AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA II

PIRMĀ PUSE

Četrpadsmitā nodaļa

Starpiņa kundze jau reiz izteicās, ka viņa «ferkērē» tiklab ar konsuliem Rābeman, kā arī ar baroniem fon Bimmelštein. Abas cienīgās, tā konsul kundze, kā arī viņas meita baronese, ir viņas «tu» draudzenes. Tā ierodas uz viņu vārd- un dzimumdienām gratulēt un arī šad un tad apciemo viņas uz kafeju. Vai arī šīs cienīgās izdara arī viņai kādas pretvizītes, par to viņa cieta klusu.
Tā arī otrā dienā pēc notikušās vēlētāju sapulces Latviešu biedrībā viņa ar savu Hertu apciemoja konsula Rābemaņa kundzi. Tā bija mums jau labi pazīstamā nāvīgā latviešu ēdēja Kuniberta Rābemaņa māte. Arī pēdējā, kā dzirdēja, neskatījās visai labi uz latviešiem. Neraugot uz lielo tautību naidu, viņa saņēma Starpiņa kundzi ļoti laipni, pat sirsnīgi.
«Ah, Līshen, tas taču ļoti skaisti no tevis, ka tu arī mūs apciemo,» viņa sauca Starpiņa kundzi vārdā. «Un kas tā - tava meita? Ah jā, tev taču arī meita!... Viņai vārdā kā?... Herta?... Ah jā, jā, Herta... Nu, esi sveicināta, mans mīļais bērns!...»
Sirmā kundze ļoti labsirdīgi to aplūkoja un aptaustīja atkal no jauna. Starpiņa kundze tai apstāstīja atkal no jauna visus Hertas labos tikumus: kā viņa spēlē uz klavierēm un kādas viņai dāvanas uz gleznošanu. Bija Herta paņēmusi līdzi mapīti ar saviem jaunākiem darbiem. Priekā mirdzošām acīm vecā kundze to visu uzklausīja, bet jau līdz nākošai reizei bija atkal visu aizmirsusi..
«Jā, jā, ir ļoti skaisti, ka no saviem bērniem tik daudz prieka piedzīvo,» viņa glaudīja Hertas vaigus un galvu. «Esi tikpat centīga un rātna arī uz priekšu, mans bērns! Savai labai mātei un mums visiem par prieku!...»
Žēlīgi viņa atļāva jaunavai noskūpstīt savu roku.
Izgadījās, ka viņai bija arī vēl citas viešņas. Viņas meita baronese, tukla, skaista kundze mazu pasmakrīti, titāniskām krūtīm, spulgām acīm, stipriem priekšzobiem un apburošu smaidu. Mazliet iesarkaniem matiem, bet staltu un lepnu stāvu. Viņas meita Izolde bija apmēram Hertas gados vai mazliet jaunāka un pilnīgi atsitusies mātē. Dzīva un ziņkārīga, spridzīgām acīm un sarkaniem matiem, kuri metās skrullēs un sprogās un piešķīra tai meža rozes izskatu. Viņa jau no pašas bērnības bija radusi pie vecmāmiņas satikt Hertu, bija ar viņu kā bērns diezgan ķīvējusies, bet tad mazpamazām pie tās pieradusi. Viņai nemaz nevajadzēja piespiest savu atmiņu, lai atcerētos, kas tā tāda, bet skūpstīja to kā savu draudzeni.
Vēl trešā viešņa bija vecā mamzele Švīhelbein, kuru mēs pazīstam no dzelzceļa vagona. Tā spilgti atšķīrās no pārējās smaidošās, laipnās sabiedrības. Līka kā tabakas rags, veca un sarepusi kā piepe, tērpusies melnā, drūmi nabadzīgā uzvalkā, ļauni smīnošām acīm tikpat kā parce tā Starpinieti un viņas meitu uzlūkoja. Viņa nepavisam nejaudāja atcerēties, kas Līshena par tādu personu, lai gan konsula kundze un baronese apgalvoja, ka tās vecas pazīstamas. Viņa tik zaducejiski nogrozīja galvu. Tas Starpina kundzi mazliet kaitināja, un tādēļ arī viņa no savas puses negribēja otru atcerēties, kas tā tāda par personu. Varbūt savā laikā tā esot izskatījusies citāda, bet tagad kauli un āda - kas lai tādu pazīst.
Baronesei un konsula kundzei nu vajadzēja nākt viņu atminām palīgā. Izskaidrojās Starpiņa kundzes draudzība pret šo namu un sirsnīgais, familiārais tonis. Viņa sava laikā pie konsuliem Rābemaņiem bija bijusi ķēkša. Un tādēļ māte un meita pēc vecām tradīcijām sauca viņu par Līshenu un ducēja. Tanī pašā laikā Švīhelbein te bija izpildījusi guvernantes pienākumus.
«Ach, so, so,» Švīhelbein mamzele beidzot attapās, «jūs reiz bijāt mūsu ķēkša...»
«Jūsu ne, konsul kundzes,» Starpiņa kundze paskaidroja, «un tagad man pašai ķēkša. Mums, paldievs dievam, ir sava iztikšana un neviena nevajag. Mums nevajag ubagot gar citu durvīm...»
Tas bija sāņus cirtiens savai vecai ienaidniecei, jo labi viņas nekad nebija satikušas.
«Ah tad Līshena!» otra mēģināja norīt rūgto kumosu ar laipnību.
«Līshena es esmu konsul kundzei un baronesei,» bija asa atbilde. «Priekš jums es esmu Frau Starping...»
«Frau Starping, jā!» otra pārlaboja. «No jūsu vācu valodas,» - «kļūdainās» viņa paturēja pie sevis - «jau tūliņ var noprast, ka esat latviete...»
Ar to viņa Starpiņa kundzei mazliet gribēja trāpīt.
«Ah nu, kas mēs par latviešiem!» Starpiņa kundze enerģiski atmeta ar roku. «Pēc sava stāvokļa un izglītības mēs piederam pie labākiem ļaudīm.»
Viņas zelta aproces križuļi, kas pie tam noskanēja, un gredzenotie pirksti bija neapgāžams pierādījums, ka tas tā. Konsula kundze un baronese zīmīgi saskatījās un apspieda ironisko smaidu. Vecai mamzelei turpretim skaudības dzeloņi durstīja sirdi, viņa negribēja laist vaļā savu pretinieci no latviešiem.
«Hm, kā tad tā?» viņa skeptiski nosmīnēja. «Jūs taču ejat tanī latviešu biedrībā?»
«Jā, biedrība, tā ir cita lieta!» Starpiņa kundze paskaidroja. «Man' vīrs ir runas vīrs, un mēs esam spiesti apmeklēt biedrības rīkojumus. Spices taču nedrīkst atrauties... Vajag taču arī pa reizei rādīties tautai...»
«Tad jau jūs tīri labi zināsat, ko tie latvieši cels par Rīgas birģermeistaru? Švīhelbein kodīgi piezīmēja.
Starpiņa kundze par tādu neatlaidību noplātīja rokas. «Nu, ko jūs runājat muļķības? Ne jums kāda darīšana gar vēlēšanām, ne jūs ko zināt! Vai tad jūs domājat, ka kairs nu jums izrakstīs priekšā, ko viņš vēlēs...»
«Līshena jau latviešiem nemaz nepiekrīt, viņa simpatizē mums,» baronese ņēma Starpiņa kundzi savā aizsardzība. Un konsula kundze piebilda: «Līshena mums bijusi ar viņām mīļa un uzticama persona...»
«Ko nu, mamzel, bažījaties,» Līshena piebilda. «savu pabalstu no pilsētas dabūsat, lai nu tur ko ievēlēs. Kam nav jāvēl un par vēlēšanām jārūpējas, tas lai labāk runā par ko citu, prātīgāku...»
Tas bija sadots diezgan, un Švīhelbein nu arī likās mierā.
«Tu taču paliksi pie mums uz kafeju, jā?» namamāte uzaicināja, lai novērstu galīgi sarunas no kutelīgā temata. «Ah, tas ir labi, tas ir jauki! Mēs varēsim patriekties par šo un par to...»
«Varbūt Līshena mums pastāstīs arī ko svarīgāku,» baronese piebilda. «To, kas mums var ļoti interesēt...»
Līshena ar politisku aprēķinu tūliņ uz šo jautājumu neatbildēja. Bet velti viņa nebija nākusi. Pagaidām viņa iesāka valodas par mazāk svarīgām, vispārējām lietām.
Abas jaunavas, kurām tas vismazāk interesēja, nošķīrās par sevi, jo viņām bija pašām savas valodas. Bet arī viņām bija savā starpā pastāvīga cīņa, neraugot, ka tās draudzenes. Izolde jau no mazām dienām bija ļoti varmācīga, un Herta zināja, ka, ja ar viņu grib sadzīvot, tad vajag uzstāties. Maza viņa uzstājās visiem spēkiem, kad Izolde viņai gribēja atņemt ar varu lelli vai citu viņai piederīgu rotaļlietu, un savu taisnību viņa arvien dabūja. Izoldei vajadzēja atdot atpakaļ ne vien strīdīgo priekšmetu, bet par atlīdzību tai vēl ko klāt dāvināt. Tas tādēļ, ka Hertas pusē arvien taisnība bija, bet zem šiem apstākļiem tā pierada pie uzskata, ka tai katrā gadījumā pret Izoldi taisnība. Protams, ka tagad viņas abas bija uzaudzinātas par pieklājīgām, rātnām jaunkundzēm, tas ir, viena, ir otra prata ieraut nadziņus, tomēr domstarpības tām bija pastāvīgi.
Vispirms jau Izolde lika Hertai manīt, ka parāda tai lielu godu, ieskatīdama to par savu draudzeni. Jo, kādēļ tās īstenībā draudzenes, to ne viena, ne otra nezināja pateikt, jo šī draudzība jau arī nesniedzās ārpus vecmāmuļas dzīvoklim. Tā viņas bija radušas, un citur arī viena otru nemeklēja. Otrkārt, Izolde nicināja latviešus un vēl tai mērā, ka Hertai, lai arī tā gribēja palikt neitrāla, dažreiz nācās grūti noklausīties. Un, treškārt, Izolde bija ļoti skaudīga uz Hertas spējām gleznošanā un mūzicēšanā: viņa nonicināja abas šīs mākslas tikai tādēļ vien, ka jutās no Hertas pārspēta.
Kad Herta viņai rādīja savu jaunāko gleznu, ko bija paņēmusi līdzi, viņa noraustīja tikai vēsi kamiešus. «Priekš latviešiem jau varbūt tas diezgan labs. Bet priekš tādiem, kas saprot mākslu - -»
«Tad tu domā, ka latvieši mākslu nesaprot?» Herta apvainota viņu pārtrauca. «Ļoti jauki!»
«Tu taču negribēsi teikt, ka latvieši no tādām lietām saprot tik daudz kā vācieši,» Izolde pašapzinīgi atbildēja.
«Tad tu domā, ka tikai jums, vāciešiem, tā privilēģija saprast mākslu?» Herta kodīgi iebilda. «To es vēl nezināju...»
«Un tu domā, ka viņi tiešām to saprot?» Izolde noliedzoši pasmaidīja. «Nu, iedomājies pati, prasti cilvēki, mužiki, kučieri, fūrmaņi, ko tie gan zina par Ticiānu, Rubensu un Rafaēli?»
«Agrāk latvieši bijuši vienīgi prasti cilvēki, bet ne vairs tagad,» Herta enerģiski paskaidroja. «Tagad latvieši ne vien saprot mākslu, bet to pat ražo. Par saviem iesācējas darbiņiem es nerunāšu, es zinu, ka tie nekas nav. Bet ko tu saki par profesoru Kreili? Vai tas nevar mēroties ar katru vācu mākslinieku?»
«Jaā, profesors Kreilis,» Izolde attrauca, «bet tas taču vācietis...»
«Es lūdzu!» Herta iesaucās. «Viņa papiņš un mammiņa neprot ne vārda pa vāciski, tātad skaidri latvieši...»
«Es nezinu!» Izolde noraustīja kamiešus. «Viņa kundze vēl nesen teica, ka viņš vācietis. Nu, lai ar viņš būtu dzimis latvietis, bet ja viņam vācu izglītība...»
«Nu tādēļ!» Herta piebilda. «Tad nesaki, ka jau it visi latvieši būtu prasti...»
«Tas taču nav no svara,» Izolde, uzmetusi degunu, nobeidza valodu. Piesēdusies pie klavierēm, viņa sāka spēlēt Hertas iecienīto «buču valsi», bet bungoja to tā, ka aizskāra Hertas daiļuma jūtas.
«Bet, mīļā, tu jau ķer pavisam nepareizi,» Herta to pamācīja. «Redzi, tā to gabalu vajag ņemt...» Un piesēdusies viņa uzsāka to pēc savas vīzes, pielika, tā sakot, garšu. Viņas spēle uzreiz izšķīrās tik spilgti no agrākās, ka pat vecās kundzes sāka klausīties.
Tikai Izoldei vienai tā nepatika. «Fui, cik nejauki!... Gatavā kaķu mūzika!...» Un, gribēdama izjaukt Hertas ritmisko spēli, tā pārvilka ātri švīkoņu pār klavieru kauliņiem.
Herta smaidīdama piecēlās. «Ja jau tev nepatīk, es nespēlēšu...»
«O, man patīk labāk dejot nekā muzicēt!» Izolde strauji sacīja. «Redzi, tā, tā...»
Un, sagrābusi Hertu pa vidu, viņa ar to valsēja un zāli. «O, cik debešķīgi ir tā līgot pie kavaliera krūts... Aizmirst it visu, aizrauties!... Tu to nevari iedomāties... Jums, latviešiem, nav kavalieru ar temperamentu...»
Herta uzreiz apstājās. «Tad tu domā, ka vienīgi vāciešiem privilēģija uz temperamentu? Tie vienīgi prot aizrauties? Es to nezināju...»
«Latvieši taču nav nekādi kavalieri!» Izolde atcirta. «Ne tiem oficieru, ne šneidīgu civilistu, pat ne godīgu studentu... Nu, to taču tu pati nevarēsi nostrīdēt...»
«Latviešiem ir gan oficieri, es izlūdzos!» Herta pastāvēja. «Un arī švītīgi studenti. Es gan to varēšu sacīt, jo tie mūs vairākkārt apciemojuši...»
«Es nezinu,» Izolde palika lēnāka un domīgi nogrozīja galvu, «bet onkel Kuniberts saka, ka tie esot tikai tādi lampači...»
«Es lūdzu!» Herta pietvīkusi turpināja. «Latvieši ir tādi paši cilvēki kā onkel Kuniberts... Ka viņam tie nepatīk, tā ir garšas lieta...»
«Var jau būt!» Izolde neticīgi noraustīja kamiešus. «Bet tur taču nav pavisam ko uztraukties. Tu taču neesi latviete... Es tā domāju... Tu esi tāda pat vāciete kā mēs...»
Hertai bija par to jāpadomā. Viņa īsti vis negribēja savu tautību noliegt, bet arī tas, ka viņu ieskata par vācieti, tai glaimoja. Bez tam arī Pudiķis sirdslietās tik stingri pa latviski neuzstājās, bija tai pat rakstījis vēstules vāciski. Viņa tādēļ varēja būt tikpat labi vāciete kā latviete un apmierinājās.
Bet Izoldei viņa to neizrādīja un, it kā būtu aizvainota, šķirstīja kādu albumu.
Izolde tapa mīkstāka. Varēja redzēt, ka viņa tālāk negrib strīdēties un viņai draudzenei kas būtu sakāms.
«Hertī!» viņa saldi ieklepojās.
Nekāda atbilde.
«Hertī!» viņa atkārtoja un, pieglaudusi pie viņas savu galviņu, noslēpumaini uzsāka. «Es varētu tev ko uzticēt...»
Tā uzreiz palika dzīvāka un nometa albumu. «Jaā?... Kas tad ir noticies?»
«Bet tev jāapsolās, ka tu nevienam cilvēkam neteiksi!... Ne pušu plēsta vārdiņa...»
«Nu, pats par sevi saprotams, mīļā!» Herta nepacietīgi gaidīja atklājumu. «Kam tad lai es to stāstu?»
Mirdzošām acīm Izolde viņu brīdi mēmi uzlūkoja. «Man ir piedzīvojumi!» viņa beidzot saldi nopūtās. «Es tieku mīlēta...»
«Ai, tas jau interesanti!» Herta dzīvi iesaucās. «Stāsti, stāsti, kā tas notikās un kur...»
Laimīgā Izolde viņu atkal mēmi uzlūkoja. «Bruņniecības ballē...»
«Jaā!?» Herta nepacietīgi trauca. «Tālāk, tālāk...»
«Tur man bija kavalieris, kāds ulānu oficieris,» Izolde beidzot nāca klajā. «No vecas muižnieku cilts... Viņa vārdu es tev vēl neteikšu... Interesants cilvēks... Skaistu mundieri...»
«Nu, nu...» Herta aiz ziņkārības dedza.
«Viņš ar mani gandrīz vien dejoja,» Izolde turpināja. «Es tev saku, aizraujoši... Ar temperamentu... Un kādas viņš dumjības sarunāja... Nē!... No vienas atkarājoties viņa dzīves laime... Vai šī viena gan to jūtot, ka viņš esot tās padevīgs vergs? Pie tam tik zīmīgi un dedzīgi mani uzlūko...»
«Un tu... Ko tu viņam atbildēji?» Herta jautāja.
«Nu, es sacīju: «Jūs taču viņai to varat zināmu darīt. Jūsu pienākums tas ir...» - «Jā,» viņš atbild, un viņa acis runā vairāk nekā viņš pats, «es tikai gaidu izdevīgo acumirkli...» Pie tam man mīļi spaida roku...»
«Ahā!» Herta iesaucās. «Nu es varu jau saprast...»
Izolde nu ņēma viņai to lietu pamatīgi apstāstīt. Māmiņa, viņš un Izolde, un vēl kāds pazīstams kungs iegājuši blakus kabinetā. Māmiņa ar to otru pagājuši kur sāņus, un viņi palikuši divi vien. Viņa it nevainīgi sēž un nenojauš nekādu briesmu, te piepeši viņš saķer tās galvu un laupa tai skūpstu - - -
Herta pašapzinīgi pasmaidīja. Jā, jā, tas notiek! Arī viņa tur varētu daudz ko pastāstīt. Pret zagļiem neviens nav drošs un vismazāk pret skūpstu zagļiem...
««Ko tas nozīmē?» es jautāju,» Izolde turpināja. ««Tas nozīmē, ka es jūs mīlu, mazā dieviete... Mīlu ārprātīgi...» Un viņš apkampj mani par jaunu, spiež man uz lūpām skūpstu, tik dzēlīgu, tik karstu, ka man tīri vai prāti reibst... Man top ap sirdi tā savādi... Es nezinu... Es nevaru tev aprakstīt... Es gribu dusmoties, bet viņš nometas priekš manis ceļos un lūdzas... Nu, teic tu pati, - ko tur lai dara?»
«Tur nekā nevar izdarīt, man tāpat ir gājis!» Herta attrauca. «Mūs bieži apciemo kāds students, viņš man parāda sevišķu uzmanību. Mēs tāpat reiz runājām divatā, un viņš uzreiz, ne tev, ne man, mani apkampj un noskūpsta. Es zinu, kā tad ir ap sirdi, pavisam cilvēku sajauc... Es dusmojos, sāku raudāt. «Kā jūs to tik uzdrošinājāties?» Bet viņš tik nelaimīgs, lūdzas... Viņš mani tik ļoti mīlot...»
«Jā, jā, jā,» Izolde steidzīgi piekrita, «tādi tie vīrieši visi!... Nu, un ko tu ar viņu izdarīji?»
«Es viņam beidzot piedevu...»
«Nu redzi... Un ar es biju spiesta piedot savam Egonam...»
«Es viņam piedevu tikai ar to norunu, ka viņš tādas muļķības vairs nedarīs,» Herta mīkstināja.
«Un vai tas ko līdzējis?» Izolde iejautājās.
«Neko nav līdzējis!» Herta domīgi nogrozīja galvu. «Pastāvīgi viņš man uzmācas ar savu mīlestību un laupa man skūpstus pie katras izdevības. Es esmu apnikusi pretoties. Mans ideāls bija gan kāds cits, kāds dzejnieks, bet tas to nezina, ka es viņu mīlu, neviens to nezina... Esmu tādēļ apmierinājusies ar savu likteni. Viņš mani ar savu izturību uzvarējis. Labi apskatot, viņš jau nav nemaz nepatīkams... Dzīvs, interesants cilvēks...»
«Jā, jā,» Izolde nopūtās, «man iet tāpat ar savu! Viņš par to vien sapņo, kā iegūt mani uz visu mūžu. Vai es gribot viņam piederēt? Viņš gan neesot tik labs, kādu es pelnot... Tam esot mazi parādi un arī pagātne... Taisnību sakot, vēl jo interesantāk... Mana sirds ir brīva, un viņš man patīk ļoti. Kur tu to zini, cik daudz tu viņam esi, kā tu lai viņam saki: nē? Es teicu, lai viņš runā ar papiņu un māmiņu...»
«Tas ir tas vispareizākais ceļš,» Herta nopūtās. «Bet mans to tik vēl varēs darīt, kad būs nobeidzis studijas...»
«Manam nekas nestāv ceļā,» Izolde turpināja. «Bet kāds tas iznākums, to es vēl nezinu. Man rādās, ka papiņš uz viņu netur labu prātu, jo tas sarauc pieri, kad to redz. Viņš tam attāls radinieks, saucas fon cur Bimmelštein Capels. Tāpat onkulis Kuniberts uz viņu ļoti īdzīgs... Kopš pēdējā slimības tam jau neviens vairs nevar pa prātam izdarīt, kur nu vēl pa prātam mīlēt...»
Un tā viņa stāstīja un kalkulēja tālāk. Varbūt ka vēl onkulis Kuniberts uz Egonu greizsirdīgs? Reiz viņa tīri sadzirdējusi, ka tas nospļāvies un sacījis: «Der Schuft!...» Bet vislielāko cerību viņa liekot uz viņa sarunu ar māmiņu. Aiz ziņkārības viņa nevarējusi nociesties, viņa palūkojusies pa atslēgas caurumu. Un ko domā? Viņš, māmiņas priekšā ceļos nometies, lūdz pēc viņas. Māmiņa, redzams, nemaz nav pretim, tikai smaidīdama draud tam ar pirkstu. Ak, kāda laimīga sajūta!... Tevis dēļ viņš nometies ceļos un lūdz!... Vai te vēl varētu būt vara, kas viņus var šķirt?
Viņa paredz jau galu - laimīgas kāzas. «Papiņš samaksās viņa parādus, dos mums naudu un ierīkos mūsu mājturību.» Un tad viņa būs laimīga sieva! Vedis tādu pat lielu māju kā māmiņa. Viņai būs zirgi, dārgas rotas un beidzot pat «bēbijs». Nu, citādi taču nemaz nav domājams...
Herta iedomājās savu laimi, un viņai tēlojās priekšā tāda pat bilde! Tā viņas nodevās savām laimīgām jūtām. Galu galā taču viņi ļoti mīļi un patīkami radījumi, tie vīrieši. Bez viņiem pasaule diezin vai būtu tik interesanta.
«Mans Egons!» Izolde atņēmās. «Cik karsti un kaisli viņa skūpsti!... Nevaru tev to izteikt, nevaru aprakstīt!... Redz, tā, tā...»
Gribēdama darīt draudzenei to saprotamu, viņa to apķēra un skūpstīja tik dedzīgi un kaisli, ka Herta sarka un tvīka vien.
Viņas iztraucēja soļi. Tās atlēcās viena no otras. Salonam gāja cauri uz vecmāmuļu garais junkurs, Kārļa un Perlanta pretinieks. Vēl jo garāks un bālāks kā agrāk. Sejs noliesējis, un acīs slimīgs drūmums. Kā spocīga ēna viņš aizslīdēja garām, tās asi uzlūkodams un par viņu izbīlēm tikko manāmi pasmaidīdams. Kā sastingušas viņas tam noskatījās pakaļ.
Tikai kad viņš bija jau aiz durvīm, tās atdabūja dzīvību. «Onkels Kuniberts!» Izolde nospiesti iesaucās. Tad, mēdīdama viņu, spēra tam kādus soļus pakaļ, imitēdama viņa žestus. «Kā cilvēks var būt tik «eklīgs»? Vai tad viņš nemaz neskūpstās?»
Herta pasmaidīja. «Būtu interesanti to zināt....»
«Vai ne, un tev vēl vairāk nekā man... Uz latviešiem viņš tik nejauks, tik nejauks... Bet diezin vai arī uz latvietēm? Ah jā!» viņa šķelmīgi nopūtās.
«Ak nu, Izolde!» Herta aizvainota uzmeta degunu. «Par to taču še nav runa...»
Atstāsim nu jaunavas savā jaukā apcerē par viņu nākotnes laimi un vīriešiem un sekosim junkuram Kunibertam.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Nu, lieb' Mutti!» tas sāpīgu smaidu apsveica savu māti, pamezdams sānis pret citām korektu, bet vēsu paklaņu. «Kā tev nu labi iet, mīļo mutī?»
Viņš noskūpstīja to uz pieres, un viņa aizgrābjošu siltumu un rūpēm uz viņu noraudzījās. «Pateicos, mīļais Kun, sirds man darbojas ļoti kārtīgi. Bet tu, mans mīļais, rādās, esi ķerts... Tev nevajadzētu vēl tik cieti piespiesties pie darba, mīļo Kun...»
«Par mani nerūpējies, mīļā mutī, es tikšu galīgi vesels.» Viņa balss bija tāda plika un skaņa. «Bet atvaino, mutī, es redzu, tev viesi... Varbūt ka traucēju...»
«Nē, mīļo Kun, tu nāc mums īstā laikā!» sirmā kundze mirdzošām acīm sacīja. «Varbūt dzersi ar mums kopā kafeju? Tā ir Līshena... Varbūt gribēsi ar viņu parunāt...»
«Līshena?» Kuniberts saltu vienaldzību atbildēja. «Kas tā tāda? Ko lai es ar viņu runāju, mutī?»
«Nu, varbūt par pilsētas vēlēšanām!» viņa māsa baronese paskaidroja. «Nu, tā taču mūsu agrākā Līshena... Vai tu vairs neatceries?»
Starpiņa kundze jau turēja roku pretim uz sveicienu. «Ah jā, jā,» viņš it kā atcerēdamies ar saltu laipnību to pieņēma. «Sveiki, mīļā Līshen, sveiki!...»
«Jūs mani vairs nemaz pazīt negribiet, junker Kunibert!» Starpiņa kundze sirsnīgi kratīja viņa roku, kamēr viņš sāpīgi saviebās. Tā bija pavisam auksta, nevarīga un ļenkana. «Vai, kas tas?!» viņa pārsteigta iejautājās. «Kālab jums tā, junker Kunibert?»
Viņa nobijās no dzestruma viņa acīs. Īdzīgi viņš tai atrāva apbrīnoto roku. Iestājās dziļš, neomulīgs klusums.
«Tas viņam no jums, latviešiem!» vecā kundze pietvīkusi to beidzot pārtrauca. «Tikai mazs, mazs ievainojumiņš, bet, āre, kā - -»
No Kuniberta lūdzošā skatiena viņa apklusa. «Jā, Līshen, tas no slimības... Viņam vēl nesen tā roka bija pakārta kaklā - -»
It kā viņu apmierinādams, Kuniberts ar slimo roku paijāja viņas vaigus. Saķērusi viņa to spieda pie sava vaiga, glāstīja, skūpstīja. «Kun, mīļais Kun... Kaut es to varētu padarīt veselu, slacīdama ar savām asarām - -»
Viņa iesāka raudāt...
«Lieb' Mutti... Nu kādēļ tā?!» Kuniberts sāpīgi sarāvās. «Nav taču, nekāda iemesla... Un kādēļ tu tā... Ar laiku būs taču galīgi vesela... Tu zini, mutī...»
«Jā, jā,» viņa beidzot apmierinājās un nopūtās. «Ar laiku būs galīgi vesela, ar laiku... Es jau nekurnu, mīļo Kun... Ko tie debesu spēki mums uzliek, tas mums jānes... Es jau nekurnu...»
«Nu, nav taču ne mazākā iemesla, lieb' Mutti!» Kuniberts viņu mierināja. Glaudīja viņas sirmos matus, skūpstīja uz pieres, izlikās pat jautrs, kamēr viņu galīgi apmierināja un tā sāka atkal smaidīt.
«Kun, vai tu neparunāsi ar Līshenu?» baronese uzsāka pārtraukto pavedienu. «Viņas vīram taču iespaids uz plašām aprindām, kuras piedalās pie vēlēšanām.»
«Es neesmu kompetents nekādas valodas uzsākt!» Kuniberts dzestri atbildēja. «Bez tam jūsu vīra kungs ir latvietis. Nav vēl izspriests jautājums, vai mēs, vācieši, ar jums, latviešiem, vispār gribam un varam kopā iet...»
Tas bija izsacīts tik saltā, noraidošā tonī, ka Starpiņa kundze jutās tīri apvainota. «Ka jau ne, tad ne..» viņas križuļi pie roku sprādzes enerģiski noskanēja. «Mēs jau nelūdzamies...»
Vecā kundze nelaimīgi nolūkojās uz Līshenu, it kā gribēdama sacīt: «Es taču tur nekā nevaru darīt!..» Turpretim skaudīgās gaviles vecās Švīhelbein vaigā liecināja, ka junkers runājis viņai no sirds. Tikai baronese par tādu atbildi likās ļoti pārsteigta.
«Es nesaprotu,» viņa sacīja, «tā ir lieta, kas nopietni pārbaudāma. Es domāju, ka vajadzības gadījumā mēs varētu iet kopā pat ar latviešiem. Bet te ir kas vairāk. Kā Līshena atzīstas, tad ne viņa pati, ne arī viņas vīrs simpatizē ar latviešiem...»
«Lai nu, lai!» Starpiņa kundze pietvīkusi iemeta starpā. «Junker Kuniberts domā to, kas nemaz nav...»
Kuniberts viņas ierunu neievēroja. «Jā, kādas garantijas tad mums ir, ka tie patiešām balsos par mums?» viņš vērsās pret baronesi.
«Nu, Līshena taču saka, ka tie gatavi iet ar mums!» baronese attrauca. «Mēs taču gan varēsim viņai ticēt...»
«Līshena mums arvien bijusi mīļa un uzticama persona,» konsula kundze no savas puses apstiprināja.
Kuniberts padomāja. «Tas būtu tad liekams priekšā vēlēšanu padomei,» viņš beidzot sacīja. «Es te uzsākt kādas sarunas jau nevaru tādēļ vien, ka man absolūti nav laika. Jūs varat pašas uzņemties to vidutājību. Izrunājaties, vakarā mēs jau būsim pie tevis...»
«Otons man teica,» baronese atbildēja. «Tātad tu pilnvaro mani ar Līshenu izrunāties...»
«Esi tik laipna!» izvilcis pulksteni, tas piebilda. «Ilgāk kavēties man nav laika ne minūtes... Lūdzu mani atvainot... Tātad, Ortrūde, mēs redzēsimies!... Un tu, lieb' Mutti, esi spirgta, esi braša!... Jā, jā...»
Noskūpstījis viņu uz pieres un palocījies pret pārējām, viņš bez liekiem roku spiedieniem izslīdēja no istabas.
Iestājās brīdi klusums.
Līshena tomēr jutās aizskarta. «Junker Kuniberts palicis lepns,» viņa sūrojās, «agrāk viņš tāds nemaz nebija... Bet, ka ne, ne, mēs neuzbāzīsimies...»
«Ah nē jau!» baronese atbildēja. «Viņš tikai ar to slimību tāds. Un, otrkārt, viņam patiešām tur liela teikšana nav...»
«Kas tad viņam kait?» Starpiņa kundze iejautājās. «Kādēļ viņam tā roka tāda?»
Baronese nezināja, ko atbildēt. Politika tomēr prasīja turēt Līshenu pie laba prāta. «Nu, labi, tu jau mums esi tuva persona, tev mēs varam to uzticēt...» viņa iesāka. «To viņš dabūjis divkaujā ar kādu latviešu studentu. Tam pēc sava zemā stāvokļa nemaz nav bijusi tiesība no Kuna kādu gandarījumu prasīt, bet, tā kā tas cēlis lielu skandālu un Kuns no skandāla gribējis izbēgt, viņš izaicinājumu pieņēmis. Divkaujai bijis jānotiek ar zobeniem. Bet te nu izrādījies, kā jau dažā labā citā lietā, cik ļoti tie latvieši ir neveikli. Neprazdams īstos paņēmienus, tas students pārcirtis augšām pie elkoņa kādu cīpslu. Maza maza skrambiņa citādi, bet nu tā roka viņam no tam paliek tāda...»
«Jā, Līshen, skaties, kādi tie latvieši ir!» vecā kundze asaru pilnām acīm sūrojās.
«Lai dievs pas'!» Starpiņa kundze noraustīja kamiešus. «Ar tādām lietām nevar vis jokot...»
«Hm!» Švīhelbein ironiski smīnēja. «Nevar jau no mužika prasīt to, ko no izglītota. Kam cits nav bijis rokā kā lāpsta un sprigulis, kā tas pratīs valdīt, kā pienākas, zobenu...»
Viņas ierunu tomēr neviens neievēroja.
«Izrādās, ka labāk būtu bijis, ja Kuns izaicinājumu kā nepiedienīgu būtu galīgi noraidījis,» baronese vēl piebilda. «Tagad par to runāt par vēlu. Tikai, Līshen, lūdzu to, ko mēs tev uzticam, nevienam tālāk neizpļāpāt. Jo citādi tie latvieši varētu sākt iedomāties...»
«Nu, kas man!» Līshena atmeta ar roku. «Ne mana cūka, ne mana druva...»
Tā viņas pārrunāja vēl par šo un to, kamēr bija klāts kafejas galds, un viņas devās turp. Pie kafejas sabiedrības piedalījās arī Herta un Izolde. Bet ar gudru ziņu baronese vadīja sarunas tikai par vispārējām nenozīmīgām lietām. Bērniem, pēc viņas ieskatiem, neko nevajadzēja zināt no politikas. Līshenu viņa «ducēja», bet Hertu uzrunāja ar «jūs», lai gan arī citādi bija pret viņu ļoti sirsnīga.
Abām jaunavām bija galvā daudz svarīgāki jautājumi nekā viņu dumjā vēlēšanu politika. Tās bija laimīgas, ka beidzot varēja piecelties no galda un turēties par sevi.
Baronese nu beidzot ķērās lietai pie pašiem ragiem. Lai varētu ar Līshenu īsti no sirds izrunāties, tā uzsāka pa latviski.
«Tu saki, ka tavs vīrs uzstāsies par mums,» viņa sacīja. «Bet vai viņš tiem citiem latviešiem to drīkst sacīt?»
Līshena it kā pieķerta piesarka, bet tad sasparojās. «Mans vīrs tai dumjai tautai arvien saka: «Kas mums tās pilsētas būšanas tik labi prot pārvaldīt kā Herr fon Büngner un konsul Rābemans? Ko mēs, muļķa cilvēki, varam viņu vietā likt?»»
«Štimt!» baronese piebalsoja. «Tavs vīrs tā vakar vēlētāju sapulcē izteicies...» Še jāpiemin, ka vāciem bija organizēta smalka izlūku kārtība latviešu vēlētāju sapulcēs, tā ka viņi zināja pēdējo vārdu, ko katrs runājis. «To arī tiem citiem vajadzēja ieskatīt, bet viņi ir tikai klieguši: «Nost ar vāciešiem!»»
«Lai viņi kliedz, manam vīram pašam savs padoms galvā!» Līshena atmeta ar roku. «Natīrlig, viņš taču neies katram priekšā klāstīt, ka tas dos savu balsi vāciešiem. Tik gudrs jau viņš ar ir!»
«Jā, jā, Līshen, bet, palūk, kā tas ir,» baroniete iebilda. «Ja visi ir pret viņu, tad viņš maz mums ko varēs līdzēt...»
«O, par to nu nebēdājat!» Līshena iesaucās. «Ko tur uz sapulcēm kliedz, tas nav nekas; manam vīram tur pavisam cita taktika. Cik pie viņa vīnūžos nepieiet ļaužu, viņš aprunājas it klusu: «Vēlēsim to un to!...» O, mans vīrs saka: «Es tiem vācu kungiem ļoti daudz balsu varētu sagādāt... Bet tad tiem kungiem arī vajadzētu to cilvēku ievērot, kas par tiem turas... Aber kad viņi to neievēro!...» Man' vīrs ļoti ļauns, ka «štadtamt» tam vīnužus neļauj turēt vaļā arī pa nakti kā Treijam un Plausim. Kaut gan viņš ar konsul kungu par to runājis un konsul kungs viņam to apsolījis...»
Tas bija tas kamols, kas nospieda viņas sirdi, bet nu viņa to bija atvieglojusi.
«Es jau konsul kungam par to sacīju!» baronese it kā taisnojās. «Aber viņš sak: «Tā kā Starping to liet' grib, tad tas nav īst' «logisch». Viņam vajadzētu pienest kādus pierādījumus, ka unbedingt ir vajadzīgs priekš vien' liel' ļauž' daļ', ka to restoracion būtu pa nakti vaļā... Par to nachthandel recht tam būtu jāizpērk sevišķ' papīr', tad tikai štadtamt viņam to var atvēlēt... Vai tad viņam galu galā tas būs rentabel?»»
«Ja jau grib, tad visu var!» Starpiņa kundze attrauca. «Vai tad Plausis vien var samaksāt, un, ja ienāk, kādēļ tad nevar samaksāt... Špāss!... Man vīrs teica tā: «Saki tu tiem kungiem, ka šoreiz varu tiem gādāt sevišķi daudz balsis... Aber pasaki tu viņiem, ka tik muļķis vairs nebūšu, ka nezināšu, par ko. Ja es priekš viņiem strādāju, tad man arī vajag par to kam atlēkt...»»
«Nu, selbstverständlich!» baronese piebalsoja. «Konsul kungs nekad tav' vīram nav sliktu vēlējis un arī barons fon Bimmelštein ne... Nu, iedomājat tik to lēt' kredīt', ko jūs dabū no bāriņ' naud' uz jūsu nam'...»
«Bet nakts vīnūžu mums vēl nav!» Starpiņa kundze pastrīpoja. «Man vīrs saka: «Ja būs tas, es strādāšu... Citādi,» viņš saka, «lai tie dara, ko tie grib...»»
Baronese pārdomāja. Iestājās brīdi klusums.
«Nu, lab', es konsul kungam runāš' par to,» viņa sacīja. «Un, ja vien būs iespējams, tu var paļauties, ka tav' vīrs to koncesiju dabū... Aber tikai ar to norunu, ka tav' vīrs gewissenhaft' - -»
«Nu, zelbstferštendlīgi!» Starpiņa kundze priecīgi attrauca. «Man' vīrs darīs savu pienākumu... Und viņš to lietu prot! Kamēr citi kliedz un sauc, viņš it klusā garā aprunājas ar vienu un otru, un balss rokā! Tie nu izkliegušies domā, nu tur būs diezin kas! Bet Kuchen!... Saskaita balsis un redz, ka izvēlušies atkal cauri. Es jums saku, jūs varat paļauties uz manu vīru. Visa «štadtamt» partija tiks ievēlēta savās vietās, kā bijusi.»
Sajūsminātās vācu dāmas priecīgi smaidīja un nolūkojās uz Līshenu kā uz savu glābēju. Pat vecā Švīhelbein, dabūjusi nojautu par viņas īstajiem nolūkiem, uzskatīja viņu pavisam ar citām acīm. «Tas labi, Līshen, tas labi, ka jūs saviem kungiem tik uzticami!» viņa aizkustināta sacīja. «Turaties arvien joprojām pie saviem kungiem, un jūs nebūsat krituši...»
Konsula kundze bija paķērusi adīkli un runādama čakli strādāja. «Nu jā!» viņa pacēla savas briļļotās acis. «Kam tad jums jāpateicas par savu kultūru un bildung? Vienīgi mums, vāciešiem...»
Baronese nu gan tādu sentimentālību neizrādīja. Priekš viņas bija veikals un vairāk nekas. «Mēs gan paš' esam ļoti stipri, Līshen,» viņa apgalvoja. «Mums tik daudz balsu, ka mums jau izrēķināta droša uzvara. Aber, tā kā mēs tiem latviešiem gribētu sagatavot vienu lielu nīderlāgu, tad nav ausgešlosen, ka mēs ietam kopā ar visiem labi domājošiem, t. i., tādiem, kas grib atzīt mūsu kontinuitāt'... Mēs arī no latviešu vidus dažus kandidātus izraudzīsim, bet tikai tādus, kādus atzīsim par derīgiem. Zum Beispiel, tavu vīru un citus... Es tādēļ likš' tavu Vorschlag priekšā, un es domāju, ka vēlēšan' komiteja to atzīs par labu. Tad tu, Līshen, varēs pienākt un dabūs zināt...»
Līshena, galvu locīdama, piebalsoja. «Bet vēl kas!» viņa piepeši iebilda. «Redzat, tur būs izdevumi... Ir taču jāsadzer ar vienu otru kopā. Tas tok tiks manam vīram atlīdzināts?»
«Nu, natürlich!» baronese attrauca. «Tie tiks izmaksāt' no vēlēšan' fond'... Mēs sogar ir rēķinājuši izmaksāt par katru štimm divdesmit pieci rubel baar, ja tas būtu vajadzīgs. Šād' izdevum' tav' vīrs priekš mums var taisīt...»
«Also, tad jau tā lieta ir pilnīgi kārtībā!» Līshena iesaucās. «Nu teic, ka latvieši ar vāciešiem nevarot kopā iet?! Kādēļ tad nevar iet?...»
«Nu, selbstverständlich,» baronese nobeidza, «mēs jau citād' nemaz nevar... Mēs tokš vis' ir vien' dzimten' bērn', un mums visiem vien' gemeinsame Scholle... Ja mēs savā starpā ved vien' cīņ', tad tokš mēs - wie sagt man das - griež viens iekš oter mies'...»
«Jā, jā, tā saticīb' ir vien' gauž' lab' liet'!» konsula kundze nopūtās, čakli adīdama.
Ienāca kambarjumprava un paziņoja, ka baronietei zirgi atbraukuši pakaļ. Laiks bija šķirties. Izkratījušas abpusēji savas sirdis viena pret otru, tiklab mātes, kā meitas ardievojās, it kā atvieglotas un garā pacilātas. Vārdu sakot, abas partijas un paaudzes jutās ar lietu gaitu lieliski apmierinātas.

* * *

Fon Bimmelšteinu nams atradās pilsētas augstmaņu iecirknī - Strēlnieku dārza rajonā. Māja atradās greznā dārzā, nebija visai liela, bet tika apdzīvota vienīgi no viņiem pašiem un saimes. Pēdējā bija ļoti liela. Baronese Ortrūde, kā sacīt, «veda ļoti lielu namu». Viņas salons bija viens no iecienītākiem. Staļļos mita vairāki braucami un pat jājami zirgi, remīzēs (vāgūžos) vairākas eķipāžas un kamanas ar fon Bimmelšteinu ģerboni. Arī siltumnīca un oranžereja tai bija. Tas viss prasīja dārznieku, kučieri, staļļu puisi, namiķi, sulaini, istabas meitas un kambarjumpravas. Un visiem tiem vajadzēja savu telpu.
Baronese ļoti cienīja sportu, un pie braukšana pati labprāt kučierēja. Viņas lielākais prieks bija iejāt jaunus, nevaldāmus zirgus, pie kam viņai lielā mērā palīdzēja daudzie Otona fon Bimmelšteina brālēni un tālākie radinieki. Jaunākā laikā ap viņu tinās kāds Egons fon cur Bimmelštein-Capels. Tas bija dienējis prūšu armijā un sasniedzis leitnanta grādu, bet ņēmis atvaļinājumu, kā runāja, tā saukto «schlichter Abschied». Tomēr kareivja mundieri tas vēl labprāt nēsāja un bija sievietēm diezgan bīstams. Mantas un līdzekļu viņam nebija nekādu, tomēr turēja zem sava muižnieciskā goda pieņemt kaut kādu vietu, kas atgādinātu tirdzniecību, piemēram, par grāmatvedi vai kasieri. Turpretim suņus un zirgus dresēt un sirdis lauzt - gan vecas, gan jaunas - tas ieskatīja par profesiju, kas piemērota pilnīgi viņa muižnieka godam.
Varēja būt, ka viņam ar baronesi kāds sakars, bet, ka mēs zinām, tas bija mēģinājis tuvoties viņas meitai Izoldei. Varēja būt, ka viņš, tāpat kā Pudiķis, lai iegūtu meitu, turējās ar māti, bet varbūt arī meita bija tikai tas iemesls, lai tuvotos mātei.
Mēs nopratīsim, ka barona un baroneses laulības dzīve nebija tāda, kāda tā izrādījās pasaules priekšā. Viņš bija pirmais, kam apnika mājas maize un kas sāka meklēt pārmaiņu ārpus mājas. Viņš bija liels retumu cienītājs, it sevišķi, kas attiecas uz teātra un cirka māksliniecēm. Kur vien kaut kas tanī ziņā bija ievērības cienīgs, tur arī viņam vajadzēja no šāda zieda sūkt. Aiz mākslas cienīšanas segas un gara radniecības, dvēseļu saskaņas un tā tālāk tas plūca no aizliegtā koka augļiem, kur vien pietikdams.
Viss jau būtu ļoti labi, bet tas radīja lielu iztrūkumu baroneses Ortrūdes laulības dzīvē. Viņai, zem kuras pilnajām krūtīm verda vesels vulkāns, blazētais un par viņu stipri vecākais barons jau tā deva par maz. «Not kennt kein Gebot!» (Trūkums neatzīst nekādu bauslību!) kā vācietis saka. Viņai bija jāskatās uz citu pusi, kas tai palīdzētu viņas miesas bēdās. Labi cilvēki ir bijuši un būs visos laikos, un baronesei Ortrūdei līdzētāju netrūka, tiklīdz tā nepārprotami lika noprast savu nolūku.
Viņa pie tam nebūt neiestiga kādā jūsmelībā vai mīlestības sentimentālībā, bet piekopa šo sportu tāpat kā visus citus sportus. Viņa meklēja un izmēģināja cilvēkus ar veseliem nerviem, kaut arī tie būtu vienkārši strādnieki. Uz laukiem Bimmelšteiniem bija muiža, un baronese tur bieži izbrauca vai nu uz medībām, vai citās darīšanās. Katram jaunam vīrietim tur bija bīstami viņu satikt vienatnē. Bet nekādā gadījumā tas uz viņu neatstāja nekādas dziļākas pēdas; viņa nemeklēja nekādas siržu un dvēseļu saskaņas. Moris savu pienākumu izpildījis, moris var iet!... Viņa šādus cilvēkus meklēja pat caur vidutājiem.
Iedami katrs savus ceļus un meklēdami visvisādus piedzīvojumus, tie reiz it romantiskā kārtā bija sanākuši kopā kā gluži svešas personas. Kādā masku ballē maskotais barons bija griezis sevišķu vērību uz kādu maskotu, ugunīgu būtni. «Ein Blitzweib!» viņš pie sevis iedegās un ar visu savu rafinēto un piedzīvojumu bagāto veiksmi mēģināja to iegūt. Bet, lai izbēgtu katram skandālam, tas paturēja masku arī chambre sēparēe un savas pielūgtās apkampienos, tāpat arī visdziļāko inkognito aiz maskas paturēja viņa. Taču viņam būtu ļoti interesējis zināt, kas viņa tāda, jo likās būt dāma no labākām aprindām. Glāstīdams viņas vaigu, tas neviļus ar savu briljanta gredzenu ieskrāpēja tur svītru netālu no auss. Otrā dienā pie brokasta galda tas pamanīja šo svītru savas laulātās draudzenes vaigā - - - Viņa turpretim ēda ar mierīgāko sirdsapziņu un labāko apetīti, jo tai nenāca ne prātā, ka viņas partneris ir bijis viņas pašas laulāts draugs.
Tas bija rūgts kumoss nabaga blazētam brīvkungam! Viņš pat nedrīkstēja «scēnu taisīt», - un ko tas arī būtu līdzējis? Pastāvēt uz laulības šķiršanu būtu priekš viņa ļoti riskanti. Par savu saimniecisko pamatu tam bija jāpateicas vienīgi sievai. Ja viņam būtu jāatmaksā tās milzīgā pūra nauda, tas būtu izpostīts cilvēks. Viņš arī bija tik objektīvs ieskatīt, ka vainas vislielākā daļa ir viņa paša pusē, paturēja noslēpumu viens pie sevis un atlīdzību par to arī turpmāk meklēja ārpus mājas.
Tā mazpamazām, ne vārda nerunājuši, viņi klusu sapratās un gāja katrs savus ceļus. Pie tam viņa to izdarīja ar tik korektu diskrēciju, ka tur ne gailis pakaļ nedziedāja. Viņam vēl šad un tad iznāca mazi skandālīši, kuri vēlāk ar pūlēm bija noslēpjami, - viņai nemisējās nekad! Viņa labais vārds caur viņu nekādi necieta. Taisni otrādi, pasaules priekšā viņa bija tam tā korektākā laulātā draudzene un asi nosodīja katru izlaidību.
Viņš ieskatīja, ka nav iemesla domāt par šķiršanos. Viņu «nelaimīgā» laulība jau bija taisni «laimīga». Nekādu važu viņi nesajuta. Aiz kulisēm katrs dzīvoja uz savu roku, bet uz ārieni, pasaules priekšā, bija viens un viens. Namamāte apsvēra rūpīgi katru soli, lai neciestu mājas labais vārds un viņas vienīgai meitai Izoldei nekas nebūtu par piedauzību. Tā uz to cienīgāko reprezentēja Bimmelšteina namu un bija lielākais balsts sava vīra politikai. To visu viņa izdarīja, tā sakot, ar grāciju.
No tālienes arī neviens nevarēja spriest, ka šo laulāto draugu starpā būtu kāda plaisa. Sieva pret vīru izrādīja cienību, respektēja viņa idejas un tās veicināja. Un viņš no savas puses bija tas sirsnīgākais un galantākais laulāts draugs, pret savu sievu uzmanīgs un pateicīgs par viņas pabalstu.
Rauti un viesības pie Bimmelšteiniem bija tie spožākie un iecienītākie, un ikviens bija lepns uz to, kam bija pietikšana viņas salonā. Tur iemājoja īsta baltu politika, tur tika darīts iespaids uz augstām amata personām. Muižnieku maršali, pilsētas galvas, resoru priekšnieki un pat gubernatori rēķinājās ar tiem ieskatiem, kas te tika izsacīti.
Dažs labs baltu ēdējs tika padarīts par baltu glābēju, dažs labs nikns lauva par rāmu jēru. Pat tik liels slavofils kā toreizējais gubernators Zinovjevs bija izturējis te savu pārbaudījumu, un tikai tad, kad nekas nelīdzēja, tas nebija vairs te redzams - vai nu to vairs nevēlējās, vai arī pats vairs nevēlējās še būt.
Tā arī šodien viņa savam vīram bija ticīgi pie sāniem, kad viņa salons pildījās ar pirmiem un labākiem Rīgas vācu dēliem. Visi tie bija ieradušies uz iepriekšēja ielūguma pamata. Starp citiem te redzēja pilsētas galvu R. fon Bingneru, viņa biedru Ludvigu Kerkoviusu, pilsētas sekretāru Eiženu Altu, rātstiesas prezidentu fon Švarcu, Hipotēku biedrības prezidentu konsulentu Konrādu Bornhauptu, biržas komitejas reprezentantu Konstantīnu Canderu, Lielās ģildes locekļus un tirgotājus Jūl. Burhardu, G. Fārbahu, V. Feldu, Eduardu Gradi, Ad. Zelneru, A. Vinkann, amata meistarus no Mazās ģildes Kundu, Minutu, Ostvaldu un Fr. Brunstermani, lielo baltu patriotu un bijušo Vidzemes gubernatoru Augustu fon Etingenu, Stā: merienes baronu Ed. Volfu, juristus Maksi Tuncelmani un Ervīnu Moricu, avīzes «Rigasche Zeitung» redaktoru fon Buhholcu, sirmo konsulu Georgu Rābemani un viņa dēlu Kunibertu Rābemani. Pēdējais bija sevišķi kustīgs, formulēja jau gatavas dažādas rezolūcijas un pārlaboja viņu redakcijas. Ar savu ļengano, savītušo roku tam nācās diezgan grūti ko uzrakstīt, kādēļ tam tā bija jāpietur ar otru, veselo roku.
Salons bija tik plašs, ka viņu varētu izlietot pat publiskiem rīkojumiem. Viņu pušķoja grezni ornamenti, antīka skulptūra un fon Bimmelšteinu senču ģīmetnes eļļas krāsās. Liels un plašs bija arī vestibils ar daudziem ģipša un bronzas tēliem iz vecās grieķu mitoloģijas, bet fresku zīmējumiem no Nībelungiem. Logi bija krāsoti ar skatiem iz vecvācu dzīves. Daudz bija bruņinieku dzelzs kostīmos un daudzas nosārtušas «ēdeldāmas» ar kuplām, pārsietām gūžām.
Salonam blakus atrodošā telpā bija ierīkota maza bufete, kur kungi varēja dabūt visādus uzkožamos un atspirdzinājumus. Tāpat tika sniegta apkārt kafeja un cigāri. Mājas kungs un kundze visus sagaidīja un bija ārkārtēji laipni un uzmanīgi saimnieki.
Kad visi pilnā skaitā bija ieradušies, kam vajadzēja būt, un viesi pirms apspriešanās vai nu ko iebaudīja, vai savā starpā sarunājās par šo un to, pie durvīm vēlreiz piezvanīja. Ienāca sulainis ar vizītkarti.
«Von zur Bimmelstein-Zappel,» mājas kundze izlasījusi to sniedza savam kungam.
Barona piere aptumšojās. «Liekam barona kungu atvainot, ka nevaram viņu tagad pieņemt,» tas sulainim sacīja. «Mums acumirklī neatliekamas svarīgas darīšanas...» Pie tam viņa perfīdais smaids noslīdēja sāņus uz baronesi un bija domāts arī tai.
Baronese negribot mazliet nosarka un neizprazdama savu vīru uzlūkoja. «Lietas svarīgums varbūt prasa, ka arī Egons ar savu padomu būtu klāt?» viņa iebilda.
«Non, ma chēre!» fon Bimmelšteins valšķīgi pasmaidīja kā pret bērnu, kuram noraida viņa lūgumu. «Viņam priekš tam nav vajadzīgais «cenzums» un «penzums»...»
«Kā jūs atzīstat par labu, mon cher,» viņa sacīja, cenzdamās vīram apslēpt savu nepatikšanu. «Sakiet barona kungam,» viņa diktēja sulainim, kurš vēl arvien gaidīja uz pavēli, «ka katrā citā laikā viņš mums būs patīkams viesis...» Viņa to teica tādā tonī, ka lai barons to saprot.
Knaibīdams lūpas, viņas vīrs norija rūgto kumosu. Apstiprinājās tomēr viņa aizdomas, ka šim ģeķim un nenozīmīgam lupatam pie Ortrūdes ir «cenzums» un «penzums».
Tomēr par to ilgāk galvu lauzīt viņam nebija ne laika, ne patikas, jo sapulcējušies kļuva nepacietīgi. Viņa pienākums kā namatēvam tādēļ bija apspriešanos ievadīt. «Cienītie kungi!» viņš uzsāka. «Kritiskos brīžos baltu patrioti un Rīgas vadošie gari arvien kopēji apsprieduši savu stratēģisko stāvokli un apsvēruši savus spēkus un savus līdzekļus. Pamatodamies uz šīm vecām tradīcijām, esmu pagodinājies jūs, mani kungi, kas esat mūsu atklātās dzīves vadītāji, ieaicināt pie sevis minētā nolūkā. Acumirklis, kādā mēs tagad elpojam, ir priekš mums ļoti kritisks. Patlaban stāv priekšā pilsētas domnieku vēlēšanas, un tādēļ nebūs lieki apsvērt, zem kādiem apstākļiem mēs šoreiz cīņā ejam. Mūsu vecā un vēsturiski pārbaudītā iekārta ir apdraudēta uz visas līnijas. Kā zināt, kopš 1877. gada vecās rātes administratīvā vara pārgāja uz jauno pilsētas domi un valdi. Tagad mēs vairs nevaram pēc savas atziņas noderīgus vīrus pilsētas pārvaldē iekooptēt, bet tos ievēl, un pie vēlēšanām piedalīties tiesība ļoti plašām aprindām, tā ka mūsu stāvoklis komūnas pārvaldē nav vairs nodrošināts, bet ir stipri apdraudēts.
Mēs nu neesam pieturējušies pie tās taktikas kā savā laikā mūsu priekšteči zem Katrīnas Lielās, kurai labpatika mūsu rāti atmainīt ar maģistrātu. Toreiz visi labākie gari jaunās iestādes boikotēja. Rātskungi un birģermeistari nolika savus amatus un mandātus. Neviens vairs nepieņēma nekādu amatu un neļāvās maģistrātā ievēlēties. Bija grūti sadabūt cilvēkus, kas lai pārvaldītu pilsētas orgānus. Visi kā viens vīrs izvairījās no jaunajām iestādēm un personām, kas bija pieņēmušas amatus un kompromisu ar jauno kārtību. Šāda neatlaidīga un izturīga pieķeršanās vecai kārtībai nepalika bez panākumu. Apmēram pēc gadu desmita, kad uz troņa nāca ķeizars Pauls, - mūžīga lai ir viņa piemiņa, - tas mūsu tiesības atkal atjaunoja un veco rāti restaurēja. Tā viņa pēc tam pastāvēja vēl nepilnus simts gadus.
Tagad mēs pieturamies pie gluži pretējas taktikas. Mēs neboikotējam jaunās iestādes; taisni otrādi, cenšamies tās paturēt savās rokās. Mēs neatsakāmies no jaunizdotiem likumiem; bet cenšamies tos iztulkot visplašākā mērā sev par labu. Mēs neesam pretim reformām, bet taisni par tām rūpējamies, tikai prasām, lai tās būtu piemērotas mūsu dzimtenes atsevišķiem apstākļiem. Laika riteni atgriezt atpakaļ mēs nespējam. Jauni laiki prasa savas tiesības, un mums ar tiem jārēķinās. Savas vecās privilēģijas uzturēt joprojām pilnā apmērā mums nav ne mazāko cerību, bet glābt mēs varam, kas vēl glābjams. Tas iespējams, ja piemērojamies jauniem laikiem un raugām tos grozīt savā interesē.
Ir mazliet kas panākts. Mēs esam dabūjuši vēlēšanu kārtību pēc trīs klasu sistēmas, pie kam lielie nodokļu maksātāji samērā bauda lielāku noteikšanu. Vācu valoda vēl pagaidām atstāta mūsu komunāliestādēs. Mums ir vēl mūsu vecā rātes tiesa ar visām viņas nozarēm. Mēs cenšamies izdabūt cauri atsevišķu tiesu reformu Baltijā, piemērotu šejienes vajadzībām un apstākļiem. Ir maza saujiņa no vecām tiesībām mums vēl palikusi - -»
«Bet tā patlaban taisās mums izkust rokās, - atvainojat, ka pārtraucu,» rātstiesas prezidents fon Švarcs iebilda. «Mēs dzīvojam bez cerību un bez nākotnes. Katru acumirkli mums var pasacīt: diezgan nu, kar vadzī savu amatu! Būs citi, kas tiesās pēc citas formas un uz citiem principiem...»
Citādi viņš kā joviāls un jautrs cilvēks ienesa arvien sabiedrībā jautrību, bet tagad viņa rezignācija atstāja drūmu, nospiedošu iespaidu.
«Manaseina revīzijas sekas!» barons paskaidroja. «Bet mēs stāvam savās vietās un darām visu, kas mūsu spēkos. Ja tad pretekļus nevaram novērst, tad tā nav mūsu vaina. Vismaz mēs centīsimies arī tiesu pēc jaunās kārtības paturēt savās rokās, tāpat kā esam paturējuši savās rokās administrāciju...»
«Ļoti pareizi!» vairākas balsis apstiprināja.
«Tāpat likvidējot veco pilsētas administrāciju,» fon Bimemelšteins turpināja, «esam iztulkojuši likumu tā. saucamām «trim kārtām», t. i., rātei un abām ģildēm, par labu. Pēc vecās, labās kārtības Rīgu pārvaldīja rāte kopā ar Lielo un Mazo ģildi. Pilsētas uzņēmumus, piemēram, gāzes un ūdens vadus, pārvaldīja vienīgi ģildes, kurām priekš tam bija noderīgi vīri. Šie vīri palika savās vietās arī pie jaunās domes. Mēs nu konstatējam pirms faktu, ka gāzes un ūdens ietaises nav pilsētas, bet minēto triju korporāciju īpašums. Tātad, ja pilsēta patura gāzes un ūdens iestādes savā īpašumā, tai jāizmaksā abām - ģildēm un rātei tā vērtības daļa, kas atliek, atskaitot no minētām iestādēm obligāciju parādus. Pēc sevišķi ieceltas komisijas atziņas, kurai jāpārbauda minētās īpašuma tiesības, un arhitekta Neibergera un inženiera Tomsona atzinuma korporācijas no pilsētas var prasīt 377 000 rubļu.»
«Vismazākais!» Maksis Tuncelmans piebilda.
«Jūs sapratīsat, ka ģildes ir mūsu elementam vairāk nodrošinātas nekā pilsētas komunālvalde. Komūnā apmesties, iegūt īpašumus un tamlīdz tiesības iespējams ikvienam, ģildēs par biedru kļūt var tikai tas, kuru mēs uzņemam. Mēs uzņemam tikai savus ļaudis un mums padevīgu elementu. Tādēļ stiprināt ģildes materiālos pamatus ir mūsu interesē. Pilsēta, protams, var celt jaunus gāzes un ūdens vadus, bet arvien tai izdevīgāk atpirkt jau esošo. Cerēsim, ka arī jaunās domes sastāvs būs tikai patriotisks un iznesīs šādu lēmumu, tā ka atkritīs visas tiesāšanās šīs lietas dēļ. No Pēterpils diemžēl pienāk uztraucošas ziņas. Valdības aprindās iekustināts jautājums par mūsu trīs klašu vēlēšanu sistēmas atmainīšanu ar tādu, kur visiem vēlētājiem vienlīdzīgas tiesības. Tas nozīmē, ka balsis turpmāk gan tiks skaitītas, bet nevis svērtas! (Balsis: «Cik netaisni!») Un, beidzot, viena ļoti drūma ziņa, - kas tas smagākais sitiens priekš mums, - arī no pilsētas pārvaldes vācu valodu projektēts izskaust! Visas darīšanas bez izņēmuma lai tiktu vestas krievu valodā...»
«Vai tas jel iespējams!» gandrīz visi kā vienā balsī iesaucās.
«Arī es esmu ievācis šo drūmo vēsti,» «Rigasche Zeitung» redaktors fon Buhholcs apstiprināja. «Ne tikvien pilsētas valdei visi protokoli un raksti būs jāved krievu valodā, bet arī pilsētas domes sēdēs nevarēs runāt citādi kā pa krieviski.»
Šī ziņa bija tik uztraucoša, ka sirmajam konsulam Georgam Rābemanim cigārs izdzisa un galva sāka trīcēt. «Nevar būt!» viņš, acis ieplētis, iesaucās. «Tad jau mums visiem jāpaliek mēmiem... Es taču neprotu savas domas citādi izteikt un sakārtot kā vien pa vāciski...»
«Tas ir pats labākais līdzeklis, kā aizdzīt kulturēlo vācu elementu no komunālās pārvaldības,» fon Buhholcs aizskarts sūrojās. «Kā?!... Tas nozīmē, ka vācu kultūra, kas zemei nesusi tik daudz svētības, tiks apklusināta un viņas vietā stāsies nekulturēlais krievu birokrātisms...»
«Es nekad šādus noteikumus nepieņemšu,» pilsētas galva fon Bingners sacīja. «Es krieviski nerunāšu, tādēļ ka es šo valodu nesaprotu...»
«Un es atkal protokolu krievu valodā nerakstīšu!» Eižens Alts, pilsētas sekretārs, kategoriski noteica.
Vecais konsuls manāmi ietrīcējās. «Jūsu magnificences, es nesaprotu, kā jūs to darīsat?!» viņš sāpīgi iesmējās. «Ja izdots uz tam attiecīgs priekšraksts, tad taču to neievērot būtu tas pats, kas pretoties valdības varai?... Es domāju, mēs būsim spiesti padoties...»
Dziļš klusums liecināja par šo vārdu nopietnību. Nekas nebija pretīgāks un absurdāks īsta balta psiholoģijai kā sasliešanās pret valdības varu.
«Un tomēr,» fon Etingens pēc brīža ieminējās, «tas nedrīkst notikt bez protesta. Gandrīz jau septiņi simti gadu pastāv Rīgas pilsēta. Viņa mainījusi dažādus virskungus: zviedrus, poļus, krievus. Bet viņas valoda bijusi arvien vācu valoda. Gandrīz divi simti gadu Rīga kā vācu pilsēta atradusies zem krievu sceptera. Divi simti gadu, vāciski runādama, tā ir bijusi tā labākā Krievijas pavalstniece. Un nu uzreiz kādam krievu birokrātam iekrīt prātā, un mums uzreiz vajag palikt par krieviem. Kas ir, mums vajag saprast to pretdabisko procesu, izlīst no savas ādas un ielīst citā!!! Nē, mani kungi, mēs tur vainīgi neesam, ka citu valodu neprotam, neesam vainīgi, ka esam dzimuši un uzaudzināti kā vācieši. Runājat uz mums mūsu valodā, un mēs klausāmies. Runājat jūs citā, mums nesaprotamā, - mēs jūs nedzirdam.»
«Es saprotu jūsu ekselenci,» Ludvigs Kerkoviuss iebilda (fon Etingens agrāk bija bijis Vidzemes gubernators), «bet caur šādu protestu mēs ļoti daudz riskējam. Mums ir vēl viens bīstamāks pretinieks nekā krievu birokrāts. No otras puses mums mācas virsū nekulturēlais latviešu pūlis un cenšas ieņemt mūsu vietu. Ja mēs neizpildīsim valdības priekšrakstus, tas tos izpildīs. Šis ienaidnieks mums daudz nopietnāks, un, lai viņu atturētu, mums jānes zināmi upuri. Patlaban stāv priekšā pilsētas domnieku vēlēšanas, uz kurām latvieši uzsākuši nedzirdētu aģitāciju un taisās mums galīgi izraut no rokām trešo kūriju. Pateicoties mūsu stiprai baltiskai sajūtai un mūsu teicamai disciplīnai, mēs viņu uzbrukumu jau divas reizes esam atsituši. Bet, kā trešo reizi ies, to mēs vēl nezinām...»
«Par to ir pienākušas uztraucošas ziņas,» Otons fon Bimmelšteins sacīja. «Vakarējā sapulce Latviešu biedrībā gandrīz vienbalsīgi atmetusi katru vienošanās mēģinājumu ar mums. Ir turētas pret vāciešiem un pilsētas valdi kūdījošas runas. Latvieši skaidri un gaiši nekautrīgi izsacījuši savu nolūku. Viņi negrib apmierināties vienīgi ar saviem aizstāvjiem trešā kūrijā, bet grib sagrābt savās rokās arī pilsētas valdi. Mums ir pienestas sīkas ziņas par to, ko, katrs izsacījies...»
Nervoza dusmu trīsa pārskrēja pār Kuniberta Rābemaņa miesu: grasoši viņš pacēla savu novītušo roku.
Arī citi saņēma šo vēsti vai nu ar nicinošu kamiešu noraustīšanu, vai bažīgu uztrauktību. Sevišķi, kā rādījās, tā stipri uztrauca konsulu.
«Mani kungi,» viņš sacīja, «man liekas, ka savas dzimtenes vēsturē esam nokavējuši īsto brīdi. Mums vajadzēja jau agrāk piegriezt vairāk vērības iedzimto vajadzībām, atzīt tos par saviem līdzpilsoņiem un ar viņiem izlīgt. Tā mēs būtu paturējuši viņus savā vadībā un kopotiem spēkiem varētu tad stāties pretim rusifikācijas briesmām...»
«Bet, tēv!» Kuniberts aizskarts iesaucās. «Tas jau absolūti neiespējams. Kas grib iet kopā ar denunciatoriem un pamfletistiem? Ar Kalniņiem un Zaķīšiem, kas mūs pastāvīgi apmelojuši un uzlaiduši mums šo Manaseina revīziju? Tiem kā sevis līdzīgiem roku sniegt?... Nē, nē, nē!»
Viņš sauca uzsaukdams skaļā, plikā balsī.
«Mans dēls,» vecais konsuls viņu mierīgi uzlūkoja, «tas tikai iekarsē asinis un nedara nekā laba! Kā mežā sauc, tā mežā atskan. Bēdīgais, ko esam nokavējuši, ir tas, ka vadība pār latviešu masām nav mums, bet šiem Kalniņiem un Zaķīšiem, kas viņās sēj naida sēklu un tās saģiftē. Ja mēs būtu latviešus pacēluši uz tā paša kultūras līmeņa kā mēs, tad viņi būtu tikpat labi vācieši, kā mēs būtu labi latvieši. Mēs visi būtu balti! Mums vajadzēja radīt iz latviešu vidus tādu inteliģenci, ar kuru mēs varētu saprasties, es domāju, tādu, kas stāv ar mums vienādā kultūras līmenī...»
«Nav iespējams!» Kuniberts it kā atraidoši pacēla roku. «Kā var ar to saprasties, kas rases ziņā nav līdzvērtīgs? To var tikai izlietot un kalpināt, bet ne kā ar savēju saprasties...»
«Rābemanim junior pilnīgi taisnība,» Ludvigs Kerkoviuss apstiprināja. «Latvietis, kaut arī dabūjis izglītību, ir tikai latvietis! Mums nevar būt ar viņiem nekas kopējs. Ar viņiem brāļodamies, mēs vilktu tos tikai uz augšu un ļautu tiem pāraugt sev pār galvu. Mēs domātos viņus vadīt, bet tiktu no tiem vadīti. Protams, ka zemes politiku viņi iekārtotu tā, kā tas viņiem izdevīgāk... Es principā esmu tam noteikti pretim...»
«Atļaujat, eltestera kungs,» konsuls sacīja, «es tādu vienošanos neprasu latviešu interesē. Mūsu pašu interesē es to labprāt redzētu, ciktāl mums var nākt par labu. Tas ir taktikas un ne principa jautājums...»
«Es jūs saprotu!» Kerkoviuss attrauca. «Mēs nekautrēsimies arī turpmāk latviešus izmantot un izlietot, kur to spēsim. Bet tādēļ mums ar tiem nevajag nekādu brāļošanos...»
«Jūs man atļausat paskaidrot, kā es to domāju,» konsuls lēni ieklepojās. «Es atkārtoju: taktikas un ne principa jautājums. Mums būtu jādara iespaids saimnieciskā ziņā. Mani kungi, es griežu jūsu vērību uz mūsu saimniecisko pārsvaru. Latviešiem kredīta apstākļi pilnīgi neattīstīti. Viņiem te, Rīgā, ja nemaldos, tikai divas krājkases, no kurām viena pie tam vēl neko nenozīmē. Viņi ir darbībai cilvēki, savā ziņā pat uzņēmīgi, bet tādēļ vēl jo vairāk no mūsu kredīta atkarīgi. Mums nu jārīkojas tā, ka viņu pašu interesē ir paturēt joprojām mūsu labvēlību. Ar gandarījumu man jākonstatē, ka starp tiem mazums latviešu tirgotāju; kādi mums vispār ir, nav manīti nekādi atsevišķi šovinistiski centieni. Tie pieslienas pilnīgi mums, tādēļ ka tas viņu pašu interesē...»
«Tas pilnīgi no viņiem saprotams,» Kerkoviuss iebilda, «bet nesaprotami no mums, ka mēs tos ciešam. Mums latviešu saimnieciskā attīstība ir vēl bīstamāka nekā viņu inteliģence. Viņu turība un ietaupījumi pieņemas ar katru dienu. Ja tas vēl tiek paveicināts, tad mūsu saimnieciskam pārsvaram var rasties tāds pretspēks, kas to paralizē. Mums tādēļ vajag uzmanīties, ka latvieši ar mūsu kredītu nesāk organizēt pret mums komerciālus cietokšņus, bet stipri baumas, ka kāds Krauklītis gribot radīt jaunu tirdzniecības centru ārpilsētā un nokonkurēt mūsu veco Kaļķu ielu... Hipotēku biedrība jau tam savu kredītu neliegs...»
«Kas? Hipotēku biedrība?!» Konrāds Bornhaupts atraidoši iesaucās. «Nē! Hipotēku biedrība priekš šāda ārprātīga pasākuma nedos ne kapeikas...»
Pārējie kungi iesmējās. Ne tādēļ, ka viņš tik noteikti izteica savus uzskatus, bet tādēļ, ka tas caur degunu šņāca līdzīgi mopsītim, kas ne ar ko nav mierā. Teica, ka viņam esot ļoti laba dvēsele, bet slima sirds, un tādēļ tas pastāvīgi rājās un šņāca.
Bet tagad par to it kā par brīnumu uztraucās citkārt mierīgais konsuls. «Es domāju, ka jūs, konsulenta kungs, rīkosaties pēc savas biedrības statūtiem,» viņš sacīja. «Ja tur kādas vērtības būs ieliktas, jūs aizdosat, vienalga, vai būvētājs latvietis vai vācietis...»
«Tikai pēc biedrības statūtiem!» Bornhaupts ķildīgi iesaucās. «Nekur tajos nav sacīts, ka naudu vajadzētu aizdot pret ārprātīgiem pasākumiem. Tirdzniecības centrs Maskavas Ārrīgas kāpostu dārzā taču ir ārprātīgs pasākums vārda pilnā ziņā. Es par to nedotu ne graša pat vācu cilvēkam, ne vēl kaut kādam baurim...»
«Tas jau būtu savā ziņā boikots,» konsuls diezin kāpēc no šī paskaidrojuma vilka konsekvences. «Finansu lietās pie mums līdz šim vēl nav šķirots vācu rublis no baura rubļa... Laikam gan nekur visu dzimtenes bērnu kopā iešana nav tik nepieciešama kā tirdzniecībā. Te uzsākt savstarpēju cīņu būtu tas pats kā griezt vienam otra miesā... Es domāju, ka mūsu saimnieciskais pārspēks dod mums to dabisko tiesību - bez maziskiem paņēmieniem visu tirgotāju elementu savā labā vadīt.»
«Vadīt, vadīt!» Bornhaupts ķildojās. «Kas gan grib bauru ķēniņš būt?!»
Konsuls sāpīgi iesmējās. «Saskaitāt savus biedrus Hipotēku biedrībā pēc tautībām, un jūs redzēsat, ka jau tas esat!... Tik liels ir bauru pārsvars Hipotēku biedrībā... Un tie ļoti zina cienīt jūsu nopelnus pie biedrības pacelšanas...»
«Ar mokām dabūjām cauri delegātu sistēmu,» Bornhaupts atmeta ar roku. «Citādi - es bauru ķēniņš negribētu būt.»
Iestājās brīdi dziļš klusums. Kungi klusu sūca savus cigārus.
«Aizkustinātā jautājumā,» fon Bimmelšteins uzsāka, «ir patiešām dilemma. Gribam mēs latviešu elementu pilnīgi boikotēt, mēs ciešam arī paši. Pie tam zem tādiem apstākļiem mums blakus var attīstīties bīstama latviešu tirdznieciska organizācija. Izturamies mēs pret viņiem kā pret savējiem, mēs varbūt šo procesu vēl ātrāk paveicinām. Jo tas mums ir jāpatura acīs, ka latviešu saimnieciskā patstāvība ir mums bīstama. Tirgoņi-latvieši sava kredīta un veikalu sakaru dēļ šimbrīžam gan vēl no mums atkarīgi, bet caur tiem pašiem kredītiem un sakariem tie saimnieciski stiprinās, un ir grūti kontrolēt, cik tie ar to top no mums neatkarīgāki. Daudz vieglāk lietu regulēt, attiecoties uz ierēdņiem. Latviešu komiji, pārvaldnieki un mazāki ierēdnīši ir ļoti noderīgi ļaudis, un es nezinu, kā mēs bez viņiem varētu iztikt. Tikai mums nevajag laist viņiem iedzīvoties. Nevienam latvietim nevajag dot tādu vietu, kas dod lielākus ienākumus par 50 rubļiem mēnesī. Bez viņiem iztikt mēs nevaram, bet mums jārīkojas tā, ka tie arī bez mums nevar iztikt. Priekš rupja, sūra darba latvieši labi diezgan, priekš vieglākām uzticības vietām mums savu cilvēku diezgan. Pēc šādas taktikas rīkojoties, mēs viņus paturēsim arvien mūsu atkarībā. Atkārtoju vēlreiz: latviešu saimnieciskā neatkarība mums vairāk bīstama nekā viņu neatkarīgā inteliģence...»
«Bet abas ciešā sakarā,» fon Bingners iebilda. «Kā visbīstamākie pretinieki mums tādēļ jāieskata latviešu literāti, kuri nav no mums saimnieciskā atkarībā, piemēram, latviešu advokāti. Tie caur cīņu ar mums neko nezaudē, jo mēs tiem nevaram nekur piekļūt. Taisni otrādi, tie caur cīņu ar mums pelna, jo top pie saviem tautasbrāļiem populāri un pavairo savu klientu skaitu. Tādēļ tad arī tāds Kalniņš un tāds Vēbers, kas citādi ir tikai caurmēra juristi, ir tomēr latviešu nekronētie karali. Man nebūs lieki jāaizrāda, ka pie tam vēl šāda ļaužu bara piekrišana dod viņiem milzīgu morālisku spēku.»
Atkal brīdi klusums. «Šo apskaužamo pozīciju mēs būtu paturējuši,» konsuls Rābemans domīgi sacīja, «ja mēs nebūtu nokavējuši īsto brīdi, kad savus dzimtenes līdziemītniekus varējām dabūt par saviem draugiem un sabiedrotiem. Tad mēs būtu pasargāti pret rusifikācijas briesmām. Mūsu pasīvā pretestības spēja būtu tik stipra, ka šādi centieni ne līdz ādai netiktu mūsu miesā...»
Kerkoviuss dziļi nopurināja galvu, kas liecināja, ka viņš ar to nekādi nav vienis prātis. «Uz mūsu pretestības spējām pret rusifikāciju es skatos ļoti pesimistiski,» viņš sacīja. «Agri vai vēlu mums būs jānoliek ieroči un jāpadodas... Mums būs jātop krieviem - -»
Tik dzīva sakustēšanās un atraidoši žesti visapkārt, ka viņš tīri no saviem vārdiem nobijās.
«Es jau saprotu - tas nedabiski skan šinī acumirklī, šāds uzskats jums izklausās tīri kā bezprātība... Un tomēr es jums saku: reiz mēs visi skaidri un labi runāsim krieviski. Mums būs jāmācās pa krieviski, ja gribēsim pastāvēt. Bet savu mantojumu mēs tad atstāsim krieviem un ne šiem latviešu bauriem. Ja kāds Rīgas pilsētu pēc mums valda, tad tas lai ir krievs un ne latvietis...»
«Bet kādēļ ne vācietis? Kāda mazdūšība!» Kuniberts iesaucās.
«Tādēļ, ka citādi nebūs iespējams,» runātājs mēģināja aizstāvēties. «Jo tikai tas mums palīdzēs noturēt savu saimniecisko stāvokli.»
«Par to runāt ir vēl par agru!» fon Bingners noteikti atmeta ar roku. «Laiks pats radis, kas darāms. Mums, baltiem, jāpalaižas vienīgi uz saviem spēkiem un jākaro uz divām frontēm. Vai tad mūsu senči jelkad citādi pār šo zemi valdījuši kā ar savu stipro roku? Dūšīgam palīdz dievs! Nekādus kompromisus! Labāk lūzt nekā locīties! Uz to vajag ciešas apņemšanās. Es jums to jau iepriekš paziņoju: es pilsētas lietās pa krieviski nerunāšu. Labi, es zaudēšu savu amatu, mani atcels, bet nāks cits manā vietā un darīs tāpat...»
«Pilnīgi pareizi!» fon Etingens ar gandarījumu sacīja. «Ja es nāktu jūsu vietā, es rīkotos tāpat.»
«Un, ja arī jūs, ekselence, atceltu, ko tad?» Kerkoviuss iejautājās.
«Vācija necietīs savu tautas piederīgo vajāšanu,» Eižens Alts nepacietīgi ieminējās. «Viņas armijai kopš 1870. gada ir respekts...»
«Lai dzīvo Vācija!» Kuniberts liesmojošām acīm iesaucās. «Vācija pār visu...»
Viņš tomēr sauca solo. Pārējie bija mēmi, un arī viņš pats vēl, it kā nobijies par savu pārdrošo ideju, norāva balsi un saduga. Iestājās neomulīgs klusums.
«Atļaujos piezīmēt,» konsuls pirmais to pārtrauca. «Ja nemaldos, mēs esam Krievijas un ne Vācijas pavalstnieki. Mums nav iemesla sagaidīt no Vācijas kādu iejaukšanos, un Vācijai nav iemesla iejaukties...»
«Mums te ir labi, un mēs citur nevēlamies,» Bornhaupts nošņācās. «Varbūt mums Berlīnes iespaids nebūtu mazāk nepatīkams kā Pēterpils...»
«Pareizi...» dažas balsis nomurmināja. Atkal neomulīga klusēšana.
«Atvainojat,» fon Bimmelšteins ieminējās, «mēs atklīstam no sava tiešā priekšmeta. Mums tagad ir jāvienojas, kā rīkoties pie nākamām vēlēšanām, lai dabūtu pēc iespējas nospiedošu majoritāti. Caur nodokļu atlaišanu mazajiem mājsaimniekiem, proti, visiem, kas maksā pa 2 rbļ. 40 kap., ir nobīdīti pie malas pāri par 600 latviešu vēlētāju. Tie pat nav izsacījuši nekādu lielu protestu. Panākta arī vienošanās ar arhitekta Baumaņa un enkurnieku eltermaņa Štrauha grupu. Tomēr šo labi domājošo ir ļoti maz, un latviešu vēlētāju sapulce no viņiem galīgi novērsusies. Mums tādēļ jāatron vēl citi ceļi, kā iegūt balsis...»
«Ī nu!» Konrāds Bornhaupts ķildīgi iešņācās. «Vai jūs domājat, ka mums tās balsis vajadzētu pirkt?»
Brīdi viens otru vaicājoši uzlūkoja.
«Samaksāt kādam, lai tas tieši par mums nodod savu balsi,» barons fon Bimmelšteins beidzot ieminējās, «es nezinu, vai šāds paņēmiens būtu savienojams ar mūsu baltu ētiku un parašām... Bez tam būtu arī grūti kontrolēt, vai samaksātais arī tiešām mūsu labā savu balsi nodod. Bet mēs varētu gan pielaist to indirekto balsu uzpirkšanu... Tas ir, mēs no mazturīgākiem nomales saimniekiem varētu atpirkt viņu vēlēšanu zīmes un tās iznīcināt. Mums tad nevarētu pārmest, ka mēs kādu spieduši rīkoties pret savu sirdsapziņu. Bet arī mūsu pretinieki šīs balsis nedabūtu.»
«Baltu ieroči ir arvien bijuši tīri un spodri,» konsuls beidzot ieminējās. «Mēs arvien esam atļāvuši katram brīvi rīkoties un tomēr esam uzvarējuši. Balsu pirkšana šādā vai tādā veidā liecinātu arī par mūsu nespēku. Es aizrādu vēlreiz, ka mums par labu ir ļoti svarīgs faktors: latviešu pašu saimnieciskās interesēs ir turēties ar mums.»
«Bet mums tas jāliek viņiem skaidri un gaiši saprast,» L. Kerkoviuss aizrādīja. «Es runāju ar brūža īpašnieku fon Stricki. Tas caur saviem sakariem ar vīnūžniekiem, kas pa lielākai daļai latvieši, apsola mūsu lietai lielus panākumus. Viņš domā kreditēt un pabalstīt tikai tos dzērienu tirgotājus, kuri balsos mums par labu vai izlietos priekš mums savu iespaidu. Visiem citiem tas neko nekreditēs un vecus parādus bez žēlastības piedzīs...»
Konsuls savieba vaigu, - arī šis priekšlikums viņam nepatika. «Es būtu pret katru balsu izspiešanu, vienalga, kādā veidā,» viņš sacīja. «Piekrīt mums kāds no brīva prāta, - viņš mums patīkams, nepiekrīt viņš, - nu, kā viņam tīk! Kādēļ tad lietot spaidus, ja caur veiklu aģitāciju to pašu balsi varam dabūt labprātīgi un pat vēl ar sajūsmu. Protams, priekš tam vajag aģitatoru iz pašu latviešu vidus, kuriem pie saviem tautiešiem uzticība. Mums tādiem būs pat jādod kādas kompensācijas, bez tam neies. Jo, ja latvieši visi slēgtās rindās balsotu mums pretim, mums klātos patiešām dumji.»
«Vai kādam būtu tāds latvietis zināms, kas grib priekš mums strādāt?» fon Canders ieminējās.
Neviens uz to neatbildēja.
«Mani kungi!» baronese beidzot ieminējās. «Atvēlat man, ka šo lietu ņemu savās rokās. Man ir zināmi spēki, kā pievilkt visus labi domājošos latviešus mūsu pusē...»
«Jūs, cienītā kundze, - jūs gribiet mums palīdzēt?» dažas balsis pārsteigtas iejautājās.
«Jā, manā rīcībā ir kāds latvietis, kurš sevi par latvieti nemaz netur. Viņa sieva agrāk kalpojusi pie manas māmiņas, bet tagad viņš ir turīgs vīrs, kam ļoti liels iespaids pie saviem labi domājošiem tautiešiem...»
«O, tas jau būtu ļoti skaisti!» dažas balsis iesaucās.
«Es viņu jau esmu savervējusi,» tā turpināja. «Viņš ir gatavs strādāt priekš mūsu svētīgās lietas. Bet no jums, kungi, atkarājas, vai tas notiek. Jums jāpalīdz man izpirkt mans vārds, ko es viņam par to apsolīju...»
«Nu, un kādi ir šie prasījumi?» fon Bingners ieminējās pēc nospiedoša klusuma.
«Viņam jādabū par to nakts kneipes koncesija...»
«Tikai?!» visi it kā izbrīnījušies viens otru uzlūkoja.
«Tikai,» baronese apstiprināja. «No tam var redzēt, cik ienesīga ir šāda nakts kneipe. Protams, es pieņemu arī, ka tiešie izdevumi, kas vajadzīgi pie sekmīgas aģitācijas, viņam tiks atlīdzināti?»
«Es domāju, ka šī priekšlikuma izpildīšanai necelsies kavēkļi,» fon Bingners pēc īsas apdomāšanās atbildēja.
«Priecājos, ka tad ar saviem sakariem varu veicināt svēto baltu lietu,» baronese apmierināta sacīja. «Kontroli pār aģitāciju, ka mūsu uzticības vīrs patiešām savu pienākumu izpilda, es ņemos uz sevi. Vai man to uzticat?»
«Ne vien to uzticam, bet lūdzam jums to uzņemties...» Augusts fon Etingens dzīvi iesaucās. «Es domāju, ka visiem sapulcējušamies būšu runājis iz sirds, ka baroneses kundzei fon Bimmelštein par viņas lielo patriotismu izsakām dziļi sajustu pateicību. Tā ir iepriecinoša zīme priekš mūsu lietas, ka arī baltu sievas piedalās cīņā līdzi ar mums. Viņas, tā. sakot, dod mums savus matus stopu stīgām. Pie tādas uzupurēšanās svētā baltu lieta nav bez cerības... Pateicamies jums ļoti; augsti cienītā baroneses kundze!...»
«Jūs esat ļoti laipni, ekselence!» baronese Ortrūde maigu smaidu un grāciju paklanījās. «Es daru tikai savu pienākumu...»
«Hoch, hoch, hoch!» atskanēja no visu mutēm kā pērkona grāviens. «Baronese fon Bimmelštein ar saviem darbiem lai zelta burtiem paliek ierakstīta mūsu dzimtenes vēsturē!...»
Viņa atbildēja tikai ar mēmu paklaņu un maigiem smaidiem. Barons ar labpatiku skrullēja savas ūsas, Kuniberts ar lepnumu noraudzījās uz māsu, un vecais konsuls apmierināts ieklepojās un nobraucīja savu sirmo bārzdu.
Šai ovācijai sekoja vēl īsas pārrunas par sīkiem taktiskiem jautājumiem. Tad oficiālā apspriešanās nobeidzās, un tai sekoja viesmīlīgas vakariņas.