AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Divdesmit pirmā nodaļa

Audiences iznākums pie Baltijas ģenerālgubernatora notrieca ne mazāk mūsu draugus studentus. Jo tie ne mazāk savās cerībās bija vīlušies. Un, kā jau ikreiz tas pie tādas neizdevības vispārības lietās kā, piem., pazaudētiem kariem, tā arī te viņi meklēja pēc grēku āža. Kļaviņš ēdās uz Struņķi, kurš - pēc viņa ieskatiem lietu nemaz citādi nevarēja izskaidrot - pielaidis kādu kļūdu. Caur to tad kņazs Bagrations būs apskaities, un visa lieta tad ņēmusi nevēlamu virzienu. Un tad, - kas tās par aplamībām, ko viņš pienesis «Golosam»?! Latvieši esot iebraukuši no Igaunijas!!!... Vai vēl lielāku muļķību var izdomāt?! Tas tikai pretiniekiem dod iemeslu zoboties un lietu nostādīt jocīgā gaismā...
Par to viņš Struņķi grauza, kur vien sastapa, tā ka tie tīri saplēsās un Struņķis bez laika aizskrēja no kopējiem vakariem projām...
Pretinieki, protams, vis nesnauda. Latviešiem tādu arī Pēterburgā netrūka. Vāciešiem te bija savi laikraksti. Vecā vācu «St. Petersburger Zeitg» gan apmierinājās, īsi faktus atstāstīdama, un gar to lietu tālāk nerakājās. Citādi nostājās otrs laikraksts, kurš toreiz iznāca Pēterburgā, «Nordische Presse», kuru izdeva kāds Bērents un kāds Retgers un kuru rediģēja Vilhelms Lindess. Tā bija tīrs veikalniecisks uzņēmums, bet aizstāvēja pārmērīgi vācu intereses aiz sekošiem iemesliem. Zinādama, ka Baltijas turīgās šķiras un muižnieki ir vācieši, tā domāja viņus visus piedabūt par saviem lasītājiem, ja ies līdz ar viņiem, kā vācietis saka: «Durch dick und dünn!» Lai neviens nedomātu pie baronu tiesībām vai privilēģijām piedurties, kur «Nordische Presse» nesaceltu briesmīgu troksni. Minēto lapu ļoti labi raksturo sekošais incidents, kas notika ap to pašu laiku.
«Nordische Pressen», proti, sacēla lielu brēku, ka Ernesta Platesa firma Rīgā izdevusi kādu «Jauno kalendāru», kurā nozaimota kristīgā ticība. Kādā ziņā? Tajā sacīts, ka no tā laika, kamēr latvieši piegriezušies īstai kristīgai ticībai (te domāta latviešu pāriešana pareizticībā), pagājuši 26 gadi. «Ar to ir izteikts tik daudz, ka evaņģēliskā luteru ticība nav īsta kristīga ticība,» avīzē izskaidroja, «ar to ir pēdējā nostādīta par pagānu ticību, ar to ir aizskarta konsistorija, kas taču ir valsts iestāde.» Viņa deduncēja pie tam Rīgas cenzūras nodaļu, kura laidusi cauri tādas lietas, ko galvaspilsētas preses orgāni, kuriem nav iepriekšējas cenzūras, nebūtu iedrošinājušies drukāt.
Šis fakts nodod pietiekošu liecību pār šīs avīzes tendenci. Ernests Platess, kas bija nostādīts par «ticības aizskārēju» un «vācu interešu pretinieku», arī nepalika bez atbildes un vēla, tā sakot, vainu no sevis nost, neielaizdamies jautājumā, vai še maz kāda vaina bija. «Kalendārs drukāts uz Kokneses priestera Oknova pastellējumu, tātad Platess nav viņu izdevis. Drukātavai nav par viņu jāatbild un jāatlaiž nost vietas, kad cenzūrs pirms drukāšanas tās jau atļāvis...»
Viņš tika ar veselu ādu cauri, bet avīzei «Nordische Presse» piekrita tā slava, ka tā modrīgi aizstāv Baltijas vācu un viņu rīcībā atronošās luterāņu garīdzniecības intereses. Un tā arī tagad viņa«Golosa» ziņojumu neturēja zem pūra, aizrādīja arī no savas puses uz Vozņesenskas un Jekaterinhofska prospekta stūri. «Lieta te, protams, attiecas uz no dažām lapām jau sen signalizēto un pabalstīto tā saucamo «latviešu zemnieku adresi»,» tā ar zināmu rūgtumu piebilda. «Goloss» par viņu jau agrāk zinājis un stājies ar šo adresi tiešā sakarā. Bet viņam vajadzējis likt sev no saviem uzticības vīriem pamācīt, ka latvieši nedzīvo Igaunijā...
No tam varēja redzēt, ka viņa latviešu delegāciju labprāt būtu vēlējusies tur, kur pipari aug. Tikai tas no viņas neatkarājās. Ziņojumu, kā jau sacīts, pārdrukāja visas krievu galvaspilsētas avīzes un, tikai interesi modinādamas, bez kaut kādām kodīgām piezīmēm. Un notika tas, ko mūsu delegātu draugi bija jau paredzējuši. Viņi vairs ne pēdas nevarēja izkustēt no sava dzīvokļa, jo apciemojumi nāca cits pēc cita; viens nebija vēl labi aizgājis, kad divi trīs bija jau atkal vietā.
Visa tā krievu publikas daļa, kura nacionālistiski domāja un juta un kurai pie tam bija laiks un vaļa, gribēja šo delegāciju redzēt un ar viņu sarunāties. Un pa lielākai daļai tā bija ļoti smalka publika, kas piebrauca ar eķipāžām. Dāmas dārgos kažokos, kungi cilindros un frakās. Smaidi un līdzjūtība uz lūpām... Silti roku spiedieni. Viņi gan bija zinājuši par lapiem, samojediem, ostjakiem un ģiljakiem, bet par latviešiem nekā nebija zinājuši... Nebija zinājuši, ka tie tik ļoti ciena krievu kultūru un ir pat zars no lielā slāvu ciltskoka. Pa starpām bija arī ļaudis, kuri ļoti interesējās par latviešiem etnogrāfiskā un antropoloģiskā ziņā un solījās smalki izpētīt šīs tautiņas īpatnības.
Tikai žēl, ka viņi nekā labi nevarēja sarunāties. Gluži tas pats, kā, šurp braucot, dzelzceļa vilcienā. Ja kas no apciemotājiem neprata vāciski, tad tur nekas labs neiznāca. Sevišķi dāmas tā gribēja ar viņiem triekties, tā triekties, tik sirsnīgas un sajūsminātas līdz asarām, bet viņi nekā nemācēja viņām atbildēt. Krita pat tādi vārdi: «Ģčėūå ćīėóį÷čźč, ķąųč įšąņöū....», bet viņi nekā tamlīdzīga nevarēja pretim dot. Bet interesanta viņiem tā lieta bija, ļoti interesanta...
Bet vēl jo interesantāka tā bija šīs vietas apkalpotājiem, kuri vīs tā «latviešu delegācijai» priekšā, kā iedomājās, tikai pēc kārtas un ieņēma tik daudz dzeramnaudas kā vēl nekad savā mūžā.
Ieradās arī pie viņiem uz pretvizīti Andrejs Aleksandrovičs un līdz ar viņu kāds stalts kungs kuplu, brūnu bārzdu. Tas bija akadēmijas profesors Vladimirs Ivanovičs Lamanskis, kas tobrīd tika skaitīts par slavofilu partijas galvu. Viņa brālis, valsts bankas direktors Lamanskis, bija pazīstams ar savu parakstu uz toreizējām kredītbiļetēm.
Tā kā profesors prata pa vāciski, tad jau ar viņu Vītols varēja izrunāties par visu. Arī Pēteris paskaidroja, cik mācēja. Viņi apsvēra lietas tagadējo stāvokli. «Kādēļ Baltijas ģenerālgubernators liedzies jūsu adresi visaugstākai varai priekšā celt,» profesors sacīja, «tam es no krievu valsts un tautas stāvokļa neredzu nekāda prātīga iemesla... Ar to var būt pakalpots tikai Baltijas vācu šaursirdīgam separātismam. Caur jūsu adresi pierādīts fakts, ka latviešu tauta nevēlas kādu Baltijas autonomiju...»
«Latviešu tauta dara itin gudri, Karl Karlovič, ja tā pieslienas krievu tautai un neļaujas izlietoties vācu baronu intrigām,» Andrejs Aleksandrovičs piebilda. «No Krievijas jūs mantosat reformas, bet vācu baroni jums nedod nevienas vietas savā domē...»
«Tas ir kuriozs, bet nožēlojams fakts,» Vītols atbildēja. «Bieži vien mums nācies pārrunāt šo faktu...»
«Jums nebūt nevajag atbaidīties no Baltijas ģenerālgubernatora atraidošās atbildes,» Lamanskis turpināja. «Man šķiet, ka ir vēl citas iestādes kompetentas jums izgādāt audienci... Jūs, piemēram, variet griezties pie iekšlietu ministra...»
«Mēģināsim vēl, tikai gaidām, lai prese mums to zemi pienācīgi sagatavo,» Vītols smaidīdams atbildēja.
«Krievu prese un sabiedrība būs arvien jūsu pusē, uz to varat rēķināt,» Andrejs Aleksandrovičs piebilda. «A propos, atvainojat mūsu misējumu, par ko man bija jāsaņem tik daudz pārmetumu. Mēs patiešām maz esam informēti par latviešu un igauņu zemi, ka var notikt tādas samainīšanas. Uz priekšu tas būs citādi! It sevišķi, kur latvieši kā radu tauta mums, krieviem, grib stāvēt cieti pie sāniem... No jūsu biedriem piesūtīto pārlabojumu un tuvāko paskaidrojumu par adreses mērķi lasīsat vēl šodien mūsu avīzē.»
«Un, ja varat parādīt man to laipnību, tad lūgšu jūs ar savu biedru ierasties pie manis parīt uz vakariņām,» profesors sacīja. «Mihails Ņikiforovičs Katkovs Maskavā jau dzirdējis par jūsu delegācijas ierašanos. Viņš iebrauks un grib ar jums personīgi tikties. Es taču drīkstu rēķināt uz jūsu laipnību?...»
«Jūtamies ļoti pagodināti, Vladimir Ivanovič,» Vītols atbildēja, un Pēteris palocījās līdzi.
Viņi atvadījās, atstādami Vītolu un Pēteri ļoti rožainā pašapziņā. Pie tāda vīra kļūt ielūgtam uz vakariņām pie tāda goda gan ne ikkatrs tiek! Un ļoti prātīgi tie darījuši, paņemdami līdzi savas goda drēbes, kas tiem darīja iespējamu šādu uzaicinājumu pieņemt. «Drēbes taisa cilvēkus!» Pēteris gudri ieminējās, jo bija pārliecināts, ka arī pārējie delegāti tāpat būtu uzlūgti, ja tie būtu kungu drēbēs ģērbušies. Bet, tā kā viņi pa vāciski nesaprata un par ielūgumu neko nezināja, tad viņiem par to arī nesacīja. Jo galu galā jau tas maz krīt svarā... Galvenais tas, ka šie vīri latviešu tautai labu vēl, izsakās par viņas centieniem...
Savu prieku viņi nevarēja paturēt vienīgi priekš sevis, bet aizsteidzās tūdaļ pie saviem tautiešiem studentiem.
Pēteris, tiklīdz nāca pa durvīm, arī trauca: «Mūsu lieta nav kritusi, draugi! Kur tādi vīri par mums stāv, tur vācieši mums nekā nepadarīs!...»
Tie atstāstīja savu sarunu ar Krajevski un Lamanski. Kļaviņš un Varaidošu Zanderis smaidīdami nolasīja viņiem vārdus no lūpām un saprazdami kustināja galvas. No Andreja Aleksandroviča un Vladimira Ivanoviča jau tas pilnīgi sagaidāms...
Bet arī viņi no savas puses varēja ko priecīgu pavēstīt. «Golosa» šīsdienas numurā bija atkal kaut kas par delegāciju. Bija izlabota agrākā kļūda un sniegts tuvāks apraksts par latviešiem un igauņiem un viņu zemes robežām. Bija sniegtas arī tuvākas ziņas par adreses saturu: l) pateicība par vispārēju karaklausības likuma ievešanu un Melnjūras neitralizācijas atcelšanu un 2) lūgums ievest Baltijā zemstes un zvērināto tiesas tāpat kā Krievijā. Tad vēl bija paskaidrots, ka delegācija pilnīgi kompetenta runāt latviešu tautas vārdā, jo adreses ir no 52 pagastiem un tamlīdz pagasta valžu zēģeļi un paraksti, ka pagasta vecākiem vēlēts adresi nodot...
«Viss, kā iesūtīts!» Varaidošu Zanderis priecājās. «Ne vārdiņš tur nav nostrīpots...»
«Un vai ziniet, ko Vladimirs Ivanovičs vēl teica?!» Pēteris trauca tālāk. «Viņš teica, lai mēs griežamies pie iekšlietu ministra. Lai mēs nebaidoties un nebaidoties un neļaujot savai lietai iegult!...»
«To nekad ne!» Kļaviņš cieti noteica. «Mēs ar Tresu jau izpunktierējām, ka citādi neiznāk kā pie iekšlietu ministra. Līgo, paskaties adresu grāmatā, kur ir Iekšlietu ministrija!...»
Līgo šķīra grāmatu un meklēja pakaļ. «Ministrija ir uz Fontankas pie Černiševa tilta, bet paša ministra kanceleja uz Morskajas...»
«Labi... Mums jāiet tur!» onkulis turpināja. «Nu tad, biedri tautieši, sataisāties uz rītdienas pēcpusdienu!... Šoreiz es iešu jums līdzi un būšu jūsu tulks un vadonis!... Lai tad velns par mazu zēnu paliek, ja es savu pienākumu neizpildu labāk nekā Struņķis...»
«Lai tev dievs palīdz!» pēdējais atbildēja. «Es par to tikai priecāšos...»
«Latvietim dievs arvien palīdz, citādi tas jau sen būtu iekritis āliņģī!» onkulis lielījās. «Bet septiņsimts gadu tas izcietis verdzību un tomēr dzīvo, dzīvo un vēl cerē dzīvot!» Un piepeši viņš sāka dziedāt:

«Vagarīte dievu lūdza,
Kājas ellē karājās.
Kādu dievu tad tu lūdzi,
Kad tu kūli darbenieku?...»

«Zēni, iziesim visi kopā, apskatīsim Pēterburgu...»
«To gan!» Pēteris piebalsoja. «Un lai rīt mēs nemaldītumies, tad apskatīsim jau šodien to vietu, kur rīt mums jātiek tautas labā...»
«Pieņemts!...» un visi viņi gāja apskatīt Pēterburgu...

* * *

Kur vien mūsu delegāti tagad Pēterburgā kāju spēra, tur tie sacēla ziņkārību un apbrīnošanu. Par viņiem rakstīja visas avīzes un runāja visa pilsēta. Katrs bija laimīgs, ka dabūja viņus redzēt, kaut arī no tālienes. Tā arī, ejot pie iekšlietu ministra pa Morskaju, kur ļaudis citādi tik steidzīgi plūda, ka neievēroja pretim nākot pat savu vislabāko paziņu, cilvēki bariem vien apstājās un viņus apbrīnoja, aizmirsdami visu citu. Citi viņiem vārda pilnā ziņā skrēja pakaļ, gribēdami tos labāk apskatīt. Tiesa gan, viņu pelēkie kamzoļi un biezās šalles bija uzkrītošas, atšķīrās lielā mērā no krievu zemnieku kaftaniem, pie tam viņu sejas bija diezgan inteliģentas.
Pienākot pie ministrijas, tiem vairs nebija jāizbauda agrākās nepatikšanas, kad tos noturēja par mužikiem un noprasīja: «Ko tu te gribi!?» Kādas dienas agrāk tas gan būtu bijis tas pats, bet arī šveicari un sulaiņi lasīja avīzes un zināja, kās uz dienas kārtības. Ne vārda nesacījuši, tie viņiem atvēra durvis platas līdz galam un paklanījās kā pret īstiem lieliemkungiem...
Ieejot zālē, atkal vispārēja sakustēšanās. «Ėąņūųńźą äåėåćąöč». Ar cienību un interesi visas acis lūkojās šurp uz viņiem. Pēterim modās tāda savāda apziņa krūtīs visi raugās uz tevi kā uz kādu ievērojamu personu!... Ir itin patīkama tāda popularitāte...
Ierēdnis viņiem laipni pretim, nolasa tiem viņu vēlēšanos jau no acīm. Viņi pie ministra gribot? Tūlīt pasacīšot... «Kādā lietā, ja drīkstu lūgt?»
«Esam latviešu delegācija!» Kļaviņš pasteidzās atbildēt. «Nākam latviešu tautas adreses dēļ...»
«Ėąņūųńźą äåėåćąöč ļī äåėó ąäšåńą,» ierēdnis rakstīdams lasīja. Tas jau bija tikai formas pēc, jo lieta viņam, tāpat kā visiem citiem, no laikrakstiem jau pārpilnam bija pazīstama. «Pasteigšos to viņa ekselencei zināmu darīt,» viņš godbijīgi palocījās. «Lūdzu, ņemat vietas un drusciņ uzgaidat!...»
Tiklīdz lūdzējs, kas bija iekšā, iznāca, viņš iesteidzās ar ziņojumu. Mazu brīdi pēc tam, kad viņš bija padarījis savu un iznācis, atskanēja zvans, uz ko iesteidzās kāds cits ierēdnis un iznācis pusbalsī nosauca: «Latviešu delegācija tiek lūgta!» Un atkal tikai formas pēc, jo viņš jau zināja, kura tā ir, un, palocījies pret mūsu draugiem, pameta ar galvu: «Lūdzu!...»
Priekšā bija tik daudz publikas, ministrs viņus tātad paņēma ārpus rindas. Tas bija pagodinājums un priekštiesība, kādu baudīja tikai lieli čini, kādu te arī starp klātesošiem netrūka. Bet neviens to ļaunā neņēma, ne skumdēja, ne apskauda, jo sajuta gandarījumu jau par to, ka bija redzējis latviešu delegāciju, par kuru avīzēs tik daudz rakstīts.
Arī pats ministrs, ģenerālis Timaševs - gaišmatis cilvēks pašos spēka gados - līdz zināmam mēram bija pret viņiem uzmanīgs. Tiklīdz tie iegāja viņa kabinetā, tas piecēlās no sēdekļa un palika stāvot.
Viņš uzlūkoja tos draudzīgi, pat smaidoši. Viņi visi dziļi palocījās, tad Vītols tam pasniedza adresi. Tas ātri pārlaida skatienu rakstam un ar to iepazinās.
«Jūs no Rītjūras provincēm?» tas pēdīgi, pacēlis acis, jautāja.
«Jā, jūsu augstā ekselence!» Vītols pasteidzās atbildēt.
«Vidzemes guberņas?»
«Jā.»
«Zemnieku priekšstāvji?»
«Tā ir, jūsu augstā ekselence...»
«Jums tur zemnieku komūnām kopēju zemes īpašumu nav!» ģenerālis turpināja. «Neliels daudzums zemes pieder kronim, lielais daudzums vietējai muižniecībai, no kuras jūs, zemnieki, to nomājat... Es zinu!»
Tā kā Vītola krievu valodas prašana vairs nesniedzās tiktāl, ka viņš būtu varējis ko paskaidrot, tad tagad stājās priekšā Kļaviņš. «Tā kā mani tautieši nepārvalda krievu valodu, tad lūdzu jūsu augstās ekselences atļauju būt viņiem par tulku. Grūti sastapt amatpersonas, kuras pārvalda pietiekoši abas valodas, bet maniem tautiešiem ļoti no svara, lai jūsu ekselencei pilnīgi viss tiktu atdots pa krieviski, ko viņi izsaka pa latviski...»
«Lūdzu, lūdzu!» ministrs attrauca. «Būšu jums pateicīgs... Vai jūsu biedriem vēl kas būtu sakāms, kas še nav uzzīmēts?...»
«Vairāk nekas, - tikai tas, ka apstākļi Baltijā pilnīgi nenormāli... Latviešu tauta tik politiskā, kā saimnieciskā ziņā atronas vācu muižnieku atkarībā, kuru īstā tēvija ir Vācija. Tie cenšas arī turpmāk uzcelt starpsienu starp mums un Krieviju... Bet mēs negribam!... Mēs gribam pilnīgi savienoties ar savu māmuļu-Krieviju...»
«Jūsu apstākļi nav apskaužami, es zinu,» ministrs atbildēja. «Nav paredzams, kā šis jautājums beidzot tiks nokārtots. Taču, kas attiecas uz adresi... Es gan nevaru likt priekšā viņa ķeizara majestātei pieņemt jūs audiencē...»
Viņi lēni saduga, - tātad atkal nekas!
«Bet jūsu augstā ekselence,» Kļaviņš iedrošinājās iebilst, «tas, ko delegāti lūdz, taču nav nekas noziedzīgs, ir taisni krievu valsts interesē... Tais ieskatos ir daudzas autoritatīvas personas, piemēram, Vladimirs Ivanovičs Lamanskis...»
Ministrs viņu uzmanīgi uzklausa un, kad tas apstājas, tad piebilst: «Kas attiecas uz mani personīgi, tad arī es jums piekrītu... Saprotu jūsu centienus un jūtu jums pilnīgi līdzi... Bet kā iekšlietu ministrs ar savām kompetences tiesībām... Tās pilnīgi izslēgts...»
«Bet vai jūsu augstā ekselence mums nevarētu dot kādu padomu, kur tad lai griežamies?» Kļaviņš vēl ieminas.
Ministrs norausta kamiešus. «Arī to jums kā ministrs nevaru sacīt... Kā privātcilvēks jums gandrīz ieteiktu pie viņa ķeizara majestātes kancelejas trešās nodaļas... Bet es varu arī maldīties...»
Kļaviņam nekas cits neatlika kā paziņot latviski saviem biedriem rezultātu. Tie to jau zina, jo tik daudz saprot pa krieviski, un tādēļ to it kā nedzīvi un bez intereses noklausās.
«Tātad nožēloju, ka nevaru jums pakalpot,» ministrs pret tiem palokās par zīmi, ka tie atlaisti.
Viņi palokās pretim un iet. Sulaiņi tāpat dziļā godbijībā izlaiž tos pa durvīm, bet viņi to vairs nemaz lāgā nemana, tikai mehāniski pasniedz tiem dzeramnaudu. Tātad atkal cauri! Lēniem soļiem tie gāja pa ielu uz priekšu un ilgi nerunāja. Kļaviņš no pārlaistā uztraukuma bija vēl it kā pietvīcis, tikai allaž skaņi ieklepojās.
«Smalki mēs izrunājāmies par it visu,» tas beidzot pārtrauca neomulīgo klusumu. «Vai es lietu smalki neievadīju, ko? Cik viņš laipns bija?!... Nu, ko tu uz tam saki?» viņš griezās pret Pēteri, ar kuru vakar bija nodzēris «tu» brālības.
Pēteris noprata it labi, ka tās tikai tukšas valodas, lai apsegtu savu neizdevību. «Ievadīji jau nu gan,» tas atbildēja, «laipns arī viņš bija. Bet ko nu mums tas līdz! Tik gudri esam bijuši, tik gudri paliekam. Ne par soli neesam tikuši mērķim tuvāk...»
Varēja redzēt, ka Kļaviņam bija neomulīgi... Kā pieķerts, tas kautrīgi ieklepojās.
«Ak jā!» arī Vītols nopūtās. «Tik lielas cerības likām uz viņu, bet kur nu griezīsimies?...»
«Ir gan, kā saka: dievs augstu, ķeizars tālu!» Pēteris rūgti iesmējās. «Lai nu tas ģenerālgubernators kā, tam vācieši šādi vai tādi aizbāzuši acis, bet no šī ministra, kas tik dziļš krievs, to pavisam domāt nevar. Un tomēr viņš nedrīkst pret tiem uzstāties. Skaidri redzi: viņš, cilvēks, grib tev līdzēt, bet neuzdrošinājas. Saproti nu!»
«Redzi, katrai kompetencei ir savas robežas,» Kļaviņš, it kā juzdamies par visu to atbildīgs, ņēmās skaidrot. «Katrai iestādei ir savas varas robežas, viena lieta piekrīt vienai vairāk, otrai mazāk... Viņš katrā ziņā būtu mūs pieņēmis, ja nebūtu kāda cita iestāde, kuras kompetences robežās šī lieta vairāk krīt. Šinī gadījumā tā ir viņa majestātes ķeizara kancelejas trešā nodaļa. Mēs griezīsies pie tās un savu taisnību dabūsim.»
«Es neticu!» Pēteris nopūtās. «Ja jau tā taisnība būtu tā dabūjama, tad jau arī te viņa mums būtu izdota...»
Kļaviņš uzreiz saslējās. «Tici! Latviešiem pašiem vajag ticēt par savu nākotni, tikai tad var kas izdoties. Un bēdāties nevajag!.. Mūsu senči izcieta septiņsimts gadu ilgu verdzību un tomēr nebēdājās... Kam tu tā?!...»
Pēteris aprāvās. Galu galā, kas tad nu ļauns bija noticis?! Laipniem vārdiem tiem bija pasacīts, ka te nevar un lai iet tur un tur, un viņš te ceļ diezin kādu brēku. Galu galā jau Kļaviņš arī nav vainīgs... Viņš tādēļ cieta klusu...
Bet Kļaviņš runāja: «Ja tu gribi būt tautas vadonis, tad tas nav tik viegli. Koks nekrīt uz pirmā cirtiena. Arvien un arvien tev vajag gribēt un darīt to pašu. Beidzot arī notiks tas, ko tu gribi... Pasaulē nekas nenotiek uzreiz tā, kā mēs gribam, tikai tad, kad laiks piepildījies...»
Pēteris pie sevis domās sarunājās: tā gan ir! Bet kādēļ tad tu viņreiz uzbruki tā Struņķim?
«Un bieži nāk, ka nav vairs nekādas izejas,» Kļaviņš turpināja, «nezini, ko darīt, bet tauta prasa no tevis: «Ko darīt?» Ņem piemēru no vēstures, piemēram, Mozu. Cik kritisku brīžu viņš nepiedzīvoja, cik bezmiega nakšu!... Beidzot viņš tomēr tautu izveda no sarežģījuma... Kas būs, to mēs dažreiz nezinām. Tikai dedzināt, dedzināt kaut kam vajag sirdī... Dedzināt tevi un tautu...»
Pēteris sajūsmināts to noklausījās un juta, ka arī viņam sirdī sāk silt.
«Man bieži tā,» Kļaviņš turpināja, «it īpaši, kad es strādāju uz eksāmeniem. Man vajag kādas domas, un es viņu nevaru atrast... Vai zini, ko es tad daru? Es krietni piedzeros... Un, kad es tad esmu izgulējis žvinguli, tad man tā doma iekrīt prātā pati no sevis. Tā arī tagad būs... Mēs atradīsim ceļu... Iesim pie Palkina, kur gaida mūsu biedri. Ieturēsim labas vakariņas, iesviķosim, un rītdiena mums nesīs visu pati no sevis...»
«Aiziesim!» Pēteris atbildēja. «Šodien strādājuši esam diezgan...»
Arī Vītols tam piekrita, un viņi devas turp.
«Tikai dūšu nepalaist!... Tas tas lielākais!» Kļaviņš turpināja. Un, izlikdamies jautrs, tas ceļā uzrāva meldiņu, protams, pusbalsī: «Kad es biju jauns puisītis, es par naudu nebēdāju...»
Jautrība patiešām pielipa. Pēterim it kā ar roku visas nepatīkamās jūtas bija atņemtas. Smiedamies viņš rādīja zobus.
Viņi sasniedza Palkina restorānu, kas vēl tagad atronas zem cita nosaukuma uz Ņevas un Vladimira prospektu stūra un toreiz, tāpat kā tagad, bija viens no smalkākiem Pēterburgā. Studenti jau priekšā gaidīja un bija ne mazums pārsteigti, kad ieraudzīja delegātus prastos zemnieku mundieros. Līgo nobāla, nezināja, kur likties, un labprāt nemaz nebūtu devies pazīstams. Bet Varaidošu Zanderis kā negudrs skrien tiem pretim, Kļaviņš ved visu baru klāt, un viņam tiem jāspiež saujā gribot negribot.
Kā «džentlmens» viņš tautasbrāļiem savas «errastības» neizrāda, izturas pret tiem laipni un kulanti. Bet Kļaviņam viņš nevar aiztaupīt slepenu pārmetumu, kas jau tuvu sašutumam. «Abar, onkul, kas tās par iedomām! Vadāt viņus apkārt pa pilsētu mužiku drēbēs?! Vai tad viņiem nekā pieklājīgāka nebija, ko uzģērbt mugurā?!»
Šos vārdus vēl pavadīja nosodošs, daudz izteicošs vaibsts. Kļaviņš, labsirdīgi smaidīdams, tam uzsita uz kamieša. «Nebaidies, zēn, un nebēdā!... Mužiki tevi reiz cels godā...»
Ne tikai reiz, jau tagad! Jo izskaidrojās uz pēdām brīnums, kā viņi te pavisam tika ielaisti. Viņi bija uz dienas kārtības, Pēterburgas dienas varoņi... Ėąņūųńźą äåėåćąöč!... Patlaban tie ievēroti, un pie visiem galdiem manāma sakustēšanās. Viesi sabāž galvas kopā un sačukstas... Visu acis ar interesi un cienību raugās šurp uz tiem. Ikviens pie sevis slavē laimīgo stundu, kad iegriezies pie Palkina - taisni tad, kad viņi te. Nu viņš ir tos redzējis un varēs arī citiem pastāstīt...
Ikviens, kas viņiem tuvāk, tiek ieskatīts par tādu, kam priekštiesība. Līgo dzird pats ar savām ausīm, ka pie tuvākā galda viens kaimiņš atklāj otram lielo noslēpumu: «Saka, ka viņi no ļoti augstas cilts... Latviešu virsaiša Vitolda pēcnācēji...»
Otrs viņus vēl jo vairāk ar savādām acīm uzlūko. «Jā, jā... Latviešu kņazi un bajāri... Tikai savā tautas kostīmā... Bet viņu studenti, lūk, tādi pat kā mūsu...»
Cik nu Līgo patīkama un omulīga apziņa, ka ir viņu tuvinieks!...
Ja jau viņi par tādiem bajāriem tiek turēti, tad viņiem arī jāizturas kā bajāriem! «Ko dzers?» sarunājas. «Alus nav nekas, labāk vīnu! Bet nevis kaut kādu, dzers ārzemes... Reinvīnu...»
«Cilvēk, vai ir Johanisbergers?» Vītols uzsauc. «Kā pavēlat, var dabūt!»
«Nu tad atnes! Atnes divas pudeles!»
«Kā pavēlat!» Kamēr tas aiziet, Vītols drusciņ galvā parēķina, ko tas varētu izmaksāt. Jo, ilgāku laiku Pēterburgā dzīvojot, viņiem uz tām kapeikām briesmīgi jāskatās. Nu cik taču varēs izmaksāt? Valmierā pašā labākā viesnīcā tādu vīnu dzēra pa divi rubļi piecdesmit pudeli... Divreiz tik daudz taču nemaksās... Nu lai ar visu dzeramnaudu sulainim būtu pieci rubļi pudelē... Kad sulainis noliek vīnu, viņš lepni sniedz tam desmitnieku.
Sulainis paņēmis paklanās, grib ko sacīt. Laikam nav ko izdot.
«Ņe nado!» Vītols atmet ar roku. «Būs jau kārtībā...»
«Vēl, kungs, desmit rubļu, lūdzu,» sulainis iebilst. «Divas pudeles bija...»
Un, desmit rubļu pudele! Vītols paliek itin pārsteigts. Bet Pēteris viņam met ar acīm, ka tura līdzi... Lumpēties nevar, lai tur kā!...
Viņi ēd un dzer, kas tas labākais, sarunājas savā tautas valodā. Pasviež sulaiņiem naudu, it kā tas viņiem būtu tikai spička... Un, tā kā Pēteris, kas dzīvojis tik ilgi pilsētā, un Vītols, kas tik daudz trinies gar muižniekiem, arī prata iznesties, tad viņu apbrīnotāji nāca pie pārliecības, ka šie latviešu kņazi arī katrā ziņā būs bijuši Parīzē un ar tiem nevar vis jokot...
Viens otrs ar viņiem labprāt būtu ielaidies sarunās, bet kā to lai izdara... Nav taču pie tādiem vīriem pa nieku pietikšana. Vajadzēja taču kaut kāda iemesla, rekomendācijas...
Te viņiem piesteidzās divi studenti. Vītolam pazīstami: Zīgvalds un Šmits; pēdējais mums jau pazīstamā Kauguru muižas rentnieka Šmita brālis. Ar Kļaviņā latviešu studentu pulciņu tiem nebija nekāda sakara. Tie arī drīzāk turējās par vāciešiem nekā par latviešiem un arī tagad patlaban bija sažūpojuši kopā ar vācu žurnālistiem.
Vītols viņus iepazīstināja ar saviem biedriem, kuri viņus uzaicināja piesēst. Tie bija arī uz miera, bet lūdza, vai viņu agrākie galdabiedri nevarētu te pārcelties. Tie ļoti vēloties ar viņiem iepazīties. Bet tiem esot jāaizrāda, ka viņu pulkā esot arī daži avīzes «Nordische Presse» līdzstrādnieki.
Biedri saskatījās. «Lai viņi nāk!...» Vītols atbildēja. «Ko taču tie mums var padarīt... Izrunāsimies, kādēļ tie par mums tik slikti raksta?»
Arī citi tam piekrita. Zīgvalds aizgāja atpakaļ un atgriezās ar četriem pieciem cilvēkiem, kuriem uzsmaidīja tā laime tikt no latviešu delegācijas pieņemtiem.
Notika priekšā stādīšanās krustiem un šķērsām. Latvieši tiem ierādīja vietas pa starpām, ka var labi izrunāties, pildīja tiem glāzes, uzņēma tos, tā sakot, kā viesus.
Drīz vien gāja vaļā dzīvas valodas par vāciešu un latviešu savstarpējām attiecībām, bet nebūt naidīgas.
Kāds neliela auguma melnīgsnējs vīrietis brūnām ūsām un tumšām acīm, kas stādījās priekšā par «Nordische Presse» līdzstrādnieku Heibelu, ieņēma vietu starp Vītolu un Pēteri. Acis vien uzmezdams, bez teikšanas viņš izmanīja, ka tie ir tie delegācijas virsaiši, un tādēļ arī centās iekārtoties tā, ka viņam iznāk sēdēt starp tiem. Viņš te varēja iegūt nesamaksājamas ziņas... Pie kam tie, kurus viņš, tā sakot, «intervjuēs», to ne manīt nemanīs.
Viņš spieda tiem vēlreiz roku un sacīja, ka esot laimīgs iepazīties ar tiem vīriem, par kuriem tagad runājot visa Pēterburga.
«Arī mums ļoti patīkami!» Vītols glaimots attrauca. «Ir no svara pazīt tos vīrus, kam tā spalva... Tad jau zinām, no kurienes tas pēriens nāk!... Jūsu avīzē jau vairākas reizes rakstīts par mūsu adresi...»
«Mēs dzīvi sekojam Baltijas apstākļiem,» avīžnieks atbildēja vienaldzīgi, it kā pa garu laiku. «Turieni apdzīvo vairākas tautības...»
«Jā,» Vītols piesita viņam glāzi, «un satiksme viņu starpā varētu būt labāka, daudz labāka... Lūdzu, vai patīkami?!»
«Pateicos!» avīžnieks arī pieņēma glāzi, bet vīnu tikko pielika pie lūpām.
Pēteris, tāpat kā citi, bija jau drusciņ no vīna iesilis. «Jūs aizstāviet tikai savus vāciešus, - bet vai jūs ziniet, ko jūs aizstāviet?!» viņš iesaucās. «Jūs nemaz nepazīstiet Baltijas vāciešus... Jūs domājiet, ka viņi tādi pat kā te Pēterburgā?! Ahaā!... Kad jūs pazītu mūsu apstākļus un kad es jums visu izstāstītu...»
Viņam iešāvās galvā velnišķīgs nodoms šo kungu pataisīt no vācu drauga par vācu ienaidnieku. Ja viņš to pārliecina...
Heibels neatbildēja, bet pēc brīža ieminējās: «Vai jūs, Vītol kungs, un jūs, Krauklīt kungs, jau ilgi Pēterburgā?»
Vītols padomāja pakaļ. «Būs jau vairāk nekā divas nedēļas...»
«Kā dzird, tad Baltijas ģenerālgubernators jūsu adresi atraidījis?» avīžnieks turpināja. «Aiz kādiem motīviem?»
«Nu prasāt!» Pēteris iesilis iesaucās. «Ne aiz kādiem! Mēs Baltijā esot Krievijai kulturēlā ziņā priekšā, mums būšot autonomija... Viņš dod mums draudzīgu padomu braukt atpakaļ uz mājām... Šis gādāšot, ka mēs landtāgā dabonam savus aizstāvjus.»
Un tā tālāk. Domādams, ka šis kungs viņiem metas pa draugam, tas stāstīja ārā visu patiesību.
«Jūs teicāt, kā iekšlietu ministrs esot bijis laipns un labvēlīgs?» avīžnieks jautāja tālāk. «Bet kādēļ tad viņš liedzās jums izgādāt audienci?»
«Tas jau ir, ko mēs nesaprotam!» Pēteris attrauca. «Citādi tik labvēlīgs, izrunājās par visu, bet, kā nāk uz adresi, tā ne!... Dari, ko tu zini, bet: nē un nē!...»
«Kādus soļus jūs vēl turpmāk esat nodomājuši spert?» Heibels turpināja. «Vai jūs ar ģenerālgubernatora un ministra atzinumu apmierināsaties?»
«Nekādā ziņā ne! Ne pēdu mēs nekustēsimies no Pēterburgas, kamēr nebūsim savas tiesības izkarojuši!... No sākuma gan mums dūša drusciņ bija saplakusi, bet tagad vairs nemaz... No kā mums baidīties? Krievu prese un sabiedrība ir ar mums... Mēs nevaram neko zaudēt, tikai vinnēt...» Un beidzot viņš vēl kā lielu noslēpumu piebilda: «Mums ir jau padoms dots - pie viņa majestātes kancelejas III nodaļas...»
«Bet, ja lieta novilcinājas, tad jums ceļas milzīgi izdevumi,» avīžnieks piebilda. «Dzīve Pēterburgas viesnīcās ir dārga...»
«Par to ir maza bēda!» viņi atmeta ar roku. «Iedomājaties, ka adresi parakstīja vairāk par piecdesmit tūkstoš personu!... Ikkatrs taču daudz vai maz deva...»
Avīžnieks drusku padomāja. «Saka, ka zemnieki nelabprāt dod savu vārdu parakstu. Vai arī jums viņi gribēja tik labprāt parakstīt?!...»
Viņš jautāja to tādā tonī, ka viņiem tur nekāda aizdoma nevarēja celties, jo viņš jau tikai izrādīja pret lietu dzīvu interesi. «Kāpēc tad ne,» Pēteris attrauca, «vai tad viņiem par sliktu tas būs!... Patiesībā sakot, mēs jau vēl nemaz to iznākumu nezinām, bet to jau var paredzēt... Mēs solām, nu...»
«Hm!... Bet es domāju, ka zemnieki sīksti un konservatīvi, nedod priekš lietas ne plika graša un jums vieniem jāsedz lielie izdevumi...»
Pēteris piesarka. Šis kutelīgais jautājums tikpat kā naža asminis bija trāpījis pašā sirdī. Bet tautu nevar blamierēt... Tādos uzskatos par latviešiem viņš nedrīkstēja palikt. «Kā jūs domājiet, tā lieta nav nepavisam!» viņš attrauca. «Mums tiek piesūtīti vēl tagad naudas līdzekļi no visām Latvijas malām. Jūs domājat,» viņš vēl noslēpumaini piebilda, «ka tauta atstās bez pabalsta tos, kas priekš viņas strādā?»
«Tātad adreses mērķis ir nodrošināt materiālā ziņā jūsu tautas stāvokli?» avīžnieks pēdīgi iejautājās.
«Pilnīgi vien! Un vai domājat, ka, ja tauta būs paēdusi, mēs dzīvosim ar tukšu muti! Nekad ne!... Mums visiem tas tikai par peļņu...»
Vispār viņš centās lietū nostādīt tā, ka adrese katrā ziņā lai būtu interesants un gudrs darbs.
«Interesanti, ļoti interesanti!» Heibels, it kā viņiem piekrizdams, sacīja, un tie priecājās, ka ieguvuši tādu vīru par savu draugu. Līdz ar to tie ieguvuši viņu arī adresēt. Jo nav nemaz domājams, ka cilvēks, kas ar viņiem tik draudzīgi izrunājies, varētu rakstīt vairs i vārdu tiem par sliktu...
Tā viņi izrunājās gari un plaši un aiz prieka sauca vienu pudeli pēc otras. Heibels, izzinājis no viņiem diezgan, noklausījās vispārējās sarunās par latviešu un vāciešu savstarpējām attiecībām. Kļaviņš bija nesamierinājams. «Latvietis ar vācieti Baltijā nemūžam nesatiks!» viņš sacīja. «Drīzāk kaķis ar suni, - tas par maz teikts, drīzāk uguns ar ūdeni varēs saderēt nekā mēs abi... Vienam no mums jānozūd no skatuves...»
«Tas taisnība,» Gailītis piebalsoja. «Ar krievu mēs varam izlamāties, izčortoties, bet mēs varam sadzīvot... Ar vācieti nekad!...»
Bet Varaidošu Zanderis, pabalstīts no Līgo, stājās viņiem opozīcijā. «Tā, onkul, tu nerunā!... Vai mūsu senču virsaišu asinis nerit arī vācu muižniecībā? Ir taču pierādīts, ka firsti Līveni un kāda sānu līnija no tiem, Ungern Sternberģi, ir Kaupo tieši pēcnācēji. Kādēļ vāci ar latviešiem tagad nevar saprasties? Tādēļ, ka tie nav līdzīgi ne izglītības, ne mantas stāvokļa ziņā. Bet vai mūsu senči nebija līdzīgi? Vai latviešu kunigaikšu un virsaišu dzīslās neritēja tādas pat zilas asinis kā vācu firstiem un brīvkungiem? Un, ja nu viņas atjaunojas, šīs senās burtnieku pilis, un atdzimst latviešu muižniecība! Nevis tās pašas vecās celsies augšā - kas pagājībā grimis, nemūžam neatgriežas - bet var celties mums jauna aristokrātija, studēti vīri, inteliģence, un tā būs vācu gara aristokrātijai līdzīga... Tā ar viņu sapratīsies. Latviešiem studētie vīri ir divkārt no svara, tiem būs dot latviešiem to muižniecību, kura, kā Rihards Tomsons saka, mums nepieciešama. Turp mūsu mērķis, mums, studētiem latviešiem, jāizpilda liela misija... Uz kopēju saprašanos. Un uz tam es paceļu savu glāzi!...»
Pietvīcis sārts, tas nobeidza savu daiļskanīgo runu, kura aizrāva visus, ka tie negribot viņam piekrita, glāzes piesizdami. Viņa runas spējā bija noticis liels lūzums uz attīstību. Piepeši viņš bija kļuvis par dienas varoni.
Kļaviņš pa pusei ar labpatiku, pa pusei neizprazdams viņu uzlūkoja. «Man šķiet, zēn, ka tu šodien izkrīti no lomas! Tu citādi esi liels demokrāts un lamājies arvien par prūšu junkuriem.»
Tā bija. Varaidošu Zanderis bija tik radikāli demokrāts, cik toreiz tāds vien varēja būt. Bet šovakar viņš rīkojās zem ārkārtējā iespaida. Vācieši paši bija uzmeklējuši viņu galdu, un tādēļ viņš izvairījās no visa, kas varētu traucēt saprašanos ar viņiem.
Heibelim tādēļ arī viņš ļoti interesēja; viņš piesēdās viņam blakus un mēģināja ar to uzsākt sarunas. Un te nu Varaidošu Zanderis privātā sarunā avīžniekam izteica to, ko viņam pašam vēl neviens nedrīkstēja sacīt, un, ja kāds no viņa biedriem tikai vienu vārdu būtu par to minējis, viņš uz vietas būtu ar to «ieplēsies», proti, ka viņš nemaz nav dzimis latvietis, bet vācietis! Bet, starp latviešiem uzaugot, lasot Garlība Merķeļa rakstus, lasot Orgies-Rūtenberga vēsturi, iepazīstoties ar šīs tautas bēdīgo vēsturisko likteni, ar viņai nodarīto pārestību, viņa taisnības jūtas aizskartas tik lielā mērā, ka tas nonācis līdz izmisumam un ir ieskatījis, ka katra vācieša pienākums ir darīt savu daļu, lai nodarītā netaisnība tiktu izlīdzināta. Viņš tādēļ apņēmies ziedoties priekš šīs tautas, strādāt priekš viņas, vest viņu pie gaismas un izglītības. Tā viņš iepazinies ar viņas ierašām, viņas mitoloģiju, ar viņas tautas dziesmām un iepazinies ar tautas dvēseli, kura viņu valdzinājusi, un tagad nu viņš jūtoties vairāk latvietis nekā vācietis! Jā, viņš varot tagad ar apziņu teikt: viņš esot pilnīgi latvietis...
«Bet kā jūs tik viegli varējāt tikt vaļā no savas vācieša apziņas?» Heibels ieminējās. «Dzimis vācietis to tik viegli neaizmirst...»
«Vai zināt, no sākuma es ļoti šaubījos,» Varaidošu Zanderis sērīgi piebilda. «Es izlikos sev kā atlūzis zars, kā koks, kas atrauts no saknes. Bet, iepazinies ar vēsturi, es nācu uz pēdām, ka senprūši, pie kuriem es piederu, nebūt nav vācieši. Tie piederējuši pie lielās Baltās tautas, kura apdzīvojusi Baltijas jūras piekrasti un no kuras arī latvieši cēlušies. Es nācu pie atraduma, ka prūši, leiši un latvieši ir viens! Mana tauta gan fiziski dzīvo, pārgājusi vāciešos, bet morāliski mirusi. Tikai vēl vienā zarā lielā Baltā tauta uzglabājusies... Par senprūšiem vairs gailis pakaļ nedzied... Arī latvieši to nezina, un traģiskāka likteņa vairs nevar būt kā tikt aizmirstam no saviem radiniekiem!...» (Pār viņa vaigu noritēja asara.) «Un tādēļ jūs sapratīsat, ka palikt par latvieti man nenācās grūti...»
«Bet vai tas arī algojās?!» Heibels iebilda ar mazliet apslēptu, perfīdu smaidu.
Varaidošu Zanderis viņu cieši uzlūkoja. «Kā jūs domājat?!...» Viņš bija drusciņ pakurls un bieži nedzirdēja, ko viņam sacīja.
«Interesanti, ļoti interesanti!» Heibels sacīja, it kā viņam piekrizdams.
Tā viņi nodzīvoja jautru vakaru, un vācieši ar latviešiem izšķīrās kā labākie draugi. «Nu ir labi, nu iet, kā vajadzīgs!» Pēteris, ejot uz mājām, Vītolam sacīja. «Tagad šie vācieši runās par mums pavisam citādi... Kad cilvēkus nepazīst, tad domā, ka viņi diezin kādi velni, bet, kad iepazīstas, tad redz, ka tā nemaz nav...»
Galu galā pašu nepatīkamo gadījumu, adreses atraidīšanu, tie nemaz neatminēja...

* * *

Otrā dienā viņi pamodās tikai pret pusdienu. Nebija diezin cik omulīgi ap dūšu. Galva sāp kā nelaba, un makā robs tāds, ka uz ilgāku palikšanu Pēterburgā vairs nevar domāt.
Brāļošanos ar vāciešiem tie bija gluži aizmirsuši, un, kad to atcerējās, tad skaidrā prātā tiem tā neizlikās nemaz tik pievilcīga.
Ieradās pie viņiem Varaidošu Zanderis. Arī viņš, kā rādījās, nebūt nebija tik rožainā garastāvoklī. Arī varbūt viņu sirdsapziņa mocīja, ka tas tik dziļi ielaidies ar vāciešiem.
Bet kā dēļ viņš pienāca, tas bija kāds ziņojums no Baltijas «Golosā», kas viņam nebija pa prātam, bet tomēr varēja delegātiem interesēt.
Tur bija ziņots, ka Baltijā tagad tāda kustība, ka visi iesniedz adreses, lai ieved zemē krievu reformas. Vispirmie adresi valdībai nodomājuši iesniegt Jelgavas žīdi. Pareizticīgie latvieši arī sastādījuši, bet ņēmuši to atpakaļ, tādēļ ka negribot iejaukties lietās, kas neattiecas taisni uz viņiem.
(Še jāpiemin, ka pareizticīgo latviešu vadoņi jau no sākta gala nostājušies opozīcijā pret vācu garu, bet citādi tautiskā politikā bijuši ļoti neuzņēmīgi un atturējušies ko pozitīvu pastrādāt; pie tam dažreiz tiekušies ļoti uz reakciju.)
«Vai tādas adreses vajadzīgas un derīgas?» korespondents beidzot prāto. «Nezinu, bet Bismarka trakie cienītāji ne Vācijā, bet pie mums domā, ka vēl par maz priekš viņa slavas darīts...»
Pēteris saskatījās ar saviem biedriem. «Nav izprotams, vai rakstītājs mūsu adresei labu vai ļaunu vēl?!» viņš ieminējās.
«Es arī to neizprotu!» Varaidošu Zanderis atbildēja. «Lūkojoties pēc tā, kā krievu sabiedrība še Pēterburgā uz mums skatās, ir jāspriež, ka šis raksts nav nācis no krieva...»
«Varbūt vācieši,» Vītols piezīmēja. «Tie arvien māk ielīst svešā ādā...»
«Bet diezin, ko vācieši par mums saka?!» Pēteris ziņkārīgi iesaucās. «Kas būs rakstīts avīzē «Nordische Presse?»»
«Man ir!» Varaidošu Zanderis ķēra kabatā. «Ceļā no pirku...»
«Ai, tad vajag apskatīties!» Viņi meklēja un meklēja, būdami tai pārliecībā, ka slikts tur nevar būt, - bet kas?
Beidzot kādā saspiestā slejā tie atrada kaut ko, kas likās esam par to. Skaļā balsī Varaidošu Zanderis lasīja priekšā:
«Jau pirms sviesta nedēļas sākuma visā klusībā un pa lielākai daļai aiz kulisēm norisinājās traģēdija, kuru pēc ilgākas sagatavošanas beidzot vajadzēja izrādīt. Gabals saucas «L a t v i e š u a d r e s e»,» viņš apturēja un ievilka elpu, citi klausījās kā sastinguši. «Darbojošās personas viņa dažādās daļās ir dažādas. Ievadījums jeb prologs notiek kādā latviešu apgabalā Vidzemē. Lieta attiecas uz kādu ļoti šim laikam piemērotu finanču operāciju - lai sastādītu adresi un nodotu kādu kopēju lūgumu. Šis manevrs ir ļoti laikam piemērots, jo izrādās par ļoti izdevīgu, lai iegūtu eksistences līdzekļus dažiem industrijas bruņiniekiem (Industrieritter), kuru ekonomiskais stāvoklis pavisam satricināts; naudas vākšanas panākumi ir tikpat bagātīgi kā parakstu daudzums.
Pēdējo skaits sniedzās uz 30 000. Tie, kuri rēķināšanas mākslā nav tikuši tālāk kā līdz saskaitīšanai pa vienam, nesapratīs, ka viņu priekšā koeficients, kura vērtība ļoti atkarīga. Kam to izdosies kontrolēt? Papīrs ir pacietīgs, un Vidzemes zemnieki, paldies dievam, devuši vairāk nekā vienreiz savu parakstu, ja tiem piesolīti zelta kalni. Ievadījums - Pēterburgā inaugurēts un Maskavā aplaudēts - nobeigts, trupa dodas uz Pēterburgu, lai palielinātu savu personāla sastāvu; trūkst vēl tikai jocīgās personas, kas iepriekš nodeklamētu prologu. Še tā parādās «Golosa» tērpā, alegoriskā kostīmā; netrūkst arī aktieru starpā intrigu. Tā, piemēram, intriģē savā starpā direktors, kas spēlē varoņa lomu, ar jocīgo personu. Prologā trupai piesolīta publikas piekrišana, bet publikas piekrišanu lūgt aktieriem nav iemesla un to vēlēties nav nekāda vajadzība. Bet, neraugot uz to, līgums top noslēgts. Kas še ir piekrāptais krāpnieks? Pie tam tiek apgādāts viss vajadzīgais, adrese iesieta un vāks ar zeltījumu izrotāts. Sākas pirmais cēliens. Notikuma vieta: kāda viesnīca Pēterburgā. Darbojošās personas: latviešu vadonis Vitolds līdz ar svītu. Adrese tiek nodota un pielikta pie aktīm. Vitolds, tāpat kā viņa cienījamā piemiņā senākais zemgaļu vadonis ar tādu pašu nosaukumu, ļoti maz pazīst sabiedriskās dzīves prasījumus; starp citu, viņš nezina, ka par to priekšmetu, par kuru lūdz, vismaz vajadzētu zināt drusciņ ko vairāk nekā no citu stāstīšanas (Horensagen); viņa svīta par to vēl mazāk zina. Adreses sākums un kā tā sastādīta vēl mazāk pazīstams. Pēc divu stundu pierādījuma, ka ir pilnīgi nezinātājs, Vitolds līdz ar savu svītu nokāpj no skatuves, un pirmoreiz tam iešaujas galvā doma, ka varbūt ir taisīts «fiasko». Pirmais akts nobeigts, tam seko starpspēle un atkal aizkulisu spēle. Aktieri cenšas iedvest viens otram dūšu, lai gan tie bīstas no rampas gaismas. Tie ir gatavi spēlēt otru cēlienu un, ja vajadzīgs, arī trešo. Kā viņiem spēle izdevusies, to redzēs no sekām, un tad nāks epilogs...»
Varaidošu Zanderis valdīja savu uzbudinājumu un tikai ar mokām nolasīja līdz galam.
It kā aplieti ar aukstu ūdeni, Pēteris un Vītols viens otru uzlūkoja. «Tad tādi tie vācieši!?» Pēteris, atjēdzies no uztraukuma, iesaucās. «Ak tad tādi viņi ir! Nāk pie mums kā vilki avju drēbēs...»
«Jā, tādi, - vai tad mēs to nezinājām!» Vītols piebilda.
«Tā jau viņi arvien mācējuši!» Pēteris atņēmās. «Mūsu senčiem piedāvājuši rotaļu lietiņas, bet iekaluši tos verdzības ķēdēs... Pazīstam mēs šos bremiešus, pazīstam! Arvien viņi tiem dāvāto viesmīlību izlietojuši nekrietni...»
Varaidošu Zandera taisnības jūtas bija tādā mērā aizskartas, ka viņš nemaz nerunāja, bet piesarcis un uzbudināts soļoja pa istabu.
«Tu viņam izsaki visu kā godīgam cilvēkam, bet ko viņš tev iztaisa!» Vītols sūkstījās. «Cik tur daudz ļaunprātības! Mūsu līdzšinējā neizdevība, mūsu cerības uz nākotni, preses un sabiedrības simpātijas pret mums - kā tas viss izķēmots un novilkts dubļos! Fui, cik tas no tiem vāciem ir riebīgi...»
«Paši mēs tur esam vainīgi, paši!» Pēteris sita sev pie krūtīm un iededzās arvien vairāk bardzībā pret sevi. «Paši mēs to viņiem izstāstījām, devām ieročus rokā, lai mūs izper. Vai mēs to nezinājām, ka no vācieša vajag sargāties vēl vairāk kā no uguns!... Ko tad Kļaviņš labi teica?... Ar krievu mēs sadzīvosim, viņš teica, ar vācieti nekad! Bet mēs? Mums vācietis jau tas labiņais, lai viņš nāk un sēž pie mūsu galda, iztiksim ar viņu draudzīgi. Te nu ir tas!... Te nu ir - -»
Varaidots ne mazāk jutās vainīgs un ne mazāk aizskarts. Piesarcis, īsi dvesdams, tas sniedza roku: «Ar dievu!»
Viņi neprata to aizkavēt, nemaz nemēģināja to. Viņiem tā lieta krimta tik dziļi sirdī, ka viņa aiziešanu nemaz nemanīja. «Vai mēs to skaidrā prātā darījām? Sasodītais šņabis un vīns to darīja!» Pēteris guģojās. «Citam tā savu padomu izdot... Mēs jau esam rīkojušies kā mazi bērni... Es viņu vairs ne savās acīs negribu redzēt, to indevi - -»
Bet tad viņš piepeši aprāvās. Viņš taču pats ar to tirgojās, no šīs indeves vien dzīvoja... «Nē, nē,» tas piepeši novērsa valodu uz citām lietām. «Lai tagad iet uz trešo nodaļu vai kā, bet padošanās nav... Aprunāsimies ar saviem krievu draugiem, bet padošanās nav!...»
Vītols vēl pārlasīja avīzi, ko Varaidošu Zanderis bija atstājis. «Iznāk tā, ka mēs esam kādi blēži un krāpnieki!» viņš sūrojās. «Šovakar mums jāiet pie Vladimira Ivanoviča, bet ko lai viņš domā - -»
«Vai viņš nu nezin un vācieti nepazīst...» Pēteris to mierināja. «Mēs viņiem parādīsim. Trešās nodaļas priekšnieks grāfs Šuvalovs bijis pats Baltijas ģenerālgubernators, ir krievu kungs un zin it visus vācu niķus - -»
Atkal tas aprāvās, jo pats neticēja saviem vārdiem. Kņazs Bagrations tāpat bija krievu kungs un pazina vācu niķus, bet - -
Tuvojās vakars... Viņiem bija jātiek pie Lamanska, kas diezgan tālu. Tādēļ tie sāka taisīties, lai drusciņ pastaigātos pa pilsētu un noliktā laikā būtu tur. Bet nevis savus pelēkos delegātu kamzoļus tie vilka mugurā, bet melnus vizītsvārkus, ar banti iekantētus.
Profesors viņus saņēma ļoti laipni un līdzjutīgi. «Lasīju, lasīju, jūtu jums līdzi! Neģēlīgs apmelojums, kādu var izgudrot tikai vācietis. Bet Andrejs Aleksandrovičs to neatstās bez atbildes, varat palaisties uz to!...»
«Jā, jā, Vladimir Ivanovič,» Vītols nopūzdamies atbildēja. «Ko lai dara tiem vīriem, kuriem tā spalva klausa...»
Mājas kungs viņus ieveda dziļāk viesu istabā, kur jau bija priekšā kāds kungs tumšu smakra bārzdiņu un asu, caururbjošu skatienu. «Iepazīstināšu te jūs ar «Ģīńźīāńźčå āåäīģīńņč» redaktoru Katkovu, Mihailu Ņikiforoviču...»
Protams, ka viņš to sacīja pa vāciski, jo mūsu delegāti citādi nesaprata.
«Priecājos ar jums iepazīties!» Katkovs tāpat pa vāciski atbildēja. «Man prieks, ka satieku no Baltijas cilvēkus, kuri man to personīgi var pastāstīt, par ko esmu tik daudz lasījis un dzirdējis no trešās rokas...»
«Bet mēs jums nevaram nekā laba stāstīt, Mihail Ņikiforovič,» Vītols atbildēja. «Esam nospiesti ļaudis...»
Viņi piesēdās, aizpīpoja cigārus un sāka triekt... Izrādījās, ka Katkovs ļoti labi runāja pa vāciski, bet vispār runāja ļoti maz, tikai jautāja.
Vītols nu arī apstāstīja it visu, neslēpa arī savu uztraukto garastāvokli par neizdevību pie ģenerālgubernatora, iekšlietu ministra un vācu intrigām. «Vai jūs, godātais Mihail Ņikiforovič, nevarat mums dot kādu padomu, ko tagad lai iesākam?» viņš nervozu smaidu jautāja. «Jūs nevarat iedomāties, kādi ir mūsu apstākļi...»
Katkovs cieta klusu, it kā viņš to nemaz nebūtu dzirdējis. Pēc kāda brīža viņš iejautājās, it kā pavisam par ko citu runādams: «Vai jūs, Vītola kungs, man priekš «Maskavas Avīzes» nevariet piesūtīt kādus ziņojumus par Baltijas apstākļiem? Par visu to, kas jums izliekas svarīgs?»
«Bet es - - es taču neprotu krieviski!» Vītols it kā atvainojās.
«Varat rakstīt arī pa vāciski,» Katkovs turpināja. «Latviski gan neprotu. Rakstiet tā, ka jūs rakstītu nevis avīzei, bet priekš manis. Es no visa tā tad pats sastādīšu rakstā visu to, kas varētu interesēt krievu sabiedrībai...»
«Ko es citu varu rakstīt, kā tikai lūgt, lai jūs aizstāviet latviešu intereses,» Vītols apdomājies sacīja. «Mums pašiem preses orgānu nav, kur aizstāvēties, savi atspēkojumi mums jāsūta tālu krievu avīzēm. Bet Baltijā «Nordische Presse», kura mani nostāda par krāpnieku, plaši izplatīta. Es nezinu, no kādiem līdzekļiem viņa pati dzīvo; cik viņai par to visu no baroniem samaksāts? Bet mani viņa apvaino, it kā es būtu nopirkts...»
Še jāpiezīmē, ka iepriekšējo Katkovs vēlāk vēstules veidā, kura piesūtīta no Vītola, nodrukāja «Maskavas Avīzē». Bet tagad viņš nekādā dziļākā pārrunā neielaidās, ne arī deva kādu padomu, ko darīt.
Mūsu delegātu nospiestais garastāvoklis caur to vis neatplauka. Tie bija satikušies ar slavenu vīru, un tas bija viss!
Priekšistabā bija dzirdamas balsis. Mājas kungs sarunājās ar kādu jaunu viesi. Pēteris piesarka, jo tie atkal runāja par latviešu adresi un vāciešu ķengāšanos... Katkovam laikam bija ļoti pazīstama šī balss, jo tas palocījās pret abiem delegātiem, piecēlās un gāja viņam kādus soļus pretim.
Profesoram Lamanskim ienāca līdzi kāds neliels vīrs iekantētā samta kamzolī ar augstām krūšu kabatām. Mati un bārzdiņa melni kā ogle un acis spulgojot meta vai dzirksteles. Viņa sejā tāds noslēpumains, sāpīgs, dēmonisks vaibsts, ka, ja viņš kādu ciešāk uzlūkoja, tad tas to mūžam nevarēja aizmirst.
«Sveiki, Mihail Ņikiforovič, sveiki Sv. Pēterburgā!» tas dzīvi sasveicinājās ar Katkovu, spiezdams viņam roku.
«Sveiki, Vladimir Daņilovič!...»
«Redzat, Mihail Ņikiforovič, ar kādām grūtībām te jākaro taisnai lietai, kas sakrīt ar māmuļas-Krievijas interesēm,» tas ķērās taisni pie priekšmeta. «Bet, lai kā, uz krievu sabiedrību mūsu radu tautas delegāti var tomēr rēķināt...»
No sākuma viņam vārdi drusku kā ķērās, bet tad plūda ārā tikpat kā karsta lavas strāva.
Katkovs noraustīja kamiešus. «Ģermanisms pie mums ņēmis ļoti stipras pozīcijas, Vladimir Daņilovič,» tas atbildēja, citu visu paturēdams domās.
Svešais izvilka no kabatas avīzes «Nordische Presse» numuru un sniedza to Katkovam. «Vai lasījāt?!»
«Lasīju, Vladimir Daņilovič! Žults pret adreses iesniedzējiem... Pārdroši apgalvojumi...»
«Netīra lieta, goda laupīšana!» svešais attrauca. «Kā avīze var apgalvot, ka adrese tiek iesniegta tikai tādēļ, lai uzlabotu delegācijas vadoņu materiālo eksistenci?! Kā viņa iedrošinās tos nolamāt «Industrie Ritter» vārdā, kurš apzīmē negodīgu rīcību un kurš krieviski nav tulkojams? Ka viņas apmelotais delegācijas vadonis Vitolds ar faktisko delegācijas vadoni Vītolu ir viena un tā pati persona, nav nekādi noliedzams. Starpība starp abiem tikai tik daudz, ka, ja poļu vārdam «Krajevski»» piekar klāt krievu burtu é, iznāk «Krajevskij»... Avīzi katrā ziņā var saukt pie atbildības tiesas ceļā!...» No viņa balss varēja manīt, ka viņš uztraukts ne mazāk, kā kad tā būtu viņa paša lieta, lai gan pūlējās paturēt savu ārējo mierību.
«Tā kā Vītola kungs ar savu biedru mani pagodinājuši ar savu apciemojumu, tad man ir tas patīkams uzdevums jūs ar viņu iepazīstināt,» mājastēvs sacīja. «Vītols Kārlis Karlovičs, un Krauklīts Pēteris Kristoforovičs, latviešu delegācijas vadoņi - tiesību aizstāvis Spasovičs Vladimirs Daņilovičs...»
Mūsu draugi pret viņu godbijīgi palocījās. Mirdzošām acīm Vladimirs Daņilovičs spieda viņiem roku. «Priecājos ar jums, kungi no brāļu tautas, tikties, priecājos... Lai dievs dod, ka mums vēl daudz būtu tādu radinieku!... Un izsaku jums savu patiesu līdzjūtību pret vācu bulvāru preses frivolitāti... Justos laimīgs, ja varētu jums kaut kādā ziņā pakalpot...»
«Ļoti pateicamies, Vladimir Daņilovič!» Vītols atbildēja. «Dodat mums padomu, kā lai dabonam nodot visaugstākā vietā savas tautas vēlēšanās un padevību...»
«Tas ir... Tas katrā ziņā jums svēts un svinīgs uzdevums!» tiesību aizstāvis attrauca. «Bet jūs taču avīzi par apmelošanu sūdzēsat?»
«Sūdzēt, jā!» Vītols sāpīgi savilka vaigu un nezināja, ko atbildēt.
Spasovičs viņu jautājoši uzlūkoja. «Jūs viņu sūdzēsat?»
«Kur nu mēs?!» Vītols beidzot atmeta ar roku. «Mēs, nabaga zemnieciņi, ar Pēterburgas redaktoriem! Kur mēs varam cerēt tos vinnēt, kur mums jau ar adresi tik grūti iet...»
«Jūs taču atzīstat, ka tā ir netaisnība un - jūsu gods ir aizskarts.»
«To mēs atzīstam, Vladimir Daņilovič! Bet mēs esam par vāju, lai ko izdarītu. Pēterburgas redaktori... Viņiem visas durvis vaļā, bet mēs -?!»
«Kā rādās, jūs mani nesaprotat, Karl Karlovič,» Spasovičs turpināja. «Vai jūs būtu uz miera izdot man savu pilnvaru? Es tad mēģināšu, ko tur varēs izdarīt, un jums tur nekādu izdevumu nebūs. Jūsu lieta jau ir arī mūsu lieta...»
«Pareizi, Vladimir Daņilovič!» arī mājas kungs piebilda. «Mūsu, slavofiļu principi tāpat paliek nogānīti un apsmieti, ja lietu atstāj tā...»
«Mēs viņu nedrīkstam atstāt tā, Vladimir Ivanovič!» Spasovičs attrauca. «Mēs nedrīkstam ļaut aizskart Krievijas svētumus!... Bet atkarājas no Kārļa Karloviča, vai viņš grib uzticēt man savu pilnvaru...»
«Pateicos, Vladimir Daņilovič, labprāt gribu jums to uzticēt!» Vītols pasteidzās atbildēt. «Ja tikai es jūs par daudz neapgrūtinu...»
«Nepavisam! Jūsu lieta, kā jau sacīts, ir arī mūsu lieta! Ģermāņu nekaunībai reiz jāliek robežas. Mēs nedrīkstam pielaist mūsu radu tautas centienu nogānīšana un vēl, kur tie kļaujas klāt pie lielās Krievijas. Tātad paliek pie tam: rīt jūs ieradīsaties manā birojā un izdosat man pilnvaru. Es tad stāšos jūsu vietā kā sūdzētājs...»
Vītols apsolījās, un ar to jautājums bija izšķirts.
Daudz vairāk galvas lauzīšanu darīja otrs jautājums. Tiklab mūsu delegāti, kā arī viņu draugi un pabalstītāji vienbalsīgi bija tanīs domās, ka latviešu delegācija nedrīkst apgurt. Visiem līdzekļiem tai jāgādā par to, lai pats cars dabū zināt latviešu tautas vēlēšanos un jūtas. «Mēs visi smokam zem vācu jūga,» Vladimirs Ivanovičs sacīja. «Māmuļā-Krievijā valda vēl arvien vācietis un ārzemnieks... Jau no Pētera Lielā laikiem. Noliecu galvu Pētera Lielā piemiņai, lielus darbus viņš pastrādājis: izcirtis Krievijai logus uz rietumiem, ievedis mums kultūru. Viņa valdīšanas laikā Krievija vairāk gājusi uz priekšu nekā citkārt pa gadu simteņiem. Bet medaļas otra puse tā, ka viņš mūs nodevis vācu kalpībā, no kuras vēl tagad neesam atsvabinājušies. To mēs tagad redzam, kā oficiālā Krievija izturas pret uzvarētiem frančiem...»
Manāms rūgtums izskanēja no viņa vārdiem. Arī Mihails Ņikiforovičs domīgs pakratīja galvu... «Jums taisnība, Vladimir Ivanovič! Krievijas augstākie karavadoņi, ģenerāļi un valsts ierēdņi ir vācieši vai domā kā vācieši. Bet nav spoža viņu kara darbu vēsture! Barklajs de Tollijs un Bagrations nevarēja aizkavēt franču armijas pāriešanu pār Ņemunu, bet Kutuzovs frančiem sagādāja Berezinu...»
«Māmuļa-Krievija daudz ko pārcietusi, mani kungi,» Vladimirs Daņilovičs sacīja. «Neaizmirstiet, ka viņa pārcieta gadu simteņus ilgo tatāru jūgu, un tā arī viņa pār· cietīs vācu jūgu. Atjaunota un spēcināta tautībā, viņa pacelsies no pīšļiem kā fenikss. Ja Krievija attīstās, kas tad Eiropā vēl viņai var stāties līdzās, viņas saimnieciskai un kulturēlai bagātībai, viņas politiskai varai?... Redzat, šo apziņu mums nebūs zaudēt, kungi, un ticēt savai lietai!... Bet nu pie priekšmeta: es ieskatu, ka mūsu brāļu tautas delegātiem pie troņa būtu vēl pietikšana pa šādiem diviem ceļiem, pirms - galma ministriju un tad caur Pantaļeimonaju... Jūs zināt, viņa majestātes kancelejas III nodaļu. Bet, tā kā viņi nav privileģēta šķira ar sevišķām tiesībām un priekšrocībām, tad pirmais ceļš tiem nav pieietams. Atliek vēl tikai Pantaļeimonaja...»
«Man nav liela uzticība pret Pantaļeimonaju,» mājas kungs attrauca. «Kāds gars tur tagad valda, tad es nemaz neticu, vai III nodaļa adresi maz gribēs pretim ņemt...»
«To prasīt no viņas ir likumisks pamats, Vladimir Ivanovič,» tiesību aizstāvis pasteidzās atbildēt. «Katram Krievijas pilsonim caur. viņu tiesība ziņot tronim par parādībām, kas nesaietas ar valsts interesēm... Un tāda parādība šinī gadījumā ir nedabiskie apstākļi Baltijā.»
«Ak, Vladimir Daņilovič,» mājas kungs atmeta ar roku, «nav trešā nodaļa vairs tā, kas tā agrāk bijusi. Senāk tā bija uzraudzība priekš satrapiem, lai tie nestrādā pret cara gribu un prātu. Nodaļai pašai bija pienākums zināt un ziņot par katru kaitīgu parādību valstī. Katram krievu cilvēkam, pat visvienkāršākam, bija tiesība caur viņas muti sacīt: «Lūk, pie mums iet tā, tas man izliekas kaitīgs, car' tētiņ, nepielaid, novērs to, kaitīgs tas visai Krievijai!» Bet tagad - prasta žandarmērija šī iestāde. Drīzāk īstus patriotu krievus vajā, nekā nelikumības redz un taisnību apsargā. Ir noticis, ka cilvēki, kas ar to labāko pārliecību gājuši taisnības meklēt, izģērbti līdz kailai miesai, sodīti ar miesas sodu un tad palaisti vaļā. Par prastu sbiru iestādi izvērtusies šī nodaļa... Ļaudis viņai iet apkārt ar līkumu...»
Mūsu delegāti izbijušies uzlūkoja savus draugus. Uz šo iestādi viņi bija likuši savas pēdējās cerības, bet, ja tur šādas lietas - -
«Leģendas, kungi, leģendas!» Katkovs uzstājās. «Iestādei tikai grūtāks un sarežģītāks uzdevums nekā agrāk. Narodovoļci, nihilisti ar savu kaitīgo atmosfēru saģiftē Krieviju. Neaizmirstat, kungi, ka 1866. gadā notika atentāts uz viņa majestātes svaidīto dzīvību, un Krievija vēl nebija atjēgusies no apžilbuma, kad 1867. gadā tāds atkal notika. Ir tādēļ jābūt nomodā, un tas daudz ko izskaidro...»
«Var būt, ka izpildītas prasības pēc konstitūcijas un parlamentārisma daudz no šīm kaitīgām parādībām padarītu neiespējamas,» mājastēvs pēc brīža domīgi piebilda.
«Nekad, Vladimir Ivanovič, nekad!» Katkovs attrauca. «Parlamentārisms izaudzis Rietumeiropas atsevišķos apstākļos... Nenoliedzu, ka tur viņš vislabākā valsts forma... Atzīstu pat republiku. Bet uz Krievijas zemes ir uzaugusi patvaldība. Tā dibinās uz krievu tautas īpatnībām, viņas simpātijām, jūtu bagātību. Mums nav rakstīta līguma starp valdnieku un tautu, nav sausu nosacījumu, kas vienam jāizpilda pret otru. Mums ir iekšējas garīgas saites, tautas mīlestība, jūtu bagātība un cienība uz valdnieku. Ja senais vācu valdnieks varēja sacīt, ka viņš droši var nolikt savu galvu katra sava pavalstnieka klēpī, tad es saku: vienkāršais krievu cilvēks nebūtu nevienas dienas laimīgs, ja viņš nezinātu, ka pār viņu valda viņa cars-tētiņš. Atņemat jūs Krievijai viņas patvaldību, un jūs tai atņemat viņas īpatnību. Konstitūcija mums būtu vienkārši atlauzts zars no sveša koka, kas, šinī zemē iesprausts, bez saknes tomēr neaug.»
«Mihail Ņikiforovič! Atļaujat piezīmēt, ka vēl necik sen daudzi ļaudis bija tais ieskatos, ka arī dzimtbūšana ir Krievijas neatņemama īpatnība, kuru tai nedrīkst laupīt,» Spasovičs sacīja. «Hamletā stāv: «Ir daudz kas aizpuvis Dānijā!» Par tām lietām, ko mēs te runājam, nav mūsu varā izšķirt, mēs tikai to labu varam vēlēties. Bet taisnību visām lietām būs nostādīt par pamatu - - un mūsu mazajai brāļu tautai šinī gadījumā ir taisnība. Viņa nevar atteikties to meklēt un pieklauvēt pie tām durvīm, kuras tai atvērtas. Cita ceļa neatliek: ir jāgriežas pie III nodaļas priekšnieka, lai tas liek priekšā adresi viņa majestātei kungam un ķeizaram... Liek priekšā tādēļ, ka līdz ar to būs ziņots par tām Baltijas atsevišķām parādībām, kurss visai valstij kaitīgas. Kas savu taisnību meklē un par savu taisnību grib ciest, tam ne no kā nav jābīstas...»
Viņa vārdiem bija burvīgs spēks, tas «dedza» un «dedzināja», kā Kļaviņš sacīja, Pēteris to manīja pie sevi. Viņa acis tagad liesmoja kā uguns... Notika brīnums, tas sajūsmas apgarības brīnums, kas citkārt pirmai draudzei vasaras svētkos lika runāt svešās mēlēs. Arī Pēterim mēle it kā atdarījās, un viņš runāja pa krieviski. «No vietas nepakustēsim, kamēr savas tiesības dabūsim! Uz tam manu roku!» Viss tas, ko viņš šorīt lielīdamies bija sacījis, tikai sevi mānīdams, bija kļuvis par cietu, negrozīgu apņemšanos, nepieciešamu iekšēju sastāvdaļu.
«Ėąäķī,ėąäķī,» krievu draugi arī šo roku pieņēma ar sajūsmu un nesavtīgām simpātijām. Viņi visi vārda pilnā ziņā jutās kā brāļi.
Tad sāka plūst arvien vairāk jauni viesi, un beidzot bija laiks iet pie vakariņām. Bet arī te mūsu delegāti bija dienas varoņi, un tika tukšota daža laba glāze uz viņu tautas veselību un labu izdošanos.

* * *

Dūšu! Karaļvalsti par dūšu! Tas bija tas, kas mūsu delegātiem visvairāk vajadzīgs.
Tā bija, kā Vladimirs Ivanovičs teica. Briesmu lietas pēterburdzieši runāja par III nodaļu. Bet cita ceļa viņiem vairs nebija. «Grāfs Pēteris Andrejevičs Šuvalovs ir tomēr krievu kungs,» Pēteris sevi un citus drošināja. «Kādi ir krievu kungi, to taču mēs redzam. Un bez tam viņš ļoti labi zina, kā mums ir, bijis mums par ģenerālgubernatoru. Viņam vācietis vis neiepūtīs ausīs to, kas nav...»
No ārienes viņi šo iestādi bija jau vairākkārt apstaigājuši un smalki apskatījuši. Tā atradās uz Panteļeimonajas, netālu no Fontankas, Vasaras dārza tuvumā. Bet, neraugot uz visu pašiedvesto dūšību, tiem katru brīdi, kad nāca šīs iestādes tuvumā, sirds sāka savādi pukstēt.
Beidzot bija pienākusi norunātā diena, kad vairs nevarēja atkāpties. Svarīgais uzdevums - pie šī grūtā gājiena būt viņiem par vadoni un tulku piekrita Gailītim, žirgtam cilvēkam kuplu, melnu bārzdu un dzīvu gaitu. Noliktā stundā viņš ieradās pie tiem uz Vozņesensku. Runāt viņiem vairs nebija vajadzīgs, jo visi zināja, uz ko lieta attiecas. No redzes jau arī tie likās tik apzinīgi un par savu lietu droši, cik vien iespējams, un devās taisni pa Sadovaju vien uz leju.
«Vai labāk neņemsim izvosčiku?!» Pēteris mēģināja jokot. «Vai neizskatītos labāk, ka latviešu delegācija piebrauc ar fūrmani?»
Vītols arī smaidīja, bet atmeta ar roku. «Lai paliek! Šodien mūs labāk lai tura par latviešu mužikiem nekā par latviešu bajāriem...»
Nevarēja jau nemaz citādi, jo šodien tiem atkal bija mugurā pelēkie kamzoļi. Galu galā tie bija jau sasnieguši Ņevas prospektu un nogāja nu arī pārējo gabaliņu kājām.
Beidzot tie sasniedza «Zeļonij gorodoku» un savu ceļa mērķi. Pie durvīm bez sargiem vēl zaldātu vaktis. Viņus vērīgi aplūkoja, apskatīja viņu pases un tad ielaida plašajās uzgaidāmās telpās. Bija priekšā daudz ļaužu, bet no viņu sejām vien jau varēja lasīt, ka tie nelabprāt te, pa lielākai daļai pirmo reizi un dara to spiesti, tāpat kā mūsu delegāti, tādēļ ka cits tiem vairs neatliek. Nospiests klusums valdīja šinī telpā. Ikviens baidās pat pakustēties, šaubīdamies, vai tikai tas ir brīv. Vai caur to šo iestādi nedabūs pret sevi...
Viņi gaida, gaida, bet gaidīšana padara nervozu... Brīžam viens no gaidītājiem pazūd aiz tumšajiem priekškariem... Paliek tur ilgāku laiku, ik pēc tam, cik viņa lieta sekrēta un svarīga. Bet, kas jau pārāk lielas cerības licis uz šejieni, tas, kā var redzēt, daudz gudrāks nav ticis, ne arī savam mērķim tuvāk...
Mūsu delegāti skaita tos, kas tiem bijuši pēc kārtas priekšā. Arvien vairāk to skaits dilst, arvien tuvāk brīdis, kad priekš latviešu tautas izšķirsies svarīgais moments, - un tādēļ dūšu, dūšu!... Pēteris, cilvēks, nekā ļauna neapzinās, tomēr sirds tik ērmoti lēkā pa krūtīm...
Beidzot viņu rinda... Dūšu! Lai tie tur aiz zaļajiem priekškariem nedomā, ka viņi kādi zaķapastalas...
«Latviešu delegācija!» kāds ierēdnis skaļi nosauc. Kā sveces viņi kājās, bet tad sargi atver tumšos priekškarus, pa kuriem iznāk ģenerālis pie viņiem. Viņi saprot, ka tas nenotiek aiz lielas cienības pret viņiem, jo viņa ekselence skarbi iesaucas: «Ėąņūųńźą äåėåćąöč!...»
«Āīņ īķč, āąųå ļšåāīńõīäčņåėüńņāī,» ierēdnis norāda uz viņiem.
Grāfs viņus uzlūko stingri no galvas līdz pat kājām, it kā tiem gribētu līdz īkstīm cauri skatīt. Tas stars, ko raida viņa šaurās, iešķībās acis caur zemo pieri, izteic kaut ko augstprātīgu un nicinošu. Viņi grib turēties dūšīgi, bet dūša tomēr plok...
«Ko jums vajag?» tas uzsauc stingrā balsi pa krieviski. «Kādēļ braucāt uz Pēterburgu?!...»
Vītols, kas tas barvedis, nemāk neko atbildēt, tikai paklanās un pasniedz adresi.
Grāfs tajā drusku ieskatās, tad lūkojas tai pāri uz delegātiem. «Uz kāda pamata?! Kas jums tādu adresi licis nodot?!»
Delegāti nezina citu kā paklanīties. Nobaidījušies jau tā, un vēl pa krieviski... Ne vārda nevar izdabūt...
Te Gailītis, dzīvs cilvēks kuplu, melnu bārzdu, saņem dūšu un stājas priekšā. «Jūsu augstā ekselnce, viņi runā latviešu tautas vārdā...»
«Latviešu tautas!» ekselence viņu pārtrauc. «Kas tā par tautu?... To mēs izmeklēsim - - - Bet jūs kas? Pie delegācijas piederīgs?...»
«Nē, esmu students Pēterburgas universitātē - -»
«Kas, students?!» ekselencei acis sāk zvērot. «Un tad jūs noņematies ar tādām lietām?! Kas?! Ko!... Ārā --»
«Ekselence!» Gailītis palokās, grib sev par attaisnošanos ko sacīt. «Ārā!» grāfs rāda uz durvīm. «Jeb es jūs likšu dzelžos kalt!... Uz Sibīriju izsūtīšu - -»
Gailītis, ne atpakaļ atskatījies, sprūk pa durvīm laukā, pazūd uz pēdām... Ekselence minstās uz vietas un krāc vien no dusmām. «Dievs kungs, stāvi mums klāt!» delegāti nodomāja un sarāvās tikpat kā pelītes...
Grāfs tomēr beidzot savaldās un griežas pie viena no saviem adjutantiem. «Baron fon Osten-Zaken! Prasiet viņiem, kādēļ tie uz Pēterburgu braukuši un ko tie no augstās valdīšanas vēlas.»
Barons, jauns cilvēks, palokās, uzrunā delegātus skaidrā latviešu valodā. «Kas jums trūkst, mīļie draugi, un kādēļ esat braukuši uz Pēterburgu?»
Ā, nu visiem dūša atplaukst... Ja jau ielaižas runā, tad ir labi, un, ja jau pa latviski, tad runātāju vai cik. «Savu taisnību braucām meklēt,» pagasta vecākie visi kā vienā balsī. «Mēs, lielskungs, vairāk negribam kā tikai to pašu, kas ir Krievu zemē... Dodiet mums tādas pat rektes un tiesības, un mēs vairāk neprasām...» Un Golvers, kam sevišķi bija izrunāšana, vēl pieliek no sevis: «Mēs, lielskungs, gribam krievu repormas un krievu tiesas.»
Osten-Zakens viņu mazcienīgi uzlūko. Nebija jau arī viņam nekāda gudrinieka izskats: zema piere, noaugusi ar matiem, tīri pēc mežacilvēka. «Ko tu, veci, zini no krievu tiesām?»
Bet, ja tas iznāca uz izrunāšanos, tad par Golveru varēja sacīt: neskaties vīru no cepures! Ja viņš sāka laist vaļā savu teicamo, tad viņu septiņi advokāti nevarēja aizrunāt. «Vai, lielskungs,» tas uz vārdiem attrauc, «tās krievu tiesas ir vienas labas tiesas... Kad mums tādas būtu!»
«Kā tad tu to zini?! Tu taču neesi študierējis par tiesas kungu.»
«Neesu vis! Neesmu nekāds mācīts cilvēks, bet, ja jau es savā muļķa prātā varu aptvert, ka tās ir labas tiesas, tad jau tie študierētie viņas atzīs par vēl labākām - -»
«Kur tad tu, veci, esi redzējis tās krievu tiesas?!» Osten-Zakens viņu nepacietīgi pārtrauc.
«Vaī, lielskungs, trīs nedēļas dzīvojot pa Pēterburgu, esmu noskatījies diezgan, kā te miera tiesas spriež. Ātri tu, cilvēks, dabū savu taisnību! Vienalga, vai tas bagāts vai nabags, kas likums ir, tas ir... Bet kur tad pie mums Vidzemē? Ja mums jāprāvojas ar lielkungiem, tad gala nav. Pirms iesūdz pie draudzes tiesas, - tad izliek garu, garu termiņu!... Kungs vienreiz nenāk, otrreiz nenāk, trešo reizi atnāk gan, bet lūdz laiku apdomāties. Ceturto reizi atkal nav ieradies kunga liecinieks, muižkungs, vajag atkal garu termiņu., es saku, lielskungs, vajag vismaz gadu piecu sešu, līdz tiekam draudzes tiesai cauri. Nu pārsūdz uz kreistiesu... Tas pats mūziķis! Sūta atpakaļ lietu uz draudzes tiesu pa vienai lāgai, pa otrai lāgai, un, kad tad vēl labi izprāvojušies pa «kreistiesu», tad beidzot tā lieta nāk uz «ūp» (Hof) tiesu. Kā tikai tas gals būtu daudzmaz rokā, te pasprūk atkal vaļā... Sākam atkal no jauna pie draudzes tiesas, pie kreistiesas. Un, ka tad nu tas sūdzētājs nomirst, tad prāva ir cauri. Ātrāk mēs taisnības nedabonam...»
Nācis savā elementā, tas stāsta un stāsta, un arī viņa biedri, aizmirsuši svarīgo situāciju un zobus rādīdami, viņam piebalso.
«Ko viņš tur stāsta?!» grāfs beidzot nepacietīgi ieminas.
Adjutants viņam nu visu to pārtulko. Ekselencei acis arvien vairāk sāk zvērot, drīz tas uzlūko adresi, drīz delegātus, tad beidzot sāk kliegt: «Diezgan! Pasakas! Muļķības! Zinām it visu... Arī kā pie Palkina uzdzīvojuši... Visu galvaspilsētu man uztraukuši! Noraidu!... Bez ievērības atstāju! Ahā, latviešu bajāri! Divdesmit četru stundu laikā man atstāsat Pēterburgu, jeb vai jūs izsūtīšu pa etapu! Izmācīšu!»
Un, vēl kādus soļus pagājis, viņus visus ar īgnumu uzskatījis, it sevišķi Vītolu, tās uzgrieza tiem muguru. «Dariet viņiem to zināmu!» -tas pagriezās pret savu kambarkungu, tad nozuda aiz biezajiem priekškariem.
It kā tos būtu ķēris zibens, tiem karstas tirpas vien pārskrēja pār muguru. Barons fon Osten-Zakens viņiem to visu pēc iespējas mīkstiem vārdiem paskaidro, tomēr nevar apslēpt savu skaudīgo prieku. «Tā iet, kad klausa musinātājiem!» tas vēl tēvišķi piebilst. «Taisāties tagad nu tikai ātri no Pēterburgas projām, jo, tiklīdz jūs ķers, slikti būs... Sūtīs jūs tad uz Rīgu no pagasta uz pagastu pa etapu.»
Viņi nelūdzas, neprasa arī padomu, aizmirst adresi un visu un, galvas nokāruši, atstāj telpas. Tikai ātrāk no šejienes projām! Gailītis diezin kur aizlicies... Tie jau arī viņu nemaz neiedomājas, iet tikai uz priekšu, vienalga, kurp.
Pa Fontanku tie izgājuši līdz Ņevas krastiem un dodas gar Vasaras dārzu tālāk. Vēl neviens nav vārdu teicis un minējis: «Ko nu darīsim?!»
Ejot gar Marmora pili, tie satiek nejauši kādu tautieti. Tas bija kāds Taube, rīdzinieks, agrāk turējis pārdotavu Kaula mājā pie Vērmaņa dārza, bet tad izbankrotējis un atnācis uz Pēterburgu.
«Ē, Vītol, vai mani vairs nepazīsti?» tas iesāka, kad viņi nepazīti tam gribēja paiet garām. «Esmu tagad Pēterburgā.»
«Tā, tā, - nu, kā tad labi iet?»
«Esmu pie lielkņaza Konstantīna Nikolajeviča par oberhofmeistaru.»
Neticīgi Vītols pacēla acis. «Varbūt par kādu lielāku sulaini,» viņš pie sevis nodomāja. «Kur tu, latvietis, tiksi par ko lielāku!»
«Dzirdēju, ka tu ar citiem esi atbraucis ar kādu latviešu adresi. Nu, vai būs kāds iznākums?»
«Slikti! Neņem pretim. Divdesmit četru stundu laikā mums jāatstāj Pēterburga.»
«Hm!» Taube noraustīja kamiešus. «Ja jūs varbūt grieztos pie lielkņaza Konstantīna Nikolajeviča -»
«Tu jau dzirdēji, divdesmit četru stundu laikā mums jāatstāj Pēterburga. Un, ja mūs noķer, ka esam ilgāk, mūs izsūta uz Rīgu pa etapu...» Viņš tam īsos vārdos lietu apstāstīja.
«Jā, jā, bailīga lieta! Bet paga, es parunāšu ar lielkņazu! Kas tur liels var būt? Varbūt viņš pieprasa no grāfa Šuvalova ziņas un tur ir kāds iznākums?»
Viņš sāka to lietu vēl tālāk pārlikt, bet viņiem vairs nav nekādu cerību. «Esi tik labs,» Vītols atbild. «Ja vari mūsu labā ko darīt, tad dari! Bet nu ardievu... Mums jāpasteidzas, ka laikā tiekam no Pēterburgas projām...»
Kad viņi sasniedza savu korteli Vozņesenskā, viņus gaidīja jau priekšā studenti. Ar Gailīti tie nebija tikuši un bija nākuši, lai dabūtu zināt iznākumu. Tomēr Varaidošu Zanderim bija kas priecīgāks viņiem ko paziņot.
«Bet ta tad nu «Ćīėīń» sadod «Nordische Presse'i»,» viņš trauca. «Redzi, te ir garš ievadraksts. Avīze atraida, ka te no latviešu puses varētu būt kāda ļaunprātīga aģitācija. «Ļaudis,» te stāv rakstīts, «kas parādījuši tik lielu padevību tronim un piekrišanu krievu tautai, nevar būt aģitatori.» Tālāk teikts, ka adrese gājusi pilnīgi likumisku ceļu. Nav varonīgi, kā «Nordische Presse» uzvarētos izsmej. Kādēļ vācieši noliedz adreses nozīmi? Kādēļ «Nodiche Presse'i» izliekas tas smieklīgs, ko latvieši lūdz? Kādēļ viņa nevietā parāda šādu cinisku ņirgāšanos(öčķč÷åńźóž õīõīņó)? Nevar avīzi vairāk sodīt, kā nodrukājot viņas uzbrukuma rakstu, lai tad tā pati kaunās no tā... Var notikt pavisam citāda traģikomēdija nekā tā, kuru viņa pravietojusi. Notikuma vieta: krievu zvērinātā tiesa. Darbojošās personas: «Nordische Presse» un viņas apmelotā latviešu deputācija ar saviem pilnvarniekiem. Un fināls: cietuma istaba ar uzrakstu: «Par apmelošanu...»»
«Vai tas nav lieliski, ko?!» Kļaviņš arī no savas puses iebilda. «Neviens cits to nevar būt rakstījis kā tikai Vladimirs Daņilovičs!...»
Viņi skatījās, un tiem uzkrita, ka draugi par to nemaz nepriecājas. Nemaz negribēja nākt ārā ar to, kā šodien vedies.
Pēteris nopūtās. «Ko nu viss līdz?!... Mums tomēr divdesmit četru stundu laikā jāatstāj Pēterburga... Ja ne, - mūs izsūta kā arestantus...»
Un, kad studenti viņu vēl neticīgi uzlūkoja, Vītols piebilda: «Jā, jā, draugi, mūsu tautas lieta ir zaudēta! Mums jābrauc uz mājām, nekā neizdarījušiem...»
Viņš apstāstīja arī tiem lietas iznākumu. Arī jaunekļi nokāra galvas un tīri asaru pilnām acīm to visu noklausījās. Tātad trešā un pēdējā neizdevība...
«Jā, jā,» Pēteris sūkstīdamies vēlreiz atņēmās, «tagad nu mums mute pilnīgi ciet... Tagad lai vācietis dara ar mums, ko grib...»
«Vai tad nav nekādu cerību?» Varaidošu Zanderis skumji ieminējās. «Krievu prese, sabiedrība...»
«Neko mums nevar līdzēt, neko!» Pēteris attrauca. «Mēs esam maziņi... Mazu visi stumda un grūsta... Bet kad mēs izaugsim lieli! Ak, draugi, kas mums var līdzēt, ja paši sev nevarēsim līdzēt... Mēs daudz ko esam izcietuši, tādēļ arī to izcietīsim!... Un es nezaudēju dūšu. Mūsu pēdas ar zāli neapaugs. To darbu, ko esam uzsākuši, to turpinās nākošā paaudze, tā paaudze, kas celsies pēc mums, jauna paaudze... Un, lai tur kā, es ticu un ceru mūsu tautas nākotnei...»
Viņš nolika it kā zvērestu, un jaunie studenti to uzklausījās liesmojošām acīm. Vītols turpretim sērīgi pasmaidīja. «Ticēt un cerēt, - mums cits nekas neatliek... Bet nu, draugi, mums jāšķiras... Mani nospiež katra turpmākā minūte, ko pavadām Pēterburgā... Uz redzēšanos!...»
«Uz redzēšanos... Uz redzēšanos labākos laikos tēvijai un dzimtenei!...»
Skūpstīdamies studenti no tiem atvadījās un aizgāja. Un delegāti klusu sameklēja savas mantas, devās uz vilcienu un vēl tanī pašā vakarā aizbrauca no Pēterburgas.