AUGUSTS DEGLAVS

RĪGA I I I

OTRĀ PUSE

Trīsdesmit piektā nodaļa

Kristapa un Ninas kopdzīve nevarēja palikt bez seku. Viņa tapa grūta.
Bet kā skolotāja viņa līdz ar to nokļuva ļoti neveiklā un neapskaužamā stāvoklī. Toreizējā režīmā ne vien nebija paredzētas par skolotājām grūtas jaunavas, bet tādas kā skolotājas nepavisam netika ciestas. Viņai atlika tikai viens no diviem vai nu savu skolotājas vietu atstāt, vai arī precēties «gruntīgi», t. i., laulāties.
Bet mēs zinām viņas uzskatus par laulību tā ka tā nāca pati ar sevi pretrunā. Grūti tai nācās izšķirties. Tomēr eksistences jautājums paturēja virsroku. Ninai netika atstāt vietu, lai saimnieciski nenonāktu gluži vīra atkarībā vai atkal lai nekrimstu bada garozu. Viņa trūkumu bija cietusi un zināja, kā tas smeķ! Kā īsta sociāliste tā saprata arī, ka saimnieciskais stāvoklis ir tā apakšbūve, un tikai un tās var balstīties ideālā virsbūve. Tādēļ, viņa pārvarēja sevi, saņēma dūšu un pat Kārlim klaji pasacīja acīs, ka, neraugot uz saviem ieskatiem par laulību, kuri paliek spēkā pilnos apmēros, tā tomēr liksies ar Kristapu salaulāties, ar ko viņai tiek novērsts tik daudz šķēršļu un nepatikšanu.
Kārlis jau arī nepretojās, viņš sacīja: «Prātīgi darīts, mana meita! Zinu tīri labi, ka jūsu kopdzīve dibinās uz ko dziļāku nekā uz mācītāja svētību.»
«Zināms!» viņa lepni atbildēja. «Ja te būtu štandesamts» kā civilizētās kultūras zemēs, es to melno kraukli nemaz nemeklētu. Bet mūsu apstākļos es to daru spiesta.»
Arī Kristaps, var sacīt, ar mīļu prātu un labpatiku bija mierīgs doties iekšā šinī jaunā jūgā. Viņš tikai vēl gribēja par to runāt ar savu lielmāti un nokārtot savas dienesta lietas.
Barons fon cur Bimmelšteins un baronese Izolde vēl arvien atradās ārzemju ceļojumā. Baronese Ortrūde viena valdīja pār visu namu. Viss ritēja parasto gaitu, un Kristaps dzīvoja savā vietā, kā dzīvojis. Tikai baroneses puķu dārzs viņam vairs nebija jākopj, jo baronesei, kā rādījās, vajadzēja pārmaiņas. Jo vienmuļību tā necienīja un arī ne garlaicību, kad cilvēkam nav labpatikas un dedzības. Un Kristapam, kopš tas ar Ninu sagājās, tādas pret baronesi nebija nepavisam.
Kādā jaukā dienā pienesa baronesei atkal vēstuli kāds milzis latgalietis. Viņa to tūdaļ pieņēma par namiķi ar to norunu, ka viņam jāpalīdz Kristapam stallī. To viņš it labi prata, jo bija jau agrāk bijis par kučieri. Par Kvederu viņu sauca, un baronese Ortrūde atrada pie viņa labpatikšanu un vairāk reižu dienā aicināja viņu pie sevis. Un, kad viņa izbrauca, tad uz bukas pavēlēja sēdēt Kvederam. Kristaps it labi noprata, ka viņa dienests še iet uz beigām, bet viņš to nenožēloja.
Tātad Kristaps devās pie savas lielmātes, bučoja tai roku un cēla priekšā savu lietu. Viņš esot nodomājis apsievoties, un, tā kā Kveders it labi viņa vietu varot izpildīt, tad viņš lielmāti lūdzot, lai tā viņu galīgi no savas vietas atsvabina.
Baronesei Ortrūdi šāda ziņa mazliet pārsteidza un padarīja bezgala ziņkārīgu. «Ko, mīlīt? Tu esi nodomājis precēties?!» viņa gandrīz neticīgi iesaucās. «Bet ar ko tad, mans mīlīt? Kas tad viņa ir, tā tava izredzētā!»
«Nu, sieviete ir!» Kristaps, acis nodūris, paskaidroja. «Stipri pieaugusi... Uzskatos nobriedusi...»
«Slaida vai vidēja auguma?!» baronese ziņkārīgi trauca tālāk. «Tumšmate vai gaišmate? Katrā ziņā miesās branga... Ķēkša? Teic, mīlīt, teic, pastāsti man, kāda viņa ir...»
«Drīzāk vidēja auguma nekā slaida,» Kristaps paskaidroja. «Gaišmate... Miesās ne tik visai branga. Bet ķēkša gan nav... Pēc amata skolotāja...»
«Vaī, mīlīt, kāpēc tu neatvedi viņu man parādīt?!» baronese it kā sajūsmināta iesaucās. «Pēc amata skolotāja? Tad jau labi audzināta. Novēlu tev, mīlīt, daudz laimes! Jo patiesībā - lielskungs arī drīz atgriežas no ārzemēm... Mūsu meita Izolde... Tā kā tu lielkungam reiz stallī esi iekritis krūtīs, tad viņam būtu ļoti neveikli, ja viņš tevi vēl sastaptu... Bet es tevi, mīlīt, tādēļ projām nedzenu. Ja gribi, dzīvo vēl tālāk...»
«Tā būtu tāda saraustīta dzīve!» Kristaps iebilda. «Sieva tur, dienests te...»
«Nu jā, jā, es jau tevi arī neturu,» viņa pēc brīža klusuma atbildēja. «Bet to tak man gan vajag zināt, no kā tu, mīlīt, uz priekšu dzīvosi. Tu taču neliksies no sievas uzturēties?»
«Kāpēc no sievas?» Kristaps atcirta. «Es taču pats varu strādāt!»
«Jā, jā, bet ko?» baronese turpināja. «Pie prasta darba tu vairs atgriezties nevari. Nu, kā tas izskatīsies: sieva skolotāja, vīrs vienkāršs batraks?! Tev vajag kādu patstāvīgu veikalu vai vietu. Vai zini ko, mīlīt? Atnāciet abi ar savu izredzēto pie manis. Tad pārrunāsim visi kopīgi par jūsu nākamo dzīvi. Gribu jums cik varēdama palīdzēt... Tu taču man esi tik uzticīgi kalpojis... Man gan patiesībā būs zināt, kur tu turpmāk paliec. Parunāsim arī par kāzām...»
Kristaps gan vēl mēģināja izvairīties, ka viņa varbūt kaunēsies un negribēs nākt. Vienkārša sieviete vien jau ir... Nav nemaz tik interesanta, kā lielmāte to varbūt iedomājusies.
«Nē, nē, nē,» viņa neatlaidās, «es viņu gribu redzēt. Tu, mīlīt, būsi tik laipns un atvedīsi viņu pie manis...»
Kristapam cits nekas neatlika kā padoties un atvadīties.
Kad viņš nu griezās pie savas Ninas ar paziņojumu, ka baroniete Ortrūde vēlas viņu redzēt un tādēļ lūdz, lai tie viņu apmeklējot, tad Ninas straujais temperaments uzliesmoja un sāka kūsāt. «Ko viņa iedomājas, šī buržuju bāba?! Es viņai drīzāk acīs iespļautu. Ne es iešu, ne būšu... Man nekā nav kopēja ar buržujiem!»
Bet Kristaps nu ņēma to lietu tuvāk aptēlot, ka tā nav tik ļauni domāta. Baroniete grib viņiem materiāli palīdzēt, un kādēļ buržujus neizmantot, ja tie paši pretim nāk. Var jau uz to sagatavoties un zināt, ko runā un ar ko runā. Bet atsacīties no apciemojuma būtu tas pats kā atsacīties no saimnieciska pabalsta, kas nebūtu gudri. Vai tad buržujs vien var izmantot proletāriešus, vai tad proletārietis reiz nevar izmantot buržuju?
Viņa arī to pārlika un atrada, ka Kristapam taisnība. «Es zinu, ko tā mātīte grib,» tā ar zināmu rūgtumu sacīja. «Virza grib ieskatīties vai pat iezagties manā sirdī. Bet pie tam nu viņa netiksi Ja es arī iešu, tad es izspēlēšu viņai priekšā tādu teātri, ka tu pats pabrīnīsies! Es protu arī izlikties...»
«Nu, protams,» Kristaps viņai piebalsoja. «Ar vāciešiem mēs taču nevaram tik vaļsirdīgi kā ar saviem cilvēkiem.»
Tātad palika, ka viņi ies. Nina sameklēja vajadzīgo apģērbu, cik iespējams vienkāršu un vecmodīgu, sataisīja savu frizūru cik vien varēdama naivu un bezgaršīgu, pieņēma labi audzinātas, nevainīgas pansijas audzēknes vaibstus un pacēla acis uz debesīm kā kristīgi audzināta meita. Bez kādām rotas lietām, bez cepures ar kuplu spalvu pušķi, vienkāršā lakatiņā tītu galvu, tā viņa ar Kristapu ieradās pie baronietes Ortrūdes, kura, ne mazāk pārsteigta kā viņu reizi, iesaucās: «Jūs tā esat, mana mīļā?!»
Nina maigi un rātni kniksēja vairākreiz no vietas, saķēra un pazemīgi skūpstīja baronietei roku. Tā kautrīgi to mēģināja atraut: «Nē, nē, mana mīļā, pēc jūsu stāvokļa jums tas nav vajadzīgs! Tas piekrīt vienīgi vienkāršiem apkalpotājiem un dienestniekiem!...»
Nina uz tam svaidītā balsī atbildēja: «O, baronietes kundze, esmu kristīgā garā audzināta meita, un. mana sirds sajūt vajadzību zemoties pret muižnieku kārtu, ko pats dievs iestādījis. Šo bausli ievērot es mācu man uzticēties skolēniem, pie šī principa arī pati turos. Neuzskatiet tādēļ šo manu dziļo principiēlo pārliecību par kādu seklu pieglaimošanu...»
Baroniete viņu uzlūkoja no galvas līdz kājām, it kā negribēdama savām ausīm ticēt. «Patiešām veselīgi principi, kādus tik reti sastop mūsu laikos,» viņa sacīja. «Laimīgi tie bērni, kuriem tāda audzinātāja. Muižniecības nopelni kultūrā un civilizācijā tik lieli, ka tiem vis tik viegli nevarētu paiet garām, kā tas mūsu dienās tiek darīts...»
«Kad visa tauta būs kristīgā, dievbijīgā garā audzināta,» Nina svaidītā balsī sacīja, «tad viņa to sapratīs, ko tagad nesaprot...»
«Priecājos, ka Kristaps izraudzījies līgavu ar tādiem uzskatiem,» baroniete piebilda, ar labpatiku uz Ninu noraudzīdamās. «Nu jā, arī šinī mājā. mana mīļā, valda īsts kristīgs, tikumisks gars, un šinī sfērā viņš nodzīvojis gadus. Kāds tādu prasās, un tādēļ varu saprast, ka viņa izvēle ir kritusi uz jums... Bet nu, mīļie bērni, parunāsim par jūsu nākotni. Man ļoti rūp, ka Kristaps varētu dzīvot un iztikt arī uz priekšu.»
Viņa pazvanīja, uz ko parādījās Jete. «Atnesat mums viņu un kūkas!» baroniete pavēlēja.
«Vai gaišo vai sarkano?» Jete jautāja, lai varētu mirkli ilgāk uzkavēties un izokstīt, kas te ir.
«Sarkano, burgundieti!» baroniete pavēlēja, kad viņa vēl kavējās. «Bet nu ejat!»
«Jā, jā,» Jete paklausīja un aizgāja svampodama. Bet tā lieta viņai izlikās pārāk aizdomīga, un tādēļ nenocietās, ķēkšai nesacījusi: «Tur nu notiek atkal kas! Jā, jā, mūsu lielmāte...»
Kad viņi bija iebaudījuši no priekšā celtā vīna un kūkām, baronese Ortrūde sacīja: «Tātad, mīļie bērni, - kā jūs domājiet?! Es Kristapu par viņa uzticamo dienestu gribu pabalstīt ar zināmu naudas summu. Tā viņam var noderēt kā rīcības kapitāls. Tā kā Kristapam līdz šim ar zirgiem bijusi darīšana, tad es domāju, ka pareizais būtu, ja viņš iegādātos zirgus un raspuskas un uzsāktu ekspeditora šefti. Kā tu domā, mīlīt?»
Kristaps noraustīja tikai kamiešus, jo viņš jau zināja, ko Nina teiks. Pēdējā pie sevis nodomāja: «Ahā! Kristaps lai top par buržuju un izsūc savus strādniekus!...» Bet pret baronieti viņa pataisīja smuku kniksi, satvēra pateicīgi viņas roku un to noskūpstīja. «Ļoti pateicos, augstā kundze, ka jūs tik ļoti rūpējaties par mūsu likteni... Bet no tās ekspeditora būšanas gan nekas nevar iznākt!...»
«Kādēļ tad ne, mana mīļā?» baroniete ieminējās.
«Redziet, esmu kristīgā garā audzināta,» Nina turpināja, «un es nevarētu to paciest, ka mana vīra vadībā lopiņi tā tiek mocīti. Jūs ziniet, smaga vezumu zirgu liktenis nav karietes zirgu liktenis. Jūs ziniet, kādi rupji un cietsirdīgi cilvēki ir kučieri. Uzkrauj lielus vezumus un kad lopiņi tos nespēj vilkt, tad apstrādā tos ar pātagu! Esmu diezgan redzējusi šādus brutālus skatus! Dažreiz lopiņiem krūtis paberztas cauras, viņi nekalti klūp... Ak dievs, ak dievs, nē, es nevēlētos vis!...»
Baroniete par viņas ierunu smaidīja. «Man liekas, mans bērns, ka jūs savās tikumiskās jūtās esat pārāk vārīga. Zirgam savā reizē vajag auzas, savā reizē tam noder pātaga. Tas jau atkarājas no saimnieka, ka lai tam nebūtu krūtis cauras un tas būtu labi apkalts... Bet es jau jums neuzspiežu. Ja nav luste, var jau citu ko!... Var, piemēram, pieņemt kādu koloniālbodi un palikt par tirgotāju. Es jūs gribu pabalstīt katrā virzienā...»
«Paldies par jūsu lielo laipnību, augstā kundze,» Nina pazemīgi «kniksēja», «bet arī tam ir savas ēnas puses. Mēs tādu pārdotavu varētu dabūt tikai pilsētas nomalēs, kur visapkārt dzīvo nabaga ļautiņi. Mums tiem būtu jādod preces daudz uz parāda, - jo kā tu aizliegsi izsalkušiem?! Bet pie parāda piedzīšanas būtu jālieto bargi līdzekļi, tādēļ ka viņi nespēj maksāt. Tāda tirgotāja būšana ar svaru un mēru, ak dievs, ak dievs! Lai tu cik taisni domātu, bet cik viegli tev var pielipt netaisna kapeika! Esmu kristīgā garā audzināta un nevarētu to pār savu sirdi nest!... Tāds tirgotājs, un lai viņš būtu tikai sīktirgotājs, ir tomēr - - -» «tikai buržujs un izsūcējs,» viņa pie sevis nodomāja.
«Redzu, ka jūsu tikumiskās jūtas pārāk smalkas, mans bērns,» baroniete smaidīdama sacīja. «Vairāk, nekā tas priekš praktiskās dzīves noderīgs. Jums būs ļoti grūti; dzīvei piemērojoties, jums būs daudz kas jāpārvar. Teorētiskā tikumība un praktiskā dzīve ir katrs ļaut kas par sevi. Teorētiskā tikumība ir augsta un cēla, bet kas būs tāds vientiesītis, ka gribēs to visos sīkumos savā praktiskā dzīvē piemērot?! Ikviens ņem no dzīves, ko viņš var... Jā, tad es nemaz nezinu, ko jūsu labā lai daru?...»
Kamēr viņa par to brīdi padomāja, iestājās klusums. Nina ar Kristapu zīmīgi saskatījās un pakārstīja mēli.
«Man tomēr ir kaut kas padomā,» baroniete beidzot iesaucās, «un es ceru, ka te jums nekas nebūs pretim kādā vietējā vācu biedrības namā ir svabada kastelāna jeb mājas pārvaldītāja vieta. Alga diezgan palaba, pie tam brīvs dzīvoklis, apgaismošana, apkurināšana. Un citādi kungs par visu māju... Nu, ko jūs uz tām sakiet?!...»
Nina atkal rātni pakniksēja. «No sirds jums, augstā kundze, pateicamies par jūsu lielo gādību. Te, kur ar augstiem kungiem un īstiem vāciešiem vien darīšana, tā lieta ir citāda. Mēs pieņemam to vietu un jums ļoti pateicamies...»
«Priecājos ļoti, ka varu jums tomēr ar ko pakalpot!» baroniete apmierināta sacīja. «Tikai nu jāzina, vai tā vieta vēl dabonama, un tādēļ, lai Kristaps tūliņ dodas ceļā. Došu viņam līdzi kādas ieteikšanas rindiņas, ar kurām pietiks. Jūs, mana mīļā, pa tam pakavēsaties pie manis, kamēr viņš atnāk ar atbildi. Jo gribu zināt, kā tad rīkoties gadījumā, ja vieta būtu izdota jau citam... Jūs pa tam paskatīsaties manā garderobē, vai nav jums kāda piemērota šika cepure un kāds kostīms...»
«Bet, augstā kundze,» Nina kautrējās, «esmu audzināta kristīgi pazemīgā garā - -»
«Nekas, nekas!» baroniete viņu pārtrauca. «Labs kostīms un laba cepure sedz arī labi kristīgu daiļumu. Tādēļ nepretojaties un nāciet...»
Viņa to vilkšus aizvilka uz savu garderobi, kamēr Kristaps devās ceļā. Tā bija tāda vieta, kur mēdza pieņemt tikai īstu, pārliecinātu vācieti, un zem citiem apstākļiem gan Kristaps ir ne sapņos nebūtu varējis uz to cerēt. Bet baroneses fon cur Bimmelštein ieteikšana vilka tik smagi svara kausā ka neviens neprasīja, vai viņš latvietis, žīds vai krievs. Protams, vāciski jau arī viņš it labi runāja, - un kas tad arī varēja to sacīt, ka viņš nav «ein deutseher Mann?» Bet smagā kontrole, kāda parasti tika lietota, šoreiz netika pielikta. Biedrības priekšnieks, kāds pazīstams Rīgas particietis un elestreris, viņam pasludināja, ka uz baroneses protekciju viņš vietā tiek pieņemts. Tāpat viņš atrakstīja atpakaļ baronietei dažas rindiņas, kurās tai paziņoja par iznākumu un viņai ļoti pateicās par tās pakalpojumu.
Kad Kristaps atgriezās atpakaļ, tas atrada Ninu gandrīz priekšā mirdzošām acīm par divām greznām cepurēm un dažām robēm. Arī baroniete par labvēlīgo atbildi bija visai iepriecināta. «Nu, bērni.»viņa sacīja, tagad nu mēs būtum kārtībā. Bet vienu lietu zināt: jūsu kāzu sarīkošana ir mana darīšana...»
Neraugot uz Ninas pretošanos un kristīgi pieticīgo garu, baronese Ortrūde nolēma, ka laulības notiks viņas namā, uz kurieni tiks ataicināts mācītājs. Pēc tam tiks sarīkots kāzu mielasts, uz kuru tā var ieaicināt visus savus radus un draugus. Tikai viņai laikā vajag zināt, priekš cik personām klāt. Kristapam un Ninai cits neatlika kā to pieņemt, lai gan tie vēl nevarēja paredzēt, vai maz kādu aicinās.
Tad baronese Ortrūde viņus atlaida, Ninu pie atvadīšanās nobučodama apkārt un apkārt. Arī Kristapam viņa paplūkāja drusku pie auss un paplikšķināja viņa vaigus.
Bagātīgi ar mantām apkrauti, tie ceļā uz mājām bija spiesti pieņemt fūrmani. «Nu redzi,» Kristaps beidzot ieminējās, «tu negribēji nākt, - bet vai nebija labi? Kungi nemaz tik slikti nav, ar viņiem tikai vajag mācēt...»
«Nē, ka tā buržuju madāma tik liela zose būtu, to gan es nebūtu domājusi!» Nina ironiski iesaucās. «Tagad es zinu, ko tādai zosei vajag. Vajag tikai glaimot, tad no viņas var visu...»
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Lieta ņēma jau iepriekš stingri nospraustu gaitu. Kristapa un Ninas laulāšana notika baroneses fon cur Bimmelštein dzīvoklī, kur ieradās garīdznieks. Tikai nu cēlās jautājums, kādā valodā viņam ceremoniju izdarīt. Nina atbildēja, ka viņiem vienalga, jo viņi saprot abas valodas un reliģijas lietās ir neitrāli. Garīdznieks tad izvēlējās vācu valodu, kas tad lietai deva ļoti jauku nokrāsu, jo klātesošie vācieši noturēja jauno pāri par īstiem vācu «kleinermaņiem», pret kuriem viņu augstākiem tautas brāļiem pienākas būt labvēlīgiem. No latviešiem jau arī nekādi nebija lūgti, tikai Kārlis un Lūce. Pēdējā nu pēc ilgiem laikiem savam bijušam vīram sniedza atkal roku un ar viņu izlīga. Viņi tagad ieskatīja viens otru par brāli un māsu.
Kā trešo viesi Kārlis un Lūce bija paņēmuši līdzi Lāčplēsi, kurš necik sen bija dabūjis jaunu, melnu uzvalciņu ar platu, baltu krāgu. Izskatījās tīri kā muižnieku bērns. Vecā konsula kundze un arī mamzele Faustīne Švīhelbein tīri iekš viņa iemīlējās un nevarēja beigt apbrīnot skaisto bērnu. Bet dabūt viņu uz klēpja, glāstīt un skūpstīt bija veltas pūles! Tādam nodomam viņš pretojas ar kājām un rokām un pat ar dūrēm. Viņš palika savā spītīgā, atturīgā novērotāja pozīcijā pret visu šo sabiedrību un sfēru. Viņš sajuta, ka tā ir viņam sveša, pretēja pasaule, kurā tas nevar justies kā mājās.
No uzņēmīga izmeklētāja, kāds tas bija mājās, tas bija pārvērties par klusu atturīgu novērotāju. Te tik daudz gar sienām skaistu bilžu, un pie griestiem karājās glāžu vizuļojoši kroņlukturi. Mājās tas būtu tūdaļ kāpis uz galdiem un krēsliem un šīs jaukās lietas ar rokām apraudzījis. Jo šīs uzņēmības dēļ vien jau viņš te atradās kāzās, lai gan ne «sevišķi bija lūgts», ne arī pats tā gribēja. Tikai Ērkulīša māte neuzņēmās atbildību par visu to, ko tas var nodarīt, kamēr tēvs un māte nav mājās. Bet mātei par labu apmierināšanu viņš te nekāpa ne uz galdiem, ne krēsliem, tikai lepni un vērīgi visu no tālienes aplūkoja. Vācu vecenes nodeva par viņu kritiku, ka tas ļoti «ārtīgs» bērns, izņemot to, ka neļauj sevi glāstīt un skūpstīt.
Tātad kāzas nebija lielas, bet ļoti intīmas. Nina tika pielaulāta Kristapam pēc visiem likumiem, pie kam mācītājs cieti noteica, «ka tam vīram būs būt tai sievas galvai...» Tad nāca kāzu mielasts, pie kura baronese Ortrūde, kad tai bija jāpabaro savi pati apkalpoja. Bet mielasts tādēļ nebija sliktāks. Mūsu latviešu viesi ilgi diezin vai kad bija tā ko iebaudījuši. Tā viņiem, tie varēja sacīt, bija īsta svētku diena!...
Beidzot atnāca atvadīšanās stunda, daudz skūpstu un glāstu, gan īstu, gan imitētu asaru... Tad katrs devās uz savu malu...
Tā nu jaunā skolotāja bija glābta. Tagad viņa nu mierīgi varēja sagaidīt savas dzimstības, nebīstoties ne no kādiem spaidiem un šikāniem un nezaudējot neko no savas «morāliskās vērtības». Bērns viņai vairs nebija kauns, bet dieva dāvana.
Ilgi jau nebija jāgaida - viņai atskrēja brašs puika! Tas tamlīdz bija pretruna viņas uzskatiem, pēc kuriem, kā zināms, bērni nekas vairāk nevija kā sivēni. Tagad viņa visu ko būtu uz miera atzīt, tiksi ne to, ka viņas puika būtu pielīdzināms sivēnam. Ne vien tas, viņai tās puika likās būt daudz vairāk nekā citi bērni. Jo vairāk tas apvēlās, jo interesantāks tas bija! Tagad pacēlās kristību jautājums. Tai nenāca ne prātā skriet tūdaļ pie «melnsvārča» un likt tam savu bērnu kristīt. Vajadzēja vēl padomāt, kā viņu saukt, un tādēļ kristību ceremoniju pēc iespējas pagarināt. Bet pati viņa tam vārdu bija jau izraudzījusi - «Varabalss». Jo balss viņam, ja tas laida vaļā visus reģistrus, patiešām bija liela apmēra.
Priecīgais gadījums bija izpaudies arī uz fon cur Bimelšteinu namu, un tiklab vecā konsula kundze, kā arī baronese sirsnīgi ilgojās šo jauno pilsoni redzēt. Nina tādēļ viņu nofotografēja. Pirms no priekšfrontes un viņš tai likās ļoti interesants. Tad viņa to nofotografēja sānis profilā - arī tā viņš bija ļoti interesants. Viņa gribēja to redzēt arī no pakaļfrontes un tādēļ nofotografēja arī tā. Katrā virzienā viņš bija ļoti interesants!
Viņa nonesa ģīmetnes baronesei, kura pēc tām varēja it visos sīkumos iepazīties ar viņas dēlu. Baronese bija ļoti iepriecēta, bet vēl jo vairāk vecā konsula kundze. «Ak tu mīļš radījumiņš!» tā nevarēja beigt priecāties. «Kādas gudras acis, kāda apaļa mutīte! Bet kājiņa, lūk še, gluži kaila... Tā, nabadzīte, salst...» viņa noskūpstīja kailo kājiņu uz ģīmetnes. «Nekas, es tūdaļ adīšu prieks viņa pāri siltu zeķu no kamieļu vilnas, un arī jaku un mici es viņam noadīšu...»
Še jāpiemin, ka vecā kundze no adīšanas vien dzīvoja un apdāvināja ar siltām zeķēm un tamlīdz it visus savus pazīstamos.
Bet Nina ar to vien neapmierinājās - lepna savās mātes priekā, viņa apdāvināja ar sava bērna fotogrāfijām arī citus radus, lai arī tie papriecājas. Šie citi radi bija Kārlis un Lūce.
Nu, nekas, - tie atrada viņas puiku par ļoti brašu un patīkamu.
«Bet, mīļā Nina,» Kārlis smiedamies sacīja, «man liekas, ka tev jārevidē savi ieskati! Vēl pagājušā jautājumu vakarā tu skaidri un gaiši izsacījies, ka laulātas sievas ir tikpat kā slaucamas govis un bērni - sivēni. Tagad, kur tu savu dēlu esi likusi nofotografēt no visām trim frontēm, te taču ikviens var pārliecināties, ka viņam nav ne mazāks līdzības ar sivēnu. Tagad taču neviens tev neticēs, ka bērni ir sivēni, un es domāju, tu pati arī sev neticēsi!»
«Es jau nesacīju, ka tas zīmējas uz proletāriešu sievām un bērniem!» Nina attrauca. «Ko es sacīju, tas bija domāt par buržuju bērniem. Tēvi izdzīvojušies nervozi, pilni «jaunības grēku» slimībām, mātes dumjas un taukas kā pīļu mātes. Tur tikai var iznākt sivēni, gaļas suņki, kuriem ne drusku nav inteliģences. Tā piemīt, kā tu no Varabalsa fotogrāfijas vari pārliecināties, tikai proletāriešu bērniem.»
«Tātad vismaz piekāpšanās pret proletāriešiem!» Kārlis pavīpsnāja. «Vai arī tu spried tā tādēļ, ka pati esi ieinteresēta... Tātad mans Lāčplēsis nemaz nebūtu sivēns?...»
«Kas par jautājumu?!» Nina sapīka. «Kamēr vien jūs esat proletārieši, ne tavi bērni ir sivēni, ne tava sieva slaucama govs...»
«Ak tad tikai tik ilgi?» Kārlis piebilda. «Nu, labi, labi, tiklīdz viņa buržuje, tai tā asinsriņķošana notiek citādi.»
Nina nesamanīja uz to atbildēt, turpretim Ērkulīša māte, kura smīnēdama viņu debatēm bija sekojusi, nopūzdamās iebilda: «Ak, cik labi būtu, ja Lūce būtu slaucama govs!... Tad mums dažkārt netrūktu vis pieniņa kā tagad! Ko tu tik cilvēks nedzirdi... Cilvēks esot lops...»
Iestājās brīdi klusums. «Joki pie malas, mana meita,» Kārlis beidzot iesāka, «man šķiet, ka tu esi uzsākusi bīstamus kompromisus. Visa tā baroneses labvēlība, tās zeķes un jakas un tā intīmā saprašanās... Man šķiet, ka tu pašlaik esi uz ceļa no proletārietes pārvērsties par buržuju cienmāti!»
«Par to nebēdā,» viņa attrauca. «Nina nekad neatkāpsies no saviem principiem. Ja viņa spēlē teātri, es spēlēju tai pretim! Bet ja nāks laiks un apstākļi to prasīs... Asiem nagiem mēs stāvēsim viena pret otru. Mani pavest ap stūri viņai nekad neizdosies...»
«Nu, var jau būt,» Kārlis piebilda. «Apstākļi jau gan ir tādi, kas mums piespiež izlikties...»
Pienāca Luīze, un viņas iesāka valodas par sīkām saimniecības lietām un apģērba pagatavošanu.

* * *

Pārradās no ārzemēm barons fon cur Bimmelšteins, un pārradās arī baronese Izolde no sava studiju ceļojuma.
Pēdējā savā dabā bija pavisam pārvērtusies. No agrākās draiskules un sporta cienītājas vairs ne vēsts! Zirgiem tā vairs ne virsū neskatījās, tāpat arī kučierim. Tai vietā tā ārzemēs bija mācījusies cienīt «garīgo sportu», būt reliģiozākai, nekā vienkāršam kristīgam cilvēkam pienākas, slepenus rakstus tulkot, nākotnes valsti un pastara dienu gaidīt, noklīdušas dvēseles atgriezt pie ticības uz dievu un vispār dievbijību un tikumisku dzīvi veicināt. Viņa pieķērās ļoti okultismam, misticismam un spiritismam un apmeklēja čakli seanses, kurās notika garu izsaukšana. Viss tas viņu pacēla pār materiālo ikdienu un īstenību. Viss tas tikai stiprina cilvēkam ticību. Arī savā ārējā dzīvē tā mācījās būt nopietna, dievbijīga labdarības dāma, tērpās kā žēlsirdīgā māsa vai atkal gāja, melni aizplīvurojusies, prata svinīgi acis pagriezt uz debesīm un runāt svaidītu balsi. Viņa mācījās tikuši apmeklēt nabadziņus un tos bagātīgi apdāvināt, nekautrējās arī no grēciniekiem, kurus papūlējās dabūt uz īstā ceļa. Viņa prata noturēt arī dievvārdus, ko pārtraukusi tūliņ izmēģināja pie baronu saimes, un visi atrada, ka tas ļoti interesanti.
Ar vārdu sakot, baroni fon cur Bimelelštein no šī bērna piedzīvoja daudz prieka. Jo Izolde visu to, ko bija redzējusi un mācījusies, gribēja tagad dzimtenē izvest praktiskā dzīvē. Starp citu un vispirms tā nodomāja sarīkot cirķeļus un stingri reliģioza pamata, kas lai apvienotu visus «kristīgos». Uzticīga Bimmelšteinu principiem vai, labāk sakot, no sava papa iedvesmota, tā ar šo ideālo pasākumu lūkoja savienot kādu praktisku, politisku mērķi. Šiem cirķeļiem bija noderēt par dažādo tautību apvienotajiem, it sevišķi par plaismas izlīdzinātājiem starp vācu un latviešu labākām aprindām. Jo, lai gan lielākā daļa «baltu» vēl gulēja, tā sakot, dziļā vēsturiskā miegā, sapņoja tikai par to, «kas bijis», un lūkoja atgriezt atpakaļ laika ratu, tad tomēr saprātīgākie no viņiem, kā, piemēram, fon Bimmelšteins, nojauta jau gaisā jaunas «sociālas plaismas». Ārzemju ceļojums pierūdīja viņa nojautu par īstenību. Viņš bija aculiecinieks lieliem sociālistu kas gājieniem un ausuliecinieks viņu mītiņos, kā tie runā pret valdību, zaimo pastāvošo kārtību un sēj naidu pret turīgiem aprindām. «Ja viņu varā tas stāvētu,» vācu muižnieki sacīja, «mēs visi karātos pie ielas stabiem!» «Ak dievs, kā te tādas lietas iespējamas?!» viņš nodomāja un savā sirdī priecājās, ka viņa dzimtenē tas tā nav. Vienkārt, krievu valdība ar stipru roku tādas lietas apspiestu, un, otrkārt, tauta vēl nav tik samaitāta.
Bet nu, pārbraucis mājās, tas atrada visu labāko sabiedrību uztrauktu, jo arī te tauta bija galīgi saģiftēta! Vācu galvenā un vadošā avīzē «Düna Zeitung» vairākos ievadrakstos bija spilgti un plaši aptēlots, kāds gars tagad valda latviešu sabiedrībā un presē. Vācieši jau gan arī līdz šim daudzināja latviešus par sociālistiem un nihilistiem, bet tā bija kaujas viltība, kas tika lietota aiz politikas. Šoreiz atzīšanās bija nākusi no pašiem latviešiem, - raksta autors bija latvietis, - un tādēļ nebija ko šaubīties, ka lieta patiešām tāda. Tur bija aptēlots, cik bīstamas ir «jaunās idejas» un kas viss aiz tām slēpjas. «Jaunā strāva» prot sociālismu sludināt «caur puķi». Cik viltīgi ar savu radikālismu tautai tuvojas «Dienas Lapa» un, kas tas raksturīgākais un bīstamākais, arī «Mājas Viesis», sirmais, dievbijīgais «Mājas Viesis» ar trompetu skaņām un plīvojošiem karogiem pārgājis jaunās strāvas pusē un palīdz «Dienas Lapai» tautu ģiftēt ar «jaunām idejām» un Heines bezdievībām. Šī vēsts vāciešus uztrauca visvairāk, un tie nolēma prasīt no Dr. phil. Arnolda Plātesa paskaidrojumu.
Tātad sociālisma vēji zem jaunās strāvas segas pūš latviešu sabiedrībā. Tā ir šķēlusies labi domājošos konservatīvos un radikālos jaunstrāvniekos. Ja tas tā, fon Bimmelšteins kalkulēja, tad vācu sabiedrībai nav nekāda iemesla nīsties tālāk ar šiem labi domājošiem, bet ar tiem jāizlīgst un jāvienojas pret kopējo jauno ienaidnieku - sociālismu. Ieroči pret to ir vecu vecie, izmēģinātie. Te nu Izoldes cirķeļi varēja būt īsti vietā. Kristīgie jau pēc Kristus mācībām nešķēlās pēc tautībām; tur nebija jūds, ne grieķeris, bet visi bija «dieva bērni», resp., tādas aprindas, kuras sabiedriskās dzīves priekšgalā utt. kurām visām vienādas saimnieciskās intereses. Ļoti daudz tādu bija vācu sabiedrībā, bet arī latviešiem netrūka savu.
Bimmelšteins izlietoja visus savus agrākos sakarus un pazīšanās ar latviešu aprindām. Tad vēl kā vienotājas ļoti noderēja reliģiozās tieksmes, kuras tāpat piemita latviešu labākām aprindām. Izolde apciemoja savu skolas draudzeni Starpiņu Hertu, kas tagad bija Pudiķa kundze. Viņa to, protams, ielūdza ar visu vīru un tāpat vecos Starpiņus, kuri katrā ziņā apsolījās būt. Caur Hertas vidutājību tā iepazinās ar šiko Mikentāla kundzi, kuras reliģiozās un misteriozās tieksmes bija tāli un plaši pazīstamas. Arī ar Krauklīša kundzi un viņas Magoni tai izdevās nodibināt sakarus, jo nejauši ar tām bija bijusi kopā un iepazinusies kādā spiritiskā seansē. Arī tās apsolījās piedalīties pie viņas cirkeļiem. Krauklīša kundze, blakus minot, ar to domāja pakalpot arī sava vīra veikala interesēm. Tad vēl viņas piedabūja veco Mikentāl kundzi un veco Kreiļa kundzi, gleznotāja Kreiļa māti. Abas pavisam sirmas vecītes, kas ar lielāko baudu bija izlasījušas Buša nākotnes valsts literatūru un ne bez svētām bailēm gaidīja pastara dienu. Kreilene arī apliecināja, ka bez tam svētos rakstos stāvot, ka tanī laikā, kad visas ežas būšot izartas un braukšot ar uguns ratiem, tad pastara diena vairs nebūšot tālu. Tas viss jau sen bija noticis, un tādēļ pastara dienai arī vajadzēja nākt!
No latviešiem tā vēl ielūdza kādu ļoti interesantu un apdāvinātu pabalstu runātāju Zilbermani, ar kuru bija iepazinusies kādā reliģiozā sapulcē. Neraugot uz saviem jauniem gadiem tas bija jau praktizējis kā pagānu misionārs Āfrikā. Viņam tātad vija bagātīgi piedzīvojumi, ar ko ilustrēt savas runas reāliem piemēriem. Pie tam viņa vaigs vija nopietns un žēlīgs, ar nelielu bārzdu kā pestītājam, kura vaibstus tas pēc iespējas centās attēlot.
Saprotams, ka nedrīkstēja trūkt baronesei tik tuva un intīma persona kā Nina. Kristīgā garā audzināta, padevīgiem un pazemīgiem uzskatiem, tā varēja lietai būt pat ļoti noderīga. Baronese Ortrūde jau aizkustināja jautājumu, vai Izolde nevar pieņemt Ninu algā kā propagandisti savām idejām.
Vēl Izolde ieaicināja dažus luterāņu mācītājus, dažus dievbijīgus baronus, pastara dienas sludinātāju fon Bemmingenu un vēl tādas vācu personas, kas bija trinušās ap Bimmelšteinu namu, piemēram, mamzeli Švīhelbein u.c. Pašas pirmās spices vācu sabiedrībā, lai gan šādu kustību labprāt redzēja un pabalstīja, tomēr pašas aktīvi pie tās nepiedalījās.
Tātad tika sarīkots pirmais intīmais reliģiozais vakars Izoldes pārnākšanai. Iepriecinoša zīme, ka visi, kas bija aicināti, bija arī ieradušies līdz pēdējai personai. Bija ņēmuši vēl citus līdzi, kas visi tika sagaidīti kā mīļi viesi. Lielajā zālē, kur vajadzēja notikt sapulcei, bija jau saliktas krēslu rindas, bet līdz sapulces sākumam viesi tika lūgti ieņemt vietas blakus telpās. Mazajā zālē bija sarīkota bagātīga bufete, kur varēja dabūt tēju, uzkožamos un visu citu, protams bez naudas. Frakoti sulaiņi arī pienesa vajadzīgo klāt un izpildīja katra viesa mazāko vēlēšanos. Pirms vajadzēja spirdzināt miesu, lai vēlāk jo sekmīgāk varētu spirdzināt garu.
Apmeklētāji, sastājuši pulciņos, dzēra tēju vai citu ko un savā starpā sarunājās. Vienā pulciņā bija sastājuši vecais konsuls Rābemanis, viņa znots barons fon cur Bimmelšteins, tirgotājs Starpiņš un viņa znots Pudiķis. Viņi pārrunāja jaunāko laiku parādību - sociālismu, kurš bīstamā mērā sāk izplatīties.
«Man šķiet,» konsuls sacīja, «ka jauni laiki nāks arvien ar jaunām prasībām, ar neizšķirtiem, sarežģītiem, mīklainiem jautājumiem kuriem mums jāatrod atslēga. Man šķiet, ka valdība darītu labi, ja tā visas šīs strādnieku prasības ņemtu vērā un, ja maz vien iespējams, tās izpildītu. Ar to sociālismam būtu izrauts no kājām pamats, un tas pats no sevis sakristu.»
Starpiņš nezināja, ko uz tam sacīt bet Pudiķis noliedzoši nogrozīja galvu. «Atļaujat man būt citādos uzskatos, konsula kungs.» viņš sacīja. «Valdība ar šo dumpīgo kustību nedrīkst pieņemt ne mazāko kompromisu, jo, padod velnam vietu pirkstu viņš paņems visu roku! Izpildīsiet jūs sociālistu tagadējās prasības, tie stādīs jums jaunas, vēl lielākas...»
«Apetīte nāk līdz ar ēšanu!...» barons iemeta.
«Kādu pamatu tad jūs viņiem gribiet paņemt?» Pudiķis turpināja. «Es nezinu, kā tas citās zemēs, bet mūsu dzimtenē tiem cita pamata nav kā vien nekaunīga aģitācija! To sekmīgi apkarot vienīgi ar bargiem sodiem un represijām. Ja visi balamutes barveži būs aiz restēm, tad tautā būs miers!...»
Starpiņam trakoti patika viņa znota izskaidrojums, bet konsuls domīgi piebilda: «Var jau būt, ka jums taisnība! Es tikai gribēju aizrādīt, ka mums ir tiesība pieņemt, ka strādnieku šķirai, kura līdz šim vienmēr bijusi krietna, ir arī vesels cilvēka prāts ieskatīt, ko var un ko nevar! Ka tai savas dibinātas prasības un dzīves intereses, tas taču arī nav noliedzams.»
«Protams, ka tādas ir, bet tās jau arī tiek ievērotas un izpildītas,» barons iemeta. «Te jau ir tikai runa par pārspīlēto un neiespējamo. Man tādēļ jāpiekrīt Pudiķa kungam, ka sociālisms nav nekas cits kā ļaunprātīga aģitācija ar mērkaķi gāzt valdību un pastāvošos kārtību. Ja tas nāktu pie varas, - kur mēs visi visi paliktu? Tā ir tā visbīstamāk no visām jaunlaiku parādībām. Mūsu baltiešu vāca sabiedrībā sociālisms, protams, ir izslēgts, bet starp latviešiem tas diemžēl izplatīts.»
«Man šķiet, ka tas ir importēts no Vācijas!» Pudiķis kairināts iesaucās. «Ka jūsu sabiedrībā sociālisma nav, tam par iemeslu, ka aiz jums nestāv tauta, kamēr aiz latviešu labākām aprindām stāv viss vairums latviešu tautas. Tikai diemžēl ronas arī vācieši, kas palīdz propagandēt šo sociālismu starp latviešiem. Vai tas ir smuki, kā Dr. Arnolds Plātess ar saviem laikrakstiem rīkojas? Jūsu pašu vācu prese to vairs nevar noklusēt...»
«Dr. phil. Arnolds Plātess ir devis savu paskaidrojumu, pēc kura tā lieta dabon pavisam citādu nokrāsu,» barons paskaidroja. «Latvietis, kas minētos artiķeļus ievietojis «Düna Zeitung'ā», ir pats gribējis tikt pie Plātesa par redaktoru, bet ticis atraidīts. Raksts tādēļ jāieskata kā atriebības akts; konstatēti rupji faktu sagrozījumi, un blakus lietas paceltas par to galveno. Tā ir bijusi vienīgi nezināšana un pārskatīšanās no «Düna Zeitung'as» redakcijas puses, ka tā šo melu rakstu pavisam uzņēmusi. Kā tad jūs varat iedomāties, ka Dr. phil. A. Plātess kā patricietis būtu pieietams šādiem zemiem ieskatiem?»
«Jā, bet «Düna Zeitung'ā» tas stāv melns uz balta,» Pudiķis pastāvēja. «Un Plātesa paskaidrojums arī bija tāds, kas uz pašu lietu nemaz neiegāja.»
«Dr. phil. Plātess mums devis savu goda vārdu, ka tas tā nav, un mēs viņam pilnīgi ticam,» barons paskaidroja. «Lietā tuvāk ieejot, tam būtu jānododas ar «netīras veļas» mazgāšanu, kas nav džentlmeņa cienīgi. Ir konstatēts, ka iesūtītā raksta autors ir cilvēks ar ļoti demagoģiskiem uzskatiem un tiek turēts pat aizdomās kā sociālists. Lūdzu tādēļ latviešu sabiedrību viņa smēram nepiegriezi nekādu vērību... Ka sociālisms sastopams ne pie mums, bet starp latviešiem, to es arī neieskatu kā apvainojumu visiem latviešiem. Ne arī tādēļ sociālisms mums mazāk bīstams. Sociālisms ir internacionāls un nerēķinājas ar tautībām. Sacelšanās gadījumā tas griezīsies vispirms pret mums, vāciešiem- -»
«Tas būs tikpat kā «āmen» baznīcā!» Starpiņš iemeta.
«Tādēļ; mums jāiet visiem kopā pret kopējo ienaidnieku,» barons turpināja. «Valdības iestādēm, vācu un latviešu labākai sabiedrībai. Tā kā starp mums, vāciešiem, sociālistu nav, mēs varam mazāk darīt kā latvieši. Mums viņu vadoņi nezināmi, mēs tikai meklējam, kas viņu vadoni, un nezinām, no kurienes vējš pūš. Latviešiem turpretim šie vadoni vajag būt diezgan tuvu pazīstamiem, tādēļ ka tie starp viņiem dzīvo. Es domāju, ka latvieši te lietai var ļoti pakalpot...»
«Un kādā ziņā, ja es drīkstu lūgt?» Pudiķis ievaicājās.
«Es necik sen runāju ar ģenerāli Andrejanofu,» barons turpināja. «Jūs ziniet, viņš ir žandarmērijas priekšnieks. Es viņam jautāju, vai viņam nav nekas zināms par vietējo sociālisma kustību un kādēļ valdība tik maz dara. Kādēļ tie vadoņi un spicfīreri netiek apcietināti? Viņš man atbildēja: viņam it labi zināms, ka te pastāv sociālisma kustība un diezgan plašos apmēros. Apcietināt vadoņus būtu nieks, tikai pirms jāzina, kas viņi un kur viņi. Žandarmērijai līdz šim tas nav izdevies izzināt. Te nu latvieši valdības iestādēm varētu lieliski pakalpot un pienest par katru šaubīgu un aizdomīgu cilvēku ziņas...»
«Vo, vo, vo, tā arī Veinberģis raksta!» Starpiņš sajūsmināts iesaucās. «Visus tos Pūcīšus un «Dienas Lapas» «melnos» nodot augstai valdīšanai. Mēs viņus taupām, viņi mūs netaupīs - -»
Pudiķis viņam piemina ar kāju, piegrūda ar roku sānos un piespieda apklust. «Ja es barona kungu pareizi saprotu,» tas pietvīcis attrauca, «tad viņš vēlētos, lai latvieši uzņemtos uzdevumu, ko parasti izpilda algoti profesionāļi, kas netiek diezin kā cienīti. Lai nu visu ko, bet to nu gan no latviešiem prasīt nevar! Tāda rīcība nebūtu džentlmeņa cienīga. Protams, ka latvieši neatteiksies darīt visu, lai bīstamo kustību apkarotu, bet šāda prasība mums nu gan kategoriski jāatraida...»
«Es jūs pilnīgi saprotu un jums piekrītu,» sirmais konsuls mirdzošām acīm uz Pudiķi nolūkojās. «Tādus cilvēkus gan izlieto, bet viņus necienī...»
Iestājās brīdi neomulīgs klusums. «Ls nezinu!» barons skrullēja savas sirmās ūsas. «Man šķiet, ka cilvēks, kas gādā par valsts un līdzpilsoņu drošību, ir tāpat cienījams goda vīrs...»
Turpat blakus šis sociālisma jautājums bija sacēlis asas debates starp sievietēm. Mamzele Švīhelbein domāja, ka visa ļaunuma cēlonis esot tas, ka latvieši vairs nepaliekot pie tēvu tēvu arkla, bet nākot uz pilsētām, gribot piesavināties kādas gudrības un iestājoties pat universitātēs. «Alle Leuten studieren, alle dumme Jungens studieren?» tā guģojās, tā kā sarunas notika vācu valodā.
Par to latvietes jutās ļoti aizskartas un apvainotas. Neraugot savu vājo valodas prašanu, Kreiļa kundze stājās viņai pretim. «Wie, wie mein' Sie?! Deutschen allein Bildung nötig, Letten nicht nötig?! Ah, Mamsel, das ist nicht so!...»
Un Magone skaidrā, korektā vācu valodā sacīja: «Tad jau iznāk, ka vāciešiem tikai vieniem tiesība uz augstskolas izglītību, bet latviešiem tā būtu pilnīgi jānoliedz.... Na, es pateicos!»
Krūtis viņai aiz sašutuma viļņojās, tāpat arī Hertai.
«Nedzirdēta insinuācija!» pēdējā izsaucās. «Tad jau iznāk ka studētie latvieši ir tikai sociālisti un gāzēji. Vai tiešām tādi var būt vietējās vācu sabiedrības uzskati?»
«Nekādā ziņā ne!» junkurs Kuniberts pasteidzās viņu apmierināt. «Memzele savos uzskatos novecojusi un nevar sekot laika garam. Albernes Zeug Latviešu studētie ir taisni tie, ar kuriem mēs gribam un varam saprasties. Tie taisni var būt mūsu biedri cīņā pret sociālismu...»
No visām pusēm sarātā mamzele zem savas raga brilles taisīja tādu vaibstu, it kā būtu degunu nolauzusi. Bet Herta nevarēja vēl viņai piedot. Tā piebilda vēl, ko no sava vīra bija tik bieži dzirdējusi: «Tie, kas pārmet latviešiem sociālismu, lai neaizmirst, ka «sociālisms» ir vācu izgudrojums un ievests pie mums pār robežu...»
Zilbermanis ar dažiem citiem baptistiem turējās sānis un nekādā politikā neielaidās. Bet arī viņam netrūka piekritēju un apbrīnotāju. Abas vecītes, Kreilene un vecā Mikentāle, viņam ziņkārīgi tuvojās un gribēja ar viņu tuvāk iepazīties.
«Ak tu žē, ak tu žē!» Kreilene viņu apbrīnoja. «Jauns cilvēks, kā tu tik agri jau tam kungam esi piegriezies?! Citi ir jau taisni tanīs trakuma gados...»
«Mans Jēzus mani aicina, mana māsa!» Zilbermanis svētsvinīgi atbildēja. «Ne es uz tevi šodien runāšu, tas kungs runās iekš manis!»
«Jā, jā,» Mikentāliete nopūtās, «viņš staigā sava pestītāja pēdās. Un tas dod viņam spēku.»
«Jā, mās,» kāds no baptistu brāļiem steidzās paskaidrot, «tas kungs iekš mums visiem dara brīnumus! To es piedzīvoju pie sava jaunākā bērna, vienpadsmit gadus vecās meitiņas. Mūsu draudze bija sarīkojusi vispārēju vakaru, pie kura varēja piedalīties arī visi, kas nebija mūsu draudzes locekli. Tur bija izskaidrošana par dieva būtību un spēku un tika nodrukātas lapiņas ar uzsaukumu: «Nāciet visi un dzirdiet!» Tās lapiņas mums bija jāizplata, un katram brālim un māsai tika nodota sava tiesa. Tā kā man dienu jāstrādā fabrikā, tad savas lapiņas varēju cerēt izplatīt tikai pēc darba laika, pa vakariem. Bet mans mazais meiteniņš, - neviens to viņai nebija teicis, ne vēlējis, - paņēmis lapiņas un iznēsājis tās pa apkārtējām nomaļu mājām, nebīdamies ne no nikniem suņiem, ne no ļauniem cilvēkiem! Izdalījis visas un vēl mutes vārdiem piekodinājis: «Nāciet visi un dzirdiet?»
Tad nu es viņai jautāju: «Kā tad tu, bērns, nāci uz tam? Tev taču neviens nekā nebija teicis?» - «Kāda balss man iekšā sacīja: «Dari tā!» - un es tai paklausīju,» viņa atbild. Tad es tūdaļ nopratu, ka tie ir dieva darbi, kritu ceļos un pateicos tam kungam, ka viņš tik lielu žēlastību parādījis pie mana bērna, dodams viņam tādu prātu. Jo tā sēkla, ko mans bērns bija kaisījis, nebija kritusi uz visai neauglīgu zemi...»
Patlaban atskanēja zvans, kas aicināja uz lielo sapulces zāli, un visi devās turp. Vecais konsuls un tā kundze tika sēdināti pušķotās goda vietās; viņiem blakus ieņēma vietas barons fon cur Bimmelšteins un baronese Ortrūde. Citi ieņēma sēdekļus, kā nu kurais pietika, un visai nelielā zāle mazpamazām pildījās. Jo pienāca vēl arvien ļauni viesi, starp tiem arī paklīdušais baronelis Bgons fon Bimmelšteins.
Baronese Izolde vēl pārlaida skatienu pār sapulci. Viņa šoreiz bija tērpusies vecvācu nacionālā uzvalkā augstu krāgu, slēgtu kaklu, augsti pufētām krūtīm, platām gūžām, ar obligāto atslēgu bunti un tašu pie sāniem. Arī galvassegs bija stilam piemērots, tā ka redzama bija tikai puspieres, apaļais vaigs un sārtās lūpas. Ar vārdu sakot, glīta, kairinoša parādība, uz kuru sapulcējušies nolūkojās ar labpatiku, bet vecāki, vectētiņš un vecmāmiņa ar lepnumu.
Kad visi bija vietas ieņēmuši un zālē iestājās klusums, tā kāpa katedrī un atklāja sapulci. Viņa paskaidroja, ka še sapulcējušās vairākas tautības. Daži te vāciski neprotot vai vāji protot. Bet priekš dieva visi esot vienādi. «Tur nav ne jūds, ne grieķeris, nav ne vācietis, ne latvietis. Kā vāciete es, protams, jūtu kā vāciete un runāju vāciski. Bet, ja rastos kāds, kas savas domas gribētu izteikt latviešu valodā, tad lūdzam viņu to darīt.» Zilbermaņa kungs pat latviešu valodā noturēšot savu priekšlasījumu. Viņa pieņemot, ka pat tie vācieši, kuri tekoši latviski nerunā, šo valodu tomēr tik daudz pārvaldot, ka varēšot sekot runas saturam. Tāpat arī latvieši sapratīšot tai pašā mērā pa vāciski.
Daudzas vācu madāmas gan īgni nošķobīja lūpas. «Was sind das für Konzessionen?»
«Tā ir gan patiešām liela pretimnākšana latviešiem no mūsu puses,» Izolde turpināja. «Bet, kā jau sacīju, dieva priekšā mēs neesam vācieši un latvieši, mēs visi esam viņa bērni. Protams, ka tādēļ mums vēl nav jāatmet savas īpatnības un tautība; būdama vāciete, es kā vāciete domāju un jūtu. Tomēr mēs visi esam kristīgie, - es te domāju patiesi kristīgos, - un kristīgiem ir tikai viens mērķis: viens kungs, viena ticība, viena kristība! Tiem pienākas arī šo ticību un kristību izplatīt. Vācu kristīgie arī nesa latviešiem šo ticību un kristību, un tādēļ latviešu kristīgiem to būs atzīt. Tādēļ mēs griežamies pie it visiem kristīgiem, neskatoties uz tautību un stāvokli: nāciet visi, mēs esam brāļi un māsas iekš tā kunga! Mums nebūs vienam otru nīst, bet saprasties un vienam otru mīlēt. Mīlestība ir stiprāka par katru kūdīšanu un naidu. Lai mēs meklējam viens otru un atrodam! Lai tiek izlīdzinātas visas vecās plaismas un aizspriedumi. Jo kā patiesiem kristīgiem mums visiem sagatavotas vienas debesis?»
«Oho!» atkal dažas vācu sejas skeptiski nosmīnēja. Nav nekāda prieka dzīvot ar bauriem vienās un tais pašās debesīs...
«Tādēļ pacietīsi; viens otru, mīlēsim viens otru,» Izolde nobeidza. «Tas kungs lai mums palīdz it visiem!»
Aplausi bija skaļi un vispārīgi, tomēr palīdz ar to pie dažiem vēl arvien vija manāms skeptisks smīns.
Izolde vēl tālāk paskaidroja, ka šais vakaros nebūs paredzēta vienīgi dieva lūgšanas, bet jo vairāk reliģiski un arī pasaulīgi priekšlasījumi par spiedošiem dienas jautājumiem un arī deklamācijas un priekšnesumi. Pēc dienas kārtības nāk kā pirmais viņas vājās deklamācijas. Vai viņa var uzdrošināties tās priekšā celt?
«Lūdzam, lūdzam!» auditorija it kā vienā balsī atbildēja.
Izolde, nostājusies pozā, iesāka:

«Von allen Mädchen in der Welt
Das deutsche mir am besten gefällt,
Ist gar ein herzig Veilchert;
Es duften, was das Haus bedarf,
Ist nicht wie Rose dornscharf
Und blüht ein artig Weilchen.

Von allen Frauen in der Welt
Die deutsche mir am besten gefällt
Von innen und von außen;
Sie schafft zu Hause, was sie soll,
Die Schüssel und die Wiege voll
Und sucht das Gluck nicht draußen.»

(No visām meitām pasaulē vācu man patīk vislabāk, ir ļoti sirsnīga vijolīte; tā smaržo to, kas mājai vajadzīgs, nav tā kā roze asiem ērkšķiem un zied labu laiciņu.
No visām sievām pasaulē vācu man patīk vislabāk pēc iekšienes un ārienes; viņa gādā mājās, kas tai vajadzīgs, pilnas bļodas un pilnus šūpuļus un nemeklē laimi uz ārieni.)
Skaļi aplausi. Garais junkurs Kuniberts Rābemanis cik varēdams ar savu savītušo roku sita plaukstas un sajūsmināts sauca: «Bravo, bravo!» Latvietes gan nebija tā sajūsminātas, tomēr Krauklīša kundze piebilda: «Itin pa· reizi, bet to tikpat labi var sacīt arī par latviešu jaunavām un sievām...»
«Aber, ja doch!» blakus sēdošais vācu barons tai piebalsoja. «To latvieš tok ir to paš vāc kultūr...»
Vecā konsula kundze, līdz asarām aizkustināta, mirdzošām acīm nolūkojās uz deklamētāju. «Ach du niedliches, liebes Ding!» (Ak tu daiļā, mīļā būtne!)
Kad auditorija bija nomierinājusies, Izolde ņēma atkal pozu.

«Die Emanzipierte. (Emancipētā.)

Was hab ich nun? Beweinenswert Tautsch!
Erwacht aus diesem Wonnenrausch,
Was ist von diesem Engeln mir geblieben?
Ein starker Geist in einem schwachen Leib,
Ein Zwitter zwischen Mann und, Weib,
Gleich ungeschickt zum Herrschen und zum Lieben,
Ein Kind mit eines Riesen Waffen,
Ein Mittelding vom Weisen und vom Affen!
Um kümmerlich dem stärkeren nachzukriechen,
Dem schöneren Geschlecht entflohn,
Herabgestürtzt von einem Thron,
Des Reizes heil'gen Mysterien entwichen,
Aus Cythereas gold'nem Buch gestriehen,
Für - einer Zeitung Gnadenlohn.»

(Kas man nu ir? Apraudama maiņa! Pamodies no šī laimes skurbuma, kas man no šī eņģeļa palicies? Stiprs gars vājā miesā, trešais dzimums starp vīrieti un sievieti, tikpat neveikls valdīt kā mīlēt. Bērns ar milžu ieročiem, vidus pakāpe starp gudro un pērtiķi! Lai bēdīgi rāptos pakaļ stiprākam, izbēdzis no skaistā dzimuma, nogāzts no troņa, atrauts no kairuma svētām mistērijām, no Cythereas zelta grāmatas strīpots, par - kādas avīzes nabaga algu.)
«Das hat Friedrich von Schiller geschrieben!» Izolde savas deklamācijas beigās paskaidroja.
Aplausi vēl jo skaļāki un pilnīgi vienbalsīgi. Sieviešu emancipācijas jautājumā te tiklab vācu, kā latviešu aprindām bija runāts taisni iz sirds. Arī Krauklīša kundzei te nebija neko piezīmēt, te tikai varēja piekrist.
«Mana mīļā meitiņa!» konsuls Rābemanis piecēlies Izoldi sirsnīgi uzrunāja. «Pārliecinājušies, ka tavi sabiedriskie mērķi un principi katrā virzienā ir veselīgi un veicināmi, es un vecmāmiņa turam par savu pienākumu pabalstīt tavu darbību mazliet ar materiāliem līdzekļiem. Še būs, mana mīļā Izolde - -»
Izvilcis no savas krūšu kabatas bankas čeku grāmatiņu tas kādā lapā ko ierakstīja, to izplēsa un pasniedza Izoldei. Tā bija smaga summa!
Aizkustinātā Izolde nokrita priekš vecmāmuļas uz ceļiem, skūpstīja viņas rokas, kamēr atkal tā glaudīja viņas matus. Iestājās. tīri aizkustinošs brīdis. «Tavs papa un mamma arī tev nepaliks parādā,» barons no savas puses piebilda. «Redzu, ka tu pie lietas esi ķērusies ar dziļu pārliecību, veiklību un saprātu... Bet nu esi tik laipna un turpini sapulci!...»
Tagad bija vārds kādam ārzemes misionāram, dedzīgam runātājam kupliem, plīvošiem matiem un aizraujošu temperamentu. Vācu valodā viņš cēla priekšā savu tematu «par laika zīmēm» un nopietnībām un norādīja, ka dievs drīz vien turēs bargu norēķinu ar grēcīgo Eiropu. Vēl lēnais miers izplata savu scepteri pār zemi, vēl mēs baudām kultūras labumus, un optiski vēl arvien cerē uz cilvēces attīstību. Tomēr tumšā zemes dunoņa liecina par varenu spēku darbību. Gluži kā pirms zemestrīces sastrēgumi sāk tricināt Eiropu. Biežie kari, kuri notiek drīz te, drīz tur, gan uz acumirkli atvieglo sastrēgumus, bet ilgam viņi necer. Kur gan ceļas šis sastrēgums? Tautas mierīgi sacenšas, dzelzceļa tīkli izvadā ražas, izlīdzina pārpilnības un trūkumus. Visi runā par tautu nākotni; tām vairāk dzīvesprieka nekā agrāk. Izglītība ir augsta, un zinības norāvušas pēdējo aizkaru dabas noslēpumiem.
Un tomēr mūsu kultūras miers ir tikai no redzes tāds. Pasaules tirdzniecībai kremt saknes rūgtais sacensības naids. Tautas vairs nenovīd viena otrai dienišķo maizi, nenovīd viena otrai gaisu, kuru tās elpo. Valstsvīru optimisms vairs nespēj tautai aizsegt tuvā pasaules kara briesmas. Nevajag būt pareģim, lai nojaustu, ka Eiropai tuvojas negaiss. Baudu līdzekļi tiek izvesti ar ārkārtēju smalkumu, lai varētu cik necik pakutināt uzdzīvotāju nervus. Skolu prasības ir tik augstu saskrūvētas, ka tās kliedz pēc reformām. Baznīcas dzīve sapinusies estētikā, un neticība arvien vairāk izplatās. Vīri, kuri norāvuši pestītājam no pleciem dievišķā cilvēka purpuru.
Mostaties, guļošie sargi! Brīdināt tautu, pārbaudāt laiku! Eiropas tautu grēkiem sekos drīz dieva aprēķināšanās ar mums. Mēs apzinīgi grēkojam pret reformācijas gaismu, pret bībeles gaismu, pret misiones gaismu, pret svētdienas sprediķu gaismu, pret apziņas un dziļākas izglītības gaismu. Reformācija zūd un tiek ziedota modemiem dienas elkiem. Viņi var uzsaukt: «Kā tu esi no debesīm nokritusi, tu skaistā rīta zvaigzne?» (Ez. 14., 12.) Tu tauta, kas stāvēja pār Eiropu kā spožā, apsolītā rīta zvaigzne, kad Roma aptumšoja tautas melnā ēnā. (Te domāta vācu tauta.)
Bībelei par spīti tūkstoši lauž laulību un apdullināti guļ pasaules prieka čūskas apkampienos. Tie iedegas bardzībā, kad tie atgādina kādu dieva bausli. Viņi pareģo galu ienīstai krusta reliģijai un lād viņas mācītājus. Tagadnes apgrēcība nav mazāka kā vidus un pat pagānu laikos. Jaunavu un bērnu pārdošanās, vīriešu negods, elku un velna kalpība, burvība, maucība un citi netikumi ir pilnā gaitā. Jā, viņi pat droši un nekaunīgi spītē valdībai un uzstājas kā cilvēces brīvestības tiesības. Brīvā mīla ir sociālrevolucionāru pirmais ticības loceklis, un laulības svētums top apsmiets. Sievietes, kurām no kauna vairs nav ne ēnas, iedrošinās ar dubļiem apmētāt šo svētumu.
Bet dieva roka stāv aiz ritošā laika rata un loka tautu likteni. Viņš sāks aprēķināties. Kur viņš iesāks? Dieva tiesai jāiesākas pie dieva nama. Dieva mīļākiem bērniem vispirms jātiek padotiem viņa kritikai un tiesai. «Jūs nevarat dievam kalpot un mantai.» (Mat. 6., 24.) Patiesība ir, ka daži kristīgie locījušies priekš zelta teļa. Atkal citi mīlinājušies ar kapitālismu, šo moderno nezvēru, slēguši pat naudas precības un šādai savienībai izlūgušies dieva svētību. Neesiet naudas kalpi! Atsvabināties no nīcīgā zelta ar dāvanām, bagātīgi pabalstīdami dieva valstību. Citādi nākošā vētra jūs visus noslaucīs! Labāk atteikties no cilvēku mākslas, cik skaista tā arī nebūtu, nekā atteikties no dieva žēlastības. Dievs vairāk jāmīlē nekā viņa nams.

«Pat jūsu baznīctorņa baļķiem
Vēl priekšā dusmu diena stāv!»

Paldies dievam, ka mums vēl vesela rinda krietnu teologu, kuri ar visu sirdi nododas tautas pareizai vadībai. Tomēr liela daļa no garīgiem vadoņiem tapuši par pavedējiem. Dažas augstskolas tapušas par liberālās neticības pilīm. Tur top bībele graizīta un ar bēdīgu drošību apstrādāta. Tur top krietnākās grāmatas izskaidrotas par neīstām. Kristum tiek novilkta dievišķā kundzība un uzvilkts cilvēka lupatains purpurs. Dievs nav tēvs! Kristus nav pestītājs! Bībele nav dievišķa grāmata! Grēki ir iedomas! Liberālā teoloģija satriec morāli un apdullina apziņu... Bet gan jau dievs aprēķināsies ar teoloģiskiem demagogiem. Kad atriebšanās diena nāks, tad maldu mākslas sakaltušie lauri sabirs putekļos! Jaunas «attīstības» domas izrādīsies par muļķu valodu, jo pret bargo patiesības klinti sašķīdīs drupās šīs papīra mācību būdiņas. «Vai tiem, kur i labu sauc sliktu, kuri iztaisa no gaismas tumsu un no tumsas gaismu...» (Ez. 5., 29.)
Tālāk dievs turēs norēķinu ar kapitālismu, runātājs turpināja, auditorijai vispārīgi un dziļi sakustoties. Kapitālisms, viņš sacīja, līdzinās jūras nezvēram, kas ar saviem neskaitāmiem taustekļiem pievelk sev visu klāt, kas tikai nāk viņa tuvumā. Nekad šis briesmonis nav bijis tik stiprs un rijīgs kā tagad. Nekad vēl starpība starp milzīgo bagātību un kliedzošo nabadzību nav bijusi tik asa. Kur miljonāru meitas staigā, spicēs un dārgakmeņos tērpušās, tur simtiem zīdaiņu mirst badā, tādēļ ka izsalkušo māšu krūtis izžuvušas. Kur «kristīgais» anglis par vienu buldogu samaksā divdesmit tūskstoš rubļu, tur nabaga sērkociņu pārdevēji nosalst uz baznīcas trepēm. Pārgalvīgā ātrumā skrien bagātnieku automobiļi, sabrauc nabadziņus, un aizdrāžas tālāk. Tā ir modernā kapitālisma aina. Sociālais jautājums nav vis cēlies no tukša trakuma. (Atkal dziļa sakustēšanās un redzams nemiers auditorijā.) Ir par daudz liela starpība starp bagāto un nabago. Vīrs, kas stundā nopelna tūkstošus, roku nepakustinādams, nesaprot bālo fabrikas strādnieku. Miljonārs, kas savas vasarnīcas ierīkojis pasakainā greznumā, negrib zināt par tukšajiem, mitrajiem pagraba dzīvokļiem, kuros perinās diloņa un citu nabago sērgu baciļi. Māju spekulants, biržas mākleris, lielrūpnieks un preču noliktavu īpašnieks nejautā pēc tam, kā pēc tam, kā nabaga zemnieks vai rokpelnis velk savu dzīvību. Tāda ir šolaiku zelta vara. Kas dejā ap zelta teļu netiek vairs līdzi, tiek samīts dubļos. Bagātnieks kurš lād sociālismu un nicina strādnieku, negrib tomēr atzīt, ka viņa milzu bagātība ir tā, kas saceļ šķiru un naida garu. (Atkal nemiers auditorijā.)
Bet dievs ir taisns, - kad bagātības grēka mērs ir pilns, tad nāk norēķins. Mūžīgais nav piekukuļojams. Viņš nepazīst personību. Savā vārdā viņš jau ielicis paragrāfus pret bezdievīgo, cietsirdīgo kapitālismu. «Vai tiem, kas rauj namu pie nama, krāj tīrumu pie tīruma, kamēr vietas vairs neatliek un ka jūs paliekat vienīgie iedzīvotāji zemē. Tas kungs Cebaots saka manās ausīs: tiešām daudz namu būs postā, lieli un skaisti, bez iedzīvotājiem.» (Ez. 5., 8., 9.) Lēnām, bet droši padebeši ir savilkušies, kuri izgāzīs savus grēku plūdus pār moderno naudas karaļu galvām. Jo naudas varas Bābeles tornis nespītē tikvien kā līdzcilvēcei, tas arī ieskatāms kā augstprātības apliecinājums pret dzīvo dievu! Viņš mēģina nodibināt pasaules trestu, lai visu pārvaldītu ar savu dzelzs likumu. Bet, jūs lepnie zelta karaļi, - tas, kurš sēd debesīs, smejas par jūsu varu! Viņš liks laupītājiem atkal no· laupīt laupījumu un gāzis lepno naudas torni. Jūs nedzīvojat no naudas, bet no maizes, kam tas kungs liek uzaugt. Lielā pasaules Bābeles krišana nāks ar garīgās Bābeles krišanu, un burvju vārds «nauda» būs noskanējis. Spožo veikalu laiks ilgi vairs nevilksies. Tad dievs sakopos savus skaitļus un izteiks savu spriedumu. Tad piepildīsies vārdi: «Un tirgotāji raudās un žēlosies, jo neviens vairs nepirks viņu preci, dārgakmeņus un pērles, un dārgus audumus, un purpuru, un zīdu, un sarkanumu, un visādus smaržīgus kokus, un visādus traukus no ziloņkaula, un visādus traukus no dārga koka un vara. un dzelzs, un marmora.» (Jāņa par. 18., 11., 12.) Tuvie pasaules kari un revolūcijas trāpīs kapitālisma pa galvu, un tad bagātnieki kauks. Tad dievs aprēķināsies ar viņu grēkiem.
Tālāk dievs turēs taisnu tiesu ar sociālismu. (Auditorija uzreiz kā atvieglota uzelpoja.) Sociālā kustība ir dieva mājiens bagātniekiem. Tā daža netaisnība ir sarūgtinājusi strādniekus; marseljēzai daža laba skaņa dota no augšienes. Kliedzieni pēc brīvības un taisnības, un biezāka maizes rieciena bieži vien bijuši patiesi kliedzieni. Tomēr līdzās visām taisnīgām prasībām sociālistu lēģerī ir rūgts naids pret citādi domājošiem. Sociālās kustības galvenie dzenuļi arvien vairāk sanāk naidā pret kristīgo reliģiju un pilsonisko kārtību. Atklāti un klaji sociālistu partijas vadoņi atzinuši bezdievību, un «tautas prieks tam runas dēļ bija liels». Aizraujošiem vārdiem viņi uzgriezuši kristīgumam vainu par netaisnībām. Un dimdoša piekrišana bija viņu alga. Tagad nu no dieva atvilktās masas sacēlušās niknās dusmās pret baznīcu un reliģiju. Briesmīgām bangām līdzīgi trako partiju naids. Tēvijā ir miljoni, kas negrib atzīt tēviju un miera laikā sludina karu pret pastāvošo kārtību un kultūru. Ienaids vienmēr ir kas, velnišķīgs.
Var jau būt, ka sociāldemokrātija uz kādu īsu laiku iegūst valdību. Dievs viņus var izlietot par savas tiesas ieročiem. Bet caur to neatkrīt viņu atbildība. Kad naida mērs būs pilns, tad grozīsies sociālistu karte. Dieva dusmas viņus piepeši padarīs par vēl lielākiem vergiem, nekā tie bija agrāk. Nākošais Antikristus gāzīs sociālās masas un pārmācīs tās nevis ar pātagām, bet skarpijām. Īstais dzelzu valdnieks tikai vēl nāk. Militārismam virs zemes nebūs gala, iekams Kristus uzcels savu miera valsti. Bet tautas vadoņiem būs divkārt smags sods. Visam pārmērīgam godam, ko tie saņēmuši kā partiju vadoņi, caur to jātiek izlīdzinātam. Negods būs viņu daļa. Viņu nopaļāto lāsti tos ķers. Un vēsture spriedīs par viņiem savu tiesu. Nabagus viņi padarījuši vēl nabagākus. Viņi ir gānījuši bagātos laupītājus, bet paši tautai nolaupījuši lielāko dārgumu - ticību. Tādēļ tas kungs celsies un pār viņiem uzpūtīs negaisu un iznīcinās viņu piemiņu. (Ilga sakustēšanās auditorijā liecināja, ka šādas domas ir ļoti patīkamas.)
Dievs aprēķināsies arī ar moderno baudu kāri. Kailais, rupjas egoisms prasa šo milzu ziedu. Tagadnes turīgo šķiru parole tā: «Lai ēdam un dzeram, jo rīt būsim miruši.» Šis izpriecas trakums nav pārņēmis atsevišķas sabiedrības aprindas vien, tas valda no augšas līdz apakšai. Teātri vairs nevar diezgan pikanti spēlēt. Kinematogrāfi nevar būt diezgan interesanti. Varietē teātri nevar būt diezgan netīri. Jo divdomīgāk, jo labāk. Zemu kaislību iestāžu nevar būt diezgan daudz. Sporta trakulības uzaudzina savus biedrus tikpat labi miesas spēkos, kā arī iemāca tos lādēt un dzert. Bezprātīgās, rupjās karnevāla biedrības un masku balles nevar diezgan ātri sākt. Un tā gāžas plata, netīra, trokšņaina strāva ik svētdienas pār visu zemi. Viņas bangas arvien kārāk aprij pēdējās miera saliņas. Un modes pārspīlējumi rāda uz drīziem grūtiem piemeklējumiem. Bet tad dieva žēlastība, kura tik ilgi ļaudīm dāvājusi zemes labumu un treknumu, grozīsies un liks viņiem izbaudīt dažu rūgtu trūkumu. Mūsu saimniecības politiķi gan pavīpsnā par Eiropas bada iedomām. Viņi pārliecināti, ka dzelzceļu tīkls, kurš aptver viņu zemes virsu, badu padara gluži neiespējamu. Mums ir ļaudis, kuriem nekādi smalkumi nav diezgan labi. Bet, kad visvarenais iznīcinās mūsu labi ierīkoto saimniecības politiku, kad viņš Eiropu pārmācīs un lielie kari pārgrozīs pasaules tirgus nozīmi, kā tad vienkāršā maizīte būs cenā! Katrs grēks top izlabots ar savu pretpusi. Mūsu paēdušam, pārpilnīgam, nepateicīgam saimniecības laikmetam sekos tāds, kurš atnesīs trūkumu un badu. Arī postošās sērgas spītēs mūsu veselības apsardzībai, kad visvarenais viņas sūtīs. Un jautrajās ballēs un teātros, kur tik joki un vieglas lietas, nāve ienāks ar savu izkapti un pļaus savu cirtienu. «Ai, zeme, zeme, klausi tā kunga vārdu!» (Jer. 22., 29.)
Kad tas notiks? To pareizi tikai dievs var zināt, jo viņam vienam ir pagātnes, tagadnes un nākotnes skaitļi. Mēs, cilvēki, palaikam pārrēķināmies, ja gribam dievam ko priekšā rakstīt. Mums labāk lasīt vairāk dieva vārdus nekā rēķināt ar pasaulīgiem skaitļiem. Varbūt tiesas diena jau aiz durvīm, bet var tikt atlikta caur dieva bērnu ticīgu uzstāšanos. Atkarāsies no tam, vai būs diezgan priesteru kuri nenogurs pēc žēlastības lūgties par nabaga pasauli. Jēzus lūgums pie krusta: « Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara,» - izgādāja vēl jūdiem četrdesmit gadus ilgu žēlastības laiku. Sodam beidzot tomēr vajadzēja nākt. Bez šī lūguma zeme būtu aizvērusies un Jēzus slepkavas dzīvus aprijusi. Tā arī aizlūgumi par Eiropu nevarēs atcelt pasaules negaisu. Tam jānāk, - priekšspēle jau šur tur sākusies un liecina, ka tas vairs nav tālu. To nosakot, nevajag sevišķas rēķinu mākslas. Pat drošākie optimisti un miera draugi vairs nevar iedomāties nākamos gadus kā mierīgus attīstības gadus. «Tautas nobriest, un pļaujas laiks tuvojas. Labi tam, kas pieder debesu škūņiem.» (Mat. 13., 30.)
Aizrādīdams, ka Jēzus atnākšana notiks tad, kad Jeruzāleme būs atkal vēstures viduspunkts un Palestīna būs atdota jūdiem, un no Jeruzālemes izies otrs mesijas brīnums, jo Izraēļa tauta būs atgriezta un tapusi par tā kunga misijas tautu, - runātājs nobeidza. Bet viņš neguva nekādu piekrišanu, un cerētie aplausi gluži izpalika. Pa daļai tāpēc, ka latviešu vecenītes, kurām tas visvairāk būtu pie sirds gājis, neprata vāciski. Pa daļai arī tāpēc, ka vācu aprindas nebija ar runātāju īsti vienis prātis, it sevišķi, attiecoties uz kapitālismu. Lai gan priekšlasījums bija reakcionārs, viņi tomēr izjuta tā dumpīgo garu. Nav labi tik daudz velnu «mālēt» pie sienas. Viņi to varēja vēl noklausīties, bet tautai tas varēja būt taisni kaitīgs.
Tagad nāca Zilbermaņa rinda. Uzkāpis katedrī, tas sirsnīgi atbraucīja savus garos matus un noglaudīja savu Jēzus bārzdu. Viņa vaibsti bija mīlīgi un lēni, tīkami un nopietni. «Tīri kā pestītājs!» vecītes čukstēja.
«Viens kungs, viena ticība, viena kristība!» tas iesāka. «Mēs staigājam zem krusta zīmes, un šī patiesība man jau no pašas agrās jaunības iespīdējusi sirdī. Mēs lai būtum vāci, lai latvieši, esam tomēr visi kristīgi un kalpojam vienam kungam. Bet siltās zemēs, tālā Āfrikā, ir vēl daudz tādas tautas, kurām nav paspīdējusi Kristus gaisma, kuras neko nezina no dzīvā, patiesā dieva un kuru dvēseles tādēļ iet bojā! Kad es par to dzirdēju un lasīju, tad mana dvēsele iededzās, un es vēlējos šīs nabaga dvēseles atgriezt pie Kristus...
Es griezos pie kādas misiones biedrības, un tā mani labprāt pieņēma un izmācīja par misionāru. Tad mani sūtīja uz Āfriku tiem pagāniem to gaismu nest. Tam kungam šis solis patika ļoti, un viņš deva mums labu ceļa vēju. Bez kādām klizmām mēs izkāpām Libērijas ostā un devāmies tālāk zemes iekšienē. Ar prieku mēs nomanījām, ka gar krastmalu jau daudzi pagāni pazina Kristus vārdu, jo te jau bija strādājusi organizēta misione. Bet, jo dziļāk gājām zemē iekšā, jo tumsība lielāka! Tad mēs tiem ļaudīm stāstījām par Kristu, viņa ciešanu un miršanu, lai glābtu cilvēku dvēseles no pazušanas, - arī viņu, to pagānu dvēseles, ja tie Jēzu Kristu atzīst. Viņi to negribēja lāgā atzīt, jo nevarēja to labi saprast. Tomēr par labu vārdu un mazām dāvanām tie likās kristīties un atveda, pie mums arī savas sievas un bērnus.
Bet, jo iekšāk mēs nācām iekš to zemi, jo tie pagāni bija cietsirdīgāki un nemīlamāki. Tad mēs nonācām tai zemē, kurā valdīja tas pirmai zemei naidīgais ķēniņš Toto Vabuto. Kas tas tai pagānu valodā ir, to es nezinu, bet laikam gan «Toto Vabuto» ir tik daudz: «Gan es tev galvu noņemšu!» Jo Toto Vabuto bija daudziem misionāriem, kas viņiem bija gājuši Kristu sludināt, nocirtis galvas un uzspraudis tās uz savas galvaspilsētas sētas mietiem citiem par biedināšanu.»
«Ak tu kungs, ak tu kungs!» vecītes, līdz asarām aizkustinātas, iekunkstējās.
«Un tie kristīgie mori un nēģeri mūs lūdze, ja mums mūsu dzīvība mīļe, lai mēs griežamies atpakaļ un neejam iekš to slepkavu zemi. Bet mēs viņiem atbildējem: «Ja mēs dzīvojem, mēs dzīvojem tam kungem un, ja mēs nomirstem, mēs nemirstem tam kungem. Tādēļ, vai dzīvojem vai mirstem, mēs piederem tam kungem. Mēs pavēlem sevi viņa rokās, un lai viņš dara ar mums, kā tam patīk!» Un tā mēs iegājem iekš to niknu pagānu zemi Zabunda randos.
Dievs pašķīra mūsu ceļus un svētīja mūsu darbus! Pašā robežu sādžē mēs sākēm sludināt tā kunga vārdu un ar labu vārdu, mazām dāvanām piegriezēm pie Jēzus Kristus dažas sievas un kristījām viņu bērnus. Un tiem nāce pakaļ vēl daudzi citi.
Kad nu tas niknais ķēniņš Toto Vabuto dzirdēja, ka sveši misionāri ienākuši iekš viņa zemes, māce necienīt viņa elka dievus un piegriež viņa ļaudis pie kāda sveša franku dieva, tas kļuva ārkārtīgi nikns un dusmīgs, like sedlot divdesmit antilopus un žirafes un, pavadīts no saviem labākiem un nežēlīgākiem miesassargiem, jāje mums pretim, lai mīts nokautu. Jo viņš savam elka dievam Kreči-Pungo bije zvērējis, ka noņems galvu katram franku misionāram, kas ieradīsies ar svešām mācībām viņa zemē.
Kad nu tie ļaudis redzēja to briesmīgo ienaidnieku nākam, tie mums sacīje: «Bēdziet, slēpjaties tanīs kalnu aizās, ja jūs gribat vēl dzīvot!» Un tad mēs pavēlējām sevi tam kungam un skrējām uz tiem kalniem, bet ļaunais ienaidnieks steidzēs aiz mums, un acis viņam asinskārībā bolījās, ļaunprātīgi viņš grieza zobus un savu dūci vicināje, kuram bije urbties iekš mūsu sirdīm un izpūst mūsu dzīvības sveci! (Histēriska sakustēšanās auditorijā, pie kam latviešu vecītes atkal dievbijīgi iekunkstējās.) Un, kad viņam asinskārā priekā tie zobi klabēja un tas domāje mūsu asinis dzert, tad izbailes pārņēme mūsu sirdis, un, beidzamos spēkus saņēmuši, mēs bēdzām uz tām kalnu aizām, kad no tā ļaunā nezvēra varētu apsēlpties. Bet viņš mums uz pēdām.
Un tas ienaidnieks mūs dzine un triece iekš tām kalnu aizām, un kad es labi apskatījos, es bije viens, ielenkts no viņiem, un, kad es labi apskatījos, es bije viens, ielenkts no viņiem un no visām pusēm ļaunais ienaidnieks man mācēs virsū... Kad nu tas ļaunais Toto Vabuto, zobus griezdams un ar saviem ilkņiem putas kuldams, kāroje manu dzīvību, tad es sauce un rēce uz to kungu: «Pestī mani! Tu Izraēļa dievs, tu stiprais dievs, tu Dāvida dievs, neliec tam vārdam palikt kaunā!»
Tad man bije tā, it kā kāda balss atskanētu no debesīm un ieskanētu manā sirdī: «Zilbergman kungs! Pacieties, es tevi izglābs - - -»
Un viņš mani izglābe... Savās lielās bailēs es biju aizmirsis, ka man ir klāt viens uguns ierocis, revolvera pistole sešreiz izšaujama, tad es to izvilku un tā kunga vārdā vienreiz izšāvu gaisā. Tie niknie pagāni, kas līdz tam vēl nekad flintes sprādzienu nebija redzējuši, briesmīgi izbijēs un neganti brēce. Tad es tā kunga vārdā izšāvu vēl reizi viņiem pāri galvām. Tad niknais Toto Vabuto krite manā priekšā uz ceļiem un lūdze, lai taupa viņa dzīvību! Viņš bije ar mieru atdot man visu savu valsti un mantu, lai es viņa vietā topu par ķēniņu un valdu, tikai lai taupu viņa dzīvību!
«Oho, mans Toto Vabuto!» es viņam sacīje. «Vai tu nu atzīsti dieva visspēcību?! Es varētu gan ņemt tavu dzīvību, bet man tās ne ir vajaga! Un man ne ir vajag tavas valsts. Tikai atzīsti, ka ir viens kungs pār visiem kungiem un ķēniņš pār visiem ķēniņiem priekš kura tev būs locīt savus ceļus un tam kalpot. Es dāvāšu tev dzīvību, bet tad tev vajag kristīties ar visiem ministriem un pavalstniekiem. Tev būs tapt par dieva bērnu un skaitīties pie viņa citiem bērniem. Apsoli man to, un es tev dāvāšu tavu dzīvību!»
Un raudādams un lūgdamies Toto Vabuto to ar prieku apsolīja. «Nāc manā valstī un kristī!» tas sacīja. «Esmu tavs padevīgs vergs un paklausu visiem taviem rīkojumiem.»
«Tamlīdz tev būs iznīcināt savu riebīgo dievekli Kreči Pungo un padzīt viņa priesterus,» es viņam sacīju. «Jo tā saka tas kungs: «Tev nebūs citus dievus turēt ārpus manis!»»
«Es darīšu visu, kungs, ko tu man liksi!» viņš atbildēja.
Tā niknais, asinskārīgais Toto Vabuto tape lēns un pazemīgs un padevās tā kunga prātam. Mēs sludinājām dieva vārdu pa visu viņa valsti un aicinājām visus tos ļaudis pie Kristus. Un mūsu darbam bija sekmes, vēl jo vairāk, ka tie ļaudis zināja, ka to gribēje tas ķēniņš, kurš saņēme no manas rokas to svēto kristību. Bez tam mēs vēl nekristījēm divpadsmit ministrus un valsts augstmaņus, astoņpadsmit āverstes un kara lielkungus, simt divpadsmit karavīrus un astoņtūkstoš septiņi simti un trīsdesmit Toto Vabuto pavalstniekus. Visi tie atstāje savu agrāko elku dievību un kalpoja tam kungam, un, kas to negribēje, tika sodīts ar piecdesmit bambusniedras cirtieniem. Tas Kreči-Pungo templis tika nodedzināts un viņa priesteri aizdzīti tuksnesī. Tad mēs iecēlām priesterus un bīskapus no pašu zemes iemītnieku vidus un, bagātīgi apkrauti ar visādām dāvanām, atgriezāmies atpakaļ uz jūrmalas krastu, dievu teikdami un slavēdami, ka viņš iekš mums tādus slavenus darbus pastrādājis.»
Vecās sieviņas, kas ar interesi bija sekojušas visām tām šausmīgām vietām un nospiestas stenējušas, tagad vieglāk uzelpoja. Citas slaucīja asaras un nopūtās: «Ak tu kungs, ak tu kungs!» Bet lielākā un izglītotā daļa saņēma šo stāstu ar skeptisku smīnu, kas liecināja, ka viņi tam netic ne vārda. Zilbermanis to nekad nevarēja būt patiesi piedzīvojis. Viņš tikai to labi izdomājis un labi savā lomā iedziļinājies. Bet uz tautu šādi priekšlasījumi atstāj iespaidu un ir vēlami, un tas ir galvenais un nevis, vai tas patiesi tā noticis vai ne. Tādēļ neviens pret šo priekšlasījumu nekādas ierunas necēla, lai gan te daudz kas būtu bijis, ko piezīmēt.
Tikai Nina uz sapulces vadītājas uzaicinājumu, vai kāds grib ko jautāt vai piezīmēt, ieminējās: «Es gribētu lektoram jautāt, vai visas tās valstis un punkti, ko tas minēja savā priekšlasījumā, ir arī atzīmēti ģeogrāfijas grāmatās.»
Zilbermani šāds jautājums nelabi pārsteidza. Protams, ka nebija atzīmēti, bet viņš taču to nevarēja atzīties. Viņš pavisam nesamanīja, ko atbildēt. «Mīlā māsa iekš tā kunga!» tas it kā aizskarts iesaucās. «Es meklēju patiesību bībelē un dieva vārdos, es nemeklēju to pasaulīgās gudrībās...»
«Tātad nav atzīmēti?» Nina gavilējoši iesaucās, sajuzdama gandarījumu, ka Zilbermanim par viņa afērismu sagādājusi mazu blamāžu.
Bet sapulces vadītāja baronese Izolde viņu izglāba. «Protams, ka nevar būt atzīmēts,» tā piebilda, «jo Āfrikas iekšiene taču vēl nemaz nav izpētīta... Vai vēl kāds vēlas ko jautāt vai piezīmēt?...»
«Es vēlos!» barons Egons fon cur Bimmelšteins piecēlās. «Es grib magister Zilberman jautāt, vai lēl ir to starpīb starp vēn pagān cilvēk, zum Beispiel, tād Toto Vabuto, un vēn eiropāer. Oder vai tur ir arī kād radniecīb?»
«Starpībe tur ir ļoti liele,» Zilbermanis, drusku padomājis, atbildēja. «Tāds muļķa pagāns ir līdzīgs zvēram un nezin neko par ētikēm. Bet, tiklīdz tam iespīd dieva gaisma, tad gaiši ir saredzama arī mūsu radniecība ar to, jo izrādās, ka viņam tāpat ir dzīva, neiznīcīga dvēsele...»
«Also gut!» barons turpināja. «Bet kāda starpība ir starp vēn pagān cilvēk un starp vēn gorilla vai šimpanze?»
«Kamēr viņam nav paspīdējusi dieva gaisma, tur nav nekādas starpības,» Zilbermanis paskaidroja. «Taisni otrādi, starp viņiem abiem liela radniecība...»
«Also, tātad pastāv radniecība starp pērtiķiem un mežoņiem,» Egons fon Bimmelšteins turpināja, «un pastāv arī radniecība starp mežon un vēn eiropāer, kā jūs teic, - tad tok pēc Darvin teorī ir richtig, ka cilvēk ir cēlušies no pērtiķiem...»
Zilbermanis noprata, ka viņam atkal izliktas lamatas; barona perfīdais smīns par to neatļāva šaubīties. «Vai tā ir jūsu nopietnība, barona kungs?» tas aizskarts pārmetoši jautāja.
«Nu, selbsverständlich!» Egons fon Bimmelšteins attrauca. «Bet es gribētu dzirdēt arī jūsu Meinung!»
«Jūs to dzirdēsiet!» Zilbermanis svinīgi sacīja. «Es jums došu atbildi, kurai nav ne raga, ne naga, bet kura ir tā tīrā patiesība... Var jau ļoti būt, ka barons Egons fon Bimmelšteins ar savu līku, sakupušu stāvu, ar savu kantainu galvu, savu īso, plecos ieaugušo kaklu, šķībām acīm, retiem zobiem un uz āru izspiedušamies žokļiem ir arī cēlies no pērtiķiem... Mēs visi citi esam Ādama bērni!...»
Auditorija it kā elektrizēta aplaudēja un sauca «bravo», kamēr Egons fon Bimmelšteins sēdēja tikpat kā nopliķēts. Nina viņam juta līdzi, bet nevarēja nekā izdarīt. Jo dāmas vēl ilgi sajūsminātas sita plaukstas un sauca: «Bravo, bravo, Zilberman!» Un vecītes lielām acīm uzlūkoja baronu, kurš cēlies no pērtiķiem. Abi disputanti bija kļuvuši par dienas vadoņiem.
Zāle mazpamazām nomierinājās, un Izolde parādījās atkal katedrī. «Pēc diemžēl šī mazā incidenta, kurš, cerēsim, nebija domāts uz ļaunu,» tā smaidīdama sacīja, «varam pāriet, atkal uz tālāko dienas kārtību. Priekšlasījumi vairs nav paredzēti, bet es lieku priekšā iesniegt un pārrunāt dažus citus jautājumus.»
Pieteicās pie vārda kāds no luterāņu mācītājiem. «Rīgā tagad notiek lielā skaitā jautājumu vakari,» tas aizrādīja. «Daļa no tiem atronas mācītāju vadībā, un tie nes ļaudīm gara gaismu un veicina tikumību. Bet otra un lielākā daļa šo vakaru atronas dažādo latviešu biedrību vadībā, kuru vadoņi neinteliģenti, un tādēļ šiem vakariem trūkst noderīgu spēku. Te nu iespraužas par izskaidrotājiem šādas tādas pusizglītotas personas un sēj laužu sirdīs savu ļauno sēklu, ateismu un sociālismu. Ko mēs te šovakar dzirdējām pa jokam, proti, ka cilvēki cēlušies no pērtiķiem, tas tur tiek sludināts visā nopietnībā. Ja tas viss paliek bez iebilduma un pretizskaidrojuma, tad no tam var celties lielas briesmas. Mums tādēļ jābūt nomodā un pret to kas jādara...»
«Pilnīgi manas domas!» barons Oto fon cur Bimmelšteins piebalsoja. «Mums, turīgiem, vāciešiem vai latviešiem, ir vienas un tās pašas intereses. Ja mēs jaunām, kaitīgām idejām ļausim iet viņu ceļu, tad pienāks diena, kur mēs visi karāsimies pie ielu lukturu stabiem. Mums tādēļ vajag organizēt darbiniekus, kas lai būtu klāt katrā tādā vakarā un atspēkotu kaitīgās maldu mācības. Es lieku priekšā šim nolūkam ievēlēt sevišķu komisiju un kā ļoti noderīgu locekli varu minēt Pudih kungu.»
Pudiķis par viņam dāvāto uzmanību dziļi krēslā palocījās.
«Jā, nu kādēļ komisiju?!» kāds barons ar daudziem gredzeniem un dārgakmeņiem uz pirkstiem iesaucās. «Ja tādi vakari ir kaitīgi, tad jau mēs varam griezties pie augstās valdīšanas, lai viņa tos pilnīgi noliedz...»
«Tas nebūtu ieteicami, jo tad mēs «līdz ar bādi izgāztu no vannas arī pašu bērnu»,» mācītājs paskaidroja. «Jautājumu vakaru aizliegšana gan kavētu sēt viņiem to ļaunu sēklu, bet kavētu arī mums sēt to labu un dievbijīgu sēklu. Viņi atadīs arī citu, ilegālu ceļu, kā savas idejas izplatīt, - lai ar slepenām sapulcēm. lai ar proklamācijām. Mēs kā uzticami un lojāli pavalstnieki neko nedarīsim, ko mums mūsu augstā valdīšana neatļauj, un tādēļ būsim spiesti noskatīties, kā tie tautu saģiftē. Piebiedrojas tādēļ barona kunga priekšlikumam... Komisija ir vajadzīga...»
Pēc dažām pārrunām tādās domās bija arī sapulces vairākums. Komisiju sastādīja no Pudiķa, klātesošiem luterāņu mācītājiem un vēl dažiem kungiem, kuri saprata pa latviski. Bez tam vēl tika uzlikts par pienākumu katram vienam ārpus komisijas pēc iespējas ierasties tādos vakaros un apkarot kaitīgās idejas.
Ar to bija dienas kārtība izsmelta. Izolde vakaru slēdza. piebilzdama: viņa cerot, ka vakars izpildījis savu mērķi, tuvinot latviešus un vāciešus uz kristīgas dievbijības pamatiem. Nākošā sapulce tikšot atkal izziņota.
Sapulces dalībnieki atvadījās no mājas kundzes un kunga un ātri vien izklīda. Bija jau diezgan ilgi runāts un būts, un vakars bija diezgan vēls.
Arī Nina bija jau apģērbusi savas virsdrēbes, gatava uz iešanu, bet vēl it kā ko gaidīja. Viņai vēl arvien grauza sirdī Zilbermaņa ākstīgais priekšlasījums, un tā sajuta vajadzību teikt autoram dažus ne visai glaimojošus vārdus. Āre, te jau viņš patlaban nāca sava baptista brāļa pavadībā, gatavs uz iešanu. Viņa gribēja jau spert vaļā, - nē, nē ne te iekšā, bet labāk ārā uz ielas! Atvadījusies ātri no savas patroneses baroneses Ortrūdes un mantojusi vēl viņas gādīgo skūpstu, tā izsteidzās ātri Zilbermanim pakaļ.
«Jūs afērists un švindleris!» viņa pārsteidza uz ceļa lielo runātāju. «Kas tas ir par «bleķi», ko jūs šodien sarunājāt? Vai jums kauna nebija melot? Ejat labāk malku zāģēt vai sniegu rakt, ja nemākat citādi sev pārtiku nopelnīt! Tas būs daudz godīgāk nekā ļaudis mānīt...»
Zilbermanis nolūkojās uz viņu ar žēlīgu cietēja seju, kura izteica tik daudz: «Ja tev kāds cērt pliķi pa vienu ausi, tad sniedz viņam otru ausi...» - «Ko jūs gribiet, māsa!» tas atbildēja. «Es sludinu tā kunga vārdu it visiem kristīgiem...»
«Kristīgiem, ha-ha-ha!» Nina spilgti iesmējās. «Jums kapitālisti un strādnieku izsūcēji «kristīgie». Jūs gribiet apvest ap stūri darbaļaudis, lai tie arī būtu kristīgi un viņus labāk varētu izsūkt. Bet es jums saku, tiem nevar būt nekā kopēja ar jums, izsūcējiem, ne uz kristīga pamata, ne citādi!»
«O, o, Beliala meita!» Zilbermanis vairīdamies izstiepa roku.
«Un tev, darba cilvēciņ,» viņa pagriezās pret baptistu brāli, kuru tā vērtēja par darba strādnieku, «tev nevajag nekāda kristīguma! Šķiras apziņas tev vajag... Tas dievs, par kuru tev sludina, ir buržuju dievs. Strādniekiem arī nenāks nekāds pestītājs, tiem pašiem sevi jāatpestī ar saviem spēkiem. Fui, kā man riebj šis buržuju dieva vārds...»
«Tev, māsa, tas dieva vārds riebj,» baptists attrauca, «bet man viņš smeķ pārlieku! Man viņš tikpat gards kā sviests uz maizes...»
«Nožēlojamais!» Nina iesaucās. «Tu tāpat kā daudzie tūkstoši tavu brāļu atronies tumsības un aizspriedumu valgos...»
Bet, ieskatoties viņa ņirgājošā sejā, tai uzreiz bija skaidrs, ka tai nav ne mazākās piekrišanas pie viņa.
Viņa nospļāvās un devās projām. Necik tālu atradās gorodovojs uz posta. Varēja notikt, ka tie piesauc šo kārtības sargu un nodot to policijai. Tādēļ drošs paliek drošs.

* * *

Nina nākošās dienās apstaigāja visus biedrus un biedrenes un paziņoja, kādas intrigas buržuji izdomājuši, lai muļķotu arvien joprojām strādniekus. Tie grib dabūt zem sava iespaida it visus Rīgas jautājumu vakarus. Biedru pienākums tādēļ vēl jo vairāk nekā līdz šim ierasties šinīs vakaros un ideju cīņā notriekt galīgi šos atpakaļrāpuļu sludinājumus, ja tie kur parādītos. «Jo mūsu pusē ir taisnība un masas!» viņa liesmojošām acīm iesaucās. «Uzvara ir mūsu!»
Ar tādu ziņu un priekšlikumu tā ieradās arī pie Kārļa un Lūces. Bet Kārlis to visu uzņēma ļoti vēsi un kritiski. «Ir jau labi, mana meita,» tas sacīja, «bet atklāti jautājumu vakari nav tas cīņas lauks, kur mēs varam panākt lietas izšķiršanu. Mēs jau tur varam runāt tikai pusvārdiem un par blakus lietām. Savus īstos mērķus un lozungus mēs nemaz nedrīkstam minēt un, ja mēs to darītu, tad tikai ar to pakalpotu saviem pretiniekiem. Tici man, ka mēs tad drīz viens viens pēc otra atrastumies aiz drošām atslēgām...»
«Es par to nebīstos!» Nina liesmojošām acīm saslējās. «Lai nāk un liek mani cietumā! Par patiesību un tautas nākotni man nav nekādi upuri par lieliem...»
«Protams, ka tie nekad nevar būt par lieliem, ja ar tiem tiek gūti kādi panākumi, kas tos atsver,» Kārlis atbildēja. «Bet, ja ar tiem neko neiegūst un to pašu var panākt citā ceļā bez upuriem, - tad kādēļ tad nevajadzīgu risku?»
«Jā, kā tad tu īsti domā?» Nina viņu neizprazdama uzlūkoja.
«Es palieku pie tā, ko tev jau reizi paskaidroju,» Kārlis turpināja. «Mums ir jādibina slepeni pulciņi un jāstrādā ilegāli apakš zemes. Tikai tā mums iespējams modināt strādnieku apziņu un darīt viņiem lielo sociālo cīņu saprotamu. Tikai tad, kad viņu šķiras apziņa būs izkopta un tie sociālo jautājumu sapratīs, mēs varēsim uzstāties atklātā cīņā... Bet tad arī mums būs panākumi.»
«Tīri labi, - bet vai tādēļ varam atstāt jautājumu vakarus bez ievērības, lai melnsimtnieki tur pēc sirds patikšanas muļķojas?» Nina jautāja. «Es domāju, ka mūsu pienākums tiem stāties pretim katrā lietā un vietā!»
«Var jau,» Kārlis paraustīja kamiešus, «bet es to ieskatu par tādu blakus cīņu. Var jau tos apmeklēt orientēšanās nolūkā, lai zinātum, kas notiek un ko mūsu pretinieki domā. Blakus jautājumos mēs pat ar tiem varam ielaisties debatēs. Bet, vai mums te paliek beidzamais vārds vai viņiem, tas te no maza svara. Ar runu vien neko nepanāks. Mums par labu runā pati dzīve, un tā it nemanot pēc gadiem izspriedīs, kam taisnība.»
«Tad tu atroni, ka mans priekšlikums tomēr gluži atmetams nav,» Nina ar gandarījumu sacīja.
«Zem apstākļiem tas jau ir pieņemams,» Kārlis atbildēja. «Bet galvenais ir slepenie pulciņi. Saki tu biedriem, lai viņi mēģina tādus radīt. Es, blakus minot, patlaban esmu ceļā vienu tādu nodibināt...»
Kad Nina bija aizgājusi, Kārlis iegādājās Čipu. Ilgāku laiku tas pie viņa nebija bijis, kad tik tā lieta nav iegūlusi! Nākamās dienās viņš apņēmās pie tā pieiet un apjautāties.
Bet Čipa vēl tanī pašā vakarā ieradās pie viņa. «Nu, Ērgļu Kārli,» tas svinīgi sacīja. «Mielasts ir gatavs, viesi ieaicināti un gaida uz tevi. Tādēļ taisies ceļā...»
«Tad izdevās tev gan saorganizēt?» Kārlis jautāja. «No cik personām?»
«Nav daudz,» Čipa atbildēja. «Ieskaitot manu sievu un bērnus, kopā kādas divpadsmit personas...»
«Tas ir tas lielākais skaits, ko var vienā pulciņā,» Kārlis sacīja. «Un kur tad?»
«Pie manis dzīvoklī,» Čipa paskaidroja. «Tā kā puse no visiem ir mana paša ģimenes locekļi, tad tur nekas nevar uzkrist. Nākošu reizi varēsim atkal citur...»
«Vietas maiņa drošības labā pēc katras sēdes maināma,» Kārlis paskaidroja. «Bet vai tie jaunie cilvēki arī zina, kā izturēties?»
«Es viņiem gan paskaidroju,» Čipa atbildēja. «Bet nebaidies, tie zēni nav muļķi!... Manam vienam ir harmonikas. Uzraus tās, ja sāks mūs uzmanīt... Mēs svētām dzimuma dienu, nu!...»
«Nu, tad dosimies ceļā,» Kārlis sacīja, ātri uzģērbdamies. Mājiniekiem tas pasacīja, ka tam drusku jāaiziet un varbūt tas nāk mājā drusku vēlāk.
Pēc kādas ceturtdaļstundas gājiena tie sasniedza Čipas dzīvokli. Divas zemas istabiņas ar ķēķi un vienā galā pārdotava. Vietas labās puses bija tās, ka Čipa apdzīvoja viens pats visu māju un tam ar citiem nebija nekādas darīšanas. Sliktās puses tās - māja bija ļoti zema un tikai vienu stāvu, tā ka aiz logiem varēja redzēt dzīvoklī iekšā un arī aiz tiem klausīties. Gan logu bēģeles bija biezi piekrautas puķu podiem un arī logiem priekšā aizkari, ka dzīvoklis bija puslīdz no ziņkārīgām acīm un ausīm noslēgts; tomēr labam gribētājam arvien vēl kas bija iespējams.
Priekšējā istabiņā viņus sagaidīja Čipas sieva Lavīze, kuru dzīvokļa saimnieks viņam stādīja priekšā, piezīmēdams, ka viņas pieņemts vārds ir «ļauna». Nav sevišķi daiļš, bet, tā kā katram savu lieku vārdu vajag, tad daudz neko nevar izmeklēties. Viņš arī sev neko labāku nav varējis izraudzīties kā «Vilks». Gribējis gan «Brazīlietis», bet iedomājies, ka aiz šā vārda katrs domās viņu, tādēļ ka viņš bijis Brazīlijā. Te viņa meita Grieta, kura saucas par «Puķīti», un Līze, kura būs «Žagatiņa». Te dēli Jurcis, kurš saucās «Tehniķeris», un Kristaps ar pievārdu «Aptiķeris». Visi tie, dziļi kniksēdami, ar viņu apsveicinājās.
Tad viņi iegāja dibenistabiņā, kur pašlaik piecēlās no galda un viņiem pretim lūkojās vairāki vīrieši un sievietes. «Te mans brālis Jurka, kurš pie šī vārda arī paliek, te viņa līgava Elzbete ar pievārdu «Zīlīte». Te fabrikas meistars Līcis, saukts «Mirga», te viņa līgava Ilze, kura saucas par «Cielaviņu». Te vēl zīmētājs Melnalksnis ar prievārdu «Faktiķeris» un fabrikas strādnieks Ozols ar nosaukumu «Kartupelis».» Mēmi tie ar viņu apsveicinājās.
«Vai mani atceraties arī vēl, Ērgļa kungs,» Līcis vēl ekstā viņam tuvojās. «Es pie jums citreiz kūlu ar dampi tad Plaušu birzē nodzīvojām dūšīgi zaļumu svētkus.»
«Atceros gan,» Kārlis atbildēja, «bet par kungu mani vairs nesaucat. Jo priekš proletariāta predikāts «kungs» ir apvainojums. Sauciet mani par biedru. Tā kā jums visiem ir lieki vārdi, tad arī man vajag. Ērglis ir putns; sauciet mani par biedru Putnu...»
«Labi, ņemsim to vērā, biedri Putn,» Līcis atbildēja. ««Kungs» starp mums vairs nebūs dzirdams.» Līdz tai dienai Līcis bija tik smalks, ka sauca ne vien katru par kungu, bet, arī par sevi runādams, sacīja «Līča kungs», sevišķi pie priekšā stādīšanās.
Faktiķerim, kurš pretendēja uz sekretāra pienākumu, bija priekšā balta papīra loksne, un tas spicēja zīmuli uz rakstīšanu.
«Protokolus gan mēs nevarēsim rakstīt,» Kārlis paskaidroja, «nei arī atstāt kādas citas taustāmas pēdas par mūsu sapulcēm. Ja kāds grib ko atzīmēt, tad lai dara to savā kabatas grāmatiņā. Bet tā, ka tas vienīgi viņam un nevienam citam nav saprotams.»
Šis aizrādījums tika ņemts vērā. Faktiķeris salocīja papīra loksni un iebāza to kabatā, un puikas izvilka savas apsmulētās kabatas grāmatiņas.
Kārlis pārlaida vēl skatienu pār sapulcējušamies, tad ieņēma savu vietu pie galda un iesāka:
«Biedri un biedrenes! Es gribētu jums paskaidrot, kādēļ proletārieša materiālais stāvoklis ir tik slikts un kādēļ mēs ciešam zem kapitālisma jūga. Ko nozīmē kapitālisms? Kapitālisms nozīmē to, ka visu var kapitālizēt, par naudu pirkt un pārdot. Vienā pusē nauda, otrā - preces! Arī mūsu darbaspēks ir prece, kuru esam spiesti par naudu pārdot, lai sagādātu sev uztura līdzekļus. Atkarājas nu no tam, cik daudz šī darbaspēka piedāvājumu un cik mūsu darbaspēks vajadzīgs. Ja tas nav vajadzīgs, tad mūs izsviež ārā uz ielas- -»
«Pareizi, biedri!» Līcis iesaucās. «To es zinu no mūsu fabrikas. Lai tik ir darba drusku mazāk. Pasaka: «Tu rīt vairs nenāc!»»
Čipa piegrūda viņam pie sāniem. «Nemaisi tu viņam, gan jau viņš to izskaidros...»
«Bet lieta nu ir tā, ka darbaspēks ir arvien vajadzīgs, un nekad viņš near būt par daudz!» Kārlis turpināja. «Jo bez darba nebar rasties nekādas jaunas vērtības. Viss kapitāls nav nekas cits kā apzināts darbs. Nelikt vienam cilvēkam strādāt nozīmē to pašu kā nepacelt mantu no zemes! Un tomēr simti un tūkstoši tiek izgrūsti uz ielas kad strādāt nesakrīt ar kapitālisma konjuktūru un kad kādā rūpniecības nozarē radusies pārprodukcija. Fabrikants nevar atrast savām precēm pietiekošu tirgu, viņš lūko konkurēt un atdot lētāk, un cenas krīt. Tās beidzot tik lētas, ka būtu jādod projām ar zaudējumiem. Bet kapitālists negrib un nevar zaudēt, tas grib tikai pelnīt, un tādēļ viņš labāk ražošanu uz laiku pārtrauc.»
Zēni it kā iedegušies klausījās un arī pie citiem interese augtin auga.
«Bet kādēļ nevar atrast tirgu?» Kārlis turpināja. «Ne tādēļ, ka ļaudīm šīs manta nebūtu vajadzīgas, bet tie tās nespēj nopirkt. Pastāvīgi strādnieku algas slīdējušas uz leju, tādēļ ka katrs, gribēdams darbu, pieņēma to par lētāko. Ar tādu lētu darba algu pagatavotus produktus kapitālists, sacenzdamies ar saviem konkurentiem, varēja atkal lētāk pārdot. Tā viņi piespieda tos savus konkurentus, kuri vēl maksāja augstākas darba algas, arī pēdējās nosist uz leju. Simti un tūkstoši zaudēja atkal savu pirkšanas spēju. Beidzot fabrikas pat spiesta ražošana vairs neatalgojas. Tie simti un tūkstoši strādnieku, kas līdz šim strādāja par bada algu, paliek pilnīgi bez darba badā.
Tas pats notiek, kad tiek izgudrotas jaunas pārlabotas mašīnas, kas pavairo ražu un aiztaupa fizisko strādnieku skaitu. Īstenībā šim tehniskam progresam vajadzēja nākt visiem cilvēkiem un arī strādniekiem ar labu, aiztaupīt un samazināt viņu fiziskās pūles. Tai vietā daļa strādnieku zaudē gluži savu maizi un eksistenci. Tā mēs bieži nonākam pie dīvaina stāvokļa. Noliktavas un magazīnas pārpildītas ar visādām mantām, kurām trūkst noņēmēju. Mantas dēd un bojājas, lai gan tās tik ļoti būtu vajadzīgas tik daudziem simtiem tūkstošiem, kuri staigā noskratuši un kuriem nav, ko apmierināt savu izsalkumu. Vai tad nav jāizsaucas līdz ar dzejnieku: «Jūs aplamnieki un apstulbotie! Jūs ceļat greznas pilis un nedzīvojat tajās... Jūs aužiet smalku zīdu un netērpjaties tajā... Jums mūžam nesasniegt apsolīto zemi... Laimīgo nākotnes valsti...»»
«Dzirdiet, bērni, dzirdiet!» Čipa, nevarēdams savaldīt savu sajūsminājumu, spīguļojošām acīm uzsauca saviem puikām, kuru uzmanības stīgas jau tā bija uzvilktas, ka tie klausījās šo jauno, vēl nekad nedzirdēto vēsti tikpat kā bez elpas. Viss gaiss istabiņā bija svētsvinības pilns un kluss un tomēr par ko nebijušu vēl čukstēdams.
«Kā nu te līdzēt, un kā to novērst?» Kārlis turpināja. «Nedabiskais stāvoklis cēlies caur - to, ka ražošanas līdzekļi atronas tikai mantīgo un kapitālistu rokās, kuri samērā ar citiem tautas slāņiem ir tikai niecīgs pulciņš. Lielais pulks, kuram nav pašam savu darba rīku, top no viņiem atkarīgs. Tā kā tagadējos apstākļos ražošana lielā vairumā iznāk lētāka nekā mazumā, tad lielais kapitālists nokonkurē mazo vai arī, nodibinoties trestiem un sindikātiem, kapitāls un ražošanas līdzekļi saplūst arvien mazāka pulciņa rokās. Bet tad jānonāk pie stāvokļa, par kuru vairs tālāk nevar iet. Jānāk katastrofai, sociālai revolūcijai, pēc kam tad ražošanas līdzekļi pāries visas sabiedrības rokās. Tas nozīmē,- ka rūpniecībā vairs nevaldīs tā anarhija, kas tagad, kur ražošanas motīvs ir vienīgi kapitālista pelņa. Tad netiks producēts profīta dēļ, bet organizētā rūpniecība apgādās uz labāko sabiedrības vajadzības. Katra jauna mašīna, katrs tehnisks pārlabojums samazinās tikai katra atsevišķa fiziskās pūles un samazinās viņa darba laiku. Jo tad jaunieguvums nāks visiem par labu un ne tikvien kā mazam kapitālistu pulciņam. Vai jūs ticiet, ka tādi apstākļi iespējami un ka tādi var pienākt?!»
«Mēs ticam, ja tu to saki, biedri Putn!» visi apgaroti attrauca. «Mums ir tā, it kā mums būtu acis atvērušās,» Faktiķeris sajūsmināts piebilda.
«Tam ir jānāk, un tas nāks, tā ir strādnieku reliģija,» Kārlis turpināja. «Bet tā ir vēl tāla nākotnes mūzika, un mums ir jāiet cīņā par to! Strādnieks viens pret kapitālismu bezspēcīgs, bet biedrots un organizēts tas ir milzīgs spēks, tādēļ ka strādnieku un proletāriešu ir milzum daudz. Tikai diemžēl tie vēl atronas dziļā miegā un savas intereses nesaprot. Mūsu pulciņa pirmais un tuvākais uzdevums ir modināt no miega tos mūsu brāļus, kuri vēl snauž. Mūsu pulciņš lai ir šūniņa, kura lai raudzē strādnieku masu mīklu, tā ka no tā lai ronas no jauna pulciņš pēc pulciņa, līdz beidzot visi ir apvienoti un nākuši pie savas šķiras apziņas. Tad varēsim iet tālāk apvienoti vai nu streikā, vai mierīga izlīguma ceļā uzlabot savu algas stāvokli un saīsināt darba laiku. Es tādēļ par vispārējiem principiem vairs nerunāšu; šovakar mums nepieciešami jāizspriež pulciņa iekšējās lietas un taktikas jautājumi. Lūdzu izteikties par to!»
Biedri it kā nesamanīdami viens otru uzlūkoja. «Mēs nekā nezinām,» beidzot vecais Vilks ieminējās, «mums tā lieta ir jauna un sveša. Teic tādēļ tu, biedri Putn, - par ko lai mēs spriežam un runājam?»
«Nu, piemēram, kā mēs savu pulciņu nosauksim,» Kārlis atbildēja. «Ja tas būtu viens, tad sevišķa nosaukuma viņam nemaz nevajadzētu. Bet cerēsim, ka radīsies vēl citi un tie strādās ar mums kopīgi, tādēļ vajadzīgs nosaukums dēļ izšķirības. Kas zina tādu raksturisku apzīmējumu mūsu pulciņam?»
Atkal visi domāja, un neviens nezināja nekā sacīt. «Vai nevarētu saukt par «Asnu»?!» Žauna pirmā iesaucās. «No šī mazā asniņa celsies vēlāk kupli stādi un lieli koki...»
Šis priekšlikums mantoja no dažām pusēm piekrišanu. Patiešām smuks un nozīmīgs nosaukums! Bet Faktiķeris pret to cēla ierunu. «Tas ir pārāk «maigs» nosaukums, kas atgādina labu audzināšanu, bet arī pārāk bāls un nenozīmīgs. Mēs turpretim esam revolucionāri, mūsu mērķis, kā biedrs Putns saka, ir gāzt pastāvošo kārtību. Mūsu gars ir tātad radniecisks ar uguni un grāvienu, ko vajag izteikt pulciņa nosaukumam...»
«Ja tev kāds cits un labāks nosaukums, tad saki!» Vilks ieminējās. «Varbūt mēs tev piekritīsim.»
«Es lieku priekšā «Dzirkstele»,» Faktiķeris attrauca. «Tas ir ļoti nozīmīgs nosaukums. No mazas dzirksteles attīstās revolūcijas liesmas un kvēle un pārņem visu zemi. Es tādēļ lieku priekšā šo nosaukumu...»
Tā kā šo nosaukumu visi atzina par skaistu un raksturisku un Žauna savu ņēma atpakaļ, tad «Dzirksteli» pieņēma vienbalsīgi.
«Tagad nu būtu vajadzīgs ievēlēt izpildu komiteju,» biedrs Putns turpināja, «vismaz no trim locekļiem: priekšnieka, kasiera un rakstveža...»
«Biedrs Putns lai ir priekšnieks!» no visām pusēm sauca. «Mēs liekam priekšā biedru Putnu...»
Kārlis kategoriski paskaidroja, ka viņš nekādu amatu nepieņemts un arī pulciņa iekšējā dzīvē neiejauksies. Kas attiecas uz strādnieku politiku, principiem un taktikas jautājumiem, tad viņš gatavs katrā brīdī pakalpot bez kādas atlīdzības. Kad tie viņu sauks, viņš katru acumirkli būs pie tiem.
Skaļi aplausi algoja viņa vārdus, bet Kārlis tos apsauca, jo tie it viegli varēja vērst uz sevi garāmgājēju, uzmanību. «Un, kas attiecas uz izpildu komiteju, tad taču jums te tik daudz noderīgu locekļu. Es ieteiktu par priekšnieku Vilku, par kasieri Dampistu (Līci) un par sekretāru Faktiķeri. Tikai protokoli un rēķini tā jāved, ka tie vienīgi pašam un biedriem saprotami un nekādā ziņā policijai...»
Kārļa priekšlikums, attiecoties uz kandidātiem, atkal mantoja vispārēju piekrišanu, izņemot Vilku, kurš ienesa šādu pārlabojumu, resp., pārgrozījumu: «Priekšnieks Dampists, kasieris - Vilks.» kā fabrikas meistaram viņš tam negribēja kāpt priekšā. Tā kā neviens tam nepretojās, pat Dampists necēla ne mazāko ierunu, tad priekšlikums skaitījās par pieņemtu. Kārlis noprata, ka Dampistam bija savas personīgās vājības, kuras Vilks prata veikli izmantot, un tas bija labi.
«Tālāk nu jāievēro, ka pulciņam būs arī savi izdevumi,» Kārlis tālāk sacīja, «un tādēļ ir vajadzīgi līdzekļi. Kā pie tiem tikt, tur ir dažādi ceļi: var būt dāvinājumi, pulciņa biedru nauda vai arī zināms procents no katra biedra darba algas. Var būt arī visi trīs šie veidi, tas atkarājas no vajadzības lieluma. Biedri par to var padomāt un izšķirt lietu kādā nākamā sapulcē.»
«Kādas tad mums būtu tās pirmās un nepieciešamās vajadzības?» Dampists jautāja.
«Nu, piemēram, mums vajag šapirogrāfa,» Kārlis atbildēja. «Mutiski vien savas idejas izplatīt, tas ietu diezgan gausi, un arī ir diezgan nedroši griezties mutiski pie svešiem cilvēkiem. Jo var notikt, ka uzduramies uz savu ideju nāvīgu pretinieku, un tad ir iekrišana droša. Turpretim, ja izsvaida proklamācijas, tad neviens nezina, no kurienes viņi nāk, bet, saturu lasot, dabū to pašu iespaidu, ka ja viņam to sacītu mutiski. Ja tas būs lietai piekritējs, tas pats sāks runāt un meklēt biedrus, un tad var droši organizēt.»
«Ak tad mums vajadzēs novilkt proklamācijas!» Faktiķeris sajūsmināts iesaucās. «O, es ļoti labi protu ar šapirogrāfu rīkoties...»
«Bet pieņem mūs arī, biedri!» puikas, kam tā lieta ne mazāk interesēja, viņu lūdzās. «Arī mēs gribam strādāt priekš revolucionārās lietas...»
«Varēsiet strādāt, cik tik patīk,»Faktiķeris attrauca. «Tur darba ir daudz un jāpiedalās būs it visiem. Bet šapirogrāfu mums pirmā laikā nemaz nevajadzētu pirkt, es to tāpat varu aizņemties no mūsu kantora...»
«Ai, tas nebūtu gudri!» Kārlis iebilda. «Celtu tūdaļ jautājumu, priekš kāda mērķa tas vajadzīgs; un varētu arī kādreiz pilnīgi neiztērētā plate ar savu novilkumu it visu nodot. Mūsu šapirogrāfam vajag būt tikpat konservatīvam kā mūsu pulciņam. Neviens nedrīkst zināt, ka mums tāds ir, bet mēs ar to strādājam. Jo atklāti ar to nevaram drukāt...»
«Varbūt mums reiz būs arī sava slepena drukātava,» Putns piebilda. «Tad mēs būsim lieli un stipri, varēsim domāt par algotu propagandu, varēsim pat izdot ilegālas avīzes. Bet nu pirmā laikā mums ir jāiztiek tā...»
«Še, kasieri, tev priekš pirmām vajadzībām,» Dampists sacīja un pasniedza Vilkam divdesmit piecu rubļu gabalu. Viņa iecelšana par priekšnieku tātad nesa bagātīgus augļus. Jurka deva desmit rubļus, Faktiķeris - piecus rubļus. Deva arī visi citi vairāk vai mazāk, un arī Kārlis ziedoja savu troiku. Vilks gan negribēja no viņa to pretim ņemt, jo viņš jau tā priekš lietas par velti strādājot, bet nepelnot ne tik daudz kā strādnieks.
Bet Kārlis viņu apmierināja. «Lai nu, lai, Čipa! Pieņem arī no manas puses šo mazumiņu kā kūma naudu pulciņam...»
Tā visi deva, un sanāca it prāva summiņa, gan ne tik daudz, cik priekš šapirogrāfa iegādāšanas vajadzīgs, bet daudz arī netrūka.
«Vispēdīgi gribu jums aizrādīt uz pašu svarīgāko!» Putns beidzot sacīja. «Mums būs katru acumirkli apzināties, ka rīkojamies konspiratīvi, un tādēļ nedrīkstam uz ārieni dot par savu pulciņu ne mazāko zīmi! Mēs nedrīkstam ar to ne forsēt, ne brammēties vai pat ko izpaust par pulciņa sastāvu un iekšējām lietām. Bet mums ir jāizliekas tā, ka mēs nekā nezinām. Mēs pilsoņiem un administrācijai varam sekot, mēs viņus redzam un zinām. Bet viņi mūs neredz un nezina un nevar likt nekādus šķēršļus mūsu darbībai. Tā ir mums liela priekšrocība, kas, galvo par sekmēm. Tādēļ mums jāsagaida, ka administrācija mums odis pakaļ un lūkos mūs izzināt. Mums nu jāizturas tā, ka neesam viņai pie tam palīdzīgi. Piemēram, satiekoties uz ielas, mēs nedrīkstam viens otru sveicināt vai pat apturēt un tērzēties. Varbūt policists un špiks jau vienu no mums iezīmējis, nu tas nāk uz pēdām otram. Tāpat mums būs jāieronas atklātos pilsoniskos jautājumu vakaros, lai demonstrētu par savām un pret savu pretinieku idejām. Nekad mēs nedrīkstam likt manīt, ka mums ir kāda noruna vai savstarpēja organizācija. Mums jāizliekas tā, ka būtu gluži sveši cilvēki, mums tikai nejauši sakrīt uzskati. Redziet, man tur pašam kādu piedzīvojumu nav, bet es tos aizrādījumus esmu atradis ārzemju biedru grāmatās, tādēļ jādomā, ka tie izmēģināti un pareizi. Un beidzot, - tas jau būs neizbēgami, - ja kāds no mums iekrīt, tad lai esam mēmi kā kaps. Ne vārdiņu nedrīkstam izpaust par saviem biedriem un pulciņu. Tas mums svinīgi jāapsola.»
«Mēs to arī svēti apsolām!» visi kā vienā balsī iesaucās. «Tā ir, biedri Putn, svēta lieta, un to mēs arī izpildīsim!» Vilks viņam spieda roku. «Drīzāk tie man mēli var izraut, bet ne vārda tie no manis neizdabūs!» Žauna apstiprināja. Un Faktiķeris vēl sacīja: «Visu citu es tam piestāstīšu pilnu galvu, tikai to vien tas no manim zināt nedabūs...»
«Es jau par jums nešaubos!» Putns piebilda. «Cilvēks, kas grib grozīt sadzīves kārtību, nedrīkst domāt par savu kažoku. Pārdomājat nu to līdz nākošai reizei... Tā kā diezgan vēls, tad šoreiz būs jāšķiras...»
«Biedri Putn!» Dampists zīmīgi ieminējās. «Vai tad mēs tā gluži sausā palaidīsim tā pulciņa iesvētīšanu? Aiziesim visi uz vīnūzi pie Plato Frici vai arī liksim atnest kādu duci alus.»
«Ai nē!» Kārlis atmeta ar roku. «No alkohola sakarā ar pulciņu gan lūdzies atturēties. Īstenībā cilvēkam vajadzētu pavisam atturēties no alkohola, bet tas ir jautājums par sevi, kuru uz priekšu iztirzāsim; varbūt to pieņemsim, varbūt arī ne. Pulciņam turpretim alkohols var būt pats pirmais nodevējs. Iedomājaties, ka dzērumā cilvēks dažreiz izpļāpā to, ko tas skaidrā prātā nekad nedarītu...»
«Vinovat!» Dampists piekaunējies atvainojās. «Iztiksim jau arī bez tā draņķa alus un brandvīna. Labāk arvien, ka pāriet mājā ar skaidru galvu...»
Visi cēlās kājās, ārenieki apvilka savas virsdrēbes un taisījās uz iešanu. «Vēl ko,» Putns pirms iešanas aizrādīja, «viss bars uzreiz nevar iet. Tas varētu vērst uz mums uzmanību. Labāk pa vienam, diviem, ik pēc desmit minūšu starpbrīža. Sveiki!»
Viņš aizgāja gaišā mēness naktī, vērīgi skatīdamies apkārt, vai tuvumā nav kur apslēpies kāds neaicināts novērotājs. Bet klusajā naktī neviena cita nebija kā vien bālais mēness un drusku augstāk dzirkstošās zvaigznes. Viņu gaismā viena pēc otras ik pēc maziem starpbrīžiem no mājiņas izslīdēja tumsas ēnas un pazuda aiz nākamās ielas stūra.