AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmit sestā nodaļa

Pienācis bija tas gadalaiks, kad notiek biedrībās slēgtas un publiskas balles, maskarādes, notiek visgarām gada sapulces, runas vīru un direktoru vēlēšanas.
Šis ir tas gadalaiks, kad likteņos notiek virzienu maiņas, cerības piepildās vai viļas. Balles krāsnesim dod izdevību iepazīties ar daiļu, turīgu tautas meitu, to bildināt un sev rezervēt ar visu pūru. Maskarādēs precību gados atronošās jaunavas atron iespējamību precības spējīgus vīriešus ievilkt savos tīklos un tad ar laulības saitēm pie sevis saistīt uz visu mūžu. Gada sapulces sniedz izredzes pilsonim, vai nu tas būtu literāts, vai saimniecības vīrs, tikt par runas vīru un, vēl jo vairāk, par direktoru kasē, pie kam atveras kredīts pašam un draugiem. Dažreiz laime nāk rokā tīri vai pati no sevis kā maiga jaunava. Bet dažreiz tā jāņem ar varu, jātaisa aģitācija, jāpulcē vēlētāji un jāgāž vecie direktori, kas ne ikreiz izdodas.
Arī Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē bija gaidāma sapulce, no kuras ļoti daudz atkarājās Pēterim Krauklītim. Būt vai nebūt! Vienā ziņā gan viņa stāvoklis bija uzlabojies, jo uz konsula Rābemaņa enerģisku iejaukšanos viņš bija dabūjis uz vienu daļu no savas būves hipotēku kredītu. Caur to viņa pasākums dabūja pavisam citu nozīmi un dzīvības spēju. To būtu vajadzējis atzīt arī viņa līdzdirektoriem un viņa plānus nu galīgi pabalstīt, kamēr tas tiek galīgi cauri.
Viņi turpretim joprojām nemitējās viņam pretim strādāt. Jau pie hipotēku kredīta tie cēla grūtības, tā ka viņš to nevarēja uzņemt uz visu savu būvi, bet tikai uz vienu daļu. Jo tie neatkāpās ar kases obligācijām otrā vietā, kā tas visur parasts, tādēļ ka Hipotēku biedrība aizdod tikai pret pirmo naudu. Pie visiem citiem direktoriem, kad tie uz savām mājām uzņēma hipotēku, kase ar savām obligācijām atkāpās otrā vietā, tikai Krauklītim viņi to nenovēlēja.
Krauklītis tātad bija spiests savu imobiliju dalīt, tā ka uz vienas daļas palika bankas parāds, otru tas ieķīlāja Hipotēku biedrībā. Hipotēku aizdevums gan bija labāks un lētāks par bankas parādu, tomēr zem šādiem apstākļiem tas iznāca vēl arvien par šauru. Viņam trūka pietiekošā rīcības kapitāla, tā ka vajadzēja visādi lāpīties, nokavēt procentus, aizķert no kasei piederīgās mēbeļu magazīnas naudas utt. Pa draugam dzīvojot, jau galu galā viss būtu iznācis pareizi, bet citi direktori uz to vien raudzījās, kur viņu varētu ķert. Viņi izdarīja mēbeļu magazīnā piepešu revīziju, pēc kuras atsvieda viņu no direktora amata ne vien tur, bet arī pašā kasē. Un, tā kā tas par savām obligācijām bija procentus nokavējis samaksāt, tad uzteica tam visu parādu. Ar vārdu sakot, viņi bija nodomājuši to izputināt!
Bet viņš tiem pasacīja acīs:
«Kā gribiet, draugi!... Jūs jau varat to darīt, bet es darīšu to, kas manos spēkos. Gruntsgabali kreposta nodaļā ir nošķirti... Pateicos jums par to pakalpojumu!... Ja jūs gribiet jums ieķīlāto pārdot vairāksolīšanā, tad es to faktiski nošķiršu ar brandmūri. Tad nebūs vairs svabadas caurejas no Marijas ielas uz Dzirnavu ielu un otrādi. Dzirnavu ielas gals ar savu vienu izeju var iztikt, jo tur tikai dzīvokļi un darbnīcas. Bet ko jūs darīsiet ar veikalu kvartālu pie Marijas ielas? Vērtība vēl ir tikai tiem veikaliem, kas pie pašas ielas, bet ko jūs darīsiet ir otro un trešo kolonnu, kas ielas mājai iet līdzteku? Kurš veikalnieks tur līdīs iekšā, ja tur nebūs vairs nekādas pasāžas? Tādēļ jūs procentus man pagarināsiet un aizdosiet man vēl kādu summu no jauna. Pretējā gadījumā es jums vairs ne kapeikas nemaksāšu un, ja jūs ķersaties pie mana īpašuma, tad izdarīšu to, ko sacīju...»
Direktori, to dzirdot, tīri vai sastinga, ne tik daudz par to dzirdot, tīri vai sastinga, ne tik daudz kas tajā gadījumā paredzams drošs zaudējums, bet par Krauklīša apbrīnojamo veikalniecisko ģēniju. Zem tādiem apstākļiem jau kase nepavisam nedrīkst likt viņa īpašumu uz pārdošanu, bet ir spiesta joprojām viņam palīdzēt. Arī Olufejeva ģeniālam priekšlikumam, - proti, kad Krauklītis apsīks, kase varēs viņa grandiozo pasākumu vest galā un vienam būs laba direktora vieta, - vairs nebija nekādas vērtības. Jo viņi jau atrastos Krauklīša varā, un tas mūrē viņiem caurumu ciet... Olufejevs gan diaboliski nosmīnēja, bet bija spiests atzīties: «Tātad Krauklītis mums liek revolveru uz krūtīm un ne mēs viņam!»
Bisenieks spļāva baltu vien, bet Pūcītis, lietu pārdomāja, sacīja: «Es likšu tavu priekšlikumu priekšā direkcijas sēdē un rīt tev par iznākumu paziņošu...»
«Nu?!» direktori viens otru jautājoši uzlūkoja, kad Kraukītis bija aizgājis. «Zander Martinson, kādas tavas domas?!...»
Bet tas, kā jau tādās reizēs parasts, taisījās pa durvīm laukā. «Ko jūs ar balsu vairumu nospriedīsat, tam es piekritīšu...» Palikušie raustīja piecus un nesamanīja, ko darīt. Pūcītis beidzot sacīja:
«Es domāju, būs jāpiespriež viņam, jo tādu risku kase uzņemties nevar, ja viņš to izdara... Neko darīt... Citreiz būsim gudrāki!...»
«Bet, ja dod, nekad visu summu uzreiz!» Olufejevs iesaucās. «Diezin kādas kombinācijas viņš vēl neizved, ja viņam tā nauda rokā?! Tikai, cik katru nedēļu nostrādāts un cik var uzrādīt rēķinus, tik izmaksā...»
«Pilnīgi manas domas,» Bisnieks piebilda. «Mēs neierādīsim to, ka no viņa draudiem bīstamies, bet darām to pa draugam. Viņam, āre, nemaz nevajag zināt, vai mēs viņam līdz galam dosim! Izturas viņš kā cilvēks, mēs viņam palīdzam; grib tas taisīt niķus - ne kapeikas vairs! Āre, tā vajag strādāt...»
Krauklītim arī tika pasacīts, ka jaunais kredīts piespriests viņam tikai kā draugam, un, kā uz priekšu būs, tas atkarājas no viņa paša turpmākās izturēšanās. Bet, ja tie domāja viņu ar to samierināt, tie rūgti maldījās. Tas sajuta nāvīgu naidu pret viņiem līdz pat sirds dziļumiem. Un arī dienlapisti ne domāt nedomāja viņu turēt par draugu, kamēr tas bija «Baltijas Vēstneša» un Latviešu biedrības piekritējs. Grūto apstākļu spiests, tas savu dalības zīmi kā «Baltijas Vēstneša» izdevējs bija pārdevis jau citam, tomēr zvērēja uz katra vārda, kas «Baltijas Vēstnesī» rakstīts.
Un par to viņi tam lika sajust, kur vien varēja! Bija jau arī daži mazāki aizņēmumi bez obligācijām, vai arī Krauklītis bija kādam citam galvojis, kas nemaksāja. Tādus parādiņus viņi bez žēlastības izsūdzēja un mēģināja pieķerties pie viņa kustamās mantas. Ka Krauklītim ik mēnešus pārreiz aprakstīja mēbeles, tas bija kļuvis par paradumu. Tāpat viņi mēģināja pieķerties kuģniecības biedrībai «Austra», kur Krauklītis bija viens no atbildīgiem biedriem, direkcijas loceklis un kasieris. Uz tā pamata tad kases advokāti meklēja tur rokā Krauklīša mantības daļu, un nevarēja piestāt Rīgas ostā neviens «Austras» kuģis, kuram viņi nebūtu pasteigušies uzlikt arestu. To viņi darīja, tā sakot, ar sevišķu baudu un prieku. Tikai pateicoties Krauklīša advokāta Fr. Veinberga rosībai un neatlaidībai, tur nekas neiznāca, jo viņš pārsūdzēja augstākā instancē, kura arestu atkal atcēla. Tomēr Krauklītim lieta arvien bija nepatīkama, jo tiesas maksāja naudu, viņš mūžīgi arvien kā parādnieks tika vazāts pa laikrakstiem un bojāts viņa kredīts. Veinbergs, blakus minot, līdz ar jaunām tiesām bija atdabūjis arī savas advokāta tiesības, praktizēja tagad kā zvērināts advokāts (pēc nokalpota gada kā gubernatora kanclejas sekretārs), un viņa lielākais prieks bija cīnīties ar kases advokātiem ap «Austras» kuģiem.
Pēteris Krauklītis redzēja, ka kases direktori viņam neparko negrib atļaut iesakņoties un dzīvot. Viņa veikaliskie pasākumi izvērtušies tādos apmēros, ka viņš bez plaša tekoša kredīta nevar pastāvēt, bet, ja šie vīri paliek arī turpmāk viņa kredīta noteicēji, tad tik daudz viņš saprata, ka tam beigas. Viņam atlika tikai vēl viens: cīņa uz dzīvību un nāvi ar tiem! Bija jācenšas visiem spēkiem uz to, lai viņi no saviem amatiem tiktu gāzti vai arī viņu noteikšana aprobežota līdz minimumam. Tā kā ar šiem direktoriem Latviešu biedrības aprindas vispār bija nemierā un arī plašākās aprindās tiem netrūka apskaudēju un ienaidnieku, tad Krauklītim - ievērojot vēl viņa plašos veikaliskos sakarus - nebija grūti dabūt sev domu draugus. Pa daļai aiz praktiskiem aprēķiniem, pa daļai aiz idejas vai citiem mērķiem nodibinājās organizācija ar plašu aģitācijas fondu. Bija vīri, piemēram, lieltirgotājs Andrejs Balodis, kas nežēloja pat savu simtu, tikai to lietu vajag vest cauri! Ja šos «melnos» izsviedīs no kases, arī «Dienas Lapai» būs mute ciet. Lai to panāktu, tad pirms pret kases direktoru rīcību vajadzēja sacelt vispārēju neuzticību, tautas īgnumu un dusmas, tā ka viņi pilnā sapulcē nemaz lāgā nevarēs rādīties. Protams, ka «Baltijas Vēstnesis» jau nu darīs savu, bet ar to vien nepietika. Tā kā līdzekli atļāva, tad varēja pieņemt arī algotus aģitatorus un biedru apbraucējus.
Par tādiem tika izraudzīti divi ļoti noderīgi spēki, proti, Latviešu biedrības garderobjers Hofmanis un tās pašas biedrības sulainis Kalniņš. Par abiem varēja sacīt, ka tie strādās ne tikvien naudas, bet arī idejas dēļ, jo vairāk dienlapistus nevarēja ienīst, kā viņi tos ienīda. Hofmanis katrreiz, kad ķērās pēc sava tabakas raga un ņēma prīzi, sacīja to prātīgo vārdu: «Kamēr tos melnos velnus no tās kases neizdzīs tāpat kā te Latviešu biedrībā, - jaukuma tur nebūs!...» Un Kalniņš, liels vīrs tumšu seju un melnu, spožu bārzdu, kases direktorus nemaz citādi nesauca kā par «līķu andelmaņiem». Ko vien šie abi vīri zināja sliktu par Pūcīti, Bisnieku un Olufejevu, to arī viņi bez žēlastības pauda pasaulei. Tajā ziņā aģitācija bija nostādīta, var teikt, priekšzīmīgi.
Ne mazāk rosīgs savā laukā bija Fr.Veinbergs. Viņš rakstīja «Baltijas Vēstnesī» un gatavoja jaunus projektus, kurus celt priekšā kases pilnā sapulcē. Arī viņš nevarēja aizmirst to, ka cik labus padomus tas kasei jau gadiem devis, cik projektus jau iesniedzis, bet sapulces tos arvien gludi atraidīja. Šoreiz tam nu tā nebūs būt, un tādēļ tas biedrībā iesauca klusas apspriedes no tādiem Latviešu biedrības cilvēkiem, kas tamlīdz kases biedri.
Apmierināts viņš pārskatīja kluso sapulcīti, kura bija sanākusi klusās, neuzkrītošās blakus telpās. Bija savu cilvēku piecdesmit, visi viņam pazīstami vaigi: Ērkulītis, Ābrants, Linde, Viktors Lībeks, arī Lieknejs, kurš latviešu lietas labā Hipotēku biedrībā bija cīnījies pret delegāciju sapulcēm; tālāk krusta Lācis, mašīnu Šteinberģis, lielais Vikmanis un citi, sevišķi abi sirmie biedri Kreilis un Mikentāls, kuri ieradās tikai ļoti svarīgās reizēs, kā, piemēram, pilsētas vēlēšanās. Ka tie arī šoreiz viņa aicinājumu atraduši par tik svarīgu, tas Fr. Veinbergam ļoti glaimoja.
Paši svarīgākie dūži, Pēteris Krauklītis un zvērināts advokāts Juris Lazdiņš, lai neuzkristu, ieradās tikai vēlāk, advokāts Zaķītis nemaz nerādījās.
«Bet es tur redzu pāris kungu, kuri man nav pazīstami!» viņš beidzot sacīja. «Kas tur to kungu ievedis?»
«Tas jau ir Ploriņš!» Hofmanis izsmejošu smīnu paskaidroja. «Nu, ko tad tu, Ploriņ? Tu jau mums savu balsi nedosi... Tu taču esi «Dienas Lapas» akcionārs...»
«Ek, nu, es ar viņiem vairs nepiņķējos!» Ploriņš atmeta ar roku. «Viņi gan mani tura par savu, bet tas ir labi, es no viņiem visu varu izzināt. Tādi cūkas, neaizdod man ne 1000 rubļu priekš krāsns, lai gan pēc statūtiem kase vienai personai var aizdot uzreiz līdz 200 000 rubļu. Mēs viņus gāzīsim kā nabagus! Es jau protu aģitēt, simts jaunu biedru ievedīšu kasē, ja vajadzīgs. Viņi mani tura par savu,» tas noslēpumaini piebilda. «Rublis iestāšanās naudas, viens rublis uz biedru naudu, lai tikai kungi man dod naudu, būs biedri, ka lūst...»
Kalniņš noskatījās uz viņu baltām acīm: «Skat, saodis, ka te ir aģitācijas fonds.» Hofmanis turpretim pārsmiedams sacīja: «Ko nu, Ploriņ, rūpējies velti! Ja jau biedrus vajadzēs gādāt, tad jau priekš tam būs citi vīri, ne tu!»
Veinbergs nu palika neskaidrībā, jo uzskati, kā tas zināja no saviem piedzīvojumiem, jau arī varēja mainīties. «Es pieņemu, ka te ir visi mūsu piekritēji,» viņš beidzot sacīja. «Kas tāds nebūtu, to gan lūdzu atstāt sapulci!...»
Tas bija tik skaidri teikts, ka katram to vajadzēja saprast, bet Ploriņš palika sēžot.
«Bet es redzu tur vēl vienu nepazīstamu kungu!» Veinbergs zīmējās uz Viķildu Kristapu, kuru viņš nepazina.
«Es tiem velniem!» pēdējais pilnu krūti iesaucās. «Apēda man ne vien seši tūkstoš rubļu uz obligācijas, bet arī mājas man apēda... Bet to es viņiem nešķiņķošu... Kā seseriem tiem vajag no bankas izsprāgt laukā!...»
Viņš iepazīstināja sapulci īsumā ar savu aizņēmuma lietu, par kuru mēs jau zinām. Fināls bija tas, ka Kristaps procentus nemaksāja vai arī nespēja maksāt. Viņš, cilvēks, bija norēķinājis tā: «Ko tad viņi man vairāk var izdarīt kā tās mājas pārdot?! Obligācija man lielāka nekā parāds, atliks man tūkstoši pieci seši. Uzsākšu ko citu...»
Ar vārdu sakot, viņš rēķināja tā, kā jau bija runāts. Te kādā jaukā dienā tas no kases saņem pavēsti samaksāt sava aizņēmuma procentus, jo pretējā gadījumā kase būs spiesta pārdot viņa roku ķīlu. Viņš nemaz lāgā neizprot, kas tas ir, un naudas procentu maksāt tam nav. Te neilgi pēc notecējuša termiņa viņš saņem otru paziņojumu, šoreiz no Olufejeva, ar uzaicinājumu samaksāt 16000 rubļu lielo obligāciju ar visiem procentiem; pretējā gadījumā viņš būs spiests sūdzēt pie tiesas un, lai nodrošinātu savu parāda segšanu, arestēt viņa īpašumu.
Redzēdams, ka lieta ir nopietna, viņš aizsteidzas uz Rīgu, sagrabina naudeli priekš procentiem, grib drusku maksāt un noprasa direktoriem, kādēļ tie obligāciju pārdevuši. Tie parāda viņa paša parakstīto reversālu, kas tiem dod tiesību to darīt. Viņa paraksts jau ir, bet vai viņš pats zina, ko toreiz parakstījis! Ar Olufejevu nemaz nelon runāt, tas tikai diaboliski pasmīn. «Samaksājiet manu naudu, un obligācija ir jūsu...»
Nu skrien vēl pie Pudiķa, lai tas palīdz tāpat kā izgājušo reizi. Bet tas viņam vairs vainīgs nejūtas un par to lietu i dzirdēt negrib. Viņam gar to nav nekāda daļa!... Tā viņš nemaz labi nedabūja apskatīties, kad bija jau izsūdzēts, izķīlāts un no mājām laukā, vairāk nemantodams kā savu paputējušo inventāru un to, kas mugurā!
«Vai tie ir direktori un tautieši?!» viņš nobeidza savu ziņojumu. «Razbainieki tie ir...»
Viņa nostāsts bija citiem pārāk interesants un izsauca visādas piezīmes. «Redzi, kā direktori tiek pie naudas!» bija dzirdamas balsis. «Tādēļ var saprast, ka viņus ne sviešus nevar izsviest...» Bet Kalniņš īgni norūca: «Līķu andelmaņi!...»
«Iz visa tā ir redzams,» Veinbergs rezumēja, «ka ir nepieciešami nostādīt direktoru rīcību zem kontroles. Kā to panāksim, to pārrunāt ir šīsdienas apspriedes mērķis. Tā kā mēs še esam sapulcējušies vienu uzskatu cilvēki, tad nu mums būtu jāpārrunā viss, lai neaizejam uz sapulci nesagatavoti, zinātu, ko likt priekšā, kā uzstāties, par ko debatēt, kā balsot un ko vēlēt. Ir no svara, ka viss norit pēc iepriekš sagatavota plāna...»
«Itin pareizi!» dažas balsis iesaucās. «Vadāt tikai mūs un sakāt, ko mums darīt... Mēs skatāmies uz jums...»
«Kases bilance,» Veinberģis attīstīja savu priekšlikumu un pārskatu, «sniedzas tuvu pie viena miljona rubļu. Tā ir tautas nauda, kuru turpmāk nevar atstāt bez kontroles. Vajag zināt, kam šī nauda tiek aizdota un vai tā tiek aizdota patiesi lietderīgiem mērķiem. Tagad par to lemj tikai pieci un zem apstākļiem kā tagad - tikai trīs cilvēki. Trīs cilvēki tātad par šo tautas naudu ir pilnīgi patvaldnieki un rīkojas ar to pēc savas patikas...»
«Pareizi, pareizi!» dažas balsis apstiprināja.
«Nu, var sacīt, ka bez direkcijas jau arī ir vēl revīzijas komisija,» Veinbergs turpināja, «kuras pienākums sekot direkcijas darbībai. Kā mēs no revīzijas komisijas priekšnieka advokāta Lazdiņa zinām, tad viņa to arī dara un ne vienreiz vien aizrādījusi direkcijai uz viņas pretlikumībām. Bet nu trūkums ir tas, ka pēc statūtiem nav nevienas iestādes, pie kuras varētu griezties un kura uz ātru roku varētu lietu izšķirt un direkcijas kļūdas izlabot. Direktori atbildīgi vienīgi pret pilnu sapulci, un tā sanāk tikai reizi par gadu. Tās sanāk arī tikai uz dažām stundām, otrkārt, tām stipri gadījuma raksturs, tā ka tur lietas grūti izšķiramas. No šīm sapulcēm ar balsu vairākumu ievēlētiem direktoriem mēdz būt tanīs arī balsu vairums. Galvenais, viss atkarājas no sapulces vadīšanas, un pēc statūtiem, kā mēs zinām, pilnas sapulces vada direkcijas priekšnieks.»
«Un, kas viņam nepatīk, to viņš nemaz nepielaiž pie vārda!» dažas balsis iesaucās.
«Te nu būtu jācenšas panākt kases pārvaldībā sistēmas maiņa,» Veinbergs turpināja. «Jo pēc mana ieskata vainojama sistēma un ne tik daudz personas - -»
«Oho!» Kalniņš iesaucās. «Šie līķu andelmaņi nebūtu vainojami!?»
«Es gribēju sacīt, ka te nevar līdzēt personu, bet sistēmas maiņa,» Veinbergs turpināja. «Mums jāpārgroza statūti pēc valdības izdotiem normālstatūtiem. Pēc tiem gan arī pilna sapulce ievēl direkciju tieši no sava vidus, bet ievēl tai līdzās revīzijas padomi, kuras locekļu skaitu nosaka pati pilnā sapulce. Lemšana par kredītiem un visiem principa jautājumiem piekrīt revīzijas padomei, direkcijai paliek tikai izpildu vara. Ar citiem vārdiem, kā padome nolemj, tā direkcijai jārīkojas. Ja direkcija gribētu pārkāpt padomes lēmumus, pēdējā katru brīdi var sasaukt pilnu sapulci un likt tai lietu izšķirt. Pilnas sapulces vairs nevada direkcijas, bet padomes priekšnieks, un tādēļ tās vairs nekad nevar ņemt nevēlamu virzienu. Varētu vēl statūtos paredzēt pantu, ka padomei tiesība nepaklausīgo direkciju suspendēt līdz pilnas sapulces izšķiršanai...»
Sakustēšanās sapulcē liecināja, ka viņa ar šo priekšlikumu lielā mērā apmierināta un ar bijību nolūkojās uz Veinbergu, kam tik gudra galva. Tikai pats Krauklītis nebija piekritējs statūtu maiņai tādēļ, ka līdzšinējie statūti deva kasei tādas brīvības un pavieglojumus, par kādiem normālstatūtos ne sapņot nevarēja. Viņš nekad nebūtu varējis no kases tādas summas aizņemties un ar tām operēt, ja tai būtu jārīkojas pēc normālstatūtiem. Bet, tā kā statūtu maiņa bija pats galvenais cīņas ierocis, kā aprobežot direktoru varu, tad arī viņš savas atsevišķās domas paturēja pie sevis.
Arī Kaspars Lieknejs, kurš bija cīnījies pret pilnu sapulču tiesību atņemšanu no delegācijām Hipotēku biedrībā, redzēja šinī priekšlikumā ko līdzīgu. Bet arī viņš neko nesacīja un pataupīja savu pulveri izdevīgākam brīdim, kad skaidri būs redzams, kurā pusē var nostāties.
«Tā kā šinī padomē vajadzēs savu cilvēku divdesmit, tad mums atveras plašas izredzes iedabūt tajā no savas puses ļoti noderīgus cilvēkus,» Veinbergs tālāk paskaidroja. «Pats par sevi protams, ka inteliģentus, vispār populārus cilvēkus ievēlēs drīzāk. Viņiem tādu nav, bet mums to ir daudz... Vai kādam kāda ieruna pret manu priekšlikumu?»
«Ierunu nav, tātad pieņemts!» viņš turpināja. «Lūdzu tad tādā garā aģitēt, sapulcē debatēt un balsot. Katrā ziņā, šis jautājums tiks plaši jo plaši apskatīts arī «Baltijas Vēstnesī»... Biedri uz tādiem uzskatiem jāsagatavo...»
Šis jautājums tātad bija nokārtots, un viņi pārgāja uz nākamiem dienas kārtības punktiem. «Tālāk mēs prasīsim, lai sapulces vadonis tiktu izvēlēts no pašas sapulces,» Veinbergs turpināja. «Pēc kases statūtiem to dara gan direkcijas priekšnieks. Bet visā civilizētā pasaulē tas ir parasts un tā ir goda lieta, ka sapulces vadonis tiek vēlēts, jo, kur par pašu direkciju tiesu spriež, sapulces vadonim vajag būt neitrālai personai.»
«To jau nu mēs nedabūsim!» Ābrants sacīja. «No sapulces vadīšanas Pūcītis neparko neatkāpsies.»
«Tas atkarāsies no pilnas sapulces, ja viņa to enerģiski prasa,» Veinbergs paskaidroja. «Lai prasījumam dotu juridisku pamatu, var iesniegt pret direkciju kādu sūdzību. Iemeslu priekš tam, domāju, netrūks...»
«Pieņemts!» Lībeks un citi iesaucās. «Un kā kandidātu uz sapulces vadoni mēs uzstādām Fridrihu Veinberga kungu. Kurš cits gan vēl prot tās sapulces tik labi izvadīt?!»
«Pieņemts, pieņemts, lūdzam!» visa sapulce kā viens vīrs uzturēja viņa kandidatūru. Veinberģim tas ļoti patika, lai gan viņš to neizrādīja. «Es domāju, ka šo pienākumu varētu uzņemties arī kāds cits. Bet, ja sapulce prasa, es no tā neatsakos...»
Skaļi aplausi, un šis jautājums bija ieskatāms par galīgi izšķirtu.
«Tālāk mums būtu jāgādā, lai revīzijas komisijas ziņojums būtu tāds, kas lietu pietiekoši apgaismo,» Fr. Veinbergs turpināja. «Ja spilgti izceļas nebūšanas un direkcijas kļūdas, tad mums jo dibināts iemesls prasīt pēc revīzijas padomes...»
Pa tam bija ieradies advokāts Lazdiņš, kurš paskaidroja sekoši: «Revīzijas ziņojums, kuru es celšu priekšā kā revīzijas komisijas priekšnieks, būs ļoti ass. Sevišķi es apgaismošu tos zaudējumus, kas kasei cēlušies, izdodot uz obligāciju pārāk par vērtību uz Vecpiebalgas Laugu mājām, un zaudējumus, kas cēlušies caur Olufejeva mēbeļu veikalu...»
«Lūdzu uzņemt revīzijas ziņojumā arī manu lietu!» Viķildu Kristaps spēji iesaucās. «To, ka direktori man no obligācijas nokrāpuši 6000 rubļu.» Un, kad Lazdiņš negribēja saprast, viņš tam ātri attēloja lietas apstākļus.
Lazdiņš noraustīja kamiešus. «Kasei zaudējums caur to nav cēlies. Taisni otrādi, tie viņu ļoti veikli izsargājuši no zaudējumiem...»
«Kā, es lūdzu?!» Kristaps lielām acīm iesaucās. «Tad mans zaudējums nekas nav?! Es lūdzu celt to priekšā pilnai sapulcei, lai tauta izspriež, kam piekrīt tie 6000 rubļi - man vai direktoriem? Taču man, un tādēļ lai direktori man nokrāpto naudu atmaksā!»
«Ja obligācija ieķīlāta kā rokas ķīla, tad kasei arī tiesība to pārdot,» Lazdiņš paskaidroja. «Es nezinu, vai tur varēs ko izdarīt...»
Patiesībā viņam šis jautājums bija diezgan kutelīgs, jo bieži vien viņš saviem klientiem vadīja tādas lietas ar uzpirktām obligācijām, un tās bija tās patīkamākās un ienesīgākās lietas visā viņa praksē.
«Es sagaidu, ka jūs to celsiet priekšā pilnā sapulcē, es pastāvu uz to! Es esmu aplaupīts, un aplaupītam arī savas tiesības...»
Saņēmis dūres un saslējies kājās, Kristaps stāvēja par savu prasību un cieši lūkojās uz advokātu, kurš viņam nekādu pozitīvu atbildi nevarēja dot. Visu acis ar interesi lūkojās turp.
Veinbergs nojauta, ka sapulces darbībā iemetas mezgls, kuram veikli jāprot apiet apkārt. «Tagad nāk pats svarīgākais,» viņš pārtrauca neomulīgo klusumu. «Mums jāvienojas par noderīgiem kandidātiem uz direktoru amatiem...»
Sapulce uzreiz sakustējās un aizmirsa incidentu. Visas acis uzreiz no Kristapa novērsās un ar lielāko interesi koncentrējās uz sapulces vadoni. Kā rādījās, tad tas bija pats pievilcīgākais punkts visā dienas kārtībā, jo pēc sakustēšanās iestājās tik dziļš klusums, ka varēja dzirdēt vai adatu nokrītam.
Veinbergs gaidīja, ka sapulce minēs kādus kandidātus, bet neviens neminēja. «Pārvēlami ir Krauklītis un Bisnieks,» viņš paskaidroja. «Ka par Krauklīša kungu mums noderīgāka kandidāta nav, par to, es domāju, mums nebūs divēju domu. Tādēļ lūgsim viņu, lai tas uzstājas kā kandidāts arī uz priekšu...»
«Lūdzam, lūdzam!» visi piekrītoši sacīja.
«Pateicos ļoti par uzticību,» Krauklītis glaimots atbildēja. «Bet savu kandidatūru es pieņemu tikai atkarībā no tā, kāds būs mans līdzkandidāts Bisnieka vietā. Mums taču būs jādzīvo tikpat kā uz nažiem. Tagad viss atkarāsies no jaunu biedru pieņemšanas, un vecajam Zangum (Martinsonam) mugurkaula nepavisam nav! Ja man nav labāka līdzbiedra, viens es tur nekā nevaru izdarīt...»
«Jā, jā, tur vajag tagad stīvu zeļļu!» Kalniņš piebilda. «Citādi viss ies pa vecam!...»
«Ja no sapulces neviens netiek minēts, tad mums viens tāds noderīgs kandidāts ir,» Veinbergs pasteidzās izskaidrot. «Gan ļoti stūrgalvīgs cilvēks, bet zem tādiem apstākļiem, kā viņam tagad būs jāstrādā, šāda stūrgalvība taisni ieteicama. Tas ir advokāts Zaķītis...»
Iestājās klusums, nepriecājās neviens, bet gan uz daudzu vaigiem bija lasāms tā kā pārsteigums. Viens otrs no klātesošiem pie sevis sirdī jau bija nocerējis uz šo godu, bet, paskat, viņiem jau advokāts ir, ko likt vietā.
«Ievedot jaunās tiesas, Zaķītis paliek bez nodarbošanās tādēļ, ka neprot krievu valodu,» Veinbergs centās viņa kandidatūru tuvāk motivēt. «Tas taisni laimīgi izgadās, ka mums vajadzīgs tāds cilvēks, kas, tā sakot, var dzīvot uz nažiem! Zaķītis, kā jau sacīts, priekš tam taisni ir īstais vīrs...»
Kad sapulce vēl arvien atbildēja ar klusuciešanu, viņš ieminējās: «Vai sapulcējušies būtu mierā ar Zaķīša kandidatūru?»
«Labs ir!» garderobjers Hofmanis pārtrauca klusumu. «Studierēts cilvēks, ko tur vairāk!...»
«Kas ir par Zaķīša kandidatūru, lai paliek sēžot!» Veinbergs lika balsot.
Neviens nepiecēlās.
«Tātad pieņemts vienbalsīgi,» Fr. Veinbergs apmierināts sacīja.
Neviens nekādu ierunu necēla.
«Beidzot nu vēl jāparūpējas par to, lai sapulces sastāvs būtu tāds, ka mūsu priekšlikumi tiek pieņemti un mūsu kandidāti ievēlēti,» Fr. Veinbergs turpināja. «Ar citiem vārdiem, lai sapulcē mums būtu pārsvars. Kā ar to īri...»
Jautājoši tas lūkojās uz abiem aģitatoriem.
Hofmanis ķēra pēc sava raga, lai ieņemtu prīzi. «Nav ko bēdāt,» tas apzinīgi attrauca, «savu divisimt līdz divi simti piecdesmit vīru mums ir droši. Tik daudz Pūcis ar Bisnieku nekad nevar dabūt kopā!... Ir jau arī strādāts pa tām dienām...»
«Ar to tad mēs savu dienas kārtību būtu izsmēluši,» Veinbergs apmierināts paskatījās pulkstenī. «Tagad turpmākais ir, ka ar visiem saviem domubiedriem ieronamies laikā sapulcē un izvedam pēc še norunātā plāna savu gribu. Tātad uz redzēšanos pilnā sapulcē, ja neradīsies vajadzība noturēt vēl kādu apspriešanos.»
Viņš steidzās prom uz pili, kur viņam bija darīšana.
Tāpat arī citi visi ātri izklīda, jo darba diena un katram sava darīšana. Retais izgāja pie bufetes, izdzēra savu glāzi alus, bet tāpat kājās, un tad devās pie sava pienākuma. Tikai vecie biedri, kā fabrikants Mārcis, vecais Mikentāls un Kreilis, kuri reti uz biedrību nāca un ilgi nebija tikušies, piesēda un pie glāzītes drusku parunājās.
Viss lielais pulks, kā jau sacīts, devās projām.
Garderobes telpās Hofmanis ar Kalniņu noskatījās aizgājējiem pakaļ, ieņēma pa labai šķipsnai no sava raga un nogrozīja galvas. «Es tev varu galvot, ka tie visi mūsu cilvēki nebija, kas te bija ieradušies,» Hofmanis skeptiski sacīja. «Es tev varu galvot, ka tāds Ploriņš, tāds Ērkulītis, tāds Lieknejs paši pirmie noies pie Bisnieka un viņam visu izstāstīs!...»
«Jā, jā!» Kalniņš sāpīgi piebilda. «Kad tie kungi mūs neklausa, grāvī viņi iebrauks...»
Ploriņš, Ērkulītis un Lieknejs pa tam gāja gar Vērmaņa parku pa Suvorova ielu uz Elizabetes ielas pusi, it kā tiem visiem būtu viens ceļš un viens mērķis. Neviens no viņiem neko nerunāja, bet katram bija kas uz sirds.
«Koo?!» Lieknejs beidzot pārtrauca klusumu. «Tikai advokāti var tās vietas ieņemt un tikai advokāti! Kur ir kāds robs vaļā, iebāž atkal advokātu! Bet par vīriem, kas priekš tautas plēsušies, par tiem neviens nedomā...»
Viņš te domāja sevi un savus nopelnus Hipotēku biedrībā, kur tas tik daudz ar vāciešiem bija cīnījies par pilnas sapulces tiesībām un pret delegācijām, tik daudz tērējies un materiāli cietis. Vācieši pat, viņam nezinot, bija likuši ievelt vairākas alus mucas viņa alus pagrabā, lai notaisītu to vēlāk par zagli! Tauta gan pa druskai viņa nopelnus bija atzinusi un ievēlējusi par priekšnieku Jonatana biedrībā, bet ar to vien viņam nebija līdzēts.
Ploriņš, būdams uzskatos, ka tas, ja viņš pāriet no Bisnieka un Pūcīša otrā pusē, ir liels un neaizmaksājams nopelns, attiecināja to uz sevi. «Zināms,» viņš sacīja, «tā direktora vieta pēc patiesības pienācās man. Ja es būtu direktors, es jums nevienam kredītu neliegtu.»
«Nu, es jau nekādā ziņā neliegtu,» Ērkulītis piebilda, ar to saprotami norādīdams uz sevi. Pēc Plauša nāves viņš turēja vīnūzi pats uz sava rēķina, tā ka viņa ienākumi bija pavisam citi, un viņš savai personai stādīja arī pavisam citas pretenzijas.
Un, it kā būtu norunājuši, tie visi iegriezās Elizabetes ielā un gāja uz Nr. 16. Nevis Redberga alus pagrabā, kur dažkārt mēdza iegriezties, bet kāpa tieši pa trepēm augšā un, Kauliņam nemaz atļauju neprasīdami, devās tieši iekšā pie direktoriem.
Direktori sēdi bija jau nobeiguši, bet Pūcītis, Olufejevs un Bisnieks bija vēl kopā.
Ploriņš, kas ar direktoriem stāvēja uz «tu», sniedza Bisniekam roku un sacīja: «Nu tikai aun kājas un taisies, ka tiec! Tavā vietā nu nāks advokāts...»
«Nu, nu, vai tik traki jau būs?!» Bisnieks pa jokam iesaucās.
«Advokāti par direktoriem, tikai advokāti vien!» arī Ērkulītis no savas puses piebalsoja. «Ne tu, ne es, ne Lieknejs, advokāts Zaķītis būs...»
Lai gan ironiski, it kā ņemdami to lietu par joku, direktori tomēr vērīgi klausījās. Pūcītis un Olufejevs, kuri nebija pārvēlami, tiem nekas, bet Bisnieks, par kura ādu kauliņi tiek mesti, šinī ādā nemaz negribēja rimt. Viņš tikai to neizrādīja.
«Blēņas!» viņš atmeta ar roku. «Par tādiem niekiem es nemaz neuztraucos...»
«Nav blēņas, lieta nopietna!» Lieknejs apstiprināja. «Ar to pašu laucinieka obligāciju būs Olufejevam kaklā!...»
«Tur man nekā nepadarīs!» Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Esmu ar savu aitiņu uz sausuma. Lai man pierāda, ka kasei tur ir par kapeiku kāds zaudējums ticis?!»
«Bet ko atbildēsi par to iztrūkumu mēbeļu magazīnā?» Ploriņš iebilda. «Arī par to tev bruks virsū...»
«Es sapulcē lietu noskaidrošu!» Olufejevs attrauca. «Paskaidrošu, ka veikals pieder ne man, bet Krauklītim, un esmu tam devis tikai savu firmu.»
«Atkarāsies no tam, kā tauta pret jums nostāsies!» Lieknejs turpināja. «Vai viņa piekritīs tev vai Krauklītim? Tādēļ mums jāzina, kas mums par to būs, ja mēs par jums stāvēsim un balsis gādāsim!...
«Nu, par to jau mēs varam parunāt,» Bisnieks draudzīgi sacīja. «Ja ir pašu cilvēki un riktīgi turas... Vai tu domā, ka man tas direktora amats jau tā pie sirds pieaudzis? Vai Pūcim tik liela griba pēc tā, Olufejevam? Mēs esam līdz kaklam apnikuši! Bet, kad ar māmuļniekiem jācīnās, mēs turēsimies līdz pēdējo... Vēlāk lai mūsu vietās nāk pašu cilvēki...»
«Mēs tikai negribam atdot kasi māmuļniekiem,» Pūcītis apstiprināja. «Vairāk mēs nekā negribam...»
«Un saviem cilvēkiem jau esam gatavi izpalīdzēt katrā laikā,» Bisnieks turpināja. «Kādas tad jums tās vajadzības būtu?»
«Man vajag tik daudz, ka varu no jauna vienu ontlīgu vīnūzi ierīkot!» Lieknejs sacīja. «Ar vāciešiem esmu plēsies diezgan...»
«Un man priekš jaunas ceptuves ierīkošanas tūkstotis mazākais vajadzīgs,» Ploriņš piebilda.
«Man jau tāpat,» Ērkulītis piebilda. «Ja es gribu pieņemt otru vīnūzi, tad bez «taukšta» tā lieta neiet...» «Nu jā, - es nezinu, redzēsim!» Pūcītis vilcinādamies sacīja. «Ja jau tā garantija pietiekoša un kasē svabada nauda - -»
Bisnieks piemina viņam kāju, un Olufejevs meta ar acīm. «Gan jau būs garantija, kur tad viņa paliks!» pirmais viņu pārtrauca. «Visiem esam aizdevuši, pašu cilvēkiem nu neaizdosim?» Un Olufejevs piebilda: «Ja jau līdz šim tiem esam aizdevuši, tad taču tur kāda garantija ir...»
«Nu jā, jā,» Pūcītis pēdīgi piekrita, «labi jau būs! Tikai par to nu vajag stāvēt, lai kase neaiziet māmuļnieku rokās. Būs viņa mūsu, būs kredīts, būs direktoru vietas...»
Klienti, kuri par Pūča vilcināšanos jau bija kļuvuši nemierīgi, tagad runāja pavisam citu valodu. «Neturiet bailes, mēs zinām, kā mēs strādāsim!» Lieknejs iesaucās. «Mēs pateiksim: āre, viņi grib revīzijas padomi. Vai ziniet, kas tas ir? Viņi grib ievest tāpat kā Hipotēku biedrībā delegātu sapulces, lai biedriem vairs nebūtu nekāda teikšana. Viņi tad nāk ar saviem direktoriem un rīkojas ar mūsu mantu, kā tiem patīk... Bet es saku: nost ar vācu draugiem, mēs paliksim pie savas vecās kārtības!... Viņi izgāzīsies ar savu priekšlikumu, ka nezinās, cik veci paliek!»
«Un statūtus viņi grib pārgrozīt!» Ploriņš piebilda. «Biedri, kam ir vēl tik plaši statūti, kas dod tik lielas brīvības, kā mūsu kasei?! Bet viņi grib tādus statūtus, pēc kuriem tikai tie var aizņemties, kam tūkstošiem dalības naudas, bet mazturīgie biedri nedabūs nekā un varēs noslaucīt degunu. Tagad var aizņemties vienādi tik mazturīgais, kā bagātnieks, bet viņi grib vieni mūsu noguldītos grašus un tādēļ grib mūsu statūtus pārgrozīt, kā tas viņiem par labu. Bet mēs to nepielaidīsim, mēs paliksim pie savas vecās kārtības! Es saku, viņi ar savu priekšlikumu kritīs cauri, ka ne dibenu neatradīs.»
«Un to tev, Bisniek, vajag ņemt vērā, ka viņiem sapulcē būs divi simti piecdesmit cilvēku,» Ērkulītis piebilda. «Tādēļ vajag gādāt, ka mums ir vismaz savu trīssimt piecdesmit. Ja nav vecu biedru tik daudz, kas droši, vajag uzņemties jaunus. Ko tas iztaisa, pāris rubļu no cilvēka? Var jau to naudu samest...»
Tā viņi deva katrs savu labu padomu un izstāstīja visu šīs dienas sapulces gaitu. Tās bija ļoti vērtīgas ziņas no ienaidnieka aizmugures. Izrunājušies vēl par šo un to, klienti pacilātu garastāvokli aizgāja.
Direktori dzirdēto klusu pārdomāja. «Vai nu tur patiešām arī kas ir, vai tikai viņi grib izraut mums to kredītu?» Pūcītis beidzot ieminējās. «Es neticu, ka tie ir mūsu cilvēki...»
«Kur nu mūsu?!» Bisnieks atmeta ar roku. «Šaudās no vienas puses uz otru, tā ka palaisties uz tiem nevar nepavisam! Bet būt tur kaut kas ir, un tādēļ drošības dēļ viņiem vajag solīt. Tad viņi nezina, kā rīkoties! Nesolīsi tu viņam nekā, tad zini droši, ka viņš tev būs pretim. Bet sasoli tu viņam labi, un viņš par tevi skries ugunī!...»
Olufejevs diaboliski pasmaidīja. «Galvenais, ka tu neko nezaudē, viņam solīdams. Soli viņam, ja vajadzīgs, zvaigznes no debesīm... Lai tas paņem, ja var...»
«Nu, protams!» Bisnieks piebilda. «Redzēji, kādi viņi bija sākumā, bet, tiklīdz pasolīja, uzreiz cita valoda!... Mums arvien vajag izlikties tā, ka savus amatus esam apnikuši un labprāt atteiksimies, ja tikai dabūsim savā vietā labus cilvēkus. Mums tad piekritēju būs vai cik, jo katrs jau grib būt tas labais cilvēks! Bet, vai mēs atteiksimies un kad mēs atteiksimies, tas atkal jautājums par sevi... Āre, tā vajag strādāt!...»
«Tagad es jūs saprotu,» Pūcītis nobeidza sarunas.

* * *

Pienākusi ilgi gaidītā svētdiena, kad bija izsludināta Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kases pilnā sapulce.
Agri no rīta, stundu vai vairāk pirms sapulces sākuma, iekams vēl bija ieradušies kārtībnieki un sapulces rīkotāji, prāvs pulciņš tautiešu jau bija sanācis «Uļeja» zālē. Arī Hofmanis un Kalniņš bija starp tiem. Varēja redzēt, ka tie ir gāzēji. Garastāvoklis bija teicams un liela interese: kas šodien notiks?
Hofmanim un Kalniņam bija ļoti izdevīgs darba lauks, ja uzdūrās uz kādu nepazīstamu biedru, kas vēl nebija apstrādāts. Protams, «Baltijas Vēstnesī» jau nu bija rakstīts diezgan: gandrīz miljons tautas naudas kasē atronas direktoru rokās bez kontroles, un tādēļ vajadzīga revīzijas padome; kase gan izmaksā 15 procentus dividendu, par pusotru gadu 23 procentus, bet patiesībā dividendei vajadzēja iznākt 30 procentu. Pēc statūtiem grāmatvedis Krūms bija algojams no tās peļņas daļas, kas paredzēta valdei, bet direktori viņu algo sevišķi un patura valdes tantjēmu vienīgi sev. Un tā vēl par vienu otru lietu jau katrs zināja. Bet Hofmanis un Kalniņš par visiem direktoriem kopā un par katru atsevišķi varēja sniegt daudz sīkākas un tuvākas ziņas: kā Bisnieks uz Laugu mājas obligāciju kasei nozadzis savu 700 līdz 800 rubļu; Olufejevs ar savu mēbeļu magazīnu noblēdījis 1000 rubļu. Revīzija par to šodien ziņošot, un tas nebija vis katram zināms.
Tie ir tumši goda vīri, kas nebīstas ne no kādiem tumšiem veikaliem! Vai Plausis viens pats ar tiem līķiem andelējās? Vai Bisnieks, Pūcītis un Olufejevs bija tīrām rokām? Tie tikai bija gudrāki un prata iziet ar veselu ādu... Tiem ir sakari ar zelta klubistiem un diezin ko vēl. Tie kasē sagrābuši tautas naudu savās rokās un grib to izputināt... Ko visu ar šo tautas naudu nevarētu izdarīt? Ir tam būtu sava piepalīdzība, ir tam savs kredīts. Ja jau būs revīzijas padome, un uz to biedriem vajag pastāvēt, tad būs visiem taisnība un katrs dabūs savu.
Kamēr atnāk kontrolieris, kura pienākums biedrus pret grāmatiņu uzrādīšanu ielaist zālē, tur ir jau kāds simts cilvēku.
Ieronas darbvedis Sīpolu Ingus un grāmatvedis Krūms ar grāmatām, atsteidzas kārtības komisijas priekšnieks Kete, kam jālūkojas uz to, vai zālē nav nebiedri un vai visi būtu savas grāmatiņas pie durvīm uzrādījuši un pierakstījuši. Bet kas tev pierakstīsies, ja neviena pie durvīm nav, kas pieraksta. Kete sauc un kliedz: «Ei, veiri, kos sogojuši zoļā bez kontroļa, iznāk uz āru pie kontroļa! Teiri kā nagudri, bez goismas saskrājuši...»
Bet viņa uzstāšanās saceļ tikai opozīciju. Vienkārt, pie durvīm ronas drūzme, jo plūst arvien jauni biedri klāt, un, otrkārt, tie, kas ieņēmuši vietas zālē, nekust vairs. «Ja esi kontrolieris, tad nāc laikā un neguli!... Kas tā ir par cūku būšanu?!...»
Aģitatoriem Hofmanim un Kalniņam lielas pūles piedabūt biedrus, lai tie tomēr iet un pierakstās. Jo viegli var būt, ka tādu neizkontrolētu sapulci direktori nemaz nenotura, it sevišķi, ja manīs, ka tiem nav pārsvara. Var būt, ka viņi tikai uz to gaida un pasaka: «Zālē sanākuši nebiedri, sapulce jāatliek!»
Tikai vecais Kete savā amata dedzībā neizmana, kas viņa partijai var par labu nākt. Kad kalns neiet pie Muhameda, Muhameds iet pie kalna. Viņš apstaigā tos, kuri nosēdušies, un noprasa tiem, lai uzrāda biedru grāmatiņas, kuras tad pieraksta. Tā kā viņam pie krūtīm spoža kārtībnieku nozīme, neviens ir neiedomājas pretoties.
Atnāk Altberģis, Birzgals un vēl citi pašu cilvēki, kuru uzdevums iepazīstināt biedrus ar māmuļnieku-advokātu īstiem nodomiem un taisīt sapulcē vajadzīgo «štimmungu». Bet tie runā tikpat kā pret sienu, jo no pretpartijas saaģitētie tos ir dzirdēt negrib. Klausies, kur vien gribi, vairāk nedzirdi: «Nost ar «melnajiem»!» un «Lai dzīvo revīzijas padome!» It sevišķi Viķildu Kristaps ar savu obligācijas lietu dara direktoru reputācijai ārkārtēju postu. Nenoguris tas stāsta, un arvien tam ir jauni klausītāji. Sarkastiskie smīni uz visu vaigiem nezīmējas ne uz ko citu kā uz direktoru rīcību. Altberģa un Birzgaļa vārdi pret viņu vējā runāti!
Abi sāpīgi saskatās un bažīgi saka: «Par maz strādāts, par maz... Diezin kā šodien izies!...»
Ieronas Pūcītis ar citiem direktoriem, pārlaiž skatienu pār čalojošo ļaužu pūli, kas viņiem neko labu neapsola. «Teic vēl, ka atsacīsies no direktora amata,» viņš klusu Bisniekam pārmet. «Ļaudis to iztulko par vājības zīmi.»
Bisnieks paliek atbildi parādā. Nervozi viņi ieņem savas vietas pie galda. Aiz viņiem nāk «Dienas Lapas» redaktors Pēteris Stučka, kas citreiz ar savu lielo stāvu tik pašapzinīgs, bet tagad it bikls un nobaidījies. Viņš jau nezina, ko no šīs sapulces var sagaidīt.
Parādās arī «māmuļas» pīlāri - Zaķītis, Veinberģis, vecais Dīriķis, Juris Lazdiņš un citi. Aģitatori jau par to gādājuši, ka tie tiek sagaidīti ar aplausiem. Pēdējie tomēr nav vispārēji un arī diezin cik izjusti, bet arvien noderīgi, lai direktorus padarītu nervozus. It sevišķi biedri uz aģitatoru aizrādījumu apskata šodien ievēlamo direktoru Zaķīti. Nekas. Neraugot uz spico bārzdu, ir vīrs ar kamiešiem, kas var ko nest.
Ir jau kopā savu četrdesmit cilvēku vai vairāk. Tie arvien paliek nemierīgāki, jo laiks sākt. Pūcītis izmaina klusu domas ar Bisnieku: «Vai tikai Zangus nav rīkojies saziņā ar māmuļniekiem, piepeši atteikdamies? Tagad divu pārvēlamo direktoru vietā jāvēl trīs, un, ja pretinieki dabū cauri savus, tad esam apkārt uz visiem laikiem...»
Direktori vēlreiz pārlaiž skatienu pār zāli, vai visi pašu cilvēki ieradušies. Svešo ļaužu jūrā jau arī vienu otru saredz: tur ir Lieknejs, tur Ploriņš, tur Ērkulītis! Bet vaigi noslēpumaini kā sfinksiem. Varbūt paši sevi vēl nav skaidrībā un sliesies uz to pusi, kur būs balsu vairākums...
Beidzot ir laiks; Pūcītis kāpj katedrī, atklāj sapulci un nolasa dienas kārtību. Veinberģis, kas turpat priekšā nosēdies, lūdz vārdu pie dienas kārtības.
«Tā kā šodien tiks pārrunātas dažas lietas, kas attiecas uz direktoru rīcību,» viņš, savu smalko balstiņu paceldams, sacīja, «tad es lieku priekšā izvēlēt neitrālu sapulces vadoni no pašas sapulces vidus!»
«Sapulces vadoni ievēlēt, ievēlēt sapulces vadoni!» vai kādas simts balsis korī atbalsojās. «Nost ar Pūci, mēs gribam vēlētu sapulces vadoni!»
Pūcītis tomēr palika drošs savā vietā un gaidīja, kamēr troksnis aprima un sapulce nomierinājās.
«Pēc mūsu kases statūtiem,» viņš piesauca arī paragrāfu, «pilnas sapulces vada valdes priekšsēdētājs. Ja mēs vēlētu citu sapulces vadoni, tad mēs ar to pārkāptu statūtus.»
Tas bija pliķis Veinberģim jo paragrāfus tas cienīja tāpat kā visi citi advokāti. «Es domāju, ja direkcija tam piekristu,» tas atbildēja, «mēs varētu pielaist arī izņēmumu. Vispār tas mūsu biedrību dzīvē parasts, ka sapulce pati izvēl vadītāju, un direkcijas goda prāts jau arī piespiež šādam vispār par paradumu kļuvušam godprātības likumam nepretoties...»
«Nost ar Pūci!» atkal simtām balsu iesaucās. «Sapulces vadoni vēlēt! Vēlēt sapulces vadoni!»
Pūcītis atkal ar dzelzs izturību gaidīja, kamēr troksnis apklust, tad ar savu griezīgo balsi piemetināja: «Te nevar būt runa par direkcijas goda prāta trūkumu, bet mums ir jāturas statūtu robežās. Jo it viegli var notikt, ka viens otrs biedrs, nemierā būdams, ka mēs pie tiem neturamies, iesniedz par mums sūdzību. Tad sapulce kā nelikumīga tiek atcelta un viņas lēmumi, tāpat izdarītās vēlēšanas no augstās valdības uzskatīti par nenotikušiem.»
Tas līdzēja. «Mums pārsvars, - lai viņš vada!» aģitatori publiku nomierināja. «Pie balsošanām un vēlēšanām mēs tā kā tā ņemsim!...»
Ticis pie vārda, Pūcītis enerģiski un caurgriezīgu balsi nolasīja kases pārskatu, kas bez tam bija arī drukāts un atradās jau katram biedram rokās. Skaidri un saprotami viņš uzsvēra katru skaitli, cik ienācis, cik izdots, cik nopelnīts uz katra konta, uz to tik un uz to tik, kopsummā par tik un tik daudz tūkstoš, simts un desmit rubļiem ar tik un tik kapeikām, - var sacīt, nolasīja tīri ar sajūsmu. Garastāvoklis sapulcē ievērojami mainījās. Viņš nosauca tik skaidri katru kapeiku un rubli, tad taču pareizi vajag būt. Īstie pretinieki jau sāka palikt nemierīgi un, gribēdami viņu sajaukt, allaž iesaucās: «Diktāk! Nevar sadzirdēt...»
«Vajag izturēties mierīgi,» Pūcītis, pārtraucis lasīšanu, pamācīja. «Tad varēs dzirdēt diezgan arī tālāk zālē...»
Viņš nobeidza savu lasījumu, var sacīt, ar lielu aplombu un uzaicināja revīzijas komisiju nākt ar savu ziņojumu, pēc kam varēs izteikties biedri.
Pieteicās Juris Lazdiņš. «Vai jūs celsat priekšā savu vai revīzijas komisijas ziņojumu?» Pūcītis viņam noprasīja.
«Jūs ziniet, ka esmu revīzijas komisijas priekšnieks,» Lazdiņš atbildēja, «un tādēļ es nolasīšu revīzijas ziņojumu.»
«Es lūdzu vārdu!» jaunais Šiliņš iesaucās. «Es arī esmu revidents, bet ne no kāda revīzijas komisijas ziņojuma nezinu. Revīzijas komisijas priekšnieks Lazdiņš mūs, revidentus, pēdējā laikā ne reizi nav sasaucis uz sapulci un ar mums apspriedies. Mēs nezinām, ko tas sapulcei priekšā cels, un tādēļ lūdzam uzskatīt Lazdiņa kunga ziņojumu ne par revīzijas, bet par viņa paša privātu ziņojumu.»
Tam piebiedrojās arī otrs revidents, pareizticīgais skolotājs Soliņš. «Lazdiņš rīkojies viens pats uz savu galvu... Revīzijas komisijai pat nav protokolu par savām sēdēm...»
Sapulcē cēlās atkal mazliet kā apjukums. Sevišķi Veinberģis sēdēja kā uz oglēm, jo tas tiešām nebija likumīgi. Revīzijas komisijas ziņojums visiem revidentiem kopīgi pieņemams un parakstāms.
«Vai tad pavisam pielaist tādu privātu ziņojumu?» Pūcītis sapulcei jautāja. «Vai neuzaicināt visu revīzijas komisiju, lai tā sastāda savu ziņojumu un ceļ to priekšā nākamā sapulcē?»
«Atļaujiet man mazu paskaidrojumu!» Lazdiņš, kurš vēl arvien stāvēja katedrī, cieti apņēmies uz lasīšanu, piebilda. «Nav no svara, vai ziņojums ir vienīgi mans vai visas komisijas, no svara ir fakts, ko es te celšu priekšā. Jums jāzina, ka pārējie divi revidenti ir direkcijas piekritēji. Ja es tiem liktu balsot par manu ziņojumu, tie to atraidītu un jūs šos faktus nemaz nedabūtu zināt. Vislabākā gadījumā tie vismaz to izpaustu direkcijai, kura savas kļūdas censtos kaut kā aizsegt un attaisnoties. Bet lietas labā ir, ka viņi tiek pārsteigti. Tādēļ lai sapulce man atļauj savu ziņojumu nolasīt, - pārējie revidenti pēc tam var ziņot savu...»
«Es likšu uz nobalsošanu -» Pūcītis sacīja, bet vārdi tam palika mutē, tāda kņada izcēlās.
«Lasīt, lasīt, nolasīt!» sapulce kā viens vīrs sauca. «Nost ar tiem, kas ar direktoriem uz vienu roku! Mēs gribam zināt patiesību! Lasīt, nolasīt!...»
Tā tikpat kā vētra gāja pa zāli, kamēr abi pārējie revidenti ar Lazdiņu sarunājās un viņu kavēja.
Lazdiņš atbraucīja savu plato pieri un tad sāka arī. Ziņojums bija ass, viņš nebija melojis. Ikkatrā trešā vārdā: «direktoru patīgas intereses», «direktoru patvarīga rīcība»... Direktori strādājuši taisni pret statūtiem, aizdevuši nelikumīgi tik daudz tūkstošu tam un atkal tik daudz tūkstošu tam. Direktori aizņēmušies par visiem kopā bez pienācīgas drošības 85 000 rubļu. (Ka lielāko daļu no šīs summas bija aizņēmies Krauklītis, to viņš neizcēla.) Bisnieks viens pats kasē ieķīlājis divas nevērtīgas obligācijas, vienu uz Vecpiebalgas Laugu mājām, uz kuru nākšoties zaudēt 680 rubļus, otru uz Krauklīša bazāru par 1000 rubļiem. Vēl lielākus zaudējumus kasei nodarījis Olufejevs. Slavenais zeltklubists ieķīlājis kasē kādu ādu par 100 rubļiem; Olufejevs bijis tas lietpratējs, bet no ādas iznākušas tikai divas apkakles. (Hofmanis ar dažiem no vietas: «Vecu lietu uzpircējs! Kenneris!») Ļoti sajūtams kasei ir zaudējums uz tā saucamās amatnieku mēbeļu magazīnas - 1167 rubļi! Nav taisnība, ka mēbeles pieder amatniekiem, tās pieder Olufejevam, un caur viņu vien šis lielais zaudējums kasei cēlies - -
«Ā!» sašutuma vilnis pārskrēja pār visu zāli. «Tā tie vīri māk strādāt!? Nost ar Olufejevu!...»
Bet Olufejevs tikai diaboliski pasmaidīja. Viņš zināja, ka, ja viņš tiks pie vārda, tas visu to lietu tā aptēlos, ka tā dabūs pavisam citu nokrāsu.
«Tādas nelikumības nebūtu iespējamas,» Lazdiņš nobeidza savu ziņojumu, «direktoriem nebūtu iespējams rīkoties pēc savām patīgām iegribām, ja mums būtu revīzijas padome, kas viņiem lūkotos uz pirkstiem un neļautu tiem izdarīt nelikumības!...»
Sapulce bija tā saniknota, ka tā direktorus būtu iznesusi vai pa durvīm laukā. Bet, tā kā tas nu nebija iespējams, tad neganti trokšņoja, kāpa uz krēsliem un kliedza: «Nost ar Olufejevu un Pūci! Nost ar Bisnieku! Nost ar direktoriem!»
Viens no nevaldāmākiem trokšņotājiem bija Viķildu Kristaps. It kā bez elpas viņš klausījās Lazdiņa ziņojumā, kad nāks viņa lieta un revidents griezīsies pie sapulces ar priekšlikumu, lai tā nospriež Olufejevam viņam nokrāptos 6000 rubļus atmaksāt. Bet ne pušu plēsta vārda no tam! Par to viņam sirdī cēlās nevaldāms sašutums, un viņš to mēģināja atvieglot trokšņodams un kliegdams, pats neizprazdams, pret ko tas vērsts - blēdīgo direktoru vai glumo revidentu.
Satrakotā sapulce beidzot vārījās tikpat kā putras katls. Pat pretkandidātam Zaķītim un citiem māmuļniekiem palika neomulīgi. Lai gan citādi viss gāja ļoti pēc viņu prāta, tad taču šāda trokšņošana nevarēja novest ne pie kā laba. Hofmanim ar Kalniņu ar lielām mokām izdevās savus ļaudis beidzot tiktāl apmierināt, ka no katedra varēja atkal kādu vārdu sadzirdēt.
«Te tika no katedra izsacīti ļoti smagi apvainojumi,» Pūcītis sacīja. «Būs tādēļ vietā, ka ļausim arī otrai pusei izteikties. Vārds Olufejevam.»
Gavilējošu smīnu Olufejevs kāpa katedrī, apzinādamies, ka Lazdiņa uzbrukumu viņam atspēkot nieks. Bet, vēl muti tas nedabūja attaisīt, kad jau atkal elles troksnis bija kājās.
«Nost ar Olufejevu, vecu lietu uzpircēju!» sapulce satrakota kliedza. «Nost ar veco gauneri un ķenneri!» Olufejevs tik viegli nedomāja atstāt katedri un gaidīja, lai troksnis norimst.
«Es jau esmu astoņus gadus direktors - -» tas iesāka.
«Pasaki, kur ieķīlāts tavs vasaras mētelis, un es pateikšu, kas tu esi - -» kāda balss viņu pārtrauca.
«Pie vecu lietu ieķīlātāja Olufejeva, ķennera un gaunera!» kāds cits sauca pa vidu.
«Manus 6000 rubļus apēdi, nolokāms!» Kristaps sašutis brēc un spiežas uz katedra pusi, lai viņu piekautu. Tikai netiek drūzmai cauri.
Un atkal vispārējs troksnis. «Nost, nost ar Olufejevu, vecu lietu uzpircēju!»
Olufejevs nevar saprast. Nav jau pirmo reizi viņam šādas trokšņainas sapulces, bet šoreiz ne vārda nevar dabūt izrunāt. Pat Veinberģis iesaucas viņa labā: «Apsūdzētam vārdu nevar liegt!» Viss velti! It kā nozvērējusies sapulce viņu pie vārda nepielaiž, tikai zaimo, pucina un izsmej. Izmocījies visādi, viņš beidzot atmet ar roku un nokāpj no katedra.
Tagad kāpa katedrī revidents Šiliņš, un redzēja viņu ar rokām žestikulējam un muti plātām. Kas bija tuvāk pie katedra, tie dzirdēja, ka viņš asi uzbruka Lazdiņa ziņojumam, kurš neizturot ne mazāko kritiku un esot pilnīgi absurds. Pēc statūtiem kase varot aizdot pret galviniekiem līdz 200 000 rubļiem, kas pilnīgi ir likumīgi. «Ja nu lielākus aizdevumus nodrošina ne vien ar galviniekiem, bet ar obligācijām, tad tas taču drošību pavairo un ir pilnīgi kases interesē. Ko tad Juris Lazdiņš grib? Lai kase tos aizdevumus, kas tai droši, padara par nedrošiem? Tā kases intereses var izprast tikai augsti mācīti advokāti, bet ne mēs, vienkāršie mirstīgie... Juris Lazdiņš prasa revīzijas padomi jeb tādu vietnieku pulku, kāds «Austrā»... Bet mēs visi redzam, kā «Austrā» iet...»
Bet te jau varēja runāt zeltu, sapulce vairs neviena nedzirdēja un neklausījās, izņemot mazo pulciņu direkcijas piekritēju un vēl dažus, kas, sastājuši ap katedri, centās lietu objektīvi izprast. Pūcītis bija patiešām nesamaņā, ko darīt.
Nu, uz labu laimi liks balsot, kas ir par gada pārskata pieņemšanu un kas ir pret to. Bet ko tādā satrakotā jūrā izdarīsi! Grūti viņam bija tikt pie vārda, bet, tikko bija paskaidrojis, par ko jābalso, kad pacēlās vesels roku mežs, un pārskats atraidāms.
Altberģis ar saviem švāgariem skaitīja balsis. Nu lika balsot otrādi: kas ir par pieņemšanu? Bet ko tu saskaitīsi, kad nav, ko skaitīt! Pavisam retas rokas... Nu, viņš gan savu lietu prata un pasludināja iznākumu, ka ar piecu vai sešu balsu vairumu pārskats tomēr pieņemts.
Skandāls vēl lielāks. Nepareizi skaitīts! Daži jau dūres vien vīstīja, gribēdami piekaut skaitītājus, kas tik nepareizi var skaitīt.
Beidzot kāds nāca ar priekšlikumu, kas tik skaidrs kā diena. Sapulce lai nošķiras: tie, kas pieņem pārskatu, lai paliek vienā pusē, kas tam pretim, lai pāriet zāles otrā pusē.
Pūcītis drusku padomāja un beidzot priekšlikumu pieņēma. Viņš cerēja, ka direkcijas lietu glābs inercijas likums, jo cilvēks, kas reiz savā vietā iesēdies, no tās negrib kustēt. Viņš zināja it labi, ka, ja grib dabūt cauri kādu kutelīgu jautājumu, tad vajadzēja balsot: «Kas tam piekrīt, lai paliek sēžot!» Neceļas neviens labprāt augšā, kur nu vēl ies spiesties un lauzties uz otru pusi!
Labi ar acumēru novērojis, kura puse tā biezākā, tas sacīja: «Kas piekrīt gada pārskatam, paliek šinī pusē, kas tam pretim, pāriet otrā pusē!...»
Kas tagad notika, tam viņš ar savām acīm negribēja ticēt! «Par» pusē visi gandrīz kā viens vīrs ceļas un iet uz «pret» pusi, kamēr no pēdējās pārnāk pāri tikai reti. Iznākums, kā varēja redzēt, darīja uz sapulces vadoni notriecošu iespaidu. Tagad viņš juta, ka viņa lieta zaudēta, viņš no tautas atstāts, ko tas vislabāk redzēja sava pretinieka Zaķīša vaigā. Visi tie cilvēki, uz kuriem rēķināts, Ploriņš, Lieknejs, Ērkulītis un citi, stāv kā mieti uz vietas un nekust ne soli. «Pret» pusē ļaužu kā melns, «par» puse izskatās kā izgulēts rudzu lauks!
«Altberg, skaiti nu balsis, Altberg!» Hofmanis izsmejošu smīnu ieņem labu šķipsnu no sava raga.
Altberģis it kā apmulsis skaita ar pirkstu: «Viens, divi, trīs,» - un sāk atkal no gala, bet ko tur saskaitīsi, kur nav, ko saskaitīt.
«Cik ir balsis «par»?» Pūcītis saņemdamies stingri iesaucās, lai varētu pasludināt rezultātu. Bet Altberģis skaita un skaita sasvīdis un nevar saskaitīt.
«Pieci simti trīsdesmit!» kāds, par viņu jokodamies, iesaucās. Bet citi to ņem nopietni un sāk šķendēties. «Kur tev pieci simti trīsdesmit! Labi, ja piecdesmit...»
Citi aplaudēja, citi svilpa, citi lamājās par «melnajiem». Pūcītis katedrī, pagriezis ausi uz Altberģa pusi, gaida uz atbildi, bet Altberģis skaita un skaita, un sajūk. It kā par kādiem ērmiem izsmiekls un gaviles top arvien skaļākas...
Uzreiz Pūcītis, it kā viņam no augšienes būtu nākusi kāda iedvesma, saslejas un griezīgā balsī, kas spiežas cauri visam troksnim, pasludina: «Troksnis tik liels, ka es nevaru sadzirdēt balsu skaitu. Man nav iespējams sapulci tālāk vadīt, un tādēļ to slēdzu. Sapulce slēgta...»
Veinberģis saduga; viņš saprata, ka pretinieks uzreiz uzlabojis savas pozīcijas un uzvara tagad atbīdīta nepārredzamā tālumā. Visu laiku viņš bija par to trīcējis, ka tikai Pūcītis sapulci neslēdz, un to nu tas patiešām izdarīja.
Tāpat sapulci tāds iznākums pārsteidza tikpat kā zibeņa spēriens gaišā dienas laikā. Vairums ar to nebūt nebija uz mieru un trokšņodams un aurodams prasīja sapulces turpināšanu. Bet Pūcītis no katedra zemē un neliekas vairs ne zinis! Sīpolu Ingus ar grāmatvedi Krūmu kravā kopā grāmatas, un drīz vien direkcija ar savu štābu un nedaudziem piekritējiem, izsmieklu un trokšņa pavadīta, iziet pa lielajām zāles durvīm. Bet lielais pulks nogaidīdams paliek tepat.
«Veinberg kungs, Veinberg kungs!» Hofmanis izbijies piesteidzas savam patronam. «Vai mēs to viņam varam pieļaut? Ja viņi grib, lai iet projām, mēs iecelsim vadoni un sapulci turpināsim...»
«Ja sapulce reiz slēgta, tad viņu tai dienā vairs nevar atklāt,» Veinbergs sāpīgā balsī pamācīja. «Tādā sapulcē taisīti lēmumi būtu likumiski apstrīdami. Jāatzīst, ka sapulce bija pārāk trokšņaina un to vadīt nebija iespējams. Es to būtu jau daudz agrāk slēdzis...»
«Jā, ko tur lai dara, konsulenta kungs,» Kalniņš it kā taisnodamies sacīja. «Tie ļaudis ir nemierā ar to pārāk lielo netaisnību...»
«To var izšķirt tikai mierīgā, kārtīgā sapulces gaitā,» Veinberģis paskaidroja. «Biedri bija pārāk nedisciplinēti. Jāgādā, ka turpmākās sapulcēs būtu vairāk organizācijas...»
«Gādāsim, konsulenta kungs, gādāsim,» Hofmanis padevīgi sacīja.
«Tagad mums atliek tikai izklīst,» Veinberģis vēl piebilda un, galvu palocīdams, aizgāja.
Arī tiem, kas vēl labprāt būtu palikuši, cits nekas neatlika, jo drīz vien ieradās okolodočņiks un uzaicināja tos izklīst. «Kad tevi!» dažs labs nospļāvās. «Tik interesanti bija, un nu jāiet projām!...»
Tomēr bija vēl viena vieta, kur varēja ilgāk uzkavēties: tā bija bufete! Tur varēja drusku parunāties un errastības noskalot ar kādu rudzīti un miezīti. Tādēļ visi tie, kas zināja to iekārtu un kuriem rūpēja vairāk sapulces iznākums, devās turp.
Tur satikās visi: Kalniņš, Hofmanis, lielais Vikmanis, mašīnu Šteinberģis, Lieknejs, Ploriņš, Ērkulītis, Viķildu Kristaps un vēl citi.
«Ko tad nu, Ploriņ un Ērkulīt?!» Hofmanis šos abus brāļus ņēma grauzt. «Jūs nu šodien gan nevarējāt saprast!... Kā nu Pūcim atbildēsiet, ka izkritāt cauri?...»
«Slikti jau nu būs gan!» Ērkulītis kā izgudrēm un jokodams viņam piebalsoja. Viņš savu padomu citam neies izklāstīt.
Turpretim Ploriņš jau uzvilkumu saņēma piktāk. «Ko nu tu muldies! Ko tu viens būtu izdarījis, ja mēs tev nebūtu gājuši palīgā, tā tauta...»
«Jā, jā, Ploriņš šoreiz turējās riktīgi!» Kalniņš piebalsoja, bet arī jau tā kā ironiski. «Pats redzēju, kā viņš kliedza...»
«Tikai es nesaprotu, kādu velnu mēs kliedzām?» Lieknejs īgni iemeta. «Priekš kam mēs cīnāmies, priekš advokātiem?! Vai tie kādi tautas aizstāvji?...»
«Nē, nē, tu jau tik, Lieknej, esi tas tautas aizstāvis!» Hofmanis viņu pārsmēja un gribēja jau sākt dziļāk grauzt, kad Lieknejam radās spēcīgs aizstāvis - Viķildu Kristaps.
«Nu, zināms, ka mums ar tiem advokātiem nav ko piņkēties!» tas sparīgi iesaucās. «Mums priekš viņiem vajag kliegt un cīnīties, - bet kā viņi izturas pret mums? Man viens tur Jelgavā uzņēmās lietu aizstāvēt, saņem naudu, bet nedara nekā, kamēr mani izsviež no mājām. Mani direktori aplaupa, bet revidentam-advokātam tas viss par kroni! Kad kase pret obligācijām aizdod un cilvēkam izlīdz, tad tas ir pretlikumīgi darīts. Bet, kad direktori ieķīlāto obligāciju pārdod un atlikumu iebāž savā kabatā, tas ir likumīgi darīts un revidents sapulcei nemin ne vārdu!...»
«Ko tad jūs domājat, ko viņam tad vajadzēja darīt?!» Kalniņš iebilda, gribēdams neapmierināto pārliecināt, jo viņš to tiešām turēja par tautu.
«Viņam vajadzēja likt nobalsot, lai viņi man zaudējumu atlīdzina,» Kristaps pastāvēja. «Lūk, tad bija riktīgi!»
«Nu, zināms,» Lieknejs piebalsoja, «bet viņš tev to minēs, kad pats tā rīkojas. Lai tikai viņam dod kasi rokās, tāpat izstrādās! Advokāts paliek advokāts...»
«Tas nebija uz dienas kārtības, draugi,» Hofmanis samierinošā garā piedāvāja no sava tabakas raga. «Viņš tur nekā nevarēja darīt...»
«Tā?!» Kristaps stīvējās. «Un, kad mēs saucām: «Pūce nost!» - un Olufejevam neļāvām runāt, tas bija uz dienas kārtības?!...»
Ap viņiem sāka pulcēties citi bufetes viesi, ziņkārīgi noklausīdamies debatēs.
«Anton, te jau pie jums «melnie» arī ir?!» lielais Vikmanis, pilnīgi sava vārda nozīmē sārts un plecīgs tautietis, ieminējās. Hofmanim viņš bija labs draugs un uz tā saucienu arī šodien bija te. Ja ar «melnajiem» vajadzēja cīnīties, tad sauc viņu vai nakts vidū! Pastāvīgi viņš ar tiem karoja «Cerības» un «Jonatana» biedrībās.
«Nav jau nekādi «melnie», pašu cilvēki!» Hofmanis paskaidroja. «Tikai tāpat domstarpības...»
«Neprotat jūs ar tiem «melniem» cīnīties!» kāds otrs milzis tuklu vēderu sacīja. Tas bija padrečiks Ozols un taisīja tiltus uz Rīgas-Orlas līnijas. Vīrs, kuram nags, trīs porcijas ēda no vietas un ar «melnajiem» cīnīties bija gatavs katrā vietā un laikā. «Neprotat, es saku... Nāciet pamācīties pie mums, cerībniekiem...»
«Nebija jums tā lieta pareizi noorganizēta, nebija!» mašīnu Šteinberģis, kurš to vārdu bija dabūjis tādēļ, ka bija šujmašīnu aģents, sacīja. Agrāk kā J. Šteglava draugs tas bija turējies «Dienas Lapas» pusē, pat akciju devis, bet nu ar «melnajiem» sarāvies. «Jums nevajadzēja pielaist Pūci pie sapulces vadīšanas...»
«Jā, bet, ja viņš neatkāpjas, ko tu izdarīsi!» Hofmanis aizbildinājās. «Nu, mēs jau izmēģinājāmies visādi, pats redzēji...»
«Nākat pamācīties pie mums, cerībniekiem!» Ozols atkārtoja. «Pie mums Pūcītis arī gribēja vadīt sapulci. Balso, cik gribi, - mums roku ceļas kā mežs, - viņam kā pārsvars, tā pārsvars. Viņš kāpj uz katedra un būs tas sapulces vadītājs! Rauj viņu aiz svārkiem nost, bet viņš turas. Nu stājās mūsēji pa pāra vīru katedrim katrā pusē un - apkārt ar visu katedri! Zemē ir, un nu ir miers mājās. Ievēlam savu sapulces vadoni, izbalsojam visus «melnos» no padomes un valdes laukā, un nu ir biedrība tīra. Tā mēs strādājam, bet jūs to neprotat!...»
«Jā, jā, tā bija!» Šteinberģis apstiprināja, un Vikmanis, atcerēdamies šo uzvaru, apzinīgi smaidīja.
«Jā, jums tā lieta citāda,» Hofmanis aizbildinājās, «jums pēc statūtiem sapulces vadonis tiek vēlēts. Tad var to izdarīt! Bet te pēc statūtiem sapulces vada direkcijas priekšnieks, un statūti jāievēro...»
«Statūti tur nav tā īstā vaina,» Lieknejs iebilda. «Bet Cerības biedrībā - tur stājas lietas priekšgalā vīri no tautas, pie mums te advokāti. Ar advokātiem neko neizdarīsi...»
Tam piekrita arī Ploriņš un Ērkulītis, nerunājot jau nemaz par Viķildu Kristapu, kuram šie vārdi bija runāti taisni no sirds.
«Nu, ko tur tik daudz strīdēties!» Hofmanis beidzot lika priekšā. «Vieni ļaudis, vieni centieni... Sadzers labāk kopā pa šņapstam!»
Nebija jau neviens slinks savu kārtu izsaukt.
Ieradās arī Lapas Mārtiņš, un tas peldēja priekā un laimē. Viņš nešaubāmi bija pārliecināts, ka «melno» vara nu reiz lauzta, un sajuta lielu gandarījumu par to. Viss, ko tie viņam norāvuši uz honorāriem, visa viņa zaudētā piecu rubļu akcija, viss tas viņam likās būt ar to bagātīgi atlīdzināts. «Tauta līdz šim snauda tāpat kā vācu kungu verdzības laikā,» viņš sacīja. «Nu viņa ir modusies un nokratījusi melno jūgu...»
«Priekā! Lai «melnie» nīkst un zūd!» viņi svinēja savus uzvaras svētkus. Apstākļi, pēc Lapas ieskatiem, tik lieliski pārgrozījušies, ka viņu sekas nemaz nav pārredzamas.
Viņš tomēr vēl neapmierināsies, dzelzs jākaļ, kamēr karsta! Kādus rakstus tas «Baltijas Vēstnesī» rakstīs, kādas rīmes taisīs, par to jau viņam bija kāda maza nojauta. Viņš jau draugiem pastāstīja kādu ideju, kā viņš pretiniekus sarkastiski apraudās, un katrs pants beigsies ar refrēnu:
«Raudat, melnās aitiņas, ak, raudat!»
Beidzot vajadzēja šķirties, un pulciņos tie katrs aizgāja uz savu malu. Mašīnu Šteinberģis, kurš bez tam Lapam bija personīgs draugs, saviem biedriem iebilda: «Tas Lapas Mārtiņš ir taču viens riktīgs tautietis un tura «balto» kanti! Drīz paies divdesmit pieci gadi, kamēr viņš strādā tautas druvā. Vai mēs nevarētu viņam sarīkot kādu jubileju?»
Un nebija neviena balss, kas tam pretotos.

* * *

Dienu pēc sapulces un vēlāk «Baltijas Vēstnesis» rakstīja:
«Vakarējā R. L. a. pal. biedr. krājaizdevu kases sapulce bija šīs biedrības dzīvē ievērojama diena. Viņa, biedrība, nometa jūgu, kas to turēja zem direkcijas» utt. Tālāk bija aprakstīta sapulces gaita. Sapulce pārgājusi uz «priekšlikumu apspriešanu» atcelt Olufejevu no amata. Tikai pēc Veinberģa aizrādījuma atļaut apsūdzētam Olufejevam runāt sapulce to pie vārda pielaidusi. Pūcītis mēģinājis apturēt Lazdiņu, caur ko sapulcē izcēlušās nekārtības. Kas nu vainīgs, ka piecsimt biedru ap četras stundas notērējuši un savas lietas neizsprieduši? Atstāstīti bija arī tie fakti, kurus Lazdiņš bija nolasījis savā revīzijas ziņojumā.
Tam sekoja apcerējumi, caur ko kase «tik augstu uzplaukusi» un caur ko tā atkal tik zemu noslīdējusi. Sākumā tā, pabalstīta no dažiem «labā slavā stāvošiem» latviešiem, kā nelaiķa Kalniņa, Vēbera, Zaķīša un Grīnupa (Krauklītis nebija minēts), ir panākusi ievērojamu stāvokli. Bet tagadējā direkcija, partejiski rīkodamās, to novilkusi lejā. Izbalotēti biedri, kurus neuzņemt nebija nekāda iemesla. Uzteikts 600 rubļu parāds kādam Z. kungam, lai gan tam māja 12 000 rubļu vērtībā. Bet vai tad kasei nekādu citu parādnieku nav, un cik tad īsto parādnieku nodoti tiesām? Dividende gan laba, bet tā būtu varējusi būt vēl labāka, ja direktori nebūtu nodarījuši kasei visādus zaudējumus. Algas kases direktoriem lielas, izdevumi par sludinājumiem, drukas darbiem utt. īsti paprāvi. Kasei nav uzticības, tā zaudējusi patlaban kādu lielāku prāvu, tādēļ ka nav bijis likumīgās pilnvaras. (Pret Krauklīti.) To uzticību tai var dot tikai revīzijas padome. Direktori saka, ka tie atbild ar visu savu mantu. Bet kā tad tie atbild? Cik lielai vajag būt tādai direktora mantai? Un vai tā jau ir pietiekoša drošība kasei nestundā? Direkcija tāpat grib grozīt statūtus, tikai ne tā, lai pēc tiem būtu revīzijas padome, bet lai direktoriem dotu palīgus.
Lai neatgrūstu kases ierēdņu simpātijas, bija priekšlikums apspriest pilnās sapulcēs arī ierēdņu algas, kuras jāpaaugstina, un ne tikvien kā direktoru kungu algas. Jādibina arī pensiju kase.
Tālāk «Baltijas Vēstnesis» neaizmirsa paziņot, ka miertiesnesis piespriedis kasei samaksāt Pēterim Krauklītim ieturēto direktora algu. Vispār tas centās aprādīt, ka pie tagadējās kārtības kasei nav drošības, tā nestundā nespēj visiem noguldītājiem atmaksāt un tādēļ tai cits nekas neatliek kā savu darbību likvidēt.
Beidzot ievietoja vēl kādu rakstiņu, ar kuru domāja ķert uz direktoru sirds stīgām: «Direktoru kungi, nepretojaties tik ciešai biedru gribai! Ar varu neviens nevar biedrībai uzbāzties, un lai viņš būtu pats gudrākais vīrs. Neviena biedrības valde nepastāv mūžīgi; katrai jāatjaunojas.»
Patiesībā jau nu arī direktori nebija tie vīri, kas būtu izpelnījušies kādu tautas mīlestību. Un par visiem viņus mīļoja un cienīja mazāk Lapas Mārtiņš. Neraugot, ka viņš bija tulkojis «Dienas Lapai» garo romānu «Mednieks» un saņēmis par to honorāru! Īstenībā šī viņa attiecība ar ienaidnieku tam bija ienesusi bagātīgus augļus pašu mājās. Proti, vecais Dīriķis tam reiz bija apjautājies, kādēļ tas īsti «Dienas Lapai» tulko. Uz to Lapa it vienkārši bija atbildējis: «Lai ko nopelnītu.» Jo ar to, ko saņem no «Baltijas Vēstneša», tas nevar cauri nākt: viņš tagad precējies, ģimenes tēvs. Sieva gan pelnās uz tirgus, bet ar to nepietiek.
Tas spieda Dīriķi pārdomāt. Tā kā Lapas Mārtiņš bija viņam ļoti nepieciešams pie igauņu preses tulkošanas, tad viņš apņēmās to cieši saistīt algā kā pastāvīgu redakcijas locekli. Kādā jaukā dienā tas viņam paziņoja, ka viņš pieņemts ar trīsdesmit pieci rubli algas mēnesi, par ko tam jāseko igauņu presei un jāizņem no tās viss ievērojamais, kas latviešiem varētu interesēt. Bet, tā kā darba viņam tur būtu par maz, tam jāņem arī līdzi no vietējās vācu preses ziņas, kuras noderīgas.
Lapa bija ar to mierā, jo igauniski tas skaidri mācēja un vāciski vairāk vai mazāk prata. Un savas stundas redakcijā viņš nostrādāja cītīgi. Viņš tika tūdaļ pie laba apģērba, un nekad tas viņam vairs nenotika, ka zābaku dēļ nebūtu varējis atstāt dzīvokli. Un, tā kā vecais Dīriķis neuzņēma visu, ko viņš pret kasi un «Dienas Lapu» bija sagatavojis, bet sirds viņam dedza to izteikt, tad pēc beigtiem dienas darbiem viņš nostaigāja uz bankas pagrabu Elizabetes ielā Nr. 16, lai «melnos» tur «mutiski blamierētu».
Saprotams, ka pašu direktoru tur nebijā, jo tie negāja vienkāršā alus bodē, bet, ja kur gāja, tad - Romas vai Klostera pagrabos. Tomēr šinī alus pagrabā piegāja «tauta», no kuras daudzi bija kases biedri. Tādēļ bija ļoti nepatīkami, ja Lapa saka ārā visu patiesību no sava subjektīvā redzes stāvokļa un neviena nav, kas to atspēko. It sevišķi, ja Lapa bija mazā dūšiņā, - un tādā viņš bija arvienu, jo viņam daudz nevajadzēja, - viņš varēja būt ļoti nepatīkams.
Tad tādās reizēs viņam stājās pretim «Dienas Lapas» ekspeditors un grāmatvedis Kārlis Birzgalis, kuram palīdzēja arī daži burtliči. Birzgalim tāpat netrūka materiāla, jo viņš izlietoja to, ko «Dienas Lapa» rakstīja. Bez tam viņš agrāk bija kalpojis «Baltijas Vēstneša» ekspedīcijā un zināja tur daudzus aizkulišu noslēpumus. Toreiz, kad «Dienas Lapa» vēl tikai taisījās iznākt, šie vīri sprieduši un gudrojuši, kā tikai viņa varēšot pastāvēt. Un tagad, kur «Dienas Lapa» pierādījusi, ka tā pastāv, tas nu tiem vīriem darot galvas sāpes, un tie tikai nu gudrojot un lauzot galvas, kā viņu labāk noēst. «Baltijas Vēstneša» vīri paši par naudas skapjiem vien sapņojot un gribot tikt klāt pie kases, lai pildītu savus makus, «Austru» esot jau iztukšojuši, nu gribot iztukšot arī kasi. Agrāk, kad kases direktoru algas iztaisījušas niecīgus rubļus, direktoru stundas atalgojums neesot pārsniedzis ekspreša algu, tad no māmuļniekiem neviens neesot vēlējies būt par kases direktoru. Tagad, kur kase spējot maksāt cik necik piemērotu atlīdzību, nu arī direktori tūdaļ klāt. Apikāti, kas citur nekur neder, jo neprot krieviski, tie tagad nu spiežas kasē par direktoriem. Vecie darbinieki, kas līdz šim tikpat kā par velti strādājuši, tie lai iet!... Pazīstam mēs šos vīrus un viņu nolūkus! Kad viņu, bagātnieku, iedomas nav pieņemtas, tie sākumā no valdes izstājušies aiz laiskuma un riebuma, ka tiem pie mazas kases jāstrādā. Tie tagad nu klāt un duļķē ūdeni, lai labāk varētu pa tumsu zvejot! Kad «māmuļā» kādas nekārtības, par to «Baltijas Vēstnesis» vis neraksta! Bet, ja notiek kas «Dienas Lapas» aprindās, tie no mušas iztaisa ziloni.
Tās bija patiesības, uz kurām Lapa nevarēja atbildēt, bet kurām viņš tomēr negribēja piekrist. Viņš, kā jau tādās reizēs parasts, šķielēja un mēdījās, ar pirkstu rādīdams: «Desu puika, desu puika, ehehehe!» Būdams no dabas bailīgs un bīstīdamies kāviena, tas taisījās jau bēgt pa durvīm laukā.
Bet Birzgalis tad viņam tuvojās samierinošā garā un uzsāka diplomātiskas sarunas. «Par ko tad mums, Mārtiņ, tā jāplēšas?! Es strādāju pie «Dienas Lapas», tu strādā pie «Baltijas Vēstneša», ēdam savu maizīti... Lai kungi ņemas, ja tiem tīk! Mums, darba cilvēkiem, vai mums kāds naids?! Vai zini ko? Esmu nodomājis izdot uz sava rēķina tādu grāmatu ar Rīgas adresēm, aprakstu un vēsturisku apcerējumu. Sludinājumus pats sagādāšu, bet priekš literāriskās daļas man vajag rakstnieku. Vai tu nevēlētos pie manas grāmatas līdzi strādāt? Honorāru es maksāšu tādu, kāds nav ne «Dienas Lapai», ne «Baltijas Vēstnesim». Rakstniekiem vajag maksāt, tur es negribu lumpēties, jo esmu pārliecināts, ka grāmata ies labi...»
Neraugot uz visu partijas naidu, Lapa visam, kur varēja nopelnīt, dāvāja pienācīgu vērību un tādās reizēs pat varēja atsacīties no lamāšanās. To tikai Birzgalis gribēja; viņi sadzēra kopā šņapstu, un miers bija atkal mājās. Vai tas patiešām tādu grāmatu gribēja izdot vai arī tā bija tikai diplomātija, to vēlākie gadi nenoskaidroja. Gan katru rakstnieku, ar kuru iepazinās, tas uzaicināja strādāt līdzi pie tādas grāmatas, kura nekad viņa apgādībā neiznāca.
Lapu šāds uzaicinājums vairāk valdzināja nekā Bisnieka solījums dot savu direktora vietu. Nebūs lieki jāmin, ka viņš pārgāja mājās ar lielāku žvingulīti, nekā bija atnācis. Bet otrā dienā viņš visu jau bija aizmirsis un, ieradies bankas pagrabā, vicināja no jauna kara cirvi.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Baltie» jeb «Baltijas Vēstneša» un Latviešu biedrības partija gan pašā pirmā brīdī bija apreibusi uzvaras skurbumā. Bet drīz vien noskaidrojās, ka viņu uzvara pār «melnajiem» nav ne tik liela, ne pilnīga, kā tas sākumā izlikās.
Vispirms viņus uztrauca tas, ka «Dienas Lapa», referēdama par sapulci, nemaz negribēja atzīties, ka viņas partija uzvarēta, bet runāja tādā tonī, it kā viņa būtu tā uzvarētāja. Viņa nostādīja lietu tā, it kā «balto» pusi būtu bijusi nevis visa sapulce, bet tikai mazs pulciņš trokšņotāju-māmuļnieku. Bēdīgā kārtā tika attēlota viņu neizdevība sagrābt savās rokās kases kapitālus. Ar trokšņošanu tie nodomājuši kasi sagraut tikpat kā agrāk Jērikas mūrus. Kāpuši uz krēsliem, klieguši un visādi ērmojušies, kamēr tauta ar īgnumu novērsusies no viņu kumēdiņiem. Trokšņa dēļ gan sapulce bijusi jāslēdz un viņas darbība jāpārtrauc, bet tas caur to, ka kārtības uzturēšana nebijusi pietiekoša. Uz priekšu tas jānovērš, un cerams arī, ka nākošu reizi kārtības uzturēšana būs tāda, ka trokšņotāji un ērmi vairs nevarēs traucēt sapulces kārtīgo gaitu.
«Baltie» par tādu nekaunību nejauki skaitās. «Melo tas Stučka tavu melošanu!... Pavisam otrādi, nekā bijis...»
Bet «Dienas Lapa» palika pie sava. «Kāds strādnieks», kas visu bija noskatījies, piesauca pie vārda visus tos trokšņotājus no labākām famīlijām, kas bija:
1) kāds advokāts, 2) divi teātra komisijas locekļi, 3) kāds M., kurš nemaz nav biedrs, bet iešmaucis sapulcē ar svešu grāmatiņu, 4) dzelzceļa stacijas priekšnieks G. un 5) kāds skolotājs, arī ar citu grāmatiņu. Izsaka vēlēšanos, lai direkcija tos sauktu pie atbildības.
Tam sekoja asi raksti par nekārtībām Latviešu biedrībā, par zaudējumiem un lielajiem iztrūkumiem «Austrā», kuru «māmuļas» advokāti noveduši pie bankrota. Tur iemaksātie 200 000 rubļi tautas naudas jāieskaita par zaudētiem.
Tālāk, lai darītu saprotamu Jura Lazdiņa nelabvēlīgo ziņojumu, «Dienas Lapa» vēstīja, ka direkcija atraidījusi Lazdiņa lūgumu pieņemt viņu par kases advokātu. Neraugot uz «lielām nekārtībām», kase pelnījusi 23 procentu dividendu. Revīzijas komisijai pašai vajadzētu vest protokolu grāmatu, lai redzētu viņas darbību. Gada pārskatu revidenti ar saviem parakstiem arī jau atzinuši, tomēr Lazdiņš uz Veinberģa padomu taisījis divas piezīmes. Pastellēto klaigātāju nodoms bijis aizkavēt gada pārskata pieņemšanu...
Revīzijas padome, kādu zināmi ļaudis ieteic, nebūt nepavairo kases drošību. Direktori tagad atbild ar visu savu mantību, bet ar ko atbild revīzijas padome?
Olufejevs paskaidroja: revidents Lazdiņš ziņojis, ka caur Olufejeva veikalu kasei cēlies 1000 rubļu zaudējums. Bet patiesībā veikals piederējis Krauklītim, Olufejevs tam devis tikai savu firmu. Tādēļ, ka kasei Krauklītis vairs nebijis drošs un lai nodrošinātu no kases aizdotos rubļus. Kādēļ revidents nav cēlis ierunas pret Krauklīti, bet pret viņu, kas aizsargājis kasi no 20 000 rubļu liela zaudējuma? Jau astoņus gadus viņš ir direktors, un nekad nav dzirdēts, ka tas kasei būtu kādus zaudējumus nodarījis!
Viņš paskaidroja, ka mēbeļu magazīna gan sākumā ierīkota priekš latviešu mēbeļu galdniekiem, lai veicinātu latviešu amatniecību. Bet tad Krauklītis sācis dzīt rebes ar žīdiem Šmuli Eliasštamu un Srolki Johumsonu. Kase tad par mēbeļu magazīnas pārzini iecēlusi Redbergu, kuru Krauklītis kā magazīnas direktors atkal nolicis zemākā vietā. Kad Krauklītis sācis izīrēt ieķīlātās mēbeles, veikala vadība viņam pilnīgi atņemta un nodota viņam, Olufejevam, kā vienīgam atbildētājam.
Nu revidenti sākuši veikalu lieliski kontrolēt un gribējuši mantas štempelēt. To Olufejevs nevarējis pielaist, ka viņa firmu tā kompromitētu, un apņēmies parādu labāk atmaksāt. Tas izsludinājis aizņēmējiem, ka, ja tie līdz zināmam termiņam nebūs savu aizņēmumu atmaksājuši, viņu lietas pārdos ūtrupē. Tas arī noticis, un Olufejevs uz šo reizi vien glābis un atmaksājis kasei 7000 rubļus. Tos zaudējumus, kurus revidents Lazdiņš minējis pilnā sapulcē, nodarījis kasei nevis viņš, bet Pēteris Krauklītis.
Olufejevam nekad nav protestēti vekseļi, nekad nav izsludinātas ūtrupes, ka pārdos viņa mantu, kā citiem goda vīriem.
Tālāk piebaldzēni nāca klajā ar atklātu vēstuli, ka no Bisnieka ieķīlātā obligācija uz Laugu mājām ir pilnīgi droša, bet nedroši ir paši tie, kas viņu teic par nedrošu.
«Melnie» neapmierinājās ar to vien, ka rakstīja «Dienas Lapā», bet pārgāja pat uz darbīgu cīņu. Rīgas Latviešu biedrības gada sapulcē, kura pa tām starpām notika, tie bija sarīkojuši opozīciju, lai gāztu priekšniecību. Pateicoties Peļu Vanaga modrībai, .kas pie «melnajiem» spēlēja to pašu lomu, ko Ploriņš pie «baltajiem», bija vēl iespējams laikā savākt spēkus un uzbrukumu atsist. No «melnajiem» uz runas vīriem dabūja Fricis Bergmanis 75 balsis, Skalbe 70, E. Mednis 62, Pūcītis 58 un Krūms 50. Ievēlēts neviens netika, bet viņi bija paguvuši iekustināt sapulcē diezgan nepatīkamas lietas. Caur biedrības sulaiņa piepešu nāvi biedrībai cēlies 1000 rubļu liels zaudējums uz biedru kartēm, bet kartes parakstījis un par tām atbildīgs Pēteris Krauklītis. Runas vīru sapulce pret pilnas sapulces lēmumu nav atprasījusi no Krauklīša 6000 rubļu biedrības naudas, kas viņam aizdoti pret nedrošu obligāciju. Cik iemaksāts par labu Jura Alunāna piemineklim, un kurā bankā nauda glabājas?
Gan arī «Baltijas Vēstnesis» neslinkoja un taisīja cik spēdams «štimmungu» uz otru pusi. Cik liela bijusi uzvara pagājušā kases sapulcē, tik sīciņa turpretim opozīcijas partija Latviešu biedrībā, kas dabūjusi tik niecīgu balsu skaitu. Čakli viņš uzrādīja kasē arvien uz jaunām nebūšanām, uzsvēra revīzijas padomes vajadzību, kura taču esot tautas griba, un tādēļ direktoru pretošanās pret to velta. Arī veco «Dienas Lapas» akcionāru lietu «Baltijas Vēstnesis» cēla no jauna gaismā un uzaicināja tos biedrus, kam tur dalības nauda, sapulcēties Jākobsona drukātavā.
Bet viens, ko «baltie» nespēja, bija glābt Pēteri Krauklīti no «melno» spaidiem. Tie sāka atkal sūdzēt un piedzīt viņa parādus un aprakstīja gandrīz katru dienu viņa mēbeles. Tik grūti šim tautas vīram nekad nebija gājis kā taisni šinī periodā. Un tādēļ viņš bija ne dzīvs, ne miris. Ka viņš tiek padarīts par ubagu, ja māmuļniekiem nākamā sapulcē neizdodas uzvarēt, to viņš pārredzēja tik skaidri kā uz delnas. Un pārredzēja arī, ka uzvara, ja tā nav panākta uzreiz, vairs nav iespējama.
Tādēļ viņš tagad bija aģitācijas sapulču cītīgākais apmeklētājs un uzstādīja tur jautājumu: «Kas notiks tad un ko mēs darīsim, ja nākamā sapulcē nepanākam uzvaru?»
Daudziem šāds jautājums izlikās absurds un nesaprotams. Kā pēc notikušā par uzvaru pavisam vairs varēja šaubīties! It sevišķi seloņi, kas piedalījās cīņā, bija par to stipri pārliecināti un savu nākamo gada balli gribēja svinēt kā uzvaras svētkus. Bet Krauklītis neatlaidīgi palika pie sava. «Karavadonim,» viņš sacīja, «jārēķinās ar visu! Viņam jāzina, ko tas darīs tālāk, kad kauja būs uzvarēta, un viņam jāzina, kas tālāk darāms, ja kauja tiek zaudēta...»
Veinberģis padomāja. «Tad mēs uzteiksim savu dalības naudu un noguldījumu un no kases izstāsimies. Ja biedru vairums - un tas ir mūsu pusē - to dara, tad kase savus pienākumus vairs nespēj izpildīt un spiesta bankrotēt...»
«Darīt jau to var,» Krauklītis atbildēja, «bet kas ar to būtu panākts? Ja mēs uzteicam savu dalības naudu un noguldījumus, tad kasei cits nekas neatliek kā uzsacīt saviem parādniekiem. Viens otrs no mums taču ir aizņēmies un būtu nu spiests savu parādu atmaksāt, ko tas nemaz nespēj... Tie visi tiktu izpostīti, pirms kase kristu...»
Sakustēšanās sapulcē liecināja, ka tādu daudz bija.
«Vislabākā gadījumā,» Krauklītis turpināja, «mēs šā tā izkultos un kase iznīktu. Bet kas ar to būtu panākts? Mums nebūtu vairs tik nepieciešamās kredītiestādes, mēs, latvieši, būtu atkal atkarīgi vienīgi no vācu kredītiestādēm un žīdu augļotājiem. Mums veikaliski būtu atkal rokas saistītas, mēs neko vairs nevarētu uzsākt un darīt, un, ko tas nozīmē, to klātesošie biedri vislabāk sapratīs...»
Daudzus tādas izredzes padarīja pavisam domīgus. Aizķēris taču no kases viens otrs, un tas nu būtu bez žēlastības jāatmaksā, rauj, kur gribi! Un jāpieduras pie tās arī turpmāk, jo ikvienam padomā šis tas, un labs tas simtiņš, ko vajadzības gadījumā var dabūt. Bet, ja kases vairs nebūs, kur tad rausi?
Veinberģim tādas ierunas īsti nepatika, jo tās jauca viņa kaujas plānu. «Vienu lietu jau var apskatīt, kā grib, - no gaišās un arī no tumšās puses,» viņš iebilda.
«Pirms mēs veco sagāžam, mums jāzina, ko tajā vietā likt,» Kraukītis enerģiski turpināja. «Gadījumā, ja mēs cīņu zaudējam, mums jādibina jauna krājaizdevu biedrība. Attiecības ar krievu administrāciju saimnieciskos jautājumos mums ir tās vislabākās. Tā mums dos tādu atsauksmi, ka ministrija mūsu kredītiestādi apstiprinās visīsākā laikā. Tādā gadījumā, ja cīņu esam zaudējuši, it droši varam aģitēt, lai biedri ņem ārā no kases savu naudu un nogulda to pie mums. Par kapitāla trūkumu mums tad nebūs raizes un varēsim palīdzēt arī tiem biedriem, kurus direkcija aiz atriebības gribēs žņaugt. Ar citiem vārdiem, mēs pārvedīsim viņu aizņēmumus kasē uz mūsu iestādi...»
Lielais saviļņojums sapulcē liecināja, ka viņš gandrīz it visiem runājis no sirds. Arī no Veinberģa vēlīgā smaida varēja spriest, ka viņš ļoti labprāt pats būtu izteicis tādas domas. «Tas ir ļoti ievērojams un, man liekas, arī pieņemams priekšlikums,» viņš sacīja. «Mums tas kādā sapulcē būs jāapskata tuvāk...»
Ieradās sapulcē Ploriņš. Tā kā viņš bija draugs arī otrā pusē vai vismaz par draugu tika turēts, - nevar zināt, ar cik lielu tiesību un kura puse ar lielāku tiesību, tad viņam bija uzdots iespiesties pretpuses noslēpumos un par viņas soļiem ziņot. Bet tāds pat uzdevums tam bija uzdots arī no otras puses, tā ka viņš pēc patikas varēja spēlēt divdomīgu lomu.
Viņš pienesa svarīgas un arī noderīgas ziņas. Pūcītis esot grūti saslimis un nākošo sapulci laikam nevarēšot vadīt.
Šī vēsts sacēla vispārējas gaviles. Daudzi nemaz neticēja, ka viņš patiešām slims, bet ka tā ir politika. Viņš ieskata «melno» lietu par zaudētu un tādēļ jau pie laika taisās nost no grimstošā kuģa.
«Nu, tad reiz tiksim ar tiem līķu andelmaņiem galā!» Kalniņš priecīgs iesaucās. «Pūcītis par velti nav slims... Redz, ka lieta neiet...»
Arī daudzi citi domāja, ka uzvara tikpat kā rokā, jo otra tik gudra vīra kā Pūča «melnajiem» nav.
Pēteris Krauklītis turpretim no tāda vieglprātīga uzskata brīdināja. «Tā ir tā lielākā kļūda, ja savu pretinieku vērtējam par zemu. Ja Pūcītis ir slims, tad taču vēl ir veseli Bisnieks un Olufejevs. Lai neaizmirstam, ka direkcijai tiesība uzņemt jaunus biedrus. Viņi darīs to pašu, ko arī mēs viņu vietā darītu, lai tikai panāktu pārsvaru...»
«Es jau Olufejevam teicu,» Ploriņš turpināja, «ka nu mēs bez Pūča tikpat kā avis bez gana! Bet viņš tik nosmīn vien. Pasaule iztikusi bez Bismarka, iztikšot arī bez Pūcīša. Šis pats būšot to sapulci vadīt...»
«Olufejevs!?» Viķildu Kristaps spēji iesaucās. «Mēs viņu pie vārda nepielaidīsim!... Mēs viņu nosvilpsim!...»
«Ja tikai tas būs iespējams,» Krauklītis piebilda.
«Veinberģa kungs arī saka, ka vajag atturēties no trokšņošanas,» Hofmanis stingri paskaidroja. «Mēs visu varam panākt ar balsošanu, tādēļ klaigāšanu nekādu!...»
Kristaps sarāts klusēja, bet Ploriņš turpināja savu ziņojumu: «Ka Pūcis slims, tas mums drīzāk par sliktu nekā par labu... Olufejevs, vai dieviņ, kas par advokātu! Apgājis kases statūtos tādu pantu, ka Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības biedri skaitās par kases biedriem bez balsošanas. Kete sapulcējis amatniekus, un Bisnieks turējis runu: «Ko jūs, ļautiņi, guliet?! Jūsu biedrība nodibinājusi kasi, un jūs tur vēl paši neesat biedri. Tagad nāk Latviešu biedrības apikāti un grib jums to kasi paņemt projām. Un paņems arī, ja jūs gulēsiet!... Tādēļ pierakstaties visi no vietas un nākat uz nākamo sapulci! Naudas vairāk nevajag kā divi trīs rubļi uz vīra. Lai nāk viens kā aizņēmējs un pāris kā galvinieki un aizņemas no kases kādus simtus priekš tiem, kam nav. Galu galā jau nauda nav zudusi, tā paliek jūsu pašu nauda...»
Amatnieki nu visi kā uzkurti un bez tam vēl esot ļoti pikti uz «baltajiem». «Baltijas Vēstnesis» uzbrucis viņu biedrībai, ka tā grib sev būvēt māju, ne amatnieku vajadzībām, bet ar plašu dejas zāli, kas esot pret statūtiem. Grunts vien maksājot 10 000 rubļu, un biedrībai naudas pavisam esot tikai 16 000 rubļu. Amatnieki tādēļ ar visiem spēkiem pabalstīšot tagadējo direkciju, kas tai priekš mājas būves apsolījusi aizdot 70000 rubļu. Ar to viņu partijai balsu skaits par kādām 300 pavairojoties.»
Tas vēl nebija viss! «Pēterburgas Ārrīgas Dziedāšanas biedrība par savu priekšnieku ievēlējusi Stučku. Lai gan tur jauni cilvēki vien, pa lielākai daļai dancotāji, šī biedrība tomēr kasei var dot savu 20 balsu. Tāpat Fūrmaņu palīdzības biedrība, kur valdē ir kases grāmatvedis Krūms, kā viens vīrs stājas iekšā un stāv par Bisnieku un Olufejevu. Un, kas tas trakākais, - arī visi Baltijas vagonu fabrikas meistari un priekšstrādnieki kā gaisos un stāv viņu pusē! Runāju ar Eiduku, tas saka: «Pagājušo reizi nebijām, bet nu iesim visi un ar rungām cīnīsimies pret tiem Latviešu biedrības apikātiem!...»»
Šīs ziņas atstāja dziļu, ja ne arī notriecošu iespaidu. Hofmanis ar Kalniņu jau klusu pārrēķināja savas balsis. «Va velns, ja tik daudz, tad nevar vis zināt, cik mums drošu...» Bet viņi to neizrādīja. «Nu, nu, tik traki jau tie turki vēl nešauj... Pastarāsimies, un arī mums būs vairāk...»
Pienāca vēl kāds virs ar sprogainiem, sarkaniem matiem un vēl jo sārtāku bārzdu. Tas bija Peļu Vanags, kalpoja gan vācu firmā pie Heflingera, bet citādi bija liels tautietis. Viņš bija tur pieņemts par latviešu korespondentu, jo firmas princips bija atbildēt katram tirgotājam tajā valodā, kādā tas vēstulē pie firmas griezies. Tādēļ viņš ne par ko tā nevarēja skaisties kā par latviešu tirgotājiem, kuri griezās pie firmas ar vācu vēstulēm. Par ko gan Heflingeram ir latviešu korespondents?
Arī tagad tas likās būt ļoti aizskarts, un rokā tam bija «Baltijas Vēstneša» patlaban kā iznākušais numurs. Tur stāvēja rakstīts, ka direkcija ar «ielūgtiem kases parādniekiem» apspriedusies Karlevica zālē par nākamo sapulci. Vispirms, kā uzturēt kārtību un savaldīt «Baltijas Vēstneša» buntavniekus. Nolēmuši balsošanas un vēlēšanas izdarīt ar bumbiņām un sapulcē ievest numurētas vietas, uz kurām jau kase kādas dienas agrāk, biedru grāmatiņas uzrādot, izdošot ieejas kartes. Sapulcē bez tādas ieejas kartes neviens netikšot ielaists.
Viņš pasniedza avīzes numuru Veinberģim, lai tas pārliecinājas, bet pats, it kā būtu dziļi ievainots, turpināja: «Buntavnieki, domājat, mēs esam buntavnieki! Kad mēs nepiekrītam Pūcīša un Olufejeva melniem darbiem, mēs esam buntavnieki!»
Par viņu runāja arī, ka tas savā laikā piederējis pie Aizupa pulciņa un līdz ar to tramdīts, kad dzenāja rokā pirmos latviešu revolucionārus. Tā kā tagad tas savus uzskatus bija pamatīgi grozījis, tad bija vārīgs pret visu, kas varēja atgādināt viņa «buntavniecisko pagātni».
Tāpat Veinberģim, ieskatoties avīzē, parādījās sejā sāpīgs, aizskarts smaids. «Tāpat nelikumīgi ir, kā es te redzu sludinājumos,» viņš sacīja, «ka sapulci izsludina par izgājušās sapulces turpinājumu. Ja sapulce reiz slēgta, tai nekāds turpinājums nevar būt, un ir jāsasauc pavisam jauna sapulce ar jaunu dienas kārtību. Mēs tādēļ sapulcē izsacīsim protestu un prasīsim jaunas sapulces sasaukšanu...»
«Pieņemts!» balsis no sapulces apstiprināja. «Uz jauno dienas kārtību mēs liksim sūdzību pret Pūcīti un citiem direktoriem. Bet kā tad paliek ar tām ieejas kartēm?»
«Tas pavisam pretlikumīgi, jo statūtos nekur nav minēts, ka biedriem uz sapulcēm vajadzētu kādas sevišķas ieejas kartes un ka biedriem jāsēd uz zināma numurēta krēsla,» Veinbergs paskaidroja. «Neviens biedrs nav spiests paklausīt tādam paģērējumam. Pie ieejas zālē pietiek ar biedru grāmatiņas uzrādīšanu, un katrs var apsēsties tur, kur tas atron vietu; protams, vislabāk katedra tuvumā...»
Par šo jautājumu gan uzskati šķīrās. «Ja viņiem tāda kārtība ievesta,» Krauklītis iebilda, «tad jādomā, ka arī kādi kārtībnieki tur būs. Tad var iznākt nepatīkama sadursme, un viena daļa no mūsu piekritējiem, kas iztaisa pārsvaru, it viegli var palikt aiz durvīm. Tādēļ būtu ieteicams gan ar ieejas kartēm apgādāties, bet mēģināt ietikt ar biedru grāmatiņu. Ja tas neizdodas, tad jau pēdīgi var uzrādīt ieejas karti...»
«Manis dēļ var turēties arī pie šādas taktikas,» Veinbergs paskaidroja, «kauču gan es to atzīstu par nevajadzīgu. Es personīgi tādu ieejas karti neņemšu un sēdēšu zālē, kur man patīk...»
Tātad arī šī lieta bija noskaidrota.
«Kas attiecas pēdīgi uz balsošanu ar bumbiņām, tad sapulce pati var nosacīt savu balsošanas kārtību,» Veinbergs izskaidroja. «Protams, ka mēs bumbiņas atraidīsim kā liekas un nevajadzīgas. Mēs balsosim tāpat ar piecelšanos no sēdekļiem un vēlēsim ar zīmītēm...»
«Pieņemts!» no visām pusēm apstiprināja. «Tā lieta var iet!...»
«Mūsu kandidāti paliek tie paši,» Veinbergs vēl pieminēja, «izņemot Krauklīša kandidatūru, kuru viņš noņem, - jo dažādu veikalisku sarežģījumu dēļ tā būtu grūti uzturama. Tajā vietā tiek uzstādīts Viktors Lībeks. Bez tam caur Zandera Martinsona atteikšanos vēl viena vieta nāk svabada, uz kuru mēs kā kandidātu uzstādām Ābrantu...»
«Pieņemts! Nav advokāti!» Viķildu Kristaps iesaucās. Un vispārējā roku plaukšķināšana to apstiprināja, kā likās, diezgan sirsnīga.
Veinberģis un citi klātesošie advokāti jutās par to apvainoti. Bet, tā kā pašiem sevi aizstāvēt arī bija neveikli, tad iestājās neomulīgs klusums.
«Es domāju, ka tā uz lietu skatīties nevar,» Krauklītis beidzot ieminējās, jo viņa stāvoklis bija tāds, ka tikai advokāti vien vēl varēja viņu glābt un pa daļai jau bija glābuši. «Daudzas no nelikumībām kasē cēlušās caur to, ka tur nav neviena juridiska lietpratēja. Ja mums nebūs advokātu un mēs tos atbīdīsim, tad viņu vietā nāks kaktu apikāti, kas ļaudis māna. Ja viens otrs te tik asi izsakās pret advokātiem, tad tādi cilvēki ir saaģitēti...»
«Lai dzīvo advokāti!» Peļu Vanags sajūsmināts aplaudēja. Daži citi viņam piebalsoja, un ar to incidents bija izbeigts un tamlīdz sapulce izsmelta.
Sapulces dalībnieki izklīda, bet ļoti dalītu pārliecību. Viena daļa gan vēl rožaini cerēja uz uzvaru sakarā ar pagājušās sapulces garastāvokli. Bet praktiskie un piedzīvojušie ļaudis par to daudz nedeva, lai gan cerības arī neatmeta un apņēmās visu darīt, kas vajadzīgs. Viņi gan izlikās kā uzvarētāji, bet saprata it labi, ka bija iekustinātas diezgan plašas aprindas, kas tagad nu nākamā sapulcē runās līdzi. Bet, ko viņas sacīs, tas nebija vēl zināms...

* * *

Beidzot pienākusi izšķirošā diena. Sapulce bija iesaukta vislielākā zālē, kāda Rīgā vien dabūjama, proti, Vācu amatnieku biedrībā.
Agri jo agri turp devās ļaužu pulki, it sevišķi no opozīcijas, lai ar savu nospiedošo pārsvaru, kādā pārliecībā tā vēl arvien atradās, panāktu caur nobalsošanu lietas izšķiršanu. Jo debatēts pa visu to garo starplaiku abās avīzēs bija jau tik daudz, ka patiešām vairs nebija, ko jauna sacīt, un atlika tikai balsot.
Veinberģis ieradās viens no pirmajiem. Bet šoreiz neatrada nesagatavotu zemi tā kā izgājušo reizi. Lai «baltie» nāca cik agri, Kete ar saviem kārtībniekiem jau bija priekšā. Kurš nāk zālē, tam noprasa ieejas karti; kuram tādas nav, norāda uz kādu galdu pie durvīm, kur tādas izdod.
Veinberģis neielaižas nekādos garos izskaidrojumos, bet, uzrādījis savu biedru grāmatiņu, iespraužas zālē.
Kete viņam uz pēdām pakaļ. «Kungs, kungs, lūdzu jūsu ieejas kortu!» viņš tam jau teju, teju ķeras pie svārku šēzēm.
Bet Veinbergs strupi atbild: «Man ir biedru grāmatiņa, un pēc statūtiem ar to pietiek...» Viņš aiziet un nosēžas pašā priekšā.
Kete tomēr tā nebija mierā. «Tis nieīt, kungs! Te sēdēs jis, kam korta ar tū nomoru...»
«Es sēžu tur, kur atronu svabadu vietu!» Veinbergs stīvējās. «Parādāt man to personu, kurai numurs uz šo vietu?»
«Tī ir mona vīta!» Kete parāda savu ieejas karti, kuras numurs patiešām sakrīt ar krēsla numuru. «Kur tad es sēdēšu?»
Veinbergs nemaz neklausās, bet nākošā acumirklī Kete jau nosēdies viņam blakus uz neaizņemtās krēsla maliņas.
Nu viņi izdarīja viens uz otru savstarpēju spiedienu, pie kam Kete arvien vairāk guva teritoriju, bet Veinbergs to zaudēja.
Cīņa galīgi nobeidzās ar Ketes uzvaru, tādēļ ka tas pielika vairāk enerģijas. Veinberģis piecēlās un nosēdās uz blakus krēsla.
Bet Kete vēl tādēļ nelikās mierā. «Tis krēslis ir priekš gubernatoru,» tas paskaidroja.
Veirnberģis, no cīņas mazliet uztraukts, izvilka no kabatas un uzrādīja apliecību, ka viņš ir gubernatora sekretārs.
Kete nevar sabokstierēt. Bet zīmogs pareizs bija, un krieviski tas arī drusku prata. «Nu, ka jau no gubernatora esi, tad sēdi ar, kamēr jis nav atnācis,» viņš tam atvēlēja, bet Veinberģis skatās tam lepni garām un liekas viņu ne redzam, ne dzirdam. Tikai, kad Kete bija aizgājis prom pie savām amata darīšanām, viņš pieceļas un paskatās apkārt zālē.
Ļaudis nāca iekšā kā melna nakts un pēc kārtībnieku aizrādījumiem uzmeklēja savas vietas. Bet no savas partijas cilvēkiem, kas būtu gribējis sekot viņa priekšzīmei, tas nevienu nemanīja. Pacēlis acis uz augšu, viņš redz, ka «baltie» it visi sadzīti galerijā. Kalniņa lielā, melnā bārzda bija saredzama ap zāles vidu, bet Hofmanis pavisam iespiests stūrītī, ka nevar ne pagriezties, kur nu vēl aģitēt. Varēja sacīt, ka biedriem paņemta katra kustības brīvība. Tikai sēdi uz krēsla un gaidi, citādi kārtībnieks klāt un prasa; kur tava karte. Ne mazākā domu izmaiņa masā nebija iespējama, kur nu vēl iedvesma.
Veinberģis pagrieza savas acis uz skatuves pusi, un tur tas redzēja atkal ko nebijušu! Augstu pār viņa galvu uz skatuves dekorēts liels galds, pārklāts ar zaļu drēbi, uz kura sakrautas kases grāmatas un deg žuburainos lukturos sveces. Pašlaik direktori un kases ierēdņi ieņem pie tā savas vietas. Olufejevs pašā vidū kā tas vecākais, viņam pa vienu roku Bisnieks, pa otru Zanders Martinsons, tālāk Sīpolu Ingus, grāmatvedis Krūms un citi ierēdņi. Viss tas atstāj jo lielā mērā svinīgu, autoritatīvu iespaidu, kuru vēl jo vairāk pavairo Olufejeva sirmās krēpes un lielais sudraba medālis pie krūtīm, šlipses galā. Ļautiņi jau nezina, ka tas ir vienkāršs medālis, ko Olufejevs reiz izpelnījies par slīkoņa glābšanu, tie sajūt tikai bijīgu cienību pret šo vīru, kam tā teikšana. Jo apakšā pie viņa kājām nolikts runātāja katedris, tik zems un niecīgs zem augšējās varas un godības!
Veinberģis tik daudz rakstījis par autoritātu cienīšanu. Un nu viņš atrodas zem šīs autoritatīvās varas, viens vienīgs te zālē, kā baltais zvirbulis starp svešiem, nepazīstamiem vaigiem. To apzinoties, tas jutās mazliet kā nospiests.
Apakšā zāle pilna līdz pēdējai vietiņai, un augšā galerijā arī ņudz vien. Olufejevs pārlaiž piemērotu ērgļa skatienu pār sapulci, kura čalo kā ieviļņota jūra, tad paķer zvanu, kas ir laba ilkss pulksteņa lielumā un izdodi pietiekošu skaņu, pēc kam sapulce nomierinājas.
Olufejevs pasludina, ka kases valdes priekšnieks Pūcītis saslimis un tādēļ viņš kā priekšnieka vietnieks uz tāda un tāda statūtu paragrāfa pamata izpilda viņa funkcijas un atklāj sapulci. Tā kā pagājušā sapulce tika slēgta un nepaguva savu dienas kārtību izsmelt, tad šī sapulce kā pagājušās turpinājums iztirzās atlikušo dienas kārtību. Viņš ziņoja arī, cik šodien biedru klāt, un to bija ļoti daudz.
«Pagājušā sapulcē,» tas paskaidroja tālāk, «mēs revīzijas ziņojumu jau noklausījāmies, un tagad atliek tikai pieņemt gada pārskatu. Vai kāds no sapulces vēlas izteikties?»
Pagājušā sapulcē viņu nemaz pie vārda nepielaida, nu viņš tas lielais runātājs.
«Lūdzu vārdu!» Veinberģis pieteicās.
Olufejevs noliecās, lai paskatītos, kas tur sīc pie viņa kājām. «Vārds zvērinātam advokātam Fr. Veinbergam,» Olufejevs pasludināja. «Lūgšu runātāju tikai stingri turēties pie lietas un neatklīst no priekšmeta, lai mēs varētu izsmelt plašo dienas kārtību.»
Veinberģim uzkāpjot katedrī, viņu visapkārt sagaidīja zaimojošas, ņirgājošas sejas, kas viņu mazliet uztrauc. Tas slauka savu pensneju, sprauž to degunā, bet ņem to nost un slauka atkal. Pēdīgi tas, piespiezdams visus savus spēkus, iesāk ar savu smalko orgānu, pārtraukts no saucieniem: «Diktāk, diktāk!...»
Olufejevs jūtas tik augstu pār viņu pacelts, ka nemaz viņu kā niecīgu zemes tārpu neievēro un izmaina domas ar saviem biedriem. Bet patiesībā tas smalki dzird.
«Es protestēju pret šīs sapulces dienas kārtību,» Veinbergs runāja, «protestēju, ka tā tiek ieskatīta par pagājušās sapulces turpinājumu. Tas ir pret statūtiem un likumu - - -»
«Runātāj, ko jūs?!» Olufejevs viņu ar savu spilgto zvanu pārtrauca. «Es dzirdu, ka jūs atkāpjaties no lietas. Es lūdzu ievērot kārtību!...»
«Es protestēju,» Veinbergs turpināja, «ka nav uz dienas kārtības likta četrdesmit biedru sūdzība par valdes locekli Pūcīti un ka sapulces vadonis netiek izvēlēts no pašas sapulces - -»
«Kas tur?!» Olufejevs atkal nozvanīja, bet šoreiz divas reizes. «Runātāj, jūs novēršaties atkal no lietas... Ja vēlreiz, tad es jums ņemšu vārdu!...»
«Es protestēju tālāk, ka biedri tiek apgrūtināti ar ieejas kartēm,» Veinbergs turpināja, «kas ir pret statūtiem. Tāpat es protestēju, ka revidenta Lazdiņa ziņojums netiek nolasīts arī šinī sapulcē, tādēļ ka te klāt daudz jaunu biedru, kas to nav dzirdējuši - -»
Atkal viņu pārtrauca Olufejeva spilgtais zvans, izdodams trīs dusmīgas, pavēlošas skaņas. «Runātāj!» Olufejevs pasludināja. «Tā kā jūs neturiet par vajadzīgu turēties pie dienas kārtības, tad es jums ņemu vārdu!... Lūdzu atstāt katedri!...»
Neko darīt, jāpaklausa! Jo Ketes smaids izteic skaidri, ka, ja viņš neies ar labu, tad viņš tam ņems aiz šēzēm. Pēc norunas gan vajadzēja tagad nākt citam un stāties viņa vietā, bet neredz nevienu, kam būtu tik daudz dūšas. Kalniņš gan galerijā rājas, arī citi tur rausta plecus un taisa visādas piezīmes, bet līdzēt viņam nevar...
«Es lūdzu manu protestu uzņemt protokolā!» Veinberģis nokāpdams, uz direktoriem pagriezies, saka, bet neviens viņu neievēro, tikai sapulce urrā un gavilē par viņa izgāšanos.
«Kas vēl vēlas izteikties?» Olufejevs jautā, kad sapulce nomierinājusies. Neviens neatsaucas. Tiem, kas apakšā, tas nav vajadzīgs, tie, kas augšā, - nevar. Bez tam jau arī avīzes tik sīki lietu noskaidrojušas, ka atliek tikai balsot.
«Valde liek priekšā gada pārskatu pieņemt, revidents Lazdiņš - atraidīt,» Olufejevs paskaidro. «Tagad balsosim ar bumbiņām. Kas piekrīt Lazdiņam, met baltu bumbiņu; kas piekrīt valdei - met melnu!...»
Altberģis ar saviem švāgariem nesa tagad apkārt vēlēšanu urnas un bumbiņas, bet tagad ar pavisam citādiem vaigiem kā pagājušo reizi. Viņi par iznākumu jau iepriekš droši! Bez tam arī, bumbiņas izdalot, tiem bija tā skaistākā izdevība aģitēt. Pasacīja katram klusu pie auss: «Ja gribiet kasi atdot māmuļniekiem, tad metiet balto; ja gribiet, lai no tās kāds labums maziem cilvēkiem, metiet melno.» Un iespiež melno bumbiņu rokā! Tādēļ jau melnās krita, ka pļauks vien. Kalniņš no augšas krata ar pirkstu un rājas: «Jūs tur aģitējat... Es redzu to!»
Bet tas jau arī bijā viss, ko viņš varēja darīt. Sanes un izber nu samestās bumbiņas. Balto neliela čupiņa, bet melno jau īsta kaudze.
Kad tās pamatīgi saskaitītas un izkontrolētas, Olufejevs no katedra lepni pasludina iznākumu.
«Revidenta Lazdiņa priekšlikums atraidīts, un gada pārskats tiek pieņemts ar 613 pret 203 balsīm!»
«Balto» vaigos, to dzirdot, pavisam atslābums. Daudzi atmeta ar roku un gāja uz mājām, jo pretinieka pārsvars taču bija pārāk saredzams. Viena daļa ziņkārīgo palika vēl noskatīties, un šaubīgie pārgāja tieši ienaidnieka pusē.
Tagad pārgāja pie budžeta apspriešanas. Lazdiņš, gribēdams glābt savas partijas prestižu, nāca ar visai kutelīgu priekšlikumu: aizdevumu procentus pamazināt no 9 procentiem uz 7 1/2 procentiem. Viņš domāja, ka direktori tam pretosies un viņš dabūs savā pusē visus kases parādniekus, kas iztaisīja biedru galveno daļu. Bet viņš neapsvēra, ka arī direktori bija no kases aizņēmušies un vēl pa krietnam un tādēļ viņiem šāds priekšlikums varēja būt tikai patīkams. Tādēļ no viņu puses nebija ne mazākā pretošanās. Olufejevs ar sapulces atļauju pat nelika nemaz balsot ar bumbiņām, bet ar vienkāršu roku pacelšanu priekšlikumu pieņēma gandrīz vienbalsīgi.
Pats interesantākais un pēdējais dienas kārtības punkts bija vēlēšanas. «Baltie» saņēmās, un Hofmanis ar Kalniņu vēl nezaudēja cerības. Jo, tā kā Lazdiņa priekšlikums tik lieliski bija gājis cauri, tad kas var zināt!? Tā kā no otras puses bija uzstādīti uz direktora amatu trīs kandidāti, tad pavisam tika nestas apkārt sešas kastes un tikpat daudz nesēju vajadzēja arī priekš bumbiņām. Visa tā procedūra savā ziņā bija ļoti garlaicīga un ņēma laiku, bet totiesu «melnajiem» bija ļoti jauka izdevība priekš sevis aģitēt.
Kalniņš no galerijas brēca: «Es ar piecpadsmit lieciniekiem varu pierādīt, ka jūs vienam iedevāt veselu sauju melno bumbiņu!» No otra stūra brēca Hofmanis, ka tur atkal kāds iemetis divas bumbiņas. Bet Altberģis ar saviem palīgiem strādāja savu darbu un neklausījās. Kad tie par daudz tielējās, tad atmeta ar roku. «Nevajag jau... Melno tāpat diezgan!»
Liela dala ļaužu, kas savas bumbiņas jau iemetuši, devās uz mājām, tā ka sapulce palika itin reta. Arī «balto» redzamākie vadoņi ieskatīja par labāku pazust, tāpat vairums viņu vēlētāju. Palika tikai paši ziņkārīgākie, starp tiem arī Hofmanis un Kalniņš, kuri gribēja izturēt līdz galam.
Tad sākās balsu skaitīšana; ziņkārība uz visu vaigiem bija tikpat kā uzvilktas stīgas, Kalniņš ar Hofmani ar Argusa acīm lūkojās, ka lai neviena baltā bumbiņa nenoklīstu sāņus un neviena melnā nepieklīstu klāt. Arī «melno» kandidāti, kaut gan viņu izredzes bija drošas, gala iznākumu tomēr sagaidīja ar lielu nervozitāti. It sevišķi Bisnieks nevarēja savā ādā rimt. Pastāvīgi viņš aizkūpināja savu papirosu, kas nākošā acumirklī atkal izdzisa. Kad draugi un pazīstami viņam apjautājās, kāds būs iznākums, tas atbildēja: «Nu, nevar zināt... Vēl nevar teikt!...»
Beidzot balsis bija saskaitītas, izrevidētas un uz papīra uzzīmētas. Liela uzvara «melno» pusē. Olufejevs atkal kāpa katedrī, lai paziņotu vēlēšanas iznākumu, un zālē bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt adatu nokrītam.
«Ievēlēti par direktoriem: P. Bisnieks ar 603 balsīm, P. Mednis ar 563 balsīm un V. Altbergs ar 605 balsīm. Balsis vēl dabūjuši: Zaķītis - 178, V. Lībeks - 107, un A. Ābrants - 93.» Kapa klusums.
«Ceļiet mani, celiet uz galda!» Bisnieks pēkšņi iesaucās. «Es esmu ievēlēts...»
No uztraukuma tas trīcēja. Protams, ka netrūka draugu un cienītāju, kas viņu uzurrāja, jo zināja, ka tas nav par velti.
Sapulce pēc izsmeltas dienas kārtības tika slēgta, ierēdņi pakoja kopā savas grāmatas, bet cienītāji turējās ap ievēlētiem direktoriem: «Kur tad šie nu mūs vedīs?...» Pačukstēja viens otram klusu pie auss: «Tepat kases telpās pa mazo pusi!» Uzvara jau iepriekš paredzēta, jo sulaiņa vadībā te bija kauts, cepts un vārīts un netrūka arī miezīša un rudzīša. Ar vārdu sakot, ēšana un dzeršana kā pa lauku dzīrām. Pašu ļaudis savā starpā... Tomēr arī Viķildu Kristaps bija iemaldījies citiem līdzi, ēda un dzēra un lamāja advokātus. Jo viņam galu galā: tādi vieni, tādi otri!...

* * *

Kārlis, kas arī bija bijis sapulcē un visu to joku noskatījies, otrā rītā nonesa Dīriķim priekš «Baltijas Vēstneša» dažus rakstus. Pie tās pašas reizes tas apjautājās, vai par sapulci ir jau kāds referāts nodots. Ja nebūtu, viņš varētu kādas rindiņas uzrakstīt.
Atbilde bija, ka ir jau nodots. Kārlis apjautājās, ko nu viņa partija domā darīt, jo arī seloņi uzvaru no sirds bija vēlējušies.
Kā rādījās, tas vecajam Dīriķim bija ļoti nepatīkams jautājums.
«Tur it nekas nav darāms,» viņš atbildēja, «jo tie vīri ieskata kasi par savu privātu veikalu. Atklātības un sabiedrības balsīm tie nepiegriež nekādu ievērību. Ja jau tas tā, ja kase ir viņu privātveikals, tad mēs tur nemaz negribam būt...»
Un patiešām nākošās dienās kasē iesākās liela uzteikšana, dalības naudas un noguldījumu atprasīšana. Direkcija ņēma uzteikumus vērā, bet vienkāršiem cilvēciņiem tūliņ vēl neatmaksāja, jo bija pārliecināti, ka tie tomēr vēl uz priekšu paliks biedri. Bet barvežus un «māmuļas pīlārus» direkcija pati apzīmēja par izslēdzamiem un pēc neilga laika sasauca sapulci, kurai par tiem iesniedza sūdzību. To izmeklējot, izrādījās, ka tie kaitējuši kases interesēm, un tādēļ tos izslēdza no biedru skaita, vienalga, kad arī tie uz sapulci nemaz nebija ieradušies.
«Dienas Lapa» lepni izsludināja izslēgto vārdus, un nebija neviena «māmuļas pīlāra», kas vēl būtu palicis iekšā.
Tikai Olufejevs ar to vēl neapmierinājās, bet iesūdzēja «Baltijas Vēstneša» redaktoru pie apgabaltiesas par difamāciju. Viņš citu advokātu nepieņēma, bet veda lietu pats, aprādīdams, ka «Baltijas Vēstnesis» apkarojis kasi sistemātiski un cēlis tai neslavu. Tā kā pilnā sapulce lietu jau izmeklējusi, kases darbību attaisnojusi un apmelotājus sodījusi ar izslēgšanu, tad par apmelošanu viņš un kase gandarījumu dabūjuši un tādēļ lūdz tiesu «Baltijas Vēstneša» atbildīgo redaktoru sodīt par difamāciju.
Tiesa piesprieda vecajam Dīriķim 100 rubļus naudas soda vai nemaksāšanas gadījumā desmit dienas aresta.
Tātad «baltie» bija zaudējuši uz visas līnijas un «melnie» panākuši bez tam morālisku uzvaru. Bet arī par «baltiem» dievs gādāja! Vienā laikā ar sprieduma pasludināšanu pienāca no Pēterpils jaunās II Rīgas krājaizdevu sabiedrības apstiprinātie statūti. Jaunā kredītiestāde tūdaļ varēja iesākt savu darbību. «Māmuļa» viņai ierīkoja dzīves vietu savā namā, tautieši sanesa naudu, un pēc pāra nedēļām II Rīgas krājaizdevu sabiedrība uzsāka savu darbību ar 250000 rubļu lielu bilanci. Viņa ātri auga un pēc kāda gada jau pārsniedza Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasi.
Bija revīzijas padome un viss! Lazdiņš tika ievēlēts par direkcijas un Fr. Veinberģis par revīzijas padomes priekšniekiem. Pēterim Krauklītim tā bija pestīšanas stunda. Jaunā kredītiestāde pārveda šurp viņa aizņēmumus no vecās kases, viņu bez tam arī pietiekoši kreditēja un atsvabināja viņu galīgi no kases direktoru nagiem. Tagad viņa pasākumi varēja netraucēti attīstīties un paplašināties.
Bija noticis lūzums un sperts solis uz priekšu latviešu finansu un saimnieciskā dzīvē. Bet tas bija noticis ar lielām sāpēm.