AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmit pirmā nodaļa

Nesagaidījis savu biedru atpakaļ, Kārlis aizbrauca viens uz jūrmalu.
Otrā rītā, smagu galvu un tukšu sirdi pamodies, tas pārliecinājās, ka Perlants nemaz nav pārbraucis. Tas jau nebija nekas ārkārtējs, jo bieži vien viens vai otrs, pilsētā vēlāk aizkavēts, palika pa nakti tur, pārgulēja vai nu kortelī, vai pie kāda biedra, vai pašu istabiņā «hohkolonijā». Šoreiz jau biedram bija tīri motivēts iemesls aizkavēties, tādēļ ka «Selonija» gatavojās uz piedalīšanos pie Trešiem dziedāšanas svētkiem, un tādēļ konventā lielās apspriešanās ilga dažreiz līdz agram rītam. Tātad tur nebija nekā sevišķa, un tomēr - - viņam uzmācās tā kā bažas, tādas ilgas Perlantu redzēt, ar viņu kādu vārdu pārrunāt. Pie tam tāds savāds nemiers... Sajūta, ka savu biedru vairs neredzēs...
Padzēris savu tēju un dabūjis daudzmaz smago galvu kārtībā, Kārlis ar nākošo vilcienu aizbrauca uz pilsētu. Viņa pirmais gājiens bija uz Latviešu biedrību. Tur visi par jaunāko notikumu bija jau kā aizkurti.
«Tas jau citādi nebija domājams,» garderobjers stāstīja katram par Plauša pašnāvību un it kā apmierināts ieņēma no savas tabakas dozes labu šķipsnu. «Un pie tam viņš vēl nebija tas ļaunākais no tiem dienlapistiem. Tur dažs labs cits to striķīti vairāk pelnījis...»
Viņam nevajadzēja stāstīt, visi zināja diezgan, tikai negribēja zināt. Runas vīri neielaidās ne uz kādām blakus valodām, pārrunāja tikai sausi par saviem amata pienākumiem nākošos dziedāšanas svētkos, lai gan ievainotais tonis liecināja, ka katram kas gul uz sirds. Traips uz visu labāko latviešu sabiedrību. «Kādu kompromisu mēs uz priekšu varam tagad dabūt gatava ar saviem līdziedzīvotājiem?!» Starpiņš, it kā savos sirds dziļumos aizskarts, sūrojās. «Vakar domnieku sapulcē konsuls man saka: «Aber kas tie ir par vīriem jūsu sabiedrībā? Wir bekommen durch euch einen üblen Geruch...»» (Mēs caur jums dabūjam nelabu smaku...)
Priekšnieks uz to neatbildēja, un arī visi citi sausi turpināja apspriest savas lietas.
Kārlis sastapa Pudiķi un citus biedrus ar tādiem vaigiem, ka viņš tiem neuzdrošinājās jautāt, kur ir Perlants. Un viņi arī tam nejautāja. Visi it kā saprazdamies cieta par nepatīkamo gadījumu klusu.
Viņam jau arī nekāda paskaidrojuma vairs nevajadzēja, jo garderobjers šausmīgo notikumu bija aprakstījis līdz pēdējam sīkumam. Par vienu lietu viņš nu bija skaidrībā: savu draugu viņš vairs tik drīz neredzēs. Ai, kādas sekas šai vienai lielai nelaimei!... Patiesībā tie visi viņam sveši cilvēki, un tomēr viņš jutās tiem tik tuvu. Ko tagad lai nu iesāk tā nabaga sieviete, kas dalījās šī nelaimīgā vīra priekos un bēdās? Viņa pie tam noārdījusi visus tiltus aiz sevis, atstājusi savu vīru, kritusi labākās sabiedrības nežēlastībā. Kā viņa šo triecienu izturēs? Un Lūce?! Sirds viņam sāpīgi sažņaudzās. No vīra aizgājusi, no vecākiem atstumta, no sabiedrības nicināta, - nu viņa zaudējusi brāli un, kas tas lielākais, arī savu «labo onkuli», kas vēl bija vienīgais balsts viņas mūžā. Un pie tam viņš apzinājās savu vainu. Viņš to, kura jau kritusi, bija grūdis vēl dziļāk, - aiz vājības tas bija noticis, bet tā bija nepiedodama vājība.
Kā harpijas viņu sāka mocīt sirdsapziņas pārmetumi. Kā viņš pret to visu varējis izturēties tik vienaldzīgi pēc notikušā par viņu vairs nemaz nebija licies zinot? Ar iepūtīgās, tukšās sabiedrības morāli, ar kuru viņš iekšēji jau sen bija nesaskaņā, tam vajadzēja lauzt līdz galam, viņu uzmeklēt un viņu par labu griezt. Viņš ar Lūci saistīts, un, ja viņa doma - - - nu, tad viņa pienākums viņu vismaz materiāli pabalstīt.
Ar tādu ciešu apņemšanos viņš brauca atpakaļ uz jūrmalu.
Ar savādu sirdi viņš uzmeklēja to villu, kur bija noticis tik svarīgais, nelaimīgais, bet saldi sāpīgais brīdis mūžā. Ar vaininieka apziņu viņš tuvojās tai vietai, bet ar ciešu apņemšanos savu kļūdu izlabot.
Bet viņš te atrada pavisam citus apstākļus. Plauša vietu pie Zanas sāniem bija paguvis ieņemt atkal Olufejevs. Kundze to saņēma ar ārējo ceremoniālo cieņu, gandrīz vēsi, un stādīja viņu priekšā savam vīram. Lai gan Kārlim netrūka uzstāšanās, -- tādas lietās viņš bija pietiekoši dresēts, - tad tomēr viņš jutās ļoti neveiklā stāvoklī un nesamanīja, kā lietu īsti ievadīt.
Nosēdušies ceremoniāli uz balkona cienīgās pozās, viņi viens otru uzlūkoja. «Ar ko mums tas lielais gods, ka mūs apciemojat?!» mājas kundze beidzot pārtrauca klusumu.
Šāds jautājums Kārlim bija vēl jo kautrīgāks. «Es gribēju zināt, kur Lūcija!» tas beidzot piesarcis iesaucās. «Jūs ziniet, tā jaunā kundze...»
«Lūcija?!» mājas kundze it kā nesaprazdama jautāja. «Kas tā par Lūciju? Ak tā, tā ir tā Plauša radiniece...»
«Taisni tā!» Kārlis attrauca. «Pirms kādām dienām man bija tas gods no Horna dārza jūs kopā ar viņu še uz mājām pavadīt...»
Olufejevs piepeši uzmeta pētošu neuzticības skatienu Kārlim un savai sievai.
«Ak tā, atceros, bet viņas še vairs nav,» viņa vienaldzīgi atbildēja. «Plauša kungs, kā ziniet, pie mums vairs nedzīvo.»
Olufejevs diaboliski pasmīnēja.
«Zinu šo nelaimīgo, satricinošo gadījumu,» Kārlis pēc brīža atbildēja. «Bet tādēļ jau mani ļoti interesē, kur tā nelaimīgā sieviete tagad mīt. Jo, kā jūs paši sapratīsat, viņa taču tagad paliek gluži viena, bez kādu līdzekļu...»
«To es nezinu, - bet jūs par viņu vairāk ko ziniet?» Zana nevainīgi atbildēja. «Jūs laikam rada esat?...»
«Jā, tā drusciņ tālāku,» Kārlis meloja, ka viņam visi ausu gali nosarka.
«Ak tā?!» viņa spīdzinoši attrauca. «To es nemaz nezināju. Mums jau viņa bija gluži sveša persona. Plausis te pie mums dzīvoja, mēs viņu uzņēmām. Kur viņa tagad, to es pavisam nezinu sacīt. Nu taču būs aizgājusi atpakaļ pie sava vīra!...»
«Jūs domājat?!» Kārlis par šo ziņu pietvīka, it kā atvieglots un reizē ar to notriekts.
«Es domāju, ka tas pareizais būtu,» viņa atbildēja. «Jo citādi izceļas tikai valodas. Šinīs laikos vajag būt ļoti uzmanīgam. Plauša kungs tikai īsu laiku bija pie mums kostē, un iztaisītas tādas valodas, tādas klačas par mums abiem! Kad tur jel vārdiņš būtu patiesības...»
Olufejevs diaboliski pie sevis nosmīnēja, un arī Kārlis nezināja, ko sacīt. «Nevajag tādām valodām piegriezt tik daudz vērības,» viņš beidzot it kā nesamanīdams piemetināja.
«Vīriešiem viegli sacīt,» Zana it kā aizskarta attrauca, «viņiem jau sabiedrība visu piedod! Par viņiem lai runā, bet ar sievieti tas ir citādi! Uz viņu labākā sabiedrība sāk skatīties šķībi, un tas ir ļoti nepatīkami... Nē, - ko tie, cilvēki visu neizdomā?! Es nu ielaidīšos ar precētu vīru, kam pašam jau pieaugusi meita? Vai jūs tam arī ticiet? Bet mūsu laikos jau nevar ar otru labi parunāt, kad jau tūliņ iztaisa valodas...»
Tiklab Kārlis, kā Olufejevs palika atbildi parādā, tā ka iestājās uz brīdi neomulīgs klusums.
«Nu, jūs taču vēl uzkavēsaties pie mums uz kādu brīdi, Ērgļa kungs,» namamāte uzsāka par citām lietām. «Paliksat pie mums uz pusdienu. Pastāstat mums taču par tiem nākošiem lieliem dziedāšanas svētkiem! Uz Esplanādi jau ceļot dziedāšanas ēku... Teic, ka ar visiem iežogojumiem tā būšot kādas sešas pūra vietas liela... Un svētku ballē taču arī jūs būsiet?»
Nemanot iestigusi savā īstā elementā, tā sāka jau palikt lipīga. Olufejevs kļuva nemierīgs. Jauns cilvēks, ar sievietēm viņam jau arī bijušas darīšanas... Viņš savu Zanu pazina pārāk labi un tādēļ vairākas reizes protestēdams ieklepojās. «Tu jau nemaz nezini, mīļo vīriņ!» Zana lūkoja viņa aizdomas izklīdināt. «Students Ērgļa kungs jau arī latviešu rakstnieks...» - «Zinu, zinu,» Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Zinu, ka viņš raksta «Baltijas Vēstnesi», un zinu, ka arī pie mums viņš ir pierakstīts...»
«Pie jums pierakstīts?!» Kārlis viņu neizprazdams uzlūkoja. «Kādā ziņā?»
«Nu, pie mums kasē,» Olufejevs paskaidroja. «Mēs jau studentiem naudiņu dodam. Tikai procentus vajag maksāt nu pareizā laikā parādu atmaksāt...»
«Jūs domājat, es būtu no jums aizņēmies?!» Kārlis pasmaidīja. «Tāds nodoms man gan ir, bet to vēl neesmu realizējis...»
«Nāciet, kurā laikā gribiet, mēs neskopojamies!» Olufejevs attrauca. «Mēs studentiem uz galvojumiem esam izdevuši pāri par 6000 rubļu. Tikai procentus vajag maksāt. Bet šoreiz jūs esat parakstījuši galvojumu par 1000 rubļiem... Ziniet, tur tam Plauša radiniekam. Termiņš notecējis, bet procentus neviens nemaksā...»
«Ak tā ir tā summa, ko es galvoju Viķildu Kristapam!» Kārlis pārsteigts iesaucas. «Tas jau ir Lūces vīrs...»
«Vai Lūces, vai kā,» Olufejevs attrauca, «tikai procenti nav maksāti! Jūs esat galvojuši un Plauša brāļadēls...»
«Jā, jā, atceros!» Kārlis piesarcis piebilda. «Bet vai tad viņš nesamaksās?»
«Vairākas reizes esam rakstījuši, bet velti!» Olufejevs attrauca. «Ja nedabūsim no aizņēmēja, ķersimies pie galviniekiem. Zinām, ka strādājat «Baltijas Vēstnesī», un uzlikt tur vecajam Borisam arestu - tas man tas lielākais prieks...»
«Nu, nu, vīriņ, tāda nieka dēļ!» Zana mierināja. «Gan jau tie kungi samaksās!»
«To jau mēs gaidām,» Olufejevs piemetināja. «Bet, kamēr tie procenti nav samaksāti, no jauna aizdot nevaram. Kārtībai vajag pasaulē valdīt! Jūs strādājat tautas druvā savā laukā, mēs arī strādājam tautas druvā...»
Kārlim šī vēsts nebija tik patīkama un padarīja viņu drusciņ maziņu. Viņa materiālie apstākļi jau tā nebija spīdoši, bet līdz šim tas bija sities cauri kā mācēdams. Bet tagad, ja banka viņu dara atbildīgu par tādu parādu, tad, - kur lai viņš to ņem?
«Fui, tas taču no tā Viķilda kunga pavisam neģēlīgi!» Zana guģojās. «Aizņemties un nesamaksāt, un cilvēks, kas galvojis, lai karas nost! Kā tādam pavisam varēja aizdot!?»
«Patiesībā mēs tam vīram arī nebūtu ne kapeikas aizdevuši,» Olufejevs paskaidroja, «bet viss tas nāca caur nelaiķa Plausi. Viņš to ņēma uz savu galvu. Ja tas nebūtu noticis tā, tur jau nebūtu arī nekāda nelaime. Ludis būtu samaksājis, vai arī mēs tam būtu atvilkuši no viņa direktora algas. Bet nu,» viņš beidzot rūgti nobeidza, «ne jūs vien viņš padarījis nelaimīgu...»
«Nu, nekas!» Kārlis sadūšojies iesaucās. «Es Viķilda kungam rakstīšu; viņš varbūt nemaz nezina, ka galviniekiem tādas nepatikšanas draud. Ja viņš to zinās, tas parādu arī samaksās.»
Bet diaboliskais smaids no Olufejeva sejas neizzuda. «Man jau tur nebūtu nekāda daļa, es tikai jums pasaku! Saprotams, ka esam jau soļus spēruši un parādnieku iesūdzējuši. Bet mums ir tiesības turēties arī pie galviniekiem, viena vai otra, no kura iespējams piedzīt. Darāties tad tālāk savā starpā, kā redziet!... Šinī gadījumā jau mēs varētu darīt jums to patikšanu un paspaidīt pirms to otru galvinieku, to Plauša jaunkungu.»
«Tā te vairs nav!» Kārlis iemeta. «Viņš ir aizceļojis...»
«Aizceļojis? Uz kurieni?»
«To nemāku teikt!»
«Nu, vai ziniet, tad tā lieta priekš jums dumja,» viņu it kā līdzcietīgi uzlūkoja. «Viss tad gulstas vienīgi uz jums...»
Kārlis tagad skaidri redzēja savas nepatīkamās izredzes un klusēja.
«Bet vīriņ mīļais!» Zana iejaucās. «Vai tad to lietu kaut kādi nevar nokārtot?!»
«Viņa jau nevar palikt nenokārtota,» Olufejevs paskaidroja. «Nesamaksās viens, samaksās otrs...»
«Man jāatzīstas, ka man tas nāktos diezgan grūti,» Kārlis pēc īsa brīža klusēšanas atzinās.
Kā atbildi uz to Olufejevs noraustīja kamiešus.
«Bet mīļais vīrs!» Zana atkal iejaucās. «Dzeniet, no kā gribiet, tikai Ērgļa kungu lieciet mierā! Mums savus rakstniekus nākas pabalstīt, un jūs sāksiet no viņa dzīt parādus, kurus viņš nav taisījis... Vai tad tur tai lietā neko nevar darīt?»
«Darīt, - kāpēc tad nevar darīt?!...» Olufejevs attrauca. «Kad pašu cilvēks, visu ko var darīt!.. Cik Lapas Mārtiņam kasē nav bijis parādu? Un visus tos viņš pie «Dienas Lapas» nostrādājis. Honorārus «Dienas Lapa» tāpat maksā. Bez tam vēl derīgi grāmatnieki izsludinājuši: par labiem manuskriptiem 10 rubļu loksnē. Vai ziniet, tas ir Zāmelis Veinberģis, bet iesūtīt tos vajag caur «Dienas Lapas» redakciju. Pie mums tātad tāpat var taisīt šefti!»
Kārlis saprata it labi, uz ko lieta iziet, un tādēļ pasmaidīja. «Uz honorāriem vien tas jau neattiecas,» viņš sacīja, «galvenais ir pati ideja! «Dienas Lapā» tagad zem jaunā redaktora Stučkas ir parādījies dažs labs simpātisks raksts, bet daudz tur vēl verdziska, daudz bīšanās vareno priekšā. Par maz tautiskas apziņas, daudz vecu aizspriedumu. Bet tas jau visos mūsu laikrakstos, un tādēļ es ne ar vienu neesmu īsti mierā...»
«Nu redziet, tāds dievs tur, tāds tur!» Olufejevs apmierināts iesaucās. «Idejas mums ir visādas, bet jūsu vietā es tā: esmu rakstnieks, kas dzīvo no savas spalvas, un, ja man maksā, - tāds brālis man viens kā otrs...» Glūnoši viņš Kārli uzlūkoja, ko tas atbildēs.
«Protams,» Kārlis turpināja, «netrūkst jau arī cilvēku, kas raksta «Dienas Lapā». Daudzi no maniem komiltoņiem jau mēģinājuši savus uzskatus ar viņu saskaņot. Bet man jāaizstāv arī savi korporācijas principi, un pēdējie notikumi, - jūs jau ziniet... Teic, ka «Dienas Lapai» tik tuvs cilvēks kā Dr. Butuls no viņas atsacījies un pat Pr. Bergmanis to nodomājis darīt...»
Olufujevs jutās tikpat kā no odzes dzelts un uzlēca no sava sēdekļa. «Tā ir Plauša privāta lieta un vairāk nekas! «Dienas Lapai» gar to nav ne mazākās daļas... Muļķības no Dr. Butuļa... Bet lai viņš iet, lai iet!»
«Lieta tomēr nav atklāti noskaidrota,» Kārlis atbildēja, «un, kamēr tā nav noskaidrota, es jums nekā nevaru apsolīt - -»
«Es arī ne!» Olufejevs viņu pārkliedza. «Mēs parādu bez žēlastības piedzīsim!»
«Bet vīriņ!» Zana it kā izbijusies iesaucās.
Arī Kārlis vairs nevarēja palikt mierīgs un uzlēca no sava sēdekļa. «Jā, par ko tad mēs tik daudz runājam!... Mēs taču viens otru it labi saprotam...»
Viņš paķēra cepuri un taisījās uz iešanu. «Bet, Ērgļa kungs, jūs jau gribiet iet?!» Zana it kā nobijusies iesaucās. «Nu, palieciet taču uz pusdienu!...»
«Pateicos, kundze, bet nevaru! Man steidzīgas darīšanas...»
«Es ar jums labprāt vēl būtu patriekusies,» viņa nožēloja. «Bet apmeklējat mūs taču uz priekšu! Lūkošu dabūt par Lūciju kādas ziņas un, ja vien ko zināšu, jums tūdaļ pastāstīšu.»
«Būšu jums ļoti pateicīgs,» viņš palocījās un taisījās uz iešanu.
«Bet dziedāšanas svētku ballē taču būsiet?» viņa vēl ielējās.
«Cerēsim! Bet nu atvainojat, ka jūs tik ilgi uzkavēju!»
«Ne par ko, ne par ko!» viņa pasteidzās atbildēt. «Mēs priecāsimies jūs pie sevis redzēt...»
Viņš atvadījās. Olufejevs, jau drusciņ apmierinājies, spieda viņam sirsnīgi roku. «Neņemiet ļaunā, jaunais cilvēk!»
Par šādu uzrunu Kārlim piere aptumšojās.
«Tādēļ mūsu starpā nekāda naida! Es jau lūkošu jūsu labā ko darīt. Bet nekārtības ir tāpat «Baltijas Vēstnesī», «Austrā» un Latviešu biedrībā. Mēs to it labi zinām! Bet, tās attiecības uz «Dienas Lapu», - jūs nedomājat!... Lai viņi iet, tie Butuļi, lai viņi iet visi!... «Dienas Lapa» neputēs... «Dienas Lapa» paliks, kas viņa ir!...»
To viņš izsacīja ar tādu pārliecību, ar ērgļa skatienu, savas sirmās krēpes augstu gaisā pacēlis, ka Kārlis to atrada tīri par svinīgu.
Ticis ārā pa vārtiem, Kārlis tikai tagad nomanīja savu dziļo elpu. Viņš bija nenoliedzami uztraukts. Stāvoklis patiešām nepatīkams. Pie apvāršņa parādījās jaunas rūpes, kas pārklāja viņa rūpes Lūces dēļ. Kā cilvēks tik ātri var iepirkties, nemaz nedomādams, tikai otram drusku izpalīdzēdams! Patiešām interesanta situācija... Plausis ir pagalam, no tā nevar prasīt; Perlants ir pār visiem kalniem, no tā arī nevar prasīt; Kristaps nespēj vai ir palaidnis, no kura nav, ko prasīt... Atliek tikai viņš, - bet viņam vajadzētu strādāt divus gadus bez ēšanas, ja viņš to parādu grib samaksāt! Un pa starpām žēlas, dzēlīgas sāpes, iedomājoties Lūces bēdīgo likteni, par kuru viņš nekā nezināja. Tas viņu uzbudināja tādā mērā, ka nevarēja lāgā strādāt, - viņš bija uzsācis garāku romānu priekš «Baltijas Vēstneša», un tā bija viņa materiālā cerība.
Viņa pirmais darbs bija norakstīt Kristapam diezgan asu, pārmetošu vēstuli. Tas lai taču iedomājoties, ka viņš tam esot izpalīdzējis, bet par to nu guvis nepatikšanas. Viņš taču vienīgais no galviniekiem esot palicis, un, ja Kristaps nesamaksāšot, tad visa tā lieta gulstoties uz viņu un viņam padarot Rīgā dzīvi neiespējamu. Un to taču viņš par savu labo sirdi neesot pelnījis! Viņš tādēļ sagaidot, ka Kristaps izturēšoties kā goda vīrs un savu parādu nolīdzināšot. Kā viņš pret Lūciju izturoties, tas arī neesot goda vīra cienīgi, - bet pašam viņam saskrēja karstas asinis vaigā. Viņš tādēļ pēdējo teikumu nostrīpoja, bet galu galā vēstuli saplēsa un norakstīja jaunu, kurā Lūciju nemaz neaizskāra, turpretim Kristapam cieti piekodināja viņam katrā ziņā jo drīz atbildēt.
Vēstuli nosūtījis, viņš spiešus spiedās savā darbā, kam vajadzēja noturēt līdzsvarā art viņa materiālo stāvokli, tomēr nepacietīgi gaidīja uz atbildi. Vairāk dienas viņš no mājas nemaz neizgāja, arī uz Rīgu nebrauca; bija aizmirsis obligatoriskos kneipvakarus, aizmirsis apspriedes uz vispārējiem dziedāšanas svētkiem.
Viņa biedri, saprazdami viņa «piķi», kas tam korporācijas dzīvē atgadījies, uz viņa izpalikšanu skatījās caur pirkstiem viņa nostbūšanu nemaz neievēroja.
Ar vārdu sakot, viņš bija apracies savā darbā, tikai pa starpām jūrā izpeldējies un, ja bija no darba noguris, pastaigājās pa jūrmalas kāpām. Kādu dienu, pārnācis no tādas pastaigāšanās, tas atrada uz sava galda vēstuli.
Tā nebija no Kristapa. Perlanta rokas raksts. Bet tāds savāds un izmocīts. Ātri un ar interesi viņš apskatīja štempeli, no kurienes vēstule rakstīta, bet burti pa pusei izdzisuši. Likās, ka vēstule būtu iesviesta vagonā.
Ātri viņš norāva konvertu, izjuzdams, ka tur iekšā nopietnas, svarīgas ziņas. Bija gara, plaša vēstule, bet rakstīta ar zīmuli.

«Ceļā, vēlā ziedonī 18...
Mans mīļo, labo zēn!
Atvaino mani, ka atvadījos no tevis pa franciski un pazudu kā žīds pa Miķeļiem! Tev par apmierināšanu varu sacīt, ka arī no citiem esmu šķīries tāpat. Neviens nezina, kur es atronos, un nevienam to nebūs zināt. Bet Tu man biji vairāk nekā tie citi, un tādēļ pie Tevis pirmā griežos ar šīm rindiņām. Esmu palicis viens dzīves plašā mežā, kur koks pie koka un kur man bez mērķa nākas maldīties. Dažreiz man ir tā, ka man ņemtu elpu ciet, ir vajadzība kādam savu sirdi izkratīt, tad paliek vieglāk... Un tādēļ Tev rakstu.
Cik neizdibināmi ir likteņa ceļi, cik lielas novēršanās dzīvē notiek bez mūsu piekrišanas! Maz dienas atpakaļ vai es varēju sapņot, ka klīdīšu pasaulē? Cik rožaini, cik paļāvības pilni mēs lūkojāmies nākotnē!... Likās, ka mērķis ir jau rokā, un nu -
Mans mīļo zēn! Tavai apķērīgai galvai man nevajadzēs lieki izskaidrot, kādēļ es pazudu. Man grūti šo vārīgo lietu aizkustināt. Bet man liekas, - un citādi tas jau nemaz nevar būt, -visa pilsēta par to ir kā aizkurta, un Tu varēsi· taisīt slēdzienus, kas Tuvi novedīs turpat, kur es jau esmu. Pa daļai māsas dēļ, kuras vaina varbūt vēl izlabojama, bet dēļ, kura vaina vairs nekādi nav izlabojama. Visi tilti man ar to noārdīti ne vien ar pagātni, bet arī uz nākotni, kur taču man bija tik krāšņas izredzes. Viss ko sabiedrība man sniedza, viss, kas bija mana priekštiesība, - tas tagad nu kā ar roku atņemts. Nu esmu stādīts vienīgi uz saviem spēkiem, viss man jāiekaro atkal no jauna. Esmu līdzīgs katram algādzim, pilnīgi proletārietis.
Tu varēsi iedomāties manu lielo satricinājumu, ieraugot nelaimīgo vīru ar pāršautu galvu no savas paša rokas... Un es tomēr nevarēju palikt, nevarēju sekot viņa zārkam, lai visi uz mani ar pirkstiem rādītu... Man tomēr viņa, tik žēl! Var būt, ka viņš vienīgi labu domājis, bet man viņš ļaunu darījis, padarījis mani sabiedrībā neiespējamu. Man atlika tikai viens: pazust, aizslēpties kur tālumā, lai maniem vaigiem nebūtu jākaist, pastāvīgi dzirdot pārmetumus, skumdēšanu un zaimus. Varbūt laiks dziedēs; saka, ka viņš daudz ko dziedē un pārklāj. Bet to dziļo rētu, kas manā sirdī, neviens, arī ne laiks, nespēj apklāt un dziedēt! Un par ko? Ko tad es esmu noziedzies? Likteņa ironija! Man ir tas pats vārds, kas nelaimīgajam vīram, un viņš ir mans tēva brālis...
Cik daudz es pie tam zaudēju, tas arī Tev mazliet būs zināms no tās vēstulītes, kuru Tev rādīju (manas nākamās sievasmātes in spe!). Daiļā «magone», ko es patlaban gribēju plūkt un spraust pie savām krūtīm, nu viņa zied - - - varbūt priekš cita... Varbūt nozied velti, bet par vienu lietu esmu skaidrībā - man viņa ir zudusi -
Veco tautieti Krauklīti mācījos pazīt arī no citas puses. Īsi pirms onkuļa nāves bijām pie tā. Neraugot uz visu notikušo, viņš to vēl turēja par savu draugu un viņam visu piedeva. Cik drīzāk viņš piedotu man, kas taču neko neesmu noziedzies, bet kuru vienīgi sarežģītie apstākļi ierāvuši netīrumā. Var būt, ka viņš būtu pārliecinājis arī Magones māti, jo Krauklītis ir ļoti enerģisks, un Magone,- es domāju, arī viņai sirds lūst! Bet pirms katastrofas es nepaguvu bilst, jo viņš rūpējās tikai par manu nelaimīgo onkuli. Un pēc katastrofas es labāk sev mēli nokostu nekā vēl vārdu par to bilstu. Pat ja viņi paši man dotu, šo puķi man spraustu pie krūtīm, - es pirmais būtu, kas tam pretotos. Kas neiet, tas neiet. Tikai līdzīgs var ar līdzīgu, un tikai līdzīgam ir tiesība sev līdzīgu prasīt! Kas pārāk par to, ir žēlastības dāvana, kas mani pazemotu vēl vairāk! Ne acumirkli es nejustos laimīgs pie viņas sāniem tai apziņā, ka esmu pieņēmis savā labā, ko nevarēju, padarījis viņu par upura jēru! Es zinu, Tu man pretosies: tā ir mazdūšība, šaursirdība. Cilvēks ir mērķis pats par sevi un par visu tas augstākais! Es tomēr grib pie tiem principiem un lozungiem, kādos esmu uzaudzināts, jo, ja man tos izrautu no kājām, es tiešām būtu zudis, jo man tad vairs nebūtu nekāda pamata. Tātad cits neatliek kā padoties nenovēršamam...
Ko mani draugi un komiltoņi dara? Kā es vēlētos būt nākamos lielos dziedāšanas svētkos jūsu vidū! Bet savu adresi jums nevaru uzdot, jo pats nezinu, kur palikšu un ko man nesīs nākamā diena. Es braucu, tā sakot, uz zila gaisa! Domāju doties uz kādu lielāku rūpniecības centru un atrast šādu vai tādu nodarbošanos. Es zinu, ka ir riskants solis - bez diploma kabatā, bet es gaidu, ko rītdiena man nesīs. Tagad vārda pilnā ziņā noprotu, kas ir sabiedriskās attiecības, kas ir dzīves mīkla.
Paliec sveiks, mans mīļais zēn, sveicini no manis biedrus! Un, ja Tu varētu arī viņai - - nē, nē, ne pušu plēsta vārda nevienam un arī ne viņai par to, ko Tev esmu rakstījis! Nevienam nebūs zināt, ko es jūtu, --- viņai vismazāk. Jo ātrāk viņa mani aizmirst, jo tas priekš viņas labāk! Tādēļ viņai darīt sirdssāpes!... Arī Tu par mani daudz nedomā un neizšķied velti savu domu enerģiju, kuras Tev vajadzīgs priekš saviem darbiem. Es Tevi gan arvien atcerēšos, jo Tu jau esi mans pēdējais pieturas punkts vecajā Rīgā, un Tev es šad un tad rakstīšu, kā man sviežas.
Nu paliec vesels, mans mīļais, labais zēn!
Tavs vecais draugs Perlants.
NB. Istabiņu jūrmalā atdod projām vai arī pieņem manā vietā citu istabas biedru. Līdz mēneša pirmajam tā bija samaksāta.
T. p.»
Kārli pārņēma tādas dzēlīgas, elēģiskas jūtas. Arī viņš jutās viens un atstāts un it kā pats sevi zaudējis. Arī viņam ir svarīgi sarežģījumi dzīvē un alkst pēc drauga padoma, bet tā vairs nav... Viņš tūkstošiem verstu tālu tā nost!... Viņu reizē sāpināja un darīja tam labu, ka Perlants jūtas tik tuvu saistīts pie viņa, un tādēļ viņš sev pārmeta, ka nebija tam uzticējis savus dzīves svarīgākos brīžus. Var būt, ka tad viņas un Lūce?... Bet tagad to darīt par vēlu, - notikušo vairs grozīt nevar. Viņš zaudējis mīļāko uz visiem laikiem un zaudējis arī draugu, un nezināja neviena cita, kam viņš savus sirds noslēpumus varētu uzticēt. Tie draugi, kas viņam, tie tikai ārīgi draugi.
Viņam un arī Perlantam, par ko tas drīz dabūja pārliecināties. Jo, kad tas nobrauca uz pilsētu un, sastapis vienu otru komiltoni, tam stāstīja, ka Perlants tam rakstījis un liek sveicināt, tie uzklausījās to tikai pa ausu galam.
«Ak Perlants, nu paldies, paldies!» bija vienaldzīgas gandrīz vēsa atbilde. Neviens neprasīja, kā viņam iet, ko viņš dara un ko uz priekšu nodomājis. Cits likās, ka. to nemaz nebūtu dzirdējis, cits rādija tādu žestu, it kā Perlants lotu persona, par kuru tas kādreiz tikai iztālēm ko dzirdējis. Vienīgi Knābis saņēma sveicienu drusciņ siltāk un piebilda: «Viņš bija lāga zēns, bet viņam izgāja dumji! Man viņa žēl, bet neko nevar darīt...» Pudiķis viņam divatā pat deva tādu padomu: «Vadzi, Rituli, tu nestāsti tik daudz, ka Perlants tev rakstījis! Jo mazāk par viņu runā, jo labāk...»
Viņu šis padoms iekšēji tā aizskāra, ka tam tīri gribējās savam komiltonim pa ausi šaut. Bet viņš noprata, ka tas velti, bija mācījies arī savaldīties un tādēļ paturēja savu sašutumu pie sevis. Tomēr kā ironija viņam skanēja ausīs pants no «landesfātera» pēdējā komeršā:

«So lange wir uns kennen,
Sich Brüder werden nennen!»

(Kamēr vien pazīsimies, par brāļiem sauksimies!)
Viens no biedriem apkusis, gluži kā bez savas vainas palicis dzīves ceļmalā. Bet visi tam gāja secen kā levīti un varizeji, un neviens tam nesniedza drauga roku. Līdz sirds dziļumiem viņš par to jutās ievainots, un viņa smalkjūtīgā dvēsele sāpīgi sarāvās. Viņš bēdza atkal atpakaļ uz jūrmalu, ieslēdzās savā istabā un aprakās savā darbā, kas bija viņa vienīgais remdinātājs. Pasaule viņu nemeklēja, un viņš nemeklēja arī pasauli.
Pienāca atkal vēstule, - nu beidzot taču Kristaps domā atbildēt! Nē. Atkal Perlanta rokraksts, bet grūti salasāms. «Viņš slims!» Kārlim sāpīgi iedūrās sirdī.
Šoreiz viņš rakstīja no Harkovas, bet tikai maz rindiņas, un varēja redzēt, ka viņam nācies grūti tās pašas uzrakstīt. Pēc īsa apsveikuma viņš ziņoja, ka esot garīgi un miesīgi savārdzis, kas viņu spiežot kādas dienas palikt uz gultas viesnīcas numurā. Bet uz nodarbošanos viņam esot vislabākās cerības... Ka tikai drīzāk varētu piecelties. Viņš nu gan negribot apgrūtināt, bet lūdza, lai viņam atsūta drusku naudas, jo viņa līdzekļi esot galīgi izsīkuši.
Kārlis zināja diezgan un bija skaidrībā arī par to, ka viņa pienākums draugam palīdzēt. Bet par nožēlošanu viņa paša acumirklīgie līdzekļi bija ļoti vāji. Ar tiem maz rubļiem, kas viņam bija klāt, nebija līdzēts, un arī tie viņam pašam ļoti vajadzīgi. Arī nekādu honorāru pienākumu pie «Baltijas Vēstneša» viņam nebija, jo strādāja pie garāka romāna, kurš vēl ilgi nebija gatavs, un avensus vecais Dīriķis pēdējā laikā vairs labprāt nemēdza dot. Bet priekš drauga viņš bija gatavs darīt visu, aizņemties pat no Amatnieku kases! Tikai sāpīgi viņš iegādājās, ka, galvodams par Kristapu, savu kredītu tur bija samaitājis. Pēc pēdējās sarunas ar Olufejevu viņam velti uz to cerēt!... Vai tas resgalis nevarēja tik daudz kā savus procentus samaksāt!?
Vienīgais, kur viņš kredītā, tas bija Pudiķis. Pēdējam kā brūtgāna cilvēkam bija arvien daudz naudas vajadzīgs gan priekš puķēm, gan izbraukumiem, gan balvām savai līgavai. Tiklīdz Kārlim bija nauda, tas bija drošs, kā kādu daļu vajadzēs aizdot Pudiķim, bet atdot viņš tik ātri neatdeva, ja tam visai neuzmācās. Un Kārlis atkal, ja viņam spiedoši nevajadzēja, iztika kā varēdams un virsū nespiedās. Tā vēl vecais aizņēmums nebija atdots, kad jau atkal no jauna aizdots, un to pa drusciņai vien. Viņš paskatījās savā piezīmju grāmatiņā - it laba summiņa!
Tātad cita ceļa nav, viņš dosies tūdaļ uz pilsētu un sturmēs Pudiķi. Tas arvien tik gudrs, - lai nu viņš gādā! Tam arvien bija tādi un tādi spiedoši iemesli, kādēļ naudas neatliekami vajadzēja. Nu viņš varēja stādīt pretim iemeslu tik spiedošu, ka neatliekami vajadzēja parādu atdot, - un, proti, uz pēdām!
Domāts, darīts! Viņš tūdaļ sēdās vilcienā un brauca uz pilsētu. No stacijas viņš kāpa taisni uz Pudiķa korteli Suvorova viesnīcā Pudiķis, blakus minot, dzīvoja uz tā saucamo «lielo māju», jo daudzi no komiltoņiem sev nevarēja to atļauties, ko viņš sev atļāva.
No šveicara izzinājis, ka Pudiķis ir mājās, viņš kāpa pa trepēm augšā un pieklauvēja pie tai istabiņas durvīm.
«Iekšā!» aiz durvīm atbildēja, bet kāda sveša balss.
Viņš darīja durvis, bet atrada priekšā Kristapu nošļukušu sēžot, sabozušos, ar vārdu sakot, pavisam sliktā garastāvoklī.
«Tu Kristap!» Kārlis ar to apsveicinājās. «Kur tad Pudiķis?»
«Es jau arī viņu gaidu!» Kristaps atcirta. «Izgāja uz mirkli ārā un nenāk vairs atpakaļ.»
«Bet mājā viņš taču ir?» Kārlis jautāja.
«Nu, tepat jau karājas viņa vasaras mētelis un cepure,» Kristaps paskaidroja.
«Labi, ka es tevi satieku,» Kārlis turpināja. «Tu zini, tai Amatnieku kases lietā... Vai tu manu vēstuli saņēmi?»
«Saņēmu jau, saņēmu,» Kristaps it kā aizskarts attrauca. «Tu jau raksti dikti smuki... Tā jau jūs arvien protat, kad jums ko vajag... Bet, ko jūs apņematies, to vis neizpildāt. Paņem naudu, iztērē... Tagad man griež kaklu ciet...»
«Kā tā?» Kārlis iejautājās. «Es tevi nesaprotu!»
«Nu, Pudiķis!» Kristaps paskaidroja. «Tanī bankas lietā... Es viņu satiku Jelgavā un lūdzu, lai priekš manis samaksā procentus, tā kā man pašam neiekrīt uz Rīgu braukšana. Iedevu naudu priekš trim mēnešiem. Viņš svēti apsolījās visu izdarīt. Es dzīvoju, cilvēks, itin mierīgi tai pārliecībā, ka viss kārtībā. Te uzreiz! Man nāk uz kakla, ka procenti aizkavēti un lai nu samaksājot visu parādu. Tagad - tukšajā laikā ap Jāņiem?!...»
Aizskarts viņš piecēlās no krēsla un soļoja šurp turp pa istabiņu.
«Pudiķis rīkojies atkal reiz vieglprātīgi!» Kārlis ienesa. «Par to mēs prasīsim viņam atbildi. Bet, ja tos procentus samaksā, tad varbūt nemaz tik slikti nav. Var būt, ka viņi tad parādu gaida?»
«Vakar izmocījos velti!» Kristaps atbildēja. «Pūcītis man atbild: tā ir liela summa, un tie galvinieki, es teikšu taisnību, jums tādi pašvakri vīri. Ja jūs to parādu varētu nolīdzināt ar obligāciju, tas būtu citādi. Tātad esmu tintē,» viņš nošļucis nobeidza, «jo arī priekš procentiem man tās naudas nav...»
«Kur ir Pudiķis?!» Kārlis iesaucās. «Man viņš jādabū rokā!...»
Uz viņa pogas spiediena ieradās sulainis, kuram viņš prasīja pēc komiltoņa.
«Apakšai viņa nav, un aizgājis viņš arī nav,» bija atbilde. «Viņš tepat kur būs iegājis kad tukšā numurā...»
Viņš gāja Kārlim līdzi meklēt, un tic patiešām atrada Pudiķi kādā tukšai numurā koridora galā, pēc kam sulainis aizgāja.
«Ā, Rituli!» Pudiķis viņu sirsnīgi apsveica un nemaz nebija ļauns par to, ka iztraucēts. «Redzi; kur esmu ielīdis!...»
«Redzu!» Kārlis nopietni atbildēja. «Bet kādēļ tad tu neuzturies istabā?»
«Mani tur pastāvīgi traucē - es nevaru mācīties!» Pudiķis aizbildinājās. «Tu redzi,» viņš tam rādīja angļu valodas mācību grāmatu, kas tam bija rokā, «esmu ar to izkritis gluži cauri. Tagad nu «oksēju» un gribu uzmanīt angļu valodas skolotāju Vudu, kad tas caur Vērmaņa parku iet uz «polonēzi». Lūgšu, lai viņš mani pielaiž pie pēceksāmena. Citādi viss tas, ko šinī semestrī esmu strādājis, ir bijis velti. Ah jā - to dara tās mīlestības bezmiega naktis...»
«Man ar tevi drusciņ nopietnākas darīšanas,» Kārlis stingri noteica.
«Lūdzu, lūdzu!» Pudiķis padevīgi attrauca. «Liec dzirdēt! Bet, a propps, Rituli vai tu necelsi pie vecā Borisa honorāru? Vai tu nevari man drusku aizdot? Zinu, ka esmu pie tevis labu tiesu debetā, bet tev visu ar pateicību atdošu - -»
Kārlis, saņēmis rokas krustis uz krūtīm, viņu pārmetoši uzlūkoja, un viņš apjuka.
«Nu jā!» tas beidzot ir kā aizbildinādamies iesaucās. «Tu taču zini, ka man ir cerība uz «mitgifti». Kam citam reiz visa Starpiņu manta paliks kā viņu vienīgai meitai? Bet mantas attiecības pret viņu man uzliek arī mazus pienākumus. Hertai šinīs dienās ir dzimumdiena, un tu taču sapratīsi, ka man man vajadzīgs -- »
«Tā, tā!» Kārlis viņu sodoši pārtrauca. «Tātad Hertai atkal puķes vajadzīgas? Bet priekš cilvēka, kuram esi apņēmies samaksāt procentus, bet naudu notērējis, priekš tā tev nav vajadzīgs!...»
Asi un caururbjoši viņš to uzlūkoja. Pudiķis pieķerts līdz ausīm nosarka. «Tad tu ar viņu jau runāji? Nu, teikšu taisnību - man priekš viņa ir vajadzīgs... Cik nepatīkami! Es nevaru vairs uzturēties savā istabā. Tur tas cilvēks sēd un saka man visādas rupjības...»
«Uz ko viņam pilnīgi tiesība!» Kārlis stingri noteica. «Tu esi rīkojies vairāk nekā bez sirdsapziņas.»
«Zinu jau, zinu, pats to atzīstu!» Pudiķis taisnojās. «Bet mans dievs un tēvs! Cilvēks jau vien esi, un jauns arī esi, un dzīve ir tik jauka, un tava izredzētā tev ir pie sāniem!... Nu, es biju ar viņu teātrī, un sliktas vietas es nevarēju ņemt, un mamma arī bija jātura līdzi, lai neceltos vēl kādas valodas. Un pēc tam supejai, trīs kuvēri, un likām uzstādīt arī ledū, un - pagalam tā nauda bija! Viss taču ir cilvēcīgi, tik saprotami! Bet toties morāliskas paģiras man vēl jo lielākas. Ka es kā varētu atdot tam cilvēkam viņa naudu, lai viņš laiž mani mierā...»
«Ar to vien nepietiek!» Kārlis stingrā tonī turpināja. «Tu esi viņu ievedis nepatīkamā stāvoklī, no kura tev jālīdz viņam tikt laukā...»
Piesarcis Pudiķis spēra dažus soļus šurp turp. «Arī par to esmu domājis,» viņš beidzot ieminējās. «Patiesībā šis cilvēks jau nekāds saimnieks nav, un būtu labāk, ja viņš no tām mājām varētu tikt vaļā! Mājas ir labas, zem brāļiem savu piecpadsmit tūkstošu rubļu vērtas. Gribu piedabūt savu švīgerpapu, lai viņš tās nopērk un dod Hertai līdzi pūrā. Caur Hertu esmu jau soļus spēris un ar viņu gandrīz sanaidojies, jo viņa nekādi negrib iejaukties sava papiņa veikala lietās. Bet velta viņas liegšanās, - ja es ko esmu nodomājis, tad vedu to arī cauri! Cik patīkami, ka tev kā literātam ir arī savs lauku īpašums! Un tādēļ, vai zini, - tu man darītu lielu patikšanu, ja tu varētu man aizdot tam cilvēkam priekš tiem procentiem. Par atdošanu jau nebēdā, jo man taču no brāļa sava mēneša nauda un izredze arī uz «mitgifti».»
Bargi Kārļa piere aptumšojās. «Man nav ne no brāļa mēneša nauda, ne arī kāda izredze uz «mitgifti»! Bet mūsu draugs Perlants svešā pilsētā guļ uz gultas tikpat kā Lācarus un lūdz pēc palīdzības! Vismaz kādi 50 rubļi viņam jānosūta...»
«Perlants!» Pudiķis, it kā nepatīkami aizskarts, iesaucās. «Vai tas varētu būt?!... Viņš tev atkal rakstījis?»
«Viņš ir rakstījis un lūdz, un, ja viņš lūdz, tad tu gan sapratīsi!» Kārlis attrauca. «Tu taču viņa raksturu pazīsti. Un tādēļ mana cieša un neatliekama prasība ir: tev tā nauda jāgādā!»
Ziņa par Perlantu Pudiķim, kā varēja redzēt, bija ķērusies mazliet pie nerviem, jo, pielicis roku pie pieres, viņš nokāra galvu un kādu brīdi palika mierā. «Ja jau tas vajadzīgs,» viņš pēc brīža ieminējās, «nauda būtu jāuzpumpē...»
«Pumpē vai kā, bet gādā un cik drīz vien iespējams!» Kārlis stingri noteica. «Jeb vai tu gribi to uz savas sirdsapziņas ņemt, ja slimais biedrs svešā malā nobeidzas badā?»
«Jā, kas tad to grib!» Pudiķis it kā aizskarts saslējās. «Kad jāgādā, tad jāgādā, un galu galā - priekš maniem apstākļiem tā jau nav nekāda nauda. Bet ar angļu pēceksāmenu nu ir beigas... Ja naudu patiešām mūsu laikos grib uzdzīt, tad ir jāpieliek visa enerģija. Atkal gads polonēzē, atkal gads ilgāk jādzīvo bez Hertas!» viņš nopūtās. «Nu, - par to es varu pateikties sarežģītiem apstākļiem...»
Viņi gāja atpakaļ uz Pudiķa numuru, lai pārrunātu tuvāk naudas uzdzīšanas plānu. Ja jau reiz tas bija vajadzīgs, tad Pudiķis šim uzdevumam dāvāja visu savu enerģiju un bija pavisam cits cilvēks.
Kristaps sēdēja vēl arvien nošļucis un sabozies. Iemesls pa galvenai tiesai tas, ka šorīt vēl ne lāsi nebija baudījis, jo viņš bija gluži bez naudas.
«Nu, ko lai darām ar to nepatīkamo lietu?» Pudiķis viņu uzrunāja. «Atvaino, ka tev tādas nepatikšanas caur mani, bet man tā lieta ne mazāk nepatīkama. Nu, man neiekrita tūliņ to lietu izdarīt, un tā viņa iegūla. Galu galā tā jau ir pavisam niecīga summiņa, un ne toreiz, ne agrāk tu man nekad neesi licis manīt, ka tavi naudas apstākļi tik vāji. Tu taču arvien uzsvēri, ka simts rubļu, pāri simtu rubļu tev pie tavām lielām mājām nav ko nospļauties, un tādēļ es to sapratu tā, ka tu to summiņu pats otrreiz samaksāsi...»
«Vai tad es to nevarētu!» Kristaps it kā atvainodamies attrauca. «Ja vecie cik necik būtu iedevuši no tā, ko solīja. Bet es esmu pieļurbots, ka vairāk nevar pieļurbot! Vai es sievu ar trim četriem tūkstošiem nebūtu dabūjis katrā laikā? Ko man visu neapsolīja: paši dos, onkulis palīdzēs, - nu ir visi onkuļi pie velna! Viņi gribēja man tikai to meiteni uzkārt kakla, - nu aizskrēja arī tā bez kādas jēgas!... Tā nu es tagad sēžu bez kapeikas...»
Kārlim karstas asinis durstīja vaigus, it kā viņš par to visu būtu līdzvainīgs. Sirds viņam vārījās par tādu bezgodību, un tomēr viņš tam cilvēkam neko nevarēja sacīt.
«Ē, ko tur tik daudz!» Kristaps beidzot atmeta ar roku. «Lai nāk un mani izķīlā, lai sviež no mājām laukā!... Man naudas nav, - un ko es tur varu darīt?»
Pudiķis soļoja šurp un turp pa istabiņu un likās par Kristapa vārdiem ļoti saniknots. «Tā jau ir bērna valoda!» viņš beidzot iesaucās. «Lai nāk un mani izķīlā, lai sviež no mājām laukā, kur vajag spert soļus un darīt visu, lai tas nenotiktu! Es nesaprotu tādu bezdūšību, pasivitāti. Es tur nekā nevaru, - lai dara ar mani, ko grib!... Cilvēks, tu jau nezini, ko tu runā!... Tagad pa Jāņiem, kur jaunā raža, tā sakot, pie durvīm un varēs paņemt naudu, viņš ļausies izsviesties, lai cits nāk iekšā pie pilna galda! Tādu mazdūšību, tādu bezdarbību es tiešām nesaprotu. Kur jāpieliek visi spēki un jādara kas, viņš nolaiž rokas: lai nāk pār manu galvu kas nākdams! Tā ir gļēvulība, bezdūšība...»
«Jā, ko tad lai es daru!?» Kristaps attrauca. «Tās vārpas es zaļas nevaru noplūkt, un neviens par viņām man arī neko nedod. Ak, nu, labus padomus esmu dzirdējis diezgan, bet ar tiem man nav līdzēts. Liec labāk uznest kādu šņabi un pudeli alus, man dūša pavisam plakana!» Pudiķis piespieda pogu. Kad parādījās sulainis, viņš tam sacīja: «Uznesat karafinčiku, uzkožamos un pāra pudeles alus! Tas iet uz mana rēķina...»
«Tūliņ!» sulainis izsteidzās un pēc maz acumirkļiem bija ar prasīto klāt. Kristaps kāri uzpravīja dūšu, kamēr Pudiķis turpināja lekciju.
«Viņš nevar nekā darīt!» tas atņēmās. «Vajag taču drusku paštaksācijas spējas. Tavs materiālais stāvoklis nebūt nav tik slikts, kā tev izrādās. Tev nav skaidras naudas, tas gan, bet tev ir īpašums, kas zem brāļiem savu 15000 rubļu vērts. Un tik daudz parādu, es domāju, tev nebūs. Nu, tad pārdod savu māju nost, ja citādi nevari, saņem pārpalikumu un dzīvo. Rau, ko es darītu, ja atrastos tavā stāvoklī...»
«Vadzi, tā nav slikta ideja,» Kristaps, pēc glāzītes atplaucis, sāka padomāt. «Gādā man pircēju, un es tev izmaksāšu labas vakariņas. Vai tu domā, ka par saimnieku būt ir jau kāds liels prieks? Labība lēta, ļaudis dārgi, nepaklausīgi arī, un, ja tu pats neej un neplēsies, uz nevienu tu nevari palaisties. Man tā saimnieka būšana pavisam apnikusi.»
«Ir jau arī vēl citas profesijas pasaulē,» Pudiķis piebilda.
«Ja es savas mājas varētu pārdot, tas ir, cik necik par cenu, ka man tur atliek kas pāri,» Kristaps sajūsmināts iesaucās, «tad es iemu par «bulgāru»! Tu zini, tagad līdz ar jauno apriņķa policiju uz laukiem iecelti tādi suņu pārziņi. Tiem jāskatās, ka suņi neblandās apkārt pa laukiem bez likumīgām vangalēm, kurām tiem vajag būt piesietām kaklā. Kur tādu suni satiec, šauj nost! Dabū 120 rubļus gadā un barību priekš zirga, un par katru nošautu suni 3 rubļus no viņa īpašnieka. Smuka šefte, daudz labāka nekā saimniekam!»
«Ir jau arī vēl citi arodi, kur var savu maizi paēst,» Pudiķis paskaidroja. «Tikai lietai nevajag jaut iet, kā viņa grib, bet pašam vajag ko darīt. Ja tu man atļauj, es piedāvāšu visu tavas mājas kādam pircējam par 15000 rubļu. To vārdu es nesacīšu, jo tas vēl paliek mans noslēpums.»
«Malacis!» Kristaps sajūsmināts iesaucās. «Ja tu man tās mājas izšeftē, es izmaksāšu vakariņas!»
«Galīgi tev apsolīt nevaru, jo pirkums diezgan svarīgi, kas jāpārdomā,» Pudiķis atbildējā. «Varbūt tas tik ātri neiet. Bet galvenais ir iegūt laiku un bankas spaidus novilcināt. Ja pircējs tūdaļ nerastos, tad vajag runāt ar bankas kungiem, vai viņi nevar aizdot uz tavām mājām pret obligāciju. Tu līdz ar to samaksā savu parādu, un banka izpērk visas tavas obligācijas un neatliek ar vienu obligāciju tava vienīgā aizdevēja. Tev iznāk vēl varbūt kāds tūkstotis vai vairāk pāri priekš rīcības kapitālā. Maksā nu tikai procentus un esi bez bēdu! Tādu padomu Veinberģis devis daudziem, un daudzi tā izlīdzējušies.»
«Arī labs priekšlikums!» Kristaps sajūsmināts iespēra līdzi šņabja. «Katrā gadījumā - vakariņas es izmaksāšu krietnas...»
«Mēs tagad ar Rituli iesim un tavā labā strādāsim,» Pudiķis nobeidza. «Nevar kavēties ne minūti... Ja gribi mūs še sagaidīt, vari še uzkavēties. Ja vēlies ko, tad pasauc sulaini, lai dod uz mana rēķina. Tātad uz redzēšanos!...»

* * *

Nākamā acumirklī Pudiķis ar Kārli bija uz ielas. «Vispirms,» Pudiķis sacīja, «mums vajadzētu uzdzīt caur pumpi to naudu priekš Perlanta, jo tas tas steidzamākais! Un tādēļ mums vajadzētu iet taisni uz drošu pumpi. Skraidīt pie kādiem Mikentāliem vai citiem, kur tāda vaina un tāda vaina, nav nekāda nolūka. Es tādēļ lieku priekšā veco tautieti Krauklīti...»
«Manis pēc,» Kārlis atbildēja. «Bet tikai ar to norunu, kur tu ne ar pušu plēstu vārdu viņam neliec manīt, ka tas priekš Perlanta. To viņš vēstulē stingri piekodinājis.»
«Saprotu it labi,» Pudiķis pasmaidīja, «delikāta lieta!... Kā tas, piemēram, izskatītos, ja es gribētu aizpumpēt Hertas papu? Ir lietas, ko var un ko nevar...»
Klusēdami viņi gāja uz priekšu, un Kārlis pārdomāja tās dīvainās attiecības, kādās viņš iestidzis pret Kristapu. Viņš taču šo cilvēku vēlētos tur, kur pipari aug, un tomēr viņam jārūpējas par to kā par savu tuvinieku. Tas laupījis viņam, kas tas dārgākais pasaulē, sagānījis viņa mīlas svētumus, un tomēr viņš tam nedrīkstēja izsacīt ne mazāko pārmetumu. Taisni otrādi, - jutās kā grēcinieks viņa priekšā! Cik tas tomēr tai dzīvē var noiet savādi, pavisam citādi, nekā mēs gribam un domājam.
Viņi bija sasnieguši Krauklīša bazāru un atradās tā dzīvoklī. Mājas kungs turpat bija birojā. Bet viņš nebija viens. Arī Olufejevs ar žīdu Srolki Johumsonu tur bija. Kā rādījās, viņi nodarbojās ar kādu svarīgu projektu un dedzīgi studēja mājas plānu.
«Vai, kungi, man pavisam tagad nav laika!» Krauklītis saviebās, kad tie pie viņa ienāca. Nekad nebija dzirdēts, ka viņš ar studentiem runātu tādā tonī. «Vai jums kāda steidzīga darīšana?»
Pat Pudiķis par tādu neparastu sagaidīšanu apjuka. «Jā, - mums būtu kāds vārdiņš jāparunā - - zem četrām acīm - -» Nevarēja taču še to cilvēku klātbūtnē, jo Olufejevs jau diaboliski smīnēja, bet Srolke Johumsons kā ērglis skatīja plānu. «Neimen wir dos, dos ist gut für die Magazin!» (Ņemsim to, tas labs priekš magazīnas!)
«Nujā, - ko tad jūs gribiet man teikt?!» Krauklītis nepacietīgi turpināja. «Lūdzu, nāciet te...»
Viņš ieveda tos blakus istabā, kur Ernests Sutums mācīja viņa dēlus.
«Redziet, mums ir tāda situācija, kur mums steidzīgi vajadzīga nauda,» Pudiķis paskaidroja. Viņš būtu labprāt piebildis: «Priekš kāda slima biedra,» - bet Kārlis kategoriski to bija noliedzis minēt. «Un, tā kā mēs jūs pazīstam par krietnu patriotu, tad griežamies taisni pie jums - -»
«Ak, nu, kungi, tā traču pavisam niecīga lieta pret to, kas man priekšā!» Krauklītis īdzīgi atmeta ar roku. «Man pavisam nav laika... Nu, paskrienat taču citur kur... Es jau jums nekad neesmu aizliedzis... Jūs nāciet pavisam nelaikā... Ļoti atvainojos...»
«Ha-ha-ha!» Ernests Sutums sarkastiski iesmējās, bet nevarēja izprast, vai smiekli zīmējas uz viņiem vai arī iztek no viņa sarunām ar zēniem.
Bet Pudiķis pieņēma, ka tas zīmējas uz viņiem. «Ļoti atvainojies Krauklīša kungs, ka jūs apgrūtinām. Bet ja jau jums nav laika un arī nauda pašiem vajadzīga - - -»
«Nu, kuram tad nauda nav vajadzīga, mums visiem tā vajadzīga!» Krauklītis attrauca. «Ar ko jums vēl varu pakalpot?»
«Ak tā!» Pudiķis ieminējās. «Mūsu patiesais nākums jau bija pavisam cits. Jūs esat direktors Amatnieku kasē. Mēs gribējām parunāt kāda aizņēmuma dēļ - -»
Krauklītis kļuva pavisam nepacietīgs. «Tur jūs runājat ar Pūcīti, ar Olufejevu, ar Bisnieku!» viņš to pārtrauca. «Ar mani runāt nav nekāda nozīme. Kā jau teicu, man nepavisam nav laika...»
«Ardievu!» Pudiķis sausi sacīja, Kārlis mēmi palocīja un lepni paceltām galvām viņi atstāja Krauklīša dzīvokli.
Kārlim tāda Krauklīša izturēšanās pret paradumu likās dīvaina un neizprotama, un Pudiķis bija pavisam zaļš no dusmām, tas nospļāvās, kad bija ārā uz ielas. «Priekš mums viņam nav laika, priekš letoņiem tam laika vai cik! Un mēs to esam turējuši arvien par savu tautieti un parādījuši to vislielāko cienību. Nē nē, es saku tie veči par daudz izlaižas! Tas paliks arvien jo ļaunāk, ja mēs sēļi, nespersim soļus. Mēs taču biedrībā visi esam biedri, un mums tik skaists biedru skaits. Ja mēs vēl attīstām aģitāciju, tad nākamā pilnā sapulcē visus tos priekšniekus Mikentālus un Krauklīšus, varam izbalsot no runas vīriem! Vismaz varam viņu balsu skaitu nodzīt līdz minimuma. Ja tie redzēs, ka protam radīt zobus, tad arī tie pratīs citādi izturēties pret student. Tādu skopulību, - fu!»
Bet, ja viņš būtu pazinis Krauklīša patiesos apstākļus, tad nepavisam būtu tā sirdījies. Viņš jau nepavisam nevarēja iedomāties, ka Krauklītis viņam nespēj aizdot, un tomēr tas tu bija. Tas bija iestidzis tik sarežģītos apstākļos, ka viņa stāvoklis patiešām bija šausmīgs!
Viņa grandiozais pasākums, viņa mūža darbs - jaunais bija novedis viņu pie bankrota tik materiālā, kā idejiskā ziņā. Materiālā ziņā viņu gremdēja Hipotēku biedrība, liegdama viņam pienācīgo kredītu, uz kuru katram bija tiesība un uz kuru viņš bija rēķinājis. Toreiz bija parasts, ka pēc tam, kad trešais stāvs būvei bija nobeigts, Hipotēku biedrība to novērtēja un izsniedza pienācīgo aizdevumu, lai būvi varētu nobeigt galīgi. Kad viņš pēc trešā stāva pieteica aizņēmumu, Konrāds Bornhaupts pasacīja, ka uz tādiem fantastiskiem uzņēmumiem Hipotēku biedrība neaizdod ne kapeikas, un citi direktori tam piebalsoja. Katrā ziņā tā bija atbilde uz to, ka bija noņēmis savu kandidatūru pilsētas vēlēšanās no 2. klases kompromisa listes. Bet savus svabados kapitālus tas visus bija izbūvējis un arī no Amatnieku kases pēc iespējas aizņēmies. Citas mājas bija aplienētas un Rīgā vispār iestājusies namu krīze, ka tās ar peļņu vairs nevarēja pārdot. Kā nu lielo būvi dabūt vismaz zem jumta un tiktāl gatavu, ka to varētu izīrēt?
Viņš nenolaida rokas un rīkojās. Ar savu iespaidu tas izdabūja cauri Latviešu biedrības runas vīru sapulcē, ka biedrība viņam no savas svabadās naudas aizdeva 6000 rubļus. Arī kā kuģu biedrības «Austra» direktors un kasieris tas izlietoja svabadās summas tai cerībā, ka viņa pasākums sāks dot ienākumus un viņš tās varēs pataisīt atkal svabadas. Bet nu «Austrai» uznāca nesekmes, ka tai pašai vajadzēja savus svabados kapitālus un vēl aizņemties. Latviešu biedrībā cēlās kurnēšana, ka runas vīri viņam aizdevuši biedrības naudu nelikumīgi pret nedrošām obligācijām. Lieta nāca pilnā sapulcē, kura nolēma parādu atprasīt. Arī procentus Amatnieku kasē viņam nācās grūti maksāt, un, kā tas jau arvien mēdz būt, kad aizņēmējs nespēj izpildīt savus pienākumus, citi direktori sāka uz viņu skatīties it kā no augšienes un viņu spaidīt. Vēl jo vairāk - kur Krauklītis bija nostājies noteikti Latviešu biedrības pusē, bija arī akcionārs «Baltijas Vēstnesim», kurš «Dienas Lapu» un kasi apkaroja. Bet faktiski viņš atkarājās pilnīgi no savu līdzdirektoru žēlastības. Un tie ar viņu rotaļājās, piesprieda pa druskai kredītu, bet nekad tik daudz, cik vajadzīgs, novilka no tā vecus parādus un tā viņu pastāvīgi spaidīja un jauca viņa aprēķinus. Tur tīri varēja galīgi apjukt.
Viņš tomēr glāba, kas glābjams, lika jumtu jau uz trim stāviem, lai gan kalkulēts bija uz pieciem stāviem. Bet gruntsgabals un fundamente izmaksāja tikpat daudz priekš trim kā priekš pieciem stāviem, tā ka rēķinos iznāca liela starpība viņam par zaudējumu. Tomēr, lai gan ar lielām mokām un grūtībām, viņš no sava grandiozā plāna - pirmais plāns, kā mēs zinām, bija apbūvēt veselu iecirkni starp četrām ielām - dabūja vienu daļu tiktāl gatavu, ka varēja to izīrēt.
Bet nu viņš pieredzēja idejisku bankrotu un ar šausmām nomanīja, ka notiek kaut kas pretējs, nekā viņš bija nodomājis, proti, ka viņa bazārs veicinās latviešu saimniecisko un tirdzniecisko attīstību. Mūsu sašutušie draugi, caur bazāra kolonādi iedami, neievēroja, ka gandrīz no katras pārdotavas, kas izīrēta, žīds, pabāzis bārzdu, garāmgājējus aicināja:
«Brauchen Se was?! Kaufen Se was?! Gute Waare! Bilike Preise!» (Vai jums ko nevajag? Vai ko nepirksat? Laba prece! Lētas cenas!)
Tikai žīdiņiem un žīdiņiem tas varēja ko izīrēt, latviešu tirgotāji neradās. Un viņš taču bija iztēlojies, ka viņa bazārs būs latviešu tirdzniecības nams, kurā tirgosies latviešu tirgotāji un sekmīgi sacentīsies ar cittautiešiem! Ne vests no tam! Kāds retāks latviešu amatnieciņš ar savu darbnīcu ielīda tālākās rindās, kur kādā stūrītī nost no ielas, citādi - pāris latviešu drēbnieku, kāds grāmatu tirgotājs, kāds kurpnieks ar zābaku bodi - un tas viss! Vienalga, kādas priekšrocības un pavieglinājumus tas arī nedeva saviem tautiešiem, lai tie sekmīgi spētu konkurēt, - latviešu tirgotāji neiedevās. Pēterim Krauklītim bija jānāk pie tās bēdīgās pārliecības, ka latvieši nav tirgotāju tauta. Krodzinieki viņi ir labi, atvilkt pudeli alus un padot, to viņi prot, bet atrast citus sekmīgus tirdzniecības zarus - uz to viņiem trūkst dāvanu. Ka viņa iztēlotā lepnā latviešu tirdzniecības pils, kam bija vairot latviešu turību un atbalstīt latviešu kultūru, izvēršas par žīdu rebinieku midzeni, tas latviešu patriotam Pēterim Krauklītim ķērās vairāk pie sirds nekā visas saimnieciskās nesekmes un zaudējumi. Cik labprāt viņš savus tautiešus būtu iztaisījis par tirgotājiem. «Tirgojaties!» tas sacīja katrām inteliģentam, kam nebija nodarbošanās vai arī kas gribēja pavairot savus ienākumus. «Tirdzniecībai ir zelta pamats! Tirgojaties ar šo vai to, jūs pie tam nopelnīsat... Ja ne ar citu, tad ar petroleju...»
Vējā runāti vārdi! Vienīgais, ko viņš varēja pārliecināt, bija Latviešu teātra aktieris Eižens Kociņš, kurš patiešām noīrēja bazārā telpas un tirgojās ar petroleju. Bet veikalu viņš ar to nekādu netaisīja.
Pastāvīgi kaldams, viņš savus biedrus kases direktorus pārliecināja, ka vajadzīgs pabalstīt vismaz ar aizdevumiem latviešu amatniekus, vispirmā kārtā mēbeļu galdniekus. Bazārā var atvērt lielāku veikalu kurš komisijā pārdod no latviešu mēbeļu galdniekiem savestās mantas. Uz šiem priekšmetiem viņu īpašniekiem tiek izsniegts no kases aizdevums, kuru atmaksā, tiklīdz priekšmeti pārdoti. Faktiskā veikalu īpašniece būtu pati kase, bet viņš tas direktors, un, lai projektu dabūtu cauri, tam vajadzēja izraudzīties Olufejevu par savu līdzdirektoru, kuru tas no visiem citiem direktoriem vismazāk varēja ciest. Bet lietas labā daudz ko vajadzēja paciest.
Tikai arī te izrādījās, ka no latviešiem nekas neiznāk, un veikals tikai tad varēja uzplaukt, kad pie tā piedalījās Srolke Johumsons. Latviešu galdnieki labāk par lētu naudu pārdeva viņam nekā deva savas mantas komisijā pret aizņēmumiem. Turpretim Johumsons gan mācēja aizņemties un galu galā vēl it krietni nopelnīja.
Tās visas bija lietas, par kurām abiem mūzas dēliem nebija ne jausmas, jo Krauklītis bija pārāk veikalnieks, lai neatklātu savas trumpas un parādītu otram savu īsto stāvokli. Viņi par to dabūja zināt tikai vēlāk.
Bet ilgi tie arī par viņu neprātoja, jo nāca jauni iespaidi un tiem bija jāsteidzas uz Starpiņiem uz daudz svarīgāku lietu nekā vienkāršu pumpi. Ceļš uz turieni veda pa Todlēbena bulvāri gar Esplanādi, kuras stūrī pie Nikolaja ielas tika celta III Vispārējo dziedāšanas svētku ēka. Staba rinda sniedzās augsti gaisos un bija sasietas jau ar krusta kokiem, uz kuriem tika celtas spāres un jumts, segts ar dēļiem... Vienu laiku būve stāvēja mierā, jo būvvalde to apturēja, bīdamās par pīlāru un saišķu izturības spēju, celdama ierunas, ka būve varot sakrist. Bet pēc tam, kad būves vadītājs arhitekts Pēkšēns ar logaritmiem bija pierādījis būves izturības spēju, darbi tika atkal atļauti. Attīstījās milzīga, impozanta ēka, kas pēc sava apmēra lielā mērā pārspēja Otro vispārējo dziedāšanas svētku ēku bija 2000 kvadrātasis liela, tātad ieņēma 2 1/2 pūrvietas lielu laukumu ar visu iežogojumu kādas 6 pūrvietas. Dziedātāju tribīne vien bija celta priekš kādām 3000 personām. Uz ielas no garāmgājējiem bija sastājuši lieli ļaužu pulki un skatījās kā uz kādiem brīnumiem.
Starp tiem bija arī liela daļa vāciešu, vecie meistari un viņu gaspažas vai arī citi iesmu pilsoņi, kam bija grūti aprast ar jauniem laikiem. Mūsu draugiem bija ļoti interesanti iejaukties pūlī, lai noklausītos viņu valodas.
«Schau, schau, was die Bauern treiben!» kāds meistars savam biedram ironisku smaidu sacīja. «Sie wollen uns, Deutsche, übertreffen. Wie das Gerümpel dort noch zusammen hält!» Kā varēja redzēt, viņš jutās lietpratējs būvniecības mākslā. (Rau, rau, ko zemnieki taisa! Viņi mūs, vāciešus, grib pārspēt. Kā tas čumuris tur vēl turas kopā!)
«Wie man das ihnen überhaupt noch erlaubt?» kāda gaspaža ieminējās. «Es kann ebensgefährlieh werden...» (Kā viņiem to vispār vēl pieļauj? Var notikt vēl dzīvības briesmas...)
«Ach, nun!» kāds trešais atmeta ar roku. «Wir werden doch da nicht kriechen...» (Ak nu! Mēs taču tur nelīdīsim...)
«Sie sollen ja ihren eigcnen Gott haben!» kāds cits pastāstīja. «Ligo soll er heisen.» (Viņiem jau pašiem savs dievs esot! Līgo saucot.)
«Nonsens!» kāds cits, kas likās jau būt kāds virsskolotājs vai kas vairāk, nicīgi noraustīja kamiešus. «Das hat ihnen unser Dr. Diederich klar bewiesen in seiner Abhandlung: «Der falsche Gott «Ligo»...»» (Nieki! To viņiem mūsu Dr. Diderihs skaidri pierādījis savā rakstā: «Viltus dievs «Līgo»...»)
Kārlis ievēroja arī veco madāmiņu ar melno rotundi un raga brilli, kura tam tik dziļi bija iespiedusies atmiņā, kad tas vienā vagonā ar viņu brauca kopā uz Rīgu. Arī viņa uzlūkoja ēku ar tik nicīgu, ironisku smaidu, ka, ja būve to būtu sapratusi, tai būtu vajadzējis aiz kauna zemē ielīst.
«Nun, was meinen Sie denn dazu!» Kārlis viņu uzrunāja pa vāciski. (Nu, ko jūs par to domājat!)
«Kuhstall!» viņa nicinoši atmeta ar roku un lepni novērsās.
Atskanēja gardi smiekli, kuriem piebalsoja arī mūsu draugi, jo žeste bija pārāk drastiska.
Bet viņiem nebija laika te ilgi kavēties, ievērojot svarīgās darīšanas, un tādēļ tie cilpoja atkal uz priekšu. Pēc dažām minūtēm tie piezvanīja pie Starpinu dzīvokļa.
Viņus ielaida pati kundze plašā mājas kleitā, kas viņas miesas apjomu padarīja vēl jo diženāku. Tā saņēma viņus ļoti laipni, silti sizdama pa viņu rokām, pēc tam kad tie viņas roku bija jau godbijīgi noskūpstījuši. Tad ieveda tos salonā, kur Amītis viņiem kā mīļiem un labprāt redzētiem viesiem nāca jau pretim, tik saldi «šmuncelēdams», ka viņa sarkanā kakla lentīte notirinājās vien. Un mazputniņš Lulū, kas būrītī bija ieņēmis nelaiķa Pipī vietu, gavilējoši iedziedājās.
Pudiķa pirmais darbs bija pārliecināties, vai mazputniņam būrītī netrūkst barības un svaiga ūdens. Mazputniņš, it kā sajuzdams lielo interesi par viņu, spārniņus vien spurkšķināja. Bet mamma apgalvoja, ka viss ir «frišs» un ūdeni viņa vēl tikko kā šorīt pati ar savu roku ielējusi.
Pudiķis tad piegriezās citam vēl mīļākam priekšmetam. Patlaban iznāca no blakus istabas Herta, gaiši ģērbusies, savām zeltainām cirtām pār pleciem. Kā rādījās, ar saraudātām acīm, kuras tomēr silti un spulgi mirdzēja, kad Pudiķis viņu pētoši uzlūkoja. Galanti viņš noskūpstīja tai roku, pēc kam viņa apsveicinājās ar Kārli. Pēc tam viņa it nemanot iezagās ar Pudiķi blakus istabā, kamēr Kārlis palika pie mammas un sarunājās ar viņu par visādām vienaldzīgām lietām, par laiku, nākamiem dziedāšanas svētkiem, dzīvi jūrmalā utt. Mamma apstāstīja arī Kārlim, kādas lielas klapatas papam ar saviem septiņiem vīnūžiem. Patlaban viņš no komijiem noņēmis kontroles rēķinus: zogot diezgan! Papus dažreiz pavisam nelabi uztraucoties, ka «neštimmē»: «Jūs mani gribiet apzagt, aplaupīt!...» Viņš jau sirdsslims... «Papiņ, lai jau nu zog,» viņa to apmierinājusi. «Ja dievs mūs svētīs, viņi mūs neizpostīs...» Viņi ar pēcpusdienas vilcienu braukšot uz «štrandi», lai papa labi atpūšas no savām errastībām. Bet, neraugot uz šīm savā ziņā dzīvām valodām, tie abi sekoja dialogam blakus istabā.
Herta atzinās, ka viņa sevi pārspējusi un darījusi to, ko viņam teikusies nedarīt, proti, iepazīstinājusi papiņu ar viņa projektu. Grūti tas viņai nācies, bet, tā kā jūtoties ar viņu saistīta, tad arī viņas domas nedrīkstot citādas būt. Un galu galā jau arī viņai tāds lauku īpašums, kā viņš to viņai aprakstījis, izrādoties kairinošs un praktisks. Viņa tur pa vasaru uzturētos brīvā, neviltotā dabā, nekoptu savas mākslas studijas un baudītu produktus tos svaigākos, pienu kā iz govs slauktu, saknes un augļus no pašu dārza. Tas tik idilliski un tomēr tik praktiski, jo, tā kā tās mājas atrodoties pie upes, tad varētu arī «bādēties» un atkristu pa vasarām dārgā dzīve jūrmalā, kur taču viss tik saspiests un putekļus vien dabon sarīties! Viņa lietu tādā garā arī likusi priekšā papiņam, un tas solījies to pārdomāt.
Pudiķis to ieskatīja par to lielāko mīlestības pierādījumu un algoja viņu ar karstu skūpstu. Pēc tam tie laimē starojošām acīm iznāca atpakaļ salonā.
«Kur ir papa?» Pudiķis steidzīgi jautāja. «Mums ar viņu steidzīga darīšana...»
«Tūliņ!» kāda balss aiz otrām durvīm iesaucās, un drīz vien pa tām iznāca Starpiņš raibā vestē ar resnu zelta ķēdi pār vēderu un mīkstās mājas kurpēs. Viņš sniedza Pudiķim roku. «Labdien, mīļo švīgerzon! Herta man jau stāstīja... Jūs, also, savā mitgiftē gribiet vienas lauku mājas?»
«Tās katrā laikā zem brāļiem savu piecpadsmit tūkstoš vērtas,» Pudiķis steidzās paskaidrot. «Dzelzceļa tuvumā, laba kviešu zeme, upes un meža tuvumā, ar vārdu sakot: visas dabas priekšrocības...»
«Tā jau man Herta stāsta,» Starpiņš piebilda. «Bet kādēļ tad šis grib pārdot?»
«Mantojuma dalīšanas dēļ, kā tas jau dažkārt atgadās,» Pudiķis paskaidroja. «Bet tādēļ jau arī mums ronas tāds izdevīgs pirkums, kāds ne ik reizu - -»
«Vai tas tas pārdevējs?» Starpiņš viņu pārtrauca un pameta galvu uz Kārli.
«Nē, tas mans komiltonis Ērgļu Kārlis,» Pudiķis piesarka. «Jūs taču viņu pazīstiet?...»
«Ah jā, itin pareizi!» Starpiņš atcerējies sniedza Kārlim roku. «Piedodat... Es domāju, ka jūs būtu tas pārdevējs...»
«Pārdevējs arī te Rīgā,» Pudiķis steidzās paskaidrot. «Mēs viņu katrā acumirklī varam dabūt.»
«Nē, nē, to putru tik karsti nestrēbsim!» Starpiņš atmeta ar roku. «Esmu to lietu pārdomājis. Mīļo švīgerzon, mums nav jāpārsteidzas. Jūsu pūrs jums neizbēgs, jo kam citam paliks mūsu labums kā mūsu vienīgam bērnam? Nu, labi, jūs gribiet mājas, - bet kas tās mājas saimniekos? Jums jānobeidz savas studijas, tā ir pirmā lieta, man ar savām šeftēm pašam savas errastības, mamma arī jau nāk vecs cilvēks... Un, ja mājas bez saimnieka, tad labāk lai viņas nemaz nav... Mamma, ko tu uz tam saki?»
«Es nezinu, althen,» Starpiņa kundze noraustīja plecus. «Mūsu bērniem jau tas vien ir...»
«Tas jau viņiem neizbēgs, viņi jau dabūs visu, kas mums ir!» Starpiņš paskaidroja. «Lai tikai švīgerzons pasteidz savas studijas... Mēs savu svētību neliedzam...»
«Nu jā,» mamma silti sacīja, un arī Herta pateicīgi noknaibīja lūpiņas.
Pudiķis nu gan lietai tūdaļ negribēja likt krist un attīstīja visas savas runas dāvanas, lai veci pārliecinātu. Mājas jau nemaz pašiem nevajag turēt, tās varot izrentēt. Cilvēku netrūkstot, un maksāšot par tām labu naudu. Varot rezervēt tikai no dzīvojamās mājas labāko gaļu, augļu dārzu, un kādus pāra lopus varot turēt. Mājas atrodoties dzelzceļa tuvumā, varot tur vasaru dzīvot zaļumos vēl labāk nekā jūrmalā. Savs aprēķins tur arvien esot...
«Ielaid tikai šādu tādu rentnieku!» Starpiņš sūkstīdamies attrauca. «Viņš tev noplicina zemi un nolaiž ēkas uz to pēdējo. Klāt viņš pie mājām neko nepieliks, ja drīzāk neatņems. Kādēļ tad mums pavisam tādu krāmu vajadzīgs?»
Pudiķis aizrādīja, ka var jau notaisīt stingru kontraktu un visu paredzēt. Viņi taču nebūtu pirmie, kas savas mājas izrentē uz labiem nosacījumiem.
«Ak, ar tiem kontraktiem!» Starpiņš noraidīja. «Es redzu ar saviem komijiem: taisi kontraktu, kādu gribi, viņš tevi tomēr apzog līdz acīm... Ej tad ar viņiem tiesājies un bojā savus nervus... Kādēļ es labāk nevaru dzīvot mierā!...»
«Ar varu jūs negribu piespiest,» Pudiķim neatlika cits kā piebalsot. «Es tikai domāju, ja pirkums izdevīgs un pie tam mēs tam cilvēkam varam izpalīdzēt...»
«Fu, fu, fu!» Starpiņš atmeta ar roku. «Veikala lietās uz tādu izpalīdzēšanos skatīties nevar. Tad viņš savu nastu uzkar kaklā man. Vai pirkums izdevīgs, to nogaidīsim. Labības cenas arvien krītas un tamlīdz zemes cenas. Kroņa muižām par agrākām cenām vairs nav ņēmēju, jāizdod kalpiem. Varbūt uz priekšu vēl pirksim mājas par sviestamaizi. Veikala lietās, mīļais švīgerzon, nevajag iebrist par dziļu, arvien vajag paturēt savu rezervi, ka var grozīties. Ja palaižas uz citiem, tad var iziet tikpat dumji kā Krauklītim...»
«Nu, nu!» mamma iesaucās, pa pusei izbijusies, pa pusei ziņkārīgi. «Vai tad viņam slikti iet?!»
«Runā jau visādi, bet es tur tālāk negribu zināt,» Starpiņš novērsās no šī temata. «Gan jau uz priekšu redzēsim... Jā, jā, švīgerzon! Nobeidzat savas studijas, un es jums jūsu mitgifti izmaksāšu blank un bār. Pērciet tad mājas vai uzsākat ko citu... Rīkojaties tad, kā jums tīk! Bet līdz tam visu citu atliksim...»
Tātad neko nevarēja grozīt, un Pudiķim cits neatlika kā piebalsot. Herta uzmeta viņam lūdzošu skatienu, kas izteica tik daudz kā: «Es taču tur nekā nevaru darīt!»
«Ja jau jūs to lietu esat tā izšķīruši, tad jau pareizi vien būs,» viņš piebilda. «Bet atvainojat, mums tad jāsteidzas. Tas cilvēks gaida uz atbildi, un mums jārauga viņa citādi izpalīdzēt...»
«Ko es varu, to es daru,» Starpiņš it kā aizbildinādamies sacīja. «Arī es iedodu nabagam, ja tas lielā notē pie manis griežas, savu rubli, bet vairāk no manis nevar prasīt...»
Īsa, sirsnīga atsveicināšanās. No Pudiķa Hertai mīļš šmaukstiņš, no Kārļa tikai īsa, godbijīga paklana. Papum nobučo roku, mammai, kura vēl znotam mīļi noglāsta vaigus, - un nākamā acumirklī tie bija jau uz ielas.
«Atkal nekā!» Kārlis nospļāvās. «Nevedas mums šodien...»
«S- bambulis!» Pudiķis norūca. «Bet nu paņemsim fūrmani, citādi kasē nonāksim par vēlu.»
Tiem arī izdevās saķert fūrmani ar krietnu kumeļu, un tā tie laida, ka dzirksteles vien meta, uz Elizabetes ielu Nr. l6.

* * *

Viens un divi tie bija pa trepēm augšā un atradās kases galvenās telpās.
Direktori patlaban kā bija noturējuši sēdi un Bisnieks ieņēmis atkal savu vietu pie kases, Sīpolu Ingus pasludināja klientiem iznākumu: tam piespriests, tam atraidīts, bet vairākiem jau atraidīts. Laimīgajiem pie kases noskaitīja naudu priekšā: «Jums piespriests tik un tik, par procentiem atvilkts tik, gala iznākums iztaisa tik un tik...»
«Jā, jā, kungs, tā jau vien riktīgi būs,» laimīgie saņēma naudu, kamēr grāmatvedis Krūms, noskatīdamies ļaužu pūlī, ierakstīja skaitļus grāmatā. «Smuka naudiņa,» saņēmējs sacīja, «bet tā aizies visa... Vajadzība ir... Labi, ka dabūta izņemties...»
Un otrs, kam jādabū, vēl piebilst: «Jā, ir tā banka tomēr laba lieta. Vajadzības gadījumā, kad gribi ko uzsākt, liels atspaids! Man pat tagad, - kur tu citur ķertu!...»
«Bet ir arī procente laba,» kāds trešais piezīmē. «Kasei tādi aizdevumi nav vis par skādi!...»
«Nu jā, no kā tad viņa dzīvos!» bija atbilde. «Bet var jau samaksāt... Nopelna jau ar to naudiņu arī. Ja tev būtu jāiet pie žīda, cik viņš tev neņemtu? Bet, kungs,» tas griezās paklusi pie Bisnieka, «vai neaiziesim uz kādu glāzi alus?»
«Kur nu, - nav jau vaļas,» tas draudzīgi atbild. «Gan jau dabūsim citā reizē...»
«Nu, gan jau kādreiz satiksim... Mans rublēns jau, tā sakot, arī nav sapuvis... Labprāt izsaucu cilvēkiem, kas man izpalīdzējuši...»
Bet atraidītie - citi ar nokārtām galvām, ne vārdu nerunādami, aizgāja pa durvīm, bet ne visi... Citi, kuri jutās, ka tiem nodarīta pārestība, paliek vēl te un uzsāk, tā sakot, atklātas diskusijas. «Kā, vai tad tie galvinieki neģeld, kurus es uzdevu?! Kādēļ manu pieprasījumu atraida? Ja cilvēks, kam sava māja no piecpadsmit tūkstoš rubļu, nav drošs, kas tad vēl ir drošs? Nu jau tie kungi gan šoreiz pārskatījušies. Es taču tāpat esmu biedrs un man sava biedra nauda, - kādēļ man neaizdod?»
Arī citi atraidītie ironiskiem smaidiem piebalsoja.
Viņiem stājās pretim bankas sulainis Kauliņš ar savu kuplo bārzdu. «Direkcija taču visu būs pārbaudījusi, un viņa gan zinās, kam var aizdot un kam ne. Varbūt jau vecs parāds priekšā, un varbūt galvinieki arī jau aizņēmušies. Kasei taču jārīkojas pēc statūtiem. Ko nu, Ploriņ, tik daudz runājat...»
«Pēc statūtiem, kā tad!» Ploriņš tītīja. «Vai es to naudu priekš nodzeršanas gribu? Maizes ceptuvi gribu ierīkot! Priekš kam tad mums tā kase ir, ja nevaram dabūt, kad mums vajag?»
«Priekš kam?!» kāds otrs atraidītais piebalsoja. «Priekš studentiem, apikātiem! Priekš direktoriem, lai viņi diez kādus bazārus var celt! Bet, kad vajag balsis, tad mēs esam labi, tad esam biedri, tad esam tautasbrāļi! Bet, tiklīdz viņš ir ievēlēts, viņš tevi vairs nepazīst...»
«Eita nu, Lieknej, ko nu runājat!» Kauliņš atbildēja. «Vai tad nav jums aizdots diezgan?! Diezin vai esat vēl par vecu procentus samaksājuši?»
«Es par saviem maksājumiem pats zināšu!» Lieknejs sašutis atbrēca. «Man tas katram ķerlim nav uz deguna jāraksta. Sakāt, - kas jums par daļu, kas jūs tāds esat?!»
«Nu, nu, pamazu, pamazu!» Kauliņš attrauca, kamēr Bisnieks un citi aiz letes nosmīnēja. «Jums ir pateikts, ko direkcija lēmusi, un varat aiziet!»
«Zināms, ka iešu, te jau nepalikšu!» Lieknejs aizskarts guģojās. «Ar jums te daudz diedelēties neiešu, ir jau arī citas kredītiestādes. Ja es gribētu iet kopā ar vāciešiem un noteikti neuzstātos par latviešu interesēm, es katrā laikā no vācu bankām varētu dabūt savus desmit tūkstošus...»
«Nu, tad tik ņemiet!» sulainis attrauca. «Muļķis, kas neņem, ja viņam dod.»
Gardi smiekli pārtrauca šo piezīmi nu arī no atraidīto puses. Lieknejs apklusa. Bet Kauliņš, gribēdams izdzēst nepatīkamo iespaidu, griezās pie mūsu draugiem:
«Ko jums, kungi, vajag? Aizņemties gribiet? Jums jāpieteicas tad pie darbveža Sīpola kunga. Bet šodien vairs nevariet dabūt, direkcijas sēde jau nobeigta. Nāciet rītā...»
Redzēdams, kā te iet, Pudiķis bija zaudējis daudz no savas pašapziņas. «Mums vajadzēja runāt ar direktoru Pūcīti,» tas atbildēja.
«Direkcijas sēde jau nobeigusies, nāciet rīt!» Kauliņš paskaidroja. «Kas tad jums ir par darīšanu?»
«Tur ir tāds lielāks noguldījums, kāda bāriņu nauda,» Pudiķis meloja. «Mēs nu gribam zināt, zem kādiem nosacījumiem to var kasē noguldīt...»
«Ā, tā ir lieta par sevi!» sulainis viņus uzlūkoja ar pavisam citādu cienību. «Ejat tur iekšā pa tām durvīm, tur viņš būs...»
Tā viņi beidzot tika priekšā pie Pūcīšu Ģederta, kas dibenistabā, kurā direkcija mēdza noturēt savas sēdes, pie galda vēl parakstīja protokolus un skatīja cauri dažus papīrus. «Ā, labdien, labdien, rakstnieki un avīžnieku kungi!» viņš sauca tiem pretim, jo bija ar viņiem pazīstams. «Ar ko jums varu pakalpot?»
«Mēs nākam Viķilda kunga aizņēmuma lietā,» Pudiķis pasteidzās atbildēt, kad bija sasveicinājušies. «Viķilda lietā - - Sēžiet!» Pūcītis atbildēja. «Nu, tie procenti nav maksāti... Parāds jāpiedzen...»
«Tādēļ nācām runāt, vai to lietu vēl nevarētu kā grozīt,» Pudiķis ieminējās.
«Hm!» Pūcītis padomāja. «Jā, ka samaksātu tos procentus un daļu no aizņēmuma.»
«Tā jau ir tā lieta, ka viņam nepavisam nav tās skaidrās naudas,» Pudiķis trauca tālāk. «Ziniet, ka zemkopjiem tagad pats tukšais laiks. Acumirklī viņš nevar ne maksāt procentus, ne arī aizdevumu.»
«Tad ir slikti,» Pūcītis norūca. «Tūkstoš rubļu uz galviniekiem vien... Jā, ka tas būtu garantēts ar kādu obligāciju...»
«To jau visu varētu izdarīt,» Pudiķis paskaidroja, «tas ir, ja kase no savas puses nāktu pretim. Tās mājas zem brāļiem ir 15-16 tūkstoš rubļu vērtas, to par viņām var maksāt aizmiegtām acīm. Parāds viņam te 1000 rubļu, muižnieku kredītbiedrībā arī kādu 7000 rubļu vai vairāk. Kungam nav nekas, tādēļ ka muižas parāds jau agrāk pārvests uz kredītbiedrību. Tātad ņemiet, kā gribiet, paliek vēl arvien savi seši līdz septiņi tūkstoši rubļu skaidras vērtības...»
«Nu, tāpēc mēs jau brīnāmies, ka viņš nemaksā procentus,» Pūcītis pastāvēja. «Aizņēmumu mēs viņam labprāt būtu pagarinājuši. Bet ja nemaz negrib kārtot...»
«Tur viņam tādas sarežģītas famīlijas būšanas,» Pudiķis paskaidroja. «Jāizmaksā mantiniekiem. Arī caur Plauša piepešo nāvi viņš iekritis...»
«Nu, ar to mantinieku izmaksu, - diezin vai tas tik tā ir?!» Pūcītis norūca. «Un Plausim viņš arī nekā nav devis... Drīzāk, ja Plausis viņam...»
«Var jau būt, bet ar Plauša nāvi viņš ir zaudējis drošu pabalstu!» Pudiķis paskaidroja. «Tagad nu viņš ir tādos apstākļos, ka viņam tā māja gandrīz jāpārdod. Pircēju jau netrūkst... Mans nākamais sievastēvs, Starpiņš, dod viņam uz vietas 15 000 rubļu. Nu, māja to vērts... Zeme kā speķis...»
«Ja jau Starpiņš tik daudz dod, tad vērts to ir!» Pūcītis apstiprināja. «Starpiņš jau daudz nemēdz dot...»
«Nu, jūs jau viņu pazīstat,» Pudiķis piebalsoja, «Bet Viķildu Kristaps negrib ne dzirdēt no pārdošanas. «Tēvutēvu vietiņu nu pārdošu es, kur tad iešu? Ja man būtu cik necik rīcības kapitāls un es varētu iegrozīties, es jums parādītu, ko no Viķildām var taisīt!» Viņam izmaksā 15000 rubļu uz vietas, bet viņš neparko pārdot...»
«Lai dod tikai nost!» Pēteris Bisnieks, kas pēc kases slēgšanas bija ienācis un sarunu noklausījies, iebilda. «Māja ir laba, bet nauda arī laba...»
Pudiķis apsveicinājās arī ar viņu. «Nu, vai nevarētu to lietu iztaisīt tā: Kristaps iztaisa obligāciju uz pilnu mājas vērtību, nu, sacīsim, uz 15-16000 rubļiem, un ieķīlā to jūsu kasē. Jūs izpērkat no kredītbiedrības viņa obligācijas, atvelkat viņa parādu un pārējo naudu viņam izmaksājat. Kase tad paliek viņa vienīgais parādu devējs, un viņam tad turpmāk darīšana tikai ar jums...»
«Tā jau gan mēdz arī citur darīt!» Pūcītis piebilda. «Bet pilnu vērtību pati obligāciju mēs gan nevaram maksāt. Vislielākais, ja dodam 10000 rubļu.»
«Tas ir tas augstākais!» Bisnieks piebalsoja.
«Dosiet jau nu vairāk arī!» Pudiķis attrauca, jo viņš labprāt mīlēja diņģēties. «Bet par to jūs vienosaties ar Viķildu pašu.» Viņš bija ļoti apmierināts par sarunu iznākumu, jo nodoms jau tikpat kā sasniegts.
«Nu, darīsim tā, Pēter, ja mēs tam cilvēkam gribam izpalīdzēt,» Pūcītis padomājis sacīja. «Zaudēt mēs tur nekā nevaram. Ja viņš nemaksās, mēs atdosim tās mājas Starpiņam. Jūs tad dabūsat atkal no viņa,» viņš vēl smaidīdams Pudiķim piebilda, «jo jums tas numurs uz to meitu krīt.»
Bisnieks arī tam piekrita. Jo kase drīzāk var zaudēt, ja priekšlikumu atraida. Tie tūkstoš rubļi, ja tos nedabū šādi vai tādi nodrošināt, ir un paliek šaubīgi. Tikai vēl jānokārto dažas formalitātes, jāaizbrauc uz vietas māju apskatīt, jāpārliecinās Jelgavas kreposta nodaļā, kas tās īpašnieks un cik tur gul virsū parādu, jāizrēķinās beidzot ar Kurzemes kredītbiedrību. Tas viss ņems dažas dienas laika. «Un jautājums, kā mēs to dabūsim cauri valdes sapulcē, jo tik svarīgā lietā spriedumam vajag būt vienbalsīgam...»
«Veco Zanderu jau mēs gan piedabūsim.» Pūcītis kalkulēja. «Tas pateiks: «Ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekrītu.» Krauklītis, tas vairs uz sēdēm nenāk. Atliek vēl tikai Olufejevs. To jums vajadzētu dabūt uz savu pusi... Vai jūs nepazīstat viņa kundzi? Tai liels iespaids uz viņu... Sievietēm vieglāk pietikt, kad viņām drusku paglaimo...»
«Labi!» Pudiķis drusku padomāja. «Mēs to izdarīsim!»
«Nu, tad lai viņš nāk rīt, bet ar skaidriem papīriem, ka varam dabūt kādu pārskatu,» Pūcītis nobeidza sarunu un taisījās uz iešanu. «Liksim tad valdei priekšā. Kas tur būs, būs...»
Viņi atvadījās un ar atvieglotām sirdīm un gandrīz priekā mirdzošām sejām devās projām. Sulainis ar dziļu paklaņu izlaida viņus pa durvīm, kuras bija jau slēgtas, jo kasē vairs nebija neviena cilvēka.
«Nu!?» Pudiķis sacīja, kad viņi bija ārā uz ielas. «Tu to lietu izdarīji ģeniāli, tas man jāatzīst!» Kārlis atbildēja. «Tikai par to nabaga Perlantu man žēl...»
«Uzdzīsim!» Pudiķis atmeta ar roku. «Mēs jau flinti vēl neesam metuši krūmos...»
Viņiem bija tikai pāra soļus ko iet līdz Suvorova viesnīcai. Kristaps vēl arvien atradās istabiņā rezignētā garastāvoklī. Gaidīdams tas bija izdzēris veselu bateriju alus pudeļu, kuras tas ar glāžainām acīm uzlūkoja. Laikam sapņoja par savu ūtrupi.
«Nu, veci!» Pudiķis uzsita viņam uz pleca. «Celies nu uz pakaļkājām! Es saku, - ja cilvēks kaut ko dara, tad arvien ir panākumi. Bet nokārt galvu un neko nedarīt to es nevaru ciest. Tā lieta gan vēl nav galīga, bet viņa ir tikpat kā rokā...»
Īsi tas apstāstīja Kristapam šīsdienas panākumus, kurus tā apmiglotais prāts tikko spēja apķert. «Bet tev tūdaļ jābrauc uz Jelgavu un jāatved visi vajadzīgie papīri. Rīt divpadsmitos esi klāt pie mums! Un mēs ar Rituli abi brauksim uz jūrmalu, mums priekšā vēl kāda ļoti svarīga misija...»
Bija vēl viens šķērslis - Kristapam trūka vajadzīgās ceļanaudas. Bet Pudiķis to pārspēja drīz, noskrēja lejā un aizpumpēja viesnīcas ķelneri Fridrihu. Tad visi taisījās ceļā uz Tukuma vokzāli, no kurienes atgāja vilcieni tā uz Jelgavu, kā arī uz jūrmalu.
Kristaps nāca pašā laikā. Paķēris biļeti, tas atrada jau vilcienu priekšā, ar kuru aizripoja. Turpretim jūrmalniekiem vēl drusku bija jāuzgaida.
Pamanījis Starpiņu dzimtu, Pudiķis Kārlim sacīja: «Es tomēr braukšu līdz ar viņiem otrā klasē, jo mans pienākums būt pie Hertas. Nu, tad zini, tu mani uzgaidi Majoros pirmās klases uzgaidāmā istabā, vai arī es tevi tur uzgaidīšu.»
«Labi,» Kārlis atteica, kāpdams trešās klases vagonā, kamēr Pudiķis steidzās pretim savai līgavai un sievasmātei, kura viņu sagaidīja ar mīļiem glaudiem, un iekāpa līdz ar viņu un papu otrā klasē. Vilciens sāka kustēties. Arvien lokomotīve steidzīgāk spļāva ārā kuplos dūmu mutuļus un steidzās uz priekšu, atstādama tos aiz sevis.