AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA II

PIRMĀ PUSE

Piektā nodaļa

Otrās klases kupejā Kārlis brauca pirmo reizi. Sirds viņam tādēļ tā savādi pukstēja. Viņš nesa krūtīs apziņu, ka ir visiem tiem vāciešiem līdzīgs, un tomēr nemaz lāgā nedrīkstēja atgāzties šinīs mīkstos sēdekļos. Viņš sēdēja taisns kā svece.
Viņam pretim sēdēja kāda veca matrona ar raga brilli, bez šaubām, īsta vāciete. Tai piemita savāda augstdegunība. Viņa krāmējās savā nodabā pa savu «ridikili», it kā citu cilvēku te nemaz nebūtu, tomēr slepeni mūsu abus draugus vīzdegunīgi uzlūkoja.
Kārlim tas bija tikpat, kā kāds viņu ar adatām badītu. Jo perfīdais smaids vecās dāmas vaigā izteicās it skaidri: «Brauc vien otrā klasē, cik gribi, bet vācietis tu tomēr neesi...» To apstiprinādama, viņa allaž ieklepojās. Ja par to studentu viņa neko nesacītu, bet šis, tas jau ir īstais «lampač»...
Un tādēļ viņš sarka un kaita vien. Perlants gar visu to nelikās ne zinot. Nopircis latviešu laikrakstus - «Balsi» un «Baltijas Vēstnesi», tas tos lasīja, pie tam ar īstu angļu vienaldzību izstiepis savas garās kājas.
Vecā dāma gan labprāt būtu izzinājusi, kādā valodā tās avīzes. Diemžēl, viņa bija drusciņ īsredzīga. Te viņas izdzisušās acis aiz zaļās brilles šausmīgi sakustējās, jo arī students iesāka pa latviski:
«Klausies, Kārli, te «Vēstnesis» raksta no Vācijas,» pie tam Perlanta vārdus pavadīja ironisks smaids, «turienes sievietes nodibinājušas biedrību, lai izkarotu sev tādas pat tiesības kā vīrieši. Ko tu uz tam saki?»
Kārlis sasarcis nesamanīja, ko atbildēt.
«Nu, tās taču tīrās muļķības!» Perlants pats atbildēja par viņu. «Ja sieviete grib to pašu, ko vīrietis, tad viņa zaudē savu sievietību. Es viņas nevaru ieredzēt, tās emancipētās...»
Kārlim šis jautājums citādi būtu bijis vienaldzīgs, ja viņam nebūtu prātā Lūce. Līdz ausīm piesarcis, tas stomījās: «Bet sieviete taču tāpat cilvēks - -»
«Protams, un vēl ļoti mīļš cilvēks,» Perlants piebalsoja. «Bet šis cilvēks pieder mājai un ģimenei. Dzīves bangās jācīnās mums; vīriem, lai sievas dzīvotu aizvējā un būtu no visa pasargātas. Ar Ninu mums par to ir mūžīgs strīds. Še, lasi pats...»
Viņš pasniedza draugam avīzi, pats iedziļinādamies otrā.
Vecai dāmai Perlants citādi būtu runājis iz sirds, bet, no latviešu valodas skaņām nelabi aizskarta, tā atvilkās stūrī. Tāpat arī ceturtais pasažieris, kāds sirmbārzdis kungs. It kā bīdamies sagānīties, tas vēl jo vairāk atvilkās kaktā; apspiezdams savu slepeno uztraukumu, kūpināja cigāru. Tikai brīžiem aiz savām brillēm uz viņiem balti paskatījās...
Iestājās atkal dziļš klusums. Perlants lasīja tālāk, un Kārlis likās lasām. Priekš acīm viņam nedzīvas vārdu rindas; viņš pats nezināja, ko lasīja. Sirds atkal uzvandīta, un atkal prātā Lūce. Vai viņa arī vēl par viņu domā? Ko viņai rakstīt? Kur rakstīt? Vai viņa vēstules tai nāks rokā? Pavisam tā savādi un liegi ap dūšu. Viņš gribēja jau par to minēt Perlantam, bet kautrējās viņu traucēt lasīšanā. Ausīs arī vēl viņa vārdi: «Mums, vīriem, jācīnās dzīves bangās, lai viņas dzīvotu aizvējā...» Savādi, jā, patiešām savādi...
Pie Olaines stacijas iekāpa daži pasažieri. Viņu vagonam izgāja cauri divi mednieki, bet nāca atkal atpakaļ. Kā rādījās, tie nevarēja atrast vietas un būtu labprāt apmetušies pie viņiem. Koridorā nostājušies, tie pētoši raudzījās šurp, kas tie par cilvēkiem.
Vecā dāma arī pētīja pretim, pie kam savām brillēm ņēma palīgā vēl lorneti. Viens no viņiem - jauns, slaids un tievs, šauru, aristokrātisku seju, pēc izskata vēl students. Otrs tāpat garš vīrs, pie tam diezgan plecīgs, patuklu vaigu un iesirmām ūsām. Pēc viņu ārējās iznešanās varēja spriest, ka tie vai nu lauku muižnieki, vai arī kādi lielāki «zvēri» iz pilsētas, kas izbraukuši uz medībām un griežas tagad atpakaļ.
Vecīte beidzot līksmi iesaucās:
«Ach, das sind Sie ja, Junker Kunibert, und das ist der Herr Baron!» (Ak, tas jau esat jūs, junkur Kunibert, un tas ir barona kungs!)
Jauneklis devās pazīstams. «Ach, liebe Schwiechelbein, wie kommen Sie denn hier!» viņš, it kā nolaizdamies no sava augstā stāvokļa, sniedza tai roku. Otrs kungs nesacīja neko, tikai drusku palocījās.
«Nu, kā tad cienīgai konsula kundzei klājas?» vecīte līksmi un sirsnīgi ieminējās. «Braucu tagad uz Rīgu pie saviem radiem Cipfelbrinkiem... Dzīvoju Jelgavas vitvenštiftē... Man iet it labi. Mammu es apciemošu... Uz to esmu jau sagatavojusies...»
«O, dariet to katrā ziņā, mamzel Švīhelbein,» jauneklis attrauca, «mamma ļoti priecāsies...»
«Kā viņai citādi, vai jūtas vesela?...»
«Paldies, ir diezgan spirgta. Tikai reimatisms un migrēnas viņu moca. Uzturējās kādu laiku Ķemeru sēravotos; ja tas nelīdzēs, tad brauks uz ārzemēm...»
«Bet kā tad konsula kungam?» vecīte pasteidzās jautāt.
«Nu, viņam savas darīšanas... Pie plašajiem veikaliem vēl komunālpolitika. Ļoti priecājos ar jums satikties, mamzel Švīhelbein. Tikai žēl, ka nav, kur piesēst. Neņēmām pirmās klases biļetes, bet nu par mācību otrā klasē nedabonam vietas...»
«Jā, visas vietas tā aizņemtas,» vecā dāma noraustīja kamiešus. «Kas gan tagad visi nebrauc otrā klasē?...» Zīmīgi viņa nopūtās uz tiem diviem, un junkuram Kunibertam to klusu vajadzēja saprast.
Vecais kungs arī uz ienācējiem nelūkojās tik glūnoši kā uz mūsu draugiem. Viņš pievilkās vēl vairāk pie sienmaļa, bet aiz citiem iemesliem. «Pēc likuma gan te tikai četras vietas, bet pie labas gribas varam sasēst arī seši. Tas ir, ja arī tie abi kungi - -»
Viņš apklusa, bet zīmēts tas bija atkal uz mūsu draugiem. Kārlis pievilkās tuvāk Perlantam, tā ka nu arī te palika vieta.
Junkurs piesēdās, tomēr barons, it kā uzaicinājumu nebūtu dzirdējis, palika koridorā un lūkojās ārā pa logu.
«Jā, jā,» Švībelhein turpināja valodu, «tad jau papam gan daudz galvas lauzīšanas un rūpestu ar tām pilsētas lietām. Rīgas pilsēta vēl, gods dievam, atronas godīgu baltu rokās... Fon Bingners tagad esot birģermeistars? Vai taisnība,» viņa, piepeši junkuru bažīgi uzlūkoja, «dzird, ka tie latvieši gribot dabūt viņu nost un paši tikt pie Rīgas valdīšanas?»
«Tā nekaunība jau viņiem gan ir!» junkurs rūgti iesmējās.
«Mans dievs!» Švīhelbein izbijusies iesaucās. «Nejauki cilvēki tie latvieši!... Bet vai tad augstā valdīšana to pielaidīs?!... Rīgas pilsētas rātē taču balti bijuši no laiku laikiem...»
Junkurs noraustīja kamiešus. «Mums nav vairs rātes, mamzel Švībelhein, mums ir pilsētas dome. Mums arī nav vairs birģermeistara, mums ir pilsētas galva. Vēl gan Rīgas rāte kā tiesu iestāde spriež taisnu tiesu blakus hoftiesai. Bet mēs jau redzam, kas būs senatora revīzijas sekas: mums, baltiem, paņems mūsu vēsturiski izmēģinātās tiesas un iedos mums krievu tiesas. Vai tās arī būs piemērotas mūsu apstākļiem, tas vēl ir jautājums...»
Rūgti viņš norija pēdējos vārdus.
Tagad arī svešais kungs palika uzmanīgs un iejaucās valodā. «Jā, jā, bet administrācija, es domāju, pilsētas pārvalde?» viņš iebilda. «Tā taču, neraugoties uz visu krievu likumu, vēl ir mūsu...»
«Bet kas to garantē, cik ilgi? Ik četrus gadus mums nāksies cīnīties no jauna, nāksies cīnīties ar tumšām ļaužu masām, šaubīgiem, pēdējā laikā pieplūdušiem elementiem, cīnīties dēļ Rīgas valdības. Rāte turpretim tika vēlēta uz visu mūžu. Nekādi elementi tur nevarēja iespiesties, ja viņa pati negribēja. Tas ir pavisam kas cits!...»
«Tādēļ mums arvien vajag būt gataviem,» svešais kungs iebilda.
«Par sevi protams,» junkurs apzinīgā balsī noteica. «Mēs, balti, stāvēsim savās sarga vietās tāpat kā mūsu senči... Vēlēšanu komiteja ar fon Bingneru un fan Bornhauptu priekšgalā līdz šim rīkojusies ar apdomu un veiksmi...»
Viņi abi sapratās.
Bet mamzele Švīhelbein par tādu latviešu nekaunību arvien vairāk uztraucās. «Ko tie bauri gan iedomājušies?!» viņa rūgti iesaucās. «Vai viņi gan spējīgi pārvaldīt tādu pilsētu kā Rīgu? Tur vajag citu vīru...»
Atkal viņa zīmīgi paskatījās uz mūsu draugiem, kuri gan viņas valodas neievēroja vai arī negribēja ievērot.
«Bez šaubām, citu!» junkurs viņai piebalsoja. «Kur viņiem tie piedzīvojumi, tā izglītība, tā kapacitāte, kas vajadzīga pie tik lielas pilsētas pārvaldīšanas?!... Nav jau iespējams...»
«Viņi gan domājas - - grib būt kas vairāk, nostāties mums līdzīgi,» svešais kungs iemeta. «Sevišķi tie, kas drusciņ apmācīti. Joku pēc es reiz apmeklēju Rīgā to latviešu teātri, - viņiem ir arī savs teātris, to jums vajag zināt!» Viņš to piebilda, cik vien iespējams, ironiskā balsī. «Nuu - ierados tur, nopirku programmu, bet neviena vārda es tur nesaprotu. Kā fabrikas ārstam man ļoti daudz darīšanu ar latviešiem, es protu latviski, bet to viņu programmu, - nu, dariet, ko ziniet, - es neko neprotu izlasīt! Tur bija tīri tā kā franciski: vians, divi galuas utt. Bet franciski ar tas nav, franciski es saprotu... Nu, ko jūs domājat no tiem latviešiem?!...»
«Ha-ha-ha!» vecā dāma iesmējās, un junkurs vīpsnāja vien.
«Vai viņi tur «volapikā» valodā spēlēja vai citā kādā man nepazīstamā mēlē, es netiku gudrs.»
«Tie cilvēki gan darītu labāk, ja tie artu un ecētu savu tēvu tīrumos!» vecenīte piepeši pikti un kodīgi iesaucās: «Bet viņi domā, ka tie ir vairāk kas, ka viņu bērniem arī vajag apmeklēt augstskolas un diezin ko. Ar savu zemnieku smaku tie sagāna augstskolas gaisu tik Rīgā; kā Tērbatā. Ir taču komiski, ka viņi mums, vāciešiem, grib visu pakaļ darīt... Nudien, tas ir komiski!...»
«Ne vien pakaļ darīt,» ārsts attrauca, «tie grib arvien vairāk nekā mēs. Nu, piemēram, otros Baltijas dziedāšanas svētkos mēs cēlām estrādi priekš piecsimts dziedātājiem. Ko dara latvieši? Viņi sarīko arī dziedāšanas svētkus un ceļ estrādi priekš 2000 dziedātājiem. Ja mēs tik daudz - viņiem vajag vēl vairāk!... Te man iekrīt prātā anekdote par kādu kazaku oficieri 1813. gadā Berlīnē. Iegājis restorānā, viņš vēlas pudeli vīna. Ķelneris apvaicājas, kādu marku tad kungs īsti vēlas. Kam ar tādām lietām nav darīšana, tam grūti ko teikt.
«Ko tie kungi tur dzer?» tas norāda uz vācu oficieriem.
«Dry Madera,» bija atbilde.
«Čņąź, ļīäąāąéņå ģķå įóņūėźó ÷åņūšå ģąäåéšū.»»
«Ha-ha-ha!» junkurs iesāka pilnā kaklā smieties un viņu pārtrauca, tīri vai locīdamies: «×åņūšå Ģąäåšą... ×åņūšå Ģąäåšą...» Vecā dāma smīnot izrādīja skaudīgu prieku. Arī barons, kurš citādi izturējās rāmi un cienīgi, izteica savu piekrišanu, pagriezdamies un pavīpsnādams: «Dummes Volk...»
«Un justament tas ir tāpat ar latviešiem!» vecais kungs dzīvi turpināja. «Ja mēs, vācieši, tik daudz, tad viņiem vajag vairāk. Viņiem mūs vajag pārtrumpot! Kā dzird, tad tie nodomājuši sarīkot vēl lielākus dziedāšanas svētkus, būvēt estrādi priekš 3500 dziedātājiem un svētku ēku priekš vairāk nekā 20000 personām. Nu?! Ko nu jūs sacīsat?...»
«Ja tas nav neprāts,» junkurs rūgti piebalsoja, «tad es nezinu, kas tad tas ir...»
Tie bija gaidāmie III vispārējie dziedāšanas svētki, par kuriem viņi runāja. Kārlis grozījās uz sava sēdekļa, it kā viņu kāds ar adatām badītu. Vai Perlants tiešām to nedzirdēja vai arī negribēja dzirdēt? Viņš nogrimis avīžu lasīšanā. Kārlim papiross pastāvīgi dzisa, un pastāvīgi viņš to iededzināja no jauna. «Kas tad šiem par daļu?» tas iekšēji sašuta. «Mēs dzīvojam savā zemē un svinam svētkus, kādi mums patīk. Lai viņi iet atpakaļ, uz savu«fāterlandi», ja viņiem še nepatīk, lupatas!...»
Viņš to tiem labprāt būtu pateicis acīs, lai nedomā! Gribēja izrādīt dusmīgu seju, tomēr juta, ka vaigs tam jocīgs un smieklīgs. Itin tā, ka cilvēks kādam diezin ko darītu, bet nevar tam pietikt.
Viņi jau ar viņu nemaz nerunāja, runāja savu. Ho-ho-ho!... Cik gardi un nicīgi tie smēja par latviešiem.
Viss tas, kas viņam svēts, to viņi nosmēja, aizskāra ar savām netīrām rokām... Viņam krūtīs sāka briest. «Ko viņi mums ir laba darījuši?! Mūsu senči tos uzņēma kā viesus, mieloja tos ar miestu un alu. Bet ko viņi? Nolaupīja mūsu senčiem zemi, iegrūda tos verdzībā un postā... Jā, tik tiešām, pateiks viņiem acīs to. Tas jau ir kauna traips vēsturē.»
Bet viņi triec un zobojas tālāk kā savās mājās un viņu nemaz neievēro. Viņš patiešām nesamanīja, ko darīt. Tad viņam iešāvās prātā - viņš savas domas varēja izsacīt draugam. Viņi taču tāpat savu biļeti samaksājuši un var savā starpā sarunāties... Un viņam vēl bija kāda «ģiptīga» dzeja kabatā. «Perlant, vai tu pazīsti manu poēmu «Pērkona lāsts»?...» tas, vāciešiem nerādīdams acis, ieminējās draugam.
Tas, kā rādījās, ar visu lielo nevērību bija uz to vien gaidījis, lai uzsāktu valodu. «Nē, nepazīstu,» tas it kā pa garu laiku atbildēja. «Lūdzu, esi tik labs un palasi man to priekšā!»
«Labprāt...» Viņš meklēja kabatā pēc savas dzejas.
Vācieši piepeši savās valodās apklusa. Junkurs pie tam vēl it kā satrūcies un negribēja savām ausīm ticēt.
«Jā, jā, latvieši!» vecais kungs viņam klusu paskaidroja.
Tas viņu pārsteidza vairāk nekā pērkona spēriens gaišā saules laikā. Lai arī šie cilvēki, kā viņš jau tūdaļ bija spriedis, bija latvieši, tad tomēr to viņš nekad nebija sagaidījis! Pieklājīgi ģērbušies cilvēki un pie tam vēl otrā klasē varēja tiktāl aizmirsties, ka runāja latviski!...
Bet nāca vēl kas labāks. Kārlis, sadabūjis savu dzeju, sāka pilnā balsī deklamēt:

«Pērkona lāsts
Kad Pērkons spēcīgs vēl Latavā valdīja,
Tautu viņš mīlēja, brīvību sargāja,
Druvas audzēja, briedēja ražu,
Zelta vārpas tīrumos līgoja.
Saudzēja dravas, pašķīra zveju,
Brīvo tautu laimē audzēja.
Tauta to mīlēja, deva tam ziedu.
Jodus tas dragāja, tumsību nīdēja,
Dusmās graujot, zibeņus svaidīja,
Veserim dārdot, mošķus baidīja,
Spēra tiem ribās, grūda tos peklē,
Tīrīja gaisu Latavas zemē.

Strādājis gana, tam gribējās dusēt.
Ozolā kuplā varenais tvērās,
Galva slīga, acis vērās.
Vēja māte viņu pūpoja,
Lapu šaltis ausīs dūkoja,
Viņa bērni, brīvie latvji,
Varenais Pērkons dziļā miegā...»

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Interesanti, patiešām interesanti,» Perlants liecināja, it kā viņš šo dzejoli pirmo reizi dzirdētu. Bet patiesībā viņš to jau tuvu pazina. Kārlis viņam to jau vairāk reižu lasījis priekšā, un abi to jau smalki pārsprieduši.
Lektors gavilējoši pacēla acis. Viņu jaukās valodas uzreiz kā izsīkušas. Junkurs, augstdegunīgi pacēlis snīpi, skatās griestos. Vecā mamzele noslēgusies sevī, it kā domādama par ko tālu un svarīgu. Vecais kungs, kūpinādams savu cigāru, lūkojās caur savu brilli uz viņu vēl jo baltāk. «Ahā, jums nepatīk!» tas nodomāja. «Bet man tas patīk ļoti...»
Viņš turpināja vēl jo vairāk paceltā balsī:

«Jods pa pekli ribas spaidīja,
Velti pēc Latavas laizīja lūpas.
Vesera kūlieni sūrstēja dikti.
Dabūjis bij no Pērkona «bikli»...
Svaidīja asti, līmēja ragus,
Pūta un spaidīja atlauztos nagus.
Kāri, ak, kāri pēc Latvas līst tikās,
Kasi nu gurnus, kā nekā, tā nekā...
Pērkons sper stipri, tur nevar jokot...

Klibodams, stibodams, ķepainās lokot,
Jods no pekles ārā vilkās
Slepu uz gardo kumosu glūnēt
Un, kur Pērkons palicis, lūrēt.
Saliecis kūkumu, vesera baidās,
Līdz tas pamana spēkoni zarā.
«Ko?! Viņš guļ?!» Jods priecīgi rēca
Un, kā viesuls riņķodams, lēca
Pāri pār upēm dziļām un platām,
Pāri pār prūšu un Vāczemes gatvām.
Tur tas sastapa tumsoņu baru,
Krustnešus, šķēpnešus, melnsvārču baru.

«Eisā!» tas sauca. Draugi un radi!
Slēgsim līgumu, nebūs vairs badi!
Pērkons guļ dziļā simtgadu miegā.
Nāciet man biedriem uz Latavas zemi,
Nāciet kā draugi dāvanu klēpjiem,
Tikai viltu sirdīs slēpjat,
Melu un maldu valodas vērpjat!
Stāstāt par krustu, ko nest būs ar tiku,
Stāstāt par dzīvi debesīs jauku,
Stāstāt par dievu bezgala augstu,
Kuru būs slavēt ar smaržām un dziesmām.
Stāstāt, ka dzīve tik asaru leja,
Pa kuru jābrien pēc debesu priekiem.
Sakiet, ka nebūs pēc pasaules kārot,
Bet pēc mūžīgā salkt un ilgot.
Mantu, ko saēd rūsa un kodes,
Dvēseles glābdami, ņemsat pie sevis.
Un, lai Latava nemana briesmas,
Sitat ar aklību, nomācat garu,
Tumsā lai zveja laba un tauka,
Duļķainā baisā labi vilkt lomu!
Bendējat miesu, sūcat asinis!
Dzerat sviedrus, kalpināt, kaujat!
Kamēr Latava Pērkonam atkrīt,
Viņu aizmirst, nedod tam ziedu...

Ņemiet jūs miesas, bendējat, kaujat,
Tikai nomākto garu man jaujat!
Eisā! Kas par cepeti peklei!
Latavas dzīvība, Latavas elpa!
Gards tas kumoss ir gan pārlieku...
Man tās dvēseles, jums tās miesas,
Ņemiet un dariet pēc savas tiesas.
Še jums ierocis, verdzības simbols,
Maizes pātaga, asinis laizoša,
Nikna un asa kā skarpija mēle!
Sitat, nāvējat, kaujat un spaidāt!

Bēdas un postu Latavā raidāt!
Lai tad mēs abi kopā ar krauju
Vācam ar viltu bagāto pļauju.
Eisā! Kur tumsa, tur Piķis un Jods,
Un tam debesu tēvam lai gods!...»»

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Vācieši gan likās; ka viņi to nemaz nedzirdētu, tomēr dzirdēja un saprata visu it labi. Varēja redzēt, ka viņi ļoti īgni par to, ka spiesti noklausīties, jo, lai gan gribēja savā starpā sarunāties, tomēr valodas apsīka. Tikai ironiski pasmīnēt tie varēja, un tas bija viss! Perlants izrādīja tādu interesi, it kā viņš klausītos kā sadedzis. Bet Kārlis, ticis sajūsmā, turpināja un, lai tumsoņus padarītu vēl jo smieklīgākus, tad strādāja līdzi ar žestiem.

«Melni miglas mākoņi ceļas
Un pār Latavas ārēm veļas.
Kraukļi ķērc, ūpji un pūces gaudo.
Šķēpneši, melnsvārči Latavas ārēs,
Vilki, tērpušies avju drēbēs,
Sludina tautai jaunu gaismu,
Ienes sirdi tumsu un baismu.

«Kādi jums dievi, ak, mīļie brāļi?!
Tiem koka pieres, sirdis māla!
Tie līdzēt nevar. tie akli un mēmi,
No cilvēku rokām taisīti ķēmi!
Tos pielūdzot, esat apgrēkojušies,
Caur ko jums dvēsele bojā ies!
Glābt varat to, ja dodat mums to mantu,
To, kas no pasaules un ir neganta,
Un jums nekādu labumu dos,
Ne jums to debesi iemantos.
Nav jausmas jums, ka pie debesu galda
Varens viens sēž, kas Pērkonu valda,
Kas visu zin, redz, dara pats,
Bez kura nevar krist jums mats!
To būs jums pielūgt baznīcā.

Mēs viņa kalpi ticīgie;
Mēs jums tos grēkus piedodam,
Ja pasaulei jūs atsakāt,
Mums savu mantu novēlat.
Pēc debes' mantām cīšaties,
Uz puķēm laukā skatāties:
Ne viņas sēj, ne viņas pļauj,
Ne kādu mantu šķūņos krauj.
Par rīta dienu nezūdās
Un tomēr dzīvo, iztiek tās!
Mūs' dievs, tas dara brīnumus,
Tas kungs par visiem ķēniņiem,
Par visiem pasaul's vareniem!
Priekš viņa pērkons pīslis, nieks!
Tas aklis, kurlis, mēms un lieks!...»

Krīvu krīvs zibšņošām acīm ceļ zizli:
«Latava, dzirdi uzskatu tizlo!
Svešniek pārdrošais, nāvei veltītais,
Nezaimo Pērkonu, kam pasaules vara!
Viņš vien ir varens, viņš vien ir valdošs.
Kalni dreb, klintis šķeļas, kad atskan tā balss,
Zeme līgojas, jūra raud žēli...
Koki zemībā galvas liec,
Lai šķeltās Pērkons ar uguns vāli!...
Ar savu roku tas pasauli tur,
Ar savu kāju triec to drupās!
Dzīvība, nāve ir viņa vaļā;
Viņa spēkam un drausmei nav gala!
Bēdz, zaimotāj, Pērkona vāle tevi trieks,
Pīšļos tevi berzīs, grūdīs peklē - -»
«Cērtat un nāvējat!» Jods gumdīja tumsoņus,
«Bendējat, nomāciet, kamēr ir laiks!
Sitat ar aklību, varoņus laužat,
Verdzība Lātavas ārēs lai mīt!
Asins un sviedri Latvai tai šļakst!
Kupla mums pļauja, lai žvīkst un žvakst!
Eisā! Kur tumsa, tur Piķis un Jods,
Un tad debesu tēvam lai gods!...»»

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Vācieši palika arvien nervozāki un nepacietīgāki, kas liecināja, ka viņiem ka nepatīk. Bet Kārlis iesilis drāza tālāk:

«Kādi tie ļaudis, kāda tā tauta?
Kādi tai dievi, kāda tai gaita?
Kas to šūpoja, kas to pūpoja?
Kas to likteņa klēpi žūžoja?

Maize pelavu, pavalgs pātaga,
Bezsaules darbi, asins un sviedri.
Tumsa un migla, un svelme, un nakts!
Dvēseles vārgas, Jods tās nomācis,
Neatmin senējo, saulaino dienu.
Pērkona nebija, viņš gulēja miegā,
Jodiem bīstamais, tautai glābējs.
Vai tu nedzirdi, vai tu nejūti?
Pērkon, ai, varenais Latavas dievs?!...

- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Debesis gāžas varenais
Pērkons Atmodis miegu. Kājup ir spēkons!
Gaisus tricina graujoša balss,
Zeme dreb, kustas, būs pasaules gals!...

«Kur palicis Rāmavas svētais uguns?
Kur uguns kūrējas, meitenes daiļās?
Kur liepu meitas, ozoldēli?
Kur varoņu virsaišu šķēpi un buras?
Kur tauta mana Latavas norās?
Kam nesauc man' vārdā, nedod man zieda?
Kas tie par mošķiem manā valstī,
Kas manu tautu tumšo, vilstī?»

Sviež Pērkons veseri troksni skaļu,
Gaišs liesmas stars kā čūska vijas...
Šurp, tumsoņi, jums stāties priekš varenā tiesas - -»»

Viņš iesaucās, it kā ar pirkstu norādīdams uz saviem kaimiņiem, kuri uztraukti un naida pilni viņu uzlūkoja.

Jums šausmās drebēt un nobālēt būs!
Kam mācāt jūs Latavas mošo garu?
Kam bendējāt; mocījāt tautu manu?
Ko Latava bija jus darīj'se ļauna,
Ka viņas sviedrus un asinis dzērāt
Un izsūkto, nomākto pīšļos mināt?
Jods, sakāt jūs, to - dar, dar, dar, dar?!
Jods lai tad ar jūs - var, var, var; var!
Jums viņa peklē mūžīgi svilt!
Jums viņa varā mūžam klimt!
Jūs' slāpēm pēc asins neaprimt!
Jūs' mēlei locīties, kalst un rinkt!
Aiz bailēm un šausmām jums mūžīgi stingt!
Jums trīcēt un zobus klabināt,
Un svelošā piķī trīcēt un kaukt!
Lai Jods tad jums to dar, dar, dar, dar,
Lai Jods par jums to var, var, var, var!

Bet to, kas zemē mīts un šausts,
Es gribu atkal godā celt!
To darbiem, cīnām sekmes dot!
Tiem maniem bērniem atkal būt!

Bet, liekēži, jūs manta Jodam.
Ko Jods reiz ķer, lai viņam tiek!
Tā būs tam mūžīgi mūžam būt:
Jums vairs iz pekles neizkļūt!
Jums slāpt pēc asinim, mūžam kaukt
Un nabaga Lācaru palīgā saukt!
Bet velti jūs sauksat, lai Piķis un Jods
Jums degošās mēles dzesē ar zaņķi.
Tā būs tam mūžīgi mūžam būt,
Jums vairs iz pekles neizkļūt! - - -»

Junkurs vairs nevarēja nociesties. «Schweig, Lümmel!» tas bāls un trīcēdams uzšāvās kājās un pacēla roku uz sišanu.
Iekāms Kārlis paguva uz to atbildēt un nostāties kaujas gatavībā, - jo, ja vācietis tā domā, tad lai dievs viņu žēlo, - jau Perlants kā zibens kājās un junkuram grasoši pretim.
«Uz ko tas zīmējas?!» tas bargi prasīja.
Vācietis atjēdzās, ka pārsteidzies, un tādēļ drusciņ atslāba. «Uz jums ne!... Es jūs nemaz neaiztieku...»
«Tad uz manu biedru?!»
«Man nav jums jāatbild! Es runāju pats ar sevi...»
«Neizvairāties no atbildes! Jūs lietojāt nepārprotamu lamu vārdu un grasījāties uz sišanu...»
«Tad šis plukata vācietis!» Kārlis viņu pārtrauca. Viņš gribēja gāzties junkuram virsū, bet Perlants to saturēja.
«Nur nicht! Tätlichkeiten!» vecais kungs stingri iesaucās un nostājās starp cīnītājiem. Junkuram aiz viņa muguras bija iespējams izslīdēt koridorā.
«Mans kungs, neizvairāties!» Perlants nosauca viņam pakaļ, vēl arvien turēdams draugu ciet, kurš gribēja no viņa rokām izrauties. «Jūs dosiet mums gandarījumu!»
Junkurs nobāla. Ne tādēļ, ka viņam bail no gandarījuma došanas, bet tādēļ, ka šādi subjekti viņam varēja piesieties un piespiest tos atzīt par sevis līdzīgiem.
«Kādēļ to?!» viņš pēc iespējas mierīgā un zobojošā balsī atbildēja. «Nepazīstu jūs un nezinu, vai esat satisfakcijas spējīgs...»
«Es esmu Rīgas politehnikas students!» Perlants pašapzinīgi iesaucās.
«Ā, tikai!» junkurs it kā atvieglots uzelpoja. «Mēs, akadēmiķi, neatzīstam šīs amatniecības skolēnus par pilntiesīgiem gandarījuma lietās...»
«Es redzu, jums ir bail!» Perlants, nevarēdams viņam piekļūt, iesaucās. «Ieskatāt sevi par izpļaukotu... Pie tuvākās izdevības izpildīsim pie jums, ko jūs mums draud iet...»
Nu arī junkurs no jauna zaudēja pašsavaldīšanos. «Sie, Sie Maulaffe, was wollen Sie?!» (Jūs, jūs pērtiķis, ko jūs gribat?) Tas gribēja aizlauzties mierinātājiem garām, lai tiktu pie sava pretinieka. «Ich werde den Kerl verpfeffern...» (Es šim tēviņam sadošu.)
«Kunibert, Kunibert, ich bitte dich!» barons viņu savu· kārt turēja ciet. «Das mus anders geregelt werden!» (Kunibert, Kunibert, es tevi lūdzu! Tā lieta citādi jānokārto!)
Kārlim, no otras puses pretim laužoties, izdevās tomēr viņam iezvelt drusciņ pa ausi.
Tas junkuru mazliet padarīja rāmāku, bet nu vecā Švīhelbein savu tiesu uzsāka kņadu. «Mans dievs, kādi varas darbi!» viņa iekliedzās un metās koridorā. «Kondukteur, Kondukteur, Protokoll zusammen stellen!» (Konduktor, konduktor, sastādīt protokolu!)
«Schweigen Sie!» barons viņai nikni uzšņāca, valdīdams savu draugu, bet viņa jau bija prom. «Kunibert, Kunibert, besinne dich!...» (Klusat!... Kunibert, Kunibert, atjēdzies!)
Bet mamzele nebija gājusi velti. Drīz viņa atgriezās, un «oberkonduktors» tai sekoja ar visu savu svītu.
«Ļšīųó ćīńļīäą ķå ųóģåņü...» viņš bargi iesaucās. «Żņī ńņšīćī āīńļšåłąåņń...» (Lūdzu netrokšņot, kungi! Tas stingri aizliegts.) Bet, redzēdams, ka visi uzreiz tik klusi, tas iejautājās: «Ą ņī āąģ ēą äåėī?» (Kas jums ir par lietu?)
«Żņī āąń ńīāńåģ ķå źąńąåņń!» barons pikti atbrēca. «Ļīńģīņščņå ņīėüźī, ÷ņīįū āńå åēäčėč ń įčėåņąģč! (Gar to jums pavisam nav daļas! Palūkojieties labāk, vai visi brauc ar biļetēm!)
«Ńėóųąžńü, āąųå āūńīźīįėąćīšīäčå!» konduktors, pielicis roku pie cepures, palocījās. «Ķī ļī÷åģó ģåķ ņšåāīęčņü,åńėč ķč÷åćī ńåšüåēķīćī?» (Kā pavēlat, jūsu labdzimtība! Bet kādēļ tad mani traucē, ja nav nekā nopietna?)
Un, it kā aizskarts par velto traucējumu, tas devās atkal projām. Tomēr viņa ierašanās bija lieliski līdzējusi, jo tiklab Kārlis, kā junkurs bija apmierinājušies galīgi un vairs ir viens otram virsū neskatījās.
Tikai koridorā bija saradušās vēl dažas ziņkārīgas, smīnošas sejas, oficieri, ierēdņi un citi. Šis skandāls dažam labam gāja ļoti pie sirds.
«Tu tagad ar šo kungu vedīsi tālākas sarunas,» Kuniberts rādīja baronam uz Perlantu. «Še nodod viņam manu karti!»
Un, iedevis baronam vajadzīgo, tas, latviešiem vairs i skatiena neuzmetis, paķēra savu medību flinti un aizgriezās projām.
«Mans kungs,» barons pagriezās pret Perlantu. «Kā nupat dzirdējāt, man jābūt par vidutāju pie šīs lietas nokārtošanas. Ja būsim pārliecināti, ka tiešām esat satisfakcijas tiesīgs, tad ceru, ka neliegsat man gandarījumu. Līdz tālākam še būs mūsu abu kartes, še viņa un še manējā...»
Perlants lasīja: «Stud. phil. Kuno Rabeman» un «Astof Freiherr von zur Bimmelstein».
«Jūtos pagodināts!» Perlants palocījās. «Še ir manējā karte. Tālāku pārliecinājumu jums vairs nekādu nebūs vajadzīgs, jo e s i z a i c i n u K u n o R ā b e m a n k u n g u u z m e n z ū r u. Savu bezpartejisko jums varēšu gan piesūtīt tikai tad vēl, kad būšu sarunājies ar saviem biedriem. Manā adrese būs dabūjama korporācijas «Selonija» kortelī.»
«Selonija?» barons izbrīnījies jautāja. «Es Rīgā tādu korporāciju neesmu dzirdējis. Kādas tad ir viņas krāsas?»
«Tāda korporācija pastāv!» Perlants stingri noteica. «Krāsas tā lieto tikai internos gadījumos. Kādēļ ne atklāti, to še neizmeklēsim...»
«Tam jau arī nebūtu nekāda nolūka,» barons atteica. «Satisfakcija nav atkarīga no korporācijas, to dod tikai piederība pie iestādes, kura atzīstama par akadēmisku vai tamlīdzīgu... Tātad še notiek abpusēja izaicināšana. Vai jūs izaicināsim jeb vai jūsu izaicinājumu pieņemsim, tas izrādīsies pēc tam, kad būsim dabūjuši skaidrību par jums un jūsu iestādes stāvokli...»
«Es jūs piespiedīšu manu izaicinājumu pieņemt!» Perlants pasmaidīja.
«Dariet, ko jūs par labu atzīstat, mēs darīsim, ko mēs par labu atzīstam,» barons paskaidroja. «Atļaujiet man, ka atvados...»
«Man ir tas gods!» Perlants džentlmeniski palocījās.
Vilciens pēc gara svilpiena patlaban piestāja pie stacijas «Rīga II», un pasažieri plūda no vagoniem laukā.
Klusēdami abi draugi kāpa zemē pa perona trepēm, līdz beidzot iztika laukā no ļaužu drūzmas. Perlants gan izlikās itin mierīgs, bet Kārlim kas gulēja uz sirds, ko tam bija grūti paturēt pie sevis.
«Tava vaina vien ir!» viņš beidzot spēra vaļā. «Ja tu mani nebūtu turējis ciet, es to vācieti būtu stāvus zemē ietriecis! Bet tu stāvi viņiem priekšā un ne man... Apejies ar viņiem tik mīlīgi kā ar saviem draugiem...»
«Tā vajag,» Perlants smaidīdams atbildēja, «jo tas ir smalki!... Ja tu būtu viņu piekāvis, - nu, kas tur būtu bijis? Viņš apsūdzētu tevi pie tiesas, un tu dabūtu sodu. Satisfakciju tu no viņa nedabūtu. Bet tagad viņam darīšana ar mani, mēs viņu piespiedīsim mūs atzīt par sev līdzīgiem. Bez divkaujas viņš tagad vaļā netiek...»
«Tu domā?!» Kārlis palika rāmāks.
«Bez šaubām!» Perlants apstiprināja. «Viņi ir gan glumi un parasti grib izšmaukties. Tas mums jau zināms. Vai tu manīji, ka viņi lietu gribēja nostādīt tā, it kā šis Rābemanis būtu tas izaicinātājs. Tad viņam vieglāk no izaicināšanas atsacīties. Bet, tiklīdz es izaicinu viņu, tad tagad tas atkarājas no manis, vai es laižu viņu vaļā. Lai nedomā...»
«Kas tagad nu notiks?» Kārlis pēc brīža klusēšanas iejautājās.
«Jāsagaida, ka rīt kortelī viņš mums piesūtīs sekundantu,» Perlants paskaidroja. «Ieročus tad kā apvainotam tiesība izraudzīties viņam. Divkaujas vietu pēc abu bezpartejisko vienošanās.»
Kārlis kļuva domīgs. «Bet ja nu viņš izraugās pistoles un tevi nošauj? Vai zini, man tāda divkauja nemaz nepatīk!... Vai, ja kāds labāk trāpa, viņam tādēļ ir taisnība...»
«Tas tā ir parasts, un latviešu studentam dievs arvien palīdz!» Perlants attrauca. «Nav arī ticams, ka viņš izraudzīsies taisni šaujamos ieročus, jo priekš viņa tie tikpat riskanti. Iztiksim ar paukošanu, un šo arodu mēs protam...»
«Bet ar skaidru roku arvien tas labākais,» Kārlis piebilda. Šo mācību viņš bija noklausījies no veciem, prātīgiem ļaudīm.
«Mēs taču nevaram plēsties tā kā prasti kalpa puiši!» Perlants pasmaidīja. ««Mums vajag ievērot smalkas manieres arī cīņā. Citādi mūs neieskatīs par izglītotiem cilvēkiem. Bet tādēļ mēs, latviešu studenti, protam ne mazāk uzbrukt!... Mēs varam tikai vinnēt, bet viņiem jāaizstāv tas, kas tiem jau ir. Un mēs nerimsimies, kamēr tie latviešu labāko aprindu cilvēkus atzīs par sev līdzīgiem.»
Viņš gan gribēja izlikties bezbēdīgs un jautrs, tad tomēr viņa balsī dzirdama sevišķa pieskaņa. Varēja izmanīt, ka viņš tomēr apzinās nopietna notikuma priekšā, par kura iznākumu nebūt nebija tik drošs. Vācieši tāpat prot šaut un arī zobenus vicināt...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -