AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA III

OTRĀ PUSE

Divdesmit trešā nodaļa

Noskanējuši pēdējie akordi, un tauta - latviešu zemniecība un inteliģence - atgriezās pie saviem dienas darbiem. Laiks ritēja uz priekšu, bet diženie svētku iespaidi tikai mazpamazām izdzisa no atmiņas. Patecēja vasara, pienāca rudens un atkal ziedonis, gadi, tā sakot, gāja uz priekšu, bet tamlīdz uznāca grūti laiki, tik saimnieciskā, kā politiskā ziņā.
Zemkopju šķira smagi tika ķerta caur pārāk slikto labības tirgu. Līdz tam labības cenas, sākot ar turku karu, bija diezgan labas: pūrs kviešu maksāja 5-6 rubļi, pūrs rudzu 3 - 4 rubļi. Plēsa augšā atmatas, kuras pie mākslīgiem mēsliem, kas sākumā arī nebija tik traki dārgi, deva labas ražas, labība maksāja, un cilvēks varēja dzīvot. Te uzreiz cenas sāka slīdēt uz leju arvien vairāk un vairāk, līdz beidzot nonāca tīri vai līdz tam: cik pūru, tik rubļu. Turpretim mākslīgo mēslu cenas caur lieliem pieprasījumiem bija sakāpušas milzīgi augstas, tā ka tie pie lētajām labības cenām vairs neatmaksājās. Zemkopji vairs ne tuvu segt savus izdevumus un vaidēja vien.
Daudzi nezināja, ka agrākās labības cenas bija sakarā ar zemo krievu naudas kursu, kurš nokrita sevišķi pēc turku kara. Bismarks Vācijā bija uzsācis pret Krieviju slepenu saimniecības karu, nedeva vairs krievu vērtspapīriem tiesības, tā ka kurss noslīdēja pavisam zemu un svārstījās ap 150 marku par simts rubļiem. Tagad, ja vācieši pirka no mums labību markās, mums iznāca daudz rubļu un zemkopji bija lieliski apmierināti, jo iekšzemes maksājumos, rublis bija pilns rublis. Lieta spēji grozījās, tiklīdz krievu finansu ministrs Vite izdarīja krievu valūtas devalvāciju un līdz ar to sāka strādāt pretim vācu biržas džoberiem. Ar sevišķu zelta fondu viņš Berlīnes biržā uzpirka piedāvātos krievu rubļus, bet prasīja pašu rubli, kamēr biržas spēlē līdz tam mēdza piemaksāt tikai kursa starpību.
Notika kas nedzirdēts. Daudzi džoberi lauza kaklu un bankrotēja, tādēļ ka krievu rublis tiem nu bija jāpērk no citiem par daudz dārgāku cenu, nekā paši bija pārdevuši, jo kurss spēji auga un sasniedza īsā laikā 275. Tad nokrita uz 236, pacēlās atkal uz 246 un 247 un ilgu laiku tāds uzturējās. No krievu valsts stāvokļa tā bija lieliska uzvara, bet mūsu zemkopjiem par vācu markām iznāca ļoti maz rubļu, un šim rublim caur to uz iekšzemi nebūt nebija lielāka vērtība. Vācija pie tam vēl ieveda uz krievu labību aizsargmuitu, kas tāpat pa pusei bija jāsamaksā labības ražotājiem, tā ka labības cenas noslīdēja līdz minimumam. Tāpat krita svarā arī lielā konkurence no Argentīnas, Ziemeļamerikas, Kanādas, Manitobas un Austrālijas puses. Mūsu labība tika galīgi izspiesta no Rietumeiropas tirgiem.
Noslēdzot divbiedrību ar Franciju un izdarot jaunus aizņēmumus Parīzē, Krievijai izdevās savu kursu padarīt stabilu, kas nu turpmāk līdz pat pasaules karam turējās uz 216. Tas nāca par labu rūpniekiem un tirgotājiem, kam ar, ārzemēm sakari, arī ierēdniecībai caur lētām pārtikas cenām. Bet, tā kā latvju tautas lielum lielā daļa piederēja pie zemkopjiem, tad viņa šo valūtas krīzi sajuta ļoti sāpīgi. Tikai vēlākos gados, mazpamazām no graudkopības pāriedami uz lopkopību, mūsu zemkopji beidzot atžirga!
Grūtiem saimnieciskiem apstākļiem piebiedrojās vēl otrs. Līdz ar jauno tiesu ievešanu pēc jau agrāk izdarītās Manaseina revīzijas pārkrievotāji bija izstrādājuši noteiktu plānu, kā zemi padarīt pilnīgi krievisku un izdzēst te katras citas kultūras pēdas. Viņiem jau bija spēcīgs motīvs rokā: latvieši neskaitāmās petīcijās bija lūguši, lai atceļ še zemē vācu priekšrocības, atceļ vācu tiesu un valodu un viņus ciešāk saista ar lielo Krieviju, lai tai vietā dotu latviešu valodai un kultūrai lielākas tiesības, to viņi ir ne sapnī nebija iedomājušies vai pat iedrošinājušies lūgt. Krievu valdībai tātad bija iemesls sacīt, pa viņa nedara neko vairāk kā tikai izpilda latviešu vai, pareizāk sakot, «inorodcu» vēlēšanos.
Pirms jau represijas likās būt vērstas tikai pret vācietību, un tās bija tikai kulturēlas un politiskas dabas, jo saimnieciskai attīstība netika likti nekādi šķēršļi. Rīgas pilsētas domē un valdē, kā jau mēs zinām, vācu valodas vietā tika ievesta krievu darīšanu valoda. Nelabprāt Rīgas patricieši paklausīja, tomēr beidzot bija spiesti padoties. Nākamais solis bija aplinkus aizrādījums, ka Rīgas domes sēžu zālē trūkst svētbildes, un tamlīdz prasījums tādu tur uzstādīt Pilsētas galva fon Etingens atbildēja, ka nav tāda likuma paragrāfa, kas to paredzētu, ja uzstādīšot krievu svētbildes, katoļu domnieki prasīšot, lai uzstāda arī katoļu svētbildes. Par to viņš dažādu iemeslu dēļ tika suspendēts, un viņam tāpat bija jābēg uz ārzemēm. Tika atcelts no vietas arī pilsētas karaklausības komisijas priekšnieks Hilners par to, ka bija liedzies šinī komisijā pielaist krievu darīšanu valodu. Tālākais prasījums bija pārgrozīt Rīgas pilsētas ģerboni tādā ziņā, ka vārtiem ar krustu atslēgām katrā pusē būtu pieglaudies krievu ērglis. Jo agrākais vapenis, pēc činavnieku domām, atgādināja, ka Rīgai ar Krieviju nekā nav kopējā. Tāda separātisma joku nevarēja pielaist: un tādēļ šī prasība bija jāizpilda.
Neievērojot šādu piekāpību, rusifikatoriskā prese vēl ilgi nebija apmierināta. «Düna Zeitung», zem Gustava Pipirsa redakcijas izdota ar krievu valdības subsīdiju, skarbi uzbruka baltiešiem par to, ka Rīgas pilsētas domē ievēlētas tās pašas agrākās rātes personas, kuras neprot, krievu valodu un tādēļ «nevar sekmīgi aizstāvēt komūnas intereses». Šādu neprašanu viņa nostādīja par absurdu jau tādēļ vien, ka «krievu valoda ievesta uz visaugstāko pavēli».
Balti nu lūkoja izpalīdzēties ar to, ka noturēja iepriekšējas neoficiālas domnieku apspriešanās, kurās izņēma dienas kārtību cauri vācu valodā un taisīja savus lēmumus, tā ka oficiālām domnieku sēdēm bija vēl tikai formēls raksturs. Domnieki sanāca kopā un pateica «jā» vai «nē», tā ka pusstundas laikā visa dienas kārtība bija izsmelta. Arī uz šīm iepriekšējām apspriedēm rusofilā «Düna Zeitung» grieza valdības uzmanību, bet nevarēja tās aizkavēt.
Nāvīgu triecienu krievu birokrātija deva Baltijas vācietībai skolu lietās. Vispirms Tērbatas vācu alma mater tika pārvērsta par krievu universitāti. Visām vācu zinātņu zvaigznēm, kas neprata krieviski, vajadzēja aiziet, vai arī viņas pašas to darīja. Ka viņu vietā varēja dabūt tikai krievu valodā runājošus caurmēra profesorus, tas pats par sevi saprotams; krievu kultūra gan gavilēja, bet zinātne cieta, vismaz tādos uzskatos bija vācieši. Lielās pārgrozības, kuras bija sācis jau ievest mācības apgabala kurators Kapustins, - viņa vārdam zinātņu pasaulē bija diezgan spilgta skaņa, - izveda līdz galam un pamatīgi viņa pēcnācējs Lavrovskis, kas jau agrāk «ar sekmēm» bija strādājis Varšavā. Jau Kapustins bija noliedzis vācu valodu kā mācības valodu komunālās un valdības vidusskolās, par ko jau vācieši sacēla lielu brēku. Bet viņi raudzīja atrast izeju. Viņi ievēroja, ko aizrādīja ārzemes nacionālistu lapas. Ja jau komunālās un valsts skolās ir tādi spaidi, tad jau var dibināt privātskolas un savus bērnus mācīt pa vāciski. Bet tiem aizsteidzās riekšā jauns valdības priekšraksts, ka arī privātās vidusskolās mācības valodai vajag būt krieviskai. Muižniecība atbildēja ar savu skolu slēgšanu. Piemēram, slēdza Birkenrūes ģimnāziju Vidzemē pie Cēsīm un Kurzemes landesšūli Kuldīgā. Mazliet pie valdošām aprindām tas gan darīja skumdējošu iespaidu, bet savu nolūku tie nepanāca.
Viņu piemēram gribēja sekot Valmieras pilsētas valde. Tā bija subsidējusi līdz tam kādu skolu ar 725 rubļiem gadā. Pēc tam kad skolā tika ievesta krievu mācības valoda, pilsētas valde nolēma šo subsīdiju atraut. Bet guberņas pilsētu lietu komisija šo lēmumu neapstiprināja, tātad subsīdija arī uz priekšu palika spēkā.
No Rīgas pilsētas kurators pieprasīja 4 ārkārtējus štatus priekš krievu valodas skolotājiem vidusskolās, lai paveicinātu krievu valodas mācīšanu. Pilsētas dome galvas fon Etingena vadībā šādu priekšlikumu gludi noraidīja. Kurators uz to atbildēja ar represijām, caur ko cieta atkal nabaga skolotāji. Ar cirkulāru viņš aizrādīja, ka daudzi skolotāji pietiekoši nepārvalda krievu valodu un šim apstāklim netiek piegriezta pienācīga vērība. Te jāpiezīmē, ka krievu mācības valoda netika ievesta visos arodos un klasēs uzreiz, bet pakāpeniski un nolikts termiņš, kad tā jāieved neatliekami un galīgi. Kurators aizrādīja, ka lieta iet lēni uz priekšu, tādēļ ka skolotāji savas zināšanas krievu valodā nepapildina. Ir daudzi tādi, kas to triju gadu laikā nav paspējuši. Pasniegt mācību divās valodās nav ieteicami. Tādēļ viņš nosacīja, ka no augusta mēneša (1890.) arī it visās apakšējās klasēs, izņemot reliģiju, mācība pasniedzama vienīgi krievu valodā. Direktori darāmi par to atbildīgi, un skolotāji, kas to nespēj, lai atstāj savu vietu. «Jauns darbs veicams ar jauniem spēkiem.»
Lai dotu dziņu būt par krievu valodas skolotāju, kurators izdeva jaunu priekšrakstu, ka krievu valodas skolotāji tiek skaitīti par virsskolotājiem un ne kā līdz tam pēc veciem ustaviem vienīgi par ģimnāzijas skolotājiem. Lai pasargātu krieviski domājošus skolotājus no vietējo pašvaldības iestāžu un skolu komisiju vajāšanām, tie lai pilnīgi ar sirdi un dvēseli varētu attīstīt rusifikāciju, nebaidoties par savu eksistenci, kurators izdeva pavēli, ka nevienai skolu kuratorijai, komisijai, tāpat pagasta valdei nav tiesība atlaist skolotājus no vietām.
Bet neba visi skolotāji valdībai bija tik uzticami. Lielais vairums bija vācu garā audzinātie vecie virsskolotāji, no kuriem viens otrs tika ievēlēts arī pilsētas domē un tur pie gadījuma atļāvās sev to brīvību izsacīties pret jauno kursu kā zinātnei un audzināšanai kaitīgu. Kurators uz to ar cirkulāru aizrādīja, ka viņu runām pilsētas domē vajag būt tikpat apdomīgām kā no katedra. Ja viņi nevar savienot savus domnieka un skolotāja pienākumus tā, ka tie kalpotu valsts interesē, tad viņiem savu komunālo dienestu vajag atstāt. Tika piedraudēts, ka šinī lietā tiks sperti stingri soļi. Šādu nepaklausīgu skolotāju rīcībai viņu priekšniecība sekoja līdz pat pēdējam sīkumam, atrada, piemēram, ka daži ģimnāzijas skolotāji kvitējuši savas algas vācu valodā, ko kurators stingri noliedza, rakstīdams priekšā, ka turpmāk skolu saimniecībā pielaista vienīgi krievu valoda.
Arī Rīgas politehnika, uz kuru muižniecība un biržas komiteja ar saviem pabalstiem nodrošināja sev noteikšanu saimnieciskā padomē, nevarēja palikt pie vecās kārtības. Valdības avīzes paziņoja, ka to nodomāts pamatīgi pārgrozīt, tādēļ ka šī iestāde kā tehnikums sniedzot nepietiekošu izglītību un pieturoties šabloniski pie ārzemēm. Netika vairs pielaisti privātdocenti, tādēļ ka tie izsējot Baltijas separātisma sēklu. Arī te bija rakstīts priekšā, ka visās fakultātēs lekcijām pakāpeniski jāpāriet krievu valodā.
Ne labāk klājās baltiem baznīcu jautājumā. Kaut kādi pabalsti no komūnu puses luterāņu baznīcām tika noliegti, piemēram, Vilandē. Turpretim priekš krievu pareizticīgās baznīcas tika no valsts puses izsviesti bagātīgi naudas līdzekļi, kuri tomēr galu galā bija jāsamaksā par zemes iedzīvotājiem. Greznā katedrāle, kura pacēlās uz smilšainās Esplanādes Rīgas centrā, prasīja miljonus. Tika bez tam celtas krievu baznīcas citur, veco vietā jaunas greznas būves, bet arī pavisam no jauna, piemēram, Majoros un Bilderliņos. «Viņas celtas ar devīzi,» «Düna Zeitung» priecājās, - «valsts ideja!»
Reliģiskā lieta no toreizējā režīma tomēr vispār tika stiprināta. Tā kā agrākās pirmmācības skolas stāvēja pār zem luterāņu garīdzniecības un pārraudzības, tad, ievedot jauno skolu likumu un inspektorus, luterāņu mācītājiem vēl tomēr tika atstāta skolā pārraudzība par reliģijas mācību. Skolu inspektoriem ar cirkulāru bija uzdots «raudzīties uz mācītāju prasījumiem reliģijas lietās, ja tie uz ko norāda, tad arī prasīt, kādus līdzekļus domā par derīgiem, lai to izvestu dzīvē». Tāpat kura ieteic lūkoties cieši uz to, ka lai skolās tiktu ieturētas lūgšanas un garīgu dziesmu dziedāšana. «Bērniem vajadzība bieži nākt sakarā ar dievu.»
Bet citādi luterāņu mācītājiem klājās slikti, tiklīdz tie taisīja kaut ir mazāko žestu pret pareizticību. 1848. gadā aiz agrārpolitiskiem iemesliem latviešu zemniecība lielā mērā bija sākusi pāriet pareizticībā. Reiz jau skaitīja apmēram kādu 140 000 pareizticīgu latviešu. Tikai tie ar pāriešanu pareizticībā nesasniedza to, pēc kā bija cīnījušies, ar citiem vārdiem, zemi nedabūja. Baltijā agrārjautājums netika izšķirts pēc Krievijas parauga, jo Baltijas muižnieku iespaidi Pēterpilī bija stiprāki un izjauca toreizējā Baltijas domēņu pārvaldnieka Šafronova plānus. Tādēļ daudzi slepus atkal atkrita no pareizticības. To pēdējā galu galā pēc savas būtības bija gluži sveša latviešu zemniekam, kurš konservatīvi pieturējās pie tāda gara, kādā audzināts.
Aleksandra II laikos valdības iestādes uz šādu «atkalatgriešanos» skatījās caur pirkstiem un luterāņu mācītāji izrādīja sevišķu dedzību savu noklīdušo avju atgriešanā. Bez tam arī bērnus no tādām jauktām laulībām bija atļauts kristīt tajā «ticībā», kurā vecāki vēlējās. Aleksandra III laikā apstākļi spēji mainījās. Tika izdots attiecīgs likums: «Lai nedotu iemeslu laulātu draugu cīnām, kurā ticībā bērns audzināms, likums izšķir lietu par labu valdošai ticībai.» Tātad bērni katrā gadījumā bija kristāmi pareizticībā, ja viens no vecākiem piederēja pie šīs ticības. «Ar to lai būtu atņemts pamats mācītāju pierunāšanai un draudiem.» Pie tam bija uzdots raudzīties uz to, «ka no luterāņu mācītāju puses netiek nicinātas jumpravas, ja tās iedodas laulībā ar pareizticīgiem, itin kā tās izdarītu kādu nodevību pret luterticību».
Turpmāk nu luterāņu mācītājus, ja tie gribēja piekopt vecos tikumus, ķēra smagi krievu birokrātisma roka. Daudzi no viņiem tika nodoti tiesām un zaudēja savas vietas.
Tā, piemēram, Ikšķiles mācītājs Grims bija apsūdzēts un tika tiesāts par to, «ka liedzies pieņemt pie rādīšanās (pierakstīšanās laulībā) ar pareizticīgu kādu jaunavu, mēģinājis brūti atrunāt, ka krievu ticību «kaķis var aiznest uz asti». Tā esot pagānu ticība un turoties tikai caur to, ka arī ķeizars Aleksandrs pie tās turoties.» Bez tam viņš iesvētījis un laulājis pareizticīgus.
Divdesmit astoņus gadus vecais Ugāles mācītājs Tillings tika nodots tiesām par to, ka sprediķojis sekoši: «Velns iet apkārt kā rūkdams lauva un meklē, kuru tas var aprīt; viņa kalpi ir tie pravieši, kas iet apkārt pa draudzi un lūko pārvilkt ļaudis pareizticībā. Šī ticība nāk no velna. Kas pārgājis šinī ticībā, atronas līdz kaklam ellē. Melu pravieši, krievu garīdznieki, svaida cilvēkus, kuri pāriet pareizticībā, ar dubļiem un netīrumiem.»
Tillings atbildēja, ka par pareizticību nemaz nav domājis, bet savam sprediķim tekstu ņēmis no Pētera I, 5, 6-11. Oberhoftiesa savās nāves cisās viņu arī attaisnoja, bet Kurzemes prokurors Mjasojedovs pret šo spriedumu cēla protestu, un Tillings tika notiesāts no jauna uz visu tiesību un priekšrocību zaudēšanu un l gadu 8 mēnešiem cietumā. Caur visaugstāko žēlastību viņa sods tika samazināts uz 8 mēnešiem cietuma. Šie ir tikai pāris piemēru no lielā skaita mācītāju prāvu.
Vēl jo lielākas izbailes baltiešiem «iedzina» jauno krievu tiesu ievešana. Gadu simteņus tie Rīgā un Baltijā bija lēmuši par mantu un dzīvību, un uzreiz tam bija tapt citādi, un tiem pat nebija izredze, ka pie jaunām tiesām pavisam kādos amatos tiks pielaisti. Ievedot jauno lauku policiju, «Rigasche Zeitung» uz savām nāves cisām nožēloja veco kārtību. Vietējā muižniecība devusi noderīgus cilvēkus, kuri iesākuši kā pilstiesu asesori un pēc nokalpotiem gadiem paaugstināti pat līdz oberhoftiesas locekļiem. Tiesa caur to mantojusi piedzīvojušus vīrus. Vientgais apmierinājums viņai vēl bija tas, ka jaunie tiesu un policijas ierēdņi vis netiek vēlēti, bet tiek no valdības iecelti. Pēc viņas domām, tā itin pareizi. Komūna lai saimnieko, valsts lai valda.
Baltiem vēl uznāca tāda tumša nojauta, ka viņu cilvēki pie jaunajām tiesām netiks pielaisti ne vien kā tiesneši, bet arī ne kā advokāti pa daļai aiz politiskiem iemesliem. Bija noticis, ka divi no labākiem baltu juristiem, Tonāgels un Tuncelmanis, bija atraidīti, ko gan varēja vest sakarā ar viņu skandālu Parīzē un Pipirsa prāvu. Balti šo Pipirsu ienīda līdz sirds dibenam. Mēs atcerēsimies, kā vācu labākā sabiedrība viņu izboikotēja no Horna dārza. Bez tam vēl aizskartie bija apsūdzējuši Pipirsu un līdz ar viņu «Rižskij Vestņik'a» redaktoru (kas ziņu bija pārdrukājis) pie tiesas.
Uz Parīzes viesnīcnieka Margeri liecības pamata, ka minētie kungi bieži apmeklējuši viņa lokālu, bet skandālu nekādu nav taisījuši, Rīgas apgabaltiesa piesprieda G. Pipirsma (kura aizstāvis pie tiesas bija Fr. Veinberģis) vienu mēnesi cietuma un Vitvickim simts rubļu naudassodu vai 10 dienas aresta. Tuncelmanis un Tonāgels pieveda, ka apmelojuma sekas ir tās, ka tie nav vairs pielaisti pie jaunajām tiesām par advokātiem.
Pipirss un arī sūdzētāji, kuri atrada spriedumu par mīkstu, pārsūdzēja pie tiesu palātas. Pipirsu šoreiz aizstāvēja zvērināts advokāts Poļetajevs, kurš norādīja, ka sūdzētāju no Parīzes pievestais dokuments nav oficiāli apstiprināts, bet ir privāta vēstule, bez tam nesvarīga, jo ķelneri nevarot atminēties visus mazus skandālīšus, kas viesnīcā notiek, un apstākļi arī tādi, ka tas, kas avīzē parādījies, nav neticams. Turpretim sūdzētāju aizstāvis advokāts Līvens asi uzbruka Pipirsa rīcībai, aprādīdams vēl, ka pēdējais ir «prūsis». Neraugot uz to, tiesa Jerakova vadībā Pipirsu attaisnoja, motivēdama, ka Tuncelmaņa un Tonāgeļa neuzņemšana par advokātiem atkarājas ne no tiesas, bet no tieslietu ministra.
Tātad balti dabūja pārliecināties, no kurienes vējš pūš, un tas priekš viņiem bija vēl ļaunāk. Kas kaut kādi bija pierādījis savu politisko krāsu, tam nebija ne mazākā cerība tikt pielaistam turpmākā praksē. «Düna Zeitung'a» gavilēdama aizrādīja, ka tie vācu advokāti, kas še praktizējot, taču pagalam neesot spējīgi, jo arī, kad paši tiesājoties, tie ņemot par saviem aizstāvjiem krievu advokātus.
Baltiešu prese nožēloja nabaga ierēdņus, kas ar jauno tiesu ievešanu zaudējuši savu maizi. Uz to «Düna Zeitung'a» atbildēja: kādēļ tie negājuši uz Iekškrieviju un nav mācījušies krievu valodu? Pie vecām tiesām tie varējuši nolasīt savus mājā izstrādātos elaborātus un nobeigt ar dixi. Tag vajagot tekoši runāt un ne ststīties un tādēļ jaunā tiesu kārtība neciešo cilvēkus, kuri skaidri neprot valsts valodu.
Tātad baltiem nācās izturēt uzbrukumu uz visas līnijas un pirmajā laikā izlikās, ka pārkrievošanas spiedi vērsti vienīgi pret viņiem un ne pret latviešiem. Rusifikatoriskā «Düna Zeitung'a» pret latviešiem centās ieturēt draudzīgu toni, jā, pat vēl vairāk, uzstājās latviešu aizstāvja lomā. Vispirms tā aprādīja, ka nav nekāda «baltiskuma», jo zemnieks, kas runā latviski vai igauniski, nav «balts». «Baltam» būt ir privileģēto šķiru interesē, patmīlības iemiesojums. Nav pielaižams, ka arī turpmāk vienīgi maza saujiņa vāciešu valdītu un latvieši nestu tikai klaušas. Viņa uzteica latviešus, ka tie neizturas nesimpātiski pret valdības rīkojumiem un pie pilsētas vēlēšanām dara savu, lai lauztu baltiešu separātismu. Tikai nožēlo, ka tie sašķēlušies un ka Krišjānis Kalniņš miris.
Avīze aizķēra vācu muižniecībai tik visai vārīgo vietu - agrārjautājumu. Tā aprādīja, ka vācieši iekarojuši zemi 1) ar zobenu un šķēpu, 2) ar klaušām un 3) ar māju pārdošanu. Pārdotām mājām baltu muižnieki uzlikuši 9 kārtējas obligācijas, kuras Gustavs Pīpriss uzskaitīja šādi:
Kredītbiedrības jeb muižnieku zemes bankas obligācija; obligācija lielgruntniekam; obligācija, ka nav brīv ierīkot brankūžus, atvērt krogus, alus brūžus, pārdotavas, ierīkot ūdens- un vējdzirnavas, ka nav brīv savās robežās zvejot (tātad obligācija uz līdakām vēžiem un asariem), medīt (tātad obligācija uz vilkiem, lāčiem, lūšiem, zaķiem, vanagiem, vārnām un zvirbuļiem).
Bēdīgākais pie tam, viņš piebilda, ir tas, ka tikai divas pirmās obligācijas ar izpirkt, bet pārējās ne ar kādu naudu nav izpērkamās. Visi humānisti būs tanīs uzskatos, ka radījumam, kuram ar kontraktu tiesība uz zemi par sevi protams, ir ar tiesība ņemt no šīs zemes sev pārtiku. Bet Baltijā tas tā vēl ilgi nav. Laime, ka mūsu klimatu nepacieš krokodili, jo citādi latviešu zemniekam būtu jānoskatās, ka uz kontrakta pamata tie ievelk bērnus pie sevis ūdenī.
Saprotams, ka tādas skaņas no valdībai tuvu stāvošās puses sacēla lielu uztraukumu baronu lēģerī. Daudzi jau sāka šaubīties par savu nākotni un nokāra galvu: «Viss ir pagalam.» Bet viena liela daļa, it īpaši tie, kas bija stāvējuši valsts amatos vai vēl stāvēja, bija gudrāki. «Vēl dažu ko var glābt, ja ietura veiklu taktiku!» Tie aizrādīja uz Rīgas pilsētas domes paraugu, kas likusies uz veiklu likumu iztulkošanu un katrā gadījumā tos iztulko sev par labu. Viņa gan padodas katrā gadījumā valdības rīkojumiem, bet tur, kur domas šķiras, ceļ ierunu un uz likuma pamata sūdzības ceļā lūko atdabūt zaudēto. Tātad izlietot visus ceļus, piekopt atklātu un arī pakaļ trepju politiku saldi padevīgā formā, bet noteikti un vīrestīgi lietas kodolā. Bet vēl viena un pati lielākā daļa atmeta vienaldzīgi ar roku. «Dievs griezīs par labu! Kādēļ spēlēt lapsu, kas mums nepiestāv? Būsim vaļsirdīgi! Nostāsimies kā atristokrāti ar viņiem uz vienādas pakāpes un sekosim vienādām interesēm.»
Un patiešām, - dievs grieza par labu! Šis bija īstais un pareizais ceļš, kurš veda pie sekmēm, kas nebija panākamas ne ar kādām sūdzībām un diplomātiju. Sūdzības, lai arī tās būtu bijušas cik spilgtas un skaļas, visas tika atraidītas, bet te notika klusa saprašanās. Neviena vienīga no muižnieku priekštiesībām netika aizskarta, ja tā nebija tieši kulturēlas dabas un neizgāja uz Baltijas separātisma nostiprināšanu. Skolas ar vācu mācības valodu arī muižniecībai tika noliegtas, bet nevis viņas daudzās obligācijas un pat daudzkārt tirzātais patronāta jautājums. Kur muižnieku intereses bija skaidras muižnieku intereses pret zemniekiem, tur tās arī neviens nedomāja kustināt. Ja rusifikatoriskais reakcionārais krievu režīms apspieda baltu separātismu, tad ar to vēl nemaz nebija sacīts, ka tas būtu gribējis ievērot kādas latviešu pretenzijas. Ja skolās tika noliegta vācu valoda, tad tādēļ vēl netika atļauta latviešu mācības valoda. Arī pirmmācības skolās pakāpeniski bija jāieved krievu mācības valoda, un latviešu valoda vēl tika pielaista tikai pirmos divos semestros. Tāpat pagasta tiesas un valdes zaudēja savu agrāko tiesību sarakstīties ar uzraugu iestādēm latviešu valodā.
Rusifikatoriskā prese sāka vajāt līdzi vāciešiem arī latviešu privāto sabiedrisko dzīvi. Jo tas pats, kas tika attiecināts uz vāciešiem, tika attiecināts arī uz viņiem. «Baltijas separātisms,» Pipirss rakstīja, «atbalstās uz viņu biedrībām. Tie piekopj īstu «Vereinsmeierei»; visādas biedrība, notur daždažādas sapulces, saeimas un svētkus ar nolūku izplatīt baltiešu separātisma ģifti un sēt naidu pret krievu valsts ideju. Valdība nedrīkst atļaut tādus vispārējus dziedāšanas svētkus, kuros, kā Ārensburgā, uzstājušies kopā 250 dziedātāju, turēti mielasti un runas, pie kurām piedalījies arī vietējais pilsētas galva. Rīgā notikšot tamlīdz kas: vispārējā Baltijas brīvprātīgo ugunsdzēsēju sapulce. Tas veicina tikai separātismu.»
Pie tam vēl Ārensburgā notika incidents. Nodomātais svētku gājiens tika noliegts, tādēļ ka tam bija jāiet gar krievu baznīcu, kur notika dievkalpošana. Ak, kā Gustavs Pipirss tad priecājās par ārensburdziešu sašutumu un viņu sūrošanos par sliktiem krieviem.
Leonils Vitvickis «Rižskij Vestņik'ā» gāja konsekventi tālāk un attiecināja vācu nelietības arī uz latviešiem un igauņiem. Latviešiem ir skolas, ir laikraksti, ir biedrības; patlaban noturēti igauņu dziedāšanas svētki, un tiek jau gatavoti atkal lieli latviešu dziedāšanas svētki Jelgavā. Kurp mēs ejam?
Apstākļi izvērtās tādi, ka latvieši sāka jau baiļoties, vai tiem maz vairs būs lemts noturēt vispārējus dziesmu svētkus. Cik ļoti latvieši vāciešus neieredzēja un atkal otrādi, «Rižskij Vestņik's» tos bāza abus vienā maisā un gals ciet! «Starp Latviešu biedrību un Latviešu draugu biedrību, kas līdz šim nevarēja satikt,» laikraksts aizrādīja, «noticis miera līgums. Mācītāji, runādami par latviešiem, tos sauc tikai par nāciju. Bīlenšteins uzaicinājis izkopt latviešu onomastiku (vietu nosaukumus, lai izpētītu, no kādas valodas vietas nosaukums cēlies un kāda tauta šo vietu apdzīvojusi). Mācītājs lai labāk būtu mudinājis mācīties krievu valodu,» avīze sarkastiski piezīmēja, «nekā latviešu onomastiku.»
Gan, protams, latvieši mēģināja nostāties «politiski» un rādīt, ka viņiem nav nekā kopēja ar vāciešiem, vismaz, ka viņi pret šādu uzspiestu kopību protestē. «Dienas Lapa» pārmeta Latviešu biedrībai un viņas aprindām tiecību uz vācietības pusi. Labāko famīliju ballēs tiekot runāts vienīgi pa vāciski. Aiz modes pieķeroties vācu Biedrību politiku mākslai, bet no plašās krievu literatūras mums nav ne jēgas. Vācu pavalstnieks Rode-Ēbelings pieņemts par atviešu teātra direktoru, un izsludinot tas vācu priekšlasījumus pat provincē, piemēram, Smiltenē, kur dzīvo vienīgi latvieši un kārkluvācieši var būt tikai tie apmeklētāji. «Mode vācietības ziņā, vairāk nekas. Ja valodas ziņā panāksim brīvību, tad būsim tās brīvības cienīgi, kādu mums dāvājuši Krievijas augstie valdnieki, kuru žēlastība mums nodrošinājusi reformas.»
Arī igauņi rādīja, ka tie stāv tikai par krievu valsts deju, un pārrunāja atklāti laikrakstos savus «Dievs, sargi ķeizaru!» tulkojumus, kuru tiem esot veseli trīspadsmit, lai gan trūcīgi. Tādēļ esot jārūpējas par īstu autentisku valsts himnas tulkojumu, lai to varētu dziedāt visos svētkos un izrīkojumos, jo nekur valsts himna netiekot tik daudz dziedāta kā Igaunijā. Tas rusifikatorus ne par matu nepārliecināja. «Cerēsim,» viņi savās avīzēs sacīja, «ka krievu valodas prašana arī vienkāršā tautā spers tādus soļus uz priekšu, ka valsts himnu visā valstī dziedās tikai krievu valodā. Tad beigsies visas tulkošanas bēdas.»
Un tāpat viņus nepārliecināja arī latvieši, kurus tie ar katru dienu vairāk sāka ēst. «Rižskij Vestņik's» ņirgājās ar visu, kas vien latvisks, par Latviešu biedrības Zinību komisiju, to tikai ironiskā nozīmē saukādams par «učenaja komisija», kurai, kā «Baltijas Vēstnesis» aizskarts sūrojās, «pat ķeizariskā arheoloģiskā biedrība dāvājusi vairākas retas monētas». Latviešu teātrī uzvestās lugas «Luīza Miller», «Precioza», ne arī «Dzīvība priekš cara» viņa acīs neatrada ne mazākās žēlastības. Dravnieks patlaban nobeidza izdot savu latviešu-krievu Tusēn-Langenreidu ar taustāmu nolūku, lai latvieši iemācītos krieviski. «Rižskij Vestņik's» to nosauca par «enciklopēdisku zupu», kas veicinot tikai pusizglītību. Sevišķi kāds «Latišs» «Rižskij Vestņik'a» slejās nejauki uzbruka «jaunlatviešiem», par kuriem kādus gadus trīsdesmit atpakaļ neviens nekā nav zinājis. Tie radījuši mākslīgi to tā saucamo «tautisko atmodu». Tie pieglaimojušies ļaudīm ar to, ka latviešu tauta mūžam pastāvēšot, latvieši dabūšot savas skolas, ģimnāzijas un tiesas. Sliktus augļus redzot tanīs zemākās skolās, kurās mācība tiekot pasniegta latviešu valodā. Ļaudis ticot fanātiķiem, ka mācības valoda varot būt vienīgi latviešu valoda, kurai blakus krievu valoda varot pastāvēt kā mācības priekšmets. Nevajagot domāt par latviešu skolām, kuras tikai kavējot valsts valodas piesavināšanos. Latviešu literatūra un biedrības tāpat kavējot latviešu pilnīgu savienošanos ar krievu tautu un krievu valodas iemācīšanos. Latviešu valodas pastāvēšana atnes labumu tikai latviešu avīžu un grāmatu izdevējiem un dažiem latviešu tieslietu pratējiem (äåėüöąģ), pie kuriem jāgriežas latvietim, kas neprot krievu valodu. Šie veikalnieki rīkojoties pēc agrākiem vācu paraugiem; arī vācieši nevēlējušies, lai ļaudis prastu vācu valodu, un taisni aiz tādiem pat iemesliem latviešu veikalnieki nevēloties, lai ļaudis prastu krievu valodu.
«Baltijas Vēstnesis», protams, to visu atspēkoja un pierādīja, ka latvieši ir labi un uzticami Krievijas pavalstnieki un veicina izglītību vispārējās valsts interesēs. «Lūk, tāpēc,» avīze paskaidroja, «mēs izlietojam mūsu augstās valdības dāvātās tiesības un brīvības un cenšamies kļūt pie gaismas ne vien caur skolām, bet arī caur latviešu grāmatām, avīzēm un biedrībām.»
Arī «Dienas Lapa», kuru toreiz vadīja Pēteris Stučka, atrada par neiespējamu klusuciest. «Augstā valdība un tās vietnieks,» vēlākais komunists rakstīja, «pazīst labāk mūs un mūsu vajadzības nekā kaut kāds «Rižskij Vestņik» rakstītājs. Mūsu augstā kunga un valdnieka acis sniedzas pār visiem viņa pavalstniekiem, un viņa vietniekiem Baltijā ir uzticamāki ziņu pasniedzēji par latviešiem nekā «Rižskij Vestņik'am».» Pie tās pašas reizes viņš biedināja arī no baltiešiem, kas tagad uzstājas par latviešu labvēļiem, un pie gadījuma sadeva arī latviešu labākām famīlijām, pie kurām mājās viss ejot pa vāciski, bet nedzirdot tur ne vārdiņa pa latviski.
Vienu paņēmienu rusifikatori bija piesavinājušies no baltiešiem, proti, tie noliedza latviešiem katru inteliģenci un nostādīja tos par tik zemiem radījumiem, ka tie nepavisam nav civilizācijas spējīgi. Šo taktiku piekopa pat tāds vīrs kā Leonīds Vitvickis, kura tautību un izglītību paši vācieši apšaubīja, jo viņš esot cēlies no dziļiem Polijas mežiem (Polnische Wildnisse). To liecinot skaidri viņa tipiskais līkais deguns, ar ko bija norādīts, ka šis sirdīgais rusifikators cēlies no Jūda cilts. Bet te viņš bija krievs un taisīja tādu žestu, ka bez viņa ar izglītību Baltijā stāvētu ļoti bēdīgi. Latvieši, vienalga, kā tie izglītoti, priekš viņa bija tikai «·čuhņa». Vai nu aiz personīgas sadursmes, vai arī idejas un pārliecības tas uzbruka savas avīzes slejās Stopiņu skolotājiem J. Bērziņam un G. Fridrihsonam, vēl jo vairāk - viņu personās uzbruka vispār latviešu skolotāju šķirai.
«Pa lielākai daļai viņi (t. i., tautskolotāji),» Vitvickis rakstīja, «ir tie paši zemnieki, neizšķirdamies no tiem nei caur ārēju izskatu, nei izturēšanos, nei dzīves kārtu, nei dziļu un plašu pasaules uzskatu, nei arī lielāku saprašanu. Izturēšanās stūraina un neveikla kā pie paša pēdējā igauņu zemnieka «čuhņa». Nevar taču, negrēkojot pret loģiku, lasīt- un rakstītprašanu un kādas rēķināšanas druskas (un to pašu tik vien kā mehāniski) nosaukt par izglītību.»
Abi skolotāji par to sūdzēja Vitvicki pie tiesas, pievezdami viņa izteikumu. Tiesas priekšsēdētājs iztiesāšanas dienā prasīja, lai sūdzētāji izsakās skaidrāk, vai tie sūdz par apmelošanu vai difamāciju. «Par apmelošanu,» bija atbilde. Tiesneši vīpsnādami aizgāja uz apspriešanos, pēc neilga laika bija atpakaļ un pasludināja spriedumu, ka Vitvickis attaisnots, jo ar viņa rakstu neviena gods nav ticis aizskarts. Pats apsūdzētais tiesā nemaz nebija ieradies.
Tātad ar tiesu neko nevarēja izdarīt! Latviešiem un baltiešiem rusifikatoriskā presē nebija taupāmais laiks. Pārkrievotāji centās visu noārdīt līdz pamatam un uz drupām uzspraust mātuškas svjatajas Rusj karogu. Kas zīmējās uz baltiešiem, tas zīmējās arī uz latviešiem, tikai ar to starpību, ka pēdējie bija necivilizēti pusmežoņi, bet vācieši slīpēti un gudri. Tie visgarām jau bija noorganizējuši pasīvu pretošanos.
Rusifikatoriem drīz vien vajadzēja pārliecināties, kā viņu centieniem nav cerētās sekmes. «Baltieši,» Pipirss sūrojās, «saprot krievu ideju tā: ortodoksija, nihilisms, činavnieki, papīra rublis, degvīns un dinamīts. Viss, kas no krieviem nāk, nāk no ļauna - mūsu vācietība ir briesmās. Tie nesaprot, ka Krievijas valsts pilsoņiem nav un nevar būt atsevišķas Baltijas un nav arī nekādas Austrumu provinču jūras. Jūra, kas mūs te apskalo, nav mums austrumos.»
Un tālāk: «Baltieši, kā tas viegli saprotams, par spīti visiem sitieniem, kas pret viņiem vērsti un izvesti, jūtas tomēr pārgalvīgi droši. Tas caur to, ka viņu rokās koncentrēts viss zemes kapitāls. Lai arī tiesā ir krievu tiesneši, administrācija cieši uzmana, ka lai likumīgās robežas neviens nepārkāpj, lai arī skolās ir krievu valoda- baltiskums tomēr paliek kā privāta iestāde. Bet šai nelaimei arī sava laime. Citām šķirām pret šādām saimnieciskām priekštiesībām vajag sacelties. Lai arī balti tagad smaida, bet vienā otrā vietā jau deg, - un tam vajag nākt citādi!... Kad nāk kāda nacionāla svētku diena vai arī Rīgā ieronas kāds nopelnu bagāts valsts ierēdnis, krievu biedrības iziet atklātībā, to dara arī latvieši, tikai vācieši paliek nost. Viņu biedrības izpilda savu literātu diktatoru pavēles. Liepājas pilsētas galva, piemēram, pavēl doties no gada tirgus Projām ugunsdzēsējiem, kas sūtīti no policijmeistara, bet bez sazināšanās ar pilsētas galvu Ādolfi. Citādi uzskati, lai gan tādi ir, nedrīkst izpausties, pat ne pie krievu tiesām meklēt aizsardzību. Tā pilsoņi neuzdrošinās nokratīt saujiņu baltiešu-separātistu, jo bīstas no saviem darba devējiem.»
«Jelgavā var pārliecināties, ka fūrmaņi nemaz, bet gordovoji ļoti slikti prot krieviski. Viesnīcā «Kurisches Hof» nemaz krieviski nerunā, lai gan viesi piebrauc no Maskavas. Krievu plāna Jelgavā nemaz nav. Pavisam citāda ir Rīgas policija, pārāka nekā Maskavā, kareiviska, pakalpīga. Policijmeistars Vlasovskis godīgs, bet prasa valsts idejas un dienesta stingru izprašanu. Viņu cienī pat tā pretinieki, kas, zobus sakoduši padodas viņa pavēlēm. Un tomēr arī te, tikpat kā Polijā, redzams, ka krievus ienīst ik uz soļa. Rīgas vācu pilsonība politiski vēl vairāk aprobežota nekā muižniecība.»
«Un iemesli? Vaina krīt tomēr aru uz krievu ierēdņiem, kuri pret vietējām aprindām ir tikai administratori un tiesneši, bet citādi ar tām neuztur nekādus sakarus. Tādēļ trūkst tās mīklas, kurai vietējā sabiedrību krieviski jāsaraudzē.»
«Tātad separātisms ir baltiešu garīgā slimība, kura tiem pārgājusi asinīs, un tur nekā nevar dziedēt.»
Ja jau baltiem būtu bijusi tā iespēja izteikties, tie arī no savas puses būtu mazgājuši galvas rusifikatoriem. Ārzemju avīzēs gan parādījās viena otra atsauksme, kuras Pipirss it vienkārši nokrustīja par baltiešu pamfletiem, - viņi «strādā uz to, lai Baltija tiktu atrauta no Krievijas». Vietējā vācu prese atbildēja ar klusēšanu un arī tādos gadījumos, kur rusifikatori to sāpīgi sajuta. «Vai avīzes «Zeitting für Stadt und Land» un «Rigaer Tageblatt» arī turpmāk nedrukās Krievu labdarības biedrības ziņojumus? Vai arī turpmāk tās kliķes kalpībā sitīs patiesībai pliķi vaigā?» Balti gan šur tur raudzīja izteikties pārējā krievu presē vai arī darīt iespaidu uz avīzi «Pribaltijskij Kraj». Pēdējā pie gadījuma arī uzbruka «Düna Zeitungai», kura atron par neiespējamu, ka Liepājā ievēlētie dominieki lauza krievu valodu un tur nav neviena viena pareizticības aizstāvja. Par to savukārt Vitvickis bruka virsū «Pribaltijskij Kraj'am», kas ar kādu žīdu veikalnieku priekšgalā diezin priekš kā dibināts, ienīst krievu valodu un ņirgājas par notiesātiem redaktoriem.
Bet balti izgudroja vēl šādu triku: tā kā «Rižskij Vestnik'am» to abonentu arī nebija diezin cik daudz un tas Pipirsa «Düna Zeitung'ā» ieraudzīja savu sāncensi, tie «Rižskij Vestņik'ā» ievietoja kādu rakstu, ka «Düna Zeitung'a» ir lieka, jo tās vietu it labi izpilda «Rižskij Vestņik's». «Balti labojas!» Pipirss sāpīgi iesaucās. «Balti mācās krieviski!»
Bet tad nu viņš arī tālāk konsekventi mācīja tos «krieviski»! Nebija nevienas nozares sabiedriskā dzīvē, kur viņš nebūtu iejaucies un prasījis «reformas». Visām biržas komitejām vajag obligatoriski lietot krievu valodu, kas ir lietas labā. Akciju biedrībām nebūs izdot par ieķīlātām akcijām kvītis, uz kuru pamata to īpašnieki piedalās ar balsstiesību pilnās sapulcēs. Nebūs pielaist pie tiesām privātadvokātus, kas trūcīgi pārvalda krievu valodu un ir tikpat kaitīgi kā kaktu advokāti, jo sastāv pa lielākai daļai no veciem vācu juristiem, tiesnešiem resp. sekretāriem.
Visur, kur vien ko sliktu varēja sacīt par baltu-duodec politikāņiem, viņš to arī laida atklātībā un priecājās par viņu nesekmēm. Uzbruka patronāta tiesībai, kuru valdība tomēr diemžēl apdomājās atcelt. Ar lielāko prieku viņš ziņoja, ka atceltas Rīgas pilsētas un Sāmu salas konsistorijas, tāpat daudzas tā laika tiesas, kamēr vācieši mauca maisus galvā, sēroja par savu vēsturiski iegūto tiesību zaudēšanu, caur ko zemes iekārta dabūja pavisam citu vaigu. Zobojās par Jelgavas «kaunīgiem nabagiem», kuri pavada savu laiku, svēti acis pārgriezuši, misiones stundās. Valsts idejai naidīgā garā, protams, debesu mannā un prozaiskie kartupeļi! Pastāsta tālāk, ka skolas direktors Gustavs Šmits no Lauhštates Saksonijā potējis savu garu tālāk Vilandē savā privātā iestādē. Sacījis, lai viņam pateicoties, ka nācis uz Krieviju kultūru nest. Kāds viņam zināmā vietā aizrādījis: «Jūs stāstījāt agrāk, ka skolotāju pilnība Saksonijā tik liela, ka esot devuši stundu par trim grašiem un uz Krieviju esot nākuši tādēļ, ka jums deva 300 rubļi sidraba gadā un visu par brīvu. Morāle: ārzemniekus turpmāk nepielaist par direktoriem.»
Melngalvjiem 500. gadasvētki. Kāds no melngalvjiem devies uz Berlīni, kas «vieglāk sasniedzama» nekā Pēterpils un Maskava, un saķēris tur šim gadījumam viesnīcnieku ar kalpojošiem gariem. Par katru kuvērtu bez citiem izdevumiem tas dabon 25 rubļus, kas pie 200-300 kuvērtiem iztaisa 7500 rubļu, ko varēja it labi paņemt vietējie viesnīcnieki. Bet mums vajag Vācijas, lai būtu feini! Pat Zūdermaņa «Godu» Pipirss neatzina nevis viņa morāles trūkuma dēļ, kā vietējie reakcionārie vācu un vēlāk latviešu kritiķi, bet lugas «pārāk sliktās uzbūves» dēļ, kura «nekam nederīga». Treškārt, lai liktu manīt vācu teātrim, kurš viņam nedeva recenzenta karti, un tādēļ viņš sistemātiski «norēja» katru lugu un izrādi.
Un kādi ir luterāņu garīdznieki?! Mācītājs izkāpj no fūrmaņa, piekauj kādu nabaga puiku un aizbrauc. Jautājumu vakarā kāds apmeklētājs, kura meiteni mācītājs todien iesvētījis, viņam prasa, vai tas labi, ka mācītājs tā dara? Uz to pēdējais atbild: «Es esmu lepns uz to, un, kas grib iepazīties ar manu pļauku, tas to var dabūt,» un aiziet!
Kad pilsētas kanāla malā diezgan ātri neparādījās ieteiktie slīkoņu glābšanas korķa riņķi, Pipirss rakstīja: «Rīga diezgan bagāta maksāt savam galvam 10 000 rbļ. gadā, bet iegādāties pāra korka riņķus tā nespēj. Arī baltiešu separātisms!» Viņš uzmanīja pat, ka tie advokāti, kas pielaisti pie jaunām tiesām, nelietotu vairs vecās izkārtnes, pastāstīdams par kādu vecu bleķi ar uzrakstu: «Christian Barnhaupt, Rahts und Hofgerichts Advocat. Zwei Treppen.» Šis bleķis izkārts vai nu pārdošanas, vai reklāmas nolūkā, bet pēdējā ziņā - vai tas savu nolūku sasniegšot?
Avīze «Novoje Vremja» izteicās pret studentu duetiem, tāpat komeršiem un ka korporācijas kā kas svešs un kaitīgs pie krievu universitātēm nemaz nebūtu pielaižamas. Uz to Pipirss paskaidroja, ka agrāk tas gan varējis būt pārpratums, ka tādas pielaistas. Bet pie jaunās lietu kārtības vairs neesot nozīmes tam, vai tas kuronis vai livonis; vai «Fraternitas Rigensis». Tādēļ vēl neviens nebūšot maģistrāta loceklis, ne arī ieņemšot kādu citu treknāku vietiņu, jo valdības iestādēm esot tikpat labi vienkāršie studenti, kas savas studijas kārtīgi nobeiguši. Korporācijas būtu vienīgi tad bīstamas, ja tās audzētu separātismu. Bet tas jau atkarājoties no profesoriem, un pašu korporāciju interesē to nedarīt, lai netiktu slēgtas.
Korporācijas šo mājienu saprata un jau bez viņa teikšanas sargājās no politikas vairāk nekā no uguns. Visbaigākie bija konkordi un vēl nesankcionētie seloņi. Viens sauciens un lozungs bija manāms it visā Baltijas krāsnešu dzīvē: tikai ne politiku! Ja ar to pavisam nodarbojas, tad tikai tā var būt viena privāta lieta, bet tālu nost no korporācijas dzīves! Valdībai nebūs dot ne mazāko iemeslu turēt uz viņu aizdomas!
Graudams baltu separātismu, Pipirss rakņājās pat gar strādnieku jautājumu, aizrādīdams, ka strādniekiem trūkst piemērotu dzīvokļu un tādi jāceļ. Protams, ka viņš pie tam izgāja no filantropijas viedokļa, jo, ja viņu kāds būtu turējis par sociāldemokrātu, tas aiz bailēm būtu noģībis.
Bet visvairāk tas sašuta par to, ka vācieši piekopa Baltijas atdalīšanas politiku lielos vilcienos. Ar sevišķu sarkasmu tad aprakstīja, ka Viļums II, apmeklēdams Rēveli, sniedzis roku pilsētas galvam f. Maidelam, kurš priekš baltiem gājis ko lūgt. Valsts kanclers Kaprivi savas stāvās ūsas bijis noliecis uz leju, lai atgādinātu Bismarku. Viņam par lielām sirdssāpēm tanī pašā laikā Maskavas pilsētas galva apciemoja Rīgu. Ne šī apciemojuma dēļ, bet Maskavas pilsētas galva bija atzinīgi atsaucies par Rīgas labierīcību, ko avīze «Zeitung für Stadt und Land» lepni pauda.
Ārzemju presē turpretim parādījās arī tādi raksti, par kuriem Pipirss un citi rusifikatori dabūja tīri vai trieku. Kāds Jegors fon Zīverss prasīja Baltijai personālūniju ar Krieviju zem sava augstā valdnieka. «Tā būtu,» Pipirss iesaucās, «vācu valodas valdība, luterāņu baznīcas valdība. Baltijas justichofs ar savu obertribunālu būtu Rīgā pilnīgi patstāvīgs, padots vienīgi zem augstā valdnieka stāvošam Baltijas senātam. Riteršafte pārvaldītu kroņa domēnes, un jums tad nebūtu neviena pretim no Liepājas līdz Narvai. O sinnloser Dünkel, wahnwrtzige Verblendung, stupider Größenwahn!» tas iesaucās. (Ak nejēdzīgā iedoma, ārprāta apstulbums, notrulusī lieluma liga!) «Tā ir nekaunība - nostādīt valdību par vāciešu, igauņu un latviešu ienaidnieku! Solche Treue des Baitenthums gegen dem Throne, solchen Ergebenheit gegenüber für das russische Vaterland, oder besser gesagt, solchen politischen Halunkenthum gegenüber empfinden wir zuviel Eckel, um es mit einem Male ganz zu sezieren.» (Pret tādu baltiešu uzticību tronim, tādu padevību savai tēvijai Krievijai vai, labāk sakot, tādu politisku blēžu būšanu mēs sajūtam par daudz riebuma, lai to, uz vienu reizi izmeklējot, sagraizītu.)
Balti tam pretim lietoja vienīgo līdzekli, kāds tiem bija pieietams: kur vien Pipirsu atklātībā satika, tur viņu piekāva un arī uz ielas tam uzbruka. Tas pēdīgi vairs tikai drīkstēja staigāt pa ielas vidu ar revolveri rokā. Bez tam viņi to gānīja ar anonīmām vēstulēm un atklāti rakstīja caur «Kreuzzeitung'u» atklātas vēstules jezuītam, «Düna Zeitung'as» redaktoram Pipirsam priekš tālāksūtīšanas. Pipirss atbildēja: «Ihr seid geboren nur für Bier, Jagd und Börsen.» (Jūs esat radīti tikai alum, medībām un biržai.)
Bet nabaga latviešiem caur to nebūt neklājās labāk, lai gan tie dziedāja tikuši «Dievs, sargi ķeizaru!» un urrāja augstai valdīšanai pa visām biedrībām. Viņu lūgšanas arī tika paklausītas. Krievu ērglis tos ņēma pamatīgi zem saviem spārniem. Par latviešu tautu nebija brīv rakstīt, par agrāro jautājumu nebija brīv rakstīt, skolās latviski nevarēja mācīt, pie tiesām latviski runāt varēja tikai caur tulku. Latviešu teātrim vēl ilgi nebija brīv tas rādīt, kas vācu un krievu teātrim. Gan viņiem Rīgā bija skolu inspektors Fr. Treilands-Brīvzemnieks, kas, bez šaubām, bija īsts latviešu patriots, bet arī tamlīdz apzinīgs krievu ierēdnis, kas nevarēja un arī negribēja atkāpties no dotiem priekšrakstiem. Viss, ko viņš varēja darīt, bija tas, ka Rīgai, savu rajona, tas savilka latviešu tautības skolotājus. Bet tiem tāpat vajadzēja strādāt pie pārkrievošanas darba.
Brīvzemnieks galu galā apmierinājās ar to, ka motīvi, kas valdību piespieda to darīt, pēc viņa atziņas, nebija latviešiem naidīgi domāti (tās «tautas» vairs nebija). Mums nav iemesla skatīties neuzticīgi uz to pusi, no kuras līdz šim labu vien esam sagaidījuši. Lai cik grūti, latviešiem tomēr vajag ar savu valdību saprasties. Varbūt reiz nāks labāki laiki. Galvenais, ka varam savu tautību paturēt, veģetēt. Un liela laime, ka mēs esam luterticīgi, un ar visiem spēkiem mums vajag savas luterticīgās iestādes aizstāvēt, jo luterticība ir pats tas dambis, kas mūs aizsargā no pārkrievošanas. To saprata arī it labi pārkrievotāji un apsvēra jau jautājumu, vai neizdot likumu, ka luterāņu mācītājiem jāsprediķo no kanceles krievu valodā. Tas nu īsti negāja, jo būtu kaitējis reliģiozam garam, ko krievu reakcija ieskatīja par vienu no saviem galveniem pamatakmeņiem. Tomēr savas darīšanas, izdodot dokumentus, mācītājiem bija jāved krievu valodā. Tā Brīvzemnieks pret savu «načaļstvu» rādīja īstu birokrāta rusifikatora vaigu, bet savā sirdī bija latviešu patriots, kas cerēja uz latviešu tautas nākotni. Pret vāciešiem izrādījās nīdējs, izlaida cirkulāru, ka viņam esot zināmas skolas, kas tam neesot uzdotas, un tās visas tikšot slēgtas. Turpretim savā sirdī tas cienīja vācu garu un luterticību kā vienīgo latvju tautas glābēju no pārkrievošanas.
Īstie rusifikatori turpretim gribēja izdzēst no latviešu tautas katras pēdas, un tiem nepietika ar to vien, ka latviešu skolās tiek ievesta krievu mācības valoda. Pacēlās projekts sūtīt no latviešu skolēniem 75 procentus uz Maskavas guberņu, izdalot tos tur pa krievu dzimtām, lai tie apmeklētu turienes skolas un tiktu arī mājās mācīti pa krieviski. Tam pretim tikpat daudz bērnu no Maskava guberņas būtu sūtāmi uz Baltiju un izdalāmi pa latviešu dzimtām, apmeklētu šejienes krievu skolas un bez tam vēl savus korteļa devējus mācītu pa krieviski. Jauni izdevumi te nekādi neceltos, jo notiktu tikai izdevumu apmaiņa: krievu vecāki koptu un uzturētu latviešu bērnus, par ko latviešu vecāki uzturētu un koptu tam pretim krievu bērnus. Šis projekts tika atzīts par labu un ģeniālu, tomēr diemžēl par neizvedamu.
Bet bija vēl kāds cits ceļš, kā latviešus sakausēt uz visiem laikiem ar krieviem. Šo sakušanu līdz šim, kavējis latviešu alfabēts, kas ir trūcīgs, vācisks un latviešu dabai nepiemērots. Ir jau pacēlušās balsis par viņa atmešanu. Latīņu alfabētu tai vietā pieņemt arī nav iespējams, tādēļ ka tam ir savi trūkumi. Bet vislabāk latviešu valodas dabai un garam piedien krievu alfabēts. Brīvzemnieks savā laikā bija izdevis latviešu mīklas un parunas ar krievu burtiem ar to praktisku nolūku, lai krievi bez kavēkļiem varētu tā lasīt un iepazīties ar viņu fonētiku. Rusifikatori nu viņa darbu attīstīja konsekventi tālāk. «Cik tas labi skan, un kāda te ekonomija!» «Latišs» «Düna Zeitung'ā» izskaidroja. «Ņemsim vārdu «žēlaba». Tagadējā latviešu alfabētā tam vajadzīgi 9 burti, bet, pieņemot krievu «ęåėąįą», tikai 6 burti. Vārdam «čūska» latviešu alfabētā ir 10 burti, bet, lietojot krievu alfabētu, «÷óńźą» uzrakstāms ar 5 burtiem.»
Tātad, ja ne arī latviešu masas bija par to skaidrībā, tad latviešu inteliģence it labi saprata, ka rusifikācija ir kopējas briesmas tik latviešiem, kā vāciešiem un tādēļ arī kopēji pret tām jāuzstājas. Nav nozīmes vairs gaust pat veciem verdzības laikiem, par latviešu kalpināšanu no vācu puses, par pelavmaizi un kungu rijām, par bezsaules darbiem utt., bet ir jāpiegriež vērība daudz svarīgākiem dienas jautājumiem un jāvairās no vēl daudz lielākām briesmām. Mums ar saviem līdziemītniekiem jāmeklē saprašanās.
Šo jauno taktiku arī rusifikatori manīja un par to latviešiem uzbruka. «Valdība rūpējusies par reformām,» «Düna Zeitung» klāstīja. «Ir ievestas krievu tiesas, ir ievesta krievu valoda vācu valodas vietā, kura masām sveša. Bet «Baltijas Vēstnesis» savā jaungada apcerē skatās pretim «nezināmai nākotnei». Tas ir absurds! «Dienas Lapa» gan agrāk bija pielīdzināma līdakai karūsu dīķī, lai tās patrenkātu, bet nu arī pati apslinkusi. Latviešiem ir savas «labākās famīlijas», kas tiem atsver trūkstošo aristokrātiju. Ein mächtiges Parvenüthum macht sich im Kreise der «runas vīri» breit.» (Spēcīga parvēniju saime plātās runas vīru aprindās.)
«Dienas Lapa» cieta klusu, «Vēstnesis» sirdījās, bet lietu nespēja grozīt.
«Balti,» «Düna Zeitung'a» summa summarum sacīja, «kuriem savās politiskās intrigās un svētu ģīmju pieņemšanā arvien maz bijis laimes, jaunākā laikā sākuši apsūdzēt visus ierēdņus, kuru pienākums tiem skatīties uz pirkstiem, par amata varas pārkāpšanu.» (Kompetenzüberschreitungen.)

«Der Frosch kämpft wie ein Mann, -
Ob ihm das noch helfen kann?»

(Varde cīnās dūšīgi kā vīrs, - bet vai tas viņai ko var līdzēt?)
Avīze izteica savu līdzjūtību gubernatoram, kuram tā jau jācīnās ar baltiešu separātismu, kas visam pretim, ja tas nepas viņa «krāmā». Še ar visādām viltībām un intrigām pretojās lietām, kas citur pašas par sevi saprotamas. Gubernators nomocās un nekā nepanāk. Un baltiešu vācu prese nedara neko, lai asinātu atklātības apziņu, - tā guļ...
Vidzemes gubernators ģenerālleitnants Zinovjevs tika apbalvots ar Baltā Ērgļa ordeni, - viņa nopelni pienācīgā vietā tātad bija atzīti. It sevišķi tā avīze, kura bija uzdrošinājusies pretim runāt, proti, «Rigasche Zeitung», Buhholca redakcijā 1889. gadā bija apturēta, un pēc diviem viņas koncesija izdzisa, tādēļ ka preses virsvalde neapstiprināja jaunu redaktoru un arī liedza izdevējiem parakstīties par redaktoru. Bet ilgi arī Pipirsam par savu nomākto pretinieci nebija lemts gavilēt. Vietējie vācieši savu boikotu pret viņu izstiepa līdz vistālākām konsekvencēm, nepārdeva beidzot viņam ne drukas krāsu, ne arī papīru. Tā kā viņam trūka priekš avīzes izdošanas tik nepieciešamu lietu, tam arī gribot negribot savas preses orgānu, kas, patiesību sakot, pēc sava satura bija pats interesantākais Baltijā, vajadzēja atdot saviem pretiniekiem. Avīze pēc tam uzreiz palika neinteresanta un mēma, kamēr pats Pipirss, atsaukdamies uz vāju, sabojātu veselību, nogāja no avīžnieciskās skatuves.
Tas notika zem tādiem apstākļiem. «Rigasche Zeitung'as» izdevēji bija iepazinušies ar ķeizarienes Marijas Feodorovnas, dzimušas dāņu princeses, piena brāli, dāni Knutu Hornemani. No viņiem ierosināts, Hornemanis griezās pie savas piena māsas ar lūgumu, lai atļauj tam izdot Rīgā vācu avīzi ar nosaukumu «Rigasche Zeitung». Ķeizariene nevarēja savam piena brālim aizliegties. Tā lika viņam iesniegt lūgumrakstu un pati apsolījās likt to lietu priekšā savam augstam laulātam draugam.
Nepazīdams lietas apstākļus tuvāk, tas arī apsolījās viņas vēlēšanos izpildīt. Bet, iepazīstoties ar lietu tuvāk, tas pārliecinājās, ka lieta nav tik vienkārša, jo tas bija tik daudz kā visu Baltijas pārkrievošanas politiku ar vienu spalvas vilcienu sagāzt čupā un dot baltiem morāliskas koncesijas uz separātismu. Laiks gāja uz priekšu, bet koncesija nenāca. Hornemanis nekautrējās vēlreiz personīgi griezties pie savas augstās piena māsas. Tā kopā ar viņu apmeklēja savu Sašu un aizskarta tam prasīja paskaidrojumu. Viņa izšķīrusi lūgumu pozitīvā garā, viņš tai piekritis, bet ministrija to neievēro. «Vai tu esi ķeizars Krievijā vai iekšlietu ministrs?»
Aleksandrs III it labi zināja, uz ko lieta attiecas, un, tumši pieri saraucis, koda skābā ābolī: «Äą, äą,įóäåņ.»
Hornemanim šīs lietas dēļ lika ierasties preses virsvaldē. Tur viņam paskaidroja, ka izdot koncesiju avīzei ar tādu nosaukumu, kāds bijis slēgtai dumpīgai vācu avīzei ar separātiskiem centieniem, nav iespējams. Bet viņu apstiprinās par redaktoru-izdevēju no Gustava Pipirsa līdz šim lojālā garā vadītai avīzei «Düna Zeitung», ja tas var ar viņas līdzšinējo izdevēju vienoties.
Hornemanis apmierināts brauca uz mājām, jo viņš zināja, ka tas iespējams un ka tos pāra tūkstošus izdevēju sabiedrība Pipirsam ar prieku samaksās. Pipirss bija uz mieru par trīstūkstoš rubļiem - tik daudz viņš teicās pie savas avīzes pielicis - savu «Düna Zeitung'u» pārdot, jo dzīve Rīgā viņam galu galā bija tapusi par elli.
Līgums tika parakstīts, jauns lūgums iesūtīts, un pēc nedaudz dienām atnāca atbilda, ka Knuts Hornemanis apstiprināts par avīzes «Düna Zeitung» redaktoru-izdevēju. Priekš baltiem šai avīzei bija tikai negatīva nozīme, jo viņa varēja tikai ciest par visu klusu, par ko Pipirss agrāk runāja.
Tādēļ baltu politiķi it labi noprata, ka briesmas ar to vēl it nebūt nav novērstas un ka uzsāktie pārkrievošanas spaidi tagad vēl tikai īsti sāksies. Ja tie gribēja pastāvēt, tiem vajadzēja savu politiku nostiprināt uz visas līnijas.

* * *

Vidzemes gubernators ģenerālleitnants Zinovjevs dzīvoja vēl ilgi labu dienu un būtu dzīvojis vēl, ja «godavīrs» nebūtu apprecinājis savu meitu ar tirgotāju Kamarinu, rupju, brutālu cilvēku, ar kuru sieva nekādi nevarēja sadzīvot. Viņa no tā aizgāja, bet bez likumīga iemesla, caur ko cēlās prāva ar lieliem izdevumiem. Lai segtu izdevumus, Zinovjevs nelaimīgā kārtā bija sapinies ar žīdiem, proti, devis uzturēšanās tiesības arī tādiem, kuriem tās nepienācās. Viņš par to tika saukts pie atbildības un ceļā no Pēterpils «nobeidzās ātrā, piepešā nāvē».