AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Trešā nodaļa

Spodra un pārāk karsta augusta diena, tā saucamā «vecsievu tveice». Saulīte, tā sakot, ripo pa zemes virsu, laužas cauri «Villa Medem» parka milzīgo koku lapotiem zariem un, ciktāl tas viņai izdodas, sēj raibas dzeltenas gaisa uz nopļautiem mauriem un grantētiem celiņiem. Turpretim, kur viņu nesargā koku zari, piemēram, uz laukuma restorācijas un estrādes priekšā, tur viss viena dzeltena gaisa jūra, kura blāzmo tik stipri, ka ne acu nevar pacelt. Dāmām, no viņas sargājoties, tādēļ pati labākā izdevība uzsist un izrādīt savus baltos un raibos saulessargus ar greznotiem kātiem. Un kungiem vēl patīkamāks aizsarglīdzeklis, proti, brūni dzeltenais slapjums, ko sulaiņi iznēsā putojošos glāžu kausos, resp., zeideļos. Patīkami ir, ka dzeršana «loģiski» pamatota. Jādzer tādēļ, ka saule spiež, jāliek zeideles pildīt, tādēļ ka tukšās glāzēs saule tik lielā mērā mirdz un laistās, ka žilbina acis.
Kareivju mūzika spēlē kairinošu «buču valsi». Ļaužu ap estrādi kā čalojoša jūra, kurai pietek un kurā ietek arvien jauna ļaužu straume pa lielo gaņģi, kas nāk no lielajiem vārtiem pie Ezera ielas. Apmeklētāji, tā sakot, plūst, un uz ielas vēl melns, tādēļ kasieri nespēj biļetes vien dot.
Trompetes signāls! Visa publika saspiežas ap estrādi, kar uzstājas dziedātāju koris un pēc tam arī kāds kvartets, pie kura piedalās Vējiņš, Lepševics un Dravnieks. Tas nodzied kādu sparīgu, bet sērīgu dziesmu, tad Lepševics viens ar savu plašo baritonu: «Iekš upes vēsas lejas, kur griežas dzirnu rats...» utt. Tas izklausās lieliski, un aplausi ir bez gala...
Tad atkal dzīvs starpbrīdis. Draugi un pazīstami, no attālākiem pagastiem satikušies, tukšo putojošas zeideles un jau paretam atskan: «Nu mēs, bāliņi, sasatikušies!...» Starp publiku arī iet vēstis, ka esot ieradušies arī lielie tautas vīri: Māteru Juris un no Rīgas Krišjānis Kalniņš un Aleksandrs Vēbers. «Kur, kur?!» dažs labs ziņkārīgais, kam rūp redzēt savas tautas lepnumu vaigu vaigā, galvu pastiepis, ziņkārīgi lūkojās. «Tur tie, kas pie tā galda un dzīvi sarunājas...» Ko nu tur daudz saredzēs, tādi pats cilvēki jau vien ir!... Nu, lai vēlāk esot pie goda mielasta, tur tad viņus dzirdēšot... Un dažs labs iet un tieši izpērk galda karti.
Jauniem ļaudīm - tiem atkal savs labums un savs prieks. Tie meklē nodibināt sakarus taisni starp nepazīstamiem un nepazīstamām. Tas vislabāk izdarāms, pastaigājoties pa parka gaņģiem, tā ka vieni iet uz vienu un otri uz otru pusi. Pretim nākot un ceļu pagriežot, var piemetināt kādu zīmīgu izteicienu, pamest sānis kādu daudz izteicošu skatienu, likt krist kādai smagai nopūtai vai sāpīgam smaidam. Sevišķi tai ziņā uzņēmīgi jaunie vīrieši. Izliekas, ka viņi tikai pašu starpā vien sarunātos, bet tās «actiņas» turpretim saprot it labi, uz ko zīmējas, un drošsirdīgākās izsaka arī ko pretim no savas puses. Viņām tāpat acis zib. Tā drīz vien starp jaunekļiem, kuri vairāk saķērušies viens otram zem rokas, un jaunavām, kuras tāpat barā nāk pretim no otras puses, ievadās un attīstās jautras sarunas. Bieži vien notiek, ka abas partijas sakūst, pārdalās un kopēji seko uz vienu vai otru pusi. Šis process notiek jo ātrāk, ja vienā un otrā pulkā ronas pa pazīstamam vai pazīstamai, kur tad iepazīstina uzreiz visu pretējo pulku.
Ļoti noderīgi par tādiem vidutājiem ir daudzie brāļi un brālēni, reālskolnieki vai ģimnāzisti. Tie arī lielie triecēji un izpilda kavaliera lomu, kad īsto kavalieru trūkst. Zeltenes tad tik jautri smej un klausās viņu tukšās valodās, it kā tie būtu kādi lieli vīri. Saprotams, «amizierēties» tie māk. Runā pastāvīgi, iepīdami pa kādam vācu izteicienam, ja nav pie rokas piedienīga latviešu apzīmējuma. «Vai jūs gribiet ar mums uzsākt «endelus» (Händel) celt?» - «Mums ir tas gods būt jūsu «zelšaptē»!» utt. Par tādām tukšām valodām nu smejas it visas, itin kā tur kaš būtu. Bet ko tad darīs? Jārunā taču kas ir, un tie, kam vajadzētu runāt, to nedara.
Ir arī vecāki puiši, kuri domā nopietnāk, gan arī runā par šo un to, bet ar savu valodu tīko iziet uz zināmu mērķi, uz viņas sirdi un roku. Tādēļ, ja tie ko teic, tam ir savs pamats. Citi atkal jau tā samīlējušies, ka ne parunāt nevar. Labi tādam, ja viņam pie sāniem tāda, kas līdz ar sirdi nav vēl gluži galvu zaudējusi un virza valodu uz priekšu. Citādi netiktu vairs ne no vietas un varētu, kā saka, «linus sēt».
Arī Kārlis šodien nebija uz triekšanos. Viņš labprāt būtu turējies lielo tautas vīru tuvumā un viņus noklausījies, sirds turpretim vilka pie Lūces. Lai arī tas atzina, ka bailīgi ar uguni spēlēties, jo tas padara tikai viņam šķiršanos grūtu. Viņš gan izlikās no redzes gluži vienaldzīgs, bet sirdī slepeni dedza pēc Lūces, kuru drūzmā nekur ieraudzīt.
Te viņš nejauši saskrējās krūtīs ar Perlantu, kurš gan labprāt būtu viņam garām paskrējis, bet nu vairs nevarēja.
«Ā, labdien, labdien, Kārli!» tas ar viņu apsveicinājās. «Nu, kā nu iet?!... Atvaino, ka toreiz - - nu, tu taču sapratīsi, ka atklāti es to tam cilvēkam acīs sacīt nevarēju. Un ielaisties ar nepazīstamu... Viņš taču nepārprotami bija knubulis... Tikai, no dieva puses, tu to lietu nepārproti... Es tevi nekādi negribēju apvainot un esmu gatavs katrā laikā tev pakalpot.»
Kārlis par to vairs nemaz nebija domājis. «Nu, tad labi,» viņš pasmaidīja. «Vai zini, es došos tālāk uz Rīgu, un tad man vajadzēs tava padoma.»
«Lūdzu, lūdzu!... Kādā lietā?»
«Es gribētu zināt, kā tur pie jums var iestāties politehnikā.»
«Ko, tu gribi studēt?! Tas taču vareni!... Nu, ja tev nav abitūriuma apliecības, tad tev jānoliek eksāmens pie pašas politehnikas priekšskolas kā eksternam.»
«To es gribu darīt. Gribu pietikt kur pie kādas avīžu redakcijas, strādāt un pelnīt, mācīties tālāk, lai varētu iestāties politehnikā. Gribu tikt pie zinātnes avotiem, lai tad nestu gaismu saviem tautasbrāļiem...»
«Jauki, vareni!... Ar enerģiju var visu ko! Lielākās grūtības tev, protams, būs, kamēr tiksi iekšā kādā avīžu redakcijā. Bet to es saku: ja tu iestājies politehnikā, tad mēs tevi bez vārda runas uzņemsim «Selonijā» par «fuksi». Par to parunāsimies vēlāk... Tagad atvaino, tur redzu kādu pazīstamu filistri, ar kuru man jāsatiekas... Vēlāk vēl tiksimies... Es domāju, ka arī mūsu mājinieki Lūce - iebraukuši...»
Kārlis piesarka: «Pašlaik jau viņu meklēju, bet nevaru ieraudzīt...»
«Tad uz tikšanos, atvaino!» Perlants palocījās un pazuda.
Kārlis palika skatoties, bet nezināja, ka Lūce tāpat meklēja viņu. Viņa pat bija izsūtījusi jaunāko brāli Ludi ar uzdevumu izzināt, kur viņš, un šādiem vai tādiem taisnības iemesliem dabūt šurp. Tādēļ puika ātri vien viņam piesitās.
Ar viņu apsveicinoties, Kārlim kaut kas uzkrita. «Ē, Ludi, kas tad tev?! Kur tad tev galvā tāds caurums? Tu savu jauno cepuri esi pārdūris?»
Ludis kaunīgi pavīpsnāja. Tā vien bija! Bet cilvēks negribēja teikt taisnību. Noņēmis apskatījās. «Paukojoties ķēris rapieris...»
Viņš bija ievērojis, ka dažiem krāsnešiem dekeļi tādi sakapāti, un pieņēma, ka, kaujoties ar rapieriem, tie viņiem pārcirsti. Tā kā tas izskatījās ļoti lepni, tad viņš ar naželi pārdūris savu jauno cepuri, bet nu pataisījis skrambu pārāk lielu un uzkrītošu.
«Ar rapieriem jau mums pa galvu necērt, tā Perlants teic,» Kārlis paskaidroja. «Cepures tāpat sadurot uz šābļa, kad notiekot lielā sadzeršana.»
Ludis to nezināja, un tādēļ viņam bija neomulīgi. Ko lai viņš atbild? Bet tepat jau Lūce nāca ar savām draudzenēm.
Jautri un bezbēdīgi viņi apsveicinājās, kā tas jau vispār parasts, un tad uzsāka runāt par šo un to. Pie tam Ludis zināja lietu tā iekārtot, ka viņš ar citām draudzenēm gāja pa priekšu, bet Kārlis ar Lūciju varēja viņiem divatā sekot un palikt pat gabaliņu nopakaļis.
Viņa glaudās tam klāt, cik cieti vien iespējams, un spieda viņa pirkstus... «Jūs tāds nopietns un kluss, Ērgļa kungs. Ko jūs tagad domājat, ja drīkstu vaicāt?» Šos vārdus viņa pavadīja ar zīmīgu smaidu.
«Ah!» viņš, pa pusei jokodams un viņu zīmīgi uzlūkodams, smagi nopūtās.
«Kāpēc jūs tik smagi nopūšaties?»
«Grūti šķirties no dzimtenes!... Te man paliek kāda būtne, kura man dienās un naktīs stāv priekš acīm... Mans sapņu tēls...» Un zīmīgi viņš paskatījās atkal uz tās, un ar gandarījumu viņa atkal pasmaidīja. Jo taču nevarēja būt ne mazāko šaubu, kas tā tāda.
«Vai tikai jūs nemaldāties?!» viņa lēni piemetināja. «Vai viņa patiešām tik daiļa un cēla, kā jūs domājat?... Kas gan lauku meitene pret greznām Rīgas skaistulēm?!... Jūs drīz vien kādā no viņām iemīlēsaties un lauku vijolīti gluži aizmirsīsiet.»
«Nekad tas nenotiks, Lūcija, to es jums zvēru! Un, lai es ietu līdz pasaules galam, mana sirds pie viņas būs saistīta simtiem pavedienu, simtām stīgu... Bet var jau būt, ka viņa mani aizmirst!... Tai daudz pielūdzēju, kas to apber ar glāstiem un glaimiem. Varbūt savās laimes dienās viņa nemaz neiedomājas, ka arī tāds Ērgļu Kārlis ir pasaulē...»
«Ko jūs runājat?!» viņa pietvīkusi iesaucās. «Fui, Ērgļa kungs, kā jūs par mani tik ļauni varat domāt!... Nekad viņu neaizmirsīšu, nēsāšu savā sirdī un prātā līdz kapa malai... Ja tikai viņš mani - - jā, jā, vīrieši ir kā taureņi... Viņi lido no puķītes uz puķīti...»
«Lūcija, vai jūs šaubāties, ka es jūs mīlu?» viņš karsti un dzēlīgi čukstēja. «To man gribētos ierakstīt katrā akmenī, sacīt katrai zvaigznītei, uzticēt katrai vēja šalkai, lai viņa to jums ausīs žūžina. Ja jūs tā puķe, es labprāt būtu tas taurenis. Vienīgi ap šo puķi es lidotu, vienīgi ap to, kamēr man pietrūkst elpa, kamēr man piekūst spārni...»
Viņa laimīga smaidīja. Izlikās gan, ka to neticētu, bet cik saldi šādi vārdi skanēja ausīs! Cieti jo cieti tā spieda viņa roku. «Bet kādēļ jūs nepaliekat dzimtenē?! Kādēļ jūs aizejat?»
Šinīs vārdos izskanēja it kā apslēpts pārmetums.
«Lūcija, es nevaru citādi! Vai jūs man ticiet vai ne - - kāda nezināma vara mani dzen. Kāda iekšēja balss man saka: «Ej, tver savu laimi!... Tur viņa ir, dzīves mutulī...» Es nevaru vairs paciest tālāk šo šaurību. Man ir tā, ka tur tālu, tālu aiz zilā apvāršņa, aiz tiem mākoņiem, kas kā zelta kalni paceļas, ka tur mana laime mīt... Ja arī jūs tur, Lūcij, ja arī jūs - - es tad nemaz vairs atpakaļ neskatītos... Bet tagad, lai es arī būtu simtiem jūdžu tālu, manas domas kavēsies dzimtenē pie jums...»
Mirdzošām acīm viņa to uzlūkoja. «Ko tad jūs pie manis tik lielu atronat? Vai tikai jūs nemaldāties, mīļo Kārli? Vai tikai jūs domājat patiesi? Sievieši ņem visu par pilnu, un tādēļ viņām labprāt sagroza galvu un par viņām vēl pasmejas...»
«Ak, Lūcija, kā jūs tā varat domāt!» Kārlis pārmetoši attrauca. «Savu sirdi jums nevaru parādīt, bet to jūs varat lasīt manās acīs. Kā lai iespējams būt jūsu tuvumā un jūs nemīlēt?!... Un tad vēl jūs aizmirst!... Nē, nē, Lūcij, dārgākā,» viņš atkal, kaisli čukstēdams, dvesa, «es jūs mīlu... Mīlu tā, kā vēl neviens mirstīgais nav mīlējis!... Manas asinis priekš jums rit karsti ikkatrā mazākā dzīsliņā. Bet man šķiet, ka tas viss velti! Jūs jau to neredzat un nejūtat, un arī mani nemīlat... Varbūt cits tas laimīgais... jā, jā, Viķildu Kristaps...»
«Nē, nē, Kārli, to jūs nedomājat!» viņa pretodamās gandrīz pikti iesaucās. «Jūs nedrīkstat šaubīties par manu mīlu... Viķildu Kristaps, jūs domājat? Ha-ha-ha, es tikai pasmejos... Bet,» viņa iesāka citādā balsī, «vai jūs iz svešuma arī man rakstīsat? Ik dienas man vajag dabūt zināt, ko jūs par mani jūtat... Jā, Kārli? Ak, jūs protat rakstīt tik skaisti, tik skaisti!...»
«Protams, ka rakstīšu, katrā ziņā rakstīšu!» Kārlis attrauca. «Bet mana nabadzīgā spalva nespēj jūs aprakstīt, daiļā Lūcij, es jau nemaz nespēju visu izsacīt, ko pret jums jūtu. Es jau nemaz nezinu,» viņš gribēja drusciņ vairāk uzgriezt, nekā ir, «ar ko lai jūs salīdzinu? Ar puķi, - tas ir par maz! Ar zvaigzni, - tas ir par maz!... Ar sauli? Ar sauli gandrīz... Bet saule silda tikai dienu, jūs turpretim manu sirdi - - jūs sildāt nemitīgi, dienās un naktīs, sapņos un nomodā. Ar ko lai jūs salīdzinu?...»
«Bet, mīļais Kārli, jūs esat patiešām liels muļķis!» viņa jautri un pārgalvīgi iesmējās. «Ak, kāda es saule! Nē, tur jau jāsmejas iedomājoties. Pelnrušķe, vairāk nekas!... Bet nu runāsim prātīgi. Sakāt tomēr, mīļais Kārli, - kādēļ jūs atstājat savas tēva mājas citiem? Ērgļi taču ļoti laba vieta...»
«Laba gan, tas tiesa, - bet tomēr! Cik augstu es tur varu celties? Vislielākais, es varu kļūt reiz par Ērgļu saimnieku, tas ir viss!... Bet mani tas neapmierina. Mēs, latvieši, pārāk ilgi esam rakušies kā kurmji pa zemi; smakuši tumsības miegā, mums beidzot vajag pacelties uz augšu, cīsties pēc gaismas un izglītības. Es gribu tikt uz zinātņu augstumiem. Es Perlantam runāju,» viņš piepeši pārgāja noslēpumainā tonī, «es gribu ietikt politehnikā un studēt. Savu uzturu un mācības naudu nopelnīšu, strādādams pie avīzēm; gribu ietikt kādā redakcijā. Tur drukāšu savus stāstus un dzejas, rakstīšu priekš tautas, lai tā paceltos izglītībā un turībā. Tas ir mans ideāls... Tikai tad citas tautas mūs, latviešus, atzīs, ja nostāsimies ar viņām uz vienādas pakāpes izglītībā un turībā.»
Viņa palika uzreiz tā kā domīga. «Es jau būšu pirmā, kas priecāsies, ja jums labi ies... Bet, ja nu jūs būsiet izstudējuši un kļuvuši par lielu vīru; kas tad tālāk - -»
«Tad es atgriezīšos pie jums,» viņš spēji to pārtrauca, «un sacīšu: «Lūcija, visu to es nolieku pie tavām kājām. Tu mana dieviete, tu mana saule, aplaimo mani, aplaimo!...»»
Bet viņa tapa vēl domīgāka un neticīgi nogrozīja galvu. «Augsti mācīts zinātņu vīrs un muļķa pelnrušķīte!... Ak, kā jūs protat cilvēkiem galvu sagrozīt!... Jūs esat patiešām liels valšķis...»
Pārsteigts par viņas piepešām šaubām, viņš to apjucis uzlūkoja. «Kā jūs to domājat?!...»
«Vienu jautājumu, Ērgļa kungs. Kādēļ mēs, sievietes, nevaram censties pēc zinātņu augstumiem un strādāt priekš savas tautas?! Kādēļ mums vajag aplaimot tikai vīriešus un, kā māsīca Nina saka, būt viņiem par baudu priekšmetu?»
Šāds jautājums nāca Kārlim tik piepeši, ka viņš nosarka līdz ausīm un palika kā uz mutes sists. Tamlīdz viņas skumjie vārdi tikpat kā sūrstoša dzirkstele iekrita viņa sirdī. Viņš pats it kā kaunējās par savu gar stulbumu, ka nebija to ievērojis. Viņš to piepeši uzlūkoja ar citām acīm un kaunējās par saviem tukšiem glaimiem.
«Lūcijas jaunkundze,» tas stostījās, «es tā nedomāju. Jūs taču tāpat varat studēt... Priekšizglītība jums ir. Mēs taču abi kopā varam strādāt, abi censties uz augšu...»
Viņa satrūkās, laikam pati nebija apsvērusi savu vārdu konsekvences. «Es un studēt?!» viņa sērīgi nogrozīja galvu. «Nē, nē! Kas man tos līdzekļus dos? Tēvs jau tā kunkst, ka priekš zēniem tik daudz iziet, nevarot vairs nekur uz priekšu tikt... Nē, nē...»
«Bet jums vajag studēt, Lūcija!» viņš piepeši, no lietas iesilis, iesaucās. «Palaidīsimies paši uz saviem spēkiem. Tā kā Krišjānis Valdemārs, kā Treilands-Brīvzemnieks... Cīnīsimies abi uz kopēju mērķi, roku rokā...»
«Ak, nē jau! Man nav nedz dāvanu, nedz līdzekļu uzsākt šo cīņu. Kādi tur var būt panākumi, kad es pati tiem neticu? Apmierināšos jau ar savu likteni, apzinādamās, ka jūs tiekat uz augšu. Ak, nē jel!» viņa nepacietīgi ieminējās, kad viņš vēl negribēja atlaisties. «Jūs mani nepārliecināsiet... Sabiedrība mums, sievietēm, stāda citādus mērķus un uzdevumus. Esmu laimīga, ka drīkstu mirt un pielūgt latvju censoni. Lai jau nu paliek - - runāsim labāk par praktiskām lietām. Vai jums jau ir izpirkta biļete priekš teātra izrādes?»
«Nē; nav vēl!» tas atzinās.
«Bet jūs taču teātra izrādi nelaidīsiet garām?»
«Nekādā ziņā ne...»
«Nu, tad taču mums jāzin, kur mēs sēdēsim!» viņa it kā pārmetoši iesaucās. «Labās un lētās vietas būs jau aizņemtas...»
«Tad man jāsteidzas biļete izņemt...»
«Pagaidāt, to izdarīs Ludis, mans brālis. Iedodat naudu viņam! Mēs domājam sēdēt par 75 kapeikām vai vienu rubli...»
«Nu, labi, es arī ar mieru...»
Ludis turpat bija klāt pie rokas, un lieta ātri vien bijā nodarīta.
Lūcija pa tam atgriezās atkal pie savām draudzenēm. «Nu, ko tad tu, Lūcij, ar to Ērgļu Kārli biji iestigusi tik dziļās valodās?! Uzmanies, viņš esot liels siržu zaglis...»
«Ērgļu Kārlis, meitenes, nav tāds; viņš ir ļoti nopietns cilvēks!» Lūce steidzās paskaidrot. «Viņš ir liels patriots un par visu zin, par Pumpuru un Ausekli, un visu...»
«Bet ko tad viņš tev tik lieliski stāstīja?»
Lūcija atbildēja ar žestu, kas nebūt neslēpa, ka viņa pārdzīvo mazu romānīti. «Viņš man stāstīja par kādu savu nodomātu romānu,» tā zīmīgi sacīja. «Divi cilvēki tā mīlas, tā mīlas, viens bez otra dzīvot nevar, - un beidzot - bēdīgs liktenis vien iznāk...»
«Piesargies, ka pati neiemīlies iekš tā rakstītāja,» kāda jokoja. «Bet apprecēties jau arī nemaz nav tik bēdīgi...»
«Ērgļu Kārlis, meitenes, ir nopietns cilvēks,» Lūcija atkārtoja. «Viņš saka, ka sievietes laime nav precēties, bet cīsties pēc zinātņu augstumiem, studēt...»
Draudzenes zīmīgi saskatījās un tad skaļi iesmējās.
Koncerts dārzā nesniedza vairs neko jaunu. Kora dziesmas mainījās ar mūzikas gabaliem, pa starpām aplausi, jautrība un smiekli, zeideļu un glāžu šķindēšana un ieskurbušu iedziedāšanās: «Tur es dzēru, tur man tika...» -ar vārdu sakot, vispār liela kņada.
Tādēļ pret pulksten 7 liela daļa publikas devās projām uz pilsētas teātra māju pie «stalplača», kur drīz vajadzēja sākties svētku izrādei. Pa lielākai daļai visi aiz ziņkārības liedza tur atkal redzēt un baudīt ko jaunu. Arī Plaušu famīlija, kurai piebiedrojās Kārlis, plūda tur citiem līdzi.
Piesteidzās pēdējā brīdī Viķildu Kristaps, stipri iesilis, jo bija ar draugiem daudz uz vinniņa dzēris. Protams, ka Lūci viņš pavisam bija piemirsis un iegādājās tikai tagad. kad bija laiks uz izrādi iet. Bet viņš jau jutās arī pilnīgi drošs, ka viņu izcelt no segliem nevienam nav iespējams. Viņš tādēļ nolūkojās diezgan mazcienīgi uz Ērgļu Kārli, kurš tagad Lūcei piesities. Ar tādu puiku viņš pavisam nerēķinās. Varmācīgi viņš pieķērās Lūcei pie otras rokas ar nolūku viņu savam sāncensim gluži atņemt. «Ko viņš jums tur; jaunkundze, stāsta? Vai jūs neesat piekusuši klausīties?...»
Kārlis piesarka, bet Lūcijai, kā izrādījās, tāda uzbāzība nepatika. «Pateicos, nepavisam ne! Mums laiks aiztecējis ļoti interesanti.»
«Atvainojat, ka biju aizkavēts jūsu starpā būt!» Kristaps lielīgi sacīja. «Tad tev, mīļo Kārlīt, būtu bijusi ar mani darīšana...»
Lūcei bija jau mēles galā: «Pateicamies, mēs it labi bez jums iztikām...» Bet viņa bija attapīga diezgan, lai neizrādītu nepatikšanu. «Gaužām nožēlojam, ka bijāt mūs gluži aizmirsuši,» viņa izsacīja it kā pārmetoši, bet reiz ar to piespieda Kārļa roku; lai tas to saprot.
«Man tur ar ļaudīm bija lielas darīšanas,» Kristaps atvainojās, «Jāsameklē visi draugi kopā... Mums stāv priekšā, ko nevar sacīt...»
Lūcija ziņkārīgi spicēja ausis. «Lūdzu, kās tad?!... Vai Ērgļa kungs jums arī vajadzīgs?»
«Kur tas?!» Kristaps mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Tādus memmes dēliņus mēs nevaram lietot.»
Kārlis saslējās un gribēja uz apvainojumu atbildēt. Bet viņa piespieda atkal tā roku, kas nozīmēja, lai viņš cieš klusu.
«Kas tā jums ir par lietu, Viķilda kungs?!» Lūce ziņkārīga viņu pratina. «Vai tas ir kas interesants? Nu, pastāstāt taču mums...»
«Trakiski interesanta lieta, bet citādi veikala noslēpums,» Kristaps vairīdamies attrauca.
«Tad jūs neteiksiet?!» Lūce tiepās. «Vai, cik jūs esat ļauns?...»
«Tas ir noslēpums... Nevar.....» Kristaps; iedzīts šaurumā, vairījās. «A propos!» viņš piepeši pārlēca uz citu. «Ar Miesnieki man bija liela derība. Es varu dzert uznest vienu daļu, viņš arī.... Trakiski interesanti ziņā, kurš no mums var vairāk. «Izmēģināsim,» es teicu. Viņš dzer: tā: karstu tēju un pa starpām stojaku. «Vai zini,» es saku, «ar to šņabi es turu līdzi; cik tu, tik es. Bet es tevi gribu pārspēt tā: cik tu izdzersi glāzes tēja, tik es zeideles alus.» Metām un metām abi, lodi pēc lodes - -»
«Kamēr abi krietni piedzērāt!» Kārlis iemeta. «Cits taču tur nekas nevarēja iznākt.»
Lūce, sirsnīgi smiedama, viņam piebalsoja.
«Ko nu, Kārlīt, nav jau nekādi memmes dēliņi!» Kristaps bramanīgi atcirta. «Ja gribi, es tev noiešu taisni pa dēli. Bet var arī viņš, maita, nest... Dzērām, dzērām abi, bet ne viens piedzēries, ne otrs.»
«Tad jūs abi esat strādājuši tautas druvā kā īstie ozoldēli,» Lūce kodīgi piezīmēja.
«Zināms! Kas nevar iedzert, tas nav nekāds latvju dēls un patriots!» Kristaps brammējās.
«Bet sakiet, Viķildas kungs,» Lūce pēc brīža sāka viņu atkal mocīt, «vai jūs teiksiet?»
Viņš likās, ka nebūtu to dzirdējis, un piepeši ieminējās: «Lūcijas jaunkundze, kur jūs teātrī sēdēsiet? Es izņemšu biļeti priekš jums arī.»
«Pateicos par uzmanību,» Lūcija smiedamās attrauca, «bet esmu jau apgādāta. Man biļete ir.»
«Skāde, mēs abi būtu varējuši blakus sēdēt...»
Viņa pavīpsnāja. «Ļoti nožēloju... Šoreiz jūs nāciet par vēlu...» Un atkal piespieda Kārļa roku, lai tas saprot.
«Nākošu reizi es labošos un būšu uzmanīgāks, Lūcij! Uz redzēšanos ballē!... Mēs dejosim pirmo kadriļu...»
«To mēs vēl redzēsim... Ja jūs man pastāstīsiet - -»
Viņam negribot bija jālaižas vaļā, jo teātra māja bija jau sasniegta un viņam jāstājas rindā pie kases lodziņa, lai dabūtu biļeti. Plaušu ģimene ar citiem, kuriem biļetes jau bija, ieņēma savas vietas.
Vai tas nu bija gadījums vai noticis ar gudru ziņu, - Kārlim ar Lūci nācās blakus sēdēt. Un vēl tādā stūrītī, kur viņiem neviens netika klāt. Kad Kristaps to redzēja, tas palika arvien nemierīgāks. Kodīja lūpās, braucīja ūsas! Bet tas arī bija viss, ko viņš varēja. Jo dabūt Lūci no Kārla nost še nebija vairs iespējams. «Nu, ballē...» viņš pie sevis noņēmās, «pagaidi, ballē... Tad mēs redzēsim, kurš pie Plaušu Lūces būs tas vīrs...»
Mūsu jaunieši turpretim par viņu nelikās zinot. Tiem bija tik patīkami, ka viņus lika mierā un tie varēja viens pie otra būt. Gan tie viens otram nekā nesacīja, - un nebija arī laika runāt, - bet slepeni roku spiedieni liecināja, ka tie klusu saprotas un jūtas laimīgi.
Tādas lietas kā teātri tie tik viens, kā otrs bija vēl ļoti maz redzējuši. Viss tādēļ viņiem tik jauns, tik ievērības cienīgs! Kā priekškars pacēlās, iznāk uz skatuves jauneklis melnā frakā, baltu šlipsi. «Vai, kur skaists cilvēks smukiem, sarkaniem vaigiem!...» dažas balsis apbrīnodamas iečukstas. «St!...» citas atkal apsauc. «Ādolfs Alunāns...» Lielākā daļa publikas viņu jau redzējusi un pazīst. Viņš atšķir savu sarkano grāmatu un sāk lasīt. Cik jūsmīgi, tik daiļskanīgi no visas krūts: ««Jūs esat brīvi, latvieši,» tā atskanēja cara Aleksandra vārds, «zem varenā ērgļa, zem krievu ērgļa spārniem...»» Divdesmit, trīsdesmit reižu viņš šos vārdus jau agrāk bija sacījis, desmitām un divdesmitām reižu publika tos bija jau dzirdējusi un tomēr tagad saņēma kā ko gluži jaunu un sajūsminājās līdz asarām.
Tikpat kā prologā tas jūsmināja, tā atkal tas publiku smīdināja, kad parādījās uz skatuves kā Kurlais Krišus. Ko viņš teic vai dara, viss iznāk tik jocīgs, ka tu, cilvēks, kutināt kutināts tiec uz smiekliem. Cits smējās tīri skaļā balsī. Un starpbrīdī, tad visi par viņu runāja vienā mutē un par redzēto nopriecājās. Plausis bija prātīgs vīrs, kura spriedumam varēja piegriezt svaru, un tas sacīja: «Ja nebūtu tā Alunāna, par tiem citiem - tur nebūtu vērts tās naudas...»
Un tad nāca Jurjānu Andrejs, atkal jauneklis ar pirmajām pūciņām uz virslūpas. Uztraukumā tas lika savu līko mežragu pie lūpām, roku iebāzis dziļi taures dobumā. Atskan drebošas, mīkstas un dobjas skaņas, lēni un klusu kā no zemes apakšas vai liela tāluma: «Saulīt' tecēj' tecēdama...» Viņi, sabāzuši galvas kopā, sāpīgi smaidīdami, mirdzošām acīm klausās, it kā sakusuši vienā elpā... Kaut kas liegs un dzēlīgs aizskar sirdi ir vienam, ir otram. Tik mīļš, tik tuvs, tik saprotams un tomēr tik tāls un neaizsniedzams, un nebijis!...
Kārli šīs skaņas padarīja nemierīgu un uztrauca jo vairāk, jo tas iegādājās īstenību. Šķiršanās sāpes viņam sāka plosīt sirdi... Tādas liegas, savādas jūtas. Ja viņš Ērgļos būtu palicis par saimnieku un pārvedis Lūci pie sevis... Nu jau par vēlu... Un atkal šīs skaņas viņu trauca un trauca, un spiestin spieda. Viņam arī vajadzēja sasniegt ko lielu, ko nebijušu, tā plūst pāri aiz pārpilnības... Turpretim viņš vēl tik mazs, tik niecīgs, tik tukšs, tik nevarīgs...
Izrāde nobeidzās, aplausu vētra dārdēja pa visu māju. Kārlis pamodās tikpat kā no saldi sāpīga sapņa. Publika plūda ārā no teātra un viņi līdzi.
Lūce viņu tikpat silti aicināja arī uz balli Cēra zālē. Viņam nācās ļoti grūti izšķirties. Jau iepriekš viņš bija nodomājis piedalīties pie goda mielasta, pie kura, kā dzirdēja, turēšot runas Krišjānis Kalniņš un Aleksandrs Vēbers no Rīgas. Viņu runas tas tik labprāt būtu dzirdējis. Un runāja vēl, ka būšot liela sacīkste starp Māteru Juri un Krišjāni Kalniņu, un daudzi jau bija derējuši uz to, kurš paliks uzvarētājs. Bet Lūcei atteikt viņš neuzdrošinājās, un arī viņam pašam tik ļoti tikās pie viņas būt.
Bet te jau viņa sāncensis bija atkal klāt, un viņš jau ar pukstošu sirdi sagaidīja, ka tiks no savas pozīcijas izspiests un tā no sava kavaliera pienākuma atsvabināts. Kad viņi bija izgājuši uz ielas, Kristaps pieķērās atkal Lūcei aiz otras rokas un vilka viņu uz savu pusi. Plausenei, kura gāja ar citiem otrā rindā, tas vareni patika. Zīmīgi viņa piegrūda pašam pie sāniem un pamirkšķināja ar acīm. «Vai tu redzi ar!. Re, kā puiši ap mūsu Lūci raujas...»
Plausis līdzi viņai sāka sekot jauniešu valodām.
«Lūcijas jaunkundze!» Kristaps pavēloši iesaucās. «Tātad, kā norunāts, - pirmo kadriļu jūs dejosat ar mani!»
«Pateicos, bet ļoti nožēloju!» viņa stūrgalvīgi atbildēja. «Esmu jau citam pieteikusi...»
«Kam?» viņš asi iejautājās, jo tādu atbildi nebija sagaidījis.
«Ērgļu Kārlim.»
Kārlis mazliet saduga. Par to ne runa nebija bijusi! Bet viņš taču neies sacīt, ka ne, un Lūci nodot. «Jā, jā, jaunkundze man pieteikusi,» viņš apstiprināja.
Un silts rokas spiediens kā atbilde no viņas puses.
Kristaps kodīja lūpas. «Tas ir pret mūsu norunu, jaunkundze!» viņš pietvīcis iesaucās. «Mēs jau sen par to esam runājuši, ka 30. augustā jums jādejo ar mani pirmā kadriļa.»
«Nožēloju, ka neatceros!» Lūcija strupi atcirta. «Esmu stipri aizmāršīga...»
«Lūdzu!» Kristaps aizskarts turpināja. «Tad jūs sakiet, ka neesat man to solījusi?!»
«Neatceros, ka būtu jums uz tam savu vārdu devusi...»
«Tātad jūs ar mani nedejosat?»
«Pirmo kadriļu ne...»
Viņš saspieda pa jokam viņas roku, bet jau tik cieti, ka viņa iekliedzās: «Aū!... Esat rātni... Citādi ar jums nemaz nedejošu... Aū - laižiet!...»
Spiediens, pēc viņa domām, tomēr nebija tik stiprs un nepaciešams, ka viņai būtu iemesls tā kliegt. Tas viņu kaitināja vēl vairāk. «Labi!» viņš atlaidās no tās pavisam vaļā. «Es tad uz balli nemaz neiešu...»
«Ļoti nožēloju,» viņa dzestri atbildēja. «Nevaru taču jums pavēlēt...»
«Ak tā! Jūs nevēlaties?... Labi!... Labi... Negribu jūs traucēt... Ardievu!...»
Un, iekāms viņa vēl ko paguva atbildēt, tas bija jau projām. «Amizējaties, jaunkundze!» tas vēl pa gabalu nosauca pakaļ, izlikdamies tik jautrs, itin kā tas viņam nemaz klāt neķertos.
«Jūs tāpat!» Lūce viņam atbildēja, bet ne tik jautri, kā viņa patiešām bija.
Abi vecie saskatījās, bet viņi īsti nevarēja izprast, vai tā labāk vai sliktāk.
Pavadījis sieviešus līdz balles durvīm, Plausis no tām šķīrās un teicās noiet uz goda mielastu, kur arī Perlants būšot.
Tā nu Plausene palika pie meitām viena, jo bez Lūces viņas pārraudzībā bija vēl citas pazīstamas un radu meitas. Kārlis nu bija pilnīgi gailis kurvī! Bet ar citām viņš daudz nenodevās, un Lūce vai tikai vienīgi ar viņu dejoja. Kad citi bildināja, tad atlūdzās, ka piekususi; ar viņu dejojot, tā nekad nebija piekususi un viņa rokās būtu riņķojusi tā līdz pasaules galam. Tā viņi, visu citu aizmirsuši, ņēmās vienā elpā, paši iekš sevis nogrimuši, ka tas nevarēja citiem neuzkrist. Runāt viņi runāja ļoti maz, un runāt tiem arī nevajadzēja, jo dziļie, mēmie skatieni, kas gremdējās viens iekš otra, tie izteica visu...
Mātei ar paziņām bija liela spriešana un runāšana. «Kā divas lelles, kā divas lelles!» visas tās ar labpatikšanu noraudzījās, kā Kārlis ar Lūci valsēja.
Pēc pusnakts ieradās Plausis atpakaļ. Viņš stāstīja pašai, ka Perlants palicis vēl tur, un gribēja vēl sākt stāstīt, kas tur pie goda mielasta noticis. Bet pati nepacietīga viņam piegrūda pie sāniem. «Saimniek, vai tu neredzi!» Viņa grieza tā vērību uz Kārli un Lūci, kuri aizmirstībā lidoja pa zāli. «Visu vakaru, kur viens, tur otrs... Man rādās, tie būs kopā gājēji.»
«Pasīgs pāris jau gan pārlieku!» pats apliecināja.
«Vai nebūs jāparunā, ko tad viņš īsti domā?» pati ieminējās. «Citādi jau nu gan Viķildu dēls arī nebūtu smādējams.»
«Kur tad nu smādējams!» pats attrauca. «Bet tādas mājas kā Ērgļi jau nu gan nav. Jāzin tikai, kādas viņiem tās vajadzības...»
Kad Kārlis laimības pilnu skatienu atveda atkal atpakaļ Lūcī no dejas un pateicās, māte sacīja:
«Nu, bērni, vai nu nebūs diezgan griezts? Atpūšaties un parunāsimies drusciņ, - kas tad nu tālāk būs? Laikam jau nu gan no tā Ērgļu Kārļa par to meitas audzināšanu paldies dabūšu... Tev jau, kā rādās, tā mana Lūce patīk gan?»
Kārlis piesarka kā biete un nesamanīja, ko atbildēt. Ak, Plauša kundze, - mīļā māt - - es viņu visu mūžu nestu uz rokām... Un, ātri pieliecies, tas noskūpstīja mātei roku.
«Es jau redzu, ka jūs viens pēc otra!» viņa ar labpatiku sacīja. «Bet uz rokām nesama jau viņa nemaz nav, viņa ir saimniece... Varu tikai teikt, ka tavi Ērgļi pacelsies.»
«Jā, jā, Karloš,» Plausis caur degunu norūca, «kā tas tād nu ir?! Cik tad lielas tās vajadzības tur tais Ērgļos ir?»
Kārlis viņu it kā neizprazdams uzlūkoja.
«Nu jā, cik tad tēvs prasa priekš citiem bērniem?» Plausis turpināja. «Varbūt varam sagrabināt... Āre, ka būtu tava māšele lielāka paaugusies, varētu kāds no maniem dēliem ņemt pretim uz Plaušiem. Iznāktu tad maiņa un došanas atkristu nost. Cik tad tēvs prasa par tiem Ērgļiem?»
Kārlis, zēns, piesarka līdz ausīm. Ko lai viņš atbild? «Cik tēvs par Ērgļiem prasa - es nezinu... To nespēju izmaksāt un tādēļ ir tās mājas nemaz negribu...»
Abi vecāki aiz brīnumiem tikko neieplēta muti. «Negribi?» pats nesaprazdams ieminējās. «Āre, kur tad tu Lūci liksi?»
«Es viņu tādēļ neatstāšu! Kad būšu nodibinājis savu stāvokli, tad atgriezīšos pie jums un izlūgšos viņas roku.» Pārspējis savu kautrību, viņš trauca tālāk, lai savas mīļās vecāku priekšā savu soli attaisnotu. «Vai ziniet, arī bez tam jau lauku dzīve man bija līdz kaklam apnikusi!... Es gribu uz Rīgu... Tur piestāšos pie kāda laikraksta, strādāšu un pelnīšu, bet mācīšos arī tālāk, iestāšos augstskolā un nolikšu kādu mācības grādu. Ar Perlantu par to jau esmu runājis... Un tad, ja esmu ticis par inženieri vai arhitektu, vai kādu citu mācītu vīru, - ko tāda lauku mājele man vairs nozīmē? Es labi nopelnu, strādāju bez tam priekš savas tautas, lai tie, kas tumsā, tiek pie gaismas, tie, kas gadu simteņiem ilgi snauduši, lai mostas uz jaunu, jauku dzīvi... Nu, jūs taču mani saprotiet...»
Savāds, bāls sārtums plankoja viņa vaigos, viņš stāsta un stāsta par saviem nākotnes nodomiem, un Lūce to visu ar laimībā mirdzošu skatienu pavada. Bet, jo dzīvāk viņš stāsta un vairāk pats par savu lietu pārliecināts, jo garāki top Plaušu vaigi. Tie nevar no tiem lieliem brīnumiem atdzerties. «Ļautiņi!...» pati noraustīja kamiešus. «Ko tik tu nedzirdi!... Bet. kā tad ar tiem Ērgļiem?»
«Par tiem vairs nevar būt runa!... Es atstāju mājas māsai vai brālim, par ko man izmaksā tūkstoš rubļus...»
Plausis ar sievu zīmīgi saskatījās, it kā gribēdami sacīt: «Skaties, kur andelmanis!... Par tūkstoš rubļiem viņš atdod Ērgļus - -»
«Tā nauda gan man netiek vēl tūlīt izmaksāta,» Kārlis piesarcis turpināja. «To es dabonu tikai tad, kad mājās ieņems znotu. Vajadzīga gan man tā nauda būtu ļoti priekš studijām... Bet es gribu cīsties pats ar saviem spēkiem, strādāt un pelnīt, un nākt uz augšu. Un, ja cilvēks pēc kā cenšas, tad viņam arī izdodas...»
«Tad tā, hm...» Plausis, plecus raustīdams, saskatījās ar sievu. Viņi abi sapratās.
«Bet kur tad Lūce pa to laiku ies, kamēr tu študierēsi?» Plausene pietvīkusi ieminējās.
«Lūce?!» viņš piepeši kā pats sev iejautājās. «Es viņu neatstāšu!... Viņai drusku jāpagaida. Nu, kas tad, jauna meitene vēl... Un tad, mēs izturamies pret sievietēm ļoti netaisni. Mēs liekam viņām tikai putru vārīt, zeķes lāpīt un bērnus kopt, un tas ir viss. Sieviete taču tāpat cilvēks un tāpat cienīga sasniegt zinātņu augstumus. Kādēļ tad jūs arī Lūci nevarat laist studēt?!... Viņai taču dāvanas, apķeršana -»
«Jā, papiņ, māmiņ!» Lūce, viņu pārtraukdama, glaimi lūdzās. «Laižat mani tālāk skolā un augstskolā!... Tad mēs ar Kārli abi reizē beigsim, jā - -»
«Klusu, knīpa, ko nu muldi!» pati viņu bargi apsauca, un Lūcei vārdi nomira uz lūpām. Plausene Kārli sarkastisku smaidu uzlūkoja no galvas līdz kājām un tad sāpīgi nolocīja galvu: «Ak tad tā, jaunskungs!... Protiet gan jūs?!... Es domāju, ka jums prātā precības domas, bet jūs sagrozāt meitenei galvu ar niekiem.»
«Te tev nu bija!» Plausis, plecus raustīdams, sāpīgi sūkstījās.
Plausene arvienu vairāk iesila. «Sievietei nekādas študieres nevajag, tai vajag tikai saimniecību!» viņa cieti noteica. «Es pati neesmu študierēta, un arī manas meitas iztiks bez tās študieres. Vāciski prot, rakstīt, rēķināt diezgan!... Tā jau izies diezgan, kamēr zēnus dabūs cauri... Nu arī meitenes vēl gribēs...»
«Še tev nu bija!» Plausis, galvu kratīdams, sūkstījās.
«Bet, māmiņ, papiņ!» Lūce pusraudus iesaucās. «Es Kārli tā mīlu, tā mīlu - -»
«Klusu, knīpa!» pati skarbi viņu apsauca. «Tur nekas vairs nevar iznākt. Jā, kad pašam būtu sava vietiņa, tad citādi. Savam bērnam pa pasauli klejot neļausim. Skaties tikai!... Es domāju, viņi runā par precēšanos, viņiem tādas valodas!... Taisies tagad!... Iesim ģērbsimies. Jābrauc uz mājām.»
Lūce sāka arvien vairāk un vairāk šņukstēt, kamēr sabruka asarās. Kārlis stāvēja, kā ar ūdeni apliets. «Vai jūs uz mani dusmojat, Plaušu kundze?! Es taču neapzinos ne mazāko ļaunumu darījis ne jums, ne viņai...»
Bet viņa pietvīkusi pūta vien. «Mākiet gan labi! Tādēļ jau tēvs veda pie mācītāja... Mēs tādas blēņas negribam dzirdēt! Viķildu dēls Lūci grib kā ēst, tādēļ lai tādas domas tikai met ārā no galvas... Tur vairs nekas nevar iznākt...»
«Bet apžēlojaties, Plaušu mamm!» Kārlis aizrauts iesaucās. «Ko tad jūs runājat?! Lai tur ietu pieci gadi; lai tur ietu desmit gadu, kamēr es tieku uz ciņa, bet Lūci es nekad neatstāšu...»
«Labi, labi, Kārlīt, paldies tev, paldies!» Plausene sarkastisku smīnu attrauca. «Pēc desmit gadiem man jau būs pieaugušas mazākās meitenes, es jau tev neliegšu, ja varēsi precēt!... Bet Lūce jau jāskābē nav, ja ir, kas ņem, - lai iet tautās. Nu, klusi, neņaudi!» tā piespēra kāju pie zemes, kad Lūce vēl vairāk sāka šņukstēt. «Sāks ļaudis vēl skatīties. Tā ir! Pirmīt taisīji tādas «kompermektes» pret Viķildu dēlu, nu tas arī nav, nu nav neviena!... Tas jau te ir gaisā skrējējs, ne viņam dieva, ne šī, ne tā... Kas savas mājiņas neprot paturēt, tas sievu arī nepratīs uzturēt. Neņaudi!... Iesim pēc drēbēm un brauksim!»
Bet Lūcija raustīdamās šņukst un nekust no vietas. Kārlim tīri sirds lūst, cik viņas žēl, tomēr, lai visa publika netiktu uz viņiem vērīga, tam jādabū viņa projām no sevis. «Lūcija, no dieva puses, apmierināties!» viņš to mierināja. «Ka neizceļas skandāls... Iesim... Iesim uz garderobi, es jūs pavadīšu...»
«Nē, nē, palieciet vien!» Plausene viņam aizlika roku priekšā. «Izcelsies vēl valodas. Jau tā ļaudīm būs ko runāt... Lūcij, nāc!...»
Bet viņa spiedās Kārlim klāt, balstījās uz viņa pleca un sagrauzta šņukstēja. Viņam, lai izbēgtu skandālu, vajadzēja to raušus no sevis raut nost un nodot mātes rokās. «Apmierināties, Lūcij, mēs vēl runāsim...»
«Mēs nerunāsim vis!» Plausene spītīgi attrauca. «Ar plānā galdiņa urbējiem un gara iesma drāzējiem mums nav nekāda runāšana...»
Un Lūcija vēlreiz atmeta galvu un asaru pilnām acīm uzlūkoja viņu tik mīļi, tik žēli un tik pārmetoši: «Kārli!... Ak, kādēļ jūs atstājat Ērgļus?...»
Tad sabruka savas mātes rokās, kura to vairāk nesa nekā veda uz garderobi. «Te tev nu bija!» Plausis caur zobiem dunduroja. «Te tev nu bija!...»
Viņi aizgāja, atstādami Kārli sastingušu vai tīri par sāls stabu. Kā tad tā pasaule varēja tik ātri pārvērsties? Nu, skaties viens cilvēks, paskaties tik! Vai tad viņš nu bez to Ērgļu nebija vairs ne piecu kapeiku vērts?!... Tur tiešām trūkst vārdu. Ak tu apstulbotie, kā viņi to nesaprot! Cilvēkam pašam priekš viņiem nav nekāda vērtība ja viņam nav māju, tad viņš nav nekas. Nu, to viņš tiem par spīti pierādīs, ka Ērgļu Kārlis arī bez Ērgļu ir Ērgļu Kārlis. Tagad viņš vairs nedrīkst pagurt, tikai uz priekšu. Viņam jātop par lielu vīru par spīti tiem! Lai tad viņi nāk un paskatās!...
Sirdī viņam pamostas kāda spītīga stīga: ka ne, ne, man viņu nav vajadzīgs! Un tomēr, jo vairāk viņš noskārta, ka tikai Ērgļu dēļ viņam piegriezta tā lielā vērība, jo vairāk viņam kauns par sevi un žēl, ka viņš tā izdarījis. Jo vairāk viņš pārdomā notikušo, jo vairāk viņu sagrābj sašutums un dusmas uz tiem, kas viņu uz tam spieduši, uz tēvu, uz visiem cilvēkiem.
Lai gan vairāki pazīstami viņu aicina piedalīties dejā un uz dāmu polku viņu lūdz pat dažas ļoti daiļas dejotājas, viņš tomēr atsakās. Balles prieki viņam galīgi samaitāti. Arvien viņam prātā: «Nedzīvu zemes gabalu, mājas viņi tur vairāk par dzīvu cilvēku!» Tas grauž sirdi, ka viņš par sevi neko nav vērts. Bet ko Lūce īsteni domā? Vai viņa paliks pastāvīga un uzticama? Nebūt viņš nevarēja sacīt, ka ir par to drošs.
Nevarēdams rimties, viņš izgāja bufetes telpās un sāka iemest. «Eh, labāk arī tā!» viņš beidzot sāka sevi mierināt. Viņš taču nedrīkstēja iemīlēties. Sieviete vilka viņu atpakaļ no viņa mērķiem un vairāk neko. Bet nu tā nelaime jau bija notikusi, to viņš sev nevarēja noliegt. Viņš bija iemīlējies un vēl tā, ka, pašam par to iedomājoties, visas ausis svila. Un, jo vairāk, to slēpdams, tas nolēja alus dibenā, jo vairāk tas sāka šķetēties un dusmoties uz sevi, ka ir iemīlējies, dusmoties par visu, dusmoties par nezin ko. Jo alkohols iekšā vairāk sāka sildīt, jo prāts tapa errīgāks. Viņš labprāt būtu uzsācis ar kādu ķildu, lūkojis ieplēsties.
Drīz arī viņam radās uz to izdevība. Viķildu Kristaps, skolotājs Miesnieks, skrīveris Norings un vēl citi draugi. Viņi bija pastrādājuši to grēka darbu, ko Kristaps bezmaz bija izpļāpājis Lūcei, proti, izdarījuši mazu revīziju uz Marijas ielas un baudījuši no tā aizliegta koka augļiem. Beidzot arī te ieradušies, jo Kristapam gan laikam rūpēja redzēt, ko Lūce dara. Bet nu viņas te nebija vairs...
Patiesībā jau viņi arī neviens vairs nederēja dejas zālei. Nodzīvojušies, balsis skarbas un aizsmakušas, acis aizpampušas. Viņi apmetās bufetē, izsauca dažas pudeles alus un dzēra negribēdami.
Stūrī pie savas glāzes sēdēdams, Kārlis nepamanīts bija spiests noklausīties viņu valodās.
Skolotājs nevarēja aizmirst pavadīto prieka nakti un, dzērumā dundurodams, arvien ierēcās: «Ah, meitietis! Klasiski!... Krūtis kā marmorā cirstas un temperaments, oi, hoi!... Nezin, ko darīt... Uhm!... Mani bučot gribēsi?... Nē!... Nē!... To es tev neatļauju... Du, Luder, wirst muh küssen?!... Nē, neparko!...»
Turpretim skrīveris, it kā nokaunējies un nesdams sevī grēka apziņu, negrib par to lietu dzirdēt. «Lai nu paliek, draugs!» tas saudzīgi uzsita Miesniekam uz ceļa. «Viss ir cilvēcīgi un piedodami... Tas notiek daudz lielākiem gariem, kur nu vēl mums, maziem cilvēciņiem...»
Bet draugs nebūt nejutās kā mazs cilvēciņš. Kā vīrietis, radības kungs un ķēniņš. Viņš pret nopirkto prostituēto apzinājās varenāks nekā austrumu valdnieks pret savu harēma verdzeni. Ne siltā stariņa no savām acīm viņš tai nenovēl, ne kaislē tā nedrīkst būt viņam līdzīga kā cilvēks cilvēkam. Viņš citu nepielaiž kā tikai padevību, noliekšos pīšļos, savu kustonisko dziņu apmierināšanu un vairāk nekā. «Dabūji, ko?! Juckt es noch bei dir... Ach du Aaszeug, eine...»
«Es saku, draugs: viss tas cilvēcīgi un piedodami!» Norings elēģiski atkārtoja. «Tas notiek vēl lielākiem gariem...»
Idiotisku piedzērušu smīnu Miesnieks vēl par bijušo nopriecājās: «Eh, klasiski!...» Tad, pamanījis Kārli, ierēcās: «Bet viņš? Kāpēc viņš nebija līdzi?»
Kristaps, ieraudzījis savu sāncensi, savieba nicinošu smaidu. «Ko nu tas, - ieķēries Plaušu Lūcei stērbelēs... Ko nu tāds pienapuika zin no laba...»
«Pienapuika?!» Kārlis, kā no odzes dzelts, iesaucās. «Vai zini: labāk pienapuika nekā sūkalu zēns! Kur pienapuika, tur sūkalu zēns netiek klāt...»
«Ko nu lielies - mēs jau arī tos labumus zinām!» Kristaps viņu tītoši uzlūkoja. «Kad mēs nosmeļam to krēmu, tad mēs atstājam citam tās sūkalas. Tu jau, brālīt, neesi tik daudz putras strēbis, cik es ar Plaušu Lūci bučojies - -»
«Melots!» Kārlis draudoši iesaucās. «Tukša lielība!...»
Kristaps viņam, tā sakot, smīnēja acīs. «Tu domā?!... Ņem, draugs, tās sūkalas, paņem... Man nav žēl!... Dažu labu laimīgu stundiņu esmu pavadījis ar viņu vienā gultiņā... Ņem nu tu!...»
Kārlim asinis saskrēja galvā, uzlēcis kājās, viņš draudoši nostājās aci pret aci pret savu sāncensi. «Melots!» viņš pērkona balsī iesaucās. «Ņem atpakaļ savus vārdus!...»
«Izmīlējis un izburzījis tiku tikām,» Kristaps, neievērodams viņa uztraukumu, ciniski smēja.
«Nelieti!» Kārlis iebrēcās un grūda viņu ar tādu sparu, ka viņa pretinieks, ja tam nebūtu aiz muguras lete, būtu nogāzies gar zemi.
«Oho, puisīt, piesargies!» Kristaps draudoši pacēla rokā tukšu alus pudeli. «Es tevi pietriepšu pie zemes tikpat kā krupi!...»
Vārda pilnā ziņā viņš to būtu izdarījis ar savu nevienādo pretinieku. Bet metās starpā ir draugi, ir sulaiņi. «Herrschaften, Herrschaften, nur keine Skandal!» Un Norings, saķēris Kārli pa vidu, turēja to ciet. «Ērgļa kungs, Ērgļa kungs, kādēļ tā?! Mēs visi esam grēcīgi cilvēki... Mēs visi maldāmies... Tas notiek lielākiem gariem, kur nu mums, maziņiem cilvēciņiem - -»
«Lai viņš ņem atpakaļ savus vārdus!... Lai viņš atsauc!» Kārlis pastāvēja, pūlēdamies tikt vaļā no sava mierinātāja apkampieniem. «Viņa man svešs cilvēks, starp mums visam beigas, bet viņu ar dubļiem apmētāt es neļaušu!... Nē, nē un vēlreiz nē!»
Sizdams kāju pie zemes, viņš sauca šos vārdus uzsaukdams. «Bet tas taču tikai pa jokam!» Norings Viņu mierināja. «Viss ir cilvēcīgi un piedodami...»
«Lai viņš atsauc!» Kārlis pastāvēja. «Par mums viena vai otru var sacīt šā vai tā, bet viņā ir skaidra un šķīsta.. Un lai tur kā, es viņam - -»
Bet velti viņš mēģināja izrauties no Noringa rokām... Nevarēdams dabūt citādi gandarījumu, tas, savu pretinieku īgni uzlūkodams, nosmējās: «Ha- ha-ha! Kad tik vēl pašam nav jāizstrebj tie kāposti, kurus piespļāvis...»
Kristaps noprata diezgan. No viņa uztraukuma tas noprata, ka ir kaut kas, noticis, ka tām vairs nav nekāda vajadzība zoboties. Bez tam ieradās arī Perlants, kurš, atgriezies no goda mielasta, meklēja savējus. Viņam nu būtu ļoti neveikli, ja Perlants dabūtu zināt, ka viņš tik slikti izrunājies par tā māsu. Varbūt ka būtu saraušanās un pļaukošanās uz pēdām. Viņš tādēļ centās lietai dot citādu virzienu un piešķirt saviem vārdiem citu nozīmi.. «Nu redz, ka viņš neprot jokus!» tas tagad taisnojās. «Ieminies vienu vārdu pa jokam, un viņš to tūdaļ ņem par svētu patiesību. Nu, labi, es ņemu atpakaļ savus vārdus. Kas tad mums tik daudz jāstrīdas. Ei nu, ei, Kārli., draugs, vai tad tu mani nesaproti? Mēs taču draugi esam bijuši, draugi paliksim...»
Viņš sniedza pretim draudzīgi roku, tā ka Kārlis manāmi atdzisa un palika rāmāks. Bez tam arī pēdējais bija tik augstsirdīgs, ka Perlanta klātbūtnē negribēja ciņu turpināt, jo tas tad visu dabūtu zināt. Tā kā Kristaps piekāpās un atzinās, tad nebija nekāda iemesla Lūces brāli sarūgtināt. «Nu, labi,» viņš sacīja, «bet tikai, ja tu atzīsties, ka esi nepatiesību runājis!...»
«Nu jā taču, es jau tā nemaz nedomāju!» Kristaps ar varu viņam uzspieda savu roku. «Kas tad mums tik daudz jāstrīdas? Ek nu, iedzersim labāk glāzi alus...»
«Kas tad jums par izskaidrošanos?» Perlants ieminējās.
«Nekas, tikai tāda maza konkurence!» Kristaps steidzās paskaidrot. Un Kārlis augstsirdīgi cieta klusu. «Bet mēs tādēļ neiesim naidoties!» Kristaps dedzīgi turpināja. «Vienalga, vienam vai otram, bet draugi mēs bijuši un paliksim... Iedzersim, kungi!... Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo tēvija!...»
Vēlēdamies mieru, visi ķēra pēc glāzēm, kuras šķindēja. Arī Kārlim nekas cits neatlika. Viņam jau arī vajadzēja noskalot savas errastības. Izlikdamies bezbēdīgs un jautrs un gribēdams atvieglot savas smagi nospiestās krūtis, tas pilnā rīklē, cik tik bija balss, iesaucās: «Evā! Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo tēvija! Lai glāze staigā!...» Un, pakampis to, ar vienu vilcienu tukšoja līdz dibenam.
«Bravo, bravo, Kārlis malacis!» citi priecājās. «Un nu miers...»
Pa tam jau ballenieki sen bija nošķīrušies, tikai palikuši tādi, kas arvien meklē tās padibenes. Saulīte bija jau gabalā. Te vairs palikšana nebija, viņiem jāiet.
Uz kurieni? Perlants domāja, ka varētu iet atpakaļ uz «Villa Medem». Tur parkā pie spožas rīta saulītes varētu iedzert pa tasei kafejas ar benediktīneri un varbūt arī pa kausam miesta, kas to vēlas. Tur vēl varbūt var satikties un parunāties ar kādiem tautiešiem, kuri nav aizbraukuši.
Šo priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Kristaps arī nedomāja tūdaļ braukt uz mājām, bet padzīvoties vēl kādu dienu pa Jelgavu. Viņš gribēja arī no Kārļa tuvāk izdabūt, kas tur bijis.
«Es nezinu, kas tur vēl būs!» Kārlis noteikti izvairījās no atbildes. «Es negribu šo lietu vairs aizkustināt... Tikai to lūdzu: par viņu muti nepalaid!...»
Viņš nu nebija tas vīrs, kas par tādām intīmām lietām ies otram visu uz deguna izrakstīt. Redzēdams, ka Kristaps paliek tāds nemierīgs, viņš sajuta it kā iekšēju gandarījumu un skaudīgu prieku. Lai nu pamocās šis arī!... «Kas bijis - bijis, lai paliek!» Kārlis kategoriski noteica. «Runāsim labāk par citu!»
Kristapam vajadzēja ar to apmierināties. Jautri tērzēdami, tie gāja uz Ezera vārtu pusi. Viņi sastapa daudzus darba strādniekus, kuri steidzās uz savām darba vietām, jo nebija jau svētdiena. Bet šādu jautru baru rīta agrumā uz Jelgavas ielām tie nesastapa arvien, tādēļ šoreiz apstājās un noskatījās atpakaļ.
«Tie jau ir tie lauku barūnas,» viens strādnieks sacīja otram. «Sabraukuši Jelgavā svinēt tādus brīvestības svētkus. Nu uzdzīvo arī!...»
«Vai, draudziņ, ko nu par tiem!» otrs attrauc. «Tie jau tādi varmākas, kam simts rubļu nav nauda... Zirgus dzirda ar vīnu un māsiņu mājā liek dancot plikiem sievišķiem... Kam labi iet, tam labi iet!...»

* * *

Kā Perlants paredzēja, tā bija. Dārzā restorācijas priekšā vēl šur tur viesu pulciņi, kuri, reiz iesiluši, nevar tik ātri beigt. Jo izradās, ka ir vēl tik daudz, ko runāt un teikt, bet arvien noiet uz blakus lietām, tērzē par nevajadzīgiem sīkumiem.
Pie kāda galda bija apmetusies kāda īsti prāva sabiedrība un iesilusi stipri trieca. Starp viņiem Kārlim sevišķi uzkrita kāds vīrs, tas sēdēja galda galā un, kā rādījās, bija tas viduspunkts, ap kuru viss grozījās. Spēcīgs cilvēks augstu pieri, gudrām, lielām acīm, bet grumbas un vaibsti viņa vaigā liecināja, ka viņš daudz ko pārdzīvojis, un arī viņa melnās ūsas un apaļīgā smakra bārzdiņa nosirmojusi bez laika. Ar vārdu sakot, Kārlim uz pirmā acumirkļa ieinteresēja šis indivīds, kas sacēlās pār savu apkārtnes līmeni. Viņš to vēl ne reizes nebija redzējis, un tomēr tas nāca viņam priekšā tik pazīstams.
Bet viņš vēl nemaz nedabūja iejautāties, kas tas tāds, kad jau Perlants paskaidroja: «Māteru Juris...»
Pareizi! Viņš gan tikai bija redzējis viņa ģīmetni kaut kur drukā, pie tam vēl ļoti slikti tehniski pagatavotu, un tomēr viņi varēja sacīt: «Tas ir viens un tas pats cilvēks!»
«Agrākā «Baltijas Zemkopja» redaktors un izdevējs,» Perlants trauca tālāk. «Viņš gan reizēm diezgan ass un varmācīgs, bet, kas tas patīkamākais, - viņš nav knubulīgs... Es un daudzi no maniem kolēģiem stāvam ar viņu uz «tu» un «tu»...»
To pašu arī Viķildu Kristaps varēja sacīt par sevi, arī viņš bija Māteru Jurim «tu» draugs. Ne vienu reizi vien viņš ar to bija kopā dzēris un trumpojis. Un tādēļ viņš tagad kā vecu vecais draugs gāja viņam klāt, sniedza roku un sacīja: «Kā nu iet, Juri?!»
Māters arī viņam atbildēja kā draugs, bet, te kā viņam bija jāapsveicinās arī ar citiem, tad nebija laika ar Kristapu dziļāk ielaisties. Sevišķu uzmanību un sirsnību tas parādīja Perlantam. Notika vispārēja priekšā stādīšanās, pie kam tika minēti Kārlim daži pazīstami vārdi: Brūmu Kārlis no Maz-Mežmuižas pagasta, Straubes Jānis un Grīnhofu Kārlis no Šķibes, Neimanis no Kalnciema un citi. Visi tie savā laikā ar Māteru Juri bija saēdušies, bet tagad draugi atkal, jo viņš aizmirsa naidu un neatteicās palīdzēt, ja kādam slikti gāja. To viņš arī sagaidīja no citiem. Bet pēdējā laikā viņam maz vairs bija īstu draugu.
Bija starp viņiem arī kāds mācīts tautietis - Bērzmuižas Mazo Zariņu dēls Zariņu Kārlis (īstais vārds Millers), viens no Jura Mātera tuvākiem līdzstrādniekiem un uzticamākiem draugiem. Toreiz tas bija Kronvalda Ata pēctecis pazīstamā Vecpiebalgas draudzes skolā. Kārlis arī viņu vārda pēc jau pazina, jo bija lasījis viņa rakstus par Kauni, Līgo un Rāmavu. Tādēļ apsveicināšanās vispār bija ļoti sirsnīga.
Zariņu Kārlis lika priekšā sagrūst vairākus galdus kopā un apmesties visiem pa vieni vieti, lai varētu kopīgi parunāt kādu prātīgu vārdu. Visi tam piekrita labprāt, izņemot Miesnieku, kurš nosēdās pašā otrā galā no Māteru Jura labi nost. Viņam reiz ar Māteru Juri jau bija bijusi sadursme. Viņš gan teica, ka sievietes dēļ, bet tur bija klāt vēl kaut kas.
Māteru Juris bija jau reiz precējies, bet laulība izrādījusies ļoti nelaimīga, kādēļ bija no savas pirmās sievas šķīries. Neraugot uz visu to, tas meklēja vēl otrreiz bagātu sievu, zināms, arī patīkamu, lai varētu samaksāt savus parādus, kas tik ļoti traucēja viņa darbību, un atjaunotu avīzes izdošanu, kas savā laikā viņu bija padarījusi tik slavenu tautā. Nu bija gadījusies kāda saimnieku meita, kas bija izdaudzināta par ļoti bagātu, un, tā kā viņa arī Jurim patika, tas nolēma to precēt, paziņodams īsi savu nodomu viņas vecākiem, ar kuriem tam bija sakars prāvu lietās.
Meita arī nesacīja «nē», jo bildinājums no tāda liela tautas vīra tai izlikās liels gods. Bet viņa nesacīja arī «jā», jo gribēja drusciņ varmācīgam Jurim sirdi iztrīcināt. Kādos ciemos, kur viņa ar Juri vienā pajūgā bija aizbraukusi, gadījās būt arī Miesniekam, kuru viņa pazina. Te nu viņa, gribēdama darīt savu nākošo greizsirdīgu, lipa ar nodomu klāt Miesniekam, apsēdās ar pēdējo pat draudzīgi gultā, kas pēc laucinieku toreizējām ierašām un uzskatiem arī vēl nemaz nebija piedauzīgi.
Bet Māteru Jurim bija izdevība savu iedomāto sāncensi ķert vārīgā vietā. Viņš noprasīja, kādēļ tas kungs valstās pa gultu un nesēž uz krēsla tāpat kā visi citi. Vai viņš to nevarētu paskaidrot?
Miesnieks saprata gan, bet, tā kā bija gudrākais vīrs pagastā, tad domāja tikt cauri ar savām runas dāvanām. «Tā kā jūtos noguris,» viņš iesāka, «un gulta ir vieta priekš atpūšanās - -»
«Nē, nē,» Juris, atmezdams ar roku, viņu ātri pārtrauca, «to jūs varat izskaidrot klasē saviem skolēniem. Kas ir gulta un kas ir krēsls, to mēs visi zinām, bet mēs zinām arī, ka pieklājība prasa, lai saviesībās nevalstītos pa gultām, bet sēdētu uz krēsliem tāpat kā mēs citi un kopīgi sarunātos. Jo citādi vai nu jūs telpas atstājat, vai arī spiežat mums tās atstāt.»
Kad Miesnieks un arī daiļava nepiegrieza šim mājienam pienācīgo vērību, viņš uzaicināja meitieti ģērbties un braukt viņam līdzi uz mājām. Vecāki to nodevuši viņa ziņā, un šis arī par to esot atbildīgs.
Šī atbildēja, ka esot pilngadīga un pati par sevi zināšot. Viņai uz mājām braukt vēl netīkot, bez tam zirgs jau esot viņas un šai esot tā noteikšana.
Tas Māteru Jurim bija tikpat kā uguns pakulās. Viņš meta konjaku pēc konjaka, dziedāja un trokšņoja, cik vien viņam rīkle un plaušas spēja, un neparko nebija piedabūjams ilgāk palikt. Saimniekam ar citu zirgu viņu vajadzēja aizvest atpakaļ pie brūtes vecākiem. Protams, ka precības izjuka, bet Miesniekam no tam nebija ne mazākā labuma. Jo, tiklīdz Māters bija prom, daiļava pret viņu bija tikpat vēsa un vienaldzīga kā agrāk. Viņam tikai neomulīgi tagad ar šo tautas vīru satikties.
Bet Māteru Juris viņu vai nu neatcerējās, vai arī negribēja atcerēties. Viņš sarunājās dzīvi ar krāsnesi Plaušu Perlantu un nelikās par tādu skolmeistariņu ne zinot. Bet Perlants viņu iepazīstināja tuvāk ar Ērgļu Kārli.
«Te, Juri, ir kāds saimnieku dēls no laukiem, jauns literāts,» viņš sacīja. «Varbūt bijis arī tavs līdzstrādnieks?»
Māteru Juris uzlūkoja «literātu» ar zināmu zobgalīgu smaidu, kas neko daudz no viņa neturēja. «Šo vārdu esmu gan dzirdējis,» viņš sacīja, «bet pie mana lielā līdzstrādnieku skaita neesmu varējis ievērot...»
Kārlis turpretim šī lielā vīra tuvumā sajuta svētu bijību un viņu klusu apbrīnoja. «Jūsu vārds pie mums tiek daudzināts ikvienā būdiņā!» viņš neliekuļoti iesaucās. «Ikviens labs tautietis un patriots pazīst jūsu nopelnus tautas druvā. Bez tam arī dzirdējām, ka jūs reiz bijāt izbraukuši uz Krimūnas staciju...»
«Jā, tauta mani pazīst!» Māteru Juris pieņēma komplimentu kā pašu par sevi saprotamu lietu. «Esmu daudz ceļojis un bijis starp tautu. To jūs varat palasīties manās vēstulēs «no Vidzemes», «Desmit dienas Dundagā» un «par Baltijas dzīvi», kas parakstītas ar Th. Rolands. Zem šī vārda esmu rakstījis arī par latviešiem ārzemju laikrakstiem...»
«Jūs esat mūs, latviešus, veduši pie gaismas un mācījuši mums būt patriotiem,» Kārlis vēl piebilda. «Tauta jums to neaizmirsīs...»
Tautas vīrs sāka uz viņu lūkoties vērīgāk. Nē, nē, ironija tā nebija, viņš domāja patiesi. «Latviešu saimnieki un gruntnieki ir mūsu tautas kodols,» viņš atbildēja. «Tiem vajag nākt pie izglītības un turības. Zemkopība, lietojot skunstīgus mēslus, var tapt ļoti ienesīga, ja viņus prot ar zinu lietot. Tādēļ jums, saimnieku dēliem, vajag apmeklēt zemkopības skolu, kāda ir Vec-Sātos no Kurzemes riteršaftes ierīkota. Vai jūs to, jaunais tautiet, esat darījuši?»
«Nē,» Kārlis atzinās.
«Nu, tad jums to vēl vajag apmeklēt, bet katrā ziņā!» Māteru Juris kategoriski noteica.
«Es nezinu - - mani apstākļi -- -» Kārlis piesarcis stomījās. «Vai tas pavisam lon...»
«Bez šaubām, lon!» Māters cieti uzstājās. «Šo skolu tev, jaunais tautiet, būs apmeklēt!»
Viņš noteica to tik stingri un pavēloši, ka tas izsauca pie Kārļa mazliet opozīciju. Un tad arī - kā lai tas izklāsta savus īstos apstākļus? Tas tādēļ mēģināja lietū atspēkot no citas puses. «Kas taču tur daudz no zemkopības mācīties?» tas, pārvarējis savu kautrību, attrauca.
«Kas tur ko mācīties?!» Māteru Juris viņu ar lielām acīm uzlūkoja. «Kā jūs tā varat sacīt?!... Visu mūžu mums vajag mācīties, līdz kapa malai... Es protu arī zemkopību, tāpat tieslietas es pazīstu, esmu pārtulkojis pat Baltijas provinču likumus, bet nesaku: zinu, nu diezgan... Es mācos, mācos arvien...»
«Es arī mācos,» Kārlis atbildēja. «Mums, latviešiem, vēl tik daudz lietu jāmācās... Bet, kas attiecas uz zemkopību, tad tur patiešām apķērīgam cilvēkam nav daudz, ko mācīties. Dod tikai zemei tos mēslus, kuru tai vajag, izstrādā viņu, un ar to pietiek. Cik es Vec-Sātos varētu mācīties, tik daudz, domāju, jau tagad saprotu...»
Māters viņu ar vēl jo lielākām acīm uzlūkoja. «Jaunais cilvēks; nevajag būt tik iedomīgam!... Direktors Zintenis ir sapratīgs arodnieks, no kura jūs katrā ziņā varat mācīties. Jūs jau domājiet, ka ziniet visu, nē, - jūs nekā nezināt!... Piemēram, kāpēc jums vajag sēt skunstīgus mēslus? Es jums jautāju to - atbildiet!»
«Skunstīgus mēslus,» Kārlis, mazliet aizskarts par tādu eksamināciju, attrauca, «tos, tā sauktos superfosfātus, sēj tādēļ, lai iegūtu zemei fosforskābi, kuras tai trūkst.»
Māters gan mazliet bija pārsteigts, jo nebija tādu atbildi sagaidījis, tomēr eksaminēja viņu tālāk. «Labi, labi, bet kādēļ zemei fosforskābes trūkst?»
«Tādēļ, ka caur graudkopību šī barības viela tiek no zemes izsmelta, bet netiek atdota zemei atpakaļ,» Kārlis atbildēja. «Ja graudi tiek pārdoti uz pilsētu, netiek turpat uz vietas izbaroti lopiem, tad fosforskābe, kas bija šinīs graudos, neatnāk vairs zemei atpakaļ. Šo iztrūkumu mums nu viņai vajag atdot atpakaļ ar skunstīgiem mēsliem.»
«To jūs esat lasījuši manos rakstos,» Māters noteica. «Jūs tādēļ gan ziniet vienu otru lietu, bet ne visu. Jūs, piemēram, nezināt, ka ne tikai un ne katrā vietā būs superfosfātus sēt, bet tādus skunstīgus mēslus, kādus tā zeme paģērē. Tāpat augs no zemes piesavinās barību nevis pēc tā mēra, kuras barības vielas visvairāk, bet pēc tā, kuras barības vielas vismazāk. Piemēram, ja zemei būs slāpekļa 30 procenti, bet fosforskābes tikai 10 procenti, tad augs iztērēs arī slāpekli ne vairāk kā 10 procentus un nekuplos, vienalga, ja arī slāpekļu būtu zemē atliku likām...»
«To es arī zinu,» Kārlis piesarcis smaidīja, lai gan pats ar sevi droši nebija skaidrībā, vai tā bija.
«Zemkopim ir tik daudz, ko mācīties, ka nekad nevar atteikt: «Ak, es, jau diezgan zinu!»» Māters turpināja. «Pareizi darbus iedalīt, ļaudis sarīkot. Lielai daļai mūsu gruntnieku pret kalpiem nav vajadzīgās uzstāšanās. Šo jautājumu mans līdzstrādnieks Rudzīšu Pēteris savā laikā apskatījis «Baltijas Zemkopī». Zemkopim vajag pret kalpu drusciņ lepnuma, ja grib no viņa paklausību izspiest. Par visām lietām vajag uzturēt autoritāti. Saimnieks taču nav ņēmis kalpu viesos, bet pie darba. Nekādas tērzēšanas! Protams, saimnieks pret kalpu lai ir laipns un mīlīgs, bet lai liek arī kalpam saprast, ka ir viņa pavēlnieks un kungs. Lai nedraudzējas ar viņu ar daudz, lai neuzticas vairāk, kā vajadzīgs. Kalpam būs paklausīt - tas ir pirmais un pēdējais bauslis! Zināms, saimniekam vajag arī savu lietu prast un zināt, ko var kalpam uzdot un ko var izpildīt.
Citādi, ja tas liks tam vienā reizē darīt, kas nav izpildāms, kalps arī citās reizēs paron aizbildināties, kad tas ir izpildāms.»
Kārlim it nejauši bija savilcies spītīgs smaids ap lūpām. Viņš jau arī savā ziņā jutās kalps, un tādēļ paklausība par katru cenu viņam izlikās tāda nepatīkama. «Tā jau kungi un vagares māca,» viņš pie sevis nodomāja. «Bet mēs, latvieši, taču esam tautasbrāļi.»
«Tie kalpi, tie kalpi mūsu dienās!» vecākie saimnieki sūkstījās. «Ēst tie grib labi un algu prasa tādu, ka nezini, kur to ņemt...»
Bet šinī jautājumā Māters bija atkal citās domās. «Rudzīšu Pēteris raksta: «Ja grib, lai strādā,»» viņš cieti noteica, ««tad vajag arī labu loni dot.» - «Bija labs kalps man,» dzird sakām, «bet kur viņš palika? Izšķīrāmies, gribēja viņš lielāku loni un aizgāja...» Tas saimnieku izsmiekls. Ja dievs svētījis, ar mazu dzeramnaudu uz svētkiem vai šņabīti pie darba var dažkārt izdarīt brīnumus. Saimnieki, kas visvairāk sūdzas par sliktiem kalpiem, ir paši par to vainīgi.»
Klātesošie saimnieki gan, redzams, nebija ar viņu vienis prātis, tomēr neuzdrošinājās pretoties. Visi iedzēra. Pēc tam Māters turpināja: «Mēs, latviešu tauta, esam jauna, mums daudz vēl kas jāmācās. Tāpat saimniekiem un gruntniekiem ir jāprot iznesties, kā tas brīvai un turīgai kārtai pienākas. Nē vairs kā dzimtcilvēkam, kas ar kalpiem bija vienā stāvoklī. Ne vairs kungu priekšā līst un viņiem piedurknes laizīt! Tādēļ jums, jaunie gruntnieku dēli, jums galvu augstu būs turēt! Tie tēvi vairs dažkārt to nespēj, nav baudījuši to mācību. Bet jūs! Turiet acis vērīgi vaļā, cenšaties savus ienākumus pavairot, strādājot ar mākslas mēsliem un mašīnām un aiztaupiet dārgo darba spēku, un savu saimniecību paceļat! Bet, kad jūs kur rādāties placī, jums nebūs nekā trūkt. Neviens nedrīkst noskatīties uz jums pār pleciem. Latviešu gruntniecība ir tā, kas tautai dod cieto pamatu un iznesīs tautību uz saviem kamiešiem. Un, tā kā latviešu gruntnieku ir liela masa, pret kuru vācu lielgruntnieki pēc sava skaita pazūd, tad arī mūsu gruntnieki būs tie noteicēji mūsu zemē, kādām ierašām še būs valdīt, kādu valodu mēs savās viesnīcās runāsim, un nevis kā tagad: buldurēt tikai pa vāciski! Vāciešiem tad mūsu zemē mums par patikšanu būs jārunā pa latviski. Mūsu gruntnieki kopā ar literātiem būs tie, kas izšķirs cīņu starp tautībām Baltijā. Turpretim lielais pulks, kalpi un amatnieki, tie lai strādā savu darbu un ēd savu maizi, un bauda tās brīvības, kuras izkarojam. Tie lai atļauj, ka mēs priekš viņiem gādājam!...»
Perlants par šiem vārdiem bija sajūsmināts tā, ka sauca: «Bravo, bravo!» Un Kārlis, savu kausu piesizdams, aizrauts iesaucās: «Lai dzīvo Latvija!...»
«Jā, lai dzīvo Baltija!» Juris piesita arī savu kausu. «Un tādēļ, jaunais cilvēks, jūs man apsolāt, ka iesat tūdaļ uz Vec-Sātiem un ko krietnu mācīsaties!»
Tas bija Kārlim tikpat kā auksts ūdens aiz apkakles. «Tas nevar notikt!» viņš atraidoši sacīja.
«Kādēļ nevar notikt?!» Juris despotiski pastāvēja. «Tam būs notikt!... Es lūdzu man paskaidrot, - kādēļ tas nevar notikt?!»
«Nu, tādēļ...» Kārlis cīnījās ar sevi. «Tā ir mana privāta lieta!... Mēs taču dzīvojam gaismas un brīvestības laikos, un katram tiesība darīt tā, kā viņam patīk.»
Māteru Juris viņu nesaprazdams ar lielām acīm uzlūkoja.
«Man te drusciņ jāpaskaidro.» Perlants iejaucās, lai lietu noskaidrotu. «Mans draugs grib pārcelties uz citu fakultāti. Tas no savām māju tiesībām atsacījies brāļiem un māsām par labu un grib iet uz Rīgu...»
«Ahā, saprotu!» Juris viņu piepeši pārtrauca. «Viņš grib sviest savu godīgo zemkopja arodu un palikt par bodes zelli, olekts bruņinieku. Viņam netīk mēslu smaka, bet tīk būt par smalku kundziņu...»
Kārlim tas bija tikpat kā uguns pakulās. Kā šis vīrs viņu drīkstēja tā apvainot?! Viņš jau gribēja tam sacīt kādus asus vārdus, bet Perlants viņa vietā pasteidzās: «Tā vis nav!... Viņš grib tikt, kā to saka, uz zinātnes augstumiem - -»
«Atvaino,» Juris neļāvās iestāstīties. «kādēļ tad viņš atsakās no savām tēva mājām? Tādēļ, ka viņš laisks un nevīžo muguru pieliekt, tamlīdz garā kūtrs un negrib mācīties saimniekot. Kur viņam ar saprašanu, mašīnām un skunstmēsliem vajadzētu mājas pacelt, izmaksāt brāļiem, māsām viņiem pienākošo daļu, tur viņš atron par labāku izkaulēt priekš sevis kādus simtus un laisties lapās. Palikt par bodes zelli, valkāt katru dienu baltu krādziņu. Bet salmi tādam vēderā! Turpretim zemkopim ir droša maize. Vai zini, es atsaukšu veco Ērgli pie sevis un viņam sacīšu: «Jūs savu dēlu nepareizi esat audzinājuši. Puskoka lēcējs un bodes zellītis no viņa iznācis!» Es no viņa izdabūšu visu taisnību, kas tur ir - - -»
Tas Kārlim bija par daudz! «Mans kungs!» tas, uzšāvies kājās, sažņaugtā balsī iesaucās. «To jūs vis nedarīsat!... Ar kādu tiesību jūs iejaucaties mūsu ģimenes darīšanās? Tā ir nekaunība! Es jums to aizliedzu, vai zināt?!... Jūs man dosiet par to atbildēšanu, jūs, jūs - -»
Viņš vairāk nevarēja parunāt, jo aiz uztraukuma drebēja kā apšu lapa. «Nu tu reiz dabūji!» Viķildu Kristaps priecājās. «Dabūji dzirdēt patiesību...»
Kārlis piepeši piecēlās, aizgāja pie kāda otra galdiņa un pasauca tur pāra pudeles alus. Grūti viņam nācās norīt savu uztraukumu un dusmas. Šis cilvēks jau grauza vairāk nekā tas mācītājs.
Bet tas viņu vēl nebūt nedomāja mierā laist. Piecēlies un atvainojies pret saviem galda biedriem, tas tuvojās Kārlim.
«Ko jūs gribiet?!» tas, līdz nāvei aizskarts, viņu neizprazdams uzlūkoja.
«Sadzert ar jums kopā glāzi alus!» Māteru Juris cieti noteica. Un ātri viņš piepildīja divas glāzes un tad saķērās ar Kārli rokām krustis. «Tagad dzersim, bet sausu!» viņš komandēja.
Kārlis tomēr bija spiests par šādu rīcību pasmaidīt un arī paklausīt. Kad bija izdzēruši, Māters viņu noskūpstīja. «Juris!»
«Kārlis!» otrs atbildēja.
«Tātad mēs tagad esam «tu» draugi un uzrunāsimies par «tu». Redzi, Kārli, tu man jautāji, kāda man tiesība iejaukties tavās ģimenes darīšanās. Man tāda tiesība patlaban arī nebija. Bet tagad kā tavam «tu» draugam man ir tiesība zināt par taviem apstākļiem un tādēļ lūdzu izstāstīt man tos...»
Kārlis nevarēja ne atjēgties par šo ātro pārvēršanos. «Tu» draudzība ar tādu slavenu vīru viņam pie tam tik ļoti glaimoja, ka viņam šo godu bija grūti pār savu vaigu nest. Nu, labi - ja tas tā, viņš jau arī visu var izstāstīt. Viņam pat ļoti patīkami dzirdēt sava drauga padomu. Īsiem vārdiem tas iepazīstināja Juri ar saviem apstākļiem, par savu noslēpumu paturēdams tikai to, kas attiecas uz viņa sirdslietām.
«Jā...» Juris, lēni palocīdams galvu, klausījās. «Jā... Bet nu iesim atpakaļ pie citiem...»
«Mani kungi!» tautas vīrs, atgriezies atpakaļ savā agrākā vietā, svinīgi iesaucās. «Izskaidroju atklāti, ka mans «tu» draugs Ērgļu Kārlis ir katrā virzienā nopietns un centīgs jauneklis. Viņš ar paša darbu un spēkiem grib sasniegt izglītības augstumus, lai tad uzņemtos ērkšķu pilno ceļu, kuru jau Teodors Rolands staigājis, - latvju rakstnieka un tautas darbinieka ceļu! Pacelsim un tukšosim savus kausus uz jaunā latvju censoņa Ērgļu Kārļa veselību! Lai viņam izdodas!...»
Viņš to izsacīja tik autoritatīvi, ar tādu iespaidu, ka neviens nemēģināja pretoties. Visi saķēra kausus un tos piesita. «Lai dzīvo Ērgļu Kārlis, lai dzīvo augst'!...»
Kārlis jutās tagad pavisam citāds vīrs, un arī citi tagad ar pavisam citādām acīm uz viņu lūkojās. «Jaunais biedri,» Zariņu Kārlis spieda viņam silti roku, «tecini savu spalvu tikpat sekmīgi un latvju tautai par godu, kā to Teodors Rolands darījis. Tev laikam būs zināms, ka aiz šī vārda paslēpies Mūsu draugs Māteru Juris. Aizstāvējis mūs ne tikvien savā neaizmirstamā «Baltijas Zemkopī», bet arī ārzemes vācu laikrakstos. Berlīnes avīze «Die Gegenwart», cik maz zināms, nesa viņa rakstu «Die Letten und ihre Begabung».»
«Bet par to Teodors Rolands vairāk naidnieku nekā draugu ieguvis!» Māters viņu pārtrauca. «Kas ir tie, kas smejas, ja kādam slikti iet? Tie ir latvieši, kas smejas par tiem, kuri priekš viņiem strādāja un krita.»
«Tev taisnība, Juri,» Zariņu Kārlis domīgi piebilda. «Tev ienaidnieku ir bijis un ir vēl tagad pārāk daudz. Uz cik pusēm tev nebija jācīnās? Pret vācu bizmaņiem, pret pašu latviešu dēliem - taviem kolēģiem, tautisko laikrakstu redaktoriem, pret saviem tuviem darba biedriem un draugiem. Ir brīnums, kā tu to visu vēl esi izturējis un savā cīņā pastāvējis. Vispirms tevi skauda vācu tumsoņi. Tie skatās atpakaļ uz veciem laikiem, negrib atzīt, ka mēs, latvieši, esam pieauguši liela cilvēka kārtā un mums pašiem par sevi jāgādā. Tie uz mūžīgiem laikiem gribētu palikt par mūsu aizgādņiem. Vai atmini, kā mācītājs Fīrhūfs Latviešu draugu biedrībā izskaidroja: latvieši ar vāciešiem esot ciešāk saauguši kopā nekā Siāmas dvīņi. Latviešiem tādēļ joprojām esot jāpaliekot vāciešu vadībā, jo pēdējie esot mūsu dabiskie vadoņi.»
«Atceros gan it labi!» Māters attrauca. «Un es arī par to savā avīzē pienācīgi sagaidīju. Jūs vīrs, kurš agrāk pats saucās par Ģedertu Vīrupu, mani gribēja mācīt, kā ir pareizi latviski jāraksta. Ja es rakstot «Māteru Juris», tad tas nozīmējot: kalps Juris no Māteru mājām; ja sakot «Stērstu Andrejs», tad pa latviski tas varot tikai būt: kalps Andrejs no Stērstu mājām. Es viņam izskaidroju, ka Kurzemē ir trīs Māteru dzimtmuižas, un, ja es rakstos «Georg von Matern», tad varu it labi būt šo muižu dzimtkungs. Lai tikai viņš gādā par to naudu, ka es tās muižas varu nopirkt.»
Visi par šo joku gardi nosmējās. «No zostēviņa neprasi auzas un no mācītāja - naudu,» Brūmu Kārlis iebilda. «Tā viņam pašam ģeld...

Viena kvarte, otra kvarte, bimbam!
Iebāž savā kabatā, paliek svētā amatā, bimbam!...»

Smiekli sacēlās jo skaļāki. «Bet arī mūsu cāļus un olas viņi mīl!» Kārlis arī no savas puses iesaucās. «Tādēļ brauc apkārt pa draudzi, bērnus pārklaušinādami vai, labāk sakot, linodami...»
«Un atceries to karu, kas tev bija ar «Latviešu Avīzes» redaktoru Veidi?» Zariņu Kārlis turpināja. «Tas savā lapā rakstīja, ka dabas mācības aizvedot uz to ceļu, kur ceļoties sociālisti un nihilisti. Tas nozīmē, ka mums, latviešiem, nebūs dabas mācības zināt, ar citiem vārdiem, ka mums nebūs neko zināt. Bet kā tad bez dabas zinātnēm mums būtu iespējams pacelt savu zemkopību?»
«Nu prasi?!» Māters piebilda. «Bez ķīmijas un tehnikas prašanas mums nav iespējams savu zemkopību uzlabot, un abas tās taču ir dabas zinātnes. Vēlāk gan izrādījās, ka to rakstu «Latviešu Avīzēs» bija ielicis kāds Ķermalis bez Veides ziņas un piekrišanas. Bet ko lai saka, kad tāda liberāla avīze kā «Zeitung für Stadt und Land» uzstājas pret to, ka mēs, latvieši, savus studentus pabalstām. No tādiem mazturīgiem studentiem ceļoties mācīti proletārieši, ar citiem vārdiem, palaidņi, no kuriem nāk sociāldemokrāti...»
«Atceros gan!» Zariņu Kārlis attrauca. «Pie tam, tiesādama krievu nihilistus, viņa tos nostādīja par daudz sliktākiem nekā vācu sociāldemokrātus. Te nu jājautā: vai tad, kad krievu nihilistu vēl nemaz nebija, jau vācu sociāldemokrāti un franču komunisti nedarīja savas trakulības?»
Iestājās brīdi klusums. Visi likās šo lietu pārdomājam.
«Latviešu tauta,» Māteru Juris pēkšņi iesaucās, «nekad nenomaldīsies no uzticīgu, pateicīgu, mierīgu un labu pavalstnieku ceļiem, nekad neaptraipīs savu labo slavu! Bet ir arī vājāki brāļi, kuri nevar savaldīt muti, un mums jāsargā, lai tādi neklūp un kaut ar vienu neapdomīgu vārdu nedod mūsu pretiniekiem iemeslu sacīt: «Redz, mēs jau to teicām, tādi cilvēki tie latvieši ir!...» Pat nedibināti jau tas tiek par mums teikts. Kad es vadīju «Baltijas Zemkopi», kāds Kurzemes barons Lidinghauzens-Volfs, mani avīzē «Rigasche Zeitung» uzdrošinājās visas pasaules priekšā nosaukt par skādīgu un kaitīgu sociāldemokrātu! Vai avīze arī zina, ko tāds apvainojums nozīmē? Vai viņa nezina, kādus briesmu darbus sociāldemokrātu ļaunie un notiesājamie centieni visā Eiropā un īpaši arī krievu ķeizara valstī jau padarījuši pret valdību un cilvēku sabiedrību un ka mūsu valdība ir pašā cīnīšanā, šos skādīgos un slepenos ienaidniekus apkarojot? Vai viņa nezina, ka, ja arī kāds redaktors Krievijā būtu sociāldemokrāts, tas nevienas stundas nedrīkstētu savā vietā palikt, bet būtu saņemams un ieslogāms? Tā es toreiz atbildēju uz nedibināto uzbrukumu. Mēs esam zvērējuši savam kungam un ķeizaram uzticību, un, ja būtu arī tāds krauklis, kas domātu citādi, tad tas izstumjams no sabiedrības! Tas tad vairs nav latvietis, nav mūsu draugs un brālis...»
«Daudz slikta, daudz nihilisti un sociāldemokrāti mums ar saviem trakiem darbiem darījuši!» Zariņu Kārlis nopūtās. «Viņu zvēriskam darbam krita par upuri Aleksandra II dzīvība. Vācieši nu mūsu tautisko kustību mēģina nostādīt par tādu pat noziedzīgu centienu. Mācītāji no kancelēm latviešus lamā par nihilistiem. Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds izlaida cirkulāru par laupīšanām, dedzināšanām, nepaklausību kungiem, autoritātu necienīšanu, kas auglis no latviešu tautiskiem centieniem. Apzīmēja Rīgas Latviešu biedrību kā visa ļaunuma perēkli. Biedrība gan viņu par to izslēdza no savu goda biedru skaita, bet no tā laika arī viņas priekšnieks Krišjānis Kalniņš nav pielaists vairs ne pie vienas delegācijas Pēterburgā. Biedrībai tas ļoti kaitējis...»
Iestājās uz brīdi it kā tāds sērīgs klusums.
«Pēc manām domām,» Perlants beidzot domīgi iebilda, «tas varbūt arī bija pārsteigts solis, ka biedrība slēdza ārā no sava biedru skaita kroņa ierēdni. Tas piedod lietai tādu nokrāsu, it kā latvieši būtu pretinieki krievu valdībai. Jā, pret vāciešiem mēs varam cīnīties, un tas arī mūsu pienākums, mēs varam svinēt savus brīvestības svētkus... Bet citādi mums nebūs dot ne mazākā pieturas punkta domāt, ka mēs, latvieši, tik daudz kā par naga melnumu gribētu uzstāties pret valdību un viņas rīcību.»
«Tas ir taisnība, draugs!» Juris viņam piebalsoja. «Mēs tagad varam svinēt brīvestības svētkus, bet mūsu brīvestības svētki lai ir pateicības un izlīdzināšanas svētki. Pateicības svētki pret augsto valdīšanu, kūra mūs ar citām tautām nostādījusi uz vienāda stāvokļa. Izlīdzināšanās svētki ar vāciešiem, jo, kas pret mūsu tēviem grēkots, tas ar labiem darbiem atsegts, ar skolu dibināšanu, derīgām iestādēm un tā joprojām. Mums pašiem vairāk jāstrādā un mazāk jābrēc! Tie lielākie bļāvēji latvju tautai maz labuma darījuši un vairāk skādējuši, nekā tie mūžam varēs atbildēt...»
«Bet mums, latviešiem, arī vairāk vienprātības vajadzētu,» Zariņu Kārlis pēc brīža iebilda. ««Baltijas Vēstnesis» un «Balss» vienā pusē un «Baltijas Zemkopis» otrā pārāk nikni apkarojušies, griezuši, tā sakot, viens otra miesā...»
«Piedošanu!» Māteru Juris iesaucās. «Mēs esam mieru turējuši, ciktāl tas bija iespējams un ko mūsu vīra gods atvēlēja. Par ko tad mums domu izmaiņa pirmoreiz sākās? Kurzemes muižniecībā bija pamodusies kāda liberāla strāva, kas gribēja dot arī zemniekiem kādas vietas landtāgā, bet par to paturēt savu pārsvaru un savas privilēģijas. Tas bija 1879. gadā. Vācu laikraksti šo mazo piekāpšanos, ar kuru muižniecība, patiesībā ņemot, gribēja izvairīties tikai no reformām, dēvēja par «vēsturisku būvēšanu», un dīvaini ir, ka arī «Balss», «Rīgas Lapa» un pat «Baltijas Vēstnesis», kurš gan it pareizi noprata Vidzemes muižniecības nolūkus 1870. gadā, aizstāvēja šoreiz vācu «vēsturisko būvi». Es turpretim biju pretim tādiem ielāpiņiem un prasīju reformas, kādas tās visā pilnībā izvestas Krievijā. Mans uzskats bija un ir vēl tagad, kad visu labu mēs varam cerēt vienīgi no mūsu taisnās, žēlīgās valdības. Bet mūsu pašu tautiskie laikraksti par tādiem ieskatiem sāka mani apkarot, apkarot vēl slimāk nekā savu nāvīgo ienaidnieku. Kā es tad varēju klusu ciest?!...»
«Diemžēl tā gan bija!» Zariņu Kārlis piebilda.
«Kā jau sacīju,» Māteru Juris turpināja, «no «vēsturiskas būves» mums nebija ko cerēt. Vācieši savas reformas apcirpa līdz beidzamam, un tām pašām maz vietām; ko latviešiem gribēja novēlēt, muižnieki prasīja sev patīkamus kandidātus: «Zeitung für Stadt und Land» sauca un brēca, ka jaunlatviešu rīdītāji pie vēlēšanām būtot jāsavalda. Nederīgi kandidāti, kas būtu jaunlatvieši, būtot gluži atstādināmi. Tātad ne to pašu mazumiņu latviešiem negribēja novēlēt no tās «vēsturiskās būves», kurai par labu «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» gribēja pārdot mūsu dibinātās tiesības. Beidzot konservatīvā grāfa Kaizerlinga partija paturēja virsroku un latviešiem gluži nekā nedeva. Bet toties mēs ceram daudz vairāk no savas žēlīgās valdīšanas, kura izsūtījusi pie mums, Baltijā, senatoru revīziju. Tādēļ lai latvieši neguļ un meklē savas tiesības un arī lai paši izsaka savas patriotiskās jūtas par ķeizara nama priekiem un bēdām visos svarīgos notikumos. Lai negaida to vis no saviem aizgādņiem-muižniekiem. Un par to «Baltijas Vēstnesis» un «Balss» mani apkaroja...»
«Itin pareizi!» Zariņu Kārlis piebilda. «Arī tu biji ass un ātrs, bet, visā kopībā ņemot; man jāsaka, ka tev vairāk taisnības nekā taviem pretiniekiem vai, labāk sakot, agrākiem draugiem. D. Tomberģis un Bertramu Kārlis tevi gribēja izgāzt cauri no Kurzemes biškopēju biedrības, to. «Baltijas Vēstnesis» it labi zināja, bet drukāja Bertramu Kārļa nepareizās ziņas par tavu rīcību. Nekur šis Bertrams nav izgājis bez pārspīlējumiem un nepareizībām, kuras vēlāk jāatsauc. Tādu aplamu ziņojumu tas bija ielicis arī «Baltijas Zemkopī», kad bija pie tevis par palīga redaktoru. Tu ilgi liedzies nodrukāt manu atbildi, tādēļ ka ticēji savam Bertramu Kārlim, kas tev stāvēja tuvāk nekā es, svešais...»
«Es toreiz jau Bertramu Kārlim 102 un vairāk reizes tiku galvu mazgājis,» Māters attrauca, «bet tāda vārna pērta, tāda nepērta! Es viņu mīlēju, tādēļ ka viņš krietns latvietis un savu tautu mīl, bet sirdēstus viņš man darījis diezgan...»
«Savā Kārlīša dienasgrāmatā «Baltijas Vēstnesī» viņš par tevi šķīstus melus uzdziedāja,» Zariņu Kārlis turpināja. «Bet vēl jo vairāk tavs agrākais draugs Ādolfs Alunāns - -»
«Ko tas Griķu putrinskis?!» Māteru Juris nepatīkami sarāvās. «Labāk jau par viņu nemaz nerunā...»
«Kas taisnība ir, tas man jārunā, lai dzird to visi tautieši!» Zariņu Kārlis pastāvēja. «Redziet, kungi, kā tas bija! Pirms viņš strādāja līdzi «Baltijas Zemkopī» un sniedza tur oriģinālstāstu «Divas māsas». Nebija šis stāsts diezin kāds, bet arī savas teātra atmiņas tas rakstīja. Bet, tiklīdz «Baltijas Zemkopis» gan asi, bet ļoti taisnprātīgi aizņēma viņa «Preciozas» pavisam nekrietnas izrādīšanas labad, par ko viņš tomēr no 30. augusta komitejas lielu naudas summu likās izmaksāt, tad Ādolfs Alunāns rakstīja «Rīgas Lapā» ķengāšanas rakstu vai paskvilu «Kā Griķu Juris apsievojās». Tas ir tas seklākais un muļķīgākais, un arī neticamākais joku gabals, kādu vien esmu lasījis...»
«Par «Griķu Juri» tas nav kautrējies nosaukt savu nelaiķa krusttēvu Juri Alunānu,» Māters steidzās paskaidrot.
«Nē, nē, ar to domāts cits Juris, Māteru Juris,» Zariņu Kārlis pārlaboja. «Tas ir vēl nekrietnāk! Un tad paskvilas teātra izrādēs iepītās kuplejas?! Savu benefici Rīgā tas bija reklamējis ar uzsaukumu:
«Lielais tautas vīrs, nu trīci - dzirdēsi uz benefici...» Pašā izrādē izķēmojies, ka dakteris Māteru Jurim izdarījis pie galvas operāciju, smadzenes nolicis uz šķīvja, bet kaķis piezadzies klāt un tās apēdis. Pēc tam- viņš piepildījis galvaskausu ar sienu un aizšuvis.»
«Trarararā!...» Māteru Juris piepeši iedziedājās, kā jau parasts, kad mierīgā garā nevarēja noklausīties, kas viņam nepatīkams.
«Es nesaku, ka tas bija labi!» Zariņu Kārlis turpināja un piespieda viņu klusēt. «Atceries, ka es toreiz tavā avīzē, līdz sirds dibenam sašutis, pret to rakstīju. Visas šīs nelietības bija mērķētas pret rakstnieku Teodoru Rolandu - mēs zinām, kur viņš meklējams. Šo vārdu viņš bija pieņēmis, ārzemes vācu laikrakstos par mums, latviešiem, labu rakstīdams, un arī šo vārdu turpmāk paturēja kā savu otro nosaukumu. Šis vīrs, kur viņam pašam nāvīgas bultas virsū šāva, tik smalki spēja aizstāvēt un tik mīļi rakstīt par mūsu mīļo Latviešu biedrību, par viņas teātra vadoni Ādolfu Alunānu, «welches (Theater) von einem sachgemäß herangebildeten Direktor geleitet wird», kurš sacīja, ka Latviešu biedrības mērķis ir: «Hebung der Bildung, der belehrenden Unterhaltung und wohlanständige Geselligkeit...» Tāds vīrs, kas tik jaukas lietas prot slepenībā un saviem ienaidniekiem aiz muguras pastrādāt, tāds paceļas augstu pār viņiem!... Tāds arī turpmāk zinās nolamāts nelamāt - -»
«Pateicos, draugs, pateicos!» Juris aizkustināts spieda viņa roku. «Tu esi viens no maniem nedaudziem uzticamiem kara biedriem!...»
«Tā es par tevi rakstīju 1878. gadā. Tagad es tā vairs nevaru sacīt. Tu esi ņēmis iemeslu man to sacīt. Kopš esi laidis klajā savu oriģinālromānu «Patriotisms un mīlestība», tu esi noslīdējis lejā pie saviem pretiniekiem. Atvaino mani, bet kā tavam draugam man ir tas jāsaka...»
«Ka ne, ne!» Māteru Juris palika nemierīgs. «Es tevi nesaprotu...»
«Bet es tevi saprotu! Es saprotu, ka tu biji sarūgtināts, kad tevi ienaidnieki no visām pusēm ielenca. Draugi, kas gribēja palīdzēt tev noturēt «Baltijas Zemkopi» uz kājām, pārvērtās par ienaidniekiem un šinī pašā «Baltijas Zemkopī» sniedza «maldoša bruņinieka Rolanda ceļojumus», meta dubļus uz tavu rakstnieka vārdu un tavu rakstnieka darbību. Es arī saprotu tavu iekšējo satricinājumu un neticību uz pasauli, kad tava laulības paradīze pārvērtās par pekli un tev no agrāk mīļotās un pielūgtās sievas bija jāšķiras. Kā trenkātam briedim, no visām pusēm vajātam, tev spalva arī it viegli varēja paskriet uz vienu vai otru pusi vairāk, nekā vajadzīgs, un jūta, kura bija apslāpējama, izlauzties uz āru. Un tādēļ es ļoti nožēloju, ka neesmu varējis tevi aizkavēt no tā, kas parādījies atklātībā...»
«Bet ko tad tu vari man pārmest?!» Juris it kā apjucis sacīja. «Kas tad «Patriotismā un mīlestībā» būtu nepareizs?»
«Viss tur ir nepareizs, ciktāl tu pret saviem ienaidniekiem esi bijis netaisns,» Zariņu Kārlis cieti noteica. «Apskatīsim tikai tavā romānā darbojošās personas. Ņemsim Berentu, ar kuru tu esi domājis Bernhardu Dīriķi. Viņš par tevi rakstījis slikti, tas tiesa, nav mēģinājis tevi saprast vai tīši tevi pārpratis. Bet no Latviešu biedrības tas nav guvis nevienas kapeikas, nedz arī gribējis no viņas iedzīvoties, kā tu to nostādi. Tālāk Ričards, ar kuru esi domājis Rihardu Tomsonu. Viņš ir gan bankrotējis, tas tiesa, bet ne ar blēdīgu nolūku. Viņš drīzāk kritis par upuri saviem ideāliem, ka, gribēdams pacelt latviešu zemkopību, mēģinājis apgādāt to ar lētiem mākslas mēsliem, kuri neizdevās tā, kā viņš to gribēja. Kas viņu pazina, neviens tev nepiekritīs, ka viņš būtu no kāda kapitālu aizņēmies, būdams tai cietā pārliecībā, ka to vairs neatdos. Arī ar sievietēm viņam bijusi darīšana diezgan, bet tādu zemu, noziedzīgu izturēšanos, kādu tu viņam piedzejo, gan neviens viņam nevarēs pārmest. Nav dzirdēts arī, ka viņš būtu mēģinājis kādam sievu atvilt. Ja ir sevi esi domājis par Vitalvu Jāni, tad taču tu pats vislabāk varēsi liecināt, ka viņam ar tavu Laimu nav bijis nekādu sakaru. Mēs visi esam cilvēki, katram no mums savi trūkumi un vainas, bet nevajag piedzejot to, kas nav. Tālāk, Berglins taču cits nekas nevar būt kā advokāts Krišjānis Kalniņš, Latviešu biedrības priekšnieks. Lai viņš naudas kārīgs, lai kā, bet uztiept viņam tādu cūcīgu noziegumu, ka tas blēžiem palīdz otru apkrāpt un vienu parādu trīskārtīgi piedzīt, tas taču drusciņ par daudz!... Arī Frīdrihs, kas nav neviens cits kā advokāts Veinberģis, nav pareizi zīmēts. Tas nav tik atklāts un privātās lietās labprāt neizsaka, ko viņš domā, un neizrāda, ko viņš jūt. Nav domājams, ka viņš iejauksies otra mīlestības lietās un par tām vēl ņirgāsies. Tāpat nejauki un nepareizi ir tēlots Ģederts, kuru es pazīstu par Pūcīti. Nostāsts ar to radinieci un naudas zeķi var būt tikai prasta mēlnesība un tenka. Andrejs. tava «Zemkopja» izdevējs Ābrands, varbūt tev arī ir pāri darījis, taču viņam tādu noziegumu ar blēdīgu nolūku piedzejot nevajadzēja un viņu uz katorgu notiesāt arī ne!... Arī Štālberģi tev nevajadzēja ļurbot, likt viņam sapulcē aizmigties un viņa cigāram iekrist siekalu peļķē... Ka viņš klasiķus tulkojis lūkojis latviešus ar tiem iepazīstināt, tas taču nav slikts darbs. Pat Indriķi, kas ir mūsu draugs Laube un kuru esi gribējis labu tēlot, tu esi izķēmojis, bāzdams tam tādas muļķības mutē un uztiepdams tam tādas rīcības, ka viņš bijis spiests tam visam protestēt. Un visi tie kučieri, skroderi un siļķu tirgotāji, kurus tu esi āzējis, - vai tie tāpat nav latvieši un mūsu tautasbrāļi?...»
«Taisnība, taisnība!» vecākie draugi, kā Neimanis, Straube un Brūns, piebalsoja.
«Bet pats bēdīgākais,» Zariņu Kārlis turpināja, «ko tu varbūt pats nemaz neesi apsvēris, ir tas: visus mūsu latviešu vīrus tu esi nostādījis par plukatām, noziedzniekiem un ākstiem un viņiem pretim vāciešus, visus tos brīvkungus Rihterus, literātus Kūlberģus un Krummerherus, visus tos bez izņēmuma mūsējiem pretim esi tēlojis kā tikumības paraugus un goda vīrus. Tie līdzinājās tīri vai eņģeļiem un ar savu labo sirdi paceļas augstu pār mūsu latviešu plēsīgiem vilkiem un lāčiem. Redzi, to vācieši grib, tā viņi par sevi un par mums domā, tā viņi abas tautības vienu pret otru cenšas nostādīt. Tas ir tas, pret ko tu visu savu mūžu esi karojis, bet nu savu darbu noārdījis. Tev nu tālāk vairs nav, kur iet! Tev ir jānozūd no skatuves vai arī savs beidzamais darbs jānoārda un jāsamin, un jāsāk atkal par jaunu...»
Ērgļu Kārlis sekoja tam visam kā bez elpas. Māteru Jurim turpretim sviedru lāses spiedās uz pieres, to klausoties. Viņš likās, it kā to nedzirdētu, allaž ietrallinājās un citādi izrādīja savu nepatikšanu, vēlēdamies, lai nepatīkamais temats tiktu nobeigts.
«Saku tev to tādēļ, ka esmu tavs draugs un par tevi labi domāju,» Zariņu Kārlis nesaudzīgi turpināja. «Skāde par tavu citādi skaisto romānu, kurā tik daudz jūsmu, arhitektonikas, gleznu un siltuma. Tu būtu vārda pilnā ziņā latviešu labākais romānists, ja tu nebūtu tā sanerrojies. Kad es iedomājos, kad mēs uz «Baltijas Zemkopja» sacensībai iesūtītiem romāniem godalgas spriedām, kas tur nu bija! Es biju spriedējos, Laubes Indriķis un M. Lukēvics. Mēs bijām spiesti ja ne arī pirmo, tad taču otro godalgu - 80 rubļu un sudraba spalvu - piespriest studentam Zanderam par viņa «Austaru». Ne tur tipu, ne raksturu, ne gleznu, ne darbības, ne plastikas, ne rituma. Nekādu indivīdu, kas kaut kādi atšķirtos viens no otra un parādītu kādu īpatnību. Viss pelēks un vienmuļīgs, tik viens, kā otrs, tikai mazliet vēsturiskas ziņas iz Kurzemes hercoga Jēkaba laikiem, kas stāstam dod cik necik vērtības. Tikai jaunus vārdus šis rakstnieks grib radīt. Tā «reiks» viņam nozīmē hercogu, «karada» - kaut ko karam līdzīgu, «teidiņš» - saeimu, «pakums» - pārvaldnieku, vārdi, kas nezin kā radīti un no kā atvasināti, un šinī ziņā stāsts ir oriģinēls un savā ziņā vienīgs. Bet kādu godalgu gan, salīdzinot ar to, mēs lai būtu piesprieduši tavam «Patriotismam un mīlestībai»...»
«Pagaidi tikai!» Māteru Juris iesaucās. «Es laidīšu klajā vēl daudz labākus darbus. Teodors Rolands nevaid miris, viņš celsies un dosies atkal dzīves mutulī... Viņš ies līdz ar Latviju pretim jauniem, labākiem laikiem!. Kad visas manas teorijas būs piepildījušās, kad būs vācu muižniecībai blakus latviešu muižniecība ar vienādām tiesībām! Tādēļ slava lai krievu ērglim, kurš mūs ņēmis zem saviem spārniem! Uzdzersim mūsu lielai tēvijai Krievijai: urā! Lai viņai slava!...»
Šiem vārdiem sekoja tāda sajūsma, aplausi un ovācijas, kādas varbūt tagad nebūtu domājamas. Kausi pie tam tika tukšoti līdz dibenam un pildīti no jauna. Garastāvoklis, neraugot uz izgājušās nakts nogurumu, arvien dzīvāks...
Saulīte pa tam jau bija brokasta laikā, un dārzā cilvēku saradies vairāk. Bet tie neizskatījās pēc tādiem, kas te sava prieka dēļ. Nepacietīgi tie sēdās no viena sola uz otru vai arī it kā uztraukti staigāja pa dārza celiņiem. Starp citiem arī Čipa no tālienes lidoja un lidoja apkārt galdam, pie kura mūsu draugi bija piesēduši, it kā gribētu nākt klāt, bet neuzdrošinātos. Pamanījis Ērgļu Kārli, viņš tam meta ar acīm, kā grib ar viņu runāt.
Kārlis piecēlies un nesamanīdams viņam tuvojās. «Ko tu gribi?»
«St!» tas aizlika roku priekš mutes. «Vai te pie jums ir arī tas Mātera lielskungs?!»
«Ir gan!»
«Tā man mājā teica, ka viņš te būšot. Vai tu nu, Kārli, nevarētu pie viņa aizlikt priekš manis labu vārdu? Vai viņš mums, kalpiem, nevar sataisīt labu rakstu pie Manaseja, lai tas mums dod zemes? Lai izliek viņš labi... Viņš jau protot...»
«Es nezinu,» Kārlis atbildēja. «Manaseins jau atgriezies atpakaļ uz Pēterburgu.»
«Nu, tad lai viņš sūta tam rakstu uz turieni!» Čipa tielējās.
«Es nezinu... Būs jāparunā... Diezin vai viņš gribēs, ka to traucē...»
«Parunā gan, Kārli! Es tev izsaukšu šēlķinu un pāra pudeles alus...»
«Varbūt tu pats vari nākt pie galda un stāties kompānijā?!» Kārlis ieminējās. Bet tad iegādājās, ka pie galda arī Perlants un kādi tam ieskati par kalpiem. Tas ar Čipu nekad pie viena galda nesēdēs. «Nē, nē, pagaidi... Es parunāšu...»
Viņš gribēja jau iet atpakaļ pie galda, te vēl kāds vīrs māja viņam ar roku un meta ar acīm. «Sst, sst! Parunā par mani arī...»
Tas bija Maz-Klincis, kas vagonā ar Plausi bija runājis. «Vai viņš man varētu sastādīt to rakstu uz Manaseju vai oberaupgerikti, kur nu tas krīt?!... Bet tad sadot tam manam pušelniekam krietni...»
«Nezinu... Sacīšu to viņam...»
«Nu jā, parunā... Es jau, tu zini, samaksāšu labi un magaričas arī nežēlošu...»
Tur radās vēl citi, kam tādas pat darīšanas, un tikai ausis vien spicēja, vai nevarētu tikt pie kunga klāt.
Kārlis aizgāja pie Jura un pateica tam, ka tādi un tādi ļaudis ar viņa grib runāt.
Māters piecēlās un gāja viņiem pretim. Viņa skatiens bija tik stingrs un caururbjošs, ka, nelūkojot uz visiem gaismas un attīstības laikiem, cits tik tik nekrita viņam pie rokas.
«Ja jums pie manis kāda darīšana, tad nāciet pie manis mājās!» viņš stingri un noteikti sacīja. «Es pēc grūtiem darbiem gribu drusciņ atpūsties, bet jūs mani traucējat...»
«Cienīgs lielskungs,» drošākais iz pulka atbildēja, «mums ļoti steidzīga darīšana... Mums tālu mājas... Tur jau viens mums teica; lai ejot pie to apikātu Tomberģi, tas arī itin labi tos rakstus taisot un vēl lētāk... Šis aizvedīšot mūs. Nē, nē, mēs atteicām, gribam pašu Mātera lielkungu...»
Tas, kā rādījās, Jurim briesmoti patika. «Tomberģis nav nekāds advokāts. Pie manis agrāk par skrīveri būdams, tas gan likumos drusciņ ieskatījies, bet patstāvīgi viņš vēl strādāt nevar. Nu, labi, raudzīšu jums izlīdzēt... Noturēsim savu konsultāciju tepat kur... Frīdrih!» viņš māja ķelnerim. «Jūs man ierādīsiet kādu istabu un dosat papīru, spalvu un bloku, man te tiem tautiešiem drusciņ jāizpalīdz. Un jūs, mani kungi,» tas beidzot griezās pret saviem galda biedriem, «atvainojat mani uz kādu īsu acumirkli. Tiklīdz būšu izdarījis savas darīšanas, būšu atpakaļ pie jums. Tikai neizklīstat, mēs vēl padzīvosimies...»
Ar šiem četriem pieciem klientiem viņš drīz vien domāja galā tikt, jo uz savu lielo darba spēju Māteru Juris bija ne mazums lepns. Krieviski, vāciski, kā grib, - tas nav labi apgriezies, kad raksts jau gatavs. Arī ar honorāriem tas nebija visai plēsīgs, bet samaksāt gan lika.
Pa tam pie galda valodas drusciņ apklusa, jo nebija vairs tāda viduspunkta, ap ko viss grozītos. Iestājās it kā tāds dziļš klusums, it kā katrs pie sevis ko pārdomātu.
«Juris tomēr nav slikts cilvēks!» Neimanis no Kalnaciema pēdīgi iesaucās. «Lai arī viņš varmācīgs, bet atriebīgs viņš nav. Mēs abi ar Straubi taču saskrējāmies ar viņu tikpat kā uz nažiem, izslēdzām viņu no Jelgavas Latviešu biedrības, - man žēl; ka to darījām, - jeb vēlāk, kad mums pie tiesām slikti gāja, viņš bija pirmais, kas mūs glāba. Viņš uzstājās priekš mums ar tādu sparu un mūs ar tādu uzticību pestīja, it kā mūsu starpā it nekas nebūtu noticis...»
Zariņu Kārlis, ar neliekuļotu prieku smaidīdams, noklausījās labo liecību par savu draugu, kura dēļ tas ar rīdziniekiem bija sagājis gluži ienaidā. «Bet zobs nu viņam gan bija ass, un, kad biji viņu nokaitinājis, tad nu nerādies viņam nemaz tuvumā,» Straube no Šķibes liecināja. «Vai dieviņ, Puci, ko viņš tev toreiz savā avīzē darīja par tām «bačiņu» laivām, ar kurām biji vecis Latviešu biedrību pie sevis zaļumos! Ja jau viņš kādu sāka ēst un tu viņam nepadevies, tad līdz kaulam! Tāds pat kā Kurzemes baroni un lielikungi, nemaz labāks. Saprotams, - kam viņš bija labs, tam atkal labs. Saprotams, latviešu tautai jau nu viņš lielu labumu darījis. Jelgavas Latviešu biedrība jau arī viņa nopelns... Bet sev viņš labumu, jāteic, nav darījis nekādu... Tie citi viņu norēja...»
Pagastu vecākie nu sāka sarunāties par agrāko gadu notikumiem, un Kārlis dabūja daudz, daudz svarīgu ziņu, par ko tas līdz tam vēl nezināja. Vispirms par Jelgavas Latviešu biedrības vēsturi. Tāda, pēc Rīgas parauga, Jelgavā nav ilgi atļauta. Priekš 30. augusta jeb brīvestības svētku svinēšanas bija sastādījusies kāda sevišķa svētku, komiteja. Vecais Pēteris Alunāns, P. Zēvalds, Viļņas viesnīcnieks Zāmelis Veinberģis - tie bija «svētku komitejā» tie lielie vīri. Kad Māteru Juris ar savu avīzi sāka griezt uz sevi tautas vērību, tie uzņēma arī viņu komitejā. Bet drīz vien sagājuši naidā un viņu no komitejas izstūmuši. Āre, toreiz, kad Ādolfam Alunānam bija izmaksājuši 532 rubļus par to «Preciozu», kuru Māters skarbi nokritizējis. Izrāde bijusi zem katras kritikas, un jelgavnieki par savu naudu taču gribējuši ko labu. Rīgas aktieri atsaukušies, ka tie nekādu atlīdzību no Ādolfa Alunāna nav saņēmuši, vienīgi tēriņu Pēterburgas viesnīcā, par ko katrs varot pārliecināties. Svētku komiteja ilgi liegusies nodot atklāti rēķinus un, kā domājams, dzīvojusi labu dienu.
Nebijis neviena orgāna, kas tai pretim rīkotu. Kurzemes Biškopju biedrībai, kurā Māters bijis par priekšnieku, tādi rīkojumi nav atļauti, tai vienīgi bijis brīv nodarboties ar priekšlasījumiem par biškopību. Un tur jau arī Tomberģis sācis Māteram krist lielos, bet ir gan savaldīts un no biedrības izslēgts. Runājuši tad: «Ak, kad varētu Jelgavā nodibināt Latviešu biedrību!»
Māters ar Kurzemes gubernatoru P. fon Lilienfeldu stāvējis diezgan labi, jo bijis pie tā par latviešu tulku un pelnījis 800 rubļus gadā. Tad tika sasaukta Dobeles apriņķa pagastu vecāko sapulce, lai pārrunātu uz pagastiem attiecīgās vajadzības. Jādomā, ka tur bijis arī klāt Mātera nopelns. Bet divas reizes tikai sanākuši, tad vairs nevarējuši, jo pēc Aleksandra II nāves gubernators Lilienfelds izlaidis to briesmīgo cirkulāru pret latviešu tautisko kustību, uzkraudams tai par vainu visas zirgu zādzības un dedzināšanas. Bet, kamēr gubernators bijis vēl labos prātos, tas nav pretojies, ka ministrija apstiprinājusi Jelgavas Latviešu biedrību. Tā izcēlusies uz Mātera iniciatīvu no tās pašas pagastu vecāko sapulces, un viņas pirmais priekšnieks bijis Neimanis. Šī biedrība nu ņēmusi brīvestības svētku rīkošanu savā rokā.
Svētku komiteja nu negribējusi padoties un rīkojusi pretim. Latviešu biedrība pieņēmusi par direktoru dziedātāju Brežinsku, kurš rīkojies pa pilsētas teātri. Turpretim Ādolfs Alunāns svētku komitejas vārdā rīkojies pa Širkenhēfera dārzu. Beidzot Štālberģis uzņēmās biedrības teātra izrādīšanu ar nodomu kultivēt klasiķus. Tika jau izrādīts «Venēcijas tirgonis» no Šekspīra, bet laucinieki gan maz no tā saprata. Svētku komitejai nu bija jāpadodas un jālikvidē sava darbība. Bet arī Māteru Juris vairs nevarēja noturēties savas popularitātes augstumos.
Pa daļai viņš pats visvairāk pie savas nelaimes bija vainīgs. Viņš bijis pārāk nepraktisks savās saimniecības lietās un arī gribējis pārspīlēti lepni dzīvot. Tas smēķējis cigārus par 80 kapeikām gabalu. Viņa alga pie gubernatora iztaisījusi 800 rubļus gadā. «Baltijas Zemkopim» abonentu bijis arī jau savi 3000. Tāpat no sava sievastēva, Elejas brūvera Kantera, tas dabūja meitai līdzi labu pūru. To visu viņš paguva izdot īsā laikā un ietaisīt vēl labus parādus. Brāli arī viņam palīdzēja, jo pārvaldīja avīzes saimniecību un vilka, cik varēja, uz savu pusi. Un tā viņš aizgāja postā. Bija aizņēmies lielākas summas uz vekseļiem, un, tā kā nespēja tos samaksāt, tad parādu devēji viņu sēdināja cietumā. Tā viņš dažu labu reizi vairs nekā nevarēja, jo pastāvīgi viņa brīvība bija no žīdiem apdraudēta. Beidzot vēl viņa laulības dzīve izrādījās nelaimīga, un laulības šķiršanas prāva viņu sagrauza vēl jo vairāk, ka viņš, tā; sakot, zaudēja, ir saimniecisko, ir morālisko līdzsvaru.
Zariņu Kārlis zināja pastāstīt vēl vienu lietu, kas viņam ļoti kaitēja. Tā bija jauniznākušo avīžu konkurence. 1878. gada beigās iznāca «Balss». Dīriķis savam «Baltijas Vēstnesim» vis neņēma klāt «Balss» proves numuru, bet Māters bija tik labsirdīgs un galants, ka to darīja. Bet caur to viņš savam «Baltijas Zemkopim» tik lielā mērā kaitēja, ka nevarēja to vairs ar saviem līdzekļiem izdot, bet bija nu viņam jāmeklē palīgā kapitālisti. Tie nu ar Ābrandu priekšgalā gan viņam izpalīdzēja, pieņēma, tā sakot, viņa avīzes administrāciju zem kurateļa, līdz no pārpalikuma parāds bija dzēsts. Avīze no Jelgavas tika pārcelta uz Rīgu, bet viņai kā nebija, tā nebija vairs laimes. Juris nodevis viņiem avīzi ar 4600 rbļ. parādiem, bet pusotra gada laikā parādu summa bija pieaugusi jau pāri par 12000 rbļ. Māteru Juris tātad vairs nevarēja cerēt, ka dabūs savu avīzi atpakaļ, un, tā kā vēl starp viņu un administrāciju radās nesaskaņa un berzēšanās - administrācija caur sludinājumu uzaicināja redaktoru uzdot savu adresi, ko redaktors nemūžam nevarēja, jo viņam bija jāslēpjas no savu vekseļu īpašniekiem, - tad viņš beidzot lauza līgumu un atsacījās no savām īpašuma tiesībām uz «Baltijas Zemkopi». Viņš pēc tam izdeva «Tiesu Vēstnesi», bet tas arī, kā jau redziet: iet un apstājas, iet un apstājas. Tikai Juris vēl nepamet cerības, ka atgriezīsies atpakaļ vecie laiki un viņš tiks atkal uz zaļa zara.
«Viņš ārkārtīgi un izšķērdīgi no dabas apdāvināts cilvēks,» Zariņu Kārlis nobeidza ziņojumu. «Savas lepnās un atklātās dabas dēļ tam arī daudz ienaidnieku. Sevišķi viņu apskauda studētie, ka viņš kā pašmāceklis bija ieņēmis vēl ievērojamāku stāvokli tautas druvā nekā viņi. Viņi meklēja pēc kļūdām sīkumos, kādas pašmācekļiem, protams, var atrast. Bet, neraugot to visu, Māteru Jura popularitāte apēnoja daža laba studēta tautas darbinieka slavu, un tādēļ viņi centās to nobīdīt pie malas. Tikai, ja viņš būtu pratis noturēt cik necik kārtībā savas saimnieciskās lietas, viņš būtu visus pārspējis un palicis uzvarētājs pār saviem pretiniekiem. Dievam žēl, tagad rādās citādi...»
Pa tam Māteru Juris ar saviem klientiem bija izpravījies. Viens pēc otra tie aizgāja apmierinātiem vaigiem, bāzdami kabatā no Jura pagatavotos papīrus, ar kuriem tie cerēja izdarīt lielas lietas. Protams, ka pie tāda garastāvokļa tie arī nebija ar honorāru skopojuši, un Juris jau arī nebija tas vīrs, kas strādāja gluži zem cenas. Kad viņš atnāca atpakaļ, tad tikai to varēja manīt, ka viņam tagad nauda ir. Un, kad Māteram bija nauda, tad viņš gribēja apkampt visu pasauli.
Viņš vienīgais gribēja saukt un vienīgais maksāt. Ne ķelneri tagad vairs varēja atnest diezgan labu konjaku, ne diezgan labus cigārus. Labākus, arvien labākus Juris prasīja, kad arī viņam tika dots pats tas labākais.
«Ir labi uz brīdi aizmirst ikdienību un būt no sirds jautram!» viņš sacīja. «Diezin vai atkal tik jauni kopā sanāksim... Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo Baltija! Dzersim un dziedāsim, draugi!»
Viņi nu uzsāka dažnedažādas tautas dziesmas: «Pūt, vējiņi, dzen laiviņu...» vai atkal «Kur tu iesi, smuks puisīti, pelēkiem svārciņiem... Cauri Rīgu, cauri Jelgavu uz Dobeles meitiņām...» Jura iemīļota dziesmiņa bija arī «Saulīt' tecēj' tecēdama...» un bez tam paša sacerētas un komponētas dziesmas - «Latvju dēls pie Lielupes» un vēl kāda otra, ko tas labprāt un pie katra gadījuma dziedāja:

«Kad cīruls pavasarā dzied,
Tad kāzas taisīsim:,: :,:
Ai, dzimtenē ir ļoti jauks,
Tu zini, mana mīļākā,
Ai, dzimtenē ir jauks!
Kad ziemā salst un putenē,
Tad dusi tu pie manas krūts:,: :,:
Ai, dzimtenē ir ļoti jauks» utt.

Viņam bija spēcīgs varoņtenors un, tā kā tas vēl drusciņ forsēja, tad it visus nodziedāja. Viņš, tā sakot, bija pati izlaistā jautrība.
Te piepeši tas, it kā no odzes dzelts, uzšāvās kājās un rādīja uz kokiem. Tur bija nostājies kāds melni ģērbies kalsens vīrietis bālu, drebošu galvu un lūkojās šurp viņa vaigs izskatījās patiešām pēc tāda, kas septiņas dienas nāvei parādā un atnācis savās bērēs lūgt. «Mans padzītais skrīveris Tomberģis!» viņš iesaucās. «Ko tas tur meklē?!...»
«Kur, kur ir Tomberģis?» visi ziņkārīgi sacēlās kājās, jo šo vārdu tajos laikos bieži daudzināja. Bija zināms, ka viņš sacēlies pret savu kungu un meistaru un darījis tam daudz raizes. Vispirms gribējis to izgāzt no Kurzemes Biškopju biedrības, kas viņam nav izdevies, tad mēģinājis izgāzt no Jelgavas Latviešu biedrības, kas viņam izdevies. Tie, kas šo vīru vēl nepazina personīgi, gribēja to redzēt. «Kur, kur?!...»
«Tur!» Juris attrauca. «Es viņu padzinu un no savas maizes atlaidu...»
Kā spocīgs tēls iz briesmu romāna kalsenais vīrs izstiepa savu sakaltušo roku. «Skrīveris gan... Bet es pats labprātīgi aizgāju... Un tagad es dzīvoju mākslai un zinātnei...»
Viņš bija turējis priekšlasījumu Jelgavas Latviešu biedrībā par Lautenbaha-Jūsmiņa «Zalkša līgavu» un no tās reizes sacīja ikvienam: «Es dzīvoju mākslai un zinātnei...»
«Tad šis ir tas Tomberģis!» Viķildu Kristaps iesaucās. «Vai tu gribi, es iešu un iezvelšu šim tēviņam pa ausi?!»
«Nav vērts, viņš tā kā tā pats izdzisīs!» Juris atmeta ar roku. «Kas piķi aizskar, sagāna rokas...»
Un patiešām, Tomberģis, grasīdams ar roku, pazuda kokos. Bet Jurim nebija omulīgi ap dūšu. Ikreiz, kad ieraudzīja Tomberģi, tas neparedzēja neko labu un arī tagad bija pavisam iekšēji uzbudināts. Un, it kā gribēdams apklusināt savas baigās jūtas, tas iesaucās: «Būsim jautri! Lai dzīvo! Dziedāsim, dzersim!...»
«Turēsim runas!» kāds ieminējās. «Juri, tev jātura runa...»
«Pareizi, turēsim runas!» Juris attrauca. «Bet pirmajam jārunā manam jaunajam draugam Ērgļu Kārlim...»
«Nē, citiem papriekšu!» Kārlis pretojās. «Es, kā jaunākais, pats pēdējais...»
Bet visi palika pie tam, ka viņam pirmam jārunā. «Mēs gribam dzirdēt tavu runu! Tautas balss - dieva balss... Rādi, ko tu vari!...»
Redzēdams, ka pretošanās nelīdz, Kārlis tad arī piecēlās. Sirds krūtīs nelabi lēkāja; bet acis liesmoja. Jau sen sapņos viņš bija lolojis to brīdi, kad tas varētu runāt uz tautu, sacīt un izteikt visu, ko tas jūt, un tauta klausās...
«Cienītā publika!» viņa balss atskanēja gaiši un skaidri, bet aizrauti un mazliet trīcoši. «Kad Pērkons vēl Latvijā spēcīgi valdīja, tad mūsu senči bija brīva tauta. Tie kopa savas druvas un savas dravas, un Bangpūtis piešķīra labu zveju. Viņi bija Pērkona bērni, un Potrimps, saules dievs viņus glāstīja. Bet tumsas gari, Piķis un Jods, viņus nīdēja, raidīja tiem virsū savu tumsoņu baru. Kad mūsu senči svinēja savus Līgo svētkus, dzēra miestiņu pilniem kausiem, jaunekļi smēja un jaunavas deja, un sirmgalvji dziedāja un slavēja Pērkonu, tad atnāca vēstneši: «Dzelzu vīri ir nākuši! Tie izposta mūsu druvas, tie apsmej mūsu dievus un svētumus, pastrādā pie mūsu zeltenēm varas darbus un aizved mūsu jaunekļus vaņģos. Viņi atņem mums mūsu zemi un laupa mums mūsu brīvību... Lai ceļamies un ejam cīņā pret tiem!...»
Šķēpi un zobeni krustojās. Bet tumsoņi prata mūsu senčiem miglu un tumsu acīs laist un palika uzvarētāji. Viņi laupīja mums zemi un brīvību. Viņi iegrūda mūs septiņi simts gadus ilgā verdzībā, līdz atskanēja cara brīvais vārds: «Jūs esat brīvi, latvieši! Jūs atronaties tagad zem Krievijas varenā ērgļa spārniem, esat tagad mani bērni un mani pavalstnieki...»
Mēs esam modušies no septiņi simts gadu gara miega uz jaunu, labāku dzīvi. Mēs esam no savām rokām nokratījuši verdzības pinekļus un esam tikuši pie savas tautiskas apziņas. Kas mums to ceļu ir rādījis? Caur ko mēs tiktāl esam tikuši? Caur mūsu tautas vadoņiem, mūsu preses darbiniekiem... Viens no tiem, Māteru Juris, sēž mūsu vidū, un viņa nopelni visiem zināmi. Caur savu tikumu prašanu viņš mūsu tautai un mūsu valodai izkarojis vienādas tiesības. Viņš ir bijis Pēterburgā un izdabūjis latviešiem pilnīgu preses brīvību. Viņš ir pārtulkojis Baltijas provinču pirkumus un rādījis, kur latviešiem tiesa un taisnība. Viņš ir īsts latvju censonis un ozolu dēls. Mēs tagad varam svinēt brīvestības svētkus... Pacelsim savus kausus uz Māteru Jura veselību! Uzsauksim viņam: sveiks, sveiks un vēlreiz sveiks!...»
Sajūsma bija lielāka, nekā viņš bija sagaidījis. «Sveiks, sveiks, sveiks!» visi ar vētrainu skubu piesita glāzes. «Lai dzīvo mūsu tautas darbonis, lai dzīvo Māteru Juris!...»
Skaņi tika nodziedāts «Lai dzīvo sveiks» un vispēdīgi kausi tukšoti līdz dibenam.
Pēc tam Māteru Juris spieda Kārlim roku, palikdams kājās, un, it kā runu turēdams, sacīja:
«Pateicos, draugs, par taviem atzinīgiem vārdiem, bet tamlīdz atļauj man nodot kritiku par tavu runu un tavām runātāja spējām. Zīmējoties uz pēdējām, man jāsaka, ka, ja tu tikai vēl gribētu drusciņ papūlēties un savas dāvanas izkopt, tu cienīgi varētu nostāties blakus latviešu labākajiem runātājiem - Kalniņam un Vēberam. Kas attiecas uz tavas runas saturu, tad man te jākonstatē, ka mums, latviešiem, gan vēl nevar būt runa par pilnīgu preses brīvību; tādas vispār krievu valstī nav... Protams, es esmu bijis Pēterburgā un tās lietas dēļ rūpējies... Par drusciņ lielāku preses brīvību, nekā mums agrāk bija. «Baltijas Zemkopim» izdabūju arī tiesību rakstīt par zinātnību un politiku. Tāpat mūsu valodai vēl nav vienlīdzīgas tiesības, bet gan lielākas, nekā tai agrāk bija. Es pats esmu bijis no pirmajiem, kas aizrādīja, ka mums savai valodai vajag izmantot tās tiesības, kas viņai jau caur likumu dotas, un lietot to it visur, kur tā atļauta. Tā, sākot ar 1879. gadu, pagasta tiesas savos protokolos sāka atmest vācu valodu, tāpat sarakstīties ar uzraugu tiesām latviešu valodā. Citādi tu ar tik jaukiem, jūtīgiem vārdiem aizņēmi tos laikus, kad mūsu senči krimta cietu pelavmaizi, strādādami bez saulītes vakarā, un mūs tā iekustināji, ka varu tev tikai novēlēt laimes kā nākošam latviešu labākam runātājam. Bet savus nopelnus negribu iztaisīt par lielākiem, nekā tie ir...»
Piesarcis vaigā, Kārlis pieņēma šo uzslavu un bija nelaimīgs, ka draugs negribēja pieņemt to, ko tas par viņu teica. Un tādēļ viņš tam protestēja. «Mēs zinām visi, kas ir Māteru Juris, un atļauj mums tavus nopelnus cienīt... Tauta zina, ka Māteru Juris uzstājies par viņas tiesībām, un mūžam viņa to neaizmirsīs...»
Kamēr Juris tur vēl gribēja ko pretim tiepties, kāds laucinieku vecis, kas visu laiku bija klausījies un klausījies, virzījās viņiem tuvāk. Pēdīgi, dziļi palocījies un noņēmis cepuri, tas nostājās Māteru Jurim priekšā. «Piedošanu, cienīgs lielskungs, vai jūs esat tas Māteru Juris, kas mums tās ceitungas drukā?»
«Jā, veci, es esmu Māteru Juris! Ko tev no manis vajag?»
«Ak tad patiešām jūs esat tas Māteru Juris!» vecis priecīgi paceltā balsī iesaucās. «Paldies jums tūkstoškārt, paldies, ka jūs par to tautu gādājat!... Nu es tāpat kā Simeons varu ar mieru aizbraukt, jo manas acis jūs redzējušas...»
Kārlis šo vīru pazina. Tas bija kāds vecs saimnieks no Dobeles apgabala. Tam slēpās vairāk aiz ādas, nekā to varēja domāt. Viņš visur mācēja pielavīties, kur labi izsaucēji un par velti iedzeršana. Un te nu viņš šai ziņā ievāca bagātu pļauju...
Māteru Juris patiešām bija no viņa uzslavas aizkustināts. «Māteru Juri, ar savām miesīgām acīm esmu redzējis Māteru Juri!» vecis vēl atņēmās. Šie vārdi viņam, kā varēja redzēt; patika ļoti! Bet ir jau tīri neomulīgi ļaužu priekšā tā tapt slavētam. «Še iedzer, veci!» viņš, spiezdams tam glāzi mutē, to apklusināja. «Es jau esmu tas pats Māteru Juris, kuram daudz ienaidnieku, kuram nav «Baltijas Zemkopja» vairs... Kurš ar savu «Tiesu Vēstnesi» cīnās ar sāpēm un nespēj iznākt. Bet tagad es redzu, ka nedrīkstu pagurt... Māteru Jura vārds, es redzu, dzīvo tautas sirdī. Ja tu esi priekš tautas strādājis, viņa to neaizmirst!... Dzer, vecais draugs, dzer, uzkod, kas te ir, uzpīpo cigāru, vienu labu cigāru!... Mēs dzīvosim Māteru Juris un latviešu tauta - -»
Aizkustināts līdz asarām, viņš apklusa. Vecis nelikās divreiz lūgties un dzīvoja vārda pilnā ziņā kā Māteru Jura viesis. Viņš meta glāzi pēc glāzes. «Ak, tas labs!» tas tencināja. «Nu, uz veselību!...» Viņš, tā sakot, bija tas priekšmets, ap kuru viss grozījās, tika apbērts visādiem jocīgiem jautājumiem un piezīmēm, ka jautrs smieklu mutulis pildīja gaisu. Bezbēdība un jautrība sasniedza visaugstāko pakāpi.
Juris turpretim bija nopietnāks, nekā tas parasti mēdza būt. «Vai tu dzirdēji, ko šis vecais vīrs sacīja?» viņš iesāka ar Kārli sarunāties. «Tauta mani nav aizmirsusi, es pārspēšu savus pretiniekus...»
«Dzirdēju jau, dzirdēju!» Kārlis atbildēja, bet pie sevis nodomāja: «Ko es saku, tam viņš netic, bet, ko šis vecis melš, tam viņš tic uz pēdām...» Bet Jurim viņš to neteica.
«Es atjaunošu atkal savu avīzi un stāšos tautiskās kustības priekšgalā!» Juris piepeši ieminējās. «Un tad es drukāšu tavus literāriskus ražojumus un savus, un Zariņu Kārļa... Tik daudz ko esmu pārlaidis un pārcietis! Tik daudz ienaidnieku un šķēršļu, tik maz pabalsta un saprašanās... Pat ne, no savas sievas... Tas ļoti sāpina... Un tagad mēs esam gluži sveši... Ja man tas nebūtu noticis, tad es varbūt vēl daudz būtu izturējis, daudz vairāk vēl...»
Domīgs viņš apklusa. Kārlim te nebija, ko atbildēt.
«Jaunais draugs!» viņš piepeši atkal pamodās un ķēra pēc Kārļa rokas. «Vienu lietu tev sacīšu: pārāk viegli netici sievietes acīm! Skaists vaigs vien nevar līdzēt, kad uzskatos un jūtu dzīvē trūkst saskaņas. Tā ir elle... Ek, es par to ir domāt negribu... Iedzersim, draugi! Draudzīgas valodas nevar būt bez labas glāzes alus - -»
Pēdējie vārdi viņam nomira uz lūpām. «Pie joda!» tas pārbijies un sašutis iekliedzās un raudzījās stīvi uz kokiem... «Mans padzītais skrīveris atkal tur ložņā...»
Tomberģa drūmā seja nu tiešām jau pati par sevi bija tāda, kas cilvēku var uztraukt, tomēr Māteru Jura galda biedri nevarēja apķert, kādēļ tad viņš tik ļoti uzbudinās. Drīz mīkla izskaidrojās. Aiz Tomberģa nāca divi žīdi sārtām sejām, glīti apcirptām vaigubārzdām un rūpīgi sukātiem sprogainiem matiem. Tie bija brāļi Herške un Srolke Johumsorti. Un aiz tiem žīdiem nāca divi policijas vahtmeistari zilām biksēm un zobeniem pie sāniem, augstām, stīvām ādas cepurēm, tikpat kā ķipjiem uz galvas uzmauktiem. Tikai Māteru Juris noprata šī gājiena nolūku un kas te viņam sagatavojas. Viņi braucīja savas marciāliskās ūsas un ar vanaga acīm lūkojās visapkārt pēc vainīgā.
Tomberģis apsēdās pretim uz sola, griezīgu smīnu mieloja savas acis Māteru Jura nobālušā sejā. «Tur, lūk, viņš!» tas rādīja policistiem.
«Dos is er, dos is er!» viens no Johumsoniem priecīgs grūda vahtmeistaram pie sāniem. Bet tas tikai atmeta ar roku. «Ich kenn' schon!» Kas gan Māteru Juri nepazīs? Lepni pacēlis galvu, tas gāja taisni pie galda.
Mūsu pulciņš uz visu to neizprazdams un it kā bez elpas nolūkojās. Ko tad šie policisti no viņiem īsti gribēja? Zadzis taču neviens nebija, nositis arī ne...
«Sind sie Herr Georg Matter?!» tas Jurim pēc formas noprasīja. «Auf Befehl und Vorschrift des hochlöblichen Magistrats in Sachen der Wechselforderung der Gebrüder Jochumson... Sind sie gewillt zu zahlen?...»
Nu lieta visiem bija skaidra. Abi žīdi bija izsūdzējuši Māteru Juri par vekseļu parādu, un, ja viņš nevarēja maksāt, tad pēc toreizējiem likumiem tie viņu varēja apcietināt un iesēdināt cietumā. Un tas jau taisni bija viņu nolūks.
Juris vispirms bija gluži mēms, bet, kad vahtmeistars savu uzaicinājumu atkārtoja, tas spītīgi atcirta: «Runājat latviski!... Jo es protu tikai pa latviski, un. jūs neprotat pa vāciski...»
«Was, was?» vahtmeistars sapīcis skrullēja savas ūsas. «Wollen Sie uns Vorschrift machen...»
«Runājat latviski!» Juris gandrīz bargi uzkliedza. «Pēc likuma es neesmu spiests saprast, ko jūs tur pļurkšķiet, vai saprotat?!»
Vahtmeistars drusciņ sadrūvējās. «Likuma vārdā...»
«Ja tikai likuma vārdā!» Juris atcirta. «Tas ir mans arods saprast likumu, un tādēļ es nepielaidīšu pretlikumību...»
«Augstās maģistrātes vārdā,» vahtmeistars kautrīgi turpināja. «Vai jūs tūdaļ maksāsat Johumsone kungiem?...»
«Es maksāšu tūdaļ, bet rēķinu!» Māteru Juris atcirta. «He, ķelner, - cik tur jāmaksā?»
Tas žigli klāt. «Divdesmit pieci rubļi ar kapeikām...»
«Še vēl rublis dzeramās naudas,» Juris piemeta.
Vahtmeistars jautājoši uzlūkoja žīdus. Tie noraustīja kamiešus. «Mer brauchen unser Geld!... For wos zohlt er nicht? Ha! Mer hoben neitik Sicherung, wenn er nich verkroohme...»
«Ja jūs negribiet maksāt,» vahtmeistars, pieņēmis atkal savu svinīgo cienību, turpināja, «tad augstās maģistrātes vārdā uzaicinu jūs nākt līdzi uz guberņas cietumu... Johumsona kungi citādi jums neuztic, ka jūs viņiem neizbēgat.»
Tiklīdz bija dzirdams «cietums», viena daļa Jura draugu tūdaļ pazuda, it kā bīdamies, ka viņus pašus neķer tāds liktenis. Palika tikai vēl Zariņš, Ērgļu Kārlis, Perlants un arī vecais laucinieks aiz ziņkārības:
«Cietumā... Atkal,» arī Juris mazliet kā saduga, bet tad saņēmās un lepni sacīja: «Ja Johumsona kungi grib gaidīt, kā norunājām, tad viņi savu naudu dabūs. Tagad es viņiem nevaru maksāt...»
Vahtmeistars atkal uzlūkoja žīdus, kuri atkal noraustīja kamiešus. «Mer brauchen unser Geld... Wenn er nich zohlt, dan hopp zu...»
«Ha-ha-ha!» Tomberģis raustīdamies spilgti iesmējās.
Māters viņam uzmeta nicinošu, nievājošu skatienu.
«To cilvēku es arī reiz izglābu!» tas rādīja uz viņu. «Piedzērušā prātā viņš bija uz kapiem aplauzis krustus, bet caur manu aizstāvēšanu - -»
«Caur manu, jā?!» Tomberģis attrauca. «Es pats savu aizstāvības rakstu sarakstīju...»
«Tīrā, pēc mana uzmetuma,» Māters viņu papildināja.
«Tātad jūs nemaksāsat?!» vahtmeistars kļuva stingrāks. «Nu, tad nāciet man līdzi uz cietumu!...»
«Ko, uz cietumu?!» Kārlis iekaitināts jaucās pulkā. «Ko viņš ir grēkojis, ka jūs viņu gribiet vest uz cietumu?! To mēs nepielaidīsim...»
«Nu, tad samaksājat par viņu, ja jūs tā runājat!» vahtmeistars atbrēca. «Mums vēl jo patīkamāk...»
«Zināms, samaksāsim arī!» Kārlis uzstājās. «Vai domājat, ka mums naudas trūkst?»
Viņš izrāva savu deņķelbuku, kurā bez sīkākas naudas atradās vēl abi simtnieki. Žīdiem, dzirdot par samaksu, jau sāka acis spīguļot tikpat kā kaķim, kad tas ko jūt par zivi.
«Cik liela ir tā naudas summa? Vai mēs par visiem nevaram?...»
Perlants izņēma, cik viņam tur bija vestes kabatā, - tikai nedaudz sīkas naudas. Zariņu Kārlis arī kautrīgi pasmaidīja. «Ar tām mantām es, jaunais draugs, neesmu svētīts.» Un citi visi bija projām. Arī vecis nozudis, tāpat kā žīds pa Miķeļiem.
«Cik tur vajadzīgs?» Kārlis nedroši jautāja.
«Deviņi simts rubļu, te stāv!» vahtmeistars rādīja papīru.
Kārlis nobāla... Tātad neko darīt!... Arī žīdiņiem sejas palika garas.
«Bāz naudu atpakaļ savā makā, draugs!» Juris sirsnīgi spieda Kārļa roku. «Tas būtu velts darbs. Ja arī mēs samaksātu šo vekseli, kas galvo, vai aiz vārtiem neglūn atkal trešais žīds un ceturtais. Tā ir mana privātdarīšana, atļauj man pašam izdarīties ar saviem maniheriem. Vahtmeistar, es nespēju maksāt, dariet, kas pēc likuma! Bet atļaujat, ka iedzeram vēl ceļakāju un atvadīšanās malku... Jūs arī varat iebaudīt no mūsu krājuma, ja jums tīk!...»
«Paldies, labprāt!» policisti pieņēma piedāvājumu. «Izsaukto dzērienu jums tiesība patērēt, tik daudz pēc likuma mums jāgaida. Pateicamies par laipnību, būsim veseli!... Taisnību sakot, jau arī mums nemaz tā nedeg..»
«Nu, sveiki, jūs, mani pēdējie draugi!» Juris uzdzēra, un tik vecajam, kā jaunajam Kārlim acis bija pilnas asaru. «Uz nākamiem labākiem laikiem, uz redzēšanos!... Bet jūs, vahtmeistari, ar kājām es neiešu! Jūs man gādājat divzirgu fūrmani, tas ir jāsamaksā maniem kreditoriem.»
Vahtmeistari dūšīgi steidzās iemest atlikušo konjaku un alu un žīdus jautājoši uzlūkoja. «Wenn er nich gehen kann - - das ist Gesetz...»
«Forwos Zweispänner, forwos?!» žīdi errīgi atrūca. «Man nimmt einfach ein Kasaliner für fufzehn kopekes!...»
«Nu, nekas, nekas, apmierināties, rīkļu žņaudzēji!» Juris ieminējās. «Šo mazo izdevumu es vēl pats samaksāšu. Man jau vēl tas rublēns ir... Ķelner!... Pasteidzies uz vārtiem un pastellē tur divzirgu fūrmani! Bet glītu pajūgu es gribu... Fiksi! Un nu, draugi, laiks šķirties... Ardievu un uz redzēšanos!...»
Lai gan saulīte bija jau stipri pusdienā, Juris savilka ciešāk savu pelēko mēteli, ko bija apņēmis ap pleciem, aizpīpoja smaržīgu cigāru un uz policistiem sacīja: «Iesim, kungi!»
Drīz viņu soļi pa grantēto taku aizskripšķīja, tad rati aizrībēja...
Palicēji nerunāja ne vārda, uzreiz viss tik kluss. Kārlis, atsēdies pie galda un atspiedis galvu uz rokas, pārdomāja notikušo. It kā viņam būtu noritējis priekš acīm raibs sapnis... Te bija un izbija! Runas un vārdi viņa galvā jaucās ar balles mūzikas skaņām, kā jau pēc caurdzīvotas nakts. Pie tam vēl mācās virsū salds nogurums un miegs. Vai tikai tas viss patiešām nebija sapnis?...