AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I

OTRĀ PUSE

Trīsdesmit trešā nodaļa

Kādā nejaušā dienā Kārlim un Lūcei ieradās negaidīts ciemiņš - māsīca Nina. Diezgan agri no rīta, tā ka istabas vēl nebija savestas kārtībā. Lūce un Ērkulīša māte steidzās noslēpt nevajadzīgo un visu no ārienes daudzmaz nogludināt. Bērni vēl nebija modušies.
Lūcija ar māsīcu sirsnīgi sabučojās; Kārlis spieda viņai roku. «Nāc te apsēdies pie manis,» viņš aicināja to savā istabā.
«Es jau nemaz nezināju, ka jūs abi kopā sagājuši,» Nina smaidīdama sacīja. «Skaties, nodibinājuši omulīgu famīlijas dzīvi kā īstie buržuji! Cilvēciņi, vai jūs arī ziniet, kas pasaulē notiekas, vai tikai guļat vien?!...»
«Nu, nu, pastāsti mums! Kas tad ir no jauna?» Kārlis iejautājās.
«Visās malās saceļas pret veco iekārtu balsis!» Nina trauca tālāk. «Vai esat lasījuši biedra Jansona referātu «Jaunlaiku domas par latviešu literatūru»?»
«Esam lasījuši un zinām visu!» Lūce sauca no otras istabas. «Esam viņas arī drusku sijājuši, - tās nemaz tik smagas nav.»
«Jā, jā, viscaur tām nevar vis piekrist!» Kārlis arī no savas puses apliecināja.
«To es ticu!» Nina sarkastiski iesaucās. «Kā nu saplūkāts rakstnieks lai piekrīt savam kritiķim?»
«Nav tas tas iemesls,» Lūce, bērnus ģērbdama, sauca. «Tu taču zināsi, ka par Kārli vienīgo kritiķis izteicies atzinīgi. Bet tas mums gluži vienaldzīgi! Īstam rakstniekam, kāds ir Kārlis, no kritikas nav jābīstas. Viņa darbiem kritika ir tikpat kā ūdens, kas noskalo tikai ziedus, lai tie vēl jo labāk attīstās. Jābīstas ir tām papīra puķēm, jo tās samirkst...»
«Nu tādēļ,» Nina attrauca. «Kritiķim ar rakstnieku vēl arvien var būt domstarpības...»
«To es nenoliedzu,» Kārlis sacīja. «Kas attiecas uz referātu, tad galvenais trūkums ir tas, ka autors ne viscaur nostājies uz proletāriska pamata. Par daudz tas piekļaujas vācu buržuāzijas dzejniekam Heinem, kurš, ja arī viņu nevar noliegt kā dzejnieku, kā publicists ar visu savu lunkano mēli ir tomēr izrādījies par revolūcijas nāvīgu pretinieku. Uz tāda pamata mēs nevaram būvēt...»
«Tev taisnība,» Nina viņam piekrita. «Daudzi ar referātu nav apmierināti. Es runāju ar Ernestu Sutumu. Neraugot, ka referāts radījis sabiedrībā lielu sakustinājumu, viņš saka, mēs ar to vien apmierināties nevaram. Mums ir jāiet tālāk. To arī es gribu uzsvērt. Ja reiz mēs esam atraduši ļaunuma cēloni, tad taču mums vajag ķerties tam pie pašas saknes. Mēs nedrīkstam vairs izturēties pasīvi, nolaist rokas: «Kungs, kā tev tīk, tā dar' ar man'!...» Protams, tev, kā korporelim un aristokrātam, jau var būt arī citādi uzskati...»
«Tu maldies, Nina!» Kārlis apvainots iesaucās. «No korporācijas sen jau esmu izslēgts un taisni tādēļ, ka man nebija to aristokrātisko uzskatu. Pastāvīgi man nemiers dedza krūtīs ir pret korporācijas kārtību, ir pret to, kas ārpus tās. Es tikai savas dzēlīgās sāpes noslēpu sirdi un ar tām neforsēju, kā tas pie jums parasts! Tu man daudzreiz esi netaisni uzbrukusi, tu un Ernests. Tādēļ, ka es redzu tālāk un dziļāk nekā jūs. Sociālais jautājums nav tik viegli un uz ātru roku izšķirams, kā jūs to esat iedomājušies. Pirms grib pieņemt kādus lozungus, taču jātiek ar sevi skaidrībā, vai tie pareizi...»
Aizvainots tas norija savu rūgtumu, un iestājās brīdi klusums. «Kārlis nu būtu kāds buržujs un aristokrāts?» Lūce pārmetošā balsī iesaucās. «Ej nu ej, māsīc, kā tu tā vari runāt? Tad viņš gan mani, samīto un nicināto sievieti, nebūtu ņēmis pie sevis un manis dēļ upurējis savu nākotni... Aplam atradusi aristokrātu!...»
«Nu, nu, neuztraucaties, bērni!» Nina viņus mierināja. «Pati dzīve mūs izmācīs un novedīs pie pareizā! Bet, ja Kārlis patiešām grib būt proletārietis, tad lai viņš stājas iekšā mūsu rindās un strādā. Viss tiek darīts un organizēts, lai ienestu tautā jaunas idejas. «Dienas Lapas» redaktors Pliekšāns pārbrauc no Vācijas, kur tas apmeklējis arī Bēbeli un noskaidrojis ar to sociāldemokrātisko platformu. Studentu savienība «Pīpkolonija» stājusies sakari ar rīdziniekiem, Kasparsons ievietojis «Pūrā» svarīgu apcerējumu par vēsturisko materiālismu. Maskavieši sazinās ar pēterpiliešiem tāpat idejas ienestas jau vidusskolās. Jelgavā nodibinājies ģimnāzisteņu pulciņš «Austra». Studenti un augstāko klašu skolēni sagatavo referātus jautājumu vakariem, it sevišķi Rīgas malienas un lauku biedrībām. Jonatana biedrība jau ir mūsu stiprā pils, kur mēs varam izplatīt savas idejas. Drīz iegūsim arī citas biedrības un pārvaldīsim jautājumu vakarus, izņemot varbūt reakcionāro Rīgas «māmuļu». Lai arī Kārlis stājas ar citiem sakarā, liek rokas pie darba...»
«Mans materiālais stāvoklis, kā tu vari pārliecināties, ir tik proletārisks, ka vairāk nevar būt!» Kārlis atbildēja. «Man jau cita ceļa nav kā vien uz to pusi, jo visi tilti uz buržuāziju man ir noārdīti. Nebūt negribu atrauties arī no kopējā darba. Bet tad ir jātiek pirms skaidrībā, kā un kur, jāpanāk un jānoskaņo pilnīga uzskatu vienība, lai darbs būtu kas vesels un tam varētu nodoties ar miesu un dvēseli. Bet es bīstos, vai mums tāda saskaņa ir. Ar tevi un Ernestu man tik daudz domstarpību un, kā domājams, ar tiem citiem arī. Tad jau labāk, ka katrs strādā par sevi un viens otru netraucē, un, kas manos spēkos stāv, to jau arī gribu darīt...»
«Mūsu spēks ir vienība!» Nina iesaucās. «Viens par sevi mēs neko nepanāksim, mūsu spēks ir apvienotās masas...»
«Ir jau taisnība,» Kārlis atbildēja, «bet patlaban vēl tikai stājamies pie viņu apvienošanas. Te man liekas, ka tā taktika, ka esat izraudzījušies priekš tam atklātus jautājumu vakarus un sapulces, ir visai nedroša un nedos cerētos panākumus. Vai tad jūs domājat, ka administrācija un žandarmērija jums tā it mierīgi ļaus rīkoties? Jūs tikai velti sevi nodosat, un tas būs viss...»
«Brīvības cīnītājs nedrīkst pazīt bailes!» Nina patētiski iesaucās. «Lai nāk un ņem mani ciet, bāž mani cietumā, es nebīstos!»
Kārlis nogrozīja galvu. «Labprāt tīkas ziedot savu brīvību un pat dzīvību, ja par to kas panākts! Bet, ja nekādu panākumu nav, tad tas ir rūgts ābols, velta spēku tērēšana, kas attālina no mērķa. Man šķiet, ka uz masām jāmeklē pavisam jauni ceļi... Es domāju, tam jānotiek konspiratīvi...»
«Var jau būt,» Nina attrauca, «bet par to jau gan varēs vienoties... A propos, kādēļ tad es vēl nācu pie jums... Jā, ka es nepiemirstu,» tā piepeši ķēra sev kabatā. «Te jums ir kāds dokuments no Viķildu Kristapa. Viņš ir bijis Jelgavā un pārvedis norakstu no konsistorijas sprieduma. Tu nu, Lūce, esi galīgi brīva... Jūs esat galīgi šķirti, un tu nu vari darīt, ko gribi...»
Šī nejaušā vēsts tik Kārli, kā Lūci tā pārsteidza, ka tie vai sastinga un ilgu laiku neatjēdza, ko uz tam atbildēt. «Tad nu vienreiz!» Lūce asaru pilnām acīm iesaucās. «Paldies, paldies mīļam dievam!... Vienreiz no tā jūga galīgi vaļā...»
Bet Kārlis vēl nevarēja un nevarēja no brīnumiem atdzerties un neizprazdams viņu uzlūkoja. «Bet, mīļā Nina, kāds sakars tev var būt ar Kristapu?! Jūs jau, ja es pareizi atceros, stāvējāt vairāk nekā uz nažiem...»
«Tā reizi bija,» viņa piesarkusi attrauca, «bet tagad mēs šo muļķīgo gadījumu nemaz vairs nepieminam. Nu tā, mēs iepazināmies par jaunu. Mēs tur tuvumā dzīvojam, un viņš mani uz ceļa uzrunāja. Es viņam devu kādu grāmatu izlasīt, kas darījusi uz viņu brīnišķīgu iespaidu. Viņš ir tagad pilnīgi mūsu uzskatos, pilnīgi mūsu cilvēks... Pavisam cits nekā agrāk! Par Kristapu neko nesakāt. Neraugot uz viņa pagātni, tas tomēr ir interesants cilvēks...»
«To es zinu, es par Kristapu nešaubos!» Kārlis attrauca. «Jo viņam ir kodols... Tātad Kristaps ir tagad tava simpātija?»
«Var arī būt,» viņa drusku piesarka. «Mūsu simpātija dibinās uz gara radniecību. Viņš ir pilnīgi zem mana iespaida, apmeklē līdz ar mani sapulces un jautājumu vakarus, iepazīstas manā vadībā ar sociālistisko literatūru...»
«Tu esi pastrādājusi lielu darbu, Kristapu par tādu padarīdama,» Kārlis sacīja. «Tikai viena lieta man vēl nesaprotama. Kristapam, cik zinu, bija ļoti smags dienests. Kur viņš ņem laiku priekš visa tā?»
«Laika viņam ir vairāk, nekā vajadzīgs!» Nina attrauca. «Viņam tagad ir piedots palīgs, kāds milzis latgalietis Kveders. Tas padara visus darbus pēc viņa aizrādījumiem. Kristaps var nākt un iet, kā tam tīk!... Viņš arī to vietu pavisam grib atstāt, tiklīdz tam radīsies kas cits piemērots...»
«Nu, tad novēlu tev no visas sirds laimes!» Kārlis spieda viņas roku. «Kristaps arī ar šo maiņu var teikties laimīgs, jo tā viņu dara pilnīgāku un labāku...»
«Pateicos, ļoti pateicos!» Nina sirsnīgi kratīja viņa roku. «Un tu, Lūce, ko tu uz tam saki?... Vai arī tu man no visas sirds novēli savu bijušo vīru?»
«No visas sirds, mīļo māsīc, no visas sirds!» Lūcija viņu apkampa un noskūpstīja. «Dzīvo un esi laimīga!... No savas puses varu tikai mīļam dievam pateikties, ka esmu reiz no tā jūga vajā...»
«Nedodies tikai nu no jauna jūgā iekšā,» Nina viņu pamācīja. «Bērni, man šķiet, ka vislabākais, ja jūs dzīvosat uz priekšu, kā jau dzīvojuši. Kam jums to mācītāju pātaru vajadzīgs?»
«Tu domā, tāpat bez laulības?» Kārlis domīgi atbildēja. «Redzi, te mums uzskati atkal šķiras. Piemēram, ja es Lūci tagad atstātu. Izdarīt to es taču varu, jo mani te nekas nesaista. Bet kas tādā gadījumā būtu tā cietēja puse? Vai viņa neatrastos vislielākā postā un bezizejas stāvoklī? Bet, ja viņai no manis gredzens uz pirksta, tad nevaru vis viņu tā patvaļīgi atstāt, tad esmu saistīts. Ar laulību tiek nodrošinātas tikai sievietes tiesības...»
«Nē un nekad!» Nina pretojās. «Ja jau tās laulības ir tik labas, - kādēļ tad viņas tiek šķirtas? Mums vajag ņemt piemēru no cilvēces vēstures. Kā tas ir bijis senatnē? Visi vīrieši bijuši visu sieviešu vīri un visas sievietes visu vīriešu sievas... Tikai, nodibinājoties privātam īpašumam, sievietes tiesības tika aprobežotas, jo vienlaulībā tā kļuva par sava vīra īpašumu...»
Gavilējoši viņa uzlūkoja Kārli. Ko gan viņš uz to var atbildēt?
«Kādēļ tagad vairs nav tā kā senatnē,» Kārlis sacīja, «tur ir vēl citi faktori un ne tikvien kā privātīpašums. Cilvēces psihiskā attīstība gājusi uz priekšu un prasa individuālas simpātijas. Tikai ar patīkamo grib salieties. Vai tev tās nebūtu mokas - dzīvot laulībā ar katru?!»
«Es laulību nepavisam neatzīstu un to katrā gadījumā noliedzu!» Nina iesilusi attrauca. «Vārds «precēt» un «prece» jau vien norāda, ka precēta sieviete tiek ieskatīta par preci...»
«Tas tā ir latviešu valodā,» Kārlis sacīja. «Citās valodās to tā nevar iztulkot.»
Nina, nevarēdama uz to neko iebilst, sapīka. «Nu, palūk, kāds reakcionārs, laulības aizstāvis! Lūcij, nāc taču tu man palīgā! Mums, sievietēm, jāaizstāv savas tiesības.»
«Tas ir atkal otrs jautājums,» Kārlis pasmaidīja. «Laulāta sieviete bez vīra gan neko nedrīkst darīt, jo vīram vienīgam noteikšana par kopēju mantu, bērniem un visu. Es tādēļ arī atzīstu, ka pastāvošai laulības formai vajag reformas. Laulība, mīļā māsīc, sastāv no satura un formas. Mūžīgi alkstošas simpātijas un nemitīgas tiecības vienam pret otru ir tas saturs, kuras, ja pašam nav, neviens nevar dot. Kur šāda satura nav, tur laulība tukša, bēdīga forma. Bet saturam forma nedara nekā jauna. Rietumeiropas valstīs ir civillaulības, kas nodrošina sievietes tiesības daudz labāk nekā baznīcas laulība. Tomēr, kamēr mums labāka nav, mums jāpietiek ar to pašu formu, kas daudzmaz nodrošina sievietes tiesības. Sieviete, kas ielaižas ar vīrieti laulības sakaros bez gredzena uz pirksta, šķiršanās gadījumā būs un paliks cietēja puse!»
«Nu, Lūcij, ko tad tu uz tam saki?!» Nina griezās pie tās. «Vai tad tev nav nekādu uzskatu?»
«Es nezinu!» Lūcija domīgi attrauca. «Kristapam es biju pielaulāta, bet jutos viņam tik sveša, - un tā bija elle! Ar Kārli laulāta neesmu, bet jūtos, ka esmu viņam tik cieši pielipusi, ka mani nekas nespētu no viņa atraut. Ja tas notiktu, tā būtu mana nāve, jo bez viņa dzīvot es nespēju! Es nekādus prasījumus neuzstādu, jo zinu, ka Kārlis rīkosies tā, kā ir pareizi. Es pēc mācītāja pātariem un svētības nekādas vajadzības nesajūtu. Bet, ja Kārlis domā, ka tas vajadzīgs manis un to bērnu dēļ, - kuri citādi ir un paliek ārlaulības bērni, - un tas notiek aiz viņa dziļākās pārliecības, tad es padodos viņa gribai, jo tā vien pareizi būs...»
«Ak, cik tu padevīga un pieticīga!» Nina ironiski iesaucās. «Nu, gatavā Grietiņa! Tev ir tikpat teikšana kā viņam... Un, kas attiecas uz to bērnu kristīšanu, tad tā lieta nemaz tik traka nav! Ja mācītājs negrib tā kā tu, tad tikai saki, ka pāriesi krievu ticībā. Man viens stāstīja, ka tad ar mūsu melnsvārčiem itin labi varot iztikt... Ja pasakot to, tad viņi tik mīksti kā izsmērēti!...»
Mazā Maiga patlaban bija pierāpojusies pie viešņas ar nodomu tikt viņai uz klēpja. «Nenāc, nenāc!» Nina it kā izbijusies vairījās. «Kāda tev mute, kāds tev deguns!? Fui, kā es tādus bērnus nevaru ieraudzīt!... Tāds bērns ir tikpat kā sivēns...»
Mazā pārsteigta pacēla savu puņķaino degunu. Piesteidzās Lūce, pacēla viņu no zemes, noglaudīja tai degunu un noskūpstīja galviņu. «Mums jau atkal viņi ļoti mīļi, tie bērni! Tā jau ir mūsu vienīgā manta...»
Tad viņa steidzās padot mazajam Jurim krūti. Tas patlaban šūpulī pamodies ķepurojās un taisīja nemieru.
«Cik tad tev tās mantas īsti ir?!» Nina, noraudzījusies viņas bērnos, iejautājās. «Kā redzu, trīs gabali! Vadzi, tik īsā laikā tas gan drusku par daudz... Bērns uz bērna, krauj tikpat kā podus... Te nu ir tā laulības laime! Es saku, mūsu sievas tanī ģimenes dzīvē nekas vairāk nav kā slaucamās govis...»
Lūce tumši piesārta un nesamanīja, ko uz šo nievājošo uzbrukumu atbildēt. Arī Kārlis aizskarts sarāvās, bet savaldījās un mēģināja lietu uzķert no jocīgās puses. «Nu, nu, māsīc, nesaki neko, es jau labošos!» viņš smiedamies piebilda.
Nina ieskatīja, ka gājusi par tālu, un tādēļ gribēja situāciju mīkstināt. «Es jau tikai tāpat jokoju,» viņa iesmējās. Tad viņa ievēroja Lāčplēsi. Pēc saviem gadiem augumā lielāks un stiprāks, tas, spītīgi galvu atmetis, svešo neuzticīgi uzlūkoja.
«Nu, nāc šurp, manu zēn!» Nina aicināja. «Tu jau esi vairāk apvēlies nekā tie citi... Nāc, aprunāsimies...»
«Nāc, Lāčplēsi, nāc!» Kārlis piebalsoja, kad viņš kavējās. «Nāc apsveicinies ar krustmāti...»
«A,» tas strupi attrauca. «Es viņu negribu...»
«Negribi?!» Nina uzmācās. «Kādēļ tu mani negribi?»
«Tu esi buržule!» tas lepni aizgriezās projām.
«Nu paskat viens cilvēks!» Nina iesaucās. «Es esot buržule?! Kas tad tu esi? Anarķists?...»
«Jā, jā, tu redzi!» Kārlis smiedamies piebilda. «Ar mums nevar vis jokot...»
«Nu, nāc taču šurp, mazais!» Nina piecēlās. «Es neesmu nekāda buržule... Es tevi mācīšu, kā proletārietim būs lāčus plēst...»
Viņš nepadevās, bet palika opozīcijā, turēdamies viņai pretim ar kājām un rokām, attīstīdams tādu spēku, ka Nina ar viņu vis neko nevarēja izdarīt.
«Nu, labi,» viņa beidzot teica. «Gan mēs sapratīsimies. Es saku, no tā zēna mums iznāks lielas lietas... Bet nu, a propos, esmu jau ilgi uzkavējusies, man jātiek uz stundu... Nu, dzīvojat veseli, bērni, un iegaumējat demokrātisku kārtību. Vīram nebūs prasīt sev tiesības kā sievai. Un neaizmirstiet, ka mums jāved pie gaismas masas!... Kad būs kas jauns, atkal pieskriešu...»
Viņa atvadījās, - ar Lūci atkal sirsnīgi sabučodamās, - un aizgāja.
«Kas tad tā tāda par mātīti bija?» Ērkulīša māte, kura visu šo laiku bija klusējusi, tagad nāca klajā. «Bērni esot sivēni un laulātas sievas slaucamās govis?! Ko tu tik, cilvēks, nedzirdi!...»
«Tā jau mana māsīca, Rīgas onkuļa meita,» Lūcija paskaidroja. «Jā, jā, mūslaiku sievietes prasa vairāk no laulības nekā bērnus un vīru apkalpot! Tās grib pilnas cilvēcīgas tiesības un brīvības...»
«Vaī dieviņ! Kādas brīvības tad šī vēl grib?» Ērkulīša māte iesaucās. «Ja sieva savu maizes devēju neapkalpos, kas tad viņu apkalpos? Ko tad šī grib? Lai vīrs viņai visu pienes pie pakaļas?»
«Jā jau, jā, māt, bet tagad ir citi apstākļi, un šī laika cilvēku jūs nepazīstat!» Lūce norāva valodu.
Bet acis viņai bija pilnas asaru...

* * *

Nevienu vienīgu no Kārļa priekšā liktām saimnieciskām reformām Rīgas Latviešu teātris nepieņēma, bet palika pie vecās kārtības. Turpretim, kas attiecas uz repertuāru, tas saņēmās, tā ka idejiskā ziņā par viņu neko nevarēja sacīt. Tika izrādītas ne vien Aspazijas lugas, bet arī modernās cittautiešu novitātes. Pēteris Ozoliņš jau ārzemēs vienu otru lietu bija redzējis un centās to izmantot. Vācijā, sevišķi Berlīnē, neredzētus panākumus guva Zūdermaņa novitāte «Gods». Veselu sezonu tā tika rādīta dienu no dienas pie izpārdota nama.
Tāpat provincē. Atskaņas bija tik stipras, ka pat Rīgas pilsētas vācu teātris, kas jau vienreiz skatījās uz decentu programmu, bija spiests likt «Godu» uz sava repertuāra. Izrādes notika diezgan bieži un bija visas izpārdotas. Rīgas pilsoņi un viņu madāmas gan šķaudīja un kritizēja, tomēr ar labpatiku noskatījās šo «šmucīgo» lugu zināšanas dēļ un ieteica to darīt arī saviem paziņām.
Tādēļ tad arī Latviešu teātris nekavējās šo lugu pārtulkot un izrādīt, vēl jo vairāk kur tā solīja izpārdotas mājas un labu atlikumu. Otrkārt, vajadzēja sagatavot publiku uz kādu otru modernu latviešu lugu «Zaudētas tiesības», ko bija sarakstījusi «Vaidelotes» autore Aspazija. Jaunie letoņu teātra komisijas locekļi gan neparko negribēja pielaist, bet beidzot apmierinājās, ja tiek izdarīti daži pārstrādājumi un grozījumi.
«Goda» izrāde notika un tika stipri apmeklēta. Kārlim bija pienākums rakstīt par to recenziju. Tā kā tur bija nesaudzīgi attēlotas attiecības starp fabrikantiem un strādniekiem, kapitālistiem un proletāriešiem, pie tam runāta tik skarba un atklāta valoda, tad Kārlim savos apstākļos un pie sava garastāvokļa tā izlikās kā kāda pravieša balss. Viņš nu bija reiz par šo lugu sajūsmināts un uzrakstīja arī par viņu sajūsminātu kritiku. Viņš slavēja autoru, ka, attēlodams mūsu sabiedriskos un saimnieciskos apstākļus, tas ar nesaudzīgu roku ķēries pie pašas ļaunuma saknes, neko nav gribējis aizsegt, neko aizplīvurot, bet ir rādījis, kas ir mūsu ienaidnieki.
Rakstot jau viņam ienāca prātā: diezin vai Vēbers to tikai uzņems? Izrādījās, ka viņa šaubas nebija nepamatotas. Pēc tam kad tas ar ekspresi recenziju redakcijai bija piesūtījis, tas kāri ķēra pēc jauniznākušā «Baltijas Vēstneša» numura. Tur tas neatrada savu rakstu, bet gan kādu no paša Vēbera rakstītu gluži pretējā garā. Bija iztirzāti autora nepareizie goda jēdzieni un luga galīgi nolamāta par kādu pornogrāfisku darbu. Kā varēja redzēt, tad Vēbers arī par savu pārliecību nebija visai drošs, jo raksta beigās sarunājās ar kādu teātra apmeklētāju, lauku veci, kurš izsakās: «Tas nebija gods, tas bija negods!»
Kārlim, to lasot, asinis kāpa galvā. Pirms pašas lietas dēļ, jo viņam bija tā, it kā Vēbers tīšu negribētu saprast patiesību. Otrkārt, ka te veras arvien plašāka plaisma starp viņu un «Baltijas Vēstnesi». Treškārt, viņam likās, it kā Vēbers ar nodomu strādātu pretim viņa materiālai eksistencei.
Mājās Lūcija viņam jau no acīm nolasīja, ka tam kas ļoti nepatīkams atgadījies. Braucīdama viņa kuplos matus, viņa lūkoja tam ko no acīm izzīlēt. Bet velti, - viņš neko neizteica.
Otrā dienā viņš ieradās personīgi pie Vēbera.
«Vai jūs esat saņēmuši no manis kādu manuskriptu par Zūdermaņa «Godu»?» tas jautāja.
«Jā,» Vēbers sniedza viņam pretim manuskriptu, «te viņš ir... Tas pienāca par vēlu, tā ka es jau biju paguvis citu sarakstīt...»
«Tātad manējais jums būtu lieks?» Kārlis dzestri ieminējās.
«Viņu varētu varbūt nodrukāt kā otru referātu, manam kā papildinājumu,» Vēbers nopietni sacīja. «Bet es paguvu tajā ieskatīties. Tur izsacīti man gluži pretēji uzskati, tā ka abus rakstus nekādi nevar savienot. Kas jau neiet, tas neiet!» viņš nobeidza, bet Kārlis aiz viņa dziļās nopietnības nomanīja it kā sarkastisku smīnu.
«Audiatur et altera pars!» Kārlis sacīja. «Tikai tad var zināt, kam taisnība.»
«Katrs aizstāv savu pārliecību, un avīzei tiesība aizstāvēt arī savu,» Vēbers paskaidroja. «Es jūsu rakstu nekādā ziņā nevaru savienot ar savas avīzes vadošo uzskatu.»
«Tas nozīmē, ka es pie jums tad nevaru strādāt,» Kārlis atbildēja, pūlēdamies izlikties mierīgs.
«Tas nav sacīts!» Vēbers it kā atvainojās. «Ja jūs varat pieslieties mūsu avīzes garam, lūdzu, dodat man tādus rakstus! Ja jums būtu sava avīze, jūs arī tajā neuzņemtu rakstus, kas pret jūsu pārliecību un ir jums pretim...»
«Esmu nostrādājis pie šīs avīzes veselu rindu gadu,» Kārlis atteica. «Arvien mūsu uzskati saskanējuši, nu tie nesaskan! Tad jau nu gan tas neatkarājas no mums pašiem, bet vainīgi ir tie paši tik bieži minētie apstākļi... Es varu rakstīt tikai pēc savas pārliecības un nevaru pieņemt no jums nekādus žņaugus... Ardievu, Vēbera kungs!»
Paķēris savu manuskriptu, tas devās ārā uz ielas. Pirmā brīdī tam bija ap dūšu tā, ka tas gribēja saplēst savu manuskriptu gabalu gabalos. Bet tad viņš apdomājās. Kādēļ tad?! Bija noticis tas, kam reiz vajadzēja nākt, un viņam no šīs avīzes jāšķiras. Tiem visiem ir citāds saimniecisks fundaments nekā viņam - tie gājuši uz labo pusi, viņš uz kreiso. Nabaga jaunam studentam Vēberam bija citāds garīgs satvars nekā tagadējam filistram, zvērinātam advokātam un avīzes īpašniekam. Saimnieciskā apakšbūve noteic ideoloģisko virsbūvi! Lūk, noslēpuma atslēga...
Tomēr pats viņš pret šo aksiomu saslējās. Kā tad būtu bijis, ja viņam ceļā nebūtu nākusi Lūce? Viņš nebūtu pārrāvis saites ar korporāciju un ar laiku varbūt nodibinājis tādu pašu saimniecisku apakšbūvi... Vai tad viņa gars tam truli padotos un būtu ar visu uz miera? Nē, nē, tam viņš negribēja piekrist.
Instinktīvi viņu kājas veda uz Latviešu biedrību. Tur ekonomijas zālē tas pie Fridola, kas tagad bija biedrības intendants, satika mūžīgo studentu Albertu Mikentālu. Lūk, kas viņam par sarežģītu lietu! Viņš runāja sava brāļa uzdevumā.
Rīgas Latviešu biedrības runas vīriem katram pēc kārtas jāvada savs jautājumu vakars, kas notika reizi nedēļā. Viņiem jāgādā arī par to, ka lai katrs vakars tiktu ievadīts ar priekšlasījumu. Ja tāds nav no lieka pieteikts, tiem jālasa ko nebūt pašiem vai arī par savu naudu jāgādā lektors. Šīs nedēļas vakars pēc rindas piekrita advokātam Mikentālam. Bet tam nebija vēl referāts. Jo pašam viņam pie savas kuplās prakses ar tādiem niekiem nodarboties nealgojās. Arī seloņi neviens nerādījās, laikam aiz spītības. Arī Albertam vairāk patika pasēdēt pie pudelītes un patērzēt nekā lauzīt galvu ar kailām teorijām.
Viņš zināja, ka daudz izdevīgāk ir pagādāt referātu kur no ārienes, un bija pilnvarojis savu brāli Albertu tādu kur sadzīt un nopirkt. Tas patlaban veda sarunas ar Fridolu, lai tas tādu pagatavotu. Fridols saprata tautsaimniecību un statistiku itin labi, bet domāja, ka, lai referāts būtu apskatīts no visām pusēm, tad pāra dienas ir pārāk īss laiks un arī honorārs - desmit rubļu - pavisam nepietiekošs. Bet tas bija tas visaugstākais, ko budžets Albertam atļāva, kaut gan viņš vēl piedevām solīja izmaksāt labu brokastu.
«Āre, nu ir labi, te nāk Ērgļu Kārlis!» Fridols iesaucās. «Parunā ar to, jo viņam katrā ziņā būs kāds referāts...»
Alberts griezās tūdaļ pie Kārļa. «Redziet, Ērgļa kungs, tas ir tā un tā...» Un sāka izlikt viņam savu situāciju. «Es zinu, ka jūs manam brālim katrā ziņā varat izpalīdzēt, ja tikai gribiet...»
«To jau varētu,» Kārlis vilcinādamies atbildēja. «Bet kādēļ tad jūs paši negribiet lasīt?»
«Nu jā, es jau arī varētu, bet man tā valoda nav tik literāriska,» Alberts Mikentāls vairījās. «Jūs to katrā ziņā izdarīsiet labāk par mani...»
«Es varētu lasīt par Zūdermaņa «Godu»,» Kārlis, īsi apdomājies, sacīja. «Bet es nezinu, kā tas jūsu brālim patiks.»
«Tas taču ļoti labi!» Fridols iesaucās. «Taisni uz dienas kārtības...»
«Tas gan,» Kārlis atbildēja, «bet advokātam Mikentāla kungam par to varbūt citādi uzskati nekā man...»
«Uzskati!» Alberts atmeta ar roku. «Mēs jūsu uzskatus zinām. Jūs strādājat «Baltijas Vēstnesī», un šīs avīzes uzskatiem mēs visi piekrītam.»
«Nu, ja jūs domājat,» Kārlis vilcinādamies sacīja, «tad lai paliek tā...»
«Labs ir, tad tā lieta kārtībā!» Alberts Mikentāls atvieglots iesaucās, jo savu grūto uzdevumu tas nu bija izpildījis. «Lūdzu, saņemiet honorāru, ja drīkstu lūgt. Desmit rubļus, tā brālis teica...»
Kārlis vienaldzīgi savīstīja desmit rubļu gabalu un iebāza to savā vestes kabatā.
«Un tu, Fridol, sastādi labu brokastu,» students griezās pie tā. «Tas iet uz mana rēķina... Sūnas (naudas) mums šimbrīžam pietiek,» tas parādīja Fridolam savu pabiezo deņķelbuku. Priekš šī mērķa tas varēja izdot vairāk nekā par referātu.
«Jā, jā,» Fridols atbildēja, «bet pirms man jānosūta laikrakstiem sludinājums par nākošo jautājumu vakaru.» Viņš piesēdās un uzrakstīja, ka Latviešu biedrības jautājumu vakarā tad un tad, ko vadīs zvērināts advokāts K. Mikentāls, rakstnieks Kārlis Ērglis runās par Zūdermaņa «Godu». Tad nosūtīja to, kur tas vajadzīgs, pēc tam stājās pie mūžīgā studenta uzdevuma izpildīšanas.
«St, st!» tas pasauca sulaini sāņus un ar viņu aprunājās. Vai to var dabūt un to, un to?! Arī tas būtu labs...
«Kāpēc ne,» bija atbilde, «it visu var dabūt!» Un drīz «galdiņš klājās»; viņi iedzēra un uzkoda.
Bet jautras valodas, kā tas tādās reizēs parasts, nemaz negribēja raisīties. Tik mazrunātnīgs un sevī ievilcies Kārlis nebija ilgi redzēts. Viņa domas un prāti bija koncentrēti tikai ap vienu un to pašu lietu. Viņš sajuta, ka viņa dzīvē noticis atkal kāds liels lūzums, kuram netiek tik viegli pāri. Dzīve viņam kļuva arvien sarežģītāka un grūtāk atminama mīkla. Kādēļ tas nevarēja palikt tāpat, kā tas bijis, kādēļ tam jātop citādi? Viss tas nenotiek uz viņa gribu, bet neredzamas varas viņu nes! Apstākļu vara viņu šķir un rauj nost no tā, kur tas agrāk piederējis. Kā šo ļauno apstākļu personifikācija viņam stāv priekš acīm Vēbera sarkastiskais tēls: «Ja varat pievienoties mūsu avīzes virzienam!» Tas izklausījās kā ļauns izsmiekls un izaicinājums. Neparko tas nevar izturēties, domāt un darīt, kā tas ir jau noticis, un tādēļ sajūt, ka tam notiek liela netaisnība, liela pārestība.
Viņš labprāt gribētu noskalot nepatīkamo sajūtu ar alkoholu, bet viņam nereibst. Dzer un dzer, met glāzi pēc glāzes un tomēr nereibst. Uz savu biedru asprātībām tas arī pasmaida, bet tikai ārīgi. Nekas viņam klāt neķeras, bet viss paslīd garām ārīgi.
Te piepeši biedrības ekonomijā sabruka vairāki biedrības veči un kārtībnieki. Kārla vecais draugs fabrikants Mārcis, viņa sievastēvs Kreilis, vecais Mikentāls, viņa znots Pēteris Krauklītis, Peļu Vanags un vēl daži citi. Tie patlaban bija izdarījuši pie mājas kādu revīziju un, to nobeiguši, nonākuši lejā spirdzināties pie kādas glāzītes. Tā kā viņi te atrada priekšā pašu ļaudis, Mikentāls savu dēlu un Krauklītis - svaini, tad sēdās tepat klāt, un kompānija ievērojami paplašinājās.
Sauca viens, sauca otrs, un nu iedzeršana gāja vaļā atkal par jaunu. Valodas kļuva arvien skaļākas. «Kādēļ mēs tevi, to rakstnieku, nevaram biedrībā vēlēt par revidentu?!» fabrikants Mārcis iesaucās. «Tu izrevidētu daudz labāk nekā mēs...»
«To, vadzi, gan varētu,» vecais Mikentāls viņam piebalsoja. «Lai strādā tie jaunie; mēs, vecie, savu laiku esam jau nostrādājuši...»
«Jā, jā, nākamā sapulcē viņu katrā ziņā vēlēsim!» vecais Kreilis sauca. «Viņam ir vairāk vaļas nekā mums...»
«Tā ir laba ideja,» Peļu Vanags sacīja un ierakstīja to savā piezīmju grāmatiņā. «Še mana roka uz to!» viņš griezās pie Kārļa.
Tas viņam mehāniski sniedza pretim savu, smaidīdams, nemaz nepiegriezdams lietai vērību un nezinādams, par ko ir runa.
«Ek, ko mēs nu vēl dzersim?!» Mārcis piepeši iesaucās. «Viss tāds palkans!... Vai zin, ņems boli. Riktīgs runas vīru dzēriens.»
Šis priekšlikums atrada piekrišanu, un pēc neilga laika viņiem uz galda kūpēja boles trauks.
Alberts Mikentāls pildīja glāzes, un tie iebaudīja. Veči sūkdami un smeķēdami, bet Kārlis lielākiem malkiem. «Ar to vajag uzmanīties,» Mārcis, kas viņam blakus sēdēja, to klusu pamācīja. «Daudz nedzer, tas ļoti stiprs...»
Kārlis pavīpsnāja. Kā bijis korporācijas students, viņš gan zināja, kas ir bole un cik tādu var nest. Bet jāatzīst, šis savādi dzirkstījās asinīs! Viņam nebija zināms, ka še pēc sevišķa «uzus» runas vīriem to boli ievārīja stiprāku.
Gribēdams dabūt daudzmaz savu slikto dūšu nost, tas, neraugot uz vecā drauga brīdinājumu, izdzēra divas vai trīs glāzes, kur būtu pilnīgi pieticis ar vienu. Sekas parādījās uz pēdām. Viss, kas viņam iekšā bija sakrājies uz sirds, ar lielu sparu un enerģiju lauzās uz āru. Viņš juta sevī tādu spēku, ka būtu varējis apgāzt visu pasauli un samītu katru, kas viņam ceļā nāk.
Viņš uzķēra kabatā «Baltijas Vēstneša» numuru ar Vēbera recenziju par «Godu». Ironisku smaidu, varētu sacīt, zaimu, viņš sāka to lasīt. Bet drīz vien šie zaimi pārvērtās par nevaldāmām dusmām. Karstas asinis šāvās viņam galvā. «Tilterihs, muļķis!» viņš piepeši iesaucās, nosvieda avīzi zemē un mina to zem kājām. «Tilterihs!... Jūs visi dzirdiet!»
«Kas? Ko?» visa sapulce it kā iztraucēta un pārsteigta piepeši sakustējās. «Ko viņš tur runā? Kas tam jaunam cilvēkam gan kait?... Uz ko tas zīmējas, lūdzu?!...»
Kārlis saslējās, cik liels viņš bija. «To es jums paskaidrošu! Dzirdiet, - «Baltijas Vēstneša» redaktors Vēbers ir tilterihs un lielākais muļķis pasaulē!...»
«Kas tas? Uz kāda pamata? Ko jūs tur runājiet?... Lūdzu paskaidrot!» balsis jaucās cita caur citu. Pēteris Krauklītis piebilda: «Aleksandrs Vēbers, kā tas visiem zināms, ir pilnīgi prāta vīrs. Lūdzu par viņu tā nerunāt!...»
«Tas nekur nav redzams, ka viņš tik gudrs būtu!» Kārlis spītīgi attrauca. «Viņš ir idiots...»
«Es tam protestierē! Kā jūs tā drīkst?!» Peļu Vanags sašutis iesaucās. «Kas jūs tāds esat? Kas tā par manieri goda vīru viņam aiz muguras noķengāt?!»
«Ak jūs domājat, ka es viņam priekšā to nesacītu?!» Kārlis spītīgi iesaucās. «Tāpat viņam, kā jums visiem dzirdot: Vēbers ir lielākais tilterihs un muļķis pasaulē!»
«Kad te tādas lietas notiek, tad es pie šī galda sēdēt nevaru,» Alberts Mikentāls aizvainots piecēlās. «Es Vēberu ļoti labi pazīstu, un tādēļ es, kungi, atstāju jūsu sabiedrību. Ardievu!...»
«Es ar tāpat!» Pēteris Krauklītis savukārt piecēlās. «Es to ir dzirdēt negribu...»
«Mēs ar, mēs ar!» citi sauca cits pēc cita. «Mēs taču nevaram nolamāt goda vīru. Kas tam jaunam cilvēkam kait?!»
Tā viņi aizgāja cits pēc cita, pat Fridols nepalika, tā ka īsā laikā galds bija tukšs, un uz tā palika vēl tikai neizdzertās un pusizdzertās boles glāzes. Visi no viņa atrāvās, tikai vecais draugs Mārcis, kas domājās saprotam to cēloni, vēl drusku kavējās.
«Es jau teicu, ka no viņa vajag uzmanīties!» tas paklusi Kārlim pārmeta. «Tu esi iekampis vienu glāzi par daudz!... Taisies nu labāk, ka tagad pazūdi, vēlāk par to lietu varēs izrunāties...»
Bet Kārlis no kādas pazušanas ne dzirdēt negribēja. Viņš te tagad gribēja tikai īsti dominēt un savas patiesības sludināt. Viņš lamāja ne vien Vēberu, bet arī visu «māmuļu» par reakcionāru perēkli, par apsīkušu tumsoņu baru, kurš negrib un nespēj saprast jaunlaiku idejas un garu. To dzirdot, arī Mārcim kažoks metās par karstu un tam vajadzēja pazust.
Viņš uzvedās kā jau daždien piedzēries cilvēks, kas par sevi nevar atbildēt. Bet neviens to nevarēja sacīt, ka būtu piedzēries, jo nestreipuļoja un bija tik asprātīgs kā reti kāds nedzēris. Viņš bija patiess. Vīnā patiesība! Viss, kas viņam bija sakrājies uz sirds, viss, kas reizi domāts un justs, bet aiz konvencionāliem iemesliem apspiests un neizteikts, tas tagad, it kā dabūjis spārnus, nāca klajā. Katrs, kas viņam bija par tuvu nācis, dabūja dzirdēt savu tiesu. Tā kā viņa cienība un autoritāte biedrībā bija vēl arvien liela, tad visi it kā nobaidījušies skatījās, kas gan viņam noticis. Sevišķi tie, kas tagad pienāca no jauna.
Ieradās arī Plutu Vilis, ar kuru tas bija iepazinies diezgan tuvu un kurš tādēļ domāja, ka tam uz viņu ir kāds iespaids.
«Kas tev ir pret Vēberu?» tas, viņam pienācis, jautāja. «Par to lietu vajag izrunāties un viņu noskaidrot. Vai tur kāda personība?»
«Tur nav nekāda personība,» Kārlis, jau pa pusei apmierinājies, atbildēja. «Viss ir tik skaidrs, ka tur nekas vairs nav izskaidrojams...»
«Jā, par ko tad tu uztraucies?» Plute jautāja.
«Par ko?!» Kārlis attrauca un pasniedza viņam avīzes numuru ar recenziju.
«Par tādiem niekiem!» Plute iesaucās. «Nu raksti viņam pretim, apgāz viņu... Viņš izsaka savas domas, izsaki tu savas...»
«Ne ap to lieta grozās!» Kārlis rezignēti atbildēja. «Bet kad tu vienu cilvēku esi cienījis un apbrīnojis, turējis viņu par savu ideālu un tad rūgti alojies - - - Tad grūti paturēt mierīgas asinis...»
«Nevajag neko apbrīnot un cildināt!» Plute mierīgā tonī viņu pamācīja. «Ja jau tas tai pasaulē tā ir, tad iedomājies, ka tam tā vajag arī būt... Paturēt arvien savu līdzsvaru, tad arī nekad nebūs jāžēlojas par alošanos un maldiem...»
«Un kad ir iestāde - biedrība, no kuras esi turējis lielas lietas,» Kārlis turpināja, «esi sagaidījis, ka tā apvienos visus savus tautiešus, arī mazos brāļus, un vedīs tos pie gaismas un patiesības!... Bet tad piepeši redzi, ka esi maldījies, jo visi jūs esat tumsoņi, obskuranti, jezuīti!... Vai tad nav jākliedz, cik vien jaudā balss?!...»
«Kā?! Vai tu patiešām gribi nostāties opozīcijā pret visu biedrību?» Plute jautāja. «To es tev neieteicu. Tu tik knapi te tā tiec ciests, un tu gribēsi taisīt diez kādu opozīciju. Tu vilksi arvien to īsāko kociņu, to es tev varu sacīt...»
«Nekāda opozīcija, es gribu to biedrību reformēt!» Kārlis atcirta. «Te vajag valdīt demokrātismam, tautas garam...»
«Tu gribi sacīt - jaunai strāvai?» Plute uzsvēra. «Nebaidies, pret to mēs stāvam savās sarga vietās. Es tev varu jau sacīt, ka ir nolemts «Dienas Lapai» atņemt teātra sludinājumus un izslēgt to no biedrības lasāmā galda. Un, ja «Mājas Viesis» nelabosies, tam notiks tāpat... Biedrība strādās, kā jau strādājusi, tālāk nacionāli konservatīvā garā...»
«Tad jūs domājat apturēt laika ratu?!» Kārlis ironiski iesaucās. «Par to es tikai pasmejos! Kam jānāk, tas nāks... Latviešu biedrība būs demokrātiska, vai tā nebūs nekas!...»
«Tā?!»
«Jā!»
Abi viņi spītīgi saskatījās, tad Kārlis atstāja biedrību.

* * *

Jautājumu vakars Latviešu biedrībā bija ļoti kupli apmeklēts, lai gan pieiešana pie tā bija vienīgi Rīgas Latviešu biedrības biedriem, viņu ievestiem viesiem un lauciniekiem. Biedrības biedriem ieeja bija brīva, turpretim viesiem un lauciniekiem vajadzēja ierakstīt savu vārdu sevišķā grāmatā un maksāt par to trīsdesmit kapeikas.
Šodien sevišķā grāmatā ierakstījās ārkārtēji daudz, bet arī pieplūdums no biedru puses bija diezgan ievērojams, sevišķi jaunas meitas. Tām interesēja vairāk lektori nekā viņu temati. Bija novērots, ka, ja lasīja kāds vecāks lektors, kas precību gadiem pāri, vai arī kāds vispār pazīstams advokāts vai ārsts, kam bija jau sieva un bērni, tad tādu daiļu radījumu ieradās daudz mazāk. Jo tad vēl nebija tā kā mūsu dienās: precēts vai ne, kad tikai interesants; precība nav nekāda nepārkāpjama siena. Tad ļoti skatījās uz to, ka būtu vēl «neprecēts». Bez pārspīlējumiem runājot, jaunā sieviete, kas audzināta laulības dzīvei, centās atrast pašu šīs laulības dzīves galveno faktoru, proti, vīru, kam vajag sievas.
Advokāts Mikentāls, kā zināms, bija precējies, ko zināja visi. Turpretim daiļās tautas meitas lielum lielā daļa nezināja, vai Kārlim ir sieva, tā kā viņš pa lielākai daļai izgāja bez savas Lūces un bija vēl samērā jauns gados. Tādēļ jāpieņem, ka lielais procents daiļavu bija nākušas jaunā lektora dēļ - noskatīties tuvāk, kāds tad tas īsti izskatās. Tomēr arī temats šoreiz bija tāds, ka tas varēja interesēt katram. Vēbers «Baltijas Vēstnesī» savā kritikā bija kūris taisni uz to vaļā, it kā šī luga būtu kas netikumisks. Bet tādas lietas ir ļoti patīkami redzēt un noklausīties, lai par tām varētu spriest. Beidzot te bija vēl kāds jauns un ne visiem zināms faktors. Cik Kārlis no vaigiem pazina, tad daudz te bija tādu, kurus viņš bija redzējis «jaunās strāvas» pusē. Viņš manīja Ninu, Ernestu, Kristapu un pat baroneli, kurš diez kā te bija iekūlies. Tāpat ļoti daudzus Maskavas un Rīgas studentus, kuri ieradušies pilnā skaitā, taisni kā uz norunu. Nina dzīvi sarunājās ar tiem un arī vēl ar citām jaunavām. No viņu vaigiem varēja lasīt gan zobgalīgu smīnu, gan cietu apņemšanos.
Bija ieradies arī Pēteris Krauklītis, gan laikam ne lai «Godu» aizstāvētu. Redzēja arī daudzus letoņus, Plutu Vili, maģistru Birzmani, Frici Kārkluvalku un citus. Tie visi bija gatavi aizstāvēt vecos ideālus un uzsākt cīņu par tiem. Tātad vakars, jau pirms tas vēl bija sācies, solīja būt ļoti interesants.
Pirms Kārlis nolasīja savu referātu. Tā kā tas nebija visai garš, tad lasīja, katru vārdu uzsvērdams, it kā gribēdams izdabūt no tā vairāk materiālu. Bet, tā kā šie vārdi sakrita pilnīgi ar viņa paša pārliecību, tad katrs viens no tiem aizrāva. Uz klausītāju vaigiem attīstījās vēl svinīgāks aizkustinājums nekā baznīcā. Nesaudzīgi viņš tirzāja mūsu nedabīgos sadzīves apstākļus, kuros viss tas iespējams. Ļaunums nemitēsies agrāk, kamēr būs ar visu sakni izravēts, t. i., tagadējie apstākļi novērsti. Viņš nobeidza ar vārdiem: ««Gods» nav jūsu ienaidnieks. Viņš tikai rādīs jums jūsu ienaidniekus!»
Tam sekoja tādi aplausi, ka vai griesti cēlās uz augšu. To autors nemaz nebija sagaidījis un nebija arī savu darbu vērtējis tik augstu. Iespaids no tā bija tāds, ka pat paši karstākie pretcīnītāji, kuri bija nākuši referātu sagāzt lupatās, kautrējās. Kad advokāts Mikentāls uzaicināja pieteikties pie vārda, tie sasarkuši viens otru uzlūkoja.
Beidzot vārdu ņēma maģistrs Ernests Birzmanis. Viņš mēģināja aprādīt, ka tie apstākļi, kas «Godā», nav mūsu apstākli. Tādēļ tad arī parādās tādas jaunas idejas, kas nav mums piemērotas, ievazātas no ārzemēm un ir kaitīgas - - -
Šņācieni publikā liecināja, ha ar viņa runu ir lieliski nemierā. Tikai reti aplaudētāji izteica viņam savu piekrišanu. Negribot viņam bija jāapstājas. «Mums tādēļ labāk tādas kaitīgas idejas atstāt neievērotas,» orators turpināja. «Mums pašiem daudz tuvāki un steidzamāki uzdevumi. Mums ir jāizpētī mūsu mitoloģija, jākrāj mūsu tautas dziesmas, jākrāj mūsu tautas teikas un pasakas un jākrāj mūsu senie tautas apģērbi, kamēr tie vēl atronami... Tikai tad mēs varēsim skaitīties pilnīgi par tautu, kad cienīsim savas gara mantas un varēsim pasaulei parādīt, ka mums tādas ir - - -»
Atkal šņācieni un starpsaucieni: «Bleķis!» Orators tikai ar lielām mokām paguva savu runu nobeigt, neatstādams nekādu iespaidu.
Toties pats vakars izvērtās arvien dzīvāks. Ernests Sutums prasīja un dabūja vārdu un ņēma ironizēt «ozoldēlus» un «liepumeitas», kumeliņus, bāleliņus, vecos brunčus, tautiskās vīzes un pastalas. «Kāds labums mums, latviešiem,» tas jautāja, «ja kādreiz kāds ārzemju filologs lasa, ka mums bijuši tādi un tādi audumi un apģērbi? Vai tas padara mūsu dzīvi labāku, es prasu. Nē, tas tikai atvelk mūsu uzmanību no patiesās dzīves, lai mēs neredzam, kur ļaunuma sakne, un nemēģinām to novērst. Īsi sakot, vecie brunči mums aizplīvuro īstenību, lai nenākam uz pēdām saviem izmantotājiem un izsūcējiem... Es jums sacīšu, kas dzina Almu izvirtuša komerciju padomnieka dēla apkampienos... Tas bija bads!...»
Uzreiz tāda aplausu zalve, ka pat runātājam bija jāapstājas. Tautībnieki tīri kā nobijušies. Daži, redzēdami, ka nav nekas izdarāms, dodas projām. Arī Vēbers, kas bija jau sagatavojies dot lektoram krietnu lekciju, redz, ka par nieku neiet, un aiziet.
Mikentāls gan piezīmēja, ka orators atklīst no lietas un runā par pavisam ko citu. Ja tas šo aizrādījumu neievēros, viņš būs spiests ņemt tam vārdu. Bet Ernestam jau neko vairāk nevajadzēja, viņam jau viss bija izteikts.
Vārdu ņēma Nina un runāja par latviešu sieviešu bēdīgo stāvokli. Tās tikai priekš laulības vien ir audzinātas! Vienkāršās - priekš putras vārīšanas un zeķu lāpīšanas; smalkākās - lai aizdzītu savam vīriņam rūpes un skumjas no pieres, lai prastu viņa dzīvi saldināt. Vienkāršu darbaļaužu sievas izvēršas par slaucamām govīm, savu bērnu zīdītājām un mātēm, buržuju sievas - par spēļu lietiņām, ar kurām vīri rotaļājas, ja tiem tīk; ja netīk, tad iesviež tās kaktā. Nost ar šādu laulības verdzību! Sieviete jāaudzina priekš dzīves, lai tā būtu patstāvīga, varētu pati sev pārtiku nopelnīt un sevi uzturēt. Tad tādas Almas nebūs spiestas krist vīriešiem kaklā, atdoties pirmajam labākam!... Un tamlīdz.
Arī viņa guva lielus aplausus. Bet, no otras puses, valdošā mazākuma protestus. Dažas labāko famīliju meitas, ciktāl tās nebija «dziļi nosārtušas un kaunīgi nolaidušas acis», dzīvi žestikulēja un izrādīja pret oratori savu nemieru. Klātesošie runas vīri sastājušies pulciņā un dzīvi žestikulēja. «Tas mūsu biedrībā kas neparasts,» Fr. Veinbergs sacīja, «tas nav pielaižams! Vakara vadītājam trūkst pietiekošas stingrības!...» Daži letoņi piesteidzās pie katedra un atgādināja advokātam Mikentālam, ka lieta ņem pavisam nevēlamu virzienu.
Tas jau pats to manīja, bet nevarēja neko darīt. «Nu, tad man vakars jāslēdz,» tas sabozies atbildēja, «bet vēl ļoti daudzi pieteikušies pie vārda. Te ir kāds laucinieks, tad grib runāt «Mājas Viesa» redaktors Dr. philos. P. Zālītis par izlīdzinošo taisnību, skolotājs E. Mednis un citi. Tad man visiem tiem jāatsaka...»
«Nevar, nevar!» Birzmanis viņu pamācīja. «Krusts visiem pāri un beigas!...»
Mikentāls uz to pasludināja, ka, ievērojot vēlo laiku un ievērojot publikā izcēlušās nevēlamās domstarpības, viņš spiests vakaru slēgt. Pieteikušies gan esot vēl daži runātāji, bet tie varēšot izteikties nākošu reizi.
«Nav nekādu domstarpību!» dažas balsis iesaucās. «Lūdzam turpināt!...» Atraidītie runātāji, kas jau bija piecēlušies, žēliem vaigiem noskatījās, tikai laucinieks stingri uzstājās: «Kā, jūs arī man, lauciniekam, negribiet ļaut izteikties?! Tā būtu kauna reiza! Es esmu mērījis vairāk nekā desmit jūdzes pa zemes ceļu taisni uz šo vakaru, un nu jūs man pasakāt: «Nākošu reizi!» Vai es nākošu reizi vairs varu iebraukt?!...»
Tas bija svarīgs arguments. «Nu, tad mēs tam lauciniekam vēl dosim vārdu,» vakara vadītājs sacīja, «bet tad vairāk nevienam. Lūdzu!...»
Uzkāpa katedrī liels, spēcīgs vīrs gariem zābakiem un apsējis kaklautu pēc visiem laucinieku likumiem. Kārlis pārsteigts pavīpsnāja, - tas bija Kristaps! Bet tik smalki maskējies, ka nevienam par viņa laucinieciskumu nevarēja būt nekādu šaubu. Pārliecies un uzgūlies uz katedri, tas iesāka:
«Es jums, Rīgas kungi, gribu protestēt pret to Vēbera kungu, ka viņš savā avīzē par to «Godu» saka, ka viens laucinieks esot teicis: «Tas nav gods, tas ir negods!» Mēs, laucinieki, it labi zinām, kas ir gods, un nekad nesacīsim, ka tas ir negods. Varbūt Rīgas kungiem tie uzskati tā drusku sajukuši, mēs, laucinieki, paldies dievam, it labi zinām, ka tikai tas ir negods, ja buržujs strādnieku izsūc, liek tam par bada algu strādāt garas stundas, tā ka viņš tiek sakropļots un viņa sievas un meitas spiestas bada dēļ pārdoties. Tas ir negods, es saku! Mums ļaunumam vajag ņemt pie pašas saknes, bet, ja mēs to gribam darīt, tad Vēbers saka: «Tas nav gods, tas ir negods!» Mēs tīri labi zinām, kādu godu tas aizstāv un kādu tas neaizstāv. Nost ar buržuju godu! Mēs tādu godu negribam, mēs gribam tādu godu, kādu mums rāda mūsu rakstnieks Kārlis Ērglis - -»
Dimdoši aplausi pārtrauca šos vārdus, bet tikpat ātri kā flintes šāviens tam sekoja sapulces vadoņa: «Vakars slēgts!» Bet nu uzreiz publikā izcēlās dzīva čala un žestikulācija. Abas partijas tagad aizstāvēja savus uzskatus privatim. Kristaps lēni nokāpa no katedra un pagāja Kārlim garām, it kā tas viņu nekad nebūtu redzējis un pazinis. «Nudien,» Kārlis nodomāja, «savu debiju viņš izved smalki! Nina patiešām ar savu mācekli var būt uz miera...»
Viņam pretim nāca baronelis, kas arī tāpat veikli spēlēja savu lomu. Izlikdamies Kristapam pavisam svešs, tas sniedza viņam pretim roku. «Es ir vēn baron, Herr laucinek, bet, ko jūs tur sacē, tas ir pavisam reht...»
«Labi, labi, lielskungs!» tas atbildēja. «Uz to iedzersim kopā šņabi...»
Publika sāka nošķirties, bet uz Kārli gaidīja vesela rinda klientu, kas ar viņu gribēja runāt. Pirmais bija Ploriņš, kas stādījās priekšā par Katrīndambja palīdzības biedrības jautājumu vakaru komisijas priekšnieku. Viņš lūdza Kārli pabalstīt viņa jautājumu vakarus ar kādu referātu. Atlīdzību parasti tie gan nekādu nemaksājot, bet, ja viņš vēloties kādu honorāru, tad tas esot valdei jāliek izspriest.
Otrs bija Krēsliņu Jānis, «Daugaviešu» pulciņa priekšnieks. Viņš tāpat noturēja jautājumu vakarus Zariņa zālē ar dziedāšanu. Daugaviešos bija apvienojušies tikai mazi ļautiņi, tātad kā proletāriešu apvienība tā Kārlim bija īsti simpātiska. Bet uz kādiem lieliem honorāriem tur arī nevarēja cerēt, jo tie bija nospriesti vienu par visām reizēm: vienu rubli par referātu.
Trešais bija Dr. philos. P. Zālītis, «Mājas Viesa» jaunais redaktors. Viņš pasniedza tam glīti litografētu vizītkarti, bet Kārlis arī bez tās būtu viņu pazinis, jo bija to jau iztālēm redzējis.
«Man ir tas gods jūs lūgt piedalīties ar savu līdzstrādību pie atjaunotā «Mājas Viesa». Mūsu nolūks ir apvienot un nodarbināt pie mūsu laikraksta visus labākos latviešu rakstniekus. Arī jūs esat pie mums atzīmēti...»
«Ļoti pateicos!» Kārlis atbildēja. «Bet visus - vai tas būs iespējams? Mums taču ir dažādi virzieni, un tad arī tam vajadzētu būt ļoti plašam pasākumam, kas visus gribētu apvienot...»
«Protams, ka mēs vispirms vienosimies ar tiem, kas piekrīt avīzes vadošai domai,» redaktors paskaidroja. «Mēs rakstām uz sava karoga: «Jaunas idejas, tautai darīt pieietamus tīrus zinātņu avotus, ideju brīvību, izlīdzinošo taisnību, sieviešu emancipāciju!» Mēs aizstāvam arī tautību, bet nesaprotam to tik šauri, ka mūsu tautieši nedrīkstētu skatīties pār savas sētas mietiem uz kaimiņu sētu. Mēs gribam, lai tauta iepazīstas arī ar rietumu idejām un uzskatiem. Protams, ka lietas labā mēs uzklausīsim arī pretējās domas, cik to prasa lietas noskaidrošana. Bet mēs paliksim uzticīgi saviem ideāliem.»
«Jā, jā. Esmu lasījis jūsu avīzē Dr. P. Šmita kritiku par Lautenbaha mitoloģiju un dažus rakstus no Dr. K. B.,» Kārlis paskaidroja. «Tur izteiktas diezgan simpātiskas domas. Bet, attiecoties uz manu līdzstrādāšanu - man gan neviena raksta nav gatava priekš jums. Tad vajadzētu padomāt un sarakstīt...»
«Kas attiecas uz autoru honorāriem,» Dr. philos. trauca tālāk, «tad tiem mēs piegriežam sevišķu vērību. Mēs gribam honorāru jautājumu nostādīt, cik labi vien mūsu apstākļos iespējams. Avīzes budžetā mēs esam atzīmējuši autoru honorāriem minimumu tūkstoš piecsimt rubļu gadā...»
Viņš sevišķi uzmanīja, kādu iespaidu šis paziņojums atstās uz Kārli un apkārtējiem. Jo viņš jau runāja taisni ar nolūku, lai viņu dzird.
«Tad jau gan,» Kārlis lēni piebilda, «tas trīsreiz vairāk nekā «Balsij», kura iztiek ar pieci simti rubļu gadā.» Pie sevis viņš nodomāja: «Tad jau iznāk mana agrākā «Baltijas Vēstneša» cena, piecpadsmit rubļi loksnē...» Tas bija ideāls, kuru tas centās sasniegt.
«Tas tikai ir vēl minimums,» Dr. philos. uzsvēra. «Maksimums nemaz nav nosacīts. Tas var sniegties uz trīstūkstoš rubļiem gadā un pat vēl šo summu stipri pārspēt...»
«Tas jau ļoti jauki,» Kārlis atbildēja. «Bet jums tā avīze diezgan maza. Ja jums būs tik daudzi līdzstrādnieki, kur tad viņi visi saies?»
«Avīze tiks paplašināta,» Dr. philos. kategoriski noteica. «Mēs dosim to arvien tik lielu kā «Balsi» un tad vēl vienu kolumnu vairāk! Arī literāriskais pielikums tiks paplašināts. Ja vajadzība prasīs, tiks dibināts pat jauns literārisks žurnāls. Ar vārdu sakot, mēs darīsim visu, lai pulcētu ap mūsu laikrakstiem mūsu pirmos un labākos rakstniekus. Gribu tādēļ cerēt, ka arī jūs mūs pabalstīsat ar saviem darbiem...»
«Ļoti labprāt!» Kārlis atbildēja. «Bet, kā jau teicu, tad par to vēl būtu jāpadomā. Acumirklī man nav nekā gatava.»
«Jūs varat man dot savu šīvakara referātu par «Godu»,» Dr. philos. turpināja. «Un tad to citu vēlāk...»
Kārlis par šo referātu nemaz nebija domājis un viņam to labprāt novēlēja.
«Labi, to mēs ieliksim nākošā numurā,» Dr. philos. turpināja. «Par to citu vēlāk. Jūs varat dot mums it visu: ievadrakstus, stāstus, romānus, dzejoļus, aprakstus visu, kas ir oriģināls. Tulkojumus gan ne, - tos mēs paši izraugām.»
Viņš paņēma manuskriptu, un tad tie nokāpa lejā biedrības restorācijā. Pie glāzes alus tur tad doktors stāstīja tālāk jaukas lietas par savas avīzes nākotnes plāniem. Pieradās pie viņu galda arvien jauni klausītāji, jo doktors, kā rādījās, visiem ļoti interesēja. Pat no letoņu galda atnāca pāri daži, starp tiem arī maģistrs E. Birzmanis, Kārļa šīvakara oponents. Viņš laikam, kā jau mēdz, ar savu uzskatu pretinieku gribēja izrunāties divatā. Tomēr izrādījās, ka maģistrs nācis citā un ne gluži nevainīgā nolūkā. Viņam un tāpat visiem letoņiem uz Dr. philos. P. Zālīti bija liels pīķis. Pirmkārt, jau tādēļ, ka tas bija atļāvis tādā tonī savā avīzē nokritizēt viņu autoritāti Lautenbahu-Jūsmiņu. Varēja jau sacīt, ka arī Lautenbahs nav nemaldīgs, taču pie viņa kļūdām varēja pieiet arī vairāk uz pirkstu galiem. Bet lietot tādu toni, kā to darīja Dr. P. Šmits, un nostādīt cienīto dzejas vecmeistaru tīri par skolas puiku, tā, pēc letoņu ieskatiem, bija autoritātu necienīšana vislielākā mērā. Un, otrām kārtām, maģistram E. Birzmanim sirds ēdās uz Dr. philos. P. Zālīti personīgi. Pirms kādām nedēļām tas tāpat biedrības jautājumu vakarā bija turējis zinātnisku priekšlasījumu «Par mēneša iespaidu uz jūras paisumu un bēgumu». Tur viņš tās saules un mēneša distances nebija ņēmis tik pamatīgi. Kas tad tur nu raksies pakaļ un ņemsies rēķināt, vai tur kādas tūkstots jūdzes vairāk vai mazāk!... Bet Dr. philos. bija zinātņu vīrs, kas gribēja visu uz mata pēc zinātnes pēdējā vārda un novecojušos skaitļus ieskatīja par nepiedodamu kļūdu. Viņš savā avīzē par Birzmaņa lekciju rakstīja bargu kritiku un pierādīja, ka Birzmanis ņēmis tur un tur tik un tik par maz un atkal tik un tik daudz par daudz. Birzmanis nav lasījis to grāmatu, kur tas stāv rakstīts, un tāpat nav lasījis to, kur tas stāv rakstīts. Tas nepazīst ne to izdevumu, kurā teikts, cik lielu iespaidu atstāj saule, un nepazīst arī to izdevumu, kurā ar zinātniskiem datiem pierādīts, cik lielu iespaidu atstāj mēnesis. Par visu to viņam nav ne jausmas! Ne viņam zināmi jaunāko pētījumu rezultāti, ne arī pareizie skaitļi un zinātniskie fakti. Un tomēr tas nekautrējas nākt ar «zinātnisku priekšlasījumu» par jautājumu, kurš tam aizklāts ar septiņām zieģelēm, ar priekšlasījumu, kurš sastāv no novecojušām kļūdām. Tas ir diletantisks nedarbs, kuru nevar diezgan asi nosodīt, grēks pret svēto garu, kas netaps piedots mūžīgi. Lai Birzmanis runā par lietām, kuras tam pazīstamas, bet zinātniskus jautājumus atstāj lietpratējiem. Latviešu biedrības jautājumu vakaros tādus nezinātniskus savārstījumus nemaz nevajadzētu pielaist, jo tā ir zinātnes profanācija un publikas muļķošana.
Tas bija maģistram E. Birzmanim ļoti nepatīkami.
Protams, ka viņš aizrādītās grāmatas nebija lasījis un arī tos skaitļus nepazina, ka būtu varējis pastāvēt - tas ir tik tālu, un tas ir uz mata tik tuvu. Bet viņš bija pieturējies pie vecās, solīdās mācības grāmatas, ar ko, pēc viņa domām, pietika. Saprotams, ka viņš to neatstāja bez polemikas. Tā kā viņš, attiecoties uz pašu lietu, Dr. philosam lielu neko nevarēja atbildēt, tas novirzīja izrunāšanos uz blakus jautājumiem. Tā jau tikai skolēni lieloties ar to grāmatu, kuru katrs lasījis. Dr. philos. P. Zālītis jau tāpat nākot ar apgalvojumiem, un nevarot prasīt, lai tam uz vārda tic, it kā tas būtu kāda autoritāte. Tas nu viņš nav. Viņš jau nemaz nav «riktīgs» dakteris, jo Krievijā tāda mācības grāda «Dr. philos.» nemaz nav. Zālītis bez tam nemaz nevar tikt uzņemts Krievijas augstskolās, jo nav nolicis abitūrismu. Viņš izstājies no ģimnāzijas tercijas un gribot iztaisīties par kādu lielu vīru. (Ka arī pats Birzmanis bija izstājies no tās pašas tercijas, to viņš neminēja, jo toreiz provizoriem un farmakoloģijas maģistriem vairāk nevajadzēja.) Tātad pēc Krievijas likumiem Zālītis nav nekāds dakteris, nevar skaitīties pat par zinātņu vīru, jo valsts eksāmena nav licis. Savu «doktora» grādu tas ieguvis ārzemēs, kur, nota bene, - vismaz tā dzird - doktora titulus varot arī par naudu pirkt. Viņš esot tikai tāds «ārzemes dakteris», kas neesot nekas liels un par ko varot katrs tikt.
Skaitās tad Dr. philos. un vēl jo vairāk viņa dzīvesbiedre, bet kā tu viņiem muti aizbāzīsi!
Katrā ziņā Dr. philos. P. Zālītis savā gaitā un runā iznesās tā, ka nevienam nevarēja būt šaubu, ka viņš viens filozofs un dziļi mācīts vīrs. Jo valodas tas arvien centās novirzīt uz svarīgiem tematiem. Jo labprāt tas runā mēdza apjautāties ikvienam, vai tas ir dzirdējis par brīvas un nebrīvas gribas problēmu un ko tas par to domā. Dzirdējis par to bija tikai retumis kāds letonis, kas filozofiju studējis vai arī par to lasījis. Lielākā daļa nekā nezināja un tagad no Dr. philos'a par to dzirdēja pirmo reizi. Bet kurš gan ar tādu interesantu jautājumu negribēs iepazīties, un tādēļ arī katrs gribēja izmantot izdevīgo gadījumu un no viņa ko izzināt tuvāk. Dr. philos. atkal no savas puses gribēja izlietot izdevīgu gadījumu, lai propagandētu savas idejas. Viņš uzsāka kārtīgu lekciju, bet attīstīja savas domas tik dziļi un pamatīgi plaši, ka uzmanīgam klausītājam drīz vien prāti sāka reibt. Tas bija piespiests klausīties, lai gan saprast vairs nekā nesaprata. Kad beidzot Dr. philos. bija galā, - un tas nebija tik drīz, - tad gan retam no tās brīvās un nebrīvās gribas bija kāda patstāvīga bāla nojauta, bet tas bija pilnīgi nospiests no doktora smagajiem domu kalniem. Katram vienam tad vajadzēja būt arī pārliecinātam, ka šo viņam nepieietamo jautājumu doktora kungs pazīst tik pamatīgi kā savus piecus pirkstus. Tas viņa autoritāti lieliski cēla.
Arī tagad Dr. philos, pēc citiem jautājumiem bija nonācis pie šī temata un skaidroja Kārlim un citiem par brīvo un aprobežoto gribu pēc Kanta.
Te maģistrs E. Birzmanis piepeši ieminējās: «Vai jūs, doktora kungs, pazīstiet arī Ernestu Hekeli? Viņš saka, ka cilvēki cēlušies no pērtiķiem?»
«Kā ne, es taču pie Hekeļa esmu klausījies un licis eksāmenus,» doktors smaidīdams atbildēja. Viņš apzinājās pie tam savu lielo gara pārsvaru, jo tam, ko jautātājs grib zināt, viņš ir tālu pāri.
«Tas nu gan nevar būt, ka jūs pie Hekeļa esat klausījušies lekcijas!» Birzmanis viņam ciniski smēja vaigā. «Jums ar viņu varbūt gan bijušas citādas attiecības...»
«Kas?! Jūs gribiet to apšaubīt?» Dr. philos. saslējās. «Viss mans Brazīlijas ceļojums sakarā ar Hekeļa sistēmu. Es pie viņa noliku eksāmenu dabas zinātnēs...»
«Brazīlijā jūs vedāt pārdot latviešu kolonistu dvēseles!» Birzmanis frivoli atcirta. «Hekelim tur gar to nav nekāda daļa...»
Nesaprazdams Dr. philos. viņu uzlūkoja, nezinādams, vai sirdīties vai dusmoties. Bet viņš savaldījās un sacīja cik vien iespējams mierīgā tonī: «Lasāt, Birzman kungs, manu paskaidrojumu «Baltijas Vēstnesī» un «Dienas Lapā», lasāt, ko es par šo lietu esmu rakstījis «Balsī», un tad runājat! Tur jūs redzēsat, ka kategoriski esmu izteicies pret latviešu izceļošanu uz Brazīliju. «Pie tēvu zemes dārgās ķeries klātu, to turi klāt ar visu sird' un prātu...»» Pacēlis roku, viņš žestikulēdams pavadīja šo patosu. «Un, kas attiecas uz Hekeli, tad ziniet, tas ir gars, kuram dažs labs nav cienīgs kurpju siksnas atraisīt... Vai ziniet, kādas bija manas attiecības ar Hekeli!? Es Jēnas universitātē mācījos un nobeidzu to ar Hekeļa dibinātu stipendiju! Es esmu studējis un noklausījies viņa lekcijas, tā sakot, par viņa paša līdzekļiem...»
Bet maģistrs Birzmanis, kuram bez tam galvā bija krietns žvingulis, tiepās tālāk. «Ko jūs pie Hekeļa esat studējuši? Nekā jūs neesat studējuši. Hekels varbūt jums izmeklējis galvaskausu, lai konstatētu, vai stāvat tuvāk orangutangam vai gorillam. Tādas ir jūsu attiecības ar Hekeli...»
Nu arī Dr. philos: vairs ilgāk nevarēja ciesties. «Ko jūs gribiet?!» viņš sašutis iesaucās, ķerdams pēc savas nūjas spala, kas turpat gulēja uz galda. Bet tad to atlaida un paķēra savu alus glāzi, lai, kā tas tādās reizēs jau parasts, ielietu tās saturu savam pretiniekam acīs. Tomēr arī šo nodomu atmeta, bet piepeši izstiepa rādāmo pirkstu uz maģistru (kurš turpat sēdēja un laikam sagaidīja uzbrukumu). «Jūs piļu maisītājs... Piļu maisītājs!... Piļu maisītājs!...» Un arvien joprojām. Situācija bija tik drastikomiska, ka visi sāka pilnā kaklā smiet. Birzmanis uz to nekā nevarēja atbildēt, tātad cīņu zaudējis. Nokaunējies tas piecēlās un aizgāja.
Viņa biedri, it sevišķi Plutu Vilis, sagaidīja viņu ar rājienu, ka tas izdarījis atkal muļķību. Jo, tā rīkojoties, tas savu zinātnisko reputāciju disputā pret Zālīti pilnīgi samaitājis. Viņš savam pretiniekam vēl arvien varējis zinātniski atbildēt. Birzmanis neteica ne vārda, jo juta, ka savu dūšu par slikto tas tomēr bija drusku atvēsinājis. Dr. philos. turpretim ieviļņots vēl arvien stiepa savu raidāmo pirkstu uz letoņu pusi: «Piļu maisītājs!... Piļu maisītājs!... Piļu maisītājs!...»
Bet arī galīgi bija izjaukts viņa paša gara līdzsvars, kas vajadzīgs, lai mierīgā garā turpinātu sarunas par filozofiskiem problēmiem. Viņš pats vairs nezināja, cik tālu bija nonācis un kur tagad atradās.
Šķiroties Dr. philos., kas visu laiku pēc incidenta bija domīgs un kluss, Kārlim vēl piesacīja, lai tas nepiemirst viņa avīzi un visu, kas tam ir padomā, lai tik dod viņam šurp.
Kārlim to nemaz nevajadzēja piekodināt. Viņš jau tikai uz to bija gaidījis - uz darbu, kas pareizi tiek samaksāts un ir vairāk nekā visi pabalsti un pumpis. Tādēļ, uz mājām ejot, tas jau pārdomāja, ko visu tas varētu uzrakstīt. Varētu, piemēram, rakstīt kādu ievadrakstu «par mūsu tautas vadoņiem un mazajiem brāļiem». Par šo jautājumu viņam ar Latviešu biedrības večiem jau bijuši tik rūgti piedzīvojumi. Varētu rakstīt arī «par veciem un jauniem ideāliem», lai tauta mācītos saprast jaunlaiku garu. Gan jau temati rastos. Tādēļ, neievērojot nepatīkamo incidentu, viņa garastāvoklis bija pacilāts. Sirdī radās jauna dzīvība, cerības uz nākotni, darba spars. Viņš pat sajuta vajadzību ķerties atkal pie kāda lielāka romāna radīšanas un izteikt tajā «Mājas Viesī» tās jaunlaiku idejas un dzīves patiesības, ko «Baltijas Vēstnesī» izteikt nebija iespējams.
Pārnācis mājās, viņš nevarēja nociesties, savai Lūcei jau šovakar visu neizstāstījis. Ronas tomēr vēl cilvēki, kas «ideālo frāžu» vietā skatās uz lietu ar ikdienējām acīm, rada apstākļus, lai arī rakstnieks no sava darba varētu dzīvot. Tas taču pilnīgi dabīgi saprotams, ja grib, lai grāmatrūpniecība un avīžniecība attīstītos. Cik ilgi, piemēram, pastāvētu cita rūpniecība, ja strādniekiem negribētu maksāt tik daudz, cik tiem priekš pārtikas vajadzīgs? Visa rūpniecība drīz vien sagāztos, jo tai nebūtu dabiska saimnieciska pamata. Tāpat avīžniecībai un rakstniecībai trūkst tāds dabīgs pamats, pirms rakstnieki nebūs pietiekoši atalgoti. Ir tādēļ jāsajūt cienība pret tādiem vīriem kā Dr. phil. A. Plātesu un Dr. philos. P. Zālīti, kas pirmie Latvijā uz tādām domām nākuši.
Lūcija noklausījusies tam lēni atbildēja: «Tik daudz uz viņiem neliec! Tādi pat buržuji kā citi. Neba aiz tautas - mīlestības vācietis Plātess pabalsta latviešu rakstniekus. Viņam tur savi veikala aprēķini. Viņš nav tik īsredzīgs kā Vēbers, kas konkurencē katrā ziņā cietīs. Plātess drusciņ vairāk maksās, bet lauvas daļa ieslīdēs viņa paša kabatā. Nu, tu taču pats saki: «Ne rakstnieks, ne strādnieks nedabūs to, ko tas savā darbā ielicis un kas tam pienāktos, kamēr tas nebūs savu darba rīku un fabrikas īpašnieks...»»
«Labi, labi,» Kārlis atbildēja, «bet mēs, darbaļaudis, jūtamies saimnieciskā ziņā internacionāli. Vācietis, kas man par manu darbu dod paēst, man daudz labāks nekā latvietis, kas man liek strādāt neēdušam...»

* * *

Kārlis nojauta, ka mazpamazām, it nemanot un negribot tas bija atgriezts no tām aprindām, ko sauc par «labākām famīlijām». Nesaskanēja ne vairs viņu domas, ne uzskati, uz katru parādību tie lūkojās ar savādām acīm. Saprasties vairs nekur nebija iespējams, un dažreiz tie jutās viens otram tik sveši, it kā būtu cēlušies katrs no savas zvaigznes. Viņam nebija nekāda iespēja darīt uz tām kādu iespaidu, neapturami tās stūrēja arvien vairāk uz reakcijas pusi.
Tagad nu viņam atvērās izdevība iet ar reakciju atklātā cīņā. Jo aiz viņa stāvēja laikraksts, kas visu drukāja nost un nebūt nekautrējās, ja kādai nebūšanai uzgāja cietāk. Viņš sarakstīja ievadrakstu par mūsu tautas vadoņiem un darbiniekiem, kuriem tas par viņu īsredzību un neprātīgo politiku pret tautas masām lika dzirdēt daudz patiesības, bet arī daudz skarbu vārdu. Tomēr viņš neizgāja uz to, lai viņus galīgi pazudinātu, bet lai uzdabūtu tos atpakaļ uz pareiza ceļa.
Protams, ka tas nevarēja atrast piekrišanu pie «Dienas Lapas», ap kuru pēc Jansona kritikas klajā nākšanas bija pulcējušies visi viņa domubiedri, pirmie studenti sociālisti. Tie viņam savos rakstos un piezīmēs prasti un nikni uzbruka. Uz brutāliem ķengājumiem gan Jansons bija pirmais meistars, un šinī ziņā tikai vēl Vēbers ar viņu varēja sacensties. Bet Kārlis par to neko neiztaisīja, pat uz to nereaģēja, jo skaidri pārredzēja, ka viņu uzskati šķiras. Viņš, tāpat kā viņi, gribēja panākt radikālu apstākļu pārgrozību, bet ne tikai mehāniskā un automātiskā ceļā, ka apstākļi paši sevi sagāzīs un novedīs mūs pie mērķa. Viņš arī nenoliedza apstākļu varu, bet neatsacījās arī no intelektuāliem līdzekļiem, pareizas atziņas izplatīšanas, pārliecināšanas, ka tas ir visas cilvēces labums un ka tam nebūs pretoties. Ļoti liela loma te zinātņu varai. Viņam pie sabiedriskās pārvērtības lielāka loma piekrita idejai, uzskatu maiņai, kamēr viņi sludināja pārvērtību ar nekautrīgu, rupju varu. Viņš tādēļ pieteica karu vairāk pastāvošiem uzskatiem un parašām, iesakņojušamies aizspriedumiem un sarakstīja garu rakstu par veciem un jauniem ideāliem.
Dr. philos. P. Zālītis visu ar pateicību pieņēma, svarīgākās vietas rūpīgi pastrīpoja un pēc tam nodrukāja. Tā bija skaista idejiska cīņa, kura aizņēma visu viņa cilvēku un tika arī no domubiedriem spēcīgi pabalstīta.
Bet katrai lietai ir arī sava saimnieciskā puse, un tā ir tā galvenā. Kārlim bija tā: ja viņam nevajadzētu un neviens no viņa neko neprasītu, viņš par honorāriem neliktos ne zinot. Tomēr ir citādi, kad vajadzīgs; tad ir jāiet tos meklēt. Tādēļ tad arī viņš posās ceļā un uzmeklēja Ernesta Plātesa kantori pie Pētera baznīcas.
Vecmodīga būve ar velvētiem griestiem un dažādām nišām īstā vācu viduslaiku stilā. Vienā kaktiņā mazā, mazā aizgaldiņā aiz pultes bija ierīkota «Mājas Viesa» redakcija un tamlīdz arī redaktora pieņemamā vieta. Tā kā publika pastāvīgi nāca un gāja, tāpat blakus kantora personāls un grāmatu pārdevēji pastāvīgi traucēja, tad grūti iedomājams, ka šinī kaktā nopietni būtu iespējams izdarīt kādu redakcijas darbu vai ko uzrakstīt. To arī bija ieskatījis Dr. philos. Zālītis, kurš strādāja labāk mājās savā dzīvoklī. Turpretim ilggadējais veikalvedis vecais Rinks (kurš kopā ar Plātesu bija nodibinājis šo veikalu) ieskatīja, ka arī «Mājas Viesa» redaktors pieder pie viņa saimes. Tādēļ tam laikā vajag ierasties un būt viņam priekš acīm, lai viņš redzētu, vai tas arī patiešām savas stundas nostrādā.
Kad Kārlis, iegājis kantorī, apprasījās pēc redaktora, vecais kungs, kas sēdēja pašā dibenā uz apaļa, postēta kantora krēsla, atbildēja: «Ja, ja, er muß hier gleich sein! Die Uhr ist schon halb zehn...» (Jā, jā, viņam tūdaļ vajag būt! Pulkstenis jau pusdesmit...)
Viņš lūdza Kārli atsēsties uz brītiņu uzgaidīt. Kaut ko par redakcijas lietām viņš nevarot sacīt, tā redaktora darīšana, bet viņš drīz te būs.
Kārlis gaidīja, noskatījās un noklausījās un nāca pie pārliecības, ka vecais kungs tura it visus veikala pavedienus savā rokā un no šī apaļā krēsla it visu rīko. Inteliģentākie pastellēja «Mājas Viesi», vecākie pirka vai nu dziesmu grāmatu, vai gaiļa ābeci. Laucinieki jau parasti mīl diņģēties un negrib to cenu maksāt. Tāpat arī šie prasīja, lai nolaiž, jo kaut kur uz Tērbatas ielas pārdodot dziesmu grāmatas par desmit kapeikām lētāk.
«Tas nevar būt!» pārdevējs pastāvēja. «Tad nevar būt ar zeltītām lapām. Āre, te tāda ar krāsainām lapām, tā jums iznāk desmit kapeikas lētāk, un tā ar baltām lapām pat par divdesmit kapeikām...»
Cits laucinieks to arī ieskatīja un vienojās, bet cits palika stūrgalvīgi pie sava. Tas griezās pie paša lielkunga (Rinka), lai tam atlaižot. Tas ne! Cietas cenas, diņģēšanās nav! Laucinieks aiziet. Ej, kad gribi. Ir jau tas piedzīvots, - aiziet citur, nāk atkal atpakaļ pie mums; jo, kas pērk citur, tas to vēlāk rūgti nožēlo!
Tā Rinks Kārlim vācu valodā paskaidroja. Kad Kārlis gaidīdams palika nepacietīgs, tas sacīja: «Tūlīt... tūlīt viņam vajag būt klāt... Katru acumirkli.» Tad pie sevis norūca: «Unmöglich! Die Uhr ist schon über elf!...» (Nav iespējams! Pulkstenis jau pāri vienpadsmitiem!...)
Nu, Kārlis gaidīja tālāk, no Rinka pastāvīgi mierināts, ka nākošā acumirklī redaktoram vajag ierasties.
Beidzot Dr. philos. P. Zālītis iesteidzās kantorī pelēki strīpainu haveloku un biezu portfeli, pilnu manuskriptiem.
«Ei, ei, Herr Doktor!» Rinks sauca viņam pretim. «Sie kommen erst jetzt? Die Uhr ist schon über halb zwölf...» (Ei, ei, dakter, jūs tagad tikai nāciet? Pulkstenis jau pāri pusdivpadsmitiem...)
Dr. philos. nepaguva ne lāgā nolikt savu mapi un apsveicināties, kad jau Rinks turpināja: «Die Menschen kommen und wollen mit Ihnen sprechen. Der Mann wartet hier schon über zwei Stunden,» viņš norādīja uz Kārli, kuram dakteris tuvojās. (Cilvēki nāk un grib ar jums runāt. Tas vīrs te gaida jau pāri par divām stundām.) Apsveicinājies ar tautieti, doktors žigli piegāja pie Rinka un tam paklusi sacīja, bet vēl arvien tā, ka arī Kārlis to dzird: «Sie haben das nicht zu bestimmen, wenn ich komme und gehe!...» Un tūliņ griezās atpakaļ. (Jums nav tas jānosaka, kad es nāku un eju!...)
«Soo!» Rinks uz viņu lielām acīm noskatījās. To viņš nevarēja saprast. Bet nākotnē viņam bija jāpiedzīvo vēl kas vairāk. Dr. A. Plātess izvadājās no sava dzīvokļa mājas otrā stāvā, aizgāja citur dzīvot un atdeva no sava bijušā dzīvokļa redakcijas rīcībā veselas trīs istabas. Rinks tagad redaktoru vairs ne redzēt nedabūja, kurš gāja un nāca pa citām durvīm.
Kārlis sekoja doktoram uz viņa kaktu. Dr. philos., kā jau parasts, saņēma viņu ļoti laipni, smaidīdams un prasīja, ko viņš tam atkal atnesis. Pēdējā rakstā tas atkal visas svarīgākās vietas pastrīpojis, kas nodrukātas retinātiem burtiem. Caur to raksts atstāšot vēl jo lielāku iespaidu. Viņš paredzot, ka tas sacelšot vētru un lielu domu izmaiņu. Izteiktās domas pilnīgi sakrītot ar laika garu: tādi raksti viņam iesūtīti vairāki.
Bet, kad tas no Kārļa dabūja zināt, ka viņš šoreiz nav nekā atnesis, bet vēlētos saņemt honorāru par jau nodrukātiem rakstiem, doktora vaigs tapa piepeši dzestrs un uz tā parādījās it kā īdzība. «Vai, man nepavisam nav vaļas,» tas it kā sūkstījās. «Vai jūs nevarat pienākt citā reizē?»
Kārlis nelikās divreiz sacīt un norunāja pie viņa ierasties pēc trim dienām, bet taisni ap šādu laiku.
Noliktā laikā viņš bija atkal klāt, bet doktors ar mazu novēlošanos. Rinks gan balti pašķielēja, bet neko nesacīja. Bet doktors, ieraudzījis Kārli, pavisam nelabi savieba vaigu. «Vai, man tagad nemaz nav laika!...»
Kārlim par to drusku apskrējās sirds, - ja reiz norunāts, paliek norunāts. «Man ar viņa nav, doktora kungs,» tas atbildēja, «bet kādēļ tad mēs to velti tērējam? Nu, labi, ja jums tagad arī vēl nav laika, tad nolieciet tādu stundu, kad jums laiks ir. Bet tad noteikti!»
Tā bija doktora vājā puse, un ar to viņš ļoti sarūgtināja savus līdzstrādniekus, ka lika tiem divreiz trīsreiz pēc naudas staigāt.
Kad Kārlis gribēja atvadīties un aiziet, doktora vaigs palika laipns. Tas stājās viņam ceļā. «Paga, paga, palieciet drusku!...» Un ieveda to savā kaktā.
«Vai jums rēķins jau izrakstīts?» tas jautāja.
«Rindas man gan saskaitītas, bet cena par tām vēl nezināma,» Kārlis atbildēja. «Jūs jau solījāt man rēķināt to vislielāko normu.» - «Jā, jā,» doktors atkal, pieri saraucis, drusku ieīdzēja un paņēma no Kārļa papīru.
Ka rindas jau nu pareizi saskaitītas būs, tur viņš pilnīgi Kārlim uzticējās. Bet daudz grūtāk viņam nācās to numuru stādīt. Viņš lauzīja un grozīja galvu, lika spalvu jau klāt un ņēma to atkal nost, domāja ilgi un atkal grozīja galvu un, cik nomanāms, grūti varēja tikt pie kādas apņemšanās. Kārlis to visu ar lielāko interesi un it kā bez elpas noskatījās.
Beidzot viņš pielika roku, spalva nočirkstēja: «2 1/2.» Runāts gan bija tā uz 3, bet Kārlis neko nesacīja.
«Ja esat mierā ar cenu, tad mēs no jums varēsim uzņemt drošāk un vairāk,» doktors paskaidroja. «Citādi tikai svarīgus gadījuma rakstus...»
Lai arī tas nebija spīdošs atalgojums, tad tomēr Kārlim bija jāatzīst, ka tas lieliski atšķīrās no viņa līdzšinējo izdevēju normām. Par tādu honorāru strādādams, tas varēja cerēt pat cauri nākt. Tas lielākais jau viņam bija, ja tikai drošs darbs!
«Labi, es pieņemu!» tas atbildēja. «Un, ja man pastāvīgi ir darbs, tad varu visus savus spēkus ziedot vienīgi jūsu laikrakstam...»
«Bravo!» doktors priecīgs sita saujā. «Dodiet tik visu, kas jums ir un ko jūs varat sarakstīt!»
«Man ir iesākts kāds garāks romāns,» Kārlis paskaidroja. «To varētu ievietot feļetonā.»
«Nesiet šurp, nesiet šurp!» doktors sauca. «To izlietosim visdrīzākā laikā, jo šis stāsts mums izbeidzas.» Tas sarēķināja Kārļa rēķinu un deva tam savu parakstu, pēc kam nauda bija jāsaņem pie kases.
Kārlis solījās pēc iespējas jo drīz ar savu darbu ierasties un tad devās ar rēķinu pie kases. Tā kā mājās viņu gaidīja ar naudu tikpat kā uz ugunīm, tad tā viņam bija tā lielākā lieta.
Pie kases gāja ļoti gludi. Tiklīdz ko Kārlis pasniedza parakstīto rēķinu, jau nākošā acumirklī nauda bija viņa kabatā.
To dabūjis, tas atvadījās un līksmu prātu steidzās uz mājām. «Paga, paga, pagaidiet drusciņ!» doktors izsteidzās viņam paka! priekšnamā, kur to aizturēja.
Tas izprasīja viņam tuvāk par to romānu. Kārlis apstāstīja, ka tas ņemts iz reālas dzīves un būs iedalīts vairākās daļās. Viņš apsolīja tam to visdrīzākā laikā līdz ar prospektu, bet doktors gribēja jau tūliņ drusku zināt par saturu. Tad viņš Kārlim jautāja, vai tas pazīst jauno, ģeniālo dzejnieku un stāstu rakstnieku Poruku Jāni. Tas viņam apsolījis visus savus darbus. Tikai tie jādabū laukā no viņa spalvas, kur tie jau iekšā. Viņam pielaisti sevišķi nosacījumi. Tiklīdz tas ko sacerējis un nodod, tas saņem honorāru tūdaļ un nevis kā citi pēc nodrukāšanas. Ģeniālais rakstnieks tomēr grib vēl vairāk, prasa avansu uz vēl nesacerētiem darbiem. Bet pēc avansa saņemšanas «tas gars pār viņu tik ātri vairs nenāk», ar citiem vārdiem, tam netīk rakstīt. Avanss tātad nesasniedz mērķi. Ir tādēļ izgudrots kāds cits modus vivendi, kas abas puses apmierina. Ja tam vajag naudas un tas vēl nekā nav sarakstījis, bet ideja tam jau ir, tad viņš tiek ieslēgts kādā istabā. Tur tas atrod priekšā papīru, tinti un spalvu... Tad tas gars nāk pār viņu, un viņš sāk rakstīt. Pēc stundām četrām piecām, vislielākais pēc septiņām viņš pieklauvē, jo stāsts ir gatavs. Viņš tiek izlaists, sarakstītā manuskripta lielums aprēķināts, un viņš saņem naudu! Nākošu reizi tas viss atkārtojas, un katrreiz, kad viņš saņem naudu, redakcijā paliek kāds pastrādāts darbs. Poruka manuskripti viņai tādēļ bagātīgi uz krājuma.
Kārlim šāds veids arī izlikās ļoti mērķim piemērots. Bet viņš iejautājās, vai, tā rīkojoties, redakcijai arī ar to tūkstots pieci simti rubļu lielo honorāra budžetu pietiek.
«Nedomājiet!» doktors patētiski pacēla roku. «Tūkstots pieci simti ir tikai minimums. Maksimums mums vēl pavisam nav nosacīts. Tādēļ, ja jums ir noderīgi raksti, mēs varam par tiem maksāt, mēs varam pat ļoti daudz izdot.»
Kārlis domāja: ja nu arī neaprobežots ir budžets, tad tomēr aprobežotas ir laikraksta telpas. «Nedomājiet tā!» doktors atkal paskaidroja. «Mēs varam savas laikraksta slejas stipri paplašināt. Uz katru lieku kolumnu sludinājumu mēs varam prasīt klāt lieku kolumnu teksta. Mēs vēl varam - un to es gribu darīt - izmest it visas lauku korespondences. Kas vispārībai tur par interesi, ja tur un tur tiek sarīkota kāda zaļumu balle vai atkal tur nodegusi istaba vai nozagts zirgs! Telpas labāk var izlietot zinātniskiem rakstiem no skaidriem zinātņu avotiem, kas lai tautai palīdz tikt pie prāta gaismas. Piemēram, tādus rakstus, kādus mums dod Dr. K., tauta var apsveikt tikai ar prieku!»
Še jāpiemin, ka doktors patiešām mēģināja stipri sašaurināt vai pat galīgi izmest lauku korespondences. Bet iznākums bija pretējs, nekā domāts. Laucinieki labāk gribēja lasīt par savām zaļumu ballēm un vietējiem notikumiem nekā spirdzināt savu garu no zinātnes skaidriem avotiem. Tāda avīze, kura nerunāja par viņu lietām, priekš viņiem neeksistēja. Tāda sistēma kļuva gandrīz fatāla, jo ar avīzes izplatīšanos negāja vairs nemaz uz priekšu. Doktors vēl laikā apķērās un savu taktiku grozīja. Lauku korespondenču nodaļu viņš ne vien nesašaurināja, bet vēl stipri paplašināja un rūpējās, lai tās pēc iespējas daudz iesūtītu.
Tagad sekas bija necerēta abonentu pieaugšana. «Balss» tika galīgi nokonkurēta, un «Mājas Viesis» ar pilnu tiesību varēja sacīt, ka viņš ir tas visvairāk lasītais latviešu nedēļas laikraksts.
«Ko jūs sakiet par Dr. K. rakstiem, kas nodrukāti mūsu avīzē?» doktors Kārlim jautāja.
Viņš atbildēja, ka raksti ir ar saturu un autors, kā rādās, pārvalda savu priekšmetu, Viņam tādēļ interesēja zināt, kas Dr. K. ir pēc sava īstā vārda.
«Jūs to nezināt?!» doktors dzīvi attrauca. «Jūs neziniet, kas paraksta ar šifru Dr. K.?»
«Nezinu vis!» Kārlis atzinās.
«Jūs nezināt, kas Dr. K.?» doktors ar labpatiku smaidīja, ka par šo vārdu interesējās. «Vai jūs nevarat nākt uz tām domām? Vai jūs nevarat uzminēt?...»
«Nevaru iedomāties, un minēšana nav mana stiprā puse,» Kārlis atbildēja.
Kad doktors viņam to negribēja atklāt, bet viņu ar ķircinošu smaidu uzlūkoja, Kārlis ķēra pēc sava pulksteņa. Bija patecējusi vai vesela stunda.
«Bet jums taču tik maz laika, doktora kungs!» tas iesaucās un taisījās iet.
«Paga, paga, palieciet vēl!» doktors pavēlēja. «Jūs patiešām neziniet, kas Dr. K.?»
«Es nezinu!» Kārlis vēlreiz apliecināja. «Bet, tā kā jūs viņa īsto vārdu nesakiet, man jānāk uz domām, ka jūs pats tas esat...»
Doktors atraidoši nopurināja galvu. «Tas cilvēks ir pats lielākais zinātņu vīrs, kāds vien mums, latviešiem, ir. Viņš ieņem izcilu stāvokli arī ārzemju zinātnieku aprindās. Es nebūtu pat par daudz teicis: viņš ir viens no pirmiem zinātniekiem visā pasaulē! Es nebūšu pat par daudz teicis: viņš ir tāda zinātņu autoritāte, ka mēs visi neesam cienīgi viņam kurpju siksnas atraisīt!....»
Doktors savā patosā bija tik liels, bet Kārlis protestējoši savieba vaigu. Lai nu kā, bet kurpju siksnas viņš gan nevienam negribēja raisīt!... Ja doktors īsto vārdu neteica, viņš labāk cieta klusu un arī neko neteica.
Nu doktoram ar savu noslēpumu gribot negribot vajadzēja nākt klajā. «Viņš ir nobeidzis vairākas fakultātes: teoloģiju, tautsaimniecību, ģeogrāfiju un pašlaik strādā pie kāda ļoti svarīga statistiska darba zinātņu akadēmijas uzdevumā. Nu, vai jūs varat uzminēt?»
Pa studentiski to sauca - spannen, ikdienējā valodā - ziņkārību staipīt! Bet, kad Kārlis vēl spītīgi cieta klusu, doktors nu beidzot teica to vārdu. «Tas ir doktors K. Balodis, mans svainis! Mana dzīvesbiedre ir viņa māsa...»
«Tad jau es viņu pazīstu!» Kārlis atvieglots atbildēja. «Priekš kādiem gadiem es viņu sastapu pie Dīriķa, kad tas sagatavoja latviešu izceļošanu uz Brazīliju...»
«Jūs ar viņu runājāt?!» tagad doktors ziņkārīgi iesaucās. «Jūs ziniet par to lietu?!»
«Jā, viņš toreiz mums attīstīja savu plānu,» Kārlis atbildēja. «Tas mums likās tik smalki izstrādāts, zinātniski pamatots un no latviešu stāvokļa tik loģiski pareizs, ka es pavisam nesaprotu, kā tā lieta varēja neizdoties.»
«Kā jūs to ziniet, ka tā pavisam neizdevās?» doktors, kam šis temats, kā likās, bija nepatīkams, it kā apjucis iejautājās.
«No laikrakstiem, jo atsauksmes par to bijušas ļoti daudzas,» Kārlis atbildēja. «Bez tam izceļošanu taisīja līdzi man kāds pazīstams cilvēks, ļoti liels zemes rūķis un sava stūrīša cienītājs. Ar cik lielām cerībām un izredzēm tas devās turp, tikpat maldināts tas atnāca atpakaļ. Cik neticami, - dzīva cilvēka miesā tur sākuši augt cirmeņi!»
«Redziet, tur tā lieta,» doktors sāka skaidrot, «ar tiem cirmeņiem nav tik traka!... Tā ir tāda maza smilšu blusiņa, kura ieurbjas cilvēkam aiz naga vai miesā un iedēj tur savu oliņu. Ar laiku iznāk ārā jaunais insekts. Tur tā vislabākā zāle ir tīrība; kas tīrību mīl, tam jau arī nav jābaidās no mūsu blusām... Un, kas attiecas uz to izceļošanu vispār, tad, redziet, tā lieta ir šī - -»
Kārlis nepacietīgi ķēra pēc pulksteņa. «Jūsu izskaidrojumus esmu jau lasījis laikrakstos; ar vārdu sakot, ļoti - interesantas lietas! Bet nu atvainojat, doktora kungs, ka aizņemu jūsu tik dārgo laiku, - un arī man pašam jāsteidzas...» - «Paga, paga!» doktors iesaucās. «Uz kuru pusi tad jūs iesiet? Es jums varu paiet gabaliņu līdzi. Bet pirms ieskriešu ātri drukātavā un nodošu manuskriptus.»
To teikdams, tas ar vienu lēcienu bija atpakaļ. Neko darīt, Kārlim bija jāgaida. Viņš tikai brīnījās, ka doktoram, kurš teicās tik nevaļīgs, uzreiz tik daudz laika. Bet ar šo parādību tas vēlāk dabūja pamatīgāk iepazīties. Katrreiz pirms naudas izmaksāšanas doktoram nebija laika, tā ka nepieciešams maksājums bija jāatliek un jānāk otrā reizē. Dažreiz tas bija ļoti nepatīkami, dažreiz nu gan, ja note nebija tik lielu, varēja arī pagaidīt un pienākt otrā reizē un galu galā jau arī naudu dabūja. Kādēļ tas tā, tur doktoram bija savi iemesli. Piemēram, tam bija kasē jāapjautājas, vai tai nav bijuši citi lielāki maksājumi un vai tā var visu uz reizi izmaksāt. Kase par doktora bažām tikai pasmaidīja. Ja tikai rēķins parakstīts, izmaksās visiem!
Tiklīdz doktors bija rēķinu parakstījis, tas bija pavisam cits cilvēks. Viņš nelaida savu klientu vaļā un nopļāpāja ar to vai pus dienu. Bet tāda izturēšanās tam nenāca par labu, jo sarūgtināja tikai velti savus līdzstrādniekus. Jāmaksā jau bija tā kā tā!... Doktors nepavisam nebija naudas kārīgs, tikai pārāk apzinīgs, laikam baidīdamies, ka nepārkāpj budžetu.
Viņš drīz bija atpakaļ ar savu pelēki strīpaino haveloku, melno hūti un ziloņkaula spala nūju. Viņi gāja uz Daugavas pusi, un, tā kā tiem bija jāiet garām rātūža pagrabam, tad doktors aicināja tur ieiet iekšā.
Tur tad pie glāzes alus viņš apstāstīja visu to Brazīlijas afēru, kuru Kārlis pa daļai zināja, bet pa daļai arī nezināja. Vainīga nekādi neesot Dr. K. Baloža nesavtīgā rīcība, drīzāk paši izceļotāji nav zinājuši, ko tie grib. Tā tie reiz sataisījuši streiku pret Balodi, ka viņiem katru dienu dod «bifšteku» un neko citu. Balodis ne uz kādu peļņu nav izgājis, tikai ideālā kārtā saviem tautiešiem gribējis pakalpot, segdams izdevumus no savas kabatas, aizņemdamies naudu un taisīdams parādus.
Viņam aptrūcis kapitāls, tā visa tā nelaime! Kolonizēšanas biedrības, ar kurām bija slēgts līgums, no valdības izsniegto pabalstu noziedzīgā kārtā kolonistiem nav izmaksājušas, bet iebāzušas to pašas savā kabatā. Kad Balodis viņām to atgādinājis, tam piedraudēts, lai pazūd. Nelaimīgā kārtā arī pašlaik Brazīlijā notikusi valdības maiņa, jo gāzts ķeizars un viņa vietā stājusies republika. Iestādēs caur to valdījis sajukums, un tās agrākos pabalstus vairs neizsniegušas.
Doktors vēl pastāstīja, ka ir Brazīlijā laulāts ar savu dzīvesbiedri, Baloža māsu. Kārli šī ziņa pārsteidza, jo, ievērojot doktora uzskatus, viņš domāja, ka tie dzīvo «brīvā mīlestībā». Tomēr izrādījās, ka doktors šinī punktā ļoti stingrs. Viņus laulājis Balodis, kas pēc sava amata ir mācītājs. Acumirklī tas uzturas Zlatoustā pie Urāla kalniem, kur ir luterāņu mācītājs. Latviešu tautības mācītāji še Baltijā no vāciskās konsistorijas vietas nedabon. Tiem jāklīst ārpus dzimtenes, kā, piemēram, Baložam Zlatoustā, kur pa Jāņiem sniegs snieg un visa mācītāja alga ir tikai piecsimt rubļu gadā. Balodis tos atdod draudzes vajadzībām un pats dzīvo no saviem literāriskiem darbiem.
Doktors vēl otrreiz laulāts, atgriežoties no Brazīlijas Jēnā, jo Balodis viņiem nav varējis izdot nekādus dokumentus. Uz Brazīliju tam vajadzējis ceļot, lai iepazītos ar dienvidu dabu. Jo pie filozofiskās fakultātes Jēnā vajagot ņemt līdzi vēl vienu priekšmetu - vai nu valodniecību, vai dabas zinātnes. Viņš izraudzījies pēdējās. Pēc šī eksāmena tas sarakstījis savu disertācijas darbu «Indeterminismus und Determinismus» un gribēja pašlaik pāriet debatēs uz brīvo un nebrīvo gribu.
Bet nu Kārlis vairs ilgāk nebija aizturams, jo nebija vairs tālu vakars. Viņš atvadījās un sāka iet. Doktors viņu vēl pārvadīja pāri pa Daugavas tiltu, visu laiku stāstīdams par savu disertāciju, Brazīlijas pētījumiem un studiju piedzīvojumiem Jēnā. Pie atvadīšanās iespaids tomēr palika tāds, ka doktors nav ne desmito daļu izteicis no tā, kas viņam sakāms.

* * *

Ar savu jauno pārmaiņu Kārlis jutās visai apmierināts. Viņa darbs atalgojās tagad daudz labāk, un pie tādas cenas gandrīz var eksistēt. Doktora pretinieki tomēr bija paguvuši izplatīt tautā diezgan ļaunas tenkas, ka doktors kopā ar Balodi pārdevis Brazīlijā latviešu kolonistu dvēseles, ka tas naudaskārīgs blēdis, kam savi slepeni nolūki, un tādēļ latviešiem no viņa vajag uzmanīties. Ticētāju netrūka, cits citam dziedāja pakaļ. Kārlim tādēļ bija ļoti asas debates ar Lūci, kura arī tiecās pievienoties šādiem uzskatiem. Pie Ērkulīšiem visgarām runājot, ka, no vāciešiem nopirkts, Dr. Zālītis gribējis izkrāpt latviešus uz siltām zemēm, lai mūsu dzimtene paliktu vāciešiem.
Kārlis, kurš par lietu bija labāk informēts, tādas tenkas sagāza viņu pamatā. Doktors nebija ne blēdis un nodevējs, ne arī buržujs un izsūcējs. Viņš tikai ir dievatiesīgs, patiess cilvēks, kas katram izstāsta savu nodomu, bet ir pilnīgi sagrābts no sava aroda un lietas. Viņš lietai nes pats vislielākos upurus, strādādams par deviņdesmit rubļiem mēnesī (kas nav daudz vairāk, cik Kārlim iznāk), un nodarbina par tiem pašiem vēl līdzi savu dzīvesbiedri, kurai, nota bene, zābaki dažreiz bija ļoti nošķiebušies. Tādi cilvēki, kuri blēdī un nodod, dzīvo pavisam uz citādu «kāju». Tādēļ lai Lūcija nerunājot līdzi tādas muļķīgas, nepamatotas tenkas, ko izplata atpakaļrāpuļi.
«Bet es to esmu dzirdējusi arī no jaunstrāvniekiem, kas stāv tuvu «Dienas Lapai».»
«Visvienalga!» Kārlis apņēmās turēties doktora pusē un to ar visiem spēkiem pabalstīt. Jo, kas tas galvenais, viņa ieskati konvinēja ar šo laikrakstu. Viņš varēja te izteikt to, ko tas patiesi domāja, kas viņam nebija iespējams ne «Balsī», ne «Baltijas Vēstnesī». Tādēļ viņš ar divkāršu sparu steidza tālāk savu romānu, kurš pēc toreizējās kritikas stingriem prasījumiem bija ņemts tieši iz reālās dzīves. Arī doktoram un viņa dzīvesbiedrei romāns ļoti patika, un viņi sāka to jau pasniegt «Mājas Viesī».
Bet te nu cēlās atkal jauna klizma, kuru tas bija baudījis jau arī pie «Baltijas Vēstneša», lai gan daudz mazākā mērā. Jo dziļdomīgāk un brīvāk tas savā darbā izteicās, jo cenzors vairāk no tā nostrīpoja, ņemdams vainīgam līdzi arī tīri ikdienējas, nevainīgas lietas. Dažreiz cenzūras loksnes izskatījās kā redeles, ka bija šausmīgi tās uzlūkot.
Doktors no sirds nožēloja skaistās literāriskās vietas, kuras barbariskā cenzūras roka bez žēlastības sakropļojusi. Viņa dzīvesbiedre tāpat, kura sacīja: «Ir sāpīgi, kad nošņāp ko no politiska artiķeļa, bet te zaudējums vēl nav tik liels. Zaudēta tikai atsevišķa svarīga vieta. Bet literāriskam mākslas darbam ir iekšējs, organisks sakars, un katrs elements tam nepieciešams tāpat kā cilvēka organismam acis, kājas un rokas. Tur tāda strīpošana atstāj tādu iespaidu kā izdurtas acis, sakropļotas miesas daļas, nocirstas kājas un rokas!...»
Visšausmīgākie un negantākie bendes ir literāriskie bendes-cenzori. Jo bende bendē vienīgi miesu, bet cenzoribendes bendē garu. Viņu grēki tiem netaps piedoti mūžīgi!
Doktora dzīvesbiedre nāca uz domām, ka tomēr vēl drusku ko varētu glābt. Romāns tika novilkts arī sevišķā izdevumā. Viņa ieteica stādīt cenzoram priekšā pilnīgu pirmatnēju tekstu, neizmetot ārā cenzūras strīpojumus. Cenzors, būdams tanī pārliecībā, ka tas to jau reizi lasījis, viss kaitīgais no tā izmests, neko daudz nedomādams, parakstīja loksnes. Dažas loksnes iznāca cauri pilnīgi pirmatnējas. Bet tad cenzors pamanīja, ka te notiek blēdība, un sāka strīpot vēl vairāk. Ne vien «kaitīgās jaunās idejas» (justament, kuras viņam tādas izlikās), bet arī visu, kas varētu stiprināt latviešu tautisko apziņu vai arī vienības sajūtu kā vienas un tās pašas tautas piederīgiem. Par Latviju nemaz nedrīkstēja runāt. Nebija nekādas Latvijas, bija tikai «Ļščįąėņčéńźčé źšąé». Ko nu darīt?! Redaktors, viņa dzīvesbiedre un autors noskumuši pārdomāja stāvokli. Kārlim priekš acīm rēgojās tāds ķermenis, kuram nocirsts kakls! Visas pūles cenzoru pārliecināt bija veltas. Gan diezgan labi varēja izrunāties ar cenzora kundzi, ja to gribēja darīt vācu valodā, kuru viņa ļoti mīlēja un kurā pati iesāka runāt. Bet ar pašu veco štātsrātu Adrianu... oviču Rupertu nekāda runāšana nebija. Viņš bija errīgs kā ezis jau par to vien, ka pie viņa negriezās dienesta vietā Rīgas pilī, bet viņa privātdzīvoklī - garīgā skolā Suvorova ielā. Tomēr aizliegt viņš to neaizliedza, un, kad viņa kundze, kas taču pilī nevarēja būt klāt, katru nācēju katrreiz smalki izprasīja, tad tas varēja vest uz kaut kādām domām. Tad arī bija norunāts, ka štātsrāts pārnācis parunāja pirms ar savu kundzi un tikai tad pieņēma lūdzēju, piemērodams tam pienācīgo toni. Dažiem retiem pēc izrunāšanās ar kundzi, - ja tie nebija aprobežojušies vienīgi ar kailiem vārdiem, arī pie cenzora bija itin labi panākumi. Viņš atlaida visu strīpoto, tikai formas dēj paturēja arestā dažas vietiņas. Bet, kas pie kundzes bija domājis iztikt vienīgi ar skaistiem vārdiem, tos Ruperts asi un strupi noraidīja. Kas strīpots, tas strīpots, un nekas no tā vairs netiks atļauts! Kad autors vai redaktors viņam vēl ko gribēja ieskaidrot, tas atmeta tikai ar roku: «Ardievu, ardievu!...» Tas nozīmēja, ka audience no viņa puses cauri un lūdzējs var iet.
Ka pie viņa der kukuļi, to Kārlis it labi zināja no sava drauga Krūma. Tas katrreiz pēc jauna gada «Baltijas Vēstneša» un «Balss» vārdā taisīja cenzoram vizīti un līdz ar laimes vēlējumiem tam nodeva divas Katrīnas kā atzinības balvu par laikā atpakaļ atsūtītām cenzūras loksnēm. Cerams, ka uz priekšu cenzora kungs savu laipnību parādīšot vēl jo lielākā mērā. Panākumi bija tik lieliski, ka vecais Ruperts pat neatļāva polemikas pretiniekiem Vēberu daudz aizņemt. Lai gan likums aizliedza cenzoram lietā iejaukties, Ruperts it vienkārši visu izstrīpoja, kas Vēberam varēja būt personīgi nepatīkams. Bet ar to viņam bija maz pakalpots. Piemēram, «Dienas Lapa» tādās reizēs Vēberu vairs nesauca īstā vārdā, bet izdomāja kādu citu raksturisku nosaukumu, ko Vēbers varēja uz sevi attiecināt, un izkaitināja to vēl vairāk. Viņa apzīmēja to par Ķipīti un taisīja rīmes: «Ķipīts švauks, gāžas pļauks!...»
Tātad, ja te mēģinātu ko ar naudu darīt, varbūt tā lieta ietu. Bet kur šo naudu ņemt? Plātesa firma turējās pie principa, ka viņa brīvības vairāk negrib, cik ķeizars viņai dod. Ne velti Arnolds Plātess iekšējā veikala dzīvē, kad notika kādas zeļļa kāzas vai cits kas, iesāka runu ar vārdiem: «Mein Vater und der Herr Kaiser!» Un atkal līdzīgi konsulam Rābemanim, ka viņš nevarētu elpot, ja tas būtu citos uzskatos nekā augstā valdīšana. Tādēļ viņš gribēja tikai skaidras, atļautas lietas un tādēļ atzina par nevajadzīgiem kādus smērus. «Mājas Viesa» izdevējs jau savā sirdī bija konservatīvs kungs, kuram tas «progress» un «jaunās idejas» nemaz lāgā nepatika. Bet, tā kā tās, cik varēja jau paredzēt, bija daudz ienesīgākas nekā vecais konservātisms, tad viņš ļāva savai avīzei arī drusku novirzīties sāņus. Šinī gadījumā tas arī bija tik kulants, ka arī no savas puses nožēloja nostrīpoto. Bet tas arī bija viss, ko viņš darīja.
Kārļa ienākumi arī bija tādi, kas vēl lāgā nesedza viņa izdevumus, tātad izsviest kādas summas priekš tādiem liekiem mērķiem tam nebija iespējams. Tad redaktors apņēmās ziedot no savas kabatas desmit līdz divdesmit pieci rubļi, bet Kārlim vajadzēja gādāt par to, ka tie cenzoram rokā tiek. Tikai nu vēl bija jāpārliek, cik dot - desmit vai divdesmit pieci? Ja viņš neņem pretim, tad ar lielu summu riskanti, ja ņem pretim, tad vēl riskantāki. Jo tad pie šīs vienas reizes nepaliks. Tad ir jāzina, vai norma nav par lielu un to var vēlāk nest. Jo arī Makiavelli saka: «Nepieradiniet savus ļaudis ar lielām dzeramnaudām, jo tie vēlāk gribēs vēl...» Bija arī viņiem ziņas, ka mazākas lietas panāktas pie viņa ļoti lēti, pat ar pieci rubļi. Toreiz nu gan naudai bija cita vērtība, kas tagad, tomēr pie vecā Ruperta labām īpašībām piederēja tā, ka viņš bija ļoti pieticīgs.
Nu, vienlīdz daudz, nolemts bija, ka jādod, un Kārļa ziņā tika atstāts, cik. Tas varēja atkarāties no garastāvokļa un sevišķiem apstākļiem un daudz tādām blakus lietām, kuras jāizšķir uz vietas. Otrs jautājums: kur dot? Oficiālā birojā pilī to nevar, jo tur arī citi klāt, un tas būtu par daudz riskanti tur ar naudu plātīties. Citādi tas ir mājā, privātdzīvoklī, kur, ja iziet šķībi, var būt vēl arvien šāda vai tāda izruna.
Kārlis pirms izzināja, ka Ruperts pa vasaru seminārā nedzīvoja, bet bija izbraucis ar visu ģimeni uz jūrmalu. Bet ne jau kāda lepnā kvartālī. Toreiz Bilderliņi bija klusa vietiņa priekš maziem ļautiņiem un tādiem, kas mīl mieru. Viss peldu vietu smaguma centrs ar lielo publiku bija novirzījies no Dubultiem uz Majoriem un Edinburgu, Bilderliņi pie tam bija arī vēl maz apdzīvoti un tukši. Vecais Ruperts pie tam dzīvokli nebija īrējis pašos Bilderliņos, bet nomalē, kādās mežsarga mājās netālu no Lielupes tilta. No dienesta vietas tas brauca tūdaļ ārā pie savas ģimenes.
Šīs ziņas Kārlim bija ļoti vajadzīgas pie sava plāna izvešanas. Viņš rēķināja tā, ka būtu labi izbraukt kādu stundu vai pusstundu Rupertam pa priekšu. Jo, kamēr viņš vēl nav ieradies, var parunāties ar tā kundzi pa vāciski. Izstāstīt, kas par lietu, un iegrūst varbūt viņai to kukuli ar lūgumu, lai tā uzstājas viņam pie sava vīra par aizrunātāju. Ja tas izdodas, viņa apņemas to darīt, tad lieta tikpat kā vinnēta.
Ar tādu aprēķinu tas devās ceļā, sasniedza Bilderliņu staciju un tad pa mežu devās atpakaļ uz mežsarga māju. Tu brīnums, kā viņam sirds pukstēja! Agrāk tas nebija uztraucies par daudz svarīgākām lietām. Bet vai tad svarīgāks vairs kas varēja būt? Priekš viņa tas bija dzīvības jautājums. Ja cenzors izkrimta no viņa darba rindas un slejas, tad viņam bija zaudējums ne tikvien par veltu darbu, jo par izkrimsto tas honorāru nedabūja, bet izkrimstais atņēma darbam visu poēziju, patiku un kairumu. Darbs paliek bāls, un ļaudis var sacīt, ka Kārlis Ērglis izrakstījies un nespēj vairs nekā laba. Viņš varēja zaudēt savu rakstnieka slavu, kas ļoti bīstami, jo tas varēja atstāt iespaidu uz viņa nākošo darbu izdošanu un honorāriem.
Tā domādams, viņš sasniedza mazo, balto namiņu, kuram vienos sānos bija plaša veranda, kur arī bija galvenā ieeja. Šī veranda bija pilna mazu bērnu, pa galviņai citu par citu lielāku. Viņš apsveicinājās ar tiem un apjautājās, vai štātsrāts Ruperta kungs mājās.
«Nē,» kāda maza, spilgta balstiņa atbildēja, «viņš tagad vēl Rīgā amata darīšanās...»
«Pilī Nr. 58,» kāda otra balstiņa papildināja. «Viņš cenzē latviešu grāmatas un laikrakstus. Viņam dažreiz ļoti daudz darba.»
«Bet pēc četriem viņš būs atkal mājās pie mums,» pirmā balstiņa paskaidroja. «Tad mēs iesim visi uz jūru. Mazie ne, mazie paliek mājās...»
«Kur tad cenzora kundze?» Kārlis iejautājās tālāk. «Mamma ir mājās, bet viņai ir viesi,» lielākais paskaidroja. Pavēris durvis, tas tai pa krieviski sacīja, ka te gaida kāds svešs kungs.
Viņa piecēlās no galda, kur vēl sēdēja kādas trīs vai četras kundzes, viņas matu. Kā rādījās, tām bija ļoti interesantas sarunas, arī krievu valodā.
Ruperta kundze Kārli jau kādas reizes bija seminārā redzējusi un viņu pazina. «Ahā, jūs nākat darīšanās pie cenzora,» viņa pa vāciski to uzrunāja. «Labi, labi, viņš drīz būs mājās. Esat tik laipni un uzgaidat!... Varat apsēsties tepat uz verandas. Drīz viņš būs klāt... Atvainojat!...»
Parādījusi tam vietu, viņa iegāja atkal atpakaļ dzīvoklī un aiztaisīja durvis. Viņas valodas ar viešņām laikam bija tādas dabas, ka nav labi, ja kāda sveša auss tās dzird. Cik Kārlis pa to īsu laiciņu noprata, tad te tika kritizētas tādas pat kundzes, kas acumirklī nebija klāt. Žēli viņš noskatījās, kā durvis aizvērās. Ne tādēļ, ka tam būtu interesējušas viņu sarunas, bet viņam tika nogriezta iespējamība parunāties ar mājas kundzi zem četrām acīm un iegūt viņu priekš savas lietas, kā jau iepriekš nodomāts.
Viņš gaidīja; pulkstenis rādīja jau sen pāri četriem, bet Ruperts vēl neradās. Tas viņu padarīja bezgala nervozu. Bērni turpretim savā nodabā rotaļājās un čaloja, it kā viņa te nemaz nebūtu. Viņš tādēļ mēģināja uzsākt ar tiem kādas sarunas.
«Vai jūs domājat, ka grospapus drīz būs mājās?» viņš iejautājās.
«Grospapus?!» mazā, sīkā balstiņa viņu neizprazdami uzlūkoja. «Mums ir tikai papus, mums nav grospapus...»
«Nu, es domāju - cenzora kungs?» Kārlis papildināja.
«Tas ir mūsu papus,» kāds knauķis paskaidroja. «Mums nav grospapas...»
Pēc tam viss koris it kā vienā balsi viņam ieskaidroja: «Mums ir tikai papus, mums nav grospapas...»
Viņam ar to bija jāapmierinājas un jāgaida tālāk. No lepnā plāna neiznāca nekas, jo viņš nekur nevarēja atrast pieturas punktu. Bērni dzīvoja savā nodabā, madāmas aiz sienas jautri trieca; viņš tīri kā pasaulē aizmirsts.
Pēdīgi, pulkstenis jau varēja būt pāri pieciem, Ruperts iznāca no dzīvokļa vaļējām krūtīm, vienos kreklos, basām kājām. Viņš, kā rādījās, bija ienācis mājā pa mazajām durvīm, ātri izģērbies un nāca uz verandas atpūsties.
Ieraugot viņu tik piepeši savā priekšā, Kārlis tīri izbijās, it kā būtu ieraudzījis kādu spoku. Ruperts tāpat, - ka te var būt kāds svešs cilvēks, par to viņam nebija ne mazākās jausmas! Viņš pat nesajēdza saņemt Kārļa sveicienu un īdzīgi jautāja: «Ko jūs gribiet? Vai jums kāda darīšana?»
«Jā, es nāku kādā ļoti svarīgā darīšanā, sava romāna dēļ,» Kārlis steidzās paskaidrot. «Redziet, tur ir noticis bēdīgs pārpratums! Es nepavisam neesmu tā domājis, kā jūs to saprotiet... Tādēļ tur nav ko strīpot...»
«Ā, jūs esat no tā įåēįīęķą laikraksta?» Ruperts uzminēja. «Man ar jums vien tagad darīšana... Šodien atkal jūsu dēļ nokavēju vilcienu. Gandrīz katrā rindā jums slēpjas kāda kaitīga ideja. Vai ziniet, ja jūs tā rakstīsiet, es strīpošu... Strīpošu!»
To viņš noteica cieši un ar apņemšanos, itin kā tas vai noņems galvu.
«Jūs jau esat visu labāko nostrīpojuši,» Kārlis sūrojās. «Es tādēļ nācu lūgt, lai jūs nostrīpoto otrreiz pārbaudītu.»
«Nē, nē, kas strīpots, tas strīpots, to es vairs neatļaušu,» Ruperts cieti noteica. «Patiesībā jums viss būtu jānostrīpo! Likums nosaka, ka reiz nostrīpoto vairs nedrīkst iesniegt cenzoram caurskatīšanai. Bet ko jūs dariet?! Jūs nostrīpoto sūtat man otrreiz, jūs mani krāpjiet... Es uz to skatīšos... Rīkošos pēc likuma...»
«Tas nav vairs priekš avīzes, tas priekš sevišķa izdevuma un arī pārstrādātā un izlabotā veidā jums iesniegts,» Kārlis paskaidroja. «Tas jau nav nekāds politisks artiķelis, tā jau ir skaidra māksla. Rakstot jau es tā skatos no cenzora stāvokļa, lai nekā nebūtu, ko strīpot.»
«Jūs sakiet, ka tas bija pārlabots?» Ruperts nedroši iejautājās, jo var jau būt, ka tā bijis. «Labi, es skatīšos!... Bet es tur nekā laba nevarēju izlasīt. Kaitīgu es nevaru atjaut ne avīzē, ne grāmatā... Kur jūs aiztiksiet bez dieva? Valstiskas apziņas jums nemaz nav... Jūs nemaz neapzināties, ka dzīvojat Krievijā. Caru jūs nepieminiet ne ar vārdu, bet kaļiet diezin kādus tēlus par diez kādu Latviju. Es nepazīstu nekādas Latvijas, pazīstu tikai Baltijas guberņas. Es strīpošu... Strīpošu, cik varēšu, un, ja nevarēšu, tad ziņošu savai priekšniecībai. Sūdzat mani! Kādēļ jūs mani nesūdzat?»
«Kādēļ tad lai mēs prāvojamies?» Kārlis pasmaidīja. «Ir taču tik daudz citu ceļu, pa kuriem varam saprasties...»
Te jau diplomātiski tika griezta vērība uz to: «Var būt, ka drusciņ pamaksātu!...» Bet Ruperts to nesaprata un sirdījās, ka šis cilvēks tik maz saprot. Tagad laikraksti rakstīja par idejām, ka tīri vai gudrs nevarēja tikt. Žandarmērija un birokrātiskās aprindas runāja par diez kādām kaitīgām idejām pie latviešiem jaunākā laikā. Viņš gan strīpoja, strīpoja, - bet varbūt viņš vēl daudz par maz strīpoja? Ko tad priekšniecība teiks? Kaut jele šie sūdzētu! Tad priekšniecība redzētu, ka viņš arī ko dara, un tiktu noskaidrots, ciktāl viņš ar strīpošanu var iet. Bet tā! Neviens neko nesaka, neviens nesūdz. Tur jānāk uz domām, ka viņš tik labi laiž cauri, ka visi ar viņu uz mieru. Priekšniecība var nākt uz domām, ka viņš savu dienestu neievēro vai pat ir nopirkts un nespējīgs. Tas viņam var maksāt vietu un izredzi uz labāku vietu. Jā, jā, viņš nedrīkst vairs ilgāk klusēt. Viņš par šiem kaitīgiem laikrakstiem un autoriem rakstīs sevišķu ziņojumu priekšniecībai.
«Jā, politiskos rakstos tas ir citādi,» Kārlis, nezinādams viņa domas, lūkoja to pārliecināt. «Bet mākslā, tur jau Latvija nav domāta kā kas reāls, tā ir gluži nevainīga alegorija, un nav patiešām viņu ko strīpot - -»
«Jūs gribiet mani mācīt, it kā es nezinātu, ko es daru!» Ruperts viņu pikti pārtrauca. «Četrdesmit gadus es strādāju šo darbu, ļīęąėóé, un zinu, kas jāstrīpo, kas ne.»
«To jau es nenoliedzu,» Kārlis turpināja, «bet ziniet, ka dažreiz vienai frāzei var būt divējādas domas. Viņu var saprast tā un arī tā. Bet, ja nāk domstarpības, tai arvien tiek piemērota tā doma, kā autors to sapratis. Tādēļ arvien var atrast kādu modus vivendi, kā vienoties...»
Tas cilvēks te tik daudz runāja, ka Rupertam gribot vai negribot bija jānāk uz kādām domām. «Vai jūs ilgi uz mani jau gaidāt?» tas piepeši iejautājās.
«Nu, vismaz kādas pusotras stundas,» Kārlis atbildēja.
Cieši uz viņu noskatīdamies un vilcinādamies, cenzors iegāja dzīvoklī un savai kundzei ko klusu apprasījās. Varēja tik daudz saprast, ka viņa nopurināja galvu un sacīja: «Nē!»
«Nu, ko tad viņš?» cenzors tikko bargi neiesaucās. «Źąźą ķąćėīńņü!» Iznācis atpakaļ, tas pieņēma atkal savu cieto vaigu. «Nē, nē, kas strīpots, tas strīpots... Rakstiet citādā garā! Ja jūs tā rakstīsiet uz priekšu, es strīpošu atkal un ziņošu savai priekšniecībai, lai jūsu avīzi pavisam aizliedz... Nu, ardievu, ardievu!» tas nobeidza sarunu, kad Kārlis vēl gribēja ko iebilst.
Bet, tā kā Kārlim bija tie vislabākie nodomi uz izlīgšanu, tas neļāvās tik viegli noraidīties.
«Es domāju tomēr, štātsrāta kungs,» tas uzmācās, «jūs varētu vēlreiz pārbaudīt strīpoto. Man ir līdzi no jums nostrīpotā loksne, man ir līdzi divas jaunas loksnes ar tekstu. Ja ne visu, tad taču, es domāju, ka kādu dalu - -»
«Ko jūs gribiet?!» Ruperts piepeši histēriski iesaucās. Un, atrāvis durvis, tas, it kā palīga meklēdams, griezās pie savas laulātās draudzenes. «Nu, skaties tu te to cilvēku!» viņš krievu mēlē tai sūrojās. «Nekur man nav no viņa miera un patvēruma... Jau pilsētā man jāmokās ar viņa slejām un, tās strīpojot, jānokavē vilciens... Nu esmu mājās, bet viņš atkal klāt! Ne mazāko drusku nevaru dabūt atpūsties, viņš man laupa katru acumirkli. Įīęå, įīęå,» tas krustojās, «ī ćīńļīäč, ńļąńč ėžäč ņāī!»
Madāma viņu lielām acīm uzlūkoja, un arī citas viešņas sodoši noskatījās uz iebrucēju no galvas līdz kājām. Tāpat bērni it visi bija kājās un spītīgi apskatīja Kārli, kas viņu papam darīja tādu pārestību.
Kārlis patiešām atradās tikpat kā uz adatām. Viņam nebija vairs, ne ko teikt, ne ko būt.
«Ardievu, ardievu, es teicu ardievu!» Ruperts sauca uzsaukdams, kas bija tikpat daudz kā: «Redziet, kur durvis!»
«Ardievu!» Kārlis arī beidzot no savas puses sacīja un nākošā acumirkli bija aiz durvīm.
Tikai pa ausu galam tas vēl dzirdēja iekšā uztrauktā cenzora guģošanos. Viņam bija pavisam savādi ap dūšu. Briesmīgi spurīgs radījums šis daiļa postītājs! Ne godīgi runāt tas neprot!... Tagad viņš vislabāk saprata «dzejnieka lāstu» pret dzejai naidīgo valdnieku un viņa galmu. Arī viņam gribējās lādēt, tikai negadījās piemērots lāsts. Bezkaunība pārāk liela, lai to varētu izteikt vārdos! «Kad tu, kad tu -» viņš pie sevis meklēja, «kad tu par rupuci paliktu!... Jā gan, par rupuci un sakalstu. Kamēr tu dzīvo un valdi, lai neviena zaļa zālīte neaugtu, neviens stādiņš neplauktu, neviens dzīvs asniņš lai nezeltu... Lai apkārt tev nekā dzīva un spirdzinoša... Tikai tu viens, garlaicīgais, sakaltušais rupucis - -»