AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Divpadsmitā nodaļa

Ērgļu Kārļa dzīve sāka palikt arvien mīklaināka. Viņš nevarēja atrast zem kājām pamatu ne saimnieciskā, ne idejiskā ziņā. Viņa naudas krājums, ko bija dabūjis līdzi no mājām, sīkdams sīka, bet izredzes nekādas ko klāt nopelnīt un no sava darba dzīvot. Latviešu rakstniecība, kā izrādījās, bija tāds amats, kas nekā neienesa. Par viņa poēmu Pudiķis vēl arvien nebija vienojies ar veco Dīriķi honorāra ziņā, un tādēļ tā arvien vēl palika nedrukāta. Oficiāli gan viņš skaitījās par «Baltijas Vēstneša» līdzstrādnieku. Pārtulkoja arī šad un tad priekš viņa feļetona kādu sīkumu vai stāstiņu. Dīriķis tad arī viņam kā «studentam» maksāja izņēmuma cenu: g r a s i p a r r i n d u. Nestudētie rakstnieki par tādu pašu darbu saņēma tikai pusgrasi. Bet ar visām šīm priekštiesībām Kārlim iznāca ļoti maz, tik maz, ka kauns ar tādu rēķinu pēc samaksas griezties. No katra darba jau prasa kādu nieku virsvērtības, t. i., drusciņ vairāk, nekā izgājis pārtikai, to darinot. Viņam no sava darba iznāca liela apakšvērtība, t. i., iztrūkums.
Tāpat arī idejiskā ziņā viņš neskaidri izjuta, ka nav savā vietā. Kas viņš par aristokrātu, par pirmo labāko, ja tas no sava darba nevar dzīvot?! Kārtējie studenti gan arī neko nepelna, bet tiem ir izredze uz nākotni, turpretim viņam tādas izredzes nav. Ja viņam būtu laika un līdzekļu nolikt abitūriumu un matrikulēties par kārtēju studentu, tad jau gan no viņa iznāktu vai inženieris, vai tirgonis, vai cits kas. Bet, ja viņš grib strādāt priekš tautas, izpētīt senčus un senatni kā Graudiņu Kārlis un Skruzīšu Mikus, tad viņam pat laika neatliek, par līdzekļiem jau nemaz nerunājot.
Viņam tādēļ «aristokrāts» un «aristokrātiskais princips» skanēja ausīs kā izsmiekls. Vēl vairāk, nekā Ernests Sutums viņu varēja izzobot. To cilvēku viņš gan šad un tad vēl satika, bet izlikās, ka viņu nemaz nepazītu. Korporelim ne ikkatru vajag pazīt, ja tas nav ievērojams cilvēks. Tik Perlants, kā Pudiķis un visi citi komiltoņi aizgāja viņam auksti un lepni garām. Un otrs vēl jo mazāk likās redzam viņus.
Un tomēr - viņš mūžam nevar aizmirst ainu: balts zārks uz raspuskas, un tam seko noplukušais students. Šis skats it kā apsūdz dzīves netaisnību. Cik tukšas un sājas izklausās valodas par ozoldēliem, kas lējuši sviedrus un strādājuši tautas labā. Šis students turpretim, - kā cilvēks viņš ļoti nepatīkams, bet gan var sacīt, ka tas ir patiesi tautas, t. i., nabago un apspiesto, pusē. Ap viņa galvu tādēļ spožs oreols. Un Kārlim bija tā, ka arī viņa pienākums un vieta tur, kur apspiestie kopā ar to cilvēku, ar kuru viņš nevar satikt.
Par to viņu mocīja slepens nemiers. Viņš gribēja no tā tikt vaļā vismaz kneipvakaros, apmiglodams ar alu savu prātu, izlikdamies bezbēdīgs un pārgalvīgs. No zēniem jokots un večiem āzēts un tramdīts, tas, it kā sevi mierinādams, dziedāja:

«Šitā, zēni, mums dzīvoti,
Neziņāi aiziesim...

Un kur visa tā dzīves noslēpuma atslēga? No viņa biedriem to neviens ne zināja, ne arī gribēja zināt. Tie viņam iekāra piķi, ja tas pārāk gudri gribēja runāt un daudz ko jautāt. Kur lai viņš smeļas atziņu?
Reiz tad viņš skaidrā prātā un visā nopietnībā uzstāja Perlantam, vai tas nevarot viņam paskaidrot, kādēļ tas dzīvē tā. Kādēļ vieni lieli, bagāti un slaveni un citi atkal nabagi, izsalkuši un panīkuši un tādu ir tik daudz?
«Kādēļ?» Perlants izbrīnījies jautāja. «Nu, lasi taču tautsaimniecisko literatūru, tas tavai izglītībai nāks par labu. Politehnikas bagātīgā bibliotēka jau tev pieietama. Iepazīsties ar politisko ekonomiju, un tev nebūs vairs jābrīnās un naivi jājautā: kādēļ tas tā?»
«Es tev būtu ļoti pateicīgs, ja tu man norādītu uz noderīgiem avotiem,» Kārlis lūdza.
Perlants drusku padomāja. «Vari vispirms iepazīties ar tautsaimniecības tēvu Ā d a m u S m i s u (Smith). Tieši uz tavu jautājumu tev atbildēs R o b e r t s M a l t u s s un D ā v i d s R i c a r d o. Interesanti iepazīties arī ar L i s t a un R o d b e r t a teorijām, bet tas jau sniedzas utopijā. Vari lasīt arī Marksa «Kapitālu», tikai uzmanīgi un ar kritiku, jo tas stipri dumpīgs un vienpusīgs...»
Tātad: meklējiet rakstos, un jūs to atradīsat! Kārlis pārstiepa mājās aizrādītās grāmatas un sāka tās studēt.
Vispirms veco tautsaimnieku Ā d a m u S m i s u. Tas viņu apmierina ar savu teoriju, ka darbs ir kapitāls, jo kapitāls nav nekas cits kā aizkrāts darbs. Ražojot mantas, dabas bagātības tiek savienotas ar darbu, un ceļas kapitāls.
Bet, ja darbs ir kapitāls, tad taču tam, kas visvairāk strādā, arī vajadzētu būt visvairāk kapitāla. Tā nu nepavisam nav. Tas vīrs, kuru aizveda baltā zārkā, katrā ziņā savā mūžā bija daudz strādājis, un nevarēja taču būt ne mazāko šaubu, ka viņam nekāda kapitāla nebija. Turpretim kapitāla ļoti daudz cilvēkiem, kuri ļoti maz strādā vai pat nemaz nestrādā. Nav tā, ka tikai tiem sliņķiem slikti ietu! Ir taču cilvēki, kuri gribētu strādāt, bet tiem nav, ko strādāt, ir arī, kas strādā dienas un naktis, un tiem tomēr slikti iet. Nē, nē, vecais Smiss viņu neapmierina un arī nesniedz pietiekošu atbildi.
Bet paklau, ko R o b er t s M a l t u s s saka. Tā nelaime un posts tādēļ pasaulē, ka nav priekš visiem pārtikas līdzekļu. Jo pēdējie pieaug tikai aritmētiskā progresijā, t, i., 1, 2, 3, 4, 5 utt., bet cilvēki vairojas ģeometriskā progresijā: 1, 2, 4, 8, 16 utt. Itin ātri viņu daudz vairāk, nekā barības priekš visiem pietiek. Lielai cilvēku daļai tādēļ jāiet bojā. Līdz ar postu un nabadzību nāk slimības, sērgas, mēris un bads, kas izskauž tik lielu cilvēku daļu, ka paliek atkal līdzsvars starp cilvēkiem un viņu barības līdzekļiem. Bet viņi tiecas pavairoties no jauna pār zināmo robežu, un posts strādā savu darbu no jauna un nebeidzas, tādēļ ka nekad nebeidzas cilvēku cenšanās pavairoties vairāk nekā priekš visiem uzturas līdzekļu.
Šī atbilde jauno meklētāju vēl drusku mazāk apmierināja. Tam pat likās, ka šis tautsaimnieks gribētu pasauli apvest ap stūri, lai apslēptu īstos posta cēloņus. It kā pieklājīgu zārku Rīgā būtu pietrūcis un pēdējam nu būtu jāapmierinās ar tādu, kāds pāri palicis. Bet pie Kiršteina un citās magazīnās to bija vēl simtiem, greznu greznie, un, ja vajadzīgs, tos vēl simtiem varētu pagatavot. Neviens nebija izsalcis tādēļ, ka, piemēram, Rīgā barības trūktu, un neviens negāja noskretis apkārt tādēļ, ka te trūktu pieklājīgu drēbju. Viņiem tikai barība un drēbes nebija pieietamas.
Viņš meklēja tālāk. Tur D ā vi d s R i c a r d o attīsta teorijas ne vien par strādāšanu un ražošanu, bet arī par darba iznākuma dalīšanu. Katrs dabū savu līdzīgu daļu, kam kapitāls, kam gruntsrente, un trešo dabū darbaspēks. Bet, kamēr abiem pirmajiem vairs nav nekādu sevišķu izdevumu, trešajam no savas daļas vēl sevi jāuztura. Viņam, pie kura pieder masas, vajag ēst un apģērbties, tā ka iziet atkal tas pats, ko viņš nopelna. Ja viņa darba alga paceļas, tad tā dara atkal iespaidu uz mantu ražošanu, kuru cenas pieaug, tā ka tas nāk atkal līdzsvarā ar strādnieku algu. Tā regulējas pati no sevis līdz tam punktam, kad tas knapi var savu dzīvību vilkt, un zemāk tādēļ vien nevar krist, ka strādniekam tad būtu jāiet bojā, t. i., jāmirst badā. Tātad viņam no sava darba nepaliek nekāda virsvērtība, bet iznāk taisni kā to pliku dzīvību vilkt. Tas ir dzelzs algas likums strādniekam, nepielūdzams, nenovēršams. Tiklīdz strādnieka locekļi nevar kustēt un uznāk slima diena, viņam tūdaļ galējais posts.
Ar šo izskaidrojumu var apmierināties, tas pietiekoši sedzās ar patieso dzīvi. Ar kāru gandarījumu viņš urbās iekšā šinīs mācībās, studēja grāmatu atkal un atkal no gala.
Viņam uz tam bija izdevība un pilnīgs miers. Pa ziemassvētku brīvlaiku Perlants aizbrauca uz Plaušiem, un viņš palika viens savā augstās kolonijas istabiņā. Netraucēja arī viņu neviens cits, jo arī citi komiltoņi, kā lauku bērni, aizbrauca uz mājām. Viena daļa no viņiem Perlantam līdzi uz kādu priecīgu dzimtas gadījumu. Proti, Perlanta māsai Lūcei bija kāzas ar Viķildu Kristapu.
No sākuma Perlants pastāvēja, lai arī Kārlis līdzi brauktu. Viņš nezināja Kārļa noslēpumu vai arī nebija pratis tajā iezagties. «Kristaps,» viņš sacīja, «taču tev labs draugs, un arī Lūci pazini. Varbūt pat tavi vecāki būs kāzās, ar kuriem redzēsies. Bet, ja tu paliktu nost kā kāds svešinieks, kā tas izskatītos?...»
Bet Kārlis palika pie sava. Viņš ātrāk dzimtenē negrib rādīties, kamēr nav sasniedzis kādu stāvokli. Perlants tīri gribēja palikt ļauns: vai tad šim jau neesot stāvoklis? Tāds stāvoklis jau katram studentam.
«Nē,» Kārlis cieti noteica, «kamēr neesmu nolicis eksāmeni un uzņemts politehnikā vai atkal dabūjis vietu, no kuras var iztikt, es negribu mājās rādīties...»
Perlants brīnījās par viņa pretošanos, bet beidzot padevās. «Nu, tad es vismaz aizvedīšu viņiem no tevis labasdienas...»
«Aizved,» Kārlis sausi atbildēja, «esi tik laipns!...»
Tā viņš palika viens pa svētku laiku aukstā, nekurinātā istabiņā un pie vājas lampas gaismas studēja tautsaimniecību. Tie bija viņām tie klusākie un vientulīgākie ziemassvētki kopš bērnības. Kas uz laukiem tam mājās stāvēja? Brauca no mājas uz māju danču bērnos un visādi trakoja. Te viens! «Neviens mani netraucē,» viņš pie sevis ironiski nodomāja, «te ir laba strādāšana...»
Un tomēr bieži vien viņa domas atklīda no interesantā studiju priekšmeta un aizlaidās uz dzimteni. Viņš redz priekš gara acīm, kā tie tur Plaušos pie spožām sveču un lampu ugunīm dejo, un viņam top tik silti, tik silti! Iznira cita pēc citas no pagātnes patīkamas atmiņas. Pirmā satikšanās ar Lūci... Viņas dziļās acu dzīles, kurās bija spiedies iekšā un lūkojies... Viņš sajuta to tik pārliecinoši, tik dzīvi, ka aizmirsa savas tagadējās attiecības pret viņu. Viņa jau to pirmā mācīja dejot... It kā viņu abi tēli sveču liesmās apkampušies dejotu...
Bet tad viņš atjēdzās, ka tā simtiem verstu tālu no viņa nost, ir viņam zudusi, zudusi uz visiem laikiem, un sirds viņam sāka dzēlīgi sāpēt. Arvien vairāk un vairāk, aukainām brāzmām un ņēma viņam elpu ciet... It kā iztraucēts viņš uzšāvās kājās un it kā aizšauts soļoja pa istabiņu, mieru un padomu meklēdams. Kādēļ tas tā noticis? Kādēļ nevarēja būt citādi? Žēl tam viņas ļoti, žēl, ka atstājis tēva mājas, sadūries ar tēvu un mācītāju. Tie ir tie augļi, liktenis viņu sodījis...
«Arbeiten und nicht verzweifeln!» (Strādāt un neizsamist!) viņam lūkojās pretim no sienas uzraksts. Viņš it kā sakaunējās un apmierinājās. Kā cilvēks var būt tik savtīgs? Kā viņš tik briesmīgi ģībst muļķa meitenes dēļ!... Cikreiz jau nav atzinis, ka tas aplam, ka stāv pāri pār tādām lietām. Viņš ir devies pasaulē, lai mācītos pats un strādātu priekš savas tautas. Tas ir daudz vairāk nekā mājās, savās būdās savu personīgo laimi kopt. Ja vispārējā labklājība prasa, atsevišķam indivīdam jāpadodas. Ikvienam ir jānes upuri, jo tie nav velti, tos atsver vispārējā labklājība, kura lielāka nekā upuri, par kuriem tā pirkta. Kas gan ir atsevišķa cilvēka ciešanas pret vispārēja laimi?
Tomēr vēl arvien viņš sevi pie sevis paša lūkoja attaisnot, ka ne tādēļ, viņš nelaimīgs, ka Lūce nav personīgi viņa. Viņš nelaimīgs par to, ka viņas spārni apgriezti, viņas centieni sabrūk. Arī viņa gribēja censties uz augšu, izglītoties. Šis viņas nodoms izjaukts caur patvarīgo likteni, ka kādam saimniekam ievajagas noderīgas saimnieces, putras vārītājas un laidara bridējas. Jo nekad viņš to negribēja pielaist, ka Lūce būtu gājusi pie viņa sāncenša patikšanas dēļ. Tas mazliet glaimoja viņa pašapziņai. Kā cilvēki var būt tik savtīgi un savu personīgo interešu dēļ novilkt otru dubļos? Tas viņam sāp.
Vai tad viņa sāpes tiešām vispārības labā, un vai viņam tiešām tāda dziņa upurēties priekš vispārības? Uz to viņam pašam no sevis jānosarkst. Viņš nebija tas, kas sekoja baltajam zārkam. Viņš bija ļoti netaisns pret vispārību, viņš un viņa biedri. Tādi jau bija korporācijas principi. Tikai savu šauro komiltoņu pulciņa labumu viņi ievēroja, no citiem cilvēkiem, ja daudz, tad tādus, kuriem viņu palīdzības nemaz nevajadzēja. Uz citiem un sevišķi tiem, kuriem kāda pabalsta vajadzēja, viņi skatījās ļoti mazcienīgi. Viņš tīri sastinga, apzinoties korporācijas lielo savtību, cik ļoti tā noslēdzās pret citu interesēm. Tas bija viens no tiem iemesliem, kādēļ viņš sajuta, ka šādai dzīvei nemaz nepiedien.
Jo vairāk viņš iedziļinājās tautsaimnieciskos rakstos, jo vairāk viņš ar savu dzīvi bija nemierā. Viņš pat sāka ieskatīt, it kā Ernestam Sutumam būtu taisnība. Viņam uzspiests dzīves uzskats, kurš gluži pretējs viņa dabai, tikai viņš nespēj lauzt reiz doto vārdu, lai nezaudētu biedrus, bez kuriem viņš, jau tā vientulis, būtu pavisam pazudis. Viņš jūtas, ka ir viņiem tik daudz parādā. Tikpat kā pie salma viņš tādēļ vēl turējās pie savas oficiālās korporācijas taisnības, gaidīja un cerēja, ka nāks kaut kas, kas viņu pārliecinās un izgaisinās viņa šaubas.
Pēc svētku dienām Perlants pārbrauca atpakaļ un atveda viņam ciema kukuli. Lielu saini, ko īsti stiept! To sataisījusi viņa māmulīte ar visādiem lauku gardumiem un arī cimdiem un zeķēm. Daudz, daudz simtu labudienu likusi viņam atvest un nobēdājusies par viņu, vai tikai nav slims. Bet, kad viņš tai apgalvojis, ka dēls spirgts un vesels, bet iekarsis un studē kādu zinātni, kuru sauc par tautsaimniecību un kuru tik grūti bijis darīt saprotamu, tad viņa laimīgi smaidījusi. Žēlīgais dievs taču likšot viņai no sava bērna prieku piedzīvot! Tēvs gan mazāk, bijis tāds pasauss, norūcis vien: varējis jau nu gan viņus pa svētkiem apciemot... Neviens jau te viņu negaidot ar rungu...
Kārlim tīri vai asaras spiedās acīs, kravājot ārā tās mīļās dāvanas un iebaudot no mātes cepumiem. Perlants stāstīja tālāk, kā pa kāzām izdzīvojušies. Daudz kausu miesta tukšojuši, zēni čakli dejojuši ar vietējām kaimiņu jaunkundzēm. Daudzas viņa pazīstamās apprasījušās: «Kādēļ tad Ērgļi Kārlis nav?» Pat līgavainis, viņa jaunais svainis, pēc tā apprasījies. Ak, kas tas bijis par izbraucienu, vedot māsu uz jauno dzīves vietu!
Kārlis it kā piepliķēts to visu klausījās. «Un Lūce?» viņš it kā nesamanīdams jautāja. «Vai viņa laimīga?»
Perlants viņu uz šo atklāto jautājumu domīgi uzlūkoja, tad tikpat vaļsirdīgi atbildēja: «Ne visai... No jaunas meitenes topot piepeši par patstāvīgu namamāti, viņai, kā liekas, grūti aprast ar savu stāvokli.»
Iestājās brīdi klusums. Perlants laikam sagaidīja; ka Kārlis vēl tālāk ko jautās. Bet, tā kā pēdējais klusēja, viņš domīgs turpināja:
«Īstenībā māsa nav taisījusi tik labu partiju, kā varēja domāt. Vieta gan diezgan laba, bet ēkas stipri nolaistas un ir arī vēl citi mantinieki. Arī parādi diezgan ievērojami. Tas Kristaps, man šķiet, ir diezgan «lustīgi» uzdzīvojis!... Nu, tagad tur vairs nekā nevar darīt. Mēs tur ar vecajiem lūkojām drusku viņa stāvokli noskaidrot. Izrādās, ja viņu grib noturēt uz ūdens, tad vajag uz ātru roku vairākus tūkstošus. Maniem vecajiem nu viņu nav. Tu zini, es studēju, brāļi iet Jelgavā skolā, ir vēl mazāki bērni, kuriem vajag. Mēs nu gan ceram, ka onkulis izlīdzēs, vai nu pagalvos bankā, vai citādi kā. Kristaps drīzumā iebrauks, tad jau redzēs.»
«Gan jau šā vai tā izgrozīsies!» Kārlis piesarcis sacīja. Ka Lūcijai neiet labi, tas viņam bija gaužām žēl.
«Kristaps teica, ka viņam ar kādā lietā esot jāizrunājas ar tevi,» Perlants turpināja. «Kas par lietu, to tu jau zināšot. Viņš cerot, ka tu viņam neņemšot ļaunā.»
«Nē, nepavisam,» Kārlis atbildēja.
Ar to sarunas bija izbeigtas, un katrs stājās pie sava darba.

* * *

Laiks nemanot slīdēja uz priekšu. Februāra vidū Latviešu biedrībā notika pilna sapulce. Tai sekoja 19. februāra gada svētki un tiem tūliņ, tuvākā sestdienā, svētku balle. Svētdienās telpas nebija dabūjamas, jo tad notika teātra izrādes.
Ne uz mielastu, ne arī svētku ballē viesi netika sevišķi uzlūgti, bet biedri tos varēja ievest pēc patikšanas. No labāko famīliju puses gan diezgan neērti tika sajusts, ka ballē piedalās dažnedažāda publika. Tomēr viņas ieskatīja to kā upuri, un runas vīri pēc vecu vecajām tradīcijām ieradās ar visām ģimenēm. Daža laba tautas pīlāra sieva, kura māju dzīvē runāja vienīgi pa vāciski, sāpīgu smaidu nesa šo upuri un, frizūru taisīdama, sacīja: «Man mus sich doch dem Volke zeigen.» (Vajag taču rādīties tautai.) Kalniņa bēres deva taustāmu piemēru, cik ļoti tauta godā savus vadoņus. Bez tam arī jau ballē vēl arvien bija iespējams nošķirties no lielā pūļa un turēties kopā savā pulciņā.
Šoreiz nu sevišķi gada svētki solīja būt interesanti, jo bija zināms, ka pie mielasta ņems dalību arī Vidzemes gubernators Zinovjevs. Šinī gadījumā, kā jādomā, viņš turēs runu, un interesanti zināt, kā tagad krievu administrācija lūkojas uz latviešiem. Bija dzirdams arī, ka no Maskavas iebraucis Krišjānis Valdemārs pārrunāt ar tautiešiem par «Austru» un citām tamlīdzīgām lietām. Tāpat stipri izplatītas bija baumas par kādas jaunas latviešu avīzes dibināšanu. Tādēļ pie svētku mielasta bija gaidāmas visai interesantas runas.
Mūsu abi draugi Kārlis un Perlants prātoja, ka būtu tīri vērts tur noiet. Bet ieradās pie viņiem Pudiķis un izsacījās ļoti sajūsmināts par balli, uz kuru viņš jau iegādājies baltus cimdus. Un, tā kā viņu budžets nebija tik liels, ka tie varēja apmeklēt abus, tad tiem bija jāizšķiras vai nu par vienu, vai otru.
Pudiķis domāja tā: ja gubernators ko būs runājis, tad par to jau stāvēs arī laikrakstos. Valdemārs, cik viņš varot kombinēt, būšot arī ballē, jo tur vislabākā izdevība ar tautiešiem svabadi izrunāties, kamēr pie goda mielasta, kur viss iet oficiāli, var sacīt tikai to taisnu. Un, kas tā lielākā lieta, ballē taču būšot pazīstamas jaunkundzes - Krauklīšu Magone, Starpiņu Herta un arī Perlanta māsīca Nina. Būtu žēl, ja tām nebūtu pazīstamu, veiklu kavalieru. Šis goda pienākums viņiem taču jāuzņemoties, un, blakus minot, neesot arī nemaz tik nepatīkami pavadīt laiku ar daiļo dzimumu.
Perlants domāja, ka Pudiķi jau neviens no tā nekavējot. Viņš varot apmeklēt balli arī tad, ja viņi piedaloties pie mielasta. Tomēr, to labi apsverot, arī viņiem iznākot uz balli labāk, jo, tā kā tā sestdienas vakarā, tad pēc pārdzīvotas nakts otrā dienā neesot jākavē lekcijas.
Tā viņi palika pie balles.
Sestdienas vakarā biedrības māja bija apsēsta kā skudru pūznis. Nekur «tauta» tik neiztrūkstoši neieronas kā uz balli. Lielā zāle tik bieza, ka ne apmaisīt! Bet, ja kāds pēc tās publikas būtu gribējis dabūt kādu bildi par latviešu tautu, tas būtu rūgti alojies. Ļoti reti te varēja manīt kādu īstu latviešu tipu un maz pat dzirdēja latviešu valodas skaņas. Frizieru un skroderu zeļļi ar kuplām frizūrām un pomadizētām ūsām, baltām gumijas apkaklēm veļas vietā, kaisli dejošanas cienītāji no zināmām aprindām, cunftīgi amatnieku mācekļi, komiji; precību kāras ķēkšas, kas gribēja izlikties smalkas ar to, ka lauzīja uz nebēdu latviešu valodu; šuvējas, kuru augstākais prieks un laime bija deja; beidzot, šmiņkētas un pūderētas naktstaurenes, kuru profesija ir vīriešus ķert un kuras te savai precei meklē jaunus tirgus. Tās sveloši glūn gan tieši, gan sāņš, kur atrast kādu, kam piesviesties. Ar vārdu sakot, ļoti maz tā īpatnīgā no latviešu arāju tautas, bet toties šmiņkes un pačuli, un slavenais tautiskais Zaikovska orķestris spēlē banālas vācu ielu meldijas.
Te uzreiz parādās kas neredzēts. Trīs grācijas latviešu tautas uzvalkos saceļ vispārēju ievērību.
Viena no tām ir advokāta Mikentāla kundze, blondīne, no kuras gaišiem, smagiem matiem ap galvu iznāk tīri vērkulis. Otra ir Krauklīšu Magone, trešā Starpiņu Herta. Lai gan viņas ar nepazīstamiem nemaz nedejo, viņām tomēr tik daudz kavalieru, ka viens laiž, otrs ņem. Kā nu pazīstamiem cilvēkiem atteiks... Viņas bija uzaicinājušas arī Plaušu Ninu, lai arī tā ģērbtos ar viņām vienādi, bet tā no tādiem «tautiskiem brunčiem» neko negribēja zināt. Pati sev par skādi, jo tagad varēja sēdēt, kamēr viņas no dejotājiem nevarēja atgalēties.
Protams, Nina jau arī nebija tik skaista, un tas arī varbūt krita svarā, - pavājas acis sedza pensnejs, un iesarkanie mati īsi apcirpti. Jo viņas draudzene Olufejeva arī bez tautas uzvalka tika daudz dancināta, un pie tam tā bija vēl precēta sieva. Bet toties viena no uzkrītošākām parādībām, lekna un pikanta, baltām, pufētām krūtīm, streipu turnīru un ļoti šauriem ceļgaliem. To prasīja toreizējā mode, un Ninas jeb, labāk sakot, viņas tēva draudzene bija modes dāma vārda pilnā nozīmē. Šaurums ap ceļgaliem, pēc viņas domām, arī ļoti izcēla viņas formas. Šuvējas it labi zināja, ka vajag turēt tik šauri, cik vien iespējams, jo, ja tā vēl cik necik varēja spert svabadu soli, tā domāja, ka apģērbs tai nepiegulst.
Viņa, tā sakot, savu sievietību bija cieti slēgusi ar vaidelotes jostu. Tomēr ļaunas mēles apgalvoja, ka nepieietama viņa tādēļ nav. Pilsētā runāja par daudz un dažādiem viņas sakariem, un pēdējā laikā pat gāja valodas, ka viņa turoties ar Ludvigu Plausi, tātad Perlanta onkuli. Tas esot tas avots, no kura ceļoties viņas zelta ķēdes un «armšpangas», ar kurām viņa tik pārmērīgi apkrāvusies. Tā arī tagad viņas briljanti mirdzēja, bet vēl jo vairāk viņas lielās, koķetās acis, kuras tā izgrozīja kā ripas uz visām pusēm. Teica, ka viņa ar acīm runājot. To viņa prāta tās arī kaunīgi nolaist un maigi. nosarkt, ja vien kaut kādi tika minēts, kas varētu būt piedauzīgs pret tiklību.
Starpiņa kundze ar kungu tin Krauklīša kundze bija ieņēmuši vietas zāles galā uz paaugstinājuma un noskatījās dejotājos, Krauklītim pašam nebija vaļas, jo tam jārunā ar Valdemāru un citas darīšanas. Viņa vietā tepat aiz muguras sēdēja viņa vietas izpildītājs ģimenes apsargāšanā - students Ernests Sutums, tāpat tuvumā Nina, kura perfīdu smaidu noraudzījās pūlī.
Tur aizlidoja Pudiķis ar Starpiņu Hertu. Tur pat ievērojamāki vīri, piemēram, Pūcīšu Ģederts ar Mikentāla kundzi. «Tā ir diplomātija,» Starpiņš sprieda, «viņš grib piedabūt viņās vīru pie savas jaundibināmās avīzes.» Kad viņš to atveda atpakaļ pie viņiem, tad tika savaldzināts no Olufejevas un uzsāka deju ar to no jauna.
Godātās kundzes uz to noskatījās visai šaubīgi. Krauklīša kundze, enerģiski sakniebusi lūpas, ilgu laiku klusēja. «Varēja gan dejot ar jaunām meitenēm,» viņa beidzot ieminējās. «Tepat Nina un vēl citas, - būtu priekš viņa laba partija...» Tādās pat domās bija arī Starpiņa kundze. Itin kā jaunu meiteņu trūktu, ka vajag ielaisties ar precētu sievu...
Bet vēl kāds cits acu pāris drudžaini nolūkojās uz dejotājiem. Ludvigs Plausis stāvēja pie sānu sienas un skrullēja nemierīgs sirmās ūsas. Tad nesamanīdams rotājās ar saviem zelta križuļiem, kas nokarājās pār viņa balto vesti. Turēdamies pie viņiem, tas sekoja katrai Olufejevas kustībai. Dejotāja to laikam arī manīja, jo atlūdzās no sava dejotāja un likās vesties atpakaļ uz vietu.
Kad Plausis viņu pētoši uzlūkoja, tā koķeti viņam pretim: «Plauša kungs, jums jānāk ar mani dejot, - nē, es jūs neatlaižu...»
Abas kundzes sagaidīja, ka viņš atteiksies. Prātīgs cilvēks atteiks: «Pateicos ļoti, kundze, bet lai jau dejo jaunie zēni...» Bet viņš izgāž savu balto vesti, it kā būtu kāds divdesmit gadu vecs puika, ļauj uzgulties viņai tīri uz sava kamieša un laiž vaļā! Viņa griežoties aizmiedz pa pusei acis, zelta ķēde līgo un žvīgo, un križuļi pie roku sprādzēm plivinās. Viņi dejo tā, it kā būtu nodevušies tikai acumirklim un citu te nemaz nebūtu.
«Cik nejauki!» Krauklīša kundze atļaujas dzirdami piezīmēt. «No pieaugušas meitas tēva to nevarētu domāt. Tai personai jau nemaz nav kauna! Cik bezgaršīgi ģērbusies... Apkārusies ar zeltiem tikpat kā čigāna zirgs...»
«Mīļā, kur tad viņa ņem visu to lielo štāti?» Starpiņa kundze, nevarēdama briesmīgo mīklu izskaidrot, it kā izbrīnījusies jautāja.
«Kur ņem?» Starpiņš sarkastiski ieminējās. «Viņas vīrs ir ķīlu kases īpašnieks. No ieķīlātām lietām tas sakrauj savai sievai virsū, cik tik tā spēj nest. Vēlāk izpirks tās, būs atkal citas...»
Viņa vārdiem sekoja ļauni smiekli.
«Ah nē jau!» Starpiņa kundze īdzīgi atmeta ar roku. «Vai tu tā nesaprot', kur tas nāk? Pasaule jau par velti nerunā...»
«Tā persona jau sen man nepatīk!» Krauklīša kundze, morāliski sašutusi, sacīja. «Re, re, kā viņa afektē...»
«Ah, ah!» Starpiņa kundze vēl sāpīgāku smaidu piebilda. «Drīz jau mēs uz tām Latviešu biedrības ballēm nemaz vairs nedrīkstēsim nākt. Vajag taču zināt, kas par cilvēkiem... Kādu priekšzīmi lai te smeļas mūsu bērni?»
Patlaban Pudiķis ar Hertu atnāca atpakaļ no dejas, dzīvi žestikulēdami. Izrādījās, ka viņi uz ātru roku bija saķildojušies, jo viņa dusmoja, ka viņš tai slepeni bija noskūpstījis roku. Viņš lūdzās un dievojās, bet viņa tam negribēja piedot. Vecis, lietu nojauzdams, smaidīja. «Kas jau mīlējas, tie ķildojas...» Pudiķis uz ātru roku vien kļūdu izlaboja, jo nopirka un uzdāvināja tai rozi. Un viņa taču nevarēja viņam mūžīgi dusmot...
Pudiķis vēl zināja, ko vajag. Kas grib meitu, tam vajag iegūt māti. Tādēļ, rātni palocījies pret Starpiņa kundzi, lūdza viņu uz deju.
Tā par to tik priecīgi pārsteigta, ka smaidīja tikpat kā saulīte. «Abar, jaunskungs, vai, es jau vecs cilvēks, es taču nevaru!»
«Jūs mani ļoti sāpinātu, ja mani atraidītu,» Pudiķis pastāvēja.
«Ej, ej, ej!» arī pats Starpiņš mudināja, kad viņa sieva vēl spirinājās. «Tiem vecajiem tokš būs dot tiem jaunajiem labu priekšzīmi...»
Arī viņa pašapziņai tas glaimo, ka students ievēro viņa sievu un meitu. Nu, vai mazumu viņš tiem pumpējis...
Starpiņa kundze aplaimota piecēlās, balstījās uz jaunā cilvēka kamieša, ļāva tam likt roku ap viduci un ielīgodamās sāka valsēt pēc visiem likumiem. Ievērojot viņas stipro apmēru, Pudiķim diezgan grūti nācās viņu riņķī apsviest, jo pēc katras takts tīri grīda nolīgojās. Laimīgi tencinādama, viņa tam spieda roku, kas liecināja, cik ļoti viņš tai pa prātam. Viņa tik sen neesot dejojusi, bet jaunās dienās bijusi ļoti liela dejotāja. Herta ar labpatiku noraudzījās, ka mamma ar jauno cilvēku amizējās. Ja vēl varēja šaubīties, vai viņa tam tikai vēl mazliet nedusmo, tad tagad viņa tam bija piedevusi līdz sirds dibenam.
Te nejauši ieradās Perlants ar Kārli un rātni ar viņām apsveicinājās.
«Ah, rakstnieka kungs!» Herta, it kā līksmi satrūkusies, iesaucās un sniedza viņam pretim savu mīksto rociņu. «Jūs tik sen pie mums neesat bijuši, un arī jūsu draugs par jums neko nav stāstījis...»
«Jāa?» Kārlis divdomīgi pasmaidīja. «Ak tu škelmis! Tad viņš bieži pie jums noiet?»
Viņa pieķerta piesarka un apjuka. «Nē, ne visai... Bet kā jūs to zināt?»
Viņai par labu tas palika atbildi parādā, jo Krauklīšu Magones acis tāpat dzīvi zibēja, un viņam bija jāapsveicinās arī ar Krauklīša kundzi un citām dāmām. Pārstūrēja arī Pudiķis ar Starpiņa kundzi, un beidzot pat pienāca ostā Perlanta onkulis ar pikanto Olufejeva kundzi.
«Mēs ļoti apbrīnojam jūsu dejas mākslu, Plauša kungs,» Krauklīša kundze sacīja tādā divdomīgā toni. «To jau nemaz nevarētu domāt...»
«O, Starpiņa kundze katrā ziņā to dabū labāk gatavu!» Plausis joviāli attrauca. «Bet kā ar jums, cienīgā, vai drīkstu lūgt jūs uz kādu riksi?»
Krauklīša kundzes vaigs mazliet noskaidrojās, jo katra sieviete jūtas pagodināta, kad top lūgta uz deju. Viņa gan mazliet tapa žēlīgāka, bet te jau viņa atrada ko dziļāku un ne tikvien kā deju. «Lai jau paliek, Plauša kungs,» viņa sacīja, «esmu taču tiem gadiem pāri.»
«Es to nemaz nemanu,» Plausis attrauca. «Sirds jau nenoveco...»
«Bet kājas, mīļais Plauša kungs!» viņa to pārtrauca. «Atstāsim to darbu tiem jaunajiem, mums taču citi pienākumi.»
Ar to aplinkus un smalkā kārtā viņam bija izsacīts smags pārmetums.
Viņš tomēr gribēja iztikt ar jokiem. «Redzu, ka te jums daudzi jauni kavalieri, ar kuriem es vairs nevaru konkurēt...» Uz to Starpiņa kundze, vēdinādama savu sakarsušo vaigu, lielīgi attrauca: «Jā, Plauša kungs, tie jaunie mums tiešām patīk daudz labāk...»
«To es redzu! Bet vai tad es jums nekādi nevaru būt noderīgs? Vai varbūt, manas cienījamās, nevēlaties kādus atspirdzinājumus? Perlant, zēn, paaicini šurp sulaini!»
«Pateicamies ļoti, bet nenopūlaties velti,» Krauklīša kundze attrauca. «Varbūt ka jūsu d r a u d z e n e i, bet mēs esam bagātīgi apgādātas.»
Viņa atvēra savu milzīgo pompadūru, kur milzīgs krājums augļu un saldumu. Starpina kundzei bija tāds pat. «Mēs varam jūs vēl pacienāt,» tā rādīja savu. Varbūt ka jūsu draudzenei - -»
Plausis manīja it labi, uz ko šīs valodas iziet. «Tātad žēlīgi esam atlaisti,» viņš, pārklausījies to «draudzeni», sarunu nobeidza. «Nu tad nāc, Starpiņ, iesim! Mums tur apakšā runas vīru istabā tāda maza pārruna par svarīgām lietām. Valdemārs no Maskavas tur arī būs klāt...»
Starpiņš piecēlās. «Jā, jā, ejat, izpildāt savu pienākumu,» Krauklīša kundze mudināja. «Strādājat tautas druvā! Mēs nu arī te neesam sava prieka dēļ...»
Viņi aizgāja. Mūzika atskanēja no jauna - kūstoši graudošs valsis. Perlants lūdza Magoni, Pudiķis no jauna Hertu un drīz abi pāri aizlidoja. Kārlis palocījās pret Ninu, jo sajuta par savu pienākumu vest uz deju sava drauga māsīcu, kura jau tā visu laiku sēdēja.
«Pateicos, bet es nedejoju,» tā atbildēja, bet jau tādā tonī, ka Kārlim izlikās: viņa to izzobo.
«Kādēļ, cienītā jaunkundze?»
«Principā, - un esmu arī piekususi...»
«Ļoti nožēloju!» Viņš piesarcis nesamanīja, ko tālāk sacīt. «Tad es arī nedejošu...»
«O, neliekaties traucēties!» viņa sarkastiski iesaucās. «Te tik daudz «liepumeitu.» Jūs te atradīsat savu ideālu.»
«Te tik daudz blondu un brunetu tautas uzvalkos,» Olufejeva kundze piebalsoja, griezdama savas lielās acis. Viņa pati būtu gatava ar viņu pamēģināt. «Kāds tad ir jūsu ideāls? Gaišmate zilām vai brunete tumši melnām acīm?»
«Ha-ha-ha!» viņš dzirdēja, ka kāds aiz muguras spilgti nosmējās. Tas bija Ernests Sutums.
«O, rakstniekam būt, cik tas jauki!» Olufejeva nopūtās. «Tik daudz jaunus cilvēkus jūs varat darīt laimīgus, es domāju, jūsu stāstos un romānos. Tik daudz viņiem šķēršļu, bet viņi tomēr dabonas... Bet sakiet, - kāds īsti ir jūsu ideāls?»
Viņa koķetēja ar acīm, un atkal spilgtie smiekli aiz muguras.
«Nu, sakiet taču!» Nina ironiski piebalsoja.
Kārlis nejutās visai omulīgs. «Atvainojat, manas cienījamās, to taču es nevaru...»
«Kādēļ, kādēļ,?» Olufejeva viņu ar savām lielajām acīm iedzina gluži šaurumā.
«Tādēļ, ka bīstos izpelnīties sieviešu dusmas!» Kārlis, beidzot pārspējis savu kautrību, pārgalvīgi iesaucās. «Apžēlojaties par mani, nabagu! Jūs taču zināt, kā klājās Parisam, kurš iedrošinājās pasniegt ābolu tai «visskaistākai»...»
Koķete to «štuku» nezināja un tādēļ it kā apjukusi uzlūkoja Ninu, ko tas nozīmē. Viņa savā mūžā bija gan nodarbojusies daudz ar modes žurnāliem, bet nekad ar grieķu mitoloģiju.
«Tā ir garšas lieta!» Nina tieši Kārlim atcirta. «Ir jautājums, vai skaistākā priekš jums ir arī skaistākā priekš mums. Lai mēs varētu spriest, mums tad patiešām vajadzētu zināt, kādai tad īsti pēc jūsu garšas vajadzētu būt vienai «ektai zeltenei»...»
«Jā, atzīstaties, atzīstaties!» otra viņu urba ar savām acīm.
Kārlis sajuta to pašu, ko cilvēks, kam revolveris likts uz krūtīm. Viņš izvairīties vairs nevar. «Tādai kā tautas dziesmā,» viņu glāba laimīga doma.
«Tādai kā tautas dziesmā, tu dzirdi, Zana?» Nina pārsmejoši sacīja. «Bet ar to taču vēl nekas nav sacīts. Lūdzu, aprakstiet mums tuvāk!»
«Vispirms, - viņai vajag būt lielai dziedātājai,» Kārlis smaidīdams sacīja. «Kuru dziesmu izdziedāja, to satina kamolā. Tālāk, - vieglu gaitu, čaklai kā irbītei, svaigai kā rīta rasiņai, tiklai un gnetai, smaidošām acīm, sārtām rožu lūpām - -»
«- kuras jums sniedz pretim uz skūpstu,» Nina nežēlīgi nobeidza. «Zinām jau, zinām, kādas mūsu rakstnieki savas tautas zeltenes tēlo. Un algo viņas ar to, ka iespiež laulības jūgā un liek būt labām namamātēm. Tā esot laime!»
«Nu, protams, taču!» Kārlis piebilda, lai ko sacītu. Arī Zanas kundze neizprata savas draudzenes iekaisumu.
«Tātad sievietei, pēc jūsu ieskatiem, vajag, būt taisni tādam lopiņam, kāds priekš laulības dzīves vajadzīgs,» Nina tapa arvien asāka. «Savam vīram putras vārītāja, zeķu lāpītāja. Kamēr tā līgava, tai kaunīgi nosarkt un maigi nodurt acis, kad tā sieva, - izskūpstīt vīram grumbas no vaigiem un pieres, būt viņa baudas priekšmetam. Sakiet, - vai tā ir jau laime?!...»
Kārlis izjuta, ka te vairs nav joks, un viņam bija neomulīgi ar dāmām ķildoties. «Bet Nina!» arī Zanas kundze iebilda. «Tas kungs jau to nemaz nesaka...»
«Jā, bet ko tad viņš saka?!» Ninas izdzisušās acis uzliesmoja. «Runājot īsi un skaidri: kas ir sievietes laime?»
Kārlim patiešām nebija iespējams to uz ātru roku izskaidrot, un viņš jutās tikpat kā zudis. Jo arī apkārtējie kļuva uz viņu vārdu cīņu uzmanīgi.
«Sievietes laime ir ģimenes klēpis!» Pudiķis, atgriezies no dejas, nāca draugam palīgā. «Viņai vajag būt ģimenes svētumu sargātājai!»
«Kinder, Kleider, Küche, Kirche, ha-ha-ha!» Nina pilnā kaklā iesmējās un Kārli pazudinoši uzlūkoja. «Tad tāda ir tā laime, tad tāda?»
«To es taisni nesaku,» Kārlis nopietni sacīja. «Es jau nemaz neesmu tāda autoritāte, ka būtu kompetents to izspriest. Bet, ja jūs, manas cienījamās, gribiet man ticēt, es jums sacīšu: nav sievietei lielākas laimes kā uzupurēties priekš mīļota vīra. Bet nereti viņas šo savu laimi min zem kājām.»
Šie vārdi viņam izskanēja tik skumji, ka pēc tiem iestājās brīdi klusums. Koķetā Zana uzreiz nopietna un pietvīkusi. «Jā, man liekas, ka tam kungam taisnība.» Arī abas jaunās meitenes Magone un Herta ar žestiem piebalsoja, ka tas tiešām tā.
Bet Nina nebūt negribēja padoties. «Ir jau redzēts, kā daža laba savu vīru mīl!» viņa atcirta. «Bet es viņu tādēļ nenosodu. Sieva mūsu apstākļos ir sava vīra verdzene. Vergs savu kungu nevar mīlēt, vergs var to tikai bīties. Kungs viņš caur laulību, un tādēļ laulība sievietei nozīmē verdzības ķēdes. Vīrieti īsti mīlēt var tikai ārpus laulības...»
Bumba, iesviesta šinī sabiedrībā, nebūtu to vairāk nobiedējusi kā šādi uzskati. «Fui, Nina!» Zana, aizlikusi roku aiz acīm, ievaidējās. Herta atlēcās sānis pie savas mammas, un arī Krauklīša kundze enerģiski aicināja: «Magon, bērns, nāc šurp!» Arī Kārlis ar abiem saviem komiltoņiem jutās tikpat kā ar ūdeni aplieti. Tikai Ernests Sutums, it kā neticēdams savām ausīm, piekrītoši pārdrošnieci uzlūkoja.
«Nu, ko tu, Nina, izliecies!» Perlants pietvīcis kodīja lūpas. «Neesi jau nemaz tāda cilvēku ēdēja, tu tikai forsē. Ja tie patiešām būtu tavi uzskati, tad es nezinu, ko tad lai par tevi domā!»
«Vienalga, - ko gribi!» Nina iekaitusi attrauca. «Es tikai saku to, kas taisnība. Sieviete ir tāpat cilvēks kā vīrietis. Bet vīrieši mūs padarījuši par savām verdzenēm un par savu baudu priekšmetu. Mēs neesam vairs pašas mērķis par sevi, bet tikai līdzeklis saldināt viņu dzīvi. Mēs tiekam mācītas un audzinātas tikai tā, lai vīrieši atron pie mums patikšanu. Kā rozēm mums vajag tvīkt un gaidīt, kamēr viņi mūs ved pie altāra. Mums vajag prast maigi nosarkt, sevi darīt pievilcīgas, koķetēt un iemantot savu nākamo vīru piekrišanu. Dejas zāle ir tas dīķis, kur zvejot sev vīrus, balles uzvalks ar izgrieztām krūtīm - tā ēsma. Īsi sakot, mēs tiekam audzinātas tikai priekš laulības un ne priekš dzīves - -»
«Bravo, bravo!» Ernests Sutums piekrizdams sita plaukstas.
«Mēs tikai tīkojam, kā viena otru nokonkurēt un iebraukt laimīgas laulības ostā,» Nina turpināja. «Tas ir mūsu augstākais ideāls. Par sieviešu tiesībām, par viņu tiesisko stāvokļa nodibināšanu mūsu sievietēm nav ne jausmas. Pie mums sieva nav vairāk kā vīra baudu priekšmets, bērnu dzemdēšanas mašīna, slaucama govs...»
Sajūsmā viņai acis gandrīz ļauni iemirdzējās un krūtis smagi cilājās.
«Apžēlojies, vai tā ir jaunas meitas valoda!» Krauklīša kundze nenocietās ieminējusies, un Starpiņa kundze raustīja plecus: «Ah, ah!» Abas meitenes un Mikentāla kundze bija nodūrušas acis tik dziļi, ka tās vairs nemaz nevarēja saredzēt. Un arī Zana likās, ka tai no tā, ko dzirdējusi, būtu zemē jālien. Perlants piesarcis skrullēja ūsiņas; un Kārlis tvīka vien.
Tikai Ernests Sutums atklāti nostājās Ninas pusē. «Jums, jaunkundze, pilnīgi taisnība,» viņš sniedza tai roku. «Reiz arī šinīs aprindās dabū dzirdēt patiesu vārdu.»
«Es saku tikai to, kas mani uzskati,» Nina atbildēja. «Ir daudz kas aizpuvis pie mums.»
«Un es teikšu, kādēļ tas tā,» Ernests turpināja. «Salkanība mūsu literatūrā, salkanība dzīvē. Mūsu «līgusoņi» un «dziedoņi» kaļ savas sīrupsaldās peršas par «liepumeitām», «ozoldēliem», kumeliņiem» un «bāleliņiem». Ne mazākās jausmas tiem par dzīves pabērnu -mazo brāļu un sieviešu grūto likteni, par drūmo dzīves tiešamību. Viņu paures raksturojas ar ideju tukšību. Viss, kas Rietumeiropā saviļņo jūtas un nodarbina prātus, ir tiem grāmata, kas aizzieģelēta septiņām zieģelēm. Kā mazi bērni tie rušinās idilliski pa smiltīm un ir tik gudri kā ciema zosis, kuras vēl nekad nebija dzirdējušas par kaimiņu mācītāja muižu...»
«Ej nu, Ernest, ej!» Krauklīša kundze viņu apsauca. «Tev jau arvien tā mēle tik asa.»
«Es runāju tikai to taisnību!» viņš attrauca. «Mūsu literatūra raksturojas ar savu seklību un bezgaršību. Ar uguni jūs tur neatradīsat kādu vērtīgāku ideju. Tikai salkanība un salkanība, gaudas un nopūtas par to pašu mīlestību, un tas ir viss...»
Viņš paskatījās sāņus uz Kārli, kurš jau arī tā saprata, ka tas mērķēts uz viņu.
«Tad jūs mūsu literatūru pietiekoši nepazīstat!» viņš piesarcis iesaucās. «Mūsu dzejas darbi ietver arī senču varoņus un mitoloģiju...»
«Nav liels no tiem latviešu dieviņiem!» Ernests zaimoja tālāk. «Tie ir bezzobaini un mīlīgi. Nav mums kā igauņiem sava «Kalevipoega», nav mūsu «Zalkšu līgavā» kaut kādas idejas...»
«Es lūdzu neapvainot mūsu literatūru!» Perlants, kas visu laiku, skrullēdams ūsiņas, pietvīcis bija klausījies, tagad iesaucās. «Nopelt ir viegli, bet ne tā ko pašam labāku ražot. Lai arī mums varbūt nav tik dziļas idejas kā lielām kultūras tautām, mūsu literatūra mums tomēr tuvāka un mīļāka. Viņa aizņem mūsu dzīvi, ir miesa no mūsu miesas un kauls no mūsu kaula.»
«Kauls jau gan no mūsu kaula,» Nina sarkastiski iesaucās, «bet stipri apgrauzts. Saki taču, - ko tad tu mūsu oriģinālstāstos atrodi? Mužiku un mužiku, un atkal to pašu mužiku. Viņa glupo valodu, viņa neestētiskās parašas. Nu, var jau arī vienreiz, otrreiz, bet, ja šis pats kauls jāgrauž vienādi un visur, tas apnīk līdz kaklam. Un ko lai saka par mūsu dzejniekiem? Labāk būt par kaķi un ņaudēt, kā peršniekam un rīmes kalt...»
Kārlis izjuta, ka viņa to saka, lai viņu ievainotu, un saka pilnā kaklā, lai arī citas sievietes dzird. Bet viņas likās, ka to nemaz nedzirdētu, un uzsāka demonstratīvi pašas savas valodas. Arī Zana nejutās vairs Ninas sabiedrībā omulīga, jo pēdējās valodas ar Ernestu viņai izlikās aizdomīgas. Viņa tādēļ mēģināja piesviesties citām dāmām Krauklīša kundzes sabiedrībā.
Kur tad Hertas un Magones jaunkundzes likušas savus uzvalkus šūdināt? Vai pie vienas skroderienes, ka abi uz mata vienādi? No labas modistes ļoti daudz kas atkarājoties. Ah, viņas izskatoties skaisti, ļoti skaisti...
Bet Krauklīša kundze un Starpiņa kundze, un Mārc kundze liekas, ka to nemaz nebūtu dzirdējušas, un runā savā starpā par ķēķa būšanām un smalku ēdienu sagatavošanu. To sevišķi saprata Starpiņa kundze. Kur viņa to mākslu ņēmusi, par to tā labprāt nerunāja, jo negribēja atzīties, ka agrāk kalpojusi pie kungiem par ķēkšu. Bet no grāmatām jau nu ne. No tādām pavāru grāmatām viņa neko neturēja un ieteica pat no tām sargāties. «Ja ņems tā kā pavāru grāmatā, tad kur tad to var,» viņa mēdza sacīt. «Var ņemt uz pusi mazāk, un tad vēl iznāk labs diezgan.»
«Manas mīļās, vai neiesim drusciņ promenēt?!» Krauklīša kundze sacīja, lai tiktu no Olufejevas vaļā. «Esam ilgi diezgan sēdējušas.»
Šis priekšlikums atrada piekrišanu. Visas cēlās kājās.
«Tie kungi mūs varēs pavadīt!» Krauklīša kundze sacīja. «Plauša kungs, nāciet...»
Zemu palocījies, Perlants viņai rātni sniedza savu elkoni, ko viņa pieņēma. Viņi gāja saķērušies pa priekšu, kamēr pārējie aiz viņiem platā rindā, pie kam Pudiķis ar skuķiem nodevās savam amizierim.
«Plauša kungs, man ar jums būtu jārunā,» Krauklīša kundze beidzot iesāka.
«Lūdzu!» Perlants godbijīgi palocījās. Viņš manīja, ka tai daudz kas uz sirds.
Viņa ieklepojās. «Plauša kungs,» tā beidzot iesāka, pirms pārliecinājusies, ka citi uz viņiem neklausās, «redzat, mēs esam godīga famīlija. Mana Magone ir tikli audzināta, nevainīga un nesamaitāta savos uzskatos...»
«Par to man, kā viņas skolotājam, bijusi pietiekoši izdevība pārliecināties,» Perlants iebilda.
«Jāa!... Es savu bērnu ceru reiz nodot vīra rokās šķīstu kā baltu ziedu. Pie kā viņa aizies, tas nebūs kritis. Jūs taču mani saprotat...»
«Es domāju...»
«Mēs jūs labprāt redzam savā namā starp savējiem... Un tādēļ mani pārsteidz, pārņem drebuļi, dzirdot te šovakar tādas valodas...»
Perlants nu beidzot noprata, uz ko tas ķerts. «Par savas māsīcas aušību man jānosarkst, cienītā kundze. Bet Ninas uzskati nav mani uzskati...»
«Es zinu, Plauša kungs, jums nav tas man jāapgalvo. Es un mans vīrs, mēs jūs augstu cienām. Protams, ka savam bērnam mēs neliksim nekādus spaidus, - lai viņa pati sev tautieti izraugās... Bet var jau viss notikt - jūs taču saprotat, ko es domāju...»
«Jūs esat pret mani ļoti labvēlīgi,» Perlants piesarcis smaidīja.
«Tam, kas grib dabūt mūsu bērnu, vajag būt no labas famīlijas, skaidru, neaptraipītu vārdu. Tāpat viņa tuviniekiem. Par jums mēs varam tikai labi atsaukties, bet par citiem, kas jūsu vārdu nes, - vai ziniet, tas nu tā nevar iet...»
«Ninas uzskati nav mani uzskati,» Perlants nelaimīgs atvainojās. «Cikreiz neesmu viņu aprājis, bet tas meitēns tāds pārskrūvēts. Pie tam viņa jau nemaz tik briesmīga nav, ticiet man, tikai ar to muti tā iztaisās...»
«Lai nu kā, bet tādas lietas atklātībā nav ciešamas,» Krauklīša kundze enerģiski noteica. «Apžēlojaties, ja to būtu dzirdējusi Grosvald kundze vai Vēber kundze! Tā jau var plātīties tikai ielas meitas... Bet ko lai dara, kad māte nav audzinājusi un no tēva arī nevar ņemt nekādu labu priekšzīmi...»
Perlants nobāla. «Kā jūs to domājat, cienītā kundze?»
«Nu, vai tad jūs neredzat? Tas jau ir tīrais skandāls, kā jūsu onkuls rīkojas! Ja mans vīrs lakstotos aiz manas muguras ar citu, man būtu aiz kauna zemē jālien. Bet te vēl tas notiek atklāti, visu acu priekšā...»
Kā miglas tēls Perlantam priekš acīm aizslīdēja bilde, kur «Tonhallē» Krauklītis un šansonete... Bet sabijies viņš to negribēja savā atmiņā izsaukt. «Es tiešām nesaprotu, cienītā kundze,» viņš nelaimīgs atbildēja.
«Ak tu mans dievs, Plauša kungs, vai tad jūs tiešām neko nesaprotat? Viņš taču uztura sakarus ar precētu sievu un pie tam vēl ar personu ar diezin kādu pagātni. Par to jau visi suņi smej...»
Iztrūcies un izbrīnījies Perlants viņu uzlūkoja. «Tā mana pirmā dzirdēšana...»
«Nu redzat, cik jūs vēl nesamaitāts un naivs. Kādēļ tad, ej kur iedams, redz kopā Plauša kungu un Olufejev kundzi? Ko tad viņa tur tik bieži pie Plaušiem mājās meklē? Cilvēks, kura mantas stāvoklis tam atļauj ieņemt vietu starp labākām famīlijām, runas vīrs Latviešu biedrībā, viņš aplaižas ar tādu kankaru!... Tas jau par kaunu visām labākām famīlijām...»
«Jūsu aizrādījums mani pārsteidz,» Perlants sāpīgi atbildēja. «Man tas ne sapnī nebija prātā nācis...»
«Tādas lietas jau arī ne sapnī nevarētu iedomāties. Bet es domāju, ka uz priekšu jūs tā nevarat uz to noskatīties aukstām asinīm. Es nekad to nepielaidīšu, ka manai Magonei tāda tumša persona būtu jāsauc par savu tanti... Nu vairāk es negribu runāt, Plauša kungs! Es domāju, ka jūs izlietosat visu savu iespaidu uz savu krusttēvu un gādāsat, ka šī persona nozūd no mūsu redzes aploka. Jo viņa ir tas šķērslis, kas mūs var atturēt no tā, ko mēs labprāt redzētu. Kas attiecas uz Ninu, tad slikti gan, ka viņa palaiž muti. Visa ļaunuma sakne ir tomēr tā persona, kas viņu saģiftē...»
«Man turpretim likās, ka viņa par Ninas teorijām galīgi bija nobijusies,» Perlants nopūtās.
«Izlikšanās!» Krauklīša kundze cieti noteica. «Kas tādus darbus strādā, tam nav, ko bīties. Nu, es nerunāšu vairs... Jūs cienīdama, jums uz to aizrādīju, - raugat, kā varat to novērst... Citādi man būtu ļoti žēl...»
«Labi!» Perlants beidzot apņēmās. «Es ar savu onkuli runāšu... Vēl šovakar...»
«Tikai nepārsteidzaties, tādās lietās vajag prātīgi,» Krauklīša kundze sacīja. «Par visām lietām, ko mēs runājām, tas lai paliek zem mums...»
«Par sevi protams... Es mēģināšu... Pateicos par aizrādījumu, cienītā kundze.»
Viņš aizveda viņu atpakaļ uz viņas vietu. Arī citi sekoja viņu priekšzīmei. Pudiķis ar Hertu un Magoni vēl arvien milzīgi amizējās, un Nina ar Ernestu iedraudzējušies runāja, kā runājuši. Te piesteidzās vēl viņu biedri Befis ar Knābi.
«Jūs palieciet manā vietā,» Perlants sacīja. «Man ir drusciņ darīšana...»
«Kur tu iesi?» Kārlis sacīja, kurš arī īsti nejutās omulīgs, jo Ninas un Ernesta apvainojumi tam vēl arvien grauza sirdi.
«Man vajag ar savu onkuli...» Perlants iesāka, bet tad aprāvās. «Es gribu iet apakšā drusciņ paklausīties, ko tautas vīri spriež...»
«Tad es tev iešu līdzi...» Kārlis sacīja.
«Labi, iesim.»

* * *

Runas vīru istabā ap Krišjāni Valdemāru bija sapulcējusies liels pulks ievērojamu tautiešu, kūpināja smaržīgus cigārus un sprieda.
Krišjānis Valdemārs toreiz latviešu sabiedrībā baudīja ļoti lielu cienību. Pilnīgi dibināti, ievērojot, ka viņš pats pirmais latviešu tautiskais darbinieks, var sacīt, pats latviešu atmodas tēvs. Viņa savā laikā izdotās «Pēterburgas Latviešu Avīzes» tika glabātas kā kāds svētums un lasītas kā kāds tautisks evaņģēlijs. Pie Zinību komisijas bija nodibinājusies sevišķa Derīgu grāmatu izdošanas komiteja, kura, savu darbību uzsākdama, projektēja izdot «Pēterburgas Avīžu» rakstus. Viņš vēl arvien dzīvi interesējās par latviešu tautiskām lietām, un nebija neviena jauna sabiedrība, kuru Valdemārs nebūtu līdzi ierosinājis un līdzi pie tās piedalījies ar savu padomu.
Viņa autoritāte bija ļoti liela. Pie katra jauna biedriska pasākuma centās dabūt viņa piekrišanu. Kur viņš klāt, to uzskatīja par drošu, kam tautā būs piekrišana. Ap viņu pulcējās visas partijas un, kad viņš ieradās Rīgā, tad griezās pie viņa, lai tas ar savu autoritāti nolīdzinātu starp tautiešiem izcēlušās sadursmes. Jo Valdemārs pielaida, ka katrs aizstāv savus uzskatus un savu virzienu, bet visiem tiem tomēr vajag nākt par labu vispārējai tautas lietai. Tāpat arī labprāt uzklausījās viņa padomu.
Tā arī tagad bija kopā liela daļa tautiešu: Aleksandrs Vēbers, Pūcīšu Ģederts, Ludvigs Plausis, Starpiņš, Krauklītis, zvērināts advokāts un agrākais Jelgavas prokurors Kļaviņš, advokāts Mikentāls, fabrikants Mārcis, tirgonis Z. Martinsons, namdaris P. Mednis un vēl daudzi citi. Lielākā daļa tomēr tādu, kas ar Latviešu biedrības rīcību nemierā.
K. Valdemāra sirds bērns bija latviešu jūrniecība. Gadu desmitus ar saviem rakstiem tas neatlaidīgi bija rosinājis ideju, ka latviešiem vajag piekopt kuģošanu. «Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!» -bija viņa devīze. Gadu desmitus viņš bija klauvējis pie krievu aprindām, un viņa pūliņu auglis bija, ka tika nodibinātas vairākas latviešu jūrskolas. Nu bija jau mācīti kapteiņi un stūrmaņi. Vēl tikai lielākā skaitā vajadzēja kuģu. Pēc norvēģu parauga viņš starp mazturīgiem jūrmalas zemniekiem centās nodibināt kooperatīvus, kuri turpat uz vietas būvētu nelielus zēģelniekus un konkurētu ar tiem sekmīgi ar lieliem, dārgiem tvaikoņiem. Viņš sapņoja, ka reiz visi Latvijas jūrmalas ciemi būs apdzīvoti no kuģu īpašniekiem, kuriem katram piederēs sava daļa no nākamās latviešu tirdzniecības flotes. Lai šādiem kooperatīviem dotu redzamu piemēru un paraugu, uz viņa iniciatīvu nodibinājās jūrniecības biedrība «Austra».
Pirmos gados visa tauta par «Austru» vien runāja, viņa, tā sakot, bija tautas lepnums. No viņas cerēja, ka tā vedīs latviešus pie turības un materiālas uzplaukšanas. Pirmos gadus biedrība arī izmaksāja milzīgas dividendes. Bet drīz vien nāca rūgta vilšanās, jo «Austra» ne vien neatmeta nekādu peļņu, bet arī viņas rīcības kapitāls sīkdams saka. Cēlās jau balsis par šī tautas lolojuma nākamību, un sanākušie tautieši starp citu pārrunāja arī šo sāpīgo lietu.
««Austras» vadība ir pielaidusi neattaisnojamas kļūdas,» Pūcīšu Ģederts sacīja. «Divi simts tūkstoš rubļu tautas naudas caur neprātīgu rīcību tiklab kā zaudēti. Jo, ja nauda nenes procentus un pati dilst, tad ir tiklab ka zaudēta.»
Viņš Latviešu biedrības vadoņiem bija nostājies asi opozīcijā. Kopš savas runas Dančuku Butleru birzē, kur tas bites bija salīdzinājis ar latviešu zemniekiem un tranus ar muižniekiem, kopš Lutera svētkiem Latviešu biedrībā, kur tas pretojās Lutera nozīmei, aizrādīdams, ka Luters pielīdzinājis vācu tautu trakam ērzelim, kurš valdāms, Pūcīšu Ģedertu ieskatīja par revolucionāru un no viņa atvasināja ikvienu bīstamu kustību, patiesu vai iedomātu.
Vēbers, kurš atradās «Austras» priekšgalā, piesarcis saņēma pārmetumu. «Būtu vēl tuvāk pārbaudāms,» viņš lūkoja attaisnoties, «vai zaudējumi atkarājas tik daudz no vadības kā vispārējiem apstākļiem. Liekas, ka tas, kā mēs bijām iedomājušies «Austru» teorijā, nesaskan ar praktiskiem piedzīvojumiem. Radies tik daudz neparedzētu kavēkļu. Jaunu kuģu būve iznākusi daudz dārgāka, nekā paredzēts, vecu kuģu remonti daudz lielāki, avārijas daudz biežākas, kapteiņi taisījuši savu dzeramnaudu daudz nesavtīgāk. Tāpat arī tvaikoņu konkurence izrādījusies daudz lielāka un jūtamāka, nekā pieņemts. Fraktes nokritušās līdz minimālām, un bieži to pavisam aptrūcis, tā ka kuģiem mēnešiem ilgi bija jāguļ bez darba.»
Valdemāra piere aptumšojās. Pie «Austras» dibināšanas viņš bija tik stiprā ticībā par savas idejas pareizību un sava dibinājuma nākotni, ka bija ieguldījis viņā visus savus ietaupījumus. Tagad viņam pašam to tik ļoti vajadzētu, jo viņa ienākumi bija ļoti aprobežoti. Pārliecināts, ka lieta neiet, kā bija domāts, un lai tauta zaudētu mazāk, tas lika priekšā «Austru» likvidēt un glābt, kas glābjams. Rīdzinieki viņam pretojās. It sevišķi arhitekts J. Baumanis. Nevajagot jau tūdaļ flinti mest krūmos un to, kas šodien atzīts par labu, jau rīt atmest. Nebija jau Austra vien, arī daudzi citi uzņēmumi cietuši zaudējumus. Ja «Austru» pie pirmās neizdevības likvidētu, tautas uzticība tiktu satricināta tādā mērā, ka viņa pie šādiem pasākumiem vairs nekad nebūtu piedabonama. Ar šādu argumentu Valdemāra pretinieki pilnā sapulcē spīdoši izgāza cauri viņa priekšlikumu, un biedrības likvidācija tika atmesta. Sarūgtināts par to, ka rīdzinieki biedrību negrib ne likvidēt, ne arī nopietni tajā strādāt, Valdemārs teica šos skarbos, vēsturiskos vārdus:
««Austras» svarīgie uzdevumi tautas interesē ir diezgan saredzami. Bet vēl nav redzami tie vīri, kas būtu tik svarīgam uzdevumam diezgan nopietni upurējuši savu laiku. Zināms, daudzi jau nevar savu laiku upurēt, taču daudziem ir jāzina, ka bez nopietna darba nekas nevar iznākt...»
««Austras» priekšgalā nostājušies ne lietpratēji. bet advokāti!» kuģu būvētājs Putniņš iesaucās. «Pirmā dividende izmaksāta tieši no kapitāla, un proti, 40 procentes...»
«Ir pielaistas vēl daudz citas kļūdas,» kapteinis Liepiņš sacīja. «Pirmkārt, korespondentrēders P. Bornholds ir izlietojis biedrību par savu slaucamu govi. Savas peļņas dēļ tas klarējis «Austras» kuģus uz tādām jūrām un ostām, kur bez kapara dibenapsituma nedrīkstēja braukt, jo tārpi saēd koku. Kapteiņiem atļauts izlabot avārijas ārzemju kubu būvētavās, kur viss maksā dzīvu naudu un nevar kontrolēt, cik kapteinis pats iebāzis savā kabatā. Kapteiņi par dzeramnaudām ostās izdevuši milzu summas. Zināms, ka dzeramnaudas ir jāatvēl, bet tikai tad, ja biedrībai ienāk par to kāds redzams labums. Pati lielākā kļūda ir tā, ka biedrības jaunie kuģi būvēti Mīlgrāvī un Majoros un ne tālāk Kurzemes jūrmalā, kur uz katra kuģa būve būtu iznākusi par kādiem desmittūkstoš rubļiem lētāk.»
Vēbers ar lielāko nepacietību to noklausījās, jo pret šādiem pārmetumiem viņš bija ļoti jūtīgs. «Man jāatzīstas, ka es no kuģu lietām patiešām maz ko protu,» viņš aiz· bildinājās. «Es amatu pieņēmu tikai uz sapulces neatlaidīgu vēlēšanos. Rīgas tuvumā mēs būvējām tādēļ, lai būvi labāk varētu kontrolēt. Ar Kurzemes jūrmalu nav nekādu satiksmes līdzekļu, ceļojums šurp un turp aizņemtu vairākas dienas, un tas ar manu advokāta praksi nav savienojams...»
«Prrrr!» Putniņš sprauslāja. «Tas nav pa draugam... Advokātus vien savēlē... Ko tāds zin kontrolēt?!»
Tumšs sārtums parādījās Vēbera sejā. «Putniņa kungs pats varēs liecināt, ka kuģi būtu sabūvēti vēl sliktāki, ja mēs, advokāti, nebūtu kontrolējuši. Putniņa kungs pats varēs liecināt, ka es biju tas, kas neļāva viņam iebūvēt sapuvušas plankas, par ko viņš mani gribēja nosviest no kuģa, un man bija jāpiesauc policija. Ja tas ir vēl par maz darīts, tad jau nākošā sapulcē es varu no biedrības vadības atsacīties...»
Putniņam uzreiz mute ciet. Iestājās uz brīdi klusums.
«Ir nepieciešami, un nezinu, kālab tas netiek darīts,» Valdemārs iesāka, «ka tiktu izsludināti atklātībā sīki speciāli būves rēķini. Cik izmaksājis tas gabals un atkal tas. Caur šādu atklātību būves rēķini būtu pieietami lietpratējiem, un tie tad tūdaļ redzētu, kas un kur par daudz noņemts un kur varētu plēsēju pie atbildības saukt vai vismaz turpmāk ietaupīt. Atklāts uzņēmums var tikai tad pastāvēt, ja tas rīkojas atklāti...»
Šis Valdemāra prasījums netika izpildīts, jo vīri, kam tā darīšana, teica, ka rēķini pazuduši.
«Kungi!» Pēteris Krauklītis, kas visu laiku bija klusējis, tagad iesāka. «Es jums sacīšu, kas tur vainīgs, ka mums neiet. Tas ir kapitālisms. Tikai kas kapitālisma cīņā var konkurēt, var pastāvēt. Lielais kapitāls apēd mazo, lielais tvaikonis - mazo zēģēlnieku, liela magazīna - mazo sīktirgotavu, liela fabrika - mazo darbnīcu. Kas šinī cīņā krīt, iet neglābjami bojā. Kapitāls neskatās ne uz privilēģijām, ne uz tradīcijām. Visus vecos pamatus tas noārda, ja tie nav viņam piemēroti, visas vecās attiecības izjauc. Viņš ir tas lielākais revolucionārs, kas pārgroza saimniecisko iekārtu līdz pašiem pamatiem. Kas bijis augšām, tas noslīgst apakšā, kas bijis apakšā, tas nāk uz augšu. Kā veci cietokšņi viņa uzvaras gājienā krīt vecie principi, vecie ideāli un vecās parašas viena pēc otras. Pret viņu uzstāties ir tas pats, kas pret dzenuli spārdīt. Kā tad «Austra» ar saviem mazajiem zēģelkuģīšiem, kuri labi ja var iztaisīt pāris reisu gadā un uzņemt labi ja pāris simts tonnu, domā konkurēt ar milzu tvaikoņiem, kuri noskrien līdz Anglijai nedaudz dienās un paņem līdzi tūkstošiem tonnu lādiņu?»
«Tādēļ tad vajag pārdot zēģeļkuģus un pirkt tvaikoņus,» kāds no Valdemāra piekritējiem sacīja.
«Mums vajag rīkoties kapitālistiski,» Krauklītis turpināja. «Ne vien uz jūras latviešu nākamība, bet arī tepat uz Rīgas ielām, neizbūvētiem kvartāliem. Mums tikai jācer ne vien tas, kas mums nejauši nāk rokā, bet jāstrādā pēc zināma plāna, jāzina, ko paši gribam. Akadēmiskai un tehniskai zināšanai jāiet roku rokā ar kapitālu, jo tikai tad ir kas iespējams...»
«Pats par sevi protams,» Perlants norūca, jo krietnais tautietis viņam runāja īsti no sirds.
«Latviešu tirdzniecība Rīgā,» Krauklītis turpināja, «viņas nemaz nav! Tirdzniecību pie mums pārvalda žīdi un vācieši. Tāpēc, ka tie rīkojas kapitālistiski, pēc noteikta plāna, mēs - kā kuram katram izgadās. Viņiem ir savas kopējas organizācijas, savas inungas, kas viena otru pabalsta, mums nav nekā. Tādēļ arī katru vērtīgāku lietu, uz kuru var ko nopelnīt, mums apgādā žīdi un vācieši. Latvieši, ja daudz, tad ir materiālbodnieki, sīktirgotāji un vīnūžnieki, citu visu apņēmuši viņi. Mēs ejam par daudz sīkumos un nevaram ar viņiem konkurēt. Tie strādā lielā stilā, mēs - sīkbodnieki...»
«Viss jau labi,» Ludvigs Plausis nepacietīgi piebilda, «bet ko tad tur var darīt?»
«Tur var gan darīt, un es arī darīšu!» Krauklītim acis iemirdzējās. «Vai ziniet, kungi, kas ir mans nodoms?»
Viņa vaigs tik noslēpumains, itin kā viņš būtu atklājis kādu slepenu dabas likumu. Iestājās dziļš klusums, un visi nepacietīgi gaidīja, ko viņš teiks.
«Tuvākā priekšpilsētā, kur drīzumā pārvirzīsies pilsētas centrs,» viņš arvien vairāk pieaugdamā balsī sacīja, «es gribu iegūt kvartālu starp četrām ielām un apbūvēt to visu ar vienu lielu tirdzniecības namu. Pēc ārzemju lielo tirdzniecības māju parauga, kur jūs visu varat dabūt no «a» līdz «i». Mazākās speciāltirgotavas ar viņiem sacensties nevar. Universāltirdzniecības namus pārvalda akciju sabiedrības ar ļoti lieliem kapitāliem, kuri pie iepirkumiem var darīt ļoti lielu iespaidu, jo tura no sevis atkarībā preču piegādātājus. Universāltirdzniecības nams var dot visu jaunāko un labāko, pie tam stipri lēti, un pircējam nekur vairs nav jāiet tālāk, jo visu, kas vien vajadzīgs, tas dabū turpat tirdzniecības nama atsevišķās nodaļās...»
Lielas nopietnības vietā, kas sākumā bija uz visu vaigiem, jau tagad parādījās līdzcietīgi smaidi. «Kur tad tu domā raut tos lielos kapitālus?» Ludvigs Plausis iejautājās.
«To tūliņ sacīšu! Ko līdz šim teicu, jums visiem jau zināms, tagad nāk kas jauns, kas vēl nekur nav bijis. No daudziem sīkiem un maziem iznāk viens liels un milzīgs. Es gribu koncentrēt latviešu tirgotājus visus pa vieni vieti, lai viņu atsevišķie veikali par visiem kopā iztaisītu lielu tirdzniecības namu ar daudzām nodaļām. Tikai ar to starpību, ka katrs nodaļas pārvaldnieks ir arī pats savas nodaļas īpašnieks. Pircējam tas vienalga, pircējam no svara, ka tas dabū visu lēti un labi, un vienkopus. Ja mans nodoms izdodas, - un tam vajag izdoties, - tad mums, latviešiem, būs savs «bazārs» jeb «gostinij dvors» ar lielu kolonādu rindu, kura savienos atsevišķās nodaļas, viss tas kvartāls iekšpus četrām ielām. Un katrā stūrī būs viena liela restorācija, jo cilvēkiem, kas kustēsies šinī lielā tirdzniecības namā, taču vajadzēs arī kur pieiet...»
Līdzcietīgie smaidi vaigos tapa arvien asāki. Bija redzams, ka klausītāji no viņa lielā noslēpuma jutās maldināti. «Vai tad tu nevarēji ko prātīgāku izdomāt?» Starpiņš iebilda. «Kur tad tev tie pircēji tā radīsies?»
«Kur viņi radīsies? Mums ir jārēķinās ar nākotni. Cik Rīga bija agrāk liela un cik tagad? Un cik tā pieaugs nākošos gadu desmitos? Neviena lielpilsēta, kā piedzīvojumi māca, nestāv uz vietas. Rīgai kā Krievijas vārtiem nākamībā vajag lieliski pieaugt. Bet tad būs par vēlu nopirkt kvartālu starp četrām ielām, jo ar zeltu to vairs neuzsvērsi. Ja mēs savu laiku nebūsim nogulējuši, mūsu bērni baudīs to labumu. Un tādēļ, - es savu nodomu izvedīšu!...»
«Vari jau to darīt, ja tev daudz naudas ir!» Starpiņš noraustīja kamiešus. «Tikai nepārspekulējies...»
«Tā jau izklausās kā tīri nākotnes mūzika,» arī Vēbers vīpsnādams piebilda.
Krauklītis jutās tīri apbēdināts, ka viņam negribēja piekrist.
«Tā jau ir tā nelaime,» viņš sacīja, «ka mēs gribam taisni ar roku apraudzīt un tad tikai ko darām. Kas tagad ir pilnīgi nodrošināts uzņēmums, tas priekš gadu desmitiem bija spekulācija. Katrs liels darbs, kas rēķinājies ar nākotni, saviem laikabiedriem izlicies kā bērna darbs. Bet, kas neriskē, tas nevinnē. Es jums pierādīšu, ka manas domas bijušas pareizas. Ja mēs Rīgu gribam vāciešiem atņemt, tad tas iespējams tikai caur šādu saimniecisku cīņu. Rokas klēpī turēdami, mēs Rīgu nekad neiekarosim...»
«Ja mēs labi apdomājam,» Valdemārs domīgi piebilda, «tad jums ir taisnība. Jūsu plāns ir simpātisks, varam tikai novēlēt, lai tas jums izdodas...»
Ar to šis jautājums bija izbeigts. Neviens vairs negribēja pie tā ko piebilst un sacīt, un nebija jau arī, ko sacīt. Tā valodas gluži apstājās, un iestājās uz brīdi klusums.
«Mums vēl kāds ļoti sajūtams robs,» Pūcīšu Ģederts klusumu beidzot pārtrauca, «mums trūkst opozicionēlas preses.»
«Jā, par to lietu vajadzētu gan pārrunāt!» Ludvigs Plausis iesaucās. Radās sapulcējušos īsta sakustēšanās, jo nebija jau noslēpums, ka lieta iepriekš norunāta.
«Kamēr Māteru Juris nogājis no skatuves un nepastāv arī vairs «Baltijas Zemkopis»,» Pūcīšu Ģederts turpināja. «Latviešu biedrības vīru politikai trūkst gluži opozīcijas. Viss, ko vien viņi dara, jāpieņem par labu, jo trūkst orgāna, kur protestēt. Priekš tautas tie vairs nekā nedara, pat strādā tai pretim. Nebūtu nemaz ticams, ka no latviešu teātra varēja atlaist Ādolfu Alunānu un viņa vietā pieņemt prūsi. Ar vāciešiem vairs necīnās, pie pilsētas domnieku vēlēšanām vienprātību jauc. Intriģē pret pašu latviešu kandidātiem un atrauj tiem balsis. Tie laikraksti, kas mums ir, «Baltijas Vēstnesis» un «Balss», neuzstājas pret šādu kaitīgu politiku un to vēl pat aizstāv. Tie arī citādi pārāk mēreni savos uzskatos, jo ne velti vācu prese tos uzteic. Bet rakstīts stāv: «Kas nav ne auksts, ne karsts, bet remdens, to izspļauj no tavas mutes...»»
Iestājās atkal klusums; Vēbers sēdēja tikpat kā uz sprikstīm.
«Es domāju, ka mums vajadzētu no jauna dibināt vienu laikrakstu,» Ludvigs Plausis ieminējās. «Jauna slota tīrāk slauka...»
Neviens neatbildēja. Ikviens gaidīja, ko Valdemārs teiks.
«Mums, kas mēs dzīvojam no Latvijas nostāk,» tas beidzot iesāka, «gan arī izliekas, ka Latviešu biedrība un latviešu prese nedara visu, ko tās varētu darīt. Tiklab saimnieciskā, kā kulturēlā ziņā mums atliek vēl daudz, pēc kā censties. Mums varētu būt lielākā skaitā kooperatīvas biedrības un krājkases, mums varētu būt patērētāju biedrības un arteļi. Arī tirdzniecību mūsu laikraksti varētu vēl dzīvāk veicināt. Nav arī mums savas derīgas, lētas literatūras, kas popularizētu zinātni un izdaiļotu jūtas. Varētu mums arī būt tautas augstskolas un sistemātiskas lekcijas. Maskavnieku ierosinājums dibināt pie Latviešu biedrības derīgu grāmatu nodaļu vēl arvien nav izspiedies cauri šīs biedrības instancēm. Nav vēl nekas no šī simpātiskā projekta parādījies dzīvē...»
Tas bija jau diezgan teikts. Visi nu raudzījās uz Vēberu, ko tad viņš uz tam atbildēs.
«Man ir jānoraida apgalvojums, itin kā latviešiem nemaz nebūtu opozicionēlas preses,» viņš beidzot ieminējās. ««Balss» ne visur un ne arvien ar «Baltijas Vēstnesi» ir vienis prātis. Piemēram, kas attiecas uz Ādolfa Alunāna atlaišanu un ārzemnieka pieņemšanu viņa vietā, tad «Balss» ir izsacījusi pret to stingru protestu. Kad «Baltijas Vēstnesis» aizstāvēja tādu soli, «Balss» viņam uzsauca, lai tas labi apdomā savu rīcību, vai tā arī saskaņojama ar tautas interesēm. «Balss» nekad un nekur nav uzstājusies pret tautas gribu...»
Palika tāds iespaids, it kā viņš uzbrukumu būtu spoži noraidījis. Bet te notika kas negaidīts.
««Balss» jau tikai mums fušierē!» Starpiņš, kā teātra komisijas loceklis iesaucās. «Mēs vācieti tādēļ pieņēmām par direktoru, lai pilsētas valdei būtu labāks prāts un tā no štatskases atvēlētu latviešu teātrim kādu pabalstu. Vēbers bija labi klāt, kad mēs to norunājām, bet nu viņš «Balsī» putro un uzbrūk komisijai. Par tādu cūcību viņam nevajadzētu dot nevienu sludinājumu!»
Sapīcis viņš nospļāvās, bet Vēberam tā bija, tā sakot, liela strīpa pār rēķinu. Uzstāties asi pret pašu cilvēku un lietu viņš neturēja par iespējamu.
«Redziet, kā nu iznāk!» Pūcītis izmantoja situāciju. «Mūsu tautiskā iestāde un prese iziet tikai uz to, lai iztaptu vāciešiem. «Balss» pat gatava atsacīties no zemstēm un uzdzied slavas dziesmas muižnieku landtāgiem, no kuriem sagaida diezin kādas reformas.»
«Man arī šķiet,» Valdemārs lēni iebilda, «ka mūsu tautiskā prese nedara diezgan, lai tuvinātu latviešus krieviem. Attiecoties uz vāciešiem, tā iestieg pārāk lielā oportūnismā...»
Vēbers piesarcis, pats neapzinādamies, darbojās ar zīmuli, uz papīra vilkdams dažādus ķekšus un krustus. «Kad «Balss» Vidzemes landtāga reformas lietā tā izturējusies,» viņš sacīja, «tad tai tur savs pamats. Viņas devīze nav tikai noārdīt, bet arī uzturēt jau esošo, ja tas izrādītos par derīgu. Aiz tā iemesla mums arī jācienī mūsu dzimtenes kultūras īpatnības un savādības. Man šķiet, ka mums vairāk dos reformēti landtāgi, tas ir, tādi landtāgi, kuros arī latvieši rūnās līdzi, nekā tādas zemstes pēc mums svešu apgabalu parauga. Kungi, savas dzimtenes kultūras labā mums, Baltijas abu tautību iemītniekiem, jābeidz savstarpējās cīņas! Mums tagad jāmācās uz vāciešiem raudzīties ne vairs kā uz saviem apspiedējiem, bet kā uz līdz apspiestiem. Ja mēs ar viņiem vienojamies uz vienlīdzīgu tiesību pamata, tad varam ar tiem iet roku rokā un aizstāvēt savas kopējās dzimtenes īpatnības un kultūru. Jo citādi es bīstos - -»
Vispārēja sakustēšanās. Tas liecināja, ka pārāk klaji izteiktie un neaprastie uzskati daudzus uztrauc. «No kā tad tu bīsties?» Kļaviņš neizprazdams jautāja.
«Es bīstos, - kungi, mēs taču te esam savā starpā, un es uzdrošinos jums to sacīt, - es bīstos no uzplūdušā rusifikācijas viļņa. Es bīstos, ka tas, kas vāciešiem neizdevās, krieviem izdosies. Vācieši mūs nejaudāja pārvācot, bet krievi mūs pārkrievos...»
«No kam tad tu spried?!» Kļaviņš lielām acīm viņu uzlūkoja. Arī citiem izlikās tas neticami, ka vācieši varētu būt viņu draugi un no krieviem tiem būtu jābīstas.
«Es spriežu to no gubernatora ģenerālleitnanta Zinovjeva runas vakar pie goda mielasta. Man viņa stenografēta un vārdu pa vārdam norakstīta. Tā pārāk gaiši izsaka mūsu administrācijas turpmākos nodomus. Ja gribiet, varu jums viņu nolasīt...»
«Lūdzam!» Kļaviņš sacīja. «Vai tad es viņu īsti nebūtu sapratis... Vietām gan viņš runāja paklusu, ka mēs, tālākie nevarējām lāgā sadzirdēt...»
Vēbers izvilka papīra lapu un sāka lasīt:
«Par atbildi uz tam mana sirsnīgā vēlēšanās, lai latvieši savā turpmākā dzīvē baudītu pilnīgu laimi un veiksmi. Šī laime panākama tikai caur vienu lietu, proti, caur viņu, tuvināšanos mūsu lielai tēvijai...»
«Ļoti pareizi teikts!» Valdemārs iemeta.
«Es zinu,» Vēbers turpināja, «ka latviešu gribai šinī ziņā bija pretim ne mazums kavēkļu. Viņiem ar varu uzspieda Krievijai svešu izglītību, svešus nojēgumus un kaudzi nekrievisku ideju tik politiskā, kā sadzīves ziņā. Latviešiem caur to sagatavojās visbēdīgākā nākamība. Viņi bija izredzēti posta lomai. Ārīgi mehāniski būt savienotiem ar Krieviju un tomēr krievu famīlijas vidū palikt svešiem. Kungi! Daudzi no jums ir paši famīlijas tēvi. Tie sapratīs kāds stāvoklis cilvēkam, ja tas uz visu mūžu saistīts pie svešas famīlijas. Un sevišķi tāds stāvoklis bija sagaidāms latviešiem.
Tagad laiki grozījušies. Mūsu augstā kunga un ķeizara varenā roka citu pēc cita iznīcināja šos kavēkļus. Latviešu centieniem uz garīgu sadraudzību ar krievu tautu dots pilnīgi svabads lauks. Par to, ka tādi centieni pastāv un ka viņi ļoti stipri, es, sabijis gandrīz divus gadus šinī guberņā, nevaru šaubīties. Ne bez iemesla arī Latviešu biedrība izraudzījusi par savu goda svētku dienu 19. februāri, kas atgādina vissvarīgāko dienu krievu tautas vēsturē.
Veselais prāts un tautas mundrība latviešiem rādījuši tos praktiskos ceļus un praktiskos līdzekļus, kā šie centieni vispatiesīgāk piepildītos. K r i e v u s k o l u un k r i e v u v a l o d a s m ā c ī š a n o s. Nesen vēl atpakaļ Cēsu un Valkas apriņķos, īstā latviešu zemē, bez spiediena no ārienes, uz pašu pagastu gribu, atvēra trīs priekšzīmīgas ministrijas skolas. Kad man uz Vietalvas zemnieku lūgumu bija laime pie ķeizara majestātes kājām nolikt viņu uzticamās pavalstnieku jūtas tādas skolas atklāšanas gadījumā, tad ķeizara majestātei labpatika uz dokladu norakstīt visžēlīgo spriedumu: «S i r s n ī g i p a r t o p r i e c ā j o s!»
Šī cariskā žēlastība parādās taisni uz latviešu gada svētkiem. Ķeizara majestātei savā gudrībā un tēvišķā rūpībā par savu latviešu pavalstnieku labklājību visžēlīgi labpaticies atzīt Vietalvas zemnieku patriotisko slavas darbu. Cieši pārliecināts, ka priekš latviešu laimes nav cita ceļa kā vien tas, par kuru nupat runāju, es nevaru beigt, Latviešu biedrībai nenovēlējis veiksmi, neizsacījis vēlējamies, lai Vietalvas pagasta priekšzīme atrastu vairāk pakaļdarītāju visos citos Vidzemes laukpagastos, lai arī viņiem piekristu apskaužamais liktenis: i e p r i e c ē t m ū s u m ī ļ o t ā v a l d n i e k a s i r d i.
Klātesošo starpā, kā man sapulces priekšnieks ziņoja, ir daudzi iz apkārtējiem pagastiem. Tos lūdzu manus vārdus atstāstīt saviem citiem pagastu locekļiem...»
Beidzis lasīt, Vēbers nolika lapu. Dziļš klusums.
«Ko tad tu te ieraugi bīstamu?» Kļaviņš pārmetoši jautāja. «Vai tad mēs paši neesam tādas cerības lolojuši, lai mūsu tauta tiktu savienota ar lielo tēviju? Mēs taču paši caur senatoru Manaseinu esam lūguši pēc krievu skolas...»
«Tā ir kļūda, ko esam darījuši,» Vēbers atbildēja. «Mums vajadzēja lūgt pēc l a t v i e š u s k o l a s. Zināms, krievu tiesa, kādu drīzumā dabūsim, ir daudz taisnīgāka un labāka nekā līdzšinējā vācu tiesa. Bet viņa mums paņems daudzas no vietējām kultūras vērtībām un vēsturiskām īpatnībām. Nav taču šaubu, ka līdz ar jauno krievu tiesu ievešanu Tērbatas universitātē vairs nelasīs vācu profesori. Ko tas nozīmē, man nebūs lieki jāpaskaidro. Es paredzu, ka pārkrievošanas vilnis pārgrozīs mūsu apstākļus līdz pamatiem, noskalos daudzas mūsu vēsturiskās īpatnības un noskalos arī varbūt mūs pašus...»
Viņš to izsacīja ar sāpīgu pārliecību, un tādēļ viņa vārdi atstāja nospiedošu iespaidu. Daudzi jau sāka šaubīties.
«Man šķiet,» Valdemārs lēni iesāka, «ka no pārkrievošanas mums nepavisam nav ko bīties. Lai neaizmirstam, ka līdz šim no tās puses esam tikai labu sagaidījuši. Mācīsimies droši krieviski, bet neaizmirsīsim arī vāciski. Krieviskais mūs var celt tikai uz augšu. Ja mēs gribam uzturēt visas savas vēsturiskās īpatnības, tad jau vācieši ies mūžīgi zābakos un mēs iesim mūžīgi vīzēs. Gādāsim tikai par sava saimnieciskā stāvokļa nostiprināšanu un atstāsim lielo politiku dieva ziņā. Vai kādai tautai pastāvēt vai nepastāvēt, tas stāv kādas augstākas varas ziņā. Septiņi simts gadus latvieši, neievērojot grūto jūgu, nav nozuduši no zemes virsas un, cerams, arī turpmāk nenozudīs...»
Šie vārdi izgaisināja smago iespaidu, un sejas manāmi atplauka.
«Jūs te nu, kungi, dzirdējāt!» Pūcīšu Ģederts izlietoja savai aģitācijai izdevīgo momentu. «Vēber kungs mums atklāja tautiskās preses orgānu. Pret šādiem uzskatiem ir jāuzstājas un tie jāapkaro, un priekš tam mums vajag jaunā laikraksta. Mums jānostājas pie tam vairāk uz demokrātiskiem pamatiem. Latviešu biedrība ievēro tikai labāko famīliju intereses, mums vajag strādāt arī priekš nemantīgiem un mazturīgiem...»
Vēbera pašmīlība bija aizskarta tādā mērā, ka viņam bija grūti valdīties. Viņš tomēr saņēmās un nepiekrišanu šādam apvainojumam izteica tikai ar sāpīgu smaidu. «Varu jums, Pūcīša kungs, tikai to sacīt: jūs uzdodaties par mazturīgo aizstāvi, bet jums dienās būs sava māja un savi kapitāli. Es turpretim par tādu neuzdodos, bet droši vien netikšu ne pie mājas, ne kapitāla. Tas nav manā dabā... Lai nu kā, bet jūsu laikraksta dibināšanai es nemaz negribu stāties ceļā. Darba tautas druvā ir tik daudz! Ja tikai jums vien izdodas dabūt valdības atjauju, «Balss» apsveiks jauno avīzi kā labu biedru. Es pieņemu, ka tā tiks vadīta veselīgā garā...»
«Tikai tādā,» Pūcītis atbildēja, «jo citādi pēc šādas avīzes nebūtu nekāda vajadzība. Kas attiecas uz valdības atvēli, tad tā mums jau tiklab kā rokā. Stērstu Andrejs, kas strādāja līdzi pie Manaseina revīzijas, parakstīsies kā pirmais redaktors. Par otru redaktoru paredzēts Pēterburgas universitāti beigušais cand. jur. Fricis Bergmanis. Par izdevējiem Latviešu amatnieku palīdzības biedrības ārsts Dr. Ādams Butuls un Pēteris Bisnieks...»
«No savas puses novēlu jaunajam laikrakstam labas sekmes!» Valdemārs beidzot sacīja. «Pabalstīšu to, cik varēšu, ar rakstiem par jūrniecību un citiem jautājumiem.»
Ar to šī lieta bija nodarīta, un visi no jaunā pasākuma sagaidīja lielas sekmes. Daudzi no klātesošiem tika no jauna ieinteresēti un gribēja arī piedalīties. Pūcītis un Plausis, kas bija kasieris, deva tuvākus paskaidrojumos. «Jaunais laikraksts būs stingri tautisks un demokrātisks un sauksies «Dienas Lapa». Lai tas izplatītos jo plašās aprindās un pati tauta varētu piedalīties pie izdošanas, tad dalības zīme nolikta visai zema, proti, tikai 5 rubļi. Tik daudz spēj samaksāt ikviens, pat vienkāršs rokpelnis. Protams, ka viens var ņemt arī vairākas dalības zīmes... Ir jau ienākuši vairāki simti. Bet, ja iemaksātā nauda visa izietu un vēl būtu vajadzība, tad ikvienam jāpiemaksā klāt vēlreiz tik daudz, cik liela viņa dalības nauda. Pretējā gadījumā tas ieskatāms par izstājušos no izdevēju pulka un nebauda nekādas tiesības. Zīmēt var te tūliņ un iemaksas ņem pretim arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā Zariņa mājā.»
Bija arī daži interesenti, kas tūliņ savu paju iemaksāja. Perlanta onkulis saņēma naudu. «Cerēsim, kā ies labi un jaunajam pasākumam nebūs «Austras» liktenis,» tas pie tam sacīja.
Atkal sāņu cirtiens Vēberam un priekšniecības partijai! Daudzus tas sāpīgi aizķēra. Krauklītis ar Starpiņu zīmīgi saskatījās. Arī Perlants un Kārlis to saprata.
Viņi izgāja ekonomijā iedzert kādu glāzi un aprunāties. Perlantam divkārt sirds grauzās uz savu onkuli: dēļ tās Olufejevas un atkal par šo lietu. Protams, ka viņš to citiem neizrādīja, arī Kārlim ne.
«Es tur nekā laba neparedzu,» Krauklītis beidzot ieminējās. «Viņi grib atvilkt tautu no mūsu biedrības, kas tik ilgi esam priekš viņas strādājuši. Tāda lapa radīs tikai jaunu šķelšanos.»
«Lai viņi iet uz savu Amatnieku biedrību; mēs Latviešu biedrībā viņus negribam!» Starpiņš iesaucās. «Kur jau Pūcītis klāt, tur labi nav...»
«Bet tur jau arī Valdemārs rakstīs,» Krauklītis piebilda.
«Ko Valdemārs rakstīs, tas jau būs labi,» fabrikants Mārcis, kas arī viņiem bija piebiedrojies, sprieda. «Bet viņš tur nebūs viens. Tur arī Pūcītis, un tas cilvēks melns caur un cauri...»
Te jāpiezīmē, ka «melns» toreiz nozīmēja to, ko tagad «sarkans»; pēdējo apzīmējumu, attiecoties uz uzskatiem, vēl praksē nelietoja.
«Man arī liekas, ka viņi grib ievest kādu jaunu strāvu, un tādēļ ļoti jāuzmanās,» Perlants piebilda.
«Jā, jā,» Krauklītis domīgi sacīja, «var notikt tādas lietas, ka valdība sāk lūkoties uz mums ar neuzticību...»
«Neatļaus valdība viņiem, nemūžam neatļaus!» Mārcis iesaucās.
«Ko tur var zināt!» Krauklītis šaubījās. «Ja Stērstu Andrejs pie viņiem klāt, tam pie Manaseina liels vārds...»
«Man tikai žēl tā Vēbera, tas domā vēl ar viņiem saprasties,» Pāvuls Pļavnieks, «Baltijas Vēstneša» otrais redaktors, iemeta. «Viņš neizprot viņu nolūku. Dīriķis. Grosvalds un Zaķītis to it labi izmana un ar tiem nemaz neielaižas.»
«Viņus, man liekas, nebūs iespējams nekad apmierināt,» Perlants sacīja. «Jo jūs apmierināsat viņu prasības, jo tie cels jaunas, lielākas...»
«Nekas, nav tā nelaime nemaz tik liela,» Pļavnieks zīmīgi piebilda. «Mums tikai vajag prast pretī organizēties, tas ir viss.»
Tā viņi, iedzerdami glāzi alus un spriezdami, bija kādu stundu pavadījuši. Vajadzēja atkal iet augšām paskatīties.
Pie durvīm nostājuši, viņi pūlējās saskatīt savējos. Tas tik ātri nebija izdarāms, jo dejotāju pūlis bija biezs un raibs.
Te no viņiem necik tālu aizvalsēja Ernests Sutums ar Ninu. «Vai tu re!» Perlanta seja noskaidrojās. «Viņi nemaz nav tik lieli dejas pretinieki...»
Bet jau nākamā acumirklī jautrība viņa sejā nozuda. Pa tām pašām pēdām aizvalsēja garām viņa onkulis ar Olufejevu, tik uzkrītoši saķērušies, tik kaisli viens otram acīs skatīdamies, ka katram vienam, kas negribēja būt gluži akls, vajadzēja noprast, ka viņiem abiem ir tuvāks sakars.
Kā sastindzis Perlants palika uz vietas un skrullēja savas ūsiņas.
Te zāles dibenā, kur atradās viņu dāmas, izcēlās kņada. Starpiņa kundze, pamanījusi savu vīru, māja tam ar roku un steidzās tam pretim.
«Aber, papī, gādā tokš par kārtību!» tā pietvīkusi sacīja. «Te tok ir ienākusi viena ielas meita...»
Kā vanags Starpiņš metās turp. Tādas lietas nedrīkst notikt!
Drīz viņš bija pūlī un vainīgā viņam rokās. Vēl itin jauns radījums sārtbāli šmiņķētiem vaigiem un karmīnsarkanām lūpām, un eļļotiem matiem. Viņa tērpusies uzkrītošā princeses kleitā ar pārāk izgrieztām krūtīm, un i tiklab no miesas, kā arī katras vīles tai izplūda pačuli smaka. Viņa pārāk uzkrītoši bija uzvedusies, smējusies acīs nepazīstamiem cilvēkiem, taisījusi visādas «fraces»un pat pīpojusi. Viņa, tā sakot, bijusi visiem par piedauzību, te gadījušies pāris jaunu cilvēku, kuri taisni viņu pazinuši, ka tai dzeltenā pase.
«Heraus!» Starpiņš uzsauca pa vāciski, kā jau arvien, kad bija vislielākā sašutumā. «Wie untersteh'n Sie?!» (Ārā! Kā jūs iedrošinājaties?!)
Un, sagrābis ne visai maigi viņai aiz rokas, tas vilka bezgodīgo radījumu uz durvju pusi. Nabaga grēciniece pilnīgi sajutās pieķerta un rādija nelaimīgu seju, kad tai jāatstāj paradīze, kura bija tik jauka. Viņa apzinājās pilnīgi vainīga, tikai gribēja savu vainu mīkstināt. «Aber. Herr Vorstand, nicht für ungut... Aber Herr Vorstand...» (Bet, priekšnieka kungs, neņemat par ļaunu... Priekšnieka kungs...)
Viņus pavadīja maisītās publikas smiekli un kņada, un bija dzirdami pat daži svilpieni.
«Vai dieviņ, vai dieviņ!» Krauklīša kundze sakampa galvu, un Starpiņa kundze lauzīja rokas. «Kas mums viss te nav jāpiedzīvo! Kad jau pašu cilvēki nododas ar šādām personām, ko tad vēl - - - Nē, ne acumirkli te vairs nepalieku! Ne kāju arī vairs turpmāk nesperšu Latviešu biedrības ballē!»
Katrs viņas vārds bija šķēps Perlanta sirdī. Viņš neuzdrošinājās acu pacelt. «Iesim,» tas sagrauzts savam biedram sacīja. «Mēs varam tikt sablamēti.»
Un nemanot tie pazuda.