AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Trīsdesmit ceturtā nodaļa

Bija jāmācās caur puķi runāt un savas domas slepenībā tīt. Taisni ejot pie vecā Ruperta, nekas nebija sasniedzams, bet aprobežotos apstākļos - parādās meistars.
Kārlis strādāja dedzīgi pie jauna romāna, kurš tautā atrada ne mazāku atbalsi kā viņa agrākie darbi. Nebija tādēļ brīnums, ka «Mājas Viesim» lasītāju skaits vairojās, lai gan Kārlis nebija tas vienīgais cēlonis. Dr. philos. P. Zālītis bija pulcējis ap «Mājas Viesi» arī citus ievērojamākos rakstniekus, piemēram, Aspaziju, Rūdolfu Blaumani, Jāni Poruku, Andreju Pumpuru, Sudrabu Edžu, Plūdoni, Līgotņu Jēkabu un citus, tālāk kritiķi Teodoru Zeifertu, Vizuli, daudz studētu zinātnieku, kā Dr. P. Šmitu, Dr. G. Beldavu, Dr. Alksni (Dr. K. Balodis jau skaitījās kā mājinieks) un vēl citus, ka grūti viņus visus uzskaitīt. Visi, kam vien bija spilgtāk pazīstams vārds, bija sastopami pie «Mājas Viesa». Pat no ievērojamiem mirušiem viņš caur to radiem centās iegūt kādus rokrakstus, piemēram, no Ed. Veidenbauma. Ievērojot, ka te bija sadevušies kopā, kā var sacīt, visi tā laika ievērojamākie latviešu rakstnieki, žurnālisti un zinātnieki un tie cēla gaismā tik daudz jauna un ievērojama, tad tautai gribot negribot vajadzēja piegriezt šādam laikrakstam vērību. tā sakot, Dr. philos. P. Zālītis pēc tā laika apstākļiem bija uzķēris moderno laika garu un ara savu literārisko tīrumu ar jaunlaiku arkliem.
Tikai ar polemikām viņam neveicās. Viņš velti mēģināja savus pretiniekus notriekt, kuri viņam arvien no jauna uzmācās ar «Brazīliju» un «ārzemes dakteri». Lai arī cik spoži un loģiski tas pierādīja savu taisnību, tie apgalvoja, ka viņš palicis apakšā. Šādu absurdu doktors nemaz paciest nevarēja! «Drīz es apakšā, drīz viņš virsū,» tas ironizēja savus pretiniekus, «bet es paliku uzvarētājs!» Bet arī ar to nekas nebija līdzēts. Lai daudzmaz atsistu uzbrukumus «Mājas Viesim», arī Kārlim bija jāiet palīgā.
Nevar sacīt, ka polemizēšana būtu bijusi arī Vēbera stiprā puse. Pēc Kārļa raksta nodrukāšanas «Baltijas Vēstnesī» un «Balsī» parādījās ļoti nikni, histēriski un rupji uzbrukuma raksti. «It kā spīlēs nabaga «Mājas Viesis» spiedz un ļodzās, gribēdams tikt vaļā no pārmetumu nastas, ko tam kaklā kāra paša aušība» utt. Tie bija paša Vēbera rakstīti. Cilvēki, kuri reiz bijuši slaveni, vismaz par tādiem jutušies, ja kāds ar tiem ir citādās domās, zaudē arvien parasto mērauklu, uzstājas tik bargi un histēriski, ka neviens, arī viņu dievinātāji un cienītāji, tiem nevar piekrist. Vēbers līdz tam kā žurnālists un sabiedrisks darbinieks patiešām bija sasniedzis tādas sekmes, kas varēja lieliski stiprināt viņa pašapziņu. Bet līdz tam latvieša garīgā kultūras dzīvē piedalījās vienīgi studētie un turīgie nestudētie īpašnieki, un tie bija tie viņa cienītāji. Bet tagad nāca jauns pieplūdums no plašākiem tautas slāņiem. Līdz ar skolām radās daudz lielākā mērā skoloti cilvēki, no studentības atdalījās jauni virzieni, un, par visām lietām, vecajam saimniekam bija skoloti dēli un meitas, kurus Vēbers nemeklēja un pavisam ar tiem nerēķinājās. Taisni otrādi. Viņš ne vien pats apstrādāja rupjā piestā «jaunās idejas», bet arī atļāva toreiz pazīstamam humoristam J. Purapuķem sieviešu kustību galīgi izķengāt un izķēmot. Pēc kādas emancipācijas un brīvības latviešu jaunlaiku sieviete cīnās? Purapuķes stāsti uz to atbildēja, ka viņas grib piekopt visas tās nelādzības, ko tagad dara vīrieši. Pīpot, piedzerties, iet cauri, netikli dzīvot utt. Viņš tēloja, ka emancipētās sievietes dzer ķomņiku pēc ķomņika, smēķē ļuļkīšos prastu mahorku un beidzot piedzērušās nokrīt pabeņķi.
Zināms, ka reakcionāri un vecie, naivie ļautiņi par to pasmējās, bet jaunā paaudze par to sašuta, un izglītotās jaunavas, kurām šis jautājums, varēja teikt, bija dzīvības jautājums, ar riebumu no šāda laikraksta novērsās. Jaunā paaudze, - un to Vēbers nemaz nejuta, - nostājās pret viņu opozīcijā un novērsa no viņa avīzēm arī savus vecākus. Skolotiem bērniem par saviem neskolotiem vecākiem arvien bijusi liela vara. Viena no Vēbera lielākām maldībām bija tā, ka viņš iedomājās sevi par tik slavenu autoritāti latviešu lietās, ka pietiek sacīt viņam tikai vienu vārdu, un lieta ar to izšķirta. Viņš tādēļ polemikās centās mazāk strīdīgo jautājumu noskaidrot kā ar savu autoritāti pretinieku notriekt. Ar savu sašutuma pērkona vilni tas deva tik sparīgus cirtienus, ka, neķerdams īsto mērķi, tikai pats pakrīt. Vismaz Kārlis no Vēbera zaimiem un pulgošanas nepavisam nejutās aizskarts; viņam bija drīzāk tā žēl.
Var sacīt, ka šāda taktika arī savukārt bija pie tam vainīga, ka Vēbers cīņu zaudēja. Lieliski viņš ar to pakalpoja «jaunai strāvai». «Dienas Lapa» piekopa gluži pretēju taktiku. Savos ievadrakstos un atbildēs tā centās ieturēt pieklājīgu toni un jautājumu lietišķi noskaidrot. Turpretim savā literāriskā pielikumā un satīrā tā pielaida prastības un rupju zaimu vairāk, nekā vajadzīgs. Ar vieniem dubļiem tā nolēja Vēbera veco godību. Tādēļ tas arī uztraucās un zaudēja līdzsvaru. Bet «Dienas Lapa» vēl arvienu varēja sacīt, ka joks un satīra šķirami no nopietnības, ko Vēbers vis nevarēja sacīt.
Pašiedoma par savu lielo popularitāti nodzina ātri vien lejā Vēbera agrāk ievērojamo avīzi «Balss». Neraugot uz bīstamo konkurenci, tas pietika joprojām tāpat ar tiem piecsimt rubļiem gratifikācijas gadā līdzstrādniekiem. Ja aizgāja kāds no tiem, nu, lai iet, iztiks ar tiem atlikušiem. Manuskriptu jau bija tik daudz sasūtīts, ka nezināja, kur tos likt! Iznāks no tiem pieci simti vairāk tiem, kas vēl paliek. Jo pašu lielāko vērību tas piegrieza pats saviem rakstiem, būdams tai pārliecībā, ka tauta ar vislielāko nepacietību un interesi sagaida, ko viņš atkal teiks.
Radās konjunktūra, ka «Balsi» no pozīcijām bez pretinieka opozīcijas spieda ārā tās pašas brālis «Baltijas Vēstnesis». Satiksmes līdzekļiem uzlabojoties ar jaunām dzelzceļa līnijām, arī laucinieki vairs negribēja apmierināties ar nedēļas laikrakstu, bet gribēja lasīt avīzes ik dienas. Tā kā vēl abām avīzēm bija viens un tas pats redaktors - Aleksandrs Vēbers - un rakstīja vienā tikpat labi kā otrā, tad tiem pēc «Balss» nebija nekāda sevišķa vajadzība, un tie abonēja labāk «Baltijas Vēstnesi».
Tātad arī draugi un domubiedri zem apstākļiem var būt bīstami. Kaitēja taču tāpat «Mājas Viesis» «Dienas Lapai», kura, lai gan citādi bija tik strauja un radikāla, honorārus tomēr tikpat kā nemaz nemaksāja. Iztika ar tiem pašiem jaunstrāvniekiem, kuri strādāja idejas pēc, un ar studentiem, kuriem, cik tie par saviem darbiem varēja nodzert, tas bija viņu. Bieži vien tādēļ «Dienas Lapa» ieklupa «Mājas Viesim» sānos, uz ko tas sākumā nereaģēja, bet vēlāk, pēc J. Pliekšāna aiziešanas no «Dienas Lapas» redakcijas, pa krietnam vien ar šo lapu saplēsās. It sevišķi studentu stipendiju lietā, par ko māmuļnieki un «Baltijas Vēstnesis» ļoti nopriecājās.
Beidzot Vēbera domubiedri darīja viņu uzmanīgu uz briesmām, kas tam draud no draugiem un ienaidniekiem. Viņš atkal pietika ar to, ka meta svaru kausā vienīgi savu personu, atsvabinājās no advokatūras un visiem citiem saviem pienākumiem, lai ziedotu visus savus spēkus «Balss» pacelšanai, kura visvairāk apdraudēta. Kas attiecas uz «Baltijas Vēstnesi», tad tam, kā jau aizrādīts, saimnieciskā ziņa neklājās tik slikti, tomēr Fr. Veinberģis aizrādīja akcionāriem, ka arī šai avīzei draud briesmas, ja netiek laikā mobilizēti un pie tās saistīti spējīgi spēki, tāpat kā «Mājas Viesim». Tā kā viņš arī pats sevi par tādu spējīgu skaitīja un pēc tā laika tautiešu prasībām arī tāds bija, tad viņš labprāt uzņēmās «Baltijas Vēstneša» galvena redaktora pienākumus, lai tā sekmīgi cīnītos pret «Mājas Viesi», «Dienas Lapu» un jaunām idejām.
Tomēr Dr. Plātess un Dr. philos. P. Zālītis par to neko neiztaisīja. Tiem bija priekšrocības ne vien līdzstrādnieku ziņā, bet arī tie darīja pretiniekam jūtamu savu tehnisko pārsvaru. Par to pašu naudu tie izdeva «Mājas Viesi» stipri lielāku par «Balsi» un izdeva to divreiz nedēļā. Viņi pēc iespējas sniedza visu, ko vien uz pasaules vajag zināt un kas var noderēt, starp citu lauksaimniecības pielikumu, racionālas barības pagatavošanas receptes un arī modes paraugus ar visām «šnitēm». Tas bija doktora dzīvesbiedres nopelns. Un, kad iesūtīto rakstu sakrājās atkal tik daudz, ka tos nezināja, kur likt, tad uz viņas ierosinājumu pie «Mājas Viesa» tika nodibināts arī «Mēnešraksts». Tam vajadzēja būt modernam, ar ilustrācijām, ka tas neizšķirtos neko no lielo tautu žurnāliem. Bet, ja ilustrācijas bija jāpagatavo ārzemēs, tad tas iznāca ļoti dārgi, un vienu laiku tas izrādījās jau par to akmeni, pār kuru viss pasākums var klupt. Gan vecais Riņķis bija jau miris, bet arī viņa pēcnācējs izrēķināja tādu deficītu, ka vai mati cēlās stāvus. Tad doktora dzīvesbiedre devās uz ārzemēm, izmācījās tur īsā laikā izdarīt fotogrāfiskus uzņēmumus un izgatavot fotoķimigrāfiskas klišejas. Ilustrācijas tika pagatavotas turpat drukātavā, un atkrita milzīgie izdevumi par tām. Nu pasākumam vairs nekas nestāvēja ceļā.
No sākuma pašas dzīvesbiedres pagatavotās klišejas gan, stingri ņemot, neizturēja lietpratēja prasības. Nu viņas vietā jau varēja pieņemt lietpratēju, bet, ja nebūtu bijis ierosinājuma, tad diez vai maz būtu iznācis «Mēnešraksts», uz kuru vēl tagad atceras kā uz labāko žurnālu, kāds latviešiem vien bijis. Cena tam bija nolikta trīs rubļi gadā, bet, kas abonēja to kopā ar «Mājas Viesi», tas dabūja abus kopā par pieciem rubļiem gadā. Kurš uz tik izdevīgiem nosacījumiem neabonēs abus? Radās atkal jauni lasītāji, ka biezs, un visi atkal uz tās pašas vecās, garlaicīgās «Balss» rēķina.
Bet, kad nāca pie gada norēķina un Dr. philos. P. Zālītis gribēja zināt, cik tad nu īsti pelnīts, veikalvedis viņam pasludināja, ka deficīts ir tik un tik! Tas sniedzās tūkstošos parasti, kā jau arvien pie Plātesa firmas: lielāks apgrozījums, lielāks deficīts, mazāks apgrozījums, pietiek ar mazāku deficītu! Doktors tīri vai izsamisa un nevarēja saprast, kur tā vaina. Labam apgrozījumam taču vajag dot labu peļņu, jo, ja tās nav, tad taču velti visas pūles. Viņš tādēļ kļuva ļoti skeptisks, nospiests un lūkojās tumši abu laikrakstu nākotnē. Viņš runāja pat no aiziešanas un izteicās, ka tam būtu jāpieņem citur kāda vieta.
Beidzot tas atrada, kur vaina slēpās, un apmierinājās. Deficīts patiesībā nemaz nebija, tikai rēķinu māksla. Plātesa firma ieskatīja laikrakstus par atsevišķiem nošķirtiem uzņēmumiem par sevi un drukātavu atkal kā uzņēmumu par sevi. Plātesa laikraksti tika drukāti Plātesa drukātavā par to visaugstāko cenu, kādu vien varēja rēķināt, un, tā kā drukātavas rokās atradās viņu ienākumi, tad samaksāja arī uz mata. Nekādi kredīti te nebija jādod, nekādi zaudējumi jāstrīpo. Nu, ir taču ikvienam zināms, ka laikraksts, kuru drukā svešā drukātavā, kaut arī par vismazākām konkurences cenām, ir spiests piemaksāt lielas summas. Vismaz pie latviešiem nav dzirdēts, ka tāds būtu nācis kad cauri. Bet ikviens drukātavas īpašnieks arī sapratīs, kas tas ir, ja gadu no gada drukā divus laikrakstus par cik vien iespējami augstām cenām un saņem pie tam pēdējo kapeiku. Tāds veikals, drukātāju valodā runājot, ir «speķis». Bet, ja nu vienam un tam pašam īpašniekam tā peļņa un zaudējumi, - kādēļ tad tas tā tika rēķināts? Nu veikalvedis, kas dabūja procentus no apgrozījuma, saņēma gan tos no drukātavas labas peļņas, bet pie laikrakstu iztrūkuma tam nekas klāt nebija jāmaksā. Te tad arī izskaidrojās, ka Plātesa firma, pielikdama ik gadus pie saviem laikrakstiem tūkstošus un tūkstošus, nemaz nedomāja bankrotēt, bet izdeva mierīgi savus laikrakstus arvien joprojām. Jo deficītus viņa varēja kā ko niecīgu nostrīpot un tad vēl palika diezgan!

* * *

Kārlis lasīja laikrakstos, ka viņš Rīgas Latviešu biedrības pilnā rudens sapulcē ievēlēts par revidentu. Tas bija noticis aizmuguriski, jo minētā sapulcē tas nemaz nebija klāt. Tātad viņa vecie draugi, kā reiz sarunājušies, bija izveduši cauri viņa kandidatūru. Drīz tas saņēma arī oficiālu paziņojumu, ka tas ievēlēts, līdz ar uzaicinājumu ierasties tad un tad uz revīzijas komisijas sapulci. «Māmuļā» kārtība bija šāda: pirmā ģenerālsapulcē, kas notika rudeni, tika izvēlēta revīzijas komisija, kura izvēlēja sev priekšnieku un sekretāru un tad, sadalījusi sīkāk savā starpā biedrības resorus, stājās tūliņ darbā. Mēneša, visaugstākais sešu nedēļu laikā tai vajadzēja to nobeigt, jo otrai pilnai sapulcei, kura saņēma ziņojumu, pieņēma gada pārskatu un izdarīja runas vīru vēlēšanas, pēc statūtiem vajadzēja notikt jau pirms 19. februāra - Krievijas brīvlaišanas un biedrības gada svētku dienas. Lai gan tāds revidenta darbs, ja to ņēma nopietni, prasīja daudz laika un netika arī atalgots, Kārlim ievēlēšana nebija gluži nepatīkama. Viņš sajuta gandarījumu, ka arī viņam biedrībā bija savs iespaids un piekritēji, neraugot uz letoņu «imperiālistisko» politiku, kura gribēja pārņemt visu. Latviešu biedrībā, it sevišķi teātra saimniecībā, negāja viss tā, kā būtu vajadzējis. To sajuta arī tie biedri, kas viņu bija vēlējuši. Līdz šim viņš pret šīm nevēlamām parādībām neko nevarēja darīt, ne arī tās novērst. Tagad nu viņam bija izdevība arī kādu vārdu līdzi runāt, un to viņš gribēja darīt itin saprotamā kārtā. Starp citu, viņš domāja izvest cauri tās teātra reformas, kuras tas savā laikā bija uzrakstījis Vēberam priekš «Baltijas Vēstneša», bet kuras palika zem pūra, jo neviens tās negribēja dzirdēt. Tagad lai nu dzird visi! Teātra lieta jānostāda vairāk uz demokrātiskiem pamatiem. Aktieru algas jāpaaugstina un tiesības jāpavairo. Kādēļ tad aktieri paši par savām lietām nevar spriest un tās vadīt? Kādā ziņā to par viņiem izdara labāk visādi kantoristi un koku tirgotāji?
Otrām kārtām, tas gribēja uzstāties pret rupju dūres un varas politiku biedrībā. «Dienas Lapa» nu gan pret biedrību un viņas teātra izrādēm nostājās asi, un dažreiz viņas kritika bija arī netaisna, taču, pēc Kārļa ieskata, biedrībai bija diezgan draudzīgu preses orgānu, kas ar to varēja cīnīties. Bet, tā kā Kārkluvalkam un Vēberam savās polemikās neveicās, tad letoņu partija biedrībā ieskatīja kā ērtāku līdzekli šo laikrakstu boikotēt. Viņa atņēma tam biedrības sludinājumus un teātra ieejas karti, izslēdza viņu no biedrības lasāmā galda un tāpat runas vīru sapulcē noliedza it visām biedrības nodaļām ar viņu stāties jebkādos sakaros. Bet ne visi ļaudis biedrībā pie-, krita tādai spaidu politikai. Ievērojamu stūri iztaisīja Derīgu grāmatu apgādāšanas nodaļa, kur ap Dr. A. Butulu bija pulcējušies visi Rīgas patriotiskie latviešu skolotāji. Tur pret «Dienas Lapu» valdīja mazliet brīvāks gars. Bez tam arī pašas nodaļas interesē bija tāli un plaši izplatīt savus sludinājumus un uzsaukumus, kurus laikraksti pie tam uzņēma par brīvu. Nodaļa, ņemot to vērā, piesūtīja «Dienas Lapai» tāpat kā līdz šim arī tālāk savus inserātus.
Tas sacēla vētru biedrības vadošās aprindās, kurai, lai arī to varētu apzīmēt par «vētru ūdens glāzē», bija tomēr savas sekas. Runas vīri uzdeva Zinību komisijai, kuras apakšnodaļa bija Derīgu grāmatu nodaļa, saukt pēdējo pie atbildības. Notika trokšņaina Zinību komisijas sapulce, kurā ar nelielu balsu vairumu noliedza nodaļai rīkoties pret runas vīru lēmumiem. Nodaļai ne vien vajadzēja padoties, bet arī viņas priekšnieku Dr. A. Butulu biedrības varenie boikotēja un ilgu laiku viņam pat roku nesniedza.
Arī par to Kārlis gribēja runāt pilnā sapulcē un nākt ar priekšlikumu, lai pilna sapulce atceļ runas vīru lēmumu, kas attiecas uz laikrakstu izslēgšanu un boikotu. Viņam būtu bijis vēl daudz kas sakāms, piemēram, viņa sirsnīgā vēlēšanās, lai pie biedrības tiktu pievilkti arī strādnieki un aizstāvētas viņu intereses. Bet, tā kā tas zināja, ka pat tie ļaudis, kas viņam piekrīt, ir no sirds tam pretim, tad atrada par vēlu vēl kādu priekšlikumu sapulcei priekšā celt. Jautājums bija, vai pat pati revīzijas komisija tam piekristu. Priekšnieks Dr. Morics Lejiņš, patlaban kā Rīgā apmeties, likās būt ne vien spiritists, bet arī konservatīvs. Tāpat komisijas loceklis advokāta palīgs Andrejs Krastkalns bija nācis no Jaroslavas liceja, kur bija mācījušies it visi krievu augstmaņi un birokrāti, kam pasmagas balsis. Tāpat zobārsts Bobis Kaktiņš bija ļoti nenoteikts kungs, kurš neies sanīsties ne ar vienu cilvēku, kur nu vēl ar biedrības priekšnieku. Vienīgais, uz kura pabalstīšanu viņš būtu varējis cerēt, bija radikālais skolotājs Ed. Mednis, ne tādēļ, ka tas principā tam piekristu, bet tas kā aizvainotās Derīgu grāmatu nodaļas biedrs būtu gatavs pabalstīt biedrībā katru opozīciju. Par jauno advokāta palīgu O. Zāmuelu arī neko nevarēja zināt. Tā bija visa tā revīzijas komisija.
Kārlis tika ievēlēts par komisijas rakstvedi un kā speciālu uzdevumu dabūja revidēt teātra lietas. Ja to gribēja izdarīt pamatīgi, tad tur bija jāziedo daudz darba, tā ka Kārlis pa revīzijas laiku dienu no dienas nodzīvoja pa biedrību. Kad viņš nu sāka strādāt, tad tikai novēroja, kas tāds revidents biedrībā par lielu vīru!
It visi viņam pienesa šo vai to, kas pret priekšniecību, pat tādi ļaudis, kuri katrreiz par priekšniecību bija gatavi iet vai ugunī. Tad tur tāda nekārtība, tur atkal tāda! Neviens to nezina, un neviens par to nav runājis. Kādēļ nav runājis, lai gan pats runas vīrs? Nu, negribas tā acīs līst. Kad no lieka runās un aizrādīs, tad var nākt uz domām: jā, kas tad tev par lielu interesi? Bet revidentam tas ir viņa tiešs pienākums - celt priekšā visu, ko tas zina, pilnai sapulcei. Tam arī iespēja pilnās sapulcēs labāk savas domas aizstāvēt. Bet vienkāršs biedrs, ko tas daudz var, jo Veinberģis tās sapulces vada un griež visu apkārt uz otriem sāniem. «Vai tad mēs tai pilnā sapulcē ko nospriežam? Ko Veinberģis nospriež, tas ir!»
Bet neviens to neteica tā, ka Veinberģis vai cits kāds no priekšniecības večiem to dzird. Ja viņiem nāk tas dzirdams, tie viegli vien var nākt uz domām, ka tu esi pārgājis «melnajos» (pie «Dienas Lapas»), un nākošo reizi tevi no runas vīriem izbalso. Bet tā pačukstēt revidentam pie auss ir daudz drošāk un noderīgāk.
Viņu apmeklēja darbā arī viņa vecais draugs fabrikants Mārcis un deva viņam dažus slepus aizrādījumus. «Ņem tu viņus krietni sapurini!» tas sacīja. «Mēs visi turēsim tavu kanti! Sevišķi tam Peļu Vanagam tu skaties drusciņ uz pirkstiem! Tas sevi licies ievēlēties it visās komisijās: kārtības komisijā, teātra komisijā, nama komisijā! Kas tie ir par remontiem, par kuriem tas iesniedz biedrībai tik bieži rēķinus?»
«Kā?!» Kārlis neizprazdams iejautājās. «Priekšniecība taču tos kontrolē... Vismaz tas viņas pienākums...»
«Priekšniecība?!» Mārcis iesmējās. «Nu, viņš jau pats ir tā priekšniecība! Tik jauns biedrs - pāri gadus tikai pabijis biedrībā, viņš jau tiek ievēlēts priekšniecībā un vēl par biedrības glauno sekretāru... Tur bez savu niķu nav! Tādēļ viņu labi vajag uzmanīt...»
Peļu Vanags patiešām biedrībā bija taisījis apskaužamu karjeru. Tas caur to, ka viņš kā tirgonis ar savu prašanu un izveicību priekšniecības večiem bija ļoti noderīgs. Piemēram, ja uz biedrības gada svētkiem vajadzēja iepirkt priekš goda viesiem labus ārzemes cigārus un šampanieti, tad neviens to tik lēti un labi neprata izdarīt kā Peļu Vanags. Viņam, kā arodnieciskam tirgotājam (lai gan tas pie Heflingera kalpoja tikai kā komijs), bija tā priekšrocība, ka viņš saprata preci pieprasīt par atkalpārdevēju cenu. Saprotams, ka biedrībai prece tika aprēķināta par parasto publikas cenu. Starpība palika viņam, bet biedrībai caur to nekāds zaudējums necēlās. Tikai tirgotājs saņēma par savu preci mazāk, bet arī tas ar veikalu bija vēl arvien apmierināts un novēlēja starpnieka procentus labprāt, lai tikai nākošo reizi turētos atkal pie viņa un neietu citur. Tas jau vispār pazīstams kapitālistiskās konkurences paņēmiens. Kas tas galvenais, biedrības veči atrada iepirkumu par ļoti izdevīgu un pīpoja cigārus un dzēra vīnus slavēdami!
Otrām kārtām, viņš bija ļoti noteikts uzskatu cilvēks. Tas ir, tos uzskatus, ko izsacīja priekšniecības vīri, viņš aizstāvēja, ja vajadzīgs, arī uz dūrēm. Viņš zvērēja uz to, ko rakstīja «Baltijas Vēstnesis», un uz «Dienas Lapu» spļāva. Tāpat viņš bija liels spaidu līdzekļu cienītājs; pirmais pie ārā slēgšanas un ārā sviešanas. Ja tikai vien biedrībā bija iemaldījies kāds dienlapists vai cits kāds, kam nebija tiesība «māmuļu» apmeklēt, bet Peļu Vanags zināja, ka tam ir pretēji uzskati, kanteniski viņš to izsvieda pa durvju durvīm. Šī viņa īpašība bija tik raksturiska, ka tas jau bija izpelnījies nosaukumu «herausšmeiseris». It sevišķi seloņi, ja vien tie biedrībā bija iedomājušies taisīt kādu jandāliņu, dabūja sajust viņa smago roku.
Bet, kas attiecas uz biedrības priekšniecību un vadošiem runas vīriem, tad viņiem vairs nebija otra piekļāvīgāka un padevīgāka cilvēka par Peļu Vanagu. Kad viņi runāja, tas neuzbāzās ar savām domām, bet uzmanīgi noklausījās. Kad kāds vecis attīstīja kādu jaunu ideju, tas bija pirmais piekritējs. «Tā tiešām ir prātīga doma!» - «Nē, tas man sen bija jau prātā, bet es nenācu uz tam.» - «Tiešām tas ir tik pareizi, es to gribu atzīmēt!» Izvilcis kabatas grāmatu, tas ierakstīja gudro domu pie citām, kuru tur nebija mazums. Viņš nebija tāds tukšgalvis un pārgudrnieks kā viņa biedrs, teātra komisijas loceklis P. Enberģis. Tas dažreiz it no sevis sāka attīstīt «gudras domas» un attīstīja diez kādas idejas par mākslu un teātri. Vai viņš arī pats ko saprata, par ko stāstīja, nav zināms, vismaz viņa draugi un biedri par to šaubījās. «Kas tad tev to atkal iestāstījis?!» tie iejautājās. Šāds jautājums P. Enbergu galīgi izgāza no lomas. Sajucis tas stomijās: «Kā, kā, kā?! Tie ir mana paša uzskati...» Šoreiz pat padevīgais Peļu Vanags smēja viņam vaigā. «Lai nu kam tie uzskati, tavi viņi nav!» tas kategoriski noteica. «Un diezin cik gudri arī viņi nav...» Viņš nesajuta ne mazāko tiecību vilkt ārā savu kabatas grāmatu un pierakstīt tos pie citām gudrām domām. Tik daudz viņš zināja, kam vajag, kam ne!
Pavisam citādi tas bija priekšniecības sēdēs, kad Fr. Grosvalds runāja. Uzmanīgi tas atkal noklausījās un viņam ne vien apliecināja savu piekrišanu, bet lika arī priekšā, lai priekšniecības sēde Fr. Grosvaldam par to, ko tas darījis, izsaka savu pateicību. Atzinības kārais Fr. Grosvalds tad arī uz visām pusēm dziļi paklanījās, bet to gan nevēlējās, ka šis pateicības akts tiktu protokolēts. Kā tāds cilvēks var tikt biedrībā uz augšu, to vecais Mārcis un viņa draugi nesaprata, jo nezināja cēloņus. Tie bija: kas māk, tam nāk!
Cik tas nu attiecās uz Kārla revīzijas resoru - teātra saimniecību, tad tas painteresējās arī, cik un kā Peļu Vanags tur rīkojies. Viņš atrada, ka tas patiešām pircis milzīgu baķi dekorācijas audeklu un par trīsreiz lētāku cenu nekā pārējie audeklu iepirkumi. Tad jau Peļu Vanags būtu izpelnījies atkal tikai atzinību! Bet kā biedrības sulainis - melno bārzdu Kalniņš (kas bija arī teātra kasieris un dekoratora Millera svainis) paskaidroja un tamlīdz arī teātra direktors P. Ozoliņš, tad drēbe nekam nederīga, tik retu audu kā šķiets, dekorāciju krāsa tai nemaz neķeras klāt, un Millers to nemaz neņem pretim. Zemē nosviesta nauda, par ko katrā ziņā vajag ziņot pilnai sapulcei.
Kad Ozoliņš bija aizgājis, teātra kasieris Kalniņš tā paklusu un zīmīgi iebilda: «Tā kā nu kungi lai piegriež arī drusku vērības, kur tā pirktā drēbe pie teātra izlietota. Pirkts ir tūkstošām un tūkstošām aršīnu, bet, kas no viņas pagatavots, to dievs augstais zina!»
Tas bija ļoti svarīgs aizrādījums, lai gan arī tas bija izsaukts aiz personīgiem motīviem. Agrākā direktora laikā visus teātra rēķinus firmām maksāja Kalniņš, pie kam viņam, kā domājams, ienāca savas sporteles. Direktors Pēteris Ozoliņš pēc sava agrākā aroda arī, tāpat kā Peļu Vanags, t i r g o t ā j s, atrada par labāku rēķinus pats samaksāt. Viņš stādīja priekšā jau samaksātus pakvitētus rēķinus un lika tos no kases izmaksāt. Kalniņš balti vien paskatījās, bet klāt vairs netika. Paretam vēl tikai Peļu Vanags noķēra kādu kvīti un to samaksāja, citādi it visa preču piegādāšana bija pārgājusi kā monopols direktora P. Ozoliņa rokās. Kārlis nāca pie atraduma, ka direktors gājis vēl soli tālāk, lielā skaitā mantas piegādājis pats personīgi, par saņemto naudu pats kvitējis, nepieliekot klāt nekādas oriģinālkvītes, kur viņš preces pircis. Direktoram taču vajadzēja preces pretim ņemt, viņu labumu un daudzumu kontrolēt, - kā tad viņš reizē pats varēja būt piegādātājs? Kas tad varēja par to galvot, vai cenas, mantu daudzums un pat viss rēķins nav fiktīvs? Vienīgais ceļš, kā tikt pie skaidrības, ir atkal pārliecināties, kur pirktās mantas izlietotas. Tas bija sūrs un milzīgs darbs.
Par gataviem teātra kostīmu un citiem mantu krājumiem pārzināja Kārļa draugs Augusts Miķelis Krūms. Kārlim tas bija ļoti patīkami, jo, zinādams, cik Krūms rūpīgi un kārtīgi ved visus sarakstus, viņš cerēja ātri vien tikt pie skaidrības.
Bet nu izrādījās, ka, kopš direktors Ozoliņš uzņēmis amatu, saraksti vairs nemaz netiek vesti, pagatavotie gabali netiek ne numurēti, ne reģistrēti. Aiz taupības iemesliem Krūms no pārziņa amata, kas viņam ienesa kādus desmitus rubļus gadā, pavisam atsvabināts, par ko viņš sajuta ne mazāk rūgtumu sirdī kā Kalniņš. Te jau Kārlim atvērās pavisam noslēpumaini un dīvaini problēmi, par kuriem līdz ar Mārci varēja sacīt: tur bez niķu nav! Bet par tiem bija jātiek skaidrībā.
Nu - viņš strādāja. Un, kad tas kādreiz izgāja biedrības bufetē, tas tur sastapa atkal priekšā labus draugus un paziņas, kas zināja revidentam piedot labu padomu. Starp citiem Fridrihu Paulu, kurš kā grāmatvedis strādāja tepat Latviešu biedrības telpās ievietotā II Rīgas krājaizdevu biedrībā. Tas ieteica lūkoties uz pareizu grāmatvešanu. «Pareiza grāmatvešana pēc dubultās sistēmas, tas ir viss. Kur kas ņemts, tur vajag būt arī dotam, un, kur dots, tur atkal viņam vajag būt kur ņemtam... Nekas nekur nevar palikt, lai viņš arī kur būtu! Agrāk te biedrībā grāmatu vešana nebijusi un nekur negājis... Visi tad spēlējuši uz naudu, uz lielām summām. Spunde vienā vakarā pret Veinberģi pazaudējis astoņsimt rubļu. Bet biedrības kasē naudas ne graša! Dzen pakaļ, kur tas palicis, kur tas palicis, bet nekā nevar sadzīt... Tad es liku priekšā pilnā sapulcē: vajag ievest dubultu grāmatvešanu, un būs riktīgi! Vecais Dīriķis pretojās: «Kam mums grāmatvešanu? Mēs neesam kroņa iestāde. Esam privāta biedrība, un viss, kas te notiek, ir mūsu famīlijas darīšana...» Bet sapulce nospriež, ka vajag ievest dubultu grāmatvešanu. No tās reizes lielā trumpošana beigta. Un vai biedrībā tagad nav vairāk kārtība?»
Tur bija vecais dārznieks Linde, kurš tāpat atcerējās tos laikus. Kā tad ir gāzuši un vēlējuši no jauna visu biedrības priekšniecību un izraudzījuši arī labu kasieri - veco Ābrantu. Bet pirms gribējuši pārliecināties, vai tas noderīgs. «Vai tu proti labi rakstīt un rēķināt?» tie viņam noprasījuši. «Rakstīt nemaz neprotu, rēķināt tikai no galvas...» - «Vai tu proti savu vārdu parakstīt?» - «Vārdu parakstīt protu...» - «Nu, tad mēs tevi celsim par kasieri...» - «Vai mēs bijām sliktu izraudzījuši?! Labs kasieris...»
Fridriham Paulam parasti bija līdzi ļoti garda žāvēta šķiņķa šķēle. Viņš lūdza ekonomu, lai tas liek to vēl drusku apcept uz ogles. Kas šņabi izsauca, to te nekad netrūka, jo katrs klients, kas bija nācis no bankas aizņemties, turēja par godu un laimi Paulu drusku pacienāt. Protams, uz kredītu tam nebija nekāds iespaids, bet padomu Pauls gan varēja kādu piedot. Tikai kases priekšnieks Juris Lazdiņš bija ieņēmies tādu sliktu paradumu sūtīt Paulam arvien pakaļ, jo tam vajagot viņam ko jautāt. Par to Pauls nevarēja diezgan nosirdīties. «Katrreiz, kad es iznāku pie bufetes, viņam arvien man kas jājautā!» tas, iztraucēts no savas omulības, aizskarts sacīja: «Pagaidāt vien drusciņ, būšu tūliņ atpakaļ...»
Un atpakaļ tas bija, kamēr Juris Lazdiņš tam atkal no jauna sūtīja pakaļ.
Blakus minot, starp Lazdiņu un Paulu bija izcēlušās nopietnas domstarpības kases gada bilances dēļ. Lazdiņš pastāvēja uz to, ka vēl nenotecējušos procentus par kases kapitāliem par to laiku, kas tekošā gadā, vajag izrēķināt un pieskaitīt pie peļņas. Tāpat vajag atrakstīt no peļņas tos procentus, kas par aizdevumiem samaksāti uz nākošu gadu. Pauls «neiegāja» ne uz vienu, ne otru. Vienkārt, tas prasīja daudz lieka darba, no kāda viņš parasti izvairījās, un, otrkārt, viņš mīlēja tikai skaidras lietas. «Kas vēl nav ienācis, to nevar skaitīt par ienākumu, jo nav zināms, vai tas ienāks. Tiklīdz tas būs ienācis, mēs to pieskaitīsim pie nākošā gada peļņas. Tāpat, kas pareizi jau samaksāts šogad, - kādēļ to neņemt pretim par peļņu? Es tādas sarežģītas būšanas neciešu... Manā buhhaltērijā valda vislielākā vienkāršība.»
Un Kārlim viņš sūdzējās: «Kādēļ tad viņš grib, lai es jau šogad pieskaitu nākamā gada peļņu? Lai viņam iznāktu jau šogad lielāki direktora procenti...»
Kad Pauls nepiekāpās, Juris Lazdiņš izsauca no diskonto bankas kādu grāmatvedi, kas kā lietpratējs lai vispār revidētu kases grāmatvedību, vai tā ir pareiza. Šis vācietis nepavisam negribēja saprast Paula vienkāršību un nodeva par to iznīcinošu spriedumu. «Seine Buchhalterei ist gerade genügend für einen Krämerladen, aber nicht für ein Bankgeschäft!» (Viņa grāmatvedība pietiekoša taisni krāmu bodei, bet ne bankas veikalam!) Sekas bija tās, ka Paulam tika izmaksāta alga uz priekšu un tas atlaists. Tika ievēlēts studēts grāmatvedis, kas visu Paula buhhaltēriju pārstrādāja pilnīgi uz jauniem pamatiem.
Šad un tad biedrībā ieradās arī bijušais ekonoms Grencups, kurš, kases darīšanās nākdams, neaizmirsa arī pret biedrības priekšniecību aģitēt. Kad tas sāka stāstīt savas pārciestās ekonoma vainas un bēdas, tad bija jāpieņem, ka nelaimīgāka cilvēka uz pasaules vairs nav kā tāds biedrības ekonoms! Viņam uz kakla ne tikvien kā viens kungs, viņam simts kaklakungu! Katrs biedrs jau var viņam ko sacīt, kur nu vēl runas vīri un nama komitejās locekļi. Nē, nē, te dzīvot nevar! Tā īre, septiņi simti piecdesmit rubļu gadā, jau būtu nieks, - bet kur tie remonti un apkurināšana?! Biedrība it labi pati to varētu izdarīt, bet nu ar līgumu tas uzvelts ekonomam. Cik te nav istabu, lielu un mazu, un visas tās ziemā jātura siltas pēc grādiem. Ar malku vien nepietiek, jākurina arī ar koksu, kā, piemēram, ķeģelbānis. Un tad vēl Peļu Vanags nāk virsū, ka nav pienācīgi grādi, lai gan krāsnis kuras cauru dienu. Un atkal - te atlupis kas, tur atlupis kas, taisi tik atkal remontu. Nevis septiņsimt piecdesmit rubļu te jāmaksā, bet desmittūkstoš rubļu un vairāk gadā. Kur to var ņemt?! «Vai te nav iespējama kāda maza reforma, Ērgļa kungs?» viņš nobeidza.
Viņš ekonomiju bija atstājis pirms saviem nomas gadiem un lika Kārlim saprast, ka, ja līgums pēc viņa aizrādījuma tiktu izlabots, tas katru stundu būtu mierīgs nākt atpakaļ uz biedrību par ekonomu. Kārlis nu viņam nekā nevarēja līdzēt, jo tas nemaz nebija viņa resorā. Biedrības ekonomiju bija saņēmis zem tādiem pašiem noteikumiem un deviņi simti rubļu gada nomas igaunis Grīnvalds. Tas izpildīja kārtīgi visus biedrības nosacījumus, bija pazemīgs un padevīgs, un, kad Peļu Vanags pienāca pie bufetes, tas neaizmirsa arī savu kārtu konjaka. Bez kurnēšanas tas panesa visus grūtumus, un, kā rādījās, tam negāja slikti. Vēlāk pēc notecējušiem rentes gadiem tas sāka pat atliekt mugurkaulu un pacelt galvu. Kad tagad kāds no biedrības vīriem gribēja uziet viņam nepareizi, tas it vienkārši atbildēja: «Ej tu ar savu biedrīb', man tavu biedrīb' nevajag!» Izrādījās, ka viņš biedrībā bija iedzīvojis kapitālu un vairākas mājas.
Pa revīzijas laiku Kārlim biedrībā nācās bieži sastapties arī ar letoņiem. Tie uz pilnu sapulci bija pavisam tādi nošļukuši un sabozušies. Ar lielāko neuzticību tie noskatījās uz to, ka tik daudz ļaužu ap Kārli tinas. «Kā rādās, tad ap tevi krājas liela partija,» Plutu Vilis smaidīdams pa draugam sacīja. «Ka tikai nu neizgāž mums tos večus no biedrības?!»
«Kas to nu lai zina?!» Kārlis noraustīja kamiešus. «Par organizētu partiju gan tos ļaudis nevar saukt, bet tik daudz tev varu sacīt, ka tie visi ir opozicionāli...»
«Tad jau izbalsos gan to Grosvaldu no runas vīriem!» Plute turpināja. «Jā, jā, kam jau tas spēks, tam tā vara...»
«Grosvaldu izbalsos?» Kārlis pārsteigts iesaucās. «Tā mana pirmā dzirdēšana...»
Pienāca Alberts Mikentāls, kas par to lietu zināja tuvāk. «Tā jau atkal tā lielākā cūcība, ko tie seloņi izdomājuši,» tas aizskarts iesaucās. «Tie nosprieduši, ka nākamā pilnā sapulcē tie in corpore atraus Grosvaldam savas balsis. Ne vien tas, bet nolēmuši pret Grosvaldu aģitēt arī pie skolotājiem un citām opozicionālām partijām. Nav brīnums, ka zem tādiem apstākļiem mūsu cienītais priekšnieks vairs nedabū vajadzīgo balsu skaitu. Tāda izturēšanās jānosauc visaugstākā mērā par zemu. Cilvēkam, kam tādi nopelni tautas druvā un kas te biedrību tik skaisti reprezentējis, tam mēģina, tā sakot, paspert ar kāju un izsviest pa durvīm!»
«Bet es nesaprotu,» Kārlis ieminējās, «kādēļ tad taisni seloņi būtu pret Grosvaldu?»
«Es arī to nesaprotu!» Alberts Mikentāls pikti attrauca. «Tādēļ, ka viņa kundze seloņus nav ielūgusi uz savu rautu, tie viņam par to zemi atriebjas. Es nevienreiz neesmu ielūgts pie Grosvaldiem uz rautu, bet balsi es viņam tādēļ neatraušu...»
Kārlis tagad saprata diezgan letoņu uztraukumu. Viņu lepnās uzvaras cerības it visur atrada pretestību. Arī Aspazija vairs nebija turama. Viņi domāja, ka ar «Vaideloti» radusies tautiska romantiska dzejniece, kura viena atsver it visus jaunstrāvniekus. Tagad šī pati dzejniece ar lugu «Zaudētas tiesības» uzsāka citus ceļus un liedzās to lugu pārstrādāt pēc letoņu aizrādījuma. Maģ. E. Birzmanis viņu vairs ne slavēja, nekā;, taisni otrādi, tas tagad viņas spējas niecināja. «Ir rakstnieki, kuru spējas attīstās, un ir tādi, kuri kā meteorīti piepeši spoži uzliesmo pie debesīm un tad nozūd. Jūs, Ērgļa kungs, esat attīstības spējīgi, tāpat arī Poruks un Blaumanis. Bet Aspazija nav attīstības spējīga. Viņa savu pulveri, kas tai iekšā, ir izšāvusi un jaunu vairs nekā nevar. Viņai ir jānoiet no skatuves.»
«Jā,» Kārlis atbildēja ar plecu paraustīšanu, «bet es nezinu, kāpēc jūs tā spriežat?!»
Tas drīz vien izrādījās, kad «Zaudētas tiesības» tika izrādītas uz Latviešu biedrības skatuves. Tur nu vairs nevienam nebija ko šaubīties, ka tā ir ūdens liešana uz jaunstrāvnieku un nevis uz māmuļnieku sudmalām. Ne par velti atkal kāda māte lauciniece rakstīja: «Ak, Tālija, aizsedz savas acis, lai tev nevajadzētu redzēt šo kaunu!» Lugu par vari gribēja nostādīt kā ko netikumisku. Bet Kārlis vairs nebūt neuztraucās kā viņureiz. Viņš zināja, ka tautas lielum lielais vairums ir taisni pretējās domās šiem izsamisušiem, novecojušiem morāles kliedzieniem. Jaunā morāle dibinās pavisam uz citādiem pamatiem. Viņš «Mājas Viesī» smiedamies atspēkoja šīs arhaiskās, liekulīgās domas.
Kārli pārsteidza vēl kāds negaidīts «intervjū». Kad tas kādu dienu pēc sūra revīzijas darba ekonomijas zālē iekoda savu pusdienu, pie kāda cita galda zāles dibenā bija piesēduši vesels bars seloņu, viņa agrākie komiltoņi. Tā kā Kārlim ar viņiem visas saites bija pārrautas, tad viņš tos nelikās redzot, tāpat kā tie nelikās redzot viņu. Te piepeši no viņu vidus atdalījās Pudiķis, kas pienāca un apsēdās pie viņa galda.
«Nu, pazudušais dēls!» viņš sniedza Kārlim roku. «Ilgi neesam redzējušies. Sveiki!»
«Sveiks, sveiks!» Kārlis atbildēja. «Jums jau nu pazudis esmu, - bet dzīvot dzīvoju...»
«Jā, jā, dziržu!» Pudiķis trauca. «Tu esot nodibinājis famīlijas dzīvi un ar Vēberu sarāvies dēļ honorāriem. Es arī viņam par to cenu vairs nekā nerakstu. Ģimenes cilvēkiem arvien vairāk izdošanas, to redzu pats pie sevis! Vai zini, ka arī es beidzot esmu pārvedis savu Hertu. Mums ir jau meitiņa, tāds eņģelītis ar zilām actiņām...»
«Zinu, zinu!» Kārlis smaidīdams attrauca. «Tava lielā izturība mīlā ir uzvarējusi. Novēlu tev daudz laimes! Un, ja tu gribi zināt par mani, tad man ir dēli un meita, un ko tik tu vēlies!...»
«Novēlu arī tev daudz laimes!» Pudiķis turpināja. «Ir taču cilvēkam citāds pamats zem kājām, ja esi precējies! Tu tieci izsargāts no tik daudz jaunības nerātnībām... Žēl tikai, ka tev ir konflikts ar korporāciju, es ar savu sieviņu tevi labprāt ielūgtu kā mīļu viesi...»
«Pateicos!» Kārlis, ironiski smaidīdams, palocīja galvu. «Bet kā tad tu tagad savu komiltoņu klātbūtnē rīkojies pret viņu lēmumiem?»
«Esmu no viņiem pie tevis deleģēts,» Pudiķis paskaidroja.
«Nu, nu!» Kārlis pārsteigts iesaucās. «Bet, ja reiz esmu zudis, tad negribu tikt atrasts! Nevēlos pie jums, vairs atpakaļ.»
«Par to jau arī varētu būt runa tikai zem zināmiem noteikumiem!» Pudiķis pēc brīža ieminējās. «Esmu deleģēts citā lietā. Es runāju ar tevi kā ar Latviešu biedrības revidentu... Tu esi ievēlēts, es zinu. Mēs, sēji, gan tavu kandidatūru neuzstādījām, bet balsis priekš tevis nodevām.»
«Ļoti patīkami!» Kārlis palocījās. «Ko tad tu man kā revidentam gribi sacīt?»
«Es tevi gribu informēt par mūsu nolūkiem, lai arī tu varbūt mūs netieši pabalstītu, vismaz lai tu mums nestātos tieši pretim,» Pudiķis paskaidroja. «Mēs gribam stāties pret Latviešu biedrības priekšniecību opozīcijā...»
«Nu, nu!» Kārlis izlikās pārsteigts. «Vai nopietni?»
«Visai nopietni!» Pudiķis turpināja. «Tas ir, ne tik daudz pret visu priekšniecību kā pret priekšnieku Grosvaldu...»
«Un ne pret tā saucamo inkvizīcijas komisiju (sūdzību komisiju)?» Kārlis iejautājās. «Kolēģis-revidents stāsta, ka pagājušā darbības gadā ienestas daudz sūdzības par saplēšanos biedrībā starp letoņiem un seloņiem. Visas tās izšķirtas seloņiem par sliktu...»
«Tas viss ar to sakarā,» Pudiķis atbildēja, «bet vainīga tur ir letoņu rīdīšanas politika pret mums. Pēdējā laikā tie lielākā skaitā nometušies Rīgā uz dzīvi un ieņēmuši biedrībā svarīgus amatus. Tā nākuši ar večiem ciešā sakarā, tie izdara uz viņiem savu iespaidu. Letoņi sākuši mūs pie labākām famīlijām diskreditēt kā tādus, kas neprot uzvesties. Nav noliedzams, ka daži mūsu komiltoņi biedrībā ir cirtuši pār šņori, - pat mans švīgerfāters vienā šādā incidencē nepatīkamā kārtā ierauts! Bet i nav taču iespējams paturēt aukstas asinis, kad tu, dzirdi, ka letoņi par mums izteikušies: seloņi ir tādi, un seloņi ir atkal tādi! Saka to tev vēl tieši acīs. Un biedrības veči tiem pilnā mērā piebalso. Es saku,» tas beidzot nobeidza ar uzsvaru, «tas nemitēsies un nebūs citādi, kamēr tiem būsim likuši sajust savu varu...»
Kārlis it kā neizprazdams paraustīja kamiešus.
«Bet pats jaunākais ir vis tas trakākais!» Pudiķis turpināja. «Pie Grosvaldiem tiek sarīkots liels rauts. Tur ielūgti visādi ļaudis, pa lielai daļai arī cittautībnieki, vācieši. Arī seloņi ir proponēti uz listes. Bet kungs un kundze pēdējā brīdī apdomājas, nostrīpo pašrocīgi no listes visus seloņus un tikai vienu letoņi, kuru kundze personīgi nevar ciest. Tas ir izaicinājums, kuru nevar atstāt bez atbildes.»
«Kāda tā atbilde būs?» Kārlis iejautājās.
«Mēs nākamā pilnā sapulcē Grosvaldu izbalsosim no runas vīriem,» Pudiķis cieti noteica. «Tā kā korporeļi visi ir biedri, tad mums ir prāvs balsu skaits. Mūsu filistriem arī jātura līdzi. Bez tam mēs vēl esam noslēguši karteli ar skolotājiem, kas te darbojas Derīgu grāmatu nodaļā. Bet mums ar viņiem ļoti jāuzmanās, jo tie varbūt grib iet daudz tālāk un novest mūs tur, kur mēs negribam. Mēs ar tiem noslēdzām karteli tikai uz šo vienu reizi...»
Še jāpiemin, ka šie «radikālie» skolotāji, kas toreizējos apstākļos arī ar priekšniecību bija nemierā, bija Indriķis Cīrulis, viņa brālis Pēteris ar rakstnieka vārdu Zundu Pēteris, J. Kriškāns, Ed. Mednis, Rode, Mežvēvers, Breikšs un citi. Tie tobrīd, apvienodami bezmaz visus biedrus-skolotājus, bija biedrībā ievērojams spēks, kurš bija izaudzis, tā sakot, večiem nezinot, un ar kuru nācās rēķināt. Viņu vadonis tika skaitīts Derīgu grāmatu nodaļas priekšnieks Dr. A. Butuls, bet viņu īstais spiritus rector aiz kulisēm bija toreizējais tautskolu inspektors Fr. Brīvzemnieks. Tas, lai gan bija labs latviešu patriots, ar Latviešu biedrības večiem īsti labi nevarēja sadziedāt, un tādēļ pie skolotājiem mazliet opozicionēlais gars. Brīvzemnieka nopelns bija arī tas, ka visi šie skolotāji Rīgā bija dabūjuši vietas, jo līdz tam te latviešu tautības skolotājus nemaz nevarēja sadzīt. Vēlāk šie paši skolotāji savā starpā saplēsās, saskaldījās un zaudēja pirmo nozīmi.
«Visiem citiem mēs savas balsis dosim, bet Grosvaldam mēs nedosim!» Pudiķis turpināja. «Viņam vajag izkrist cauri! Un, ja tas nebūs vairs ievēlēts runas vīros, par priekšnieku tas arī vairs nevar tikt. Patiešām, smags sitiens! Tas ir bargs eksempels, bet mums tas ir jālieto par biedināšanu citiem. Jo citādi korporācija galu galā var zaudēt katru prestižu...»
Viņš beidzot apklusa un gaidīja, ko Kārlis uz tam teiks. «Tas jau viss jauki, - rīkojaties!» tas beidzot vilcinādamies iebilda. «Bet kāda tad man tur varētu būt daļa?»
«Mēs esam domājuši arī par kompensācijām tev,» Pudiķis trauca tālāk. «Tas ir, tajā gadījumā, ja tu mūsu nolūkus pabalsti un nestājies mums pretim. Vispirms mēs gribam tevi uzstādīt par kandidātu uz runas vīriem, nodot priekš tevis savas balsis un arī priekš tevis aģitēt - -»
«Lai paliek!» Kārlis, ar roku vairīdamies, viņu pārtrauca. «Man nav ne patikas, ne laika būt Latviešu biedrībā par runas vīru...»
«Tas pēc tavas vēlēšanās!» Pudiķis trauca tālāk. «Var jau būt, ka ir izdevīgāk, ja tu paliec svabads un vari tikt, ievēlēts atkal nākošu gadu par revidentu. Bet daudz svarīgāka ir otra kompensācija, un es domāju, no tās tu nekad neatteiksies. Vai tu vari iedomāties, par ko es še runāju?»
«Nu?!» Kārlis gaidoši viņu uzlūkoja.
«Tu vari tikt reabilitēts, uzņemts atpakaļ korporācijā!» Pudiķis ar uzsvaru, gandrīz patētiski iesaucās. «Tā kā tu ar savu izredzēto esi sagājis kopā un nodibinājis kārtīgu ģimenes dzīvi, tev vēl atliek tikai ar viņu likumīgi salaulāties, un līdz ar to atkrīt pēdējais piedauzības akmens! Tā kā viņa no sava vīra pie konsistorijas likumīgi atšķirta, tad jūsu laulāšanai nestāv vairs ceļā nekādi šķēršļi. Korporācijas prasības līdz ar to pilnīgi apmierinātas, jo mūsu principi jau taisni pabalsta kārtīgu ģimenes dzīvi. Tā kā iemesli, kādēļ tu tiki izslēgts, vairs nepastāv, tad tava atpakaļuzņemšana korporācijā ir ļoti populāra. Ar mazu izņēmumu citādi domājošu konvents no visas sirds vēlētos tavu atgriešanos... Nu, ko tu uz tam saki?...»
Cieti un noliedzoši Kārlis nopurināja galvu. «Nekad tas nevar notikt!»
It kā negribēdams savām ausīm ticēt, Pudiķis viņu brīdi neizprazdams uzlūkoja. «Tad tu vēl arvien jūties aizvainots?! Nu, labi, mēs jau pirms varam tev piesūtīs no korporācijas izskaidrošanās un samierināšanās rakstu. Mēs varam izteikt par savu soli nožēlošanu...»
Kārlis vēl cietāk nopurināja galvu. «Arī tas neko nelīdz...»
Nu Pudiķis vairs nevarēja saprast. Ne katram mirstīgam tas nāk priekšā, bet viņš to atraida. Beidzot viņš it kā apķērās. «Ā, zinu!... Tu esi vienojies ar letoņiem un pieslienies tiem. Izskaidrojas, ka tevi pēdējā laikā tik bieži redz kopā ar Birzmani, Kārkluvalku un Pluti... Ļoti žēl! Man nevajadzēja tev attīstīt visus sīkumus par mūsu kara plānu!...»
«Nebaidies!» Kārlis viņu apmierināja. «Letoņi jums, seloņiem, stāv daudz tuvāk nekā man. Nekāda piesliešanās man pie viņiem nevar būt. Ja es ar viņiem varētu saprasties, kādēļ tad ne ar jums?!»
«Nu, es jau arī to nesaprotu!» Pudiķis atvieglots iesaucās. «Varu tev sacīt, ka gandrīz it visi komiltoņi tevi ar ilgošanos sagaida atpakaļ. Un tie niecīgie šķēršļi taču tik viegli novēršami!»
«Jūs redziet tikai ārējos iemeslus,» Kārlis pēc brīža domīgs iebilda. «Tie jau nu gan ir niecīgi. Ar savu Lūci tā kā tā laulāšos un bērnus arī kristīšu, lai gan līdz šim vēl līdz tam neesmu ticis! Bet mūsu nesaskaņai ir daudz dziļāki iekšēji cēloņi, un tos jūs neredzat. Mīļais draugs, vai tad es par nieku un smieklu no «Selonijas» šķīros?!... Arī ja jūs mani nebūtu izslēguši, es nebūtu spējis vairs nevienas dienas ilgāk kopā ar jums dzīvot! Jo jau no paša sākta gala nekad savu iekšējo «es» neesmu varējis ar jums saskaņot. Mēs esam sveši elementi, tas ir viss! Es domāju un jūtu pilnīgi kā proletārietis, un arī mans saimnieciskais pamats ir tāds, jūs turpretim lūkojaties uz pasauli kā viduslaiku grandi!... Jūs man līdzi nenāksat, un es jums līdzi nevaru iet. Jūsu vidū es būtu tikai svešs un nesaprasts putns. Ne jums tur būtu kāda labuma, ne man. Pateicos bijušiem komiltoņiem par uzmanību un pateicos arī korporācijai par audzināšanu, jo vienu otru derīgu lietu tomēr esmu iznesis no tās līdzi, bet citādi paliksim jau labāk katrs pie sevis!»
Iestājās brīdi klusums. «Es redzu, ka tevi nepārliecināšu,» Pudiķis beidzot ieminējās. «Žēl, ka šis priekšlikums, ar kuru mēs tev gribējām dot gandarījumu, ir velts!... Attiecoties uz savu misiju, es tomēr vēlētos zināt, kā tu izturēsies pret mūsu demonstrāciju.»
«Rīkojaties vien!» Kārlis atbildēja. «Katram tiesība nodot savu balsi pēc savas labākās sirdsapziņas, un neviens to viņam nevar liegt. Tas jau taisni demokrātiskais princips. Un, ja spēku samērs pēc nodotām balsīm ir tāds, ka viņam jākrīt, nu, lai viņš krīt! Patiesībā es caur to nekādu pārmaiņu nesagaidu. Mainīsies biedrības priekšgalā vīri, bet ne gars. Ja kādreiz progresīvās idejas iekaros Latviju, «māmuļa» būs pati pēdējā, kur tās iespīdēs...»
«Tātad tu mums neesi pretim?» Pudiķis jautāja.
«Šinī jautājumā ne,» Kārlis atbildēja. «Revīzijai tur nav ko iejaukties, bet viņa jums nevar arī nekā līdzēt... Varētu jau iztirzāt sūdzības protokolus un iepazīstināt ar šo materiālu pilnu sapulci. Bet kāds labums jums tur atlēktu, ja tiktu izdaudzināts tautā, ka esat ar letoņiem plēsušies?...»
«Tev taisnība,» Pudiķis viņam piekrita, «par to ir labāk klusēt. Mēs tātad nu viens otru saprotam. Galvenais, ka tu nu esi informēts par to, kas notiek. Kā tev jārīkojas, to jau tu pats zināsi...»
«Pateicos tev!» Kārlis atbildēja. «Galu galā tā lieta ļoti interesanta un visos sīkumos man nebija pazīstama. Bet nu atvaino mani, ka stājos atkal pie saviem pienākumiem...»
Atvadījies no Pudiķa, tas devās uz priekšniecības istabu, lai skatītu cauri biedrības protokolus, kvītes un dokumentus.

* * *

Pienāca gaidītā Latviešu biedrības pilnā sapulce. Tai bija jāpieņem gada pārskats par pagājušo gadu, budžets nākamam gadam un jāizdara trešās daļas runas vīru pārvēlēšanas.
Interese pret sapulci bija ārkārtēja, un biedri uz to pulcējās lielā skaitā. Runāja, ka tādi revidenti kā šogad sen neesot bijuši biedrībā un ka sapulcei tikšot celtas priekšā lietas, kas dažam labam lauzīšot kaklu. Priekšnieks jau nu tikšot gāzts, un varbūt vēl dažam labam būšot jāaiziet. Letoņi bija manāmi nervozi, tāpat arī daži vecāki runas viri, kuri nepārredzēja apstākļus. «Ja jau pašu priekšnieku gāž,» tie bažījās, «sak, kas tad ar mums notiks?»
Lielākā daļa tomēr lietu ņēma mazāk nopietni. «Pilnās sapulces vadonis taču it Fr. Veinberģis,» tie sevi mierināja. «Ko revidenti tur daudz var - kā viņš to sapulci novadīs, tā būs!»
«Māmuļas» aprindās bija nodibinājušies uzskati: pasaule nevar iztikt bez dieva, Krievija bez cara un Rīgas Latviešu biedrība bez Veinberģa. Neviens cits viņas pilnās sapulces neprot vadīt. Cits arī pie vadīšanas netika, ja tikai vien viņš ieradās uz sapulci, un viņš ieradās katrreiz. Varēja stādīt viņam pretim kādu pretkandidātu vien grib, visi bez žēlastības izkrita cauri. Jo par Fr. Veinberģi balsoja visi. Plēsdamies ar Bisnieku, Pūcīti un «melnajiem» bankas sapulcēs, tas bija ieguvis plašu popularitāti, tā ka pat tie, kas viņam visās lietās nepiekrita, pieņēma faktu, ka Fr. Veinbergs vada vienīgais pilnās sapulces, kā likteņa lēmumu.
Daži pat it labi noprata, ka tie savās biedru tiesībās tiek izvaroti. «Vai nu mēs uz to sapulci nākam, vai ne,» tie sūrojās, «jo, ko viņš grib, tas notiek. Viņš mūs noved tur, kur viņš grib... Viņš mūs visus apved ap stūri...»
Patiesībā arī Fr. Veinberģis šinī amatā bija ieguvis nedzirdētu veiklību. Vispirmā kārtā, tas ļoti prata rēķināt ar sapulces garastāvokli, kad var ko izvest cauri un kā to izdarīt. Kad sapulcē pacēlās opozicionāls gars un tā negribēja kādu priekšlikumu pieņemt, tas arī daudz nestīvējās. Ātri tas priekšlikumu modificēja citā redakcijā, tā ka no ārienes tas tīri likās sakrītam ar sapulces gribu, bet teikumos slēpās kādi apslēpti āķi, ka tai nav nekāda teikšana. Biedri dūšīgi cēla rokas tai pārliecībā, ka notiek tas, ko viņi grib, un tiem piekrīt uzvara, bet, kad labi atjēdzās, tad noprata atkal, ka apvesti ap stūri.
Kārlim šie Fr. Veinberģa paņēmieni it labi bija zināmi, bet viņš par tiem neko neiztaisīja. Jo viņš tiem stādīja pretim faktus un skaidru lietu, pret ko neko nevar izdarīt ar formēliem niķiem. Gan grūti tam bija nācies izdabūt pārskatu tādu, kā tam vajadzīgs būt, pašā revīzijas komisijā. Konservatīvie komisijas locekļi par vari centās atņemt tam radikālu garu. Galu galā viņam tos izdevās pārliecināt, ka fakti paliek fakti un, ja tie ir apvainojoši, tad taču revīzijas komisija nav vainīga, ja viņai par tiem jāziņo. Tad arī bija jāizšķir jautājums, kas revīzijas komisijas pārskatu cels priekšā pilnai sapulcei - priekšnieks vai sekretārs, kas viņu sastādījis. Parasti jau mēdza priekšnieki ar to uzstāties, bet Dr. Morics Lejiņš bija ļoti garlaicīgs runātājs un katrā vārdā stomījās. Tas varēja uz visu pārskatu atstāt sliktu iespaidu. To saprata arī letoņi un ļoti interesējās par to, kas lasis pārskatu. Viņiem atbildēja, ka lieta vēl nav izšķirta. Beidzot, kad Plute dabūja zināt, ka komisija to uzdevusi Kārlim, jo doktoram nāktos grūti svešu rokrakstu salasīt, tas tikai iesaucās: «Ā! Tad tā lieta dabū citādu nozīmi.»
Kad nu Veinberģis bija atklājis sapulci un Fr. Grosvalds nolasījis drukāto gada pārskatu, Kārlis stājās priekšā ar revīzijas komisiju. Izrādījās, ka visi to ar vislielāko interesi sagaidīja, jo zālē valdīja svētsvinīgs klusums. Vislielāko vērību viņš piegrieza teātra jautājumam un taustāmi apgaismoja nedabīgo teātra vadības organizāciju un algošanas jautājumu. Ar skaitļiem, kuri no grāmatām izvilkti, tas aptēloja direktora procentu ienākumus, pateica, cik liela summa no tiem iznāk par gadu un sezonu, un salīdzināja šo summu ar pārējo skatuves mākslinieku algām. Patiesībā jau nu arī direktoram samērā ar citu tautu teātru direktoriem tie ienākumi tik visai lieli nesanāca, ar visu cieto algu kopā nebija četri tūkstoši rubļu gadā. Bet tā bija nesamērīgi augsta pret aktieru algām, kuras nebija nekādā samērā arī ar cittautu aktieru algām. Jo pirmajiem spēkiem maksāja tikai trīsdesmit piecus rubļus mēnesī, Duburam kā izņēmumam četrdesmit rubļus, bet tas konsekventi pastāvēja uz piecdesmit rubļiem un, kad tos nedeva, tad streikoja. Bet arī piecdesmit rubļi priekš pirmās šķiras aktiera vēl nav nekāds atalgojums. Ja jau no latviešu aktieriem lietas labā prasa tik lielus upurus, tad jau arī no direktora mazus upurus var prasīt. Lai arī ņemtu kā ņemdami, direktoram iznāk piecas līdz desmit reizes lielāks atalgojums kā aktieriem, un pusi droši vien tas var ziedot pēdējiem.
Agrāk, Alunāna un Ēbelinga laikā, varēja sacīt: «Jā, bet direktors arī desmitreiz vairāk prot un spēj nekā mūsu aktieri!» Tagad to sacīt nevar. Pēteris Ozoliņš cēlies no tās pašas aktieru saimes un nav ne tas apdāvinātākais, ne spējīgākais no viņiem. Ka tas bijis ārzemēs un tur drusku mācījies, tas, protams, nenāk viņam par sliktu, bet arī tie citi, kas tik ilgi pie teātra strādājusi, saprot savu lietu, un pie tam vēl daža tēlotāja spējas ir daudz lielākas. Asi tas aizņēma reiz notikušo partejisko, nelietderīgo direktora pieņemšanas faktu un pārgāja uz teātra vadības nedabisko organizāciju. Kā ļoti netaisnu un nelietderīgu parādību Kārlis ieskatīja to, ka tikai vienīgi direktors ir vienīgais teātra režisors un arī vienīgais noteicējs par lomām un repertuāru. Jo viņš vienīgais izrauga lugas un ceļ tās priekšā teātra komisijai, kuras locekļi tās pa kārtai izlasa un tad tās pieņem vai atraida. Daļa no teātra komisijas locekļiem gan kā izglītoti cilvēki drusku ko saprot no literatūras, bet ir arī tādi, kas nekā nezina. Vispār ņemot, komisijas locekļi ar aktieriem teātra mākslā sacensties nevar. Bet nu notiek tas, ka aktieri, kas ko saprot un varētu ko lietā darīt, nemaz pie vārda netiek, bet viņu vietā runā un lietu vada nearodnieki, kas teātri pazīst tikai no ārienes.
To ņemot vērā, Kārlis atzina par nepieciešamu, ka aktieriem, tāpat kā katrai citai profesijai, vajag pašiem savu lietu vadīt. Pratēju nedrīkst nodot nepratēja aizgādībā. Komisijā vajag ieiet ne tikvien kā direktoram, bet arī aktieru delegātiem. Tāpat direktoram blakus no spējīgāko aktieru vidus jāieceļ vairāki citi režisori, lai teātra attīstība neaprobežotos vienīgi uz direktora režijas spējām. Cits aktieris to varbūt izdarītu labāk, bet viņam uz to nav izdevība, tādēļ ka netiek pie darba pielaists. Kārlis te prasīja plašu demokratizāciju, kas nāktu latviešu teātra mākslas attīstībai par labu.
Vēl viņš aizrādīja, ka tādu vienvaldību pār mākslu nekad nevar pielaist pie tagadējās direktoru procentu sistēmas. Jo procenti viņam tiek aprēķināti nevis no bruto ieņēmuma, bet atskaitot no pēdējiem dienas izdevumus, kuros ietilpst arī dažādi rekvizīti, kostīmi un dekorācijas, kas speciēli priekš jauniestudējamās lugas vajadzīgi. Jaunām lugām, kā zināms, daudz izdevumu, tā ka nav nekāds liels pārpalikums, no kura direktors ņem savus procentus. Turpretim lugām, kas atkārtojas, dienas izdevumi mazi, pārpalikums liels un tamlīdz direktora procenti. Viņa interesē tādēļ izrādīt vecas lugas, kurām maz izdevumu, kādēļ tik bieži parādās uz skatuves nodrāztie «Staburaga meitiņa» un «Turaidas Roze». Turpretim teātra attīstība prasa novitātes. Pie mūsu nelielās teātra publikas pat nav ieteicams lugas bieži atkārtot. Tātad direktora un teātra intereses pie šādas algošanas sistēmas ir pretējas, un nevar taču būt šaubu, ka direktors aizstāvēs vairāk savas intereses.
Beidzot tas vēl aptēloja nekārtības teātra saimniecībā pie drēbju un citu materiālu iegādāšanas. Arī par Peļu Vanaga šķidro audeklu bija runa. Vēl vairāk par nepielaižamo parādību, ka direktors, kuram vajag iepirktos materiālus saņemt un kontrolēt, uzstājas pats par šo mantu piegādātāju. Tā viņš vēl daudz ko cēla gaismā, ko biedri noklausījās kā kādu brīnumu.
Viņš visu to tik spilgti un lietišķi nostādīja sapulces priekšā, ka uz biedru vaigiem bija lasāma apņemšanās: «Te vajag ko darīt!» Un, kad viņš nobeidza savu ziņojumu, tad it kā pēc publiska priekšlasījuma nodimdēja skaļi aplausi. Biedrības veči bija it kā apjukuši un sagaidīja ko katastrofisku.
Revīzijas komisija nāca ar veselu rindu motivētu priekšlikumu teātra lietā, lai sapulce lietu uz vietas izšķirtu un nebūšanām uz visām reizēm darītu galu.
Pie vārda pieteicās Grosvalds un iebilda, ka tik svarīgus jautājumus nedrīkstot izšķirt pārsteidzīgi un vienpusīgi. Pirms vajadzētu pieprasīt teātra komisijas atsauksmi un tad lietu izšķirt nākamā sapulcē. Uz to viņam atskanēja no sapulces enerģiski protesti: «Nē, nē, mēs negribam atlikt! Lieta pietiekoši noskaidrota... Balsot par priekšlikumiem!»
Peļu Vanags, sevi aizstāvēdams, sacīja: «Ērgļa kungs apgalvo, ka tas audekls slikts, bet es apgalvoju, ka tas ir labs. Bet Ērgļa kungs nav skroderis un nevar par to spriest.» (Balsis iz sapulces: «Un jūs esat skroderis, - kā jūs tik sliktu audeklu pirkāt?!»)
Brīdi pastāvēja it kā apjukums un nenoteikts stāvoklis. Tad vārdu ņēma sapulces vadonis Fr. Veinbergs. «Mēs nedrīkstam uzstāties pret pilnas sapulces gribu, kura ir izšķirošā it visās lietās,» viņš sacīja. «Pilna sapulce var spriest par visu. Bet es domāju, ka pilnas sapulces griba nevar būt, ka tā mazinātu pati savu cienu un autoritāti un pieņemtu lietas, kuras nav likusi pirms izmeklēt savām apakšinstancēm. Pilna sapulce stāv pārāk augstu, lai katrs to varētu nelikumīgā kārtā apgrūtināt. Likumiski ņemot, pilnas sapulces apakšinstance ir runas vīru sapulce. Tikai tad, kad tā lietu noskaidrojusi, pilna sapulce saka savu gala vārdu. Tas viens. Otrām kārtām, pilna sapulce nevar pieļaut apspiest savu gribu, ko tai uzspiestu revīzijas komisijas motīvi pie priekšlikumiem. Biedram katram var būt savi motīvi, kādēļ tas balso par priekšlikumu, un tie var būt pavisam citādi. Es tādēļ no savas puses lieku priekšā nošķirt motīvus no priekšlikumiem un balsot vienīgi par pēdējiem, un, otrkārt, nodot revīzijas komisijas priekšlikumus runas vīru ievērībai.»
Protams, ka tā bija flinte, lai aizkavētu sapulci izšķirt jautājumu radikālā garā. No revīzijas komisijas Kārlis paskaidroja, ka statūtos par to nekas nav atzīmēts, ka lietas izšķiramas vienīgi instanču ceļā. Neviens nevar aizliegt pilnai sapulcei izšķirt jautājumus neatkarīgi no savām apakšinstancēm un uzdot pēdējām tikai savu lēmumu izpildīšanu. Tāpat sapulce var balsot ar motīviem un bez motīviem. Īsi sakot, tā var rīkoties tā un var rīkoties tā, jo, - kā, to jau izšķirs nobalsošana.
«Nu, tad labi,» Veinberģis sacīja, «es likšu balsot, kas ir pret motīviem. Kas tiem pretim, lai paliek sēžot!»
Pieceļas tikai reti, bet sadugst atkal. Viss lielais vai rums paliek sēžot kā pienaglots. Kā nu grābsi viņam acīs un celsies, kad citi visi sēž?! Pāris oponentu gan ieminas, ka vajag balsot otrādi un, kas tam pretim, piecelties. Labi, Veinberģis liek balsot tā. Iznākums tas pats, jo visi atkal pieceļas. Paliksi sēžot, to var ievērot, un tu biedrības večiem draugs vairs nebūsi. Cik Kārlis novēroja, tad visi tie, kas Veinberģim aiz muguras izdevās tie lielākie pretinieki, viņam priekš acīm bija tie karstākie piekritēji. Večiem un letoņiem vaigi manāmi atplauka, jo redzams jau bija, ka revīzija viņiem nenieka nepadarīs.
Patiešām, visi revidentu priekšlikumi, kurus Fr. Veinberģis lika priekšā «nodot runas vīru ievērībai» un «kas tam piekrīt, lai paliek sēžot», izgāja tik ātri cauri, ka nedabūja ne labi apskatīties. Šāds iznākums Kārlim nāca patiešām negaidīts. Tikai «runas vīru ievērībai», pat ne izšķiršanai?! Nu - tad jau gan par kādām reformām teātra lietā vairs nebija ko domāt. Jo runas vīriem jau bija atstāta tiesība arī «neievērot»!
Turpretim viņa pretiniekos dzīva sakustēšanās un atplaukums. Nu tikai jāredz, kas ar tām vēlēšanām, un var būt, ka iziet pavisam labi. Tavu trakumu no tiem seloņiem! Nu, vēl nav teikts!...
Pārējie dienas kārtības punkti drīz vien bija izsmelti, un kā pēdējais nāca vēlēšanas. Kamēr biedri rakstīja savus kandidātus, notika, kā var sacīt, mazs sapulces izirums. Tie, kas bija jau uzrakstījuši, gāja lejā iemest pa šņabim. Tur pie bufetes varēja sarunāties drusku drošāk un izteikt savas domas gaišāk. Par Kārļa referātu, resp., revīzijas komisijas ziņojumu, bija sajūsminājušies it visi un piekrita, ka viņam pilnīgi taisnība. Bet ko tas viss līdz, kad tas Fr. Veinberģis tāds slīpēts maita un bāž viņu tomēr maisā!... «Mēs sajūtam it labi, kā tas ir, bet ko tu darīsi? Ko tu darīsi, kad viņam tā galva!» Tātad viņi it labi apzinājās, kas notiek, bet ļāva tam notikt, tādēļ ka Fr. Veinberģis to dara.
Nonāca vēl viens otrs no augšas un pastāstīja, kā iet ar balsu skaitīšanu. Grosvaldam krītot pavisam retas, par ko tie, kas par lietu nekā nezināja, ļoti brīnījās. Citi to nemaz negribēja ticēt, kamēr paši nav ar savām acīm pārliecinājušies, un tādēļ devās augšā.
«Nezin, nezin, kā ar Grosvaldu būs?!» Krauklītis, pretim nākdams, sacīja. «Viņam uz pusi mazāk balsu kā visiem citiem. Ja arī tas neizkrīt pavisam cauri, tad tomēr paliek viens no pašiem beidzamajiem. Redz tik, ko tie studenti izdara!»
Ap garo galdu, kur notika balsu skaitīšana, bija sastājuši ļaudis, ka biezs. Arī Grosvalds atradās viņu vidū un ar lielāko interesi noskatījās uz balsu kopošanu. Tik daudzas listes tiek saskaitītas, bet viņa vārda tur nav. Tikai reta kāda krīt, un tad viņa vaigs atkal atdzeras. Otrpus galda stāv seloņu uzticības vīri, starp tiem arī Pudiķis, kuri tāpat vērīgi seko balsu skaitīšanai un skrullē ūsas. Viņi tikpat neapmierināti kā Grosvalds. Viens neapmierināts, ka balsis krīt tik maz, otri - ka krīt vēl arvien par daudz.
Cieta apņemšanās priekšnieka sejā liecināja, ka te kas jādara, lai tas vairs neatkārtotos. Pienāca Peļu Vanags un līdzcietīgi spieda viņam roku. «Grosvalda kungs, jūs nebīstaties!» viņš sacīja. «Ja jums nesanāktu vajadzīgais balsu skaits, es esmu pirmais, kas izstājos no runas vīru skaita, lai jūs kā pirmais kandidāts tieciet iekšā. Un, ja ar mani vienu nepietiks, būs vēl citi vīri, kas to darīs. Bet savu galvu mēs neupurēsim, nē un neparko!»
Atbildēja viņam priekšnieks ar pateicīgu rokas spiedienu. Viņa acis kā piekaltas, kur balsis krājas. Uzreiz viņš uzelpo, - uz beigām balsis pilnā skaitā sāk nākt arī viņam. Cik varēja jau pārredzēt balsu skaitīšanas iznākumu, tad nebūs vajadzīgi nekādi upuri no Peļu Vanaga un citiem uzticamiem. Viņš laimīgi tiek cauri, bet nākamībā tāda bīstama parādība jānovērš. Un vēlreiz viņš pie sevis cieti apņemas: no savas puses viņš darīs visu, lai seloņiem nebūtu ne mazākā iemesla pret viņu uzstāties. Un viņa kundze darīs to pašu.
Tāpat seloņu vaigos bija lasāms, ka viņi nelabprāt to darījuši un ka tiem vēl arvien patīkamāk, ja Grosvalds tiek ievēlēts, nekā kad tiek izbalsots. Ja viņš daudzmaz ņem vērā šo mājienu, - un sods priekš viņa diezgan liels, kur tas tiek ievēlēts tikai kā pēdējais, kur tam vajadzēja būt pirmajam, - tad tas vairs nekad neatkārtosies. Ir bailīgs eksperiments ielaisties koalīcijā ar tādu radikālu elementu kā skolotāji, kuri var novest korporāciju diezin kur. Viņi taču stāv daudz tuvāk Grosvaldam nekā šiem skolotājiem. Bet remedūra ir vajadzīga, un notikušais ir vietā, iekams Grosvalds savu izturēšanos pret viņiem negroza.
Ja abi pretinieki tā domā, tad jau nenākas grūti vienoties. Vēl šinī pašā vakarā Grosvalds griezās pie seloņiem ar dažiem samierinošiem vārdiem un saņēma atbildi tādā pat garā. Tālākās sarunas panāca to, ka viss, kas viņu starpā bijis, tika aprakts. Viņu attiecības turpmāk bija tās visgaišākās. Nekad vairs seloņiem nebija vajadzība atraut Grosvaldam savas balsis, un Grosvaldam atkal vairs nebija nekādas patikas nostāties pret viņiem kādā nelabvēlīgā pozīcijā. Atgriezās vecais draudzības gars. Cilvēki var arī sadzīvot, ja tie grib!
Tātad arī ar vēlēšanu iznākumu visi bija ļoti apmierināti. Ievēlēti visi tie paši vecie, izņemot dažus jaunus mirušo un izstājušo vietā. Arī Kārlis būtu ievēlēts par runas vīru, bet viņš enerģiski pastāvēja uz to, lai viņa kandidatūru noņem. Visi citi - Mārcis, Kreilis un vecais Mikentāls - cauri atkal! Nobijušies gan bija, lai gan jokoja: skat priekšnieku viņi jau sviež nost, - ko nu ar mums darīs?! Bet, paldies dievam, viss izgājis pa godam! Paliek ir priekšnieks, paliek i viņiem tas runas vīru gods uz priekšu.
Nonāca no augšas arī Fr. Veinberģis, jo sapulce bija galīgi slēgta. Viņam apkārt laimīgie ievēlētie un izrādīja tam savu atzīšanu. «Jūs nu gan, Veinberg kungs, to var sacīt, protiet tās sapulces vadīt! Ne divas stundas, un mēs esam jau cauri, un viss noritējis tik labi, tik gludi. Ko mēs gan iesāktu, ja mums nebūtu tāds sapulces vadonis?!»
To sacīja vecais Mikentāls, un Veinbergs arī jutās par to glaimots. «Kā jau teicu,» viņš atbildēja, «sapulci novadīt savā ziņā ir māksla. Vajag ļoti ievērot sapulces psiholoģiju. Sapulce negrib to, ka viņu aprobežo. Nedrīkst tā ar visu krūti pret to uzstāties: nē, to nevar! Vajag tai palaist drusku svabadības, tad viņa pati nāk uz pareizo un sapulces darbība norit gludi un jauki.»
«Nu jā, študierēts cilvēks,» vecais Kreilis iebilda. «Viņam iekš visām lietām citāda apķeršana!»
Bet arī ne mazāk Kārlis bija dienas varonis un bija it visu mutēs. Tik «forši» revidenti biedrībā nebija ilgi redzēti! Viņš tev ņem it visu līdz «gruntei» un aprāda: tas ir tā un tā! Visi, kur vien viņš tik pagriezās, tam spieda roku un pateicās. «Nākošu gadu jūs atkal par revidentu celsim, katrā ziņā! Ka tā revidē, tad ir ko vērts!» vecais Mikentāls sacīja.
«Jā, šogad jau bija gan, ko paklausīties,» vecais Kreilis piebilda. «Citiem gadiem maz ko!...»
Pienāca arī Mārcis un spieda savam draugam roku. «Šoreiz nu tu gan biji «ziķeris»,» tas sacīja. «Katrs vārds, ko viņš saka, tas ikurāt kā naglai uz galvas!... Bet to es nepavisam nevaru saprast, kādēļ tu tik sparīgi pretojies savai kandidatūrai uz runas vīru?! Mēs savas balsis būtu devuši, citi arī, un ievēlēts tu būtu! Āre, kā tad citus no revidentiem ievēlēja? Bet pats viņš ar kājām un rokām pretim, kā tad tu viņu ievēlēsi?!...»
«Lai, lai!» Kārlis atbildēja. «Būs jau «māmuļā» runas vīru bez manis diezgan!»
«Nu, ja tu domā atkal par revidentu, - tad tas ir citādi!» Mārcis apmierinājās. «Bet ko tad iedzersim? Kādu šņapstu, vīnu vai alu?»
Kārlis atlūdzās, jo viņa garastāvoklis nepavisam nenesās uz žūpošanu. Gan jau kādreiz savu glāzīti sadzeršot kopā, bet šoreiz ne.
«Nu, ka ne, ne!» Mārcis apmierinājās. «Ar varu jau piespiest negribu. Tikai neaizmirsti atnākt uz runas vīru boli, kad izdalīsim amatus. Tad iedzersim atkal tāpat kā pērn!...»
Kārlis apsolījās, pēc kam Mārcis pievienojās saviem citiem draugiem, atstādams jauno revidentu tikpat kā Hamletu prātojam par dzīves problēmiem.
Kas tas bija? Viņš ar šiem cilvēkiem vairs nevienā lietā nevarēja saprasties. Pēc notikušās vai, labāk sakot, pārdzīvotās sapulces viņš to visskaidrāk sajuta. Neraugot uz visu spožo debiju un ārējo piekrišanu, viņš bija tik nelaimīgs un neapmierināts par sapulces iznākumu! Viņa krūtis bija tik pilnas, ka draudēja vai pušu sprāgt. Vai šis lielais vairums bija mazi bērni vai arī pārgudri izlikās un viņu jokoja? Viņi teica, ka tam piekrītot, un darbos rādija pavisam ko citu! Vai arī tiem visa tā lieta ir tikai «farss», laika kavēklis, pārmaina pēc darba un labām pusdienām? Viņi piekrīt tam tādēļ, ka tas mazliet radījis sensāciju, jo, ja tie piekristu viņam lietas kodolā, tad taču nebija domājams, ka tiem nebūtu tik daudz morāliskā spēka pretoties, kad vadoņi tos ved ap stūri. Par tādiem frīģiešiem viņš tos tomēr neturēja.
Kā teātris pavisam citādi attīstītos un uzplauktu, ja ņemtu vērā teātra intereses un tās būtu vienīgi tās noteicošās! Bet te runājis, nerunājis, viņi saka: «Jā, jā!» bet dara savu. Tiktāl viņam lieta skaidra, ka ar šo tautu nekas nav izdarāms. Ja viņš gribēja ko panākt, tad viņam bija jāgriežas pie citiem tautas slāņiem, daudz dziļāk uz leju, kur snauž tautas pārsvars. Viņam tie jāmodina, jāaudzē, jākrāj, līdz tie apzinoši parādās savā visvarenā vienībā! Tas bija viņa vienīgais apmierinājums. Kad latviešu sabiedrībā un vispārējās lietās atskanēs strādnieku šķiras balss, tā skanēs citādi!
Te kāds nejauši no muguras puses aizskāra viņa kamiesi. «Nu, Ērgļu Kārli, šoreiz atkal nekā?!»
Kārlis ātri atskatījās atpakaļ. «Ā, Čipa, tu?!» tas pārsteigts iesaucās. «Vai tad tu arī Latviešu biedrībā?...»
«Jā, esmu biedrs,» Čipa paskaidroja. «Toreiz arī biju, kad tu goda mielastā mums, strādniekiem, uzsauci augstas laimes. Neviens neatsaucās... Nav mūsu biedrība!»
«Par to tagad esmu galīgi pārliecināts,» Kārlis attrauca. «Strādniekiem Latvijā nav savas biedrības!...»
«Tur es tev piekrītu!» Čipa turpināja. «Esmu izmeklējies un izmēģinājies visur. Iestājos «Auseklī», teic, tā esot strādnieku dibināta. Bet no tā gan tur neko nemana. Biedrība ir pret dzeršanu, bet rīkojumos biedri tomēr slepeni piedzeras. Ievēlējām par priekšnieku Pūcīšu Ģedertu, bet ar to arī nekas nav grozījies. Vienīgais tas Rebanne, tas notura kanti. Par to «Sauli» tur runā, ka tie esot pavisam švindleri... Nu, tais daugaviešos, tur tā pa pusei bija, - tādēļ ka visi bijām mazi ļautiņi. Bet tos aizliedza, tādēļ ka neesot apstiprināti, bet, kad gribējām, lai apstiprina, tad neapstiprināja...»
«Jā, par tām biedrībām, Čipa, tur mums kādreiz pamatīgi jāizrunājas,» Kārlis turpināja. «Bet mēs jau tik ilgi neesam satikušies... Es domāju, tas bija toreiz, kad jūs ceļojāt uz Brazīliju. Nu, kā tad jūs izceļojāt toreiz silto zemi?»
«Par to labāk nemaz nerunāsim!» Čipa atmeta ar roku. «Nevar jau visam tam ticēt, ko tie kungi raksta grāmatās. Nācu arī pie pārliecības, - un to vislabāk var novērot Brazīlijas mūžamežos, - ka nevis zeme pati ir vērtība, bet mūsu ieliktais darbs ir tas, kas to vērtību dod. Bet tas arī tur Brazīlijā nav nodrošināts, tāpat kā visur citur pasaulē. Vai mēs to dabūjam, Kārli, ko mēs ar savu darbu esam ielikuši? Mēs strādājam, bet citi paņem to labumu. Vai tas, ko es fabrikā pagatavoju, ir tik vien vērts kā tā alga, ko man izmaksā? To ziedu es dabūju, - knapi kā to pliku dzīvību uzturēt. Tu jau, protams, esi no saimnieku zortes, tu to nesaproti! Bet kalpiņš, tas par šādu pārestību un netaisnību jūt citādi...»
«Ko tu, Čipa, runā! Kas es vairs par saimnieku zorti?!» Kārlis, dziļi līdz dvēselei ievainots, sāpīgi iesaucās. «Tu ļoti maldies, ja tu tā domā! Jā, reiz es gan biju, - bet tagad esmu tāds pat proletārietis kā tu... Vēl vairāk nekā tu... Mans posts vēl lielāks. Tavs darbs tev ienes vismaz, kā to pliku dzīvību uzturēt; lai tev cik maz, tas tomēr tev ienāk, un tu ar to vari rēķināt. Bet man no visa tā nav nekā, es dzīvoju neziņā... Vai tici vai ne, man dažreiz trūkst mēteļa, ko iziet uz ielas. Ja tu mani vēl skaiti par kādu «saimnieku zorti», tu mani ar to izsmej un dziļi ievaino...»
Čipa ieskatījās dziļāk viņam vaigā. Tas nebija vairs ziedošais, bezbēdīgais jauneklis, bet rūpju sagrauzts vīrs, kas izmisis cīnās par savu un savēju eksistenci. «Es jau nezinu,» viņš beidzot it kā atvainojās, «es spriežu pēc tā veca...»
«Agrāk varbūt gan,» Kārlis domīgi sacīja, «agrāk varbūt starp mums bija kāda siena. Bet tagad tādas vairs nav... Piederu pilnīgi pie jums, proletāriešiem. Mums visiem vienāds liktenis, mums visiem kopā jāturas... Un tādēļ, lūk, es ar tevi gribēju runāt, ka mums vajadzīgs pašiem savas biedrības...»
«Vai, tas būtu ļoti labi!» Čipa iesaucās. «Esmu par to runājis ar savu brāli Jurku un arī ar Līci, āre, atminies, kas Plaušos toreiz vadīja dampi. Kungiem ir visādas biedrības, bet strādniekiem nav nekādas! Mēs visi esam muļķi, nemācīti cilvēki, mēs nezinām, kā to iesākt. Bet, ja tu piebiedrojies mums, tad tai lietai vajag iet! Tas ir labi, Kārli, ka tu turies ar mums, nabaga kalpiņiem... Mēs darīsim visu, ko tu liksi... Mēs tevi uz rokām nesīsim!...»
Pēdējos vārdus viņš izgrūda ar tādu sajūsmu, ka apkārtējie jau sāka uz viņiem skatīties. «Mēs par to te nevaram tik pilnā balsī runāt,» Kārlis viņu klusu pamācīja. «Vispār te «māmuļā» par to runāt ir ļoti riskanti... Mums vajadzētu izraudzīties kādu citu vietu... Bet kur?»
Izrādījās, ka Čipa dzīvoja turpat Pārdaugavā, netālu no Kārļa. Tur viņam bija maza materiālpreču pārdotava, kur viņa sieva Lavīze «andelēja», kamēr viņš pats strādāja Roberta Lodera koku fabrikā pie rāmjiem. Vecākā meitene Grieta strādāja kādā drukātavā kā pielicēja, jaunākā Līze, strādāja Stāra un Ko cigoriņu fabrikā. Vecākais dēls Jurcis mācās Veisa naglu fabrikā par drāšus vilcēju, un jaunākais, Kristaps, iet strādāt ķīmiskā krāsu fabrikā par drāšu vilcēju, un jaunākais, Kristaps iet strādāt ķīmiskā krāsu fabrikā... Tā par visiem tad nu arī iznāk, ka varam paēst neraugot uz tām bada algām un kāds kapeiks paliek arī āri, ko ieguldām pārdotavā, Čipa beidzot paskaidroja.
Tā kā viņiem uz mājām bija viens ceļš, tad jau iedami viņi par visu varēja izrunāties. Paņēmuši no garderobes savas virsdrēbes, viņi tādēļ devās ceļā.
Bija patīkama, klusa, zvaigžņota nakts. Tā kā abiem krūtis bija pilnas, tie lielu gabalu gāja klusēdami. Pie tam vēl Čipa aiz godbijības un cienības gaidīja, ko Kārlis teiks.
«Nav arī nekāda nolūka strādniekiem iestāties Latviešu biedrībā,» tas beidzot iesāka. «To lielais biedru vairums te ir buržuji, kuriem intereses pa lielākai daļai pretējas ar strādnieku šķiru. Kā tad mēs varam prasīt, lai viņi savas intereses aizliedz un strādnieku aizstāv. Mēs, strādnieki, savās biedrībās arī neaizstāvēsim buržuju intereses, bet tikai savas. «Māmuļā» tādēļ strādnieku balss nekad nebūs dzirdama...»
«Bet ja strādnieki iestājamies biedrībā tādā skaitā, ka mēs viņus pārbalsojam?» Čipa ieminējās.
«Jā,» Kārlis piekrita, «ievērojot, ka tautas lielas masas ir strādnieki, tad jau pie labas organizācijas pārsvaru varētu iegūt. Zināms, tikai ar noteikumu, ka «māmuļas» veči jau katru uzņem par biedru, kas pieteicas. Bet arī, ja to panāktu, tad strādnieki tomēr nedrīkstētu tur izteikt savus centienus un mērķus. Pirmajā nedēļā biedrība tad tiktu slēgta! Kā tu vari domāt to, ka mūsu patvaldīgais režīms, kurš kā zvērināts aizstāv kapitālistu intereses un kura nolūks turēt strādniekus mūžam tumsā, lai varētu labāk tos izsūkt, pieļaus to, ka šie strādnieki mostas no miera un organizējas? Kādēļ tad daugaviešus neapstiprināja? Nē, nē, atklātas strādnieku biedrības šimbrīžam nav iespējamas. Mūsu patvaldība, kungi, mācītāji, - viņi visi ir par kapitālismu un pret mums... Kur mēs visi paliktu, ja mēs dibinātu atklātu strādnieku biedrību ar tāda mērķi?! Mitros cietumu pagrabos un Sibirijas tundrās varētu meklēt mūsu pēdas...»
«Bet ko tad?!» Čipa nelaimīgs ieminējās. «Kā tad lai mēs, strādnieki, tiekam pēc savas biedrības?...»
«Mēs viņiem neprasīsim!» Kārlis spulgojošām acīm gandrīz čukstoši iesaucās. «Mēs biedrosimies slepeni! Ne viņi zinās mūsu mitekli, nei kas mūsu priekšnieks, nei kas mūsu biedri... Nekas viņiem nav jāzina! Mēs viņus redzēsim, bet viņi mūs neredzēs un mūsu darbam nevarēs likt nekādus šķēršļus. Vieni zem mums mēs tad attīstīsim pilnīgi savu programmu, nebūsim spiesti runāt bailīgi pusbalsī, bet saprotami, nesaudzīgi, gaiši un skaidri atsegdami netaisnos apstākļus līdz viņu kailumam! Mēs savus mērķus droši sasniegsim, bet mums vajag būt darbīgiem un uz ārieni uzmanīgiem un viltīgiem. Mēs varam uzturēt ciešas saites tikai mazos pulciņos, no cilvēku desmit. Tie atkal meklē sakarus ar citiem pulciņiem un ap vienojas ar tiem lielākā apvienībā. Tas atkarājas no tam cik mums ir apzinīgu biedru. Mūsu tuvākais uzdevums pievilkt viņus saviem slepeniem pulciņiem un modināt viņu šķirta apziņu. Tad apzinīgo pulks arvien vairāk pieaugs, un beidzot tie būs ļoti daudzi. Tad mēs arī kā apzinošs un organizēts spēks beidzot uzstāsimies atklāti...»
«Tagad es saprotu!» Čipa, drusku padomājis, piebilda. «Mēs būsim tādi mazi poļu buntavnieki...»
«Taisni tādi!» Kārlis atbildēja. «Bet tādēļ mums vajag būt konspiratīviem, klusiem un noslēgtiem. Mēs ne drīkstam izkliegt pasaulē: «Mēs esam tie un tie!» Nevienam tas nav jāzina. Mēs nedrīkstam griezties art pie katra, pirms to labi nepazīstam...»
«Zinu, saprotu!» Čipa piebilda. «Man jāzina, ar ko es runāju... Pat sievai nevar visu katrā reizē teikt...»
«Redzu, ka tu lietu esi aptvēris,» Kārlis apmierināts sacīja. «Vajag darboties, bet būt arī gudram, ka neiekrīt. Nedomā, ka mums kādi prieki gaidāmi, tikai grūts darbs un ciešanas. Mēs no tam vēl nekādu labumu neredzēsim, varbūt nākošās paaudzes to redzēs... Bet mūsu pienākums ir stāvēt savā vietā, un katrs lai ar pilnu apziņu zina, ko tas uzņemas...»
«Es to zinu un pilnīgi apzinos!» Čipa sajūsmināts saķēra viņa roku. «Ved mūs, kur gribi, mēs būsim tavi mācekļi!...»
«Nu tad labi!» Kārlis pieņēma viņa rokas spiedienu. «Tavs pirmais uzdevums ir sastādīt un nodibināt pirmo pulciņu. Kad tas būs iepazīstināts ar mūsu pamata mācībām, tā sakot, apmācīts, tad mēs varēsim ņemt no tā šūniņas un dibināt tālākus pulciņus. Vai tu to varēsi?»
«Es domāju, ka varēšu,» Čipa, drusku padomājis, sacīja. «Nav jau daudz, desmit cilvēku. Uz brāli Jurku varu rēķināt, ar Līci arī tiecas uz to pusi tik tad tur vēl trūkst? Par savu sievu Lavīzi es neko nesaku, bet maniem bērniem ir galvas, un tie visu vēro, kas pasaulē. Pārējos arī sadabūsim. Bet, kad nu mēs būsim pilnā skaitā, - vai tad tu nāksi un mācīsi mūs?»
«Uz pirmo saucienu es būšu starp jums!» Kārlis sajūsmināts attrauca. «Tikai jums es piederu, un tikai pie jums es varu būt...»
Čipa atbildēja uz to ar pateicīgu, siltu rokas spiedienu. «Mēs pieredzēsim jaunus laikus... Bet nu man jāšķiras. Paliec vesels, Kārli!... Uzredzēšanos!»
«Uz redzēšanos! Kārlis atteica. «Bet viena lieta man tomēr vēl dara rūpes, Čipa. Ja nu tev tā pulciņa lieta tikpat ātri apniktu kā tā Brazīlija? Redzi, tur vajag izturības līdz galam!»
Ja nebūtu bijis tumšs, viņš būtu redzējis, ka Čipa vaigs no šī pārmetuma piesārtis tikpat kā uguns. «Par to šoreiz nebēdā, Kārli!» tas attrauca. «Var būt, ka Brazīlija man arī nebūtu bijusi tik grūta, ja es nebūtu maldināts ar tiem zelta kalna solījumiem. Bet tagad esmu pavisam cits. Es nesagaidu nekādu paradīzi, es zinu, ka dodos briesmās un ciešanās. Un, pa to pasauli svaidīdamies, esmu arī ko mācījies. Esmu novērojis, ka daudzās pasaules malās un daudzās valstīs ir tik daudz kas dažāds. Viena lieta tomēr visur vienāda. Strādniekam pasaulē nekur nav labi. Tikai uz kungiem cerēt viss ir velti, viņam pašam sev jāpalīdzas...»
«Tad labi,» Kārlis vēlreiz spieda viņa roku. «Atvaino, ka es šaubījos... Paliec vesels!...»
«Sveiks, Kārli, sveiks!... Esi sveiks!...»