AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmit septītā nodaļa

Kārlis atradās Latviešu biedrībā pie lasāmgalda un kāri un ar interesi meklēja it visas ziņas par Brazīlijas izceļotājiem. No Čipas Kresciumā viņš bija saņēmis ļoti drūmu vēstuli, kurā tas ļoti nožēloja, ka bija devies uz silto zemi. Viņa mazākie bērni apmiruši, tādēļ ka nevarot izturēt turienes klimatu. Grūti esot dzīvot tādā zemē, kur neesot ne skābas putras, ne rupjas rudzu maizes un kartupeļi tiekot pārdoti delikatesu bodēs par šokolādes cenām. Nemaz nebūtu ticams, ja cilvēks pats to nebūtu izbaudījis: dzīva cilvēka miesā augot cirmeņi! Cik viņš būtot laimīgs, ja varētu tikt atkal atpakaļ dzimtenē! Radiem esot rakstījis un tos mīļi lūdzis; var būt, ka par visiem kopā tie atsūtīšot viņam ceļanaudu, ka viņš tiek atpakaļ uz dzimteni.
Kārlis jau šad un tad avīzēs bija pavirši lasījis, ka Baloža grandiozais izceļošanas plāns sabrucis. Tādēļ, ka politiskie apstākļi tur nenoteikti, jo brazīlieši bija gāzuši savu ķeizaru un līdz ar to lielas pārgrozības iestājušās it visās valdības iestādēs. Izlietodamas juku laikus, kolonizācijas biedrības nav turējušas savus solījumus, un kolonistiem apstākļi un klimats nav bijuši piemēroti. Viņš tādēļ palūdza arī vecākas avīzes, lai dabūtu kopā par visām noapaļotu bildi.
Tamlīdzīgas ziņas kā Čipas vēstulē tas lasīja arī no kāda cita izceļotāja «Baltijas Vēstnesī» ar rūgtiem pārmetumiem Balodim. «Nevienu neesmu redzējis ar tik sārtiem vaigiem, kā Balodis rakstīja. Veselas ģimenes izmirušas. Daži aizgājuši uz San Paulo un iestājušies par fabrikas strādniekiem. Tūkstoškārt labāk dzīvot zem stingras valdības nekā Brazīlijā. Lūdzam pazemīgi no radiem palīdzību, lai varētu attikt uz Eiropu. Še dzeltenais drudzis un melnās bakas. Kurš ar pēdējām saslimst, tiek likts melnos vāģos un vests uz kādu salu jūrā.»
«Dienas Lapa» ziņoja, ka no Brazīlijas pārnācis kāds cementa fabrikas strādnieks, kas piktojās par Balodi, ka tas viņu iegrūdis nelaimē.
Pati avīze brīdināja aizgājējus. Amerikas apstākļi dažreiz tādi, ka tur notiekot lietas, kas pat nav iespējamas Turcijā. Nometina nezināmu mežu vidū, gubernatorus nopērk par maz dolāriem. No meža izbēgt nav iespējams, jo zvēri saplosa vai arī iekrīt un noslīkst paslēptos ūdeņos.
Kāds cits «Dienas Lapas» raksts bija nepārprotams netiešs uzbrukums Balodim. Avīze runāja par «garīgās dzīves priekšstāvjiem», kuri pie mums nebūt nav tie labākie elementi, jo nav atraduši pat vietas un uzturu dzimtenē, lai gan pie mums vēl nebūt nav par daudz inteliģences. («Ka patroni un konsistorija latviešu tautības mācītājus Baltijā pie vietām nemaz nepielaiž, par to «Dienas Lapa» rūpīgi cieš klusu,» Kārlis nodomāja.) Šo aģentu mīlestība uz aizgājējiem tautiešiem ļoti tuvā atkarā no ienākušās aizgājēju dvēseļu naudas. Ceļu gan aģenti aizgājējiem izgādā par brīvu, bet aģenti paši ņem diezgan augstu dvēseļu naudu, kā dzird, astoņpadsmit rubļu un vairāk no galvas. Nonākuši, nabadziņi, jaunajā zemē, neko citu nevar uzsākt kā pieņemt vietu par kalpotājiem pie turienes «kungiem», kuri caur to iegūst agrāko vergu vietā uzcītīgus klausībniekus.
Kādā citā vietā «Dienas Lapa» bruka Balodim virsū, ka, lai mantotu pie aizgājējiem lielāku uzticību, tas uzdevies par mācītāju. Lai taču viņš piesaucot to mācītāja muižu un vietu, kurā tas dzīvojot. Vezdams tautiešus prom svešā zemē, kur nevalda mūsu cars un viņa likums, Balodis satricinājis valsts ekonomiskos pamatus.
Šis raksts bija pārdrukāts arī «Düna Zeitung'ā» un no turienes pārņemts uz visu krievu nacionālistu presi, tā ka Balodis bija nostādīts neapskaužamā stāvoklī kā Krievijas valsts ienaidnieks.
Kādā «Düna Zeitung'as» numurā tas atrada Dr. K. Baloža atbildi uz «Dienas Lapas» apvainojumiem. Esot taču pārāk smieklīgs apgalvojums, ka viņš būtu vedis kolonistus uz Brazīliju par naudu, ar citiem vārdiem, pārdevis katru dvēseli par 18 rubļiem, kas kopā par visiem 40 izceļotājiem iztaisītu niecīgu summiņu, 720 rubļus. Tāpat absurds apgalvojums, it kā izceļošanas aģitācija būtu satricinājusi valsts ekonomiskos pamatus, tā kā izceļojušas pavisam tikai 40 personas. «Dienas Lapai» laikam nav zināms, ka no Krievijas katru gadu izceļo 40 000 personu, bet valsts ekonomiskie apstākļi tādēļ vēl nebūt nav satricināti.
«Dienas Lapa» gribot apstrīdēt viņa mācītāja titulu ar to, ka nevarot atrast to muižu un vietu, kur viņš par mācītāju. Bet pirms gada tā pati viņu dēvējusi par mācītāju, nesdama viņa rakstu par latvju vīru pienākumiem.
Kādā citā «Dienas Lapas» ievadā bija sniegtas ziņas bez polemikas par aizgājēju grūto likteni. Šis raksts bija nodrukāts arī citos laikrakstos. Šausmīgi jau bijuši apstākļi, aizbraucot uz tvaikoņa «Baltimore» starpdeķa, zupa slikta, mirstība liela un nomirušie bērni sviesti pār kuģa bortu jūrā. Kolonizācijas biedrība dabū no Brazīlijas valdības par katru dzimtu 450 milreisus pabalsta, bez tam uz ikkatrām 100 dzimtām 5000 milreisus prēmiju. Tālāk kolonistiem maksājot par ceļu taisīšanu starp kolonijām par katru kilometru 800 milreisus. Patiesībā to biedrība iebāžot savā kabatā un kolonistiem nedodot nekā. Tāpat ieceļotāji dabū no valdības brīvu ceļu, bet labklājības nav. Ierēdņi zog - uzdod tikai rēķinu, bet kolonisti nedabū nekā. Kolonisti nosūtījuši pie mācītāja Baloža delegāciju, lai tas rūpētos par to, ka biedrība izpilda pret viņiem savu pienākumu. Balodis arī kādus soļus spēris, bet saņēmis no komisijas draudu vēstuli, kas aizliedz viņam ar kolonistiem pavisam runāt. Vēl neapskaužamāks ir krievu kolonistu liktenis. Santa kolonijā nomirušas bada nāvē pavisam 70 personas un spiestas ubagot 300. Ieceļotāji Brazīlijā guļ gar ceļa malām un mirst badā. Viņi tik ļoti vēlas tikt atpakaļ uz Krieviju.
Raksts nobeidzās «Balsī» ar vārdiem:
«Ko palīdz Brazīlijas auglība un Dienvidbrazīlijas veselīgais klimats, kad tagadējie apstākļi tur tādi, ka pat ienaidniekam nevar ievēlēt turp doties. Kādēļ no savas puses katram varu tikai ievēlēt palikt savā tēvijā, jā, pat lūdzu neatstāt dzintara zemītes, lai tas pēc varbūt ar asarām nebūtu rūgti jānožēlo...»
Un «Dienas Lapas» rakstam bija piesprausts galā:

«Ikkatram varu tikai uzsaukt:
Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt,
To turi ciet ar visu savu sirdi!
Tev šeitan stipras saknes droši tur;
Kā niedra būsi svešā malā tur,
Ko mazais vējiņš iespēj samaitāt.»

To rakstīja Jēnas students P. Zālītis, kura grāmata par Brazīliju Čipu tik ļoti sajūsminājusi.
Šinī rakstā vēl bija interesantas ziņas par to, ka cirmenis, par kuru rakstīts, ka tas ieperinoties dzīva cilvēka miesā, neesot nekas cits kā smilšu blusiņa, kuru brazīlieši nosauc par bicho dos pēs jeb kāju tārpiņu. Viņa cilvēkam ieurbjas miesā, sevišķi aiz kāju nagiem, un sadēj tur oliņas. Tādēļ tīrība vienīgais un visdrošākais līdzeklis pret smilšu blusiņām, tāpat kā pret mūsu blusām. Daudzi kolonisti, kas nodzīvojuši Brazīlijā jau gadiem, nav no viņām cietuši un par tām tikai pasmejas.
Te piepeši pie viņa iesteidzās Pudiķis ar komiltoni Sieriņu.
«Ko tu, cilvēks, visu neizdabū caur kombinācijām!» Pudiķis iesaucās. «Mēs esam iekrituši, es saku, nejauki iekrituši...»
Kārlis viņu jautājoši uzlūkoja.
«Es nezinu, kā to lietu tagad izlabot,» Pudiķis spaidīja savu deķelīti. «Ja mēs to nedabonam kārtībā, «Selonija» ir vairāk nekā blamējusies...»
«Jā, kas tad tur ir?!» Kārlis ziņkārīgi iesaucās.
«Kas tur ir?!» Pudiķis sāpīgu vaigu atbildēja. «Es tev tūdaļ izstāstīšu...»
«Nu, tad dari to, es klausos!» Kārlis nepacietīgi iesaucās. Jo arī Sieriņa vaigs liecināja, ka viņam vairs nav nekāda padoma.
«Tā lieta tā,» Pudiķis iesāka, «cik nepatīkami tas! Nu, tu zini, ka mums priekšā stāv «Selonijas» balle...»
«Itin labi zinu!...» Kārlis atbildēja.
«Un ka mums priekš balles vajag goda dāmu,» Pudiķis turpināja. «No vislabākām aprindām, protams. Man un Sieriņam no konventa uzdots goda dāmas angažēt. Balsu vairumu bija dabūjušas Krauklīša kundze, Starpiņa kundze, pret kuru gan tika celtas nedibinātas ierunas, arī vecā Katrīna Dombrovska, pats par sevi saprotams, aiz finansiāliem iemesliem, un, kas tas svarīgākais, šikā Mikentāl kundze. Devāmies ceļā vispirms pie tās - -»
Viņš pārtrauca, un, kad Kārlis gaidoši viņu uzlūkoja, Sieriņš skumīgi nogrozīja galvu.
«Mēs piezvanām pie Mikentāliem,» Pudiķis turpināja, «mūs ielaiž kalpojošs gars, kalpone... Kā par nelaimi Mikentāla kundzes nav mājā, arī kunga ne, ne cita kāda no famīlijas. Uz jautājumu, kur kundze, kalpojošais gars atbild: «Es labi nezinu. Te bija atnākušas pie viņas citas tādas pavecīgas kundzes un, cik no valodām nopratu, veda viņu līdzi pie tā kunga, kas sludina to pastara dienu...»»
«Aizvilkusies tām līdzi pie Buša papas, kas laidis klajā atkal vienu brošūru - «Velnam par spīti»!» Sieriņš īgni papildināja.
«Jā, Mikentāla kundze ir bagāta!» Pudiķis piebalsoja. «Tādas tiecības ir arī Starpiņa kundzei un pat mazs «anšlāgs» no tam Hertai. Apbrīnojami, ka šis Bušs prot labāko aprindu sievietes ievilkt savos tīklos! Un var jau kombinēt, kādēļ. Tāda brošūru izdošana, kaut arī «velnam par spīti», prasa līdzekļus, un tā viņam pie labāko aprindu dāmām, kuru sirdis tas aizkustinājis, ir bagātīga pļauja. Studentam aizpumpējot desmitnieku, tur mums ir lielu lielās izrunas, bet velnam par spīti simtnieku, to mēs aizsviežam, ne muti neattaisot. Viena no mūsu sadzīves raksturiskām parādībām...»
Viņš tikko varēja norīt savu rūgtumu. «Vienlīdz daudz,» tas turpināja, «goda dāmas mums tādēļ ne mazāk vajadzīgas un noderīgas. Apjautājos kalpojošam garam, vai viņa nevar pateikt, kad cienītā kundze būs atkal atpakaļ.»
«Nemāku jums to sacīt,» tā atbild, «bet salonā, tur ir viena jaunkundze, ar kuru, projām ejot, tā runāja. Varbūt tā jums zinās pateikt ko tuvāk...»
«Kalpojošais gars mūs ielaiž salonā, kur pieceļas un nāk mums pretim kāda interesanta dāma plānu sejiņu, gudrām, spridzīgām acīm, vaigi gan pabāli, tomēr pievilcīgi. Apaļains stāvs, tērpts vienkāršā matrožu blūzē, bet ar garšu pagatavotā. Es saku, kopota daile un inteliģence, - vai ne, Sieriņ?...»
Sieriņš piekrītoši pamāja ar galvu.
«Un, kas tas lielākais,» Pudiķis turpināja, «viņas svārki un blūze apkantēti, nu iedomājies, - ar mūsu korporācijas krāsām: zaļš, balts, sarkans!... Man izdveš pretim kaut kas radniecisks, top tā savādi ap sirdi... Mēs stādāmies priekšā, viņa min savu vārdu: Vinkelman. Man gluži svešs un nedzirdēts vārds, bet persona pati, liekas, ka viņu jau būtu reiz redzējis, tikai nevaru pasacīt, kur. No visas viņas būtības, kā jau sacīts, man dveš pretim kaut kas tik radniecisks, un mēs uzsākam sarunas.
Par visu viņai tik veselīgs spriedums, pat zinātnes jautājumos, it kā tā būtu apmeklējusi priekšlasījumus polonēzē,» Pudiķis turpināja. «Nesaudzīgu kritiku viņa nodod par brošūrām, kuras uz Mikentāla kundzes galda: «1000 gadus nākotnes valsts» un «Atkal spēriens velnam par spīti». Viņa brīnās, ka šādas sēnalas var atrasties labāko famīliju salonos. Ieskata to vairāk par sportu nekā par nopietnību.
«Taisni manas domas,» es piebilstu, bet gribu vairāk ko zināt par viņas personu. Vai viņa zina, kas tās ir par krāsām, ko viņa izraudzījusies, un aiz kādām simpātijām?
«Tās ir «Selonijas» krāsas,» tā vaļsirdīgi atbild. «Es viņas nēsāju tādēļ, ka kāds selonis man ļoti tuvs cilvēks...»
«Kas tad ir šis cilvēks respektīvi selonis?»
Viņš nav še, un viņa vārdu tā nekad nesacīs. Tas padara mūs visai ziņkārīgus, bet viņa paliek cieta. Par to viņa nerunā, bet par visu citu tik interesanti, ka mēs jūtamies tīri valdzināti. Man iešaujas prātā: vai mēs pavedienu kaut kā nevarētu uzturēt? Nenoliedzu, draugs: es un tāpat arī Sieriņš, cik varēju manīt, - mēs bijām «Feuer und Flamme» priekš viņas. Atzīstos, man mana Herta ļoti patīk, mani valdzina viņas daiļums un muzikālais ģēnijs, bet tāds mazs «abšteheris» pa starpām, tas ir ļoti interesants!... «A propos, jaunkundze,» es saku, «jūs simpatizējat «Selonijai». Vai jūs, kā sacīt, negribētu mūs pagodināt un apmeklēt mūsu balli?»
«Ā, labprāt!» tā mirdzošām acīm iesaucās. «Pie mācītiem, izglītotiem cilvēkiem...»
«Tātad jūs piekrītat mūsu krāsām un principiem? Labi!» Izvelku vienu ielūguma karti, izpildu to uz Vinkelman jaunkundzes vārdu un pasniedzu to viņai: «Jūtos ļoti pagodināts!»
«Ļoti pateicos!» viņa saņem karti. «Katrā ziņā būšu... Tikai neaizmirstat mani vest uz deju...»
Runājām vēl šo un to, bet, tā kā Mikentāl kundze neieronas un laika mums maz, tad tīri skumju sirdi šķīrāmies. Sieriņš liek priekšā nokāpt pirms pie Krauklīša kundzes izpildīt tur savu misiju un griezties tad atpakaļ pie Mikentāliem. Mēs atvadāmies no savas daiļavas uz redzēšanos...
Liekam priekšā Krauklīša kundzei savu lietu un pēc īsas vārdu maiņas dabūjam no viņas piekrītošu atbildi. «Tikai ar to norunu, ka šī pārspīlētā Olufejeva lai nedabū ielūgumu,» viņa nosaka. «Pasarg dievs, cienītā kundze, kā jūs variet iedomāties, ka mēs tādu personu - - -»»
«Nu, nu!» Kārlis iemeta starpā.
«Es zinu, viņa mums reiz izpalīdzēja, bet te nu neko nevar darīt,» Pudiķis trauca tālāk. «Lieta nodarīta, un mēs steidzamies atpakaļ uz Mikentāliem. Šoreiz viņa ir mājās, bet svešās daiļavas tur vairs nav.
Liekam viņai savu lietu priekšā, un viņa, taisnību sakot, jūtas pagodināta. Bet tikai ar to norunu, ja ir ielūgtas vienīgi piemērotas personas, it sevišķi, kas attiecas uz sievietēm.
«Nu, pats par sevi protams,» es apgalvoju. «Seloņu ballē ir pietikšana tikai mūsu īstām tautas zeltenēm, pašām pirmām un labākām...» Un tā runājām vēl par šo un to, un beidzot es apjautājos par to jaunkundzi, kas te bija, kad viņas nebija mājās.
«Ak tā!» kundze mazcietīgi norausta plecus. «Tā jau ir tikai šuvēja! Patiesībā vēl mazāk - manas šuvējas strādniece. Viņa bija atnesusi man kostīmu, bet man nebija laika to tūdaļ uzprovēt, un liku, lai viņa pagaida, kamēr ieronos atpakaļ. Nu, vienkārša kalpojoša persona, ar kuru nav jārēķinās...» Redzēdama mūsu apjukumu, tā iejautājās: «Vai šī persona būtu kaut kādi - -? Būtu izdevusies par kādu mājas piederīgu?»
«Nē, nē, kundze,» es saņemos, «tikai tāpat gribēju apjautāties. Bet pateicos ļoti par jūsu aizrādījumu, cienītā kundze, jo tas man var būt ļoti noderīgs, ar šo personu atkal satiekoties...»
«Jā, jā,» viņa, it kā mani saprazdama, iebilst, «šinīs laikos vajag ļoti uzmanīties! Es reiz biju spiesta atlaist savu kalponi... Bija ļoti glīta skuķe un arī ne dumja... Bet nekad pie iekšā laišanas tā neprata aizlikt priekšautu, tā ka mani viesi, kas to nepazina, sāka tai taisīt «honierus»... Vairāk reizes viņai aizrādīju: «Aizlieciet taču priekšautu, Magda, kad ejat saņemt viesus! Kā tie lai zin, ka jūs esat kalpone un ne pie ģimenes piederīga? Kā lai viņi zin pret jums izturēties?...» Bet viņai vai teicis, vai neteicis... Nu, es viņu atlaidu...»
Es izliekos vienaldzīgs un itin kā es visu to tikai ar vienu ausi dzirdētu. Bet ap dūšu man metas nelabi... Atvadāmies un dodamies pie Starpiņiem.
Starpiņa kundze mūsu piedāvājumu saņem ar neliekuļotu prieku, jo šinī pienākumā tā uzstājas tikai pirmo reizi. Bet uz balli viņa jau taisījusies, tāpat kā Mikentāla kundze jau likusi pagatavot garderobi. Tikai Hertai vēl jābrauc pie šuvējas uzprovēt, un man piekrīt tas patīkamais uzdevums viņu uz turieni pavadīt. Atlaižu Sieriņu uz mājām, un braucam abi ar Hertu turp...
Un te nu viss diemžēl apstiprinās. Mikentāl kundzes šuvēja ir arī Starpiņu šuvēja. Herta ieiet pie uzproves, un es redzu pa durvju šķirbu, ka tā persona, kas principāles klātbūtnē ap Hertu nodarbojas, ir tā pati persona, ar kuru iepazināmies Mikentālu salonā. Protams, tas uzvalks viņai vairs nav un krāsas arī ne, bet es viņu pazīstu uz vietas, tik tiešām, kā es še stāvu - -»
Viņš apstājās, it kā pats par saviem vārdiem sabijies. «Nu, cilvēks, ko tu saki uz tam?!»
«Ko es tur varu sacīt?» Kārlis noraustīja kamiešus.
«Bet iedomājies tik,» Pudiķis ar uzsvaru turpināja, «viņa ieradīsies mūsu ballē!... Mikentāla kundze viņu pazīst, Herta viņu pazīst, un par nožēlošanu varbūt vēl viena otra no labāko famīliju kundzēm viņu pazīst... Šuvējas firma ir ļoti iecienīta, un mūsu kundzes, kas viņām par godu jāsaka, liek lielu svaru uz labu firmu. Iedomājies, viņas visas «Selonijas» ballē sastop vienkāršu šuvēju, kalpojošu garu, kas vēl maz dienas priekš tam uzlaikoja viņām apģērbus...»
«Jā!» Kārlis noraustīja kamiešus. «Ja viņai ielūgums, viņai taču tāda pat tiesība ballē ierasties...»
«Nu, tā jau ir tā nelaime!» Pudiķis nelaimīgs iesaucās. «Un tādēļ mums jāatron kāds padoms - -»
Pašlaik ieradās oldermanis, kurš te biedrībā mēdza ieskatīties arvien jaunākos ārzemju laikrakstos.
«O, labi, onkul, ka tu atnāci!» Pudiķis atvieglots iesaucās. «Mums vajadzīgs tavas autoritātes, lai to lietu izšķirtu...» Un gari un plaši viņš ņēma tam aptēlot savādo gadījumu. «Tā ir viena no tām kritiskākām situācijām, kādā korporācija jebkad no sava pastāvēšanas laika atradusies,» viņš nobeidza savu ziņojumu.
«Hm!» onkulis ar mierīgu, bet valšķīgu smaidu noklausījās. «Piebaldzēns teic: lieta troka!... Bet tik traka jau nemaz nav. Ja tas attiecas uz vienkāršu kalpojošu garu, tad jau nemaz tik daudz nav «jāženierējas». Itin vienkārši aiziet atpakaļ pie šo tautas meitu un saka: «Redziet, jaunkundze, par nožēlošanu te ir noticis mazs pārpratums. Mēs jums ielūgumu pasniedzām, būdami tanī pārliecībā, ka jūs esat kāda cita persona. Tagad ir noskaidrojies, ka jūs tā persona neesat, tādēļ lūdzam, atdodat mums ielūgumu, lai to varētu piesūtīt tai personai, kurai tas nodomāts...» «Ļoti nožēlojam» un «atvainojat», un pāris vārdu jau vēl arvien katrs var atrast. Viņa katrā ziņā nekavēsies atdot, un ar to lieta nodarīta.»
«Jā, bet kas to lai dara?!» Pudiķis vairīdamies iesaucās. «Es nekādā ziņā ne... Nu, iedomājies tu pats... Nu iedomājies taču!...»
Oldermanis drusku padomāja: «Nē, tev tas būtu pārāk neveikli!... Lai gan,» viņš kodīgi piezīmēja, «tev pašam nāktos izstrēbt to putru, ko esi ievārījis!... Bet par ko tad mums ir fukši, ja mēs viņus neizlietotu tādos gadījumos, kur patiešām var izrādīt attapību un dzīves veiklumu. Āre, te jau arī hospitants Ritulis; tas priekš šis misijas tas visnoderīgākais...»
Kārlis atbildēja ar stūrgalvīgu klusēšanu un novērsies lasīja tālāk savu avīzi.
«Klaus', puiš, vai tu uz ausīm sēdi?!» onkulis stingri iesaucās, kad Kārlis likās iegrimis avīzē.
«Kas, ko?!» Kārlis kā no miega pamodās, itin kā ta neko nezinātu. Bet tūdaļ pats sevi nodeva: «Kādēļ tad man vajag būt par to morālisko bendi? Na, es pateicos!...»
«Tu izpildīsi korporācijas disciplīnu!» onkulis stingri noteica. «Te, puisīt, zini, nekādas izrunas nelīdz!...» Kārlis zināja, ka te ierunas veltas. Viņš gan vēl mēģināja balstīties uz to, ka viņš šo personu nemaz nav redzējis un tādēļ viņu nepazīst. «Lai vismaz viens no viņiem, kas bijis klāt, nāk līdzi...»
«Tev taisnība,» Oldermanis piebalsoja. «Var iznākt vēl jo nevēlamāki pārpratumi...» Viņš skatījās uz vienu biedru un otru, it kā īsto meklēdams, kamēr Pudiķis svīda baiļu sviedros. «Tu, Sieriņ, iesi viņam līdzi!» onkulis cieti noteica, un ar to lieta bija izšķirta.
«Bet šodien es nevaru, man lekcija,» Kārlis aizbildinājās.
«Vienalga, rītā vai parītā, tā tava darīšana!» oldermanis cieti noteica. «Tu esi atbildīgs par to, ka viņa neieronas sēļu dzīrēs, un ar to lieta basta...»
Kārlis ar Sieriņu norunāja tuvāk, kad ies, tad visi izšķīrās.

* * *

Kā jau norunāts, Kārlis ar Sieriņu otrā dienā satikās Latviešu biedrībā, lai no turienes uzsāktu grūto vai, labāk sakot, nepatīkamo uzdevumu uzmeklēt svešo šuvēju.
Patiesi atzīstoties, Kārlim šis uzdevums nemaz tik nepatīkams nebija, jo viņa komiltoņi tik daudz bija runājuši un stāstījuši, ka ap šīs nepazīstamās sievietes galvu bija sakrājies spožs «oreols». Patīkama, elastīga, labu garšu, attapīga, zin arī ko no zinātnes, - varbūt tā ir viņa, kuru viņš tik ilgi meklēja. Nē, - viņam patiešām sirds dedza šo personu redzēt.
Tā kā viņam bija skaidri zināma šūvējas veikala adrese, kas atradās Nikolaja ielā Nr..., tad, lai lieta labāk izskatītos, viņi piebrauca tur ar fūrmani.
Tur pie durvīm stāvēja jau priekšā kāda eķipāža pakaļā ar kādu muižnieku cilts ģerboni un priekšā kučieri livrejā, un pie krāsainās gardibenes tam sānos atkal kāda zvaigžņota ripiņa ar stirnas spalvām. Zirgi nemierīgi mīkstījās.
Viņš ieskatījās ciešāk - tas bija Viķildu Kristaps! Viņa korporeļa gods tam tomēr nelāva uzrunāt uz ielas svešu kučieri, un Kristaps, «kas zināja, ko jāzina labam kučierim», to arī saprata. Tikai viņš, smaidīdams un tieši ne uz vienu nezīmēdamies, sacīja: «Pirmā diena jaunā dienestā... Redzēs, kā ies...»
Viņi uzskrēja pa trepēm augšā un piezvanīja. Tos ielaida kāda no šuvējām, gandrīz palaidnīgi ģērbusies, ar piekārtām šķērēm pie sāniem. Tā viņus jautājoši uzlūkoja.
«Vai mēs nevarētu dabūt runāt ar - -» Kārlis gari vilka, viņš gribēja sacīt «ar Vinkelmaņa jaunkundzi,» bet tad apķērās, jo lietu vajadzēja ņemt oficiāli. «Mums vajag runāt ar šī veikala īpašnieci...»
«Vinkelman lietā, zinu!» skuķe uzmeta degunu. «Tie vīrieši ļoti par viņu interesējas - -»
«Lūdzu, pieteiciet mūs savai kundzei!» Kārlis viņu pārtrauca.
«Tas tik ātri neies!» viņa piespiesti iesmējās. «Pašlaik pie viņas priekšā baronese Bimmelštein ar meitas jaunkundzi. Lūdzu te uzgaidāmā istabā un piesēstiet...»
Uzgaidāmā istabā sēdēja jau priekšā kāds blazēts vācietis. Kārlis viņu pazina - Egons fon cur Bimmelšteins Capels. Aiz durvīm, kur atradās īpašniece ar baronesēm, bija dzirdamas skaļas valodas un smiekli. Turpretim skuķe iegāja blakus kādā lielā telpā, no kuras spiedās ārā pletdzelzs tvani un šujmašīnu tarkšķēšana. Tā kā viņa atstāja durvis pusviru, tad varēja telpā arī drusciņ tālāk ieskatīties. Pie gariem galdiem gan pie mašīnām šuva, gan piegrieza, gan arī ar karstām pletdzelzīm gludināja vai kādas divdesmit jaunas sievietes gan veselīgiem vaigiem un stāviem, gan arī noliesējušas un izdēdējušas. Cita skrullainiem un īsi apcirptiem matiem, cita resnu, biezu cirtu, kas ar krāsainu «šlaufi» galā nokarājās pār pleciem, citai mati saņemti augstā cekulā, pa lielākai daļai kailiem kakliem, un iz ņiebura dvesa pretim divas veselīgas, apaļas krūtis...
Tās jau bija taisni tās, uz kurām Egons fon cur Bimmelšteins bija noskatījies. Viņš vērtēja tās pēc īstiem mākslas likumiem - tās nedrīkstēja būt ne par augstu, ne par zemu. Un, kur tas ieraudzīja tās pašā laikā, tur viņam nāsis plati kustējās un acis mirdzēja kā kaķim, kas ieraudzījis zivi. Tās bija mācekles no laukiem, saimnieku meitas, pa lielākai daļai nesagrauztu veselību, nākušas no svaiga lauku gaisa ar lielām maizes kulēm, gaļas švertēm un sviesta cibām. Tās te mācījās pašas ar savu maizi.
Bet pa starpām, kā jau tas sacīts, bija arī nonīkušas parādības izdēdējušām, bālām sejām, iekritušām acīm un salīkušiem stāviem. Tās bija strādnieces, kurām patiešām bada alga bija sūri grūti jānopelna, kurām no ārienes nekāda palīdzība nenāca. Kuras nebija savas krūtis veldzējušas svaigā lauku gaisā, bet caurām naktīm pie tumšas gaismas šuvušas un šuvušas un bada dēļ varbūt arī atdevušās un grēkojušas. Uz tām fon Bimmelšteins-Capels vis neskatījās.
Šuvējas buduārā skaļās balsis nobeidzās, durvis pavērās, un veikala īpašniece izvadīja abas muižnieces uzgaidāmai istabā. Kārlis ar Sieriņu piecēlās.
Grizete viņus jautājoši uzlūkoja, bet arī baronese viņus sāka caur savu lorneti fiksēt ar tādu labpatiku, kas bija tuvu riebībai. «Ar ko jums varu dienen?» veikala īpašniece jautāja.
Šuvēja, kas pirmīt viņus ielaida, pasteidzās tagad kā starpniece. «Tie kungi meklē atkal Vinkelman jaunkundzi,» tā ar savādu kodīgumu sacīja. «Kurai laime, tai laime!»
«Stille, Marianne!» veikala īpašniece viņu apsauca. «Esat vairāk geseizt!... Ejat...»
Marianne paklausīja un, no Egona fon Bimmelšteina spridzīgiem skatieniem pavadīta, iegāja blakus telpā pie citām.
Baronese šinī lietā likās piepeši ieinteresēta. «Liebschaft!» viņa uzmeta Kārlim noslēpumaini kaislu smaidu, kamēr Izolde smaidīdama fiksēja Sieriņu.
Kārlis nepatīkami sarāvās, jo šis sārtās sievietes skatiens bija tik kusls, ka viņam bija acis jānodur. Baroniete vēlreiz kaislīgi ieklepojās, bet, tā kā viņa netika saprasta, tā it veikli prata situāciju izlabot. It kā tā lieta viņai būtu tā vienaldzīgākā uz pasaules, tā sacīja: «Ja, Kinder, wir begeben uns... Egon, schläfst du?!» (Jā, bērni, mēs dosimies... Egon, vai tu guli?!)
Tas vēl arvien bija iegrimis šuvēju krūšu aplūkošanā. «Ja, sogleich!» tas it kā iztraucēts piecēlās, pasniedza baronesei viņas pārliekamo, kamēr šuvēja piepalīdzēja Izoldei. Baronese vēlreiz atskatījās, divdomīgi saldi iesmējās: «Ha-ha-ha!» - tad žēlīgi palocīja ar galvu, un visi izslīdēja pa durvīm.
Kārlis it kā atvieglots uzelpoja, jo šīs sievietes izturēšanās patiešām bija aizvainojoša. Bet arī šī ziņkārīgā darbnīcas īpašniece nebija visai patīkama.
Viņa tos ieveda savā buduārā un tad sāka eksaminēt. «Kas tad jums par darīšanām ar to Vinkelman?» viņa ziņkārīgi uzstāja.
«Kāda ļoti nevainīga privāta lieta,» Kārlis atbildēja. «Vai jūs nevarētu mums atļaut ar šo jaunkundzi īsu sarunu zem četrām acīm?»
«Jā, jā, es zin!» šuvēja attrauca. «Jūs viņai esat piesūtījuši einlādungu uz savu balli. Aber kāpēc grād viņai, to es nesaprot?! Viņa tok ir pavisam tāda alberīga überschnappte Person! Par strādniec es nevar teikt... Viņa strādā sauber... Bet grāmat vienmēr kabatā, un, kā tik novērsīs acis, viņa savu degunu tūdaļ iekšā. Par pusdien laik, tad klārē citām tād gudrīb... Par tād sievieš reht, un tā laulīb nemaz neesot tād svēt liet! Nu, überschnappte Person, pavisam überschnappt!... Es viņai gan teic: «Vinkelman, jūs esat vairāk gesetzt... Iekš man verkštūb jūs tād šmucig liet nerunā...» Kad vēl viņa tām citām galvas nesajauc. Ka viņa no jums dabūjus to einlādung, uz to viņa sevišk vihtig...»
Sieriņš sāpīgi noplātīja rokas un nodomāja: «Skat, kā tas izgājis jau placī!» Un Kārlis uz viņas sūdzībām arī citu neko nesamanīja kā noraustīt kamiešus.
«Aber vai tas ir pareizi!» viņa pārmetoši turpināja. «Jūs ielūdzat šādas tādas personas, bet man jūs savu einlādungu vis nepiesūtāt! Es tok tāpat ferkērē ar smalkiem ļaudīm, kā jūs paš redzat... Mikentāl un Starping, tie vis' man kund!... Nu, kad es viņ satikš, tad gan pasacīš: «Kas te ir par Art und Weise?...»»
«Man ir jums jāsaka,» Sieriņš ar sevi cīnījās, cik grūti tas tam arī nenācās, «te ir noticis pārpratums... Caur pārskatīšanos viņai nācis rokās citai personai nodomāts ielūgums...»
«Ach so, so!» šuvēja manāmi apmierināta ar gandarījumu sacīja. «Es jau dome... Ja man jums jādod auskunft,» viņa vēl noslēpumaini piebilda, «tad es ir dzirdēš to: viņ nemaz nav jaunkundze, bet no sav vīr aizbēgus siev un ir sameklējus sev vien bērn iekš čigān laulīb...»
Šīs ziņas Kārli arvien vairāk uztrauca, viņam šķitās, ka viņš būtu uz pēdām. «Vai kundze mums nevarētu atjaut ar pašu Vinkelman jaunkundzi īsu sarunu?!» viņš beidzot nepacietīgs sacīja.
«Ach so, so,» viņa atbildēja, «viņ šodien nav nemaz pie darb... Jums vajadzēs uzmeklēt viņ iekš vin vonung... Marianne, Marianne!» viņa sauca spilgti caur durvīm. «Kur tad tā Vinkelman dzīvo?»
«Tā Vinkelman, ak tā!» Marianne no otras istabas atbildēja. «Mīliņ ielā Nr....» Viņa ienāca un aprakstīja tiem tuvāk namu un numuru. «Sētas mājā... Jākāpj pa tādām koka trepēm...»
Kārlis ātri atzīmēja adresi. «Pateicamies!» tas beidzot palocījās. «Atvainojat par traucējumu...»
«Ne par ko!» šuvēja atbildēja, un Marianne tiem uzmeta ļoti zīmīgu sāņskatienu.
Nākamā acumirklī viņi bija uz ielas un, ne vārda nerunādami, soļoja uz norādīto adresi. Pēc visa dzirdētā un piedzīvotā Kārlim sirds dedza šo nezināmo personu redzēt jo ātrāk, jo labāk.
Beidzot tie bija sasnieguši apzīmēto numuru, aprakstīto sētas māju un kāpa pa šķībajām koka trepēm uz augšu, cik augstu vien varēja. Tās liecināja, ka iedzīvotāji še aiz taupības upurējuši ērtību un daili.
Trepju galā pie vienkāršām durvīm bez fillungām tie pieklauvēja. Iznāca pretim kāda veca sieviņa ar bērnu uz rokas. Kārlim likās, ka viņš jau to būtu redzējis, tikai nevarēja atcerēties, kur, un bērna seja - tik radnieciska un pazīstama....
Viņi apjautājās, vai te dzīvo Vinkelman jaunkundze.
«Tepat jau ir!» vecīte viņus ziņkārīgi uzlūkoja, tad ielaida priekšiņā un norādīja uz blakus durvīm. «Ejat tik iekšā!»
Viņi atdarīja durvis un iekāpa mazā jumta istabiņā, kurā gaisma tikai mazā mērā iespīdēja pa mazo lodziņu ar tikai četrām rūtīm. Telpa tik liela, ka tajā knapi var apgriezties. Gulta, veca, sagrabējusi kušete, pāris krēslu, mazs galdiņš un neliels, apaļš sienas spogulis bija viss tās piederums. Istabas vidū it kā iztraucēta stāv meklētā, noslēpumainā sieviete, kura, kā rādījās, pašlaik bija atradusies pie spoguļa un laikojusi savu jauno tautas uzvalku, kas tai mugurā, iekantētu ar «Selonijas» krāsām.
Kārlis it kā sastindzis viņā nolūkojās, karstas tirpas tam pārskrien pār kauliem un krūtis sāk smagi cilāties. Arī Sieriņš, padevis sveicienu, nemāk vairs tālāk neko sacīt. Iestājās brīdi neomulīgs klusums.
«Redziet, es jau pošos uz jūsu balli,» viņa, kautrīgi smaidīdama, beidzot iesāka. Patiesībā jau viņa tādēļ vien bija palikusi mājās, lai uzpostu par jaunu savu tautas uzvalku un apkantētu to ar sēļu krāsām.
Kad viņi neatbildēja, tā turpināja: «Tautas uzvalki taču tiek pielaisti? Modes kostīmu iegādāties man nav tagad pa spēkam...»
«A propos, jaunkundze,» Sieriņš beidzot ieminējās, un kaklā tam tikpat kā kāds kamols žņaudzās. «Tās pašas lietas dēj jau mēs nācām - - -»
Viņa uzlūkoja to kā bez elpas. Kas taču tas varētu būt?!...
«A propos, sasodītā, gribēju sacīt, nožēlojamā pārprašanās,» Sieriņš, norīdams kumosu, turpināja. «Tas ielūgums, kas jums tika izsniegts, bija nodomāts kādai citai personai, - tas ir, mēs domājām, ka jūs esat kāda cita persona ar tādu pašu vārdu... Jūs turpretim neesat tā persona, kas jūs esat... Un tādēļ lūdzam mums atpakaļ to ielūgumu, lai mēs varam to nodot tai personai, - es gribēju sacīt, lai mēs to varam nodot pēc pareizas adreses...»
«Vaī!» tā sēri kautrīgi iesaucās, tik žēli, it kā būtu izkritusi no septītām debesīm. Kā bez palīga viņa tos uzlūkoja.
«Lūcij!» Kārlis beidzot aizkustināts iesaucās. «Vai mani vēl atceraties?!...»
«Ērgļa kungs!» viņa, aizklājusi acis ar rokām, iekunkstējās. «Kādēļ jūs mani tā sāpināt?...»
It kā nevarēdama panest šo triecienu, viņa sāka ļodzīties, sabruka uz kušetes un, ar rokām vaigu aizslēpusi, sāpīgi šņukstēja.
«Piedod, Lūcij, piedod!» viņš, nometies pie tās ceļos, atvilka viņas roku no acīm un to karsti skūpstīja. «Nekad tevi neesmu gribējis sāpināt... Nav bijis man ne prātā! Es no visas tās lietas nekā nezinu... Es nemaz nezināju, ka tu tā esi... Izpildīju tikai oldermaņa pavēles!... Atzīstu, ka tas ir bleķis! Bet ne par to tevi lūdzu... Atmini to reizu... Lūcija mīļā, dārgā, piedod man, piedod!...»
Un karsti viņš skūpstīja tai rokas un vaigus, acis un lūpas, un viņa it mierīgi to visu atļāva. Sieriņš atradās ļoti neveiklā stāvoklī un atzina par labu pazust.
Viņi nu tagad bija vieni, tikai vecenīte aiz durvīm vērīgi klausījās un savā sirdī priecājās.
Viņš skūpstīja to un skūpstīja, izskūpstīja tai pēdējo asaru no acs, un beidzot viņa sāka smaidīt.
«Bet kādēļ, Kārli, tu toreiz no manis aizgāji?!» viņa pārmetoši sacīja. «Fui, cik tas bija nežēlīgi no tevis...»
«Es to no visas sirds nožēloju un būtu diezin ko devis, ja tas nebūtu noticis,» viņš atbildēja. «Tu nevari iedomāties, cik ļoti es skumu, kad tevi vairs neatradu. Ko es nebūtu devis, ja būtu varējis tevi tikai reizi satikt, tikai vienu vārdiņu tev sacīt: dārgākā, piedod!... Es taču citādi nevarēju, jo tevi tik ļoti mīlēju...»
Un, it kā gribēdams to apliecināt, viņš spieda savas lūpas uz viņas lūpām tik karsti, tik karsti...
«Tu muļķīti,» viņa beidzot atņēma elpu un valšķīgi pasmaidīja, «es uz tevim nepavisam nebiju ļauna!... Vai tu domā, ka tas būtu varējis notikt, ja es to nebūtu gribējusi? Ahā!... Dažs labs man ir gribējis tuvoties, bet velti... Cik tas ir nejauki tai pasaulē!... Mēs taču bijām tik mīļi viens otram... No bērnu dienām... Kādēļ tad mēs tikām viens otram atrauti?... Kādēļ man bija jāaiziet pie nemīļota vīra?...»
Un domīgi viņa sērīgi smaidīja, it kā nevarēdama šo mīklu atminēt.
«Vainīga tur mūsu dzīves satrunējusī iekārta,» Kārlis atbildēja. «Ik uz soļa sastopam tajā tikai nepatiesību, melus, pretrunas un liekulību... Mums šī kārtība jālauž... Cilvēce varētu būt brīva un laimīga, bet, pati sevi iekalusi aizspriedumu važās, ļodzās un mokās un neprot vairs ne soli pēc savas dabas spert...»
«Man rādās, tev taisnība, Kārli,» viņa sacīja. «Ai, es neesmu vis vairs agrākā zostiņa... Esmu ne vien daudz ko pārdzīvojusi, bet arī daudz ko lasījusi un mācījusies... Es saprotu, ka sievietei vajag vairāk nekā alkt pēc vīrieša glāstiem, laulības gultas un omulīgās famīlijas dzīves... Mēs jau visas netiekam tajā nemaz iekšā... Bet, es atzīstos, toreiz man bija tik žēli, tik žēli pēc tevis... Es slāpu pēc tevis, kaut vienu vienīgu skūpstu vēl - vienu vienīgu acu uzmetienu...»
«Bet kur tad tu man biji iekritusi tikpat kā ūdenī?!» Kārlis turpināja. «Kā es tavas pēdas dzinu, - bet velti! Vai tad tu mani nevarēji dabūt rokā? Tu taču zināji manu adresi vai arī varēji to dabūt zināt polonēzē...»
«Es zināju gan!» viņa valšķīgi atbildēja. «Redzēju tevi arī daudzreiz notālēm uz ielas, bet es izvairījos...»
«Kādēļ tad?!» viņš pārmetoši iesaucās. «Tas nebija labi no tevis...»
«Es tevi pārāk ļoti mīlēju,» viņa sacīja. «Es domāju, tu varbūt nožēlo, ka esi man par tuvu nācis... Jo, patiesību sakot, - es jau dabūju pārliecināties, ka tā bāba, kas mums to sagādāja, bija ļoti rafinēta. Viņa nebija tas cilvēks, par kādu tā izlikās, - un vēlāk es to tik rūgti nožēloju!... Un tā es domāju, ka katrs vīrietis tavā vietā būtu darījis to pašu... Galu galā es taču tev esmu ļoti nesvarīga... cauri gājusi sieva, kurai nododamies nostājies tikai smieklīgā stāvoklī... Tev izredzes ir tās vislabākās, varbūt jau kāda nocerēta - - jā, jā,» tā piebilda, kad viņš taisīja protestējošu žestu, «- - no labākām famīlijām tā vislabākā... Un tādēļ negribēju stāties tev ceļā. Es labāk nesu upurus, lai redzētu tevi laimīgu. Mēs, sievietes, varam arī uzupurēties, tas ir, priekš tā, kuru mēs mīlam...»
«Tad tāda tu, tāda tu man esi?!» viņš jokodams to tirdīja. «Bet par to tu esi nu atkal manās rokās, un neparko, neparko es tevi vairs no tām ārā nelaidīšu...»
Un ar karstu, dedzīgu skūpstu tas apzieģelēja savu apņemšanos...
«Nē, nē, neparko - -» viņa vijās ārā no viņa apkampieniem, lai dabūtu elpu. «Esmu tava...» Bet tad piepeši piebilda: «Ko mēs abi darīsim, divi jauni sagājuši?»
«Es ņemšu tevi pie sevis!» Kārlis cieti noteica. «Man «hohkolonijā» vajag štūbenflauša, un tu būsi mans štūbenflaušs...»
Iestājās brīdi klusums, viņa pārdomāja. «Bet, Kārli,» tā piepeši iesaucās, «tas taču neiet!... Mēs jau neesam laulāti...»
«Kas tad laulāja balodīti?» Kārlis attrauca. «Kas laulāja lakstīgalu?... Un tomēr viņi tik mīli dzīvo...»
«Tas gan,» viņa domīgi atteica. «Bet iedomājies, ka es esmu cita laulāta sieva... Likumīgi tev nekad nevaru piederēt... Un kādas tur var izcelties valodas? Par sevi es neko nesaku, mans mūžs nu reiz ir izpostīts. Bet tev tas vēl ir priekšā... Tu vari iestigt nepatīkamā stāvoklī...»
«Nerunā!» viņš cieti noteica. «Reiz mēs esam cietuši no veciem, aprūsējušiem aizspriedumiem, tad arī uzsāksim nesaudzīgu cīņu pret tiem. Tu esi mana sieva, no pašas dabas dota! Uztici savu likteni manās rokās, un es tevi sargāšu un glabāšu...»
«Oho!» viņa gandrīz spītīgi atcirta. «Mēs, sievietes, pašas mākam aizstāvēties... Es tos vecos aizspriedumus sajūtu tikpat rūgti kā tu...»
«Nu, tad uzsāksim cīņu pret tiem!» viņš cieti noteica. «Mīdami jaunas dzīves tekas, mēs dragāsim tos...»
«Kas tad mani visu to laiku sargāja un glabāja, kad tevis nebija?!» viņa vēl kā aizskarta atņēmās. «Bet, kad es to lietu nopietni apdomāju, grūti gan vienam cilvēkam būt, tikpat kā kokam! Ne kur pieķerties, ne kur pietverties, ne kur jaunus spēkus smelt, savu sirdi izkratīt... Uz katru jālūkojas ar neuzticību... Jāizliekas, jāliekuļo, lai tikai izbēgtu no vajāšanām... Grūti ir būt sievietei vienai, to es tev varu sacīt. Tādēļ es it labi saprotu, kādēļ tas svētos rakstos stāv: nav labi būt cilvēkam vienam...»
«Bet tagad nu mēs būsim divi,» viņš jokoja.
«Jā, divi,» viņa piesarkusi nodūra acis un košļāja savus pirkstus. «Mēs patiesībā esam vairāk, Kārli - - - Tas jau citādi nevarēja būt...»
Kārlis viņu vērīgi uzlūkoja. Karsts sārtums saskrēja viņa vaigos...
Pašlaik mazais pilsonis, kas līdz šim blakus telpās bija turējis mieru, sāka neganti kliegt un spārdīties, jo laikam tam nebija izdarīts kas pa prātam. Viņa piecēlās, lai, kā jau parasts, iejauktos lietā. «Māt, nesat šurp, dodat man to resgali!» tā, durvis pavērusi, sacīja.
«Še, še, nu jau uzreiz sāk niķoties!» vecīte sacīja, kamēr tas lauzās viņas rokās. «Nemaz valdīt...»
«Tādi jau tie vīrieši ir!» Lūce jokodama piebilda. «Ja jau ar labu nevarat ar spēku nekā neizdarīsat... Bet, Ērkulīša māt, vai tad jūs šito kungu nepazīstat? Tas jau ir Ērgļu Kārlis...»
«Vai manu, pašu cilvēks!» viņa asaru pilnām acīm saķēra viņa roku un ar to apsveicinājās. «Es jau skatos, tā kā pazīstams, bet man tās acis tādas patumšas... Redziet, kā nu man iet?! Kā dēls apņēma smalku sievu, es tūdaļ par prastu... Nu es viņa dzīvoklī vairs nevaru dzīvot. Nu vajag priekš manim noīrēt citur prastāku korteli... Vai es to domāju, dēlu audzinādama?!»
Viņai aptecējās vairāk asaru, kuras tā slaucīja no acīm.
«Nu, nu, izaudzināsim to jauno dēlu,» Lūce iemeta, «redzēs, kāds tas būs... Tagad varat atpūsties... Raudzīšu pati ar viņu tikt galā...»
Kārlis vēl kā bez elpas uzlūkoja gan mazo puisēnu, gan Lūciju. Viņš paredzēja maigu pārsteigumu svarīgu priekš viņa...
«Tas ir tavs!» Lūcija kautrīgi sacīja. «Mans pirmdzimtais un vienīgais...»
Nu Kārlim bija lieta skaidra. Tagad izskaidrojās tas radnieciskais, kas viņam dvesa pretim, to pirmīt ieraugot. «Lūcij, Lūcij!» viņš apķēra to ap vidu un pieglaudās kā trešais cieši pie viņas kamieša. «Tu nabaga dvēsele... Kas nu mūs vairs var šķirt?!»
«Jā, jā,» viņa lepni sacīja. «Tagad tev ir sieva un dēls...»
«Un visu es atdabūju vienā dienā!» viņš gavilējoši iesaucās. «Par daudz laimes!... Cik vecs viņš? Nu, to jau var izrēķināt... Un vai krustīts? Jādomā... Kas tad vārdā?...»
«Lāčplēsis,» viņa atbildēja.
«Ak, Lāčplēsi, zēn, zēn!... Tu tiešām reiz lāčus plēsīsi, reakcijas lāčus!» Kārlis iesaucās. «Nāc šurp uz mana klēpja, lai tevi labi apskatu...»
Viņš paņēma no Lūces rokām bērnu, kurš gan sākumā, skaļi brēcot, protestēja un spārdījās, bet zem viņa glāstiem drīz vien apmierinājās un sāka nogrimt viņa deguna un acu pētīšanā. Drīz vien, būdams uzņēmīgas dabas, tas gribēja atlauzt gabalu no viņa deguna un apstrādāja uz nebēdu viņa ūsas. Eksperimenti bija tik nopietni, ka Kārlim šad un tad viņa roķeli vajadzēja saturēt ciet, par ko tas smējās un tirinādamies ķērca.
Tā viņi bija kļuvuši nešķirami draugi, un šī draudzība pastāvēja iekš tam, ka mazais puisis bez žēlastības apstrādāja tēva muti un seju, meklēdams tur pēc jauniem atradumiem. Lūcija laimīgi viņiem pieglaudās blakus.
«Nu, pastāsti man, kā tev gājis,» Kārlis jautāja, ar bērnu darbodamies.
«Kā nu gājis?» viņa atbildēja. «Ļoti dažādi! Tās pirmās dienas pēc briesmīgā notikuma es domāju, ka vai prātu zaudēšu... Lasīju avīzēs, ka viņš nogalinājies, mans onkulis. Un viņu paglabāja vienu kā sunīti... No piederīgiem es biju viena vienīgā. Viņa sieva un meita bija ārzemēs un nevarēja būt klāt. Vēlāk, kā dzirdēju, viņas pārbraukušas un tagad piemītot Plaušos pie maniem vecākiem, kamēr mana onkuļa lietas tikšot nokārtotas.»
«Jā, es zinu, es Ninu satiku!» Kārlis atbildēja un pastāstīja viņai par savām sarunām ar Ninu Plaušu birzē.
«Lai nu viņš arī bija grēcīgs cilvēks vai kāds,» Lūce turpināja, «bet tas ir briesmīgs liktenis! Kad viņš grēkoja, tam draugu bija diezgan, kad to ķēra sods, neviena nebija vairs... Esmu pārliecināta, ka, ja viņa noziegums nebūtu atklāts, viņa draugi, lai arī tie būtu zinājuši, būtu bijuši tam draugi arvien. Kad viņam tos nevajadzēja, tie bija, kad viņam tos vajadzēja, tie nebija... Un brālis arī nozudis... Nekādas vēsts... Par Perlantu man ir rūpes... Diezin kur viņš atronas...»
«Priekš gadiem no viņa saņēmu divas vēstules,» Kārlis atbildēja. «Bet pēc tam viņš man vairs nav rakstījis...»
«Un tā paliku viena svešos ļaudīs, svešā pilsētā,» viņa turpināja. «Nekur griezties, nekur padota rast! Biju jau tuvu pašnāvības domām un gāju uz Daugavu... Viņas viļņos galu meklēt... Bet visapkārt rosīga dzīve, tik jautra, tik čalojoša! Cilvēki runā un smej... Vai viņi zin, kas tev sirdi kremt?! Un dzīvot gribas... Dzīvot gribas ikvienai mazākai dzīvībiņai, kur nu vēl cilvēkam! Un tā es pie sevis nodomāju: «Kas tev, cilvēciņ, cits līdzēs un būs... Tev pašam sev jāpalīdzas...»
Satiku nejauši Daugavmalā Ērkulīša māti, un tā bija mana laime. Viņas nelaime, mana laime! Jo, tā kā tā bija izsviesta no dēla dzīvokļa, es varēju apmesties pie viņas... Visu laiku viņa man bijusi kā māte, un es nezinu, ko es bez viņas palīga un padoma ar to mazo puisi būtu iesākusi. Sākām tad nu gudrot... Ielikām avīzēs sludinājumu, iemaksājām vietu vidutājības birojā. Beidzot dabūju vietu, gan par bada algu, bet arī par to saviem vecākiem ļoti pateicos. Vismaz tik daudz tie man tās izglītības novēlējuši, ka iemācījuši mani par šneiderieni. Ka es ar to nevaru apmierināties, nevaru justies ne brīva, ne laimīga, to tu it viegli sapratīsi!...»
«Saprotu, saprotu it labi!» Kārlis piebilda. «Ja mēs gribēsim patiešām cilvēcīgu stāvokli iekarot, mums priekšā stāv sīva cīņa...»
Bet nu viņš pastāstīja tai ko ļoti interesantu, - kā tas bijis ar to balles būšanu un visas seloņu lielās ķezas un nelaimes ar to sakarā. Sevišķi Pudiķa bažas: ko nu teiks labākās famīlijas?! Visas tās komiskās situācijas viņš to izcēla tik spilgti, ka, nelūkojot uz nopietno stāvokli, viņai bija jāsmejas tik spilgti, ka tai vai asaras bira pa acīm. Un beidzot, ka viņš par to lietu nav neko zinājis un ka viņam šī misija uzspiesta negribot...
«Žēl gan!» viņa uzskatīja savu tautas uzvalku un nopūtās. «Es tā priecājos uz seloņu balli... Gribas taču arī reiz tikt zem cilvēkiem...»
«Vai tas tev patiešām darītu prieku un patikšanu?» viņš jautāja.
«Bet ļoti!» viņas krūtīs pamodās sieviete. «Visu to ilgo laiku, tā mājās pie vīra, tā te darbnīcā, esmu bijusi tikai «slugs». Neviena jautra brītiņa... Vai, cik ilgi neesmu dejojusi!...»
«Nu, tad rītvakar to darīsim... Ieradīsimies seloņu ballē,» viņš cieti noteica.
«Vai tu negudrs!» viņa it kā izbijusies iesaucās. «Tu taču dzirdēji, ka ielūgums uz mani nezīmējas!...»
«Bet ielūgums zīmējas uz mani,» Kārlis cieti noteica. «Es vēl piederu pie «Selonijas», un, kur es esmu, tur arī tu...»
«Iedomājies, kādu vētru tas saceltu pie labāko famīliju dāmām un taviem komiltoņiem?!» viņa tam aizrādīja. «Viņi jau mani ar acīm nobadītu!...»
«Lai tikai iedrošinās kāds!» viņš attrauca. «Tam tad ir darīšana ar mani...»
«Tu nu uzņemsies grūtu cīņu, no kuras varētu izvairīties,» viņa domīgi iebilda.
«To es taisni gribu!» viņš pastāvēja. «Es degu pēc cīņas!... Vai tur nu lūst vai plīst, gribu tiem reizi pateikt patiesību acīs... Mēs nedrīkstam slēpties aizkrāsnē un izvairīties!... Mums jāgriež krūtis pretim veciem aizspriedumiem un tie jādragā...»
«Ja tu domā,» viņa beidzot piebilda, «man arī netrūkst kurāžas... Labi, es turu līdzi...»
«Tātad pieņemts!» Kārlis noteica. «Un reizi pieņemts ir jāizpilda, un to grozīt vairs nevar!... Un tagad nu sakravājiet savas mantas, es jūs šinī žurku perēklī ne acumirkli ilgāk neatstāju. Man «hohkolonijā» daudz labāks numurs...»
«Ko lai dara?» viņa traģikomisku smaidu attrauca. «Jūs, vīrieši, esat tie radības kungi, un mums, sievietēm, atliek tikai paklausīt. Bet tā jau arī, mans mīļais, es pie tevis uz zila gaisa neskriešu, gribu pirms tavu iedzīvi redzēt. Man šķiet, ka ne te, ne tur mums nebūs dzīvošana. Bez Ērkulīša mātes es nevaru iztikt, jo viņa un Lāčplēsis nav šķirami... Mums būs jāmeklē pavisam jauns, piemērots dzīvoklis...»
«Labi, bet šovakar jūs abi ar Lāčplēsi - - vai, aizmidzies zēns...»
«Lai, atstāsim viņu labāk mātes zināšanā šovakar,» viņa sacīja. «Mums viņš vajadzīgs nav, un pie mātes tas tomēr jūtas visomulīgāk. Ja jau tu nu gribi, tad braukšu tev arī šovakar līdzi...»
Viņa paņēma aizmigušo bērnu, ienesa to pie mātes un sacīja, ka tai jāiziet un šovakar mājās nebūs.
Tad ātri saģērbās un abi saķērušies nokāpa pa trepēm. Kārlis paņēma pirmo fūrmani, kuru sastapa, un, cieti viens pie otra pieglaudušies, tie uzsāka savu mīlestības ceļojumu uz «hohkoloniju».

* * *

Lielā diena bija pienākusi. Pār Latviešu biedrību plivinājās valsts karogs. Trepju rūme, tāpat lielā zāle greznojās skuju un mētru vītnēm. Augšā skatuves rampa bija pušķota mirtu un lauru podiem pēc visiem likumiem. Tikai ārā, frontē, ģēveles apaļais logs vēl neierāmēts un aizbāzts ar lielu cisu maisu, lai vējš pa to neietiktu un netrakotu pa bēniņiem. Seloņiem par lielām nepatikšanām, jo deva «Dienas Lapai» bagātīgu vielu zoboties.
«Baltijas Vēstnesis» bija bieži norādījis uz Latviešu biedrību kā uz «māmuļu», kas visu sedz ar saviem spārniem, kā uz latviešu centru un pat kā uz «visaugstāko centru». Bet, tā kā asās attiecības starp abām partijām pēc notikušās kases cīņas bija kļuvušas vēl asākas, kam piebiedrojās vēl Stučkas izslēgšana no Zinību komisijas, tad «Dienas Lapa» par šādu augstāku centru ir zināt negribēja. Viņa katrā gadījumā, kur vien varēja, zobojās par to augstāko centru un pēc studentu balles savā literāriskā pielikumā pat nobildēja Latviešu biedrības ģēveli ar apaļo logu, aizbāztu ar cisu maisu, ar parakstu: «V i s a u g s t ā k a i s c e n t r s».
Šis bailīgais centrs komiltoņiem tagad acīs neiekrita. Tikai vēlāk viņi sev par lielām errastībām to lasīja «Dienas Lapā».
Tagad viņiem ausis un acis vajadzēja priekš kā cita: lai godam sagaidītu viesus un lai iekšējā balles dzīve būtu kārtībā un saskaņā.
It kā uz burvju mājienu labākās famīlijas šodien saplūda «māmuļas» telpās daudz lielākā skaitā, nekā cerēts. Gan pašas savām eķipāžām, gan fūrmaņiem, pa lielākai daļai «lihačiem» (automobiļu vēl nebija), gan arī kājām, jo laiks bija skaists un trotuāri skaidri slaucīti. «Liepas meitas» baltām balles kleitēm, ienākot turēdamas šlepes rokās, baltām zīda kurpītēm, mātes un vecākas kundzes augsti pufētām krūtīm, kas piespraustas visādām brošām, īstiem un neīstiem akmeņiem, robustiem turnīriem, smagām roku sprādzēm, kuru križuļi skanēja vien, un tādām frizūrām, kas, izlietojot liekas bizes un matus, bija tik lielas un augstas kā spaiņi. Redzēja arī paretam tautas uzvalkus un sagšas. Bet tādas parādības vairs neimponēja, jo vispārējos dziedāšanas svētos tādas bija jau redzētas un labāko famīliju kundzes noprata it labi, kādēļ ar tiem švītizēja! Kad cita labāka nav, ko apvilkt, velk to pašu...
Jau pa «māmuļas» telpām viļņoja vilinošas mūzikas skaņas. Šovakar nespēlēja vis kaut kāds Zaikovskis, bet «Eiterpes» orķestris melnās frakās un baltās šlipsēs. Goda dāmas jau bija savās vietās un apspriedās, kā sākt. Visām tām pār krūtīm un pleciem, sānos ar šlaufi piespraustas, platas lentas «Selonijas» krāsās. Viss tas darīja viņas ģenerāļiem līdzīgas. Arī komiltoņiem visiem, kam krāsas dotas, šauras lentas pār vestēm korporācijas krāsās. Tā bija interna vieta un sabiedrība pašu «māmuļas» sienās, kur krāsas nevajadzēja slēpt, bet varēja tās atklāti rādīt «tautai». It sevišķi tās valdzināja jaunavu acis, kurām likās, ka tāds jauneklis krāsās ir daudz glītāks un patīkamāks. Tādēļ arī garderobē nodotiem deķeļiem pa lielākai daļai it visiem bija atgrieztas oderes vai, labāk sakot, labās puses ar visām krāsām.
Orķestris pēc ievadījuma mūzikas uz īsu laiku apklusa, tad atskanēja trompetu signāls, ka balle atklāta, kam sekoja rondo jeb polonēze. Pats seniors ar Krauklīša kundzi atklāja tūri, viņiem sekoja kā otrais Knābis ar eleganto Mikentāl kundzi, kā trešie - Pudiķis ar savu nākamo sievasmāti, robusto Starpiņa kundzi. Viņas tuklais vaigs staroja aiz prieka. Tā apzinājās, ka ar plato krāsu lentu pār krūtīm viņa ir impozanta parādība. Un pēc viņiem citi visi! Jaunavām ne visai par patikšanu, ja, kur visa uzmanība bija piegriezta šīm goda dāmām, daža laba zeltene palika sēžot! Tā jau bija lielākā blamāža, kādu vien var iedomāties, un tādēļ krāsneši cieti nokodināja viens otru un it sevišķi fukšus uz to raudzīties, ka neviena no «labākām tautumeitām» netiktu apbēdināta un nepaliktu sēžot. Tā Pudiķis vēl atgādināja Kārlim sevišķi šo apstākli vērā ņemt.
«Jā, jā,» Kārlis atbildēja. «Man jau ir sava dāma, kura nekādi nevar palikt sēžot...»
Dejas maršali, tāpat platām krāsu lentām, no korporeju vidus kā veiklākie dejotāji šim nolūkam izraudzīti, tūrēm mainoties, komandēja franciski. Starpiņa kundze, var sacīt, peldēja laimē. «Ah, cik jauki tā labākā sabiedrībā ferkērēt ar bildētiem cilvēkiem!» viņa bez žēlastības spaidīja Pudiķa roku. Kad beidzot rondo izbeidzās valsī, Pudiķim nācās grūti šo drukno stāvu dabūt pēc takta riņķī; viņa gūlās uz viņa roku un lipa tikpat kā jaunkundze. Visi tie tautas vīri, kuri noģīmēti karājās pie sienas starp mētru un skuju vijām, kā Valdemārs, Biezbārzdis un citi, nolūkojās šinī jautrajā tracī un nokrēslī it kā smaidīja resp. smīnēja.
Nākamā deja bija kadriļa. Beigās tai visi dejotāji saķērās dārziņā, tad dāmas uz vienu pusi un kungi uz otru pusi roku pa rokai devās uz priekšu. Atskanēja balles maršala skaļais cherchez. Pār Mikentāla kundzes seju pārlidoja tumšs mākonis. Viņai pretim nāca Lūcija tautas uzvalkā ar seloņu krāsām. Viņa gan neko neteica, bet roku tai vis no visas sirds nedeva, tikai vienu pirkstiņu, lai jo ātrāk, jo labāk tiktu viņai garām. Tāpat ar Lūci nācās sastapties Starpiņa kundzei, kura tikko nepalika «štucīga» un iesaucās: «Na nu!» Bet arī tai, kamēr tā nebija labi atjēgusies no sava pārsteiguma, Lūcija aizslīdēja garām. Un pēdīgi šo malieri bija ievērojis arī Pudiķis, kurš tikko neiesaucās: «Parbleu!» Šausmīgais tomēr bija noticis! Plebejiete iezagusies labākā sabiedrībā seloņiem taisni par šikānu!
Pēc tam kad bija aizgādājis Starpiņa kundzi uz savu vietu un pārliecinājies, ka Hertai nav garlaicīgi, - tā mīlinājās ar viņa dāvāto buķeti un triecās ar labiem komiltoņiem, kuriem viņš pielūdzis tērzēt ar viņa līgavu, kamēr viņš aizkavēts no saviem oficiāliem pienākumiem, - viņa pirmais darbs bija uzmeklēt un nopratināt Sieriņu.
«Tu man dosi paskaidrojumu!» viņš gandrīz bargi iesaucās. «Kā šī persona ir ietikusi mūsu vidū?»
Kas tā par personu, to Sieriņš it labi zināja, jo bija tāpat visu novērojis ar šausmām sirdī. «Es nezinu,» tas noraustīja kamiešus. «Man tā lieta tikpat nesaprotama kā tev...»
«Vai tu korporācijas uzdoto misiju izpildīji un viņai ielūgumu atprasīji?!» Pudiķis uzsāktā tonī turpināja. «Saki: jā vai nē?!»
«Saprotams, ka izpildīju,» Sieriņš attrauca. «Es viņai skaidriem vārdiem pasacīju: «Jaunkundze, jūs neesat tā persona, kas bija domāta! Jums ielūgums jāatdod, lai mēs to varam nosūtīt uz īsto adresi...» Bet - -»
«Jā, kas bet?!»
«Nu, es taču nebiju viens, kam tas uzdots!» Sieriņš gandrīz sapīcis attrauca. «Ritulis jau arī bija līdzi... Kā rādījās, viņš ar to jaunkundzi bija tuvs pazīstams... Abi saucās vārdā. Viņš to par Lūciju, cik dzirdēju. Viņš sāka palikt ar viņu tik intīms, ka es biju spiests pazust...»
«Ahā!» Pudiķis saprazdams pamāja ar galvu. «Es saprotu, «jeibogu», es Rituli pilnīgi saprotu. Ka priekš šīs sievietes var iedegties, to man lieki vairs nevajag izskaidrot... Bet katrai lietai savas robežas. Zem segas viņš ar to var skūpstīties, cik tam tīk, bet, ja tas viņai savus rendez-vous dod «Selonijas» izrīkojumos, nu tas taču par traku!»
«Kā redzi, es te vainīgs neesmu,» Sieriņš nelaimīgu vaigu atteica, pie sevis tomēr apzinādamies kā līdzvainīgs.
«To mēs vēl izmeklēsim!» Pudiķis cieti noteica. «Kādēļ tu par notikušo neziņoji tūdaļ oldermanim, man vai kādam citam komiltonim? Mēs tad būtu spēruši kādus aizsardzības soļus, lai viņa neietiek zālē... Bet nu pēc notikušā - to skandālu?!... Kā tagad lai lietu izlabo?»
Viņš novērsās no Sieriņa un sekoja kārtībai zālē. Bet, cik mums tas jau zināms, tad Pudiķis nebūt nebija tas vīrs, kas bezspēcīgi nokar rokas, lai lietas iet kā iedamas. Ciešā apņemšanās viņa sejā liecināja, ka viņš glābs vēl to, kas glābjams. Skandālu nedrīkstēja izlaist plašākā publikā.
Vispirms viņš uzmeklēja Mikentāla kundzi un lūdza viņam atļaut mazu sarunu zem četrām acīm kādā ļoti diskrētā lietā.
«Man korporācijas vārdā pret jums jāatvainojas,» tas sacīja. «Neiedomājamais ir noticis! Jūs taču būsat manījuši, ka jūsu šuvēja ietikusi starp balles viesiem?»
«Jā, tas man ļoti uzkrīt!» kundze pārmetoši atteica. «Es pati jau par to gribēju no jums prasīt kādu paskaidrojumu...»
«Nožēlojams pārpratums,» Pudiķis attrauca. «Nav ta nekas noticis ar nolūku... Es jums varu apgalvot: tas vairs nekad nenotiks! Jūs dabūsat gandarījumu un lielāku, nekā varat iedomāties... Tikai viens pazemīgs un sirsnīgs lūgums man pie jums!»
«Un tas būtu?» viņa šķelmīgi koķetēja ar acīm. «Paturiet to lietu pie sevis un nelieciet to nevienam manīt!» Pudiķis turpināja. «Korporācija traki ciestu, ja tāds skandāls izietu atklātībā. Kad to vēl dabūtu zināt letoņi! Es jums vēlreiz dodu savu goda vārdu: jūs dabūsat gandarījumu, kādu vien var vēlēties.»
«Nu,» kundze, drusku padomājusi, ļāvās atmīkstināties. «Es gan principā esmu pret tādu - - kā to lai saka - - das ist doch eine Anmaßung sondergleichen - - Bet, nu, es saprotu jūsu stāvokli... Lai viņa nenāk tikai man par tuvu, es viņai virsū neskriešu...»
Pudiķis pateicās, padevīgi noskūpstīja viņai roku, tad, sirdī atvieglots, devās pie savas nākamās sievasmātes, lai arī to tāpat apklusinātu.
Lielā mērā jau arī bija izšķiroša publikas izturēšanās. Tā kā neviens Lūciju tuvāk nepazina, neviens pret viņu arī neturēja tādu naidu, kāds te nedaudzām dāmām rūga krūtīs. Taisni otrādi, viņa mantoja neitrālo piekrišanu un apbrīnošanu. Visi par skaisto jaunkundzi ar glīto tautas apģērbu bija tīri vai sajūsmināti. Viņa patlaban ar Kārli dejoja valsi, un vecākās kundzes nevarēja beigt uz viņiem caur savām lornetēm lūkoties. «Ein nettes Paar!» (Košs pāris!)
Savu sievasmāti Pudiķis ievadīja lietā apmēram tāpat kā Mikentāl kundzi. Bet panākumi bija daudz lielāki, nekā viņš bija cerējis.
«Ko nu, švīgerzon mīļais, tik daudz par tādu štruntīgu personu,» viņa tam uzsita ar cimdu uz pleca. «Priekš manis ta tikai ir lufte!... Bet, Herta, bērns, tā kā tu ar to personu tikai nerunā!» tā beidzot iesaucās Pudiķim par jo lielām izbīlēm. Jo varēja izjukt visa diskrēcija, tiklīdz publika sāk interesēties, kas tā tāda persona ir.
Ticis laimīgi šai klintij pāri, tas tagad uzmeklēja onkuli un nodeva tam par visu notikušo raportu. «Ir tagad jāpadomā, ko darīt,» viņš sacīja. «Šis zēns, cik labs un mīļš biedrs tas arī nebūtu, ir tomēr liels resgalis. Tas darījis korporācijai jau raizes diezgan, tādēļ pats pēdējais brīdis, ka viņam uzliek iemauktus...»
Onkulis gan, kā viņa smaidošais vaigs liecināja, to lietu tik tuvu pie sirds neņēma, tomēr apņēmās parunāt ar senioru un buršiem un šinī lietā apspriesties. Jo, patiesībā ņemot, no korporācijas stāvokļa tā bija liela «šmuce», ko Kārlis bija izstrādājis. Tādēļ nevarēja kaitēt, ja viņam notura mazu «bikti».
Krāsneši sapulcējās kādā blakus istabā, kura viņiem bija rezervēta, un apsprieda delikāto lietu. Šī istaba nebija vis kaut kāda «medveckaja», žūpības perēklis, kāds bija sastopams «nekulturēlo» maskavnieku vai ārpus korporācijām biedrojošos «mežoņu» ballēs. Tur tādās «medveckajās» tika žūpots uz nebēdu. Seloņi izbēga no visa, kas viņu oficiālās ballēs varēja atgādināt žūpošanu, jo priekš tam bija oficiālie kneipvakari. Neviens komiltonis ballē nedrīkstēja dvesot alkohola tvanus, bet tikai saldas smaržas! Tādēļ daži zēni bieži vien iesvaidīja savas baltās vestes ar odēra pudelītēm, kas tiem bija kabatās.
Kārlis gan bija it mierīgs. Likās, ka viņš citu visu būtu aizmirsis un nodevās savai laimei divatā ar Lūciju, savu uzticamo dzīvesbiedri un sava dēla māti. Viņi dejoja tikai viens ar otru un, ja bija starpbrīdis, tad pārrunāja vecos laikus dzimtenē. Daudz tiem bija jauku, bet daudz arī sērīgu atmiņu. Viņi nevarēja paiet garām toreiz brīvestības ballei Jelgavā, kur sākumā tie bija tik laimīgi, viens otram tik tuvu, bet tad spēji viens no otra tika atrauti!... Kā divas lapiņas vējš viņus aiznesa katru uz savu malu, un viņi tur neko nevarēja aizkavēt, ka tika ar varu šķirti... Tad nāca viņu klusais ciešanu laiks un viņas smagais, riebīgais, pazeminājošais laulības jūgs. Kā viņa brēca, kā viņa pretojās tajā iedoties, bet drīzāk viņa būtu varējusi akmeni atmīkstināt nekā savus vecākus. «Labākas mājas kā Viķildas nedabūsi,» tie atteica; tikai mājas te krīt svarā, viņa bija piedeva prece. Un pie tam būt piekaltai pie nemīlama cilvēka! Neviens vārds tiem nesaskanēja, neviena doma nebija viena! Katru apskāvienu tā sajuta kā dziļu pazemojumu, katru skūpstu kā traipu. Zobus sakodusi, viņa cieta šo lopisko dzīvi, un tad viņa nevarēja vairs. Vai zem jūga sabrukt un beigties vai to nokratīt un uzsākt jaunu dzīvi.
Tēvs, māte, brālis - visi bija tai pretim, vienīgi nelaiķa onkulis viņu saprata, un pie tā viņa domāja atrast patvērumu. Tad visdziļākā satricinājuma un bezcerības brīdī tā satika viņu, savu sirds ideālu. Un tad notika tas... Debesīs lielākas svētlaimības nevar būt, nekā viņa juta Kārļa apkampienos! Visas asinis it kā no jauna pārlējušās, jauni sirds pukstieni, jaunas jūtu kaismes... Bet, no laimes apreibuma piecēlusies, tad atrada gultā sev blakus tik tukšu vietu... Cik rūgti viņa raudāja! Tai bija tik žēli, tik žēli kā indiešu bajadērai, kuras apkampienos dievs bija nomiris... Viņa zināja tikai vienu, viņš tai ir zudis. Pat smagām sāpēm, kas viņu ķēra pie sava onkuļa nelaimes, kad atkal tika pa durvīm izgrūsta, lauzās cauri žēlas pēc viņa un visu pārspēja. Viņa staigāja kā mēnešsērdzīga...
Un, kad viņa sāka ar prātu pārdomāt, kādēļ tad viņš aizgājis, tad atbilde bija tikai viena. No viņa puses tā bija tikai aizraušanās, viņa taču nevarēja prasīt, lai viņš saistās ar cita izmīlētu, caurgājušu sievu. To prasīt jau būtu tas pats kā aprakt viņa nākamību, novilkt viņu tādā pat stāvoklī, kā pati atradās. Viņa ieskatīja, ka tādu upuri tā no viņa prasīt nevar un viņas sapnis, cik arī tas jauks, ir izsapņots. Bet vienu viņa drīz apzinājās: ka nes ko zem sirds, viņa mīlestības ķīlu, un to neviens tai nevar atņemt... Viņai jau pietika, ka tai bija bērniņš no mīļotā vīra, un viņas tālākās rūpes un vēlēšanās bija tikai tās: redzēt Kārli laimīgu! Tādēļ viņa rūpīgi tam gāja iz ceļa, lai nenotiktu jauna aizraušanās. Nu viņš to atkal atrada... Savu laimi viņa projām nesviedīs, viņi ir atkal viens... Bet, no viņa stāvokļa ņemot, tā ir tā vislielākā muļķība, ko viņš dara!... Ja viņai vienai būtu noteikšana, viņa to nekad nepieļautu.
Glāstīdams viņas rokas, viņš to ar svētlaimīgu smaidu noklausījās. Katram vienam vajadzēja sacīt, ka šis pāris ir dziļi iemīlējies. Tādu laimi var pat dievi apskaust!... Lai gan viņi, tā sakot, dzīvoja savā nodabā un nevienam nenāca pa tuvu, tad taču no krāsnešu sačukstēšanās un sāņu skatieniem Kārlis it labi noprata, ka pār viņa galvu savelkas mākoņi. Stāv priekšā cīņa, un, lai gan viņam dūšas netrūka, tad tomēr varēja būt noderīgi to vēl pastiprināt. Starpbrīdī ar nolūku drusku atspirdzināties tas noveda savu līgaviņu lejā uz vakariņām.
Tur ekonomijā tie sastapa priekšā Augustu Miķel Krūmu.
Tas bija ļoti sabozies par «Dienas Lapu». Pēc pilnās sapulces, tirzādama revīzijas iznākumus, tā bija sacēlusi lielu traci par teātra direktora rīcību. Bija runa par lienētiem zābaku lieliem pret ļoti augstu cenu, par kvīšu viltošanu un tamlīdz. Bet arī viņu avīze bija ievilkusi lietā, izrēķinādama, ka viņš no teātra saņemot pāri par astoņdesmit rubļiem mēnesī. Ne vārdiņa tur nebija patiesības! Kā inspicients viņš saņēma divdesmit piecus rubļus mēnesī, kā bibliotēkas pārzinis piecus rubļus, un, ja tas par lomu izrakstīšanu piepelnīja vēl piecus līdz sešus rubļus mēnesī, tad tas bija daudz! Viss, ko viņš saņēma no teātra, tikai maz pārsniedza trīsdesmit piecus rubļus un pie tam vēl tikai ziemas mēnešos. Tādēļ viņš gatavojās «Baltijas Vēstnesī» ievietot vienu pretrakstu un «Dienas Lapai» labi sadot pa degunu.
Kārlis stādīja viņam priekšā savu līgavu, bet izrādījās, ka viņi jau pazinās. Lūcija, ko Kārlis vēl nezināja, skaitījās pie teātra kora, un tai nācās uzstāties kā statistei. Viņa mācījusies Augustu Miķeli pazīt arī no citas puses. Jo tas, kur tas bija iespējams, varēja būt arī rupjš un ass. Par nabaga statistēm viņam nevajadzēja daudz ženierēties.
«Ļoti priecājos, man no tam nebija ne jausmas!» tas sirsnīgi kratīja Lūcijas roku. «Es jūs nu arī turpmāk kā sava drauga līgavu respektēšu. Lomiņas jūs no manis dabūsat laikā un skaidri salasāmas, un, ja man ko pieprasīsiet, atbildēšu jums noteikti un korekti! Atvainojat, ka es pret jums dažreiz varbūt esmu bijis arī skarbs. Bet iedomājaties manu stāvokli, ka man darīšana ar tik daudz cilvēkiem... Kur es ar laipnību vien tikšu? Jo visiem cilvēkiem jau nav tās apziņas...»
«Tātad jūs mani ieskatījāt par tādu neapzinīgu,» Lūcija jokodama iemeta.
«To es nekad neesmu teicis!» viņš attrauca. «Taisni otrādi, esmu novērojis, ka jums liels skatuves talents... Es nesaprotu, kādēļ jūs nedaboniet lielākas lomas...»
«Priekš tam vajadzīgs pie direktora stundas ņemt,» Lūce atbildēja. «Bet man nav ne laika, ne vajadzīgo līdzekļu...»
«Žēl!» Krūms piebilda. «Ja jūs tiktu pirmās lomās, jūs pārspētu dažu labu... Arī tev, Kārli Miķel Ērgli, cik esmu novērojis, ir aktiera dāvanas... Protams, kamēr tu esi polonēzē un korporācijā, tu reizē nevari būt aktieris...»
«Nu, kas var zināt, var būt, ka es arī tāds topu,» Kārlis atbildēja.
«Tas jau būtu ļoti jauki, bet to tavi biedri nekad nepielaidīs!» Krūms attrauca. «Ja tūliņ pirmās lomās, tas būtu citādi... Bet tev būtu jāiesāk no apakšas...»
«Vai tu dzersi šņabi, August Miķel?» Kārlis jautāja.
«Kas par jautājumu? Augusts Miķels Krūms nekad no šnaba nav atteicies.»
Viņi paturēja krietnas vakariņas, un abi Miķeļi palika ne pie vienas glāzītes vien. Ar vārdu sakot, viņi uzdzīvoja tīri kā mazi «mežoņi» «medveckajā», un šī viņu rīcība bija jau ievērota. Atkal pretī korporācijas garam.
«Uz veselību!» Krūms pacēla glāzi. «Lai Lūcija top par pirmo latviešu varoņu lomu tēlotāju un tu, Kārli, par pirmo drāmu rakstnieku...»
«Un tu, August Miķel?» Kārlis iejautājās.
«Es par inspicientu un pirmo lomu rakstītāju,» bija atbilde.
Kad Kārlis piecēlās, viņš juta, ka tam vaigi zied vien. Tagad viņš gatavs uzņemties katru cīņu.
Uz to nebija ilgi jāgaida. Viņš ar Lūciju vēl nebija labi uzgājis augšā un apsēdies, kad Pudiķis bija jau klāt, bet palika kādus soļus piecus sešus nost un meta ar roku.
Kārlis likās, ka viņš to neredzētu, un Pudiķis bija spiests distanci ievērojami samazināt. «Rituli,» viņš uzsāka, «man ir tev kas jāsaka zem četrām acīm...»
«Ļoti patīkami!» Kārlis attrauca. «Bet par nožēlošanu mēs še esam sešas acis...»
«Esi tik laipns un panāc drusku!» Pudiķis turpināja. «Te sāņu istabā arī citi biedri... Mums ir kas jāpārrunā...»
«Atvaino mani, ka esmu aizņemts!» Kārlis atbildēja. «Tu taču redzi, ka esmu dāmas pavadībā...»
Pudiķis kodīja lūpas un nesamanīja, ko tālāk darīt. «Nu, ej taču, Kārli!» Lūce beidzot iesaucās. «Es jau kādu brīdi varu palikt arī viena...»
«Ja tu vēlies - -» Kārlis piekrita. «Pagodinos tev stādīt priekšā savu komiltoni. Komiltonis Pudiķis - mana līgava...»
Lūce starojošām acīm stiepa pretim savu roku, bet Pudiķis nesamanīdams skrullēja savas ūsiņas.
«Tā ir mana līgava!» Kārlis gandrīz bargi atkārtoja un piespieda tam pieņemt viņas roku.
«Ak tā, ļoti priecājos!» Pudiķis, it kā viņš nebūtu sapratis, tagad, konvencionēli smaidīdams, palocījās, bet no rokas gan deva viņai tikai pirkstu galus un tik maz, cik vien iespējams.
«O, ar to kungu jau esmu pazīstama!» Lūce attrauca tālāk. «Viņš taču bija tik laipns mani uz šo balli uzlūgt...»
«Par to parunāsim citā reizē,» Pudiķis viņu pārtrauca. «Atvainojat mūs uz kādu laiciņu...» Un, paņēmis Kārli zem rokas, viņš to vilka projām.
Viņi iegāja blakus istabā, kur vesels bars krāsnešu Kārli sagaidīja ar sodošiem skatieniem.
«Tilterih!» oldermanis beidzot iesaucās. «Vai tā tu ievēro korporācijas komangu?»
«Onkul!» Kārlis sašuta. «Runā tu ar mani citādā tonī. Kurš ir tilterihs? Es, tu vai Pudiķis?»
«Na, es lūdzu!» Pudiķis ar žestu izsaucās.
Onkulis it kā neizprazdams Kārli uzlūkoja un drusciņ aprāvās. «Nu, tu jau man izliecies varen asprātīgs! Vai tas man vēl būs jāpaskaidro? «Tilterihs» ir tas, kas nesaprot, ko viņam saka! «Tilterihs» ir tas, kurš pretim oldermaņa pavēlei griezties pie kādas nepiederīgas personas un atprasīt viņai ielūguma karti ne vien to neizdara, bet ieronas ar šo personu ballē un «šarmē» tā, ka tas visiem cilvēkiem uzkrīt. Nu tu zini, kas ir «tilterihs». Un tāds «tilterihs» pelna, ka tam ne vien iekar piķi, bet tāds «tilterihs» kā «tilterihs» izmetams pavisam no korporācijas. Nu tu zini, kas ir «tilterihs», un zini arī, kurš ir tas «tilterihs» starp mums?!»
«Zinu, ka es tas neesmu!» Kārlis spītīgi attrauca. «Ko tu man uzdevi, to es arī izpildīju... Tas ir, morālisko bendes amatu - viņai to pasacīt - gan izpildīja Sieriņš. Bet to es tev droši varu apgalvot, ka viņa uz šī ielūguma pamata ieradusies nav...»
«Uz kāda pamata tad?» onkulis attrauca.
«Ielūgums ir anulēts, es viņu personīgi ievedu!» Kārlis it kā gavilējoši iesaucās.
«Ar kādu tiesību, es lūdzu?!» onkulis attrauca, un viss bars par šādu pārdrošību it kā sakustējās.
«Ar tādu tiesību, kā jūs visi ievedat ballē savas mātes, māsas un līgavas!» Kārlis saslējās, cik liels viņš bija. «Viņa ir mana līgava.»
Atkal vispārējs pārsteigums un sadugums. «Un to tu man teic tā, it kā tas nekas nebūtu!» onkulis turpināja. «Tā ir viņa līgava, ko tu domā?!... Ja mēs visi sāksim vest ballē savas līgavas, ar kurām esam drusku paknakstījušies, tad mums te ķēkšas, istabas meitas un šuvējas vien būtu. Te neviena godīga labāko famīliju dāma tad nevarētu ienākt, ja tā negribētu sadurties ar savu istabas meitu vai ķēkšu - -»
«Mūsu cienīgās pašas pa daļai pārģērbtas istabas meitas un ķēkšas!» Kārlis sarkastiski iesaucās.
«Atļauj man izrunāt līdz galam!» onkulis viņa ierunu atraidīja. «Katram ir savas «mazas nerātnībiņas», un to mēs visi saprotam, bet, ja korporelis grib ieiet mariāžu, tad ne ar katru, bet tikai ar sev līdzīgu, vai saproti!...»
«Viņa ir man līdzīga!» Kārlis attrauca. «Tāds mariāžs jums vēl nevienam nav laimējies...»
«Nu, paklausāties vien šo pintiķi!?» onkulis sāpīgi iesmējās. «Viņa tev līdzīga? «Tilterih», vai tad tu nemaz neproti sevi vērtēt? Nu, kas tad viņa ir tāda, šī adatu princese? Vai tu mani nevarētu drusku iepazīstināt ar viņas heraldiku?»
«To labprāt gribu darīt!» Kārlis attrauca. «Jau sen es gaidīju uz tādu izdevību, bet man nebija nekāda iemesla jums, tukšgalvjiem un iepūtīgiem nelgām - -»
«Na nu, puika!» onkuļa acis iezibējās.
«Uz tevi tas nezīmējas, onkul, atvaino!» Kārlis izlaboja. «Tu piederi korporācijā pie tiem nedaudziem cilvēkiem, kurus es vēl patiešām cienu. Bet arī tu esi līdzvainīgs... Tu aizstāvi šos nejēdzīgos principus, pats nezinādams, kāpēc...»
«Pateicos par komplimentu!» onkulis sarkastiski iesaucās. «Bet es taču reiz gribētu zināt, kas tad tā tava sirds izredzētā tāda īsti ir.»
«Lūcija Vinkelman, dzimusi Plausis!» Kārlis attrauca. «Un, ja gribiet tuvāk zināt, tad mūsu komiltoņa un mana neaizmirstamā drauga Perlanta Plauša miesīgā māsa...»
Uz reizi klusu kā baznīcā. Varēja manīt, ka komiltoņi, sajuzdami pārmetumu, mazliet aiz kauna saduga. Visnelaimīgāko vaigu rādīja Pudiķis.
«Fučikata!» Fučis uz viņu ar skaudīgu prieku iesaucās, pirmais pārtraukdams klusumu.
«Jā,» Knābis norūca. «Es redzu, ka mēs patiešām esam blamējušies, bet uz otru pusi...»
«Ar kādu tiesību jūs viņu niciniet un morāliski pazemojat?!» Kārlis tagad uzstājās tiesātāja lomā. «Ar kādu tiesību jūs viņu izstumjat no savas sabiedrības par to, ka tā savu maizi godīgi nopelna? Ja jūs pazītu viņas cēlo dvēseli, viņas slāpes pēc zinātnes, viņas cenšanos pēc izglītības saules un viņas smagos, sāpīgos pārdzīvojumus! Kādēļ jūs viņu vajājat kā akli iekodušies suņi?!... «Mums ir savi korporācijas principi», «mēs nevaram ar katru» - - Es spļauju uz jūsu principiem -»
«Ko tu teici, zēn?!» onkulis viņu pārtrauca. «Tā ir pārdrošība - -»
«Tā ir nekaunība!» komiltonis Džoniņš piebilda.
«Es spļauju uz tiem!» Kārlis liesmojošām acīm saslējās, cik liels viņš bija. «Visu laiku es klusēju, bet tagad nu gribu runāt. Es cietu klusu, zobus sakodis, kad viņa, tik mīļa man un dārga, tika atrauta no manis ar rupju varu, varmācīgi pielaulāta citam mantas dēļ, kuru arī jūs tik ļoti dievināt un pārdodat par viņu savu cilvēka cienību!... Es biju mēms un cietu viens savas dzijās sāpes, viens savā jumta istabiņā, kad daudzi no jums lēkājāt viņas kāzās, tukšus salmus kuldami par latviešu tautas izlasi... Vai jūs no viena vaibsta manā sejā lasījāt, ko es biju zaudējis? Un vai jūs arī viens apdomājat, kādā nelaimē un postā jūs viņu iegrūdāt? Viņas nelaimi jūs viņas kāzās apdancojāt un aptērzējāt!... Un tagad, kur esmu viņu atkal atradis un viņa ar neatraujamām saitēm pieder man, - es nevaru to pieļaut, ka jūs metiet uz viņu ar akmeņiem... Jums nav uz to nekādas tiesības, vai dzirdiet?! Mēs divi, kas lielā sadzīves mežā, kur tik daudz melu teku, bijām nomaldījušies, nepareizus ceļus meklēdami, viens no otra aizklīduši tik tālu, tik tālu, nu mēs viens otru esam atkal atraduši, un es to nepielaidīšu, ka jūs mūsu vārīgās dvēseles stīgas aplejat ar savu netīro morālisko zosti - -»
«Nu, beidz savu lekciju!» onkulis viņu pārtrauca. «Mēs saprotam it labi tavu kļūmīgo stāvokli. Pielaižu arī tev mīkstinošus apstākļus - - tā ir savā ziņā traģēdija - dilemma - - No vienas puses, korporācijas gods un principi, no otras puses, tiecības uz jaunības mīlu un pienākuma apziņa pret draugu. Bet atvaino, mēs par to lietu neko nezinājām... No mūsu puses, es pielaižu to, tā ir kļūda, ka mēs neesam pietiekoši informēti. Jo pret sava komiltoņa Perlanta māsu mēs lietu nekad tik asi nostādīt nedrīkstējām...»
Pārmetums zīmējās uz Pudiķi, ko tas it labi sapratu. «Man arī patiesībā par to visu nebija nekādas jausmas,» tas it kā atvainojās, «jo Ritulis man taču par to nekā nav bildis...»
«Atvainošanu,» Knābis iebilda. «Ar to, ka Ritulis viņu proklamē par savu dzīvesbiedri, lieta ņem citu virzienu. Ja viņa reiz bijusi kalpojošs gars, tad tas jau pieder pagātnei, kura mums nav noteicošā. Tagad viņa ir Rituļa dzīvesbiedre, un kā tādai mums nav tiesība, arī ne iemesla noliegt viņai savu cienīšanu...»
«Tad tu domā: agrāk tā varēja būt arī ķēkša vai šuvēja, mums tas neskādē?!» Džoniņš iemeta. «Vai mums tādi precedences gadījumi ir?»
«Protams, ka ir!» Knābis attrauca. «Varu konstatēt, ka arī Starpiņa kundze agrāk bijusi tikai vienkārša ķēkša. Šodien viņa ir viena no mūsu goda dāmām...»
«Viņa nu gan bijusi kas vairāk,» Pudiķis piesarcis paskaidroja, «apmēram tik daudz kā saimniecības vadītāja. Bet vienmēr kalpojošs gars, kas viņa tagad vairs nav, un es Knābim pilnīgi piebalsoju, ka mums jārēķinās ar tagadējo sabiedrisko stāvokli. Ja Ritulis mums piesūtītu savu salaulāšanās karti, lieta būtu izšķirama tāpat. Bet tas nu viņam nav iespējams, tādēļ ka viņa jau ir precēta, tikai no sava vīra aizgājusi...»
«Tas būtu vēl tikai formēls kavēklis,» Knābis atspēkoja. «Mums varētu būt izšķirošā tikai morāliskā kvalifikācija...»
«Tas jau ir tas āķis!» Pudiķis attrauca. «Tagad, kur es visu nu zinu, man tā lieta atklājas tikpat kā uz delnas. Lai arī Perlanta māsa, ārpus sabiedrības kritikas tā nav stādāma. Ka viņa aizgājusi no sava vīra un dzīvo te viena uz savu roku pilsētā, tas met uz viņu tādu savādu ēnu. Tas viens! Otrs, - saki man, ar ko tu satiecies, un es teikšu, kas tu esi! Jūs atcerēsaties taču vēl to skandālu jūrmalā pie Horna, kad Ritulis, mums sagādāja tik daudz nepatikšanas. Mēs redzējām viņu un viņa «līgavu», pardon, es toreiz to nezināju, izlaidīgās, no mūsu labākās sabiedrības galīgi nosodītās Olufejevas sabiedrībā...»
«Ā!» biedri atcerējās, un simpātijas, kas bija pārsviedušās Kārļa pusē, manāmi atsala.
«Ka viņa ir Perlanta māsa, tas mums jāņem vērā,» Pudiķis turpināja. «Bet tāpat mums jāņem vērā, ka Perlants visvairāk bija nemierā par to, ka tā aizgājusi no vīra. To viņš tai nevarēja piedot...»
«Perlants, neraugot uz viņa vīrestību dažā citā lietā, šinī jautājumā bija bāba!» Kārlis kategoriski noteica.
«Kā to ņem,» Pudiķis noraustīja kamiešus. «Cik komiltoņi atcerēsies, Perlants par viņas izturēšanos jūrmalā arī bija ļoti nemierā, un man liekas, ka tas bijis viens no tiem iemesliem, kas viņu spieda no Rīgas pazust... Ir arī jautājums, - konvents par to vēl nav izšķīries, jo lieta arvien tiek atlikta, - vai Perlants pēc viņa krusttēva skandalozā notikuma vēl ieskatāms par mūsu komiltoni?»
«Mūsu korporācijas principi nosprauž tiešu līniju, no kuras nekādā gadījumā nevaram atkāpties,» Džoniņš cieti noteica. «Ja mēs pielaidīsim kādus izņēmumus, tad tie var tapt par likumu...»
Iekšējs sašutums par šādu ārišķību sagrāba Kārli ar jaunu sparu. Viņš redzēja, ka ar šiem ļaudīm vairs nekas nav iesākams. «Tad arī tu jūties kvalitatīvi labāks par Perlantu!» viņš dzēlīgi iesaucās. «To es nezināju!... Un tāpat Pudiķis - slepenībā viņš gribētu apkampt visas nekvalificējamās sievietes un nopumpēt visus nekvalificējamos onkuļus!... Tikai atklāti viņš to negrib atzīties...»
«Lūdzu, lūdzu!» Pudiķis, tikpat kā no odzes dzelts, iesaucās. «Tu attiecini laikam uz to, ka es tev gāju līdzi pie tās sievietes, bet es taču iekšā neiegāju... Un to pumpi tu laikam attiecini uz manu mazo goda parādu... Visdrīzākā laikā nolīdzināšu... Tev nemaz nevajadzēja atgādināt!... Tas ir gaužām netaktiski no tevis...»
«Lūdzu te nepāriet uz personībām!» oldermanis iesaucās.
«Tās nav nekādas personības, tie ir principi, kas mūs šķir!» Kārlis attrauca. «Es manu, ka starp mani un jums atvērusies plata plaisma. Cik mīļš un labs biedrs jūs dažs man esat, mūsu rokas vairs nesniedzas pāri šai plaismai. Jau sen jūtu, ka piederība pie jums mani nospiež kā kāda smaga nasta, neļauj man brīvi elpot... Man atliek tikai šis važas nokratīt un galīgi ar jūsu apsūnējušiem principiem lauzt!... Es jums sacīšu, mani mīļie draugi, to, ko Bismarks sacīja Baltijas vāciešiem: «Jūs esat sava veida reakcionāri nerri!» Un es jums sacīšu vēl: «Jūs esat kaķēni bez acīm!» Dzīves nopietnība iet savu ceļu un atrisina šausmīgas problēmas. Visas vecās sabiedriskās normas savās eņģēs spraikšķ un taisās irt. Bet jūs to neredziet un nedzirdiet! Jūs esat reakcionāri nezin aiz kādiem iemesliem, jo ne jūsu pagātne, ne jūsu nākotne, ne arī jūsu nožēlojamā tagadne - jūsu ubadzīgā saimnieciskā eksistence jums tādiem nespiež būt! Jūs gribiet būt grandseniori, pacelties kā lielikungi pār saviem tautasbrāļiem, lai gan ikvienam jums kāds tālāks onkulis ir sētas puisis, bet tādēļ nav sliktāks tautietis par jums. Tikai jūs saraujat saites starp sevi un tautu, un tas ir viss!.. Jūs savā iepūtībā rotaļājaties ar savām krāsām un principiem, piešķirot diez kādas vērtības, un iedomājaties, ka esat gudri un vareni, tādēļ ka sevi par tādiem turiet. Bet ne par kventiņu jūs tādēļ neesat labāki un ievērojamāki. Jūs izmetat ap sevi apsūnojušo aizspriedumu tīklu, lai pa tumsu zvejotu, un esat pārliecināti, ka dzīves attīstība ies tā, kā jūs to gribiet un jums tas pa prātam! Tā jūs rotaļājaties un ceļat savas kāršu mājiņas, bet drūmā dzīve iet savu ceļu un rada jaunas problēmas un jaunus atvarus. Un, kad nāks vētra, tad jūsu kāršu mājiņa sabruks uz pirmā grūdiena un jūs, kas esat pārrāvuši visas saites ar savu miesu un asini, saviem tautasbrāļiem, - jūs tiksat izklīdināti vējā tikpat kā pelavas - -»
«Tas nav pielaižams!» Džoniņš iesaucās. «Viņš ir nihilists!...»
«Viņš ir vienu vairāk iemetis!» onkulis izlaboja. «Ko tu te samuldi?» viņš piegrūda Kārlim pie sāniem. «Pie tavas bailīgās situācijas katrs neapdomāts vārds padara tavu palikšanu korporācijā neiespējamu...»
«Nē, onkul, tu mani vairs nesamierināsi!» Kārlis sāpīgu balsi atbildēja, no uztraukuma trīcēdams. «Lūzums iekšēji jau sen noticis, gaidīju tikai izdevīgu brīdi ar jums izrēķināties un pasacīt jums to acīs...»
«Tā ir korporācijas apvainošana!» Džoniņš aizskarts sauca. «Lai viņš ņem atpakaļ savus vārdus...»
«Neko es neņemu atpakaļ, es pastrīpoju katru vārdu!» Kārlis vēl jo vairāk. «Jūs esat tukšgalvji, obskuranti, nejēgas, idioti!... Jūsu ideāls ir pieēdis vēders, piebriedis naudas maks, tuklas, bet dumjas sievietes!... Dzīvojat!... Es nokratu pīšļus no savām kājām un aizeju no jums!...»
«Tu aiziesi šovakar tūdaļ ar savu izredzēto!» onkulis pavēlēja. «Bet pēc iespējas neuzkrītošā kārtā...»
«Lai jūsu pīļu mātes ar šausmām nedabū zināt, ka arī gulbe starp tām bijusi!» Kārlis iesmējās. «Valet carcer ex more! Sveiki, mani draugi!»
Uzmetis tiem vēlreiz bargu, zibsnošu skatienu, viņš grieza tiem muguru un nākošā acumirklī bija prom.
Biedri par šādu nedzirdētu provokāciju bija it kā sastinguši un mēmi. «Nekaunība!» Džoniņš pirmais uzlēca kājās. «To viņš mums iedrošinājās sacīt acīs?!...» Un Befis neprata vairāk kā iesaukties: «Es iešu un šaušu viņam reiz pa ausi!...»
«Na nu! «Selonijas» ballē?» onkulis norādams stājās viņam ceļā. Un Pudiķis piebilda: «Paliec, nekādus ekscesus!... Mēs viņu esam izlutinājuši, tā ir tā nelaime... Viņa iedomība caur to pārsniedz katras robežas...»
To viņš sacīja ne apvainodams, bet kā cietējs, dziļi līdz dvēselei aizskarts.
«Mums tur ir kaut kas jādara!» Džoniņš piesarcis koleriski skraidīja pa istabu. «Mēs nedrīkstam tādus plebejiskus uzskatus kultivēt!... Ar visu sakni tie mums jāizravē... Korporācijai būs dabūt gandarījumu.»
«Šī bēdīgi sarežģītā lieta jāizšķir konventam,» onkulis nopietni sacīja. «Varu jau paredzēt, kādu galu tā priekš viņa ņems. Sasodītais pie tam, ka viņam tik daudz taisnības! Eh,» viņš, zobus kozdams, vēl piebilda. «Es diezin ko dotu, ja lieta nebūtu novesta līdz tādam asumam...»
«Nu, mēs taču nevaram palikt priekš viņa par muļķa puikām un atļaut viņam darīt visu, ko tas grib!» Pudiķis it kā atvainojās.
«Nē, to mēs nevaram, nekādā ziņā nevaram!» Džoniņš sauca uzsaukdams.
Knābis tomēr domīgi iebilda: «Tur ir daudz attaisnojoša, ja mēs to labi apsveram... Iedomāsimies mēs ikviens viņa stāvoklī... Viņš ir nelaimīgs, ļoti nelaimīgs! Un mēs zaudējam vienu labu biedru...»
«Fučikato!» Fučis gandrīz skumji noplātīja rokas.
«Lai tur arī kāds būtu konventa spriedums, es viņam vairs roku nesniegšu un viņu vairs neievērošu!» Džoniņš cieti nosacīja. «Priekš manis viņš turpmāk ir tikai nulle...»
Citi cieta klusu, pēc kam pārgāja uz citu sarunas priekšmetu un pamazām izklīda. - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Kārlis pa tam ar savu līgaviņu lidoja valsi starp citu raibo pūli. Ka tas ir viņa pēdējais valsis «Selonijā», varbūt arī «polonēzē», to viņš it labi zināja. Bet viņš jutās it kā atdzimis un atvieglots, iekšējie žņaugi viņu vairs žņaudza. Viņš nu bija viņš, Kārlis Ērglis, un bija kaut kas vesels un nedalīts, un neatkarīgs no svešiem iespaidiem. Kam viņš pieķērās, tam viņš pieķērās ar visu sirdi un dvēseli kā šai savai dārgai dzīvesbiedrei. Ko viņš ienīst, to viņš ienīst ar visu sirdi un dvēseli kā šos tukšgalvjus nelgas.
Un viņa saprata to, lasīja viņa acīs visu, kas noticis. Ka tas noticis viss viņas dēļ, par to viņa jutās tik laimīga, tik laimīga. Lēnām trīsām viņa spiedās pie viņa krūts un sakusa ar viņu vienā dejā...
«Vai redziet to skaisto pārīti?» viņiem atsitās ausīs apbrīnotāju vārdi. «Nē, tīri ne atskatīties nevar...»
Tātad nekā redzama un taustāma nebija, kas viņus šķirtu no šīs sabiedrības. Bija tomēr atvērusies kāda neredzama plaisa, tik nepārkāpjama un dziļa...
«Vai tu neesi piegurusi, mīļā sirds?» viņš pēc dejas tai sacīja. «Vai tu nevēlētos uz mājām?»
Viņa to saprata. «Jā, Kārli, jūtos mazliet piegurusi,» tā atbildēja, lai gan no noguruma ne vēsts, jo nebija vēl pusnakts.
Nemanot tie izslīdēja pa durvīm un paņēma savas garderobes. Rūpīgi viņš to ievīstīja pajūgā, tad viņi aizbrauca zilā, zvaigžņotā ziemas naktī...