AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

PIRMĀ PUSE

Astoņpadsmitā nodaļa

Zana ar Lūci palika vienas. Pirms Zana viņu krietni pamieloja, tad izradīja tai visu savu plašo saimniecību. Lauciniece pret grezno modes dāmu no sākuma bija drusku kas kautrīga un atturīga, viņu jūsināja un sauca par kundzi.
«Sauc mani tikai par Zanu, kā es tevi saucu par Lūci,» namamāte viņu drošināja. «Neesam taču nekādas svešinieces... Vai es mazums Plaušos pie taviem vecākiem esmu ciemojusies...»
Viņa centās būt sirsnīga un iezagties Lūcijas noslēpumos. Izprasīja viņai visus sīkumus par viņas laulības attiecībām, kā vīrs viņu spīdzinājis un kā pret viņu grēkojis, kādā pozā viņa vīru pārsteigusi ar kalponi.
Lūce kautrējās. To nemaz nevarot teikt! Tomēr Zana uzmācās, kamēr tai bija jāattēlo viss sīki jo sīki. Tad jautātāja pati likās dziļi par to aizskarta un nokaunējusies. «Fui, cik nejauki, cik nekrietni tie vīrieši!... No viņiem var it visu sagaidīt... Bet neesi arī tu muļķe! Ja viņš tā, - arī tu sevim vari meklēt kavalieri. Atmaksā viņam ar visu uzviju!...»
Lūce nosarka. «Fui, Zana, kā tu tā!... Esmu pārāk novārdzināta... Ne man kādas štātes... Kas man, lauku pelnrušķītei, skatīsies virsū... Es jau vairāk negribu, ka varētu tikai še dzīvot... Vienalga, pieņem mani par savu kalponīti...»
«Ei nu, muļķīte!» Zana pasmaidīja. «Pelnrušķīte viņa!?... Bet es tev parādīšu, kā no pelnrušķītes var iztaisāt princesīti... Iesim apskatīsimies, ko mēs vakarā mugurā ģērbsim. Nāc, es tev parādīšu savas robes...»
Tā nebūtu sieviete, kas to negribētu redzēt. Viņa devās Zanai līdzi pie skapjiem un šķirstiem un mirdzošām acīm skatījās, kā Zana pārkrāmēja visas savas štātes. Kas viss viņai te nebija!? Cepuru kolekcijas, cimdu rindas, križuļi un rotas! Tad gan vērte pasaulē dzīvot, kad visu to var dabūt!
Zana viņai aplika vienu gabalu un atkal otru. «Kā tas tev piedien? Un kā tas?»
Ai, cik labi tas viņai stāv! Viņa to nemaz nebūtu domājusi... Sakāra viņai ausīs greznas oriņas, uz rokām apsprādzēja zelta «špangas». Apvilka to robi, kuru tā pat vēlējās un kura tai visvairāk patika. Tad uzlika tai lielu cepuri ar milzīgu, baltu strausa spalvu. Tad salaistīja baltās, pufētās krūtis ar smaržotiem ūdeņiem.
«Paskaties nu spogulī!» Viņa pabīdīja Lūci pretim lielajam sienas spogulim, kurā viņa sevi varēja apskatīt no galvas līdz kājām.
Ai, kāda viņa pati sev izlikās modes dāma! Viņa to nemaz nebūtu domājusi... Cienīgi tā konkurēja ar Zanu, jā, vēl to pārspēja, jo bija tagad attīstījusies daudz pilnīgāka un pie tam daudz jaunāka, svaigāka un elastīgāka nekā Zana. Pēdējā jau arī par to nemaz nesajuta skaudību, jo viņai tā lieta lieliski amizēja.
Lūcija, aplūkodama sevi spogulī, priecājās tikpat kā mazs bērns. «Ai, ko Perlants tikai sacītu, ja viņš mani tādu satiktu?» viņa sacīja, sevi visapkārt grozīdama.
«Saki labāk, ko sacītu viņa draugs Ērgļu Kārlis,» Zana iemeta. «Ja nemaldos, viņš tev citreiz bija liels cienītājs...»
Karstas asinis saskrēja jaunās sievas vaigos. «Ērgļu Kārlis?!» viņa trīcēja, un viņai tik kauns, tik kauns!
«Vai viņš jums tik ļoti interesē?!» Zana jokoja. «Ai, ai, veca mīlestība nerūsē...»
Lūce, nevarēdama to noliegt, aizklāja vaigu rokām. Lēni viņa trīcēja, un viņai tik kauns, tik kauns!
«Nu, ja jūs man dosat labu vārdu, tad gādāšu, ka jūs satiecieties,» Zana glaudīja viņas galvu. «Viņš tepat jūrmalā dzīvo un ir kādas reizes mūs apmeklējis.»
Par atbildi jaunā sieva noskūpstīja viņas roku un spieda to pie savām drebošām krūtīm. Un Zana tikpat kā gādīga māte glāstīja viņas matus.
«Nekas, šovakar viņu sastapsim un varbūt vēl daudzus citus pazīstamus,» Zana mierināja. «Mēs apmeklēsim Horna dārzu un noklausīsimies koncertu. Tu redzēsi, ka tu tur vēl sacelsi lielu interesi!... Tikai vienu man apsoli. Tev nevajag iekš vīrieša iemīlēties, vismaz viņam to neizrādīt, ka esi viņā iekodusies. Vīrieši ir noderīgi radījumi, un es nemaz nezinu, kā mēs bez tiem iztiktu. Bet labāk, lai tie pielūdz mūs, nekā mēs pielūdzam viņus.»
«Bet es tomēr viņu ļoti mīlu,» Lūcija čukstēdama atzinās. «Es viņu nevaru aizmirst... Vai mēs viņu vakarā satiksim?»
«Mēs viņu satiksim,» Zana šķelmīgi pasmaidīja.
Noliktā laikā viņas sasvaidījās vēl ar smaržotiem ūdeņiem, sabīdīja pareizi savas frizūras, pieņēma eķipāžu un nobrauca uz Horna dārzu.
Viss kustības centrs jūrmalā patlaban no bālošiem Dubultiem bija pārgājis uz Majoriem un uz Edinburgā. Dzīvot Majoros vai Edinburgā, vislabāk pašam savā vasarnīcā, un apmeklēt simfoniju koncertus Horna dārzā piederēja toreiz pie labā toņa. Bilderliņi bija vēl ļoti maz apdzīvoti, un tur nometās tikai tādas personas, kuras gribēja dzīvot šķirtas no pasaules trokšņa un netraucētas. Tur tādēļ nebija nekādu koncertu un rīkojumu.
Tā kā tās dienas koncerts bija ar sevišķi interesantu programmu un to izpildīja kāds ārzemnieku orķestris, tad Zana nebija maldījusies, cerēdama te sastapt pirmklasīgu publiku. Ieradušies bija ne vien vācu patriciešu dzimtas un krievu tautības mākslas cienītāji, bet arī lielā skaitā latviešu labākās famīlijas.
Redzēja konsula Rābemaņa un barona fon Bimmelšteina dzimtas. «Ach, herrlich!... Schön!...» vecā konsula kundze priecājās par maigajām skaņām un reižu reizēm ķēra pēc binokļa. Baroneses Ortrūde un Izolde bija ļoti vienkārši ģērbušās, kā jau viņu kārtai piederas. Tomēr acis viņām bija redzēt visapkārt elegantās garderobes, bet, ja bija kas bezgaršīgs, tad zaimojoši saknieba lūpas. It sevišķi sārtvaidzei, gaišmatei Izoldei acis gāja spridzīgi uz visām pusēm, vairāk, nekā tas būtu viņas baronietīgai cienībai piemērots. Viņu kavalieri bija Kuniberts un Egons fon Bimmelštein-Capels, kuri kā jau arvien, ūsas braucīdami, noskatījās cienības pilni uz latviešu parvēnijiem.
Redzēja te daudz latviešu krāsnešu apzinīgām sejām, jo zināja, ka viņiem savā gaitā seko slepeni simtām dedzīgu jaunavu acu. Citi jau «leistēja zelšapti», kā Hurtiķis izteicās, pie labāko famīliju galdiem. Tā, piemēram, pie Krauklīšu dzimtas sēdēja Perlants, kurš vēl arvien deva Magonei latviešu stundas arī pa vasaras brīvlaiku jūrmalā. Te viņš ar Kārli kopā bija pieņēmis mazu dzīvoklīti, jo, ka viņš dzīvotu pašā Krauklīšu villā, to māte atrada par nepielaižamu. Citādi viņš varēja nākt un iet, kad grib, un satikties ar Magoni katrā laikā. Tātad gandrīz jau kā saderināti. Pielaida arī eķipāžā Pudiķis ar savu Hertu un viņas mammu, jo papus, kā jau parasts, tādās reizēs bija aizkavēts. Pudiķis ar Hertu jau skaitījās par saderinātiem. Bieži vien tas ar viņu kopā izbrauca zaļumos vai viesībās savu labāko draugu pavadībā, lai tie redzētu viņu laimi.
Saprotams, ka arī tagad šie pazīstamie satikās un turējās vienkopus. Krauklīši kopā ar Starpiņiem. Iztrāpījās, ka turpat ieblakām arī bija fon Bimmelšteinu galds. Tomēr baronese fon Bimmelštein likās, ka viņa Starpiņa kundzi nemaz neredzētu, un vecā konsula kundze ierobežojās vienīgi ar to, ka Starpenietei no tālienes atmeta laipni ar galvu. Šinī žestā bija noprotams, ka viņas tuvāka tuvošanās šoreiz nebūtu vēlama. Herta un Izolde gan uz ātru roku satikās, bet uz neitrālas zemes, paiedamas no saviem, galdiem viena otrai drusku pretim, sadevās rokas un pie tam viena otrai slepus parādīja savus izredzētos «natūrā» - tos, kurus tās viena otrai bija diezgan tuvu aprakstījušas. Ļoti interesanti, taču tik viena, kā otra pēc iepriekšējiem aprakstiem bija sagaidījušas daudz vairāk. Protams, ka ne viena, ne otra to nelika manīt, bet pēc īsas vārdu izmaiņas atgriezās atkal atpakaļ pie saviem galdiem.
Turpat tuvumā atradās vēl daudzas citas latviešu labākās famīlijas, kuras jo lielā skaitā dzīvoja tepat apkaimē. Daudzām kā adjutanti bija seloņi un letoņi, pazīstami un inteliģenti, jauni cilvēki, kuri arī pie viņiem mājā iegriezās un labprāt viņu meitas pavadīja uz Hornu.
Krauklīšu un Starpiņu tuvākais kaimiņš bija lielais namu būvētājs Morberģis, Krauklīšam kaimiņš arī tajā ziņā, ka Edinburgā atradās viņu abu greznās vasarnīcas. Viņš bija uzcēlis oteli «Rom» un daudz lielu māju uz toreizējām Rīgas greznākām ielām, Teātra un Basteja bulvāriem. Viņu pašu varēja skaitīt tikpat labi par vācieti, kā par latvieti. Ka viņš mājās runāja vienīgi vāciski, tādēļ tam vēl nemaz nevajadzēja vācietim būt. Latviešu labākās famīlijas mājās pa lielākai daļai mēdza runāt pa vāciski. Viņš rādījās arī maz Latviešu biedrībā, bet ne tādēļ, ka nebūtu labs tautietis, bet gan aiz principa, tādēļ ka bija liels individuālists un labprāt nekur negāja. «Zvirbuļi un vārnas, kas sastopami uz katras mēslu čupas,» viņš mēdza sacīt, «tie iet barā. Bet vai esi redzējis kādu labāku pumu turamies barā? Tas iet par sevi...»
Ja nu tagad tie tomēr bija sabīdījuši savus galdus kopā un dzīvoja kā viena famīlija, tad tā bija liecība, ka arī Krauklīti Morberģis tura par tādu labāku pumu, ar kuru vērts kopā būt. Viņi cienīja viens otru kā lielu veikalnieku un uzņēmīgu garu, lai gan savā arodā viens ar otru bija asi konkurenti.
Krauklītis šovakar bija īsti bezbēdīgs un joviāls, un nevienam nevarēja ienākt prātā, cik smagi viņam kurpe spieda. Visa viņa eksistence atradās uz spēles, ja viņš nedabūja kredītu, kā savu būvi nobeigt. Viņš sargājās to izrādīt saviem konkurentiem, lai tie viņa stāvokli neizmantotu savā labā. Bet arī savai sievai un bērniem viņš ne ar mazāko vaibstu neizrādīja, ka viņam kādā ziņā slikti ietu. Kā īsts tautas ozols tas paturēja viens pats visas rūpes un veikala bēdas. Sievu tas ieskatīja par vārīgu pūķīti, kura jāsargā no vētrām un salnām, lai viņa, kā jau vārīgs stādiņš, dzīvotu stiprā ozola aizvējā.
Viņi pie tam dzēra tos labākos un smalkākos vīnus, kādi vien bija dabūjami uz kartes. Jo tiklab viens, kā otrs zināja, ka tas ir ļoti veikaliski. Tas ļoti palīdz iegūt kredītu. Cilvēks daudz var ko izdarīt, it sevišķi veikala lietās, ja tam ir savu turīgo līdzpilsoņu uzticība. Un uzticēt mēdz tādam, kam ir. Kam nav nekā vai maz kas ir, tam labprāt neko neuztic. Un ja tāds Rābemanis, tāds fon Bimmelšteins un citi bagātie patricieši redz, ka Krauklītis un Morberģis dzer tādus vīnus, tad viņiem jārok pie slēdziena, ka tie to arī var. Un, kas var zināt, kur tiem kādreiz iznāk kādas veikaliskas darīšanas, un tad viņi atceras, ka tie ir vīri, kuriem kas ir un kuriem ko var uzticēt.
Arī Morberģim savā mūžā bija dažādi gājis. Viņš strādāja kopā ar arhitektu Baumani, un abi bieži iekrita. Ja tad nu viņam pavisam slikti bija, tas sakasīja savus pēdējos līdzekļus, apmeklēja tos lepnākos restorānus, apstellēja tur tos labākos ēdienus un dzērienus, kādi vien bija dabūjami, un dzīvoja kā cilvēks, kuram nekā netrūkst un kas sev var ko atļauties. Tā viņš drīz vien sev nodibināja kredītu un ieguva atkal jaunus līdzekļus, kurus saprātīgi lietodams nopelnīja, izgāja no klizmas un patiešām uzdzīvojās.
Reiz viņi abi ar Krauklīti konkurēja uz kādiem Šveinfurta gruntsgabaliem Teātra bulvārī. Viņu īpašnieks bija slavenais Āfrikas apceļotājs Dr. Šveinfurts, kas še Rīgā nemaz nedzīvoja. Krauklītis velti izmēģinājās izdabūt viņa adresi, lai uzsāktu ar to sarunas. Šveinfurta pilnvarnieki un radinieki noskatījās uz viņu kā uz cilvēku, kas nepavisam nav spējīgs tādus gruntsgabalus nopirkt. Morberģis turpretim to lietu uzsāka citādi. Viņš bieži ieradās Daniela Šveinfurta vīnu noliktavā un pirka tur tos dārgākos vīnus, kādi vien tur bija dabūjami. Pie tam viņš izlikās par smalku vīnu pazinēju, kuram labi vīni ir ikdienēja vajadzība. Kad aplinkus viņš iejautājās, vai nezinot tā Dveinfurta kunga adresi, kas ir to gruntsgabalu īpašnieks. Protams, ka tādam cilvēkam neviens adresi neliegs. Viņam uzdeva pareizi adresi Parīzē, kur Šveinfurts patlaban uzturējās. Morberģis viņam nu rakstīja un piedāvājās par tādu un tādu cenu un zem tādiem nosacījumiem pirkt viņa gruntsgabalus. Atnāca atbilde, ka īpašnieks ar viņa priekšlikumu ir pilnīgi uz miera. Tā viņš dabūja gruntsgabalus par tādu cenu un tādiem nosacījumiem, ka citi ne saprot nesapņoja, kādu viņš iztaisīja veikalu.
Viņi arī tagad dzēra tik dārgus vīnus, ka Pudiķis sāka jau bīstīties, vai tikai varēs viņiem līdzi turēt. Viņš kā jau arvien bija «mobels» un turēja savu līgavu un viņas māti par brīvu uz savu kabatu. Taisnību sakot, arī viņam ļoti patika izrādīties, bet, ja nāk ar naudu par īsu, tad ir dumji! Viņš skatījās apkārt pēc saviem komiltoņiem un citiem cilvēkiem, kurus varētu nopumpēt, un tādēļ bieži vien pret saviem galda biedriem atvainojās un uz brīdi pazuda.
Viņš ieraudzīja Kārli un gribēja izzināt, vai viņš no vecā Dīriķa cēlis honorāru. «Sst, sst, Rituli!» viņš to aizturēja. «Vai tu neesi šodien pie kases? Vai tu nevarētu man drusciņ aizdot? Man gan vēl «sūnu» ir (nauda), bet, vai zini, viņi dzer tādus trakus vīnus, ka ieteicams apgādāties ar rezervi... Vai tev būtu?»
«Viens piecnieks man vēl būtu, bet rīt tas man pašam vajadzīgs,» Kārlis atbildēja.
«Nu tad dod man viņu!» Pudiķis uzstāja. «Rīt no brāļa dabūšu savu mēneša naudu un tev atdošu. Varbūt arī nebūs vajadzīgs... Bet tu taču ieskatīsi, ka, ja esi iekļuvis tādā sabiedrībā un nevari turēt līdzi, ka tas ir tad ļoti nepatīkami... Un vēl nepatīkamāk, ja nāc pa īsu...»
Kārlis, īsi apdomājies, atdeva viņam savu piecnieku, par ko Pudiķis bija ļoti pateicīgs. «Cilvēkam uz visu ko vajag būt gatavam, lai izsargātos no pārsteigumiem,» tas sacīja. «Vai tu arī neatnāksi pie mums?...»
«Nē,» tas atbildēja, «es nevaru turēt līdzi. Bez tam arī gribu netraucēts baudīt mūziku un varbūt sastādīt par koncertu mazu referātu...»
«Nu tad ar revoir!» Pudiķis sniedza viņam roku. «Savas dāmas ilgāk nevaru atstāt vienas...»
Viņš aizgāja atkal pie sava galda.
Kamēr vīri runāja par «gudrām» un par veikala lietām, mātēm un meitām bija laika apskatīt publiku. Bieži vien viņas stiepa kaklus, gribēdamas redzēt, kas tur un atkal tur. Herta redzēja Kārli no tālienes un būtu labprāt vēlējusies, ka viņš pienāktu te pie viņiem, bet viņš nenāca.
Viņas ievēroja necik tālu kādu kungu, kurš sēdēja viens vienīgs pie sava galda. Visi no viņa rāvās nost un pār plecu vien noskatījās. Pat sulaiņi kas uz viņa pavēli tam pienesa glāzi alus vai porciju, aiz muguras viņam vīstīja dūres. Tikai arhitekts Baumanis pie viņa drusciņ piegāja un pāris vārdu parunāja. Bet, pavadīts no simtiem caururbjošiem skatieniem, arī tas bailīgi atlēcās atpakaļ.
«Das ist der Halunke, der Pipirs!» Kuniberts piepeši, un kā odzes dzelts, iesaucās. «Wie kommt denn der Stänker in eine anständige Gesellschaft?» (Tas jau ir tas halunket, tas Pipirss! Kā tas, šis smirdinētais, te nāk pieklājīgā sabiedrībā?)
Un Egons fon cur Bimmelšteins skrullēja savas ūsas. «So ein Schuft! Man sollte mit dem Wirten darauf eine Rücksprache nehmen! Haben solche Subjekte hier Zutritt, dann besucht sein Etablessiment kein anständiger Mensch mehr...» (Tāds šufts! Vajag saimniekam par to runāt! Ja šādiem subjektiem te pietikšana, tad neviens godīgs cilvēks viņa ierīkojumu vairs neapmeklēs.)
Šī kunga klātbūtne sacēla lielu rūgšanu un nemieru visā apkaimē. Un ne par velti, jo tas bija pie vāciem vispār ienīstais un boikotētais avīzes «Düna Zeitung» redaktors-izdevējs Gustavs Pipirss.
Runāja, ka viņš ļoti apdāvināts un ass žurnālists, kurš varot rakstīt pa labi un pa kreisi, kā nu kuru reizi vajadzīgs. Kopā ar kādu Džonu Korfu, kuram Pēterpilī labas protekcijas, tie izdabūjuši savai avīzei koncesiju, pienācīgā vietā likdami manīt, ka ar savu preses orgānu uzstāsies pret baltu separātismu un veicinās valsts ideju. Lai ārdītu Baltijā vācietības pamatus, tas ir pasākums, kurš subsīdijas vērts. Citādi koncesijas uz nekrievu laikrakstiem Baltijā nemaz netika izdotas.
Kad tie nu no vienas puses tā nodrošinājušies un dabūjuši pamatu, tie griezušies nu arī pie otras puses. Ļaunas mēles runāja, ka tie uzsākuši sarunas ar dažiem «naudīgiem» un «iespaidīgiem» baltu patriotiem par jaundibināmās avīzes izdošanu un uzturēšanu. Pie tam likuši manīt, ka šo preses orgānu varētu ievadīt arī baltiem vairāk «pieguļošā» virzienā un, ja tas nebūtu gluži iespējams, tad vismaz nedarīt to lietu tik asu.
Sarunām nebija cerēto panākumu. Balti uz jauno pasākumu lūkojās visai neuzticīgi, kā jau uz katru jaunu parādību. Pie tās vadīšanas nu ar rakstiem gan viens otrs solījās piepalīdzēt, bet atteicās no katra materiāla pabalsta. Un tas jaunajiem redaktoriem izdevējiem bija taisni tas galvenais! Rakstīt tie paši spēja diezgan, ja tikai ir nauda priekš drukāšanas. Viņi tādēļ bija spiesti rīkoties uz kredīta, bet deva tamlīdz no savas darbības ļoti «asas proves», uzbrukdami pilsētas valdes partijai. No «asa torņa» tie, vienkārt, gribēja izsist sev cenu, pieņemdami, ka publika uz tādiem rakstiem ļoti kritīs, un, otrkārt, tie atturīgos baltu politiķus gribēja padarīt drusciņ piekāpīgākus.
Katru vāciem nelabvēlīgu materiālu «Düna Zeitung» gari un plaši izklāstīja izpušķotā un palielinātā veidā. Gar lietām, gar kurām, pēc baltu uzskatiem, citam nevienam nebija nekādas daļas, piemēram, gar pilsētas inženiera Agtes un pilsētas arhitekta Šmēlinga ienākumiem, jaunā lapa rakās apkārt, rakstīja garus un plašus artiķeļus, izkliedza, ka viens pelnot 17000 rubļus un otrs pat 37000 rubļus, un kliedza, it kā pilsēta tiktu apzagta. Tas bija nepatīkami! Lielos ienākumus tie izdabūja tādi, ka abu algām, ko tie saņēma no pilsētas, pieskaitīja vēl klāt viņu ieņēmumus par privāto praksi, kas tiem nebija liegta. Ziņas par šiem ienākumiem nesaprotamā kārtā bija nākušas Pipirsam rokā, tāpat arī vēl daudzas citas lietas, uz kurām «Düna Zeitung» grieza publikas un administrācijas vērību. Protams, avīze sacīja, ja pilsētas ierēdnim darba nepietiek, viņš var nodarboties arī ar privātu praksi, vēl jo vairāk kur viņš pilsētas darbus negrib uzmeklēt. Protams, ka savu būvplānu ikviens labāk liks izgatavot pilsētas arhitektam, kuram piekrīt kontrole, kā darbs vēlāk tiek izvests. Ja arī viņam kādu nieku vajadzētu vairāk piemaksāt, bet ikviens tad var būt drošs, ka viņam pie šādiem tādiem sīkumiem nepieķersies. Bet, tā «Düna Zeitung» izskaidroja, vienīgi pilsētai piekrīt viņas arhitekta un inženiera privātie ienākumi, jo pilsēta jau viņus algo un nealgo viņus tādēļ, lai ienākumus par savu darbu tie bāztu savā kabatā.
Lai gan vācieši atbildēja uz tam ar klusuciešanu, tomēr «Düna Zeitung'as» izpaudumiem bija tik stiprs iespaids, ka aizvainotie ierēdņi atsacījās no savām vietām, un turpmākā algošanas un kontroles kārtība tika pamatīgi pārgrozīta. Tātad, attiecoties uz Rīgas labierīcību, asiem artiķeļiem nenoliedzami bija panākumi.
Tomēr personīgi priekš izdevējiem iznākums bija taisni otrāds, nekā tie cerējuši. Vācieši ne vien nepalika mīkstāki un nepiekāpās, bet stājās «Düna Zeitungai» pretim ar boikotu un spaidiem. Viņi to gribēja, kā sacīt, badā izmērdēt. Ne vien visas pilsētas iestādes un uzņēmumu avīze i uzreiz atņēma sludinājumus, bet arī neviens godīgs vācu tirgotājs tos viņai vairs nedeva. Jau vienkārši tādēļ vien, ka caur tiem nepanāca nekādu labumu, bet sliktumu, vācieši tādus, kas sludināja «Düna Zeitung'ā», tieši boikotēja. Pēdējie abonenti no apzinīgo baltu vidus, kas jauno avīzi bija abonējuši aiz ziņkārības, sūtīja to atpakaļ ar piezīmi, ka viņu vairs nevēlas. Īsi sakot, neviens vācietis ar viņu neielaidās nekādās darīšanās, neminēja pat avīzi vārdā, bet nicinoši izsacījās: «Ein gewisses Schmutzblatt...» (Kāda zināma netīrumu lapa.)
Visi tie cilvēki vai iestādes, kas ar viņu uzturēja to mazāko sakaru, dabūja no baltu boikota smagi ciest. Baumanis no vāciešiem vairs nedabūja nevienas būves un arī kredītu ne. Caur to tas iestiga tik grūtā finansu stāvoklī, ka viņam draudēja galējais posts. Tikai pateicoties laimīgam gadījumam, ka starp daudziem konkurentiem tas dabūja jauno Rīgas apgabaltiesas būvi, viņš, tā sakot, glābās no trūkuma un sajuta arī šo uzdevumu kā gandarījumu par savām pretvācu cīņām. Viņš tādēļ bija ne mazums lepns uz to.
Arī Korfam tā lieta tapa par karstu, tas atstāja Pipirsu vienu, kurš tad nu arī grieza vācu tīrumu apkārt līdz malām. Vācu patricieši nevarēja vairs ne soli spert, par ko jau nebūtu rakstīts «Düna Zeitung'ā» Pipirss, neraugot, ka tam bija atņemta brīvkarte, ticīgi apmeklēja pilsētas teātri un noplēsa katru izrādi uz pēdējo, pie tam vairāk nosodīdams pilsētas tēvus nekā aktierus. Par to viņi būtu maz ko iztaisījuši, bet viņš pabaroja savus lasītājus gan ar patiesiem, gan izdomātiem notikumiem iz viņu dzīves.
Tā, piemēram, tas rakstīja, ka nupat saņēmis ziņu no Parīzes, ka baltu patrioti Maksis fon Tuncelmans, Tonägels, privātdocents Halickis un vēl daži citi kungi tur kādā restorānā labi iesviķojušies un turējuši vāciskas runas, gānījušas par Krieviju un uzsaukuši augstas laimes ķeizaram Vilhelmam. Bet franči, pret to protestēdami, «patriotus» piepēruši un izsvieduši ārā uz ielas!
Ja arī vācu avīzes to ignorēja, kas rakstīts «Düna Zeitung'ā», taču latviešu un krievu avīzes to ar lielāko prieku pārdrukāja, un visa Rīga par šo notikumu smējās, ka skan vien. Bet vācu patricieši bija tā sašutuši, ka zaudēja pat savu aristokrātisko mierību un cieņu un sāka pat darboties dūrēm. Runāja, ka G. Pipirss kādu vakaru Klostera pagrabā esot smagi ticis piekauts. Vācieši esot nozvērējušies, ka sitīs viņu it visur, kur vien satiks, un necietīs viņu it nekur labākā sabiedrībā.
Tādēļ arī šovakar, cik te nu viņu bija kopā, tie bija, tikpat kā aizkustināts skudru pūznis, kad dabūja dzirdēt, ka Pipirss še viņu vidū. Starp šiem uztrauktiem mēs jau redzējām Kunibertu Rābemani un brīvkungu Egonu fon cur Bimmelštein-Capelu.
«Mums vajag tūdaļ likt atsaukt saimnieku!» Bimmelštein-Capels piesmacis ķērca. «Kā še tāds indivīdums var tikt ciests labākā sabiedrībā...»
«Saimnieku šurp!» arī Kuniberts kailu balsi piebalsoja. «Šo subjektu viņš lai tūdaļ raida laukā no dārza, jeb mēs te nepaliekam vairs ilgāk nevienu minūti!...»
Uz viņu nemitīgu kliegšanu pēc saimnieka sulainis to arī ataicināja.
«Kā jūs ciešat tādu indivīduumu pieklājīgas publikas starpā, ā?!» fon cur Bimmelštein-Capels viņam uzbrēca. Un Kuniberts jau cienīgākā tonī piebilda: «To jums taču it labi vajadzētu saprast! Kur tādi subjekti, tur nevaram būt mēs! Tātad viņš vai mēs...»
Viesnīcnieks, pliku galvu, sirmām ūsām, izbijies un nelaimīgs lauzīja rokas. «Jā, sakiet, mani kungi, - ko es tur varu darīt?! Es taču nevienam nevaru aizliegt šo dārzu apmeklēt, tādēļ ka tā ir atklāta iestāde... Ja viņā te ienāk, savu tēriņu samaksā, man viņš jāapkalpo...»
Pie tam, metot acis uz viņu galdu, tas noprata, ka tie ir diezgan liesi tērētāji. No tiem labi, ja viņš savus dienas izdevumus sedz, turpretim uz kaimiņu galda, kur Morberģis un kompānija, tur gan viņam ienākšana! Tādēļ viņš iekšēji pret šiem kungiem bija diezgan vēss.
«Tā taču ir jūsu privāta lieta!» tas turpināja. «Nu, izdarāties ar viņu... Na, ko es tur varu darīt... Nu sakiet, nu?... Vai es varu viņam pasacīt, lai viņš te nenāk? Es lūdzu!...»
«Bet jūs jau nemaz neziniet, kas tas par subjektu!» Kuniberts, ieskatīdams, ka saimniekam kā uzņēmējam ir pilnīgi taisnība, raudzīja viņa krūtīs modināt naidu pret Pipirsu kā baltu patriotam.
«Jā, jā, esmu lasījis!» saimnieks atmeta ar roku. «Viņš tur no Parīzes laidis tādu «šmuci» vaļā par mūsu Tuncelmaņa kungu. Pie tam viņš pats vācietis-ārzemnieks... Es nezinu, ko tas cilvēks arī te nāk... Caur viņu man tik daudz nepatikšanu. Katru dienu ierunas un katru dienu!...»
«Redzat!» Kuniberts gavilējoši piebilda. «Jūs pazaudēsat savas labo viesu aprindas caur viņu...»
«Diemžēl tā izrādās!» saimnieks nelaimīgs noplātīja rokas. «Viņš mani «ruinēs», bet vēl jo vairāk labākās vācu aprindas. Bet, kungi, mēs paši esam vainīgi! Uzrakstīt jau viņš tādas muļķības var, bet kur viņš tās nodrukātu, ja mēs stingri pret viņu nostātumies. Ja tai drukātavai, kur viņš drukā savus niekus, es nedošu nekā drukāt, jūs nedosat drukāt un trešs, ceturtais nekā nedos nopelnīt, redzēs, - cik ilgi tad tā viņam drukās?... Es domāju, ka viņam ar to šefti nemaz tik spoži neiet, un viņš būs ir drukātavai diezgan parādā. Nu, labi, drukas smēre jau viņam vēl ir, - bet kur viņš papīru ņems? Ja tu man nesamaksā vecu, nedabū neko uz jaunu. Un, ja kāda fabrika vēl viņam papīru dod, visas citas avīzes tai var pateikt: «Mēs no jums papīru vairs neņemam...» Redziet, pati tā sabiedrība var daudz ko darīt!... Bet viens nabaga viesnīcnieks, ko tas var?...»
Un, rātni pret kungiem palocījies, tas aizgāja.
Kuniberts un fon cur Bimmelštein-Capels saprata. Saimniekam, - kura veselīgie ieskati, blakus minot, pelnīja ievērību, - nekas nebija pretim, ja viņi to subjektu šovakar izsaldēja. Tā bija pašas sabiedrības lieta. «Ies un pateiks viņam acīs, ka tas ir «šufts» un nelietis, kuram labākā sabiedrībā nav vietas... Iespļaus viņam acīs...» Viņiem piebiedrojās vēl šādu uzskatu piekritēji, vīri un cerību pilni jaunekļi.
Draudošiem vaigiem un draudošiem soļiem tie tuvojās Pipirsa galdam. Bet tas jau bija saodis vēju. Jo visapkārt kungi, veci un jauni, dzirdami runāja par viņa nežēlībām, rādīdami uz viņu ar īkšķiem pār kamiesi, saukdami sauca: «Schuft, Schuft!... Nochmals Schuft!...» (Šufts, šufts, vēlreiz šufts!) Viņš tādēļ ieskatīja par labāku lietu nostādīt tā, it kā viņš labprātīgi dārzu atstātu, un piesauca sulaini, lai samaksātu savu rēķinu.
«Meine Herren, ich attackiere euch garnicht!» tas sauca pretim saviem uzbrucējiem, noprazdams viņu nolūku. «Ich habe hier freien Zutritt und gehe meines Weges!» (Mani kungi, es jūs nemaz neaiztieku. Man ir še brīva pietikšana, un es iemu savu ceļu.)
Kad sulainis bija saņēmis savu naudu, Pipirss revolveri rokā gandrīz atmuguriski atkāpās, iedams tikai pa gaņģa vidu. Visapkārt īgni skatieni un saucieni: «Schuft!... Schuft!...» Viņš tos neievēroja. Izgājis pa vārtiem, viņš tāpat ar uzvilktu revolveri rokā turējās tikai pa ielas vidu. Jo viņš nevarēja sev galvot, vai kāds aizskarts balts nav kur aizslēpies aiz kāda mājas stūra ar nodomu viņam uzklupt un to piepērt, kā tas jau bieži bija noticis.
Piedzīvojumi dara gudru, un viņš zināja arī, kā šinī ziņā turēties. Bet nebija šaubu, ka otrā dienā tas savā «Düna Zeitung'ā» viņiem atmaksās it visu ar uzviju, ja vien būs papīrs un Jākobsons viņam vēl uz kredīta drukā.
Pēc Pipirsa izsaldēšanas dārzā radās «jautrs štimungs» un bieži vien dzirdēja paukšķam šampanieša korķus. Arī Kuniberts lika «stādīt ledū» it kā par gandarījumu saimniekam, lai caur notikušo incidentu viņa intereses neciestu. Kungi tātad visgarām bija apmierināti, bet labāko famīliju dāmām bija tomēr vēl kaut kas par piedauzību.
Tur sēdēja, - tādā attālumā, ka krēslā vaigus īsti nevarēja saredzēt, - divas dāmas, kuras ne vien bija ekscentriski ģērbušās, bet arī savādi uzvedās, tik dzīvi smējās un jokoja, ka tas apkārtējiem uzkrita. Bez tam arī ļoti aizdomīgi bija tas, ka viņas bija bez vīriešu pavadības. Tātad varbūt tādas sievietes, kuras uz ielas neviens labprāt nesveicina...
«Ir ļoti nepatīkami, ka tādas personas spiežas visus iekšā, kur tām nevajadzētu,» Krauklīša kundze pukojās. «Labāka sieviete no tām nekur nevar būt droša, ne ballē, ne koncertā...»
«Aber kas tās tādas gan varētu būt?!» Starpiņa kundze vērodama sacīja. «Var būt arī, ka mēs maldāmies... Bet, bērni, neskatāties labāk turp!...»
Meitenes arī paklausīja un it kā nosarkušas pagriezās sāņus. Bet sieviešiem piemītošā mocošā ziņkārība tomēr mātēm nedeva mieru. «Kas tās gan tādas varētu būt?...»
«Plauša kungs!» Krauklīša kundze ar familiāru siltumu Perlantam sacīja. «Esat tik laipni un izzināt mums, kas tās tādas personas ir.»
«Kā pavēlat, kundze!» tas rāmi palocījās. «Lūkošu to izdarīt...»
Viņš aizgāja. Apmierinātas, ka dabūs skaidras, noteiktas ziņas, kundzes iestiga atkal savās valodās un ņēma atkal kritizēt savas klātneesošās paziņas. Meitenes turpretim uzticēja viena otrai savas sirds noslēpumus, un Herta dabūja pie tam zināt, ka Magone jau ir puslīdz droši tik pat laimīga līgava kā viņa pati. «Jo māmiņa Ferdinandu Plauša kungu ieredz, ļoti ieredz...»
Perlants pa tam stājās pie sava grūtā rekognoscēšanas darba. Viņš nodomāja pirms piesēst pie pazīstamiem minēto dāmu tuvumā un tad nemanīts izdarīt savus novērojumus tuvāk. Un tādēļ viņš pēc tādiem pazīstamiem raudzījās.
Te it nejauši kāda sievietes roka no muguras puses aizskāra viņa kamiesi. Ātri atgriezies, tas ieraudzīja savā priekšā vienu no «nepazīstamajām» dāmām ar ekscentrisko strausa spalvu pie cepures. Tā bija Olufejeva kundze.
«Nāciet taču pie mums, Ferdinand!» tā apburošu laipnību sacīja. «Te ir jūsu māsas kundze...»
«Ā, labvakar kundze!» tas dzestri palocījās uz familiāro «Ferdinand». «Lūcija te? Kā tad viņa - -?»
«Nu nāciet, tad dzirdēsiet!» viņa smaidīdama atteica. «Viņa jums apstāstīs...»
Nomērotiem soļiem viņš devās Zanai līdzi pie galdiņa. Bet nebūt priecīgi pārsteigts. «Lūcij, tu te,» viņš māsu lielām acīm uzlūkoja. «Vai tavs vīrs arī te?!»
Piecēlusies no krēsla, Lūcija viņa priekšā stāvēja kā nobijusies skolas meitene. «Man nav vairs vīra... Es savu vīru atstāju...» tā kautrīgi atteica.
It kā bez valodas Perlants viņu sodoši uzlūkoja.
«Tu laikam joko?!... Tu iesi pie sava vīra atpakaļ!...»
«Es zinu, ka tu to sacīsi,» Lūcija pietvīkusi sasparojās. «Bet es pie viņa atpakaļ neiešu...»
«Tu iesi atpakaļ!» tas pavēloši piecirta kāju pie zemes.
«Nē, to es nedarīšu!» viņa atcirta tādā pat tonī, ka apkārtējā publika jau kļuva uzmanīga.
«Neuzsākiet tūliņ ķildu, mīļie ļautiņi!» Zana bažīgi lūkojās sāņus, vai tikai citi nedzird vairāk, nekā vajadzīgs. «Par to jau varēsat vēlāk izrunāties... Ferdinand, jūs tagad esat mūsu kavalieris!... Vai nu vedat mūs pie Krauklīša galda un tur savu māsu iepazīstināt, vai arī paliekat tepat - -»
Perlants likās, it kā viņš to nemaz nebūtu dzirdējis. «Labi, par to mēs runāsim!» viņš māsai sacīja. «Kur tu esi apmetusies?...»
«Pie onkuļa, kurš dzīvo tepat pie Olufejeva kundzes,» viņa vaļsirdīgi atbildēja.
«Arī to vēl!» viņš nelaimīgs norūca un nesamanīdams kodīja lūpas un skrullēja ūsas. Nu viņš saprata, ar kādu tiesību viņa tam uzmetās par tanti un dēvē viņu familiāri «Ferdinand». It kā viņa intelekts būtu apstājies, tas vairāk nesamanīja, ko teikt, ko sacīt. «Atvainojat!» viņš beidzot vēsi palocījās pret Olufejeva kundzi, grieza viņai muguru un kā vējš aizsviedās projām. Neredzēja savus paziņas pa labi un pa kreisi, nedzirdēja, ka tie viņam nosauca pakaļ.
Kad viņš atnāca atpakaļ pie Krauklīša galda, viņš bija tīri izmisis un bāls kā drēbe, un auksti sviedri spiedās viņam uz pieres.
«Bet, Ferdinand, kas jums kait?!» Krauklīša kundze viņu uzlūkoja. «Vai jūs esat slims?»
«Nejūtos īsti vesels,» viņš stostīdamies atbildēja. «Atvainojat tādēļ, ka jūs atstāju un dodos uz mājām...»
Magone, to izdzirdusi, tikko neiekliedzās. «Mans dievs!... Vai ir kāda nelaime notikusi?!...»
«Kas nu par nelaimi?!» viņš izlikās vienaldzīgs. «Mājā nolikšos gultā... Varbūt pāries...»
«Jā, jā, var redzēt, ka esat tiešām slims!» Krauklīša kundze viņu rūpīgi uzlūkoja. «Kas tad jums tik piepeši noticis?»
Dzirdēdama par slimību, Magone uztraucās vēl vairāk. «Nē, nē, kur viņš ies, es viņu nelaidīšu...»
Māte viņu cieti uzlūkoja, un viņas sapratās.
Starpiņa kundze tomēr viņai aplinkus piebalsoja. «Aber varbūt ka Plauša kungs tepat var apsēsties un atpūsties!... Gan jau arī paliks labāk...»
«Ir tomēr labāk, ka pazūdu!» Perlants skumju smaidu raudzīja jokot. «Tāds saīdzis jautrā sabiedrībā neder...» Un, Magones mēmo, jautājošo žestu mierinādams, attrauca: «Kad paliks labāk, atnākšu atkal atpakaļ... Dažreiz cilvēkam ir tā, ka viņš nevar... Tātad manas cienījamās,» viņš pazemīgi palocījās, «es lūdzu mani visžēlīgi atvainot...»
«Nu, labi,» viņas beidzot arī piekrita, un Perlants jau domāja, ka viņam paies garām šis rūgtais biķeris. Te Starpiņu Herta ziņkārīgi ievaicājās: «Bet jūs taču mums nepateicāt, kas tās tādas bija!...»
«Ak tā, piedodat!» viņš izlikās vienaldzīgs, lai gan sirds tika kniebta tikpat kā ar knīpstangām. «Tā viena ir Olufejeva kundze, un tā otra - tā ir,» viņš tumši piesārta, «tā ir kāda viņas pazīstama - -» Un, vēlreiz mēmi palocījies, viņš devās projām.
«Alberīga persona!» viņš dzirdēja vēl, ka Starpiņa kundze noteica, kas zīmējās uz viņai neizturamo Zanu.
Tai šovakar nepavisam neveicās, jo neba Perlants vien no viņas bēdza. Cik labprāt tā šovakar būtu vēlējusies ietikt kādā labākā kompānijā, bet visi, kā norunājuši, šo viņas vēlēšanos nemaz nelikās saprotam. Dažs viņas sveicienus nemaz nelikās redzam, cits atkal tikai ar vēsu galvas mājienu saņēma un neko tuvāku neielaidās. Varēja redzēt, ka viņas pēdējais solis, lai gan tā vairs neliekuļoja un dzīvoja ar Plausi atklāti kopā un bija tādēļ patiesīgāka un godīgāka, tika saņemts ar nicināšanu. Viņa to sāpīgi sajuta un domāja, ka arī Lūcija to sajūt.
«Lai, lai,» viņa, it kā savu draudzeni mierinādama, nopūtās, «gan arī viņiem mūs būs vajadzīgs... Bez Onkuļa palīdzības jau nu Krauklītis savu bazāru neuzbūvēs...»
Bet, kas tas traģiskākais, viņas bija ļoti izsalkušas un nevarēja dabūt vakariņas. Sulainis, kuram tās mēģināja apstellēt, pateica viņām taisni acīs: «Dāmām bez kungu pavadības še netiek klāts!» Bet savus skatienus uz tām sāka vērst uzdzīvotāji, tā viens otrs plikpauris jau piedāvājās tām par kavalieri. Arī fon cur Bimrnelštein-Capels bija lielā mērā no viņām ieinteresēts.
Viņas piecēlās un ar skumju sirdi jau gribēja braukt uz mājām. «Lai, lai!» Zana, juzdamās no labākām famīlijām izsaldēta, sevi mierinādama, nopūtās. «Gan arī viņiem kādreiz mūs būs vajadzīgs...»
Te piepeši viņām radās glābējs un revanša.
Kāds jauns cilvēks ar melnu fukša deķelīti, kuram pie sāniem fukša nozīme, Olufejeva kundzi rāmi sveicināja. Vairākas reizes būdams pie Plauša uz brokastu, viņš bija ticis no viņas tik laipni uzņemts, ka jutās parādā viņai cienīšanu.
«A, Ērgļa kungs!» Zana laipni palocīja ar galvu. «Tas tak ļoti jauki!... Mēs tik ļoti par jums interesējamies, tas ir, šī kundze... Vai jūs viņu vēl pazīstat?» Un, paņēmusi savu draudzeni aiz rokas, viņa to vilka uz priekšu.
«A, Lūcija!» viņš, dziļi piesarcis, atbildēja. «Atvainojat, kundze, mēs bijām reiz pazīstami...»
Arī Lūce vēlīgu un valšķīgu smaidu stāvēja viņa priekšā kā nokaunējusies grēciniece. «Labvakar, Ērgļa kungs!... Mēs ilgi, ilgi neesam redzējušies...»
«Mums, kundze, būtu daudz, ko runāt,» Kārlis it kā pārmetoši piebilda. Vairāk ne viņš, ne arī viņa nesamanīja, ko sacīt.
«Vēlāk jau, bērni, varēsat izrunāties visus galu galus,» Zana viņus pārtrauca. «Es jums tādu izdevību gādāšu, bet tikai ar norunu, ka tagad esat jautri un bezbēdīgi... Ērgļa kungs, jūs būsat mūsu kavalieris... Mēs esam ļoti izsalkušas, pastellējat mums vakariņas...»
«Labprāt,» Kārlis piesarcis stostījās, «bet -» No viņa nelaimīgās žestes varēja manīt, kas tur par vainu. Viņš būtu diezin ko devis, ja nebūtu atdevis Pudiķim savu piecnieku.
Te Zana, Lūcei nemanot, piegrūda viņam lēni pie sāniem un iespieda tam saujā simtnieku. Viņš ātri apķērās un mainīja toni. «Labprāt, manas cienījamās, ja jūs man parādāt to liela godu...»
«Mēs būsim jums arī turpmāk žēlīgas, ja jūs mūs labi cienāsat,» Zana jokoja. «Bet kur mēs piesēdīsimies? Ā, labāk tur, kur vairāk gaismas, un art latviešu labākās famīlijas daudz tur... Tur ir viens tukšs galds...»
«Nu, tad lūdzu uz turieni!» Kārlis sacīja, un viņi tur ieņēma vietas. «Hedā, sulain, šurp!... Bet supeja jums, pašām cienījamās, pašām jāizmeklē un pašām jāsastāda...»
«Tā ir maza lieta,» Zana sacīja, paķērusi ēdienu karti. «Pagādājat tikai šurp kādu kalpojošu garu!»
«Ē, sulain!» Kārlis vēlreiz enerģiski uzsauca, un acu· mirkli tas bija klāt. Tagad viņš paklanījās godbijīgi līdz pašai zemei, kad Zana sauca viņam priekšā ēdienus. Pie katras atsevišķas «riktes» dziļi palocījās, vēl jo vairāk kad viņa lika stādīt ledū šampanieti.
Drīz viņu galds bija bagātīgi klāts. Lūcija un Kārlis no sākuma gan vēl bija viens pret otru tādi kautrīgi, sargājās viens otru uzlūkot un, ja nejauši saskatījās, tad nosarka līdz ausīm. Bet viņi ne viens, ne otrs negribēja būt sentimentāli, centās būt jautri, vismaz piespiedās tādi būt. Un jo vairāk tie uzkoda un uzdzēra šampanieti, jo labāk tas gāja. Zana, kura tādas lietas pazina no piedzīvojumiem, pie vakariņām bija ļoti omulīga un jautra, un arī Kārlis bija dresēts sabiedrībā jautrs būt. Tikai Lūcijai tādas lietas nebija vēl pazīstamas ne teorijā, un praksē, un viņa tā ko taisīja pirmo reizi līdzi. Bet toties, nepazīdama nekādus konvenciālus slogus, viņa savā dabiskā nevainībā bija ļoti saistoša un pievilcīga. Par visām lietām, viņa bija patiesīga un neslēpa savas simpātijas. Viņa uzlūkoja Kārli ar tādu siltumu un acu mirdzumu, ka arī tad, ja viņš to nekad nebūtu mīlējis un tikai pirmo reizi pazītu, viņu būtu iededzies priekš tās no jauna.
Viņš tik uzmanīgs pret savu bijušo «flammu», ievēro katru viņas kustību un nolasa viņai katru vēlēšanos no acīm. «Cienītā kundze, vai drīkstu jums pasniegt to?... Vai atkal to?...»
«Nav jau vairs kundze,» Zana jokodama iebilda, «ir jau atkal svabada un dabūjama...»
Piesarcis Kārlis viņu neizprazdams uzlūkoja.
«Nu, vai tad jūs, Ērgļa kungs, nezināt?» viņa paskaidroja. «Lūcija taču no sava vīra aizgājusi...»
«Vaī!» viņam līdzcietīgi paspruka.
«Kas vaī?!» viņa jokoja tālāk. «Te nu ir kavalieris! Viņam vajadzētu priecāties, viņš nopūšas... Lūcija taču par jums tik ļoti interesējas...»
«Ļoti pateicos par uzmanību,» tas palocījās, «bet es taču vēl nespēju ticēt, ka viņa svabada.»
Jautājoši viņš Lūciju uzlūkoja.
«Tā ir, Kārli,» viņa patiesīgi atbildēja. «Es no sava vīra aizeju... Viņš priekš manis ir miris...»
«Lūcija, cik tas nožēlojami!» tas sāpīgi saķēra viņas roku.
Iestājās brīdi klusums.
«Bērni, tas ir pret mūsu norunu!» Zana to pārtrauca. «Sentimentālību nost pie malas!... Būsim jautri!... Par notikušo varēsat prātot tālāk, tagad izlietosim acumirkli...»
«Prozit!» Kārlis pacēla kūsājošo šampanieša glāzi un piesita. «Prozit, prozit!...» arī Lūce sauca ar izlaistu jautrību un Zana tāpat.
Apkārtējie vēl jo lielākā mērā tapa uz viņām vērīgi. Bet tie nevarēja iedomāties, ka viņu jautrība tikai kaut kas ārīgs. Kaut kas žēli traģisks tiem gulēja apakš sirds, kamēr uz sirds kūsāja jautrība un smiekli.
«Vai redziet, bērni, kādi no turienes uz mums šaudās bazilisku skatieni?!» Zana no šampanieša bija jau kļuvusi pārāk pārgalvīga. «Iesmu pilsones grib mūs ar acīm nobadīt!... Bet viņām par spīti būsim jautras un izlaistas... Ērgļa kungs, lūdzu uguni!» viņa paķēra papirosu. «Ņem tu ar, Lūcij!... Tā parādīsim, kas mēs esam par dāmām, lai tās cienīgās tur redz... Lai viņas skaišas, ka vai zaļas paliek...»
Viņa salika kājas krustām un izlaida kuplus dūmus. Lūcija sekoja viņas priekšzīmei un darīja tāpat. Bet tik neapzinoši pārgalvīgi, ka Kārlis atrada šo skatu tik pievilcīgu, ka būtu vēlējies to uz vietas nofotografēt.
Tā viņi priecājās kā mazi bērni, kurus vēl nekad tumšā dzīves ēna nebūtu ķērusi. Čaloja un jautri tērzēja! Viņu valodām nebija ne dziļu domu, ne asprātības, ne satura, bet tām tomēr vijās cauri dabīgs svaigums, un viņi jutās ļoti laimīgi. Var būt, ka gribēja ar to tikai apreibinātas, kas viņiem arī izdevās.
Bet sašutums pie labākām famīlijām pret viņiem auga augumā. Zana jau bija vispār pazīstama ar savu skandalozo dzīvi, un no viņas visu ko varēja sagaidīt. Bet, ka viņa piedzeras, pīpo, liek kājas krustiem un uzvedas kā - -, tas, pēc Krauklīša un Starpiņa kundzes slēdzieniem, nu taču bija drusku par daudz! Ja nu tam vēl paietu garām un neko nesacītu, bet, ka viņu sabiedrībā atrodas arī students un pie tam vēl atklātā dzīvē pazīts kā rakstnieks, - nē, to viņas nekādi nevarēja sagremot!... Kas par traku, tas par traku!...
Perlants, kā mēs zinām, bija jau projām. Toties nelaimīgs par tādu sava komiltoņa rīcību bija Pudiķis. Viņš mēģināja notvert kādu Kārļa skatienu un meta tam ar acīm.
Met, cik gribi, viņš neliekas ne zinot. No estrādes plūda šurp tik saldas un vilinošas valša skaņas, šampanietis kūsāja tik dzirkstoši, un Lūcijas acis sprikstēja... Sirds arvien vairāk sāka tvīkt...
Kad tas nelīdzēja, Pudiķis ar ķelneri piesūtīja viņam savu vizītkarti ar sekošiem vārdiem:
«Ja negribi šausmīgi kompromitēties, tad atstāj tās dāmas! Pie krāsu dabūšanas tu citādi vari izkrist cauri!»
«Kas tur ir, kas tur rakstīts?!» Lūcija bezbēdīgi lūkoja to viņam notvert un atņemt.
«Nē, mana mīļā!» viņš izvairījās. «Draugs man rakstījis, un man viņam jāatbild...»
Viņš uzrakstīja:
«Nerūpējies! Dāmas abas man pazīstamas, bez tam viena mūsu biedram ļoti tuva persona, kuru es ļoti cienu. Ritulis.»
Atkal nekā! Viņš tikai no tālienes saskatījās ar Pudiķi, kurš tikai raustīja kamiešus un viņu pārmetoši uzlūkoja. Krauklīša kundze un Starpiņa kundze turpināja savas kodīgās piezīmes.
«Par to vienu sievieti es jau nekā nesaku, mēs taču visi zinām, ko no viņas turēt. Arī tā otra nerādās labāka, jo saki man, ar ko tu satiecies, un es tev pateikšu, kas tu esi... Bet, ja tas jaunais cilvēks tā aizmirstas un vēl šķaida savu naudu, to es nevaru saprast!...»
Tā Krauklīša kundze guģojās, jo viņu galds bija vēl pārāks nekā te.
«Kur tad viņš tā to ņem, mana mīļā?» Starpeniete iejautājās. «Vai tad no tās rakstniecības ir tādi ienākumi, ka tā var dzīvot? Vai tad viņš jau tik daudz pelna?!»
«Kur nu pelna!» Krauklītene atmeta ar roku. «Vai tad nu mēs nezinām! Iet apkārt un pumpē... Tad tāda vajadzība un tāda vajadzība un atdos visātrākā laikā!... Bet, reiz dabūjis, savu acu vairs nerāda. Cik manam tā nav aizgājis? Nu, neskaitīsim jau tik vien kā simtos, skaitīsim tūkstošos... Un manam varbūt pašam dažreiz naudas tik ļoti vajag...»
«Mans jau nu atkal tā neielaižas!» Starpiņa kundze attrauca. «Ja pazīstamam, tas citādi - es zinu, kam es dodu... Vai domājat, ka es esmu kāds «švarckinstleris»vai «šaušpīleris»... Ak tā, es jums aizdošu, un jūs par mani vēl pasmiesaties... Nē, nē, man nevajag!...»
Pudiķim ar savām ausīm tas viss bija jānoklausās, kā nu viņa cunfti blamierē. Un tikai Kārļa neprātību dēļ! Viņš patiešām jutās nelaimīgs.
Un, kad Lūce atkal lika kājas krustiem, Kraukliniete nopūtās: «Ak tu dievs, ak tu dievs, neliec tu nevienai mātei to pie sava bērna piedzīvot! Ir pats pēdējais brīdis, bērni, ka nu ejam... Var jau notikt, ka mums jānoskatās vēl trakākas lietas...»
Arī vecie kungi, kas savās sarunās to visu bija palaiduši garām, atzina, ka ir diezgan vēls un laiks uz mājām iet. Tā visa sabiedrība it kā demonstratīvi piecēlās un aizgāja.
Tā dārzs arvien vairāk tukšojās, un arī mūsu sabiedrībai bija jādomā uz māju pusi.
«Jūs tagad, Ērgļa kungs, no mums vēl vaļā netieciet,» Zana sacīja, kad rēķins bija nolīdzināts. «Jūs pavadīsat mūs uz mājām...»
«Ar lielāko prieku, ja jūs man to atļaujat,» Kārlis atbildēja, paķerdams Lūciju aiz rokas, un tā atkal savukārt pieķērās Zanai aiz rokas. Tā viņi pa plašo gaņģi izgāja pa vārtiem. Fūrmaņiem, kas Zanu pazina kā lielu izbraucēju un no kuriem arī tagad vesela rinda piedāvāja savu pakalpojumu, viņa atmeta ar roku. Gāja tālāk kājām, lai labāk būtu motivēta Kārta pavadonība.
Kārlim labāk arī tā. Viņš sajuta Lūcijas miesas siltumu un sarunāja visādas muļķības. Skatījās zilajās debesīs un nopūtās:
«Tās zvaigznes ir tikpat kā sieviešu acis... Viņas māj un māj, un aicina, bet mūžam tu viņas aizsniegt nevari... Tikpat kā neaizsniedzama laime...»
«Sapņo kā jau dzejnieks!» Zana viņu jokoja. «Nevajag tik daudz nopūsties, bet ķert ciet! Laime negrib, ka tik daudz tūļojas.»
Arī Lūcija bija, pacēlusi acis bezgalīgās tālēs. «Kad es skatos bezgalīgā debesu telpā,» viņa domīgi sacīja, «es arī vēlētos būt viena no tām zvaigznītēm... Tad es lidotu debesu plašumā bez gala, brīva un svabada... Mirdzētu tikai sev un darītu to, kas man patīk... Mūsu dzīve ir tik šaura, mūsu kājas un rokas saistītas it kā važās... Ko mēs gribam, to mēs reti kad dabūjam... Ai, kad es tā varētu lidot kā zvaigznīte bezgalīgās tālēs!...»
«Ak jūs, sapņotāji abi!» Zana iesmējās. «Ko tad jūs darītu abi, ja jums būtu tāda absolūta brīvība?»
«Es nezinu,» Lūcija it kā apdomādamās sacīja. «Es dāvātu savu mīlu tam, kuru es mīlu - -»
«Man?!» Kārlis it kā jokodams spiedās viņai vēl cietāk klāt. «Man?!»
«Nē, nē...» viņa it kā apjuka. «Es nezinu...»
Klusēdami viņi soļoja tālāk, bet viņa atdeva galīgi savu rociņu viņa ziņā. Lēnas trīsas, kuras viņš pārskrienam pār viņas miesu, bija viņam tā skaidrākā un gaišākā atbilde.
«Nu, mīļie ļautiņi, beidzot esam mājā,» Zana beidzot pārtrauca klusumu un raudzīja kabatā pēc atslēgas.
«Ak, šīs mājas sasodīti tuvu!» Kārlis nopūtās. «Tik ātri jāšķiras...»
«Vai jūs jau gribiet projām skriet?» Zana pārmetoši sacīja. «Ienāciet taču iekšā pie mums, parunāsimies drusku...»
Viņa nevarēja iedomāties, cik šāds uzaicinājums viņam patīkams. «Ļoti pateicos, kundze! Ja tikai es jūs neapgrūtinu...»
«Domāju, ka ne...» viņa sacīja, paskatīdamās valšķīgi sāņus uz Lūciju. «Jūs neesat man nepatīkams viesis...»
Pateicīgi aizraudamies, viņš noskūpstīja tai roku un arī Lūcijai.
Viņi iegāja rūmīgā vasarnīcā, kura bija ierīkota, ka ir paši varēja dzīvot, ir pieņemt viesus. Zana viņus ieveda skaistā verandā, kura varēja noderēt arī par salonu.
«Nu, uzkavējaties drusciņ, Ērgļa kungs,» viņa sacīja, «mēs drīz atkal atnāksim. Ja gribiet, es aizdegšu uguni...»
«Nē, nevajag!» viņš atbildēja. «Jo jau liela diena...»
Viņas aizgāja uz dibenu, un Kārlis palika šķirstot fotogrāfiju albumu, kas atradās uz galda. Bet ne viņš tur ko varēja saredzēt, ne arī gribēja saredzēt. Viņš sekoja iekšā viņu soļiem un gaidīja tās iznākam atpakaļ.
Drīz viņas iznāca atpakaļ. Zana glītā, ērtā rīta uzvalkā, bet Lūcija spicainā naktsjakā ar sarkaniem pārsienamiem, bez tam vēl ar villaini ap pleciem. Tā ko reti redz sveša mirstīga vīrieša acis.
Protams, ka Kārlim bija acis tikai priekš Lūces. Sērīgi viņš iegādājās, ka bija reiz viņu skūpstījis un turējis savās rokās... Bet tagad viņa izlikās tam daudz lepnāka un pievilcīgāka nekā tad. Tikpat kā, ar smaržojošo ziedoni salīdzinot, karsti tveicējoša vasara.
«Nu, parunāsimies nu!» Zana smaidīdama sacīja, bet pati likās žāvājamies. «Jūs agrāk bijāt tuvu pazīstami...»
«Jūs pareizi atminat, cienītā kundze,» Kārlis sērīgi atteica. «Mēs stāvējām viens otram ļoti tuvu. Un tad piepeši tikām aizsviesti tālu viens no otra kā divas lapiņas, katra uz savu pusi, kā divas ziedu rasas. Cik apbrīnojams iestādījums tāda laulība!» viņš rūgti pasmējās. «Kādas plaismas un nesaskaņas tā var nolīdzināt un kādas sienas starpā celt!...»
«Muļķības!» Zana atmeta ar roku. «Ja es vienu cilvēku nemīlu, - vai laulība man to mīlu var dot?! Viņa padara tikai par nožēlojamu vergu un vairāk neko...»
Lūcija, kas viņai blakus sēdēja, noskūpstīja tai roku. Taču bija kāds cilvēks, kas viņu saprata un viņas soli attaisnoja.
Zana noglaudīja viņas galvu, kura noliekusies uz viņas klēpi. «Mazā muļķīte!... Kā tu esi ļāvusi sagūstīties aizspriedumu tīklā?... Nu, nebaidies, - cik es varēšu, es tev palīdzēšu...»
Atkal klusums. Zana māksloja snaušanu, bet pārējie abi klusēja. «Vai ziniet ko, mīļie ļautiņi?» viņa beidzot ieminējās. «Jums tik daudz ko runāt, un es tikai traucēju... Iešu tādēļ pie miera...»
Viņa piecēlās. Tie nepretojās tam vai arī nesaprata, ko darīt.
«Izrunājaties labi,» viņa aiziedama miegaini sacīja. «Un, ja gribiet atlikties, tad te,» viņa rādīja uz durvīm pa labi, «ir viena gulta un te,» rādīdama aiz durvīm pa kreisi, «atkal viena... Arlabunakt vai laburīt, - kā jums nu tīk!...»
Viņa aizgāja uz dibens istabām, sajuzdama sirdī trakisku gandarījumu. Viņa nemaz nebija tik nogurusi, kā izlikās, un sekoja smalki tai siržu drāmai, kas te attīstījās. Viņa bija mīļa, gādīga māte šiem jaunajiem ļautiņiem, bet mazāk viņu dēļ nekā atriebdamās sabiedrībai, kura viņas dzīves dēļ noskatījās uz viņu tik nicinoši. Vēl šodien šī sabiedrība lūkoja viņu pazemot. Viņa nevarēja piedot Perlantam par viņa šīsdienas izturēšanos un ka tas visiem spēkiem gribēja nostāties starp viņu un savu onkuli. Nu viņa dabūja tam atriebties. Šī jaunā sieviete bija viņa māsa un otra vīra laulātā sieva. Lai nu viņš met akmeni pats uz savas māsas galvu! Ja šis jaunais cilvēks nav gatavais muļķis, par kādu viņu nevar turēt, tad tas nepalaidīs garām neizlietotu šo gadījumu. Un tad lai nu labākās famīlijas šķaudās. «Katrā ziņā viņš nepalaidīs garām,» tā apzinīgi pasmaidīja, jo, cik viņa prata vērtēt, tad uguns jau abus viņus bija ķērusi...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Kad Zana bija aizgājusi, viņi mēmi un pietvīkuši blakus sēdēja. Krūtis smagi cilājās, un skatieni urbās vienam iekš otra. Te nejauši viņu lūpas satikās un zīdās vienas iekš otrām, sāpīgi sūcās, un vienu applūdināja otra karstā dvaša, kas saplūda kopā par vienu veselu lielu nopūtu.
«Kādēļ, Lūcij, tu man to darīji?» viņš dzēlīgi čukstēja. «Kādēļ tu atkriti no manis?»
«Tas ir briesmīgi, Kārli, ja es to iedomājos,» viņa šņukstēdama slēpa savu galviņu pie viņa krūts. «Visi mani spieda, tēvs, māte... No Perlanta arī nekāda atbalsta... Es biju gluži viena...»
«Tu, mīļā, dārgā, vai tad tu mani vēl mīlēji?» Viņš glāstīja tās matus.
«Tikai tevi vien,» viņa spieda cieti viņa roku, «un mīlēšu tevi līdz kapa malai... Un, kad tas bija noticis un es pie viņa biju pieķēdēta, tad es tikai to sapratu, kas tas ir!... Mani sagrāba pēc tevis tādas žēlas, tādas žēlas, ka es dauzīju galvu pret sienu... Es jau nezinu, kā esmu to pārcietusi... Kā es neesmu prātu zaudējusi... Varbūt arī esmu, - jo pilnīga jau vairs neesmu...»
«Tu mīļā, dārgā!» viņš spieda to pie savas krūts. «Tu nelaimīgā cietēja!... Bet nu tavām ciešanām ir beigas... Tu esi tagad manās rokās...»
«Bet Kārli!» viņa it kā izbijusies raudzīja izļodzīties. «Es taču nevaru...»
«Vai tu mani vairs nemīli?... Tu esi aizmirsusi?...»
«Kā es to spētu aizmirst?!... Bet es vairs neesmu tā, kas es biju,» kautrīgi viņa aizslēpa savu vaigu. «Neesmu vairs tevis cienīga... šķīsta meitene, bet pavesta sieva - -»
«Tu esi šķīstīta caur savām ciešanām,» viņš karsti dvesa. «Zelts, kas caur uguni šķīstīts, ir tikpat skaidrs kā tīrais, neaizskartais sniegs...»
«Es nevaru,» viņa vēl pretodamās lūdzās. «Mani saista pie viņa laulības važas - -»
«Mēs tās lauzīsim... Tu esi jau viņas nokratījusi - - -»
«Kārli mīļais!»
«Savu laimi vairs no rokām ārā nelaidīšu... Ne viņam es vairs to atstāšu, ne citam!... Reiz viņa man bija, bet es tai ļāvu izslīdēt... Nu viņu turu atkal ciet...»
No viņa izdvesa dzelzu griba, kas lauza viņas pretestību. Vēl jo vairāk viņu lūpas zīdās vienas iekš otrām. Viņš ņēma dārgo nastu uz savām rokām, aiznesa un guldīja tur aiz tiem ziliem, noslēpumainiem priekškariem, kur Zana bija rādījusi.
Ēna aizsedz saules spilgtumu un visu dara burvīgu un rožainu. Tur pikantās bildes it kā smaidīdamas pie sienas čukst un it kā ko sagaida. Pa vaļējo logu vāliem plūst iekšā salda, prātus reibinoša pliederu smarža... Šis kambaris it kā radīts, lai saceltu kājās snaudošos jutekļus, še citkārt bija Plauša un Zanas mīlestības cisas.
Bet te nebija tik vien kā kaila juteklība, kas viņus spieda vienu otra rokās. Te tamlīdz dvēsele meklēja dvēseli, spiedās viena otras acu dzīlēs, centās tur nogrimt ar visa savu būtību. Iegrimt arvien dziļāk un dziļāk, līdz visdziļākiem noslēpumu bezdibeņiem...
Un atmiņa viņam rādīja priekš acīm to reizi, kad mazā gaismiņā Plaušu birzē viņš to tāpat turēja savās rokās un, dienai austot, lūkojās viņas tumšajās acu dzīlēs. Kad tad viņš bez ļauna nodoma, dabas dzīts, gribēja pārkāpt spraustās robežas, pietika ar vienu viņas atraidošu vaibstu, un viņš kā izbiedēts taurenītis atlēcās no zieda... Tagad viņi tik viens, kā otrs bija gājuši pa to ceļu «tā koka tās atzīšanas tā laba un ļauna»... Viņa bija jau bridusi cauri nelaimīgo laulības dzīvi, un viņš pazina visas attiecīgās teorijas un apzinājās, ka ar pilnu tiesību viņu tura savās rokās. Ne tam viņa pieder, ar kuru tā saistīta caur nedzīvu formu, bet viņam, kuram pieder viņas mīla, viņas sirds un viņas dvēsele. Viņas lēnai pretestībai spiedās cauri viņa dzelzs griba. Viņi tukšoja mīlas kausu līdz pašam dibenam...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Un, kad tas bija noticis, viņa sāka rūgti raudāt. Viņu pārņēma pārmetums un kauns. Vai tie bija vīna reibi, kas lietu viņam turēja priekš acīm tik kairinošu, bet nu pēc notikušā lēciena izgaisa kā ziepju burbuļi un deva vietu paģirām? Viņa aizslēpa savas acis un šņukstēja un šņukstēja, neraugot uz viņa mierinošiem vārdiem un glāstiem. Neatbildēja viņam vairs un nerādīja arī acis, un brīžiem, it kā krampju raustīta, drebēja. Viņš nevarēja izprast, vai tie smiekli vai asaras. Velti viņš izmēģinājās dabūt rokā viņas acis. Viņa tās vairs nerādīja, šņukstēja, kamēr, noguruma pārņemta, aizmiga.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Tagad viņam viņa solis nostājās ikdienējā kailumā. Viņš pavedis, pa pusei izvarojis sievieti, kura viņam uzticējusies. Pie tam sava drauga māsu, un nodarījis negodu cilvēkam, kam viņam par visu jāpateicas. Kauns sāka durstīt viņam vaigus un tirpināt asinis. Viņa teorijas par mīlas tiesībām nobālēja, jo bija skaidri redzams, ka viņa savu soli nožēloja, un viņš bija izlietojis viņas apmulsumu un vājību. Tas bija solis, kas pretim tiem principiem un lozungiem, kurus viņš uzņēmies. Tā nedara kavalieris, bet lupata, kam nav goda jūtu. Tāds nav vairs cienīgs uzticības, nepelna to, bet ir izstumjams no pieklājīgu cilvēku sabiedrības.
Sakampis galvu rokām, tas domāja par viņas un savu turpmāko stāvokli, bet nevarēja to aptvert.
Tad cēlās augšā, norakstīja zīmīti. Lūdza, lai viņu atvaino, ka steidzīgu darīšanu dēļ tas aizgājis neatvadījies un negaidījis viņu pieceļamies. Par visu notikušo viņš ceļos lūdz, lai tā viņu atvaino.
Piespraudis zīmīti ar kniepadatu pie galda, viņš paķēra cepuri un it kā slapstīdamies izlīda pa durvīm. Tad klejoja bez mērķa pa jūrmalas mežiem, kurp viņu kājas nes. Tikai uz mājām tas negribēja iet, jo savam draugam tas nevarētu acīs paskatīties.