AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Septiņpadsmitā nodaļa

Neraugot uz pazaudēto vēlēšanu cīņu, latviešu labākās aprindas, it sevišķi tās, kas turējās ap Rīgas Latviešu biedrību, nebūt nepriecājās par to, ka ar Rīgas pilsētas galvas atcelšanu vācu politiku bija ķēris tik smags sitiens. Latvieši izjuta, ka viņiem ar to netop labāk. Jo mācības apgabala kuratora cirkulāri, kas dienu no dienas nāca skarbāki, apgrieza ne vien vācu, bet vēl jo vairāk jau tā beztiesīgo latviešu valodu. No sākuma vēl tautskolās bija atļauts iesācējus mācīt latviešu valodā, nu vairs nemaz ne. Tas bija tas «priecas vārds», ko gubernators Zinovjevs bija pasludinājis pie svētku mielasta Latviešu biedrībā. Iznākums bija tas, ka vācieši un latviešu labākās famīlijas sāka klusu saprasties. Abi, kā mēs jau redzējām, jau sen sajuta pārkrievošanas briesmas, tagad nu manīja viņas bīstamo tuvumu, kas apdraudēja tik vienus, kā otrus.
Latviešu tautiskie laikraksti «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» pēc iespējas raudzīja izvairīties no visiem asumiem un nelabprāt aizkustināja tādus jautājumus, kas varētu sacelt uztraukumu un uzplēst vecās brūces starp latviešiem un vāciešiem. Tie vīri, kam bija kāda noteikšana, gan atklāti, gan arī privātās sarunās ar rakstniekiem un žurnālistiem stūrēja uz jauno virzienu. Latviešiem bija jau veselas aprindas, kurām vairs nebija nekāda nolūka daudzināt agrākos verdzības laikus. Pēteris Krauklītis, piemēram, kas bija «Baltijas Vēstneša» un «Balss» akcionārs, labprāt mēdza izteikties par šo jautājumu. «Ko mums vairs klimst par tiem «klausības laikiem»? Ko mums vairs gaust par cieto «pelavmaizi», ko mūsu senči ēduši, avotiņā mērcēdami?!... Izklausītos daudz skaistāk, ja tie būtu ēduši baltu maizi un bijuši kas vairāk nekā nospiesti dzimtcilvēki... Mums vajag izcelt savu senču varonību, nevis nožēlojamo nīkulību.»
Tādās pat domās bija «vecais Dīriķis». «Katram savs laiks,» viņš sacīja. «Piemēram, kad vācieši neatzina latviešu valodu par kultūras valodu un uzsvēra, ka latviešiem nepavisam nevar būt izglītotu vīru, tad Kronvaldu Ata raksti, kas tādas aplamas domas apkaroja, bija vietā. Tagad vācieši neapstrīd vairs ne latviešu kultūru, ne latviešu izglītību. Ķildoties ar viņiem par šādu izšķirtu jautājumu nav vairs nekāda nolūka. Tāpēc Kronvaldu Ata raksti novecojuši un savu laiku pārdzīvojuši. Tagad labāk bez kādas kaislības izpētīt latviešu etnogrāfiju, krāt mīklas, vecos priekšmetus un apģērbu gabalus un nodarboties ar mitoloģiskiem jautājumiem.»
Dīriķis Latviešu biedrībā bija ievēlēts par priekšnieku tanī komisijā, kurai vajadzēja izdot nelaiķa Kronvaldu Ata rakstus. Bet aiz pievestā iemesla viņš bija pretim šo rakstu pārdrukāšanai. «Labāk izpētīt to vēstures periodu, kad latvieši vēl nebija krituši verdzībā. To apgaismojot, izdosies gaismā celt ļoti daudzus latviešu varoņus...»
Tādi uzskati bija sevišķi simpātiski Fridriham Veinbergam. Caur Manaseina gādību tas bija atdabūjis tiesības, viņa mūžīgais mājas arests nu izbeidzies, un tas pat bija dabūjis kroņa vietu par guberņas kancelejas sekretāru. Neraugot uz to, tas, ja tikai vācieši gribētu atzīt daudzmaz latviešu dibinātās prasības, bija uz mieru izbeigt uzreiz ar viņiem visas starpības. «Mums jālūko vēsturiski izcelt tas,» viņš izsacījās, «ka esam bijuši ar vāciešiem līdzīgi un nevis viņu vergi. Verdzība nav nekāda priekšrocība, ar kuru iemesls lepoties. Mums nav nekāda iemesla daudzināt, ka neesam nekas bijuši; to darīt drīzāk iemesls mūsu nelabvēļiem. Tautai neko nedod tāda apziņa, ka viņas senči nav bijuši nekas vairāk kā vergi. Ja grib pacelt tautas apziņu, tai nevajag vis rādīt viņas vārguļus, bet viņas varoņus...»
Sevišķi ar Kārli kā ar rakstnieku, sastopoties biedrībā, Fr. Veinberģis mēdza pārrunāt šo jautājumu. «Jums, rakstniekiem,» viņš sacīja, «nevajag aptēlot tik daudz tos drūmos klaušu laikus. Latvieši kā tauta nostājas pavisam nelabā gaismā kā zemāki radījumi, kuriem tikai vaimanas un nopūtas. Tautai neko nedod tāda apziņa, ka viņa nekas nav bijusi. Drāmām un stāstiem vislabāk ņemt sižetus no mūsu varoņu pagātnes...»
«Latviešiem gan, zināms,» viņš pats piebilda, «nav nekādu noskaidrotu vēsturisku varoņu. Tur ir Viesturs Zemgalijas kunigaikštis, un Indulis, Embotes virsaitis, kuriabi beigušies traģiski. Bet toties ar varoņiem bagāta vecā Lietuvas vēsture. Un leiši mums ir tik tuva radu tauta, ka mēs viņas varoņus varam attiecināt arī uz sevim. Tur ir Ģedimins, Keistuts, Oļģerts, Vitolds, visi ļoti noderīgi drāmas varoņi... Piemēram, cīņās ievedot kristīgu ticību, - kādu tur var attīstīt dramatisku darbību! Galvenā lieta, ka acumirklīgie apstākļi politikā tādi, ka mums nav diezin cik veikli cilāt drūmos verdzības laikus.»
Jaunais kurss Latviešu biedrībā un viņas aprindās tika pamanīts un pareizi apsvērts arī vācu pusē. Pati pirmā bija avīze «Zeitung für Stadt und Land» (vēlākā «Rig. Rundschau»), kas aizrādīja uz jauno virzienu un ieteica mainīt fronti. Rīgas Latviešu biedrībā valdot mērenākas domas un pilnīgs pārsvars piederot tiem, ar kuriem, ievērojot tagadējos laikus, ieteicams kopā turēties. Laikraksts aizrādīja tālāk, ka «Latviešu Avīzes» (Kurzemes mācītāju un muižnieku orgāns) šķiežot veltīgi spēkus, apkarodamas tādus laikrakstus kā «Balss» un «Baltijas Vēstnesis». Abi runājot mērenu valodu, tos nebūt nevarot ieskatīt par kūdītājiem, un tādēļ esot laiks ar tiem saprasties.
Un tā gan arī bija!...
Var būt, ka šāda saprašanās būtu ņēmusi daudz dziļākas saknes, ja uz atklātības lauka nebūtu parādījies jauns laikraksts - «Dienas Lapa». Pēc tam kad Māteru Jura opozīcija bija «laimīgi» apklusināta, Rīgas Latviešu biedrība un viņai tuvu stāvošie laikraksti «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» būtu varējuši justies kā situācijas vienīgie kungi. Bet nu radās atkal cits jaucējs, kas uz katra soļa cēla opozīciju. Un pie tam tas nevis tā kā Mātera orgāni apelēja pie tiem pašiem labāko famīliju principiem, t. i., nemeklēja vis pārliecināt aprindas, par kurām «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» varēja būt droši, ka tās stāv viņu pusē, bet atsaucās uz tautas plašām aprindām. To viņi darīja tajā apziņā, ka viņu izdevēju bija vesels pulks, jo lielākā daļa viņu akcionāru bija tikai ar 5 rubļi lielu dalības naudu. Katram no tiem bija savi piekritēji un savi paziņas, kas simpatizēs drīzāk savu draugu avīzei, kurai, kā varēja domāt, caur to ļoti plašs iespaids.
Jaunajai avīzei tā drīz radās liels skaits sirdīgu piekritēju. Mazāk aiz kādas dziļākas idejas vai noteikta principa, bet vairāk pa draugam. Jaunajai avīzei bija sīkpilsonisks gars un paņēmieni. Strādniekiem vēl nebija savas šķiras apziņas, un tie bija tikpat labi tautieši kā visi citi. Tie apmeklēja tāpat Rīgas Latviešu biedrības teātri, - jo cita tāda Rīgā nebija, - priecājās līdz šim par Ādolfa Alunāna kuplejām un jokiem un tagad par Rode-Ēbelinga «Alpu sārtumiem» vai raibajiem kostīmiem ««Dzīvībā priekš cara». Tie bija jau stipri pieraduši pie «Baltijas Vēstneša», lielījās, ka latviešiem tāds slavens tautas vīrs kā Krišjānis Kalniņš un bija pat gatavi kauties par to, kas stāv viņu avīzē. Jo tādēļ jaunajai «Dienas Lapai» bija arī ne mazums pretinieku. Jo viss, kas līdz tam latviešu sadzīvē bija panākts, nāca par labu viņas pretinieki - vecajiem laikrakstiem. Līdz «Dienas Lapas» iznākšanai jau katrs cik necik skolots un apzinīgs tautietis abonēja tos. Katrs apzinīgs latvju gruntnieks vai saimnieks, iebraucis Rīgā, turēja par savu svētu pienākumu, ja vien iespējams, apmeklēt Latviešu biedrību un noklausīties tautas vīru gudrās valodas. Pēdējie tad līdz ar tautiskiem laikrakstiem arī apzinājās kā vienīgie tautas kopotāji un ceļa rādītāji, kuriem arī vienīgiem tiesība runāt uz tautu. Bija saprotams, ka viņi ar jauno laikrakstu jau no sākta gala, jau no sākta gala bija ļoti nemierā. Bez visām citām sliktām īpašībām, ko tie pie šī konkurences laikraksta atrada, tie ieskatīja to par neprātīgu pasākumu. Tam vienam pašam latviešu dienas laikrakstam ja tā ar mokām nācās savu dzīvību vilkt, nu nāk otrs un atskalda vēl nost daļu lasītāju, ar kuriem tomēr pats nav ne dzīvotājs, ne mirējs.
«Dienas Lapa» turpretim gribēja būt vēl taktiskāks laikraksts nekā «Baltijas Vēstnesis» un bruka pēdējam virsū. Pirms par viņa remdenību pret vāciešiem, jo pati viņa. neievērojot, ka apstākļi grozījušies, nostājās vēl uz agrāko Pēterpils avīžu stāvokļa. Viss labs latviešiem nāk no krieviem, viss ļauns no vāciešiem.
Bet pie tam, tiklīdz «Baltijas Vēstnesis» sāka vāciešus kritizēt, bruka tam vēl jo sirdīgāk virsū un dzina viņu aplinkus vācu apkampienos.
Tāda latviešu-vācu tuvošanās bija redzama vai art tikai par tādu izrādījos) vācieša Rode fon Ēbelinga pieņemšanā par Latviešu biedrības teātra direktoru. Pie tam vēl Ādolfa Alunāna vietā, kas bija tik populārs ar savām kuplejām.
Ka viņa vietu ieņem prūsis, tas agrāko laiku šovinismā uzaudzinātam vispārējam uzskatam bija taisni kas briesmīgs! Latviešu biedrības vīri gan izskaidroja, ka tas noticis vienīgi tādēļ, ka Alunāns nebijis mierā ar mazākiem procentiem un nenovēlējis neko citiem aktieriem. Tas arī bijis paslinks un neapmeklējis mēģinājumus. «Dienas Lapai» tomēr bija tautisks iemesls uzbrukt; viņa nosodīja tādu tautas nodevību, un pat «Balss» jutās spiesta viņai piebalsot.
Otrs latviešu vai, labāk sakot, Latviešu biedrības sāpju bērns bija kuģniecības biedrība «Austra». Tai ar katru gadu sāka klāties sliktāk, un «Dienas Lapa» tai bruka virsū arvien vairāk. «Dienas Lapa» nebija ne ar ko mierā, kas notika Rīgas Latviešu biedrībā, ar to, kas tika darīts, un ar to, kas netika darīts. Par to, ka «prūsis» bija pieņemts par teātra direktoru, par to, ka netika izdoti Kronvaldu Ata raksti, utt.
Protams, ka tas radīja karstas asinis pretinieku lēģerī. «Baltijas Vēstnesis» savukārt nostādīja «Dienas Lapu» par «latviešu vienprātības» jaucēju. Mēs jau zinām, ka liela daļa latviešu patriotu skatījās uz jauno orgānu nepacietīgi, vēl iekams tas bija dzimis. Jo, kā tas mūsu stāstā jau vairākkārt izpaudies, tad latviešiem jau lielā skaitā bija famīlijas, kurām vairs nevajadzēja nekāda naida, ne arī kādas jaukšanas pašu starpā. «Baltijas Vēstnesim» vajadzēja tikai drusku pie šīm aprindām pieklauvēt, lai nostādītu «Dienas Lapu» par gluži kaitīgu un nīstamu laikrakstu. Ja pēdējais pārmeta, piemēram, «Austrai», ka tā izšķiedusi tautas grašus, tad «Baltijas Vēstnesis» atkal savukārt uzbruka «Dienas Lapai»», ka tā saņemot pabalstu no tām Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības naudām, kas pienākoties atraitnēm un bāriņiem.
Nebūs lieki jāapgalvo, ka strīds ir savā ziņā ļoti derīgs, jo cīņa ir visu lietu tēvs. Latviešu biedrības vīriem, neraugot uz to, ka tie likās «Dienas Lapu» nepavisam neievērojot, bija tomēr jārēķinās ar viņas balsi. Tā vajadzēja nodibināt jau sen maskavnieku studentu projektēto derīgu grāmatu apgādāšanas nodalu, lai gan par tās priekšnieku netika vis tūdaļ ievēlēts pats lietas ierosinātājs Dr. A. Butuls, bet dzejnieks Vensku Edvards. (Tikai vēlāk, kad pēdējais iestājās lauku policijas dienestā par derīgu grāmatu nodaļas priekšnieku nāca Dr. A. Butuls, pēc kam tad arī nodaļa manāmi sāka attīstīt savu darbību.) Un plaisma starp abiem laikrakstiem vēl nebija tik liela, ka abu cilvēki ne par kādu naudu vairs nebūtu varējuši saprasties. Lielie izdevēji jau, tā sakot, bija vieni un tie paši cilvēki. Piemēram, Pēteris Krauklītis, «Baltijas Vēstneša» akcionārs, ļoti labi satika ar Ludvigu Plausi, lielo darītāju pie «Dienas Lapas»», izņemot tikai to «punktu», ka Plausis ar labāko famīliju uzskatiem neņēma tik «genau» un izrādīja pārāk klaji savus sakarus ar Olufejeva kundzi. Tāpat pēc beigtiem dienas darbiem satikās abu redakciju locekļi un pārdebatēja dažādus jautājumus. Sīpolu Ingus, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības priekšnieks, un Puriņu Klāvs bija abi skolas biedri. Dravnieks, kas strādāja pie «Dienas Lapas», jutās saistīts pie seloņiem, un arī galvenais redaktors Bergmaņu Fricis ar tiem sadzēra kopā un izstrīdējās. Pudiķis caur šiem sakariem bija ieticis arī «Dienas Lapā» par ļoti svarīgu līdzstrādnieku un noņēmis viens pats visu latviešu teātra kritizēšanu.
Ludvigs Plausis, kur vien satika seloņus - Perlantu, Kārli vai Pudiķi, izmaksāja tiem labprāt brokastu un sacīja: «Strādājat priekš «Dienas Lapas»!» Kad tam atbildēja: «Ko tur rakstīt, viņi tā pavisam savādi izturas,» - «Rakstiet pretim, rakstiet pretim!» Plausis atbildēja. «Avīzei vajag būt daudzpusīgai, viņai vajag izteikt daudz un dažādus uzskatus.»
Kārlis nevarēja tik ātri apņemties. Viņš izjuta, ka ar «Dienas Lapu» attīstās kaut kas, kas ar «Baltijas Vēstnesi» un Latviešu biedrību nekādi nav savienojams, ka grib būt patiess, tad abām pretējām pusēm nevar piebalsot. Piemēram, studentu jautājumā katra avīze bija ieņēmusi gluži pretēju stāvokli otrai. «Baltijas Vēstnesis» apkaroja nekorporeļus. «Liela starpība,» viņš sacīja, «starp tādiem, kas savas studijas beiguši Tērbatā, un tādiem, kas savu kursu beiguši citur. Kamēr tērbatnieki kā korporeļi uzvedas veikli un ir labprāt redzēti viesi, pārējie saduras it visur ar saviesīgās dzīves likumiem. Tērbatas universitāte ar savām korporācijām ir visu universitātu ideāls...»
Seloņi gan arī te aplinkus jutās aizskarti, jo te bija aplinkus pienagloti viņu asumi un sadursmes ar letoņiem. Tomēr pret korporāciju kā tādu viņi nevarēja un arī negribēja uzstāties. «Dienas Lapa» turpretim bija gluži pretējos uzskatos. «Korporācijas,» viņa pastāvēja, «ir gluži kas netautisks, no vāciem aizņemts, un viņu komangos atspoguļojas vācu viduslaiku gars. Pie tam arī korporelim neatliek strādāt priekš tautas, jo viss laiks tam aiziet ar saviem kneipvakariem.»
Kārlim pēdējie uzskati likās neapgāžami pareizi, un tādēļ viņš jutās savā eksistencē ķerts un bezgala nelaimīgs. Studentu korporācijas gars viņam likās bezgala netautisks, jo par cilvēkiem un tautiešiem jau ikviens korporelis atzīst tikai savus korporeļus. Kāds labums tautai, kad tie cenšas no viņas atdalīties, grib izmantot tikai viņas sirsnību, viņas jūtas, viņas devību, bet tai nekā negrib pretim dot. Tas ir kaut kas nesaskanīgs un pretrunīgs ar visu tautas lietu. Viņš visiem spēkiem pūlējās abus savienot, būt ticīgs korporelis un arī tolerants tautietis. kas neceļ pret katru degunu. No saviem biedriem viņam jau bieži bija jādzird par to piezīmes. Ka viņš sev ļauj pārāk tuvoties katram un ikvienam, tas var nelabvēlīgi atsaukties uz viņa paša attiecībām pret korporāciju.
Viņš tomēr nevarēja citādi un arī uz «Dienas Lapu» neskatījās tik nicinoši no augšienes kā citi viņa korporeli un labākās famīlijas. Viņš drīzāk lūkoja visu, ko viņa rakstīja, saprast. Tiklīdz tas satika Ernestu Sutumu, tad viņa pirmā valoda bija: «Kas stāv «Dienas Lapā» rakstīts?» Arī Ernests skatījās uz jauno laikrakstu mazcienīgi, it kā no augšienes, bet aiz citiem iemesliem.
««Dienas Lapa» gan runā par maziem brāļiem,» viņš sacīja, «bet sociālo jautājumu tā nepavisam nesaprot. Nevienu no tām teorijām laulības un strādnieku jautājumā, par kurām jūs reiz pie Plaušiem izteicāties, viņa neņemsies aizstāvēt. Redaktors Bergmanis, izņemot viņa asumus, ir īsts pilsonis, kam priekš mūsu idejām nav ne mazākās jēgas. Aiznesu viņam kādu rakstu par strādnieku jautājumu, pie kam aizskāru arī Krievijas birokrātisko kārtību. Viņš man to rakstu atdeva atpakaļ aiz iemesla, ka «Dienas Lapas» «pirmais bauslis esot būt pret valdību lojālai»... Tā mūžīgā pīšļos krišana Un klanīšanās valdības priekšā, tā ir, ko es nevaru ciest! Pilsētas valdei un Latviešu biedrībai tā uzdod dažreiz itin brangi... Bet tas ir vēl ļoti maz...»
Reiz Kārlis tomēr uzķēra jaunajā avīzē kādu rakstu, kurā viņam, ja ne arī ieteiktie līdzekļi, tomēr pats mērķis bija ļoti simpātisks. Virsraksts tam bija «Kalpi Kurzemē» un moto:

«Es pazinu to zemīti,
Kur uzauga sērdienīši.
Visas tekas notekātas
Basajāmi kājiņāmi...»

(«D.L.» Nr. 7. 1887.)

Rakstā bija izteikta vēlēšanās uzlabot latviešu kalpu stāvokli un ar to, ka skolā stiprā mērā tiktu mācīta krievu valoda. Kalpi tad vienīgi nebūtu saistīti te, bet arī citur varētu pelnīt savu maizi.
Numuru vēlāk avīze kādā citā rakstā silti ieteica, ka bērnus vajag mācīt domāt. Arī meitas ieteica sagatavot priekš dzīves, lai tās vēlāk sev maizi varētu nopelnīt.
Visi Kārlim ļoti simpātiski lozungi, izņemot apslēptos rusifikācijas centienus pirmajā rakstā. Kārlim tas lāgā nelikās saprotams, un viņš pieņēma, ka tas rakstīts par spīti vāciešiem, kā tas tai laikā jau bija parasts.
Ar «Baltijas Vēstnesi» viņš jau sen sajuta klusu nemieru. Vecais Dīriķis tikai prasīja gludu, veiklu stilu, bet ideju ziņā bija ļoti aprobežots. Viņš atļāva arī kādu asāku vārdu teikt, ja raksts bija turēts samierinošā garā. Bet, kad tam likās daudzmaz šaubīgi pret pastāvošo kārtību vai latviešu labākām aprindām, tas it vienkārši pasacīja: «Neraugot, ka mēs ikvienam atļaujam izsacīt svabadi savas domas, bet to mūsu avīze nevar aizstāvēt...»
Arī Ernests bija ievērojis «Dienas Lapā» minētos rakstus. «Nav daudz,» viņš sacīja, «bet tomēr kaut kas. «Dienas Lapa», tas jāsaka, ir tomēr drusku svaigāka un nav tā savas uzskatos ierūsējusi kā «Baltijas Vēstnesis»... Es nesaprotu, kā cilvēks kā jūs ar tādiem uzskatiem varat pie tāda laikraksta līdzi strādāt?»
Kārlis tādēļ apņēmās iepazīties ar «Dienas Lapas» redaktoru tuvāk un piedāvāt tam savus spēkus, lai noskaidrotu iekustinātos jautājumus tuvāk.
Viņš devās uz Kungu ielu, Kamarina māju pie rātūža, kur vienu trepi augstu atradās «Dienas Lapas» redakcija un ekspedīcija. Viņš te vēl nekad nebija bijis un tādēļ redakcijas un arī administrācijas personālu personīgi nepazina.
Ekspedīcijas telpās tas sastapa pāris akcionāru, kas bija nākuši apklausīties, cik liela būs dividende. Administrācijas pārzinis Pēteris Bisnieks viņiem deva vajadzīgos paskaidrojumus. «Tas dzīvoklis mums te maksā gadā septiņi simti,» tas sacīja. «Tā ir prāva summa. Priekšpilsētā jau dabūtu uz pusi lētāk. Bet te šīs telpas ceļ lieliski avīzes kredītu, un tā ir labāk...»
«Ka jau tikai var cauri nākt un atliek peļņa, tad jau arī var maksāt,» akcionāri piebilda.
«Nu ir tā,» Bisnieks noraustīja kamiešus. «Pirms avīzei budžets tika sastādīts uz divpadsmit tūkstošu gadā, bet nu izrādās, ka vajadzēs astoņpadsmit tūkstošu...»
«Ja jau tikai ienāk, kāpēc ne,» akcionāri apstiprina.
«Āre, es sacīšu,» Bisnieks vēl piebilda, «ja avīze grib kur tikt, tad tai vajag pašai savas drukātavas. Cik nu Jēkabsonam lielas tās mašīnas, un uz tām pašām jādrukā arī vēl «Düna Zeitung». Mums tā avīze nenāk laikā gatava...»
«Vai nevarētu ar redaktora kungu parunāt, cik liela tā peļņa šogad būs?» akcionāri vēl piebilda.
«Tagad nevar... Redaktoram pati karstā darba stunda,» Bisnieks aizrādīja.
«Nu, tad pienāksim vēlāk,» tie sacīja. «Mēs neesam nekam pretim, ja tikai ir tie ienākumi...»
«Ko jūs vēlaties?» Bisnieks, ievērojis Kārli, ievaicājās. «Gribat «Dienas Lapu» pastellēt?...»
Viņš ķēra jau pēc spalvaskāta.
«Es gribu ar redaktora kungu runāt par līdzstrādību,» Kārlis atbildēja.
«A, tad jūs viņam manuskriptus atnesāt?» Bisnieks viņu pētoši uzlūkoja. «Lūdzu, tur pa tām durvīm! Tikai uz lielu honorāru necerat...»
«Cik lielu tad jūs to maksājat?» Kārlis iejautājās.
Bisnieks atkal to pētoši uzlūkoja un nezināja, cik augsti viņu īsti taksēt. «Kā kuram! Mēs maksājam pat trīs kapeikas rindiņā... Pēteris Bērziņš par vietējām ziņām dabū trīs kapeikas rindiņā... Bet viņš ir pazīstams dzejnieks zem pseidonīma Rudzīšu Pēteris. Jauniem rakstniekiem mēs maksājam maz un pavisam nemaksājam. Tiem jau pat vajadzētu maksāt klāt, ja tiem ko nodrukā, jo ar to viņu vārds nāk pazīstams...»
Kārlis smaidīdams klusēja. Viņš bija dzirdējis, ka «Dienas Lapa» neko nemaksājot. Pudiķis gan lielījās, ka neviens tur honorāru nedabonot, bet viņš gan. Bet Pudiķis daudz renomēja, un tam nevarēja ticēt. Gan jau viņa apstākļi bija tādi, ka tam honorārs lieliski būtu vajadzīgs, tomēr tas te nebija tas lielākais.
Iegājis redakcijas istabā, Kārlis redzēja savā priekšā trīs vīrus, katru rakstām pie sava galda. «Kurš nu ir tas redaktors?» tas pētoši skatījās. Un pie izvēles viņam notika maldība tāpat kā visiem citiem. Viņš griezās pie tā, kas tuvāk durvīm un ar zelta brilli, jo tas no visiem trim izskatījās tas cienīgākais un gudrākais.
Bet tas pameta galvu uz otro, kas sēdēja vairāk dibenā, īsu, resnu kungu platu vaigu un zobiem, kas pastāvīgi vaļā kā uz smīnu, tikpat kā citreizējam «Pēterburgas Avīžu» zobgaļam. Tikai zobos tam nebija pīpis, bet ļoti resns cigārs. Tas bija cand. jur. Fr. Bergmanis, bet pēc pirmā redaktora viņš nu neizskatījās; vismaz briļļainis, kas bija J. Draviņš-Dravnieks, viņu ēnoja nost. Viņam, kā likās, tas nebija nepavisam patīkami. Viņš pat lika reiz galdus pārmainīt, ka pie Dravnieka tādēļ it visi griežas, ka tas sēž pie durvīm pats pirmais. Nolika viņš tur savu galdu un Dravnieku pārcēla istabas dibenā.
Tas pats dievs! Visi gāja viņam garām pie Dravnieka! Aiz šāda vai tāda iemesla galdi atkal tika atmainīti atpakaļ, un gandrīz ikvienam, kas te griezās pirmo reizi, vajadzēja paskaidrot, kurš ir tas īstais redaktors. Pēc iespējas viņš arī to lika manīt.
«Straumes kungs!» viņš vērsās pret trešo galdiņu, kur patlaban ienāca un piesēdās kāds jauneklis ar pārsietu vaigu. (Laikam sāpēja zobi.) «Tur es vakarējā «Dienas Lapā» uz galda atzīmēju drukas kļūdas... Tur apskatāties!...»
«Kā?!» Straumes Jānis it kā apjucis sacīja. «Korektūra taču ir mans pienākums...»
«Vajag stingrāk skatīties,» Bergmanis papildināja. «Akcionāri ar drukas kļūdām nemierā...»
Straumem nu vairāk nebija, ko sacīt. Piesarcis viņš skatījās daudzās drukas kļūdas, kuras zem viņa rokas pasprukušas.
Bergmanis griezās pret Kārli. «Ar ko jums varu pakalpot?...» Patlaban viņš rakstīja «Dienas Lapai» sirdīgu ievadrakstu pret nepaklausīgo Bulgāriju, kura neievēro Krievijas diplomātiskā aģenta fon Kaulbarsa aizrādījumus. «C i k i l g i t u v ē l v a l k ā s i v e l t i m ū s u p a c i e t ī b u?» bija ievadraksta virsraksts.
Kārlis sacīja savu vārdu un vēlēšanos strādāt līdzi pie «Dienas Lapas».
«Ahā,» Bergmanis sacīja, «Plauša kungs man jau ir runājis. Tikai tas honorāru jautājums mums ir ļoti sāpīgs. Budžets ļoti aprobežots. Tādēļ priekšroka tiek dota tiem, kuri var strādāt par brīvu tautas labā...»
Tīri brīnums! Lai gan «Dienas Lapa» ar «Baltijas Vēstnesi» un «Balsi» bija uzskatu pretinieki un sirdīgi savā starpā apkarojās, šinī jautājumā tiem domstarpību nebija.
«Tomēr ne katram iespējams strādāt par brīvu... Man pašam tas nav iespējams,» Bergmanis vēl piebilda. «Tur būtu jālūko parēķināt, ciktāl to aprobežotais budžets atļauj...»
Kārlis izjuta, ka šāda priekšrocība viņam notiek vairāk Plauša nekā viņa paša dēļ.
«Tas ir blakus jautājums,» viņš, pieri saraucis, sacīja. «Galvenais ir avīzes virziens un uzskatu vienība. Es tādēļ par to gribētu kādus paskaidrojumus...»
«Ā, par to jūs gribiet zināt!» Bergmanis it kā atvieglots uzelpoja un pieņēma atkal agrāko stūrgalvīgo smīnu, kurš, runājot par honorāriem, bija nozudis.
«Jā,» Kārlis atbildēja. «Daudzas lietas man liekas nesaprotamas...»
«Nu, kā jūs būsat nopratuši,» Bergmanis turpināja, «tad «Dienas Lapa» ir stipri radikāls laikraksts. Viņa grib būt «auksts» vai karsts», tikai ne «remdens», ko izspļauj no savas mutes...»
«Man šķiet,» Kārlis piebilda, «ka viņas virziens nav stingri noteikts un tajā var izteikties pretēji uzskati...»
«Avīzei arī vajag būt atklātai tribīnei, no kuras katrs var izsacīt savas domas,» Bergmanis paskaidroja. «Jo citādi jau nevarētu būt nekāda opozīcija...»
«Viens no maniem biedriem,» Kārlis turpināja, «ir iesniedzis rakstu par strādnieku jautājumu, bet jūs to neesat uzņēmuši...»
«Jūs domājat Sutumu?» Bergmanis it kā uzminēja. «Jārēķinās arī ar cenzūras apstākļiem. Ja es to būtu uzņēmis vecais Ruperts (cenzors) viņu būtu nostrīpojis. Ja var redzēt, ka raksts tiks cauri, tas tiek arī uzņemts. Jūs būsat «Dienas Lapā» lasījuši arī par kalpu jautājumu...»
«Jā,» Kārlis atbildēja. «Lai gan ar rakstīto nevaru būt pilnīgi vienis prātis. Bet, ja jau jums ir cenzūra, kas strīpo, tad jau jums nav nekāda iemesla tai steigties pa priekšu un strīpot jau iepriekš un neuzņemt?»
«Tas mums pārāk dārgi izmaksātu,» Bergmanis atbildēja. «Mums taču par salikumu jāmaksā, vienalga, vai tas tiek nostrīpots vai drukāts. Nostrīpotais iznāk vēl dārgāk, jo jāmaksā par jaunu aplaušanu. Bez tam arī «Dienas Lapa» grib būt lojāls laikraksts. Visi tie «nihilismi» un «sociālismi» mums, latviešiem, var darīt vairāk ļauna nekā laba.»
«Es nesaprotu, kā avīze var būt reizē demokrātiska un krievu birokrātijai draudzīga.» Kārlis paraustīja kamiešus.
«Kādas tad bija «Pēterburgas Latviešu Avīzes»?!» Bergmanis aizrādīja. «Pret krievu valdību mums nav nekāda iemesla uzsākt nešpetnības. Mūsu dabiskais ienaidnieks ir vācietis. Mums politikā jānostājas krievu pusē pret šo vācieti. Jūs tādēļ «Dienas Lapā» varat lasīt rakstus, kas, piemēram, Rīgas vāciešiem visai nepatīkami. Un tāpēc ir jāzina - ja jau vācieši ko grib, tad mums vajag tieši pretējo. Muižniecība, piemēram, grib, lai pie jaunajām tiesām miertiesneši tiktu vēlēti no komūnām. Šinī acumirklī, kur bez landtāgiem visas pilsētas domes ir vāciskas un tās būtu tās vēlētājas, šis apstāklis būtu viņiem visai izdevīgs. Miertiesneši būtu savā ziņā no viņiem atkarīgi. Mums turpretim jāpastāv, lai miertiesnešus ieceļ valdība, jo tad tie būs neatkarīgi. Pret Rīgas vācisko pilsētas dotumi mēs esam nesuši visai asus artiķeļus. Mums nav nekāda iemesla pabalstīt viņas spītību pret administrācijas iestādēm. Piemēram, gubernators pieprasa 2800 rubļus priekš telpām ugunsdzēsējiem. Bet pilsēta tos nedod, jo grib pati organizēt ugunsdzēsēju lietu, uz ko viņai nav likumiskās tiesības. Neraugot uz to, bijušais Cēsu bruģu tiesnesis fon Kīters tiek sūtīts uz ārzemēm, lai iemanītos tur par brandmeistaru. Neraugot uz to, pilsēta ugunsdzēsējiem izbūvētās telpas nedod policijas ugunsdzēsējiem, labāk lai stāv tukšas! Neraugot uz to, pilsētas valde griežas ar veltu sūdzību par gubernatoru Pēterpilī. Nekur tā nepiekrīt administrācijas soļiem. Tā neatzīst Zalamonska cirka būves projektu un neatļauj būvi, lai gan projekts no guberņas valdes dabūjis savu piekrišanu. It visur tin it visur tā ir valdībai pretim. Tad ceļas jautājums, vai tāds strīds starp pilsētas valdi un administrācijas iestādēm Rīgas iedzīvotāju plašākām masām var maz par labu nākt. Tad ir jājautā: «Cik ilgi tu vēl lietosi velti mūsu pacietību?»»
Kārlis, sāpīgi smaidīdams, uzklausījās. Pēc viņa ieskatiem, tas bija vēl ļoti maz. Tomēr viņš zināja arī it labi, ka ar cenzūru vajadzēja rēķināties, izteikties ļoti divdomīgi, ļoti «caur puķi».
«Gribu jums rakstīt kādu artiķeli par strādnieku jautājumu,» Kārlis beidzot redaktoram sacīja. «Tas, man liekas, interesētu diezgan plašām aprindām... Pats par sevi saprotams, ka redaktoram jālasa pirms cauri tas, ko tas uzņem savā laikrakstā,» Kārlis piebalsoja. «Jo viņš par to ir atbildīgs...»
Viņi būtu vēl ko tālāk runājuši, bet te atkal redakcijā sagruva vairāk vīru, kuri gribēja runāt ar redaktoru. Tas, kas pirmīt runāja ar Bisnieku, stādījās priekšā: «Es esmu beķeris Ploriņa kungs, un te ir mašīnu Deinberģis un Hofmanis, un Kalniņš no Latviešu biedrības. Mēs visi esam «Dienas Lapas» akcionāri...»
Bergmanis atkal atņirdza zobus uz smiekliem. «Ko tad jūs no manis gribiet?»
«Mēs gribam zināt, cik liela šogad būs dividende!»
«Kā es to lai zinu? Prasiet Bisnieka kungam!»
«Ko viņš mums saka, to mēs neticam!» Ploriņš turpināja, taisīdams ar roku žestu. Hofmanis ar šaubīgu smīnu viņam piebalsoja. «Viņš saka, ka priekš jauno drukātavu vēl vajagot maksāt klāt. Bet mēs gribam zināt, kur tā nauda paliek. Rīcības kapitāls mums bija 2100 rubļu. «Dienas Lapai» ir četri tūkstoši abonentu, un katrs maksā četri rubļi. Tas ir sešpadsmit tūkstoši. Un kur tad sludinājumi?»
«Zāmel Veinberģis lielās, ka viņš vien vismaz par divdesmit rubļiem dienā salasot...» Hofmanis smīnēdams piebilda.
«Bet kas gan man gar visu to par daļu?» Bergmanis, perfīdi smaidīdams, viņu uzlūkoja. «Es atbildu tikai par avīzes redakcijas daļu...»
«Bet jūs esat mūsu algots spēks!» Ploriņš pastāvēja. «Mēs jums maksājam tūkstoš rubļu gadā. Jums vajag mums izskaidrojumus dot, ja mēs ko nesaprotam. Mēs gribam zināt, kur tā nauda paliek.»
Un atkal Hofmanis ar perfīdu smieklu šo prasību pabalstīja.
Nu arī Bergmanis zaudēja savu omulību. «Mīļie cilvēki!» tas iesaucās. ««Dienas Lapai» ir ap piecdesmit akcionāru. Ja katrs man darba laikā prasīs paskaidrojumus un katram es ziedotu tikai ceturtdaļstundas, tad vien jau sanāk divpadsmit un pus stundas. Kad es paveikšu savus redakcijas darbus? Jūs taču ziniet, ka man pēc kontrakta jāmaksā tūkstots rubļu, ja avīze netiek caur manu vainu gatava.»
To sacīdams, viņš vilka dūmu pēc dūma no sava resnā cigāra.
«Nu, tad sakiet mums tikai to, - vai tā lieta ir riktīga vai nav riktīga?» Kalniņš nobraucīja savu melno bārzdu.
«Es atbildēm tikai par avīzes redakciju un par citu neko,» Bergmanis atmeta ar roku.
«Tas mums vienalga!» Antons Hofmanis sacīja. «Mēs, akcionāri, esam to naudu maksājuši, un mēs gribam zināt, kā tā tiek izlietota.»
«Tas taču pavisam citā resorā,» Bergmanis nelaimīgs vairījās. «Prasiet Bisnieka kungam, lai viņš jums dod pārskatu par ieņēmumiem un izdevumiem!»
«Bet mēs viņa rēķinumus nevaram saprast,» Ploriņš sacīja. «Jūs dabonat 1000 rubļus gadā, Bisnieks 60 rubļus mēnesī, Jurkovskis 35 rubļus mēnesī, Straume 35 rubļus, Dravnieks 40 rubļus... Nu sakiet, - kur tā nauda paliek?»
«Var būt, ka tādi augsti študierēti cilvēki to prot izrēķināt,» Hofmanis kodīgi piebilda. «Mēs neprotam...»
«Vai zināt, - ja jūs man vēl tiepsaties virsū, es iesniegšu akcionāru sapulcei atteikšanos no amata!» Bergmanis beidzot īdzīgi iesaucās.
Tā kā viņu sarunas palika arvien dzīvākas, tad arī Bisnieks no ekspedīcijas ienāca, kā jau parasts, Bergmanim palīgā.
«Ko tad tu, Ploriņ, tik daudz ārdies?!» tas pēdējo draudzīgi uzrunāja.
«Kā lai es neārdos?!» tas attrauca. «Divdesmit piecus rubļus esmu priekš «Dienas Lapas» iemaksājis, tagad tu runā atkal no divdesmit pieci! Un dividendes neredz nekādas...»
«Kas tad tev, tādam bagātam vīram?!» Bisnieks ar draudzīgu ironiju turpināja. «Vai tad tu kādu cepienu maizes nevari tautas labā upurēt? Apcelsi atkal kādu bagātu veceni, un būs naudas diezgan...»
Ploriņš saviebās. Viņš no sākuma bija kalpojis pie kādas vecenes par puisi. Tā viņu bija iemīļojusi un norakstījusi viņam visu savu mantu. Tad viņš to mantu bija paturējis un to veceni atstājis. Bet viņš negribēja, ka par šo «punktu» runā.
«Vai tad visi tik viegli var tikt pie naudas kā tu ar Manaseina prošiņām!» tas atcirta. «Atceries, kad biji pie Stērstes par skrīveri? Mužikiem sūdzības visiem uz mata vienādas, tā ka sūdzības formulāri pat tika nodrukāti, lai katrs nabadziņš bez liekiem izdevumiem varētu savu sūdzību iesniegt. Bet tu neteici vis, ka tādu var dabūt par brīvu, bet apņēmies mužikiem rakstu, par ko advokāti ņem 25 rubļus, izgatavot par pieciem rubļiem. Īsā laikā ierāvi vairāk par 700 rubļiem.»
Kārlim šāds apvainojums likās šausmīgs. Vismaz viņš nevarēja saprast šādu kailu vaļsirdību. «Bet, cilvēks, ko tad jūs runājat?!... Kā tad jūs to zināt?!...»
«Kā es to zinu?!» Ploriņš pakārstīja mēli. «Pats viņam tos kundes pa iebraucamām vietām pieskapēju. Arī es savu procentu par to dabūju...»
Kārlis nesamanīja, ko tālāk sacīt. Bisnieks pārgāja tam pāri, it kā tas nekas nebūtu bijis, un tikai smējās.
Ielīda uz to kņadu arī sludinājumu vācējs Zāmelis Veinberģis redakcijā aprunāties.
«Vai zināt, Bergmaņa kungs, ko?» tas griezās pie redaktora. «Tas Šanderjancis mums to sludinājumu citādi nedod, ja mēs vietējā nodaļā neaizrādām uz viņa vīnu.»
«Pie kāda gadījuma?» Bergmanis iejautājās. «Mēs taču no lieka nevaram taisīt viņa vīnam reklāmu?»
«Citādi viņš to sludinājumu nedod,» Veinberģis turpināja. «Viņš saka: ««Baltijas Vēstneša» kungi man to vīnu kurvjiem vien nes projām. «Dienas Lapā» man nelon sludināt...»»
«Bet ko es tur varu darīt?!» Bergmanis perfīdi sacīja. «Man tikai jāzina, ka avīzes redakcijas dala laikā top gatava. Ja tas nav, tad man jāmaksā 1000 rubļu liels sods...»
«Vai ticiet, Bergmaņa kungs, vai ne,» Veinberģis iesila, «tā avīze pastāv vairāk no tam, kas sludinājumu daļā, nekā no tam, kas jūsu redakcijas daļā. Es Danderjancim apsolīju, ka aizrādījums būs...»
«Kā tad jūs to varat darīt?!» Bergmanis perfīdi atcirta. «Par avīzes redakcijas daļu atbildu es...»
«Kā jums jau sacīju, Bergmaņa kungs, tai avīzei daudz vairāk tiek no tam, kas sludinājumu daļā, nekā no tam, kas jūsu redakcijas daļā,» Zāmelis Veinberģis apgalvoja. «Bet, cik grūti tie sludinājumi nāk rokā, to jūs nemaz nezināt...»
Kad Bergmanis uz to neatbildēja, Bisnieks gāja viņam palīgā. «Ir gan tie sludinājumi, ir gan tie laba lietai... Par to, kas redakcijas daļā, par to jāskaita nauda projām, bet par sludinājumiem, tur ienāk nauda. Āre, tā ir liela starpība!...»
«Kas man tos pūliņus zina riktīgi apsvērt, ko es priekš to «Dienas Lapu» strādāju?» Zāmelis sūkstījās. «Cik tur nav jāizskrienas velti, un cik tur nav izdevumu?! Pie cita ir jāizsauc pāris šņabu un pudele alus, tikai tad tu vēl vari sākt runāt. Vilis Altberģis un es, mēs abi par to «Dienas Lapu» gādājam. Viņš arī katram gatavs izsaukt šņabi un pudeli alus, ja tikai tas abonē «Dienas Lapu».»
«Eh, es pavisam esmu apnicis!» Fricis Bergmanis atmeta ar roku. «Iesniegšu akcionāru sapulcei atteikšanās rakstu...»
«Iesim ārā, iesim ārā, mēs jau viņu traucējam,» Bisnieks mudināja. «Viņam jau jāstrādā...»
Tad nu arī visi, gan citi draudzību, gan citi naidu sirdī slēpdami, kāpa ārā pa durvīm. «Stiepiet tikai savus materiālus šurp,» Bisnieks piegrūda Kārlim pie sāniem. «Gan jau būs labi...»
Kārlis apsolījās, bet īstenībā - viņš pats nemaz nezināja. Teorijā jau «Dienas Lapai» tas gars bija labāks, tā taisnība, bet praksē - -? Tiem cilvēkiem jau nav ne audzināšanas, ne manieres. Nu, redzēs...

* * *

Neraugoties uz visiem Bergmaņa un Bisnieka paskaidrojumiem, opozīcija starp «Dienas Lapas;» akcionāriem nemitējās. Izstāsti viņiem, cik gribi: akciju kapitāls jāpavairo, tādēļ ka ir jāierīko pašiem sava drukātava, kur avīzi driķēt. Bet nauda, ko iemaksā, nav zudusi, jo akcionāriem par to ir rokām taustāms īpašums - drukātava. Un otrs labums: ko tā nopelna, nāk avīzei par labu, kuru, treškārt, var nodrukāt laikā un piesūtīt katram, cik vajadzīgs. Bet, ja kā tagad «Baltijas Vēstnesi» dabū tūlīt šovakar, bet «Dienas Lapu»» tikai otrā rītā, kas tev ņems «Dienas Lapu»?! Turpretim, ja «Dienas Lapai» sava drukātava, viņa pavisam citādi var izplatīties, un akcionāri tad patiešām varēs dabūt par savu naudu dividendi, pēc kuras tie tik ļoti kāro. Un tādēļ katram vēl jāpiemaksā klāt tik daudz, cik iztaisa viņa dalības nauda. Kam simts, tam simtu, kam divdesmit pieci, tam divdesmit pieci, kam pieci, tam pieci. Lielākā daļa, protams, pilnīgi mierā, bet daži tādi - stāsti viņiem, cik gribi, tie izliekas kā muļķīši, kas nekā nesaprastu. «Tur vajag kam būt,» «Dienas Lapas» vadoņi vēroja, «tur iznāks kas gaismā...»
Caur Ērkulīti, kam bija ļoti plaša pazīšanās ar šo elementu un kas maisījās arī pa Latviešu biedrības aprindām, tie dabūja ļoti vērtīgas ziņas. Visa tā opozīcija tika rīkota no Latviešu biedrības večiem, ko jau arī «dienlapnieki» vēroja. Jo vai tad par velti Latviešu biedrības šveicars un garderobjers iestāsies «Dienas Lapas» akcionāros? Klāt tur esot Pētera Krauklīša roka, kurš ļoti sabozies, ka Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāj aizdevu kase tam nedodot pietiekošu kredītu priekš būves, tā ka tas pavisam esot spīlēs. Bet visu to lietu slepeni aizkulisēm vadot F. Veinberģis. Pirmajā laikā Latviešu biedrības vīri «Dienas Lapu» neturējuši par bīstamu, jo esot bijuši pārliecībā, ka tā nevarēs pastāvēt. Kad nu tomēr izrādījies, ka tā var pastāvēt un vēl lielā mērā konkurēt «Baltijas Vēstnesim», tie sprauduši par mērķi iekarot viņas administrāciju un tā avīzi dabūt savās rokās. Jo tādu spēku un ieroci nedrīkstot atstāt bez pietiekošas kontroles no Latviešu biedrības puses, kā viņš strādā. «Dienas Lapa» tagad taisni biedrību apkarojot un šķeļot latviešu vienprātību. Tādēļ vajagot akcionāros sacelt šādu vai tādu nemieru, nogāzt tagadējos vadītājus un iecelt viņu vietās citus. Par naudu lai nebēdājot, jo to Latviešu biedrības veči gādāšot. Par redaktoru jau sarunāts Lapas Mārtiņš, kurš «Dienas Lapu» vadīšot pilnīgi Latviešu biedrības garā.
Bet vēl otrs svarīgs uzdevums esot, lai salauztu galīgi opozīcijas spēkus. No viņas rokām vajagot izraut Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasi. Tur tikai viens direktors esot tāds, uz kuru Latviešu biedrība droši varot paļauties, t. i., Pēteris Krauklītis. Zanders Martinsons esot ļoti nenoteikts un visi citi taisni pretim. Bet direktoriem tur esot liels spēks, jo tiem jādod atbildība tikai pret pilnu sapulci, un tā aizvien piekrīt tam, ko direktori saka. Tādēļ vajagot direktoru varu aprobežot, dibinot domi jeb rezerves padomi, kura tad stāvētu pār direktoriem. Tajā tad varētu iedabūt savus cilvēkus un tamlīdz dabūt arī naudas iestādi savā varā.
Tā savā ziņā bija briesmīgi uztraucoša ziņa. Krauklītis pie tam vēl viņu pusē. Dr. A. Butuls neko negribēja darīt. Zanders Martinsons nenoteikts. Un Ludvigs Plausis tik bezrūpīgs, ka viņa nemaz nebija pilsētā, bet diezin kur dzīvoja. Palika vēl tikai trīs vīri, kas bija gatavi draudošām briesmām pretim strādāt. Pūcīšu Ģederts, par visiem tālredzīgākais un gudrākais, Pēteris Bisnieks, par visiem kustīgākais, kas jau iepriekš prata apsvērt un saskaitīt balsis, tā ka lai ne pie vienām vēlēšanām nepalaistos uz kailu nejaušību, bet jau zinātu iepriekš, kāds būs iznākums. Beidzot vēl vecais Olufejevs, kas bija par visiem tas nesaudzīgākais.
Tā mūsu večiem nāca zināms, ka šaubīgie akcionāri nākamā sapulcē grib taisīt lielu kliegšanu un skandālu par lielajiem izdevumiem, samazināt visiem algas un, ja tas neizdotos, tad atprasīt savu naudu atpakaļ. «No tiem ļaudīm mums vajag tikt tikai vaļā,» Pēteris Bisnieks sacīja, savu kuplo bārzdu braucīdams. «Tie tikai priekš jaukšanas un mums nekādu labumu nedara...»
«Bet tas Plausis, tas Plausis!» Pūcītis sūrojās. «Mēs viņam tik lielu uzticību esam devuši. Uz viņa vārda visa drukātava, un viņš neliekas zinot... Dzird, ka viņš ar Olufejeva sievu dzīvojot jūrmalā. Tu, Olufejev, brauc - un meklē viņu rokā!...»
Olufejevam radās tumša, briesmīga nojauta. Viņa sieva ar dzīvoja jūrmalā. Bet tas nekas, viņš savu Zanu pazina. Viņam taisni patika tas, ka viņa izrādījās laipna pret tādiem vīriešiem, kuri viņam vajadzīgi. Un Plausis viņam bija ļoti vajadzīgs. Tas bija vīrs ar rocību, kura kredīts viņam ļoti noderēja. Bet viņam uzmācās baiga nojauta, ka šī laipnība jau gājusi pār zināmu robežu.
Viņš gan, kā jau sacīts, savu sievu pazina it labi, jo bija taisījis ar viņu kopā dažu labu operāciju. Kā izlepis vecpuisis viņš jau arī pirmais bija atradis Zanas skaisto ārieni un viņu no nabaga kalponītes pacēlis par sava nama kundzi. No viņas iznāca pikanta modes dāma, kura ar savām melnajām acīm prata strādāt. Olufejevam nebija noslēpums, ka citi viņa sievai piekodās. Bet viņš tādu apstākli tad izlietoja par labu savām veikala interesēm. Ja viņam kādu vīru vajadzēja «sūkt», viņš labprāt starp to un Zanu atļāva attīstīties mīlestības sakariem, jā, viņš pat tādus paveicināja. Viņš sacerēja mīlestības vēstules, kuras tad Zana ar lielām pūlēm un ortogrāfiskām kļūdām pārrakstīja kā savas. Pa to laiku viņš tad pats viņas cienītāju apstrādāja veikaliski uz nebēdu.
Kad tas bija noticis, veikals sasniedzis vēlamo pakāpi vai mīlestības sakari izvērtušies jau tik dramatiski, ka tiem nu tikai vajadzēja piepildīties, tad viņa neredzamā roka šos sakarus piepeši lauza. Viņš tad sastādīja arvien vēsākas un vēsākas vēstules un izteica, ka Zana savās cerībās maldījusies, jo cienītājs viņai to nevar dot, ko viņa cerējusi. Dažs traks tad izlaida savu garu, bet savu nolūku tomēr nesasniedza. Kas bija gudrs, tas saprata, ka piemuļķots, un sargājās turpmāk ar Olufejevu ielaisties kaut kādās darīšanās.
Kas attiecas uz Plausi, tad tam veikala ziņā bija vairāk laimes nekā saprašanas, un Olufejevs no viņa dabūja diezgan. Priekš steidzīgām operācijām uz īsu laiku bez kaut kādiem procentiem. Arī desmit tūkstošu pret obligāciju, kuru citur nekur nevarēja ieķīlāt, par mēreniem procentiem, kurus viņš maksāja post numerando un palika parādā, cik gribēja. Ja vien kaut kādu operāciju vajadzēja iztaisīt, tad varēja darīt to droši, jo, vienalga, vai pašam naudas ir vai nav, viņš zināja, ka Plauša naudas maks priekš viņa arvien vaļā. Viņš tādēļ arī ar labpatiku noklausījās, ka viņa sieva ar Plausi saucas par «tu», viens ātru par Ludi un Zanu. Jo drošākais barometrs, ka viss vēl iet kārtīgu gaitu un robeža nav pārkāpta, bija tas, ka Zana veikaliski aizstāvēja viņa intereses un to pabalstīja. Ja nāca kādi norēķini, tā stāvēja Olufejeva pusē, diņģējās un kaulējās viņa labā. Un, kad Olufejevs griezās pie Plauša ar kādu prasījumu un pēdējais šaubījās, vai varēšot to izpildīt, tad Zanai vajadzēja viņam tikai uzmudināt un koķetēt ar savām melnajām acīm. «Bet, Ludi, to tev nu gan vajag darīt... Mēs tad bez tavas palīdzības nevaram iztikt...»
Ludvigs Plausis tad padevās katrā gadījumā, un Olufejevs panāca savu.
Bet nu kopš kāda laika viņa Zana bija kļuvusi ķildīga, skundēja arvien, ka viņa ne pie kā nevar pietikt, un rīvēja vecajam Olufejevam katru dienu degunā, kādas rotas un robes citām labāko famīliju dāmām. Olufejevs nu nebūtu viņai aizliedzies, bija arī ar visiem spēkiem pūlējies ko sastrādāt un iekrāt un savu sievu priecinājis uz ērtu, patīkamu dzīvi, bet nu - viņam neveicās... Viņa centībai un rūpībai par spīti tam pēdējā laikā bija iznākuši prāvi zaudējumi. Viņš bija aizdevis kādam uzdzīvotājam baronam prāvu summu, protams, pret augstiem procentiem, bet tas nošāvās, un viņš zaudējis visu. Tāda ķīlu kase bija diezgan labs veikals, tikai savienota ar risku tai ziņā, ka ieķīlātas tika arī zagtas lietas. Neviens jau nesaka, ka viņš tās zadzis, bet viņa ķīlu kasē bija uzzīmētas dažas zagtas lietas, kam sekoja izmeklēšanas, lielas nepatikšanas un atkal zaudējumi. Zagto lietu īpašnieki atņēma tās bez kādas atlīdzības, un pateicies dievam, ka vēl citādi tiec ar veselu ādu cauri un ķīlu kasi pavisam neslēdz...
Turpretim viņa draugam Ludvigam Plausim bija laimes vairāk nekā saprašanas. Ar austriešu dzīvības apdrošināšanas biedrību tas bija taisījis atkal labu ķērienu, saņēmis par kādu līķi vairāk par piecpadsmit tūkstošiem rubļu. Bet papīru īpašnieks, uz kuriem viņš šo summu bija saņēmis, dzīvoja kā briedis pie Ērkulīša un no lietas neko nezināja. Viņa ārzemes pase un kristāmā zīme tam bija tikai nozudusi, bet daudz tā viņam nebija vērta, jo, vienalga, ar vai bez tām tas dzīvoja tikpat kā putns zara galā.
Pēc šāda laba veikala Plausis tūdaļ aizsūtīja savu sievu uz kādu ārzemju peldvietu. Itin dabīgi, ka meitai nācās slimo māti pavadīt un pie tās dzīvot. Otrām kārtām, Zanai ap to laiku parādījās daudz jaunas rotu lietas un jaunas cepures. Olufejevs jau juta, ka viņam šī lieta paliek aizdomīga, bet vēl viņš neko nesacīja.
Kādā jaukā dienā viņa Zana tam paziņoja: «Šinī sezonā es jūrmalā nedzīvošu uz tavu kabatu. Es tev palīdzēšu pelnīt...»
«Ļoti patīkami,» Olufejevs raudzīja smaidīt. «Bet, ja drīkstu zināt, ar ko?»
«Es pieņemšu Edinburgā kādu villu un ierīkošu pansiju,» Zana paskaidroja.
«Tas ir ļoti jauki!» Olufejevs, viņu pētoši uzlūkodams, sacīja. «Bet priekš tam vajag prāva rīcības kapitāla...»
«Ludvigs man aizdos...»
«Ludvigs?»
«Jā!... Viņam ir naudas vairāk nekā tev. Mēs ļoti labi satiekam...»
«Tas ir tīri brangi!» Olufejevs pēc brīža iesaucās. «Tās «štātes» tev arī laikam no viņa?... Turi tā man to Ludi siltu, turi siltu, jo man viņš ļoti būs vajadzīgs... Bet tikai vienu lietu, Zana,» un viņa acis uzlūkoja to tik caururbjoši, it kā gribēdams iespiesties viņas dvēselē, «- - viņš ir ļoti asi kalts... Kad tikai tu, Zana - -»
Viņš negribēja to vārdu izsacīt.
«Ko nu muldi!» viņa pārtrauca sarunu. Viņas balsī izskanēja it kā jaukta kautrība, it kā piktums.
Viņa aizvadājās uz jūrmalu, viņš pats nezināja, kur, tikai viņam nāca ausīs, ka viņai neesot nekāda pansija, bet tā dzīvojot kopā ar Ludvigu Plausi. Kā tad, - kamēr viņš te kāvās ar rūpēm un nepatikšanām savā ķīlu kasē, tie abi dzīvoja labu dienu! Nē, tas nevarēja būt! Viņš taču savu Zanu pazina, jo nedzīvoja ar viņu kopā vienu dienu...
Tagad viņš no biedriem dabūja uzdevumu uzmeklēt Plausi un atvest to līdz uz slēgtu sapulci, kur visus kutelīgos jautājumus pārrunāt. Viņš to darīja ar sevišķu interesi, jo viņam bez tam rūpēja un ļoti gribējās redzēt, kā viņa sieva tagad dzīvo.
Viņš to atrada vienā no lepnākām Edinburgas vasarnīcām. Bet viņa Zana nepavisam nebija priecīgi pārsteigta, viņu ieraugot, vēl jo vairāk, ka Ludviga Plauša nemaz nebija mājā, jo bija aizgājis jūrā peldēties.
«Jūs te ļoti interesanti esat ierīkojušies,» tas, šķelmīgi ar acīm mirkšķinādams, sacīja. «Un to visu tev var samaksāt viens vienīgs pansionārs!? Interesanti, Zana, interesanti... Raugi tikai vēl labi daudz no viņa izknibināt...»
«Ej nu gulēt!» viņa dzestri atcirta. «Viņš nav vis tāds kā tu, ar kuru pastāvīgi jāžīdojas... Viņš man manas vēlēšanās nolasa no acīm...»
«Kas tā prot nopelnīt kā viņš, - kādēļ tad arī ne!» Olufejevs sarkastiski pasmaidīja. «Zana, neesi muļķe! Raugi no viņa pilnīgi savās rokās izdabūt manu obligāciju. Tā ir blanko cedēta...»
«Gan es zināšu, ko darīt,» viņa dzestri attrauca. «Man tavas teikšanas nevajag!...»
Viņa tam patiešām izlikās kairinoša un iegribas vērta. Viņš nebrīnījās, ka draugs tajā varējis ieķerties, bet viņam pašam tā laimīgā apziņa, ka ir viņas laulāts draugs un īpašnieks. Lai citi tura viņai tos ragus, viņš ir tas, kas slauc. Ar diabolisku prieku, ka izjauc citiem rēķinu, tas taisījās izlietot savas vīra tiesības un slēgt viņu savās rokās. Bet dabūja vieglu sitienu pa krūtīm. «Mierā!» viņa izļodzījās no tā apkampieniem.
Šī tvarstīšanās un bēgšana, kas bija domāta vēl arvien kā pa jokam, kārdināja vēl jo vairāk viņa sparu un kaislību, bet atdūrās arvien uz lielāku pretestību. «Mierā, mierā!» viņš jau dabūja īsti manāmu sitienu pa krūtīm.
Tikai tagad nabaga augļotājam sāka ataust gaismiņa, ka viņš savu spēli galīgi pazaudējis. Šaubīgām acīm un dziestošu balsi viņš sacīja: «Zana, vai tā tiešām būtu taisnība?»
Viņa izaicinoši atmeta galvu un atņirdza zobus. «Un kas tev par to?!»
«Kas man?!» viņš sašutis iešņācās. «Vai tu neesi mana sieva?... Vai zini, tāda cūcība... Tas ir skandāls pret visu labāko sabiedrību... Kā cilvēks tā var aizmirsties?!»
«Kam tu to saki?!» viņa izsmejoši iesaucās. «Vai tai meitai, kurai tu par bērnu vēl maksā uzturas naudu un pastāvīgi diņģējies, lai atlaiž? Vai tai atraitnei, kurai tu nekā nedevi, bet savu vainu nozvērēji? Es domāju, mans draugs, tev pienāktos klusu ciest!...?»
«Bet apžēlojies, tu rīkojies tik atklāti un noliec manu vārdu par apsmieklu!» vecais augļotājs ķēra tagad uz to stīgu. «Vai tad tu nemaz neliec svaru, ko pasaule saka?!»
«Ko man var teikt?!» viņa enerģiski attrauca. «Es turu pansiju, un man ir pansionārs. Katrai godīgai sievietei tas atļauts, un tādu pansiju turētāju te ir simtām. Ja kas ko grib vairāk apgalvot, tam es acis izskrāpēšu...»
«No sava drauga to piedzīvot,» Olufejevs atņēmās, «rīkoties savam vīram aiz muguras... Tā ir netiklība, cūcība, negodība!»
«Cūcība un negodība būtu tā, ja es tev vēl ilgāk ļautu sev apkārt ķērnāties!» viņa arvien vairāk iesila. «Ko tad tu īsti gribi no manis? Es ar viņu satieku, ka labāk vairs nevajag, viņš mani pilda un dod man visu, kas vajadzīgs. Man tevis nevajag. Vīrs, skaties!... Ja tu būtu vīrs, kā vajadzīgs, tad man cita vīra nebūtu bijis vajadzīgs. Es tev saku, liec tu tikai mani mierā!...Es ar savu dzīvi esmu mierā un labāk vairs nevēlos...»
«Tad tā!» viņa acis ļauni iemirdzējās. «Tik laba dzīve tev ir? Bet piesargies, ka tā neizput... Man ar tur teikšana!»
Zana saslējās, un viņas acis uzliesmoja. «Ja tu savu muti neturēsi vai kaut ko uzsāksi, tad tik tiešām, ka mani sauc par Zanu, mēs tevi izputināsim kā nabagu! Zini it labi, ka tu atrodies zem Ludviga pātagas, un mēs tevi nežēlosim...»
Vecais augļotājs sadrūvējās tikpat kā iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu. Bet, uzskatot lepno sievietes stāvu, kas bijis viņa īpašums, bet nu izsprucis no viņa rokām, kaislība sāka viņu drebināt.
«Apžēlojies, Zana, kādēļ to?!» tas raudzīja smaidīt. «Vai mēs nevaram dzīvot, kā dzīvojuši? Ja mēs labi satiekam, tad taču nevienam nav nekāda iemesla domāt ko ļaunu. Es taču vairāk neprasu, - izpildi pret mani tikai sievas pienākumu, par visu citu es gribu aizmigt acis...»
«Nē!» viņa cieti noteica. «Pietiek tev tā goda, ka es pasaules priekšā nesu tavu vārdu... Vairāk ne... Fui, - man jau vēmas nāk, iedomājoties, ka ar tevi esmu varējusi tik ilgi nodzīvot...»
Olufejevam sev par lielu nožēlošanu bija jāatzīst, ka starp viņu un Zanu ir uzcelta nepārkāpjama siena. Viņš tomēr savaldījās, uzskatīja to par joku un taisīja pie šīs nežēlīgās rotaļas vēl arvien laipnu vaigu.
Pārradās mājās Plausis. Joviāli un sirsnīgi viņš apsveica savu draugu. «Nu, kā iet?!... Pie «Dienas Lapas» liela sarūgšana? Man jau Ērkulītis stāstīja. Laikam man pakaļ brauci uz kādu sapulci? «Lapai» atkal naudas vajag?»
«Jā, tu brauksi man līdzi uz Rīgu,» Olufejevs atbildēja. «Bez tam man arī ļoti rūpēja redzēt, kā jūs te ierīkojušies. Nekas, jūs jau dzīvojat vareni...»
Plausis it labi saprata, kur katrs vārds izgāja, bet viņš nelikās to manot. «Nekas,» viņš atbildēja. «Zana ir laba saimniece. Es nevaru par viņu žēloties...»
«Nu jā, kad tādu kostes naudu maksā!» Olufejevs dzēlīgi turpināja. «Un vai tad nevar maksāt?! Ja par vienu līķi var saņemt piecpadsmit tūkstošus, tā nav slikta šefte... Cik bija par to pēdējo prūsi?...»
«Ī nu!» Plausis sarauca pieri. «Tu taču zini, kā es nopelnu... Bet kam to klāstīt!...»
Viņš stingri to uzlūkoja ar žestu, ka Zanai taču tādas lietas nevajag zināt.
«Jā, jā tu esi apskaužams,» Olufejevs sarkastiski turpināja. «Kad tā var...»
«Jā, - svabadībā te jūtos tikpat kā no jauna piedzimis,» Plausis viņam piebalsoja. «Visu mūžu esi bijis piesiets, esi skrējis, esi plēsies, vaļas tev nekad nav bijis apstāties! Nu vari reiz dzīvot kā cilvēks!... Kā atjaunojies, kā otrreiz piedzimis...»
«Man liekas, ka Zana arī!» Olufejevs sarkastiski piemetināja.
Drusciņ piesarcis, tomēr apzinādamies savu taisnību, Plausis cieti izturēja viņa skatienu. «Tad jūs par to jau esat runājuši? Ir labi... Tu tad visu zini... Bet tādēļ lai mūsu starpā nebūtu naida, Olufej... Paturēsim pusdienu, parunāsimies prātīgi... Zana, tu taču esi rēķinājusi ar to, ka mums viesis... Vai esi likusi uzstādīt iedus katliņā kādu šampanieti? Uzņem taču viņu, kā pienākas...»
Lai gan tas viss bija domāts mīļi un pa draugam, taču Olufejevu katrs vārds ievainoja tikpat kā skarpija mēle. Draugs pie viņa sievas jutās pilnīgi kā mājas kungs, un viņš pats bija te tikai svešinieks.
«Laba dzīve gan tā!» viņš citu neprata kā dzēlīgi smaidīt. «Jā, kā kuram vedas... Man nu iet pavisam slikti!... Es nemaz nezinu, vai tev par to obligāciju procentus termiņā varēšu samaksāt...»
«Ek, ko nu tur tik daudz runāt!» Plausis vienaldzīgi atmeta ar roku. «Nevarēsi, izdosi vekselīti uz pāra mēnešiem, kamēr nauda atkal ienāks... Vai tad nu mums, vecais draugs, pirmo reizi kopā strādājot?... Nāc iedzersim labāk pa šņabim un uzkodīsim pa zakuskai, kamēr Zana mums dos riktīgu pusdienu...»
Uz to ilgi nebija jāgaida. «Lūdzu, kungi!» viņa ar grāciju sacīja, paņēma Plausi zem rokas un veda pie galda, savam vīram pamezdama tikai ar galvu.
Viņi ieņēma abi vietas galda galā, kamēr Olufejevs tika aizsēdināts gabalu nost, un tas nu, nabadziņš, tikai no tālienes varēja apbrīnot savu agrāko laimi. Viņš tomēr to nelika manīt, bet ēda un dzēra kā vesels cilvēks.
«Tātad tu man esi īsts kompanjons,» viņš beidzot ar karātavu humoru un diabolisku smaidu sacīja. «Nu sakiet, - kā tad tas viss ir nācis?...»
«Tā ir viņas griba,» Plausis, acis nepaceldams, sacīja, «Citādi jau es te nedzīvotu...»
«Bet man taču arī par to vajadzētu zināt,» Olufejevs ironizēja tālāk. «Vai tad tur man nebūtu nekāda teikšana?»
«Tad tev skauž, ka es pie tavas sievas dzīvoju pansijā?» Plausis it kā aizskarts atbildēja. «Nu, labi... Aiziešu citur dzīvot...»
«Viņam nav par mani ne mazākā teikšana,» Zana cieti iemeta. «Es viņam to pirmīt jau sacīju...»
«Neaizmirstiet!» Olufejevs ar veikala svinību diaboliski smaidīja viņai acīs. «Es esmu jūsu vīrs, un man vienīgam tiesība sacīt, ko mana sieva tura pie sevis pansijā...»
«Nu, pamēģini tikai kasīties!» Zana it kā dzelta iesaucās. «Es jau tev sacīju - -»
«Neuztraucies, Zanīt!» Plausis to atspieda atpakaļ krēslā, kad tā gribēja uzšauties kājās. «Mēs jau varam izrunāties mierīgā garā...» Tad griezās pret Olufejevu, it kā viegli aizskarts un maldināts. «Tad tu gribi celt ierunas?! To tev, vecais, nevajadzētu!... Tu teic, ka tev uz viņu tiesības. Tās tu jau esi zaudējis... Kā mēs abi, veci puiši, neesam dažreiz dzīvojuši?!... To tu vislabāk zini un nevienam nevari iestāstīt pretējo... Ko viņa tad lai uz tam saka?»
Kad Olufejevs viņam taisīja žestu pretim, tas viņu pārtrauca. «Nu, nu, nemēģini jau man iestāstīt... Tu savas tiesības esi zaudējis. Tādēļ, vecais, kam tu tā kašķējies? Vai tad sieviešu trūkums? Saki labāka ja tu ej pa kreisi, es iešu pa labi, kā mēs to jau allaž esam darījuši. Tā lieta pilnīgi kārtībā: ja viņa negrib, - kā tu viņu pievadīsi?»
«Ja jūs gribiet dzīvot uz manas firmas, tad taču art man vajag savu ienākšanu!» Olufejevs nevarēja ilgāk norīt savu rūgtumu.
«Manu firmu, ha-ha-ha!» Zana aizskarta mēdīja. «Nemaz jau tev tik slavena nav tā firma.»
«Neuztraucies, tibiņ!» Plausis mierināja. «Mums jāizrunājas mierīgā garā, lai vienu par visām reizēm zinātu, kur atrodamies. Redzi, Olufejev, ikviens cilvēks taču ir par sevi kungs un var par sevi nosacīt. Ja tu viņu vairs nevari saistīt ar labu, velti tu atsaucies uz laulības likumiem. Zanai nemaz nenāktos grūti dabūt no tevis arī laulības šķiršanu. Es pats varu būt liecinieks, kā tu, mans brālīt, dažreiz esi dzīvojis!... Bet mēs jau to nemaz negribam. Es bez tam arī negribu savu slimo sievu rūdināt un sāpināt. Kādu vainu tad es viņai varētu pierādīt? Tur būtu škandāls bez gala... Kādēļ tad mēs nevaram tāpat? Vai tad ar to atlaulāšanos tas lieta kļūtu labāka? Nu, tu taču mani saproti...»
«Es saprotu, ka manu firmu par velti nevar lietot!» Olufejevs ļaunu smīnu sacīja. «Ja tev tik labi iet, draudziņ, tad tu arī mani nedrīksti aizmirst. To obligāciju, kas man pie tevis, man vajag dabūt atpakaļ un tad vēl kādu summiņu tīrā... Nu, sacīsim, kādus tūkstošus piecus...»
Iestājās brīdi klusums. «Tā nu gan būtu tāda briesmīgi prasta tirgošanās,» Plausis it ko aizskarts sacīja. «Tomēr man vienalga, - man jau viņa daudz vairāk vērta... Ko tu, Zanīt, uz tam saki?»
Sodošām acīm savu vīru uzlūkodama, tā sarka un tvīka vien. «Vai tev kauns arī vēl kādu bišķi ir?! Ko tu domā? Tu esi ienācis savā ķīlu kasē un vari žīdoties kā ar veciem krāmiem? Par to obligāciju ir man teikšana, vai saproti!... Tā pieder man, un tu viņu nu gan neredzēsi...»
«Lai nu, lai, Zanīt,» Plausis sacīja. «Labāk es tevi no viņa izpērku. Tu taču nu man esi daudz vairāk vērta!... Tikai es Olufejevu nesaprotu,» viņš rūgti piebilda, «kā viņš stāda man tādus cietus noteikumus. Katrā laikā taču viņam esmu izlīdzējis bez visiem līgumiem un arī uz priekšu neatteicos to darīt. Bet lai jau nu... Maksāsim viņam, Zanīt, par tevim, ko viņš prasa?»
«Kāpēc tad?!» viņa, dūres vīstīdama, iesaucās. «Kādēļ lai mēs viņam tādas summas šķiņķojam?! Kas mums par velti ko dod?! Es tev saku, Olufej, ne paost tu no tās obligācijas nedabūsi. Tā paliks manās rokās, lai tev, ja tu gribētu kādus niķus taisīt, varētu to asti piesiet!... Tu man nedancosi... Un par to, ka tu tā, tev procenti arī netiks atlaisti... Grabini no savas vecās grabažu kastes, cik vari, un gādā! Puti ārā, ja gribi! Tikpat labums nevienam no tevis nav bijis...»
Tas vēl viss bija it kā pa jokam sacīts. Sāpīgi pārsteigtu smaidu Olufejevs viņu uzlūkoja, bet valdījās un art no savas puses to uzņēma par joku. Bet sirdī tas viņam bija nāvīgs dūriens, tas visrūgtākais piliens, kādu tas savā mūžā baudījis. Jo viņam nu bija tā rūgtā pārliecība, ka arī veikala ziņā tā nestāv vairs viņa pusē, bet jūtas saistīta ar Plauša interesēm. Nu viņš to zaudējis galīgi uz visiem laikiem...
Bet viņa sirdī arī kas nogatavojās, kas viņiem, ja tie zinātu, liktu nodrebēt. Vairāk viņi nerunāja. Olufejevs lēni piecēlās no pusdienu galda, diabolisku smaidu, kas liecināja, ka viņš tagad tapis cits. Draugs un sieva tagad varēja no viņa visu ko sagaidīt...
Te piepeši kalpone pieteica viesi. Bija ieradusies kāda glīta, jauna lauciniece, varēja sacīt, pa pusei skaistule. Bet jau no vaiga vien varēja noredzēt, ka viņai iet ne visai. Lai gan tā izlikās braša un dūšīga, tomēr ap acīm nenoslēpjamas asaru pēdas.
«Lūcīt, bērns!» Ludvigs Plausis, kas viņu no sākuma negribēja pazīt, tagad piepeši iesaucās. «Nu skaties, nu skaties... Kur tu tik nejauši esi ieradusies?»
«Onkul, es esmu nākusi pie tevis palikt,» viņa pietvīkusi vaļsirdīgi sacīja, neraugot, ka te sveši cilvēki klāt. «Es pie sava vīra atpakaļ vairs neiešu. Tās rupjības un ķildu vairs ilgāk nevaru ciest. Katru dienu un katru dienu man jādzird: «<i vecie tūkstošus solīja, bet ne kapeikas neiedeva!...»»
Plausis pavisam bija apjucis. «Kā tad, bērns, tu domā?... Ko dievs sajūdzis, to cilvēki nedrīkst šķirt!... Ne kapeikas neiedeva?... Es tavam vīram jau esmu palīdzējis un palīdzēšu vēl...»
Tomēr Lūce saslējās viņam pretim. «Jā, tā jau arī mani vecie saka: «Dievs sajūdzis, dievs sajūdzis...» Bet tās ir īstās elles mokas! Cilvēks tu pati gribi būt... attīstīties, kaut ko garīgu strādāt, lasīt, mācīties... Bet esi tik otram par vergu, par kāju pameslu...»
«Taisnība, taisnība!» Zana viņai piebalsoja ar jaunu sāņu skatienu uz Olufejevu. «Tādi tēviņi tikai zin kā otru izsūkt un kalpināt... Pie tam viņš tāds nemaz nav tevis vērts... Bet tādiem tikai parādīt!... Es gan sev kavalieri prastu izmeklēt...»
«Es lasu avīzēs,» Lūce turpināja, nepiegriezdama ne mazāko svaru Zanas aizrādījumam, «te jums Rīgā tas notiek un tas notiek!... Teātra izrādes, izrīkojumi, jautājumu vakari... Un es tur nevaru būt!... Tas man tik ļoti, tik ļoti nospiež sirdi...»
«Mans bērns!» Plausis tīri svaidītā balsī sacīja. «Ja tu gribi apmeklēt teātra izrādes un jautājumu vakarus, tad jau vari Rīgā drusciņ paciemoties. Tādēļ jau nav jāiet projām no vīra. Kā tas gan izskatītos?!... Jā, tā škandāla dēļ vien ne...»
«Tā?!» Lūce, apzinādamās savu taisnību, sacirtās. «Un, kad viņš dzīvo ar kalponi, tad tas nav škandāls?! Ja tā mani vairs neklausa un danco man pa degunu, tad tas nav škandāls?!...»
Zanai šī ziņa, kā rādījās, ļoti ķērās klāt. «Jā, jā... Pazīstu jau tīri labi, kāds viņš ir!» tai neviļot paspruka.
Plausis Zanai ierunu nedzirdēja vai negribēja dzirdēt. «Tā ir cita lieta!» viņš uz Lūces aizrādījumu cieti noteica. «Ja viņš bezgodīgi pret tevi uzvedas, tad arī es tur vārdiņu līdzi varu parunāt. Tad lai viņš piesargās!... Ne kapeikas es tad viņam vairs negalvošu.»
Olufejevs diabolisku smaidu viņu uzlūkoja.
Lūcei par savu likteni bija pilnas acis asaru. «Es taču vairāk negribu ka kādu kaktiņu pie tevis, kā savas cilvēka tiesības. Gribu ko mācīties, ko praktiski mēģināties, lai varētu pati nopelnīt sev pārtiku. Pati ar savu darbu eksistēt, - vairāk jau es neko negribu.»
«Jā, ka tas jau būtu tik viegli,» Plausis pasmaidīja. «Kur tādas vietas ir, kur skolota sieviete var sev maizi nopelnīt? Un kalponei - tā taču nav laika priekš visa cita kā...»
«Kas tad te runā par kalpošanu?!» Zana īdzīgi iemeta. «Lūcija dzīvos pie mums, paciemosies, amizēsies... Vēlāk tad redzēsim...»
Lūce izbrīnīdamās raudzījās. Viņa nesaprata, ka Zana ar viņas onkuli runā vienskaitlī. Olufejevs smīnēja vēl diaboliskāk.
«Es še dzīvoju pie Olufejeva kundzes pansijā,» Plausis viņai beidzot paskaidroja. «Grietiņa un Nina, kā zini, atrodas tagad ārzemēs, un man nav pašam savas saimniecības. Bet labi, es priekš tevis arī samaksāšu pansiju...»
«Pateicos, onkul!» Lūce aizkustināta sacīja. «Man jau daudz nevajag. Tikai kādu kaktiņu un gabaliņu maizes. Būšu ļoti pieticīga.» Pateicīgi viņa pieglaudās savam onkulim un to noskūpstīja. «Pie Perlanta man nav vērts iet, un tur es arī negāju... Tam es neko nevaru iestāstīt...»
«Tas Perlants jau arī ir tāds jocīgs,» onkulis sūrojās. «Cikreiz es neesmu viņu ielūdzis pie sevis uz brokastu, bet viņš nerādās. Tas otrs jaunais cilvēks drīzāk atnāk... Viņi tepat dzīvo jūrmalā...»
«Es viņu Rīgā arī nemaz nemeklēju,» Lūce turpināja, «gāju tūdaļ uz tavu korteli. Tur man pateica, ka tu būšot te, un tādēļ braucu šurp.»
«Nu tad jau labi, gan iztiksim,» onkulis atbildēja. «Tu paliec te pie Zanas. Paciemojaties, padzīvojaties šā tā. Man jābrauc uz Rīgu «Dienas Lapas» darīšanās. Tautietis man atbraucis pakaļ. Tādēļ jūs mani atvainojat...»
«Nu, nu, gan jau iztiksim bez tevis,» Zana smaidīdama sacīja. «Aiziesim vakarā uz Horna koncertu, pameklēsim sev kavalierus...»
«Tikai neiemīlaties!» Plausis jokodams pakratīja ar pirkstu. «Nu, vecais draugs, brauksim... Pašlaik laiks doties uz vilcienu.»
Olufejevs izvilka pulksteni un pārliecinājās, ka tā ir.
«Ak, ka jūs varētu iztikt bez manis,» Plausis vēl beidzot kavēdamies sacīja. «Es tāpat kā vecais Zanders Martinsons: ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu...»
«Pūcīšu Ģederts sacīja, ka tev neatliekami vajag būt,» Olufejevs uzstājās. «Man šķiet, tavām skaistām rožu dienām jābeidzas...»
«Labi!» viņš beidzot apņēmās. Noskūpstīja vēl Lūci uz pieres un Zanai abas rokas, tad abi devās ceļā.
Ejot abi klusēja un it kā ko pārdomāja. «Kāda tā jaunā pasaule ir!» Plausis beidzot ieminējās. «Šis pats... Tāda smuka, jauna sievene pašam, - vai nevarētu ar to dzīvot?! Nē, viņš knakstās ar citām. Kas tur beidzot iznāks? Skandāls vien būs...»
Olufejevs tikai diaboliski smaidīja.