AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Deviņpadsmitā nodaļa

Vakarā bija nolikta «Dienas Lapas» akcionāru sapulce turpat redakcijas lapas. Bet jau agri pievakarē tur bija ieradušies partijas vadoņi, tas ir, Ievērojamākie no viņas izdevējiem un Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kases direktoriem, lai priekš savā starpā norunātu, kā turēties.
Stāvoklis bija patiešām bīstams. Bija redzams, ka Latviešiem biedrība ar saviem preses orgāniem bija pārgājusi pret «Dienas Lapu» uzbrukumā uz visas līnijas. Avīžu polemikā gan «Dienas Lapa» neslinkoja, un publikā bija nodibinājušies uzskati, ka viņai daudz «asāka mēle» nekā «Baltijas Vēstnesim», bet Latviešu biedrības runas vīros viņas piekritēji bija mazākumā, un pretinieki to sāka spiest. Tā pie runas vīru vēlēšanām uzstādītais kandidāts - «Dienas Lapas» redaktors Fricis Bergmanis bija izkritis cauri. Lai viņš tomēr kā tuvākais kandidāts nāktu runas vīros, vecais Zanders Martinsons bija mierā izstāties no runas vīriem, lai tad svabadā vietā varētu stāties pirmais kandidāts. Tikai Fr. Bergmanis no šī goda atteicās un viņa upuri nepieņēma.
Dr. Butuls tomēr gribēja viņu biedrībai tuvināt un uzdeva par biedru Zinību komisijā. Neraugot, ka pēc savas izglītības viņš tur būtu bijis it noderīgs loceklis, viņu izbalsoja cauri.
Šo triecienu nu «partija» it mierīgi būtu panesusi, ja nebūtu izmanījusi māmuļnieku agresīvo politiku pret «Dienas Lapā» un kasi. «Dienas Lapā» viņi gribēja panākt administratoru un tamlīdz virziena maiņu. Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē tie sludināja revīzijas padomi no kādiem divpadsmit cilvēkiem. Tajā, kā paredzams, tiktu ievēlēti māmuļnieki, kas tad būtu tie noteicēji, un direktoriem būtu jāizpilda tikai tas, ko tie nolemj.
Bija ieradies vispirms Pūcīšu Ģederts, kuru viņa biedri turēja par to gudrāko un kurš arī arvien zināja atrast padomu. Tālāk - Pēteris Bisnieks, kurš visvairāk no ļaudīm bija noklausījies interesantas ziņas un zināja arī paredzēt. Tālāk - vecais Olufejevs, kurš neskatījās ne uz kādiem līdzekļiem, ja vajadzēja līdzēties. Viņš atveda līdzi, kā mēs zinām, Ludvigu Plausi, kuram bija liels svars kā tam naidīgākam, un, kā visas kopējās saimnieciskās lietas gāja uz viņa vārda, tā arī jaunā «Dienas Lapas» drukātava. Vēl pie uzticamākiem barvežiem, protams, piederēja «Dienas Lapas» redaktors Fricis Bergmanis un tirgonis Zanders Martinsons, kurš arvien uzsvēra: «Ar Latviešu biedrības vīriem nevar kopā iet, pret viņiem vajag nostāties opozīcijā...» Bet citādi ar viņu bija laba kopā strādāšana, jo tas nekad strīdu necēla un vienmēr apgalvoja: «Kā jūs ar balsu vairumu nospriedīsat, tā arī es būšu uz miera...»
Tie arī patiesībā bija tie galvenie pīlāri, uz kuriem atbalstījās «Dienas Lapas» lieta. Uz pārējiem nevarēja daudz palaisties. Pēteris Krauklītis gan bija direktors Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē, bet tas bija pazīstams vispirms kā viens no Rīgas Latviešu biedrības galveniem pīlāriem. Kā runāja, tas ļoti pabalstot Veinberģa projektu par revīzijas domes ievešanu. Jo tas bija ļoti sarūgtināts, ka kase viņam nedeva tik lielu kredītu, vajadzīgs. Viņu tādēļ uz slepenām sapulcēm nedrīksti aicināt, jo tas būtu tikpat daudz kā parādīt pretiniekiem savas kārtis. Tālāk Dr. A. Butuls atkal priekš tādām atsevišķām apspriešanām parādīja pārāk mazu interesi, jo, lai gan tika aicināts, tomēr uz tām nemaz neieradās. Pēteris Bisnieks par viņu galvu vien kratīja: «Viņš ir drīzāk «māmuļas» cilvēks nekā mūsu... Jūs redzēsat, ka viņš pāries viņu pusē.»
Bez tam vēl bija citi lietderīgi cilvēki, kuri sirdīgi aizstāvēja «Dienas Lapas» lietu. Bet sagaidīja arī, ka viņus par to neaizmirsīs. Tie bija Ērkulītis, sludinājumu lasītājs Zāmuelis Veinberģis un Vilis Altberģis. It sevišķi pēdējais nelaida vaļā nevienu savu pazīstamu, kamēr tas nebija devis roku, ka abonēs «Dienas Lapu», un izmaksāja līdz pusduci alus, ja citādi negāja. Viņa nopelni vispār bija atzīti, bet par to tas bija izsacījies, ka jaunajā «Dienas Lapas» drukātavā viņš gribētu to saimnieka vietu. Nevienam pret šādu prasību nebūtu bijis ne vārda, ko iebilst, un «Dienas Lapas» pārvaldnieks nebūtu Bisnieks, kuram tad būtu jāatstājas.
«Bankas lieta un «Dienas Lapas» lieta,» Pūcīšu Ģederts, sapulci atklādams, sacīja, «ir viena ar otru ciešā sakarā Ja mēs vienā zaudējam, tad esam zaudējuši arī otrā. Mums visiem spēkiem jārūpējas, lai pilna sapulce nepieņem tādu lēmumu, ka būtu jāpārstrādā statūti un jārada kāda revīzijas padome. Ja tas noliek, tad mēs esam pagalam...»
«Pret to mums ir jāved sirdīga aģitācija,» Olufejevs piebilda. «Apstākļi priekš tam ir izdevīgi. Liels sašutums latviešu publikā radies caur to, ka Hipotēku biedrība atņēmusi biedriem lemšanas tiesības un iecēlusi viņu vietā kādu delegāciju sapulci. Mums vajag savus biedrus brīdināt, ka tiem nenotiek tāpat, jo Latviešu biedrības apikāti grib atņemt viņu tiesības un nodot to lemšanu revīzijas padomei.»
«Labs paņēmiens!» Fricis Bergmanis atņirdza savus platos zobus. «To mēs izlietosim «Dienas Lapā».»
«Nu, tā jau ir!» Pūcītis apstiprināja. «Tagad mēs, direktori, esam atbildīgi vienīgi pret pilnu sapulci, tad mēs esam atbildīgi pret revīzijas padomi.»
Olufejevs lepni pacēla savas sirmās krēpes, ka nācis ar tik ģeniālu atradumu. «Bet, lai mēs dabūtu savu priekšlikumu,» viņš turpināja, «tad mums jānodrošinās biedru starpā ar tādiem cilvēkiem, kuriem ir iespaids un kuri ir lieli runātāji. Tāds ir Vilis Altenberģis, riktīgs pašu cilvēks.»
Bisenieks, nojauzdams, uz ko lieta iziet, viņu ātri pārtrauca:
«Āre, mums, biedriem, vajag lietu tā izskaidrot: «Mēs, amatnieki, mēs to banku dibinājām, mēs pūlējāmies un strādājām viņas priekšgalā, kamēr tai nekā nebija. Bet tagad, kad tai ir nauda, nu nāk Latviešu biedrības apikāti un grib viņu mums paņemt. Tad mēs, biedri, vairs ne kapeikas nedabūsim aizņemties, viņi aizdos tikai saviem studentiem. Viņi paņems mūsu dibinājumu un sviedrus, un mēs paliksim tukšām rokām skatoties.» Āre, tā mums vajag sacīt...»
«To jau var sacīt,» Pūcītis piebilda, «bet labāk ir, ja to saka kāds iz pašu biedru vidus. Es domāju, Vilis Altberģis to lietu ļoti labi prot izstāstīt. Abi viņi ar to Liekneju tur plēsās tanī Hipotēku biedrībā. Mums vajadzēs Altberģi gan paturēt pie laba prāta. Viņš grib, lai pie jauns «Dienas Lapas» drukātavas viņam dod saimnieka vietu ar astoņdesmit rubļiem mēneša algas...»
«Kā?!» Fricis Bergmanis neizprazdams iesaucās. «Vai tad Bisnieka kungs nepaliek?»
«Manis dēļ!» Bisnieks paraustīja mazcienīgi kamiešus. «Var jau arī cits tos labumus baudīt.. Man pietiek ar to administrāciju... Lai cits valda to drukātavu...»
«Nu, ko uz tam nospriež?» Pūcīšu Ģederts pēc brīža jautāja.
«Tā lieta taču ir skaidra,» Zanders Martinsons atmeta ar roku. «Ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu...»
«Es domāju, ka mums Altberģim to vietu vajag dot katrā ziņā,» Olufejevs uzstājās. «Cik viņš abonentus vien «Dienas Lapai» nav piegādājis?!... Tādus noderīgus cilvēkus vajag pieturēt.»
«Neviens vairāk neizteicas?» Pūcītis jautāja. «Ko tu, Plausi, uz tam saki?»
Tam, kā rādījās, domas bija citur, tikai ne še pie šīm sīkām būšanām. Viņš tikai vienaldzīgi paraustīja kamiešus: «Nu, dodat viņam vietu... Man tur nekas nav pretim...»
«Ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu,» Zanders Martinsons vēlreiz apgalvoja.
«Tad nevienam nav nekas pretim?» Pūcītis vēlreiz noprasīja. «Tad lieta būtu izšķirta. Altberģis tiek pieņemts par «Dienas Lapas» saimnieku, un Bisnieks paliek par administratoru - -»
«Izšķirts tikai galīgi tas,» Olufejevs viņu pārtrauca, «kā Altberģis tiek pieņemts par saimnieku. Vai būtu ekonomiski blakus viņam turēt vēl sevišķu administratoru vai labāk abus amatus savienot, šo jautājumu kā mazāk steidzamu lūdzu atlikt uz nākošu sapulci...»
Še jāpiemin, ka Altberģis bija jau viņam runājis, bet Pēteris Bisnieks kā direktors drusciņ aizriebis, nedodams tam jaunu aizdevumu, tādēļ ka vecu daudz priekšā. Tagad viņš ar to varēja drusciņ parunāt. Ja tas izturēsies kā cilvēks, tad arī viņš nebūs suns...
«Lai jau nu bauda arī cits tos labumus,» Bisnieks ironisku vienaldzību paraustīja plecus, lai gan iekšēji pie sevis tas vēlējās, kaut šis Olufejevs būtu tur, kur pipari aug.
«Nu labi, tad atlikts,» Pūcītis vilcinādamies sacīja. «Tālāk nāk kredīta jautājums. Tā «Dienas Lapa» jau mums ir viena ļoti laba lieta, bet viņa mums maksā naudu, sevišķi, kur vēl tagad tiek ierīkota jauna drukātava. Vajadzēja naudu mums ir aizdevis Plausis, bet mēs taču nevaram prasīt, lai viņš nes viens tik lielus izdevumus. Ja viņš viens dos to naudu, tad jau tā būs viņa avīze un drukātava un ne mūsu. Ja mēs gribam, lai «Dienas Lapa ir mūsu vispārējs īpašums, tad jāgādā līdzekļi...»
Neviens neatbildēja un arī nevēlējās vārdu. Iestājās klusums.
«Pēc mūsu nolīguma vajadzības gadījumā katram akcionāram jāpiemaksā vēlreiz tik daudz, cik liela ir viņa dalības nauda,» Pūcīšu Ģederts paskaidroja. «Kas to nedara, tas savu dalības naudu pazaudē. Bet nu ir jautājums, vai tagad, kur patlaban starp akcionāriem notiek tādas aģitācijas, būtu ieteicams pieprasīt no viņiem kādas piemaksas. Lūdzu par to izteikties!...»
«Ko jau jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piebalsošu.» Zanders Martinsons sacīja.
«Es domāju, ka šis moments nebūtu priekš tam ieteicams,» Olufjevs iebilda. «Mēs caur to zaudēsim daudzus akcionārus, jo tie aizies...»
Viņam pašam negribējās maksāt klāt vēl otru dalības naudu.
«Aizies?!» Biseniks, viņu pārsmiedams, attrauca. «Nu, lai iet, mēs vēl piemaksāsim!... Kas priekš lietas interesēsies un kam rūpēs «Dienas Lapas» plaukšana, tas piemaksās bez vārda runas to, kas jāmaksā. Bet, kas iestājies ar savu pieci rubļi ar to nolūku, lai taisītu skandālu, tad labāk lai tāds no mums aiziet. Mums jātaisās, ka jo drīzāk no šādiem cilvēkiem tiekam vaļā.»
«Es arī, domāju, ka vajadzētu piemaksu,» Pūcītis piebalsoja, «jo tad izrādīsies kas ir īsts «Dienas Lapas» piekritējs un kas ne. Lai aiziet no mums visi tie Latviešu biedrības kalpi... Tā būs viena liela tīrīšanās. Arī naudas ziņā mums ar tiem nebūtu līdzēts. Vislabākā gadījumā, ja visi piemaksātu, mums ienāktu tikai 2100 rubļu, cik liels ir mūsu rīcības kapitāls. Bet tas ir vēl daudz par maz...»
Visi, it kā vēl ko tālāk gaidīdami, viņu pētoši uzlūkoja. «Vai tad «Dienas Lapai» ir arī vēl citi kādi avoti, kur tā var tikt pie naudas?» Olufejevs ironisku smīnu jautāja.
«Ir vēl viena kombinācija,» Pūcītis paskaidroja. «Tā ir sakarā ar mūsu direktoru Krauklīti. Redzat, mēs viņam priekš tās būves nevaram no jauna aizdot, iekāms tas nav vecu nolīdzinājis. Bet vecu viņš nekad nevarēs nolīdzināt, tādēļ ka Hipotēku biedrība, uz kuras aizdevumu tas cerējis, viņam nekā neaizdod. Un mūsu kasei arī grūti turēt, ja tā nevar dalot parādu atmaksu. Krauklītis varētu vecu parādu nolīdzināt, ja tam izdodas par skaidru naudu pārdot kādu no saviem namiem. Mūsu kasei sava īpašuma vēl nav, un tā var tādu pirkt. Ja nu kase pērk no viņa namu Elizabetes ielā un tur pārvadājas un mēs par cenu varam vienoties, tad vienu procentu, kas jādod mākleram, mums jāliek viņam iemaksāt «Dienas Lapai». Tas iznāktu vismaz 6000 rubļi. Ja mēs, direktori, visi esam uz miera, tad mēs varam to izdarīt.»
Olufejevs drusciņ saviebās, lai gan centās to neizrādīt. Jo viņš pats bija piedāvājis Krauklītim par 1 procentu kurtāžas izgādāt, ka kase no viņa to namu atpērk. Viņš jau šķita, ka viņam tie 6000 rubļi droši, bet nu atkal pagalam! Viņam cēlās aizdomas, vai tikai Pūcītis bez tam nav dabūjis kādu ekstrā honorāru.
«Jā, bet mēs viņa māju varam pirkt tikai tad, ja dabūnam to par pieņēmīgu cenu,» tas cēla ierunas. «Viņas pārbūve bankas vajadzībām arī izmaksās naudu. Vai te necietīs kases intereses?»
«Par to mēs runāsim un spriedīsim direkcijas sēdē,» Pūcītis atbildēja. «Kases interesē ne mazāk to māju pirkt kā viņam to pārdot. Še jāpiemin, ka Krauklītis šim priekšlikumam vēl arvien pretojas, bet mēs viņu piespiedīsim...»
«Ha-ha-ha!» Fricis Bergmanis priecājās no visas sirds. «Krauklītim, šim lielajam «Dienas Lapas» ēdējam, ir jāsamaksā viņas kara izdevumi. Tas viņam ne vien liels pēriens, bet arī «Dienas Lapai» morāliska uzvara.»
Arī visi citi bija pārsteigti par šādu lepnu priekšlikumu un noraudzījās ar cienību uz Pūcīšu Ģedertu. Tāda nauda ir it kā atrasta, un liek to vēl samaksāt ienaidniekam.
«Es esmu ar šo priekšlikumu pilnīgi uz miera,» Plausis sacīja. «Pēterim Krauklītim vajag izlīdzēt. Bet vēl viena lieta!... Ja nu mēs tādu operāciju iztaisām un nauda mums ir, - vai tad tiem piecrubļu vīriem, kas vairs negrib piemaksāt un ar to izstājas, neatdot labāk viņu, lai tie iet, kur nākuši? Citādi tie taisīs skandālu...»
Šis priekšlikums neatrada piekrišanu. «Kāpēc? Ja viņi negrib piemaksāt, lai tie savu iemaksu zaudē, kā tas pēc līguma,» Pūcītis iebilda. «Jo savus pretiniekus mēs ar to varam pamācīt...»
«Bet citam jau pašam tik maz, ka grēks ir no viņa ko ņemt,» Plausis pretojās. «Tam pašam Lapas Mārtiņam...»
«Principu nevar pārkāpt,» Pūcītis pastāvēja. «Kad neatmaksā tad neatmaksā nevienam. Viņam jau var to kā citādi atlīdzināt, ar darbu vai kā... Vai tev, Bergman, priekš «Dienas Lapas» nav kas tulkojams?»
«Mums ir izraudzīts priekš feļetona kāds milzu romāns «Mednieks»,» tas atbildēja. «Literāriska vērtība tam nav liela, bet romāns ir ļoti saistošs, jo aptver sevī Austrijas kroņprinča nāves afēru Meindlingas pilī. Kādu pāri simtu tas mums izmaksās, bet, es domāju, ienesīs atpakaļ, jo ķēkšas viņu lasīs raudādamas...»
«Nu, tad labi, dos to tulkot Lapas Mārtiņam,» Pūcītis sacīja. «Par viņu labāku tulku nedabūsim, bet viņam tie pāris simti arī labi. Pateiksim viņam: «Vadzi, Mārtiņ, kā nu tu gribi? Ja negribi piemaksāt, tavs pieci rubļi tā kā tā zūd... Ja tu taisīsi skandālu, nedabūsi nekā, bet, ja turēsi muti, dosim tev to romānu tulkot, un tu nopelnīsi divi simti... Kā nu tev labāk tīk?...»»
«Es apgalvoju, ka viņš tad būs kluss kā pelīte!» Bisnieks smiedamies piebilda. «Tā būs labi gan...»
«Nu, vai vēl mums kas bija pārrunājams?» Pūcītis jautāja. «Ak tā, Bergman, tava lieta!... Bergmanis, kungi, grib atsacīties no redaktora amata...»
«Kādēļ, kādēļ?» daži it kā satrūkušies iesaucās. «Jums taču ir pilnīgi mūsu uzticība un neaprobežota brīvība!..»
«Redzat, kungi,» Bergmanis, atņirdzis savus baltos zobus, sacīja, ««Dienas Lapa» patiešām vairāk nevar maksāt, kā viņa man maksā, - 1000 rubļu galdā. Bet kā advokāts es varu nopelnīt savu 3000 rubļu gadā. Es biju domājis, ka varēšu reizē· avīzi vadīt un nodarboties ar advokatūru, bet tas neiet...»
«Bet vai tad mēs nevaram algu pielikt, ja tev nepietiek?» Plausis ieminējās.
«Kādēļ tad?!» Bergmanis pretojās. ««Dienas Lapa» patiešām vairāk nevar maksāt, un par 1000 rubļiem jūs dabūsat jaunākus studētus spēkus katrā laikā.»
«Nu, tad mēs tevi neaizturam,» Pūcītis sacīja. «Bet pirms tev vajag dabūt sev vietnieku, tikai tad tu vari iet.»
«Jā, kad ir vietnieks, kas to pašu izdara, tad mēs arī esam uz miera,» Bisnieks piebilda.
«Es ar,» Zanders Martinsons piebalsoja. «Ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu.»
«Nu, vai tad vēl bija kas?» Pūcītis atkal jautāja. «Vēl ir kas, ko pārrunāt?»
Visi rādīja tādus vaigus, it kā viss jau būtu izsmelts. Tikai vēl Bergmanis vilcinājās. «Man būtu vēl tas,» tas pēdīgi ieminējās.
«Nu?!»
«Redzat, tas Draviņ-Dravnieks,» Bergmanis beidzot nāca klajā, «viņš pārāk tur pinas ar tiem māmuļniekiem... Man rādās, viņš būtu jālaiž vaļā - -»
«Tā ir tava darīšana,» Pūcītis atmeta ar roku. «Tu esi par redakciju patstāvīgs saimnieks. Pieņem, kas tev patīk, atlaid, kas tev nepatīk...»
«Mēs tavās darīšanās iekšā nemaisāmies,» Bisnieks piebalsoja. «Jo tu pats sev puišus izmeklē un pats ar viņiem kopā strādā.»
«Nu, tad labi,» Bergmanis apmierinājās. «Es strādāšu avīzes interesē.»
«Nu, tad nu mums būtu viss!» Pūcītis pieceldamies nobeidza apspriešanos. «Tikai nu vakarā akcionāru sapulcē vajag tā turēties, tad būs labi.»
Visi piecēlās. Priekšējās telpās bija jau ieradušies daži uzticami akcionāri, kas gaidīja tuvākas instrukcijas. Tie bija Ērkulītis, Zāmels Veinberģis, beķeris Ploriņš un arī Vilis Altberģis, kuram diezin kas no sapulces bija jau pasvilpis viņam labvēlīgo lēmumu.
«Mani kungi,» viņš priecīgi starojošu vaigu spieda pateicīgi večiem rokas, «tagad mēs citādi strādāsim! Triju gadu laikā «Baltijas Vēstnesim» vajag izputēt...»
«Patiešām, kungi, tas ir to pelnījis, un tam vajag izputēt!» beķeris Ploriņš viņam sirdīgi piebalsoja.
«Bet jūs taču neesat mūsu piekritējs?» Bergmanis iebilda. «Jūs ejat kopā ar Hofmani un Kalniņu?»
«Ē es tik tāpat izgudrēm, lai viņiem to gudrību izviltu!» Ploriņš attrauca. «Viņi jau nu gan man stāstīja brīnuma lietas, un es jau reizi sāku ticēt. Bet te, ačeku, ir vīrs,» viņš rādīja uz Altberģi, «tas mani pārliecināja, un nu es zinu, kā turēties. Lai Latviešu biedrības advokāti nedomā!... Mēs viņiem parādīsim!...»
Altberģis smaidīja par saviem nopelniem un arī viņa piekritējs Olufejevs, ka bija nācis ar tādu priekšlikumu, kas īsti vietā.
Akcionāru sapulce tādēļ viņiem iznāca tāda, kā tie vēlējās. Hofmanis, Kalniņš un mašīnu Šteinberģis gan bija noņēmušies uz stingru protestu, aģitēja visiem spēkiem, lai nemaksā iekšā ne graša, bet lai ieceļ citu administrāciju un redakciju, kas lai to lietu labāku vada.
«Kur tas viss paliek?» tie prasīja paskaidrojumus. «Divi tūkstoši un viens simts pamata kapitāli ir iztērēti, un no mums vēl prasa piemaksu. Ja avīzei būtu tikai četri tūkstoši abonentu un par katru rēķina četri rubļi, tas ir sešpadsmit tūkstošu... Un kur paliek sludinājumu nauda? Lai būtu tikai divdesmit rubļu par numuru...»
Zāmels Veinberģis par viņu taksāciju līdzcietīgi pasmaidīja. «Ko nu jūs, cilvēciņi, ziniet no sludinājumiem un ziniet, kā tie rokā nāk...» viņš nodomāja. «Ja tik daudz jau ienāktu, tad katrs būtu gudrs avīzi izdot...»
«Kas tā ir par saimniecību, es prasu!» Hofmanis savas partijas vārdā uzstājās. «Kur tādi ienākumi ir bijuši un kur mums vajag; dividendu, tur no mums prasa piemaksu... Kā tā var būt?»
Kā rādījās, tad ar savu stingro uzstāšanos tie padarīja arī vienu otru šaubīgu. Vismaz tas nepalika bez iespaida, jo sapulcē iestājās uz bridi dziļš klusums.
Tad uzstājās Dr. A. Butuls ar savu godīgo, lēno valodu.
«Ka te varētu būt kas noblēdīts vai aizgājis sāņus,» viņš sacīja, «tas pavisam ir izslēgts. Ja ir kādi izdevumi bijuši, tad tie ir konstatējami, un lieta tos ir prasījusi. Drusciņ dārgāk mums varbūt iznācis caur to, ka mums pašiem varbūt nebija savas drukātavas un mūsu avīze jādrukā kopā ar «Düna Zeitung'u» pie Jākobsona. Tas varbūt nav visai izdevīgi jo «Dienas Lapu» nevar laikus nodrukāt un izsūtīt caur ko viņa tik sekmīgi nevar sacensties ar «Baltijas Vēstnesi» kā to varētu vēlēties. Bet, lai šos nelabvēlīgos apstākļus novērstu un «Dienas Lapas» stāvokli uz visiem laikiem nodrošinātu, tad mums pašiem tiek ierīkota sava drukātava, un priekš tās nauda tiek vākta un ne priekš kā cita. Tā ir tā vislabākā garantija, kas nodrošina avīzes pastāvēšanu. Lai neceltos maldīgas domas un pārpratumi, tad konstatēju vēlreiz: ir gluži izslēgts, ka ir viena kapeika būtu noblēdīta vai aizgājusi, kur nevajag...»
«Pilnīgi pareizi!» Ērkulītis iesaucās. «Tur taču ir rēķini un kvītes, kur tā nauda izdota.»
«Pareizi, itin pareizi!» viņam piebalsoja arī vēl citas balsis. «Ja «Dienas Lapai» vēl nav tik daudz abonentu, ka viņa var cauri nākt, ko tur var darīt!...»
Bet māmuļnieki vēl negribēja padoties. «Kādēļ tad «Dienas Lapai» nav abonentu?!» Hofmanis iesaucās. «Kādēļ «Baltijas Vēstnesim» abonenti ir? Tādēļ, ka «Dienas Lapa» ir tautas vienprātības ārdītāja...»
«Kā?! Kādā ziņā?!» atskanēja dažas uztrauktas balsis iz sapulces. «Pievedat kādus piemērus!»
«Ja latviešu tauta grib pastāvēt, tad viņai vajag sava augstāka centra, kas visus apvieno,» Hofmanis nāca ar savu programmu klajā. «Šis centrs ir Rīgas Latviešu biedrība, kura ir mūsu māmuļa, kas mūs, latviešus, sedz visus ar saviem spārniem - -»
«Ko nu bleķojies!?» Ploriņš viņu pārtrauca. «Domā, ka es tev vairs ticu, ko tu tur stāsti? Man miglu acīs vairs nelaidīsi... Tu no Latviešu biedrības esi nopirkts...»
«Kā - nopirkts!?» Hofmanis, par sava piekritēja tādu uzstāšanos pārsteigts, apjuka, un viss patoss viņam bija vējā. «Neesmu dabūjis ne kapeikas - -»
«Bet cik tev uz garderobi atlaida nomas?» Ploriņš attrauca. «Septiņi simti bija salīgts, bet seši tu maksā! Par ko tev to simtu atlaida? Lai man dod to garderobi, es maksāšu tūkstoš rubļu...»
Hofmanis par tādu kursa maiņu muti vien noplātīja. «Runā un tālāk!» Ērkulītis ironiski iesaucās. «Ko tu tur guli uz to katedri?...» Hofmanis piesarcis, it kā palīga meklēdams, lūkojās pēc Lapas Mārtiņa, kurš bija nosolījies akcionāru sapulcē taisīt skandālu uz velna paraušanu. Bet arī tas bija aizslēpies aiz sava priekšā sēdētāja muguras un nesacīja neko. Bija caur Ērkulīti dabūjis zināt viņam labvēlīgo spriedumu, ka dabūs tulkot romānu par divi simti. Un tādēļ viņš turēja muti.
Hofmanis stomījās un nevarēja vairs nekā laba izsacīt. «Tas vīrs taču nav «Dienas Lapas» piekritējs, bet ienaidnieks!» akcionārs Ķezu Pētersons iesaucās. «Ko mēs viņam tur ļaujam tik daudz pļurkšķēt?! Par ko tad mēs esam to «Dienas Lapu dibinājuši, ja mēs tautu nedrīkstēsim aizstāvēt pret Latviešu biedrības advokātiem?»
«Es lūdzu neapskatīt lietu no šāda redzes stāvokļa!» sapulces vadonis Dr. A. Butuls apsauca. ««Dienas Lapa» neuzbrūk un nekritizē tādēļ, ka tie ir Latviešu biedrības vīri vai advokāti, bet tādēļ, ka tas, ko tā saka, ir dibināti...»
«Nost ar māmuļnieku kalpiem!» vairākas sašutušas balsis iesaucās, un Hofmanis ieskatīja labāk no katedra pazust... ««Baltijas Vēstnesis» ir tas, kas latviešu vienprātību ārda... Nost ar tautas nodevējiem!...»
Sapulcē pret «Baltijas Vēstnesi» arvien cēlās lielāks sašutums un izcēlās par viņu dzīvas pārrunas. «Dienas Lapās» ekspeditors Birzgals, kas agrāk bija kalpojis «Baltijas Vēstneša» ekspedīcijā, zināja pastāstīt, ka «Baltijas Vēstneša» vīri jau tad intriģējuši pret «Dienas Lapu», kad tā vēl nemaz neesot sākusi iznākt un tātad viņi vēl nemaz nav varējuši zināt, kādā garā tā strādās. Zanders Martinsons pastāstīja to faktu, ka viņš izstājies no Latviešu biedrības runas vīriem, lai tur nāktu iekšā kā pirmais kandidāts «Dienas Lapas» redaktors Fr. Bergmanis. Bet Latviešu biedrības priekšniecība to tomēr nav ziņojusi uz sēdēm. Tāpat tika apgaismots fakts, ka Fr. Bergmanis izbalsots no Zinību komisijas, lai gan «Dienas Lapas līdzstrādnieks Āronu Matīss viens no čaklākiem un dedzīgākiem lautas gara mantu krājējiem. Visi šie fakti sacēla lielu sašutumu un rūgtumu.
Ka tikai Latviešu biedrība un «Baltijas Vēstnesis» ir latviešu vienprātības jaucēja, to apliecināja arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrības priekšnieks Sīpolu Ingus. Tas nu bija tāds tautietis, kas savas runas arvien iesāka: «Sveiki, mīļie latvieši! Sveiki, tautasbrāļi!...» Bet priekš Latviešu biedrības teātra lūgumu pilsētai pēc subvencijas nekad neparakstīs, jo viņi to teātri nekad nevadīs plašākā garā, bet tikai «šaurā kliķes nolūkā». Viņš tiem vīriem to pasacījis un vēl «Dienas Lapā» atklāti paskaidrojis: «Lai paraksta lūgumu, kādas biedrības to grib, Latviešu amatnieku palīdzības biedrība to neparakstīs, un lūdzu mūs mierā laist.»
«Ja tā ir, tad jau citādi nevar!» sapulces majoritāte kā viens vīrs iesaucās. «Lai viņi ar savu teātri brauc pupās!...»
Hofmanis un Kalniņš jau ieskatīja savu lietu par zaudētu, un nemēģināja vairs nemaz pretoties.
Sapulces vadonis, rezumēdams izteiktās domas, vēl piebilda: «Tai teātra jautājumā tās nav pilnīgi manas domas, ka tur vienai kliķei vien būtu darīšana. Latviešu teātris zem apstākļiem tomēr var būt tautas kopēja lieta. Bet to es uzsveru vēlreiz un tas ir pilnīgi izslēgts, ka pie «Dienas Lapas» varētu būt kāds kapeiks noblēdīts vai aizgāji. Kur sānis. Nu tagad es likšu balsot, vai sapulce ir ar mieru «Dienas Lapas» nodrošināšanas labā piemaksāt klāt tik lielu summu, cik liela katra dalības nauda. Kas par to, lai pieceļas!»
Piecēlās Ērkulītis, Altberģis, Veinberģis un vēl citi tuvāki piekritēji un paši veči, bet vēl nebija majoritāte. Naudas jautājums arvien tāda kutelīga lieta!
Veči diezgan bailīgi un nedroši lūkojās apkārt. Opozīcija smīnēja. «Āre, biedri,» Bisnieks vēlreiz paskaidroja, «kurš grib, lai «Dienas Lapa» pastāv, un negrib viņu Latviešu biedrībai par patikšanu slēgt, tas lai pieceļas! Bet, kas to Latviešu biedrībai par patikšanu grib izputināt, lai paliek sēžot...»
Šādu argumentu visi saprata daudz labāk, un sapulce gandrīz kā viens vīrs piecēlās. Palika sēžot tikai tie trīs oponenti, bet arī tie nejutās omulīgi, jo visapkārt tos gribēja acīm nobadīt.
«Tātad ar visām balsīm pret trim,» Pudiķis konstatēja. Opozīcija slēpa savas galvas aiz citu mugurām. Arī Lapas Mārtiņš bija piecēlies.
Pēc nobalsošanas paši karstākie patrioti jau spiedās ap galdu maksāt savu daļu. Pats pirmais bija namdaris Pēteris Mednis.
«Cik tad tur tās naudas bija vajadzīgs?» tas jautāja:
«Nu, cik tad jums bija?» Pūcītis jautāja pretim. «Simts rubļu... Nu, tad vēl simts rubļu...»
«Doču, doču (dod šurp)!» Bisnieks kā kasieris steidzās saņemt naudu. Maksāja arī Zanders Martinsons un vēl viens otrs jau tūdaļ uz pēdām.
«Mēs nemaksāsim!» Hofmanis un Kalniņš iesaucās, nevarēdami to paciest. «Mēs no «Dienas Lapas» izstājamies...»
Viņus sagaidīja tikai ņirgājošas sejas. «Stājies jau nu labāk laukā!» Ploriņš iesaucās. «Domā, ka tevi lūgs, lai tu paliec?»
Un to sacīja cilvēks, uz kura viņi taisni bija būvējuši. Viņi redzēja, ka tiem še vairs piekritēju nav, un tādēļ, kaunīgi apkārt skatīdamies, līda uz durvju pusi. Ērkulītis un vēl daži iesvilpās, un viņi taisījās ka tikai tiek laukā.
Pēc tam visi citi no večiem stādītie priekšlikumi tika pieņemti vienbalsīgi, un sapulce nobeidzās, ka to labāk vairs nevarēja vēlēties.
Pēc sapulces Pūcīšu Ģederts apmierināts sacīja: «Nu mums vairs nav jābīstas, ka Latviešu biedrības vīri mums uzspiedīs revīzijas padomi. Ja mums tā «Dienas Lapa» nodrošināta, mums nodrošināta arī banka...»
Kur tad nu ies? Bisnieks domāja - uz Vērmaņa parka lielo restorānu. Tādēļ, ka Plausis viņiem tik ilgi nozudis un nav rādījies, viņam jāizmaksā, un Plausim atkal nekas nebija pretim. Lai nāk līdzi, viņš izmaksās krietnas vakariņas.
Viņam gāja līdzi Olufejevs, Pūcīšu Ģederts, Pēteris Bisenieks un redaktors Bergmanis. Plausis izmaksāja krietni. Tur viņi pie tam vēl sastapa kādu no lielākiem akcionāriem, kurš nebija paguvis ierasties uz sapulci un tādēļ gribēja zināt, kas izspriests. Tas bija Jānis Stučka un Stukmaņiem, kas tirgojās stipri ar kokiem. Liels vīrs sārtu vaigu un kupliem matiem.
Viņam apstāstīja sapulces lēmumu. «Vai tad m u n u simtnieku arī ņemsi pretim?!» tas jautāja.
«Doču, doču!» Bisnieks bija žigli klāt ar savu maku. Bet tautietis gribēja bez tam te iestāt viņu kompānijā un lika arī nākt savai kārtai šampanieša. Viņš gribēja iedzert uz «Dienas Lapas» veselību.
Pēteris Bisnieks nu viņam apstāstīja, ka «Dienas Lapai» pēc tam, kad tai nu nodrošināta drukātava, esot lieliska izredze uz nākotni. Ja tikai tā nu dabūtu labu redaktoru... Jo Bergmanis atstājoties, bet viņa vietā vajadzētu kādu jaunu, krietnu spēku.
«Vai, ti jau muns dēls Pēteris varētu!» Stučka iesaucās. «Tis jau ar Bergmaņa Frici Pēterburgā gāja reizā skolā...»
Tās bija patīkams priekšlikums, kuru arī Bergmanis ar visiem spēkiem pabalstīja. Stučkas dēls Pēteris patlaban ka bija nobeidzis Pēterpils universitātē jurisprudencijas fakultāti un piestājies pie zvērinātā advokāta Jāņa Kļaviņa par palīgu. Tas to lietu tīri labi varēja izdarīt.
Uz to bija liela iedzeršana, kura beidzās ar kafeju un benediktīnieti otrā rītā. Plausis jau sen būtu varējis aizbraukt uz jūrmalu, bet viņš to bija pavisam aizmirsis. Pēdīgi vēl ieradās Pēteris Krauklītis no jūrmalas, gan smagu galvu no vakarējā koncerta, tomēr tas «uzpasēja savu šefti» un devās uz savu būvi. Ieraudzījis viņu garām ejot, Plausis, mādams ar roku, pieaicināja klāt.
Kad tas bija drusciņ «pahmilājies», Plausis veda lietu tālāk. «Nu, kas ir, Krauklīt,» viņš sacīja, «iztaisīsim to šefti... Tev vajag naudas, bet kasei vajag mājas... Ko tu domā, - kad kase atpirktu tavu namu Elizabetes ielā Nr.16?...»
Krauklītis mazliet it kā no prieka sadrūvējas. «Ja tas notiek,» viņš sacīja, «tad es lieku tūdaļ pusduci šampanieša galdā...»
«Tas ir par maz,» Pūcītis atbildēja. «Vienu procentu no pirkšanas summas tev jāziedo «Dienas Lapai».»
Krauklītis saviebās. «Kas man par daļu, kur jūs to naudu lieciet. Es savu provīzijas procentu izmaksāju, lieciet viņu, kur gribiet...»
«Bet zini, ka tas tad iet priekš «Dienas Lapas»,» Bisnieks paskaidroja. «Sefte paliek šefte...»
Viņi sāka un sāka, līga par cenu un beidzot vienojās. Par 75000 rubļiem. Cik viņš tur skaidrā naudā dabūs ārā, to viņš vēl nezināja, jo viņam pirms bija jānolīdzina neatliekamie maksājumi krājkasei. Bet ātrāk tā lieta netiek kustināta no vietas, pirms viņš priekš «Dienas Lapas» iemaksā to vienu procentu.
Par to viņš palika ļoti domīgs. «Kāds tad tur man liels labums?!» viņš sacīja. «Ja jūs vēl atrēķināt tūdaļ parādus...»
«Bet, ja tev parādi nolīdzināti, tev izredze dabūt jaunu aizņēmumu,» Pūcītis paskaidroja. «Un, ja tu būsi ziedojis «Dienas Lapai», tad mūsu partija ieskatīs tevi par viņas labvēli un nekādas ierunas necels, ja mēs tev aizdodam. Citādi viņi saka: «Āre, pašu cilvēkam jūs neaizdodiet, bet māmuļniekam un «Dienas Lapas» pretiniekam jūs aizdodat...»
Krauklītis piesarcis klausījās. Viņš to «Dienas Lapu» ne acu galā nevarēja ieraudzīt, bet tagadējos apstākļos nedrīkstēja to klaji izsacīt. Viņš tādēļ aizbildinājās ar citu iemeslu. «Man tad būtu jāiemaksā 7500 rubļu?» viņš sacīja. «Kur lai tos ņemu?»
«Ja tu tīrā tūdaļ iemaksā, mēs tev atlaižam par 6000 rubļu,» Pūcītis sacīja. «Redzi, tu tad nopelni 1500 rubļus...»
«Laba šefte!» Bisnieks, viņu it kā kārdinādams, piebilda.
Pēteris Krauklītis bija nostādīts pavisam komiskā stāvoklī. Tāpat kā kaķis pie gardas desas, bet uz augstas vāceles. Tu viņu redzi un varētu dabūt, bet te arī pie tās pietikt.
Ludvigam Plausim turpretim nepatika, ka viņa draugu tā spīdzina. «Krauklītis ir liels cilvēka, viņš rāda jaunas vērtības,» tas sacīja. «Mēs arī dažs labs naudu nopelnām, bet mēs pelnām to priekš sevis. Bet viņš rada vērtības, kuras nāk par labu visai tautai. Viņa vārdu daudzinās mokošās paaudzes, kad mēs jau sen būsim aizmirsti. Tādēļ viņam katrā ziņā vajag izpalīdzēt...»
«Nu, palīdzi, palīdzi!» Bisnieks it kā ironizēdams sacīja. «Tu taču itin labi vari...»
«Zināms!» Plausis iesila. «Un es to darīšu arī. Es gādāšu tos seši tūkstoši rubļus... Bet jūs viņam tad atvērsat jaunu kredītu un viņam naudu neliegsat, kamēr viņš nobeidz savu lielo darbu. Jūs man to apsolāt uz savu goda vārdu!...»
«Ja jau tikai kasē nauda būs un viņš pareizi turēsies,» Pūcītis vienaldzīgi sacīja. «Kā viņam esam jau devuši, tā dosim arī uz priekšu...»
Bisnieks neko nesacīja, bet Olufejevs tikai diaboliski smīnēja. It sevišķi uz tam, kad Plausis piedāvājās ieķīlāt priekš Krauklīša obligāciju.
«Ja tikai tā ir laba obligācija, kāpēc tad ne!» Pūcītis apsolīja aizdevumu.
Krauklītis bija dziļi aizkustināts. «Es jau domāju, Ludvig, ka man par visu to tikai tev jāpateicas. Pateicos tev, draugs! Ja es dabūju savu lielo darbu nobeigt un nāku cauri, es tev to nekad neaizmirsīšu!... Mēs jau vēl dzīvosim... Var būt, ka arī kādreiz no savas puses varēšu tev līdzēt...»
Arī Plausis no savas puses bija pretim aizkustināts. «Tā mums, Pēter, pasaulē jādzīvo, vienam caur otru... Vienam caur otru...»
«Olufejevs tikai diaboliski smīnēja. Plausim tas uzkrita. Kāpēc tu, Olufejev, tā? Vai tas tev nepatīk?»
«Es tur par tādām valodām maz ko dodu,» tas asi atbildēja. «Pasaulē ir tā katrs priekš sevis, bet dievs priekš visiem!»
«Kā?!» Plausis it kā aizskarts iesaucās. «Vai tu domā, ka es tevi atstāšu ķezā? Mēs taču stāvam drusciņ - -» - «tuvāk», viņš gribēja sacīt, bet paturēja uzvārdu pie sevis. «Cik tev tur liela bija tā vajadzība?»
«Pateicos... Es iztikšu!» Olufejevs dzestri atmeta ar roku. «Tev nevajag tik daudz par mani rūpēties... Katrs kā iekš sevis, bet dievs priekš visiem...»
Plausis viņu pētoši uzlūkoja. Viņam bija ap dūšu kā citkārt Polikratam, kurš ziedoja jūras dievam balvu, bet tas to neņēma pretim.
Žigli viņš paskatījās pulkstenī un samaksāja tēriņu. «Man jātiek uz vilcienu,» viņš sacīja. «Olufjev, vai tu nenāksi man gabaliņu līdzi? Gribu ar tevi drusciņ parunāt...»
«Labi!» tas atbildēja. «Man ar uz to pusi jāiet...»
Viņi atvadījās no citiem un gāja. Iedami klusēja. Plausis diezin kāpēc tik nemierīgs. Viņš diezin ko būtu devis, lai paturētu Olufejevu pie laba prāta.
«Olufej,» viņš beidzot sacīja, «vai varu aizvest Zanai nu tevis samierinošas labasdienas?»
«Kāpēc?!» tas diaboliski smīnēja. «Ko viņai mana; labasdienas līdz? Viņai taču tāpat labi iet...»
Plausis piesarcis klusēja it kā piepliķēts puika. «Brauc man līdzi!» viņš beidzot kautrīgi iebilda. «Izrunāsimies vēlreiz prātīgi...»
«Nevaru!» Olufejevs atbildēja. «Man jātiek un jauno apgabaltiesu...»
Plausis piepeši it kā satrūkās. «Ko tur?!»
«Man tāda maza darīšana pie prokurora,» Olufejevs diaboliski smīnēja.
Bet Plausis nobāla. Kas vainīgs, tas bailīgs! Priekš gara acīm viņš jau redz, ka Olufejevs, nostājies poza pret prokuroru, saka: «Jūsu augstdzimtība!... Man ir pierādījumi, kas atklāj kādu neģēlīgu noziegumu. Ir apdrošinātas personas par lielām summām, bet tās vēl nav mirušas. Viņu papīri pielikti klāt līķiem, par kuriem saņemta apdrošināšanas summa...» To iedomājoties, viņam tīri kājas trīsēja.
Viņš apstājās. «Olufejev, saki man to patiesību: vai tu turi uz mani ļaunu prātu?»
«Kādēļ?» tā acīs pamirdzēja spīdzinošs smaids.
«Nu, tādēļ - - tādēļ, ka man tik labi iet!...» Plausis nesamanīja, ko sacīt. «Man patiešām ir vairāk laimes nekā saprašanas... Bet, lūdzams, ļaunu prātu tādēļ neturi...»
«Kādēļ tad ļaunu prātu?!» Olufejevs valšķīgi nobraucīja bārzdu. «Tu rīkojies priekš sevis, es rīkojos priekš sevis... Katrs dara tā, kā priekš viņa iznāk labāk...»
«Olufjev!» Plausis pēc īsas klusēšanas it sentimentāli iesaucās. «Es taču tev arvien esmu bijis mīļš draugs... Esmu tev palīdzējis, cik vien spējis...»
«Paldievs tev par to!» Olufejevs attrauca. «Par to labu būšu tev arvien pateicīgs. Bet tagad nu dzīvo vesels, jo, man ir jāiet...»
«Nu, kur tad tik steidzīgi skriesi!» Plausis vēl lūkoja viņa roku aizturēt. «Nu, apmeklē taču mūs... Kādreiz atbrauc!...»
«Gan jau, gan!» tas atkal diaboliski nosmīnēja. «Ieradīšos varbūt vēl drīzāk, nekā tu gaidīsi...»
Atsveicinājušies tie devās katrs uz savu pusi.
Bet Plausis vēlreiz apstājās un viņam pakaļ nosauca:
«Bet Olufej!... Kad tu brauc, tad paņem kādus labus draugus līdzi - -»
«Nu, protams, protams!» tas atmeta ar roku. «Gaidi mūs...»
Stāvēdams uz vietas it kā sālsstabs, Plausis vēl noskatījās, kā tas iegāja jaunajā apgabaltiesas ēkā. Arvien lielāks palika viņa iekšējais nemiers, un sirds viņam traki pukstēja.
«Blēņas!» viņš beidzot pameta ar roku. «Olufejevs tāds cūka nevar būt...»
Un, pametis ar roku tuvākajam fūrmanis tas aizbrauca ar to uz dzelzceļa staciju.

* * *

Diena bija pagājusi kā pa miglu. Kad Lūcija piecēlās, kā acumirklī nezināja, kur atrodas, un tikai vēlāk atjēdzās.
Viņas sirdī modās it kā līksmība un līdz ar to sēras, un arī vēl galva drusciņ sāpēja no vakarējiem šampanieša un vīna reibiem. «Bet kur tad viņš?» tai žēli iedūrās sirdī. Šodien viņa tam vairs nedusmotu...
Piecēlās arī Zana, un viņas atrada nolikto zīmīti. «Rau, kur kavalieris!» tā Lūciju valšķīgi pētoši uzlūkoja. «Vai tad jūs sastrīdējāties?»
Tumšais piesārtums Lūcijas vaigā liecināja par visu, kas noticis. Par atbildi Lūcija apkampa savu draudzeni, paslēpa savu galvu pie viņas krūts.
«Kāpēc tad viņš projām skrējis?» Zana jokodama sacīja. «Nu, nu, gan jau viņu dabūsim rokā...»
«Man ir viņš jāsatiek,» Lūcija, pārspējusi kaunu, skatījās viņai droši acis. «Man viņam daudz kas jāsaka... Es uz viņu nebūt neesmu ļauna...»
«Muļķīte!» Zana pasmaidīja. «It kā viņš to nezinātu...»
Pārradās Ludvigs Plausis no pilsētas, arī krietnās paģirās un štimmungā. Apprasījās mīļi pēc visiem. «Ko tad jūs vakar labu darījāt?»
«Mēs amizējāmies!» Zana īsi atbildēja.
Lūcija pārdzīvoja nāves bailes, ka viņa par visu to notikumu nesāk onkulim stāstīt. Bet Zana gan pati labāk saprata, ko viņa var un ko nevar stāstīt. Viņa runāja gari un plaši par visu, bet par Kārli ne pušu plēstu vārdu neieminējās.
Bet onkulim pēc tādiem darbiem tautas druvā vajadzēja miera. Kamēr viņš atpūtās un izdusējās, viņas vienas pastaigājās pa kāpām un mieloja acis. Lūcija ar skaistiem, modemiem kostīmiem, bet Zana ar tiem un vēl ar skaistiem vīriešu stāviem. Bez tam viņas vēl ļoti uzmanīgi raudzījās pēc viena, bet velti!... Nekur viņu ieraudzīt...
«Aiziesim pie viņa mājā, es zinu, kur viņš dzīvo,» Zana lika priekšā. «Tu jau vari apciemot savu brāli...»
«Brāli gan,» Lūcija atbildēja. «Tas mans pienākums...»
Bet viņa pati pie sevis lieliski samelojās, jo brāļa dēļ nebūtu tur savas acis rādījusi.
Viņas sasniedza Perlanta dzīvokli, un Zana apjautājās pie saimnieces pēc jaunajiem cilvēkiem. Izrādījās, ka viņu nemaz nav mājā. «Viens no jauniem kungiem,» tā saimniece teica, «šorīt izgājis, bet otrs nemaz nav bijis mājā...»
«Nu, gan jau satiksim uz priekšu,» Zana mierināja. «Viņš mums neizbēgs... Redzēsi, - pats būs klāt - -»
Bet viņas to nesastapa nekur.
Tikai otrā rītā, kad Plausis bija jau izgulējies, kārtējā dzīve šinī famīlijā atjaunojās.
Vēlu, kā jau bezdarbnieku dzīvē parasts, tie sapulcējās pie savas rīta kafejas. Tikai Lūcija, kura kā lauku saimniece bija radusi agri celties, bija pilnīgi apģērbusies, mājas kungs turpretim bija vēl rītasvārkā un mājas kundze cakotā naktsjakā ar rozā šleifēm pār krūtīm.
Izņemot Lūciju, kurai no vaiga varēja nolasīt pārdzīvojumus, - viņa bija nopietna un klusa, - pie galda valdīja arī īsts rožains garastāvoklis, justament tā kā pie jauniešiem medus mēnešos. Zana lēja viņam zelta tasē, ko tas pateicīgi ņēma pretim.
«Tu, Ludvig,» Zana sacīja, «vai mēs abas šodien nevarētu aizbraukt uz pilsētu? Lūcei būtu šis tas jānopērk... Bez tam es arī labprāt paņemtu to rotu, ko tu man apsolīji... Nokaulēta viņa jau sen stāv...»
«Katrā ziņā, - kas solīts, tas jādabū, mīļā sirds!» viņš attrauca. «Bet, ja es tevi lūgtu, - vai tu nevarētu to lietu drusciņ atlikt? Man tā nauda ir, bet uz ātru roku jāizpalīdz kādam labam draugam...»
«Olufejevam?» viņa jautāja.
«Arī tam būs jāaizdod,» Plausis atteica. «Bet vēl jo steidzīgāka vajadzība ir Pēterim Krauklītim...»
«Krauklītim?» Zana it kā nesaprazdama iesaucās. «Par ko tad tam?
«Viņš ir mans draugs,» bija atbilde.
«Es tevi, Ludvig, nesaprotu,» viņa pēc īsas klusēšanas aizskarta turpināja. «Viņa sieva un meita nezina, kur savus degunus celt, un tu viņam aizdod naudu!... Izrādās tīri, ka Krauklītis tev būtu vairāk nekā es...»
«Ja es viņam nepalīdzu, tad, neraugot uz viņa lielo rocību, tas var palikt par ubagu,» Plausis paskaidroja.
«Vēl labāk!» Zana enerģiski atcirta. «Tad viņas mācīsies tos degunus zemāk turēt...»
«Zana, esi taču pacietīga ar mani!» Plausis lūdzās. «Mēs taču visi esam cilvēki, un mums vienam otram ir jāpalīdz. Es taču arī kādreiz varu nonākt tādā pašā stāvokli? Ja mani neviens neglābj, man var notikt tāpat... Ir, jā, cilvēki, netiesājat, tad jūs netapsat tiesāti...»
«Tu man sāc palikt jūsmelīgs!» Zana viņu cieši uzlūkoja. «Vai mums nabagu dēļ dievs jālūdz? Ja tu papriekšu gribi palīdzēt visiem nabagiem un tikai tad manis iegādāties, tad jau gan man maz kas atliks...»
«Zana mīļā,» viņš atbildēja ar lūdzošu skatienu, «nu, pacieties taču vēl drusku... Tu taču zini, kas tu man esi - -» Bet piepeši, it kā tagad tikai nojauzdams, ka arī Lūcija te klāt, viņš piesarcis apklusa.
«Lūcijai arī jaunas garderobes vajag,» Zana tālāk turpināja. «Vai tu gribi, lai viņa staigā kā pelnrušķe?»
Lūcija, tumši piesārtusi, sekoja visām šim valodām. Viņa pirms nevarēja īsti izprast, bet nu beidzot tai bija skaidras šis attiecības, kādās viņas onkulis atradās ar, šo sievieti.
«Manis dēļ daudz nerūpējaties, tante,» viņa pazemīgi sacīja. «Man pietiktu; ja es kur dabūtu darbu un varētu sev maizi nopelnīt. Pa brīvo laiku es tad gribu mācīties un izglītoties...»
Tas bija viņas lielais mērķis un pamats, kādēļ viņa savu vīru atstāja. Bet nu ar Kārļa jaunu ielaušanos viņas iekšējā dzīvē viņa jutās no šī pamata nogrūsta un no lielā mērķa novirzīta. Tādēļ viņa jutās it kā nabaga grēciniece.
«Tādas muļķības!» Zana atraidoši atmeta ar roku. «Onkulis aizsviedis tūkstošus svešiem ļaudīm un savai miesīgai brāļameitai ļaus strādāt kā kalponei?!...»
«Manis dēļ!» Plausis beidzot padevās. «Nu, tad brauciet arī uz to Rīgu...»
Te bija dzirdami soļi un svešas balsis. It kā ko paredzēdams, Plausis iztrūcies vēroja. «Olufejevs?!...»
«Jā!» Zana errīgi attrauca. «Atkal šis vecais ubags mūs te traucē...»
«Liekas, ka tam vēl kāds līdzi?» Plausis gribēja sacīt, bet vārdi tam nomira uz lūpām...
Olufejevs ar kādu kroņa ierēdni jau nāca pa durvīm. «Labdien, Plausi!» tas atsveicinājās. «Tu lūdzi, lai tevi apmeklēju un paņemu līdzi arī kādu labu draugu... Te nu mēs esam?!»
«Kā, es nesaprotu?!» Plausis iesaucās. «Kas tad tas ir par kungu?»
«Apgabaltiesas prokurors,» Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Viņam te esot pie tevis kāda darīšana...»
«Ā, Olufejev!» Plausis iesaucās drīzāk izbrīnījies nekā izbijies. «Tad tu tiešām to varēji?!»
«Jā! Man nebija nekāda iemesla tavus grēkus slēpt,» Olufejevs atbildēja. «No dzīvības apdrošināšanas biedrības man par uzrādīšanu tiek ievērojama summa... Katrs priekš sevis, dievs priekš visiem!...»
«Tā, tā, tā!» Plausis it kā bez balss sacīja un lūkoja pieturēties pie galda malas, lai neapkristu.
«Ko viņš tur muld?!» Zana īgni sacīja. «Es tur nekā nesaprotu...»
«Tūlīt tu dzirdēsi!» Olufejevs attrauca. Prokurors pa tam jau bija izkravājis savu mapi.
«Mūsu vārds ir Ludvigs Plausis?» tas jautāja. «Otrās ģildes tirgotājs?»
«Jā-a,» Plausis atbildēja. «Otrās ģildes tirgotājs...»
«Mēs nākam pie jums ļoti nepatīkamā uzdevumā,» prokurors turpināja. «Jūs esat aizdomās par kādu lietu, par kuru draud katorgas sods. Tādēļ lūdzu no istabas vairs neiziet, mēs izdarīsim pie jums tūdaļ kratīšanu.»
Bija ienākuši arī pāris policisti, kuri gaidīja uz prokurora mājienu.
«Nav vajadzīgs!» Plausis, galvu nokāris, sacīja. «Es jau neliedzos... Atzīstos par vainīgu.»
«Mans dievs!» Lūcija izbijusies iekliedzās, un arī Zana pietvīkusi iesaucās: «Ko tas lai nozīmētu?! Es nekā nesaprotu...»
Prokurors viņai deva vajadzīgos paskaidrojumus. «Tas kungs ar iepriekšēju nodomu un svešu dokumentu palīdzību izkrāpis no apdrošināšanas biedrības ievērojamas naudas summas. Viņa apdrošinātās personas vēl dzīvo, bet viņu pases un dokumentus tas pielicis svešiem līķiem par kurām tad saņēmis apdrošināšanas prēmiju...»
«Tas nevar būt!» Zana pietvīkusi iesaucās. «Tie ir Olufejeva meli!...»
«Ir taisnība, Zana!» Plausis, galvu nokāris, nopūtās. «Esmu licis par daudz uz vienas kārts... Kas darīts, padarīts! Tikai - - vai viņam to vajadzēja - - »
«Ā, tad tu pats atzīsties?!» Zana pietvīkusi uzreiz mainīja toni. «Tu, godīgā mājā dzīvodams, esi nodarbojies ar nežēlībām? Gaužām smuki!... Es no šīs lietas, cienīgā augstā tiesa, nekā nezinu,» viņa griezās pie prokurora. «Viņš ir tikai mans piedzīvotājs un vairāk nekas!...»
«Jūs jau arī netieciet apvainoti,» prokurors paskaidroja, visu vērību piegriezdams Plausim. «Ievērojot jūsu labprātīgo atzīšanos, es jūs uzaicina nodot visu savu korespondenci un dokumentus caurlūkošanai. Tāpat arī jums būs jāiemaksā desmit tūkstoš rubļu zaloga, ka ieradīsaties pie tiesas un nopratināšanas. Citādi jūs likt uz vietas apcietināt.»
«Še jums būs visi mani papīri,» Plausis izvilka no rakstāmgalda atslēgu un atslēdza atvilknes. «Naudas man gan nav tik daudz klāt... Bet, ja jūs gribiet mani pavadīt uz pilsētu vai ņemt pretim vērtspapīrus, tad varu jums šo summu iemaksāt...»
«Kādi ir jūsu vērtspapīri?» prokurors jautāja. «Trezoršeines mēs ņemam pretim...»
Plausis atslēdza naudas skapi un tos parādīja. Daži no tiem derēja. Iztrūkstošo viņš piemaksāja klāt skaidrā naudā un dabūja kvīti. Tomēr līdz protokola sastādīšanai prokurors lūdza viņu vēl paciesties, tad viņš varēšot iet, kur grib.
Kamēr tika sataisīts garlaicīgais protokols, Zana pietvīkusi staigāja pa istabu. «Tad tik daudz esmu zaudējusi, uzticēdamās akli cilvēkam... Man, godīgai vīra sievai, tas jāpiedzīvo?!...» Viņa uzreiz it kā izmainījusi savu dabu. No agrākā cēluma un maiguma vairs ne vēsts Lūcija sēdēja tikpat kā piepliķēta, un pat Olufejevs atturējās no diaboliskā smīna.
Prokurors vēl uzņēma Plauša adresi pilsētā un jūrmalā. «Drīz dabūsat uzaicinājumu ierasties pie izmeklēšanas tiesneša, ko lūdzu ievērot...»
Tad viņš aizbrauca, bet Olufejevs palika vēl turpat sēžot.
Ilgi neviens nedrīkstēja ne acu pacelt, lai gan it visiem bija tik daudz uz dūšas...
«Klausies, Olufejev!» Zana viņu cieti uzlūkoja. «Tu zini, mēs neesam mazi bērni... Tā obligācija, kas ingrosēta uz tavu namu un blanko cedēta, ir manās rokās. Ja tu mani ņem atpakaļ un noliedz visas tenkas par maniem sakariem, tad tu esi glābts. Ja ne, tad zini es piedzīšu visu līdz pēdējai kapeikai...»
Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Es tevi ņemu atpakaļ, bet tikai ar visām sievas tiesībām un pienākumiem.» Viņa neatbildēja un arī nepretojās. Redzams, ka viņi klusu sapratās. Viņa tikai mazcienīgi noskatījās sāņus uz sagrauzto Plausi.
«Onkul, mans nabaga onkul!» Lūcija vairs nevarēja nociesties un raudādama krita viņam ap kaklu. «Teic, kas tad ir tik briesmīgs noticis?!»
«Nabaga bērns, es tev vairs nekā nevaru līdzēt!» tas sažņaugts sacīja. «Es nezinu, kur tu nu paliksi un kā tu dzīvosi...»
«Es eju atpakaļ pie sava vīra, lai viņa iet pie sava,» Zana kodīgi piebilda.
«Ko jūs runājat?!» viņa it kā izbiedēta uztraucās. «Nemūžam, tad labāk diezin ko!...»
«Jā, ko tad jūs domājat?!» Zana viņu asi uzlūkoja. Ne vēsts vairs no tiem smaidošiem glāstiem, kādus agrā vecākā draudzene pret viņu izrādīja.
«Mans dievs!» Lūcija, rokas žņaudzīdama, lūdzās. «Dodiet man tikai kādu kaktiņu, kur piemist, kamēr dabonu vietu. Es savu maizi nopelnīšu...»
«Jūs taču, kundze, sapratīsiet, ka nevarat no manis prasīt neiespējamo,» Zana enerģiski atmeta ar roku. «Es esmu godīga vīra sieva un varu nākt sliktā slavā, ka pieturu no vīra aizbēgušu sievu...»
It kā negribēdama savām ausīm ticēt, Lūcija viņu uzlūkoja. Tās bija lietas un notikumi, kurus viņa nevarēja apķert, un domas viņai griezās riņķī pa galvu.
«Kad mums bija naudas līdzekļu diezgan,» Zana paskaidroja, «tad mēs daudz ko sev varējām atļauties. Tagad apstākļi citādi un mums uz tiem jāskatās. Nevajaga taču tā «anštelēties»!... Kādēļ tad jūs nevarat iet atpakaļ pie vīra?»
«Tad tiešām jūs no manis gribat negriezties,» Lūcija skumji sacīja. «Jūs gribiet mani dzīves jūrā atstāt vienu kā atklīdušu salmiņu?!»
«Nu, tad ejat pie sava lepnā brāļa, kas citus zin tik tiesāt!» Zana sapīkusi attrauca. «Vai arī pie sava mīļākā...»
Un taisni tas bija tas, kas Lūcijai gulās smagi uz dvēseles. Viņa juta, ka kauns durstīja tai vaigus kā adatām. Viņa sabruka kā nabaga grēciniece un aizklāja vaigu rokām...
«Es jau eju, es jau eju!» viņa beidzot saņēmusies sacīja. «Negribu jūs ilgāk apgrūtināt... Mans nabaga, nabaga onkuli...»
Un, saķērusi savas nedaudzās mantiņas, viņa izslīdēja pa durvīm.