AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Astotā nodaļa

Kad Kārlis nāca atkal pie samaņas, tas ilgi nevarēja atjausties. Galva viņam dzied, bet viņš atronas mīkstā gultā. Vai to taisījusi viņa māmuļa? Tik spoža, balta veļa! Bet viņš taču no laukiem prom... To viņš skaidri atceras... Vai varbūt Lūce - -? Viņam saskrēja karstas asinis vaigā...
Piecēlies sēdus, tas platām acīm brīnījās. Plaša telpa ar tik daudz salauztām mēbelēm un matračiem... Kas tā par ietaisi?
Ahā, viņš piepeši atceras. Selonijas rumpelkambaris... Jā, jā, patiesi... galva tam nelabi sūrst!... Viņš pieķer pie tās ar roku: tā pārsieta... Jā, pareizi... Vakarējie notikumi tam atspīd atkal atmiņā...
«Tie velna vācieši!» tas pie sevis nodomā. Bet kā tas ir beidzies?... Kāds gala iznākums? Tikai tik daudz viņš noprot, ka seloņi viņu izglābuši no kaujas lauka un atveduši šurp ievainotu...
Kas tas ir Selonijas kortelis, par to viņš skaidrībā. Jo tur jau blakām aiz pusviru durvīm nojaušami studenti. No sākuma tie diezgan lēni triec un iet uz pirkstu galiem, bet valodas mazpamazām top arvien dzīvākas, un jautāts tiek krustiem šķērsām. Viņi pārrunā kādu interesantu notikumu, kurā, cik Kārlis izjūt, arī viņam loma...
Viņš sāka klausīties - pareizi. Un viņam interesē izzināt, kā tad lieta īsti nobeigusies?... Pienāk atkal jauni biedri, tie visi grib par šo lietu zināt... Seloņiem ar tērbatnieku vācu krāsnešiem vakar bijis kravals «Tonhallē». Sēļi bijuši mazākumā, tomēr izsitušies spoži cauri, pie kam sevišķi nopelni esot kādam jaunam biedram, kurš tomēr pagrūti ievainots un guļot kortelī...
«Varu jums notikumu attēlot pēc drošiem autentiskiem avotiem,» kāda pazīstama balss atsaucās, no kuras Kārlis pazina Pudiķi. «Viņš gan vēl nav uzņemts par mūsu biedru, bet mūsu krāsas tas jau apliecinājis kā varonis. Iedomājieties, - pārspēks liels, ienaidnieku vai divdesmit, bet viņš stāv kā klints un biedrus neatstāj! Visa Tērbatas universitāte savienojusies un brūk virsū pāris «sēļiem», bet tiem ir radies draugs, kas cīnās līdz pēdējam elpas vilcienam...»
Dzirdot tādu uzslavu par sevi, Kārlim kļuva tā kautrīgi un silti ap sirdi...
«Va' ta tevi velns!» kāds no pulka iesaucās. «Vai tad es tur arī nevarēju būt!...» Un atkal kāds cits ieminējās: «Še redzi roku! Ne velti tā pārsieta...»
Tas bija Befis, cik Kārlis varēja jaust... Neviļot saviebis vaigu uz smiekliem, viņš klausījās tālāk...
«Visa tā lieta,» Pudiķis svinīgi stāstīja tālāk, «kā to var izskaidrot caur kombinācijām, liekas būt inscenēta vēl no tiem letoņiem. Pāris letoņu pie mūsu tautieša Pētera Krauklīša galda ir bijuši ar mūs' ļaudīm visu vakaru kopā. Bet tad kāda iedomāta iemesla pēc ar mūsējiem sarāvušies, atstājuši galdu un aizgājuši projām. Tūlīt pēc tam sākusies tērbatnieku provokācija... Un var arī būt - - es jau neņemos to tieši apgalvot, - bet, kā tas izskaidrojams caur kombinācijām, tad var it labi būt, ka viņiem lieta jau iepriekš bijusi norunāta - -»
«Fui, fui par letoņiem!» it kā dusmu vilnis pārskrēja pār citiem klātesošiem. «Tā ir cūcība, tautas nodevība! Apgānījušies letoņi... apgānījušies!...»
«Gan neņemos to noteikti apgalvot,» Pudiķis turpina pārtraukto pavedienu, «bet, kā jau sacīts, to var kombinēt - un no letoņiem jau it visu var sagaidīt! Kamēr tie dabūjuši krāsas, tie kļuvuši neciešami. Viņi tepat Rīgā, mums taisni priekš deguna, iezogas visās labākās famīlijās kā vienīgie īstie patrioti tautieši, cenšas nosmelt no tautas to labāko kreimu un saistīt to pie sevis un tikai pie sevis! Bet, kas tas jaunākais, komiltoņi, letoņi pret mums aģitē! Ar šo parādību, komiltoņi, mums jārēķinās... Dažs labs cienīts tautietis vai tautiete, ja tas par mums būs informēts pēc letoņu ziņām; noskatīsies uz mūs' ļaudīm šā tā. «Seloņi ir dzērāji, seloņi ir kaušļi, seloņi neprot uzvesties, viņiem nav manieres. Un tādēļ viņus labākā sabiedrībā nevar lietot...»»
«Jā, jā, es arī esmu dzirdējis!» kāda plata balss atkal iesaucās... «Letoņi par mums tikai ļaunu stāstot... Mums pret viņiem jāsāk uzstāties aktīvāk...»
«Mēs viņus, Hurtig, nekur necietīsim, ne biedrībā, ne citur!» Befis iesaucās. «Viņi ir knubuļi...»
«Letoņi, vārdu sakot, pie labākām tautas aprindām mūs cenšas nomelnot,» Pudiķis vienā elpā turpināja. «Kauču gan, - un tā ir iepriecējoša parādība, - tādas insinuācijas ne arvien velk! Tā kāds mūsu cienīts un turīgs tautietis, - es minēšu viņa vārdu - tas ir Pēteris Krauklītis, - šis cienījamais tautietis, neraugot uz visu letoņu rīdīšanu, ir atklāti nostājies seloņu pusē. Viņš un vēl kāda persona, kuru diskrēcija spiež mani neminēt, ir cīnījušies līdzi ar mūsējiem pret vācu pārspēku. Pie viņu galda tad arī pirms tam, kā Befis zina stāstīt, notikusi kontraverze starp letoņiem un mūs' ļaudīm...»
«Ā, Befi, stāsti, stāsti!» vairākas balsis iesaucās. «Kas tur bija par cēloni?»
«Lai Pudiķis!» Befis, kuram tā valoda nebija tik veikla, atlūdzās. «Viņš labāk prot aptēlot...»
«Lūk, iemesls sekošais,» Pudiķis trauca tālāk. «Letoņi ir tik beztaktiski, ka pie kopēja galda uzvelk dziesmu par savām krāsām un mēģina, tā sakot, mūsējos spiest aiz pieklājības iemesliem aizstāvēt pretējus principus pret sevim pašiem. Tas nu neizdodas. Mūsējie nedrīkst sentimentāli turēties pie konvencionēlām formām, kur lieta mērķēta, lai mūs ievainotu. Mūsējie pārtrauc viņu dziesmu ar obligāto:«Apsegloju melno kuili...»»
«Bravo, bravisimo!» studenti priecādamies iesaucās. «Tas tiešām bija vietā...»
«Tādos ieskatos bija arī mūsu vecais, cienījamais tautietis. Neraugot pat, ka viņa miesīgs svainis ir letonia un sēž turpat pie galda, viņš aizstāv seloņu principus un sāk skaļi smieties par letoņu ģeķībām. Viņš izsakās klaji un atklāti seloņu pusē un atklāti demonstrē ar to, ka pasniegt viņa meitai latviešu stundas uzdod vienam no mūsu komiltoņiem - aiz diskrēcijas vārdu neminēšu. Tas nozīmē, ka līdz ar to tiek atzīti mūsu principi un vēl intīmā kārtā! Tātad ir redzams, ka letoņu centieniem mums izraut zem kājām pamatu ne visur ir panākumi...»
«Ā, vareni, - tas ir goda kungs!» studenti apmierināti iesaucās. «Letoņi tātad redz, ka ne visi ar viņiem vienis prātis...»
«Tātad,» Pudiķis turpināja, «strīdam iemesls bija izcēlies. Latvju tautas intereses un krāsas seloņi aizstāvēja arī vieni. Uz vācu buršu provocējošām dziesmām tie atbildēja ar savām tautas dziesmām. Vācieši, neizprazdami mūsu tautas dziesmu naivo raksturu, ņēma tās pēc burta un tā atklāja prasti uzbrukumu pirms mūsu jaunajam biedram...»
Kārlim atkal neviļot vaigs savilkās smaidā.
«Ak tu bruslaki!» platā balss atkal iesaucās. «Kādēļ tad taisni viņam?»
«To mēs izzinām caur kombinācijām!» Pudiķis turpināja. «Patiesībā jau mazāk vainīgas bija nevainīgās dziesmas nekā apvainotā godkārība. Starp vācu buršiem «Tonhallē» atradies arī kāds «rigensis» - Rīgas patricieša Rābemaņa dēls. Tas vēl tanī pašā dienā dzelzceļa vilcienā otrās klases vagonā zobojies par mūsu dziedāšanas svētkiem, spļaudījies par jauno latviešu inteliģenci un labākām famīlijām, ar vārdu sakot, atļāvies apvainot visu latviešu tautu. Par to viņam ar Perlantu un jauno biedru, kas arī braukuši tanī pašā vagonā, izcēlusies kontraverze, un mūsu jaunais biedrs iecirtis vācietim pa ausi...»
«Oho!» vairākas balsis uzgavilēja. «Izstāsti, izstāsti, tas ļoti interesanti!...»
Pudiķis sāka stāstīt visu pēc rindas un kārtas, ko Kārlis ne vien zināja, bet bija pats piedzīvojis. Tomēr viņš klausījās ar vislielāko interesi kā kādu svešu stāstu. Viņš tīri kā sastindzis no Pudiķa apbrīnojamās spējas visu tik smalki uzsvērt, izcelt un aptēlot. Tīri niecīga lieta, kurai it nemanot varētu paiet garām, bet viņš to prot iztaisīt par tik ievērojamu un svarīgu, ka negribot jājautā: vai tas tiešām tas pats vai pavisam kas cits?...
«Mūsu jaunais biedrs dabūjis vāciešus ārā no līdzsvara apbrīnojami smalkā kārtā,» Pudiķis starp citu klāstīja. «Viņš nemaz neklausās uz vāciešu valodām, viņš it mierīgi nolasa Perlantam priekšā savu poēmu «Pērkona lāsts». Mūsu jaunais biedrs, blakus minot, ir ievērojams dzejnieks (Kārlim pie šiem vārdiem vaigi iesūrkstējās), un viņa darbs visā drīzumā parādīsies «Baltijas Vēstnesī», t, i., tiklīdz es ar veco Dīriķi būšu nolīdzis par honorāru. Dzejnieki paši ir tādi nepraktiski ļaudis, tie aizsviež savus darbus projām par katru cenu. Jā, kad kurpe spiež, tad es saprotu, notē velns ēd mušas! Bet, ja mūs kurpe nespiež vairāk ļoti, mēs varam arī drusciņ paandelēties. Tātad, viņš nolasa savu poēmu. Bet saturs tāds, ka vācietis jūtas tikpat kā ar pirkstu trāpīts, ir tikpat kā no odzes dzelts, izkrīt no lomas, uzbudinās, izsaka nedibinātus apvainojumus. Par to viņš, kā sacīts, dabon ne vien pa ausi, bet arī Perlants viņu izaicināja... Tātad tam seko vēl menzūra...»
Viņš aptēloja biedriem lietas gaitu, apstāstīja arī sarunas un notikumu «Tonhallē», ciktāl diskrēcija viņu nespieda klusēt, nonāca beidzot līdz atsevišķām vakariņām chambre sēparēe un līdz sadursmei ar vāciešiem. Kārlis klausījās kā bez elpas, jo viņam dedza sagaidīt to cēlienu, kuru viņš pēc šī zināmā un pārdzīvotā vairs nezināja. Kas tad notika tālāk, kad viņš zaudēja samaņu?
Pudiķis stāstīdams nonāca pie šī uztraucošā brīža. «Ieraudzījis mūsu jaunekli, ievainotais patricieša dēls gāžas tam kā tīģeris virsū, ar savu nūju iesit tam galvā vairākus ievainojumus, tā ka mūsu draugs nokrīt bez samaņas. Un pārējie biedri tam nespēj līdzēt, tiem draud tāds pats liktenis... Uztraucošs acumirklis - -»
Kārlis klausījās kā bez elpas. «Ar saviem spēkiem vien tie līdz nebēdai būtu piekauti. Bet, kad briesmas sasniegušas visaugstāko pakāpi, mūsu biedri jau liekas būt ielenkti, - jo dzird arī aiz muguras troksni, - tad palīgs nāk īstā laikā. Tie, kas viņiem aiz muguras, ir konkordi! Pieci seši stingri zēni, uz mājām ejot, dzirdēdami troksni, še iegriezušies. Viņi gāžas kā lauvas virsū, ne mūs' ļaudīm, bet tērbatniekiem - - -»
«Ā!» studenti it kā vienā elpā iesaucās, un arī Kārlis juta, ka viņam paliek vieglāk. «Tad tomēr konkordi mums tik lieli ienaidnieki nav,» kāda balss ieminējās, «viņi atmin veco radniecību...»
«Tērbatnieki ne vienreiz vien tos provocējuši,» Pudiķis turpināja. «Tērbatnieki ne vienreiz vien aizskāruši visu Rīgas politehniku. Un ne vienreiz vien konkordi nozvērējušies, ka, ja reiz ķers šos nākošos «plāksterētājus» un «oberlērerus», tad ņems līdz saknēm. Nu viņiem bija radusies izdevība. Viņu sašutums tātad nevērsās pret mums, bet pret tērbatniekiem, neskatoties uz tautību un ticību...»
«Tātad vācieši smalki pieklapēti no tiem pašiem vāciešiem,» kāda zēna balss iesaucās. «Tas ir smalki!»
«Redzi, Sieriņ, manu apsieto roku!» Befis ieminējās. «Arī mēs palīdzējām...»
«Īsā laikā,» Pudiķis nobeidza, «tērbatnieki bija piepērti un izsviesti uz ielas, kur tad ar fūrmaņiem izklīda uz visām pusēm. Mūsējie tad nu paņēma savu smagi ievainoto biedru un atveda to uz korteli, kur Dr. Volframs viņu salāpīja. Briesmas gan, ārsts saka, slimniekam nedraudot, bet vairāk nekā dienu viņš jau nogulējis bez samaņas un stipri muldējis. Būs drusciņ vēlāk jāpalūkojas, ko viņš dara...»
«Tātad konkordi mums nemaz nav tik lieli ienaidnieki!» platā balss vēl it kā atminēdamās aizkustināta iesaucās. «Nujā, vieni un tie paši ļaudis! Mūsu pašu biedri, kā Vitants, Rode, Kēlenbeks un citi, ir bijuši «Konkordijas» komiltoņi. Jā, jā, «Selonija» jau no «Konkordijas» cēlusies...»
Jaunākie, kas vecos notikumus nezināja, kļuva ziņkārīgi, un tiem kāds no vecākiem paskaidroja. ««Selonija» nekad nebūtu nodibinājusies, ja «Konkordija» savu liberālismu būtu izturējusi līdz galam un uzņēmusi par locekļiem latviešus pilnā skaitā, cik vien tie pieteicās. Protams gan, ka pārējās vācu korporācijas neskatījās uz viņu labi, ka tā latviešus pavisam uzņem. Bet tas faktu negroza, ka viņa uzņēma tikai tik daudz latviešu, ka vācieši patura majoritāti. Līdz zināms skaits bija pilns, tālākie tika izbalsoti. Tad arī latviešiem tika piekodināts uz ārieni par latviešiem neizrādīties. Pret šādiem apstākļiem nu ne vien latvieši, bet arī daži vācieši bija nemierā, piemēram, Kēlenbeks, Bendts, Frišbīrs. Tad notika korporācijā sadursme, un viņi līdz ar latviešiem no korporācijas tika izslēgti. Izslēgtie tad nu nodibināja «Seloniju», kura no saržētu konventa vēl līdz šim nav dabūjusi apstiprinājumu. Vācieši mums pretim, un tādēļ mums vēl arvien nav lemts savas krāsas atklāti rādīt. Bet fakts arī tas, ka mūsu vecākie biedri, kas «Seloniju» nodibinājuši, tāpat vācieši...»
«Tas tomēr ir raksturīgi, ka latviešu korporācijas nodibinājuši vācieši!» Pudiķis iesaucās. ««Letoniju» arī tāpat savā laikā nodibinājis Dr. Volframs. Viņš ir vācietis, viņš ir letonis un tomēr - kas par cilvēku! Tas ir raksturīgi... A propos,» tas paskatījās pulkstenī, «ap šo laiku viņš solījās ierasties aplūkot pacientu. Būtu jāpalūko, vai slimnieks nav modies...»
«Es paskatīšos,» Befis sacīja un, lēni uz pirkstu galiem līzdams, pavēra durvis platāk. Līdz ar to valodas apklusa, laikam aiz cienības pret slimo, un iestājās svinīgs klusums. Viņš līda tālāk, rūpīgi vērodams, tikpat kā uz putnu...
Kārlis to visu manīja, viņa acis bija vaļā un lūpas vēlās uz smiekliem.
«Labrīt!» Befis beidzot rūpīgi ieminējās. «Kā labi jūtaties?!»
«Labrīt, labrīt vai arī labdien!» Kārlis sniedza roku pretim un piecēlās sēdus. «Es jau nezinu, cik tagad vēls... Galva dzied... Lūk, pārsieta,» tas apraudzīja ar roku.
«Un mana roka ar,» Befis rādīja savu kaklā pakārto.
Izdzirduši no slimā kādas skaņas, blakus istabā atrodošies virzījās šurp. Parādījās Befim aiz muguras Pudiķis. Arī smaidīja. «Ā, tad tiktāl jau esam! Nu labrīt!» tas sniedza draudzīgi roku.
«Labrīt!» Kārlis piesarcis atbildēja. «Bet ir jau laikam stipri vēls?»
«Jūs vēl neesat cēlušies, jums vēl agrs!» Pudiķis gādīgi attrauca. «Vai nevēlaties drusciņ brokastu?»
Un, kad Kārlis neatbildēja, viņš atbildēja pats. «Nu kā tad... Ilgi neesat ēduši!... Fuči,» tas, pagājies pret durvīm, sauca, «ej un liec, lai uzstāda samovaru!»
«Tūlīt!» kāds no biedriem atsaucās. Pudiķis Piegriezās atkal gādīgi slimniekam un sirsnīgi sacīja:
«Tātad bijāt starp ienaidniekiem puluši?! Krietni, krietni esat turējušies mūsu rindās... Mēs jums to neaizmirsīsim...»
Kārlim tik daudz uzslavas, gandrīz neomulīgi. Viņš atmeta tikai ar roku. «Ko tur tik daudz runāt... Katram jāzina savs pienākums...» Bet arī par šiem pēdējiem vārdiem viņam pašam tapa kautrīgi. «Atvainojat, varbūt jūs ļoti apgrūtinu?... Aizkavēju varbūt no darba...»
«Nepavisam ne!» Pudiķis apgalvoja. «Šodien man jāuzraksta tikai viens ievadrakstiņš priekš «Baltijas vēstneša», un tas man iet tikpat kā smērēt smērē. Es tikai! Priecājos, ka briesmas ir pāri. Bet varēja arī citādi nobeigties!... Es zinu... Esmu tādās reizēs bijis klāt... Kad vācieši satrakoti un - -»
Viņam piepeši pietrūka vārdu.
Bet Befis pie sevis ironiski nosmīnēja. Viņš zināja, ka Pudiķis tādās reizēs maz ko vērts, jo tas vai, nu slēpās citiem aiz muguras, vai arī vienkārši laida vaļā zaķa pastalas.
Piepeši priekšā atkal kņada un jauni soļi. «Dr. Volframs dakteris Volframs atnāca!» citi steidzās paziņot. Durvīs parādījās jauns, kantīgs, bet smaidošs cilvēks gaišiem matiem iesaucās.
«Aha, soweit sind wir schon!» tas apmierināts iesaucās, kad redzēja Kārli gultā sēdus. Viņš sniedza pacientam roku. «Es geht ganz gut?... Wie?!... Pardon belieben Sie sich zurück zu legen... Wollen wir's sehen...» (Ahā tiktāl jau esam! Iet labi? Kā? Pardon, atliek atpakaļ... Paskatīsimies...)
Pudiķis māja Kārlim, lai paklausa, un tas arī atlikās atpakaļ. Ārsts noņēma apsienamo. «Na, famos! Es heilt ausgezeichnet! Ein wenig noch ausflicken... Wird schon gut...» (Ā, teicami! Dzīst itin brangi! Drusciņ vēl izlāpīt... Būs jau labi...)
Viņš uzlika jaunu plāksteri un apsienamo. Nobeidza smaidīdams: «Būs vesal!...» Tas jau bija viss, ko viņš pa latviski prata. Bet c i l v ē k s gan viņš bija, kā komiltoņi mēdza sacīt. Pats būdams letonis (kas, pēc Pudiķa ieskata, bija viņa vienīgā vaina), viņš tomēr vislielākā mērā rūpējās par seloņu veselību, neprasīdams nekādas atlīdzības. Kas grib un var, lai maksā, ja ne - viņš tādu ne mazāk cienīja. Un tādēļ, lai arī viņš letonis, seloņi viņu tomēr ieskatīja kā savu komiltoni, un daudzi ar viņu stāvēja uz «tu».
Viens no tādiem tuviem draugiem skaitījās arī Pudiķis. Tā kā pēdējais arī te pie slimnieka gultas ieskatīja sevi it kā par to famīlijas galvu, tad griezās pie ārsta ar jautājumu: «Hör', Lui, was darf er essen und trinken?» (Klau, Lui, ko tad viņš drīkst ēst un dzert?)
«Alles nach Belieben!» ārsts joviāli attrauca. «Meinetwegen einen sauren Hering und einen guten Schoppen! Doch rate ich besser heißen Tee... Damit legt man nicht sobald einen Rausch an...» (Visu pēc patikas. Manis dēļ ar' skābu siļķi un labu kausu. Tomēr ieteicu labāk karstu tēju, jo ar to tik drīz nedabū skurbuli.)
Pudiķis izjautāja vēl tālāk, - kad slimais varēšot celties un kas viss tam būtu jāievēro.
Dr. Volframs paskaidroja, ka, ja patīk, varot celties tūdaļ. Tikai tādam salāpītam neesot patīkami ļaudīs rādīties, un tādēļ viņš gan vēl ieteicot palikt kādu laiku mierīgi. Viņš uzlicis tādu plāksteri, kas arī zilumus novilkšot nu, būšot jau viss labi. «Nu, adē,» tas piepeši konsultāciju pārtrauca. «Hab' Eile!...»
Prom viņš bija. Viņam arī patiešām pie savas plašās prakses laiks bija dārgs.
Kad ārsts bija aizgājis, tad sākās vispārējais aranžements, lai Kārlis dabūtu brokastu. «Hurtig, hurtig!» tas ar to plato balsi komandēja, un laikam arī tādēļ komiltoņi viņam bija devuši vārdu «Hurtiķis». Bet citi ne mazāk tādēļ viņu respektēja un tam klausīja. Viens pastūma pie sienas bezmargas krēslu, uz kura nolika sīcošo patvāri. Citi pie viņa gultas piebīdīja galdiņu, kur tad uz paplātes bija nodomāts servēt Kārlim brokastu. It visi bija piepalīdzīgi. Viens sniedza glāzi, otrs to pildīja, trešais sniedza karoti, ko cukuru apmaisīt, ceturtais preparēja sviestarmaizi. Par tādu lielu gādību Kārlis bija tīri aizgrābts un sakautrējies.
Bet karstā tēja paliekam laba, jo rīkle viņam tīri sažuvusi. Un Pudiķis skubina: «Pamēģiniet arī to skābo siļķi ar gurķi... Tā tādās reizēs palieku laba...»
Un Hurtiķis apstiprina: «Kad runcis, ir laba. Dūša tīri atplaukst...»
Kārlis pamēģināja, - un patiešām! Jo ilgāk, jo vairāk viņš sāk smaidīt. Un biedri pie tam kavē laiku ar dzīvām valodām, un sevišķi Hurtiķis šimpojas par vāciešiem, kas viņam to nodarījuši. «Ak tu bruslaki tādi!» Viņš bija karstas dabas, runāja platu muti, ļoti ātri un labprāt nospļāvās. «Tfū, bija man to zināt... Es viņiem...»
Savu lielo spēku tas mēdza izrādīt, otram roku spiežot, tā ka Kārlim bija tīri jāiekliedzas. Tur bija arī Griniševskis, liels un plecīgs gvardists, pie tam sārts un veselīgs. Nožēloja, ka viņš pie tādas lietas nav klāt bijis.

«Es vācietim to darītu,
Ko vācietis man darīja...»

To pašu sacīja arī mazie zēni Sieriņš un Pindzeliņu Antons, un to apliecināja arī visi citi vienā balsī. Un visi ņēma to visdzīvāko dalību pie Kārļa likteņa.
Visi viņi saucās pēc pašu dotiem vārdiem, oficiāli papīros tiem bija citi vārdi. Sevišķi simpātiska parādība Kārlim likās kāds garš, kalsens jauneklis aristokrātisku izturēšanos, bet īsredzīgs, kādēļ nēsāja pensneju. Arī Kurzemes saimnieka dēls, kā citi teica, no Augšlielupes apgabala. Saucās viņš «Knābis». Nebija šis vārds atvasināts no vācu vārda «Knabe», bet no latviešu «knābt», ar ko Knābis apzīmēja kādu šaubīgu rīcību, bet pēc kuras katram esot dabiska vajadzība.
Knābis, tā biedri sacīja, gribot arvien tikai to labāko. To labāko, kas uz ēdienu kartes, to labāko divzirgu fūrmani, to skaistāko mātes meitu, kas zālē, un tā visgarām. Tāpat arī tabaku saviem papirosiem tas ņēma ļoti smalka labuma. Tādus ļoti garšīgus, pašpildītus papirosus tas bija sabāzis augšējā vestes kabatā tikpat kā kaukāzietis patronas. Kas bija viņa draugs un uz kuru tas turēja sevišķi labu prātu, tam tas tad, izvilcis no savas kabatas, pasniedza vienu. Tā arī tagad Kārlim tas nezināja parādīt citādi savu augstcienību kā pasniegt viņam pēc maltītes vienu labi piebāztu papirosu. «Še, pamēģināt... Tas ir labs!...»
Patiešām labs. Citi biedri to zināja jau bez teikšanas, un arī Kārlis to atrada. Arī Knābis pats uzvilka vienu un atslējās uz kušetes. Tā no visiem stūriem un kaktiem riņķoja zili, smaržīgi dūmi gaisā, it kā tas notiktu Kārlim par godu. Un Knābis pats it kā fantazēja:
«Pēc labas maltītes vai pēc pabeigta dienas darba tā atlaisties in dolce far niente un izlaist tādu zilu dūmu das ist ein Hochgenuß!»
Tā laiks patecēja nemanot, un Kārlis aizmirsa sāpes un aizmirsa savu kļūmīgo likteni. Viņš jutās kā mājās. Patiešām, viņam jau arī pie savas mātes nevarēja klāties labāk kā še pie šiem biedriem. Viņu tik daudz, un visi tik sirsnīgi un labi. Bet kādēļ taisni pret viņu tā?... Pret dažu labu viņi nemaz nebija tik vērīgi un draudzīgi. Pat pret tiem pašiem letoņiem ne, lai gan tie tādi pat studenti. Tas tīri nesaprotami.
Atlaizdamies un izlaizdams zilu dūmu, viņš par to varēja padomāt. Tas laikam gan caur viņa labo draugu, caur Perlantu. Bet tikai tagad vēl viņam uzkrita, ka drauga te nemaz nav. Un viņam pašam it kā sāpīgs pārmetums pret sevi pašu. Labu dienu dzīvodams, viņš draugu - - -
«Kur tad Perlants?» viņš piepeši it kā izbijies Pudiķim uzprasīja.
Arī tas par šādu piepešu jautājumu manāmi sakustējās. «Viņš? Viņš ir mazliet izbraucis. Tāda maza darīšana... Kā jau kādreiz trāpās - - -»
Apjucis viņš nezināja, ko vairāk sacīt.
Viņu cieši uzlūkodams, Kārlis, bāls kā drēbe, piecēlās sēdus. «Sakiet, - vai varbūt viņš -?»
Pudiķis izvairījās no viņa skatiena un vēl vairāk apjuka.
«Es gribu zināt taisnību!» Kārlis skaņi iesaucās.
Izprazdams, kādēļ viņa nemiers, Pudiķis ātri saņēmās. «Nē, nē, tas nav!... Varat man ticēt, kad es jums saku!» un droši tas izturēja viņa skatienu. «Viņš izgājis sveiks un vesels, pat lāga skrambu nav dabūjis. Viņš tikai izbraucis nokārtot kādu goda lietu, tādā intīmā lietā - āre, jūs jau paši ziniet - -»
Kārlis atplauka. «Ā, tad tā ir tā pati lieta ar to konsula dēlu?»
«Tā pati,» Pudiķis paskaidroja. «Perlants to lietu vedīs kārtībā, un par viņu nav ko bīties. Nav pirmo reizi viņš ar pīpi uz jumta, viņš viens no labākajiem paukotājiem. Bet nevajag par to likties zinot,» tas piepeši pārtrauca un iesāka skaļākā balsī. «Bet nu jums vajag miera, jūs nedrīkstat pārāk daudz piepūlēties. Ē, kolēģi, atstāsim tagad biedru, lai viņš drusku iemieg! Un man arī vajag klusības, jāsaraksta priekš «Baltijas Vēstneša» leitartiķelis...»
Citi cēlās un gāja tūlīt, bet citi, it sevišķi tie jaunākie, vēl vilcinājās.
«Dakteris Volframs sacīja, ka viņam vajag miera, un tas to nesacīja velti!» Pudiķis pārmetoši turpināja. «Es ar viņu runāju...»
Tad viņi pratās, aizlīda cits pēc cita. Pudiķis izgāja pats pēdējais un rūpīgi aizvēra durvis. Blakus istabā arī palika klusu, tikai paretam kāds pusbalsī ieminējās. Kārlis savilka segu uz acīm un lūkoja iemigt. Viņš dzirdēja, ka blakus Pudiķim spalva pa papīru čīkstēja. Viņu pārņēma it kā saldas atmiņas. Viņš iegrima dziļā, spirdzinošā miegā...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Kad viņš tad pamodās, istabā bija akla tumsa. Tikai otrā istabā bija gaišs, un pa pusviru durvīm zagās viņa nometnē gaiša josla. Bija dzirdamas sarunā balsis, starp tām arī Perlanta. Viņš dzirdēja, ka pēdējais apjautājās par viņu. Kā tam klājoties, ko darot? Bet viņam likās, ka drauga balss bija tāda savāda, dziļi nopietna, kā pēc svarīga pārdzīvojuma. Uz laukiem sacītu, ka viņš no pirts nācis.
Pēdīgi tas ienāca pie viņa un tuvojās pētošiem soļiem viņa gultai.
«Zēn, Kārli! Tu esi nomodā?»
Par atbildi Kārlis ieklepojās.
Viņš pienāca un nosēdās uz viņa gultas malas. «Tātad tu esi dzīvs!?... Es arī...»
Viņš meklēja un saķēra Kārļa roku, bet Kārlis manīja, ka pašam tā, karsti pietvīkusi, drebēja kā drudzī.
«Tas ir nodarīts!» viņš pēc laika ieminējās. «Man divas vārīgas brūces krūtīs, bet esmu labi salāpīts... Viņam viņam vairāk... Viņš laikam uz vienu roku paliks kropls... Mana kvarte no apakšas viņam ķēra muskuļu cīpslu augšām pie elkoņa. Piepeši viņam rapieris izkrīt no rokām, jo roka kā pamirusi... Viņš negribēja atzīties, bet tika atzīts par kaujas nespējīgu...»
Viņa balss tā savādi skanēja, it kā viņam pašam par to žēl būtu. Tik skarba pie tam kā pēc ilgas žūpošanas, lai gan pēc lielās žūpošanas priekš dažām dienām vairs nebija ņēmis mutē ne pilītes alkohola.
«Mēs tad sadevāmies rokas,» tas turpināja, «bet šausmīgi! Viņa labā plauksta ar visiem pirkstiem nokarājās ļengani kā nedzīva. Kā aizcirsta miroņa roka!... Nesamanīdams jau viņš arī to man atļāva, lai šķirtumies izlīguši, kā draugi. Bet zaļā, slepenā uguns viņa acīs - - es to nekad neaizmirsīšu. Viņš man to nekad nepiemirsīs un arī ne latviešu tautai...»
Arī Kārlis likās aizkustināts. «Bet viņš tevi arī pazīs un pazīs arī latviešus,» tas lēni ieminējās. «Viņš mūs vairs neapvainos...»
«Bet paliek vēl ļoti daudz to, kuri mūs nepazīst,» draugs atkal dzedri iesmējās. Un tad piebilda: «Iznākums jau arī varēja būt citāds, ja mēs būtu gājuši vaļā uz šaujamiem. Viņi jau par vari gribēja. Nu, - vairāk nekā to vienu dzīvību tie jau man nebūtu paņēmuši...»
Pēc brīža klusēšanas Kārlis ieminējās: «Kur tad tas viss notika?»
«Neciktāl no Rīgas, kādā bruņinieku muižas parkā. Mēs izbraucām tur ar pasta zirgiem.»
Kārlis vairāk negribēja jautāt un draugs arī ne vairāk stāstīt. Iestājās atkal brīdi klusums.
«Tu nu, kā redzi, esi atkal uz pekām,» draugs pēdīgi iesāka. «Bet korteļa viesmīlību vairs ilgāk nevar izlietot. Ja esi uz mieru, tad saņemšu priekš mums abiem kopā istabu un tad varēsim pārcelties turp.»
«Kādēļ lai es nebūtu uz miera? Esi tik laipns.»
«Tad labi! Izdarīšu to lietu. Bet tagad nu gan gribu iet uz viesnīcu pie miera. Ar labu nakti!...»
«Ar labu nakti!»
Viņa soļi aizskanēja. Kārlis palika atkal viens. Un domāja, domāja, nevarēdams aizmigt. Tā taču visa bija kaila patiesība, bet izklausījās kā neticams sapnis. Latvieši paceļas kā līdzīgi ar vācu bruņiniekiem un sāka pat augstprātīgos pārmācīt. Mēs viņiem neļausim nonicināt savu tautu! Gandarījuma jūtas pārņēma viņa sirdi.
Viņš garā raudzīja iedomāties šo divkaujas gaitu, kuru viņš tomēr nekad nebija redzējis un nevarēja sev stādīties visos sīkumos priekšā. Bet galvenā lieta ir tā, ka Perlants dzīvs un latvieši kā tauta dabūjusi gandarījumu.