AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Divdesmit otrā nodaļa

Braucot pa ceļu, Pēteris pārdomāja notikušo, skaitās, «errojās» un atmeta ar roku: «Ko tur tik daudz!...» Bet svaigais, dzidrais janvāra gaiss uz viņa garastāvokli tomēr darīja labu iespaidu. Piebraucot Rīgā, viņš nemaz vairs nejutās tik notriekts.
Kad viņš sasniedza savas mājas durvis, viss viņam nāca priekšā kā sapnis... Tikai tagad viņš noskārta, ka ir bijis lielu laiku projām, par tautu rūpēdamies, mājas gluži piemirsis... Pat ar savu sievu nav sazinājies...
Viņš iesteidzās pirms vīnūzī. Koška aiz letes... Kā nu viņiem iet? Kā andelējuši? Kā bez viņa iztikuši? Jautājumi birst viens pēc otra kā krusa.
Bet komijam ir darīšanas ar viesiem, tik notuļ, ka ne lāgā ar viņu apsveicināties nepagūst. Pēteris negaida, steidzas tālāk savā dzīvoklī...
Pirmā, ko viņš sastop, ir sievasmāte. «Nu, jaunskungs, kur tad tu nu dzīvo?» viņa to sagaidīja, un nevarēja zināt, vai tas pa jokam vai pārmetums. «Domājām jau, ka būsi aizbraucis pavisam...»
«Nu, nu, kur tad nu skriešu?!» viņš smiedamies ķēra pēc viņas rokas un to skūpstīja. «Kā nu mājas aizmirsīšu?... Bet kā tad nu labi dzīvojat?»
«Kā tad nu dzīvojam?!» viņa divdomīgi attrauca. «Cits strādājam, cits guļam - -»
Viņš piepeši satrūkās. «Kur tad Maris? Vai slima - -?»
Te blakus istabā iebrēcās spilgta bērna balss, un viņš saprata visu! Ar vienu lēcienu bija tur... Maris vēl gultā ar zīdaini pie krūts, uz kura noraugās ar mātes lepnumu...
«Mari, zelta drostaliņ, ko tu dari?!» Prieka pārņemts, tas nokrīt pie viņas gultas uz ceļiem, spiež viņas svabado roku pie sava vaiga, skūpsta to karsti, pateicīgi, laimīgi...
«Zīdu tavu dēlu!» Viņas brūnās, vilstošās acis vēl spodrākas un dziļākas kā citkārt un staro pār mazo brēkuli, kurš dūšīgi iesūc barību no viņas krūts. Viņa gatava tam upurēt savas asinis.
«Manu dēlu!... Tad tiešām, kā toreiz runājām,» viņš, vēl jo vairāk ielīksmots, trauca. Viņam vairs nebija jāprasa, kas jaunais: vai dēls vai meita? Dēls tas ir! Viņa vietnieks... Jaunais Krauklītis, kas staigās tēva pēdās... Tā ir tā jaunā paaudze, kas turpinās uzsāktos ceļus tautas labā...
Kad mazais bija paēdis, viņš ņēma to uz savām rokām, šūpoja, ucināja un gribēja aiz prieka vai gaisā sviest. «Kā mēs viņu sauksim?!» tas uzstādīja jau priekšlaicīgu jautājumu. «Austaru vai Viesturu, kā mūsu senčus sauca? Vai atkal par Vitautu, Olģerdu, Keistutu pēc leišu varoņiem? Katrā ziņā viens študierēts latvietis tas būs, viens augsti mācīts vīrs!»
Arī sievasmāte to visu ar labpatiku noklausās. Bet tie jaunie vārdi, kurus Pēteris liek priekšā, viņai gan nepatīk. «Zirgu vai suni sauc, kā gribi, bet cilvēkiem liec riktīgu vārdu: Pēteri, Indriķi, Kristapu vai Kārli! Tā tu zini, kā viņu saukt, un tu nekad nevari sajukt...»
Maris, protams, bija Pētera pusē. «Jā, bet, memm, tie ir galu galā vācu vārdi. Mēs savam dēlam gribam likt īsti tautisku vārdu.»
Māte laikam īsti neuzķēra, iekš kam tas protests pastāv. «Vācu vārdi man arī nepatīk, sevišķi pie sievišķiem: Vilumīne, Pilupīne, - tu jau, cilvēks, vari nolauzt mēli, tos saukdams! Bet viens riktīgs vārds - Anna, Grieta vai Jūle, un ar to pietiek...»
Nu, par to jau arī neviens negribēja strīdēties. Galvenā lieta, ka viņš būs «študierēts», tur viņu uzskati vienbalsīgi. Un Maris stādās jau priekšā, kā viņš skatās likumus un pasaka katram, uz kuru punkti tam taisnība. Un biedrībā viņš runā tik sparīgi un jauki, ka nevar ne noklausīties... Vecai Mikumietei atkal priekš acīm cits: mācītāja talārā viņš uz kanceles un ar savu dievavārdu miekšķē it visiem sirdis; ka vai! Un Pēteris iesaucas: «Tā ar vienu vīnūzīti vairs nevar dzīvot! Priekš dēla arī vajag. Tagad nu ir jāpastarojas vairāk.»
Viņam uznāk liela kāre un vēlēšanās savu mantu pavairot. Tikai viņš vēl nezin, kā. Apsveicinājies ar saviem mīļiem, viņš tādēļ dodas savā saimniecībā, iedziļinājas atkal pilnīgi savā dienas gaitā, no kuras izkritis. Viņš ir atkal laipnais, acīgais vīnūžnieks, kāds bija agrāk pie Brikmaņa, un nauda griežas. Pat tirgus sievas, iejūsminātas no viņa laipnības, sāk vairāk tērēties nekā agrāk...
Sakārtojis daudzmaz savu mājas dzīvi, tas nu paceļ galvu arī uz ārieni. Jāiet uz biedrību, jāapskatās, kā tur iet...
Pilna sapulce jau notikusi, viena trešā daļa runas viru pārvēlēti un, kā viņam likās, tad uzvarējuši saimniecības vīri. Bet F. Veinbergs ievēlēts par priekšnieku. Tikai plaisa starp abām partijām nav tikusi ne par matu mazāka, bet gan vēl asāka...
Viņu ieraudzījuši, visi uzreiz kā spārnos. «Nu, Krauklīt, kā tad izgāja pa Pēterburgu? Ko tad valdīšana saka par vāciešiem? Vai dabūsim rektes?»
Pēteris taču nevarēja teikt to dieva taisnību, ka nav nekādu cerību. Viņš apzinīgi noraustīja kamiešus. «Liekas, ka izgāja diezgan labi... Cik tikām runājuši ar augstiem kungiem un ministeriem, tad visi atzīst, ka mums vajag vienādas tiesības ar vāciešiem... Lietu viņi liks izmeklēt...»
«Ak, tad tur nekā nebūs!» Lauris, kurš pēdējā laikā vairs ne ar ko nebija mierā, iesaucās. «Uz izmeklēšanu nav nekā... Gan vācietis viņiem acis aizsmērēs. Jums tūlīt vajadzēja dabūt līdzi rakstu, melnu uz balta, ka tur vēlāk vairs neko nevar grozīt. Bet, ja tas nav, tad es tur nekā nedodu...»
Arī citi pētoši uzlūko Pēteri. «Vai tad mēs ministerim varam tādu rakstu no rokām izraut, ja viņš tev nedod. Viņš saka: lietu izmeklēs, un diezgan! Un kas tad?! Sliktāk mums taču vairs nevar būt kā tagad. Zemāk vairs nevaram krist, tikai celties...»
Te viņš ieskatījās, ka aiz letes nav neviena. «Kā, vai tad bufete šodien ciet?»
Tikai nu viņš dabūja zināt pašu svarīgāko un jaunāko. Ekonomijas turētājs, pēc tautības vācietis, bija atteicies no līguma un uz ātru roku izvadājies, tādēļ ka nespējot maksāt to īri.
«Biedrībai jau tā bija naudas bads,» Kreilis sūrojās, «nu izkrīt vēl īre no ekonomijas. Māja tikai pusgatava, dažas telpas vēl neieņemtas, fronte nepucēta. Baumanis nāk virsū, lai gādā priekš tam līdzekļus; ja ne, tas no priekšniecības pavisam atteiksies... Cik ta nu tālu tā aiztiksim!»
«To mums dara tie strīdi!» Mārcis žēlojās. «Biedri atkrīt... Prasi, cik šogad ir to, kas savas kartes izņēmuši? Tādi tie ļautiņi ir! Uznāk kas jauns, visi tikpat kā spārnos, bet, tiklīdz iet drusku sliktāk, nozūd visi kā žīdi pa Miķeļiem!»
«Nu šodien jau izsludināta solīšanās, redzēs, cik to ekonomu ieradīsies,» Mikums piebilda. «Nenāk jau tie ļaudis uz biedrību vairs ne akli... Kas tas būtu par tik daudz biedriem? Ja katrs biedrībā pa dienu tikai kādas kapeikas notērētu, ekonoms itin labi varētu dzīvot.»
«Ļaudis nenāk uz biedrību tā brandavīna un alus dēļ!» Laurim acis ugunīgi iemirdzējās. «Viņi nenāk tādēļ, ka nav sagaidījuši to, ko cerējuši. Ko tad biedrība tautai ir devusi?! Mums ir zinātnības komisija, - bet kur mūsu zinātnieki palikuši? Savas acis tie vairs biedrībā nerāda. «Es jau esmu mācīts, es daudz ko zinu, man jau nepas ar tevi, prastu cilvēku, sēdēt pie viena galda.» Ja tu esi mācīts un gudrs, tad neturi savu sveci zem pūra!... Māci arī tautu, māci mani!... Kur es lai to smalkumu ņemu, ja tu negribi man to rādīt, negribi dot man labu priekšzīmi?»
«Ir jau taisnība!» kāds no saimniecības vīriem ieminējās. «Tā jau vācu avīzes raksta, ka latvietis, kas ticis pie vācu gudrības, esot tāds pat vācietis kā citi. Tādi jau tie mūsu zinātnieki ir...»
«Ak tad jūs, saimniecības vīri, esat labāki!» Lauris saslējies attrauca. «Ja jums nauda un vācu mēle, jūs tādi paši vācieši esat. Priekš kam Baumanis namus būvē? Priekš vāciešiem būvē... Viņam jādzīvo tā, lai vācieši tam dod būvēt... Tomsons ceļ tādu pat fabriku kā vācietis. Mēslus, ko viņš tur mals, tas mals priekš vācu baroniem. Un, ja viņš nāk uz biedrību, tad tikai tāpēc, ka te var satikt mužikus, kuriem savus mēslus iesmērēt.»
«Es lūdzu!» Fuhsings, pietvīcis vaigā, iesaucās. «Kas tie par aplamiem apvainojumiem?! Kādēļ tad mūsu izglītotie tiek no vācu administrācijas spaidīti? Jūs jau nezināt, ko jūs runājat. Cilvēks, kas prot citas valodas un tomēr vēl skaitās par latvieti, tiek ieskaitīts par dumpinieku, kuru vajag uzmanīt...»
«Hm, hm, hm!» Lauris, pārgudri smiedams, viņu uzlūkoja un nogrozīja galvu. «Ak, jūsu dumpība! Ja jūs ar savām vācu mēlēm pret vāciešiem tik daudz nelocītos, bez sāls mēs viņus saēstu! Bet jūs? Visi jūs sēžat kopā pie viena galda, sadzerat pa draugam un sarunājaties pa vāciski: «Starp mums ir miers!» Mums tikai izgudrēm vajag tā izlikties, lai tie prastie ļaudis redz, ka mēs cīnāmies. Jūs sakiet, vācu avīzes par jums raksta tā un tā. Bet kur ir Dīriķis? Par ko viņam avīze? Par ko tas vāciešiem neraksta pretim, kad tie uzbrūk biedrībai? Jā, kur nekāda atbildēšana nav jādod, tur viņš gan māk rakstīt, piemēram, ka Tomsona lugā «Mika nāk mājā» nav nekādu darīšanu (darbības). Un tad jūs vēl brīnāties, ka tauta atraujas no biedrības... Kāds labums viņai no tās? Kāds labums, pasakāt!»
Fuhsings patiešām nesamanīja, ko atbildēt, un aizskarts norūca: «Klusuciešana ir tā labākā atbilde.» Tāpat Kreilis un Mikums klusēja, jo viņiem šķita, ka Laura «jūs» zīmējas arī uz viņiem, caur ko tie pieskaitīti pie tiem izglītotiem, kas viņiem lieliski glaimoja.
Lauris nebija ne ar ko mierā, ne ar zinātniekiem, ne ar saimniecības vīriem, ne ar pašu biedrību. Viņš tumši nojauta, ka tā ilgi vēl nav tas gaismas un brīvības ideāls, kādu tas sev tēlojies, nav arī tā drošā karotāja priekš tautas tiesībām. Tie vīri, kas brauca uz Pēterburgu. to darīja paši uz savu galvu, un, ja tiesības gūs, tas nebijis biedrības nopelns. Un tāpēc tad arī tas savus asos dusmu cirtienus zvēla uz visām pusēm.
«Es jau arī nesaprotu, kamdēļ «Baltijas Vēstnesis» to stiķi brāķē?» Mārcis, turēdams Laurim kanti, ieminējās. «Ir taču tur ko pasmieties, ir nopūsties...»
«Tāpēc, ka viņš neprot strādāt, draugi!» Lauris iesaucās. ««Mājas Viesim» ir savi 7000 ņēmēji, bet «Baltijas Vēstnesim» tikai 1500.» Un nicinoši un mazcienīgi tas noskatījās uz visām pusēm. «Ai, ai, ai, mūsu mācītie, mūsu turīgie!... Ne jūs deriet pīpē, ne ragā... Nav nospļauties par jums...»
Un, paķēris savu cepuri, tas aizgāja.
Fuhsings, uzšāvies kājās, uztraukts noskatījās viņam pakaļ. «Tas cilvēks man nepatīk, nepavisam nepatīk! Katram tas uzbrūk, par katru ņirgājas, katra darbību nosmej un kritizē. Kas tad viņš pats tāds ir? Pavisam prasts, neizglītots cilvēks! Nav jau nemaz zināms, no kam tas dzīvo... Ir laiks biedrību tīrīt no šādiem tumšiem, dumpīgiem elementiem...»
Visi it kā piesarkuši klusēja, lai gan, kā redzams, ar Fuhsingu vienis prātis bija klātesošo lielākā daļa. Tikai neviens negribēja savus uzskatus klāstīt.
«Savu amatu tas jau gan vairs negrib piekopt,» Kreilis beidzot ieminējās. «Es gribēju, lai viņš man izlāpa ratus un pārpulierē mēbeles. Noprasa tādu cenu, ka bail... Es saku: «Vai tad drusciņ lētāk nevar?...» Atsviež kaktā: «Taisi pats!» -un aiziet...»
«Laikam jau viņam savām ienākšanām vajag būt, ka tas tā var dzīvot!» Mikums piebilda.
Pēteris to pietvīcis vien klausījās. «Pa Lauri nu slikta nedomājat!» viņš tam uzmetās par aizstāvi. «Lai arī tas lietu dažreiz pārspīlē, tad taču tas ir skaidra dvēsele... Un daudzās vietās arī viņam taisnība.»
«Viņam vien nekas nav labs diezgan!» Fuhsings vēl atņēmās. «Izdaraties ar vāciešiem tā un izdaraties tā... Viņam labi runāt, kad tam ar vāciešiem nav nekādu darīšanu. Bet, kam ar vāciešiem jādzīvo, tas nevar vis tā sacīt. Vai ticiet man vai ne, savā vietā turos vēl tikpat kā zara galā.»
«Nu, nu, vai tad nu vecais ir tāds?!» Pēteris it kā neticēdams ieminējās. Viņi uzsāka sarunāties savrup.
Fuhsings noraustīja kamiešus. «Ko nu par veco runāt! Tik ilgi ar viņu esmu sadzīvojis un sadzīvotu arī uz priekšu. Bet tu jau nemaz nezini, kas jaunākā laikā noticis... Ortrūde apprecējusies...»
«Nu, nu!» Pēteris viņu pārsteigts uzlūkoja un pie sevis nodomāja: «Skaties, mani kāzās nelūdza?!» Bet Fuhsingam sacīja: «Tad jau varbūt pa to laiku, kamēr biju Pēterburgā.»
«Ir kādas pāra nedēļas, kamēr atpakaļ no kāzu ceļojuma. Viņas vīrs ir iestājies mūsu veikalā par līdzšefu. Ir tāds vācu «zeseris», fon Bimmelšteins, visur bāž savu «šņauci», visur grib būt tas gudrākais. Pavisam tāds muļķīgi augstprātīgs cilvēks... Grib apieties ar mani tikpat kā ar puiku...»
«Bet ko tad vecais?!»
«Vecais plecus vien norausta! Bet nav viņš vairs viens tas kungs. Fon Bimmelšteins kaļ man katru dienu acīs Latviešu biedrību, un vācu kaufmaņu aprindas - tās pavisam pret šo biedrību trakas. Tur lai neviens nedomā pretim stāties, ja negrib, lai viņu tāpat izboikotē. Es saku, tā dzīvot jau ir gatavā elle un manu it labi, ka vecā vietā man ilgi palikšana nebūs. Un dabūt pie vācieša citu vietu man nav vairs nekādu cerību. Ja es arī no biedrības izstātos, tas tomēr vairs neko nelīdzētu...»
«Kā tad būtu pie Riharda?» Pēteris ieminējās. «Vai tad viņš savu fabriku drīz neatklās?»
«Tā domā uz aprīli,» Fuhsings atbildēja. «Būtu jau ātrāk, bet caur vācu-franču karu mašīnu piesūtīšana ļoti novilcinājusies. Viņš arī tā kā lāgā negrib, paredz, ka tam būs lielas darīšanas ar lielgruntniekiem. Ja es esmu klusais biedrs, to neviens nezin, ja būšu viņa veikala vadonis, to zinās visi. Bet arī mana paša intereses prasa to, lai veikalam neceļas caur to skāde...»
Pēteris līdzcietīgi pasmaidīja. «Tad taču Laurim taisnība! Tie veikali, zini, mums maisa būt īstiem tautiešiem. Sevis dēļ tev, tā sakot, jāaizliedz pašam sevi. Ir taču Laurim taisnība...»
«Viņam taisnība, kā tad!» Fuhsings sarūgtināts attrauca. «Vainīgi jau tikai ir tie, kas tos asumus rada. Pastāvīgi tik: vācietis un vācietis, latvietis un latvietis. Itin kā abi nemaz nebūtu cilvēki, tiem tikai kā suņiem savā starpā būtu jāplēšas. Esam taču tik ilgi bijuši vienas zemes bērni...»
«Septiņi simti gadu. Bet vieni tie kungi, un otri tie vergi. Tu pats to cik reižu jau esi izskaidrojis. Tagad mēs tā vairs negribam...»
«Domā, kā gribi, bet, ja tautība mums nes tikai zaudējumus un zaudējumus, tad mums tādas biedrības arī nav vajadzīgs. Es izstāšos, Rihards izstāsies, mēs visi izstāsimies...»
Pēterim tas ķērās pie dūšas. «Jā jau, jā!» viņš pārmetoši iesaucās. «Taisni šinī brīdī, kur Dīriķis ir jau izstājies un Baumanis grib izstāties?! Kad biedrība nezin, kur naudu tagad raut?! Jā, jā, ejat tik, ejat visi!... Tādi jūs man tautieši esat. Tad jums tāds veikals un tāds veikals. Bet pie joda ar jūsu veikaliem!» tas zvēla ar dūri pa galdu. «Tautība mums tā grunte būs un paliks; ja jums tāds veikals, kas pret viņu, tad tas neder.»
Fuhsings sāpīgi iesmējās. «Tu esi naivs, Persi, naivs kā bērns. Ir pavisam otrādi! Veikals mums ir tā grunte, un ar šo grunti mums tā tautība jālūko saskaņot. Kādēļ es no biedrības neizstāšos, tur ir cits iemesls. Zirgu tura pie pavadas, vīru - pie vārda, un, ja es reiz vārdu esmu teicis, tad arī pie tā palieku... Tikai to gan es saku, tādi brēcēji kā Lauris, tie jādabū no biedrības laukā!»
Pēteris atmeta ar roku un uzsāka pavisam citā balsī: «Jūs Lauri neviens nepazīstat. Ja tikai mums tādu cilvēku būtu daudz.»
Viņš pats, kā iekš sevis ievilcies, pārdomāja šos vārdus.
Saradās arī vēl citi runas vīri, arī pats priekšnieks, bet solītāja uz ekonomiju neviena. Katrs viens, kas ar savu pazīstamu par to runājis, dabūjis atraidošu atbildi: ko tur biedrībā darīšot, tur vairs neviens ne ejot, ne dzerot...
«Kas ir, Krauklīt, nu pieņem tu to ekonomiju, tā ir tava šepte!» Kreilis ieminējās. «Redzi, tad mums būtu viens riktīgs ekonoms.»
Mārcis arī pulkā: «Riktīgi, Pēter, to gan...»
Pēteris pasmaidīja, bet viņa sievastēvs piegrūda tam slepus pie sāniem un purināja galvu, ka ne. Kad znots vēl vilcinājās ar atbildi, tas iebilda par viņu: «Viņam jau vīnūzis ir... Kur tad viņš to liks?»
«Kur to liks?» Kreilis viņu pārgudri nosmēja. «Vai tad viņam viens viens vīnūzis var būt? Āre, cik Brikmanim?... Aprēķini; ja iznāk pa rokai, ņem nost!»
Pēteris vēl arvien cieta klusu. Patiesību sakot, viņš jau sen bija ilgojies kļūt Latviešu biedrībā par ekonomu. Šī ilgošanās tagad bija vēl jo lielāka, kur bija pienācis k ā d s klāt, kam arī savas vajadzības, un tādēļ viņam gan bija jādomā, kā savus ienākumus pavairot. Sievas vecis gan purināja galvu, bet viņš no tādām lietām neko nezināja! «To naudu te biedrībai var maksāt katrā laikā,» viņš pie sevis nodomāja. «Pie tādu nolaistu būšanu, kā viņi te vēl rīkojās. Ja es tiem parādītu savu kārtību! Tikai nu to ļaužu tagad pamaz nāk uz biedrību... Bet labāk taisīt kontraktu sliktos laikos... Kas tad labos būs vairāk, paliks man...»
Bet teikt viņš to neteica, izlikās tā, ka viņš nemaz negribētu, lai tikai šie viņu lūdz. Un, kad tie no visām pusēm krāvās tam virsū, tad atteica tā it kā pa garu laiku: «Nu ja, kad jau cita nav un jūs man par to pašu vecu cenu dodat, tad lai iet arī...»
«Nu, tad jau nav vairāk ko runāt,» Kreilis sacīja, «kādu tad lai mēs tev vairāk rēķinām.» Un Mārcis tam piebalsoja: «Kāpēc tad to?... Mēs, savam draugam...» Īsi sakot, varēja redzēt, ka reti citā kādā jautājumā bija tik lika vienbalsība kā šinī.
Tā kā neviena cita solītāja nebija, tad runas vīri gāja iekšā un taisīja lēmumu, ka biedrības ekonomija tiek atdota Pēterim Krauklītim uz tiem pašiem nosacījumiem kā līdz šim.
Visi tik lielā mērā apmierināti. «Būs nu mums biedrībā pieietama atkal sava lāse... Sausā dzīvot, tur nav nekāda rēķina...»
Citi pat aizgāja Pēterim līdzi uz viņa vīnūzi līgumu «iespricēt». Tur tad nu Pēteris iepazīstināja arī savu sievasmāti ar jauno pasākumu. Viņa arī vēl tā kā šaubījās, tomēr savu «svētību» neliedza. «Lai ta nu dievs palīdz, lai...»
Arī Mikums bija beidzot apmierinājies un sacīja: «Būs labi! Pēteris zin, ko viņš dara, un, ja viņš ko uzsāk, tad arī tas to izved galā...»
Un visu ļaužu priekšā viņš sāka lielīt savu znotu. «Ir jau, ir cilvēks!» Kreilis viņam piebalsoja. Kam tas visvairāk gāja pie sirds, tā bija vecā Mikumiete. To visu noklausoties, tā bija sasarkusi vairāk nekā pats Pēteris. «Tikai jau nu viņam viena vaina!» tā atrada par noderīgu piebilst. «Viņš pārāk klausa tam Laurim...»

* * *

Tiklīdz Maris bija piecēlusies, ka varēja uzņemties atkal saimniecības pārzināšanu, Pēteris ar visu savu ģimeni pārkravājās galīgi uz Latviešu biedrību.
Biedrībā tās bija īstas svētku un atdzimšanas dienas... Viesu pirmā laikā ievērojami daudz. Dažu labu reizi garie galdi, kas klāti Maris spoži baltiem galdautiem, bija tā apsēsti, ka nevienas svabadas vietiņas. Nesēdēja neviens par velti, čakli noprovēja jaunā ekonoma ēdienus un dzērienus. Pēteris bija saimnieks uzmanīgs skatītās sulaiņiem pakaļ, ka tie lai uz mata izpildītu, ko viesi liek, un pēdējiem nebūtu ne mazākā iemesla būt nemierā ar apkalpošanu. Un Maris atkal skatījās uz tīrību. Trauki un galda rīki spīdēja un laistījās, un galdi, kā jau sacīts, it kā nosniguši ar svaigu, neaptraipītu sniegu.
No ārienes izlikās, ka Pēterim būtu te noiešana pārāk laba, it sevišķi, ja skatījās uz to, cik ēda un dzēra, bet nevis uz to, cik tūdaļ skaidri samaksāja. Tikai tie dūšīgākie un neatlaidīgākie tērētāji bija arī tie sliktākie maksātāji. It sevišķi tie teātra spēlētāji dzīvo visi tik jautri, ēd, dzer, kas tas labākais, nemaz neprasa, ko tas maksā, notura tādu «frīštiku», ka tur, jāteic, jau liels atspaids no viena tāda! Bet pagaidi tikai pēc tam, kad sulainis sarakstījis visu uz papīra - tik un tik, tad vai nu pats Ādolfs, vai cits kāds pieiet pie saimnieka, pačukst tam pie auss. Šis: «Jā, jā, pierakstīsim...» Aiziet visi vai nu sasarkuši, vai arī dažureiz ņem vēl tālāk sviķot. Un kādēļ gan ne, Pēteris jau viņiem neliedza. Maris gan dažreiz iebilda: «Vai mēs to varam? Kad tikai mūs neizdzen cauri...» Bet Pēteris atbild: «Tautieši jau vien tie ir, un, kad tiem ir, tie maksā ar...» Un, ja jau šis upuris vajadzīgs tautas labā, viņa arī apmierinās un tā dabūja savu tiesu uz krīta arī Lapa... Visi dzēra un dzīvoja uz labākiem laikiem... Notiks izrādes, ievāks honorārus, samaksās...
Bet tumšie mākoņi pār Latviešu biedrību savilkās arvien draudošāk. Kādu dienu it nejauši ieradās atkal Krampfs uzvaras smīnu vaigā un mazcienīgi paskatījās apkārt uz visiem šiem. Prasīja atkal pēc priekšnieka, kuram jāparakstās, ka biedrība rīkosies stingri pēc saviem statūtiem un nerīkos neko, kas tai pēc statūtiem nav atļauts. Cepuri gan viņš paturēja rokā, bet ar gandarījuma apziņu, ka tas ilgi vairs nebūs jādara...
Pēteris nojauta it labi, kas tas ir: sekas no atraidītās adreses. Bet viņš neko nesacīja, tikai noprata, ka, pieņemdams biedrības ekonomiju, ir uzņēmies patiešām smagu upuri tautas labā. Drīz pēc tam atnāca atpakaļ no policijas galīgi nostrīpota no Ādolfa sastādītā teātra programma ar piezīmi, ka pēc saviem statūtiem biedrībai nav tiesība sarīkot teātra izrādes. Ko nu darīt?! Tā bija liela iztrūcināšanās starp aktieriem! Sezona jau nu gan patlaban gāja uz beigām, tā ka tekošā gadā priekš biedrības šāds aizliegums daudz neko nenozīmēja. Bet sākās patlaban benefices ir direktoram, ir aktieriem, un, ja tās nu izpaliek, - kas tad lai notiek? Materiālā ziņā jau nu gan pats direktors Ādolfs un tikai pāra aktieru dzīvoja no teātra, - pārējie bija atlīdzināti ar prieku un baudu, ka vispār varēja teātri līdzi spēlēt, tomēr arī viņiem sava maza dzerama nauda nebūtu kaitējusi. Pie tam uz šo nākošo benefiču rēķina bija jau tik daudz uz pumpi tērēts, ka tās jau bija pilnīgi Pēterim apsolītas un viņa ienākumos ieskaitītas...
Kā lai nu nabaga Krauklītis tiek ar saviem izdevumiem galā?!... Ai, ai, kā aktieri sūkstījās. Maksāt viņi gan nespēja, bet just līdzi juta... Biedrībā apklusa pilnīgi visa dzīvība. Citi vairs nenāca, kas neturēja uz priekšniecību labu prātu, cits aiz naida, cits aiz sirdsēstiem, ka negribēja to visu noskatīties. Īsi sakot, ja Pēterim nebūtu bijis daudzmaz atspaids no sava tirgus malas vīnūža, tam būtu bijis uz līdzenas vietas jāizput.
«Zinātnieku vaina!» Šiliņš pie katra izdevīga gadījuma apgalvoja. «Mēs, saimniecības vīri, lietu izlabojām, un viņa augstā ekselence apsolīja biedrību saudzēt, bet viņi ar savu trakumu sarīkoja to stiķi Pēterburgā... Kā tur lai valdīšana tura uz mums labu prātu!...»
«Ko jūs par zinātniekiem brēciet, tur ir citur vaina meklējama!» Fuhsings attrauca. «Kamēr biedrībā būs tādi nemiera gari un dumpinieki kā Lauris, kas vienmēr sprēķēs pret kungiem un rīdīs pret vāciešiem, valdība nekad neturēs uz biedrību labu prātu. Drīzāk viņa to slēgs... Tīrīt biedrību vajag no šādiem elementiem... tīrīt...»
Tā kā bija izpaudušās atkal baumas par biedrības slēgšanu, tad runas vīri un biedri vienā balsī tam piekrita. «Tīrīt biedrību!...» Un aktieri un Ādolfs, kuriem bija aizlikts baļķis priekšā uz maizes pelnīšanu, ar rūgtumu piebalsoja: «Tīrīt biedrību!..» Maris ar Mikumieti, pārrunājot, cik vāji ar šepti iet, tāpat sašutušas piebalsoja: «Tīrīt biedrību no tādiem...»
Tikai Pēteris viens vēl pārskatīja lietu, ka te nav vainīgas atsevišķas personas, bet nelaimīgie politiskie apstākļi. Uzlūkodams tukšos galdus un telpas, tas sērīgi pasmaidīja: «Tīriet nu, tīriet!... Iztīrīts jau ir viss tukšs...»

* * *

Pēc ilgiem laikiem tukšajā zālē ieradās kāds viesis.
Sulainis pakalpīgi pretim: «Ko vēlaties!...»
Rādījās būt smalks kungs, frakā tērpies, un tādēļ pelnīja vēl jo vairāk iztapšanu. Bet redzams bija, ka viņš no gara ceļa bija pieguris, jo, apsēdies pie galda, braucīja miegains savu garo, melno bārzdu un lielu laiku nesacīja neko. Tad prasīja ēdienu karti un sāka to skatīt cauri. «Te, šo...» tas pēdīgi ar pirkstu rādīja uz izraudzīto maltīti un vēl piebilda: «Vai paša Krauklīša kunga še nav?...»
«Tūlīt pasaukšu!» sulainis palocījās, un, iekams viņam vēl bija porcija rokā, jau arī Pēteris bija klāt.
«Vītol, tu!» tas iesaucās. «No Pēterburgas jau atpakaļ?»
«Jaā, prāva cauri!» Vītols attrauca. «Še, te ir avīzes par iznākumu.»
Kā veci kara biedri un bēdubrāļi viņi apkampās un sabučojās.
«Tu priekš tiesas stājies frakā?» Pēteris viņu ar labpatiku uzlūkoja. «Itin pareizi. Lai vācieši un pēterburdznieki redz, ka Baltijā nebūt neesam tādi mužiki, kā viņi domā...»
«Jā, frakā gan!» Vītols, sāpīgi smaidīdams, attrauca. «Tikai es vēlētos, kaut mums, latviešiem, būtu tās tiesības, kas krievu mužikam...»
Pēteris viņu pētoši un nedroši uzlūkoja. «Tad atkal nekā?!...»
«Lasi, lasi!... Tur jau viss aprakstīts,» Vītols piestūma viņam avīžu numurus. «Te ir vācu un krievu...»
Patlaban sulainis atnesa apstellēto porciju, un, kamēr Vītols apmierināja savu izsalkumu, Pēteris it kā bez elpas studēja cauri prāvas gaitu. Kāds tad būs bijis tas iznākums! Tikai jau krievu avīzē tas bija iepriekš teikts, ka tiesas sastāvs neliekoties būt priekš latviešu delegācijas labvēlīgs: priekšsēdētājs kņazs Ķeikuatovs; locekļi Miloveckis un grāfs Borhs... Smalki bija sastādīts Vladimira Daņiloviča apsūdzības raksts, kurš aptēloja apstākļus, kuri mums jau zināmi. Sūdzība uz Sodu likumu 1044. panta pamata bija celta pret «Nordische Presse» atbildīgo redaktoru Vilhelmu Lindesu un tāpat raksta sacerētāju, ja to izdotos izzināt. Pēteris ar sevišķu gandarījumu sajuta teikumu: «Es lūdzu prokurora kungu dot lietai likumisku virzienu, kā tas paredzēts Krimināllikumu 511. pantā...» Bet vēl jo vairāk viņa interese auga, sekojot prāvas iztiesāšanai.
«...Pilnvarnieks Spasovičs lūdza nolasīt rakstu, kas atronas avīzes «Nordische Presse» 18. numurā, un lūdza tālāk, lai viņam būtu atļauts atbalstīties uz dokumentiem, kas pielikti apsūdzībai, it sevišķi uz adresi un Viņa Keizara Majestātei rakstītu rakstu.
Pilnvarniekam Fosam (pretējās puses aizstāvim) pret Spasovič kunga prasījumu nebija ko iebilst, un tas lūdza nolasīt raksta tulkojumu, nevis to, kuru Spasovič kungs sagatavojis, bet to, kas atronas pie prāvas un nodrukāts avīzes «Nordische Presse» 60. numurā līdz ar tulkojumu.
P i l n v a r n i e k s F o s s: Mans klijents vēlas uzdot 18. numurā nodrukātā raksta sacerētāju - tas ir Heibel kungs, kurš šepat klāt zālē, un, ja Spasovič kungs vēlas, tad viņš ar tiesas piekrišanu var ieņemt savu vietu uz apsūdzēto sola.
P i l n v a r n i e k s S p a s o v i č s: Es to vēlos.
Heibel kungs tiek uzaicināts pienākt pie tiesas galda.
P r e z i d e n t s (uz Heibel kungu): Jūs dzirdējāt, ko avīzes «Nordische Presse» redaktors izskaidroja un arī, ka sūdzētājs vēlas jūs par nodrukāto rakstu saukt pie atbildības. Bet, tā kā sūdzības rakstā saukts pie atbildības vienīgi «Nordische Presse» redaktors, tad, lai gan piebilsts, ka arī autors tiek apsūdzēts, ja tas ir izzināms, pret jums tomēr nav celta tieša apsūdzība. Jums tiesība tiesai izskaidrot, vai vēlaties, lai sūdzība pret redaktoru Lindesu šinī sēdē tiktu iztiesāta vai arī ne. Jo jums tiesība prasīt, lai jūs pievilktu pie prāvas tikai likumiskā kārtībā, iesniedzot par jums personīgu sūdzību, un mēģinātu panākt samierināšanos pie miera tiesneša. Vai vēlaties tūdaļ atbildēt?
H e i b e l s: Vēlētos tūdaļ atbildēt.
P r e z i d e n t s: Vai nevēlaties pirms samierināšanos pie miera tiesneša? (Brīdi klusums.) Vai jums nav neērti, ka neesat varējuši sagatavoties uz aizstāvēšanos?
H e i b e l s: Es biju miertiesneša sēdē, un, tā kā man zināms, zem kādiem nosacījumiem Vītola pilnvarnieks grib samierināties, tad es uz šādu izlīgumu neielaižos.
P r e z i d e n t s: Vai nesajūtat savu tiesību ierobežojumu, ka tiekat vilkts pie tiesas bez personīgas apsūdzības, nesagatavojies?
H e i b e l s: Nē.
P r e z i d e n t s: Tādā gadījumā tad lūdzu ieņemt savu vietu.
H e i b e l s (nosēžas uz apsūdzēto sola).
Pēc tam Heibels uz prezidenta jautājumiem atbild, ka ir dzimts goda pilsonis un avīzes «Nordische Presse» līdz·strādnieks un ka viņš Fosu vēlas par savu aizstāvi.
Tad tiek nolasīts no avīzes «Nordische Presse» apvainotais raksts (kura saturs mums jau zināms), tad vēl otrs raksts 60. numurā, kurā autors izskaidro, ka 18. numurā ievietotais raksts neattiecas uz to Vītolu, kurš ieradies Pēterburgā, lai nodotu adresi.
P i l n v a r n i e k s S p a s o v i č s (uzsāk savu apsūdzības runu). Mani kungi tiesneši! Avīzes «Nordische Presse» šā gada 18. numurā ievietots kāds raksts, kurā karikatūras veidā attēloti patiesi notikumi, bet vārdā saukta tikai viena persona, un proti, Vitolds. Vidzemes guberņā, Valmieras apriņķī dzīvojošā Kaugurmuižas pagasta vecākā vārdā es ceļu sūdzību par apmelošanu. Iekams stājos sīkāk pie raksta satura, lai man būtu atļauts pirms pierādīt, ka mans klijents Vītols un rakstā minētais Vitolds ir vienā un tā pati persona. To pierādīt nenākas grūti; pirmkārt, Vītols un Vitolds ir viens un tas pats personas vārds, kurš vēlāk kļuvis par ģimenes vārdu; Vitolds ir leišu vārds, Vītols turpretim latviešu; starpība starp abiem vārdiem ir apmēram tā pati, kā, piemēram, starpība starp poļu Krajevski (Źšąåāńźč) un krievu Krajevskij (Źšąåāńźčé) pēdējam pielikts klāt tikai mīkstais i (é). Otrkārt, bez mana klijenta vairāk neviens cits Vītols jeb Vitolds nav piedalījies pie latviešu adreses, piedalījies vienīgi tas Vītols, kas līdz ar citiem četriem pagasta vecākiem (minēti vārdi) - ieradās Pēterburgā. Treškārt, ja būtu vēl kādas šaubas par aprakstītās personas vien- un topatību ar manu klijentu, tad tās tiek pilnīgi iznīcinātas ar to, ka minētā rakstā trupas vadonis tiek salīdzināts ar teiksmaino zemgaļu vadoni un varoni ar tādu pat nosaukumu. Zemgaļi ir latviešu cilts zars, un leišiem patiešām ir eposs, kurā nāk priekšā varonis Vitolds. Kāds eposs, kas apņem šo priekšmetu, pazīstams zem nosaukuma «Vitolranda» jeb dziesma par Vitoldu. Tādā kārtā tad es pieņemu, ka Vītols, pieliekot viņam klāt «d», ir viena un tā pati persona ar Kaugurmuižas pagasta vecāko Kārli Vītolu.
Avīzes «Nordische Presse» raksts pārrunā latviešu adresi ļoti zobojošā kārtā, kas tomēr vēl neiet pāri kritikas tiesību robežām. Patiesībā prese katru sabiedrisku notikumu var apskatīt vai nu no nopietnās, vai komiskās jeb jocīgās puses; artiķelim var pielikt pat viņjeti, kura rāda personas, kuras pie adreses piedalās; viss tas ir atļauts, bet neviens nedrīkst ar nepieklājīgiem izteicieniem lamāties, piedzejot kādam negodīgus darbus, kādus tas nav darījis.
Es atronu, ka avīzes «Nordische Presse» raksts satur tikpat vienu, kā otru. Par visām lietām, rakstā lietots kāds vārds, kuru es turu par lamas vārdu: «industrijas bruņinieki». «Goloss» to pārcēlis ar «blēžiem» (ļėóņč), «Ńņ. Ļåņ. Āåä.» ar ļšīõīäčģöū varētu arī vēl sacīt «krāpnieki» (ķąäóāąņåėč); tomēr visi šie vārdi vēl neizsmej to, kas saprasts zem vācu vārda «Industrie Ritter» (industrijas bruņinieks). Tas apzīmē cilvēku, pēc izskata dženltmeni, kavalieri, pieklājīgu ārieni, bet viņš iezogas pieklājīgā sabiedrībā, lai izdarītu visādus kabatas meistaru stiķus, krāpj, iztīra kabatas no makiem utt. Es nespēju iedomāties, ka varētu būt vēl šaubas par to, ka vārds «industrijas bruņinieks» ir apvainojums, gānīšana.
Bet «Nordische Presse» ar to vien vēl neapmierinās un izskaidro, kādēļ devusi personām, kas piedalījušās pie latviešu adreses, tādu pievārdu. Šis paskaidrojums ir vēl ļaunāks nekā pats nosaukums. Pēc avīzes «Nordische Presse» vārdiem šo bruņinieku amats ir tāds, ka tie no adresu sastādīšanas iztaisa izdevīgas finansu operācijas, izdabon no tam ienākumus, gūst līdzekļus eksistencei un bez pūlēm uzlabo satricinātu mantas stāvokli. Šāda rīcība var izskaidroties divējādi; pirmkārt, var stādīties priekšā, ka ienākumi iegūti no zemniekiem, kurus piekrāpj, ko mēs mūsu sabiedriskā dzīvē saucam par «asinssūkšanu». Es domāju, ka, ja kādu bez pamata nosauc par «asinssūcēju» vai viņam piedzejo īpašības, no kurām var saprast apzīmējumu «asinssūcējs», tad tā ne vien ir nolamāšana, tā ir apmelošana, jo nav vairs runa par kādu atsevišķu negodīgu rīcību, bet par netikumības un bezgodības pilnu dzīvi. No valdošā senāta pagājušo gadu Kankina prāvā Nr. 221 tika nolemts, ka, ja kārtīgu sievieti nosauc vārdā, kurš sākas ar burtu «m...», tad jau šinī vārdā ir apmelojums, jo viņa tiek apvainota par negodīgu dzīvi. Še ir tāds pat gadījums.
Otrs izskaidrojums, ko saprot zem nosaukuma «industrijas bruņinieks», ir vēl jaunāks, proti, sekošais. Ja «industrijas bruņinieki», par kuriem avīze «Nordische Presse» runā, savus līdzekļus nav ņēmuši no zemniekiem, tad viņi tos dabūjuši no citas puses, šīs personas ir tad angažētas, lai aģitētu, un tās aģitē tādēļ, ka ir piekukuļotas. Visiem zināms, ka ir parādījusies kāda poļu, kāda zviedru un kāda vācu intriga, - kādēļ vācu avīzes lai nerīkotos tāpat? Kādēļ tās lai nerunātu par kādu krievu intrigu, kura iziet no Pēterburgas un Maskavas? Es domāju, ka priekš cilvēka, kas rīkojas atklātībā, nav lielāka un ievainojošāka apvainojuma, kā ja to sauc par nopirktu un piekukuļotu; tas ir vēl daudz ļaunāk, nekā ja to apvaino par negodību privātlietās. Arī šādā garā iztulkots, vārds «industrijas bruņinieks», kā «Nordische Presse» to saprot, ir apvainojums.
Man jāpiezīmē, ka raksts runā par «industrijas bruņinieku», nepiesaucot personu, bet toties raksta beigās, 32 rindas no pašas frāzes, tiek piesaukts vārds Vitolds jeb Vītols, kuru es še aizstāvu, un aprakstīta tiek viņa rīcība. Spriežot pēc raksta šīs pašas avīzes 60. numurā, ko te stāda priekšā mans pretinieks, es nojaušu, ka viņš mēģinās pierādīt: 18. numurā zem vārda «industrijas bruņinieks» domāts kāds cits, tā ka «industrijas bruņinieks» būtu persona par sevi un mans klijents Vītols atkal persona par sevi. Es paredzu, ka šis izskaidrojums tiks celts tiesai priekšā kā aizstāvēšanās; tas ir atronams še nolasītā «Nordische Presse» 60. numurā, bet es domāju, ka šādam izskaidrojumam nav pamata. Avīze gan varbūt patiešām nodomājusi ņemt savus vārdus atpakaļ, bet šāda atpakaļ ņemšana vēl neizlabo apvainojumu; ja ir griba nosaukt kādu par «industrijas bruņinieku» un tad, ja kāds tā ir nosaukts, teiciens atņemts atpakaļ, tad apvainojums vēl tomēr ir un paliek, lai gan ne pilnā apmērā. Tātad es domāju, ka «Nordische Presse's» vārdiem šinī ziņā nevar ticēt, ka apzīmējums «industrijas bruņinieks nebūtu attiecināts uz Vītolu. Lai pierādītu, ka viņš ar to nav domāts, es savam pretiniekam lieku priekšā minēt, kas tad šie «industrijas bruņinieki» būtu domāti. Piesaukts ir vienīgi Vitolds jeb Vītols. Tādā kārtā tad ikviens lasītājs, kas pat zina, ap ko lieta grozās, neatrazdams citu vārdu piesauktu kā vienīgi Vitoldu jeb Vītolu, attiecinās izteicienu taisni uz viņu. Ja mani pretinieki zina, kas tie tādi «industrijas bruņinieki» ir, tad es tos lūdzu, un tas ir viņu pienākums, tos piesaukt vārdā. Ja rakstā būtu piesaukti it visi pagasta vecākie, tad šī sūdzība būtu kolektīva sūdzība; es tomēr lūgtu tos nesaukt jocīgos, izdomātos vai neesošos vārdos, bet īstos; bet, tā kā piesaukta tikai viena persona, tad, acīm redzot, taču nevar sacīt, ka ar to domāts kāds vācu rakstnieks Š. vai fon Boks.
Vēl kāds cits veids būtu sekošais: lieku priekšā ievērot tuvāk rindas starp vārdu «industrijas bruņinieks» un tiem izteicieniem, kur Vītols parādās kā darbojošā persona. Es atronu, ka šinī gabalā atronas vesels tīkls drāšu un pavedienu, kas vārdu «industrijas bruņinieks» saista ar Vītolu, tā ka ar to nevienu citu saprast nevar. Lai to pierādītu, es lūdzu tiesu man atļaut aplūkot kronoloģiskā kārtībā faktus šinī lietā, lai konstatētu īstenību, kāda tā bijusi. Pie tam tiesai varu apsolīt, ka, lai gan man jāpārrunā politisks notikums - latviešu adrese, es tomēr no tās aizķeršu tikai tik daudz, cik nepieciešami vajadzīgs priekš Vītola aizstāvēšanas, t. i., ka neņemšos aizkustināt politiku. Par visām lietām man jārunā par to, par ko raksts cieš klusu, bet kas tomēr eksistē. Avīze «Nordische Presse» nostāda latviešu adresi par tādu, ka tā nebūtu nekaš cits kā aģitācija. Patiesībā latviešu adrese parādījās kā atbilde uz kādu citu, kas pazīstama zem nosaukuma «muižnieku adrese». Abas adreses atronas nopietnā attiecībā un kopsakarā. Otra adrese izsaukta caur pirmējo. Viņa izcēlās šādi, - turos pie faktiem, viņus neapspriezdams: Baltijas guberņās pastāv liela plaisa, pirmkārt, šķiru starpība un, otrkārt, tautiskā vai cilšu starpība --
P r e z i d e n t s: Attiecoties uz Vidzemes muižnieku un latviešu adresēm, lūdzu pieturēties pie tiešiem faktiem. Lūdzu neapcerēt šos faktus un partijas rīcību, kas, pēc jūsu domām, tur pastāv.
S p a s o v i č s: Atļaujat man vismaz sacīt, ko zemnieki prasīja un kamdēļ viņi to prasīja. Janvārī 1870. gadā Rīgas landtāgā tika iesniegta Vidzemes muižnieku adrese, kurā tika lūgts tas, ko mēs saucam par autonomiju vietējā pašvaldība, ticības brīvība, vācu valoda administrācijā; visu to pamatoja uz vēsturiskām tradīcijām, vēsturiskām tiesībām. Bet, tā kā šo guberņu zemnieki stāv ļoti naidīgās attiecībās pret muižniecību, tad tie visu, ko muižniecība saka, saprot otrādi, un tā arī tie uzķēruši otrādi to, kas sacīts muižniecības adresē. Vārds «autonomija» zemnieku valodā skan (dibināti vai nedibināti, uz to neielaižos) «feodālisms». Zemnieki sapratuši, - varbūt tas gluži nedibināti, - ka muižnieku autonomija ir tāda autonomija, kas tos uz visiem laikiem atgriež no valsts vienības un laupa tiem tiesu kārtību un zemstes iestādes, kas citur visur caur valsts vienību nodrošinātas. Tad viņi apņēmās iesniegt pretēju lūgumu un lūdza divas lietas, kuras adresē minētas, pirmkārt, lai ievestu jaunās tiesas uz tiem pašiem pamatiem kā pārējā Krievijā un, otrkārt lai ievestu zemstes, piedaloties tajās it visās kārtās. Viņi iesniedza no savas puses lūgumu, muižniecība - no savas. Adresei bija daudz parakstu, jo to, kā pat «Nordische Presse» apgalvo, sniedzas uz 30000.
Var būt, ka ir bijis arī mazāk parakstu, tie tomēr izsaka lielākas iedzīvotāju daļas gribu un vēlēšanos. Valmieras apriņķī, tāpat arī citos apgabalos, pagasta vecākie un skrīveri ievāca - -
P r e z i d e n t s: Attiecoties uz adreses sastādīšanu, tiesas izmeklēšana nav devusi tādus lietas apstākļus, no kuriem varētu taisīt tādu slēdzienu, kā jūs to dariet. Tā kā beigu debates drīkst aptvert tikai to, ko savākusi tiesas izmeklēšana, tad lūdzu palikt tiesas izmeklēšanas robežās.
S p a s o v i č s: Adresei tika vākti paraksti. Tas ir tas, ko «Nordische Presse» nosauc par priekšspēli, kas inaugurēta un aplaudēta Pēterburgā un Maskavā. Tas ir skaidrs norādījums, it kā adrese nebūtu no brīva prāta un vajadzības cēlusies, bet būtu radīta no kādas neredzamas rokas, kas Pēterburgā un Maskavā šo lietu vadīja. Kad paraksti bija savākti, tad, lai adresi nosūtītu, zemnieki ievēlēja deputāciju, kuras priekšgalā atradās Vītols. Deputācijas pārējie locekļi bija jau manā sūdzībā minētās personas. Tās devās uz Rīgu un no turienes uz Pēterburgu; trupas priekšgalā stāv direktors, kurš tad tiek nosaukts par Vītolu, jo vien- un tāpatība starp manu klijentu Vītolu un rakstā minēto Vitoldu nav nostrīdama; tiek sacīts, ka tie ieradušies Pēterburgā un meklē kādu, kas tos ieteiktu publikai, un ka tie tad atraduši kādu personu, kuru tie izbīda, lai tā, runājot ar avīzes vārdiem, nolasītu prologu. Šī persona esot «Goloss». «Goloss» uzņemas, bet pa tam starp viņu un «Golosu», kā «Nordische Presse» izsakās, norisinājas intriga. Raksta izteicieni ļoti tumši. Tiek sacīts, ka aktieri nerūpējas par publikas labpatiku, par kuru jāgādā «Golosam», un, attiecoties uz šo aktieru vēlējumos, «Golosam» trūkst vārdu. Beidzot pēc dažādām svaidīšanām kontrakts tiek noslēgts un jājautā, kas ir piekrāptais krāpnieks. Es vēlētos, lai mani pretinieki sacītu, vai es maldos vai ne; bet es domāju, ka te norādīts uz «Golosa» nopirkšanu no latviešu puses. Par savu labvēlību tas gribēja taustāmu pierādījumu, bet, to nedabūjis, paziņoja tikai par latviešu ierašanos, nepievezdams tai cēloni. Patiesībā noticis sekošais, un es tādēļ lūdzu nolasīt gabalu no 20. janvāra «Golosa», tā paša datumā, kad iznāca arī «Nordische Presse» raksts, latviešiem Pēterburgā ieronoties. «Golosā» bija par to ielikta kāda piezīme, bet tā bija nepilnīga un nepareiza. Kad šī piezīme parādījās, tad viens no latviešiem rakstīja kādu artiķeli, lai «Golosā» šo kļūdu izlabotu, un uz to es atbalstos. Tādēļ tad arī vārdus «kontrakts» noslēgts un «kas ir tas piekrāptais krāpnieks» es nevaru saprast citādi kā tā: Vītolam, kurš ir domājis, ka «Goloss» latviešiem kalpos par velti, nācās tomēr viņam samaksāt, un tātad viņš savos aprēķinos maldījies. Vai ir iespējams tā ko pieņemt? Uz ko tas pamatots? Latviešiem nav pašiem savas avīzes. Ja Maskavas vai Pēterburgas prese viņiem piepalīdz, tad tas notiek caur to, ka viņu politiskās pārliecības saskan vai arī tā viņiem simpatizē aiz cilvēku mīlestības.
Tagad aplūkosim tās 32 rindas, kuras šķir vārdu «industrijas bruņinieks» no vārda «Vītols». Šinīs 32 rindās ir runa par tām pašām personām, kuras spēlē lomu prologā un pirmā cēlienā. Līdz šim ir vēl tikai viens cēliens, bet tam var sekot otrais un trešais un pēdīgi vēl epilogs. Iekš kam pastāv šis cēliens? Ielūdz latviešu deputātus, pieņem viņu adresi, ieliek to arhīvā. Pēc tam tiem jautā, ko tie lūdz. Tie ir tik lielā mērā nezinātnieki, ka pat nezina, ko grib; ar to viņi tiek atlaisti. Atļaujat man tagad izdibināt patiesību un karikatūrai stādīt pretim īstenību. Patiesībā norisinājās sekošais: latvieši bija pie virspolicijmeistara kunga, tad pie ģenerālgubernatora kņaza Bagrationa-Muhranska, tad pie iekšlietu ministra un beidzot pie grāfa Šuvalova, un patiešām nekur tiem nebija sekmes: tiem nelaimējās tikt pie Viņa Ķeizara Majestātes. Audiencē pie grāfā Šuvalova-
P r e z i d e n t s: Tas še nepieder pie lietas.
S p a s o v i č s: Protams, man gan nav pierādījumu, bet šis apstāklis ļoti svarīgs...
P r e z i d e n t s: Lūdzu turēties noteiktās robežās.
S p a s o v i č s: Tādā kārtā tad raksta pēdējā frāze ir izsmiekls par to, ka latvieši neko nav sasnieguši un aizbraukuši no Pēterburgas tukšām rokām. Es atronu, ka šāda izsmiešana vismaz nepiederīga un necienīga, jo tas, ka viens nav sasniedzis mērķi, otram nedod iemeslu smieties. Latvieši jau nesmējās arī par Vidzemes muižnieku adresi, kurai bija tādas pat, ja vēl ne lielākas nesekmes. Es domāju, ka visi šie paskaidrojumi, kurus vajadzība mani spieda ietērpt visīsākā formā, tiesu pārliecinās, ka «Nordische Presse» rakstā zem «industrijas bruņinieki» domātas tās personas, par kurām es te runāju, t. i., Vītols un viņa biedri domāti par «industrijas bruņiniekiem» tādā ziņā, ka tie, kā avīze saka, no adreses gūst naudu un līdzekļus bezrūpīgai eksistencei. Es atronu, ka še pietiekošs pamats, lai «Nordische Presse» redaktoru un minētā raksta sacerētāju sodītu par apmelošanu. Es ceru, ka spriedums būs ne tikvien kā taisns, bet arī nāks literatūrai par svētību. Kā zināms, mūsu literatūra Pēteris nemaz negribēja lasītam ticēt, ka cilvēks, kas acīm redzot vainīgs, tā varētu izlocīties... «Skaties, cik glums zutis!... Bet vai tad Vladimirs Daņilovičs uz tam neko nav varējis atbildēt?...»
«Kā ne,» Vītols atbildēja. «Lasi tālāk!...»
Pēteris lasīja: «Pēc tam ņem vārdu Spasovič kungs un starp citu izskaidro, ka tos vārdus, kurus aizstāvis netur par apvainojumu, viņš negribētu attiecināt ne uz sevi, ne uz savu pretinieku, jo viņa m o r ā l i s k ā p ā r l i e c ī b a n e s a s k a n o t a r a i z s t ā v j a m o r ā l i s k o p ā r l i e c ī b u. Pēc pēdējā sajēguma neesot nekā paļājama, ja cilvēks vienā vai otrā ceļā gūst naudu dzīves uzturai. Bet starpība jau pastāv iekš tam, ka ir zināšanas un pakalpojumi, par kuriem var ņemt naudu, bet ir arī tādas darbības, par ko to nedrīkst ņemt. Piemēram, lai iedomājamies ministru, kas ņemtu naudu no kādas ārzemju valsts, vai tiesnesi, kas to ņemtu no viena prāvnieka. P ē c a i z s t ā v j a t e o r i j a s t o v i s u v a r a t t a i s n o t, un tomēr tās ir lietas, kurām jāuzspiež kauna zieģelis. Vītols atronas taisni tādā stāvoklī, lai gan viņš tikai vienkāršs zemnieks, pagasta vecākais, tad tomēr amata persona un viņa gods tikpat neaizskarams kā ministram un tiesnesim. Ja met ēnu uz viņa godīgumu, ja saka, ka viņš rīkojies aiz patīgiem iemesliem, ka tas visu dara par naudu, lai sagādātu sev līdzekļus priekš bezrūpīgas dzīves, ka tas ir piekukuļojis un tas ir piekukuļots, tad ar to tiek iznicināta viņa reputācija kā amata personai un godīgam cilvēkam...
Pēc nobeigtām debatēm tika uzstādīti pieci jautājumi. Divi jautājumi, vai redaktors Lindess ir vainīgs par apmelošanu un nolamāšanu presē, un tādi pat divi, attiecoties uz Heibelu, tālāk jautājums, kāds sods būtu apsūdzētiem piemērojams. Pēdējais izrādījās par lieku. Tiesa atzina apsūdzētos p a r n e v a i n ī g i e m u n t o s a t t a i s n o j a.»
Pārsteigts Pēteris Vītolu mēmi uzlūkoja - bažīgi... Viņš paredzēja it labi, kādas tam visam būs sekas... «Beigas ar mūsu biedrību,» viņš pie sevis sāpīgi nodomāja.
Vītols viņa domas uzminēja. Paturējis pusdienu, tas aizkūpināja cigāru un domīgs pūta zilos dūmus gaisā. «Spriedums gan vēl tiks pārsūdzēts pie tiesu palātas,» tas beidzot ieminējās. Varēja manīt, ka tam ir vēl kāda dzirkstelīte cerības, kaut arī neliela.
Pēteris pat neiedrošinājās prasīt: «Vai tas ko līdzēs?!...» Viņi abi cieta klusu.
«Ha-ha-ha-ha!» Vītols pēc brīža rūgti iesmējās. «Ko viņi man ir darījuši!... Ko viņi man pa to laiku darījuši?... Un tas viss tās adreses dēļ!...» Bet tad, ievilcis pāra dūmu, apmierinājās un iesāka citā balsī: «Cits iemesls arī tur vēl... Es izsludināju «Baltijas Vēstnesī», lai pieteicas kandidāti uz Kaugurmuižas pagasta skolotāja vietu. Priekšroka Cimzes semināristiem, kas var sniegt krievu stundas... Šūlrāts negribēja pielaist plānā krievu stundas... Es pastāvēju uz to, ka vajag... Bet tad viņi mani lūkoja citādi ķert...»
«Kā tad?!...»
«Nu tā! Ziņoja mums, lai pa sveciem visus bērnus no savas skolas sūtām uz Valmieras baznīcas ģērbkambari. Šūlrāts tos pārklaušināšot... Izdarīšot mūsu skolas revīziju... Iedomājies, pa sveciem, līdz 20 grādu aukstumā, bērnus lai sūta tik daudz verstes ārā no pagasta. Es mācītājam Valteram acīs sacīju: «Kas tās par aplamībām?!» Sasaucu vietnieku pulku un nolēmām: «Bērnus sūtīt turp nav iespējams; ja šūlrāts vēlas mūsu skolu revidēt, tas var braukt šurp...»
Ak tu manu! Kā viņi man par to gribēja iegriezt!... Sūdzēja pie draudzes tiesas, pie kreistiesas... Vaina nekāda nav... Bet viņi nozvērējušies, ka mani neatlaidīs...
Cietumā man jāiet... Es atkal esmu nozvērējies: «Un neparko...»»
Vītols aizbrauca uz savām mājām. Otrā dienā dabūja draudzīgu uzaicinājumu ierasties pie bruģutiesas. Tiklīdz tas tur stādās priekšā, bruģukungs tūdaļ pazvana ministeriāli, pavēl «arestantu» ģērbt cietuma drēbēs un viņu novest 8. numurā...
«Kas? Ko?» Vītols iepleš acis. «Visas tiesu instances mani attaisnojušas...»
«Vēl viena instance nebija teikusi savu vārdu... Tas notiek uz oberšūlbehērdes nolēmumu. Skolu lietās viņa ir jūsu tiešā priekšniece. Jūs varat viņu pārsūdzēt, bet sodu jums pirms vajag izciest... Ministeriāl, vedat viņu!...»
Nelīdzēja niķis... Vītolu izģērba smalki un ietērpa cietumnieka mundieriņā - maisu drānas kreklā, audekla biksēs, pelēkā asas vadmalas mētelī un galvā kā kroni uzlika baltu cepurīti bez širmja...
Nu, tad gan var domāt, kā viņam ap sirdi... Tiklīdz tas ielikts savā krātā, te jau cietuma uzraugs bāž viņam pa lodziņu iekšā cietumnieka barību - maizi un ūdeni...
«To jau nu gan jūs man nevarat uzspiest ēst!» Vītols spītīgi attrauc. «Aizsūtat uz Rīgas viesnīcu un lūdzat viesnīcas kundzei, lai viņa uz mana rēķina atsūta pusdienu: zupu, cepeti un saldo ēdienu... Un, lai viņa man to sūta kārtīgi visas septiņas dienas, kamēr še būšu...»
Nevar teikt, ka vācu kungi nebūtu bijuši humāni, viņi visu to pielaida. Par pārtiku arestantam nebija jāsūdzas, tikai asās kameļu spalvas ap viņa gurniem grauza, spieda pastāvīgi pārdomāt savu likteni... Vainīgs pa galvenai tiesai mācītājs Valters, kurš viņiem diezin ko sastāstījis... Ak, kā viņam dedza sirdī!... Tā gribētos, tā gribētos iespert šim mācītājam reiz pa ļepu...
Te viņam iešāvās prātā «velnišķīgs» nodoms. Mācītājam taču jānāk pie viņa, ja viņš to prasa priekš savas dvēseles iepriecināšanas. Un, lai tad ar viņu pašu notiek kas notikdams, viņš šaus tam reiz pa ļepu... Neraugot uz visu mācītāja talāru, šaus, un tad tas par mācītāju vairs nevarēs būt...
Tādēļ viņš sit pa durvīm, ka vai eņģes trīc, un, kad atnāk cietuma sargs, tad saka: «Mana dvēsele slāpst pēc iepriecēšanas... Lūdzu ataicināt mācītāju Valtera kungu...»
Cietuma sargs apsola, bet mācītājs nenāk. Visas septiņas dienas viņš neatlaidīgi prasa pēc sava dvēseles iepriecētāja, bet tas nenāk. Viņš beidzot nocieta savu sodu un tika palaists vaļā. Tad prāts viņam bija grozījies un dvēselei iepriecēšanas nevajadzēja vairs...