AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA II

PIRMĀ PUSE

Desmitā nodaļa

Sakarā ar biedrības priekšnieka Krišjāņa Kalniņa nāvi tika sasaukts «Selonijas» konvents. Lai gan korporācija uz ārieni nebija apstiprināta, taču Latviešu biedrības dzīvē bija pazīstama, un, kādā veidā tai piedalīties sava tautas vadoņa bērēs, to nu vajadzēja izspriest.
Tāpat arī Kārļa attiecības pret korporāciju nebija noskaidrotas. Gan viņam starp seloņiem bija jau tik daudz draugu, ka skaitījās tīri kā pašu cilvēks, taču oficiāli uzņemts viņu vidū vēl nebija.
Bija jau labi vēls rudens, bet daudzi vēl nebija samaksājuši savu kolēģu naudu. Tiem tādēļ draudēja izslēgšana no politehnikas. Šādai izslēgšanai savā ziņā bija bīstamas sekas vēl tai ziņā, ka politehnikas direkcija vairs neizdeva studentu kartes, kas noderēja pases vietā. Policija tad tādus izstājušos studentus vajāja kā bezpasiniekus un, kuriem studiju dēļ bija atlikta karaklausība, tad tādu uz vietas nodeva zaldātos. Tādēļ priekš kolēģu naudas parāda kaut kādi vajadzēja sagādāt līdzekļus, lai gan tā ne· bija korporācijas lieta. Tomēr jāņem tas bija vērā, jo nabaga studentiem pie lielā naudas trūkuma bija sagaidāmi vēl jauni izdevumi, jo pie bēru godavakts vajadzēja baltu cimdu un frakas.
Kas attiecas uz Kārli, tad Perlants, no citiem pabalstīts, proponēja uzņemt Kārli par «fehtbodistu», t. i., tādu korporācijas locekli, kurš konventa sapulcēs nebauda balss tiesību, bet citādi viņam tādas pat tiesības kā citiem «buršiem» resp. «fukšiem» vai «tautiešiem» resp. «krustdēliem», kā viņus sauca pa tautiskam.
Bija arī viņiem diezgan ievērojama opozīcija. Aristokrātiskie elementi negribēja zināt par biedru, kurš nav sagatavots augstskolas zinātnei. Korporācija nedrīkst noklīst uz plebejiskiem principiem, it kā jau visi bez turības un vajadzīgās izglītības pakāpes būtu ieskatāmi par vienlīdzīgiem tautiešiem. Kārļa aizstāvji tam pretim norādīja, ka viņš, kā lauku gruntnieka dēls, jau pieskaitāms pie tautas labākā kodola. Nav arī gluži bez līdzekļu, jo viņam dienās krīt vai nu tēva mājas, vai arī tas dabū izmaksātu tām līdzīgu vērtīgu naudas summu. Kas attiecas uz viņa izglītību, tad abitūriuma gan viņam nav, bet citādi tas ir centīgs jauneklis, kas nodarbojies pat literatūrā un ne bez panākumiem. Pie daudzām «vecām būdām», kas bija neitrāli, bet varēja arī lietu izšķirt, šis pēdējais arguments ļoti krita svarā. «Ja mēs rakstnieku un dzejnieku negribam atzīt,» sacīja vecais «Pētermans» (tā tika dēvēts, salaižot kopā Pēteris Bindemans, tas ir, piepaturot no otra vārda tikai pēdējo pusi), «ko tad mēs gribam atzīt?» Tāpat arī ļoti krita svara kausā viņa izturēšanās sadursmē ar tērbatnieku vācu buršiem. Tā tas ne vien bija izrādījies kā īsts tautietis, bet arī, par sevi nebēdādams, nostājies pilnīgi korporācijas pusē, neapzinoši rīkojies konģeniāli viņas devīzei «Virtute et fide», tas ir, «vīrišķību un uzticību» un, kā devīzes pirmā puse skan, - «draugam un tēvijai!...»
Tas līdzēja vēl jo vairāk, kur vairāki no «vecām būdām» ļoti interesējās par latviešu rakstniecību, dzejoja un rakstīja paši un labus dzejoļus bija iemācījušies no galvas. Protams gan, ka sliktus un kroplus tie arī āzēja. Šī jaunekļa darbus vēl daudzi nepazina, bet tie, kas bija lasījuši, deva ļoti labu atsauksmi.
Tātad Kārlis ar lielu majoritāti tika uzņemts korporācijā un pierakstīts par «krasu fuksi».
Tālāk, zīmējoties uz korporācijas finansu pusi, tad viņas saimniecība nestāvēja visai spoži. Bija jāmaksā alus rēķini un arī īre, bet kase vajadzības nesedza. Protams, ja visi būtu samaksājuši savas nodevas, tad jau it viegli varētu saimniekot. Bet parādnieku bija tik daudz, ka, ja no visiem piepeši gribētu piedzīt, tad pusi biedru vajadzēja izsviest no korporācijas. Vajadzēja pagaidīt, kamēr korporācija dabūs savu daļu no Zinību komisijas stipendiju fonda, kuru tad izdalīs starp mazturīgiem, maksāt nespējīgiem parādniekiem, ka viņi savu nodevu var nolīdzināt. Līdz tam laikam jālūko nauda korporācijas vajadzībām aizņemties, vislabākais no biedriem un filistriem, bet, ja tas neizdodas, tad vispār no labiem tautiešiem. Jāatzīmē, ka biedri bija ļoti trūcīgi un konfilistru tikpat kā nemaz nebija. Politehnika jau bija vēl ļoti jauna, tā ka citi, piemēram, vecais Pētermans, kurš studēja jau, kopš viņa dibināta, līdz tam laikam vēl nemaz nebija paguvis izstudēt.
Pēc oficiālās sapulces daļas nāca literāriskā, resp., zinātniskā, jo korporācija turēja par vajadzīgu strādāt priekš tautas. Laiku pa laikam kāds students nolasīja zinātnisku priekšlasījumu, kuru tad citi noklausījās un pēc vajadzības arī izdebatēja. Ja nebija labprātīgu darbinieku, tad uzdeva biedriem obligatoriski darboties pēc rindas. Bet labprātīgu darbinieku jau netrūka.
Skruzīšu Mikus pētīja vecos sēļus, tas ir, to zemi, kur vecie sēļi dzīvojuši. Tad Puriņu Klāvs, kurš dzejoja, labprāt lasīja par jambiem un daktiļiem vai arī Šekspīru. Ar statistiskiem jautājumiem un tautsaimniecību nodarbojās Graudiņu Kārlis, kurš bija iecelts par oldermani un tā mantojis nosaukumu «onkulis». Jau agrākās sapulcēs viņš bija cēlis priekšā savu darbu «Senais latvietis». Tas pieveda skaitļus, cik Sen-Prūsijā no tā gadu simteņa līdz tam gadu simtenim pavisam to krīvu bijis. Savu darbu tas bija ilustrējis ar zīmējumiem, kādi šiem krīviem bijuši zižļi. Šoreiz nu Skruzīšu Mikus runāja par saviem sēļiem un izpelnījās ne mazāk biedru piekrišanu.
Tad nāca iedzeršana. Gan nekāds lepns komersīts, vienkāršs kneipvakars, ar kādiem konventa vakari parasti noslēdzas. Tika likta uz steķiem kāda mučele vai pāris mučeļu priekš oficiēlas iedzeršanas no korporācijas puses, vai arī kāds simts vai pussimts pudeļu alus. Pēc šīs oficiēlās iedzeršanas vēl varēja palikt ilgāk kopā un dzert uz sava rēķina no korteļa pagraba. Pie tādas iedzeršanas gāja ne mazāk jautri kā Latviešu biedrībā un uzdziedāt drīkstēja daudz drošāk, kā jau savās mājās.
Kad visi bija sasēduši ap garo galdu lielajā zālē, oldermanis piepildījis putojošo kausu un pasniedzis to senioram, iesākās oficiēlā daļa. Perlants, kā maģistrs cantandi, to atklāja ar dziesmu, ko visi dziedāja korī:

«Rau, brāļi, kā šī kanna mirdz,
Kā puto alutiņš.» utt.

Seniors, kas sēdēja galda galā, pirmais iedzēris, laida kausu pēc rindas apkārt, pie kam viens uzdzēra otram. Dziesmām atskanot, glāze staigāja riņķī, un oldermanis rīkoja fukšus, ka tā laikā lai tiek no jauna pildīta, kur tā izsīkusi un apstājusies. Skandinātas pa lielākai daļai tika vācu buršu dziesmas, gan oriģinālā, kā, piemēram, «Ča, ča, geschmauset...» ar refrēnu «Edite, bibite collegiales, Post multa saecula pocula nulla...». Vai atkal «Gaudeamus igitur». Vai atkal tulkotas: «Sniedz, jaunekli, šurp man to ragu». Vai pat lokalizētas, piemēram, «Pa Baltijas kalniem, mieži kur aug», kur bija attēlots, ka students dzer ar velnu uz derību un viņu nodzer.

Dziesma nobeidzās:

«Dzert alu tik rūgt',
Ai, tas ir tik grūt'.
Tur vajag dzimušam latviešam būt...»

Alus studentiem smeķ arvien labi, un dziesmu arī netrūka. Pēc pāris stundām oldermanis pasludināja vielas trūkumu, tas ir, ka oficiālais alus krājums izbeidzies. Pēc tam tad arī seniors oficiālo kneipvakara daļu slēdza.
Viena daļa aizgāja uz mājām, citi pazuda turpat, bet vēlākā daļa jau nu pavisam negribēja šķirties. Viņi meklēja pakaļ, kur fukši nobāzuši alus pudeles, kuras noslēpt bija brīv, tikai vajadzēja sargāties, ka uz karstām pēdām pieķer, jo tad tās tika viņam piekrītētas. Tagad viens otrs tās izvilka gan no krāsns, gan pabeņķiem, gan augstām galošām, gan no grāmatām un kur nekur. Asprātīgi bija bijuši slēpēji, asprātīgi arī meklētāji. Bet, ko dabūja rokā, to bez žēlastības konfiscēja un tiesāja nost.
Nošķīrušies pa pulciņiem, studenti omulīgi palika kopā, un sarunājās un lika fukšiem nest alu no pagraba sava rēķina. Gars, tā sakot, bija iekustināts un negribēja rimties. Pie tam te notika arī vēl tuvāka iepazīšanās ar tiem, kas līdz šim stāvējuši tālāk viens no otra un nezināja neko tuvāk viens par otra īpašībām un īpatnībām.
«Nu, draugs, tagad tu esi pilnīgi mūsējs,» Perlants uzsita Kārlim uz kamieša. «Krusttēvs un aizgādnis arī uz priekšu tev palikšu es. Bet bez manis vēl ir oldermanis jeb majors par jums, visiem fukšiem. Viņa pienākums jūs uzaudzināt par krāsnešiem tautiešiem, un tādēļ viņa aizrādījumi ļoti svarīgi.»
Viņš paņēma draugu zem rokas un pieveda to oldermanim. «Te, onkul, nododu tavā zināšanā savu istabas biedru. Viņš nu ir jāieved dziļāk korporācijas komangā un paradumos...»
«Ā, labi, labi, jauni fukši mums arvien patīkami,» tas atbildēja. «Tie nesīs mūsu ideālus tālāk, kad mēs paši korporāciju būsim atstājuši un uzņēmušies dzīves jūgu. Nu, puisi, kā tad tevi sauc?...»
«Vārds viņam vēl nav dots,» Perlants atbildēja. «Viņš nu būtu jākristī...»
Tas ir, Kārlim vēl nebija dota vai atrasta vajadzīgā palama, kāda katram studentam. Ja šādu palamu ignorēja un sauca īstā vārdā, tādam tika iekārts piķis «wegen Spitz Verhunzung!», kā to pa vāciski sacīja.
«Kā lai tevi saucam?» oldermanis viņu pētoši uzlūkoja. «Ja nebūtu iededzis tik brūns un nebūtu tik zemniecisks, mēs tevi sauktu par «Lily Rosenstengel». Bet tāds mums jau ir...»
«Viņš diezgan straujš un kustīgs,» seniors (kurš tobrīd bija Vitands) piebilda. «Valodiņa arī diezgan labi rit. Sauksim viņu par Rituli.»
«Kā labam tautietim dosim viņam kādu senču varoņu vārdu!» Hurtiķis iesaucās. «No veciem zemgaliešiem... «Pudiķis» mums jau ir, sauksim viņu par «Dūriķi»!»
«Nav estētisks vārds!» kāds cits komiltonis, saukts Naze, protestēja. «Tad jau labāk par Induli, par kuru Skruzīšu Mikus grib rakstīt drāmu. Miku, te tev būs Indulis...»
Bet Skruzīšu Mikus ar Puriņu Klāvu bija iestidzis dedzīgās sarunās par Embotes pili un neklausījās.
«Kādēļ mākslotu vārdu?!» Knābis piebilda. «Viņam jau īsts latviešu vārds - Kārlis. Ja grib, var mīkstināt: Čābi, Čābulīt...»
«Jaunkundzēm tas būtu par īstu sirds uztaisīšanu,» onkulis nosmējās. «Bet tur par maz nopietnības. Ritulis, Indulis, Čabulis, tas viss viens mutulis! Vajadzētu tādu praktisku, paliekamu vārdu. Vienalga, lai iet visi trīs, bet, ja vienu sauc, tad atsaucies!...»
Viņi apsēdās. Tika uznests uz vīra pa pudelei alus, un nu iedzeršana gāja vaļā pa jaunu. «Tev nu, fuksīt, būs jāieronas kārtīgi uz kneipvakariem un jāmācās, ka vari ko nest,» oldermanis sacīja. «Dzīvē no liela svara, ja var ko nest. Nav nozīmes tam, vai tur dzer vai nedzer, nozīme tam, ka nepiedzeries... Sveiks!»
Viņš patlaban pielieto glāzi arī pats izdzēra un pasniedza Kārlim tālāk tukšu. «Pēc tādas kārtības turēsimies: katrs sev ielej, cik grib, un izdzer pilnīgi sausu. Tā top ievērota ekonomija, jo mazāk iztērē vielas, un arī taisnība, jo ikviens tad dabū svaigu alu.»
«Lai top!» Kārlis darīja pēc viņa priekšzīmes un laida glāzi tālāk.
Oldermanis pa tam izvilka iz vestes kabatas divus papirosus, iesprauda vienu viņam mutē, vienu sev. Kārlis atkal žigli ievilka sērkociņu, padeva viņam uguni un tad iepīpoja pats.
Tā viņi, vilkdami zilus dūmus, kādu brīdi viens ar otru saskatījās. «Man rādās, tu esi itin attapīgs zēns,» Oldermanis sacīja. «Saki, - vai tu nevari man pasacīt, cik ir zvaigžņu pie debesīm?»
Viņš to jautāja visā nopietnībā. Visa kolēģija smīnēdama noraudzījās uz Kārli, kā viņš izgāzīsies, un ieskanējās pat smiekli. Tas arī pats smaidīja un domāja: «Tur ir savs āķis!... Ko lai uz tam atbild?» - «Tur jau viņas visas ir, cik ir. Ne vairāk, ne mazāk...»
Sabiedriskais smīns pārvērtās galvas kustināšanā... «Bravo, fuksi!» vecais Pētermans iesaucās. «Labi atbildēts...»
«Itin pareizi!» arī oldermanis apmierināts sacīja. «Neviena vairāk, un neviena mazāk... Par to tu esi pelnījis vienu «belobigungu», bet uzmanies, ka tev pie tam neiekar piķi!...»
Viņš tagad nu pašrocīgi piepildīja Kārlim pilnu kausu putojoša «miesta». Perlants un citi komiltoņi korī uzsāka:

«Der Fuchs, der hat es brav gemacht,
Zum lirum larum larum!
D'rum wird er auch nicht ausgelacht,
Zum lirum larum larum!
Zieh, Füchslein, zieh-a-ieha-,
Trink bis an der Knie-a-ia-.
Zieh, Füchslein, zieh -»

(Fuksis darījis labi, tādēļ viņš netiek izsmiets. Dzer, fuksīt, dzer, piedzeries līdz ceļiem! Velc, fuksīt, velc!)
Kā viņi dziesmu beidz dziedāt, Ritulim jau arī cauri un smaidīdams viņš noliek glāzi uz galda. Ja tas būtu noticis drusciņ ātrāk vai vēlāk, viņam būtu iekārts piķis.
«Bravo!» kaimiņš, kuram pēc rindas pienāca glāze, sacīja, ielēja, izdzēra un laida tālāk.
«Tā, mīļais Ritulīt, pasaulē iet!» oldermanis atkal uzsāka. «Nav mums no svara zināt, vai saule no mums kādas pāra tūkstots jūdzes nostāk vai tuvāk, vai mēneša apmērs par kādām verstīm garāks vai īsāks. Mums no svara praktiskā dzīve un ka mēs tajā tiekam uz priekšu. Vai tu tagad saproti?!»
«Saprotu, mums jāprot uzstāties,» Ritulis atbildēja, jo bija jau šīs idejas no Perlanta dzirdējis.
«Tā ir!» oldermanis palocīja galvu. «Tās lielās gudrības mums neko nelīdz, ja mums trūkst apziņas, ka mēs tie, kas viņas nesam. Bet, ja mēs protam uzstāties, - caur uzstāšanos cilvēks tiek pasaulē uz priekšu... Vai saproti?»
«Saprotu... Izgāzt krūtis...»
«Apzināties kā izglītotam cilvēkam un kā tādam rīkoties. Starp citu, piegriezt rūpīgu vērību savai ārienei. Nēsāt tīru un glītu apģērbu un atmest visus zemnieciskus paradumus. Piemēram, ausīm vajag būt arvien tīrām izmazgātām un aiz nagiem nekādus melnumus nedrīkst ciest. Un ar pirkstiem rakāties pa ausīm un degunu nepavisam neklājas. Bet es pat šovakar vēl novēroju, ka tev, fuksīt, aizmirstas...»
Kārlis piesarka, iekšēji sacirtās un gribēja jau sacīt: «Nav citam daļa!» Bet savaldījās, un saldskābais smaids vaigā liecināja: «To jau nu gan pie manis vairs neredzēsi... Labi, ka zinu...»
«Bet diez kāda cīrēšanās un dendiju būšana arī nav vajadzīga,» oldermanis papildināja. «Tevi neceļ, kas tev mugurā, bet kas tev galvā un kas tev krūtīs. Ne apģērba dēļ tev būs uz sevi ko turēt, bet tādēļ, ka tu ko zini. Un tādēļ nelocīties un neliekties, apzināties, ka esi komiltonis...»
«Bet arī pārāk neiedomāties; ka tu jau daudz zini,» «vecais būda» Pētermans, kas visam ar dzīvāko interesi bijā sekojis, piebilda. «Labi, ka tu ko zini, bet cits zina vēl vairāk. Cits studē vairāk fakultātēs, nostudē gandrīz visu mūžu un tomēr visu neizzina... Ne tādēļ būt lepnam, ka esi gudrs, - tas būtu parvēnijs, - bet aiz cienības pret zinātni...»
«Tā ir!» oldermanis apstiprināja. «Uz ārieni tev vajag aizstāvēt savu zinātni. Tu nedrīksti ne no viena pieņemt kādas pamācības. Bet, ja tev paša komiltonis, «vecais būdas» vai «buršs» ko aizrāda, tad liec to vērā! Tas nav pret tevi slikti domāts. Ja tie fuksim ko uzteic, tad faksis nedrīkst pretim runāt. Fuksis nedrīkst būt gudrāks kā buršs...»
«Der Fuchs darf überhaupt keine eigene Meinung haben,» «vecais būda» Bents (bija palicis pāri no vācu laikiem, kad «Selonija» šķīrās no «Konkordijas») piebilda. «Wie der Bursch sagt, so ist es für ihn recht...»
«Tu saproti,» oldermanis atkārtoja. «Fuksim pavisam nedrīkst būt atsevišķu uzskatu. Tā, kā buršs viņam saka, tā ir pareizi. Viņam nedrīkst būt tas, ko pa vāciski sauc «Eigendünkel». Viņš tiek maltritēts, kamēr tas zaudējis visas asās kantis un rantis.»
Kārlis juta, ka viņam tā lieta top drusciņ pa karstu. Piesarcis viņš sniedza uguni, kad oldermanim bija apdzisis papiross.
«Tu nu saproti, kādēļ studentam vajag turēties korporācijā,» oldermanis turpināja. «Nu, labi, iedomājies - kāds nabaga students viens par sevi čakli mācās, citu nezin kā tikai politehniku un savu jumta istabiņu... Nu, labi, viņš tiek cauri ar ļoti labu numuru, ja nav jau dabūjis diloni un nomiris. Bet dzīvi viņš nepazīst nepavisam. Ne tas zin uzvesties, ne tam manieres, ne tas prot ar labiem cilvēkiem sarunāties. Visi to notura par «dojanu» un tam nekādu vietu neuztic. Ja tas pa studiju laiku nebūtu gribējis būt viens pats tas gudrais, būtu uzmeklējis vecākos biedrus un turējies pie viņu padoma, tad tas gan zinātu, kā rīkoties, un tam arī būtu atbalsts. Ne tikvien kā grāmatas un politehniku tev būs studēt, zēn, bet arī dzīvi, ne vien studēt, bet arī pārvaldīt. Tādēļ tev būs klausīt vecākiem biedriem...»
«Un tādēļ ar komiltoni tev vajag turēties,» Pētermans piebilda, «viņu nekādā gadījumā neatstāt, bet balstīt. Ja viņš ir apdzēries, tad velc viņu mājā kā varēdams; ja nevari citādi, pieņem fūrmani. Iedomājies, ka pasaulē ir tikai divu šķiru ļaudis - komiltoņi un filistri, no kurieni citi ir mūsu filistri vai filistri citās korporācijās. Bet ir arī tādi, kuri nekad nav bijuši komiltoņi. Tie ir knubuļi. Knubulim pret komiltoni nekad nav taisnība. Ja viņš to iedomājas, tad viņu vajag āzēt...»
«Viņam iekārt piķi!» Kārlis iegādājās Starpiņu.
«Fui, fui!» bija noliedzoša atbilde. «Tas tādam «knotam» būs pagodinājums. Knubulis tiek tikai vēl tādēļ ciests, ka dažreiz komiltonim ļoti noderīgs. Nopumpēt viņu drīkst, bet arī ar to vēl viņam parādīts liels gods. Nu, mans fuksīt, drīz tu dabūsi izmēģināties. Patlaban skroderis man pagatavo jaunu ziemas mēteli. Divdesmit piecus rubļus esmu apsolījis viņam uz goda vārdu, bet man viņu vēl nav. Tev nu būs jāpaiet apkārt pie večiem un manā vārdā jāaizpumpē...»
«Bet man jau vēl pašam timpas,» Kārlis attrauca, «varu aizdot...»
«Nē, nē, no komiltoņa tādus upurus drīkst pieņemt tikai bezizejas brīžos. Raugi - dievs, to pasauli radīdams, ir visu gudri iekārtojis. Viņš radījis knubuļus, kurus students ar labāko sirdsapziņu var nopumpēt. Priekš kam tad gan viņi pasaulē? Bet, ja no viņiem nekā vairs nevar dabūt un visi striķi trūkst; tad komiltonim jādod savim, kas tam ir. Biedrs nedrīkst ļaut grimt, tam vajag palīdzēt. Komiltoņiem jāturas tik cieši kopā kā «Trīs musketieriem». Vai pazīsti, fuksīt, trīs musketierus? Tos tev vajag lasīt un mācīties buršu garu...»
«Iegaumē visu labi, ko «vecais būda» tev stāsta,» oldermanis piebilda. «Tātad: «pumpēt» viņus drīkst, tas ir tas vienīgais intīmais sakars starp mums un knubuļiem. Citādi komiltonim nekādi nav atļauts lumpēties, ne no knubuļa ko pieņemt, ne ļauties izmaksāties, tiklīdz tas domā rādīt studentam ar to kādu žēlastību. Es saku, nekādā gadījumā nelumpēties, arvien būt noblam! Ne arogantam, ne uzpūtīgam, bet pašapzinīgam, izvedīgam un aizstāvēt savus principus. Vecākiem komiltoņiem paklausīt, izdarīt tiem visādus pieklājības pakalpojumus un asistences. Protams, tikai tādus, kas neķeras pie goda un nenostāda kalpotāju vai ķelnera stāvoklī. Pasniegt otram uguni ir pakalpojums, un nopucēt otram zābakus arī ir pakalpojums, un tomēr tas nav viens un tas pats. Tev pašam to vajag izšķirt, kā tas ir. Tas ir takts, ko korporācija tevī grib izaudzināt. Iedomā, ka mums, studentiem, vajag pacelt visu tautas cienību vāciešu un cittautiešu acīs. Mums vajag rādīt, ka latvieši nav vienīgi kalpotāju tauta. Bet par biedriem stāvi un krīti un principus turi svētus! Un, lai tev arī galvu ņemtu, bet korporāciju vajag aizstāvēt. Neaizmirsti devīzi: «Draugam un tēvijai - Virtute et fide...»»
Tā Kārlis saņēma ļoti daudz gudru pamācību un «tapa savā garā možs». Protams, ka pie tam tika tukšoti neskaitāmi kausi, jo gan viņam, gan arī citiem fukšiem tika doti «belobigungi», gan iekārti «piķi». Bet darīja arī «vecie būdas» un burši alum savu tiesu. Neskaitāmas reizes vajadzēja taisīt ar viņiem «šmolles», tas ir, skūpstīties, kas gan ar alus pierasotām ūsām un bārzdām nebija visai patīkami.
«Gaiļi» sen jau bija pāri un nemanot kneipja dalībnieki cits pēc cita nozuduši. Vecā Pētermaņa, Benta sen jau vairs nebija. Tiem, kuri bija palikuši, arī acis bija pavisam gurdas un galvas kārās uz krūtīm. Bet tie jau arī cits pēc cita bija pazuduši, tikpat kā ūdenī iekrituši. Beidzot viņi bija vēl tikai trīs - Kārlis, Perlants un oldermanis.
Bet arī pēdējais bija kļuvis pavisam tāds vēlīgs, un galva tam lāgā vairs nestāvēja uz kamiešiem. Beidzot tas piecēlās, bet streipuļoja.
«Fuksi!» tas iežegojās. «Palīdzi man uz rumpelkambari tikt!»
Kārlis paņēma viņu zem rokas un ieveda pazīstamajā blakus telpā, kurā viņš bija gulējis slims. Bet, ak tu kungs, to skatu! Gandrīz visa sabiedrība, kas slepeni bija pazudusi, te viņa bija! Krustiem šķērsām pa platajiem matračiem sakrituši, tikpat kā koki mežā. Cits uz mutes, cits augšpēdus, izstieptām kājām un rokām! Visi šņāca un krāca dažnedažādās intonācijās.
Lai gan arī Kārlim jau prāts bija tāds apmiglots un vēlīgs, tas tomēr vēl varēja satīriski padomāt:

«Še guļ vīri kā ozoli!...»

Uzgājis kādu svabadu vietu uz kāda liela matrača, oldermanis likās uz acīm «upā!». Dabūjis atspaidu piekusušai galvai, tas vēl kā pa miegiem dunduroja:

«Dzert alu tik rūgt',
Ai, tas ir tik grūt'...
Tur vajag dzimušam latviešam būt!...»

Kā uzvarētājs Kārlis atstāja šo telpu. Viņš bija pārspējis savu skolotāju, bija dzēris un tomēr nebija piedzēris, jo varēja vēl turēties uz kājām. Tas laikam tādēļ, ka viņa garu turēja možu jaunie iespaidi. Tomēr pa dēli arī viņš vairs nevarēja noiet taisni.
Arī Perlants pavisam tāds domīgs šņīpa pie galda. «Visi nu novadīti pie miera,» Kārlis pašapzinīgu smaidu sacīja. «Nu varam iet arī mēs...»
Perlants it kā iztrūcies lūkojās stīvi apkārt. Patiešām, neviena vairs! «Vai tev nav vēl kāda pudele alus?» viņš prasīja.
«Jāpameklē!» Kārlis valšķīgu smaidu sacīja. Viņš jau daudzmaz novēroja, kur citi fukši alus pudeles pirmīt nobāza. Nekur saredzēt. Beidzot viņa paša mētelis, kas karājās pie sienas, izlikās tāds aizdomīgs. Viena roka iebāzta kabatā un pavisam tāda stīva.
Viņš pieķēra klāt, patiešām, - alus pudele! Varbūt vēl tā vienīgā un pēdējā, kura nebija atrasta. Nu, viņi korķēja to tikai vaļā. Kad visas izdzertas, izdzers arī to vēl.
Kad nebija nu nevienas lāsītes vairs, tad paķēra savus mēteļus un gāja.
Kad bija tikuši ārā uz ielas, dzestrais rudens rīts viņu prātus vēl vairāk migloja. Grūti tiem bija kājās turēties un vienam jau nu nepavisam. Tādēļ tie saķērās rokās un gāja streipuļu streipuļiem. Bet, ka viņi tiks mājās, uz to tie nezaudēja ne mazākās cerības. Jo sirds tik pilna, tik strauja, tik līksma! Viņai vajadzēja kādu «lupti» uz āra. Vajadzēja uzraut kādu kantāti. Toreiz Rīgā tā ko varēja, jo nebija vēl miertiesnešu, kas tādēļ sodīja par miera traucēšanu. Drīz skanēja visa iela.

«Grad' aus dem Wirtshaus komm ich heraus;
Straße, wie wunderlich siehst du mir aus!
Rechter Hand, linker Hand, beides vertauscht,
Straße, ich merke wohl, du bist berauscht....»

(Taisni iznāku no viesnīcas, iela, cik brīnišķa man izskaties! Labi un kreisi, abas puses sajukušas. Iela, manu gan, ka esi piedzērusi.)
Naktssargi un gorodovoji, kas viņus satika, nekā nesacīja, tikai smējās.

* * *

Otrā rītā, varēja tikpat labi arī sacīt «pusdienā», Perlants ar Kārli savu lielo runci (paģiras) mēģināja noslīcināt tējā. Bet tas lāgā neizdevās. Tādēļ tie devās uz biedrību, iedzēra šņabi un uzkoda siļķi. Daudzmaz dūšu piesējuši, tie tad izšķīrās. Perlants devās uz lekciju un Kārlis pie oldermaņa, kas dzīvoja Suvorova viesnīcā.
Tas arī ne vien bija piecēlies, bet jau rītasvārkos strādāja pie rakstāmā galdiņa. Viņš steidza priekš «Balss» kādu ievadrakstu, uz kura drukātavas puika jau gaidīja. Bija arī pie viņa jau ieradušies Fučis, Pudiķis un Knābis, kuri tomēr nedrīkstēja runāt, jo onkulis necieta, ka viņu traucē. Bet toties tiem bija tiesība piebāzt un aizsmēķēt viņa garās pīpes, kādu tam bija vairākas. Pārmaiņus viņi deva arī Kārlim ievilkt pa dūmam, un drīz vien nelielā viesnīcas istabiņa tinās zilā plīvurā.
Patlaban, kā viņš savu darbu bija nobeidzis un nodevis puikam, ieradās arī Befis. Bet pavisam saņurdzītā stāvoklī! Krāgs atrauts vaļā, šlipses pavisam trūka un arī dažu logu. Bez tam vēl noskrambājies un grēka apziņu vaigā.
Odermanis viņu cieši uzlūkoja: «Kur tad tu esi pulis?...»
Befis raudzīja smaidīt. «Biju kastenā,» viņš atzinās. «Es tur kāvos...»
«Tas jau gatavais karātavu humors!» oldermanis norūca. «Ar ko, ja drīkstu zināt?»
«Divas reizes kāvos,» Befis ziņoja. «Pirms ar knubuļiem, tad ar konkordiem...»
Sāpīgi un griezīgi viņu uzlūkodams, oldermanis nogrozīja galvu. «Tu viņus izaicināji?»
«Pie tam netiku!» Befis sāpīgu smīnu atbildēja. «Kalpotāji ar viņiem bija uz vienu roku. Mani izsvieda uz ielas... Man pat palika nesamaksāts rēķins...»
«Ļoti jauki! Tu man to saki, it kā tas nekas nebūtu...» plecus raustīdams, viņš soļoja pa istabu. «Jā, es nezinu, ko konvents uz tam teiks... Katrā ziņā tiksi rukāts... Varbūt pavisam izslēgts... Vismazākais sods jau nu tas, ka nākošā kneipvakarā tev iekārs piķi. Tas ir, ja tev pavisam nenoliegs korteli apmeklēt...»
Pieri saraucis, viņš soļoja šurp un turp. Sāpīgu smaidu, nožēlojamu vaigu Befis, nolaidis rokas, stāvēja.
«Bet par visām lietām vajag tiem piesūtīt naudu par nesamaksāto tēriņu,» oldermanis apstājies ieminējās. «Lumpēties nevar...»
«Man nav,» Befis kaunīgi sacīja. «Nav ne kapeikas...»
«Kur tad tu liki?!» oldermanis viņu cieši uzlūkoja. «Tu taču negribēsi iestāstīt, ka esi turp gājis tukšām rokām...»
«Vēlāk aiz errastībām aizgāju citur un savu naudu nodzīvoju,» Befis atzinās. «Redzi, nav ne kapeikas...»
Viņš parādīja savu maku.
«Kur mums tik nopietni naudas vajadzīgs, tur tu izdari tādu stiķi!» Pārmetošu smaidu tas spēra kādus soļus, izvilka arī savu maku, un arī tas bija tukšs.
«Kur visiem naudas tā vajag priekš baltiem cimdiem, reprezentēšanās et cetera, et cetera!...» Aizskarts tas soļoja atkal pa istabu.
Iestājās brīdi dziļš klusums. Pārējie fukši, ievērojot Befa nožēlojamo parādību, nevarēja nociesties nesmīnējuši. Viņš notriekts nopūtās.
Beidzot onkulis apstājās un svinīgi sacīja: «Sataisi savu apģērbu un frizūru kārtībā, tev būs jāiet pumpēt! Bet nē jau, kad es tevi tuvāk apskatu, ar tādu noplēstu degunu taču tevi nevar laist...» Tad pagriezās uz Kārli:
«Rituli, tagad tev jāpierāda savas spējas. Vismaz jāmācās, kā to dara. Tu, Pudiķi, arī iesi līdzi, tev laba izrunāšana... Fučis - tas arī diezgan neveikls, - tu, Knābi, varēsi iet. Tev cienīga uzstāšanās. Trīs pietiks...»
«Labi!» Knābis piebalsoja. «Bet kur lai mēs, onkul, ejam?»
«,s>Kur jums labāk izkrīt pa ceļam. Lūdziet manā vārdā aizdot man lielāku vai mazāku summu, novērtējot situāciju. Arī «vecā būdas» Pētermaņa vārdā, ja apstākļi liekas izdevīgi. Jo mētelis viņam būs papriekšu un nauda tikai pēc tam. Un, ja visi striķi trūkst un nekas neķeras, tad lūdziet Aleksandru Vēberu, lai viņš man aizdod desmit rubļus uz mana honorāra jeb viņa godalgu rēķina.»
Te jāpiezīmē, ka Aleksandrs Vēbers saviem līdzstrādniekiem nekādu rindu honorāru nemaksāja. Toties viņš no administrācijas, t. i., avīzes izdevēju, puses 500 rubļus izdalīja kā «godalgas» pēc sava ieskata tiem saviem līdzstrādniekiem, kuri viņam visvairāk rakstījuši. Nebūs lieki jāpaskaidro, ka tāds līdzstrādnieku darbaspēks samērā ar tagadējiem apstākļiem viņam iznāca ļoti lēts, un avīze atmeta it brangu peļņu. «Balss» kā nedēļas avīze pirmajos laikos ar savu pārpalikumu sedza dienas laikrakstā «Baltijas Vēstnesis» iztrūkumu.
«Tad nekavēsimies, laiks ir dārgs!» Pudiķis skubināja. «Kur mēs tevi, onkul, satiksim?»
«Vakarā vai nu biedrībā, vai dzīvoklī. Bet nu ejat!» tas viņus stūma pa durvīm laukā.
Tātad uzdevumu viņi bija dabūjuši. Kā viņi to izpildīja, no kura gala sāka, kurā beidza, tā bija viņu darīšana.
Izgājuši uz ielas, viņi īsi apspriedās. Nolēma sākt no pašas augšas. Tā kā biedrības priekšnieks Kalniņš bija miris, tad pirmais biedrībā un tautā bija advokāts Mikentāls kā priekšnieka vietnieks. Tā kā Pudiķis teicās pirms kādām dienās sadzēris biedrībā ar viņu «tu» brālību, tad viņš domāja, ka tā durvis viņam katrā laikā vaļā. Bez tam viņš zināja stāstīt, ka tas bagāta tēva dēls, precējis bagātu sievu un no tantes ievācis prāvu mantojumu.
Pazīstama arī esot M. uzupurēšanās tautas labā. Lai aizstāvētu latviešu tautiskos centienus starp vāciešiem, tas nopircis no igauņa Jansena avīzi «Heimat» un izdodot to vācu valodā ar zaudējumiem.
Pie tāda vīra viņi tad gāja ar tām vislabākām cerībām. Un Pudiķis tos ceļus zina. Dzīvoja tas Teātra bulvāra un Vēveru ielas stūrī. Tikai vienu trepi viņiem jākāpj.
Tur tad viņi arī drīz vien bija augšā.
Uzgaidāmā istabā pie oši-krāsotas pultes uz augsta; apaļa skrūves krēsla sēdēja toreizējais advokāta leibskrīveris un čakli izrakstīja tīrā. Viņu sauca Kalniņu. Tā kā viņa bārzda bija ugunīgi sarkana un, otrkārt, tas savus ne visai spožos materiālos apstākļus mēģināja uzlabot, ziņodams «Baltijas Vēstnesim» par vietējiem ugunsgrēkiem, tad Latviešu biedrības aprindās viņu dēvēja par Uguns-Kalniņu. Tas nebija domāts kā lamasvārds, bet Kalniņu bija tik daudz, ka vajadzēja kādas izšķirības, lai, vienu piesaucot, zinātu, kurš īstenībā domāts. Tādēļ Uguns-Kalniņš to nemaz ļaunā neņēma, ka viņu tā sauca, bet ieskatīja to «uguni» kā sev piekrītošu predikātu resp. atribūtu.
Pudiķis tātad arī uzrunāja pilnā vārdā un sacīja, ka viņiem steidzīgi vajagot runāt ar konsulenta kungu.
«Tik ātri tas neies,» sekretārs atbildēja. «Viņam pašlaik svarīgs apciemojums - kāds no Lielās ģildes... Viņš pavisam projām, dibenā...»
«Tādā gadījumā būsat tik laipni viņam pasacīt, ka viņš tiek lūgts uz acumirkli iznākt ārā!» Pudiķis rīkoja.
Sekretārs sacirtās. «Vai tad jūs domājat, ka jau, tiklīdz katrs pieteiks, viņš jau tūlīt skries ārā? Lūdzu, uzgaidiet!...»
«Te nav runa par katru!» Pudiķis kļuva stingrs. «Kā jūs varat iedomāties: Mikentāla kungs zinās, ka pie viņa atnākuši latviešu studenti, un liks tiem gaidīt?...»
«Va' tad jūs domājat, viņš jau tā pēc tiem latviešu studentiem griežas?» Kalniņš ironiski iejautājās. «Vai ziniet arī, kas pie viņa acumirklī iekšā? Konsuls Rābemanis no pilsētas valdes partijas. Tas gan ir drusciņ vairāk...»
Viņš domāja, ka ar to pietiks, bet nekā.
«To tikai var izšķirt pats konsulenta kungs, jūs par to neesat noteicējs!» arī Knābis tagad uzstājās. «Ejat paziņojat, ka te ar viņu grib runāt studenti kādā pavisam ārkārtēji steidzamā darīšanā!»
«Viss viens pīpis!» Kalniņš stūrgalvīgi pastāvēja. «Ja katra dēļ celšos un skriešu, kad tad savu darbu padarīšu? Trīs raksti līdz vakaram vēl jāpagatavo...»
Neievērodams viņus vairs, tas rakstīja tālāk. Bet, kad visi trīs studenti viņu sāka, tā sakot, caururbt ar saviem skatieniem, viņam tomēr tapa neomulīgi. Viņš jau bija arī diezgan cilvēks, tas Kalniņš!...
Labi, - ja viņi gribot, viņš varot to lietu aplinkus paveicināt. Iešot ķēķī, pieteikšot meitai, lai tā pasaka cienmātei, vai tā nevarētu pateikt kungam, vai viņš nevarētu iznākt uz kādu īsu darīšanu.
«Nu, itin pareizi!» Knābis apstiprināja. «To jums jau sen vajadzēja darīt...»
Viņš piecēlās, iegāja pa sāņu durvīm ķēķī un atgriezās ar ziņu, ka meita apsolījusi pateikt.
Pēc brīža iznāk ārā pati cienīgā - neliela, pasmuidra, vēl pajauna. Gan laipni, bet caururbjoši tā uzlūko studentus, it kā gribēdama ieskatīties viņu sirdīs un īkstīs. Viņa pat neliekas ievērojam viņu dziļo un godbijīgo paklaņu. «Ko jums no mana vīra vajadzēja?»
«To mēs varam sacīt tikai viņam zem četrām acīm!» Pudiķis, kautrīgi smaidīdams, attrauca.
«Tad jums būs jāuzgaida,» viņa laipnu smaidu, bet apslēptu asumu atbildēja. Un, pagriezusies uz skrīveri; sacīja:
«Jūs, Kalniņ, jums laika būs, - aiziesat līdz Kaļķu ielai un nopirksat man vieni pāri bērnu zeķītes! Pie tās reizes pāmesat man arī kādu kamoliņu dzijas! Še būs jums nauda...»
Sāpīgi vaigu saviebis, Kalniņš saņēma sīknaudu.
«Ar to galu varat pieiet pie Anspaha un apklausīties, vai nav jau iztīrīta mana gaišā kleite!» kundze pavēlēja.
«Atvainojat,» Kalniņš uzdrošinājās pretoties, «bet man te steidzīgi kāds raksts jānoraksta...»
«Es taču jums nesaku tūdaļ,» kundze piesarka. «Tad, kad esat to padarījuši...»
«Bet man vēl jānoraksta citi raksti,» sekretārs sāka dumpoties. «Tie man visi steidzīgi jādabū gatavi!...»
«Gan jau varēsiet!» kundze vēl jo vairāk piesarka. «Garām ejot, varat vēl pieiet pie kurpnieku meistara Adlera, lai viņš pienāktu noņemt man zābakiem mēru!»
«Arī to vēl!» Kalniņš, tagad jau pavisam sāpīgi saviebies, nopūtās.
«Nu, zināms! Var taču gan tā iekārtoties, ka arī kāds brīdis, laika iznāk. Es jau lūdzu jums pieiet, tikai garām ejot. Nesaprotu, kā cilvēks var būt tik nelaipns?!...»
To teikusi, tā uzmeta sekretāram pārmetošu, bet jau gandrīz iznīcinošu skatienu, atgrieza muguru un cienīgi aizgāja.
Tas, cilvēks, nu vairs nevarēja nosēdēt, bet uztraukts nolēca no sava buka. «Redziet, kungi; redziet, tas man caur jums! Es jūsu dēļ gāju ķēķī, bet viņa domā, ka es nezinu, kur savu laiku likt. Trīs raksti man vēl šodien jādabū gatavi! Kā es to lai paspēju?! Par astoņpadsmit rubļiem mēneša algas, - ko jūs gan domājat?!... Man jābūt par to rakstvedim, man jābūt skrejpuikam, man jābūt ķēkšai, man jābūt kalpam! Kurš gan no jums to manā vietā uzņemtos? Nebūtu es jūsu lietā iejaucies, es mierīgi varētu nobeigt savu darbu...»
«Cilvēks, neerrojies!» Knābis, saslējies klasiskā pozā, citēja. «Arī mūsu laiks ir dārgs. Mēs ilgāk neuzkavēsimies, bet savas darīšanas izdarīsim caur vēstuli. Uz redzēšanos!...»
Kad viņi bija nokāpuši lejā uz ielas, Pudiķis atņēmās: «Tādi mums tie patrioti ir! Tādi mums ir tie tautas pīlāri! Aiz kāda iemesla, es gribētu zināt, tad tāds vācu konsuls pie viņa lien?! Tautas priekšā, jā, tur mēs esam tādi, bet aiz muguras atkal citādi...»
«Par viņu pašu es nesaku, neesmu viņu redzējis un nezinu spriest,» Kārlis domīgi iebilda. «Bet tā viņa kundze - tā nu gan patriote nav...»
«Kā viņa mums skatījās pāri pār galvu!» Pudiķis sāpināts piebalsoja. «Man, viņas vīra «tu» draugam? Tā jau ir tā nelaime tiem mūsu tautas pīlāriem! Paši viņi būtu vēl cik necik, bet tās sievas velk pavisam uz citu pusi... Es gribētu zināt, vai arī letoņiem tā skatītos tā pāri, kad tie būtu pie viņas vīra nogājuši? Vācu krāsneši nu katrā ziņā tiks uzņemti pavisam citādi!...»
«Bez šaubām!» Kārlis, izpatikdams draugam, piebilda. Tikai Knābis, vilkdams savu smalko dūmu, paturēja savu aristokrātisko mierību un izturējās pret visu notikušo vienaldzīgi. «Homo sum, humani nil a me alienum puto,» viņš sacīja. (Esmu cilvēks, un nekas cilvēcīgs man nav svešs.)
Tagad viņi nolēma doties pie Aleksandra Vēbera Skolas ielā. Tas kā nenoliedzams patriots viņus labāk sapratīs.
Tas, protams, sagaidīja viņus ļoti laipni. Ar ko šis varotpakalpot? Laikam viņam kādu manuskriptu atnesuši?
«Te mūsu jaunam komiltonim ir nenoliedzamas rakstnieka dāvanas,» Pudiķis steidzās atbildēt. «Pagodinos jums viņu priekšā stādīt. Ērgļu Kārklis - Aleksandrs Vēbers, «Balss» redaktors-izdevējs.»
«Ļoti priecājos,» Vēbers spieda viņa roku. «Ko tad jūs laba esat sacerējuši?»
«Ir kāds eposs iz latviešu mitoloģijas,» Pudiķis attrauca. «Tikai vēl jāpieliek pēdējā roka. Varbūt uz priekšu jums to pienesīsim...»
«Būšu gaužām pateicīgs!» Vēbers palocījās.
«Atvainojiet, ka mēs jūs tagad mazliet apgrūtinām kādā citā lietā,» Pudiķis iesāka. «Mūsu oldermanis Onkulis lūdz jūs aizdot viņam pēc iespējas, nu, teiksim, kādus desmit - divdesmit rubļus... Tas ir, pēc iespējas...»
Vēberā vaigs kļuva stipri garāks. «Pēc iespējas - man šoreiz vis tik labi neiekristu!... Tas ir, ja spiedīga vajadzība, tad jau jārauga. Es šejienes studentu apstākļus tik labi nepazīstu. Pēterpilī, kad es studēju, ar stundām varēja it labi pelnīties. Es pat vēl naudu uz mājām varēju pārsūtīt.»
Pudiķis mazliet saslējās. «Te Rīgā mums stundu nav, ko dot, mums drīzāk tās nākas ņemt - -»
«Nē, nē,» Vēbers viņu pārtrauca, «es jau arī tikai sacīju, attiecoties uz Pēterpils apstākļiem...»
Iestājās tāds mazs, neomulīgs starpbrīdis.
«Lai gan ļoti liela vajadzība, mums tomēr ļoti žēl, ka jūs esam apgrūtinājuši,» Pudiķis iesāka tādā mazliet divdomīgā tonī. «Jūs varat saprast, ka velti pie jums nebūtu griezušies, bet, tā kā nu jūs paši atrodaties tādos apstākļos, ka nespējat mums palīdzēt - -»
«Nē, nē, ja jau vajadzīgs, tas man jādara,» Vēbers, ķerts vārīgā vietā, iesaucās. Smaids viņa sejā izteica tik daudz kā: tik daudz jau gan man vēl būs kā aizdot jums desmit rubļus. «Nepārprotiet mani aplam,» viņš turpināja. «Es pilnīgi nostājos uz principa, ka mums savus augstskolu mācekļus vajag pabalstīt. Jo tikai tā mums var rasties labi daudz mācītu vīru, kuri atkal citiem var palīdzēt. Nepieciešamā gadījumā esmu pat uz miera pats aizņemties, lai varētu studentiem izlīdzēt. Jūs sacījāt desmit rubļu?»
Un ātri viņš izvilka no savas kabatas grāmatas desmit rubļus un nolika tos uz galda, lai Pudiķis nedabūtu savu prasību paaugstināt uz piecpadsmit un pat divdesmit, kas it viegli varēja notikt. Kā rādījās, tad viņš Pudiķi laikam gan pazina it labi.
Pašlaik pie viņa kabineta durvīm pieklauvēja Vēbera gaspaža, liela, bet diezgan drukna un sārta kundze.
«Sascha, darf ich dich stören?» (Saša vai drīkstu tevi traucēt?)
«Gleich, sogleich!» tas atsaucās. (Tūlīt, it tūlīt!)
Tā kā veikals bija nodarīts un nākuma mērķis izsmelts, tad viņi negribēja ilgāk viņu uzkavēt un atvadījās. Viņš tos pavadīja līdz trepju galam, izsacīja cerību, ka nākošo reizi viņi to apciemos ar manuskriptiem, un griezās tad atpakaļ pie savas kundzes.
«Diezin kāda cīņa tam atkal ar viņu jāizcīna,» Pudiķis, nonācis lejā, uz biedriem sacīja. «Redziet, ka es pratu atrast viņa Ahiles papēdi! Viņš negrib lumpēties, lai mēs nepaliktu pārliecībā, ka viņam nav. Bet ar savu gaspažu viņam ciešanu diezgan, lai arī viņš to vairāk valda kā Mikentāls savu.»
Viņš nu Kārlim apstāstīja plašāk tos apstākļus, no kam bija slēdzams, ka tā nav nejaušība, ja gaspaža piepeši pieklauvēja pie kabinetā durvīm. Vēbera kundze nepavisam neturot uz studentiem labu prātu, tādēļ ka tie pavedot viņas vīru uz žūpošanu. Jo Vēbers, kad reiz noņēmies; dzerot ar studentiem trīs dienas no vietas.
«Vienreiz nu tāds joks!» Pudiķis stāstīja. «Atgriežoties mājā no tādas kneipošanas ar studentiem, Vēberu viņa kundze saņem ar gardīņu sprediķi. Viņš itin īsi: «Adē!» - aiziet un dzer atkal divdesmit četras stundas no vietas. Pāriet mājās, viņa atkal pretim ar gardīņu sprediķi. «Hast du noch nicht genug?! Adē!» Vēbers atvadās un dzer atkal dienu un nakti. Pāriet atkal mājā studentu pavadībā, gaspaža atkal skarba pretim. «Also, du hast noch nicht genug?! Adē!» Aiziet atkal līdzi studentiem un dzīvo atkal. Un tā lieta atkārtojās vienā un tanī pašā ritmā, kamēr gaspaža beidzot ne vārda vairs un tik mīksta, ka to ap pirkstu var tīt. Nu viņš paliek mājās pie viņas.»
Visi nosmējās par šādu smalku joku un laulības karu. Vienā ziņā viņu spriedums par Vēberu bija vienbalsīgs. Lai gan katrs ir cilvēks un katram ir savas vājības, tad tomēr viņi to atzina par cienījamu tautieti, kurš studentus saprot, var iedomāties viņu stāvokli un sajust pret studentu respektu.
Tagad viņi iegriezās pie «Baltijas Vēstneša» un apciemoja Bernhardu Dīriķi.
Tas savā redakcijas istabā bija nogrimis darbā, proti, izvilka no «Valdības Vēstneša» sarakstu par tiem latviešiem, kas dabūjuši ordeni vai činu. Citu rakstīšanu viņš labprāt atstāja citiem redaktoriem, bet šo pienākumu paturēja sev.
Pret studentiem tas bija parasti joviāls un laipns un apprasījās: «Nu, kādu ciema kukuli man atnesāt?» Ar to bija domāts manuskripts. Bet, ja tie bija nākuši pēc honorāra, tad palika nopietns.
«Vai jums rindas jau saskaitītas?» tas jautāja.
Ja nebija, tad pameklēja attiecīgos numurus un saskaitīja pats ļoti droši un pareizi, ņemdams arvien pa divām rindām uzreiz. Tā, viņš sacīja, nekad nevarot pārskatīties. Maz tad runāja, parakstīja tikai uz rēķina: «Lūdzu samaksāt,» -un sūtīja tad pie sava brāļa, kas pārzināja ekspedīciju un kasi.
Bet, ja viņu gribēja aizpumpēt kā tagad, tad sāka smaidīt.
«Priekš kam tad jums tās naudas būtu vajadzīgs? Es principā palīdzu tikai tiem, kuriem vajag aizbraukt uz mājam...»
Patiesībā tā bija. Ja kāds cauri braucošs letonis vai arī Rīgas politehniķis semestra beigās gribēja no viņa nopumpēt ceļa naudu, tad nedeva vis, cik tam prasīja, bet izprasīja smalki dzīves vietu, cik tālu jābrauc pa dzelzceļu, cik pa zemesceļu. Tad aprēķināja, cik tas izmaksā, un tik lielu summu arī aizdeva.
«Tagad taču semestris vēl nav nobeidzies,» viņš Pudiķim iebilda.
«Nav gan, bet mums tomēr ir spiedīga vajadzība,» Pudiķis steidzās paskaidrot. «Viens no mūsu veciem biedriem ir gluži bez mēteļa. Redziet, ir auksts laiks, un viņš uz krūtīm slims...»
«Vai viņam tas mētelis pazudis vai nozagts?» Dīriķis jautāja, skatīdamies caur savām zelta brillēm zem kuplajām uzacīm.
«Nē jau... Viņam tāda nemaz nav bijis!...»
«Tātad normāli apstākļi un ne nelaimes gadījums?» Dīriķis uzsvēra. «Lai priekš tam aizdodu, man šķiet, tas ir ērmots prasījums...»
«Normāli vai nenormāli!» Pudiķis iesaucās. «Mēteļa vienkārši nav, un tas viņam jāgādā...»
«Bet vajag taču kāda principa un pamata,» Dīriķis brīnījās. «Nu, jaunais cilvēk, domājat paši... Ja man visiem būs jāaizpumpē priekš mēteļa, kad tāda nemaz nav bijis, tad taču es nevarētu līdzēt, kaut arī pats savu mēteli aizdotu projām!»
Pudiķis ieskatīja to. «Bet vai mums tik vien tā vajadzība kā priekš tā mēteļa,» viņš turpināja. «Ja vienam grib palīdzēt, tad principu un motīvu var atrast. Redziet, te ir jauns un censīgs tautasdēls,» viņš zīmējās uz Kārli. «Viņš ir rakstnieks un dzejnieks, un jūs paši atzīstat viņa dāvanas. Viņam slāpst pēc zinātņu avotiem, viņš grib izkopt savu garu, grib izglītoties, grib studēt - -»
«Itin labi!» Dīriķis viņu pārtrauca. «Neviens taču viņam to neliedz...»
«Ar to vien nepietiek, ka neliedz,» Pudiķis iesilis turpināja. «Veco tautiešu pienākums ir viņu pabalstīt. Viņš labprāt studētu, bet nav naudas...»
«Tad lai viņš pirms sagādā naudu un tad lai studē,» Dīriķis mierīgā garā pamācīja.
«Tas viņam nav iespējams!»
«Ko tad viņš grib studēt, kad naudas nav?»
«Es jūs nesaprotu!» Pudiķis saslējās.
«Es jūs arī ne! Ja students ir jau vairākus semestrus studējis un tam priekš studiju nobeigšanas pietrūks, tad, protams, tam tiesība uz palīdzību. Ja kādam jau ir kolēģu nauda, bet tikai kāda maza daļa pietrūkst, tam tāpat tiesība aizņemties. Priekš tam jau tiek aizdota nauda no studentu stipendiju fonda. Bet, ja pašam nekā nav un visu grib sapumpēt, tas man liekas ērmoti...»
«Ērmoti priekš tā, kas nabaga studentu nesaprot!» Pudiķis pietvīka.
«Saprotu viņu itin labi, pats esmu bijis nabaga students. Trīs vīri veselu dienu esam pārtikuši no viena rundstiķa. Bet tas bija izņēmuma gadījums, īss laiciņš, ko varēja pārciest, lai tiktu pie mērķa. Kas pats neko neriskē, tas nevar prasīt, lai otrs tam palīdz.»
Mūsu draugus šāds uzskats pavisam pārsteidza un sarūgtināja. «Pie labas gribas arvien var atrast ceļu, kā palīdzēt,» Pudiķis turpināja. «Bet, ja jau jums pašiem tādi apstākļi, kas to neatļauj...»
Viņš mēģināja arī Dīriķi ķert to vārīgo stīgu, bet tas nevilka. «Ko es varu, to es daru,» viņš atbildēja, «bet daru aiz principa. Arī pie savas avīzes es studentam dodu lielas priekšrocības. Ja nestudēts ko rakstījis, tam tad vajag izturēt to vissmagāko kritiku. Ne tā studentam. Ja tas ko uzrakstījis, kam vien daudzmaz kāda vērtība, es to uzņemu ārpus rindas. Un tāpat honorāru ziņā. Es citiem maksāju tikai grasi rindā, par oriģināliem kapeiku, ja daudz, tad pusotras kapeikas. Bet studentiem, kā jūs paši zināt, par ievadrakstiem 2 kapeikas rindiņā. Par oriģinālstāstiem pat 15 rubļus loksnē, kur no citiem katrā laikā varu dabūt par 5 līdz 8 rubļiem loksnē, ko arī Pūcītis maksā. Bet kādēļ es to daru, tur man ir savs princips.»
«Jūs maksājat vairāk nekā citi, tas ir jāatzīst,» Pudiķis piekrita. «Tomēr samērā ar darbu un pūlēm arī jūsu honorāri ļoti niecīgi. Par mūsu komiltoņa poēmu jums vajadzētu maksāt vismaz divreiz tik daudz, lai viņš daudzmaz var dzīvot...»
Dīriķis nokustināja savas kuplās uzacis. «Latviešu apstākļi nu reiz ir tādi, ka vairāk mēs nevaram maksāt. Izņēmuma gadījumos, ja darbs sevišķi vērtīgs, mēs ejam vēl tālāk. Es jūsu biedra darbu vēl neesmu izlasījis, bet Andrejam Pumpuram mēs par viņa «Lāčplēsi» maksājam 300 rubļus. Ne tādēļ, ka būtu spiesti maksāt, bet aiz laba prāta, tādēļ, ka gribam to maksāt...»
«Bet, ja jau tas, hofrāta kungs, vienam esat pielaiduši izņēmumu, tad dariet to ar mums arī,» Pudiķis turpināja. «Aizdodat mums priekš tā mēteļa un kolēģu naudas...»
«Kā redzu, jaunais cilvēk, jūs ar saviem vārdiem neskopojaties,» Dīriķis sapīka. «Laikam gribiet mani nogurdināt, ka sākat atkal no gala, ko esam izrunājuši. Es taču jums teicu, kādā veidā gribu un varu jums palīdzēt...»
Nekā ar viņu izdarīt! Viņiem cits nekas neatlika kā lūgties piedošanu, ka traucējuši, un iet. Un atvadīties viņi atvadījās pilnīgi kā draugi.
Bet iznākuši ārā, viņi ļoti čortojās. «Redz, kādi mums tautieši, redz, kādi patrioti!» Pudiķis sirdījās. «Tiem citiem varbūt tās sievas vainīgas, bet šim sievas vairs nemaz nav. «Ko tad jūs gribat studēt, kad jums nav naudas!» viņš mēdīja. «Man ir savi principi et cetera, et cetera!» Zinām jau, zinām tavus principus. Ja letonis nāk pumpēt, tam mēs mākam aizdot ir ceļa naudu, ir visu. Godīgam sēlim turpretim ir priekš mēteļa nevīdas iedot. Nu, lai tik nāk biedrībā runas vīru vēlēšanas... Mēs viņiem parādīsim to, ka tiem nāksies ar mums rēķināties...»
Bet kur nu tagad tālāk iet? Iegādājās Starpiņu. Tas gan ir runas vīrs, bet nav tik gudrs uz tiem principiem; jūtas drīzāk pagodināts, ja students tam pieduras.
Pazvanīja. Istabas meita ielaida. Prasīja pēc kunga. Tas esot veikalā. Bet cienmāte gan mājās; varot parunāties ar viņu.
Turpat jau arī viņa nāca pretim raibu, puķainu mājas kleiti, pensneju uz deguna.
«O, jemine, studentu kungi, ah herjē, ah herjē!» tā laipni sauca viņiem pretim, pirms tie vēl paguva ko sacīt. «Lūdzu dziļāk, lūdzu!... Atņemat savus paleto!...»
Viņi arī paklausīja. «Žēl, ka nesastopam mājās Starpiņa kungu,» Pudiķis pie tam ievadīja sarunu. «Mums būtu bijusi pie viņa kāda darīšana...»
«Šāde gan, viņš drusciņ nevaļīgs veikalā,» kundze nopūtās. «Aber varbūt ka varēsim iztikt bez viņa... Lūdzu dziļāk salonā, lūdzu, ņemiet plac!...»
Viņa tos bīdīja iekšā, vēl iekams tie bija priekšā stādījušies un minējuši sava nākuma cēloni. «Tas ir ļoti nett, ka mūs apciemojat... Mēs ļoti labprāt ferķērē ar bildētiem. Vakar ar pie mums bij pāris jaun' cilvēk' no Dorpat, no tādu latvieš' korporacion, ah, - kā viņu sauc?... Le-, le-» viņa nevarēja atcerēties.
«Laikam «Lettonia»,» Kārlis nāca viņai palīgā.
«Ja, ja, ungefähr tā... Viņiem bija farbīgas cepures... O, student kungi mūs ļoti bieži apciemo...»
«Tā jau mums, tiem izglītotiem un turīgiem, visiem kopā jāturas,» Pudiķis piebalsoja.
«Lūdzu, ņemiet plac!» viņa glaimota mudināja, tad sauca pie durvīm sāņus: «Herta, mein Kind, Herta!...»
«Ja, Mamma, sogleich!» atskanēja blakus istabā kāda salda balstiņa, kas liecināja, ka viņas īpašniece iemet vēl skatienu spogulī un sakārto savu frizūru.
Viesi pa tam, nosēdušies ar raibu segu pārvilktos rokoko stila polsterētos krēslos, pārlaida slepus skatienu «salonā». Paprāva, četrkantīga telpa, gar kuras sienām daudzas eļļas krāsu bildes zeltītos, žuburainos rāmjos. Starp tām divas portrejas līdzinājās stipri Starpiņam un kundzei. Ikviens tautas vīrs tajos laikos rūpējās par to, lai viņa vaigs būtu uzticēts audeklam, jo, kas var zināt, vai kādā jaukā dienā to nepiekar biedrības telpās. Mēs atcerēsimies līksmo uztraukumu, kāds Starpiņu pārņēma, kad studenti ieminējās, ka viņa ģīmetni vajadzētu piekārt biedrībā blakus Valdemāram un Kronvaldam. Un tādēļ Kārlim bija grūti apslēpt smaidu. Viņš aizgrieza vaigu uz stūri, kur bija palmu un puķu mežs, bet logā mundrs, dzeltens kanārijas putniņš lēkāja savā būrī. Tam pretim Knābis redzēja uz kamīna zimzes visādas rotaļu lietiņas, lellīšus, dēļu bundžiņas utt., bet augšā krāsns kronī divi eņģelīši sadevušies rociņas. Viņiem blakus liela stāvlampa alabastra kāju un zaļu kupola segu. Pudiķa vērību atkal grieza uz sevis uz sofaja guļošais, balti mazgātais pūdelītis ar ļoti gudrām acīm un sarkanu lentu ap kaklu.
«Ļoti skaists sunītis!» viņš ieminējās.
«Amichen! Komm her, mein Amichen!» mājasmāte aicināja. «Tas jau ir manas Hertas lībliņš...»
Amītis arī nelikās ilgi lūgties un pietecējis uzrāpās namamātei uz klēpja. «Ļoti mīļš un gudrs tīrhens..» viņa to glaudīja un skūpstīja.
«Rets eksemplārs,» arī Pudiķis noglaudīja viņa galviņu un tā ar savu apbrīnošanu ieguva ar joni mājas kundzes sirdi. Viņa sāka stāstīt par sava Amīša apbrīnojamām īpašībām - kā viņš prot lūgties, kā viņš prot sēdēt, kā viņš prot padot ķepiņu.
«Tiešām!» Pudiķis piebalsoja. «Nu, tas jau lieliski!...»
Bet te uzreiz viņu valodas tika pārtrauktas, kad ienāca sārtvaidze, zeltsprodze mājas jaunkundze, neliela, apaļa, augstām krūtīm, bet valšķīgām, debeszilām acīm. Viņi visi bija kājās un rindā pret viņu palocījās.
«Mana Herta,» māte iepazīstināja, uz viņu ne ar mazāku labpatiku neraudzīdamās kā uz Amīti. Un tiešām, arī Pudiķim it kā iedrebējās sirdī, - tiešām rets eksemplārs!
«Mana meita,» māte atkārtoja, «un - studentu kungi. Ah, pardon, es jau nezinu vēl jūsu vārdus...»
Viņi palocījās pēc kārtas tik pret māti, kā daiļo jaunavu un minēja savus vārdus.
«Ļoti priecājos ar jums iepazīties,» viņa sonorā balsī sacīja. «Es par jūsu korporāciju esmu daudz dzirdējusi.»
«Jūtamies pagodināti,» Pudiķis mazliet apjucis atbildēja, «un bez tam, - te mūsu draugs, vēl rakstnieks...»
«Ai, ļoti priecājos iepazīties ar latviešu rakstnieku!» viņa piesārtusi vēl sevišķi spieda Kārļa roku. Mazais putniņš būrī, priecīgi spārnus kuldams, līksmi iedziedājās. «Ak, mans mīļo Pipī, mans mazputniņ!» viņa sauca tam pretim. «Mammī, vai Pipī ir ūdentiņš un cukuriņš?...»
«Es viņam ieliku, mein Kind,» māte paskaidroja. Un, kamēr viņa, glaimu vārdus runādama, rīkojās gar būrīti un Pudiķis gaidīt gaidīja izdevību, kā viņai asistēt, māte ar labpatiku viņa biedriem sacīja: «Pipī arī manai Hertai lībliņš, Pipī un Amī, abi divi. Bildēti cilvēki, tie jau mīļo dabu... Mana Herta tokš nolikusi Lomonosova ģimnāzijā lielo eksāmenu. Pie profesor Kreil viņa ir ņēmusi mālstundas un pie Hēnes klavīrstundas. O, viņi saka, ka manai Hertai ir talants...»
«Bez šaubām,» Knābis apstiprināja.
Hertai, lai gan tā nodarbojās ar būrīti, bija tomēr ausis to dzirdēt. Viņa piesārta kā roze un it kā pārmezdama savieba savas rožu lūpiņas. «Ah, mammī, tā jau nemaz nav taisnība...»
«Tā ir pilnīga taisnība!» arī Pudiķis iesaucās. «Kāds gan iemesls jūsu mātes kundzei būtu sacīt nepatiesību? Viss jūsu izskats, visa jūsu parādība liek mums noskārst, ka mūsu priekšā stāv ievērojama māksliniece...»
«Es-māksliniece, ha-ha-ha-ha!» Herta valšķīgu smaidu paskatījās sāņus. «Ak, ko jūs runājat?!...»
«Aber, mīļais bērns, nu parādi taču savu Malstück!» māte nopietni sacīja. «Kā tad tie kungi var spriest, kad viņi nav redzējuši...»
«Ak, tur taču nav, ko redzēt,» Herta, lūpiņas čūrinādama, tiepās. «Tie kungi taču daudz ko labāku redzējuši...»
«Bet taisni mums būtu ļoti interesanti redzēt jūsu darbu,» Knābis pastāvēja.
«Nav taču, ko redzēt... Iesācējas darbi...»
«Bet mēs jūs lūdzam, jaunkundze,» Kārlis pastāvēja. «Jūs taču nenoliegsiet mums tiesību pašiem spriest...»
«Nu, kā jūs vēlaties,» viņa beidzot sacīja, jo arī mamma viņai visnotaļ mirkšķināja ar acīm. «Aiz augstcienības pret mūsu rakstniekiem es padodos. Tikai ieteicu jums nesagaidīt neko lielu...»
Arī Kārlis sāka ar labpatiku noraudzīties uz šo meitēnu. Viņam patika tas, ka viņa pielika visas pūles, lai runātu skaidri pa latviski.
Viņa pagriezās kur sāņus un atnesa kādu atliekamu mapi, kura slēpa sevī viņas gleznu. Visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļo galdu. Arī mamma piedalījās apbrīnotāju pulkam un līdz ar viņu mazais Amī. Ar priekškājām uz galda un pakaļkājām uz krēsla tas, asti luncinādams, izsacīja ar citiem savu solidaritāti.
Glezna rādija klinti jūrmalā, pret kuru skalojas satrakoti viļņi.
«Nu, tas taču ir kas lielisks!» Pudiķis iesaucās. «Kādi gaismas stari, kādas nianses!... Nē, te parādās daudz vairāk nekā talants, te parādās ģēnijs!...»
«Ģēnijs, man?!» Herta piesārtusi smagi dvesa. «Ak, ko jūs runājat?...»
«Aber, Herta,» mamma ieminējās, «tie kungi no «Lettonia» aber vakar grād to paš' teica...»
«Nē, kā cilvēki prot glaimot!» Herta tielējās, bet spridzīgi viņai acis dzirkstījās, ko viņai tālāk teiks.
«Nemaz ne!» Pudiķis trauca tālāk. «Šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis, kā viņas putodamas šļakst uz augšu!... Es tīri it kā sajūtu, kā ūdens piles spricē manus vaigus... Nē, patiešām, jaunkundze, jūs nedrīkstiet turēt savu sveci ilgāk zem pūra. Jums vajag izstādīt savu gleznu Latviešu biedrībā, lai visa tauta to redz.»
«To jūs sakiet, bet diezin ko domā rakstnieka kungs!» Herta valšķīgu smaidu paskatījās sāņus uz Kārli, kurš bija nogrimis kritiskā aplūkošanā.
«Taisnību sakot,» viņš it kā aizmirsies izsacījās, «man Pudiķim jāpiebalso. Viļņi patiešām vizuļojoši traucas pret klinti. Varētu vēlēties vēl vairāk drosmes, viļņi varētu šķelties vēl daudz augstāk, daudz varenāk pret to klinti. Jūsu bangas pārāk pie zemes, pārāk nobaidījušās - -»
Pudiķis piegrūda viņam lēnām pie sāniem, jo jaunkundzei jau sāka krūtis cilāties un vaigi tvīkt.
«- - bet tomēr viss kopējais iespaids...» Kārlis atjēdzies nobeidza. «Nemaz jau nevar iedomāties, ka mums, latviešiem, būtu tādi talanti...»
«Aber grād to pašu arī tie kungi vakar sacīja,» Starpiņa kundze glaimota apstiprināja.
Bet Herta tomēr mazliet jutās aizskarta. «No jums jau var patiesīgu kritiku sagaidīt,» viņa uz Kārli sacīja gan laipni, bet ne bez rūgta piemaisījuma. «Esat pārliecināti, ka es savus trūkumus pati visvairāk izjūtu un atzīstu. Paldies, kritiķa kungs!...»
«Tās jau tikai manas privātas domas,» Kārlis it kā aizbildinājās. «Esmu jau pats vēl tikai jauns iesācējs. Tādēļ neļaujaties atbaidīties, jaunkundze,» viņš sniedza tai roku. «Per aspera ad astra!»
«Pateicos!» viņas acis valšķīgi spridzēja, un rokas spiediens tam liecināja, ka viņa to saprot un tam piedod.
Viņa ielika apbrīnoto gleznu atpakaļ mapē un nolika to nost. Arī viņa tagad piesēdās pie galda, paņēma no mammas Amīti, spieda pie viņa savu vaigu un to glāstīja. Pudiķim tīri uzdīga sirdī skaudība, viņš labprāt būtu Amītis. Te it kā uz kādu slepenu mājienu kalpone ienāca ar paplāti un glāzēm un pudeli vīna. Mamma ielēja un lūdza ņemt par labu.
Valodas sāka arvien vairāk raisīties. Sāka pārrunāt dienas notikumus. «Tātad konsulent Kalniņš nomiris,» mamma aizņēma to, par ko avīzes pēdējā laikā visvairāk rakstīja. «Nu sakiet, nu sakiet, aizbrauc uz auslanti un mirst nost!... Kas nu viņa vietā to biedrību fīrēs?»
Viņa to izteica tādā balsī, it kā Kalniņš pats vien uz savu gribu būtu nomiris.
«Viņš, mūsu neaizmirstamais priekšnieks,» Pudiķis ar patosu sacīja, «ir zaudējums ne vien biedrībai, bet visai tautai. Tomēr cerēsim, ka radīsies viņam cienīgs pēctecis viņa pēdās. Latviešu biedrībai ir trīsdesmit seši runas vīri...»
«Mūs' papa jau ar tur ir,» Starpiņa kundze piebilda. «Bet viņš gan vairāk ķimerējas par tām teātra lietām. Aber brīžiem tā noerrojies, tā noerrojies!... Tas Ādolfs Alunāns laižot vaļā tādas neķītras kuplejas...»
Pudiķis arī nepavisam neturēja labu prātu uz Ādolfu Alunānu, kurš, pēc viņa domām, bija savos paņēmienos plebejisks. Tādus cilvēkus, pēc viņa domām, vajag mīt, mīt, kamēr tie paliek pie zemes. Reformas pie teātra katrā ziņā vajadzīgas. Varot jau dabūt arī citu direktoru. Esot Kazimirs, esot Bodniek Jaunzems, esot Rozentāls-Krūmiņš no Pēterpils. Visderīgākais, pēc viņa domām, esot viņu pašu komiltonis Jānis Bergs, kuram ārkārtēji lielas aktiera dāvanas, un studēts cilvēks paliek studēts. Ja visi striķi trūkst, varot pat pieņemt ārzemnieku, lietpratēju, kādu aktieri no vācu pilsētas teātra. Viņam jau pašam nemaz nevajag spēlēt, lai viņš tikai parāda citiem, kā tiem jāspēlē. Gluži tādās domās bija arī Starpiņa kundze, un tā viņiem attīstījās dzīvas valodas.
Kārlis un Knābis pa tam šķirstīja uz galda atronošo ar sudrabu apkalto ģīmetņu albumu. Herta, rotaļādamās ar Amīša sarkano kaklasaiti, sniedza viņiem vajadzīgos paskaidrojumus.
«Tas ir papa, mamma, es un Amītis. Tas ir konsulents Mikentāls ar kundzi, dzimušu Mārc. Tas ir profesors Kreilis, mans skolotājs, viņa kundze ārzemniece. Tas ir profesora Kreiļa papa un mamma, pavisam vienkārši cilvēki. Tas ir Krauklīt kungs ar kundzi, dzimušu Mikentāl. Magone Krauklīt jaunkundze. Viesturs Krauklīt jaunskungs. Tālivalds Krauklīts... Mana draudzene Nina Plauss. Tā ir viena Olufejeva kundze...»
Bet kas tas?! Kārlim likās, ka albumā būtu tas pats garais vācu junkurs, ar kuru viņam iznāca sadursme.
«Kuno Rābeman kungs,» Herta paskaidroja. «Tas ir viņa papa, konsuls, un tā ir konsula kundze...»
It kā ar aukstu ūdeni apliets, Kārlis viņu lielām acīm uzlūkoja. Arī mamma tika uz šo momentu vērīga.
«Jā, jā, konsul Rābemans,» viņa neticīgam vēl apstiprināja. «Mēs ar viņiem ferķērē... Pie konsul kundzes es esmu tikpat kā zu Hause; un viņas meita, baronese Bimmelštein, ir mana «tu» draudzene. Mēs neferķērējam vis ar šādiem tādiem...»
Ikkatrs vārds Kārlim bija tikpat kā āmura sitiens pa pieri. Tātad viņi, visas latviešu tautas vislielākie ienaidnieki, ir te tie vislielākie tuvinieki! «Bet es nesaprotu,» viņš beidzot iebilda. «jūsu vīra kungs taču runas vīrs Latviešu biedrībā?...»
«Ir jau gan,» viņa, it kā no augšas nolaizdamās, atbildēja. «Kad jau viņu ievēl, amats tokš jāpieņem...»
«Bet kādēļ tad jūs draudzējaties ar vāciešiem un ne ar latviešiem?»
«Ar latviešu bildētiem mēs jau arī ferķērē, ar dokteriem, advokātiem un kaufmaņiem,» Starpiņa kundze atbildēja. «Tie ir mūsu štande... Aber, lai mēs draudzējamies ar kādiem fūrmaņiem un pačukiem, to taču no mums nevar prasīt. Nu, labi, man vīrs ir Latviešu biedrībā runas vīrs, - bet vai tādēļ jau man jādraudzējas ar katru prastu cilvēku, ja viņš latvietis? Tad jau, alzo, man ar pačukiem vien būtu darīšana un godīgs cilvēks pie mums nemaz nevarētu ienākt. Vai ne, ko?» Un, apstiprinādama savas domas, viņa gardi nosmējās.
Tik daudzkārt Kārlis šādus uzskatus bija jau dzirdējis. un tomēr viņam bija tā, it kā kāda aizmirsta balss viņa krūtīs saceltos, ka tā nav taisnība. «Protams,» viņš piesarcis iebilda, «viens esam prastāks, otrs smalkāks, bet visi esam viena tauta...»
«Tauta, špāss!» viņa atmeta ar roku. «Ko man tā tauta dod? Ja gribiet labu kafeju, to dabūsat tikai pie Angelbeka un Mencendorfa. Anštendīgu apģērbu un labu šniti dabūsat tikai pie cunftīga meistara. Papam te taisīja tāds latviešu skroderis, par lētu naudu apņēmās. Aber fasungas nepavisam, svied kaktā, kad gribi...»
«Ūja, mammā, kā tu runā!» arī Herta iejaucās. «Varbūt ka latviešiem tāpat cunftīgi meistari...»
«Latvietis paliek latvietis,» mamma attrauca, «viņš nekad nevar to, ko vācietis...»
«Bet, ja turamies visi kopā, ja esam vienprātīgi!» Kārlis mazliet iededzās. «Vai Rīgas pilsētas domē vācieši būtu tie kungi, ja latvieši būtu vienprātīgi? Uzvara sen būtu mūsu.»
«Ah, tā pilsētas dome!» viņa noraustīja kamiešus. «Man' vīrs arvien saka: tos vāciešus nogāzt jau nebūtu nekāda kunste, - bet ko mēs liksim vietā? Vācu kungi ir iestrādājušies, tie prot tos milzu kapitālus pārvaldīt. Tiem ir nauda. Nu, ko mēs? Viņiem visas bankas, mums tikai divas špārkasītes. Ko jūs no latvieša varat nopelnīt? Bet no vācieša jums nāk nauda... Vai ne, ko?»
Un atkal smiedamās viņa apliecināja savu domu pareizību. Protams, ka Kārlim tāda valoda nepavisam nepatika, un tādēļ viņš cieta klusu. Arī viņa biedri, lai gan tie piekrita Starpiņa kundzes «veselīgiem» uzskatiem - smalkākas publikas izšķirošanai no prastajiem, tomēr tik asi un atklāti uzstāties pret visu tautu viņi nevarēja un negribēja. Bet aiz diplomātijas resp. galantomijas tie kautrējās viņai pretoties. Ar vīriešiem ir citādi, ar tiem var plēsties, cik gribi, - bet ko iesāksi ar sieviešiem? Un tādēļ situācija, ar vārdu sakot, izvērtās tāda nepatīkama.
Bet Herta, šis gudrais, patīkamais bērns, prata šo neomulīgo stāvokli, nevienam nemanot, pārtraukt. Viņa piesēdās pie klavierēm un sāka sapņaini preludēt. Visi trīs jaunekļi te atrada patīkamu izdevību piecelties un doties turp, lai apbrīnotu viņas mākslu.
Viņa pārgāja uz kūstošo, šmaukstošo «Buču valsi» Galatejā. Nevarēja noliegt viņas pirkstu veiklību un arī mūzikas sajūtu. Pudiķis bija stipri aizgrābts; viņai blakus nostājies, tas uzmanīja notis, lai laikā partitūru apsviestu apkārt, pie kam,- cik vien varēdams, mēģināja viņai pieskarties ar savu elkoni. Kārlis bija uzlicis savu roku uz krēsla margas, un daiļā spēlētāja, pati nemaz neapzinādamās, to spieda un spieda ar savu muguru. Lai, Kārlis to labprāt atļāva. Un mamma un Amis, to visu noskatoties, «šmuncelēja».
Pudiķis starp viņas notīm uzgāja arī tautas dziesmu «Saulīt' tecēj' tecēdama». Viņš lūdza viņai to uzspēlēt. Un viņa prata ne vien spēlēt, bet arī daiļi dziedāt. Tik aizgrābjoši, ka Kārlis nevarēja nociesties un piebalsoja. Tas saplūda tik jaukā harmonijā, ka arī Knābis nevarēja nociesties, nepietaisījis savu balsi. Tikai vienīgais Pudiķis, kas nebija muzikālisks, nespēja neko palīdzēt.
Kad dziesmā nobeidzās, viņš aiz aizgrābtības noskūpstīja tai slepeni elkoni. Viņa it kā sarāvās un nosarka: «Ak jūs, nerātnis!...»
«Piedodat, jaunkundze!» viņš atvainodamies lika roku uz sirds. «Esmu no jūsu mākslas gluži apburts. Tas ir maz, ja varu noskūpstīt jūsu drēbju vīli...»
Māte smaidīdama Knābim sacīja: «Velti viņa nav ņēmusi pie Hēnes stundas...»
Herta piecēlās. «Rakstnieka kungs, vienu lietu es lūgšu no jums! Vai jūs man to apsolāt?»
«Labprāt, ja tas manos spēkos,» Kārlis atbildēja.
«Tas ir jūsu spēkos... Lūdzu ierakstīt kādu mazu pantiņu manā piemiņas grāmatā! Lūdzu, lūdzu!...»
Viņa nolika Kārlim priekšā savu piemiņas albumu. Tur ļoti daudz pantiņu no draudzenēm, pa lielākai daļai vāciski, arī no Magones Krauklīt, tikai rets kāds latviski. Arī no Kuno Rābemaņa kāds Šillera pantiņš. Tas viņam darīja ļoti grūtu lūguma izpildīšanu. Un tomēr, - ko lai dara?
«Atvainojat, jaunkundze,» viņš, griezīgi smaidīdams, sacīja, «te ir tik daudz no vācu dzejas karaļiem, ka es neuzdrošinos savus nabadzīgos pantiņus blakus stādīt. Bet, ja atvēlat, es ierakstīšu kādu tautas dziesmas pantiņu, kas uz jums tik labi zīmējas...»
«Ai, lūdzu, lūdzu,» viņa vēl piebilda, «tikai piezīmējat, ka tas ierakstīts no jums!»
Viņš ierakstīja:

Kur tu augi, daiļā meita,
Ka es tevi neredzēju,
Baltām diegu zeķītēm,
Sarkanām kurpītēm?...»

Piesarkusi viņa spieda viņa roku cieti jo cieti. «Tencinu... Ļoti pateicos!... Un nu lūgšu arī tos kungus...»
«Ļoti labprāt,» Pudiķis smaidīdams izsacīja savu gatavību, bet tad drusciņ apdomājās. «Cienītā jaunkundze, nav vienaldzīgi, ko ieraksta. Ja jūs atvēliet, tad es sameklēšu, kas man tas labākais, un citā reizē ierakstīšu.»
Ar to viņš gribēja nodrošināt patīkamu iemeslu daiļavu viens pats apmeklēt.
«Ļoti labprāt,» viņa tam piekrita, «jau iepriekš pateicos...»
Tāpat arī Knābis atlūdzās uz nākošu reizi un tad apskatīja savu pulksteni. Viņi jau pavadījuši diezgan ilgu laiku, tagad jāatvadās.
«Aber ar ko tad papa jums būtu varējis pakalpot?» Starpiņa kundze ieminējās. «Ko lai viņam saku?»
«Ak jā,» Pudiķis atcerējās, «bija tāda maza finansiēla padarīšana - -» Bet tad viņš it kā atjēgdamies apklusa un ar saviem biedriem saskatījās. Nebija taču iespējams atzīties, ka viņi nākuši nopumpēt.
«Ach so, lūdzu, kas tā par lietu?» viņa gribēja zināt.
Pudiķis nu bija tikpat kā spīlēs. Te viņš piepeši apķērās. «Man bija tas gods vienu dienu aizņemties no Starpiņa kunga desmit rubļu. Tos nu tagad nācu atdot...»
Un, izvilcis savu portmoneju, tas atdeva Starpiņa kundzei vienīgo desmitnieku, kas tam bija, proti, to, ko vēl necik sen no Vēbera bija saņēmis.
«So. so,» viņa domīgi sacīja. «Es gan labprāt sava vīra darīšanās nemišējos, bet, ja naudu dod, ir jāņem. Labi, papam to nodošu...»
«Jā, un sveiciniet viņu no mums!» Pudiķis vēl piebilda, lai lieta labāk izskatītos.
«Danke, danke!» viņa laipni sacīja. «Aber neaizmirstat tik, kungi, mūsu ielu un numuru!... Apciemojiet mūs atkal...»
Un Herta vēlreiz sevišķi cieti nokodināja: «Tā ka, rakstnieka kungs, mūs atkal apciemojat!...»
«Bet katrā ziņā!» Pudiķis pasteidzās atbildēt Kārļa vietā. «Mēs nāksim ierakstīt savus pantiņus...»
Un vēlreiz galvas mājieni un sveicieni durvīs, un vēlreiz viņi atgriezās un paklanījās, pie kam māte un meita vēlreiz uz tiem ar labpatiku noskatījās, un Amītis valšķīgām acīm sprauslāja un vēdināja asti.
Tad viņi bija ārā uz ielas. Gāja labu gabaliņu un nerunāja ne vārda. Jo visi sajuta, ka, attiecoties uz savu tiešo mērķi, tie bija atkal turpat, kur šorīt iznākuši, tas ir, atkal bez kapeikas.
«Es taču citādi nevarēju,» Pudiķis pēc brīža it kā atvainodamies iesāka. «Aizpumpēt mēs viņu nekādā gadījumā nevarējām...»
Biedri klusēdami arī ieskatīja, ka citādi nav bijis iespējams.
«Zaudēts tur galu galā nekas nav,» Pudiķis beidzot mierināja. «Gan mēs to naudu citur uzdzīsim, un pie veča nu mums ir tāds kredīts, ka katrā laikā varam atkal dabūt. Un kur tad šis patīkamais brītiņš, ko pavadījām. Kas to būtu domājis, ka tam Starpiņam tik ņipra meita!... Jei bogu, tik apaļa, bet šmaugana un elastīga... Ai, tādu dabūt rokā, saukt to par savu!...»
«Tas lielākais, viņa ir izglītota un apdāvināta,» Kārlis piebalsoja. «Lai nu ar par to gleznu es daudz nedaudz, bet ar savu balsi tā jau var aizkustināt... Tāds metāls un siltums...»
«Un vienīgā meita bagātam tēvam!» Pudiķis vēl atņēmās. «Vismaz jau savu piecdesmit tūkstošu pūrā būs! Man nu šī balodīte jāpatura acīs... Nav slikti tādu pēc studiju beigām pārvest savā būrītī. Es domāju, ka viņa pilnīgi manī ieķērusies...»
«Domāt jau var!» Knābis filozofiski piebilda, ja viņam pēc saviem novērojumiem likās, ka viņa vērās pavisam uz citu pusi. Arī Kārlis pie sevis klusu pasmaidīja. Bet lai! Viņam nav žēl, viņš draugam pilnīgi atvēl priekšroku. Jo, lai gan viņam jāatzīst, ka Starpiņu Herta bija itin patīkama meitene, taču viņa nevarēja viņa sirdij atsvērt to, ko tas savā mīlestībā zaudējis. Rēta vēl pārāk jauna un uzasiņoja no jauna, tiklīdz tas par to iegādājās. Tādēļ lai jau Pudiķim notiek viņa dievinātā!... Ir tikai dumji, ka ar to naudu tā izgāja, - un kur tagad lai nu iet un pie kā lai griežas?
«Vai ziniet ko?!» Pudiķis, apsvēris galvā visus kandidātus, piepeši ieminējās. «Aiziesim pie konsulenta Mikentāla sievastēva Mārča. Tas liekas būt lāga vecis, kas studentiem jau dažu labu reizi izpalīdzējis. Viņš tikai šad un tad tāds nevaļīgs...»
Labi, nolēma nostaigāt pie tā.
Tas jau laikam it labi saprata viņu nākuma cēloni. Pudiķis meklēja ievadījumu. «Redziet, Mārča kungs, atvainojat, tā lieta ir tāda. Līdz studentu stipendiju izdalīšanai vēl ilgi, un korporācija nākusi grūtībās - -»
Bet viņš atmet ar roku. «Runāsim īsi un. skaidri, - bez kā nav?! Pietiks ar cēneri?...»
«Ja mēs jūs neapgrūtinām, - redziet, jums nevajag to lietu saprast tā - -»
«Še cēneris, un vairāk ne vārda!» Mārcis uzsvieda zilberšeini uz galda.
Pudiķis gribēja justies it kā apvainots. «Jums nevajag saprast aplam... Mēs negribam jums uzspiesties - -»
«Nu ņem, ņem! Ja es negribētu, ko tu man uzspiestu!» Mārcis labsirdīgi attrauca. «Man, paldies dievam, ir tik daudz, ka studentam nevajag atraut... Pašam dēls būs students. Man tikai tās vaļas pamaz... Vai zināt ko?! Kādu svētu rītu atnākat pie manis uz brokastu. Tad uzstādīsim mučeli un parunāsim par tautas lietu. Tas man patīk! Tikai vienprātīgiem mums vajag būt, kopā turēties, tad vācietis mūs maisā neiebāzīs!... Jums tās galvas, mums tas maks! Pārpīsimies, ka tur lai velns par mazu paliek! Nu, še vēl desmit, varbūt ka vajag... Bet tagad atvainojat, jāsteidzas uz fabriku...»
Studenti no viņa aizgāja tīri līksmā garā. «Lai arī viņam manieres ir tādas,» Pudiķis sacīja, «sirds tomēr viņam nav slikta. Vai ziniet, ieradīsimies kādu svētu rītu pie viņa! Pagodināsim to lāga vīru!...»
Biedri tam piekrita. Bet kur nu tālāk? Ar to pumpi vien, cik tagad, viņu vajadzības nebija segtas.
Nolēma iet pie Pētera Krauklīša, jo tas, liekas, diezgan tāds goda vīrs.
Domāts, darīts. Bija jau pilnīgi tumsa un ugunis sadegtas, kad viņi tur ieradās.
Pazvanīja. Kalpone ielaida. Vai kungs mājā? Esot gan mājā, bet diezin vai būšot runājams. Pašlaik esot viesi. Tomēr varot ienākt, viņa apjautāšoties.
Antrejā noliekot virsdrēbes, viņiem jau uzkrita kas aizdomīgs. Piekārti vairāki letoņu deķeļi. «Ja tie ir viesi,» Pudiķis biedriem lēni sacīja, «tad tādi paši viesi jau arī mēs varam būt...»
Pa tam kalpone ienāca atpakaļ ar atbildi, ka lai nākot uz kunga darba istabu, kur tiem mazliet jāuzgaidot.
O, te pavisam cita elegance nekā pie Starpiņiem, cita garša! Tumšas mēbeles, tumši, smagi priekškari priekš logiem un durvīm, lāčādas tepiķi, ādu pārvilkti krēsli un sofajs, viss pēc stila. Liels, skaists bibliotēkas skapis, piekrauts līdz galam grāmatām ar zeltītām mugurām. Grezns galda pulkstenis zem glāžu kupola. Visādas rotaļu lietas, starp tām neliels mudulis no Latviešu biedrības. Bez rakstāmgalda vēl kāds otrs - sofaja galds, pie kura viņi nosēdās. Te viesa trauciņš ar papirosiem, otrs ar cigāriem, tiem blakus pelnu trauks, spičku doze greznā rokturī, ar vārdu sakot, viss uz to ērtāko un patīkamāko.
Tikai viņiem jāgaida, un tas viņus darīja tādus klusus un nospiestus. Ir saprotams, ka, klusu sēžot, tie sāka vērot savu apkārtni tālāk aiz šīs istabas sienām: Aiz vaļējām durvīm kāda tumša, neapgaismota telpa, bet aiz tās tālāk pa pusviru durvīm varēja pa daļai ieskatīties apgaismotā salonā, redzēt dažus vaigus un sekot visām tām valodām, kas tur notika.
Sāpīgi gan, bet nenostrīdami, - un tas viņiem dūrās tikpat kā nazis sirdī, - viesi bija letoņi. Vismaz viņi redzēja no tiem pāra vaigus. Tiem blakus kādu pusmūža kundzi, puslīdz lielu un puslīdz brangu, enerģiskiem ģīmja pantiem. Blakus tai atkal daiļa, sievietīga būtne, tumšmate smalkiem ģīmja pantiem, apaļām krūtīm, šmauganu vidu un vispār patīkamu, pievilcīgu izskatu. Tālāk viņi neredzēja, bet ar to viņiem pietika. Pudiķim bija lieta skaidra, ka tā ir Krauklīšu Magone. Ja viņš nezinātu, ka Perlants ir viņas skolotājs, un viņš pats nebūtu iemīlējies līdz ausīm Starpiņu Hertā, sārtvaidzē un zeltsprodzē, viņš iemīlētos atkal līdz ausīm no jauna! Bet ar visu to viņš atrada šo šmaugo bruneti par ļoti interesantu parādību. Viena vaina bija tikai tā, ka tai ļoti grūti nācās izteikties svabadi latviski - Birkenrūes iespaids! Bet, tā kā tai bija jācenšas skaidri latviski runāt, - par velti tai nebija piedots skolotājs, - tad viņas izruna bija tāda pārāk gramatikāliska. Tad arī viņa ļoti šauri izrunāja vokāļus «o» un «e».
Viņi varēja skaidri dzirdēt, ko tie tur trieca. Mājas kundze patlaban izsacīja savus uzskatus par izglītības lielo nozīmi. «Izglītība ir tas lielākais, ko vecāki saviem bērniem var dot. Uzdodat jūs cilvēkam smalkas drēbes mugurā, - ja viņam nebūs smadzenēs, labākās aprindas viņu tomēr savā vidū necietīs. Drēbes arī noplīst un paliek vecas. Bet tas, kas cilvēkam smadzenēs, tas nenolietojas, to arī viņam neviens nevar atņemt. Izglītots cilvēks nekad un nekur nebūs kritis. Tādēļ es arī tēvam saku: «Dosim saviem bērniem izglītību!» Vai mēs viņiem kādu kapeiku -naudas atstājam, - zināms, arī nauda ir laba lieta, - bet tas, kas viņiem galvā, tas viņiem visvairāk noderēs...»
Letoņi to apstiprināja kā neapgāžamu patiesību. Protams, ka nevienam prātīgam cilvēkam tur nebija, ko pretim iebilst. Bet viens no letoņiem pie izglītības prasīja arī vēl klāt tautiskas īpašības. Viņš aprakstīja savu ideālu, kādai, pēc viņa domām, jābūtot latvju zeltenei. Latvju meitenes lielākais daiļums esot viņas smaidi. Un viņas tekošā, vērpošā valodiņa, viņas dziesmu vācelīte... Tad viņš aprakstīja šī ideāla ārējo izskatu, un tas iznāca tāds, ka zīmējās taisni uz mājas jaunkundzi. To saprata tiklab māte, kā meita. Pirmā, lūpas sakniebusi, to ar labpatiku noklausījās, otra piesārtusi atbildēja:
«To nevar vis apgalvot...»
«A propos,» māte ātri iejautājās, «jūsu korporācija jau arī piedalīsies pie Krišjāņa Kalniņa bērēm?»
«Katrā ziņā!» letonis attrauca. «Vai «Letonija» varētu palikt vienaldzīga, kad latvju ozols kritis? Latvju tauta un tamlīdz «Letonija» sēro pēc sava Kalniņa. Mēs pirms bērēm uz Tērbatu atpakaļ nebrauksim, bet sagaidīsim savus biedrus...»
«O, tad jūs pilnās krāsās būsat!» jaunava iesaucās. «Man patīk ļoti jūsu krāsas...»
«Protams! Mēs piedalīsimies tik pie līka goda vakts, kā pie karoga ar savu karogu un savām krāsām. Mūsu pienākums ir tās rādīt, mēs negribam tās slēpt...»
«Tas tiešām būs viens jauks skats!» māte piebalsoja.
«Mēs par savu devīzi un krāsām stāvam un krītam,» otrs letonis pašapzinīgi iebilda. «Mēs nesam tās par spīti visiem tautas nelabvēļiem, skauģiem un ienaidniekiem...»
«Krāsas tai ziņā ievērojamas,» bija dzirdama arī mājas kunga balss, «ka viņas galvo par labu audzināšanu.. Kam krāsas, tie pratīs visur glīti izturēties, jo citādi viņiem tās nedotu...»
Letoņi glaimoti saņēma komplimentu palocīdamies.
«O, kaut mūsu tautai būtu daudz tādu studentu korporāciju, kurām krāsas!» jaunkundze sajūsmināta iesaucās.
«Es ceru, bērns, ka mūsu tauta patiešām tādus laikus piedzīvos,» atbildēja tēva balss.
«Tu, Persī!» mājas kundze sacīja savam vīram. «Vai nav iespējams, ka «Letonija» Kalniņa bērēs dabū viņai piekrītošās priekštiesības? Es domāju, ka viņa ar savu karogu iet rindā vienā no pirmajām vietām, tāpat pie goda vakts tai būtu priekšējās vietas...»
«Tā, tibiņ, ir Augusta Dombrovska darīšana,» mājas kungs attrauca. «Viņš ir biedrībā kārtības priekšnieks...»
«Vai tad kārtības komisijas priekšnieks vien ir tas kungs?» viņa stingri uzstājās. «Par to taču jūs varat spriest it visi runas vīri...»
«Tu ierosini labu ideju,» viņš piekrita. «Mēs, runas vīri, patiešām tur varam izstrādāt attiecīgu kārtību, kā tas ir parasts dziedāšanas svētkos...»
«Nu jā, Persī!» viņa iesaucās laimīga, kā jau arvien, kad dabūjusi virsroku. «Tā taču ir daudz prātīgāk...»
Mājas jaunkundze palieca šurp galvu, viņa caur drapērijām pamanīja mūsu draugus. «Tur, papa, ir sveši kungi tavā darba istabā,» viņa sacīja.
«Jā, mans bērns, tie ir atnākuši darīšanās. Atvainojat, kungi, mani uz īsu brītiņu...»
«Lūdzam, lūdzam!» letoņi atbildēja, kas liecināja Pudiķim par sirdssāpēm, ka viņi te nodomājuši palikt ilgāk. Viņi trieca tālāk ar māti un meitu, kamēr Krauklītis soļoja šurp pie mūsu draugiem.
«Nu, labvakar, kungi!» tas ienācis apsveicinājās. «Kas man dara to godu?»
Viņi stādījās visi priekšā un nosauca savus vārdus.
«Jā, jā, pazīstu, pazīstu, priecājos,» Krauklītis sniedza tiem roku. «Bet ar jums...» tas ieskatījās Kārlim cietāk sejā. «Man jūsu vaigs nāk priekšā ļoti pazīstams...»
«Viņš ir jauns latviešu rakstnieks,» Pudiķis paskaidroja. «Sacerējis ievērojamu poēmu...»
«Jā, jā, man ir, ka es būtu par to dzirdējis,» Krauklītis attrauca. «Tomēr sakiet, - kur mēs kādreiz esam kopā bijuši?»
Kārlis piesarka, jo viņam bija diezgan neomulīgi atgādināt visu šo raibo notikumu. «Paga, paga, kur tas bija?» Krauklītis, mezdams knipjus, gribēja iegādāties.
«Tonhallē,» Kārlis klusu ieminējās, it kā viņam priekšā teikdams.
«Ak jā, jā!» vecim mazliet pārskrēja pār vaigu tumša ēna. «Tādas sīkas lietas iziet no prāta.» Un, tad visam tam pāriedams pāri, piepeši ieminējās:
«Ar ko jums varu pakalpot, kungi?»
Tagad nu Pudiķis stājās priekšā. «Atvainojat, Krauklīša kungs, ka mēs jūs apgrūtinām, mums būtu tādā mazā finansiēla darīšana. Ievērojot ārkārtējos apstākļus, caur ko korporācija nākusi grūtā stāvoklī, un ievērojot, ka viņas atsevišķiem biedriem visai maz līdzekļu, jo mēs, latviešu studenti, pa lielākai daļai visi esam mazturīgu vecāku bērni - - -»
«Tad jau naudas būs vajadzīgs,» Krauklītis viņu pārtrauca, nevarēdams līdz beigām sagaidīt viņa garo ievadījumu.
«Būtu ļoti vēlams, ja jūs mums varētu aizdot uz ne visai ilgu laiku!» Pudiķis apstiprināja.
«Cik tad būtu vajadzīgs?» Krauklītis lēni ieminējās.
Pudiķis piesarka, jo uz tik tiešu jautājumu nemācēja atbildēt. Viņi nebija iepriekš norunājuši, ko prasīt. Bet tagad vairs nebija laika, viņam jāizšķiras vienam. «Cik mēs tā pavirši esam aprēķinājuši, tad kādu pussimtu...»
«Nav daudz,» vecis vienaldzīgi atteica, piegāja pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes piecdesmit rubļu un pasniedza tos Pudiķim. «Tas, kā saprotu, iet personīgi uz goda vārdu...»
«Jā,» Pudiķis centās apslēpt savu prieku. «Un par atmaksu mēs pacentīsimies. Mēs jums ļoti pateicamies, Krauklīša kungs, par izlīdzēšanu...»
«Ne par ko! Man žēl, ka man pašlaik viesi, citādi ar jums labprāt kādu vārdu vairāk parunātu. Lūdzu, vai pīpējat, kungi?»
«Pateicamies!»
Viņi sabāza papirosus mutē, un arī pats namatēvs paņēma vienu. «Es jūsu stāvokli itin labi saprotu,» viņš sacīja. «Ir pareizi, kā sacījāt - maz ir starp latviešu studentiem turīgu vecāku dēli. Pa ērkšķiem un dadžiem latviešu studentam jācīnās uz zinātņu augstumiem. Bet jūs, studētie, tādēļ ne mazāk esat mūsu tautas lepnums. Mūsu tauta ir bārenīte, jūs esat tie, kas viņu godā cels! Ar ko tad mēs vislabāk varam pierādīt, ka neesam vienīgi nemācīta kalpotāju tauta? Vienīgi ar saviem studētiem vīriem...»
Taisni viņiem iz sirds runāts! «Mēs varam tikai vēlēties,» Pudiķis aizkustināts sacīja, «kaut mūsu tautai būtu daudz turīgu vīru ar tādiem ieskatiem...»
«Saprotu! Apstākļi paši mūs vieno un dara mūs vienus otriem. vajadzīgus. Izglītotam, kam tās laicīgās mantas trūkst, bieži vien nākas piedurkes pie tā turīgā. Un tam turīgam atkal ļoti patīkami ar mācītu cilvēku satikties un izrunāties...»
«Izglītība un turība ir divas lietas, pēc kā latviešiem jācenšas,» Pudiķis papildināja. «Turīgiem un izglītotiem tādēļ jāturas kopā. Mums ir savas labākās famīlijas tāpat kā citām tautām, tikai viņu varētu būt lielākā skaitā.»
«Jā jā, bet diemžēl tās vienprātības mums trūkst,» Krauklītis sūrojās. «Kad es savās jaunās dienās ienācu Rīgā un mēs, divi latvieši, satikāmies, studēts vai nestudēts, mēs apkampāmies un skūpstījāmies. Bet tagad vairs nē studētie, nē nestudētie nesatiek! Letoņi par sevi, seloņi par sevi, «pēterburdznieki» par sevi, «maskavnieki» atkal par sevi. Jauni laiki, jauni likumi!...»
«Mēs, seloņi, kā jūs paši varēsat liecināt, pie tam vainīgi neesam!» Pudiķis pastāvēja.
«Es jau nesaku, ka jūs vien tie vainīgie,» Krauklītis atbildēja. «Bet kā izmeklēšanas komisijas loceklis varu to jums zem četrām acīm teikt, ka visi skandāli un plēšanās Latviešu biedrībā notikuši starp letoņiem un seloņiem. Nu, nerunāsim vairs par to!... Ja atļaujat, iepazīstināšu jūs ar saviem dēliem.»
«Lūdzam, lūdzam, būtu ļoti patīkami!...»
Viņš pavēra durvis no darba istabas uz otru pusi un iegāja kādā piesmēķētā istabā. Pie galda nodarbojās ar uzdevumiem kāds students nopietni drūmu, bet perfīdu seju, sajukušiem matiem un ne visai svaigu ģīmja krāsu. Viņam līdzās divi skolnieki, viens jauneklis gadus divdesmit, otrs astoņpadsmit vai deviņpadsmit. Vecākajam jau bija tīri brangi padīgušas melnas ūsiņas.
«Stādu še jums priekšā savus abus dēlus: Kārli Viesturu un Tālivaldi,» Krauklītis sacīja, un abi puikas palocījās. «Te viņu skolotājs, mans audžudēls, Maskavas universitātes students Ernests Sutums.»
Pēdējais nepiecēlās un arī ne visai draudzīgi svešos, galvu palocīdams, apsveica. Kārlim pat likās, ka viņa vaigā būtu pazibējis sarkastisks smīns, kad tie minēja savus vārdus.
«Kārlis Viesturs, kas jau ir nolemts, ies uz Tērbatu jurisprudenci studēt,» mājastēvs viesiem paskaidroja. «Tālivaldis turpretim paliks tepat politehnikā un mācīsies par arhitektu. Kamēr Baumanis pakritis, mums, latviešiem, Rīgā nav neviena arhitekta. Ar savām būvēm man kauna dēļ jāgriežas pie vāciešiem. Dzird, ka nu viens latvietis nākšot ārā no politehnikas; to tad gribu uzmeklēt... Tālivaldi, dēls, tie būs tavi nākamie komiltoņi...»
Tālivaldis, it mundrs zēns, uz to ar viņiem vēl sevišķi sadevās rokas. Bet viņa skolotājs, rādīdams savus veselīgos zobus, ironiski nosmējās: «Tev būs tad jābūvē tādas pilis kā latviešu pasakās. Tu zini, īstā tautiskā stilā: uz ornamentiem jāliek saules meitas un mēness dēli. Tev tādēļ būs jāstudē, kādi tām brunči un kādas tām vīzes...»
«Tās, dēls, nav lietas, par kurām var smieties,» Krauklītis viņu apsauca. «Tev savu prātu es nevaru iedot, bet savus bērnus es gribu uzaudzināt tautiskā garā. Kad arī latvietis ir mācīts un studēts, viņam būs palikt latvietim, cienīt savas tautas garamantas un īpatnības. Kādēļ tad latvieši līdz šim bijuši vienīgi kalpu stāvoklī? Tādēļ, ka viss, kas cik necik nāca pie gaismas un izglītības, piegrieza tautai muguru. Precēja vācu sievas, piekopa vācu ierašas, runāja vāciski un bija mums zuduši. Visi tie lielie tirgotāji, visi tie studētie vīri! Es jums daudz varētu pastāstīt. Dažs labs Rīgas patricietis un baltu vadonis ir savā laikā ielas slaucījis. Tad viņš bija latvietis, nu vairs ne!... Nu ir auslenderis un par latviešiem mūžam nav dzirdējis...»
«Ko tas nozīmē?» students attrauca. «Vācijā nav neviena latvieša, un tomēr tur ielas slauka diezgan. Ja mums nebūtu vāciešu, vai tādēļ mums trūktu izsūcēju? Tādi brāļi ir vācieši, tādi brāļi latvieši...»
Pudiķis sacirtās, šāds šaubīgs tonis viņam nepatika. «Tam nu gan varētu daudz ko pretim sacīt, bet mēs atsakāmies katru pārliecināt. Un nav arī laika, mums jāiet tālāk, jums jāstrādā...»
«Itin pareizi! Te mums pie matemātiskām formulām jūsu latviešu dieviņi neko nevar līdzēt. Bet, kam smadzenes saprast, - protams tās tik vācietim, kā latvietim...»
«Nu, strādājat, strādājat, neuzturēsim jau jūs ilgāk!» mājastēvs it kā atvainodamies sacīja. «Mēs iesim tālāk...»
Arī viesi, mēmi galvu palocīdami, atsveicinājās un gāja mājastēvam līdzi uz izeju.
«Tādas domstarpības man ar viņu pastāvīgi,» viņš sūrojās. «Kādēļ viņš nevarētu būt tāds tautietis, kāds tēvs bija?! Nu, neko darīt, katram savs prāts, sava vaļa!... Atvainojat nu mani, kungi studenti, mani tie viesi gaida...»
«Lūdzam, lūdzam,» Pudiķis apslēptu rūgtumu sacīja, «negribam jūs ilgāk aizturēt...»
«Labprāt būtu ar jums ilgāk patriecies,» mājas kungs piebilda. «Mēs taču saprotamies? Jūs tautu neatstājat, pabalstāt tautisko lietu!... Drīz nāks pilsētas domnieku vēlēšanas, palīdziet mums! Pamāciet tautasbrāļus kopā turēties, paaģitējat priekš mums! Ja mēs dabūsim rokā Rīgas valdību, mēs jūs neaizmirsīsim!...»
Sirsnīgi rokas spiezdams, viņš tos izlaida pa durvīm, un viņi bija atlaisti.
Atkal viņi gāja labu gabalu, ne vārda nerunādami. Kas attiecas uz tiešo mērķi, tad jau viņi varēja būt lieliski apmierināti. Šis vecis jau bija goda kungs caur un cauri, un jāvēlas tikai, lai visi tautieši tādi būtu. Un tomēr viņi atstāja šo māju, sirdīs ievainoti.
Ne par to, ko tas Maskavas students tur pļāpāja. Ar saviem plebejiskiem uzskatiem tas stāvēja pārāk zemu zem viņiem, - vismaz tā Pudiķis domāja, - lai viņus varētu ievainot. Viņiem nepatika tas, kas notika otrā galā. Un to viņi tad nu pārrunāja.
Viņam jāiet atpakaļ pie «viesiem», viņš nevaļīgs. Letoņi sēž blakus mātei un meitai, bet viņi kā pāriji netiek ne tuvumā aicināti. Ar mums tikai «darīšanas», viņi «viesi». Mēs - svešinieki un tāļenieki, viņi - savēji, kas iesēdušies, tā sakot, ģimenes klēpī.
«Bet pavisam otrādi nekā pie Starpiņiem,» Knābis ar īstu karātavu humoru sacīja. «Tur laime mīlestībā un piķis naudas darīšanās, te laime naudas darīšanās un piķis mīlestībā. Ir gādāts, lai koki neieaug debesīs...»
«Pie tam vēl Perlants dod skuķei valodas stundas,» Pudiķis piemetināja. «Nē, komiltoņi, to lietu tā nevar atstāt. Latoņu gaiļi jādabū ārā no kurvja! Mums pašiem ļaužu diezgan, kas var paturēt meitu un paņemt pūru. Perlants pats, bet viņam jāsaņemas... Letoņi ar savām krāsām lai nedomā!...»
Biedri viņam klusēdami piekrita.
«Un, otrkārt, man nepavisam nepatīk, ka tas uztic savu bērnu audzināšanu dumpīgam cilvēkam,» viņš vēl atņēmās. «Tādam, kas tik mazcienīgi izsakās par tautas svētumiem. Līdz šim zēni, cik var nojaust, vēl nav samaitāti, bet cik viegli jaunās sirdīs var iepotēt kaitīgas idejas...»
Tiklab vienā, kā otrā ziņā tie nolēma Krauklīšu namam piegriezt vairāk vērības nekā līdz šim. Ai, kad viņiem būtu atklāti brīv savas krāsas rādīt!... Tad letoņi nevarētu vis tik augstu savu degunu celt.
Nu beidzot viņi nolēma mest mieru un iet uz Latviešu biedrību ieturēt vakariņas. Strādājuši bija diezgan un pelnījuši ar.
Šoreiz tie neapmierinājās vienīgi ar spartiešu kosti. Tā viņi dēvēja speķī ceptu siļķi, ko viņi baudīja, kad naudas maz un priekšā stāvēja liela iedzeršana. Spartiešu koste tad iznāca lēta un praktiska. Šoreiz tie pastellēja trīs porcijas bifšteka, ko dūšīgi slīcināja alū. Viņi pie tam gaidīja uz oldermank un, ja tas nerasies, tad aizies pie viņa.
Biedrībā, kā jau parasts, sāka lasīties ļaudis un lielā skaitā runas vīri. Bija viņiem sevišķas «pārrunāšanas», attiecoties uz Krišjāņa Kalniņa bērēm un arī pilsētas vēlēšanām.
Arī priekšnieka vietnieks konsulents Mikentāls, kurš nu bija biedrības priekšgalā, noteiktā laikā bija klāt. Kā likās, tad viņam tagad stipri interesēja, ko tauta par viņu domā. Vērīgi viņš lūkojās uz visām pusēm un pirmais ar visiem apsveicinājās.
Ieraudzījis mūsu trīs draugus, tas arī negaidīja, lai tie pirmie sveicina un viņš tad sveicinājumu atņems, bet gāja pirmais klāt un apsveicināja viņus.
«Jūs šodien pie manis bijuši?» tas jautāja. «Ja drīkstu zināt, - kādā lietā?»
«Mēs gribējām tevi nopumpēt!» Pudiķis, balstīdamies uz savu «tudraudzību», atbildēja.
Mikentāls it kā sabijies neticīgi viņu uzlūkoja. «Par nožēlošanu biju aizņemts.»
«Neuztraucaties tādēļ,» Pudiķis ar tādu divdomīgu smaidu sacīja, «mēs esam apgādāti... Dzīvo taču Rīgā arī vēl citi krietni tautieši...»
Mikentāls sajuta šinīs vārdos pret sevi apslēptu asumu. «Nenoliedzami!» tas paraustīja kamiešus. «Bet labāk jau, ka tas nav vajadzīgs... Atvaino!...»
Ieraudzījis kādu jaunpienākušu runas vīru, tas steidzās ar to apsveicināties. Sarunājoties viņi nosēdās pie tuvākā galda.
«Nenoliedzami!» Pudiķis nosmējās tik skaļi, ka visā zālē varēja dzirdēt. «Ja es mantotu no vecākiem vismaz savus desmit tūkstošus, sievu precētu ar divdesmit pieci tūkstoši un no tautas man arī būtu sagaidāms mantojumiņš savu piecpadsmit tūkstošu, tad man arī, - un to es varu teikt katram cilvēkam, - tad man arī vairāk nevajadzētu!... Tik gudrs mēs tad katrs būtu. Bet nabaga studentam, kam slāpst pēc zinātņu dzidrajiem avotiem, tam jācīnās ar mazturību un trūkumu. Dažreiz tam ne sarkana graša nav kabatā un tas nezina, ko iesākt. Ja viņam kāds labs tautietis aizdod, ir labi, ja ne, viņš kuļas uz priekšu, kā var! Viņš iet pa ērkšķiem un dadžiem uz sprausto mērķi. Un, kad viņš tad visas grūtības pārspējis un diploms kabatā, tad viņam tā saldā apziņa, ka viņš to panācis vienīgi pats saviem spēkiem. Viņam nav jāpateicas ne vecāku bagātībai, ne sievai, ne tantēm. Tas tad ir daudz vairāk, jo tas ir viņa paša nopelns!... Nenoliedzami...»
Viņš pameta saviem biedriem ar acīm, uz kam tas zīmēts.
Mikentāls nelikās to dzirdot, bet dzirdēja to visu, jo ausis, viņam sarka vien. Viņam ļoti tas grauza sirdī. Bet viņš bija par gudru, lai uz tam reaģētu, un nebija arī laika. Viņam pašlaik bija jāiet uz runas vīru sēdi un viņiem atkal pie oldermaņa.