AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Divdesmit devītā nodaļa

Kārlim pēc pieņemšanas korī un statistos bija bagātīgi, ko darīt, jo teātris prasīja visu cilvēku. Vienu vakaru dziedāšanas, otru - skatuves mēģinājums. Kamēr tā lieta bija jauna, darbs viņam likās visai interesants. Bet vēlāk tā lielā klimšana līdz pulksten diviem naktī, visas svētdienas priekšpusdienas un vakari, kazarmas disciplīna un manāmais kastu gars viņam sāka apnikt. Aktieris, kaut arī trešās šķiras un pēdējais, noskatījās uz koristu un statistu tikpat kā uz pāriju. Pie tam arī šī teātra dzīve viņu atrāva ļoti daudz no sava tiešā darba.
Kas viņu vēl še tālāk atturēja, bija cerība uz atalgojumu, kas viņa pieaugošai saimei tik ļoti būtu noderīgs. Blakus minot, tas iepazinās ar kādu jaunu koristu Jani Rozentālu, kurš sajuta un domāja to pašu, ko viņš, bet arī to atturēja vienīgi izredze sezonas beigās dabūt kādu atalgojumu. Šimbrīžam tas bija «daiļkrāsotājs», vēl tikai māceklis, un krāsoja istabas. Bet viņš gribēja tikt par īstu gleznotāju un apmeklēt Pēterpils mākslas akadēmiju, jo sajuta sevī varenas spējas un dziņas. Priekš tam vajadzēja timpu; viņš atlicināja un krāja cik varēdams no savas mācekļa uztura naudas, bet, ja viņš vēl varētu piepelnīt no teātra klāt savus trīsdesmit piecus līdz piecdesmit rubļus, tā viņam būtu liela lieta! To paturēdams acīs, tas ticīgi, tāpat kā Kārlis, apmeklēja katru mēģinājumu un neiztrūka nevienu vakaru.
Un patiesībā jau arī nebija tā, ka te neko nevarētu mācīties. Skatuves tehniku, aizkulišu noslēpumus bija interesanti zināt tikpat rakstniekam, kā gleznotājam. Ēbelings pie tam bija arī atzīts inscenētājs un nepārspējams plastisku grupu sastādītājs. Pie viņa ikvienam, kas atradās uz skatuves, bija sava funkcija, tā ka labo kopiespaidu vajadzēja dot kopējam ansamblim un ne tikvien kā solistu spēlei. Neviens statists nestāvēja uz skatuves, rokas nolaidis, dīkā, nezinādams, kādēļ viņš te atrodas. Ikvienam vairāk vai mazāk bija jādarbojas kopsakarā. Rode-Ēbelinga sastādītās grupas dziesmu lugā «Dzīvība priekš cara», kur krievu zemnieki uzbrūk mežā poļiem, un atkal lielais tautas un bajāru gājiens Maskavā bija latviešu teātra dzīvē līdz tam kas neredzēts un nedzirdēts un arī līdz šim nav pārspēts, lai gan Ēbelingam nebija ne tuvu tie tehniskie līdzekļi, kas tagad.
Šovakar atkal skatuves mēģinājums. Statisti visi tika saukti augšā uz skatuves, jo direktoram vajadzēja sastādīt kādu grupu lugai «Svētbilžu griezējs». Notika zemnieku kāzas ar kaušanos. Vajadzēja pirmā pāra, kas cīņu uzsāk, lai citi varētu mesties pulkā.
Nostādījis visus statistus sev priekšā rindā uz skatuves, direktors ar acīm meklēja noderīgos eksemplārus.
«Sie, Junker vom Lande, Sie sind mir recht,» tas paņēma pie rokas saimnieka dēlu no laukiem un izvilka to no rindas. (Jūs, junkur no zemēm, man esat pareizais.) «Und Sie sind der Andere,» tas kā otro izraudzīja jaunekli sarkanķerainiem matiem.
Tad viņš iedalīja visus citus, kā tiem jāsēž pie galdiem un jādzer alus no māla krūzēm. Pašā priekšā izraudzītam pārim nejauši vajadzēja uzsākt strīdu ar kaušanos.
«Nun macht es!» direktors pavēlēja. (Nu dariet!)
Abu gladiatoru garastāvoklis nemaz nebija uz plēšanos. Kā nu tīri no lieka skriesi cilvēkam virsū, viņu sitīsi un grūdīsi! Pieķērās viens otram pie svārkiem un drusku paraustīja.
Ar to Rode-Ēbelings nepavisam nebija apmierināts. «Raafen, raafen sollt ihr! Kreuzhimmeldonnerwetter sacra, ist das Raafen?!» (Plēsties, plēsties jums vajag! Pērkons un deviņi velni, vai tā ir plēšanās?!)
Saimnieka dēls un tāpat viņa pretinieks palika pavisam mierā un neizprazdami direktoru uzlūkoja.
«Nun ja, raafen!» tas atbrēca. «Kerls, habt ihr denn keine Ahnung, was Raafen ist?!» (Nu jā, plēsties! Kerli, vai jums nav nekāda jausma par to, kas ir plēšanās?!)
Saskaities par tādu nicināšanu, saimnieka dēls zvēla tā savam partnerim pa ausi, ka tas kaktā iekšā un kājas gaisā. Piecēlies tas nu atriebības kārs gāzās virsū sitējam, bet nu arī citi metās pulkā, starp tiem arī pats direktors.
«Nicht, nicht so, Kinda (er), nicht so!» tas izbijies skaidroja. «Nur markieren, markieren!» (Ne tā, bērni, ne tā! Tikai marķēt, marķēt!)
Un tad viņš ierādīja pamatīgi, kā to vajag darīt. Saimnieka dēlam vajadzēja otram sist, bet netrāpīt un pašam krist. Citi tad metās pulkā, un tika imitēta, kā vajadzīgs, kaušanās.
Saimnieka dēls bija šī vakara varonis un tika no visiem apbrīnots. Pat paši pirmie spēki ieskatīja to un ielaidās ar viņu sarunās. Tas tik teicami izdevies, nē, kas klasisks! Katrā ziņā tam vajagot dot lielākas lomas, jo iekš viņa skaidri parādījies aktieris. Arī Rode-Ēbelings tam piekrita un apstiprināja: «Er hat es sehr fein gemacht!» (Viņš to izdarīja ļoti smuki!)
Bet tas tikai šovakar, citādi starp koristiem un aktieriem pacēlās atkal vecā, aukstā siena. Aktieriem bija sava pasaule un koristiem atkal sava. Uz aktieru garderobes durvīm stāvēja plakāts ar lieliem burtiem: «K o r i s t i e m   u n    s t a t i s t i e m   s t i n g r i   a i z l i e g t s    š i n ī s   t e l p ā s   i e i e t!» Tumšā, mitrā pagraba istabā zem skatuves - tur bija viņu vieta!
Tikai paši pirmie izcilus koristi, kuriem tuvāki sakari ar pirmajiem spēkiem, kā, piemēram, Kārlim ar Duburu, un tāpat arī Rozentāls uzdrošinājās šo nosacījumu pārkāpt un ieradās šad un tad pirms izrādes telpā, kur aktieri ģērbās un grimējās. Viņi nākuši it kā pie draugiem, un citi aktieri to arī klusu pacieta. Bet, tiklīdz kādi no viņiem cēla ierunas, tad koristam bija jātaisās, ka tiek.
Bet kādēļ tad te pavisam lauzties iekšā? Nu, caur drauga protekciju tiek ātrāk klāt pie friziera, kad viņš nonāk pagraba istabā. Dabū labāku bārzdas kušķi, tiec ātrāk gatavs, un grimējot piegriež arī drusku vērību, lai tu neizskatītos gluži pēc velna. Jo pie koristiem jau parasts šā tā. Un tādēļ var arī drusku riskēt.
Arī citādi te bija ļoti interesanti un gāja tikpat kā žīdu baznīcā. Bija pagara un pašaura telpa, kurai abās pusēs gari galdi, apakšā ar skapīšiem un atvilktnēm. Katram aktierim bija savs skapītis un sava atvilktne; augšā uz galda spogulis, jo tas to pats par saviem līdzekļiem bija iegādājies. Te nu visi strādāja kreklos, lai radītu vajadzīgo skatuves figūru.
Viens otrs kaut ko meklēja, uztraucās. «Kur mana šmiņķe?! Kur mana pūdere? Ē, kas tos paņēmis?!... Man taču bija!» Te biedrs, kas tos paņēmis, atvainojas un atdod, vai arī tie kur pagrūsti sāņus. Cits, kam tā manta acumirklī izgājusi, lūdz, lai kolēģis tam palien no sava. Un tā kņada bez gala!... Frizieris uzliek vienu parūku, aktieris to negrib ņemt pretim. Pēc kā tad viņš izskatīsies? Pēc suņu puiša, bet viņam taču vajag izrādīt draudzes priekšnieku!... Frizieris uzrāda direktora priekšrakstu, ka tam un tam aktierim tai un tai lugā tāda un tāda parūka. Cits nekas neatliek kā apmierināties, bet tas neiet īsti bez lamāšanās par pastāvošo kārtību. Aktieris nopūšas bezgala neapmierināts. Beigu beigās tomēr darbs iznāk itin labs.
Tas ar to vienu, bet citi tāpat neapmierināti. Neviens negrib atzīt, ka maska viņam jel tuvu piestāvētu. Kāds jau izmet aplinkus vārdus: «Nu jā, te tik daudz cilvēku!» Un, kad tad vēl kāds otrs, kas nevar atrast zudušo smiņkes gabalu, uzkliedz: «Ko tie koristi te meklē?!» - tad ir laiks visiem pie šīm telpām nepiederošiem pazust.
Citās reizēs šinīs telpās tika noturēti arī lasīšanas mēģinājumi. Tad bez aktieriem ieradās arī aktrises un visi tie koristi un koristes, kuriem lugā kāda lomiņa, lai salīdzinātu to ar pirmtekstu un iekaltu galvā, uz kura aktiera vai aktrises galavārda jāklausās. Tad nu šie «mazie» visi ieradās, pieklājīgi un godprātīgi nostādamies lielajiem aiz muguras otrā rindā.
Pirms mēģinājuma starp pirmajiem spēkiem notika tādas aplinkus izrunāšanās, kurās aktieri noslēdza rēķinus savā starpā, izsacīdami viens otram pārmetumus, kuri nebija tieši zīmēti, bet kurus tomēr varēja saprast. Jo nebija nekāds noslēpums, ka lomu ziņā starp tiem pastāvēja sacensība. Ikviens sev mēģināja saķert to labāko un piedienīgāko lomu, dažreiz ķeroties mazliet pie intrigām. Parunāja ar direktoru zem četrām acīm, pie kam savu konkurentu pagalam nosmādēja. Ēbelings gan tik viegli neizšķīrās, bet parunāja zem četrām acīm ar to aktieri, kam lomu bija nodomājis. Protams, ka tas savu konkurentu vēl jo vairāk nosmādēja, līdz tad beidzot direktors izšķīrās. Un, kurš tad bija palicis uzvarētājs, tas savam pretiniekam to gribēja likt manīt.
Tā arī šoreiz kāds no pirmajiem aktieriem, kura sieva arī spēlēja līdzi, pēdējai sacīja, bet tā, ka jau nu visi dzird: «Vai zini, sieviņ, ko dabūnu zināt caur kombinācijām? Kāds cilvēks ar visiem līdzekļiem gribējis nozvejot to lomu, kura pienākas man! Tu redzi, ka te ir cilvēki, kuriem nav ne nieciņa goda prāta!»
Otrs aktieris, kurš jutās ķerts, arī spēlēja pirmās lomas, tāpat viņa sieva bija viena no pirmajām. «Klau, sieviņ, tas laikam uz mums zīmējas,» tas sacīja, bet jau tā, ka visi varēja dzirdēt. «Te ir cilvēki, kuri šķietas būt universālģēniji un domā, ka viņiem vienīgiem monopols uz visām lomām...»
«Klau, vīriņ, tas laikam zīmējas uz mums?» pirmā aktiera laulības otrā puse aizskarta iesaucās. «Te ir cilvēki, kuriem nav ne mazākās sprieduma sajēgas par savām spējām vai, labāk sakot, nemākulību! Tie domājas tēlot lomas, par kuru kodolu tie tikpat maz zina kā zilais vērsis no svētdienas...»
«Klau, vīriņ, šādas prastības tiek taisni zīmētas uz mums!» otra laulātā draudzene sagaidīja cirtienu. «Tie ir cilvēki, kurus sagrābusi lieluma mānija, bet kuri neprot pieklājīgā sabiedrībā ieturēt godīgu toni...»
«Klau, vīriņ, ja tā nav kaila prastība, kas tad tā ir!» pirmā iesaucās. Bet vīrs viņu mierināja: «Lai nu, lai, sieviņ, iztiksim mēs bez tās pieklājīgās sabiedrības. Kam jau radi uz tirgus andelējas, tas jau nevar citādā tonī...»
«Kam tad tas nav zināms, ka jūs pati uz tirgus andelējaties,» otra attrauca. «Nudien, vīriņ, te ir cilvēki, - jā, ko par viņiem lai saka?»
«Nu apmierinies, sieviņ, nevar jau prasīt smalkumu no kura katra,» otrs aktieris mierināja. «Te ir ļaudis ar tādu izturēšanos, kuri mūs piespiež ar viņiem nemaz nerunāt...»
«Nu, sieviņ, arī mēs neesam spiesti ievērot tādus ļaudis, kuri lomu dēļ taisa visādas intrigas un negaida, kamēr teātra sulainis viņiem tās pienesīs klāt,» pirmais mierināja savu uztraukto otru pusi. «Ir cilvēki, kuri priekš mums ir lufte...»
«Mums tāpat!» otrs nepalika parādā. «Un vēl nelāga, smacīga lufte...»
Tā abas puses, aplinkus runādamas, viena otru izpliķēja. Duburs atrada par vajadzīgu sarkastiski piezīmēt: «Tas ir labi, bērni, ka sev piedienīgo uz sevim vien attiecināt. Ja jūs to zīmētu vispārīgi, man būtu jāprotestē.» Arī Kārlis pie sevis pasmaidīja, jo viņš zināja, ko Ēbelings domāja. Lomu nedabūs ne viens, ne otrs, - luga nepavisam netiks izrādīta.
Viņam ar direktoru vairāk vai mazāk bija tiešs sakars. Gan nepiepildījās Krūma plāns, ka Ēbelings pieņems Kārli par savu sekretāru, jo direktors atzina, ka viņam tāda nav vajadzīgs. Priekš kā tad?! Oriģināllugas ienākot ļoti maz un vēl mazāk tādas, ko varētu izrādīt. Latviešiem, kā rādoties, neesot dramatisku rakstnieku, par nožēlošanu arī aktieru ne. Teātra komisijā vairākkārt aizkustināts jautājums, vai nevarētu izrādīt Šekspīra «Hamletu» un «Makbetu». Nu lai taču pasakot to aktieri, kas latviešiem būšot tēlot Hamletu? Tas pats ar «Makbetu». Viņš pats par nožēlošanu neprotot pietiekoši latviski, un visi filozofiskie dialogi nesaprotamas izrunas dēļ būtu vējā. Pie tam latviešu teātra publika šos dialogus nemaz nesaprotot, un tie viņai garlaikojot. Dialogu lugas nav priekš mums: mums jāturas pie skatu un tautas lugām.
Komisija pieņēmusi izrādēm lugu «Grāfs Horns». Viņš to līdz šim vēl nav varējis izrādīt. Itin vienkārši nav varējis lomas izdalīt, jo kam lai tas dod un kas lai šos aristokrātus tēlo? Turpretim, kas attiecas uz kalninieku lugām, kuras viņš oriģinālā pazīstot, tad arī te viņš tik daudz latviski saprotot, ka tiekot pats galā. Ja viņam kādreiz viņa padoma vajadzēšot, tad jau viņš Kārli pieaicināšot. Tikai algu viņš nekādu nevarot maksāt, jo ar saviem ienākumiem tam knapi pietiekot, ko ēst. Jā, - ja pie teātra rastos kāda vakance vai viņam piedienīga loma, tas viņu tad gan būšot atminēt.
Kas attiecas uz direktora ienākumiem, tad viņš nerunāja patiesību. Jo bez latviešu teātra tas nopelnīja vēl otru naudu, sniegdams vācu dramatiskās stundas. Teātra sulainis Vilhelms zināja stāstīt, ka ik mēnešus lielāka summa tiekot nosūtīta kādai Berlīnes bankai kā noguldījums. Tā kā mēģinājumi notika vakaros, tad visas dienas viņam bija brīvas. Bez tam viņš ļoti ekonomiski dzīvoja un par savu skopumu ne vienreiz vien bija nolicis provi. Tā par kādu notikumu ilgi runāja visa aktieru saime. Reiz tas biedrības ekonomijā ar dzejnieku Esenberģu Jāni, kas tobrīd bija teātra suflieris, sēdējis kopā pie viena galda un diskutējis par mākslas jautājumiem. Esenberģis dzēris sarkanvīnu un izmaksājis to arī viņam, vairākas glāzes, kamēr izdevis visus savus pāra rubļus naudas. Tagad Ēbelings pircis vīnu tālāk, bet vienīgi sev, un Esenberģim vajadzējis runāt tālāk ar sausu muti. Tāds egoisms nabaga dzejnieku aizskāris tik dziļi, ka viņam asaras spiedušās acīs. Latvieša dabai tas grūti saprotams; vācietim tur nebija nekas nesaprotams.
Kārlis drīz vien dabūja ieaicinājumu ierasties pie Ēbelinga māt, jo latviešu oriģināllugas tomēr ienāca. Bet, tā kā viņš bija ļoti neticīgs, tas kontroles dēļ pieaicināja klāt vēl kādu no pirmiem aktieriem, piemēram, Aleksanderu Freimani.
Viņi tad no sākuma līdz beigām izņēma cauri lugas saturu un ar visu, kas te rakstīts pa latviski, iepazīstināja Ēbelingu sīki un smalki pa vāciski. Viņiem te nācās iepazīties ar Ēbelinga pamatību. Dažā labā vietā tam nācās grūti apķert svešos apstākļus, bet tas jautāja un atkārtota, kamēr dabūja īsto bildi. Tad gāja tālāk, līdz tas par svešo gabalu, no kura tas nesaprata ne vārda, bija smalki orientēts it visos sīkumos, varēja par to nodot savu spriedumu un varēja to inscenēt.
Pie šī darba tas savus ekspertus mēdza pacienāt ar cigāriem, bet jau ar tik stipriem, ka rāva vai ūku ciet! Viņi izmanīja gan, kas te par nolūku: lai nevar daudz izpīpot. Tad viņi tam par spīti pūta vēl jo sīvākus dūmus un oponēja Ēbelingam vēl jo stiprāk, ka latviešiem iespējams gan izrādīt klasiskas lugas. Un, ja tas vēl nav iespējams tagad, tad pēc pieciem un desmit gadiem droši!
Tādās reizēs tie nāca viņam tuvāk arī kā cilvēkam un tas viņiem parādīja savu iekšieni. Pie visas lielās varas un garīga diktatora stāvokļa tas nebūt nejutās laimīgs. Kas viņam taču te par labumu nomocīties ar nemācītu ļaužu baru? Pie tam viņa paša aktiera spējas nevingrinājoties apsīkst. Gadus viņš nav bijis savā tēvijā; nezina, kas tur jauns viņas lielajos mākslas centros, kuriem no malienes grūti sekot, un tā palicis laika garam atpakaļ. Ja viņu nesaistītu nežēlīgais boikots, neviens ne ar strīdiem viņu neatturētu atpakaļ. Un cik ilgi viņš vēl to pašu vietu varēšot paturēt?... Jā, - hofrāts Dīriķis gan esot vīrs, kurš, ja reiz vārdu teicis, tad uz to var palaisties. Tas nostājies pilnīgi viņa pusē, kas lietai nācis par labu. Turpretim tos citus kungus viņš nesaprotot. Tie viņam nekā nesakot, un viņš pat nezinot, ko tie par viņu domā. Vai tie ar viņa darbību apmierināti un ciktāl apmierināti? Viņa nopelnus pie latviešu teātra mākslas pacelšanas gan laikam tikai nākošās paaudzes pratīšot apsvērt. Kā ir bijis tad, kad viņš piestājis, un kā ir tagad?!... Gott sei dank, es hat schon Hand und Fuß!... (Paldies dievam, ir visam jau kājas un rokas!...)
Tātad Kārlim, ievērojot viņa pakalpojumus direktoram, bija vēl jo vairāk iemesla cerēt uz pienācīgu sezonas honorāru. Tika sarīkota vēl benefice, kuras skaidrs atlikums pieskaitīts koristu atalgošanas fondam. Nākamās dienās pēc tam notika laupījuma dalīšana, un koristi tika uzaicināti saņemt savu daļu. To arī Kārlis ņēma vērā.
Bet uz trepēm tas satika Rozentālu pagalam uztrauktā garastāvoklī. «Es tos sešus rubļus neņemšu! Lai viņi ēd!» tas sauca viņam pretim. «Kāds skroderis ir saņēmis piecdesmit rubļu, kāds sīkbodnieks trīsdesmit piecus, citi vēl dabūjuši divdesmit piecus, astoņpadsmit un divpadsmit rubļus, bet es un tu - kā beidzamie nūgļi mēs esam ierindoti pašā pēdējā šķirā, un mums par mūsu darbu tiek izmaksāti tikai seši rubļi. Par to lielo kaukšanu un klimšanu cauras naktis! Patiesīgi atzīstoties, man nav naudas priekš pusdienas, bet tos sešus rubļus es neņemšu!... Lai viņi ēd!»
«Tad es arī ne!» Kārlis piebalsoja, par tādu nedzirdētu cūcību sašutis. «Lai ēd arī manu!...»
Viņš gāja atpakaļ Rozentālam līdzi uz ekonomijas pagrabu, kur tie savas dusmas noskaloja ar glāzi alus. Tad devās pie teātra komisijas un prasīja paskaidrojumu. Tur nekā nezināja; lai griežoties pie direktora. Viņi devās pie direktora. «Nichts zu machen... Das ist die Sache des Kapellmeisters...» (Neko darīt, tā ir kapelmeistara lieta...) Viņi griezās pie kapelmeistara. Tas paraustīja vēl vairāk kamiešus, tad ierāva galvu plecos un nesacīja nekā. Kas pie šīs kliedzošās netaisnības vainīgs, tas palika nenoskaidrots. Bet viņi palika pie tam - ne viens, ne otrs naudu neņēma pretim, lai gan tik vienam, kā otram naudas vajadzēja kā ēst.

* * *

Ērkulīša mātes pravietojums piepildījās: Lūcijai atnāca jaunas meitas. Dažas dienas mazs uztraukums ģimenē, tad viss atgriezās parastās sliedēs.
Bet laikus viņi sāka padomāt, kā tad jauno pilsoni saukt. Kārlis domāja, ka skaists un piedienīgs vārds būtu Maiga, pie tam arī tautisks un patriotisks.
Bet Lūcija vairs nebija iesildāma priekš «saules meitām» un «ozoldēliem». Viņa skaitījās par emancipētu sievieti, kas negribēja būt par tādu «maigu» rotaļu lietiņu. Viņas meita būs tāda pat kā viņa, un tādēļ tā gribēja dot īstu piederīgu nosaukumu, tikai vēl nevarēja lāgā sagudrot, kādu.
Ērkulīša māte tur arī nekā nevarēja līdzēt. Viņa tādu Maigu nepavisam nebija dzirdējusi, zināja tikai Annu, Lavīzi, Grietu, Trīni - nu, kas jau ir «riktīgi» vārdi. Kas sieviešu «emancipācija», to arī viņa nezināja, tādēļ tā nekā nevarēja teikt. Nu, un Kārlis jau arī šinī jautājumā negribēja strīdēties! Lai Lūce sauc meitu, kā grib, viņam jārūpējas par ko citu.
Viņa lielais romāns nu reiz bija gatavs, un par to tas ne mazāk priecājās kā par jauno meitu. Ir tāda savāda sajūta pēc nobeigta, svaiga darba! Tāda savāda apmierinātība, apzinīgs, salds kūtrums visos kaulos: nu reiz var atpūsties! Nervi, kas visu laiku bija sastiepti kā vijoļu stīgas, tagad nu atlaižas. Cilvēkam daudz kas pāri gājis, bet ticis no viņa saistīts un piepildīts, un darītājs pēc darba sajūt atpūtu.
Rūpīgi viņš savu manuskriptu iesēja papīros un steidzās ar to uz «Baltijas Vēstneša» redakciju. Runāja, ka vecais Dīriķis esot slims un ārstējoties Ārensburgas dūnu peldētavās Sāmu salā. Pašlaik viņš no turienes esot pārbraucis.
Ceļā viņš jau pārrēķināja lokšņu skaitu un cik pie piecpadsmit rubļiem par loksni tas dotu lielu gala summu. Protams, honorārs varēja būt augstāks, bet sanāca diezgan. «Tagad, kur man tik daudz vajadzību,» viņš apmierināts pie sevis nodomāja, «kur ģimene pieaugusi atkal par vienu galvu.»
Bet, cik jautrs un ar rožainām cerībām tas aizgāja, tik kluss un domīgs tas pārnāca atpakaļ. Viņš gan centās neko neizrādīt, tomēr Lūcijai viņa garastāvoklis nevarēja palikt apslēpts. Viņa jau bija piecēlusies no slimības gultas, rīkojās pa saimniecību un darināja savai meitai pūru. Rūpīgām acīm viņa sekoja savam vīram, - viņam ir kas nopietns nācis ceļā, jo, pie galda sēžot, viņam galva it nemanot domīgi atslīdēja uz roku.
Viņa nemanot tam piegāja no muguras puses, brauca ar savu roku pa viņa brūnajiem, kuplajiem matiem un sacīja: «Teic, nu teic, mans mīļais draugs! Kas tad nu tev ir atgadījies?»
«Ak, nekas!» viņš mēģināja smaidīt. «Pēc izsviešanas no korporācijas mums taču vairs nekas ļaunāks nevar nākt...»
«Kas to zina?» viņa skūpstīja viņa ausi. «Bet lai nāk, mēs jau varam arī ko panest!... Nu, izteic, izteic, mans mīļais!...»
«Jā, jā,» viņš kodīgi nopūtās. «Agrāk es biju gudrs un apdāvināts tikai tādēļ, ka biju komiltonis! Tagad tas vairs neesmu, nu arī vairs nekam nederu... Tāpat kā toreiz, vai atmini! Kad man bija Ērgļi, tavi vecāki mani gribēja par znotu kā ēst, - nebija man vairs Ērgļu, nebiju arī vairs nekas... Ģeniāls līdzeklis, kā radīt ģēnijus un talantus! Vajag tikai dibināt korporācijas, un mums saules dēlu vai cik...»
«Vai tad Dīriķis tavu romānu atraidīja?» viņa bažīgi iejautājās.
«Nē!» viņš attrauca. ««Kādēļ tad tas rakstīts, ja to nedrukās,» viņš saka. «Bet, kas attiecas uz honorāru, tad jums tik daudz vairs nevaram maksāt kā līdz šim. Līdz šim jums maksājām kā studentam, bet jūs taču students vairs neesat.»
«Par tādu vairs neskaitos,» es viņam atbildēju. «No korporācijas esmu izslēgts un arī no politehnikas, tādēļ ka nevarēju samaksāt kolēģiju naudu...»
«Tātad jūsu stāvoklis ir galīgi izmainījies un mūsu attiecības pavisam citas,» viņš turpina. «Mēs turpmāk jums maksāsim tāpat kā visiem citiem nestudentiem.»»
«Un tas būtu cik?» Lūcija ziņkārīgi iejautājās.
««Mēs ņemam savus rakstus tā, kā tos varam dabūt,» viņš paskaidro. «Par sīkiem rakstiem dodam par loksni vairāk, par garākiem mazāk. Tulkotāji un iesūtītāji cits honorāru nemaz neprasa, korespondentiem dodam tikai brīveksemplāru. Par ievadrakstiem dodam divas kapeikas rindiņā, arī tikai studentiem. Citiem pusotras kapeikas, vienu kapeiku, trīs ceturtdaļas kapeikas un pat puskapeiku, - kā var salīgt!... Feļetoni bez tam skaitās kā vieglāka prece, un par tiem vēl mazāk rēķinām...»
«Bet apžēlojaties, no kam tad lai es dzīvoju?!» es uztraucos. «Man tagad daudz lielākas vajadzības nekā agrāk, jo man ir divi bērni!»
Viņš parausta kamiešus. «Jūsu konjunktūras nav apskaužamas, bet tā jau ir tā nelaime, ka latviešu rakstniecība nevar savu darbinieku uzturēt...»
«Un studentiem, tiem pavisam cita konjunktūra!» es attraucu. «Es nevaru piekrist jūsu nosacījumiem, ka studentiem tiek maksāts tā un citiem atkal citādi! Honorāra lielumu var nosacīt tikai darba labums, un varu jums sacīt, ka mans darbs ir daudz vērtīgāks par agrākiem.»
«Par to nešaubos, bet jūs, kā redzams, negribat saprast lietas īsto stāvokli!» tas it kā sakaitināts atbild. «Mēs studentiem maksājam vairāk ne tādēļ, ka mums vajadzētu maksāt, bet tādēļ, ka gribam saviem studentiem palīdzēt. Tas ir principa jautājums. Mēs, piemēram, Pumpuram par «Lāčplēsi» samaksājām trīssimts rubļus, kas iztaisa trīsdesmit rubļu par loksni. Mēs darījām to tādēļ, ka viņš ir mūsu līdzstrādnieks, ne tādēļ, ka bijām spiesti to darīt. Un ir bijuši gadījumi, ka cilvēkiem, kas pie mums strādā,» viņš tālāk it kā vēl taisnojās, «labi, mēs izdodam uz priekšu piecdesmit rubļu, pat simts rubļu ja note. Honorārus izņemot, tie lai atmaksā, cik var. Bet to mēs darām pa draugam, kā džentlmeņi, ne tādēļ, ka būtum spiesti.»
Bet es nevaru savaldīt savu rūgtumu. «Kas tas ir trīs simti rubļu Pumpuram par darbu, kur ielikts tik daudz pūļu?!» es iesaucos. «Un kas galu galā vēl tie paši piecpadsmit rubļi par jūsu milzu loksni? Tas nav nekāds džentlmenisms, tā ir izsūkšana!...»
Viņam tas, redzams, ķeras klāt. «Es jūsu darbu lāsīšu rūpīgi cauri un došu jums to lielāko cenu, kādu attaisno tagadējie apstākļi. Pienāciet pēc kādām dienām...» Viņš sniedz man roku un nobeidz sarunu...»
«Tad jau tu nu gan esi atdūries pret cietu principu sienu!» Lūcija glāstīja un šķirstīja viņa matus. «Šie vīri no saviem principiem neatkāpsies, viņu dēļ pasaule var bojā iet.»
«Es nemaz nevaru saprast, ka tāds vīrs kā vecais Dīriķis,» Kārlis atņēmās, «kas pats piederējis pie pirmiem latviešu gara celmu lauzējiem, kam pašam jaunībā tik grūti gājis, - trīs vīri viņi pārtikuši no viena rundstiķa dienā, - ka viņš var nostāties tā pret rakstniekiem?! Es nevaru iedomāties, ka viņš no sirds varētu būt tik ļauns. Nē, nē, tie sasodītie apstākļi pie tam vainīgi, kā jau viņš - to pareizi izskaidro...»
«Kas tad tos apstākļus taisa?» Lūcija iebilda. «Dīriķis tāds pat uzņēmējs kā citi. Viņš no savas avīzes cenšas izsist tik lielu profītu, cik vien iespējams, un spiež savas līdzstrādnieku un strādnieku algas uz leju, cik vien iespējams. Tiem vairāk nebūs nopelnīt, cik pietiek, lai dzīvību vilktu. Tas ir kapitālisms, tas ir nepielūdzamais dzelzs un vara algas likums. Vēl ļaunāk būs, mans draugs, vēl grūtāk mums ies!»
«Bet es vēl nezaudēju cerības,» viņš domīgi iebilda. «Lai arī tagad mums iet grūti, bet mums pieder nākotne. Mēs tiksim uz augšu!»
«Pie šīs sadzīves kārtības nekur netiksim!» viņa nopūtās. «Buržuji tiek, proletārieši netiek! Kas savas saites ar buržuāziju pārrāvis, tas šļūk no kalna lejā, tam nav vairs protežētāja. Tu jau nu izstrādāji kā muļķītis! Biji students, krāsnesis, kam patiešām izredzes. Bet ieķēries manī, caurgājušā sievā, un viss pagalam!»
«Lūcij!» viņš pārmetoši spieda viņas roku. «Vai tu mani vairs nemīli?»
«Tevi nemīlu?» viņa liegi sacīja. «Kas tas par jautājumu? Bet muļķis tu tādēļ esi!...»
«Vai tādēļ, ka tevi mīlu, es muļķis?» viņš ķircinājās. «To es vis nezināju!»
«Visi, kas mīl, ir muļķi, lai gan citādi gudri cilvēki!» viņa attrauca. «Bet lai nu paliek. Reiz tu esi nolaidies lejā pie proletāriešiem, tad arī tev jāmeklē jauni ceļi, kā iekarot savu nākamību.»
«Kā tu to domā?» viņš iejautājās.
«Tikai tad, kad mēs, algoti strādnieki, būsim organizēts spēks, mēs būsim tie algas noteicēji un arī, cik kapitālists drīkst pelnīt...» viņa attrauca.
«Organizēts spēks?» viņš domīgi sacīja. «Jā, strādniekus gan var organizēt, bet ne mūs, laikrakstu strādniekus! Kad tos dabūs visus zem vienas cepures?»
«Tamēr jūs arī mīs ar kājām un spaidīs un jūs nekur netiksat,» viņa cieti noteica. «Nē, nē, mans draugs, mums ir jāmeklē jauni ceļi, ar pussoļiem un pasivitāti mēs nekur netiksim. Mēs, inteliģenti, vieni par sevi esam par maz, mums jāiet kopā ar strādnieku masām, ja gribam ko panākt.»
«Jā, kur tad viņas ir, tās masas?» Kārlis domīgi jautāja. «Katrs dzīvo savu dzīvi, un man ar viņām nav nekādu sakaru.»
«Māsīcai Ninai taisnība: kalns nenāks pie Muhameda, Muhamedam jāiet pie kalna,» Lūcija noteica. «Mums tās masas jāuzmeklē, un tas būtu ļoti auglīgs darbs. Mēs turpretim ejam pavisam nepareizus ceļus, izšķiežam savu laiku un enerģiju nevietā. Ko mēs, piemēram, meklējam pie teātra?»
Neizprazdams viņš to uzlūkoja. «Nu, mēs taču mācāmies, attīstām savu garu...»
«Nekā mēs neattīstām, mēs tikai sevi notrulinām!» Lūcija pastāvēja. «Kur visiem cilvēkiem nav vienādas tiesības, kā tur var kas labs būt?! Kurai loma jau no pieciem sešiem vārdiem, tā noskatās uz mani kā no augšienes!... Kur tad es esmu tikusi? Ja es mājā lasu lugu, es vienā otrā lomā tā iedziļinājos, it kā es tajā dzīvotu. It kā es jau tā būtu domājusi un jutusi un tikai cits manā vietā to izteicis. Es degu, sajūsminos un dzīvoju! Bet teātrī? Dažreiz noķeru kādu lomiņu no pieciem sešiem vārdiem, bet tie paši man spraucas kaklā, es nevaru tos izrunāt. Nekādas sajūsmas, nekādas apgarības, un visapkārt skaudīgi smiekli: «Tas jau, mana mīļā, priekš jums par grūtu!...» Nē, nē, mans gars netiek vis izkopts, bet taisni nomākts un zemē novilkts...»
To viņa teica sarūgtināta, tīri ar asarām acīs. Viņš klusēja, bet saprast saprata viņu it labi. Jo arī viņam tāpat gāja. Vienu otru mazu lomiņu viņam noņēma no deguna mazāk spējīgi, kuriem lielāka mute, bet mazāk paškritikas un mazāk kautrības. Dzīve nu reiz ir tāda: ja tu esi kaunīgs un netaisi sev ceļu ar elkoņiem, tu nekur netiec. Kurš vairāk riskē un ieliek, tas vairāk vinnē.

Bescheidenheit ist eine Zier,
Doch weiter kommt man ohne ihr!

(Godprātība ir jauka rota, tomēr bez viņas tiek tālāk.)
«Tu runā par masām, Lūcij,» viņš beidzot iesāka. «Kur tad visi šie koristi un statisti cēlušies, ja ne no masām? Bet tās ir inertas masas, ar kurām nekā nevar iesākt. Mani agrākie komiltoņi, lai viņi bija aušīgi vai kā, tie bija izglītoti un pārzināja dažu labu lietu tālāk nekā es, bet cik atsaucīgi tie bija pret katru jaunu domu, un cik dzīvu atbalsi tā pie viņiem atrada! Turpretim saviem tagadējiem komiltoņiem esmu izteicis dažu labu domu un uzskatu, kas nogatavojies daudz vairāk nekā agrākie. Bet atbalsta nekāda un iespaida nekāda! Viņi to saņem ar stupīdu vienaldzību vai pārgudru smīnu: «Es to jau sen zinu!» Kā lai tādu inertu masu iekustina?...»
Lūcija klusēja; kā rādījās, viņa par daudz ko vēl nebija skaidrībā. «Katrā ziņā to, ko tu man teici, es gribu pārdomāt un vērā likt,» Kārlis nobeidza. «Tagad man vairāk interesē zināt, cik lielu man īsti Dīriķis to honorāru piesolīs. Cik īsti vērts vēl būšu?»
Drīz tas par to dabūja pārliecināties.
Būdams Rīgā, tas kādu dienu piestaigāja, garām ejot, pie Dīriķa. Tas atrada viņu manuskriptus lasot, bet jau pa pusei uz gultas. Viņš bažījās, ka drīz tam būšot jāliekas pilnīgi uz gultas.
«Es lasu jūsu darbu ar vislielāko interesi,» redaktors sacīja. «Ja jums izdodas to visu tāpat atšķetināt, kā esat ievadījuši, - un nav iemesla par to šaubīties, jo esmu jau pāri pusei, - tad jūs paši sevi esat pārspējuši. Vienu otru lietu gan cenzors strīpos, bet tur neko nevar darīt.»
«Tas mani ļoti iepriecina,» Kārlis atteica, «jo, protams, ka tad arī jūs manu honorāru nesašaurināsiet.»
«Par to ar izdevējiem jau esmu vienojies,» Dīriķis turpināja. «Mēs jums maksāsim tā, - kā nu jūs labāk gribiet, - viena loksne skaitās tūkstoš «Baltijas Vēstneša» rindu, - ja jūs to atdodat mums uz visiem laikiem un ar visām tiesībām, t. i., pārdrukāšanas, tulkošanas un dramatizēšanas, tad astoņus rubļus par drukas loksni. Par vienreizēju nodrukāšanu «Baltijas Vēstnesī» mēs jums maksāsim piecus rubļus loksnē. Jūs tad paši savu darbu varat pārdrukāt vai pārdot šo tiesību citam...» - «Paldies!» Kārlim sāka svīst. «Par to nu jums savu darbu dot nevaru.»
Dīriķis mazliet piesarka un viņu neizprazdams uzlūkoja. «Pēdējā laikā rakstnieku piedāvājumi no visām pusēm tik daudzi,» viņš sacīja, «ka tie mierā ar katriem nosacījumiem. Jā, ko tad jūs domājat darīt? «Dienas Lapa» mums nemaksās ne tik!»
Kārlis vairs nevarēja valdīt savu uzbudinājumu. «Nu, tad es nedodu nevienam! Labāk savu darbu iznīcinu nekā to par velti aizsviežu!...»
Arī Dīriķis sapīka. «Kas tā par loģiku?! Ja man nemaksā to, ko es gribu, es iznīcinu pavisam! Kam no tā kāds labums?»
«Piedodat, ka es uztraucos!» Kārlis ieminējās. «Bet jūs taču sapratīsat, ka manuskriptu, pie kura esmu nostrādājis gadus, es nevaru aizsviest par sviestarmaizi. Man taču no sava darba jādzīvo!...»
«Jūs negribiet un negribiet rēķināt ar apstākļiem!» Dīriķis sāpīgi nopūtās. «Mūsu rakstnieki nevar stādīt diezin kādas pretenzijas. Nu iedomājaties,» viņš pacilāja manuskriptu, «te būs pāri par četrdesmit loksnēm. Piecpadsmit rubļu loksnē, tas jums iztaisītu sešsimt rubļus par vienu pašu darbu! Nē, to latviešu literatūra nespēj...»
«Bet ja es būtu students?» Kārlis iejautājās. «Jūs man to maksātu! Itin pareizi, ka jārēķinās ar to, kas iespējams un kas ne. Bet es domāju, ka «Baltijas Vēstnesis» pie sava piecarpus tūkstots abonentu skaita un vairāk gan var pienācīgi samaksāt katram, tiklab studentam, kā nestudentam.»
«Protams, ka mums ir abonenti, un tie pastāvīgi aug,» Dīriķis pēc brīža iebilda. «Ja tādā pat proporcijā tie aug uz priekšu, tad pēc gadiem desmit mēs skaitīsim divdesmit tūkstošu un vairāk abonentu. Bet vai tādēļ jau mums viss jādod projām? Pie avīzes izdošanas ir risks, un tādēļ tur var būt arī peļņa...»
«Ar citiem vārdiem, jūs varat gan, bet izlietojiet savu pārāko saimniecisko konjunktūru, lai saimnieciski nespēcīgos rakstniekus izsūktu!» Kārlis rūgti sacīja.
Iestājās neomulīgs klusums. «Jā, ko mēs tik daudz runājam,» Dīriķis to beidzot pārtrauca. «Es ar mīļu prātu gribu iespiest jūsu darbu «Baltijas Vēstnesī», un man būtu ļoti žēl, ka jūs to ņemtu atpakaļ. Bet mēs rīkojamies pēc noteiktiem principiem, un tos mēs negrozīsim. Mūsu honorāra noteikumi jums zināmi, jūs jau varat izšķirties šā vai tā! Ja jūs negribētu, tad jau mums jūsu darba vietā būtu jādod kāds cits...»
Arī Kārlis atzina, ka vēl tālāk runāt būtu velti. Bija skaidra alternatīva: dot par to vai nedot? Viņš tādēļ lūdza vēl kādas dienas laika apdomāties un atvadījās.
Ai, ai, viņam rūgtais ābols tomēr būs jānorij! Viņš devās uz tuvējo Vērmaņa parku, lai atveldzētu savas krūtis. Bija jau labi tālu vasarā. Tur savā nodabā bez mērķa un nolūka tas klejoja pa gaņģiem.
Te kāds nejauši uzlika viņam roku uz kamieša. Apskatījies atpakaļ, tas ievēroja Fridola smaidošo seju.
«Nu iesim!» pēdējais sacīja, viņa aiz rokas vilkdams.
Kārlis saprata. Fridols bija dabūjis no mājām naudu, un tādās reizēs viņš bija gatavs pacienāt visus savus draugus un paziņas. «Uz kuru krogu tad!?» Kārlis jokodams sacīja. «Uz lielo vai mazo paviljonu?»
Fridols viņu zem rokas vilka uz priekšu. Nāca pretim viņiem arī viens otrs no Kārļa agrākiem komiltoņiem. Fridols arī tos gribēja aizturēt, bet tie aizbildinājās ar nevaļu vai arī aizgriezās pa sāņus gaņģi. Nezinādams iemeslu, Fridols it kā saducis tiem pakaļ noskatījās. «Mēs visi kopīgi būtu varējuši iemest,» viņš žēlojās.
«Nu, labāk parunāsimies mēs divi vien,» Kārlis sacīja. «Man ir kāds jauns «verķis» izdodams.»
«Ahā, tad labi, dod man!» Fridols iesaucās, jo viņam bija nauda. Viņš jau bija arī pārdrukājis vienu Kārļa darbu, ar kuru tam negāja tik slikti.
«Šoreiz te būtu jāizlieto ekonomija,» Kārlis turpināja. «Es došu romānu drukāt «Baltijas Vēstnesim», un tas pats salikums būtu jāizlieto arī sevišķam novilkumam, kurš būtu tavs izdevums.»
«Vai zini?!» Fridols piepeši ieminējās. «Aiziesim labāk uz «māmuļu». Tur ir kluss, un mēs netraucēti varam izrunāties.»
Viņi devās turp. Fridols pasauca pirms konjaku un uzkožamos un tad uzsāka sarunas. Viņš bija jau diezgan veikalnieks, kas no lietas ko zināja; pie tam viņš taisījās patlaban atvērt savu grāmatu tirgotavu. Bet vairāk viņš nedeva kā vecais Dīriķis, proti, pieci rubļi par loksni, un lauz tu viņam zobu laukā! Kārlis gan pastāvēja uz to, ka tagad viņam izdevumi par salikumu atkrīt un druka iznāk daudz lētāka. Bet Fridols atkal turējās uz to, ka šis darbs daudz lielāks un prasa daudz lielāku kapitāla ieguldījumu. Bez tam no vienas «Baltijas Vēstneša» loksnes iznāk divas novilkuma loksnes, kas Kārlim par labu. Patiesībā jau arī tā bija. No vienas «Baltijas Vēstneša» loksnes iznāca divas grāmatas loksnes. Tātad patiesībā par to, ko Dīriķis maksāja pieci rubļi, Fridols maksāja desmit rubļi.
Galu galā viņi tā arī vienojās, uz ko Fridols izsauca kuplas magaričas. Traucēt tos netraucēja neviens, izņemot kādu jaunu sievieti, kura piepeši parādījās restorācijā. Fridols piecēlās, gāja tai pretim un izmainīja dažus, cik nojaušams, nelaipnus vārdus. Pēc tam sieviete pazuda.
Fridols bija atkal laipnais saimnieks kā agrāk. Viņi ēda un dzēra, ko sirds kāroja un kas «māmuļas» restorācijā bija dabūjams.
Tad vecais students pēc kāda brīža domīgi ieminējās: «Viņa man ir tuvs cilvēks, mīļš cilvēks, nepieciešams cilvēks! Viņa saka, ka tai grūti no manis šķirties. Man vēl grūtāk no viņas... Bet es taču nevaru viņu rādīt sabiedrībai un tādēļ esmu tai noteicis: «Dzīvo pa mājām, bet nemēģini man sekot atklātā dzīvē.» Viņa to negrib ievērot, un tas ir tīrais posts!»
Kārlis apķēra, ka tas attiecas uz zināmo sievieti. «Ak tā,» tas nesamanīdams sacīja. «Kur tad viņu saķēri?»
«Viņa man atbrauca pakaļ no Tērbatas, lai gan to viņai biju noliedzis,» Fridols paskaidroja. «Tur viņa vadīja manu saimniecību. Bez manis nevarot dzīvot...»
«Bet kādēļ tad tu viņu nelaid atklātībā?» Kārlis pēc brīža ieminējās.
«Vai tu esi negudrs?!» Fridols it kā sabijies iesaucās. «Tad jau ikviens zinātu mūsu sakarus, un tu taču zini, kā mūsu labākās famīlijas uz to skatās.»
«Nu, vai tad tu viens pats tā dzīvo?» Kārlis kaitināts iesaucās. «Ir jau arī citi cilvēki tādā pat stāvoklī.»
«Zināms, ka ir citi arī!» Fridols attrauca. «Veinberģis, piemēram, dzīvo ar nelaulātu sievu, ko tas atņēmis kādam krievu palkavniekam. Viņš to nekur neved placī, un tomēr mūsu labākā sabiedrība ar viņu nav mierā. Sūta pie viņa delegāciju, lai viņš tādu dzīvi beidz... Man pašam bija jāuzņemas viena delegāta loma...»
«Nu, un kas tur iznāca?» Kārlis ziņkārīgi iejautājās.
«Viņš mūs mierīgi uzklausīja,» Fridols paskaidroja, «tad atbildēja, ka netura par iespējamu ielaisties ar mums kādās sarunās. Jo, kas attiecoties uz viņa privāto dzīvi, tad tā esot vienīgi viņa darīšana. Kā ar aukstu ūdeni aplietiem, mums vajadzēja aiziet.»
«Malacis!» Kārlis iesaucās. «Citādu atbildi jūs nepelnījāt...»
«Katrs sev nevar atjauties to, ko Veinberģis,» Fridols it kā taisnojās. «Lai tikai pamēģina cits?!... Labi, es jau zinu, - citu es neprecēšu, - no Mariannes es šķirties nespēju. Bet šimbrīžam atklātībā ar viņu nerādos... Lai viņa paciešas...»
Viņš apklusa un iegrima domās, izpūzdams vairāk kuplu dūmu no sava papirosa. «Viņa ir ļoti labs cilvēks, sirsnīgs cilvēks!» tas vēl atņēmās. «Apmeklē mūs kādreiz mūsu dzīvoklī...»
«Pateicos!» Kārlis atbildēja. «Bet, ja tev nākšana uz Pārdaugavu, tad esi tik laipns un apciemo arī mani. Man justament tādi paši apstākļi, bet es neatsakos ar savu rādīties atklātībā...»
«Tu arī?» Fridols viņu it kā neticīgi uzlūkoja. «Jā, jā, man liekas, ka es tamlīdz ko būtu dzirdējis!»
«Nu, neslēpšu tev,» Kārlis sacīja un īsiem, spēcīgiem vilcieniem apstāstīja viņam to svarīgāko no savas dzīves stāsta. Arī to, ka tas otrreiz jau tēvs, bet pirmais bērns vēl nav kristīts. Tur ir savas lielas grūtības ar viņa laulību un bērnu kristību.
Fridols to visu klausījās kā kādu neticamu stāstu. «Kas to no tevis varēja domāt, tāda klusa zēna!» tas piebilda.
«Nu, tā lēnā cūka dažreiz to dziļo sakni rok!» Kārlis jokodams attrauca.
Tā viņi nodzīvoja līdz vēlam vakaram un tumsā gāja uz mājām. Roku rokās saķērušies, jo jutās tuvināti, un arī ceļš tiem bija viens un tas pats. Fridols dzīvoja Iekšrīgā, caur kuru Kārlim bija jāiet uz Pārdaugavu.
Beidzot kādā šaurā iekšpilsētas ielā ar izgrieztu zvēra galvu Fridols apstājās. «Te ir,» tas zīmīgi sacīja. «Ievēro šo māju un durvis ar zvēra galvu, kurai riņķis mutē. Pie tā tu piezvani, un tevi ielaidīs...»
Tad, izvilcis lielu atslēgu, tas atslēdza šīs durvis un, galvu vēl palocīdams, aiz tām pazuda.
Lēni Kārlis devās uz Daugavas pusi tai cerībā, ka ar kuģīti vēl tiks pāri.

* * *

Otrā dienā Kārlis ieradās «Baltijas Vēstneša» redakcijā un paziņoja vecajam Dīriķim, ka ir spiests pieņemt viņa priekšlikumu. Viņš dod savu romānu «Baltijas Vēstnesim» vienreizējai nodrukāšanai par pieci rubļi loksnē, bet novilkumu izdarīs un pārējo maksās Fridols.
Dīriķis to gandrīz ar saldskābu vaigu noklausījās. «Tā, tā, tad jau labi,» tas piebilda. «Fridols vēl arvien pieturas pie tradīcijām.»
Bet varbūt saldskābā vaiga cēlonis bija viņa slimība, jo viņš Kārlim sacīja, ka nekavējoši dosies uz Ārensburgas dūņu peldu vietām. Viņam dīvaina parādība - kājas tirpstot un pastāvīgi tās jāturot aukstā ūdenī.
«Es tad jūsu romānu tūdaļ nodošu drukā,» tas sacīja. «Bet man šķiet, ka cenzūras apstākļu dēļ jums nāksies sākumu drusku grozīt. Jūs esat tur tēlojuši, kā kalpiem zemes dala, tātad aizskāruši agrāro jautājumu. Ievadrakstos un ziņojumu daļā mums ir noliegts par to ko rakstīt; redzēsim, kā cenzūra skatīsies uz feļetonu.»
Cenzūras sarkanais zīmulis patiešām trakoja. Pie pirmiem numuriem vēl domāja, ka varēs iztikt, bet vēlāk caur strīpojumiem cēlās tik lieli robi, ka stāsts zaudēja savu pavedienu. Gribot negribot to vajadzēja apturēt un pārstrādāt, lai būtu kāds sakars, un rēķināties arī turpmāk ar cenzūras prasībām.
Pēc tam «vecais Dīriķis» aizbrauca uz Ārensburgu, un Kārlis viņu dzīvu vairs neredzēja. Romāns gāja avīzē kārtīgi uz priekšu, un ik mēnešus Kārlis saņēma savu naudu.
Viņa rūpes nu bija, kā nokārtot savas ģimenes būšanas. Mazā meita bija jākristī, bet, ķeroties pie šī jautājuma, izrādījās, ka arī Lāčplēsis vēl nebija kristīts; viņu tikai tāpat sauca. Tātad arī tas vēl kārtīgi bija jānokristī. Bet kam tad lai nu dēlu un meitu pieraksta? Vai lai tos kristī kā ārlaulības bērnus?
Tātad, pirms viņi kristīja, tiem vajadzēja salaulāties, likt ģimenei pamatu. Bet te nu cēlās tās nepārkāpjamās grūtības. Lūce vēl arvien skaitījās kā Viķildu Kristapa likumīgā laulātā sieva. Divreiz nelaulā, kad arī vīrs būtu devis atļauju. Kristaps gan agrāk lielījās, ka iesniegs pie konsistorijas šķiršanās prāvu, bet bija ar savu lietu apsīcis. Pēc tam kad bija savas mājas pazaudējis un atnācis uz Rīgu, tam saimnieces jautājums vairs nebija akūts, un tādēļ tas par tādiem niekiem vairs nemaz nedomāja. It sevišķi, kamēr tas bija dabūjis kučiera vietu pie barona fon Bimmelšteina un atradās ar visiem zirgiem zem baroneses Ortrūdes un viņas meitas baroneses Izoldes protekcijas, viņam vēl pēc kādām citām sievietēm, kā rādījās, nebija nekāda vajadzība. Ar citiem vārdiem, viņš laulības šķiršanas lietu bija gluži aizmirsis. Un Lūcei arī nebija nekāda tiesība par viņu sūdzēt, jo viņa pati no viņa bija aizgājusi.
«Nu redzi, tibulīt, kādā mēs atronamies tagad dīvainā stāvoklī,» Kārlis sacīja, kad Lūce atkal brauca ar roku pa viņa kuplajiem matiem.
«Nekāda nelaime!» viņa bezbēdīgi attrauca. «Dzīvosim tāpat tālāk. Jeb vai es nelaulāta neesmu tev tik mīļa, ka tev vajag laulības?»
«Tas ne...» viņš atbildēja. «Ne jau mūsu dēļ... Es labprāt nokratītu vecos aizspriedumus un formas. Bet tas ir to bērnu dēļ. Viņi taču iznāk tikai ārlaulības bērni, neskatot, ka mūsu laulība ir visintīmākā. Tevi kā māti mācītājs gan pierakstīs, bet mani kā tēvu nepieņems...»
«Nu tad dzīvosim ir tālāk nekristīti kā citreiz matrikaliātā,» viņa jokoja. «Vai mūsu bērni savus vārdus dzirdēs sliktāk, ja tos nebūs devis mācītājs?!»
«Nē jau, tibiņ, nē!» viņš nogrozīja galvu. «Tur mums vēlāk celsies lieli sarežģījumi, kad bērni pieaugs un būs jāsūta skolā. Ja tiem nebūs papīru, tiem nebūs arī pilsoņu tiesības. Bet vai zini, kas man nāk prātā?... Kā būtu, ja mēs Kristapu uzmeklētu, - lai tas nobeidz, ko reizi uzsācis?»
Viņa uzreiz palika nopietna. «Iet viņu vēl lūgties?!» viņa iesaucās. «Nu, tas tikai vēl trūka!»
Varēja redzēt, ka viņa par šādu priekšlikumu aizskarta līdz sirds dibenam. «Kā citādi tad lai virzām lietu uz priekšu?» viņš pēc brīža domīgi iebilda. «Kā lai savus apstākļus nokārtojam?»
Viņa spītīgi klusēja. Tad sāpīgi nogrozīja galvu un, nokritusi uz krēsla, aizsedza vaigu ar rokām. Iestājās ilgs, svinīgs klusums.
«Es jau pilnīgi saprotu tavas jūtas, tavas sāpīgās atmiņas,» viņš lēni sacīja un tagad glaudīja viņas matus. «Bet vai tu zini citu ceļu, kas mūs vestu pie mērķa?»
«Labi,» viņa beidzot pacēla galvu, «es nepretojos!... Dari, ko tu par labu atzīsti!...»
Piecēlusies viņa gāja pie saviem dienas darbiem un nerunāja vairs.
«Es tad tūdaļ došos ceļā,» viņš sacīja. «Lieta nav atliekama. Man jādabū Kristaps rokā, un vismaz mēs zināsim, ko viņš par to lietu domā...»

* * *

Kārlis uzmeklēja fon Bimmelšteinu villu Strēlnieku dārza tuvumā, kur atradās arī viņa «marstals». Paši kungi pa vasaras vidu te nedzīvoja, bet jūrmalā, tomēr marstalu pārcelt uz turieni nebija iespējams, jo tas bija ļoti plašs. Kristapam ar zirgiem vajadzēja palikt atpakaļ Rīgā. Tikai nepieciešamākos gadījumos tam ar pāri vai vienjūgu vajadzēja izbraukt ārā uz «štranti», kas bija maza lieta un notika diezgan reti. Kungi izlietoja dzelzceļa satiksmi un apmierinājās ar to. Pilsētā viņi iebrauca diezgan bieži un mēdza ļoti rūpēties par zirgiem, tā ka viņu pirmais gājiens, tā sakot, bija uz stalli. It sevišķi baronesēm, tik vecajai, kā jaunajai. Novērojams bija tikai tas, ka viņas abas kopā stalli neapmeklēja, jo neatbrauca nekad ar vienu un to pašu vilcienu.
Kad Kārlis iegāja sētā, tas nezināja, kur griezties. Tā kā māju apdzīvoja vienīgi Bimmelšteinu dzimta, tad tā tagad bija gluži tukša un visus durvis noslēgtas. Vienīgā iestāde, kas viņam varēja nodot kādu informāciju, bija mājas kalps, kurš dzīvoja pagrabā, kur uz durvīm trekniem burtiem stāvēja: «Zum Hausknecht».
Viņš pieklauvēja un apjautājās.
«Vai te dzīvo kučieris Viķilda?» kāds sarains vecis, ēzdams lielu gaļas gabalu, atkārtoja jautājumu. «Rau, tur stallī, tur viņam ir sava loža.»
Pats līdz nenākdams, viņš rādīja pagalma dibenā uz kādu baltu ēku gareniem logiem un oša krāsā pervētām, pusvelvētām durvīm.
Tās bija ciet. «Piedauziet, viņam tur iekšā vajag būt!» mājas kalps no savas ložas pamācīja.
Kārlis kādas reizes labi stipri pieklauvēja, bet atbildes nesagaidīja. Uz mājas kalpa mudinājumu piedauzīt stiprāk, tas to darīja vēlreiz un vēlreiz, pēc kam pats mājas kalps pazuda.
Tikai pēc ilgāka laika durvis atdarījās, un pa tām izspraudās kāda jauna sieviete, saņēmusi savu jājamo kleiti, drusciņ pietvīkusi, mazliet izspūrušiem matiem. Neievērodama viņa atvainošanos, tā aizšmauca tam garām.
Baronese Izolde, - Kārlis viņu pazina, un varbūt tā pazina viņu.
Tas iegāja spodrajā stallī, kas skaistu, tīru grīdu, augsts un gaišs, ka būtu arī it labi noderējis baznīcai. Steliņģi gar vienu pusi vai kādi divdesmit, gandrīz visi ieņemti, un pie marmora silēm barojās gan īsāk, gan garāk apcirptām astēm ķēves un zirgi. Ugunīgām acīm tie atskatījās atpakaļ un uzlūkoja svešinieku, cēli pagriezdamies un graciozi kājas cilādami. Spalva melniem spoži, mirdzēja, sirmiem laistījās kā sudrabs un losiem staroja kā zelta lāses, kuras ieplūda pa logu. Kakli slaidi un daiļi, samērs simetrisks, gaita svabada un elastīga; likās, ka lopiņi to visu apzinājās, jo, koķeti minstīdamies un bubinādami, tie ēda savas auzas ar ekseļiem.
Turpat blakus telpas otrā pusē plašas remīzes, kur novietotas dažādas eķipāža, kamanas un zirgu lietas, daudzums seglu un arī divriču. Jo Bimmelšteins ar savu marstalu piedalījās pie abām Rīgas sporta biedrībām «Rikšotāju» un «Aulekšotāju» biedrībām. Atmosfēra pilna juhtas un zirgu sviedru smakas, kam Kārlis oda mazliet cauri tā kā pačuli vai arī cēlākas smaržas. «Tīri kā cirkū!» viņš pie sevis nodomāja.
Viņam pagāja labs brītiņš, visu to apbrīnojot. Te beidzot no kāda steliņģa iznāca Kristaps baltā, tresainā kučiera kaftanā, nesdams uz rokām sedlus. It kā zīmēdams, tas lūkojās uz ienācēju.
«Sveiks, Kristap!» Kārlis viņam sniedza roku.
«Vaī, Kārlīt, tas jau tu esi!» tas viņu beidzot pazina un līksms spied viņa roku. «Esi tapis daudz kalsenāks un nopietnāks.... Tas ir labi, tas ir labi, ka mani reiz apciemo!»
«Nu, vecāki un nopietnāki jau mēs visi topam,» Kārlis atbildēja. «Tu nu gan esi pieņēmies un dzīvo arī tikpat kā baznīcā...»
«Vai ne, ko?!» Kristaps piekrizdams atbildēja un nolika sedlus. «Nu, un vai man nav prāva saime un smuki lopiņi? Tprh, Herta!» tas uzsita uz krusta tumšu spalvu ķēvei, kurai ap pakaļciskām no karstuma bija sakrājušies balti sviedri. «Stoi, Mirjama!» tas uzsauca otrai, blakus. Aiz apnikuma tā bija kļuvusi nervoza un sāka minstīties un zviegt. «Pagaidi vien līdz nākamai skriešanās dienai...»
Un viņš sāka izrādīt Kārlim savu saimi. «Šīs abas favorītes nākamās skriešanās piedalīsies kā kandidātes uz pirmo godalgu, protams, katra savā numurā. Te paša barona jājams zirgs «Zīgfrīds», ar kuru pats barons nodomājis piedalīties pie kungu jāšanas sacīkstēm. Bet varbūt tas piedalīsies ne ar viņu, bet ar «Hertu» vai «Mirjamu». Te blakus abi karietes dumjie, skaidras rasas un arī trenēti rikšošanā. Tiem blakus losā baroneses jājamā ķēve «Trilbija». Te vienjūgu izskrējējs rikšotājs «Barons», kurš ņēmis jau dažu labu godalgu. Tur Izoldes šķimelis «Satraps», kuram pašlaik izmēģināju sedlus, īsi pirms tavas ienākšanas. Tur vēl sirmais briedis «Trusi», vecās lielmātes jājams zirgs, kad tai vēl uznāk luste kādreiz izlaist. Ļoti rāms un dievbijīgs lops, kuram, ja gribi, lien caur vēdera apakšu.»
Tā viņš iepazīstināja Kārli ar vēl daudz citiem «augstdzimušiem» lopiem, ar viņu vēsturi un rakstura īpašībām. Kārlis to visu nespēja ne pretim saņemt, ne galvā paturēt. «Viens, kas tiesa,» viņš beidzot piekrita. «Zirgi ir skaisti lopi un varbūt to arī apzinās. Un gādāts par tiem, kā redzu, arī tiek. Jūs jau te dzīvojat daudz labāk kā daždien citur cilvēki!»
«Ko tu darīsi kungiem, kam nauda!?» Kristaps lielījās. «Vai zini, savās mājās kā saimnieks es tik labi nedzīvoju kā te kučieris...»
«To jau redzu!» Kārlis apstiprināja. «Bet kā tad tev citādi iet? Gribētu ar tevi par šo to aprunāties... Ja tev būtu laika, tad aiziesim līdz tuvākam vīnūzim vai restorānam, kas nu te ir tuvumā...»
«Kāpēc?» Kristaps attrauca. «Mēs tepat visu varam dabūt, ko mums vajag. Laika man diezgan, un priecājos, ka tu neesi lepns kā tas pintiķis Pudiķis... Ko domā, viņš mani nepazīst!»
«Nu, nu, viņam tik tāpat aizmirsies,» Kārlis paskaidroja.
«Ka ne, ne!» Kristaps it kā aizvainots turpināja. «Vai man tādēļ draugu trūkst?!... Nāc, Karloš,» viņš to paņēma zem rokas, «parādīšu tev savu ložu... Ieturēsim krietnu brokastu, patrieksimies...»
Viņi devās uz otru stūri, kur uzkāpa pa trepītēm, iegāja kādā no pārējās telpas atdalītā ložā, no kurienes caur glāžu sienu varēja stalli un visu citu pārredzēt. Tā bija savā ziņā istaba, un Kristaps te arī dzīvoja. Divi gaiši logi, kuriem tagad priekšā aizlaists «rollo», glīta, masīva gulta, bez tam vēl stipra ādas kušete, galds, kurš tamlīdz arī skapītis un bufete, pāris krēslu. Grīda spodra, krāsota, galdiņš apklāts ar baltu drēbi, pie sienas skapis un drēbju pakaramie ar dažādiem kučiera kostīmiem. Kā varēja redzēt, Kristaps te bija it labi ierīkojies. Te varēja dzīvot arī ziemā, jo vienā stūrī bija iemūrēta bleķa krāsns, kuru ziemā varēja kurināt, bet vasarā tā bija ļoti noderīga priekš cita kā.
«Sēdi, draugs!» Kristaps aicināja. «Paskatīsimies, kas mums tur tai krāsniņā ir?!»
Viņš ņēma no turienes laukā un krāva uz galda visādas labas lietas. Konservus, majonēzi, pastētes, desas, sieru, ķilkas, sardīnes un kas vien var būt. «Viss mums ir, pat ikri, ja tu vēlies,» Kristaps starp citu uzlika arī ikru bundžu, pa kukulim baltmaizes un saldskābas maizes, ietaisītas siļķes, šķiņķi un ko tik vien var vēlēties.
«Un kādu šņabi mēs dzersim?» Kristaps vēl piebilda. «Te ir rjabinovka, burgunders, portvīns. Arī alus mums netrūkst... Pat Pale-Ale, ja vēlies.»
«Nu, nu, pietiks jau... Es jau to rūgto un stipro tā nemaz nevaru panest,» Kārlis vairījās, kamēr Kristaps sniedza nažus, dakšiņas un šķīvjus.
«Arī saldo liķieri varam dabūt,» viņš ieminējās.
Kārlis nopurināja galvu. «Paliksim jau labāk pie tās rjabinovkas...»
Kristaps pildīja glāzes un piesita. «Uz veselību!» Viņi iedzēra.
«Labs! Uzkožamais arī tik piedienīgs un garšīgs... Nudien, tādas brokastis prot tikai Fridols sarīkot!... Vai tev, draugs, patiešām tādas ienākšanas ir?» Kārlis jokoja.
«Tas man ienāk viss tā!» Kristaps atteica. «Cilvēkam nevajag būt muļķim... Draugs, tu taču daudzmaz saproti? Arī Viķildu Kristapam kādreiz var labi iet... Izstāstīšu tev visu, kā man ir gājis...»
Viņi iedzēra, iekoda, un Kristaps stāstīja. «Vai zini, kad man tās mājas atņēma un to obligāciju nolaupīja, man pavisam gāja čūriski. Tādi savādi āži badījās ap dūšu! Uz laukiem dzīvošana nebija, gribēju pilsētā dabūt kādu vietu. Bet sākumā nemaz nelaimējās! Uz sludinājumiem atsaucoties, nācu arvien par vēlu... Cits jau priekšā, un dari, ko tu gribi! Domāju, kā būtu, kad es pats sludinātu? Tad man cits nevarētu priekšā aizsteigties... Nodzīvots bija līdz pēdējai kapeikai, bet nu tik daudz sagrabināju un ieliku avīzēs šādu sludinājumu: «Spēcīgs cilvēks no laukiem, trīsdesmit trīs gadus vecs, derīgs visādiem stipriem darbiem, vēlas nodarbošanos.» Un nu iet uzreiz! Uz šo sludinājumu dabūju uzaicinājumu ierasties tādā un tādā kantorī.
Tur mani apskata tādām savādām acīm un beidzot pasaka: jā, man to vietu došot gan. Alga četrdesmit rubļi mēnesī, un darbs arī nebūšot grūts.
Kas nu par darbu! Aiznest šur tur vēstuli pie tādām un tādām lielmātēm, kas atkal tā savādi uzlūko un laizās, ka tīri savādi paliek. Bet vairāk nekā un tā dienu no dienas, kamēr beidzot nonāku pie tagadējās lielmātes...
Šī nu skaras man pavisam citādi klāt un izčamda man muskuļus. Cik es varot celt un nest? Jā, šai gan vajadzīgs «štātes» kučieris, es būtot itin noderīgs. Pie algas vēl desmit rubļus pielikšot, pie drēbēm un visa brīva. Vai es gribot to vietu pieņemt?
«Kādēļ ne,» es atbildu, «darba cilvēks esmu, ar zirgiem arī protu rīkoties...» Un tā pieņēmu šo vietu un skatīšos, kas nu notiks.
Kungs uz to stalli pavisam reti atnāk, bet lielmāte katru dienu. Izrāda man visu, palīdz man zirgus strīķēt un pucēt, grābstās un pinas pa priekšu vien... Es jau arī neesmu uz galvu kritis, lai gan tāds izlikos, - un cilvēks jau arī paliek tikai cilvēks! Vai zini, vienu dienu tur tukšā steliņģī patlaban kā bija atvesti svaigi salmi, grābu tur viņu ciet, kas tur ir, ir... Eh!» Tas nogāza dibenā glāzi portvīna.
«Uz to viņa bija tikai gaidījusi! No tā laika man balta putna piena arī vairs netrūkst... Es tieku uz to vislabāko apgādāts un visus tos gaļas gabalus nemaz nevaru noēst, kas man tiek piesūtīti. Pašauju arī vecajam sētniekam, kad iekrājas par daudz. Nu, tagad tu saproti manu dienestu? Ja jau cienīgā, rokas uzbraucījusi, atnāk uz zirgu stalli zirgus pucēt, tad zini, kas ir...»
Kārlis lēni sadrūvējās. Lai gan Kristaps to visu izstāstīja tik naivi, nostādīja tik nevainīgi un pie tam tik dabīgi, it kā tas citādi nemaz nevarētu būt, viņš tomēr sajuta, ka tā ir brutalitāte, kas viņu nelabi aizskāra. Jā, jā, viņš jau bija dzirdējis par baroneses fon Bimmelštein «Noble Passionen». Ja jau zirgu audzināšana notiek pēc zināmiem patvarīgiem principiem, kādēļ tad arī ne cilvēku radīšana?!...
«Un vēlāk,» Kristaps domīgi turpināja, «arī jaunā no vecās noskatījusies un grib to pašu. Kā vecā kur izbrauc, vai nav mājā, tā viņa tūlīt uz stalli raudzīt zirgus, bet lieto pret mani tos pašus paņēmienus, kamēr arī viņa bija jāņem priekšā. Izrādījās tomēr, ka viņa ar sevi nav vēl skaidrībā, jo izsamisusi viņa pretojās, bet es viņu pielauzu!... Man ļoti žēl, ka es to darīju, jo es tur nekā neparedzu laba... Ek!» tas, sev pārmezdams, sakoda zobus. «Cilvēks var dažreiz būt arī lops!...»
Atkal viņš nogāza glāzi portvīna dibenā, kamēr Kārlis klusu saducis viņu uzlūkoja. «Bet reiz viņai ir amats rokā, un es no viņas vaļā netieku, kad arī gribētu!» Kristaps turpināja. «Tā mēs dzīvojam. Visam tam pāri noslēpumains segs... Neviens nezina, ko otrs dara... Varbūt viņas arī viena uz otru domā, bet skaidri nezina neviena... Tas ir liels, bet smags noslēpums, kas mums gulstas virsū... Tikai, velns, tā resnā ķēkša te pēdējā laikā sāk okstīt... Pastāvīgi tā lien šurp uz stalli... Tad viņai tāda izruna, tad tāda!... Vakar pat vēl sviedu viņu kanteniski ārā, grābu tā, ka lai viņai pāriet luste te vilkties šurp!... Ko viņa gan domā: es lai ar viņu vēl trešo uzņemos?! Nē, - man ar tām divām ir diezgan... Ek!...»
Un atkal tas nogāza glāzi stiprā vīna dibenā, tad iegrima domās. Kārlim taču nu beidzot vajadzēja nākt klajā, kādēļ tas īsti nācis. Iedzēris malku burgundieša, tas beidzot iesāka:
«Bet, mīļais Kristapiņ, tu taču reizi biji apprecējies?»
Kristaps sarāvās. «Biju, jā, bet tur man nebija nekāda dzīve... To es vēlreiz saku: nekad man nevajadzēja Plaušu Lūci ņemt!»
«Es zinu,» Kārlis piebilda, «viņa no tevim aizgāja...»
«Ak!» Kristaps atmeta ar roku. «Lai viņa iet!...»
Iestājās brīdi klusums, kuru Kristaps atkal pirmais pārtrauca:
«Nu, tu taču sapratīsi, ka man pēc viņas nav nekāda note... Man tagad daudz labāka dzīve, nekāda rūpe, nekāda bēda! Kādēļ viņa skrēja no manis projām? Viņa bija vairāk vainīga nekā es...»
«Par to es nešaubos,» Kārlis atbildēja. «Viņa jau bija tā vainīgā puse. Bet tu taču solījies iesniegt sūdzību konsistorijai un panākt laulības šķiršanu?»
«Toreiz man bija gan tā ap dūšu, ka es, dievs sodi, to būtu izdarījis!» Kristaps attrauca. «Bet tur man bija tāda klapata ar tām mājām, neatlika ne laika, ne naudas... Un tagad? Es viņu lieku pilnīgi mierā, lai tikai viņa liek mierā mani...»
Kārlis par šiem vārdiem jutās mazliet atvieglots, tomēr viņš nelikās mierā. «Tev tomēr vajag to lietu galīgi nokārtot. To prasa tavs aizskartais vīra gods! Tev vajag dabūt laulības šķiršanu, lai tu būtu pilnīgi brīvs un tev neviens nevarētu pieķerties...»
Kristaps kļuva domīgs. «Zināms, aizskarts un ievainots es biju ļoti. Bet laiks visu dziedē... Un viņa jau pret mani neko neuzsāks...»
«Bet lai... Ir tomēr arvien...» Kārlis iebilda. «Nu, iedomājies, tev iznāk izdevība no jauna apprecēties... Bet tu to nevari, jo esi saistīts!...»
Viņš atmeta ar roku. «Tāda izdevība man nav paredzamā... Par tādiem niekiem nemaz negribu domāt!...»
Atkal brīdi klusums. «Bet iedomājies arī viņas stāvokli!» Kārlis nelika viņu mierā. «Tai tāpat var rasties izredze, jo sieviete taču bez gādnieka nevar dzīvot... Viņa nevar ne kur pierakstīties, ne kur būt...»
«Tā?» Kristaps viņu ar lielām acīm uzlūkoja. «Tad tu zini par viņu vairāk ko?!»
«Nu, es tikai tāpat runāju,» Kārlis piesarka, jo patiesībā vīns arī viņu bija padarījis runīgu. «Nu, piemēram, var rasties viņai viens otrs, pie tam vēl labs pazīstams, jaunības draugs... Vai dieviņ, kādēļ tad ne?!... Piemēram, es...»
«Tu?!» Kristaps brīnīdamies iesaucās. «Nē, nē, nevar būt!... To es tev, draugs, neieteicu! Tici man... Nu, vai tad sieviešu trūkums?! Es taču par velti no viņas nešķīros...»
No viņa izmisušiem vaibstiem varēja redzēt, ka tas ar visiem spēkiem grib viņu atrunāt.
«Atkāpties vairs nevaru,» Kārlis beidzot paskaidroja. «Viņai no manis jau divi bērni...»
«Ak tad tā!» Kristaps nobālis jocīgi iesaucās. «Man pirmā dzirdēšana! Skat, kā ļaudis dzīvo?!... Jauki, jauki...»
Spilgti viņš iesmējās un it kā piekaunējies glabāja no Kārļa acis. Smēja, smēja joprojām pilnā kaklā un raustīdamies. Bet šinīs pārgalvīgos smieklos izskanēja arī žēlums, sāpes, izmisums un kauns. Vai tas bija prieks vai dziļas skumjas?! Viņš smēja ļodzīdamies, nokrita uz galda, aizlika roku priekš vaiga, lai valdītu smieklus, bet smēja, smēja joprojām...
Kārlis sēdēja tikpat kā uz ugunīm, nesamanīdams, kā lietu turpināt. «Jauki, jā... Tā mēs dzīvojam!» viņš beidzot iesaucās. «Vienoti cietām, nešķiramām saitēm. Ja tikai mums ļautu dzīvot! Bet mums mūsu jaunā dzīvē sarežģījumi ik uz soļa! Mēs taču neesam laulāti, un es viņai likumīgas sievas tiesības nespēju dot. No lielā pūļa un labākām famīlijām viņa tiek ieskatīta par netikli, un es tur neko nevaru darīt... Jo tieku pats par tādu ieskatīts, tādēļ ka ar viņu dzīvoju. Mūsu mīla gan visu šķīstu un svētu dara, un tomēr viņas dēj esmu zaudējis savus sakarus ar korporācijām, izstumts no labākām famīlijām, zaudējis savas honorāra priekštiesības - -»
Bet Kristaps joprojām klusi un raustīdamies smēja...
«Nu, tagad nāk bērni!» Kārlis atkal uzsāka. «Kā viņus lai nokristī? Īsi sakot, mums trūkst ģimenes pamata... Tādēļ tevi, Kristapiņ, ļoti lūdzam, - es lūdzu, un arī Lūce lūdz, - atņem no mums tos šķēršļus un ved galā to laulības šķiršanas lietu! Kas ir bijis, bijis! Varbūt viņa bija vainīga, varbūt tu arī drusku vainīgs biji, varbūt jūs neviens nebijāt vainīgi... Jā, jā, neviens!... Vecāki māju dēļ jūs saspieda, piesolīja tev mantu, kuru nespēja dot... Bet jūsu raksturi nesaskanēja!... Nu, tu taču pats teici, ka tev ar viņu nekāda dzīvošana nebija... Vai tādas lietas nāk pirmo reizi priekšā? Vai tu pirmais, kas no sievas šķiras? Un kas mani pie viņas saista? Nu, tici man, ir lietas, kas iet pār mūsu spēkiem, un mēs neko neiespējam pret savu likteni - -»
Viņam likās, ka Kristapa stāvs sāpēs noraustītos, un smiekli aprima.
It kā mierinādams Kārlis aizskāra viņa kamiesi. «Piedod man, ka es tevi sāpinu. Es jau tāpat ciešu... Mēs visi ciešam. Vienreiz taču vecais mezgls jāatrisina... Pārcērt savu sirdi, sakod zobus un izbeidz reiz to, kas bija nepareizi darīts!...»
Kristaps pacēla galvu, ieskatījās viņam patiesīgi acīs, pie kam spoža asara noritēja pār viņa vaigu.
«Lai nu, lai, Kārlīt,» tas sniedza viņam roku, «es jau zinu, ka es lops esmu! Bet tādēļ draugi esam bijuši, draugi paliksim! Lai tad notiek, - kas bijis, ir bijis... Cik manos spēkos stāv, es gādāšu, lai viņa kļūst brīva... Es to sūdzību iesniegšu.»
«Tad ir labi, tad ir labi!» Kārlis priecājās, un, ja Kristaps to būtu pieļāvis, viņš būtu to apkampis un noskūpstījis. «Pateicos tev ļoti! Un, ja tev nav nekas pretim, es atnākšu un pie tā raksta palīdzēšu tev...»
«Paldies, ja tev labs prāts un tu neesi lepns mani apciemot,» Kristaps atteica.
«Ak nu, vienas dzimtenes bērni!» Kārlis attrauca, nesamanīdams, ko citu teikt. Valodas vairs patiešām neveicās, tādēļ viņš atvadījās, vēlreiz Kristapam pateikdamies par viņa labo sirdi.
Klusēdams Kristaps izlaida viņu no staļļa un izvadīja caur sētu. Ne vārda nerunādami, viņi nonāca līdz vārtiem.
«Neesi arī tu lepns un apciemo arī mūs kādreiz!» Kārlis piepeši ieminējās. «Adrese arī šī te!...» Viņš sniedza tam papīrīti.
«Nē, nē!» Kristaps izvairījās un atdeva to viņam atpakaļ. «Tagad ne... Varbūt vēlāk kādreiz!...» Un, apsviezdamies uz papēža riņķī, tas devās atpakaļ uz stalli.
Kārlis noskatījās viņam pakaļ, kamēr tas nozuda aiz krāsotām durvīm, tās aiz sevis aizcirzdams. Tad viņš gāja savu ceļu.
Mājās pārnācis, viņš apsēdās pie galda un pārdomāja savu šīsdienas gājienu. Lūcija, nemanot tam pienākusi, saņēma viņa galvu un lūkojās silti un pētoši viņa acu dzīlēs. «Nu?!...»
«Kristaps ir sevi pārspējis, tu būsi brīva,» viņš paskaidroja. «Es šodien dabūju nojautu, cik dziļa var būt cilvēku traģika un cik liels var būt viņu garīgais izmisums un posts... Kristaps patlaban atronas zaņķī, un viņa dvēsele deg sarkanās liesmās... Kad tā būs izdegusi no visiem kaislību sārņiem, tā tīra un šķīsta pacelsies pār mums visiem! Kristaps patlaban pārdzīvo dziļu traģiku, bet viņš reiz celsies...»