AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Piecpadsmitā nodaļa

Kārļa vienīgais peļņas avots bija līdzstrādība «Baltijas Vēstnesī». Bet maz tā viņam ienesa, jo vecais Dīriķis honorārus maksāja pavisam zemus. ««Baltijas Vēstnesis» kā dienas laikraksts,» viņš aizbildinājās, «strādā vēl arvien ar zaudējumiem. Tikai pateicoties «Balss» lielajam abonentu skaitam, mēs tiekam cauri.» Abas avīzes kopš 1880. gada bija savienojušās par kopēju uzņēmumu ar kopēju drukātavu, pelņu un zaudējumiem zem Bernharda Dīriķa saimnieciskās vadības.
Uz šiem apstākļiem pamatodamies, viņš ne pats lielu algu ņēma, ne arī to citiem daudz maksāja. Kā kopējā veikala administrators un «Baltijas Vēstneša» atbildīgais redaktors viņš vairāk nedabūja kā 125 rubļus mēnesī un dzīvoklim tās istabiņas, kas palika pāri no redakcijas un kantora telpām. Līdzredaktori Pļavnieku Pāvuls un Vensku Edvards dabūja katrs tikai pa 50 rubļu mēnesī. Protams, darba jau arī viņiem nebija daudz. Tos varēja sastapt vairāk «Imperiālā», «Suvorovā» un «Latviešu biedrībā» nekā redakcijā. Viņi pastāvīgi brokastoja, jo iebrauca jau gandrīz katru dienu Rīgā kāds tautietis, kas gribēja ar viņiem satikties. Kad iebrauca vecais Stučka no Kokneses, tad viņiem bija svētku dienas. Tas ļoti mīlēja studentus un labprāt izmaksāja. Sacīja: «Munc dāls Pāteris jau arī studierē...» Un, ja nebija tādu tautiešu, viņi pārtika paši no sava kredīta un skaidrās naudas.
Protams, ka ar tiem ienākumiem, kas viņiem pie «Baltijas Vēstneša», tie dienu mūžu nebūtu varējuši savus izdevumus segt. Tiem bija arī vēl savi blakus ienākumi. Pāvuls Pļavnieks čakli tulkoja Latviešu teātrim lugas, kuras veselu laikmetu, vai nu tās bija joku vai bēdu lugas, komēdijas vai traģēdijas, dziesmu lugas vai melodrāmas, bija tulkotas no P. Pļavnieka. Un Vensku Edvards šad un tad pa savām mūzas stundām sarakstīja pa vāciskam kādu ievadrakstu un aiznesa to «Rigasche Zeitung'as» redaktoram Aleksandram Buhholcam. Tie izrādījās tik labi nostrādāti un ar tādu kvalitāti, ka baltu patriots tos uzņēma bez vārda runas un maksāja 5 kapeikas par rindiņas. Tad tūliņ paklīda nauda! Dažreiz pavisam pie spala: ne skaidras naudas, ne kredīta, un brokastot tā gribētos... Sadomāja ko, uzrakstīja, aiznesa Buhholcam, un naudas bija atkal papilnam. Ja raksti tam noderēja, tas nemeklēja pakaļ, kas īsteni tie pat rakstītājiem. Nevajadzēs lieki apgalvot, ka ne aiz mīlestības pret vācietību tie viņam rakstīja.
Kādēļ tad viņi labāk nerakstīja ievadrakstus pašam «Baltijas Vēstnesim»? Ko tad par tiem te dabūja! Studētiem un studentiem gan vecais Dīriķis maksāja privileģētu cenu, tas ir, 2 kapeikas rindā par oriģināliem, i kapeiku par tulkojumiem. Citiem tikai pusi no tā. Cik tur nevajadzēja rindu, lai nopelnītu vienu vienīgu rubli! Bet cik tad katrā numurā varēja iedabūt?! «Rigasche Zeitung», tā maksāja citādi un varēja arī dot telpu, cik vien vajadzīgs.
Tomēr bija it visiem labi, jo arī «Baltijas Vēstnesis» caur to it nebūt necieta. Viņam bija gan kodolīgi ievadraksti, gan interesanti feļetoni. Ar šīm aizkulišu būšanām Kārlis dabūja tuvāk iepazīties.
Noiedams šad un tad uz redakciju apklausīties, kad atkal kāds no viņa iesūtītiem rakstiņiem tiks nodrukāts, tas iepazinās ar toreizējo korektoru Augustu Reinholdu Krūmu. Pašu Dīriķi viņa «vissvētākā vietā» traucēt neklājās, citi redaktori pa lielākai daļai brokastoja un nebija tur, - tātad vienīgais cilvēks, kas viņam ko varēja sacīt, bija Krūms. Pēdējais pret rakstniekiem un dzejniekiem bija ļoti uzmanīgs un centās tos iemantot par saviem draugiem; vismīļāk par «tu» draugiem. Tā arī Kārlim viņš nāca pretim ar laipnību. Jau sen viņš lasījis tā rakstus un par tiem interesējies (korektūrā), nu jūtoties ļoti pagodināts iepazīties ar pašu autoru Miķel Ērgli...
«Mani sauc Kārli Ērgli,» Kārlis pārlaboja.
«Kārli «miķel» Ērgli,» Krūms pārlaboja. Viņam bija tāds savāds paradums visus slavenos latviešu vīrus dēvēt par «miķeļiem». kas te, kā redzams, vairs nebija domāts kā personas nosaukums, bet augsti vērtējamu īpašību apzīmējums. Pamatodamies, ka daži toreizējie latviešu slavenie vīri, piemēram, Miķelis Skruzītis un Miķelis Klusiņš, patiešām saucās Miķeļi, viņš analogi ar to miķeļoja ikvienu, kas daudzmaz ievērības cienīgs. Tā viņam bija «miķel» Veinbergs un «miķel» Vēbers, un vēl daudzi citi «miķeļi».
Ja tā, tur Kārlim nekas nebija pretim, un viņš bija mierā to pagodināt pretim par «miķel» Krūmu.
Un taisni tas Krūmam ļoti glaimoja. Jo arī viņš bez korektūras bija diezgan lauzījies literatūrā, tulkodams vācu romānus, tā ka arī viņš pretendēja tikt pieskaitīts «mikeļiem».
Starp viņiem abiem nodibinājās draudzīgas attiecības. «Miķel» Ērglis «miķel» Krūmam vēl jo vairāk bija patīkams, ka palīdzēja pēdējam pie korektūras, kad bija ieradies redakcijā. Vienam tas gāja ļoti gausi. Pie katra teikuma jāapstājas un jāpārliecinās, vai tā arī ir manuskriptā. Bet, ja divi, - viens lasa salikumu un labo ortogrāfijas kļūdas, otrs atkal skatās manuskriptā, vai nav kas par daudz vai par maz. Pie mazākās nesaskaņas lasītājs tūdaļ tika apturēts, atrastā kļūda izlabota, teksts saskaņots un tad atkal tālāk. Augusts «miķel» Krūms tad jutās pārāk laimīgs, kūpināja papirosu pēc papirosa, kas viņam bija ļoti strupu un resnu dimensiju, un cienāja ar tiem arī draugu. Viņu korektūras galds dažreiz bija tīts zilā dūmu mākonī, bet tas nevienu netraucēja, tādēļ ka tanī laikā tur neviena cita nebija.
Kārlis gandrīz nekad neatteicās viņam palīdzēt, jo, taisnību sakot, arī viņam pašam ļoti interesēja iepazīties ar šī amata noslēpumiem. Kāda zīme un kāds krusts katrreiz jāpievelk, lai burtlicis zinātu vainu. Viss jau ir pasaulē jāmācās, un labs ir tas, ko prot...
Krūmam ļoti patika tādi rakstnieki, kuriem gludi teikumi, visi komati un punkti, kā pienākas, tā ka tur vairs nekāda piņķerēšanās. Domu dziļumu viņš neprasīja, kad tikai tā skaidra. Bet, kur tā bija drusku dziļāka vai arī runa par tādiem priekšmetiem, kurus tas nevarēja tvert, tad viņš to lika uz autora trūcīgās interpunkcijas rēķina un ļoti errojās. «Nu, kas tas par teikumu!» viņš aizskarts sūrojās. «Kurš cilvēks to var saprast!? Nē, - tas cilvēks lai labāk iet malku zāģēt, nekā viņš raksta avīzēs.» Turpretim, ja teikumi labi lasījās un vijās, tur saturs varēja būt cik banāls un tukšs, viņš nevarēja beigt priecāties. «To saprot ikviens... Ikviens zina, par ko te ir runa. Nē... tādus manuskriptus man var sūtīt katru dienu... Ar to cilvēku es labprāt sadzertu kopā šņapstu... Vissmalkāk raksta Fricis «miķel» Kārkluvalks, ar to es sadzertu kopā divus šņapstus...»
Tā viņi nostrādāja kopā stundas pusotras, un darbs bija veikts. Krūmam tik daudz laika ietaupīts, un, gaidot uz revīziju, varēja pārskriet pāri uz Parka pagrabu. Krūms pagodinājās savu draugu uzaicināt uz kādu «špukteri». Tur viņiem bija klusa vieta aiz bufetes gardīņiem pie Kaufmaņa. Tur viņi tad iemeta pa šņabim, uzkoda uz spirta ceptu tīriņģiešu desu, iedzēra pa zeidelei alus un gāja atkal. Krūms bija «darba cilvēks», kuram nebija laika tik ilgi brokastot kā redaktoriem.
Tā tas gāja gandrīz katru dienu no dienas. Viņu draudzība tapa arvien tuvāka, tā ka tie beidzot sadzēra tutulības. Tad Krūms, kas citādi pret katru pieņēma noslēpumainu vaigu un savu padomu labprāt neizklāstīja, viņam uzticēja tuvāk savus un arī avīzes apstākļus. Viņš pats pelnot kā korektors pie abām avīzēm; «Baltijas Vēstneša» un «Balss», četrdesmit rubļu mēnesī. Ar to vien nevarētu dzīvot, jo viņam esot prāva «pamīlija». Bet viņš iekasējot arī veikala rēķinus, par ko dabūnot mazu procentu. Tad arī vecis (Dīriķis) viņam izgādājis vietu par teātra bibliotekāru. Tagad, kur vecis ticis par teātra komisijas priekšnieku, viņam droša jau arī teātra inspicienta vieta. Tā viņam sanākot otri četrdesmit rubļi mēnesī. «Nu, tad daudzmaz var dzīvot,» viņš sacīja. Pa reizei feļetonam pārtulkojot pa romānam, par ko dabūnot piecus rubļus loksnē. Tas priekš šņapsta un papirosiem. «Es te pie šīs avīzes esmu ļoti nepieciešama persona,» viņš ar pašapziņu sacīja. «Dažs te var izpalikt dienām, to nemana. Bet, ja Augusts «miķel» Krūms paliek nost tikai vienu dienu, avīze mudž no drukas kļūdām...»
«Ja jau tu tiec tā algots,» Kārlis iebilda, «man liekas, ka tu tad stāvi labāk nekā tie redaktori...»
«Mūsu redaktori - -» Krūms mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Vai tu domā, ka tie labākie raksti jau no viņiem?! Polemikas, politika, feļetoni?... Tu ļoti alojies...»
«No kam tad?» Kārlis ziņkārīgi jautāja.
«To tikai es, vecis un vecākais skrejpuika zina,» Krūms noslēpumainu vaigu viņam uzticēja. «Dienu no dienas «Vēstnesī» parādās viņu raksti, bet pašus viņus mēs te neredzam. Viņi ir tie, kas to garu piedod... Cik mūsu redaktori to piedod, tas ir nieks... Ko tad, piemēram, vecis pats raksta? Viņš skatās «Valdības Vēstnesī», vai kāds latvietis nav dabūjis činu vai paaugstināts amatā... To viņš tad ieliek mūsu avīzē, un ar to aprobežojas visa viņa līdzdarbība. Bet mūsu polemikas un smalkā politika - -»
«Kas tad to raksta?» Kārlis kļuva nepacietīgs.
Krūms pieņēma vēl jo noslēpumaināku vaigu, apskatījās apkārt, vai kāds nenoklausās, un tad pusbalsī sacīja: «Fridrihs «miķel» Veinbergs! Vai esi par šo vīru ko dzirdējis? Neviens viņu te šinīs telpās nav redzējis, bet tas vada visu politisko un polemisko daļu. Neviens nedrīkst šinīs jautājumos iemaisīties... Nevienu jota no viņa rakstiem atņemt vai tiem pielikt... Bet tie arī ir raksti! «Rigasche Zeitung'as» redaktors Buhholcs diezin ko dotu, ja viņam tādi būtu! Viņš piedāvājis Veinberģim savu politiskās nodaļas vadīšanu, bet tas to atraidījis. Viņš tā ne kā dažs labs cits... Priekš saviem principiēliem pretiniekiem tas neraksta...»
«Kā tad viņš uztura sakarus ar redakciju, ja viņš te nekad nav?» Kārlis, lietā ieinteresēts, gribēja zināt tuvāk.
«To tikai «miķel» Krūms zina!» tas sita sev apzinīgi pie krūtīm. «Te ir...» tas lepni izvilka no krūšu kabatas aprakstītas papīra strēmeles. «Nodošu tūdaļ drukātavā... Tad salikumu nonesīšu viņam, lai izskatās vēl cauri, pēc tam tiks drukāts... Neviens te nevienu «jota» nedrīkst grozīt...»
«Es nesaprotu,» Kārlis ieminējās. «Kādēļ tad viņš pats nenāk uz redakciju?»
«Kāpēc? Vai tu neesi neko par to dzirdējis? Viņš nedrīkst atstāt savu dzīvokli. Uz viņu glūn simtiem spiegu un, tiklīdz tas parādītos uz ielas, tad - caps! - tas būtu ciet un krātā iekšā. Un tad, ja vācieši viņu reiz dabūtu rokā, tas saules arī vairs neredzētu...»
Kārlis par to bija drusku dzirdējis, tagad viņam draugs izstāstīja visus galu galus. Tas bija par to pašu viņam uzticētās bāriņu naudas notrumpošanu. Vecā rāte viņam par to ņēmusi tiesības un piespriedusi cietuma sodu. Bet kā arvien sava mūža kritiskos brīžos, tā arī šoreiz «miķel» Veinbergs prata sev līdzēties. Lai soda izciešanu atliktu, tas palika slims. Viņš nevarēja atstāt istabu, nekaitējot bīstamā mērā savai veselībai vai apdraudējot pat savu dzīvību...
Vai viņš patiešām tik slims bija, par to arī varēja būt domstarpības. Viņam bija tāda apliecība no policijas ārsta Dr. Loskija. Policija toreiz vecās Rīgas iekārtā bija pirmā iestāde, kas patiešām krieviski juta un domāja, - pirmā priekštece no jaunajām krievu iestādēm. Un katram vienam krievu cilvēkam, kas daudzmaz lietā bija ieskatījies, vajadzēja noprast, ka te ir darīšana ar baltu intrigu, lai nogādātu pie malas nepatīkamu pretinieku. Jo, kā Krūms zināja stāstīt, tad tamlīdzīgu pārkāpumu bija pastrādājuši arī daži baltu advokāti. Bet neviens tādēļ nebija zaudējis tiesības, un nevienam arī nenāca prātā tos tādēļ cietumā tupināt. Pietika ar rājienu, un tas bija viss! Bet te, kur gribēja cilvēku nogremdēt, krievu ārsts ar labāko sirdsapziņu izjauc baltu nodomus. Pie tam viņš jau arī nemaz nebija liecinājis nepatiesību, ievērojot, ka neviens cilvēks nav absolūti vesels. Ikvienam ir šāda vai tāda fiziska vaina, un, ja tikai to stiprāk uzsver, tad par slimu var atzīt arī cilvēku, kas liekas itin vesels. Bet tas te nekrita svarā. Svarā krita tas, ka, ja viņš apliecībai reiz licis apakšā savu parakstu un to un to liecināja, tad nevienam nebija tiesība par viņu ko labāk zināt un arī nekāda iemesla par viņa liecību šaubīties. Fridrih «miķel» Veinbergam nu reiz bija rokā tāds dokuments, un tikpat kā velnam krustu, tā viņš to turēja pretim rātes ministeriāļiem, ja tie ieradās ar nolūku vest viņu uz pieres vietu. Protams, baltu patriotiem jau ļoti kairināja dabūt viņu rokā, un pārāk bieži tie sūtīja pie viņa savus «sbirus» apjautāties un pārliecināties, kad viņš varētu sākt savu sēdēšanu. Bet katru reizi tiem pret viņa dokumentu kauna pilnām acīm vajadzēja atkāpties un laist viņu mierā.
Bet, no otras puses, tiklab pats «miķel» Veinbergs, kā arī viņa draugi bija spēruši soļus, lai tas savas tiesības atkal atdabūtu. Par saviem labiem pārskatiem tas bija ieguvis lielas simpātijas pie senatora Manaseina. Pie pēdējā, kā mēs jau zinām, arī Stērstu Andrejs bija aizlicis par viņu labu vārdu, aizrādīdams, ka pie uzticētās naudas izšķiešanas vainīgs viņa tēvs un māsa. Negribēdams tos nodot, viņš vainu ņēmis uz sevi. Aizkustināts no tādām jaukām rakstura īpašībām, senators bija apsolījies visiem spēkiem censties, lai viņu reabilitētu. Bet vēl arvien viņa pārbaudīšanas gadi nebija beigušies, vēl arvien tiesu varu turēja savās rokās vecā Rīgas rāte. Un, kamēr tas bija, Damokla zobens karājās pār viņa galvu. Bet neba nu viņam bija noslēpums, ka vecās Baltijas tiesas pēc Manaseina revīzijas katru dienu varēja tikt likvidētas un viņu dienas ir skaitītas. Nāk tad jaunās krievu tiesas, un viņš var svabadi uzelpot. Nebija domājams, ka tās viņu gremdēs, bet viņam drīzāk līdzēs... Cerībā uz jaunu, svabadu nākotni viņš cieta savu verdzību, cieta tanī apziņā, ka pārcietīs tāpat, kā latvju tauta pārcietusi savu 700 gadus ilgo verdzību.
Tā viņš bija slims un ne soli neatstāja pār sava dzīvokļa slieksni, un tomēr no šejienes bija «Baltijas Vēstneša» īstā dvēsele un faktiskais vadītājs. Manuskriptiem tikai no redakcijas vajadzēja atsūtīt pakaļ un visu citu vajadzīgo pienest. Nevienam citam arī nebija tiesība politikā un polemikā iejaukties bez viņa ziņas, un lai tas arī būtu pats Dīriķis. Tas cīnījās tikpat sekmīgi pret Jūliju Ekardu kā Augustu Buhholcu, ar tikpat labiem panākumiem pret Eiženu Altu, Bērensu kā fon Menzenkampfu. Tie nevarēja saprast, kur latviešiem cēlusies tāda galva, kas viņus, tā sakot, ņem nost uz funktīm. Lai gan tas bija noslēpums, tomēr «nekas nav tik smalki tumsā tīts, ko neceļ gaismā saules rīts», un tā arī viņi izzināja šo «lauvu» un viņa «alus». Izzināja viņa Ahilesa papēdi un sāka par viņu ļoti interesēties. Aleksandrs Buhholcs bija izzinājis, kas ir «Baltijas Vēstneša» īso, kodolīgo politisko rakstu autors. Viņš arī labprāt tādus būtu vēlējies savā avīzē, un varēja būt arī taisnība, ko Krūms stāstīja, proti, ka viņš to uzaicinājis par savas avīzes līdzstrādnieku. Ar to viņš varbūt cerēja novērst dažu labu konfliktu, un arī viņa gudrās galvas dēļ.
Arī pie tautasbrāļiem viņa slava izpaudās, ka tas ļoti gudrs. Ikviens nospiests un vajāts, kas nezināja vairs, kur griezties, meklēja pēdējo padomu pie viņa. Un viņš tad pateica, ko vajag. Tikai jau nu pie viņa grūti bija pietikt. Jo kas tad svešu cilvēku var zināt, ar kādu nolūku viņš nāk. Varbūt ka tas kāds spiegs vai pat ķērājs, kas atnācis viņu uz tuktūzi vest... Tur tad vajadzēja pirms aprunāties ar Augustu «miķel» Krūmu, kas varēja pie viņa pielaist pa mazo pusi. Tādam tad bija līdzēts. Kas pie viņa pieticis, bija jau tikpat kā glābts. Jo viņš ķērās pie lietās ar tādu nopietnību, ka pat tur, kur neviens advokāts vairs nezināja padomu, viņš arvien veda prāvu laimīgi galā. Un pie tam viņam vienalga, vai tev, cilvēkam, kas makā ir vai nav. Viņš jau nestrādāja honorāra, bet lietas dēļ, jo viņu pašu jau visvairāk interesēja, kādus panākumus dos viņa lietotie paņēmieni. Viņa pirmais un galvenais prasījums no klienta bija, ka tam jāgādā par koncepta tīrā izrakstīšanu. Ja tas prot rakstīt, lai noraksta pats. Vai vislabāk lai raksta tūdaļ tīrā, viņš diktēs.
Jo pašam viņam, - cik laba tam bija galva, tik slikta atkal roka. Iesāka viņš uz loksnes jau labi pazemu, bet ir tad rinda līdz otrai malai uzgāja pavisam uz augšu līkumu līkumiem, it kā pa celmiem. Ja tas uzsāka drusciņ augstāk, rinda jau loksnes vidū pārkrita par malu. Dažreiz tas it nepavisam nevarēja parakstīt - roku krampju dēļ. Laikam šī iemesla un arī drošības dēļ. Jo varēja gadīties, ka rāte vai hoftiesa uzzīmē viņa rokrakstu un sāk tuvāk interesēties, kā gan slims cilvēks var pagatavot tādus rakstus.
Itin kritiskos brīžos, kad rātes ministeriāļi tikpat kā dunduri sāka lidot ap viņa māju, Fridrih «miķel» Veinbergs likās pavisam gultā, kā jau «slims» cilvēks. Tādās reizēs tad viņš pat avīzei nodomātos rakstus nedrīkstēja rakstīt, bet lika Krūmam atnākt un uzrakstīt to, ko viņš diktē. Krūms atkal bija cilvēks ar tik izturīgu roku, ka varēja rakstīt no rīta līdz vakaram. Uz dažu labu slavenu rakstu Augusts «miķel» Krūms bija ne mazum lepns. «No manas spalvas tas ir tecējis,» tas sacīja, «ar paša roku to esmu rakstījis. Viņa galva un mana roka, tās abas kopā dara brīnumus...»
Protams, atklāti Veinberģi neviens nedaudzināja, bet viņa klienti viņa slavu iznesa pa visu zemi. Nodibinājās vispārējs uzskats, ka starp lielajiem tautas vīriem viņš pats gudrākais un pieietamākais. Viņš palīdz tev un runā ar tevi, vienalga, vai esi licis viņam rubli galdā vai ne... Tādas lietas tautieši mīlēja un cienīja tāpat kā tagad. Tai ziņā viņa cietumnieka gadi bija varbūt tie populārākie un slavenākie visā viņa mūžā...

* * *

Arī Kārlim nācās šad un tad noiet pie Fridrih «miķel» Veinberģa un atnest manuskriptus, kad Krūms bija aizkavēts. Protams, ka pēdējais to iepriekš pie viņa bija novedis un stādījis priekšā kā «savu» cilvēku, kuram var uzticēties.
Rītasvārkos un tupelēs viņš bija pastāvīgi runājams, sajukušu bārzdu un matiem. Viņa dzīvoklis pastāvīgi bija neuzkopts, rakstāmgalds vislielākā nekārtībā. Pastāvīgi pie viņa bija klienti - vienam šāda, otram tāda lieta. Vienam prošeņija pie gubernatora, otram darīšana pie Rīgas rātes, trešam pie landfogtejas, vēl citam pie hoftiesas.
Viņš diktēja vienam priekšā un reizē ar to izklausīja, kas otram par lietu. Tiklīdz tas daudzmaz bija apstāstījis, viņš zināja jau, ko darīt. Diktēja tam arī un klaušināja jau trešo. Tā viņš strādāja pa trim četrām lietām uzreiz, diktēja vienam pa krieviski, otram pa vāciski, kā nu kuru reizi vajadzēja, un klienti rakstīja. Bet gadījās viens, kas neprata rakstīt, un Veinberģis nezināja, kā līdzēties. Tas ieraudzīja Kārli. «Jūs, jaunais cilvēk; varbūt varat...» Nosēdināja to pie galda, sauca tam priekšā un lika rakstīt ceturtam.
Kārlis bija nācis pakaļ rakstam par pilsētas domnieku vēlēšanām pēc notikušā akta. Visa latviešu sajūsma un vienprātība bija bijusi velta. Trešā klasē, kur katrā ziņā būtu vajadzējis uzvarēt latviešiem, bija uzvarējuši vācieši un pat vēl ar lielu balsu vairumu.
Lielais pulks bija it kā pārsteigts. Neviens to negribēja ticēt. Un tautas vīri pavisam grūtsirdīgi. Pēteris Krauklītis šinī lietā bija atnācis pie Veinberģa aprunāties un aizrādīt, uz ko lai viņš sevišķi «Baltijas Vēstnesī» raksta. Bet Veinberģis pats to zināja.
«Ja jau tā prot vēlēšanu sarakstu sastādīt,» viņš, sāpīgi smiedamies, sacīja, «tad jau uzvarēt nav nekāda skola. Pilsētas valde visiem maziem namu īpašniekiem, kuri maksā pilsētai gadā 2 rubļus 40 kapeikas un mazāk, atlaidusi nodokli pavisam un strīpojusi tos no vēlētāju saraksta. Nodokļu atlaišanu viņai neviens nav lūdzis, viņa to darījusi patvarīgi uz savu galvu, lai mazajiem latviešu namsaimniekiem laupītu vēlēšanas tiesību. Mēs par to iesniegsim sūdzību...»
«Tādi mēs, latvieši, esam,» Pēteris Krauklītis sūrojās, «par lēču virumu mēs pārdodam savu pirmdzimtību. Visi tie Baumaņi, Ruļļi, Medņi, Štrauhi un Einberģi, kādēļ viņi balsoja kopā ar vāciešiem? Tu viņus «Baltijas Vēstnesī» pienaglo pie kauna staba, šos tautas nodevējus!»
Veinberģis uz to cieta klusu, jo pie sevis viņš labāk apsvēra zaudējumu iemeslu, jo, patiesībā ņemot, kāda liela atskaldīšanās no latviešiem līdz ar minēto grupu nemaz nebija notikusi. Nelūkojoties uz Starpiņa lielajiem pūliņiem, viņa panākumi nemaz nebija tik lieli, kā baronese fon Bimmelštein tos iepriekš bija vērtējusi. Tā kā vāciešiem bija labi izgājis, tad tie neko daudz nesacīja, bet deva ir apsolīto koncesiju, ir samaksāja arī uzstādīto aģitācijas rēķinu. Tomēr par to, ka latvieši balsojuši tik slēgtās rindās, tie bija nepatīkami pārsteigti. Redzams, ka pārvilkt lielāku daļu latviešu vēlētāju savā pusē nav nekādu cerību, tā ka vācieši nākotnē jutās ļoti apdraudēti. Ja tu latvieša vēlēšanas zīmi nevari dabūt rokā un viņu neiznīcini, drošs tu par viņu nevari būt...
Daudz labāki panākumi jau viņiem bija bijuši ar krieviem. Viņu vadonim Merkuļjevam bija apsolīts pilsētas valdes locekļa amats, direktora vieta pilsētas diskonto bankā un direktora vieta Hipotēku biedrībā. Bet tas nebija par velti dots. Krievi, ja arī to nebija visai daudz, tie visi tomēr slēgti bija balsojuši par vāciešiem. Tās pāra simts balsis, kas vāciešiem citādi būtu bijušas pretim, pārnāca viņu pusē, kas iztaisīja starpību no 400 balsīm.
Tas Veinberģim visvairāk bija ķēries pie sirds. Savos avīžu rakstos pirms vēlēšanām tas bija pierādījis tikpat kā uz delnas, ka krievu politika tiem nekad neatļauj biedroties ar vāciešiem, ja tie negrib strādāt tieši paši pret savām interesēm. Jau iepriekš viņš noteikti sacīja, ka, neraugot uz visām valodām, šāds kompromiss nav iespējams, un krievi ar vāciešiem nekad kopā neies. Un tomēr viņi bija tik nepolitiski un apstulboti! Tas viņam ļoti grauza.
«Mēs tā to neatstāsim, mēs sūdzēsimies,» viņš, sāpīgi smiedamies, Krauklītim atbildēja. «Pirms pie guberņās valdes, ja tas nelīdzēs, tad pie valdošā senāta. Vēlēšanas apgāzis jau tādēļ vien, ka pie vēlētāju saraksta pielaistas rokām taustāmas pretlikumības.»
To viņš sacīja tikai Krauklītim un arī pats sev par apmierinājumu, jo patiesībā pats tam neticēja. Sevišķi tādēļ, ka krievi bija pārgājuši vācu pusē.
«Bet to es saku,» Krauklītis aizskarts turpināja, «pie tādām cūcībām es savu kandidatūru no vācu listes 2. klasē noņemu. Ja mēs paši ar saviem spēkiem nevaram domē tikt un krievi mūs nodod, no vācu žēlastības es negribu atkarāties...»
Tā nu bija vīrišķīga apņemšanās, bet viņš vēl nezināja, cik dārgi tā viņam maksās. Viņš jau bija ķēries pie sava jaunā tirdzniecības nama būves un raka jau fundamentu pa kāpostu dārziem no Marijas ielas uz Dzirnavu ielas. Tik daudz gan viņam nebija, ka ar saviem līdzekļiem vien milzīgo būvi būtu varējis vest galā un arī atpirkt visu ielas fronti. Gruntsgabala īpašnieki, saoduši viņa nolūku, gribēja apstākļus izlietot savā labā un prasīja tādu cenu, ka viņš nesamanīja vairs solīt. Bet, ja cilvēks zina, ko viņš grib, tas var strādāt arī sakarā ar nākotni un rīkoties pa daļām. Viņš vilka fundamentes pa tām gruntēm, kas viņam jau bija. Uz pārējām viņš varēja mierīgi gaidīt, kamēr viņu īpašnieki grib pārdot par to cenu, kā viņš sola, vai arī mantojuma dalīšanas dēļ vai aiz citiem kādiem iemesliem pat spiesti pārdot. Viņš zināja arī, ka kapitāls ir starptautisks, un kapitāls, neskatoties uz tautību un ticību, kapitālu pabalsta. Pēc Hipotēku biedrības statūtiem viņam tiesība uz savu būvi dabūt aizņēmumu, tiklīdz tas nobeidzis trešo stāvu. Protams, samērā ar iebūvēto vērtību.
Ir arī tad vēl viņam nācās grūti sadabūt vajadzīgo budžetu līdz trešam stāvam. Amatnieku krājaizdevu klase, kurā viņš bija par direktoru, toreiz uz Rīgas mājām vēl naudu neaizdeva. Vai nu tās vēl neturēja par pilnīgi drošām, vai arī direktoru psiholoģija vēl nepieļāva aizdot vienai personai tik milzīgas summas. Pēteris Krauklītis arī šai klintij bija ticis pāri. Tas piedabūja pirms savus līdzdirektorus - Aļeksejevu un Pūcīti, lai tie papriekšu būvē. Ja kasē priekš tam nebij tik daudz svabadas naudas, par to nekas. Viņš bij lasījis par Džonu Lo (Law) un zināja, ka, kredītu sadabūjot, vienu un to pašu vērtību var izlietot vairākkārt. No lauciniekiem kasē ieķīlātās obligācijas varēja ieķīlāt tālāk vācu bankās un pret tām aizņemties. To varēja izdarīt itin privātā kārtā, jo tikai direktoriem ir zināms, vai obligācijas glabājas kases trezorā vai aizdotas kur tālāk. No aizņemtās naudas nu vajag dabūt māju gatavu līdz trešam stāvam, tad atveras Hipotēku biedrības kredīts, ar kuru var samaksāt aizņēmumu uz obligāciju, atlikt ķīlu atpakaļ un uzsākt operāciju atkal par jaunu. Ja tikai Hipotēku biedrības kredīts drošs, tad to it visu varēja izdarīt, ka tur ne gailis pakaļ nedziedāja.
Pēteris Krauklītis nu nevarēja iedomāties, kādi negaisi savilkās pār viņa hipotēku kredītu. Mēs zinām jau, cik aizdomīgi par viņa uzņēmumu Konrāds Bornhaupts bija izteicies. Tagad, kur viņš demonstratīvi noņēmis savu kandidatūru no vācu listes, bija droši sagaidāms, ka arī citi vācu noteicēji piebiedrosies Bornhanpta uzskatam, kur pretējā gadījumā tie varbūt lietu būtu pieskatījuši.
Uz savu ārprātīgo pasākumu viņš no Hipotēku biedrības nedabūs ne kapeikas.
Pēc Krauklīša nāca pie rindas kāds gaišmatains lauku skolotājs. No viņa drūmā vaiga varēja spriest, ka viņa lieta ļoti nopietna. Viņš minēja vārdu: tas esot skolotājs Kalniņš no Vietalvas...
«Esmu par jums dzirdējis,» Veinberģis laipni sacīja, «jūs esat daudz strādājuši priekš tautas. Ja nemaldos, jums tamdēļ ir izcēlies konflikts ar mācītāju Dēbneru...»
«Tās pašas lietas dēļ jau man arī vajag jūsu padoma, Kalniņš,» galvu nokāris, sacīja. «Biju apsūdzēts pie kreistiesas, bet, tā kā nebiju ieradies uz termiņu, esmu notiesāts aizmuguriski. Bez tam vēl tiesa atklāti izsludinājusi, ka ikvienam tiesība mani apcietināt, - lai tas būtu ceļā vai ceļa malā, - un nodot mani tiesu varai. Tā kā man starp vāciešiem ļoti daudz ienaidnieku, tad man pavisam bailīga dzīvošana.»
Veinberģis drusku padomāja. «Jūs uz termiņa nevarējāt ierasties tādēļ, ka jums netika nodota pavēste...»
«Noliegt, ka pavēsti neesmu saņēmis, gan būtu grūti,» Kalniņš nopūtās. «Es tāpat neuzdrošinājos, bīstījos, ka tur - -»
«Bet varbūt jūs ar pilnu drošību nevarat sacīt, ka pavēste jums tiešām nodota,» Veinberģis atkārtoja. «Es arī to nevarētu ar pilnu drošību sacīt un neviens, kas daudzmaz pazīst lielās nekārtības Rīgas policijas adrešu galdā. Neviens policists, - es tur varu likt savu galvu ķīlā, nevarēs pierādīt un neņemsies pat droši apgalvot, ka, viņš jums tiešām pavēsti izsniedzis...»
«Bet fakts tas taču paliek, neraugot uz to,» Kalniņš skumji sacīja.
«Fakts juridiskā ziņā ir tas, ko iespējams konstatēt,» Veinberģis paskaidroja. «Ko nevar konstatēt, tas nav fakts. Jums vajag tikai to aizmirst; lai konstatē tie, kas jūs tiesājuši...»
«Bet ja nu pie manis griežas ar tiešu jautājumu?» Kalniņš nedroši sacīja. «Es taču noliegt to nevaru...»
«Uz šādu jautājumu varat atbildēt ar klusuciešanu,» Veinberģis paskaidroja. «Bez tam hoftiesā, kur jūs par to sūdzēsat, jūsu prāva netiks vesta mutiski, bet rakstiski. Ja jūs kategoriski nepastāviet uz to, ka jums pavēste nav izsniegta, tad jūs smagi krītat iekšā. Bet, ja jūs to aizmirstiet, tad krīt iekšā tie, kas jūs tiesājuši. Jums tātad jāizvēlas vai nu smags cietuma sods, vai arī pilnīgs attaisnojums un gandarījums.»
Kalniņš drusku padomāja. «Ja jau tur cita ceļa nav, -·nu tad lai ar dieva vaļu - -»
«Nu, labi! Jūs vāciski protat?»
«Protu...»
«Tad sēžaties pie galda, ņemat vienu papīra loksni un rakstāt, ko es jums diktēšu!»
Kalniņš paklausīja.
Ar visiem tituliem augstai Vidzemes hoftiesai Veinberģis viņam diktēja priekšā sūdzību par Cēsu kreizes tiesu. Neizsniegdama tam pavēsti, tā viņu notiesājusi aizmuguriski. Lai gan viņa adrese it viegli atronama, - jo dzīvo Rīgā jau ilgāk par gadu, - kreizes tiesa nav gādājusi par to, lai citācija nāktu viņa rokās, nav neko darījusi, lai viņš dabūtu zināt to dienu un vietu, kur viņa lieta tiek iztiesāta, lai viņš personīgi varētu ierasties un aizstāvēt savu taisnību. Un tādēļ viņš griežas pie augstās hoftiesas ar vispadevīgāko lūgumu, lai augsti tā pati atceltu kreizes tiesas netaisno spriedumu un sauktu pie atbildības tos, kas viņam šo šikānu sagatavojuši. Jo ar vairāk lieciniekiem viņš var pierādīt, ka no pasta uz savu adresi pilnīgi saņem visas vēstules un korespondences, tikai Cēsu kreizes tiesa vien viņu nav zinājusi atrast. Viņa ir spērusi vieglprātīgu soli, nemaz neapsvērdama, kādas tam var būt sekas priekš nevainīgi notiesātā. Sūdzētājs tiek notaisīts par klaidoni, kam nav savas pastāvīgās dzīves vietas, par slapstoņu, kas izvairās no tiesas, it kā viņš būtu pastrādājis kādus tumšus darbus, it kā tam būtu jābaidās no gaismas. Viņš dziļi caur to jūtas ievainots pie savas cilvēka cienības, aizskarts pie sava vīra goda, savās personīgās tiesībās aplaupīts. Augsto hoftiesu viņš lūdz, lai augsti tā pati viņu reabilitētu, stingri sodot tos, kas viņam šo rūgto ievainojumu sagādājuši, nobīdījuši viņu no likuma, kurš viņam sniedz aizsardzību.
Viņš diktēja to visu priekšā ar tādu subjektīvu pārliecību, ar tādu personīgu aizskartību, ka katram vienam un arī pašam Kalniņam izlikās, ka viņš nevainīgs kā eņģelis un savu nevainību viņam iespējams pierādīt kā nieku.
«Tagad nododiet šo sūdzību apdrošinātā vēstulē uz pasta un gaidiet tiesas lēmumu!» Veinberģis beidzot sacīja. «Man šķiet, ka jums nav ne mazākā iemesla uztraukties vai šaubīties par labu gala iznākumu...»
No kāda honorāra viņš par to lietu atteicās. Tikai pieteica viņam paziņot, kādu lieta ņem virzienu. Kalniņš aizgāja, tīri apmierināts un galvu pacēlis.
Tālākais klients bija Plauša komijs Ērkulītis. «Es nāku pie jums, Veinberģ kungs, aprunāties par tām pilsētas domnieku vēlēšanām,» tas sacīja. «Nu ir pavisam slikti...»
«Mēs iesniegsim sūdzību par pielaistām nekārtībām,» Veinberģis atbildēja. «Ja būtu vajadzīgi kādi paraksti, tad jūs tos varēsat apgādāt...»
«Labi, labi, jā, - bet ko lai ar to Stricki dara?» Ērkulītis turpināja. «Viņš mums alu uz kredītu vairs nedod un grib, lai divu nedēļu laikā mēs samaksājam visus vecus rēķinus. Par to, ka mēs balsojuši pretim vāciešiem, viņš tiem šmurgel latvieš' būšot parādīt...»
«Ar citiem vārdiem, viņš par to ar jums pārtrauc sakarus,» Veinberģis, ar lietu iepazīstinādamies, piemetināja.
«Jaā, - un vai par to nevar sūdzēt?!» Ērkulītis pētoši jautāja. «Mēs taču ar lieciniekiem varam pierādīt, ka viņš mums visiem kredītu apsolījis. Caur to, ka mums to atrauj, mums ceļas tāda skāde, un lai viņš mums to atlīdzina...»
«Par to nu gan nevar sūdzēt,» Veinberģis, sāpīgi smaidīdams, paskaidroja. «Tiesa nevienu nevar piespiest kredītu dot vai nedot.»
«Bet ko tad lai mēs darām?» Ērkulītis gandrīz ķildīgi iesaucās. «Uzstādamies par tautas lietu, mēs tad tiekam padarīti par nabagiem...»
«Tādēļ nu gan ne,» Veinberģis sāpīgi iesmējās. «Es te neredzu nepieciešamu vajadzību, ka jums viņa alus būtu vajadzīgs...»
«Jā, bet kā tad lai mēs bez kredīta pastāvam?» Ērkulītis sūrojās. «Kurš vīnūzis bez kredīta var pastāvēt? Ļaudis sadzer tik daudz uz stenku un nemaksā...»
«Jums jālūko kredītu dabūt citur,» Veinberģis mierīgi paskaidroja.
«Jā; kur tad?!» Ērkulītis atkal gandrīz ķildīgi iesmējās. «Visi brīži vācu rokās, - kas mums kredītu dos?! Vienīgais Grīnups latvietis, bet viņa alu neviens negrib. Neliek, maita, apiņus un iesalu klāt nepavisam!...»
«Viņš tos var arī likt, ja nepieciešama vajadzība to prasa,» Veinberģis nu nāca klajā ar to, ko bija paturējis pie sevis. «Tik ienesīgs veikals kā tautas miesta darināšana nemaz nedrīkstētu atrasties vāciešu rokās. Jo kas tad to alu pārdod un dzer, ja ne latvieši? Cik tad ir pavisam vācu vīnūžnieku? Cik vācieši Rīgā var nodzert alus un cik latvieši? Ja kāds no mūsu tautiešiem gribētu dibināt akciju brūzi vai arī uz akcijām maizes fabriku, es labprāt tur piedalītos ar savu piecsimts rubļu...»
Ērkulītis ar platu muti viņu neizprazdams uzlūkoja.
«Taisni otrādi,» Veinberģis viņam skaidroja tālāk, «drīzāk Strickim vajag bēdāties, ka jūs viņa alu neņemat. Iedomājaties, ka, ja brūzis gadā pārdod pāri par 2000 mucām, tur viņam katra muca ir skaidra peļņa. Ja tas nepārdod tik daudz, tam nav nekādas peļņas. Kur Strickis tik daudz var pārdot, ja jūs visi, latvieši vīnūžnieki, organizējaties viņam pretim? Viņš jūs lūgsies, lai tikai viņa alu ņemiet, un dos jums arī to uz tādiem noteikumiem, kas priekš jums vislielākā mērā izdevīgi...»
«Riktīgi, riktīgi!» Ērkulītim it kā piepeši atausa gaismiņa. «Lai viņš tad pat dzer savu nāliķi... Tik un tik par stopu tu mums dosi un uz desmitām mucām vienu vēl virsū. Redzēs, kādu dziesmiņu tad viņš dziedās...»
«Kā jau sacīts, jums visiem vajag uzstāties kopīgi,» Veinberģis turpināja. «Jūs dariet viņam saprotamu, ka viņa alu vairs ne par kādu naudu negribiet, jo latviešiem tas nav patīkams. Savu brūvējumu lai viņš liek, kur grib.»
«Lai viņš dzen uz Smilšu kalniem savu maitu!» Ērkulītis sajūsmināts iesaucās. «Ahā, ātri tu gribēji mūs izputināt!... Nu mēs tevi pamācīsim...»
«Tikai te neko nevar darīt ar tiesu,» Veinberģis skaidroja tālāk. «Tiesa jau tāpat jūs nevar piespiest no viņa alu ņemt. Tādas lietas vislabāk izdarīt caur presi. Jūs varat, piemēram, tur aizrādīt, ka Stricka alu nevarat lietot viņa neģēlīgās dabas dēļ... Latvieši tik sliktu alu nedzer...»
«Nu, tāpiņš jau dažreiz vien ir!» Ērkulītis piebalsoja, «Tāds pat maita kā tam Grīnupam...»
«Vislabāk jūs varat viņu apstrādāt sludinājumu daļā, jo tad tā lieta iznāk gluži privāta, bez kādiem politiskiem motīviem,» Veinberģis aizrādīja. «Ikkatram tad jānāk pie pārliecības, ka alus patiešām slikts. Var, piemēram, izsludināt, nu, vienalga, ar kādu pieņemtu parakstu, ka pasūtīto - nu, sacīsim, uz dzimuma dienu, - Stricka alu viņa slikto īpašību dēļ nevaru lietot un cits arī neviens viņu negrib. Tādēļ lai piesūtītājs uzdod savu adresi, ka viņam to var atpakaļ piesūtīt.»
«Vai ziniet, tas būtu briesmīgi feini, Veinberģ kungs!» Ērkulītis sajūsmināts iesaucās. «Vai ziniet, es tur pieci rubļi nežēloju. Uzrakstiet man tādu sludinājumu un tad vēl labu rīmi klāt!»
«Dzejošana nav īsti mans arods,» Veinberģis smaidīdams attrauca. «Tur jums jāgriežas pie Lapas Mārtiņa. Sludinājumu jums sastādīs Krūma kungs turpat «Baltijas Vēstnesī» vai varbūt arī te Ērgļa kungs. Tas jūs varbūt varēs novest pie Krūma, kurš zinās pateikt arī, kur var dabūt rokā Lapas Mārtiņu.»
«Ā, tad jau labi,» Ērkulītis priecājās. «Krūms ir man labs draugs...»
«Nu, tad Ērgļa kungs jūs pie viņa novedīs, un par visiem tad jau jūs iztiksiet,» Veinberģis nobeidza konsultāciju.
«Cik jums par jūsu pūlēm pienākas?» Ērkulītis jautāja. «Vai ar pāris mizu (rubļu) pietiks?»
«Man nekā nevajag,» Veinberģis atbildēja. «Vispārības lieta...»
«Nē, tā neiet, - ko vajag, to vajag,» Ērkulītis lika galdā trijnieku. «Ne es par velti ko daru... Un tāpat arī citam vajag nopelnīt...»
«Nē, nē, man nevajag!» Veinberģis vēlreiz noteica. «Ko jums tur vajag, to izdarīs Ērgļa kungs vai Lapas Mārtiņš, un ar viņiem tad varat vienoties...»
Ērkulītis beidzot likās pierunāties un ņēma savu naudu atpakaļ. «Nu, labi, es tam jaunkungam izmaksāšu,» viņš sacīja, «man jau nav žēl...»
Kad Kārlis bija dabūjis no Veinberģa vajadzīgos manuskriptus, viņi abi devās ceļā.
«Ja jūs man to rakstu labi iztaisīsat, es tur savu mizu nežēloju,» Ērkulītis ejot sacīja. «Un izsaukšu jums vēl magaričas...»
Viņš to sacīja tādā tonī, it kā tā būtu jau kāda liela atlīdzība un ka viņš Kārlim parādītu sevišķu labvēlību.
Pēdējais pavīpsnāja. «Kādēļ tik daudz? Tā taču vispārības lieta...»
«Kas tas priekš manis,» otrs, it kā nolaizdamies no saviem augstumiem, sacīja. «Nāciet vien droši līdzi uz parka pagrabu, es izmaksāšu...»
Kārlim šāda uzstāšanās tomēr ķērās mazliet pie dūšas. Viņam nebija nekāda prieka ar šo svešo knubuli fraternizēt. «Jūs varat tur pieiet,» viņš atteica. «Man jānodod Krūmam redakcijā manuskripti...»
«Nāciet vien uz Parka pagrabu,» Ērkulītis uzstājās. «Krūms ir tagad taisni tur... Es zinu viņa stundas...» Kārlim bija jāatzīst, ka šis cilvēks patiešām labi informēts, bet viņš tomēr viņa priekšlikumu atraidīja. «Krūms ir man liels draugs,» Ērkulītis lielījās. «Cikreiz es neesmu viņam izsaucis šņabi... Tiklīdz viņš mani satiek, tas sadrastvojas: «Nu, «miķel» Ērkulīt, ko tu laba tagad izsauksi?» - «Lai iet!» es atbildu. «Ko tu, «miķel» Krūm, dzersi?» - «Dzersim vienu omulīgu tautas šņabi,» viņš saka. «Lai notiek,» es saku, «un taisīsim arī labu zakusku un pāris zeideles alus.» Ar tādiem avīžu skrīveriem un studentiem man tīkas satikties... Pie Plauša es vismaz savu pusotra simta rubļu mēnesī stāvu... Vai es nevaru izmaksāt tam, kam nav?... Nāciet vien droši līdzi, es izmaksāšu...»
«Kā tad jūs, svešs cilvēks, priekš manis maksāsat?» Kārlis dzestri attrauca. «Paturiet labāk savas kapeikas paši sev...»
«Ak, tas man maza lieta,» Ērkulītis atmeta ar roku, «es to varu!... Reiz es vienam studentam, Plauša brāļadēlam, aizdevu pieci rubļi...»
It kā dzelts Kārlis sarāvās. «Jā, bet kādēļ tad jūs to stāstāt?!»
«Nekas,» otrs labsirdīgi atmeta ar roku, «gan viņš man atdos. Reiz biedrībā viņam bija pietrūcis... Sastrīdējies ar citiem studentiem, un nav, ko rēķinu samaksāt. Ķelners stāv uz papēžiem. Ieraudzījis mani, pamāj man koridorā. «Ērkulīt mīļais, vai jūs neesat pie kases? Vai nevarat aizdot man piecus rubļus?»»
«Klausāties!» Kārlis dusmībā iededzās. «Jūs varbūt esat labs tautietis, bet dumjš cilvēks... Kādēļ jūs man to visu stāstāt? Tas ir apvainojums, vai ziniet...»
«Kādēļ?!» otrs ieplēta muti par viņa dusmām. «Kad es savas tautas augstskolas mācekļiem izmaksāju...»
«Vai mēs, studenti, jums esam priekš kādas izmaksāšanas?» Kārlis sadusmots turpināja. «Ja kāds no mūs' ļaudīm jums to godu parādījis, ka no jums kādu glāzi alus pieņēmis, tad jums nav nekāda tiesība ar to plātīties. Mēs paši varam savu tēriņu samaksāt, - vai saprotat? Jūs drīzāk varat justies pagodināts, ka viņi ar jums kopā dzēruši.»
«Nu, es taču to arī ieskatu par godu,» Cērkulītis, manīdams, ka kāpis par daudz uz augsta zirga, pazemināja toni. «Kādēļ tad jūs dusmojaties, vai dieviņ!... Un kādēļ tad es studentam nevaru izmaksāt, ja es viņu cienu? Es taču nedomāju ļauni...»
Kārlis drusciņ apmierinājās. «Citādi jūs būtu pelnījuši, ka jums iešauj pa ausi. Mēs neviena draudzību nemeklējam tādēļ, ka kārotu viņa alu un šņabi. Mums ir savi principi un sava šķiras cieņa. Mēs nevienam neļaujam sev par tuvu nākt...»
«Sazini!» otrs sarāts pie sevis nodomāja. «Par to, ka viņš var dabūt par velti iedzert, viņš skaistas...» Viņš sajuta it kā netaisnību, ka Kārlis tā. Tādai sadzeršanai kopā ar saviem mācītiem tautiešiem vairs nebūtu nekāda kairuma, ja ar to nevar drusciņ paplātīties. Pavisam cits, ja saviem amata biedriem var pasacīt: i es ar to sadzēru kopā šņapstu, mēs stāvam uz «tu» un «tu»...
«Vai dieviņ, Ērgļa kungs, kā jūs varat domāt, ka es jūs gribētu apvainot?!» tas taisnojās. «Es jau tikai jūs lūdzu... Parka pagrabā, tur mēs Krūmu droši satiktu... Un tad mēs varētu izdarīt to darīšanu...»
Kārlis drusku padomāja. «Nu, labi, - ievērojot vispārības lietu, es jums iešu līdzi...» viņš beidzot sacīja. «Bet to es jums saku: ne es dzeršu jūsu šņabi, ne alu... Ja es ko ņemšu, es pats maksāšu.»
Ar to incidents bija izbeigts. Parka pagrabā viņi atrada priekšā Krūmu, cepot patlaban spirtā savu tīriņģiešu desu. Tas atkal Ērkulītim nekad par to ļaunā neņēma, ja tas izmaksā. «Tu, tautiet, tagad vari izmaksāt tos šņabus,» tas taisni pats viņu uzmudināja. «Zakuska te mums jau ir...»
Ērkulītis nelikās sev divreiz teikties. Bet Kārlis nedzer, vai tu viņam lej vai nelej. Krūms izbrīnījies viņu uzlūko. «Kā, vai tu slims esi?» Bet viņš īsi un noteikti pasaka: «Es negribu...» - un citam nevienam tur nevajadzēja tālāk zināt. Un Ērkulītis jau atkal, kad tā, tad tā - viņš nediņģēja.
Galvenais jau nebija dzeršana, tautietim vajadzēja izpalīdzēt vispārības lietā. Kārlis Krūmu ātri iepazīstināja ar nodomāto boikotu pret Stricka alu un Veinberģa aizrādījumiem. Un Krūms atrada šīs domas par ģeniālām.
Lietu pārlikdami, viens otru rediģēdami un uzrakstīto koriģēdami, tie sastādīja sekošu sludinājumu:
«Nepazīstamam gratulantam, kurš man uz dzimuma dienu divi duči Strickij brūža alu piesūtīja, caur šo pavēstu, ka tas man nekāda prieka nedarīja. Jo es šo alu vairs nedzeru un tie draugi, kas mani dzimuma dienā apmeklēja, arī to vairs nedzēra...»
«Tas ir labi, tas ir smalki!» Ērkulītis priecājās. «Un tad var pielikt klāt, āre, ko: ka arī malkas cirtējiem to piedāvāju, bet tie ar ne...»
Kārlis, ņemdams vērā aizrādījumu, turpināja:
«...Tādēļ cien. piesūtītāju lūdzu man savu adresi uzdot, ka varu viņam piesūtīto alu atpakaļ piesūtīt. Citādi nezinu, kur lai viņu izlietoju. Jo pat malkas skaldītāji, kuriem to piedāvāju, atteica, ka Stricka alu vairs neparko nedzerot...»
Krūms arī atrada, ka tādam sludinājumam vajadzēs atstāt lielu iespaidu. Nu tikai vajadzēja ievērot vēl Veinberģa otru aizrādījumu un griezties pie Lapas Mārtiņa, lai tas sataisa vēl labu rīmi. Jo Ērkulītis negribēja doto vārdu atpakaļ, ņemt un piecnieku, kuru tas reiz licis galdā, paturēt pie sevis. Tā kā Kārlis atteicās par savu darbu jelko ņemt, tad Lapa par to varēs sataisīt itin labu rīmi.
Bet dabūt šo dzejnieku rokā nebija tik vienkārši. Iespējams tas vienīgi bija Krūmam, jo arī Kārlis nebija vēl Lapas Mārtiņu saticis un nezināja, kur tas dzīvo. Jo šis otrs «Baltijas Vēstneša» kuplinātājs un dedzīgais līdzstrādnieks bija tāpat spiests uzturēties vienīgi savā istabā, lai gan viņa brīvība ne no viena nebija apdraudēta. Tas varētu iet un nākt, kur grib; ja daudz, tad galvas naudas parāds, kura dēļ viņam nopietni jābīstas, bet no tā neizsargā labprātīgs mājas arests. Bet citiem parāda devējiem taisni bīstami uzturēties tikai dzīvoklī, kur parādu devējs katrā laikā var sastapt. Viņu neizlaida no mājām pavisam citi, varētu sacīt, ne mazāk bēdīgi apstākļi.
Latviešu dzejnieka honorāri toreiz bija vēl liesāki nekā tagad un rakstniekam no sava darba dzīvot pavisam grūti. Jo ienākumi tāpat mazi kā tagad un izdevumi ne mazāki. Gan drusku lētāki bija dzīvokļi un arī pārtika, tomēr vienam īstam tautas dēlam vajadzēja ziedot Trimpum, kas maksāja sevišķi daudz. Šo pienākumu pret senču dieviem izpildīdams, Lapas Mārtiņš bija aizmirsis pret sevi daudz ko citu.
Viņam trūka pilnīgas armatūras, lai tas, kā pienākas, varētu rādīties uz ielas. Ja bikses viņam vēl būtu bijušas itin labas, tad zābaki bija vai nu caurām zolēm, vai arī pirkstu galos rādīja zobus. Dažreiz atkal zābaki itin labi, bet atkal otrādi, - biksēm vielas iztrūkums visai diskrētās un intīmās vietās, ka, jāteic, netiec nekur. Citreiz tas varēja sevi gratulēt par krietna un pie Lerhendorfa pēc jaunākās modes pagatavota dubultštofa mēteļa īpašnieku, bet svārku un vestes tam nebija. Tādos gadījumos viņu redzēja pašā vasaras vidū staigājam ar biezu dubultštofa mēteli līdz kaklam aizpogātu. Un pat vēl, ja zābaki bija ar redzamiem trūkumiem, tad pārvilka tiem pāri galošas. Šādā tērpā un vēl ar salmenīcu galvā viņu tad redzēja staigājam pa Vērmaņa parku vai pilsētas alejām, savos dzejas sapņos nogrimušu. Kas nepazina dzejnieku, domāja, ka tam darīšana ar prātā jukušu.
Dažreiz tam steidzīgi vajadzēja iziet uz pilsētu. Cits viss būtu, izņemot svārkus un zābakus. Ja tādās reizēs tad pie viņa ieradās kāds labs draugs, tam tad viņa vietā vajadzēja palikt atpakaļ viņa istabā, kamēr tas ar viņa svārkiem un zābakiem pilsētā nokārtoja savas darīšanas. Bet tāds labs draugs izradās ļoti reti un, ja ieradās, tad ne ikreiz bija ar mieru veltīt saviem svārkiem un zābakiem to godu, lai tos, kaut arī uz stundiņu, nestu tautas mīlestības dziesmu dzejnieks. Jo savā ziņā tas bija savienots ar risku. Gan Lapas Mārtiņš apzinīgi centās būt nosacītā laikā atpakaļ, bet dažreiz nāca ceļā kas neparedzēts. Satikās ar kādu citu labu draugu vai; kas vēl ļaunāk, uzdūrās uz kādu tautas skauģi un nelabvēli, ar kuru vajadzēja izkarot domstarpības. Savu tautu viņš bija gatavs aizstāvēt katrā laikā un tad pie vienas granafifkas vien nepalika. Viņam nu nepavisam daudz nevajadzēja, lai iekļūtu tādā stāvoklī, ka aizmirsa it visu, un tādās reizēs aizlienētie svārki bija ļoti apdraudēti.
Uz šādu eksperimentu reiz bija ielaidies Krūms. Izpildīdams drauga sirsnīgo vēlēšanos, viņš bija tam aizdevis savu punktierēto, šķimeļaino žaketi un palicis pats atpakaļ viņa dzīvoklī. Bet notek nosacītais laiks, un Lapa nerādās, - paiet stundas divas trīs, un no viņa ne vēsts! Krūmam steidzīgi jātiek atpakaļ uz redakciju korektūru lasīt, bet viņš netiek no vietas! Nu beidzot sūta saimnieci raudzīt, kur Mārtiņš «damelējas». Pēc ilgas meklēšanas to pārved ar fūrmani, pie kam ne vien stipri cietusi viņa paša platmale un veste, bet arī Krūma punktierētā žaķete. Tas lielākais jaunums: Krūms caur to nokavējis avīzes korektūru. Todien drukas kļūdu tik daudz, ka tīri vai bada acis laukā.
No tās reizes viņš uz tādu eksperimentu vairs nekad neielaidās. Tika iekārtots tā, ka manuskripti Lapas Mārtiņam tika no viņa noņemti mājās. Starp viņu un Dīriķa un biedru drukātavu tika nodibināta tieša satiksme. Beidzot par labāku bija atzīta tāda kārtība, ka Lapa nemaz netiek no dzīvokļa laukā un, kas viņam vajadzīgs, tas tiek piegādāts.
Tā viņš tad arī reti dabūja spert soli ārā no mājas un bija tamlīdz pasargāts no visa ļauna. Mārtiņš «miķel» Lapa ne mazāk pacietīgi nesa savu likteni kā Fridrih «miķel» Veinbergs. Viņš jau apzinājās, ka pats pa daļai pie tā vainīgs. Lai gan viņa saimnieciskie apstākļi nebija spoži, tad tomēr uz tik augsta saimnieciskā līmeņa tas vēl arvien būtu spējis noturēties, ka varētu iziet pats ar saviem svārkiem un pats ar saviem zābakiem. Jo par rakstiem viņam taču daudz vai maz ienāca, un vajadzības gadījumā vecais Dīriķis izsniedza vēl «foršusi». Bet taisni tie brīži, kad Lapam vestes kabatā bija kāds mazumiņš, priekš viņa bija tie visbīstamākie. Tad viņš bija dumpī ar sevi un visu pasauli. Monētas kabatā tam nedeva ātrāk miera, kamēr bija no turienes izripojušas līdz pēdējai. Tad viņš bija atkal padevīgs un kluss...
Vecais Dīriķis arī drīz vien nojauta, kur tā vaina. Lai gan nelabprāt viņš iemaisījās otra darīšanās, tas tomēr pie gadījuma sacīja uz Lapu kādus uzmundrinošus vārdus. Ja tas vien gribētu dzīvot, viņš tam labprāt palīdzētu dzīvot. Viņam tikai vajadzētu apgādāties ar vajadzīgo armatūru un noturēt to pienācīgā kārtībā, kas nemaz nebija tik neiespējami. Viņam tad atklājas vilinošas izredzes. Viņš tad tādā gadījumā var tikt pieskaitīts pastāvīgam redakcijas sastāvam. Viņa spējas ir jau pietiekoši ievērotas un atzītas. Akcionāri, - ja viņš strādātu pastāvīgi redakcijā, - atvēlējuši priekš viņa budžeta jau budžetu no 35 rubļi mēnesī. Tas ir, par to viņam būtu jāstrādā tikai noteiktas stundas, pa pārējo laiku tas var darīt, ko grib, un atkal ko klāt piepelnīt.
Trīsdesmit pieci rubļi! Tā bija vilinoša alga. Lapas Mārtiņam tad būtu izpildījies viņa ilgu sapnis, ka varbūt tas varētu sev nodibināt pastāvīgu ģimenes dzīvi. Varbūt tas tad pa daļai izlīdzinātu viņa lielo nemieru uz pasauli. Mīlas dzīvē viņš bija piedzīvojis tik daudz nelaimes, jo tie vienreiz vien mīļākās viņam bija tapušas neuzticīgas. Viņas negribēja gaidīt mūžīgi... Nu viena bija radusies, kas uzticīgi gribēja gaidīt, bet viņš nevarēja paredzēt, kad varēs tai sagādāt ligzdiņu un viņu pārvest. Tagad, kur viņam tāda izredze atvērās, tas nopietni vien apņēmās saņemties.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Viņi devās ceļā, gāja līču loču garām Krauklīša jaunai būvei uz Maskavas Ārrīgu. Nebūtu viņiem Krūma līdzi, kas tik labi ceļu zināja, viņi Lapas Mārtiņa alu nemūžam nebūtu atraduši. Beidzot, sasnieguši kādu ne visai apsološu māju, uzkāpuši pa iešķībām trepēm, tie pie kādām durvīm lēni pieklauvēja.
«Kas tur?!» no iekšas kāda diskanta, neuzticīga balss jautāja.
«Augusts «miķel» Krūms!» bija atbilde.
Durvis atvērās. Aiz tām ne visai lielā istabiņā ar šaubīgi apdilušām mēbelēm parādījās kāds cilvēka tēls gariem matiem, dūnām pieklīdušā bukstiņa mētelī, kas to tērpa sevī no galvas līdz papēžiem, tā ka apakšā vēl tikai rēgojās uz basām kājām uzautas galošas. Kas viņam zem šī mēteļa, to bija grūti spriest; priekšas pusē, kur dažas pogas nebija ciet, redzēja vaļējas krūtis, bet apakšā pie stotes bija palīdusi ārā apakšbikšu stripe. No tam varēja jaust, ka mētelis izpilda viņam arī virsbikšu vietu.
Ieraudzījis Krūmam līdzi vēl divus svešus, tas atvilkās mazliet atpakaļ un šaubīgi uz tiem sāņus lūkojās sarkastisku, neuzticīgu smaidu uz lūpām.
«Te, Mārtiņ, tev ar tiem tautiešiem būs darīšana,» Krūms tos iepazīstināja. «Te ir jaunais rakstnieks Kārlis Ērglis, ar kuru tev jau sen vajadzēja iepazīties. Viņš manā vietā atnāks pie tevis pēc manuskriptiem.»
Abi rakstnieki kritiski viens otru uzlūkoja. «Neskaties vīru no cepures, ha-ha-ha!» Mārtiņš sāka saukt, bīdamies, ka neiztur kritiku, lai gan Kārlim ne tuvu nebija tāda dzejnieka izskata, ne arī tik kuplu matu un bārzdas kā viņam. Bet tomēr Mārtiņš uz viņu sāņus vien raudzījās. Daudz vaļsirdīgāks tas bija jau pret otru tautieti. «Mans (k)ungs,» viņš sirsnīgi kratīja tā roku, «man liekas, mēs esam kur redzējušies...»
«Pa otriem dziedāšanas svētkiem!» Ērkulītis attrauca. «Mēs tur visi ņēmām kopā viksēt... Vīgneru Ernests arī... Es jau, kad esmu kopā ar saviem tautas vīriem, neskopojos! Lai dzer, cik grib...»
Viņš bija jau aizmirsis Kārļa labās pamācības. Bet Lapa nepavisam nejutās aizskarts. «(K)ha, (k)ha, (k)ha!» viņš spilgti un spēji iesmējās no visas sirds, jo viņam uzdīga jaukas atmiņas par šo lielo iedzeršanu. «Ak, (k)hā mēs ņēmām!... Viens man (k)halošu bija pievēmis... (K)ha(k)ha, (k)ha(k)ha... Ehē, un tad vēl... Es taču reiz jūs' līgavai uz vārda dienu sacerēju dzejoli!...»
«Tā bija gan!» Ērkulītis piesarcis atbildēja, bet jau manāmi vēsāks. No lietas nekas nebija iznācis. Viņš bija taisījies klāt kādai bagātai namsaimnieka meitai, bet izsmieklu vien dabūjis.
«Tagad tam tautietim arī vajag vienu labu rīmi par Stricka alu,» Krūms paskaidroja un ievadīja Mārtiņu tuvāk lietai. «Kas attiecas uz samaksu, tad lai tas maksā ko maksādams,» Ērkulītis trauca. «Cik tie kungi nospriež, es maksāju, bet Stricki vajag notaisīt tā, ka ir suns viņa alum virsū vairs neskatās...»
«(K)ha(k)ha, (k)ha(k)ha!» Lapas Mārtiņš saprazdamies sarkastiski smēja, jo apstrādāt kādu viņam bija maza lieta. Viņa jeb, labāk sakot, latviešu tautas pretinieki no viņa ne vienreiz vien bija dabūjuši sāpīgas brūces. Viņš lija tas, kas iesūtīja «Latviešu Avīzēm» to joku par to «zemi tās Āprikas», apgriezdams apkārt «Kurzeme» par «Emezruk». Nebija «vecā Lavīze» (tā sauca toreiz «Latviešu Avīzes») no dabūtā trieciena vēl labi atdzērusies, jau bija tai iesprucis atkal kāds otrs Lapas Mārtiņa safabricēts apcerējums. Tam katra teikuma pirmo vārdu lasot, iznāca: ««Latviešu Avīzes» drīz jo drīz aizies uz mūžīgo dusu!...» Vēl sliktāk izgāja «Tautas Biedrim» avīzītei, kas turēja kungu uti mācītāju kanti. Tam Lapas Mārtiņš bija iesūtījis artiķeli par «skādīgu kafeju», stādu, kurš augot mūsu pašu zemē ar iedzeltenām riebīgām lapām. Tas esot ļoti skādīgs stāds, viņu saucot sirdeib satuat, un no tā vajagot ļoti sargāties. Kad «Tautas Biedris» šo brīdinājumu nodrukājis, viņam pienāk pa pastu atslēga, ka sirdeib satuat ir otrādi apgriezts «Tautas Biedris», kurš izpliķējis pats sevi.
Sangvīnistiski smiedams, tas arī tagad drāza savu zīmuli, un Strickis jau varēja sevi gratulēt.
«Bet tā vajag iztaisīt, ka to avīzi nevar ķert,» Krūms aizrādīja. «To vajag izdarīt aplinkus, bet tā, lai katrs saprot... Vislabāk, ja to savieno ar reklāmu «Ķezu Pētersona» izrādei.»
«Vo, vo, vo!» Lapa kolēriski iesaucās, nācis uz īstā motīva. Aktieru pulciņš, kam izrāde par labu, viņam jau to bija lūdzis, - un viņš tagad sita divas mušas uz viena cirtiena. Domas raisījās, zīmulis slīdēja pa papīru, un darbā Lapa tikai allaž īsi iesmējās: «(K)ha(k)ha(k)ha, (k)ha(k)ha!...»
Kad koncepts bija gatavs, viņš deva tiem izlasīt. Tur stāvēja:

«Kas tas par jautājienu, mīļie draugi,
Vai mēs ar iesim svētdien? Redzi, raugi
Kā tad bez iešanas! Un viņa alu
Mēs n e d z e r s i m, kaut dabūtum ar galu.
Tad «Ķezu Pētersonam» labas dienas,
Kad tas ir «mūsējs, glāzītes nevienas
No latviešiem tik skābu alu nedzer,
Un lai ar velns to zaļo krūzi sasper!
Lai atkāpjas no mums tas vergs un bende.
Lai dzīvo Ķimels, Dauders, Bertels, Mendet
To glāzes svētdien teāterī spersim
Un izskaidrosim, un - - tad atkal dzersim...
Lai dzīvo Bertels, Dauders, Mende!
Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!...»

«Vareni, vareni!» Ērkulītis priecājās. «Ja mēs sakām: «Lai dzīvo Dauders, Bertels, Mende!» - tad ikviens skaidri zin, kas ir ļaužu bende!... To tu, Krūm, ieliec «Vēstneša» sludinājumos, es samaksāšu!... Un tu, Mārtiņ, uz to mēs varētu iedzert vienu kausu miesta... Vai neiziesim?»
Šāds uzaicinājums Lapas Mārtiņam bija vairāk nekā kairinošs. «Labprāt, (k)ha(k)ha(k)ha!» viņš smēja pilnā kaklā. «Ja jaunais kolēģis man gribētu aizdot uz kādu laiciņu savu fraki, (k)ha(k)ha(k)ha!...»
«Nē, nē, viņš nevar, tam nav laika!» Krūms stājās priekšā, jo gribēja Kārli izsargāt no šaubīgā riska. «Ja grib, var jau tepat likt atnest, bet iešana nav nekur...»
«Nu tad še miza, liec atnest!» Ērkulītis bramanīgi iesaucās. «Iedzersim!... Un, ja tu pie manis atnāksi, Mārtiņ, dzer, kamēr gar zemi krīti! Man nav žēl!» Un Lapa tikai smēja: «(K)ha(k)ha(k)ha, (k)ha(k)ha(k)ha!...»
Kad dzēriens bija atnests un Kārlis negribēja piedalīties pie šmores, Lapa to ieskatīja kā apvainojumu pret sevi. «Neskaties vīru no cepures, jaunais cilvēks... Neskaties... (K)ha(k)ha(k)ha!...» Un viņš skatījās jau iešķībi, un smiekli jau sāka palikt sangvīniski.
Ko darīsi? Kādos vilkos esi iegājis, tādos jākauc! «Nu, labi, es dzeršu arī!» viņš sacīja. «Bet Mārtiņam par to darbu jau vajag ne tikvien graudā, bet arī naudā...»
«Lai iet!» Ērkulītis izvilka «troiku» un nolika to uz galda.
«Tas par maz!» Kārlis izgudrēm skumdēja. «Tas taču nekā nav...»
«Nu tad še vēl viens!» Ērkulītis strupi izvilka otru.
«Vēl par maz!» Kārlis pastāvēja. «Sataisa tādu rīmi un tad vēl sadzer ar viņu kopā...»
«Nu tad še vēl miza... Diezgan būs!» Ērkulītis nolika rubli.
«Nu, Mārtiņ,» Kārlis sacīja, «tagad nu mums arī naudai Liksim mēs atnest arī par vienu rubli... Pacienāsim to tautieti...»
«Par skaidru naudu, (k)ha(k)ha(k)ha!» Lapa, viņam piekrizdams, priecājās un iedeva rubli saimniecei.
«Noplēsa viņi gan mani!» Ērkulītis sacīja, bet tas bija domāts tāpat pa jokam. Tas jau nekādas galvassāpes viņam nedarīja. Galvenais tas, ka viņiem smēķēja un tie varēja iedzert. Un kas tas būs par jandāliņu, kad sludinājums un rīme parādīsies «Baltijas Vēstnesī»!
«Ar to vien nepietiks... Pakaļ nāks labāks!» Ērkulītis piemetināja. «Mēs izdzīsim to Stricki pavisam uz Smilšu kalniem...»

* * *

Ne visi vīnūžnieki Strickim bija pretinieki. Maza saujiņa tam bija palikusi uzticīga, tie, kas balsoja vāciešiem par labu, ar Starpiņu priekšgalā. Jo ar viņiem jau Strickis nebija sakarus pārtraucis. Par sludinājumiem «Baltijas Vēstnesī» tie tikai pasmējās. «Viens otrs ja to nedzer,» tie gudri smējās, «nav vēl nekāda liela muiža... Gan būs ļaudis, kas dzers...»
Bet tādi sludinājumi pret Stricka alu parādījās arvien biežāk un darīja arī vairāk vai mazāk iespaidu uz dzērājiem: sāk, sāk niķoties un negrib vairs dzert Stricka alu. Ja nav cita, iet no vīnūža laukā.
Acīm redzot, lieta bija organizēta no Stricka konkurentiem. Jo sāka studenti un smalkāki ļaudis iet pa labākiem restorāniem, prasīja alu, bet pieteica tiem nedot tikai Stricki. Viņi ar mieru dzert visu citu, tikai ne to. Vācieši, to dabūjuši ost, taisīja no savas puses demonstrāciju un, alu saukdami, pieteica: «Nur Strizkisches Bier...» Bet tie arvien vairāk palika mazākumā, jo konkurences aģitācija bija laidusi saknes ne tikvien kā nevācu publikā. Glīti ģērbušies cilvēki labos restorānos ņēmās drošu pieri apgalvot, ka Stricka alus nekam nederot...
Bet kādu dienu ap Vērmaņa dārzu parādījās vēl nepiedzīvots skats. Pavadīti no milzīga ļaužu pulka, vairāki ekspreši ķerroja uz kailām ķerrām sakrautās alus pudeles, pilnā kaklā saukdami: «Stricki, Stricki! Kas grib Stricki?!... Par velti sadzerties Stricki?!...»
Kuru satiek, apstājas, piedāvā katram. «Vai negribiet, kungs, Stricki?...» - «Vai negribi, brāl, Stricki?» -·«Par velti, - nav jāmaksā...»
Tavu brīnumu, - negrib neviens! Ne fūrmanis, ne namiķis, ne ielas slauķis un pat ne saulesbrālis, - dāvā viņiem, cik gribi, galvu vien nogroza. Kurš vēl gribētu, otrs klāt, piegrūž pie sāniem, un nekā vairs, smīn acīs: «Dzer pats savu nāliķi...» Un viss pūlis ļauni un nicinoši nosmejas, kas noskan tikpat kā ķēžu žvadzēšana.
Ekspreši nemitoši vaiga sviedros sauc: «Strickis par velti, kas grib Stricki!» - bet kā dziļa dunoņa atskan no pūļa ļauns izsmiekls. Procesija top arvien lielāka. Ļaudis, kas bija pirms tikai kādi simti, skaitās jau tagad tūkstošos. Redz smalkus un prastus, tā sakot, reprezentantus no visām ļaužu šķirām. Redz arī pulkā daudzus pazīstamus, kuri te pa daļai ietrāpījušies nejauši, pa daļai ieradušies aiz intereses. Redz arī Kārli un Perlantu, un starp citiem arī Pudiķi, kurš raksta jau priekš «Baltijas Vēstneša» ziņojumu. Vislielākais kliedzējs un nicinātājs ir Ērkulītis, turpretim Starpiņš pavisam nokāris degunu. Jo arī pats Strickis dabūjis vēju, kas notiek, un līdz ar savu līterantu piesteidzies eķipāžā. Bārzdas izstiepuši, skatās. Nu viņi saprot, kādēļ viņu alus patēriņi tā nokrituši!...
«Uz Smilšu kalniem ar Stricka nāliķi!» pūlis iesaucās. «Nost ar tautas nodevējiem!» Uz eksprešu saucieniem: «Stricki, Stricki, par velti Stricki!» - atskan tagad neatlaidīgi no pūļa: «Uz Smilšu kalniem! Prom uz Smilšu kalniem!...» - «Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!» Ērkulītis iesaucas, bet tad, lai Strickis viņu neierauga, aizslēpjas aiz citu muguras.
Un visa procesija devās ārā no pilsētas pa Stabu un Avotu ielām uz Smilšu kalniem. Tur par neģēlīgo tautas nodevēja alu, kuru vairs negribēja dzert, vajadzēja turēt taisnu tiesu.
Alus tika no tačkām izkrauts un salikts kaudzē. Kā noderīgu to vajadzēja iznīcināt.
Kaspars Lieknejs pirmais turēja runu. «Septiņsimt gadus mēs esam smakuši vācu verdzībā un dzēruši viņu alu. Tagad gribam viņu jūgu nokratīt. Lai ikviens labs tautietis svēti pie sevis nosolās: «Es nedzeršu vairs Stricka alu un arī saviem paziņām teikšu: nedzeriet to, nedzeriet!... Jo Strickis ir latviešu lietas nodevējs.» Mēs, vīnūžnieki, kā viens vīrs no tā atturēsimies, un, ja kas turēs Stricka alu, tam mēs pie nākošās nodokļu izdalīšanas uzliksim divkāršu nodokli! Kas mēģinās strādāt pret latviešu publiku, to mēs iznīcināsim tikpat kā šīs alus pudeles! Tā mēs iznīcināsim arī Hipotēku biedrības delegāciju, ja tā strādās pret tautas gribu...»
Pie Stricka alus «zārka» viņš nolasīja vēlreiz Lapas Mārtiņa dzejoli un nobeidza ar uzsvaru:

Lai dzīvo Bertels, Dauders, Mende!
Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!...»

Tad ar lielu milnu sasita alus pudeles. Žēli klinkstēdama, alus piramīda sagruva. Slapjums sasūcās smiltīs, tā ka neatlika vairs lāga putas, un rēgojās vēl tikai glāžu šaki...
Tad visi devās atpakaļ uz savu malu. Bet lietas iniciatori uz Latviešu biedrību uzvaras svētkus svinēt. Bija tomēr kaut kāds mazs gandarījums par lielo caurkrišanu pilsētas vēlēšanās. Zaudētāji jau sāka justies it kā uzvarētāji.
Un tādēļ tie, kas bija balsojuši vāciešiem par labu, vairs nejutās omulīgi.
Līdz šim dzirdēja tikai skumdēšanu par to, ka tas balsojis par vāciešiem un tas balsojis, jo neviens otram lāgā neuzticējās. Tagad jau nu sāka runāt drošu valoda, ka tautas nodevējiem vajag par to atmaksāt. Nu visi liedzās, pat tie, kuri agrāk atklāti bija aizstāvējuši kompromisu. Neviens vairs vāciešiem nebija balsi devis, - diezin kur tad tās bija tik daudz radušās? Pat Starpiņš sacīja, ka viņš arvien esot aizstāvējis tautas lietu; ja vācieši šo vēlot, tad tas neko nevarot darīt.
Nepatīkams bija Baumaņa stāvoklis. No visām pusēm tam bija jādzird: «Tautas nodevējs!... Vācu draugs!» Pat tie, kuri caur viņa pūliņiem bija ietikuši domniekos, sāka pret viņu izturēties neatzinīgi. No otras puses atkal vācieši, kuri no viņa bija sagaidījuši visu ko, bija stipri nemierā, ka tas nav varējis aizkavēt lielo aģitāciju. Tautieši vēl jo neuzticīgāk sāka uz viņu lūkoties, kad kādā dienā Latviešu biedrībā pie viņa iesteidzās Strickis savā lietā.
«Erbarmung, Herr Bauman, was soll das heißen?» tas nelaimīgu vaigu sacīja. «Warum sind die Leute gegen mich so aufgebracht?» (Apžēlojaties, Bauman kungs, kas tas lai ir? Kādēļ tie ļaudis pret mani tā sadusmoti?)
Baumanis noraustīja kamiešus. «Es jums tur nekā nevaru līdzēt!... Man jau tā pārmet, ka es esot pārdevis latviešu tautu. Griežaties pie Plauša un Starpiņa, varbūt tie jums varēs to lietu nolīdzināt.»
Strickis, cik gudrs bija atnācis, tik gudrs atkal aizgāja. Viņš diezin ko būtu devis, ja būtu šo konfliktu varējis izbeigt. Viņš, kam līdz tam bija tas lielākais alus brūzis, noslīdēja caur šo traci uz nulli. Protams, ka latviešu lieta caur to gan neko nemantoja. Vienīgais latviešu alus brūveris bija Grīnups, un tas neprata vai negribēja šo konjunktūru izlietot, lai ar savu brūvējumu Stricka vietā pārvaldītu alus tirgu. «Kad tikai nu tas Grīnups prastu rīkoties, liktu tai savai zupai klāt vairāk iesala un apiņu...» Pēteris Krauklītis bažījās. «Tagad vai nekad viņš var nākt uz augšu...»
Grīnups tomēr palika pie saviem agrākiem principiem. Labāk izbrūvēt mazāk un nopelnīt uz katru mucu vairāk nekā ielaisties uz kādiem milzu apgrozījumiem, par kuru peļņu vēl neko nevar zināt. «Kas būs labs patriots, dzers manu alu tāpat,» viņš atmeta ar roku.
Tomēr alus dzērājiem toreiz bija daudz labāka gaume nekā tagad, un pie lielākā patriotisma tie ar sava tautieša dziru nebija apmierināti. Liela noiešana caur to cēlās Dauderam, kas nemaz nebija latvietis, bet tikai par latvieti tika turēts. Tam gāja tā uz roku, ka tas bija spiests savu brūzi paplašināt. Priekš tam uz ātru roku nodibinājās akciju biedrība ar pašu lielāko vācu patriotu Bingneru priekšgalā. Daudera brūzis pārvērtās par jaunu pasākumu ar nosaukumu «Waldschlölßchen» un deva alu uz vēl izdevīgākiem nosacījumiem nekā agrāk Strickis. Tu brīnums, - tādi vācu patrioti, bet nebūt neatsacījās no veikala ar latviešiem, ja tikai ienāca nauda!...
Tas Strickim ļoti grauza, viņš redzēja, ka ir tas izmuļķotais. Ja tā, tad lai iet pie rata ar visu savu politiku! Viņa rūpes nu bija tikai tās, kā vairāk izbrūvēt un pārdot. Lai maksā ko maksādams, viņam vajadzēja ar latviešu vīnūžniekiem izlīgt. Caur Plauša un Starpiņa vidutājību tas viņiem piesolīja vēl izdevīgākus nosacījumus nekā jaunā akciju sabiedrība «Waldschlölßchen». Bet savā sirdī nozvērējās, ka nekad vairs nedarīs tādas muļķības, ka ielaidīsies kādā politikā.