AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I

OTRĀ DAĻA

Divdesmit ceturtā nodaļa

Visu vasaru biedrībā bija kluss kā kapā. Arī pēdējie viesi, aktieri kas pie tam vēl dzēra uz parāda; nerādījās vairs. Viens otrs no tiem bija izbraucis uz laukiem vai zaļumos, vai šur tur piespiedies. Ar vārdu sakot, visi dzīvoja no saviem parādiem. Toreiz nebija ne aktieru pabalstu kasu, ne arī latviešu bankas vai krājkases, kur naudu aizņemties pret galviniekiem. Citu naudas aizņēmumu avotu nebija kā vien žīdiņi, kuri aizdeva, protams, tikai pret labiem procentiem.
Pie tam no administrācijas puses spaids uz spaida, nevienu izrādi, ne arī benefici vairs nedabūja izrādīt. No kam lai cilvēki dzīvo? Bet Krampfam tur nekāda daļa... Lai iznīkst šis latviešu odžu dzimums, jo ātrāk, jo labāk! Visas zīmes jau rādīja, ka Latviešu biedrības dienas būs skaitītas. Žēlastības grūdienu kungi bija atlikuši, lai to dotu pēc tam, kad latviešu adreses prāva būs galīgi iztiesāta Pēterburgas tiesu palātā, kur Vladimirs Daņilovičs apgabala tiesas lēmumu bija pārsūdzējis.
Uz rudens pusi lieta nāca iztiesāšanā. Apgabala tiesa, taisot spriedumu, bija uzstādījusi jautājumus: l) vai izteicieni «industrijas bruņinieks» un viņa aprakstītā rīcība ir attiecināms uz Vītolu un 2) vai šis vārds ir apvainojums un apmelojums. Tā kā tiesa bija nākusi pie slēdziena, ka šis izteiciens nav attiecināms uz Vītolu, tad otrais jautājums bija atkritis nost kā lieks, jo, neizšķirot to, tiesa bija varējusi attaisnot Lindesu un Heibelu.
Pie apelācijas sūdzības iztiesāšanas tiesu palātas sēdē referents bija tiesas loceklis Žahovs. Mutiskus paskaidrojumus deva no sūdzētāja puses H. Spasovičs un no apsūdzēto puses H. Foss.
Pilnvarnieks Spasovičs, starp citu, izskaidroja, ka apgabala tiesas spriedums noved pie diviem jautājumiem; pie viena, ko tiesa nav izšķīrusi, - vai vārdā «industrijas bruņinieks» un šim «industrijas bruņiniekam» piedzejotā darbībā ir apvainojums un apmelojums, un pie otra, ko tiesa izšķīrusi, - vai avīžu rakstā apzīmētais «industrijas bruņinieks» un viņa negodīgā rīcība attiecināmi uz Vītolu un viņa svītu. Kas attiecas uz pirmā jautājuma izšķiršanu, lai gan apgabala tiesa to nav darījusi, tad palātai, ja tikai tā uz otru atbild ar «jā», tas nedarīs nekādas grūtībās. Gan nebūs nostrīdams, ka «industrijas bruņinieks» ir lamasvārds; «industrijas bruņinieks» ir tikai pieklājīgs nosaukums priekš blēžiem un krāpniekiem; ka tas arvien par tādu turēts un arī «Nordische Presse» pati to par tādu tura, redzams no tam, ka šī avīze un arī apgabala tiesa dēvē šo vārdu par apzīmējumu zināmās šķirās ne visai labiem darbiem. Patiesībā jau arī kādu personu var nostādīt vēl sliktākā gaismā, nekā to dara «Nordische Presse». Raksta vispārējās domas satur, pirmkārt, to, ka Vidzemē ir vienkārši zemnieki, kuri neko nesaprot un savu parakstu dod ikvienam, kas viņiem par to ko apsola otrkārt, ka ir cilvēks, kurš rakstā nav tuvāk apzīmēts, bet par kuru sacīts, ka tas no tālienes piedalījies, ka šis spēks intriģējot Maskavā un Pēterburgā, lai izsauktu latviešu kustību, un te nu kā vidutāji šiem abiem spēkiem parādās zemnieki, un ļaudis, kas interesējas par lietu, lai pildītu savas kabatas un uzlabotu savas finances, tādēļ lasa parakstus. Pie tam tie tik nezinātāji, ka nespēj pat atbildēt uz jautājumu, ko šī adrese satur. Par šādu rīcību nav smagāka apvainojuma, ja tas trāpa vīru, kas darbojas atklātībā, un lai tas būtu cik mazs un neievērojams. Vītols ir pagasta vecākais, ir zemnieku interešu aizstāvis, un tam vajag par viņiem gādāt, bet tas parādās tikai kā «industrijas bruņinieks», paraksta un liek priekšā. adresi, kura satur to, ka latvieši lūdz, lai ievestu 20. novembra tiesu reformas un zemstes, divas lietas, turas itin labas un sevišķi tautai ļoti noderīgas. Bet, kamēr adrese pēc sava satura rūpējas par zemniekiem, avīzes rakstā tai piedota pavisam cita nozīme, kas samin visus tos nopelnus tam, kas priekš atklātības rīkojās: viņš neesot rīkojies pats uz savu gribu, bet kā algādzis, tas esot nezinātājs cilvēks un nepazīstot pat adreses satura. Tāda tiek nostādīta tā persona, kuru nosauc par «industrijas bruņinieku». Ja palāta izšķir otru jautājumu ar «jā», tad nevar būt vairs šaubu, ka vārdā «industrijas bruņinieks» un viņa darbībā ir liels apvainojums.
Jautājumu, vai šo «industrijas bruņinieku», šo algoto parakstu lasītāju, var attiecināt uz pagasta vecāko Vītolu, apgabala tiesa izsprieda ar «nē», pirmkārt, tādēļ, ka neesot pierādīts, vai Vītols piedalījies pie adreses sastādīšanas, un, otrkārt, tādēļ, ka starp Vītolu un vārdu «industrijas bruņinieks» neesot nekāda sakara. «Kas attiecas uz pirmo jautājumu, tad sūdzētājs nezina, kādi pierādījumi vēl vajadzīgi par to, ka Vītols piedalījies pie adreses sastādīšanas. Adrese parakstīta no pieciem pagasta vecākiem, no kuriem Vītols tas pirmais, viņš arī atronas deputācijas priekšgalā, kas lasāms visos laikrakstos.» Spasovičs aizrāda uz tiem pieciem lieciniekiem, kurus aicināt priekšā un nopratināt tas bija lūdzis tiesu palātu. Bet šis lūgums nav pieņemts gan laikam aiz tā iemesla, ka palāta atradusi par pietiekoši pierādītu, ka Vītols piedalījies pie adreses sastādīšanas; un šis fakts jau arī gluži acīs krītošs.
Kas attiecas uz otru jautājumu, tad sūdzētājs rakstā redz pilnīgu sakaru starp vārdu «industrijas bruņinieks»un Vītola personu. Pie tāda slēdziena H. Spasovičs tiek, starp citu, caur to, ka rakstā sacīts: traģikomēdija notiek kādā Vidzemes latviešu iecirknī, kur norisinās prologs, un tad šie aktieri dodas uz Pēterburgu, kur notiek drāmas pirmais cēliens. Frāzei «darbojošās personas dažādos drāmas cēlienos ir dažādas» ir cita nozīme, proti, tā, ka tas spēks, kas adresi izsaucis, neguļ, un, tiklīdz viens ierocis nederīgs, tad sviež to pie malas un ķer pēc cita; šogad parādījušās tādas personas, nākošu gadu atkal citas. Pirmās daļas vārdi, kuri nostāda minētos «industrijas bruņiniekus» kā cilvēkus, kuri savu lietu pilnīgi saprot. nenozīmē to, ka viņi pilnīgi pārvalda to lietu, uz ko tā attiecas, bet ka tie caur parakstu vākšanu prot ievākt līdzekļus.
Beidzot vēl Spasovičs izskaidro, ka avīzes rakstam nevar lietot to iztulkošanas veidu, kādu civiltiesa lieto pie kādas civillietas iztulkošanas; ja saprot tā, kā visi lasītāji saprot literāriskus ražojumus, tad tas atstāj pavisam citu iespaidu. Rakstā tiek aprakstīta tumšu personu bezgodīga rīcība; iz viņu vidus paceļas kāda persona, kura tiek piesaukta vārdā, un visi dubļi, visi apvainojumi, kas rakstā attiecas uz viņu. Ja rakstu tā aplūko, tad apsūdzētie, bez šaubām, jāatzīst par vainīgiem par apvainošanu un apmelošanu.
Apsūdzēto aizstāvis, zvērināts advokāts Foss, pa daļai ne visai īstā krievu izteiksmē izskaidro starp citu, ka apgabala tiesas spriedums jau tiktāl izšķirošs, ka tas attaisno viņa klientus, bet vēl jo svarīgāks tas tanī ziņā, ka tiesas locekļi, t.i., trīs nepartejiskas personas, kurām piedzīvojumi un juridiskas zināšanas, pēc tam kad tie rakstu izlasījuši un iepazinušies ar lietas sīkumiem, nākuši pie gala sprieduma, ka še nav ne apvainojuma, ne apmelojuma; aizstāvis pieņem, ka arī tiesu palāta nonāks pie šāda sprieduma. Lai atspēkotu Spasoviču, aizstāvis jautā: «Kas Pēterburgā zināja to, ka Vītols piedalījies pie adreses sastādīšanas?» Vītols ir pagasta vecākais, ir neievērojams cilvēks, bet «Nordische Presse» ir Pēterburgas avīze, kurai nav iemesla sekot tik neievērojamam darbiniekam. Rakstā sacīts, ka daži aiz personīgiem iemesliem piedalījušies pie adreses.
Še no aizstāvja tika vestas priekšā gandrīz nesaprotamas mahinācijas. Viņš pierādīja, ka Vītols juties apvainots tādēļ, ka citas personas, kas ieraudzījušas avīzē «Nordische Presse» apvainojumu, viņu uz tam pamudinājušas. Tam par pierādījumu aizstāvis norāda uz divām zīmēm; pirmkārt, kad atrasts, ka izteiciens «industrijas bruņinieks» attiecas uz dažām personām, kas piedalījušās pie adreses sacerēšanas, ierodas Vītols un izskaidro, ka viņš caur šo rakstu apvainots un, otrkārt, rakstā sacīts, ka šo «industrijas bruņinieku» materiālie apstākļi satricināti, un Vītols izskaidro, ka arī viņa pekuniārie apstākļi tāpat satricināti. Pēc aizstāvja runas izklausās, it kā Vītols, tikai no citiem piespiests, juties apvainots. «Protams,» aizstāvis turpina, «neviens jau nevar zināt to, vai viņa stāvoklis patiešām satricināts. Man rādās, ka priekš tam, lai iesniegtu kriminālprāvu, nav vajadzīgs izskaidrot, vai līdzekļi ir vai nav; gar to nevienam nav nekāda daļa. Protams, ja lieto tādu ceļu, tad vajag būt savam mērķim, bet es apgalvoju, ka tāda rīcība notikusi tikai ar nolūku, lai izdabūtu ko līdzīgu rakstā aptēlotam «industrijas bruņinieka» tēlam.» Pēc tam aizstāvis, izskaidrodams sava pretinieka argumentāciju, saka: «Man šķiet, ka uz tādiem sofismiem var atbildēt tikai ar klusuclešanu.» Attiecoties uz Spasoviča kunga izskaidrojumu, ka tas atron identitāti starp «industrijas bruņinieku» un Vītolu, tad aizstāvis atron, ka tas var būt asprātīgi izdomāts. «Kas attiecas uz apvainojumu,» tas nobeidz, «tad es to nenostrīdu, ja palāta atzīst, ka tas attiecas uz Vītolu, bet apmelojuma še nav.»
Pilnvarnieks Spasovičs atbild, ka viņš jau tāpat varētu sacīt, ka viņa pretinieka argumentācija ir sofistiska. Kādēļ Vītolam vajadzēja šo prāvu uzsākt? Ja tas būtu cietis klusu, neviens par to nekā nebūtu zinājis. Aizstāvis saka, ka Vītols še ieradies un, lai papildinātu vienlīdzību ar aizskarto, izskaidrojis, ka viņa apstākļi satricināti. «Es šo faktu pilnīgi noliedzu,» Spasovičs saka, «Vītols tā ko nevienam nav teicis. Kā mans priekšnieks zina to, ka Vītola apstākļi satricināti? Viņš nevienam nav pabalstu lūdzis: viņš dzīvo pieticīgi, apmierinās ar to, kas viņam ir, un nav ne no viena aizņēmies. Kas attiecas uz to, ka Vītols mazs putns, bet «Nordische Presse» liela avīze, tad mums nav ne mazākā nojauta par to, cik lielā mērā Vidzemē avīzes «Nordische Presse» raksts sasniedzis savu mērķi; Pēterburgas krievu prese izsakās ļoti līdzjūtīgi par šiem ļaudīm, cik mazi tie arī nebūtu, jo šāds apvainojums (no «Nordische Presse» puses) viņiem (Vidzemē) ļoti dārgi maksā. Vītols nav liels putns, bet toties viņam jāpieskaita par godu, ka viņš uzsācis cīņu ar tādu milzi kā «Nordische Presse».» Kas attiecas uz aizstāvja uzskatiem, ka šiem «industrijas bruņiniekiem» nevar pierakstīt nekādas krimināla veida rīcības, tad Spasovičs atkārtoja to, ko jau bija sacījis pie apgabala tiesas: «Lai dievs dod, ka būs nekad nesauktu par «industrijas bruņinieku»; vismaz, attiecoties uz sevi, es to nekad nevēlos.»
Pēc aizstāvja atbildes iztiesāšana tika slēgta un tiesa aizgāja taisīt spriedumu, pēc tam kad bija uzstādījusi piecus jautājumus. Tad tika pasludināts spriedums, ka raksta sacerētājs Heibels nosodīts ar trim dienām cietuma, redaktors Lindess ar trim dienām aresta hauptvaktē, bez tam vēl katrs ar 50 rubļiem naudas soda.

* * *

Šāds prāvas iznākums latviešiem iedeva drusciņ dūšību, bet baltu patriotus padarīja apdomīgākus. Bez tam vēl bija izplatījušās baumas, ka tikšot atceltas muižnieku priekštiesības tai ziņā, ka bruņinieku muižas, kas caur pirkumu pārgājušas pilsoņu rokā, paturēšot arī uz priekšu tās pašas tiesības kā zem muižniekiem. Tāpat arī turpmāk zemniekiem būšot brīv uz savas zemes celt fabrikas un dzirnavas, kāda tiesība līdz tam bija vienīgi muižniekiem.
Tomēr pa Latviešu biedrību, kā jau sacīts, gāja dikti vāji. Pēteris pavisam pie pēdējā spala! Pie rudens viņa vienīgie kundes, aktieri, saradās atkal atpakaļ, bet tiem nekādu ienākumu un šim atkal nekādu ienākumu no šiem. Ne vien nekādu ienākumu, bet vēl lieki izdevumi. Jo tiem ne vien gribējās iedzert, vajadzēja arī naudu priekš sīkiem izdevumiem. Viņi nu gan aizņēmās, kur vien varēja, bet, kad bija pēdējais negals klāt, tad griezās arī pie Pētera, un te tam rublis, te tam 3 rubļi, te tam 5 rubļi, - cik ilgi tu, viens cilvēks, pasaulei piedosi? Pašam arī jādzīvo!
Nu sadomā visi: sarīkos benefici, atdos draugam. Bet, kā jau gandrīz būtu, Krampfs atkal ar aizliegumu klāt, izdevumi vien ceļas, vairāk nekas... Tā benefice, kuru tie grasījās rīkot, bija jau divreiz trīsreiz apēsta, - no žīda Aizeka Johumsona vien uz to bija izņēmuši vairākus simtus, - bet panākumu nekādu. Te kādu dienu Pēteris saviem draugiem pasludināja tā: «Ja jūs, zēni, visātrākā laikā man nevarat pagādāt vismaz pāra simts rubļu, tad man ir jāiet dibenā. Ja es nespēju samaksāt savus vissteidzīgākos maksājumus, man preci vairs neviens uz rēķina nedos!... Ko tad mēs sausā darīsim?»
Visi satrūkās par tādu vēsti. Jo, kad Pēterim pienāk bankrots, kur tad lai viņi visi paliek? Jāgādā! Labas gribas jau tiem netrūka. Ir viss vecs atdots, var droši atkal pumpēt no jauna... Galu galā jau lieta nemaz nebūtu tik traka, ja tikai kaut kādā vizē izdotos dabūt atļauju uz kādu benefici.
Beidzot tie nāca uz kādu ļoti smalku ideju. Teātri jau varēja sarīkot uz Rīgas Latviešu Labdarības biedrības vārda, kurai tāda tiesība pilnīgi atzīmēta statūtos. Aiziet, parunājas ar priekšnieci Ramberg kundzi, tā pilnīgi uz miera; Šiliņš arī tur priekšniecībā, un uz viņu arī kungi neskatās tā kā uz dažu labu. Iesniedz lūgumrakstu, atļauja uzreiz rokā...
Nu ņēma tad iestudēt krietnu gabalu, «Priekos un bēdās», to labāko lugu, kas tad latviešiem bija. Bija i ko nopūsties, i ko izsmieties. Pa vidam skaistas kuplejas. Apmeklēts bija jau lieliski, un publika vēl arvien no jauna nāk klāt.
Bet par nelaimi par rīkojumu bija dabūjis zināt arī Aizeks Johumsons. Tam tas jau uz papīra parakstīts, ka pirmie ienākumi no benefices viņam. Un žīds nav muļķis! Tas klāt ar savu vekseli pie kases. «Ui, kas te ir, kas te ir?! Tā toks ir tā benefice, kas te eks manem papīrem? Te ir to parakste no direktorem... Man vajag save naude. Kur ir tā direktore Adolfe? Zohlt aus mir mein Geld!...» (Izmaksājat man manu naudu!)
Bet direktors Ādolfs nerādās, zina it labi, ko žīds grib. Lai samaksā visu uz fleķi! Bet tad jāatdod visa nauda projām, un nepaliek vairs ne kapeikas. Un žīds nekust ne soli no kases nost, traucē publiku un atklāj pat savu velnišķo nodomu, ka «ies pēc Krampfem un liks beslage uz visu to «mekspoke». «Spāss, man vajag save naude... Es toks neese zaguse!?»
Nepavisam viņu apmierināt. «Bet mīļais Aizek Johumson, kas jums prātā!?» kāds no puišiem ieminas. «Jūsu nauda jums tiks samaksāta līdz pēdējai kapeikai...»
Tas bija tik apzinīgā balsī sacīts, kā tikai apzinīgs maksātājs var sacīt. Žīds jau palika laipnāks un piekļāvīgāks. «Kur vine ir, to Adolfe, tā direktore kunge? Lai toks vine atnāk surpe...»
«Bet mīļo Aizek Johumson! Tagad, kur izrāde katru acumirkli var sākties? Vai viņam tik vien darīšanas kā gar kasi?!»
«Aber man toks vajag mane naude!» žīds lūkoja pārliecināt. «Es vare tad aizdot atkal no jaune... Labem tautesem es aizdode katrā laikā... Spāss, kāpēc tad ne! Bet tagad man vajage to naude...»
«Nu tad aiziesim pie viņa uz skatuves, viņš jums noskaitīs uz pēdām!» aktieris atbild. «Vai tad viņam tik vien naudas kā te - - pie tiem ienākumiem?! Nu iesim...»
Atkal tik apzinīgi sacīts, ka Aizeks patiešām kļuva šaubīgs. Ja jau tik cieti naudu apsola, - kā lai pretojas? Jāiet līdzi vien... Bet ejot jau uzvelk pavisam citu stīgu. «Ui, ja jums vajage naude, pie citiem zīdem jūs neeje,» viņš lūkoja aktierim pieglaimoties. «Tikai pie tautiesem Aizekem Johumsonem... Ar vine jūs taisīse gesefte lētē un labe.»
Aktieris tik līdzcietīgi parausta plecus. «Nezinu vis, kā būs, mīļais Aizek Johumson! Naudas mums piedāvājās aizdot tik daudz, ka mēs to nekad nevaram izlietot. Un par lētiem jo lētiem procentiem... Nu jau gan, mīļais Aizek, jums arī būs jāizdod drusciņ lētāk...»
«Nu, cik toks?! Cik toks! Cik toks jums cite zīde dod lētāke? Nu, es atlaidīse pusprocente. Tautiesem, špāss...»
Viņi jau patlaban atradās uz skatuves, un Aizeks iet pavisam salīcis. Tik daudz striķu trepju un priekškaru augstu gaisā. Lai gan ierīkojums nav tik sarežģīts un lielisks kā tagad un pie lielām skatuvēm, tomēr nezinātājam viss izliekas kā lielisks labirints. «Ui, kas par cackem!» Aizeks nodomāja un nolieca galvu vēl zemāk.
«Te būs!» aktieris apstājās pēdīgi pie kādām durvīm. Pieklauvē, neviens neatbild, tad atdara tās. «Lūdzu, ejat iekšā, Aizek Johumson, uzgaidat mazlietiņ!... Direktors nāks tūliņ...»
Viņš ielaida to kādā mazā istabiņā, kas noderēja par rekvizītu pieliekamo un kur nebija ne godīga krēsla, kur apsēsties. Te neviens nenāca, ne arī te kādam kāda darīšana, bet žīdam tas iestāstīja, ka te direktora kabinets. «Ādolfs tikai drusciņ izgājis aiz skatuves... Nāks tūliņ...» tas vēl pie durvīm pasaka, aizgriež atslēgu ciet, un žīds ir iesprostots.
Ne prātā viņam nenāk direktoru saukt, ne arī tam šurp nākt. Tie tikai visi prāto, kā dabūt kasi drošībā, lai tur vairs nevarētu kaitēt Aizeka Johumsona ļaunie nolūki. Tad viņi to palaidīs atkal vaļā un tam paskaidros: «Mīļo Aizek, naudiņas šodien nav.»
Bet publika vēl arvien nāk, kasi vēl slēgt nevar. Tāpat arī ar izrādi daudz darīšanu, izrādei seko lieli, vētraini aplausi, kuri gluži liek piemirst Aizeku. Un, kad izrāde ir beigta un tik materiālā, kā morāliskā ziņā izdevusies uz to vislabāko, tie tad pēc beigtiem dienas darbiem dzesē savas slāpes un par citu neko nedomā.
Aizeks gaida un gaida un, kad neviens nenāk, ies palūkosies pie durvīm. Ui, kas par cackēm!... Aizslēgtas! Viņš brīnās un prāto: «Ko tas nozīmē?» Oho, acis tam viltīgi iemirdzas, par to tas liks samaksāt kādus piecus procentus vairāk! Par to var drusciņ pagaidīt, bet nenāk neviens. It kā izmēģinādamies viņš sāk tur grabināties: «For wos?! For wos loßt ihr mir nit! Git'a mir mein Geld! Ich hob neitik mein Geld...»
Durvis, protams, nekā neatbild. Aizeks redz, ka ir velti. Bet laiku viņš gribēja izlietot lietderīgi un, aizgājis pie loga, nu sāka skaitīt savus pātarus. Žēl tikai viņam, ka nav paņēmis līdzi savus baušļus un bauslības deķi, bet nu i iztiek tāpat, kā nu redz. Murmina, kā bērtin ber, bet, kad iedomājas notikušo, sāk kaist un spļauj bārzdā... «For wos git ihr nit? Ha? Seid ihre Messugenekopf?! Wollt auch mer besummeln. Ha? Ich hob neitik mein Geld... versteht, Gojims?! Hmhm...»
Tad skaita atkal savus pātarus, spļauj bārzdā un murmina pastāvīgi... Iet grabinās atkal gar durvīm.
Pēdīgi tas nojauš, ka uz skatuves un zālē palicis viss klusu... Nedzird nevienas balss vairs. «Oi, cores, se hoben mer angefährt!» tas iesaucas un sāk grāvēties arvien vairāk un vairāk un beidzot kā pats nelabais.
Rīboņa pēdīgi nonāk arī mājas kalpa ausīs. Tas seko troksnim un nonāk beidzot pie aizslēgtās aizkulises istabiņas.
Atslēdzis to, tas aiz pārsteiguma sastingst vai par sāls stabu! «Dievs tēvs, stāv' tu man klāt, ko tu, žīd, te meklē? Ahā, esi ielīdis zagt un ticis ieslēgts... Saprotu, kundziņ! Teic, kā tu esi gadījies!... Kur tu ienāci?!...»
Viņš uzbruka tam ar tādu sparu, ka Aizeks, kas patlaban gribēja laist vaļā savu sašutumu par nodarīto pārestību un pats uzbrukt, bija spiests pāriet atgaiņāšanās stāvoklī un pats attaisnoties.
«Nu, kas tad ir? Nu, kas tad ir!? Kad es te esme, tad toks man kāde darisane būs! Es toks esme nāces pie tautiesem, direktorem Adolfem. Spāss, man nebūs brīv ar tautiesem taisīt nekāde gesefte?!»
«Tautiešiem? Direktoru Ādolfu? Ko tu te muldi? Izrāde jau sen beigta, un viņš projām. Neiestāstīsi man niekus, zagt esi nācis, vairāk neko. Kas tu tāds esi, saki man to taisnību! Vai tev pase ir?»
«Pase?!» Aizeks noraustīja kamiešus. «Man ir handelseine... Es ese viene kaufmane. Ak tu, mulkes tādes, vai man, kaufmanem, nebūs brīv sefte taisīt...»
«Kas tu par kaufmani, es tevi vaļā nelaidīšu,» sulainis viņam skarbi uzbrēca. «Nāc lejā pie kungiem. un, ja neviens tevi nepazīst, tad projām uz častu, ka lai rīb. Študente!»
«Jo, jo, jo!» Aizeks viņam sparīgi pretim kā tāds, kam ne par ko nav bail. «Iesim pie kungem iesim eks bufetem pie Krauklisem... Tur būs cite tautiese arī... Spāss...»
«Nu labi, nāc līdz pie Krauklīša, tad redzēsim, ko viņš teiks...»
Viņi nogāja bufetē. «Kungs, vai jūs pazīstat šo žīdu?!» mājas kalps jautāja Pēterim. «Viņš saka, ka esot jums liels draugs.»
Aizeks viņam draudzīgi meta ar acīm, lai saka, ka «jā». Pēteris skatījās... Kaut kur redzēts vaigs... «Ā, vai tad jūs neesat tas žīds, kas toreiz Blukas krogā uz krāsnsaugšu - -»
«Joa, joa, joa!» Aizeks priecīgi mirdzošām acīm papildināja, un asaras viņam bira pa vaigiem kā pupas. «Un jūs ir ta maze ingele. kas toreiz izcvingoja ta liele kučiere?... Es jau zine... Es pazīste Krauklise Petere... Un to lielie balebois, to ir tagad ta porece Kreile...»
Mājas kalps ieplēta muti vien un aizgriezās projām.
«Nu skaties!» arī Pēteris izbrīnījies un priecīgs iesaucās. «Jā, jā, kalni un lejas, tie vairs nesatiekas, bet cilvēki, tie sanāk kopā... Nu tad jau uz tādu vecu pazīšanos būtu jāiesper kāds brohums...»
«Viene brohume, jā!» žīds ar visu sirdi piekrita. «Ui, Krauklise Petere kunge, vai mēs nevare iztaisit viene gesefte?! Nu. kas ir, mēs abe tautiese...»
«Kādu šefti tad tu domā, Aizek?» Pēteris ieminējās.
«Nu, jums ir dive veikale, spāss, dode to viene nost...»
«Kāpēc tad, Aizek? Es par to nemaz neesmu domājis.»
«Kāpēc?!» žīds izstiepa kaklu un nogrozīja kamiešus. «For wos nit, kad var dabūt naude! For Geld kann man alles...»
Pēteris drusciņ pārdomāja. «Ja es varētu to biedrību - - to es gan dotu nost... Es gandrīz - - -» pēdējos vārdus viņš paturēja pie sevis: «piemaksātu vēl klāt...»
«Nu labs ir, dose mēs nost!... Ui, es zine viene tautiese, kas to biedribe bufete grib tikpat kā ēst... Cik jūs gribe abtrakte?... Trīs tūkstose? Trīs tūkstose piece simte?»
Pēteris padomāja atkal. «Vadzi, to biedrību - - man tomēr būtu žēl atstāt. Bet to otru šefti, ja gadās labs pircējs, to es dodu gandrīz nost - -»
«Nu tad geseft!» Aizeks priecīgs ieplēta rokas. «Man ir viene feine tautiese, kas grib pirkte... Bet, Krauklise kunge,» tas piebilda kautrā, glaimīgā balsī, ka viss vaigs tam no kautrības mirdzēja, «ta viene procente no to pirksanes sume, to priekš mane... Jūs ese uz to «saglasni», jeu?...»
«Jā, jā, Aizek, tā jau maza lieta!» Pēteris atmeta ar roku. «Ja jau mēs tikai citādi varam vienoties... Par sviestamaizi jau nu nedošu...»
«Ui, es jums sake, viene feine porece!» Aizeks lielīja. «Tam ir pillinge... Skaidre naude... Viņes ir taisijes labe partije, to kale dod vinem naude eks rokem kā duble... Vines jums izmaksās uz fleke... Ui, Krauklise kunge, vai jūs negribe viene māje pirkte?... Vene feine māje eks Pārdaugavem!... Auf meiner Mones, uz desmit procente...»
Pēteris domīgs pasmaidīja. «Man jau galvas grieziena diezgan ar saviem veikaliem! Ko es tur ar tādu māju...»
«Ui, apskates!... Apskates papriekse un tad rune! Kad ta māje pirksane, tad tokse mums brīve viņe apskatīt... Spāss!... Nu, kas tur tik daudz, dose fūrmanem piece mārke un aizbraukse turpe... Es sake, viene feine gesefte, gandrīz visa uz hipotēke... Var pirkte tikpat kā no zaglem...»
Pēteris tomēr priekš šīs lietas nebija tik viegli iesildāms. «Jā, jā, apskatīties jau nu kādreiz var,» tas kā pa garu laiku piebilda. «Bet vai zini ko?! Ja tu tāds skapermanis esi, vai nevari ieskapēt manam draugam vietu? Smalks buhhalteris un veikala vadonis!... Tas gan tev, ja laba vieta, ir savu Katrīnu nežēlotu...»
«Ui, kur vines ir!? Dalisim mēs tā procente uz pusēm... Man ir viene feine vēte... Nu. kas ir? Katram piecdesmit karbele...»
«Ko nu man... Man tur nekā nevajag!» Pēteris atraidīja. «Tikai gādā viņam to vietu...»
«Kāpēc nevajag?!» žīds noraustīja plecus. «Sefte paliek sefte!... Aizeks Johumsons nav tāds zīds kā cite zīde!... Jūs redzese... Ja reizi būse taisījuse viene sefte ar vinem, jums būs priekes strādat kopā ar Aizekem Johumsonem... Also: papalam! Abgemacht!...»
Pēteris smaidīdams atmeta ar roku. «Vai tad man nu vajag!... Bet, vai zini, pie vāciešiem viņam lāga netiktu... Te jau tik daudz sludinājumu vācu avīzēs, kas meklē algas cilvēkus, algas piedotas, un, es tev saku, lielas. Bet viņš: ek, saka, man ar tiem vāciešiem netīk- - Jo- -»
Aizeks uzmanīgi klausījās, bet no Pētera vaiga un stomīšanās varēja redzēt, ka tas nerunā taisnību. Patiesībā jau draugs bija pieteicies un izmēģinājies uz it visiem vācu sludinājumiem, bet nekur viņam nebija laimējies. Lai gan viņam bija izdota vislabākā liecība, neviens vācietis viņam vietu nedeva. Tādēļ tas bija atmetis visas cerības un taisījās pavisam braukt projām uz Krieviju.
«Nu, tas ir Fuhsings, zini, kas bija Rābemaņa kantorī!» Pēteris beidzot paskaidroja, kad Aizeks gaidīja uz atbildi. «Vēl šodien viņš bija teātrī...»
«Zine, zine, o das is!» Aizeks dzīvi iesaucās. «Vine ir viene tautiese, liele jaunlatviese un ir to vāce kunge par daudze gearget... Man ir preks vinem... Man ir vēte!» viņš sauca uzsaukdams. «Se mane roke uz tam: Aizeke Johumsone lai ir lupate, ja vines to vēte nedabū...»
«Ja tu, mīļo Aizek, man šiten to vari iztaisīt,» Pēteris iebilda, «tad es nu gan tev izmaksātu krietnu brohumu. Vai zini, - viņš ir zelta cilvēks... Tādu vajag meklēt. Un kur tad saprot savu darīšanu... Liec viņu, kur gribi, viņš arvien zinās padomu, kas jādara...»
Aizeks, to dzirdēdams, tīri vai aiz prieka kūsāja, jo tādu cilvēku viņam bija uzdots taisni meklēt... «Jeu, jeu, es vinem iedose viene labe viete auf meiner Mones!... Aizeke var vise, ko cite zīde nevare... Aizeke taise vise feine un lēte!... Tautiesem, spāss! Ja jums vajag māje pirkte vai pārdote, naude dote vai name uz obligacionem... vai cite kāde gesefte, griezeties tikai pie Aizekem Johumsonem, kaufmanem ēks Maskave forštadtem... Griezeties pie vinem kā pie īstem tautiesem...»
Pēteris uz visu to gan nelika lielu svaru, bet, kad Aizeks varēja izlīdzēt viņa draugam, tas gan viņam gāja ļoti pie sirds. Viņš tādēļ uzņēma to kā lielo ciemiņu, sēdināja pie sava galda un pie viena brohuma (snapšķa) vien vis nepalika. Atjaunodami veco pazīšanos un iztriekdamies galu galus, tie iemeta vienu otru glāzīti...
Un tikai nu tagad Aizeks ieminējās par savu ķezu šodien un lielo netaisnību, kas tam notikusi. Protams, ka Pēteris gan izmanīja cauri, ka tā pa daļai notikusi viņa paša dēļ. Jo, ja Aizeks būtu ticis klāt pie kases, maz tur vairs kas būtu palicis. Bet piekrist viņš tādām lietām tomēr nepiekrita. Kas nav labi, tas nav labi!... Lai viņš žīds, lai kas, cilvēks viņš tomēr...
Viņš varēja gan iedomāties, kas tas vislielākais āķis, kādēļ tie ar žīdu tā mānījās. Pēdējie viesi, kas bija no teātra palikuši restorācijā, patlaban šķīrās, bet sulaiņi blakus kādā telpā, kas atradās zem skatuves, iestiepa arvien noslēpumaini ēdienus un dzērienus. Viņš zināja, ka tur tik drīz nemitēsies. Gājis tiem šodien diezgan labi, jo pats viņš bija dabūjis divus simtus. Vismaz vēl tikpat daudz tiem pašiem vajadzēja būt pāri, un, kamēr visu nodzert, tad jau labāk samaksāt, kur nākas...
Viņš atriebās tiem ar to, ka noveda žīdu taisni pie viņiem uz istabiņu.
Te Ādolfs ar savu draudzi kneipoja, un Lapa patlaban turēja runu. Žīdam ienākot, viņi no sākuma izbijās tā, it kā spoku būtu ieraudzījuši.
«Aizek, vai gribi 25 rubļus un jaunu vekseli līdz nākošai beneficei?!» Kāds no puišiem ar šo noteikto priekšlikumu pārtrauca bīstamo situāciju. «Ja esi uz miera, tad dod šurp to parādu rakstu...»
Aizeks nebūt neļaunojās, bet saldu, plijīgu vaigu tuvojās Ādolfam. «Ich werde sogen wos!» tas ieplēta savus pirkstus. «Git a fafzig, a git!» (Sacīšu ko! Dod piecdesmit, dod!)
«Tik daudz nevaram, mīļais!» bija atbilde. «Mums iekritums...»
«A funf und varzig, a git...»
«Nu, trīsdesmit pieci, lai iet...»
Aizeks kāri žēlīgu vaigu murmināja: «A git a bissele mehr, a git...» (Dod drusciņ vairāk, dod!...)
«Ja tu daudz plijies, tad mums jāpārtrauc ar tevi sarunas!... Še, iedzer vienu brohumu un paņem tagad četrdesmit un jaunu vekseli!... Ja ne, tad mēs ar tevi nerunājam vairāk ne vārda...»
Aizekam gan vēl acis žēli pilēja, bet, kad tas bija iemetis piedāvāto lodi, tad sirds apmetās citāda, un viņš pats sevi bija pārspējis. «Geseft, abgemacht!» viņš pēdīgi iesaucās. «Par ko ne... labem tautiesem... Spāss!... Vece Aizeke nemaz nav tik trake, ka vine tūdaļ skries uz Krampfem, lai vines lieke to beslage uz to kase... Aizeks nav tāds zīdes kā cite .zīde. To ir mūsu pase darīsane... Tikai, mīles tautieses, kad jūs spundējat ta Aizeke atkal eks karcerem, lai vines gaide uz direktore Adolfe, tad nolieke vinam prieksē kāde pusstope snapske un labe kiploke dese, lai vines tad aiz gare laike iepravī labe dūse... Ha-ha-ha-ha, mēs pase, tautese, ha-ha-ha-ha!...»
Un viņš smējās tik sirsnīgi, ka asaras tam ritēja pa vaigiem un bira bārzdā.
«Nu tu, Aizek, runā prātīgu vārdu!» kāds no bara iesaucās. «Mūsu pašu darīšana, jā... Sēdi pie mūsu galda un esi mūsu brālis!... Ja mums atkal naudas vajadzēs, pie cita žīda neiesim, tikai pie tevis...»
«Abgemacht, abgemacht!» Aizeks smiedamies sacīja. «Ha-ha-ha-ha!... Ha-ha-ha-ha-ha!...»
«Dzer un ēd, cik gribi. Taisi brohumu, kāds tev patīk!... Bet joks tev arī kāds jāpastāsta... Pa žīdiski jādzied un jādejo arī...»
Nu tad viņi dzīvoja arī! Aizeks sūca un sūca, kamēr piesūcās tiktāl, ka beidzot patiešām sāka dziedāt un diet. Ķepurojās tā, ka vai tīri gribētu griestos lēkt. Ādolfs viņam pretim, un abi uzsāka žīdu danci.

«Mēs esam brāles Zemmeles,
Oi, didirididi dai, dai, dai...»

Smējās tie, vēderus saņēmuši, ka Aizekam visa bārzda un peizaki kratījās...
Beidzot, pievilcies līdz visaugstākam grādam, tas pārbrauca mājā fūrmanī. «Aber Geseft... Immer Geseft,» tas streipuļoja un priecīgs smīnēja, kad Zore tam nāca pretim un jautāja: «Aizek, wos is?!...»
Arī abi inģeļi Herške un Srolke skatījās un brīnījās. Kas tatem šodien noticies?... «A, Gescheft dos is!....»

* * *

Otrā rītā, kā jau norunāts, Aizeks bija klāt pie Pētera, un arī Fuhsings bija ieradies, tā kā viņam bija padota ziņa. Aizeks viņus veda uz jauno vietu.
Nekur citur kā pie Jāņa vārtiem, Jēkaba Dombrovska, zāģu dzirnās, kuras bija izvērtušās jau par īstu fabriku un pie kurām pacēlās slaids, mūrēts skurstenis.
Jēkabs ar Katrīnu sen bija runājuši par to, ka tiem būtu jāpieņem kāds tāds smalki mācīts skrīveris, kas prastu kokus uz ārzemēm tieši pārdot un nolādēt. Veikals gāja patiešām ļoti teicami. Jēkabs no žīdiem preci prata iepirkt labāk kā neviens; tādu mantu, kuras mazāk, tas prata iepirkt it visu un savās rokās monopolizēt, lai tad cenu varētu uzturēt tādu, kas atmet pienācīgu peļņu. Katrīna atkal pārvaldīja fabriku uz to labāko, bija, tā sakot, visu «priekšā» un «pakaļā»... Viņa uzskatīja, lai malkas pārdevēji nedara blēdību, kantorī lai kasieris nezog, nosčiki lai neslamstās pa gaņģiem un savās īpašās vajadzībās netērē kunga laiku pārāk par nolikto normu. Dēļi un plankas lai būtu pareizi sanesti pēc garuma un zortēm. tāfeles pareizi izpravītas reda uz redu un tā tālāk.
Vismazākai nekārtībai un nolaidībai sekoja bāriens un sods uz pēdām. Nekas no viņas acīm nevarēja tikt apslēpts. Bez viņas ziņas lai neviens nedomā i skripatiņu iznest pa vārtiem! Bet, ja nabaga ļaudis tai palūdza, pabučoja roku, viņa nebija slikta. «Ņem, cālīt, cik vari panest un ko gaņģos atrodi!... Kas nav kronis vai puskronis, kas nav trešā zorte, kas nav steķa planka vai noderīgs čurbans... Ņem sausus latu galus, sadraišķītus nomaļus un nozāģētus ausvurfu galus!... Nes uz mājām, vāri savu tēju vai kapiju!... Man nav žēl...» Šāda labdarība savā ziņā bija ļoti praktiska, jo gaņģi bija tīri kā noslaucīti un nebija lieku izdevumu par šādu mantu piegādāšanu pie malas. Bez tam viņa vēl dāvāja malku desmitām asu labdarīgām iestādēm un pilsētas nabagiem. Kādēļ ne, ja dievs ir svētījis...
Īsi sakot, Jēkabam un Katrīnai gāja uz roku. Tikai ar to kuģu nolādēšanu, tur viņiem juka. Vilks viņu zina. tur tās «čartepartijas» un «konosomentus»... Tur jau mēle lūza nost, tos izrunājot vien. Bet reiz, kokus nolādējuši taisni uz ārzemēm paši uz sava rēķina caur Bornholda kantori, tie manīja, ka tas ļoti lon. Tikai tiem vajadzētu viena cilvēka, kas to visu var «izfīrēt».
Tā kā Aizeks bija ar tiem pastāvīgi veikala sakaros kā izveicīgs vidutājs, tad bija runājuši tam, vai tas šiem nevarētu tādu smalku skrīveri pagādāt. Algu jau nu maksāšot labu un arī citādi tam būšot kunga dzīve. «Ei, for wos nit!?» Aizeks iesaucās, uz pēdām gatavs paklausīt. «For Geld kann man alles!...» (Kādēļ ne?! Par naudu var it visu!) Viņš apņēmās tādu sadzīt tīri lēti, tikai vienu «hundertiku» prasīja priekš sevis...
Un tagad viņš vienu tādu veda, - visi trīs viņi brauca ar fūrmani. Aizeks par savu lietu bija tik drošs, ka rēķināja jau peļņu, kas viņam nāks rokās. Turpretim Fuhsingam gan tik labi nebija ap dūšu, un tādēļ viņš Pēteri neparko neatlaida un tam bija jābrauc līdzi. Itin kā te būtu darīšana ar kādiem augstiem kungiem, ar kuriem viens netiek galā. Fuhsings bija palicis pavisam nervozs un bikls...
Tas no tās lielās durvju vārstīšanas, pēc vietas meklējot... Cik daudzās vietās tas pa to laiku nebija pieteicies, bet velti! Cik laipni bija saņemts, kad uzrādīja savu labo apliecību no konsula Rābemaņa... Vieta jau pilnīgi apsolīta, lai tikai pienākot vēl pēc kādām dienām. Iet otrreiz - pavisam cita valoda. Tad vai nu pieņemts jau cits, vai cilvēka nemaz nevajagot... Esot gan tā domājuši, bet iztikšot tāpat... Viņš skaidri redzēja, kādēļ. Bija apjautājušies vai nu pie konsula, vai fon Bimmelšteina, kādēļ tad viņš no tiem atstājis. Un uzreiz viņam vairs neuzticējās, skatījās ar nicināšanu. Tas viņu uztrauca visvairāk, jo citādi jau tas tik izsalcis nemaz nebija, ka nebūtu varējis arī kādus mēnešus bez vietas padzīvot. Rūgtums un žults pret vāciešiem viņam augstin auga. Ko visu tie pa to īsu laiciņu ar fon Bimmelšteinu priekšgalā viņam nebija darījuši? Viņš sāka ienīst vāciešus, ar kuriem tomēr jutās tik cieti saaudzis. Iegādājās visus tos nodzīvotos gadus pie konsula... Prieks bija strādāt... Vislabākā saticība, savstarpēja cienīšana... Vai šādi laiki nevarētu griezties atkal atpakaļ?
Un tad viņš sāka dusmoties uz it visiem... Uz sevi, ka uz tādām lietām ielaidies, uz biedrību, ka tā ienesusi ko starpā, bet pa lielākai daļai uz tiem jaucējiem biedrībā, Lauri un citiem, kas kurina naidu pret vāciešiem. Nu vācieši nīst pretim, un viņam tas vispirms jāsajūt...
Uzmācās viņam tomēr pašam šaubas: vai tas tikai var atkarāties no kādām personām?... Te bija nostājies starpā kāds neredzams spēks, kas urbās un rakās pa apakšu un aizbīdīja vienu otru tur, kur tas nemaz nevēlējās. Viņam pašam bija jāatzīst, ka Rīgā īsā laikā notikušas tādas pārgrozības, ka dažus gadus atpakaļ viņš to ne sapņot nebūtu uzdrošinājies. Cik kučieri vien tagad nav par kungiem tapuši, un līdz ar to grozījušās arī viņu agrākās attiecības pret saviem kungiem un tamlīdz ieskati.
Pajūgs tuvojās Jāņa vārtiem. Tur «ūdens skunste», tur Tomsona jaunā kaulu miltu fabrika, tur blakus Cūku dārzam Dombrovska koku placis. Tomsona slaidais skurstenis spļāva melnus dūmus. Diezgan grūti ar šo fabrikas ierīkošanu bija gājis.
Ēkas bija gatavas jau pērngad, bet mašīnu piegādāšana no ārzemēm vācu-franču kara dēļ stipri nokavējusies. Tādēļ tad arī tikai tā gada aprīlī fabriku varēja atklāt.
«Es domāju, viņam labi ies!» Pēteris, zīmīgi paskatīdamies uz to pusi, sacīja.
«Ko vēl var zināt!» Fuhsings šaubījās. «Pie atklāšanas jau nu gan dzērām šampanieti tikpat kā ūdeni... Daudz viņam izmaksāja... Bet, tiklīdz viņš sāka kaulu miltus fabricēt, uznākuši arī nejauši ārzemju superfosfāti. Konkurence ir tik liela, ka es tur nekā laba neparedzu...»
«Bet, ja visi mūsu zemkopji lietotu mākslas mēslus, viņš nespētu ražot,» Pēteris iebilda.
«Uz to jau viņš arī bija cerējis, bet tas nepiepildās,» Fuhsings attrauca. «Nemaz nevarēja domāt, ka latviešu gruntnieki tik grūti būs iekustināmi priekš tehniska progresa...»
«Kā tā?!» Pēteris pretojās. «Pa zemkopības izstādes laiku taču biedrībā bija sapulcējušies kādi 525 zemkopji, kuri noklausījās Riharda priekšlasījumos par mākslīgu mēslu noderīgumu...»
«Tas ir maz!» Fuhsings iebilda. «Un prasi, - cik no viņiem kaulu miltus pirka? Sesavas Jostēnu saimnieks gan mūsu miltus «Baltijas Vēstnesī» uzslavēja, bet tas ir viss. Nebūtu lielgruntnieki viņa kundes, viņam tikpat kā nemaz nebūtu pircēju... Tie tādēļ ir jātura silti... Tas ir tas iemesls, kādēļ viņš man nedrīkst vietu dot un es to no viņa nemaz nedrīkstu prasīt... Es esmu zīmēts... Neviens man Baltijā vietu nedos... Pirmā dienā, tiklīdz dabūtu zināt, ka Rihardam tāds veikalvedis, visi lielgruntnieki no viņa atkristu...»
Viņš to izsacīja ar zināmu rūgtumu. No viņa balss izskanēja tā kā pārmetums, it kā viņš viens pie tam nebūtu vainīgs. Pēteris arī jutās tā kā līdzatbildīgs un ilgu laiku piesarcis klusēja.
«Ko nu tik daudz gausties!» tas beidzot atmeta ar roku. «Ja tas nebūtu tā noticis, kas tad var zināt, kā tad atkal tas būtu bijis!... Tagad taču dabūsi vietu pie īstiem tautiešiem, kur tu, tā sakot, vācietim vari mest knipi uz deguna...»
Pašlaik viņi bija sasnieguši koku plača vārtus, izkāpa un atlaida fūrmani.
Aizeks izlēca no ratiem, saldi smaidīdams, pamāja ar roku, ka lai iet tikai uz priekšu, viņam tikai vēl kāda maza darīšana, un steidzās iekšā placī. Tur jau pa gaņģi nāca pretim viņa abi ingeļi Srolke un Herške, kuri patlaban atzīmēja, cik te pienākušas klāt jaunas zortes. «Se hobn' auch drei bei sibenes un drei bei eilf, tate!» Srolke jau pa gabalu sauca viņam pretim. (Viņiem arī trīs pie septiņi un trīs pie vienpadsmit, tēvs!)
«Gut, gut, mein Suhn... Schreib an!» vecais pamācīja. «Äuch die Battes un fünfirtelzolike...» (Labi, labi, mans dēls, pieraksti!... Arī bates un piecfierindelīgos.)
«Oi, Tate, wer werden schon machen!» Herške apgalvoja. (Ai tēvs, gan mēs izdarīsim!) Aizeks priekā mirdzošām acīm nolūkojās uz savām atvasēm, bubināja un rēķināja. Viņam nu atkal zināmas visas zortes, kas te sagrieztas, un kādā vairumā tās sagrieztas. Rīt viņš dosies pie biržas, un gan jau atkal tirgoņi meklēs: tam vajag tik un tik standartu trīs pie deviņi, tam tik un tik divarpus pie seši, tam trīs pie vienpadsmit kroņu ar tādu un tādu «durhšniti» vai atkal kādu citu zorti. Aizeks zina, kur to visu var dabūt, un paņem savu 1/2% par vidutājību. Viņa galvā un kabatas grāmatiņā stāvēja tas, kas katru brīdi atradās uz Rīgas koku plačiem, kurus tas smalki izlodāja un pazina labāk nekā paši viņu īpašnieki. Mūsu draugiem neienāca ne prātā, kādu viņš no tam izsita labumu...
Aizeks aizrāvās no savām rebēm tādā mērā, ka nozuda ar savām atvasēm blakus gaņģos tikpat kā «žīds pa Miķeļiem» un atstāja Pēteri ar Fuhsingu vienus. Viņi pat to nemaz nemanīja, jo sajuta to pašu iespaidu kā katrs viens cits, kas ienāk pirmo reizi koku placī starp augstām dēļu un planku stāpelēm. Tiem tas izlikās kā tāds mazs brīnums. Pēteris jau gan agrāk bija gājis meklēt darbu koku fabrikā, bet atcerējās to visu vēl tikai kā pa sapņiem. Fuhsings turpretim līdz šim no kokiem vēl nekā nezināja un redzēja tādu piekrautu koku placi visā pilnībā vēl tikai pirmo reizi.
Koku stāpeles tik augstu, ka jāatmet labi galva, lai saredzētu līdz augšai, cita trīsdesmit un vairāk pēdu no zemes, ka augstu pārsniedza toreizējās Maskavas Ārrīgas divstāvu koka mājas. Gar stāpeļu malām ieslīpi uz augšu ved platas dēļu laipas. Nosčiki, uz pleciem ar ādas sedulku, ko sauc par padušku jeb bušku: citi steidzas tukšā zemē, citi atkal ar punguļiem uz pleca, t. i., planku vai galdu nastu, kāpj lēniem, apdomīgiem soļiem uz augšu. Stāpeļu stūros tukšie aizslēpjas un aizlaiž garām tos, kas pilnā. Dažā vietā laipa ved pat pāri pa tukšo gaņģi uz otru stāpeli, - tur tīri jāpabrīnās, kā viņiem galva nereibst!
Var redzēt, ka tam, kas zem smagās nastas, ir ko turēt, līdz beidzot nonācis galā. Tad uzsauc «īvē!» - var jau būt, ka uz stāpeles kāds latu nesējs vai redu pravītājs, vai arī uz pēdām kāds otrs seko ar savu punguli, un tie lai zina sargāties, - atsver punguli taisnā, horizontālā līnijā, noskatās, vai gals ir līdzens ar citiem, un vēl, ja tam izkrīt pār galvu sviest, tad uzsauc: «Ueber Kopf!», paliec galvu uz leju, un planka, griezdamās apkārt, taisnā līnijā nokrīt uz redas tikpat kā pielīmēta. Tas ir tā saucamais nosčika «meistarstiķis», jo viņam vairs nevajag ne roku pielikt! Gals tik vienāds ar pārējo redu, tikpat kā nozāģēts, uz ko jāgriež liela vērība. Viņš tagad tikpat kā izdarījis kādu varoņdarbu, sagroza savu padušku taisni un atvelk elpu... Pamet vēl acis apkārt, vai «kazaragi», t. i., nemākuļi un iesācēji, nav uzstiepuši nepareizi kādu zorti un garumu. Ja tas ir noticis, tad čortojas un bez žēlastības «šīvē» (stumj) vainīgo gabalu lejā. Vainīgam, ja tas top pienākts, par savu laiku pēc feirābenta gabals jāuznes pareizā vietā, un tas vēl krīt partijas sodā, t. i., tam jāizmaksā pusstops šņabja un par pusrubli alus.
Bet pārāk ilgi tas arī nedrīkst rīkoties ar savu korektūras darbu, jo citi biedri sāk kliegt virsū: «Lokies, lokies! Citi jau pa otrai reizei iet...» Atbrēc gan atpakaļ: «Ko nu brēc, kaija!» Bet aizrādījumu tomēr ievēro un steidzas.
Cits atkal, nonācis līdz galam, grūti tiek uz stāpeles, jo tā aizkrauta jau tik augstu, ka steķis palicis atpakaļ. Jātaisa ar smago nastu tāds solis uz augšu, ka vai ceļi saliecas un ir laimīgs, ja dabū nastu no muguras. Nosviedis tas pilnā kaklā, līdzīgi moroženojes pārdevējam, sauc: «Skodņi, skodņi, skodņi!» Tas nozīmē, ka īpašiem cilvēkiem, kuriem par to zināšana, jānāk šurp steķi papravīt, un tie jau arī patlaban steidzas.
Cits atkal, uzticis augšā un nosviedis gabalu, neatron priekšā pereklatkas, lai varētu pārlikt šķērsām pār stāpeli, lai nākošie nesēji droši savus punguļus varētu sviest uz latām. Tas ir gaužām nepatīkami! Tādēļ tas dobjā rīklē, ka vai pa versti zemes var dzirdēt, nosauc: «Lati, lati, lati!»
Patlaban arī kāds šaujas šurp ar lielu latu bunti uz pleca uz to vietu, kur sauc. Liels vīrs ar kuplu bārzdu, kura plivinājas vien. Viņam nācās iet tiem garām.
«Skaties, Lauris!» Pēteris grieza Fuhsinga vērību. «Visi viņi brīnās, no kam viņš dzīvo... No tam viņš dzīvo...»
Lauris gan pirms it kā pieķerts un kautrīgi piesarka, bet tad dusmīgi nošķielēja un nedevās nemaz pazīstams. Arī Fuhsings aizgriezās un nelikās viņu redzot, jo pēc savas «štandes» tas apzinājās, ka tam neklājas ar vienu prastu darba strādnieku uzsākt sarunas un izrādīt, ka tas viņam kāds draugs. Viņš tādēļ it nebūt, tā kā Pēteris, nejutās aizskarts, ka Lauris viņus neievēro. Lai viņš iet vien savu ceļu...
«Stabojies, stabojies ar kājām!» nosčiks uz stāpeles gaidīdams nepacietīgs sauc. «Neuzpasē dienestu!... Ja ne, sasviedīšu par lozi, un vari tad viens pats riktēt uz redām.»
Lauris arī pašlaik ar latu nastu klāt, nesaka nekā, tikai tumši caur pieri nolūkojas un piestiprina latas pie otras stāpeles, kura cilvēka augstumā pārsniedz pirmējo, lai tad nu katrs pēc savas vajadzības tās varētu paņemt... Nosčiks arī tagad kādas paņem no krājuma un liek šķērsām pār stāpeli. To padarījis, noskatās diezgan mazcienīgi uz Lauri. «Vīrs kā krāsne, bet lokās par septiņi grīviņi pie latiņām!... Nevari stāties ruļeniekos vai freipartijā, dabūtu vismaz pusotra rubļa... Kazarags tāds!...»
Lauris kā no augšienes viņu uzlūko no galvas līdz kājām un tura zem savas cienības viņam ko atbildēt. Tiem cilvēkiem vairāk ne kā ieraut tikai un tad pielikt vēderu un piedzerties līdz acīm!... Nekādas sajēgas par vispārību, ne augstāku ideālu. Stāsti viņiem par tautību, tie iepleš mutes... Drīzāk iestāstīt zirgam pasaku nekā viņiem ko par tautas lietu... Bet Laurim, kā mēs zinām, cits viss bija blakus lieta.
Kamēr vien viņam bija ko ēst un nebija pēdējais gals klātu, tas nestrādāja, bet bija sastopams pastāvīgi biedrībā - vai nu lasāmā galdā, vai buftē... Tur tad viņš atzina par savu svētu pienākumu sacīt katram acīs patiesību. «Tu domā, ka latvieši kur tiks, kamēr tie ir tādi pļēguri? Mums ir vīri, kas pūš ar vācieti vienā taurē... Kas jau ar baznīckungu sēž pie viena galda, dzer kopā un mielasto, tas tautas tiesības gatavs pārdot par lēcu virumu...»
Bet, kad to bads sāka spiest, tad nozuda un nebija redzams, kamēr atkal kādu drusku naudas sapelnīja vai nu te, vai citur. Viņam darbu atrast nenācās grūti, tādēļ ka tas visu ko prata. Viņš bija cilvēks, kuram, kā saka, deviņi amati un desmitais bads. Bet zirga darbus viņš arī negribēja strādāt un pie tam vēl, kur nebija kārtīgs pie darba, bet bieži iztrūka, nenoderēja ne ruļeniekos, ne freipartijā...
Mūsu draugi soļo pa gaņģi uz priekšu uz kantora pusi, noskatīdamies ar cienību, kā nosčiki ar smagajām nastām pa labi un pa kreisi kāpa pa steķiem uz augšu. Kā viņi to var? Te viņiem arī atklājās tas noslēpums. Līdzsvara noturēšana uz pleca ir tas galvenais! Vecam nosčikam reti kad ar to misējas... Ja viņam nav īsti pa plecu, tas punguli pašļūc vai nu drusciņ uz priekšu, vai atpakaļ, kamēr tas guļ tikpat kā pielīmēts, un, ja gribi, neliec nemaz roku klāt... Bet slikti ir, ja pungulis sagriežas, kas notiek sevišķi pie galdiņiem (dēļiem), un vēl jo vairāk, ja faktors tos nav salicis pareizi pēc līkuma. Tad griež rīkli ciet, tad tikai teciņus vien jāsteidzas, ka tiec pa steķiem augšā un dabū nastu no pleca nost... Tā arī vienam tagad gāja. Krākdams tas spērās pa steķi uz augšu, pungulis pavisam pagriezās šķērsām, un, tikko bija sasniedzis steķa galu, tad plāja nost, ka šķīda uz visām pusēm un gali plīsa tikpat kā kartupeļi... Ne «īvē» nespēja izteikt...
Te, kur bijusi, kur ne, tikpat kā no zemes izaugusi, gaņģa vidū nostājās kāda sieviete. Jaka ar atlocītām piedurknēm, kuras noskarbalējušās, brille uz acīm un adīklis rokā. Tā bija Katrīna. Kā soda dieviete viņa lūkojās bargi uz augšu. «Ak tu viens maita, nolāpīts pagāns, kā viņš putina manu mantu!» atskanēja viņas spilgtā, griezīgā balss. «Zemē, velns, projām uz pēdām!... Ej uz kantori, lai tev izdod aprēķinu!...»
Pie tam viņa likās tik noskaitusies un uztraukta, ka meta acis bez kāda rēķina.
Nosčiks bija, likās, ļoti iztrūcies, bet zemē viņš tik ātri nenāca, lai gan Katrīna sauca uzsaukdama: «Kāp zemē, velns, es saku, kāp zemē!» Jo, pirmkārt, viņš zināja, kas ir rekte: pirms jānoliek dēļi uz redas un jānolīdzina gali un tad tik var iet! Un, otrkārt, viņš zināja, ka ar Katrīnu, kad tai pirmās dusmas pārskrējušas, var itin labi iztikt. Viņš tādēļ arī nemaz nesteidzās, strādāja it mierīgā garā, lai viņa tur apakšā brēc...
Tikai, kad visu bija padarījis, kā pienākas, tas kāpa lejā un, galvu kasīdams, ar grēcinieka vaigu tuvojās savai maizes mātei.
Bet viņa nu nepavisam vairs laisties rokā. «Ej tikai, ej uz kantori, pagāns, saņem savu aprēķinu! Sevi izputināt neļaušu... Cauri izdzīt...»
«Faktors nebija riktīgi sataisījis punguli,» nosčiks taisnojās. «Tikko tiku pa steķi augšām...»
«Kad faktors sataisījis nepareizi, neņem!... Dod pa aci!» Viņa nelaidās sev tuvumā. «Ej tik vien nost!... Nekāda piedošana.»
«Nu piedodiet jau vēl tikai šo vienu vienīgu reiziņu, mamm!» nosčiks lūdzās. «Uz priekšu uzpasēšos.» Tika gan viņš beidzot klāt pie rokas.
«Lai stāv roka, lai!» viņa gan vēl vairījās, bet jau daudz lēnākā balsī. «Tu jau vienādi tā dari, ej tikai, ej uz kantori pēc aprēķina...»
Vīrs jau nu zināja it labi: kad jau ir ticis pie rokas klāt, tad ir labi. Bet izgudrēm vēl tikai tāpat izliekas un noskumis iet uz kantora pusi. «Ka jau jāiet, jāiet, ko tur lai dara...»
Bet nebija tas vēl labi desmit soļus pagājis, kad viņa jau tam sauca pakaļ. «Ē, kur nu lien!... Ej labāk ņem savu gabalu un steidzies uz tāpeli. Ē, stabojies dzīvāk, vai dzirdi! Citi jau izgājuši pa otru reizi...»
Vīrs neliekas to divreiz sacīt, griežas uz otru pusi palēkdamies. «Jā, jā, māmiņ, saņemsim ar rasu.»
Nebija pagājis tas atkal kādus soļus, Katrīna tam atkal uzsauca pusbalsī. «Ē, panāc atpakaļ, vai dzirdi!»
Šim ausis to tūlīt dzirdēt. «Jā, jā, lielmātiņ, ko laba teiksat?»
«Cik ilgi tu strādā pie mums?»
«Pie ruļļiem otrais gads...»
Katrīna uzliek adīkli uz pleca un ķer savā kabatā pēc maka. Izņem kapeikas trīsdesmit vai četrdesmit. «Še būs priekš čajas, bet uz priekšu starojies labāk! Manu labumu pietaupi! Neko nedari, kas man par skādi...»
«Paldievs, paldievs!» vīrs viņai tencina, rokas bučodams. «Pie jums, mamm, var dzīvot simts gadu. Jūsu mantu sargāšu tikpat kā aci pierē.» Un aizskrej, priecīgi spriņģēdams un, pakampis savu gabalu, atkal palēkdamies uz priekšu. «Saiet, saiet, lai nāk naudiņa!...»
Viņa noskatās un priecājas par šo joku. Tikai tagad pamana Pēteri un Fuhsingu. Tie padod viņai dievpalīgu, bet viņa tos nepazīst.
«Vai malku gribiet pirkt?!» viņa tos uzrunāja. «Sausa kā pulveris un mērs labs.»
«Nē, nē... Pirkt jau vis negribam. Mēs no biedrības... Varat jau iedomāties, kādēļ nācām!»
Katrīna sāka viņus jau neuzticīgi aplūkot. «Vai ta jūs kādi skolmeistari esat? Nē, nē, es nekā nevaru dot! Pilsētas nabagiem jau tik daudz malkas sadevu, gubernators paņēmi divi simti. Jēzus baznīcai arī vajag... Nē, nevar vis.»
Viņiem būtu nācis grūti tikt uz īstām sliedēm, bet te elsdams pūzdams piesteidzās Aizeks un izstāstīja, kas ir. Tas ir Fuhsing jaunskungs, kas grib stāties pie viņiem sietā. Līdz šim tas bijis par prokurantu pie konsula Rābemaņa.
Ā, Katrīna nu pavisam kā gaisos. «Wie mein' sie!» tā tūlīt pa vāciski, lai gan labi negāja. «Bei konsul Rabeman! Gut, gut!» Lielākas ieteikšanas Fuhsingam jau vairs nevajadzēja. Pret solīdām vācu firmām tā sajuta trakisku cienību un vēl jo vairāk pret vācu lielkungiem un konsulentiem. Lai gan viņa vēlāk izvērtās liela tautiete un patriote, taču viņas uzticības vīrs līdz mūža galam bija un palika advokāts Baums.
Tādēļ viņa tagad Fuhsingu uzlūkoja pavisam citādām acīm. «Umhu, tad jūs gribiet iestāties pie mums vietā par glauno skrīveri?! Jā, jā, pie mums var savu maizi ēst. Ja tikai par daudz nezog, mums nav žēl. Vai mani vīra brāļa dēli nedzīvo? Andrejam Mīlgrāvī pašam savs koku placis, Augustam pie mums visa koku piedzīšana un nolādēšana. Viņa paša trauki arī iet līdzi. Piegādāja viņš tos vienu pēc otra, un prasiet tagad, cik viņam prāmju. Nu, kas, mums jau nav žēl. Ja mūsu pašu prāmju vairs nav, lai viņš lādē savos traukos... Vai viņam maksājam vai citam, mums vienalga. Ejat tagad Augustam klāt... Pats savu kuģīti taisās pirkt...»
Bet Aizeks, slavēdams Fuhsingu, piegrūda viņai pie sāniem. «A, feiner Mens dos is... I porez...»
«Jā, jā, nu iesim kantorī!» Katrīna vedināja. «Tur jau Jēkabs arī ir. Tikai algu pārāk lielu neprasiet...»
Viņi iegāja kantorī, tur Jēkabs atradās ar brūža īpašnieku Andreju Grīnupu. Pēdējais no viņa līga lielāku partiju malkas, bet lieliski diņģējās. Jēkabs arī nevienam citām nedeva par to cenu kā Grīnupam, bet tas arī bija riktīgs maksātājs! Tikai rēķinus viņš maksāja par pilniem rubļiem; kas bija kapeikas, to vienkārši nostrīpoja. Tāpat viņš mierīgi strīpoja kapeikas arī no sava prasījuma, ja no viņa pirka. Citādi viņš, ja gribi, izmaksā arī naudu uz priekšu.
Tā arī tagad, tiklīdz viņi bija vienojušies, tas tūdaļ samaksāja «blank un bār», noskaitīja pirms čupu papīra rubļu, tad izvilka maisiņu sīkas sudraba naudas, bet skaitīja tikai pilnus rubļus. Lika čupiņās piecpadsmit un divdesmit kapeikas. Sudraba rubļu, pusrubļu un kvartu apgrozībā toreiz bija maz, un, kam reiz tāds naudas gabals bija iegadījies, tas to glabāja kā lielu retumu. Un, kam jau bija kāds zelta dukāts, tas bija kas nedzirdēts!...
Tātad Andrejs skaitīja savu sīku naudu un pašapzinīgi smaidīja. «Mums jau, Jēkab, netrūkst... Naudiņas mums, paldievs dievam, ir...» Valšķīgi caur savu brilli smīnēdams, tas nolūkojās uz Katrīnas apskarbelējušām piedurknēm un sacīja: «Ko tad jūs, madam, tik daudz plēšaties. Lai strādā dienestnieki... Kur jūs to mantu tik daudz liksiet?...»
«Kur tad tu liksi?» Katrīna īsi attrauca. «Vai tava madama mazāk plēšas? Ko viņa tev no drabiņām vien neizdzen, izbarodama tās lopiem?»
Tā bija taisnība. Grīnupa laulātā draudzene bija ne mazāk dūšīga saimniece. Viņa neļāva vis vīram pārdot drabiņas par lētu naudu, bet izbaroja tās govīm un pārdeva pienu. Grīnupi jau nu mācēja dzīvot... Viņa zatursvārks bija jau cikreiz «vennēts», un citādu hūti tu viņam neredzēsi galvā, kurai jau nebija iesistas pāra buktes. «Jums jau nu gan nāk nauda pa logiem un pa durvīm,» Katrīna nobeidza.
«Kā kurš dzīvo. Kā kurš dzīvo!» Andrejs ar labpatiku piebilda. «Naudu nopelnīt, to var katrs muļķis, bet naudu saturēt, tā ir skola... Vai ne, ko?!»
«Kā kurš dzīvo, tā tam ir!» Jēkabs viņam piebalsoja. «Te,» tas it kā rādīdams pameta ar galvu, «ar to garo skursteni, tas arī ilgi nečipstēs! Grib ar mani noslēgt «kuntraku» uz tik un tik malkas pa gadu... Kas tev tur par kuntraku?!... Maksā naudu, tev malka būs...»
«Saprotams!» Andrejs piebilda. «Mēs visi to it labi saprotam! Zinām, caur ko tas nāk... Es smēķēju cigāru par kapeiku; ja es nosmēķēju desmit pa dienu, iznāk desmit kapeiku... Bet viņam trīskapeiku cigārs par maz, viņam vajag par piecām un visām astoņām kapeikām kā Štālberģim. Cik nu ir par dienu? Cik neiznāk nedēļā un cik nesakrājas gadā? No tam tas tad, redz, nāk!»
«Taisnība, taisnība!» Jēkabs svēti piebalsoja, bet slepus nokārstīja mēli. Andreja cigāri jau ne velnam nederēja, kūpēja kā pagāni un degot rāvās čunkurā. Viņš pats uz to lietu skatījās tā: kad smēķē pīpi, tad pīpi, bet, ja ņem mutē cigāru, tad vajag labu dūmu...
Nu, un, tā kā tagad Katrīna iepazīstināja ar jauno prokurantu un priekšā stāvēja svarīgs veikals, Jēkabs izņēma no bufetes kasti cigāru, piedāvāja to ikvienam un nolika visu kasti uz galda, lai smēķē katrs, cik tīk.
Andrejs nu bija spraugās. Jēkaba labo dūmu tas būtu uzvilcis labprāt, bet patlaban bija aizkūris savu «stinkadoru», tā ka ķerties pie otra tam nebija nekāda motīva. Kad Jēkabs tam turēja priekšā kasti, tas piesarcis paņēma vienu un iebāza kabatā. «Pamēģināšu vēlāk, kāds tev tas dūms ir...»
«Nu, ņem jau vēl otru un svied to savu maitu projām!» Katrīna ar savu parasto vaļsirdību sacīja. «Ko nu smirdinies... Vai neredzi, ka te kungi?»
Andrejs gan paņēma otru, taču savu puļķi projām vis nesvieda, bet ielika priekš tam ierīkotā sevišķā putlārī. «Cigāra galus,» viņš pie tam sacīja, «vajadzētu tā visus uzkrāt un aizdāvināt nabadziņiem,» viņš sacīja. «Ko pīpē bāzt labu labie...»
Tur viņam neviens nepretojās, jo bija te svarīgākas darīšanas. Katrīna, iepazīstinādama Jēkabu ar Fuhsinga agrāko, cienīto stāvokli, piebilda: «Vajadzīgs mums tāds cilvēks ir!... Nu, saki tu pats, - ko tad mēs varam viņam maksāt?...»
«Ko tad es zinu solīt?» Jēkabs noraustīja kamiešus. «Ko tad viņš prasa?»
Fuhsings noprasīja to pašu loni, kas viņam tagad bija: divi simti divdesmit piecus rubļus par mēnesi.
Viņi visi tīri vai satrūkās un sāka nu diņģēties. Andrejs te nu Jēkabam bija lielais palīgs un uzstāja Fuhsingam, lai tas nolaiž vismaz vienu kvartu. Visvisādus motīvus viņš tam pieveda: dzīvo pie paša tautieša, nav vis jāvergo pie kāda vācieša, un tas arī daudz ko iztaisa... Un apaļa nauda, divi simti mēnesī, tas tas labākais... Nav tur tad nekāda liela rēķināšanās...
Bet Fuhsings, kas savā mūžā noslēdzis jau tik daudz veikalus, jau nu arī nebija uz galvas kritis... «Sarēķināsim gan, lai tur mums cik būtu... Katru dienu jābrauc uz biržu, cik tur uz fūrmaņiem vien neiziet?... Šad un tad jābūt arī ostā pie kuģiem - arī tā nevar izskriet ar kājām... Cik tur uz fūrmaņiem vien neiznāk pa veselu mēnesi?... Jā, kad man fūrmani dotu no kantora, tas būtu citādi...»
«Ak, to jau mēs varam dabūt,» Jēkabs attrauca. «Varam paši turēt zirgus, ja tīk...»
«Īstenībā,» Fuhsings turpināja, «vajadzētu pavisam ierīkot kantori Iekšrīgā, kur viss pie rokas un piesniedzams...»
«Dabūsim ir to... Visu dabūsim,» Jēkabs piebalsoja. «Mēs jau, paldievs dievam, to varam... Nu, Katrīn, ko tu domā?...»
Nu, ko viņa domāja! Cilvēks jau tai patīk ļoti... Bet, kad viņš tik ciets, tikpat kā akmens! Viņas princips arī nebija dot uz pēdām to, ko prasa. Kādu mazu lietu jau arvien vajag nokaulēt...
Bet, lai viņi vairs nešķirtos, par to gādāja Aizeks. Tas tagad pa vidu tikpat kā dzīvsudrabs. Piemin vienam ar kāju, otram piebiksta pie sāniem. «A, feiner Mens,» ieteic vienam. «A gor, a feine Stelle,» slavē otram. «Loßt ab a bissele!» vienam. «Git a noch a bissele, git a noch!» -otram. Un pastāvīgi mocās salikt viņu rokas kopā, lai šauj viens otram saujā.
Beidzot Fuhsings pacēla roku kā uz līgšanu. «Nu, tad es teikšu ko! Es nolaižu arī to kvartu, bet tad no apgrozījuma viens procents man... Strādāšu es mazāk, būs man mazāk; būšu es vairāk pastrādājis, jo lielāka būs veikala peļņa... Tā es esmu uz miera...»
Nu, ko tad tur vairāk! Jēkabs sita saujā: «Līkop!» un Katrīna, tā vēl vairāk uz miera. Ja cerē uz labu iznākumu, tad tur viņai nekas nav pretim.
Būs dievs svētījis, būs tev, būs man... Tātad noslēgts, un otrā dienā Fuhsings apņēmās iestāties vietā.
Smaidi un līksmas uz visu vaigiem. Jēkabam turpat arī magaričas bija. Tāds konjaks un šņabis, kādu katrs vēlas, - dabūjis no kuģiem. Pats viņš ļoti cienīja auksto groku un ieteica to arī taisīt citiem. «Lai nu dievs mums palīdz visiem,» arī Katrīna pielika glāzi pie mutes un uzdzēra veselības. Un Fuhsings iekūpināja smaržīgo cigāru ar to visapmierinātāko gandarījuma apziņu. Savā mūžā gan viņš vēl nebija taisījis tik smalku veikalu, jo, spriežot daudzmaz apmēram pēc apgrozījuma, tas, kvartu mēnesī nolaižot, uz procentiem bija ieguvis vismaz vairākus simtus mēnesī. Bet, ja dievs ir svētījis, Katrīnai nav žēl.
Beidzot viņi atvadījās, un otrā dienā Fuhsings apņēmās iestāties darbā.

* * *

Tagad Aizeks veda Pēteri, lai tas apskatās piesolīto māju; Fuhsings, kas šodien vēl gribēja padzīvot pa vieglo, turēja līdzi pa draugam. Var būt, ka iznāk andele un magaričas var nodzert visas pie vienas reizes. Laida viņi tad ar divzirgu fūrmani, ka vai rīb, pāri uz Tilta galu, kur tā nu māja bija.
Un kas tas mājas pārdevējs? Tas pats Kreilis, biedrības cilvēks un runas vīrs. Pašu draugi...
Pēteris ieplēta acis, ka tas grib māju pārdot, jo tas viņam par to neko nebija teicis. Kreilis atkal ieplēta acis, ka Pēteris grib māju pirkt, jo arī tas viņam par to neko nebija sacījis.
«Es jau nemaz nebiju domājis, bet te tas Aizeks uzplijās,» Pēteris atbildēja. «Nu, domāju, ja iznāk pa rokai, var jau arī pirkt.»
«Labi, labi, varu jau tev izrādīt,» Kreilis turpināja. «Ja jau gribi riktīgi ņemt, es tev no sirds to novēlu. Desmit procenti jau ienāk. Iemaksu arī nekādu lielu nevajag... Uzņemta apotēka (hipotēka)...»
«Bet kādēļ tad tu gribi pārdot, ja tev iznāk aprēķins?» Pēteris iejautājās.
«Nu jā, tas Aizeks jau arī man uzplijās virsū,» Kreilis paskaidroja. «Nu, un - pārdot jau varu, man māju vairāk. Ja dod man drusciņ peļņas tiesu, lai ņem nost! Es jau pirku no tā krieva pavisam par smieklu, bet ēka gan bija nogājusi pavisam. Nauda jau nu gan bija jāpieliek, - pasvēru, apšuvu, nokrāsoju, bet nu arī tikpat kā jauna. Es vairāk negribu, savu naudu atpakaļ, ko esmu izlicis - dod man divi tūkstoši pieci simti nopelnīt un ņem nost!»
Pēteris apskatījās; nekas, ēka laba. Ienākums arī ir. Lielas iemaksas arī nevajag un, ja tā nauda būtu, varētu pirkt nost. Bet viņš jau arī izlikās pilnīgi tā, ka viņam tā nauda būtu.
Sarunas gāja vaļā, bet starpība cenas ziņā bija liela. Kreilis gribēja nopelnīt divi tūkstoši pieci simti, bet Pēteris solīja tikai divi tūkstoši. Kā nu viņi sāka diņģēties. Aizeks atkal pa vidu, lai tikai liek rokas kopā un šķir uz pusēm.
Bet atturējās ir viens, ir otrs. Kreilis negribēja atdot par lētu, un Pēterim vēl nemaz tās naudas nebija, ko pirkt. Viņam tādēļ vajadzēja kaut kā novilcināt, kamēr tā ronas.
Nekur netikušiem, tiem bija jābrauc, atpakaļ uz Pētera vīnūzi. Nu gluži Kreilis atlaisties arī negribēja un brauca viņiem līdzi dzert Fuhsinga magaričas.
Kad bija nosēdušies kabinetā, Fuhsings pirms noskaitīja Aizekam simts rubļus, jo ar savu jauno vietu tas bija pilnīgi mierā. Aizeks tos saņēma, saldi smaidīdams un bubinādams, tad kautrīgi sniedza arī Pēterim no tiem divdesmitpiecnieku.
«Kas? Ko!» Pēteris aizrāvās atpakaļ.
Aizeks jau drusku sadrūmējās un sagatavojās uz lielisku diņģēšanos. Jo, tā kā bija apsolījies Pēterim peļņu dalīt «papalam», tad domāja, ka tas ar tik vien nav uz miera.
«Man nevajag, es jau tev vienreiz teicu,» Pēteris vēl papildināja. «Paturi vien savu naudu vesels!»
Nu Aizeks liels vīrs. «Ui, for wos nit?! To toks ir vene veikale liete, ha? Aizeks nav tāds zīds kā cite zīde. Ja Aizeks ir devis tautiesem save vārde, tad vines to arī izpilde. Spāss! Katram ir prieks strādāt kopā ar Aizekem Johumsonem.»
Redzēdams, ka Pēteris naudu neņem, nu viņš tikai taisni diņģēt, lai viņš to ņem.
«Nu, ka tu tik daudz plijies, dod šurp, būs priekš magaričām,» Pēteris izrāva tam no rokām piedāvāto naudas gabalu. «Sausā jau akurāt mēs te arī nesēdēsim.»
«Āre, tā ir riktīgi!» Kreilis arī no savas puses apstiprināja. «Redz, te mums iznāk šmorēt līdz rītam.»
Aizeks gan atkal it žēli noskatījās, ka tam vajadzēja naudu laist ārā no rokām, bet nelīdzēja vairs. «Ui, for wos nit?!» Viņš izlikās, ka tas taisni tā grib. «Spāss, mēs, tautiese. Lai dzer vise par Aizeke naude, ka vai ute pa krāsne rāpo!»
«Nu, nu, Aizek, tik daudz jau nu nelielies!» Kreilis viņu apsauca. «Īstenībā jau, ačeku, tā vīra nauda,» viņš rādīja uz Fuhsingu, «kas tev to deva nopelnīt. Un tad vēl tā ir Krauklīša daļa. tu savu iebāzi kabatā...»
«Ui mīle Kreile pape, vai mums tur, tautiesem, par to kāda untersīte!» Aizeks attrauca. «Kad tikai ir naude uz galde; kam vine, tas toks ir mekspoke. Kad tikai mums iedzeršane... Spāss!»
Koška nu sāka likt galdā, kas tikai tas labākais. Šņabi, konjaku, alu, uzkožamos. Te jau, jāteic, tik daudz dieva svētības, kad tikai būtu to dzērāju. Te būtu diezgan desmitiem, divdesmitiem vīru. Un ieradās arī kā saukti Mārcis ar Mikumu - bijušas uz tirgus mazas darīšanas. Dabūjuši zināt, kas par lietu, tie pilnīgi ar mieru savu glāzīti tukšot. «Nu, tad lai iet uz Fuhsinga veselību. Un tad pie pašu tautieša! Lai tad nu arī dievs palīdz.»
Aizeks, protams, spēra līdzi savu «brohmi» un uzkoda siļķi, cita jau vīram nebija brīv, tikai to, kas nav «treife». Tad tas piepeši it kā ko iegādājās, pielika roku pie deguna un iesaucās: «Geseft! Es būse tūlin atpakale... Jūs biske pagaidīse, ja?...» Tad izsteidzās pa durvīm, ka šēdes vien noplivinājās un peizaki nokustēja.
Šie tikai nosmējās vien. «Skaties, žīdam atkal šefte... Viņš tev kust kā ūdenszāle.» Nu, varēja jau arī tie it labi bez viņa iztikt. Koška uzpasē kā nagla. «Kungi, ko vajag? Piespricēto, balto? Zoss cepeti ar kāpostiem, šķiņķi, kilo, labu siļķi?» Lai katrs ēd un dzer, ko grib. Ir, tā sakot, dieva svētība.
Runāja viņi par šo un par to, arī par pašu Košku, kad tas pats nebija klāt. «Kā tad tev tas puisis nu uzvedas?» Kreilis ieminējās.
«Nu, teikt jau nevar, savu darīšanu viņš padara,» Pēteri atbildēja. «Tikai ar to muti dažreiz vienam otram aizdod dusmas. Un, ja nenoņem tam vakarā kasi, tad ar visu tūdaļ cauri. Teic viņam, cik gribi! Tik vecs jau nodzīvojis, tu viņu izmācīsi!»
«Tādi jau tie cilvēki ir!» Mikums atmeta ar roku. «Piedzēries viņš tev pastāvīgi kā miglā un zog vai aci no pieres laukā. Bet ierunājies tikai ar viņu kādu vārdiņu?! Tas sodas un dievojas... Tik skaidrs kā baznīcā.»
«Jā, jā, to jau redzu pie saviem kučieriem,» Kreilis piebalsoja. «Viņi jau, pagāni, mani sen būtu izdzinuši cauri, ja man tā Grieta nebūtu tik dūšīga. Kā tas cēlienā pārbrauc, tā viņa pretim: «Dod šurp kasi, - cik ir?» Nu. tad tāda nelaime, tad tāda nelaime... Neizkritis, tik maz nevienu dienu nav bijis. Pārvedis tikai divi kvarti - -»
Viņš apturēja un aizkūpināja savu cigāru. «Ahā, brālīt, viņai neiestāstīsi pasakas: «Pazīstu tavu veco dziesmu. Nāču, pārmeklēšu kabatas. Kur tev tā nauda cēlās?» Saskaita vēl rubli astoņdesmit kapeikas. «Kur tu tos ņēmi?» viņa uzprasa. «Laikam tavi būs? Ahā, man miglu acīs nelaidīsi: šorīt ne graša nebija, no manīm izplijies 20 kapeikas. Dod tik šurp, brālīt, figūras netaisi! Uz pusgrauda gribēsi ar mani dzīvot! Nu, ko tu gan domā, ja katrs man noraus pa dienu tādu naudas gabalu, - kur lai es to spēju? Un man tik lielas vajadzības. Eberhartiņam arī tik daudz jāsūta uz Itāliju.»»
Kamēr viņš tā, ietaisījis mazu dūšiņu, stāsta savu stāstāmo un sūrojas par sliktiem laikiem, Aizeks it nejauši iebruka iekšā ar Pētera kroga pircēju. Tas nebija neviens cits kā Starpings, glaunais vīnūžnieks. «Dubultštoff» mētelis mugurā, pirksti vēl jo vairāk riņķu pilni, no kuriem viens laulības gredzens. Bija noprecējis konsula Rābemaņa ķēkšu Līshenu un dabūjis labu muķi pūrā. Tā kā tautība tagad bija jau modē, tad arī liels tautietis... Gan Latviešu biedrībā runas vīros vēl nebija ticis, bet nodievojās: «Lai tad tur arī izput savs simts rubļu, bet pie nākošām vēlēšanām vajag būt iekšā...»
«Nu, Herr Krauklīt, kas ir, runāsim uz vārdiem!» tas bramanīgi uzsāka, atgāzis vēderu, kuru bija apsprādzējis arī ar skaisti izrakstītu «pērļu gurti», bet tā, ka var to redzēt. Jaunās sievas darbs! «Trīs tūkstošus tev dodu par to krāmu, bet vairāk ne kapeikas!... Štrunt! Ja gribi, varu tev tūdaļ izmaksāt uz fleķi blank un bār!...»
Viņš izrāva savu deņķelbuku, piebāztu ar kalnu. Atrauj vaļā, acis apžib no simtniekiem! Un tad sāka skaitīt... Trīsdesmit gabalu noliek uz galda... Tāda čupa! Bet maks vēl kā bijis...
«Vai, lops, kas tev naudas!» Kreilis iesaucas, un Mikums piebilst: «Tikpat tā velnam pelu!»
Starpingam tas ļoti glaimo. Viņš atrauj vēl vienu klapi vaļā; tur prēmiju biļetes un bankas zīmes. «Kas tas?! Vai suns?... Nav jau pie nabagiem... Te ir vīrs, kas to var... Štrunt, - ja man vienā lieta patīk, es uz naudu neskatos...»
Pēteris paliek tīri kā apstulbis... Aizekam acis vai pil laukā, uz naudas gubu skatoties. «Nemt zu!» viņš Pēterim met ar acīm. «A feiner Geld... A gor a feiner Geseft is dos...» Un arī Mikums piegrūž znotam slepus pie sāniem. «Dod projām, ka viņš tik muļķis...»
Pēteris vēl tomēr nezaudēja savu mierīgumu. Nauda ir laba pie tagadējiem apstākļiem, to nevar liegt, bet vajag domāt uz priekšdienām. Viņš pats zināja, ko tāda lieta ienesa priekš desmit gadiem un ko tagad. Un, kad Starpings tam diņģēja: «Nu, kas ir? Ņem naudu, un lieta darīta,» -Pēteris to it mierīgi pastūma ar roku sānis. «Paga, paga, tautiet! Bāz savu naudu priekšlaicīgi vēl kabatā... Pirms iedzersim, tad parunā šim prātīgi. Bez trīs tūkstoš pieci simti jau nu nevar būt runa... Tas viens... Un visa tā iedzīve, kas te ir: galdi, trauki, dzērieni, kas atliek, - tie tev jāpatur pēc cenas...»
«Štrunt! Tik daudz tas krāms nav vērta!» Starpings attrauca un bāza atkal savu naudu kabatā. «Ka ne, ne... No Brikmaņa es par to naudu varu dabūt katru stundu.»
«Jā, jā, no Brikmaņa, bet ne no Krauklīša!» Mikums nāca savam znotam palīgā. «Ja jau tu viņam dod trīs tūkstoši, tad tev te par Krauklīša jādod pieci tūkstoši... Tas taču pavisam cits kas...»
Kad Starpings to vēl negribēja saprast, tad arī Kreilis jaucās pulkā. «Nu kā tad... Ievesta tautiska būšana... Vai tad pie Brikmaņa arī tā ļaudis iet kā pie Krauklīša? Āre, Starpiņ, nu netaisi jau mūs visus ar muļķiem!...»
«Ka ne, ne, paliksim katrs pie sava,» Starpings sapīka. «Lūgties jau nu neiešu... Štrunt, nav jau arī liela note...»
Viņš atmeta ar roku un taisījās uz iešanu. Aizeks tikpat kā vanags pakaļ un ved to pie rokas atpakaļ. «Hört, hört, wo läuft ihr?... Macht doch brochme un sprecht vernünftik. Nu, wos is? Macht a brochme....» (Klau, klau, kur jūs skrejat? Iedzeriet šņabi un runājat prātīgi! Nu, kas ir? Iedzerat vienu šņabi!)
Viņam arī izdevās to atvest atpakaļ, un no dzeršanas Starpings arī neatteicās. Iemeta vienu, otru glāzi. Valodas veicās pavisam citādi. Un Aizeks to atkal slepeni sāka bikstīt. «A legt a bissele zu. Auf meirle Mones legt a zu...» (Pieliec drusciņ... Uz manu galvu pielieciet.)
«Nu, ja Aizeks tā domā, tad, štrunt, Krauklīt, šķirsim uz, pusi tos pieci simti. Es jau nu gan ne, bet manai sievai tā vieta trakoti patīk. Nu, ņem naudu, tūlīt blank un bār!»
Viņš izrāva atkal savu deņkelbuku un sāka kraut naudu uz galda. Bet Pēteris nemaz tik viegli iesildāms. «Es ar savu sievu atkal par to lietu vēl nemaz neesmu runājis,» tas atbildēja. «Varbūt viņa ar kājām un rokām pretim... Tā jau mūsu maizes vietiņa! Bet, ja jau reiz tev to vārdu esmu teicis, atpakaļ nekāpšos.»
Un tā vārds pa vārdam, un līgšana iet atkal uz priekšu. Starpings gan lika naudu galdā, gan ņēma to atpakaļ. Aizeks viņam ticīgi palīdzēja un Pēteri slepus bikstīja. Varēja skaidri redzēt, ka tam īsti netīkas pārdot, un tādēļ tas nostājās uz tādas pozīcijas, ko pie tagadējiem apstākļiem gandrīz nevarētu maksāt. Bet viņš zināja, ka Starpings arī nav tīri muļķis; ja viņš tā mācās virsū, tad viņam tur savs aprēķinums.
Turpretim Mikums dedza, ka tikai znots nepalaiž garām šo izdevīgo veikalu. Pēteris uz to lika mazu svaru, bet sačukstējās klusu ar Fuhsingu. Tas teica: «Dod nost ko tik daudz! Par to naudu dabūsi citu...»
Starpings liek Katrīnu pēc Katrīnas, kamēr beidzot ir viss, ko Pēteris prasa. «Ah, štrunt, manai sievai par patikšanu, lai iet!...»
Nu tad «līkop!». Pēteris sita saujā, un lieta nodarīta! Starpings noskaita priekšā naudas čupu un no pirmā saņems visu to būšanu. Nevienam acis tā nespridzēja kā Aizekam, jo atkal šefte. Viņš paņem savu matu no viena un no otra. Bet arī citi manāmi sakustināti. Vai zini, tāda guzma naudas kabatā, tas nav vis par nieku! Pēteris arī tādu gluži savādu smaidu bāž to makā, un Kreilis it kā elektrizēts.
«Nu, kas bija, Krauklīt, ar to mūsu šefti?» tas iesaucās. «Ņemsi to māju?... Labāk tev nekā nezināmam cilvēkam... Nolaižu tev vēl vienu simtu...»
Viņš ieinteresēja arī Mikumu, kas par to lietu gribēja zināt. Arī tas atrada, ka «mājiņa» laba, tikai lai Kreilis nolaižot vēl kādus simtus. Kreilis uz tam: «To jau nu gan ne!... Tas jau tā tīri par smieklu...»
Bet te nu Starpings viņam visu par to atdarīja, ka tas pirmīt bija maisījis viņa šefti. «Cik tu vēl negribēsi par to «štrunt» butku?... Netaisi jau nu, Kreili, cilvēkus par muļķiem!... Domā, ka esi to apšuvis ar dēļiem, tad tur liela lieta... Es uz katras strūgas vai plosta nopirkšu labāku malku nekā tava, štrunt!... Netaisi jau figūras!...»
Kreilis piesarka tīri vai līdz ausīm. «Āre, vai tad nu es diņģēju...» Pēteris jau arī nediņģēja. Kas tad viņu trenc?! Gribi - pārdod, gribi - ne... Viņam nauda saujā... Patiesībā jau arī Kreilim nevajadzēja to māju pārdot, bet nu nauda jau ir tāda kāra lieta. Pēc neilgas kaulēšanās arī viņš atlaida...
Atkal šefte... Magaričas atkal!... Pēterim nu māja, ir nauda. Bet Aizekam vēl vairāk loms... Ņem atkal savu matu no Pētera un Kreiļa. Pēdējais tīri ar skaudīgām acīm atdeva viņam savu pienākumu. «Pirmīt jau saņēma no Starpiņa tādu guzmu, tagad no mums, no Fuhsinga paņēmi un no Dormbrovska jau arī par nieku nedarīji... Skaties, kas viņam tur nesanāk kopā!...» Bet Pēteris pie sevis nodomāja: «Esam gan mēs cilvēki?!... Visi vieni tautieši, tie paši biedrības vīri... Satiekamies katru dienu... Mēs paši ar sevi nevaram iztikt, mums vajag žīda! Tas noņem savu matu pats pirmais... Ir gan brīnums!...»
Bet pats viņš pie sevis atrada atbildi uz šo jautājumu. «Mēs tikai runājam visi: «Tauta, tauta, tautība!», bet par veikaliem neviens ne vārda neieminamies. Un mums taču biedrībā būtu tik izdevīgi! Vai mēs tur nevarētu ierīkot vidutājības kantori un ziņu biroju? Tas, ko tad paņem žīds, paliktu biedrībai, kurai naudas nekad netrūktu.»
Šīs domas viņu vairs neatstāja un, lai gan tas citiem neko neizteica, tad vēlāk tomēr gribēja tās izvest darbos.
Tagad tas trieca citiem līdzi, dzēra magaričas un bija pie jautras dūšas. Pēc tam kad andele bija noslēgta, katrs lielīja savu. Pēteris domāja, ka māja ir nekustams īpašums... Ir sava grunte, un tu, cilvēks, netiec svaidīts no vienas vietas uz otru. «Ē,» Kreilis atmeta ar roku, «ir ar tādu māju klapatas diezgan! Bet skaidra, apaļa nauda... Aizej uz banku un paņem tikai procentus...» Bet vistrakāk par savu pirkumu bija sajūsmināts Starpings. «Štrunt nauda, ja tu tai gribi gulēt virsū un nekā nedarīt! Es jums parādīšu, kā vajag strādāt! Milzu leijerkasti, kas pati spēlē... Labi biljardi... Cilvēkus vajag pievilkt. Jūs nepazīstat to vietu, kad pie manis atnāksiet. Štrunt, to naudu, ko Krauklītim samaksāju, vienā gadā atņemšu atpakaļ!»
Uz šo joni, kad viņš tā bramējās, atnāca taisni Maris, un tā, dabūjusi par visu zināt, palika tīri nemierīga. Bet Fuhsings viņu apmierināja: «Labi pārdots, labi! Lai tikai nu viņš pats māk dzīvot...» Un, kad Pēteris tai vēl izskaidroja, ka par to pašu ticis arī pie mājas un vēl kāds pusotra tūkstotis paliekot saujā, ko tas tai parādīja, tad viņa tīri atplauka, krita savam vīram ap kaklu un to sirsnīgi noskūpstīja.
Vēl jo vairāk par notikušiem apgrozījumiem bija sajūsmināts Aizeks. Nebija katra diena viņam tāda. «Ui, mēs vise tautiese!... Kāpēc mums nevar būt satiksane? Spāss!... Aizeks nav tāds zīds kā cite zīde.»
Ar vārdu sakot, visi bija mierā ar savu: tik pircējs, kā pārdevējs, tā arī vidutājs. Tikai viens nebija apmierināms un tam ne par ko nebija priecāties. Tas bija Koška. Kad kuplas magaričas bija nodzertas un citi viens pēc otra pazuduši un tas ar Pēteri bija divatā, tas, galdu slaucīdams, pārmetoši sacīja: «Tad pārdevi gan to vīnūzi?! Vai tev to vajadzēja?»
«Trakais!» Pēteris attrauca. «Kur man dod tādu naudas gabalu!...»
«Jā, jā,» Koška bēdīgs nokratīja galvu. «Tā nauda, tā velna nauda! Bet ko mēs lai darām, kam tās nav? Man še dzīvošana vairs nav.»
«Nu nav - -,» Pēteris apjuka, «būs citur. Starpiņš taču tāds pats kungs var būt kā es.»
«Bet es tev saku, ka te man dzīvošana vairs nav!» Koška cieti noteica. «Ar to cilvēku - nekad. Bet tev jau, protams, nav jāzin.»
«Nu, ka ne te, tad citur!» Pēteris sapīka. «Vai nu pasaulē vietu trūkums? Ja nav citur, nāc pie manis biedrībā un dzīvo!»
«Tā velna nauda, jā, jā!» Koška sūkstījās. «Tā ir, kas to pasauli apgriež riņķī.»
«Nu, tu taču pats zini manus apstākļus,» Pēteris beidzot iesāka ar labu, it kā lūgdamies. «Cik ilgi es tā vairs varēju turēt?!»
«Tu jau neesi vainīgs - tā velna nauda, es sacīju. Nu, novēlu laimes. Bada garozu jau man atmetīsi, kad būšu, pie spala. Latviešu biedrībā neder ķelneri ar līkām kājām...»
«Eh!» Pēteris atmeta ar roku un nobeidza sarunu. Koškas skumīgais skatiens viņam tomēr negribēja iziet no prāta. Nauda un māja nu gan viņam bija, bet toties kas cits bija jāzaudē... Viņa apziņa bija traucēta... Iekšējais cilvēks ar sevi nemierā...