis prātis. Cieti jo cieti tā spieda viņa roku, un acis tai spulgoja. «Lai iet līdz ministerim un ķeizaram! Lai arī mēs nodotu savu pēdējo lupatu no muguras; bet tā jau gan nenotiks, kā gubernators domā! Tādi kungi mēs, latvieši, tādi vācieši. Ja tikai mēs cīšamies, strādājam, mācāmies, krājam savas kapeikas. Ja vācietim pietrūks naudas, gan viņš nāks mūs lūgties.»
Pēteris sērīgi pasmaidīja. «Nelūgsies jau, ne! Cik nu mums tās naudas, tas jau tikai zieds pret to, kas viņiem ir.»
«Nenotiks tā, kā vācietis grib, nē!» Maris arvien vairāk saslējās. Vaigi viņai kaita, un acis viņai liesmoja kā uguns. «Ak mēs lai skolojam savus bērnus un dodam tos viņiem stiprināt savas rindas!? Tad jūs mūs, latviešu sievas, vēl nepazīstat! Mēs savus dēlus audzināsim par īstiem tautiešiem, jā, Pēter, es audzināšu tavu dēlu--»
«Manu dēlu - -» Pēteris priecīgi satrūkās, un karstas asinis viņam saskrēja vaigos. Viņš saprata... Skūpstīja viņas acis, viņas vaigus, viņas ausis... Ilgi, ilgi... «Nē, nē, mēs, latvieši, nebūsim zuduši,» viņš priekā elsa, «mēs nevaram grimt! Pēc mums nāks jauna paaudze, kas pacels augstu tautības karogu.» - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Lauris nebija ilgi redzēts. Kad tas atkal pie Pētera ieradās, tas zīmīgi uz viņu nolūkojās un noslēpumaini ieminējās:
«Krauklīt! Tev būs jābrauc uz Pēterburgu!»
«Vai tās pašas lietas dēļ?!»
«Jā...»
Kā redzams, viņi sapratās pusvārdiem. Bet arī Maris bija klāt, un Lauris par lietu, kura turama slepeni, negribēja vairāk klāstīt. Viņš domāja, ka Pētera attiecības pret sievu tādas kā pa vecam. Un, kad Maris nedomāja kustēt projām, viņš Pēteri neizprazdams uzlūkoja.
«Teic vien droši, viņa nav pretim!» Pēteris saprata, ko viņš gribēja sacīt. «Mēs tagad esam viens un viens!...»
Lauris savu draugu vēl arvien pētoši uzlūkoja.
«Jā, jā, mana sieva nav tāda kā citas!» Pēteris skaidroja tālāk. «Tautas lietā viņa pilnīgi stāv mūsu pusē. Lai nāk kas nākdams, mana sieva man būs pie sāniem...»
Laurim acis ugunīgi iemirdzējās, it kā satrūcies tas saduga uz priekšu un Mari savādi uzlūkoja. Nevarēja izprast, vai viņam šī vēsts patīkama vai ne. Tomēr varēja redzēt, ka sajūt pret viņu cienību. «Tā, tā, tā!» tas norūca, sniegdams viņai roku. «Nu, lai tad top!...»
«Tādām it visām vajadzētu būt mūsu tautas meitām un mātēm!» Pēteris savu sievu lielīja. «Ja viņas mums strādātu līdzi tautas druvā, pavisam citādi panākumi būtu...»
«Jā, jā,» Lauris piebalsodams norūca. «Mums, vīriem, sava zināšana, viņām atkal savā... Mums tur, kur vajag; ar prātu, viņam bērni kopjami, māja pošama... Vīrs dodas cīņā priekš tautas, sieva sataisa viņam ceļa kuli...»
«Bet vai tā nav liela lieta, ja viņas mums palīdz?... Uzaudzina mūsu dēlus par labiem tautiešiem,» Pēteris vēl atņēmās.
«Lai dievs dod, lai dievs dod!» Lauris viņu pārtrauca. «Jā, jā, laba tava sieva, laba!... Lai tad tikai viņa nu sataisa ceļa kuli... Drīz vien tev ceļš būs pa kājām...»
«Patiesi!» Maris piekrizdams attrauca. «Vai tas būs biedrības lietā?... Ahā, es zinu... Lai viņu atsvabinātu no vācu kalpības?...»
Lauris piekrizdams palocīja galvu.
«Vai drīz tas būs?» Pēteris arī no savas puses piebilda. «Kad tad man būs jābrauc?»
«Varbūt pēc nedēļas, mēneša vai ilgāk!» Lauris noslēpumaini atbildēja. «Kad tas būs piepildījies un nogatavojies... Esi tikai katru acumirkli gatavs, kad pienākums tevi sauc...»
«Vai tu mums nevarētu ko tuvāk pastāstīt?!» Pēteris jautāja.
«Gaidi laiku! Kad tevi vajadzēs, es būšu klāt! Gaidi laiku un nepļāpā!...»
Pēdējie vārdi bija vairāk zīmēti uz Mari.
Pēteris par to tīri saviebās. «Kādēļ tad tu mums negribi teikt? Uz viņu tu vari palaisties, es tev jau sacīju. Mēs taču neesam mazi bērni! Ja jau ko gribam darīt, tad taču mums tas iepriekš jāzin un jāpārrunā.»
«Es nešaubos par viņu... Ne tamdēļ tas!» Lauris attrauca. «Es tikai nesaku, tādēļ ka lieta vēl top un attīstās. Mums runāt tikai par to, kas piepildīts. Kas vēl nav, tas nenāk ar runāšanu, tas prasa darbu. Tādēļ esi gatavs un gaidi! Drīz tev būs biedri...»
«Nu vismaz tad zinu, ka man tādi būs...»
«Tie tev būs! Tik daudz jau varu sacīt, ka ir vēl vīri Latvijā, kas grib ko darīt! Kauna pilnais stāvoklis biedrībā neilgs mūžīgi!... Latviešiem tagad visas brīvības, ha-ha-ha: tiem atļauts dancot, tiem atļauts iedzert, tiem atļauts kumēdiņus rādīt! Kam viņiem vairāk vajag?!... Šiliņš lielās pa biedrību, ka tai atļauts pastāvēt, un Kube domā: «Un mums vairs labāku kalpu nevar būt!...» Bet nebūs tas mūžīgi... Pāries... Nebūs mūžīgi... Jo tā pasaule jau ir ļauna, pavisam ļauna, ha-ha-ha!...»
Viņš bija atkal savā elementā - liesmojošām acīm, augsti paceltu galvu, grasošu seju, kā nākotnes pravietis. Veltas bija Pētera un Maris pūles no viņa izdabūt ko tuvāk, kas tie būs par biedriem, kur viņi un tamlīdz.
«Es runāju par to, kas ir, es nerunāju par to, kas vēl top!» viņš izvairījās, nosmēja savu mežonīgo smieklu un aizgāja.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Vīrus, kas bija gatavi stāties latviešu centienu priekšgalā un izcīnīt tautai tiesības, Lauris bija atradis Valmieras apgabalā un nodibinājis ar viņiem sakarus.
Valmieras apgabals bija viens no pirmajiem Latvijā, kur zemnieki iepirka mājas par dzimtu. Tas notika sešdesmitos gados, īsi pēc tam, kad tika atmesti klauši. Lielkungi vai nu bija spiesti mājas pārdot parādu dēļ, vai arī gribēja iedzīvoties naudā. Viņi ņēma par dālderi «nedzirdētu cenu», tā ka dažam labam saimniekam iznāca maksāt kādus 18 rubļus par pūravietu! Lai iedomājamies, kā toreiz tūlīt īsi pēc klaušu laikiem, kur muižniekiem no saviem novārdzinātiem un izsūktiem zemniekiem bija visai maz labuma, un te vēl par viņu noplicināto, lieso zemīti dabūja tik lielu naudu, tā viņiem pavisam no lieka, it kā no debesīm iekrita klēpī.
Ko šī zeme bija īsti vērta, tas tikai vēlāk nāca redzams, kad zemnieki nu pilnīgi visus savus sviedrus dabūja pielikt paši savām druvām. Viņu darbs bez tam bija daudz izdevīgāks nekā agrāk, jo atkrita nost visi tie liekie laika tēriņi, braucot verstīm un jūdzēm uz muižu darbos un riežos, un velti netika deldēti asis un riteņi. Agrāk saimnieki paši pie savu lauku apstrādāšanas varēja, tā sakot, zagšus pietikt, tagad tie savu zemi varēja apstrādāt pamatīgi un racionāli, apart ar zviedru arkliem, izecēt ar dzelzu ecēšām, kur agrāk apskrāpēja ar tiem pašiem čaču arkliņiem - viena vaga arta, otra nearta - un pārvazāja ar šautru ecēšām. Tā bija liela starpība, kura rādīja acīm redzamas sekas. Mazgruntnieki tikpat kā ar roku tika celti uz augšu, pieņēmās mantā un turībā.
Sākumā lielkungu lielākā daļa viņus par to nemaz neapskauda, drīzāk priecājās, ka tie nu iztiek ar savu. Klaušu laikos viņi bija dabūjuši baudīt, kas tas ir, kad pavasaros saimniekiem jādod sēkla un maize un pašam tās trūkst. Atsvabināti no šiem «badakāšiem», viņi jutās tikpat kā no smagas nastas vaļā. Bet, kad zemnieki sāka celt greznus ērbeģus dakstiņu jumtiem un braukt ar ādu ratiem, divi zirgi priekšā, kučieris uz bukas, laiž vēl lielkungam garām: sak, ko tu te ļurkājies, ka nebrauc!- tad muižnieki sāka apjaust: «Skaties vien, par lētu esam pārdevuši!...»
Gan jau viņi, kā jau aizrādīts, nemaz nebija samanījuši vairāk prasīt. Kādu cenu bija iedomājuši, tādu zemnieki maksāja. Bija nodrošinājuši arī sev uz viņu zemes zvejas un medību tiesības, bija aprobežojuši tos ar visādiem nosacījumiem, ka tiem nav brīv būvēt sudmalas un fabrikas, bet viss tas tomēr vēl ļoti maz iztaisīja. Lielkungi, tā sakot, koda sev pirkstus nost, ka nebija pratuši savus zemniekus pietiekoši izsūkt. Bet pārdots paliek pārdots... Tur vairs ne ko grozīt, ne ko būt. Toties tiem zemniekiem, kas iepirkās astoņdesmitos gados, vajadzēja savu lielkungu mācības naudu samaksāt ar pieckārtēju cenu samērā ar pirmajiem zemes pircējiem.
Pateicoties šim labvēlīgam apstāklim, arī Valmieras apkārtnes mazgruntnieki bija pirmie, kas pacēla savu galvu. Jo labāk viņiem gāja, jo mazāk tie par saviem kungiem bēdāja! Arī jaunā pagastu pašvaldības reforma, kas tika ievesta, sākot ar 1866. gadu, darīja tanī ziņā lielu iespaidu. Zemniekiem nu pašiem bija savas pagastu valdes, kas pārvaldīja viņu pagastu saimniecību, tā ka viņi no muižu varas galīgi emancipējās. Jaunie gruntnieki kā līdzīgi varēja nostāties blakus vācu baroniem, bija tikai par tiem mazāki, pelēki un bez «fon».
Valmierieši pirmie arī sekoja tautiskai kustībai, un, tai kā Valmiera bija izdevīgs centrs, tad te attīstījās modrīga latviešu gara dzīve. Tolaik tur praktizēja veterinārārsts Andersons, kas bija vietējās garīgās un sabiedriskās kustības dvēsele. Viņš nodibināja tur dziedātāju kori «Dziesmu Rota», kas bija priekštece vēlākai Valmieras Latviešu biedrībai un toreiz gādāja par visādiem rīkojumiem, teātra izrādēm un priekšlasījumiem. Tā kā pirmajā laikā teātra izrādēm nevajadzēja uzrādīt nekādus cenzētus eksemplārus un kuplejām sevišķas atļaujas, tad vācu bizmanība še tika apdziedāta tāpat kā Rīgā. Andersons bija apzinīgs latvietis, kurš smalki izmanīja, kur latviešu mazgruntnieku attīstība sadūrās ar vācu muižniecības interesēm un priekštiesībām. Viņš pulcēja apkārtnes inteliģentos latviešus un rūpīgi ar tiem šos jautājumus pārsprieda.
Viens no viņa tuvākiem draugiem un domubiedriem bija Kauguru pagasta vecākais, Druļļu māju gruntnieks Kārlis Vītols. Tā kā viņš bija baudījis ģimnāzijas izglītību, tad muižnieki viņu turēja par savu cilvēku, un tas dabūja pie muižniekiem vietu kā pārvaldnieks. Arī viņš bija strādājis līdzi pie Valmiermuižas zemnieku māju pārdošanas, pats par sevi protams, ne valmieriešiem par ļaunu. Par savu izdevīgo pirkumu tiem pa daļai bija jāpateicas savam tautietim, kurš iemērīja pilnīgi un taksēja cilvēcīgi. Tāpat pie mājām piederīgie meža gabali netika vis kaili nocirsti, bet uz tiem augošie koki atstāti par ļoti mērenu atlīdzību. Caur to tur vēl tagad valmieriešu un kauguriešu mazgruntniekiem pieder lepni meža gabali.
Protams, ka neklājās slikti arī pašam Vītolam, kura ienākumi sniedzās uz 4000 rubļiem sudraba gadā. Jau 1867. gadā tas cēla Druļļos tādu ērbeģi, kāds tai apgabalā vēl nebija redzēts. Kungi par to it neko nesacīja, viņš mācīts cilvēks, viņam to var novēlēt. Bet, neraugot, ka lielkungi viņam tā līdzi juta, tas tomēr nebija lielkungu draugs. Grūtsirdība un nemiers, vienalga, kad arī pašam labi iet. Tas Vītoliem bija jau asinīs. Bija taču viens no viņa priekštečiem ņēmis dzīvu dalību 1819. gadā Kauguru dumpī... Nošauts un aprakts turpat silā...
Tālāk viņiem labs biedrs bija Kaugurmuižas arendators Šmits. Parādu dēļ šī muiža nāca zem kurateļa un bija Šmitam iznomāta jau klaušu gados. Par visu Kauguru izplatījumu, muižu, pusmuižām, sudmalām, krogiem un zemnieku mājām līdz ar klaušu pienākumu tas, kā teic, esot maksājis apmēram 6000 rubļus gadā. Tas neizklausās daudz. Kaugurmuižas īpašniekiem tātad tais laikos klājās ne visai labi. Savā muižā tie dabūja dzīvot reti un savus saimniekus ne tuvu tā izsūkt, kā tas citur notika. Protams, kauguriešiem jau šis apstāklis nāca tikai par labu.
Kā muižas reprezentantam tad nu arī Šmitam draudzes konventā un citās kopējās padarīšanās piekrita visas muižu tiesības, un arī pēc sava saimnieciskā stāvokļa tas sēdēja starp muižniekiem. Tomēr ar sirdi tas bija latvietis un aizstāvēja mazgruntnieku intereses.
Viņiem piebiedrojās vēl kroņa Priekuļmuižas rentes kungs Grosvalds, Šmita brālis students Gregors Šmits, tā draugs students Zīgvalds, kam bija radu saites ar bagāto Rušmana dzimtu, mujānieši Drone un Krauze, un cieši sakari tiem bija ar jauno hoftiesas konsulentu J. Einberģi, kas bija cēlies turpat blakus no trikātiešiem. Rīgas fabrikants un lieltirgonis, Brenguļu muižas īpašnieks Krīgsmans viņu uz sava rēķina bija licis izskolot; un tā tas bija ticis par advokātu. Ja mūsu pulciņam vajadzēja juridiska padoma, tie tad griezās pie viņa.
Šie latvieši bieži sanāca kopā pie Šmita Kaugurmuižā aprunāties par visām lietām. Ar jauno pagasta kārtību bija radušās ļoti daudzas pārgrozības, un zemnieki pret muižniekiem nostājās citādās attiecībās. Tā, piemēram, agrākie baznīcas «pērminderi», kuri līdz tam izpildīja baznīcas dienderu vietu, tika pacelti par pilntiesīgiem draudzes konventu locekļiem, kuriem nācās lemt par baznīcas saimniecību un pat vēlēt mācītājus. Muižnieki ar to lāgā nevarēja aprast, un bieži vien tiem iznāca ar zemnieku delegātiem sadursmes. Lai zinātu, kā katrā gadījumā izturēties, pēdējie bieži vien sanāca pie Šmita aprunāties.
Itin dabīgi, te arī tika pārrunāta muižnieku adreses lieta Pēterburgā. Kā jau agrāk aizrādīts un kā arī Kube uzticēja savu noslēpumu padevīgiem delegātiem, tad Baltijas vācieši tīkoja pēc autonomijas. Muižnieki ar mazām pārgrozībām gribēja uzturēt tos pašus landtāgus un veco tiesu kārtību ar vācu darīšanu valodu, un pilsētas gribēja uzturēt savus vecos maģistrātus. Piemēram, Rīgas pilsēta bija iesniegusi, kā mēs jau zinām, Gustava Daniela Hernmarka izstrādāto projektu, pēc kura, pievelkot klāt no jauna nelielas iedzīvotāju masas pie pilsētas pārvaldības, vecā rāte būtu nodrošināta uz mūžīgiem laikiem. Īsi sakot, tik muižniecība, kā Rīgas pilsēta, aizrādīdamas, ka vecais un vēsturiskais, kas te Baltijā nodibinājies, ir kaut kas īpatnējs, kas izaudzis no šīs zemes atsevišķiem apstākļiem, pelna arī pastāvēt uz priekšu, centās izdabūt še atsevišķo iekārtu, kura no pārējās valsts atšķiras ne mazāk kā Somijas iekārta. Ja tas būtu noticis, tad Baltijas «individualitāte» būtu nodrošināta uz visiem laikiem.
Var būt, ka tas arī būtu noticis, Baltijas autonomija arī būtu dabūjusi valdības apstiprinājumu, ja muižniecība būtu pielaidusi kaut kādas reformas, vismaz būtu gribējusi iet kā Rīgas rāte. Daudzmaz kad tā būtu piemērojusies reformu garam Iekškrievijā, devusi arī zemniekiem kaut tikai pāra vietas landtāgā. «Liberālā» partija gan to gribēja, bet ultrareakcionārais vairākums bija tik patmīlīgs un aizgūtnīgs, ka gribēja viens pats visu Baltiju iegāzt savā kabatā. Zemnieki resp. latvieši tika atstāti gluži bez ievērības.
Protams, ka latvieši, ja tie cik necik bija nākuši pie atmodas, šādai «autonomijai» nevarēja piekrist. To pašu, ko rīdzinieki, novēroja arī valmierieši. Andersons aizrādīja, ka tā būtu latviešu tautas nelaime un tādēļ viņiem jāmēģina kas pretim darīt. Latviešiem kaut kādā ceļā jāparādās kā politiskam faktoram un jāizsaka, ka tie grib pavisam ko citu nekā vācieši. Vislabākais, ja tiktu sūtīta uz Pēterburgu delegācija, kas noliktu pie troņa pakāpēm latviešu padevības apliecinājumu un lūgumu.
Kāds saturs būtu šādai adresei? Katrā ziņā latviešiem jālūdz pretējais tam, ko gribēja vācieši, proti: reformas tāpat kā pārējā Krievijā, Baltijas pilnīgu piesliešanos pārējai valstij un viņas iemītniekiem tādas pat tiesības kā visiem citiem Krievijas pilsoņiem. Vācu valodas vietā krievu kā valsts valodu un latviešu valodu kā to, kuru uz zemes lielais iedzīvotāju daudzums.
Bez tam, lai lietu labāk ievadītu, varēja pielikt klāt pateicību par Parīzes traktāta resp. Melnjūras neitralizācijas atcelšanu. Pēc Krimas kara 1856. gadā pie miera līguma Parīzē, ko sauca par Parīzes traktātu, lielvalstis, starp tām abas miera derētājas - Turcija ar Krieviju, vienojās, ka Melnā jūrā nevienai valstij nav brīv turēt karakuģus. Krievija spiesta šo noteikumu arī pieņēma, lai gan tas viņu pazemoja un bija pret tās interesēm, jo visi Melnās jūras krasti, neievērojot rosīgo tirdzniecību, tai bija jāatstāj bez apsardzības. Kad nu 1870. gadā izcēlās karš starp Prūsiju un Franciju, Krievija diplomātiski pataisīja Prūsiju un varēja cerēt no pēdējās pretpakalpojumu. Tiklīdz Napoleons III, Parīzes traktāta iniciators, tika gāzts, Krievija ar apkārtrakstu lielvalstīm paziņoja, ka turpmāk vairs neturēsies pie Parīzes nolīguma. Vēl tanī pašā gadā caur Dardaneļiem un Bosforu iebrauca Melnā jūrā divi krievu karakuģi. Pašā zemē tas sacēla lieliskas gaviles. Valdībai tika izsacītas pateicības no visām valsts malām, pat no nedrošās Polijas. Šai pateicībai tad nu arī latvieši varēja pieslieties. Ar to viņi būtu pierādījuši, ka ir attīstīti ļaudis, kuri izprot valsts intereses.
Tādā garā valmierieši uzdeva sastādīt J. Einbergam vajadzīgo adreses tekstu. Visi stājās pie parakstu vākšanas, arī apkārtējās draudzēs un pagastos, tā ka cerēja savākt uz simttūkstoš parakstu.
Jau kutelīgāks bija jautājums, kas lai būtu šīs adreses pasniedzēji. Kam būtu tiesība runāt latviešu vārdā? Nebija vēl zemstes kā Iekškrievijā, nebija latviešiem arī nekādas citas reprezentatīvas iestādes. Arī Rīgas Latviešu biedrība jau bija tikai privāta korporācija, bez tam, kā jau redzam, viņai šāds eksperiments varēja maksāt dzīvību. Atlika vienīgi jaunās pagastu valdes, kuras, ja ne arī pilnīgi varēja runāt visas tautas, tad taču vismaz zemnieku vārdā. Nolēma tādēļ, ka par delegātiem jāsūta pagasta vecākie, un šim uzdevumam izraudzīja sekošos pagasta vecākos: Vītolu no Kauguriešiem, Zvirgzdiņu no Jaun-Brenguliešiem, Biķi (J. Einberga svaini) no Vec-Ates, Golveru no Vainižiem un Brasliņu no Augst-Rozes.
1871. gada pirmās janvāra dienās lieta jau bija tiktāl paveikusies, ka viņi varēja doties ceļā. Bet Rīgā tie nodomāja vēl apspriesties ar citiem tautiešiem, pārrunāt adreses tekstu un norunāt turpmāko taktiku. Viņi sagaidīja, ka rīdzinieki arī no sevis sūtīs līdzi kādu delegātu un pievienos adresei arī savus parakstus.
Tā kādā jaukā dienā Lauris piepeši, it kā no zemes izaudzis, ieradās pie Pētera un noslēpumaini sacīja:
«Tā lieta ir tik tālu! Paņem savus parakstus un nāc līdzi uz biedrību!»
«Kad būs jābrauc?» Pēteris ieminējās.
«Ja nospriedīs, vēl šovakar...»
«Umh!» Pēteris izlikās mierīgs, lai gan sirds iekšā tik traki pukstēja, it kā kad kalējs sistu ar āmuru pa laktu.
Viņš pačukstēja Marim. Tā arī zināja, kas jādara. Tie sapratās visi tik labi, ka tiem nevajadzēja ne pāra vārdu mainīt. Neviens no lieka te nemanīja ne mazāko nieku, ap ko še lieta grozās.
Pēteris noslēpa savas parakstu loksnes krūšu ķešā un devās Laurim līdzi uz biedrību.- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Augšām, līdzās lielajai zālei, kādā blakusistabiņā viņi bija sapulcējušies it kā sazvērnieki. Dīriķis tur bija, J.Einbergs un F.Veinbergs, tad pieci vīri pelēkās laucinieku drēbēs, notinuši kaklus biezām šallēm un tauku zābakiem kājās. Tas bija ar nodomu, lai viņi izskatītos īsti zemnieciski. Citi nu gan tādi izskatījās, bet citiem aiz maskotās ārienes lauzās cauri inteliģence. Un tad! - - negribēja savām acīm ticēt: no saimniecības vīriem te bija klāt Tomsons, Baumanis un Rambergs... Ai, cik viņam viegli palika ap sirdi! Viņš domāja, ka ir vienīgais, kas atkāpjas no dotā solījuma Kubem un, lai gan nekā ļauna nebija darījis, tad tomēr apzinājās kā vārda lauzējs un blēdis. Bet nu viņi ar...
Lauris viņu iepazīstināja ar Vītolu, slaidu, inteliģentu jaunekli kuplu, melnu bārzdu līdz krūtīm. «Še ir tas vīrs, par kuru jums stāstīju,» Lauris sacīja, zīmēdamies uz Pēteri. «Viņam ir paraksti, un viņš arī uz miera jums līdzi braukt...»
«Ļoti jauki, patīkami!» Vītols attrauca, ar viņu apsveicinādamies. «Mums taču tautas labā kas jādara...»
«Nodošu jums savus parakstus,» Pēteris vilka ārā savas loksnes. «Būs te apmēram kādu divpadsmit tūkstošu. Būtu daudz vairāk, bet policija daudz uzķērusi un konfiscējusi...»
«Mums gāja tāpat!» Vītols atbildēja. «Pašu biedru starpā radās nodevēji. Viens pats Krauze no Mujāniem atdeva muižniekiem vairāk nekā piecpadsmit tūkstošus. Tādēļ neviens vairs ar viņu negrib satikties, viss apgabals pret viņu it kā atsalis... Bet esam vēl tomēr izglābuši ap 40 000, tā ka mums pa abiem būs vairāk par 50 000 parakstu...»
«Ievērojams skaits!» Pēteris sacīja. «Tā ir tautas balss, kuru vajag ievērot...»
«Mums jāliek tai runāt,» Vītols attrauca. «Baltijas autonomija, kādu to muižnieki iesnieguši, mūs, latviešus, pamet gluži bez tiesību un nodod mūs pilnīgi vācu varā... Es zinu, liberālā landtāga partija to nav gribējusi. Kalnamuižas Volfam, piemēram, neriebj, ka arī mums, latviešiem, kas labs tiek, Ungurmuižas Kampenhauzenam tāpat, arī Pāles Samsons nav slikts, fon Krīdeners... Fon Menzenkamfs par to cieši uzstājies, lai arī zemniekiem landtāgā tiktu dota aizstāvība...»
«Zinu!» Veinbergs iebilda. «Savā avīzē «Zeitung für Stadt und Land» viņš dzīvi šo projektu aizstāvēja...»
«Tikai diemžēl bez sekmēm,» Vītols turpināja. «Pārsvaru dabūja konservatīvā partija ar Nolkenu priekšgalā. Šie kungi pazīstami caur saviem uzskatiem, ka cilvēks sākas tikai no barona...»
«Mērkaķi!» J.Einbergs īgni nospļāvās. Tas bija zīmēts uz baroniem. Viņš bija liels vīrs platiem pleciem un tādu seju, kas nevienam neuzticas.
«Vāciešu izredzes tikai tad labas, ja neviens pret viņu projektu nepaceļ balsi,» Pēteris ieminējās. «To mums teica pats vicegubernators. Bet, ja mēs, latvieši, pret to izteiksimies, viņu autonomijai radīsies arī vēl citi pretinieki...»
«Bez šaubām,» arī citi piebalsoja un stājās pie lietas tālākas apspriešanas. Adreses tekstu, tā kā Einberģis to bija sastādījis, atzina par labu un pieņemamu. Bet adrese līdz ar atsevišķām parakstu loksnēm bija iesienama glītā vākā, jo tādu taču viņu nevar visaugstākai varai rokā dot! Kā to izdarīt? Rīgā visi grāmatsējēji vācieši, tā ka viņu noslēpums varētu nākt gaismā. Policija taču pēc parakstiem čakli medīja, un, ja vācietim tie būs rokā, tad tikpat kā vilkam rīklē! Pašu darba nodevēju nogremdētu vēl galējā tumsībā... Iesiešana tādēļ izdarāma Pēterburgā. Šimbrīžam Vītols sabāza visu drēbes kulītē un pašuva to zem vestes. «Lai ņem manu dzīvību,» viņš sacīja, «bet papīrus no manis nedabūs...»
Pārrunāja vēl jautājumu, cik pagasta vecākie būtu kompetenti šo adresi nodot un vai arī rīdziniekiem nederētu pievienot viņiem savu delegātu. Lielākais likuma pratējs starp viņiem izskaidroja, ka īsti likumīgi gan tas nebūtu, jo likumos nav paredzēts, ka pagasta vecākiem būtu kāda tiesība griezties tieši pie visaugstākās varas. Bet attiecas jau uz to, ko lūdz. Tā kā te lieta attiecas uz pateicību un padevīgu lūgumu visas valsts interesē, tad jau varētu gan arī drusciņ riskēt. Aiz šī iemesla ļoti labi būtu, ja arī kāds no rīdziniekiem ņemtos tos upurus un brauktu līdzi kā neoficiāls delegāts. Ar padevīgu lūgumu griezties pie valdības taču atļauts ikvienam uzticamam pavalstniekam. Vajadzības gadījumā, ja tiktu prasīti kādi paskaidrojumi par pilsētu apstākļiem, tas būtu klāt pie rokas. Viss jau atkarājas no tam, kā uz šo lietu skatās augstākā administrācija un kā uz to skatīsies krievu sabiedrība. Ir katrā ziņā jāizmēģina viss, kas darāms.
Tā kā Pēteris Krauklītis jau labprātīgi bija sagatavojies līdzi braukt, tad par to vairs nebija nekāda spriešana un runāšana.
Tika aizrādīts, ka, Pēterburgā nobraukušiem, tiem jāgriežas pie latviešu studentiem, no kuriem Dīriķis zināja adreses. Tie tad viņus izvadās pa visu Pēterburgu, kur vien vajadzīgs. Bez tam vēl Vītolam bija kāds pazīstams Pēterburgā - ģimnāzijas skolotājs Strunks, cēlies no burtnieciešiem, Cimzes māsasdēls.
Un beidzot par visu - delegātiem no Rīgas jāizbrauc, ka tas ne mazākā ziņā nesaceltu kādu ievērību. Dzelzceļa stacijā tiem jāieronas vienam pēc otra, nav jāliekas, viens otru pazītu. Vislabākais, ja tie kāpj katrs savā vagonā un tikai Dvinskā pie pārsēšanās uz Pēterburgas dzelzceļa saiet visi kopā pa vieni vieti. Un, ja Rīgā sastop kāds pazīstams un prasa: «Kurp laidīsi?» -tad jāsaka: «Tepat mazu gabaliņu, jāpabrauc man līdz Skrīveriem, vai Pļaviņām...»
Beidzot vienojās, ka jāizbrauc vēl tanī pašā naktī, lai protestu nenovilcinātu par ilgu un valdības iestādes jau nenāk pie kāda lēmuma bez latviešu ierunas. Rīdzenieki tad nu aizbraucējiem spieda sirsnīgi rokas, novēlēja labu ceļa vēju, pēc kam visi izšķīrās. Delegāti nopietniem vaigiem un pilnām sirdīm, pārpilnam saprazdami svarīgo uzdevumu. Maris jau bija visu uz ceļa sagatavojusi, un Pēterim atlika tikai vēl no viņas atvadīties. Viņa gan izlikās pārgalvīga un jautra, bet sirds iekšā joņoja un traucās uz priekšu kā negudra. Cik ērmoti un savādi tā pukst! Diezin vai galu galā - -? Kā vēl iziet?! Un, ja viņš tiek iemests, kur saules neredz, viņi vairs nemaz neredzas?- -
Savas bažas līdz ar lielo noslēpumu viņa tomēr noslēpa dziļi sirdī ar klusu cienību. Viņš taču iet cīņā priekš tautas, un viņa ir varoņa līgava. Cīņā var uzvarēt un arī var krist! Viņa tādēļ ne mazāk gribēja būt varonīga kā senā tautu meita, kura pavadīja savu bāliņu, «karā aizjājot», appušķoja viņa cepurīti... Un tādēļ viņa neatkāpās no savām tiesībām, pavadīja savu bāliņu uz staciju un atvadījās, kā pienākas... Sirsnīgais, dziļi sajustās atvadīšanās skūpsts daudz ko izteica...
Viņus no tā uztraucēja pazīstama balss. «Ē, tu, Krauklīt, kur nu laidīsi?»
Pēteris atskatās atpakaļ - aiz muguras Mārcis.
«Ahā, nekur!» viņš piesarcis stomījās. «Jāaizbrauc tepat līdz Stopiņiem...»
«Ko tur?!»
«Nu, tāpat...» Pēteris nesamanīja, ko teikt. «Drusku sēklas iepirkties...»
«Ko?! Tu ar sēklām sāksi tirgoties?»
«Jā, tāpat, - - jāaizbrauc pie kāda paziņas...» Viņš redzēja jau citus delegātus iekāpjam, bet nelikās ne zinis...
Pašlaik deva trešo zvanu, un Pēteris devās iekšā vilcienā. Vēl no vagona loga tas vēdināja baltu mutautiņu un Maris tam pretim... Mārcis galvu vien nogrozīja. Līdz Stopiņiem vien brauc un tāda atvadīšanās?!
Lokomotīve iekaucās... Vilciens nozuda tumsā un veda Pēteri pretim nezināmam liktenim...
Maris bija tik pacelta, tik stipra, ka ne asaru nenolaida. Uz mājām ejot, viņai sirdī skanēja pazīstamais tautas dziesmas pantiņš:
«Mans bāliņis karā jāja
Nepuškotu cepurīti...»