AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Divdesmitā nodaļa

Pēc pusnakts. Vilciens, gari svilpdams, piestāj pie Dinaburgas stacijas. Delegāti ar visām savām ceļa nastām izlēca no vagoniem un meklēja cits pēc cita. Droši viņi sauca viens otru vārdā, droši salasījās vienā pulciņā un sēdās nu visi kopā vienā vagonā. Viņiem krūtīs kas priecīgi saka, ka te vairs nesniedzas vācu bruģukungu rokas, kas viņus var likt trimdā. Te ir krievu ērglis pilnīgi tas kungs, viņi līksmi iedomājas tā varenību un kā naivi bērni paļāvīgi pieglaužas pie viņa krūtīm.
Viņu braukuma mērķis jau arī bija - savienoties galīgi ar šo vareno ērgli un tikt zem viņa spārniem. Pie Varšavas vokzāla atkal jāpārkāpj. Lūk, tur pa balto, sniega apklāto klajumu, kurš salā dzirkstās un mirdz, dzelzceļa līnija aizstiepjas taisni pret ziemeļiem... Tur ir Pēterburga, tur izšķirsies viņu tautas liktenis un nākotne. Pēterim tāda sajūta, it kā viņa jau tepat būtu aiz meža. Viņam uz to sirds ilgās dedza tāpat kā citreiz uz Rīgu.
Kad vajadzīgie vilcieni aizlaisti, arī viņi kāpj iekšā savā un laiž nu pret ziemeļiem. Viņi runā pilnā balsī, ir mundri un priecīgi un stāsta par saviem piedzīvojumiem un ceļabiedriem līdz Dinaburgai. Teic, ko nu katrs redzējis un dzirdējis. Pie Skrīveriem konduktors noķēris žīdu pabeņķē, pie Līksnas kāda sieva vairs nevarējusi attapt savu vagonu. Aiztiek viens otru ar jokiem un laiž savai asprātībai vaļu. Runā un triec par it visu, tikai ne par savu braukuma mērķi... Jo aiz visas viņu pārgalvīgās jautrības slēpās kāda iekšēja neziņa, var sacīt, gandrīz bailes. Rožainās cerības mainījās ar šaubām. Viņi gan tuvojās ar tik draudzīgām un patiesām jūtām krievu ērglim, ka viņus nemaz citādi nevarēja uzņemt kā draugus, un tomēr - - kas var zināt - -
Visapkārt pa krieviski vien tikai dzird runājam. Gan patīkami viņiem šīs skaņas atskan ausīs, tikai žēl, ka daudz iet zudībā. Ar krievu valodas prašanu toreiz Baltijā stāvēja ļoti plāni. Jā, pa vāciskam gan viens otrs tīri labi prata, bet pa krieviskam pat ne skolmeistari, ne skrīveri. No mācītiem vīriem krieviski saprata tikai tie, kas bija studējuši Krievijas augstskolās. Tādu nebija daudz, jo vispār studētu latviešu bija maz. Un no plašākām aprindām, ja kāds varēja pateikt, ka «kļieba» pa krieviskam ir maize un «lošaks» ir zirgs, tad tas jau daudz zināja.
Nevarēja sacīt, ka ar krieviem toreiz nebūtu bijis nekādu darīšanu. Lauku mājās, piemēram, pa ziemām iekortelēja zaldātus. Un, tā kā tie runāja krieviski, tad nedibinājās jēdziens, ka «zaldāts» un «krievs» ir viens un tas pats. Saprasties ar viņiem kaut kā sapratās. Zaldātiņi runāja vienu vārdu pa krieviski, otru - pa latviski; pašu ļaudis - vienu krieviski un trīs pa latviski. Un tad nu arī iznāca: «Što tvoi krievs pa manām pupām bradā!»
Notika dažureiz lielu lielie joki; sērīgi smaidot, Pēteris vienu tādu gadījuma atcerējās. Reiz tanīs mājās, kur viņš kalpoja savus ganus, pie viņa zaldātiņa bija atnākuši draugi ciemā. Dzēra un dziedāja, palika arvien jautrāki un beidzot sāka taisīt dumpi. Spārdīja beņķus un solus, bārstīja karotes no aizspriesta karošu koka, dauzīja lielo saimes galdu, gāza apkārt lākturi, svaidīja skalkokus un citus priekšmetus, īsi sakot, uzvedās kā īstie mežoņi. Nu jā, saimnieks ar vīriem aizbraucis mežā «trīs dienas reizu», saimniece nobraukusi uz Dobeles tirgu, - no kam tad šiem gan kāda bailība būs. Dzīvībiņas, kas vēl māja, sievas, gani un bērni, salīdušas pa kaktiem un nedrīksti ir pīkstēt.
Pārronas mājā saimniece un, tiklīdz nāk pa durvīm, tūlīt noprot situāciju. «Ak tu mī!» viņa iesaucās. «Pilna istaba ļaužu, un nevar pāris nieka krievu savaldīt?! Tādiem: za mordu, za degunu, za acīm, za durvīm laukā!»
Pie tam viņa grasoši saslējās tikpat kā dusmības dieviete... Uzreiz miers! Zaldātiņi, kas nebija pie mājas piederīgi, nokaunējušies izlīda pa durvīm laukā... Mājinieks ielīda beņķa stūrī un kluss kā pelīte.
To visu viņš atmin vēl it kā šodien. Toreiz par krieviem nemaz tik labi nedomāja. Bija nodibinājies diemžēl ļoti dibināts aizspriedums, ka krievs zog kreklus, un tādēļ ļautiņi, tiklīdz redzēja zaldātiņu nākam, vāca tūdaļ kopā izžauto veļu.
Tagad viņš nācis pie atziņas, ka jēdziens «krievs» ir pavisam cits, aptver visu tautu, tādus pat cilvēkus kā mēs... Mūsu radu tautu un brāļus. Ai, kā varētu ar viņiem izrunāties un iztriekties!
Bet no visiem delegācijas locekļiem nebija neviena, kas to būtu pratis. Pat Vītols, kurš pa vāciski smalki mācēja, laid viņu priekšā, viņš tev izrunāsies ar katru lielukungu, kā tīk, bet pa krieviski arī viņš vairāk nemāk pateikt, kā «äą» un «ķåņ», un tas ir viss! Pie tam viņi bija jo lielā mērā modinājuši savu līdzbraucēju interesi, kuri tā gribēja ar viņiem triekties un tuvāk iepazīties. Bet, ko nu ar zīmēm vien sarādīsi, kad mēle neklausa. Līdzbraucēji tikai nogroza galvas un labsirdīgi pasmaida: «Ķåģåö!» Jo krieviem visi, ko tie nesaprot, ir vācieši. Delegātiem, to dzirdot, top pavisam modīgi ap dūšu, jo viņi taču taisni ir pret vāciešiem. Bet kā to ieskaidrosi?!
Pleskava, Luga, Gačina... Pēterim garā Pēterburga pa baltajiem sniega klajumiem skrien arvien tuvāk un tuvāk. Pie vakara, tā dzird runājam, būšot tur. Bet vakars jau arī tepat ir. Visas zīmes liecina, ka slavenā ziemeļu Palmira vairs nevar tālu būt. Beidzot - lai gan vēl gaiša diena - konduktors atkal aizdedz sveces. Vilciens ieskrien kādā tumšā alā... Tas ir Varšavas dzelzceļa perons.
Drīz vien viņi atronas uz Pēterburgas ielām, un viņu priekšā paceļas māju jūra nosnigušiem jumtiem. Ielas taisnas un platas, ļaužu pilnas, it kā tie no tirgus vai baznīcas nāktu.
Vēl ir tikai maliena, bet Pēteris jau mana, ka te ir kas lielisks un neredzēts, kam ar Rīgu nav nekāda samēra, jo tās pirmās pilis, kas te redzamas, esot tikai kazarmas, kur dzīvo ķeizara zaldāti! Kādām gan vajag būt tām pilīm, kur dzīvo ķeizars pats?! Jo tālāk tie iet, jo lieliskākas atveras izredzes. Pēteris un Vītols gan abi cenšas nebrīnīties, bet pārējiem delegātiem lauciniekiem mutes it negribot paveras platas.
Bet nav vaļas brīnīties! Jāmanās nost no kājām, ka nesabrauc vai nesamin. Viņiem tomēr jāpadomā, kur palikt. Jāpieņem kāds fūrmanis, lai noved tos uz «Staraju Rīgu», kura viņiem ieteikta no pazīstamiem un kur var sarunāties arī pa vāciski.
Fūrmanis zina. Tas esot tur, Marijas pils tuvumā. Viņi brauc pa to vienu pašu platu un taisnu ielu, kurai, rādās, maz gala nav, tad beidzot pagriežas sānis un pietura pie kādas divstāvu mājas. Uz glāžu durvīm stāv: «Staraja Riga» un arī «Alt Riga». Viesnīca, par sevi ņemot, nav nemaz tik glauna, tomēr mūsu lauciniekiem sirds tīri pukst...
Samaksā izvosčikiem - pēc Rīgas cenas jau pārpilnīgi, - bet tie plijas vēl pēc kādiem griveņikiem .... Tāls ceļš. Nu. dod viņiem vēl... Nav jau žēl... Bet, tikko tie tikuši ar tiem galā un grib ieiet viesnīcā, durvju sargs tiem stājas ceļā un noprasa, ko tie še gribot.
«Noņemt korteli un vēl uz ilgāku laiku!» Vītols atbild pa vāciski.
Portjēs iepleš acis un apskata viņus no galvas līdz kājām. Tie, proti, bija ģērbušies prastos mužiku uzvalkos un kaklus notinuši ar biezām šallēm.
«Še taču ir, es domāju, viesnīca!» Vītols nepacietīgs iesaucās.
«Jā, bet tikai priekš pieklājīgas publikas,» portjēs sausi atbild. «Pameklējiet naktsmājas priekšpilsētas iebraucamās vietās!...»
Pienācis klāt arī viesnīcas pārzinis, kurš tāpat izbrīnījies viņus uzlūko. «Ko domājat, Ivan Petrovič, šī publika grib pie mums apmesties!» portjēs viņam ironiski paziņo. Viesnīcnieks nu vēl vairāk iepleš acis, smīn viņiem, tā sakot, taisni acīs.
Pēterim jau sirds aptekas. Kas tā par cūcību! «Lūdzu nepārskatīties,» viņš aizskarts iebilst. «Mēs esam latviešu tautas delegāti...»
Ne viņi zina, kas ir latviešu tauta, ne kas viņas delegāti! Tādēļ šāds aizrādījums tos atstāj gluži aukstus... Pēteris tādēļ uzvelk citu stīgu. «Laikam gan domājiet, ka mēs bez naudas?!» Izvelk savu deņķelbuku un parāda tam simtnieku.
Tie uzlūko viņu vēl līdzcietīgāku smaidu. Kas gan Pēterburgā simtnieks?! «Der Bauer scheint Geld zu haben!» portjēs iesmejas, un viesnīcnieks viņu uzlūko ar tādu vaigu, it kā gribētu sacīt: «Tā nieka dēļ mēs vēl aizdzītu visus savus kundes...»
«Nu, vai tad mums par savu naudu jālūdzas!» Pēteris sapīcis iesaucās. «Tepat blakus jau arī viesnīca...»
«Jāa!» portjēs ironiski piebalso. «Pamēģiniet savu laimi...»
Viņš aizrauj durvis, un līdz ar to saruna beigta.
Turpat blakus uz glāžu durvīm stāv «Hotel Leipzig». Viņi iet pa tām iekšā, bet ne vairs tik droši un apzinīgi, un prasa: «Vai nevarētu te dabūt kādu numuru?»
Te durvju sargs viņus tikpat kā kādus ērmus uzlūko un strupi atbild: «Nav... Aizņemts...»
Nu, tad jau nav ko runāt, ies tālāk...
Bet trešā, ceturtā vietā tāda pat nelaime! Pat iekšā ieiet un uzkost neatvēl. «Vācieši!» Pēteris rūgti ieminas. «Viņi visi kopā norunājuši...»
Bet Vītols noprot gan, kur tā vaina. «Mums nevajadzēja vis tā maskoties par tādiem mužikiem. Te Pēterburgā tas nevelk... Viņi to neizprot un skatās uz činu...»
Tā viņi iet no vienas vietas uz otru un aizmaldās atpakaļ uz to pašu plašo ielu. Uz mājas stūra stāv: «Āīēķåńåķńźčé ļš.». It kā nokaunējušies par savām nesekmēm un paklausīdami aizrādījumam, tie virzās arī atpakaļ uz priekšpilsētu. Bet vilks viņu zina, kur te ir tā priekšpilsēta?
Beidzot uz Jekaterinhofska prospekta stūra tie redz atkal kādu Chambre garni. Saņem dūšu un iet iekšā. Te nav vācieši... Grūtāk saprasties, bet iztiek... Gan arī skatās uz viņiem platām acīm, bet ne tik nicinoši kā vācieši. Tikai to grib pārliecināties, vai ir «pašporti» un nauda, - kas, protams, netrūkst, - un tad dod viņiem labprāt pajumti un apkalpo tos uz to labāko...
Tā beidzot viņi tiek pie vietas un tikai vēl vakarā nu dabū atlaist kaulus. Ka Pēterburga varētu būt pret viņiem tik neviesmīlīga, to viņi nemaz nebija domājuši. Bet viņi nepamet uz Pēterburgu cerības... Tie jau bija vācieši... Lai tikai viņi dabū saprasties ar pašiem krieviem, tad būs pavisam citādi! Tagad tikai labi izgulēties un atpūsties no lielās iešanas un braukšanas.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Otrā rītā Vītols ar Pēteri taisīja vaļā savas ceļasomas un apģērba līdzpaņemtās pilsētnieku drēbes, lai neizietu atkal šā tā. Viņu pirmais ceļš bija uzmeklēt savus tautiešus - latviešu studentus. To adreses viņiem bija uzdotas jau Rīgā. Viņi iegādājās Pēterburgas plānu un meklēja, meklēja, kamēr sameklēja...
Pieci vīri tie dzīvoja kopā kādā nelielā dzīvoklī - ielu un numuru Pēteris vairs lāgā nevarēja pateikt. Pa krievu modei tie bija paņēmuši kopēju ķēkšu, kura tā kā artelī tiem vada kopēju saimniecību. Tā viņi vislabāk un lētāk tika cauri.
Studenti mūsu tautiešus nu gan saņēma tik sirsnīgi, ka vairāk nevar vēlēties. Tie nemaz nedabūja savus vārdus minēt un sacīt, ka ir latvieši... Studenti to jau no viņu acīm noprata. Tie apkampās un skūpstījās, lika to labāko pudeli, kas tiem bija, galdā un vēlāk tad nu tikai iepazinās. Pēterim tas gāja ļoti pie sirds. Pēc nepatīkamā, ko tas vakar bija piedzīvojis, tas jutās tagad tā, ka arī viņam Pēterburgā ir mājas.
Kad pirmais svinīgais apsveicināšanās brīdis bija pagājis, tad sākās sarunas, iemešana pa «špukteram» un sīkāka iepazīšanās. Studentu seniors jeb vecākais biedrs bija Jānis Kļaviņš, ar rakstnieka vārdus Ģedautis, vēlākais «Rotas» redaktors, prokurora biedrs Jelgavā un advokāts Rīgā. Pirms saviem studiju gadiem tas bija jau bijis tautskolotājs, bet, slāpdams pats pēc zinātniskas izglītības, kā viņš sacīja, un «gribēdams vest savus tautiešus pie gaismas», devies uz augstskolu, lai iegūtu lielāku izglītību. Un nevar sacīt, ka tas būtu noticis, spriežot pēc mūsu laikiem, vienīgi karjeras dēļ. Tautība vēl toreiz nebija slaucama govs, jo nemaz vēl nezināja, vai no viņas pavisam ko var izslaukt. Tā prasīja vienīgi upurus. Vai nu bija jāziedo savas artavas, vai arī morāliski jāzaudē: no tādas famīlijas, kuru visi augsti cienī un godā par vāciešiem, jāpieskaitās pie bauriem un latviešiem, jāsaņem kungu mazcienība, ka uz tevi skatās tā pār pleciem. Un tādēļ tad arī gadījās censoņi iz pieaugušu cilvēku vidus, skrīveri vai skolotāji, kuri tad devās uz augstskolu nolūkā ar iegūto izglītību strādāt priekš tautas. Lai tikai iegādājamies Krišjāni Valdemāru. Kļaviņš-Ģedautis bija viens no tādiem gariem. Vismaz viņš tai ziņā staigāja Valdemāra pēdās, ka biedroja biedrus-studentus uz tautisku darbu. Pēc Valdemāra aiziešanas no Tērbatas turienes latviešu studentu pulciņš bija iznīcis. Kļaviņš to no jauna nodibināja. Un, pārcēlies uz Pēterburgu, nodibināja atkal tādu pat studentu pulciņu te. Gādība par saviem biedriem viņam bija ienesusi pievārdu «onkulis».
Otrs viņu pulkā bija jurisprudences students Tress, ļoti cītīgs un apdāvināts jauneklis, bet par viņu nav daudz ko stāstīt, tādēļ ka īsi pēc studiju beigām mira.
Tālāk brašs zēns, jau diezgan gados, melnu, garu bārzdu, bija nītaurietis P. Gailītis, vēlāk valodas skolotājs Minskā, tad Maskavā. Arī viņš, tāpat kā Kļaviņš-Ģedautis, tecināja čakli savu spalvu «Baltijas Vēstnesī», apgaismodams skolu un valodas jautājumus.
Pārējie divi biedri bija par šiem ievērojami jaunāki. Pirmais no tiem, neliels, sārts, strauju temperamentu, bija Aleksandrs Vēbers, vēlākais «Balss» redaktors-izdevējs un advokāts Rīgā. Nelūkojot savu jaunumu, tas latviešu avīžniecības druvā bija strādājis vairāk nekā viņa abi vecākie biedri kopā un zem pseidonīma «Varaidošu Zanderis» jau toreiz puslīdz pazīstama autoritāte. Pēteris ar viņu jau reiz bija ticies Rīgā. Bet, nelūkojot uz to, tas bija padevīgs saviem vecākiem biedriem un labprāt klausīja viņu aizrādījumus. Otrs jaunākais biedrs, patievs un paslaids, pagaru smakru un melnām pūciņām virs zoda, bija Frīdrihs Grosvalds, vēlāk advokāts Rīgā un Latviešu biedrības priekšnieks.
Pēterim likās, ka šie abi jaunekļi uzauguši samērā daudz labākos apstākļos, nebija tādi īsti ziemcieši, kas paši panesuši visādu sutu un latviešu tautas grūtības, tā sakot, līdzi dzīvojuši. Vēbers gan, kā jau aizrādīts, jauneklis ar temperamentu, likās būt tautietis vēl lielāks nekā Kļaviņš. Viņš, tā sakot, ar visu krūti runāja par latviešu senčiem un dieviem, par tautas radniecību ar leišiem un senprūšiem. Runāja skaidri latviski, bet uzsvēra vārdus tā un lietoja tādu kļūdainu konstrukciju, ka dzimuša latvieša ausij tas nevarēja palikt apslēpts. Turpretim pie viņa jaunākā biedra varēja skaidri izmanīt, ka viņa audzināšana bijusi pilnīgi vāciska. Pie tam tas bija tāds pabikls un pavisam atturējās no sarunām, kad tās grozījās ap tautas lietu. Daudz kas, par ko citi iesila, atstāja viņu pavisam aukstu. Daudzus jēdzienus tas pa latviski nemaz nevarēja izteikt un brīžiem pat sāka valodu lauzīt. Protams, ka vecākie biedri viņam to tā nepielaida, un daudz tas par saviem «also» un «aber» tika āzēts. Par atgādinājumu, ka tas ir tautietis un tam tādam būs palikt, tie bija tam devuši vārdu «Līgo» un tikai tā vien viņu sauca.
Pēterim jau nu gan ļoti patika Kļaviņš savas atklātās un vienkāršās dabas dēļ. Viņš nemēģināja izlikties, kas ir, tas ir, latviešu cilvēks ir un paliek! Nebūtu viņam studentu mundieriņa mugurā un viņa rokas tik mīkstas un labi koptas, tad grūti pateikt būtu, vai tas students vai lielais puisis, kas pelna pusotra simts rubļu gadā, bet kurš arvien lūkojas, kur ir bara gals. Iesāc tu ar viņu runāt, viņš zina visu! Gudrs cilvēks... Pie tam pats diezgan piedzīvojis un sutu cietis.
Viņš nebija nekāds uzdzīvotājs, bet tādos svinīgos brīžos tas labprāt cienīja labu konjaku un labu cigāru. Tad viņš sāka par sevi stāstīt, un tad viņa pašapziņa auga, pie kam tas runājot vienu otru vārdu izgrūda daiļskanīgi caur nāsīm. «Latviešu studentam,» viņš sacīja, «vajag saņemt visus spēkus, tikai tad viņš kur var tikt! Mūsu tauta ir nabaga, mūsu vecāki - mazturīgi, no mājām mēs nekāda pabalsta nevaram dabūt. Taisni otrādi, dažam labam no mums jāpabalsta mājās tēvs un māte vai atkal kāds brālis un māsa. Bet mums vajag strādāt, strādāt un strādāt! Te, Pēterburgā, var... Te var dabūt stundas un it labi nopelnīt... Protams, lekcijās arī nevar nokavēt... Tās vajag apmeklēt tikuši. Kas vienā semestrī aplikts, to vajag izņemt cauri, nelīdz nekas... Iedzert pa reizei arī vajag... Nevaram dzīvot kā lūši. Jā, - latviešu studentam vajag panest visu, viņam vajag iespēt visu... Darbu un dzīrās... Tas nevar atteikties... Vajag dzīvot -» uz viņa vaiga varēja lasīt pašapzinīgu «tā kā es...». «Un priekš tautas viņam vajag strādāt, priekš savas tautas!»
«Krāt senču garamantas,» Varaidošu Zanderis piebilda, «izpētīt savas tautas mitoloģiju, vecas paražas...»
«Itin pareizi, zēn!» Kļaviņš turpināja. «Strādāt arī pie sabiedriskās dzīves attīstīšanas... Pie latviešu kultūras uzplaukšanas... Vai ziniet, kādu milzīgu nemirstīgu darbu mūs' tautieši tur Rīgā pastrādājuši? Viņi nodibinājusi mums tautisku biedrību... Kultūras centru...» Un liela asara noritēja pār viņa vaigiem. «Tam būs pulcēt it visus tautiešus ap sevi... Pēterburgā mēs, latvieši, kā tauta nekad nekādu svaru neiegūsim, arī citās Krievijas pilsētās ne... Savu maizi tur ēdīsim, tas ir viss! Bet mūsu dzimtene - Latvija, mūsu Rīga, tā reiz būs latviešu Rīga. Un, kad mēs reiz būsim divi tūkstoši studierētu latviešu vīru, kad mēs būsim desmit tūkstoši, tad Latvija būs liela ... Būs ziedu laiki... Trari-tra-rī!...»
Ar katru jaunu «špukteru» viņa sajūsma auga un rāva arī citus līdzi. Pēterim acis spulgoja vien! Te bija cilvēks, kas; izteica skaidri to, kas neskaidri bija slēpies viņa krūtīs. Līdz šim viņi centās tikai pēc tā, lai latvieši Rīgā tiktu ciesti. Bet te uzreiz kas vairāk - - Rīgai reiz būs būt latviešu Rīgai... Nē, uz to var iespert vienu...
«Rīga ir mūsu kultūras pamats!» Kļaviņš turpināja. «Krievijas pilsētās, kur būsim dzīvojuši, laiks drīz vien noslaucīs mūsu pēdas, bet Rīgā, tur paliks mūsu tradīcijas. Kad es, piemēram, aizgāju uz Tērbatu! Ne vēsts tur vairs nebija, ka tādi Valdemāra studentu pulciņi tur reiz bijuši, nelaimes no tiem! Un tad, kad dzirdēju, ka jūs tur Rīgā esat nodibinājuši biedrību un ceļat māju, tad, vai tad jūs variet iedomāties, ko es tad viens svešumā jutu! Nē, es domāju, mums taču Tērbatā te vajag būt arī latviešu studentiem. Vai, katrs par sevi dzīvodams, kā kurmis savā alā ieracies, mēs šo gadījumu palaidīsim garām, klusu ciezdami? Gāju un meklēju. «Biedri,» es sacīju, «vai jūs zināt, kas tagad Rīgā notiek? Aizsūtīsim saviem tautiešiem uz Rīgu apsveikšanas telegrammu... Arī mēs, Tērbatas latviešu studenti, saprotam šī notikuma lielo nozīmi...» Visi tik līksmi uztraukti, sajūsmināti: «Jā, jā, nosūtīsim apsveikšanas telegrammu!» «Arī mans Līgo,» tas rādīja ar roku uz Grosvaldu, «tik aizkustināts, tik līksms,- ka latvieši jau tiktāl tikuši, to šis nevarējis iedomāties, - bet telegrammu līdzi neparaksta, dari, ko zini, bet neparaksta....»»
Viņš šos vārdus izsacīja aizskartā tonī, it kā pārmezdams. Līgo piesarka līdz ausīm. Bet viņā slēpjas jau nākošais advokāts. Uzšāvies kājās, tas mēģināja sevi attaisnot. «Aber es tok nevarēju zināt!... Kāds gala iznākums tur ir... Vai tādu biedrību vēl pavisam atļauj - -»
«Jā, jā, es zinu,» Kļaviņš viņu pārtrauca. «Pēc vācu kungu ieskata tādas biedrības latviešiem nav vajadzīgs.... Un viņi gandrīz dabū zināt, ka arī tu tur esi klāt! Dažu labu reizi, no rīta pacēlies, mīļo zēn, tu nezini pats, kas tu īsti esi, latvietis vai vācietis...»
«Aber, onkul, kad es neviena no viņiem nepazinu!» viņš vēl jo dedzīgāk sāka sevi aizstāvēties. «Man taču vajag zināt, ar ko man darīšana - -»
«Ar latviešiem, manu mīļo zēn! Par tautieti tev tā kā tā jāpaliek, no tam tu vaļā netiksi...»
«Es varu arī būt latvietis! Abar man vajag zināt, kas tie par elementiem! Kādu labumu tā biedrība var man dot?»
«Kas var zināt, Līgo!» onkulis viņu pārtrauca. «Kas var zināt, kam par labu tāda biedrība? Varbūt reiz nometīsies Rīgā, dzīvosi tur un būsi šīs biedrības priekšnieks. Tad varēsi arī apsvērt, cik viņa par labu vai ļaunu.»
Šinīs vārdos jau skaidri skanēja cauri ironija. Līgo sacirties vēl jo stūrgalvīgāk palika pie sava. «Bet kā es varu zināt, kāda mums harmonija?! Aber tu gribi, lai es rīkojos pret saviem ieskatiem?! Cilvēkam tak vajag likt svaru arī uz satiksmes formām.»
«Nenoliedzami,» onkulis turpināja, «glīta forma ir laba lieta! Katru rītu vajag izpucēt aiz nagiem aizkrājušos melnumus. Jā, jā, Līgo, kad dienās būsi nometies Rīgā, mēs tevi ievēlēsim par Latviešu biedrības priekšnieku. Tad varēsi sēdēt kopā ar gubernatoriem, reprezentēt tautu, reprezentēt biedrību. Uz to, man šķiet, tev ir dāvanas.»
Varaidošu Zanderis saprazdams smīnēja, it kā par Līgo skādi priecādamies. Bet pēdējais to neizrādīja, izlikās tā, it kā viņam būtu palikusi taisnība. «Na, also, tad taču tu atzīsti, ka cilvēkam vajag uzstāšanās... Also, vajag prast sevi reprezentēt...»
«Tā ir laba lieta!» Kļaviņš atteica. «Bet es tādēļ nenoliedzu arī iekšējo kodolu, cilvēka saturu, sirds pukstienus un mīlestību uz tautu! Ja tautai iet grūti, tad mums, cik vien iespējams, jāiet tai palīgā. Kādēļ mūsu tautieši ir še Pēterburgā? Vācu lielkungi ne vien senatnē ņēmuši tautai tiesību, viņi arī nākotnē tai negrib tās dot. Tautas tiesības ir apdraudētas. Arī biedrība atronas kritiskā stāvoklī, kā man tautietis,» viņš rādīja uz Pētera, «saka. Katru acumirkli viņai draudot slēgšana. Un tādēļ tev, mīļais Līgo,» viņš to sacīja ar neatlaidīgu nopietnību, «jāiet viņiem līdzi pie ministra. Tev jāpalīdz aizstāvēt tautas lieta.»
Līgo uzreiz it kā satrūkās un palika maziņš. «Es tomēr - onkul - abar, kā tas ir - -» viņš stomījās. «Lai labāk iet Aleksandrs... Viņš krieviski runā labāk par mani...»
«Jā, es to var'... Onkul, laid man to izdarīt!» Varaidošu Zanderis smaidīdams pilnu krūti iesaucās. «Es neliekas atbaidīties -»
«Neliekos, tev jāsaka,» Kļaviņš izlaboja.
«Neliekos atbaidīties,» jauneklis atkārtoja un, gribēdams pierādīt savu valodas prašanu, vēl piebilda sekošu frāzi: «Ja es to darītu, man būtu aiz kaunuma jānosarkst!»
«Aiz kauna, Varaidot!» Kļaviņš koriģēja. «Labs zēns tas Varaidošu Zanderis,» viņš pagriezās pret Pēteri. «mācās čakli Bīlenšteinu un ir starp mums labākais latviešu valodnieks teorētiķis. Tikai praksē viņam bieži vien tie vārdi pārķeras. Nu nekas, tu, zēn, man šķiet, būsi reiz labākais latviešu gramatiķis un orators...»
«Vienlīdz daudz!» Varaidošu Zanderis, kas nebija tik jūtīgs pret šo uzslavu, smiedamies attrauca. «Bet atļauj man, ka es izvedu mūsu tautiešu lietu...»
«Jā jau... Zinu, ka esi malacis,» Kļaviņš attrauca, «bet šoreiz, puiki, jūs abi paliksat mājās! Aiz stratēģiskiem iemesliem. Jo, kad jau tik zaļi zēni kā jūs tur sāktu pa pulku maisīties, tad valdībai būtu jādomā, ka visa tā adrese tikai tāds joks vien! Tā ir mūs', veco, lieta! Mums taču vēl divi tautieši, kas te līdzi runā - ģimnāzijas skolotāji Struņķis un Remiķis. Jūs, jaunie, ja atliek laiks, izrādat tautiešiem Pēterburgas pieminekļus un ievērojamās vietas, mēs viņus izvadāsim pa visām iestādēm, kur vien vajadzīgs... Jūs abi apmeklējat tikai savas lekcijas un sniedzat savas stundas. Bet vienu gan, Aleksandr! Tu vari gan sagatavot «Golosam» kādu rakstiņu par Baltijas agrārjautājumu. Ko Andrejs Aleksandrovičs tev atbildēja?»
«Teica, ka labprāt visu ievēros,» Varaidošu Zanderis attrauca. «Bet arī Mihails Nikiforovičs ļoti interesējoties par Baltijas būšanām un vēloties, lai viņam ko aizsūta uz Maskavu...»
«Var arī! Sataisiet, zēni!...»
Andrejs Aleksandrovičs Krajevskis bija «Golosa» toreiz lielākā un visvairāk lasītā krievu laikraksta, redaktors-izdevējs. Viņš bija, tā sakot, dzimis avīžnieks, jau no jaunekļa gadiem nodarbojies ar šo arodu. No sākuma viņš nomāja zinātņu akadēmijai piederīgās «Ļåņåšįóšćńźčå āåäīģīńņč». Kad tās pēdīgi viņam vairs neiznomāja, bet V. F. Koršam, tas 1862. gadā dibināja pats savu avīzi «Ćīėīń». Visā savā pastāvēšanas laikā šis laikraksts stāvēja krievu avīžniecības priekšgalā, bija gan stipri šovinistisks, bet arvien vēl kreisākā lapa un toreizējās krievu inteliģences domu izteicēja. Vēlāk, Aleksandra III valdības laikā, «Golosu» slēdza un pie šī gadījuma noliedza latviešu presei kaut ko rakstīt par Baltijas agrārapstākļiem.
Mihails Ņikiforovičs bija pazīstamais Katkovs, avīzes. «Ģīńźīāńźčå āåäīģīńņč» redaktors.
Atnāca vēl kāds tautietis, minētais ģimnāzijas skolotājs Struņķis. Viņš bija Gailīša viežu, tumšu bārzdu. Ar Vītolu tas labi pazinās, jo bija no tās pašas puses, matīšnieks, bija par latviešu adreses nodomiem dzirdējis, un tādēļ viņiem šī lieta nebija sveša. «Ir labi,» viņš sacīja, «ka inteliģentā krievu sabiedrība ņēmusi tik noteiktu stāvokli pret vāciešiem. Viņa atzīst, ka Krievija izdarījusi kļūdu, ļaudama Vācijai sakaut Franciju. Vācu pārmērības nu tagad būs jāizbauda arī citām tautībām. Tādēļ tad krievu sabiedrības naids pārgājis arī uz Baltijas vāciešiem, un tas ir labi!»
Varaidošu Zanderis, kurš arvien labprāt mīlēja politizēt, arī tagad nepalaida garām izdevību. «Francijas agrākā izturēšanās,» viņš sacīja, «ir bijusi tāda, ka Krievija tai nevarēja būt draudzīga. Baltijas vācieši paši par sevi diezgan grēkojuši, tā ka tiem nemaz nav jācieš par Vācijas vāciešu grēkiem...»
«Jā, jā, zēn,» Struņķis attrauca, «bet bez šī izdevīgā gadījuma krievu sabiedrība tik aplam nebūtu nākusi uz viņu grēkiem...»
«Nestrīdēsimies tik daudz par teorijām,» Kļaviņš viņus pārtrauca, «Mums tagad priekšā praktiskas lietas. Mēs visi esam uzticami Krievijas pavalstnieki, un mūsu tautieši ir atbraukuši nolikt pie troņa pakāpēm mūsu tautas vēlēšanos un pateicību... Kā viņi tur tiks, kas viņiem ceļu uz turieni izgādās? Redziet, no tam viss atkarājas. Viņi Pēterburgā sveši un nekā nezin... Ik uz soļa tiem vajag vadoņa un paskaidrotāja... Viņiem palīdzēt, ka tie savu pienākumu var izvest galā, tas tagad ir mūsu goda pienākums...»
«Pilnīgi manas domas, onkul!» Gailītis viņam piebalsoja. «Jo pie kā gan cita tie lai griežas? Es esmu ar mieru mest visus citus darbus pie malas un savu dienu pēc kārtas priekš viņiem dežurēt...»
«Labi, es arī uz miera!» Struņķis sacīja. «Apņemos pēc kārtas dežurēt savu dienu.»
Ar mieru bija arī visi citi.
«Tātad pieņemts!» Kļaviņš apstiprināja. «Mēs, vecie, iesim līdzi pie tiesu iestādēm, zēni lai viņiem izrāda Pēterburgu un ar to iepazīstina. Bet par visām lietām mums vajag uzstādīt noteiktu plānu. Kā to lietu iesākt? Tāda adrese un delegācija ir tomēr oficiāla padarīšana, un tai jādod likumisks pamats. Vajag zināt, kur griezties, lai lietai būtu panākumi. Kā tu domā, Tres?»
«Pareizi un likumiski būtu,» uzrunātais atbildēja, «ja delegācija grieztos pirms pie Baltijas ģenerālgubernatora kņaza Bagrationa. Viņš uzturas tagad Pēterburgā un apmeties «Eiropas» viesnīcā. Viņam varētu lūgt, lai tas lietu ceļ priekšā viņa majestātei kungam un ķeizaram...»
«Pilnīgi manas domas!» Kļaviņš piekrita. «Viņš šādam goda pienākumam nemaz nevar pretoties. Vai viņam šinī gadījumā neuzsmaida laime, ka tas var tuvoties troņa pakāpēm un sacīt: «Augstais kungs un ķeizar! Tie zemes ļaudis, kurus es pārvaldu, ir nākuši, lai noliktu pie jūsu majestātes kājām savas dziļākās pateicības un padevības jūtas! Es lūdzu viņus uzklausīt, augstais kungs un ķeizar - -»» Un atkal liela asara noritēja pa viņa vaigu...
«Bet ja nu ģenerālgubernators tomēr atsakās?!» Gailīts iebilda. «Mums jābūt gataviem uz visu...»
«Tad mums ir iemesls un pamats griezties pie citām iestādēm,» Kļaviņš iesaucās. «Bet kur ir adrese? Vai tā ir tādā stāvoklī, ka to var augstai valdīšanai rokās dot?»
Vītols steidzās to parādīt. «Te ir ar visiem parakstiem... Liekas, ka būs pareizi... Tikai to gribam likt vēl glīti iesiet. Rīgā aiz viegli saprotamiem iemesliem to nevarēja izdarīt...»
Kļaviņš skatīja vēlreiz cauri tekstu. «Nu tad zēni jūs aizvedīs pie tā labākā Pēterburgas grāmatu sējēja... Līgo, Varaidot, tā tagad jūsu darīšana!»
Viņš atdeva atpakaļ papīrus. «Labi!» zēni jau tūdaļ ķēra pēc cepurēm.
«Nē, nē, pa vienam!» onkulis aizrādīja. «Pēterburgu mēs katrs viens pazīstam ļoti labi, tā ka divu vadoņu uzreiz nav vajadzīgs. Mums ar laiku jārīkojas ekonomiski, tā ka, izpildīdami savu goda pienākumu, neaizkavējam par daudz savu darbu. Pirms lai iet Varaidots savu kārtu... pēc tam varēs iet Līgo... Pagaid, pagaid, puiš, kamēr tautieši ies... Neesi tik nepacietīgs...»
Varaidots, proti, nemaz vairs nebija noturams.
«Es domāju, ka arī presei jāliek strādāt,» Gailīts ieminējās. «Tai vajag zemi sagatavot un ieinteresēt krievu sabiedrību...»
«Itin pareizi!» Kļaviņš piekrita. «Jo vairāk Pēterburga par mums runās, jo lielāki būs mūsu panākumi. Iztrāpās jau arī itin brangi, ka mums ir jau iesūtīts «Golosā» kāds raksts par Baltijas agrārapstākļiem... Varaidot, tu pieej vēl katrā ziņā šodien pie Andreja Aleksandroviča un saki, ka mums ļoti attiecas no tam, lai raksts parādītos šinīs dienās...»
«Labi, onkul! Izdarīšu!...»
Bija nu arī laiks šķirties un katram iet pie sava pienākuma. Bet pirms vēl norunāja, ka ik vakarus pēc beigtiem dienas darbiem sapulcēsies un padzīvos kā īsti tautieši. Zinās tad arvien, kā lieta stāv, un redzēs, kas darāms. Pēc tam tad katrs devās uz savu malu.
Šodien Pēterim ar savu draugu bija Varaidošu Zanderis par čičeronu. Viņš tos pirms noveda pie galma grāmatsējēja, kas apņēmās to darbu triju dienu laikā pagatavot un tik glītu, cik vien iespējams. Izmaksāšot tas astoņpadsmit rubļu sidrabā. Aizveda viņus arī uz «Golosa» redakciju. Andrejs Aleksandrovičs, lai gan bija ļoti nevaļīgs, tomēr teicās ļoti priecīgs, viņus redzot, un spieda tiem tīk sirsnīgi roku kā saviem draugiem. «Raksts par Baltijas savādiem apstākļiem,» viņš sacīja, «tiks vēl nodrukāts šodien.» Saprast mūsu delegāti saprata visu, ko viņš teica, tikai nemācēja atbildēt. Vārds tādēļ atlika Varaidošu Zanderim. Tas redaktoram stāstīja pilnu galvu par latviešiem, un tas nevaļīgs, skatīdamies cauri savas korektūras, pamāja tikai ar galvu: «Äą, äą, ėąäķī, ėąäķī!» Un, kad tie atvadījās, tad vēl sirsnīgi smējās un spieda viņiem roku: «Źėąķžńü... Ģīå ļī÷ņåķčå...»
Pēc tam students delegātus vadāja apkārt pa Pēterburgu un izrādīja tiem ievērojamākās vietas: Ņevas prospektu, Ziemas pili, lielo riņķveidīgo ģenerālštāba ēku tai pretim ar lielo arku, kas izveda uz Morskaju, Ermitāžu, admiralitāti, Īzaku, senātu un vēl citas svarīgas vietas. Pēteris staigāja kā pa kādu pasaku valsti: platas ielas, augsti nami, plaši laukumi, lielas stabu rindas un grandiozi pakāpieni - - Cik apspiesta un nabadzīga pret to viņa citkārt apbrīnotā Rīga! Tur viss saspiests un šaurs, bet še kāds plašums!
«Kur tas viss te varējis rasties!» tas pie sevis nodomāja. «Vēsturē taču rakstīts, ka te bijis kails purvs. Un kādēļ te taisni cēlās Krievijas varenā pilsēta un ne citur?!»
Uzreiz viņam pārvēlās pār lūpām skaļš «ā!». Kā sastindzis viņš uzlūko vara jātnieku tur augšā uz stāvās klints. Neseglota zirga mugurā liesmojošām acīm tas drāžas uz priekšu, un čūska samīta lokās zem viņa zirga pakaviem... Viņi sasnieguši Pētera Lielā pieminekli, kuram neviens nevar paiet garām bez estētiska pacildinājuma. «Petro Primo, Catharina Secunda,» -tur stāvēja iecirsts akmenī (Pēterim Pirmajam Katrīna Otrā).
Viņš, šis varenais, kas tur sēž zirga mugurā, tas šo brīnumu cēlis. Nelokāmu gribu, neatlaidīgi sekodams mērķim - uz Krievijas spēku un varenību. Ne ar uguni un zobenu viņš to panācis, bet ar kultūras ģēniju, ne samīdams, bet uzceldams! Nav neviena viņam līdzīga, ne Napaleons, ne Aleksandrs, ne arī kāds cits pasaules iekarotājs... Tie tikai postījuši... Par viņiem stāsta tikai apputējušas grāmatas, bet ne nemirstīgi, mūžam paliekami kultūras darbi. Nav bijis viņam līdzīgu ne priekš, ne pēc...
Un Pēterim Mazajam sirds straujā priekā pukst. Viņš gribēja kliegt un gavilēt. «Pētera Lielā varoņdarbs!» Lepni viņš skatās visapkārt - še kopā saņemta un nostādīta Krievijas varenība. Purvs pats par sevi neko nedod un neko nav vērts. Pēteris Lielais lika šai pilsētai pamatu, un tādēļ viņa vārds dzīvo mūžīgi līdz ar šo pilsētu. Un divkārt viņš tagad ir lepns par to, ka arī viņš ir Krievijas pavalstnieks.
Varaidošu Zanderis tiem dod daudz un dažādus paskaidrojumus, bet viņš tos tikai pa ausu galam dzird. Vēlreiz un vēlreiz tas noskatās atpakaļ uz pieminekli, tad, citiem sekodams, iet atpakaļ uz savu korteli Vozņesenskas prospektā. Jaunais vadonis iepazīstināja viņus vēl ar visu, kas tiem varbūt vēl varēja izlikties nesaprotams, arī savstarpējām attiecībām studentu pulciņā.
«Onkulis Ģedauts,» viņš liecināja, «ļoti rūpējas par mums visiem. Bet viņš grib, lai mēs to arī atzīstam...»
Tad viņi atvadījās.

* * *

Pēc kādām dienām trim lieta bija tiktāl sagatavots, ka viņi varēja doties pie Baltijas ģenerālgubernatora un izlūgties audienci. Noteiktā laikā Struņķis ieradās Vozņesenskas prospektā un paņēma delegātus līdzi. Viņi devās uz «Eiropas» viesnīcu, kura atradās starp Mihaila pili un Ņevas prospektu un viena pati aizņēma gandrīz visu šķērsielu. Saģērbušies atkal savos oficiālos delegātu mundieros - pelēkos kamzoļos un biezās šallēs, tie stāvēja atkal pie vienas no milzu viesnīcas ieejām, kur viņiem stājās ceļā tresotie durvju sargi.
Ko viņi meklējot? Ar viņa gaišību kņazu Bagrationu gribot runāt... «Nav mums tāda atļauja dota viņam priekšā laist.»
Bet Struņķis, kam krievu valoda tikpat kā tecēt tecēja; stājās priekšā un viņiem visu izskaidroja. «Tie ir latviešu delegāti, tās zemes bajāri, kuru viņa ekselence pārvalda. Viņi tikai tērpušies savas zemes nacionālkostīmos... Viņiem ir lielas runāšanas ar viņa ekselenci par to, kā būs turpmāk ar to zemes valdīšanu...»
Sulaiņi tagad uz viņiem sāka raudzīties ar pavisam citām acīm. Tātad tie svešas zemes barini, tāpat kā kaukāzieši un kalnu kņazi. Un, kad vēl Pēteris ar Vītolu tiem iespieda pa čaukstošam papīra rublim saujā, tad tie jo zemu pret viņiem paklanījās un sauca tos par augstzimtībām. «Ko jūs domājat, Ivan Daņilovič, vajadzēs ziņot viņa ekselencei?» viens no tiem jautāja otram. «Ņąź ņī÷ķī, Īńčļ Ńņåļąķīāč÷,» otrs viņam piebalsoja.
«Paziņojat viņa ekselencei, ka ir ieradusies latviešu delegācija, proti, delegācija no tās zemes, kuru viņš pārvalda,» Struņķis tos pamācīja. «Prasat tikai, vai viņš tos vēlas priekšā saukt... Tad jau lieta tūdaļ izšķirsies...»
«Ńėóųąžńü įąščķ,» sulainis pret viņu palocījās un uzsteidzās pa trepēm uz augšu.
Pagāja labs brīdis, kamēr viņš visas tās formalitātes izpildīja, un beidzot līdzi viņam nonāca viņa ekselences kambarsulainis. Paklanījies pret delegāciju, tas māja: «Åćī ńāåņėīńņü ļšīńčņ...»
Viņi visi devās tā vadībā pa trepēm uz augšu otrā un tad trešā stāvā. Lai gan grīdas bija izklātas smagām segām, tomēr laucinieki spēra tik smagus soļus, ka dimdēja vien. Kā zibens pa visu viesnīcu bija izplatījusies vēsts, ka sabraukuši latviešu bajāri, un visi ziņkārīgie, tiklab no viesnīcas personāla, kā arī viesu pulka, nostājās kaut kur kādā izdevīgā vietā, lai labi varētu šos brīnuma zvērus apskatīt.
Viņiem tādēļ bija jāiet garām veselām ļaužu rindām, līdz beidzot tika ielaisti ģenerālgubernatora uzgaidāmā istabā.
Pēterim sirds pukstēja vien, bet viņš turējās. Viņam mazliet modās apziņa krūtīs, kas viņi par vīriem, jo pati gaišība tos liek lūgt. Bet tas viss caur Struņķi. Nebūtu viņš te viņiem līdzi, tos varbūt te stumdītu tāpat kā viņu vakaru pie «Staraja Rīgas». Tagad turpretim viss gāja kā smērēts. Tiem tikai drusciņ jāuzgaidot...
Bez viņiem bija ieradušies vēl daži lūdzēji, kuri klusu un svinīgi sēdēja savos krēslos un gaidīja. Tad iestājās vispār svinīgs klusums. Pēterim atlika mazliet laika apskatīt savu apkārtni. Viņš gan jau arī bija pasaulē ko redzējis, bet tik lielu greznību kā te vēl gan nekur nebija sastapis. Zīds, samts un zelts laistījās vien! Spoguļi tādi, ka vari sevi apskatīt ar visām kājām, tiem līdzās lielas bilde kā dzīvas, pie griestiem žuburaini kroņlukturi, un pat grīda izklāta ar bieziem, samtveidīgiem paklājiem. Tur cilvēkam, jāteic, pavisam bail sēsties piedāvātos smagi polstētos krēslos, un laucinieki-delegāti arī patiešām jutās pavisam neomulīgi...
Pēdīgi aiz durvīm soļi, it kā kad tuvotos lielāks cilvēku pulks... Piepeši sulainis atver platās divspārnu durvis un uzsauc: «Lūdzu piecelties!» Visi arī kā sveces kājās. Ģenerālgubernators, neliels vīriņš, bet greznā ģenerāļa mundierī savu adjutantu un kambarkungu pavadībā, viņus cieti uzlūkodams, tiem tuvojās:
«Jūs tā latviešu delegācija? Ko jūs no manis vēlaties?...»
Viņš to saka diezgan paklusā balsī pa krieviski, vārdus izbērdams diezgan ātri, tā ka viņi to nebūtu sapratuši arī tad, ja tas būtu runājis pa latviski. Viņi tikai palokās, kā katrs māk, un Vītols pasniedz viņam glīti iesieto adresi.
Ģenerālgubernators tajā ieskatās, mazliet kā uztraukts iepleš acis, ieskatās vēlreiz un noliek adresi uz galda.
«Kas ir jūsu vēlēšanās?!» viņš beidzot paceļ galvu.
Visi it kā nobaidījušies, tikai Struņķis vien nezaudē apķērību. «Man ir tas gods, augstā ekselence,» viņš stājas priekšā, «stādīt jums priekšā latviešu tautas delegātus, kuri grib nolikt pie troņa pakāpes savas tautas vēlēšanos. Latvieši vairs negrib palikt vācu muižniecības aizgādniecībā, bet grib tās pašas reformas un tiesu kārtību, kāda ir pārējā valstī... Adresi parakstījuši vairāk nekā 50 000 cilvēki...»
«Jā, jā, - bet kas viņi ir?!» ģenerālgubernators uztraukts sāka skrullēt savas ūsiņas. Varēja redzēt, ka viņam šī lieta nepatīk.
Struņķis nelikās traucēties un nosauca tos visus pēc vārdiem: «Te, jūsu augstā ekselence, ir Kauguru pagasta vecākais Kārlis Vītols... Te Kārlis Golvers, Bike, Zvirgzdiņš, Brastiņš- -»
«Bet jūs? Kas jūs?» ģenerālgubernators nepacietīgi ieminējās.
Struņķis minēja savu vārdu. «Ģimnāzijas skolotājs - -»
«Baltijā?»
«Nē, tepat Pēterburgā, jūsu augstā ekselence...»
«Tātad jūs nemaz pie delegācijas neesat piederīgs, bet tikai labprātīgi uzņēmušies viņas reprezentāciju,» ģenerālgubernators kodīgi piebilda. «Kāda jums loma šinī lietai, lūdzu man paskaidrot?! Tie kungi taču jūs nebūs izraudzījuši par savu aizbildni, man šķiet...»
Struņķis, kas, cilvēks, nekāda grēka neapzinājās, palika tikpat kā uz mutes sists. Ģenerālgubernators atkal apskatīja adreses iesniedzēju parakstus.
«Vītola kungs,» viņš griezās pie pēdējā, «ja es pareizi saprotu, tad taču jūs runājat delegācijas vārdā un ne Struņķa kungs... Es tāda vārda še neredzu...»
Vītols sabijies stomījās un cik varēdams lauzīja pa krieviski, lai dotu saprast, ka Struņķa kungs viņiem izpalīdz ar savu valodas prašanu un nācis līdzi par tulku.
«Ak tā!» kņazs Bagrations pietvīcis piebilda. «Mēs neesam spiesti viņa laipnību izlietot, man pašam ir tulki! Un bez tam, Vītola kungs, nebūšu maldījies, pieņemdams, ka jūs runājat arī pa vāciski?» tas piepeši uzsāka šinī valodā. «Mēs varēsim personīgi sarunāties... Pat, ja visi striķi trūkst, tad te mans kambarkungs Šilinskis saprot latviski... Mēs pilnīgi varēsim izrunāties jūsu zemes valodā... Tātad, Struņķa kungs, jūs mums nepieciešami neesat vajadzīgi!... Ja jūs būtu tik laipni, tad mēs lūgtum mūs atstāt, lai mēs varam izdarīt savas darīšanas...»
Struņķis sarka un bāla, bet viņam nekas cits neatlika kā mēmi atvainoties un aiziet. Bet nebūt viņš nejutās sadragāts, bet aizgāja ar lepni paceltu galvu.
Ģenerālgubernators pārskata vēlreiz adresi un liekas nu būt par lietu informēts. «Jūsu rakstu izlasījis, varu jums paziņot sekošo,» tas griežas tagad pie Vītola vāciski. «Kas attiecas uz jūsu adreses pirmo pusi, pateicības izsacīšanu par Melnjūras neitralizācijas atcelšanu, tad es tam pilnīgi piekrītu un katrā ziņā to gribu nodot tālāk viņa ķeizara majestātei. Turpretim, kas attiecas uz jūsu adreses otro pusi, nu, vai zināt, to. kas tur sarakstīts, to es nekādi nevaru augsti tai pašai priekšā celt... Tas neiet!...»
Delegātiem noiet «švīks!» pār kauliem. No viņu iztrūcinātām sejām var lasīt tik daudz kā: «Kādēļ tad ne?!...»
«Bez tam, - jūs esat uz ļoti nepareiza ceļa,» Bagrations aizskartu smaidu turpina. «Vai jūs esat pārdomājuši, ko jūs lūdziet?... Jūs prasiet to pašu, kas Iekškrievijā, kura par Baltiju stāv uz daudz zemāka līmeņa. Es pats tagad strādāju līdzi Rītjūras guberņu komisijā, kas izstrādā Baltijai pavisam sevišķu tiesu un administrācijas kārtību. Baltija pie tam domāta kā gluži atsevišķa un patstāvīga valsts daļa tāpat kā Somija, un jūs nāciet un lūdziet ko gluži pretēju... Ar citiem vārdiem, jūs tagad lūdziet, lai jums atņem to, kas jums ir vairāk nekā pārējai Krievijai...»
Šiem vārdiem sekoja dziļš un neomulīgs klusums. Laucinieki, kuri nesaprata vāciski, gan klausījās nopietni, bet izturējās mierīgi. Bet Pēteris ar Vītolu, tie nevarēja savā ādā rimt. Gribēja ko teikt, bet rīkle žņaudzās ciet...
Beidzot Vītols saņem dūšu. «Bet mēs negribam vairāk kā to, kas pārējā Krievijā!» atskan viņa sažņaugtā un saspiestā balss - nevar izprast, vai šinīs vārdos izskanēja izbīls vai apspiestas dusmas, vai lepna pacelšanās pār ģenerālgubernatoru. «Mēs gribam tikai tās pašas tiesības, kas visiem citiem Krievijas pavalstniekiem... Kas tad mums ir vairāk nekā pārējā Krievijā?...»
«Jums ir nolemta autonomija!» kņazs Bagrations iesaucās. «Vai saprotat: autonomija!... Pašiem savs landtāgs, savi pārvaldes orgāni...»
Nu arī Pēteris nevarēja ilgāk ciest un iejaucās valodā. «Kas tad mums no visa tā būs par labumu! Muižnieki taču nolēmuši landtāgā neviena zemnieka nepielaist. Kā jūs, augstā ekselence, mums tā ko varat priekšā likt?! Vai tā būs Baltijas autonomija? Vācu muižnieku autonomija tā būs!»
Vienalga, lai arī viņu dzen projām tāpat kā Struņķi, bet viņam tas ir jāsaka.
Bet kā par brīnumu ģenerālgubernators nebūt par to neskaitās kā pirmīt, bet pats jutās trāpīts. Jo pārmetums, tas viņam jāatzīst, dibināts. «Šāds muižnieku lēmums nav pareizs, to arī es saku,» viņš it kā atvainodamies iebilst. «Es nezinu, kā viņi varēja taisīt tik negudru un nepolitisku lēmumu. Tas vēl var būt tas piedauzīšanas akmens, pār kuru visa Baltijas autonomija klūp. Bet man jau arī vēl tur kāds vārdiņš līdzi runājams!» tas piepeši dzīvāk iesaucās. «Apsolu jums, ka gribu gādāt par to, ka lai arī latviešu zemnieki tiek pielaisti landtāgā, bet jums tad man jāapsola, ka ņemsat savu adresi atpakaļ un brauksat tūdaļ uz mājām...»
Iestājās brīdi klusums, pēc kura Vītols iesaucās: «Nē, jūsu augstā ekselence! Mēs esam braukuši uz Pēterburgu, lai adresi nodotu, un atpakaļ viņu nevedīsim...»
Viņš nesajūt vairs nospiestību un bailes, bet runā kā līdzīgs ar līdzīgu. Lietas kodols licis tiem piemirst, un atronas ģenerālgubernatora priekšā un runā ar vienu ļoti augstu kungu...
Kņazs atkal aizskarts skrullē savas ūsiņas un viņus savādi uzlūko. «Man jums jāaizrāda, ka jūs ejat nelikumīgu ceļu! Jums nav nekāda tiesība iesniegt zemes vārdu kādus prasījumus... Tā ir mana tiesība kā ģenerālgubernatoram...»
«Tādēļ jau mēs arī griežamies pie jums, augstā ekselence,» Vītols attrauca. «Kas tad te ir noziedzīgs? Mēs jau tikai izsakām tronim savu padevību un lūgumu... Nebiju zinājis; ka par to, ja lūdz, var tikt arī sodīts. Mums tikai atliek atkārtot savu lūgumu, lai jūsu augstā ekselence celtu mūsu lietu priekšā augstam kungam un ķeizaram...»
«Nē, to es nevaru!» kņazs stingri noteica. «Ir gluži izslēgts, ka tas varētu notikt...»
Iestājās atkal dziļš klusums. «Nu, tad jau jārauga dabūt pietikšana pa citu ceļu,» Vītols beidzot pusbalsī iesāka. «Varbūt izdosies, varbūt arī ne... jāmēģina... Mēs jau neesam nekādi augsti mācīti un neizprotam tā tos likumus, bet tā pārliecība mums ir: par to, ko mēs lūdzam, mūs sodīt nevar...»
Ģenerālgubernators košļā savu virslūpu un pūlas izlikties mierīgs. Skatiens, ko viņš Vītolam uzmeta, liecināja, ka viņš diez ko dotu, ja zinātu, kas tā ir par autoritāti, kas slēpjas aiz šīs delegācijas muguras. «Prasiet tiem citiem delegācijas locekļiem, vai tie ar Vītola kungu ir vienis prātis!» tas pavēl savam kambarkungam.
Tas nu pa latviski atstāsta citiem pagasta vecākiem sarunu saturu un prasa, vai tad šie tāpat gribot kā Vītols. Ja tie braucot atpakaļ uz mājām, tad ģenerālgubernators apņemoties izgādāt, ka latvieši arī līdzi spriedīšot landtāgā. «Nā, nā, atpakaļ gan nebrauksim,» tie atbild. «Mēs jau, lielskungs, tāpat kā Vītols!... No savu lielkungu žēlastības mēs neko negribam, mēs gribam tikai to, ko mums ķeizars dod... Un tādēļ mēs lūdzam, lai mūsu rakstu nodod augstam kungam un ķeizaram...»
Kad kambarkungs to pārtulko atpakaļ kņazam Bagrationam, tas atbild īsi, savas ūsiņas skrullēdams, gan ļoti pieklājīgi, bet noteikti, gandrīz spītīgi: «Nē!... Tas pilnīgi izslēgts...»
«Tādā gadījumā tad lūdzam mūsu adresi atpakaļ!» Vītols pēc brīža iebilst. «Varbūt mums izdodas citādā ceļā... Mēs jau esam spiesti...»
Ekselence kādu brīdi vēl it kā apjucis vilcinājās, tad paņēma adresi un iedeva to atpakaļ Vītolam.
Delegāti pēc tam zemu palocījās un tad aizgāja. Aizskanēja viņu smagie soļi.
Viesnīcas iemītnieku interese pret viņiem nebija vis mazinājusies, bet vēl jo vairāk augusi. Koridoros un uz trepēm viņi sastapa daudz vairāk ļaužu nekā pirmīt, no kuriem gan citi izlikās tā, ka tie būtu te tikai nejauši, bet citi neliekuļoti un klaji izrādīja savu ziņkārību. «Čńņčķķūå ėąņūųńźčå įīšå,» viens otram čukstēja, «źķēü ńāīåćī šīäą!» (Īsti latviešu bajāri, sava veida kņazi.)
«Ģīėīäöū - ļšīņčā ķåģöåā ńņąšąžņń...» (Malači pret vāciešiem cīnās...) Un sulaiņi it visi lokās pret viņiem līdz pat zemei... Viņi atstāja «Eiropas» viesnīcu kā uzvarētāji un tomēr slēpa sirdī rūgtumu.
Apakšā jau Struņķis uz ielas gaidīja... Ilgu laiku tie, ne vārda nesacīdami, gāja uz priekšu, kamēr viņš, degdams aiz ziņkārības, kāds bijis iznākums, ieminējas: «Nu?!»
«Izkritām cauri!» Pēteris rūgti iesmējās. «Ekselence mums ieteic ar savu adresi braukt atpakaļ uz mājām...»
«Pēc tam, kur viņš izturējās tā pret mani, tas jau citādi nebija domājams,» Struņķis piebilda. «Man šķiet, tur klāt ir vācu pirksts...»
«Bez šaubām!» arī Vītols piebalsoja. «Jo, kad tas runāja par Baltijas autonomiju un sevišķiem labumiem, tas domāja vienīgi vāciešus...»
«Bet ko tagad lai iesākam?» arī citi delegāti bažīgi jautāja. «Vai tad patiešām tā, kā lielskungs teica, lai ņemam savu rakstu un braucam uz mājām?...»
«To tikai vien ne!» Pēteris spītīgi atcirta. «Mēs neļausimies, ka mūs atstumj no Krievijas!... Mēs tagad pameklēsim citur.»
Tie bija tukši, neapdomāti draudi, jo viņam patiešām nebija nekas prātā, ko tie nu tagad varētu darīt... Tomēr Struņķis viņam piebalsoja:
«Protams, ka nu mums ir iemesls iet viņam garām un pameklēties citur... Kur tagad tā īstā vieta, tas mums jāapspriež kopā ar saviem biedriem. Zināt to vajag mūsu jaunajiem juristiem... Bet viena lieta ir, ko varam jau šodien darīt: presei vajag likt strādāt!...»
«Vajag aiziet pie Andreja Aleksandroviča, lai viņš savā «Golosā» par šo ģenerālgubernatoru sataisa labu supliķi!» Pēteris kļuva arvien straujāks. «Tur jau sunim jāsmejas par tādu atbildi, ko viņš mums deva. «Jūs jau paši nezināt, ko jūs lūdziet: jums Baltijā tik labi un tik labi, kur nu Krievijā, tā jau pavisam uz zema kultūras līmeņa...» Mēs zinām gan, brālīt, ko mēs lūdzam, krievu reformas mēs lūdzam un dabūsim arī bez tevis! To jau akls ar roku var apraudzīt, ka tu no vāciešiem esi nopirkts... Visu to vajag izrakstīt, lai tad krievu sabiedrība redz...»
Daži no pagasta vecākiem bija ar Pēteri pilnīgi vienis prātis. Ģenerālgubernatoram nu vajadzētu sadot krietnus piparus.
Struņķis pasmaidīja. «Tā nu gluži nevar! Ja viņš tik atklāti nokritizēs administrācijas rīcību, tad otrā dienā viņa avīze būs ciet. Tas viņam jāizsaka vairāk «caur puķi»... Tie, kas to lietu zina, tie sapratīs... Būtu ļoti labi, ja viņš piedotu, kur jūs Pēterburgā sastopami. Tad visi tie, kas par šo lietu interesējas, jūs var apmeklēt, un jūs tad varat izteikt it visu, ko avīze nemūžam nevar rakstīt... Galvenais, vajag griezt krievu sabiedrības uzmanību uz latviešu delegāciju...»
Viņi izšķīrās. Delegāti devās atpakaļ uz Vozņesenskas prospektu savā māju vietā, un Struņķis solīja vēl pieiet «Golosa» redakcijā.
Vēl tanī pašā vakarā «Golosā» parādījās īss ziņojums, ka kāda delegācija - «6 latviešu cilvēki no Igaunijas ar vairāk nekā no septiņdesmittūkstoš cilvēkiem parakstītu adresi griezušies pie valdības iestādēm. Ko viņi lūdz, tas vislabākais līdzeklis Igaunijas pārkrievošanai. Mērķis labs, bet viņš uzdūries uz pretestību. Delegāti caur to atronas grūtā stāvoklī. Viņi apmetušies kādā viesnīcā Vozņesenskas un Jekaterinhofskas stūrī...»
Šis ziņojums tika pārdrukāts visos citos galvaspilsētas laikrakstos un interesēja krievu sabiedrību vairāk, nekā to varēja domāt.