APSĪŠU JĒKABS

ĀRPRĀTĪGAIS

Kas cilvēka dvēsele īsti ir? No kurienes tā nāk, uz kurieni tā aiziet? Vai tiešām visi cilvēki atbild uz šiem jautājumiem ar vienu vienīgu atbildi? Vai pēc
šām atbildēm nav svērti ticīgie un neticīgie no sendienām līdz pat tagadnei?... Kam te īstā patiesība rokā?
Veselais, skaidrais cilvēka prāts, kā tas varēja aptumšoties, kā sajukt?...
Cik psichologu te nav izdomājušies un izprātojušies! Brīnums, tiešām brīnums ir cilvēka dvēsele!

Patlaban bija pats sējas laiks. Arāji vēl tikuši darbojās druvā, kaut gan saule nebija vairs tālu no rietēšanas un turklāt vēl bija sestdienas vakars. Labām cerībām sētie graudiņi bija jāiear un jāieecē, jo viņu auglība jau ir zemkopja pūliņu un grūtumu pašķīrēja. Ganu ceļa galā, kās stiepās caur tīrumiem gandrīz versti tālumā, ganus jau redzēja, lopus pulcējot uz mājā dzīšanu. Pa smalcīti suņi dzenāja kādas noklīdušas gotiņas, viņu riešanā jaucās ganu saukšana un klaigāšana, kamēr tak beidzot zudušās bija dabūtas rokā un garu ar apmierinātu sirdi varēja laist visu pulku mājā. Lēnā gaitā tas kustējās uz labi paliela ciemata pusi. Abās olnīcas pusēs arāji vēl steidzās beidzamās kārtas uzecēt.
Šis ciemats līdzinājās bezdelīgu kolonijai, kas te perēkli pie perēkļa piemetinājušas. No asmitniekiem bija ar laiku cēlušies pusasmitnieki, no šiem atkal pusasmitnieku pusasmitnieki. Protams, ka ēkas te bija cita pie citas. Rija, piedarbs un gubenis jau no seniem laikiem ieraduši mājot zem viena pajumta, bet nereti bija arī kāds kambaris nometināts tai pašā paspārnē. Citur atkal, kur dzīvojamā ēka stāvēja savrup, gubeņa galā bija piesēdināts kāds nekāds pieliekamais. Daža jau labi paveca ēka kā jau laikam aiz vecuma gurdenuma un nespējības bija atspiedusies ar muguru vai sāniem pie kādas jaunas, stiprākas, kas labprāt vēlēja vecajai kāroto pabalstu. Vispārīgi sakot, ciemata ēku savstarpējā satiksme bija īsti tuva un draudzīga.
Saule pašulaik kā bija norietējusi un visi gani sen jau mājā sadzinuši, kad strādnieki meta tīrumā darbam mieru, arklu pār pleciem ienesdami sētā un ecēšas pamezdami turpat ežmalī pie tīruma. Pēc kāda brītiņa jau redzēja no pirts iznākot baltus tēlus, kas visi devās uz istabas pusi, ceļā pārmīdamies ar citiem, vairāk puspelēkiem, kas arī tai pašā nolūkā devās uz pirts vai nemanīta pusi, gribēdami tur aizsniegt to pašu pārveidošanos, ko citi jau panākuši. Jo katram būs zināms, cik cieši mūsu zemkopji turas pie vecu vecā nolikuma: sestdienas vakarā pirts, - svētdien baznīca. Ar to tad ir iedabūta veselība un svētība pie miesas un pie dvēseles.
Pēc vakariņām pa ciemata olnīcu izjāja pirmais pieguļnieks. Šis bija Vanagu sētas kalps Andrejs, ar pavārdu Vīksna.
Andrejs cienīja stipru pirts siltumu, tādēļ viņa ģīmis vēl tagad bija sarkans kā vēzis. Andrejs izjāja ar trim zirgiem; vidējam sēdēja pats mugurā, šim bija kaklā zvārguļi, tos divus turēja katru savā malā aiz pavadas, šiem kaklā bija piekārti pulksteņi.
Netālu no paša ciemata olnīcā bij redzams liels, vecs, žuburains ozols. Pie šā ozola bij tāpat ievērojami liels akmens, aiz kura māju bērni daudzreiz rotuļodami bēguļoja. Andrejs, palēniem rikšiem jādams, patlaban kā gribēja pajāt ozolam garām, kad kāda balss tam iesāņš uzsauca:
«Andrej, vai neņemsi manis ar līdz?»
Andrejs satrūkās, bet tad, zirgus apturējis, teica:
«Kālab ne, Dārt, zirgu jau man diezgan. Bet kas to būtu domājis, ka tu te uz mani gaidi! Labi gan, Dārt, ka tevi te satieku, gribēju jau tā kā tā šonedēļ ar tevi izrunāties, bet kā jau laikam sējas laikā neiznāca nekad vaļas. Sak, Dārt, vai nu esi reiz apdomājusies?»
«Par ko tad apdomājusies?» Dārta ievaicājās.
«Nu, par kāzām,» Andrejs atteica, «vai tad lai paliek uz Jāņu dienu?»
«Kurš cilvēks tad nu vasarā dzers kāzas, vai tad rudenī nav daudz labāk?»
«Vai nu vasara, vai rudens, kalpa puisim viss viena alga. Tu jau zini, ka man pie Vanaga stāv nauda, ko tam pavasarī aizdevu rentei, un tad šur tur vēl citiem parādniekiem pa rublīšam. Vajadzēs tik vien drusku uzspiesties,» Andrejs atbildēja.
«Kam gan tagad nauda būs pie rokas?»
«Pērnējā gada alga man vēl tāpat dzīva, un lielu godību jau nekādu netaisīsim,» Andrejs runāja tāļāk.
«Lai nu tu domā kā domādams, bet uz Jāņu dienu gan tas nenotiks. Un tad tu gan laikam domā, ka es, sievā būdama, iešu pie saimnieka darba? Nē, Andrej, tā vis nebūs. Ja tēv kas drusku iekrāts, tad man arī drusku vieglāk jāpadzīvo par vaļinieci, jo nedomā vis, ka tu arī mani pataisīsi par tādu kapeiku lasītāju, kāds tu pats esi, jo ļaudis jau visi smejas, ka tu dēļ kapeikas lēktu vai no jumta ecēšās.»
«Dārt, Dārt, ko tu runā niekus! Lai nu ļaudis runā ko runādami, bet tev tak nevajadzēja tā līdz runāt. Vēl nevienam neesmu ne akla graša nolasījis. Viss paša sviedru pūliņš. Bet, Dārt, es zinu, ka tu šoreiz pati nemaz tā nedomā kā izrunā. Strādīga tu esi bijusi vienādi, bet diezin kas par svešām domām tev galvā ienākušas. -Nu, vai tā paliks, Dārt?»
Šos vārdus Andrejs noteica cietākā balsī, tad, Dārtu aiz rokas satvēris, gribēja vilkt to sev tuvāk, bet šī aši vien izrāvās un steigšiem aizsteidzās atpakaļ ciematā. Andrejs sauca tai pakaļ, bet šī ne ausu nepacēla uz saucēju, un pēc maz acumirkļiem viņas baltais galvas auts jau bija pazudis aiz ciemata ēkām.
Andrejs tai brītiņu noskatījās brīnodamies pakaļ, norūca kādus nesaprotamus vārdus pie sevis un tad, zirgiem ātri sarāvis pavadas, rikšiem vien aizlaidās pa ganu ceļu uz meža pusi pieguļā. Lai gan pa sējas laiku zirgus aizvien mēdza ielaist aplokā, tomēr tagad, kur rītu vaļas diena, tos varēja paēdināt arī mīkstākā, taukākā zālē.
Kamēr ceļš vēl gāja pa noru, Andrejs jāja vienādi tāpat rikšiem, tik vien tad, kad, mežā iejājot, zirgiem bija jāiet pa ceļa grambām un saknēm, kas krustām šķērsām te vijās un pinās, viņš ļāva tiem iet lēnāk. Šim meža gabalam cauri izjājot, parādījās upe ar līčiem pa abām pusēm, aiz kuras iesākās gārša. Reizēm pavasarī šī upe tā uzplūda, ka līči no vienas meža malas līdz otrai gulēja vienā baltā ūdenī. Necik dziļi gāršā iejājot, bija malkcirsnis, kurā auga trekna zāle un jaunas atvasītes. Šis malkcirsnis bija Andreja pieguļas mērķis. Kaut gan vasaras naktis mēdz būt diezgan gaišas, tomēr, gāršā iejājot, vientulīgo pieguļnieku apņēma veco, apsūnojušo egļu ēna, kas līdzinājās naktij. Vienam pašam te lēni jājot un zirgu pulkstenīšiem tik lāgu lāgiem ieskanoties, Andrejam uznāca tā kā bailes, kā nemierība. Gribēdams no šīm nepatīkamām jūtām atsvabināties, viņš skaļā balsī uzsāka dziedāt kādu vakara dziesmu. Meldijas gari vilktās, vienkāršās skaņas tālu tālu atkārtojās meža klusumā. Atbalss viļņi, dažādi vīdamies un izlocīdamies, aizvēlās aizvienu dziļāk un dziļāk gāršā, koku un krūmu tumšumā pavisam nogrimdami.
Drīz parādījās malkcirsnis. Gāršas tumsa pārmijās ar vakara krēslu. Augstie, vecie gāršas koki sniedzās kā vareni dižena aploka sēta ap gaišo malkcirsni. Starp viršiem un brūklenājiem te auga ciesas, paretis arī āboliņš, zāle un lielās pulkstenītes, - jā, šīs pulkstenītes, kas, tik klusi līgodamās, likās šo pašu brīdi iezvanot meža svētvakaru. Tad nāca klusums, meža klusums ko sajūtot sirds it savādi šausmīgi ietrīcas. Viss šķitās būt nogrimis maigā, smaržīgā sapnī...
Andrejs, zirgus sapinis, tiem reiz uzsita ar apaušiem, lai tie ietu no gāršas malas dziļāk malkcirsnī. Pēc brīža bij tik dzirdama pulksteņu vienmērīgā skanēšana un odu dūkšana; šie baru bariem spiedās Andrejam virsū, kas, domās nogrimis, bij apsēdies zem vecas dravas, kuras caurā viducī Andrejs bij noglabājis zirgu apaušus. Viņš domādams nevarēja nemaz izdomāt, kādēļ Dārta šoreiz bijusi tik ērmota. Ka Dārta tīšām viņam bij nākusi uz ozolu pretī, par to nebija ko šaubīties. Bet ko tad viņa īsti tam gribēja teikt? Ko tad īsti viņa tam teica? It nenieka. Vai viņa nebij tik nākusi viņu kaitināt, jo kādēļ gan viņa tam citādi pārmestu, ka tas sīkstulis? Un tad vēl tā kārošana pēc kāzām tūliņ dzīvot par vaļinieci? Dārta tak līdz šim bij pazīstama kā ļoti darbīga un tikusi meita, kas, arī pie saimnieka darbā būdama, spētu savu vīru godam apkopt. Un tik cieta pretošanās pret kāzu laika nolikumu! Ko tas lai nozīmē? Vai tik vien viņai ir uzticīgas domas? Vai citi nav viņas sagrozījuši?
Andrejam, tā domājot un sevi jautājot, sirdī cēlās kā žēlabas, kā baiļošanās. -Te kāds iztraucēts meža putns ieķērkstējās. Zirgi iztrūkušies salēcās. «Jāuzkur uguns!» viņš sprieda pie sevis un tūliņ arī, kādus sausus praulus salasījis, pakūra zem resnās dravas uguni. Dūmi taisni kā stabs griezās uz augšu, un dzirksteles sprakšķēdamas izklīda kā zvaigznes pa gaisu. Odu sīkšana aiz dūmiem daudzmaz stājās. Likās, it kā ar uguni arī viņa domas būtu palikušas gaišākas. Līdzpaņemto maisiņu un deķi nolicis gar ugunskuru, uzmezdams tam vēl kādu lielāku celmu, viņš taisījās iet pie miera, apsegdamies ar virssvārkiem; bet kā jau sendienām ieradis, neaizmirsa arī tagad aizmest krustu priekšā, ko bija no mātes mācījies. Andrejam miegs šovakar nemaz negribēja nākt, kaut gan stipri bija izstrādājies un izpēries. Vainīga pie tam bija Dārta. Viņš valstījās pusmiegā no vieniem sāniem uz otriem.
Zirgi, otru lāgu iztrūkušies, sāka, pulksteņiem skanot, skriet, bet, izdzirduši necik tālu gāršā svešu zirgu zviegšanu, tie atstājās un sāka zviegt pretī. Andrejs noprata, ka būs kāds jauns pieguļnieks piejājis. Un tā arī bija. Kaimiņu Pēteris tam drīz pienāca klāt, savus zirgus sapinis pie Andreja zirgiem.
«Ko, Andrej, vai jau aizmidzis?» Pēteris iesāka valodu.
«Nupat vēl kā iesāku kaulus pārlīdzināt, - kur tad nu iemigu?» Andrejs atteica.
«Es, Andrej, domāju jāt ar tevi reizē, bet, lūk, tīrumā un pirtī palikdams vēlāk, aizkavējos. Bet neguli tak, jauns puisis būdams, parunāsimies tak jel drusku!»
«Par ko tad runāt?» Andrejs jautāja. «Man jau tas runājamais tāds stīvs, tev viņš ir lokanāks, sāc nu tu! Man tiešām ar vienam pašam te bija tā nelabi ap dūšu.»
Andrejs piecēlās sēdu.
«Vai tad tu īsti gan nezini, par ko runāt?» Pēteris pasmiedamies vaicāja.
«Nu, par ko tad?» Andrejs ziņkārīgi apjautājās.
«Nu, par to pašu precēšanos, par ko tad citu lai puiši runā?»
«Par kuru precēšanos?»
«Par tavu ar Kalnējo Dārtu.»
Andrejs, izberzis miegu no acīm un garas žāvas nožāvājies, lēni atteica: «Ko tu muldi, Pēter?»
«Vai tie visi muld, kas runā patiesību? It kā pats tevis nebūtu redzējis ar Dārtu pie ozola! Un Andrejs, kas tik lēns, ka godīgi nedzen ne mušas no deguna gala nost, tas šovakar ķēra Dārtai aiz rokas?»
«Vai tad nu tūliņ jāprecējas?» Andrejs tam drusku nokaunējies atteica, redzēdams, ka te pretošanās nekā nelīdzēs.
«Ko nu tu, Andrej, priekš manis velti liedzies, vai nu, kā ļaudis saka, ugunsgrēku noslēpsi? Nedomā, ka man ar kāda daļa pie Dārtas un ka tīšām gāju jūs nolūkot; to redzēju no tīruma. No manis tev nav ko bīties. Bet pielūko tik, ka vanags vien neaiznes tavas vistiņas.»
«Kāds vanags?» Andrejs, stāvus uzlēcis, iesaucās.
«Tava saimnieka dēls, jaunais Vanags.»
«Tas peļu vanags! Tas!?» Andrejs iekliedzās, un viņam tagad nokrita kā zvīņas no acīm, viņš saprata Dārtas izturēšanos un jaunā Vanaga ienaidu pret viņu. Dusmas par tādu pievilšanu viņu sagrāba līdz galu galam. Tad pēc saimnieces goda Dārta tīkoja! Sasirdījies viņš nezināja, ko iesākt.
«Jā, tas peļu vanags! Pats redzēju, kā jaunais Vanags līda Dārtai pakal, kad tā nāca atpakaļ,» Pēteris to apstiprināja, liedams jo vairāk taukus ugunī.
«Bet es viņam to līko degunu noraušu, es viņam kaulus saberzīšu smalkus, tam pagānam!» Andrejs pārskaities uzbrēca.
«Klus, klus, Andrej, vēl jau tu nemaz nezini, vai Dārta arī viņa grib, vai viņa grib iet tādā vilku pulkā, jo pats jau gan vari domāt, kāda viņai tur būtu dzīve!»
«Bet, gribēdama tikt par saimnieci, sieviete diezin ko neuzņemas,» Andrejs drusku lēnāks atrunāja.
«Ja tava Dārta tāda, tad lai iet, - pateic vēlāk dievam, ka tā no kakla nost! Bet tāda jau viņa vis nebūs,» Pēteris lūkoja Andreju mierināt, ieskatīdams, ka Andrejs citādi nenorims.
«Man arī liekas, ka viņa tāda nebūs, viņa tak neskries karstos pelnos,» Andrejs, Pētera domām piekrizdams, atbildēja.
«Bet, Andrej, esi nu gluži mierīgs, neraizējies par velti, runā papriekš ar Dārtu, tad dabūsi skaidrības. Ja tad ne, ne, - lai arī paliek, vai tad tik vien meitu vairs pasaulē!» Pēteris teica svarīgi.
«Kam nu no citām runāt, - bet tur gan tev taisnība, jārunā, kā saki, papriekš ar Dārtu.»
«Zinams, ka jārunā papriekš, un līdz tam esi mierīgs. Bet tagad liksim ausi pie zemes, kad abi no vienas krēslas līdz otrai tā izstrādājušies. Rītu kā pie svētdienas uzdzersim uz apsējībām un uz tavām precībām ar Dārtu kādu glāzīti un viss būs labi! Gulēsim nu!» Pēteris skubināja.
Abi pieguļnieki, pagales sabīdījuši kopā, likās katrs savā pusē ugunskuram zemē. Andrejs gan vēl kādas reizes nopūtās, bet tad arī no viņa daba prasīja savu tiesu: viņš drīz iesāka rāmi un vienmērīgi krākt.
Tagad kādus vārdus par Andreju pašu!
Andrejam, vēl gluži jaunam puisēnam, nomira tēvs. Māte, kas bija vienīgā bērna apgādniece un kopēja, bija vaļīga un nespēcīga. Tādēļ puisēnam jau no pašas mazatnes bija jāaprodas ar visādu grūtumu. Tiklīdz puisēns jau tiktāl bija paaudzies, ka varēja derēt par cūkganu, māte to nodeva šie saimnieka, noderēdama arī sev turpat kādu kaktiņu, kur nomesties. Protams, ka viņš no svešiem netika glaudīts un lutināts. Bet, kad nu zēnam bija īsti stipra veselība, kādas mātei trūka, tad tādi grūtumi viņam bija īsti par labu. Ar dienām viņš izauga par tādu spēcīgu un izturīgu puisi, kas katram grūtumam grieza krūtis pretī.
Pagasta skolu toreiz valstī vēl nebija, un draudzes skola trūcības dēļ puisēnam nebij aizsniedzama, tādēļ nemaz nav ko brīnīties, ka viņš uzauga bez kaut kādas skolas mācības, tikko iemācījies lasīt pusbībelē un skaitīt pātarus. Viss, ko viņš varēja lasīt, bij vienīgi garīga satura, no mācībām, kas prātu padara gaišu un svabadu laicīgā ziņā, pie viņa neatrada ne vēsts. Tādēļ arī visāda māņticības sēkla atrada viņa galvā auglīgu tīrumu. Jāpiemin, ka pati Andreja māte, kā jau daždien veclaiku cilvēks, bija stipri vien māņticīga.
Kā jau laikam māte, rūpēdamās par sava bērna labklājību, viņa turēja par savu īsteno pienākumu Andrejam mācīt kādiem līdzekļiem atsargāties pret jauniem gariem un burvībām, kas cilvēkam uzmācas. Viņa tam stāstīja, kā aizdzīt lietuvēnus un raganas, kā piesiet burvi uz vietas, kur tas gribējis darīt jaunu, viņa stāstīja, ka esot cilvēki, kas palīdzot ar pūšļošanu, kas varot «iedarīt», ka zaglis pats atnesot zagtās lietas atpakaļ, utt.
Tātad arī Andrejs, lopu ganos iedams, daudzreiz mēdza stāstīt, kā māns ap pašu dienvidu, it sevišķi karstā bula laikā, šo pa mežu vadājis apkārt, tā ka govis nozagušās no pulka un iegājušas druvā.
Pieaudzis būdams, viņš apskaitās pret katru, kas viņam tādus niekus gribēja izrunāt no galvas, vai arī viņu tādēļ izzoboja.
Svētdienās, cik maz vien atlika vaļas, Andrejs lasīja garīgās grāmatās un dziedāja meldijas - bija tā sakot, liels dievvārdnieks. Bez tā viņš arī vēl pūlējās pats uz savu roku «uzsviest» kādus ciparus ar zīmuli uz papīra, kad roku jau reizes trīs vai četras bija pavicinājis gaisā zināma cipara izskatā, - vai arī uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu. Šās rakstu zīmes gan vairāk līdzinājās ēģiptiešu hieroglifiem nekā mūsu ierastiem cipariem un burtiem.
Lai gan Andrejs ne dienas nebija gājis «skrīveļu skolā», kā veci ļaudis sauca draudzes skolu, tak viņš mācēja it brangi rēķināt, tas ir, viņš prata sev ko iekrāt, un šī rēķināšana gan ir tā labākā.
Kad jau sāka ņemt no saimnieka algu naudā, viņš rūpīgi ir saviem hieroglifiem piezīmēja, cik izņēmis, cik vēl iekšā un cik daudz pavisam izdevis. Protams, ka cits gan šo rakstu zīmju nespēja tulkot kā Andrejs pats.
Andrejs ar laiku palika skops. Šī bija viņa rēķināšanas ēnas puse. Tomēr par plēsēju un rāvēju vis viņa nevarēja saukt.
Šo Andreja īpašību citi bieži izlietoja, viņu zobodami. Tā, par piemēru, kādā svētdienas rītā pēc brokasta otrs puisis iemeta labi paprāvā ūdens bļodā divdesmit kapeiku gabalu ar to noteikumu, ka Andrejs to var paturēt, ja to ar lūpām no bļodas dibina izņemot. Andrejs devās pie darba, visiem mājas ļaudīm skatoties, kas bija sastājušies ap viņu riņķī. Andrejs iebāza galvu ūdenī līdz pat ausīm, tā ka ūdens zvejojot stipri vien vārījās un burbuļoja, - bet velti! Andrejam nelaimējās ar pirmo reizi, arī ar otru un trešu ne. Tak atlaisties viņš negribēja no tā, ko reiz iesācis. Pa tam naudas metējs bija piesaucis citu sētu puišus, lai šie nāk skatīties, kā Andrejs rāda «kumēdiņus». Par visu to Andrejs nebēdāja nenieka un mitējās tik ilgi, kamēr tak reiz ap launaglaiku naudu ar lūpām izņēma no bļodas.
Ja kādā lietā pie naudas bij jācieš pametums, tad Andrejs tādēļ lēti nevarēja nomierināties. Ilgi ilgi pēc tā viņš vēl žēlojās un vaimanāja. Tomēr mātes apgādībai un godīgām drēbēm viņš bez kurnēšanas deva savu grasi. Arī krogā neja dzert kā dažs labs cits, - retais, ja nopirka kādreiz stopiņu alus. Cieši dzīvodams, tad Andrejs arī bij pazīstams kā naudīgs puisis, tā ka pavasarī, pie Vanaga atnākdams, viņš rentes trūkumā bij aizdevis veselus simts rubļus gatavas naudas - zināms, pret augstām procentēm. Šis Vanags bij pazīstams kā liels bībelnieks un svētulis, bet tīri kā par brīnumu šo teicamo īpašību dēļ viņš tik ar mokām Jurģos varēja atrast jaunu kalpu, jo vecie ilgāk nevarēja izturēt kā labi ja - gadu. Ja tad bija jāder jauna saime, tad tai, zināms, arī bija jādod lielāka alga, nekā citi saimnieki deva, kas dzīvoja ar savu saimi labā saticībā, kas neatrāva no solītā, kas neķildojās un nevirināja ar kalpiem tiesas durvis.
Andreju arī tik vienīgi augsti sasolītā alga bija aizvilinājusi pie Vanaga iet dzīvot, - un Andrejs tiešām arī bij puisis, kam darba ziņā nevarēja nekā pārmest.
Andreja līgava Dārta, ko caur māti bija uzbildis, dzīvoja tai pašā ciematā, šī arī drīz vien bez kādas ilgas apdomāšanās bija gatava nācēja pie Andreja.
Līdz šim Andrejam bija ar visu gājis labi, tik vien vakar, - vakar! - kas tad varēja būt Dārtai noticis?
Ar šādām domām iemigdams, Andrejs nebij vis varējis ilgi gulēt. Viņš jau bija nomodā, tiklīdz ko dienas gaisma sāka svīst, kamēr Pēteris bez kādām liekām raizēm un rūpēm vēl it mierīgi šņāca. Putni jau sāka mežā mosties, cits pēc cita iečirkstēdamies, kamēr beidzot šī čirkstēšana pārvērtās pilnās, skaļās gavilēs. Pirmie saules stari jau mēģināja izspiesties caur gāršas koku ēnainām pazarēm. Slaikās galotnes līgojās lēnā rīta vējiņā, kas uzpūta gulētājiem spēcīgu meža smaržu no visa jaunā zaļuma, kas te dīga un plauka, tā ka Andrejam no tās pat šķaudas izspruka, no kā arī Pēteris uzmodās. Šim guļot bija uz rīta pusi palicis auksti, tā ka uzcēlies viņš tūliņ ņēmās sabīdīt pusizdzisušās pagales, lai dabūtu sasildīties; tad, pīpi uztaisījis, pameta acis uz Andreja, to uzrunādams:
«Andrej, vai ilgi, kamēr jau tu augšā?»
«Kur nu ilgi, Pēter, nupat kā priekš tevis pamodos.»
«Nezin vai tik būs tiesa, Andrej, man liekas, ka Dārta tev nedeva miera gulēt. Tā lūk iet, kad padodas sieviešiem!»
«Ko nu, Pēter, vienād par to runāt, lai nu paliek, - jālūko labāk, kur tagad zirgi, pulksteņu nekur nedzird skanot, un priekš pātariem man vajag būt mājā.»
«Kā, vai tad vecais Vanags pats šorīt pātaru neturēs, ka tev jāsteidzas uz māju?» Pēteris smējās.
«Nesmejies vis, Pēter, par to lietu, kas nav smejama. Bez tam vēl arī pats ar pašu teicās braukt baznīcā, jo gribot pie galda iet, un tad vajag zirgu laikā klāt.»
«Kad nu tā, tad iesim ar, meklēsim zirgu rokā,» Pēteris atteica.
Abi cēlās un izvilka apaušus no vecās dravas. Zirgi bija aizgājuši malkciršņa otrā galā un tur, labi paēdušies, apgulušies. Pieveduši tos pie ugunskura, pieguļnieki tiem uzlika drēbes un maisiņus un tad jāja uz māju. Andrejs bija gluži kluss un domīgs. Pēteris gan visādi pūlējās viņu vēl ievilkt valodā un daudzmaz iejautrināt, bet tas viņam nemaz negribēja veikties: Andrejs patlaban briedēja kāzu lietā cietu nodomu. Viņš, mājā atjājis, nosprieda runāt ar Vanagu par naudu, lai to gādātu, cik drīz vien iespējams, rokā, kaut tādēļ arī būtu jāatsakās no procentēm, jo viņš jau gan zināja ka Vanagam vēl kāda daļa linu zemo cenu dēļ bija nepārdota. Tad viņš gribēja vēl šodien noiet pie Dārtas un par visu, par precībām un par kāzām skaidri izrunāties, jo tās vēl nebija nemaz noliktas.
Ciematā iejājuši, abi pieguļnieki izšķīrās.
Sētā ticis, Andrejs jau pa gabalu dzirdēja Vanagu pātaros dziedot, tādēļ zirgus ātri vien ielaidis stallī, pats devās mudīgi uz istabu, lai nenokavētos no svētdienas pātariem. Bija atnācis vēl īstā laikā. Pirmā dziesma patlaban tika dziedāta. Kad pātari bija noturēti, Andrejs tūliņ sāka izteikt Vanagam savu nodomu naudas ziņā.
«Ko Andrej, es jau no tevis naudas nemaz neesmu aizņēmies!» Vanags iesaucās, juzdamies no Andreja vārdiem kā apkaitināts.
«Kam nu, tēv, dzenat jokus, vai tad nu vairs neatminat, ka tūliņ trešā dienā, kā te atnācu, jums aizdevu simts rubļu naudas, jo teicāt, ka linu negribot bez cenas pārdot.»
«Tu gan, Andrej, šorīt muldi, laikam neesi labi izgulējies.»
«Pie šā paša pātaru galda tak jums naudu iedevu,» Andrejs tam atbildēja.
Vanags, kā liktos pārbrīnījies, atplēta baltas acis.
«Tēv, kam nu svētdienas dienā ar mani tā jokojaties.»
«Tevi gan, Andrej, tagad laikam lietuvēns moka,» Vanags lēni atteica.
«Bet vai tad jūs mani gribiet apzagt, vai tad neredzējāt, ka Purmaļu Ješka vēl bija par liecinieku, kad jums naudu devu!» Andrejs pikti iebrēcās.
«Liec nu miroņiem kapā mieru! Man tavas naudas nekad nav vajadzējis; ja būtu no tevis aizņēmies, tad tev pret to būtu izdevis parādu zīmi; bet tagad liec man mieru un nekavē mani no baznīcas!» Vanags cieti noteica.
«Ellesprauls, zaglis, blēdis!» Andrejs nevaldāmās dusmās kliedza, «visiem iešu stāstīt, kā mani apzog, lai dzird visa pasaule, lai dzird tiesa!»
Tā kliegdams viņš devās pa durvīm laukā uz Kalnējo pusi pie Dārtas, bet Vanags iekāpa ar sievu tikpat lēns un mierīgs ratos, kāds bijis pātaros, un aizbrauca, pārliecināts, ka Andrejam vairs nav neviena liecinieka, jo Purmaļu Ješka, tīrumā ar pulveri akmeņus plēšot, bija atradis uz vietas galu.
Ka Vanags izlietās Ješkas nāvi parāda noliegšanai, tas Andrejam nebija ne sapnī rādījies.
Visu ceļu uz Kalnējiem Andrejs kliedza un brēca par zagļiem un blēžiem. Katrs, kas to dzirdēja, palika stāvot un brīnījās, kas gan Andrejam noticis.
Dārtas Andrejs vis neatrada mājā. Jau no paša rīta tā bija aizsteigusies pie mātesmāsas, kas nedzīvoja vis tik tuvu. Andrejam nebija vairs cerības viņu priekš vēla vakara sagaidīt mājā. Šās ciemā iešanas dēļ Andrejam cēlās arī nepatikšana pret Dārtu, tādēļ ka sestdien tam par to nebija nekā minējusi, bet dusmas pret Vanagu pārsvēra visu šo nepatikšanu. Savā nemierā viņš gāja visā ciematā māju no mājas, stāstīdams, kāds blēdis un zaglis vecais Vanags. Saprotams, ka pie visiem, kas vien Vanaga dabu pazina, viņš atrada savam stāstam stiprus ticētājus. Ātri ātri viņš aizmetās uz tiesas namu, bet te neatrada neviena mājā. Tad devās uz pagasta priekšnieka māju, bet arī še nesastapa paša saimnieka.
Nosvīdis un aizelsies viņš skrēja uz visām mājām, kur vien kāds pagasta tiesas loceklis dzīvoja, lai arī šās būtu verstīm viena no otras. Beidzot viņam tak laimējās kādu tiesas vīra vietnieku atrast mājā. Šis Andrejam izskaidroja, ka tāda skriešana un meklēšana pēc tiesasvīriem gluži veltīga, ka tam mierīgi jānogaidot nākošā tiesas diena, kas nolikta tik vēl pēc divām nedēļām, un, ja jau Vanags gribot parādu noliegt un vienīgais liecinieks esot piepeši miris, tad šis neticot vis, ka Andrejs dabūšot savu naudu atpakaļ.
«Visi tiesasvīri tādi paši blēži, visi tādi paši Vanaga brāļi!» Tā brēkdams, Andrejs devās pa šā pagasttiesas vīra vietnieka durvīm laukā, kas tam tik vēl paspēja no pakaļas noteikt: «Andrej, savaldi jel savas dusmas un apdomā, ko runā!» bet Andrejs jau bija gabalā.
Vanagos atskrējis, viņš tūliņ sāka taisīties uz aiziešanu. Tad, no sava radinieka paņēmis zirgu, viņš aizveda savas mantas uz viņa māju, kas varēja būt tik kādu versti no Vanagiem.
«Ne soļa vairs negribu spert tāda blēža mājā!» Andrejs teica uz mātes, kas, no Vanagiem izbraucot, sāka šņukstēt.
«Andrej, Andrej, vai tas nu vairs ar labo!» tā vecīte žēlojās. -Andrejs neatbildēja ne vārda.
Vanags, atbraucis no baznīcas mājā, atrada Andreju jau aizgājušu. Ka tam tā vajadzēja notikt, par to viņš nemaz nebrīnījās, likās, ka viņš to tā bija gaidījis. Protams, ka savu blēdību Vanags sen jau bija pārdomājis un aprēķinājis. Bet pirmdienas rītā viņš labi laiku aizmetās uz tiesas namu uzdot pret Andreju sūdzību dēļ «goda» laupīšanas un dēļ nelaikā atstāšanās no dienesta. Kad Andrejs aizgāja arī no savas puses pieteikt sūdzību, tad viņš jau atrada Vanaga pēdas priekšā. Šām abēju sūdzībām vajadzēja nākt izspriešanā pēc divi nedēļām.
Andrejs tagad dzīvoja Smilgājos (tā sauca viņa radinieka māju), bet negāja pie darba, jo bija no dusmām un nemiera kā apmulsis. Viņš nevarēja ne lāgā ēst, ne gulēt. Tāds sanīcis būdams, viņš negāja arī pie Dārtas izrunāties.
Lai gan Vanags, ārēji izlikdamies mierīgs, lūkoja savu neģēlību apklāt, tomēr slepen viņam bija bailes no Andreja, ka šis varbūt neatriebjas ar uguni vai kā citādi, tādēļ ik naktis abi ar dēlu sargāja pamīšus māju. Arī Smilgājs, pazīdams Andreja ātrās dusmas, uzlūkoja to vienādi, ka šis neiegrūž varbūt pats sevis un mātes nelaimē. Bet likās, ka Andrejam nebija tādas domas nākušas prātā.
Tā bija sestdiena pienākusi. Andrejs ieraudzīja māti žēli raudot.
«Māt, kam nu par velti raudi? Vai tad nu uz priekšu naudas vairs nevarēsim nopelnīt? Kad jau nu zog, lai zog ar, tad tur var darīt!»
«Andrej, es jau neraudu naudas, bet tevis dēļ!»
«Kādēļ tad manis dēļ?»
«Nu tādēļ, ka visi tevi tā atmet un nievā. Klausies, dēls, Dārta šorīt aizbraukusi ar jauno Vanagu precībās uz mācīja muižu.»
«Dārta ar Vanagu precībās! Māt, ko tu runā!»
«Jā, dēls, tā gan.»
«Ar Vanagu, māt?! Vai dieviņ, vai dieviņ!... Jā, nu var braukt gan, kad nauda ir noblēdīta, ko dzert precības. Blēži, zagļi! dzeriet vien, dzeriet vien! Gan jums tie kumosi aizspriedīsies kaklā! rijiet tik, rijiet!»
Dārtas neuzticību Andrejs būtu varbūt vieglāk panesis, ja šī būtu piegājusi pie kāda cita, bet ne pie jaunā Vanaga. Tādēļ viņš, kā bez spēka palicis, vaimanādams iekrita gultā. Dārta viņam bija «gauži patikusi», no tās viņš bija cerējis labu apkopēju mātei un sev. Bet tagad bij vīlies. Ai, kā tas sāpēja! Vecīte raudādama metās dēlam uz krūtīm, lūkodama Andreju priecināt un mierināt cik spēdama. Bet Andrejs viņas vārdu nedzirdēja, tik vien klusi vaidēja gultā.
Visu sestdienu un svētdienu Andrejs palika gultā, neņemdams pretī no mātes ne ēdiena, ne dzēriena. Vecīte sava vienīgā atspaida dēļ bij gauži nobēdājusies. Dārtas dēļ viņa daudz nenoskuma, jo tā tak nekad nebūtu bijusi lāga vedekla, kas tik nepastāvīga un grozīga.
Vanagos pa to laiku bija jautra dzīve. Vārti un pagalms bija izpušķoti jauniem bērziņiem, un precinieki paši ēda un dzēra, cepures kuldami. Dārta pati arī rādījās būt priecīga, tādēļ ka tā atkal nāca saimnieku kārtā, jo viņas tēvs arī savā laikā bija valdījis ciemu, bet, bezrūpīgi dzīvodams, to bija izputinājis.
Lai Dārta Andreja naudas dēļ nedomātu par Vanagiem nekā jauna, tad šie tai bija iemelsuši, ka šie tak, tik «dievbijīgi» cilvēki, neiešot savam kalpam naudas zagt, to stāstu Andrejs esot tik sava lielā skopuma dēļ izdomājis, bet patiesībā tā nemaz neesot.
Bet pirmdienas rītā, nedēļu pēc Andreja atstāšanās no Vanaga, Burzuļus (tā sauca ciematu, kurā bij Vanagi un Kalnēji) iztraucēja savāds gadījums.
Andrejs, Smilgājos no rīta piecēlies, sāka apvilkties baznīcas svārkos. Māte brīnīdamās skatījās uz dēla ģērbšanos.
«Kur tu, dēls, iesi?» viņa jautāja.
«Iešu, lūk, uz Burzuļiem, pazīstamiem ardievu sacīt.»
«Ardievu sacīt? Kur tad tu, dēls, gribi iet?» vecīte, jo vairāk izbrīnējusies, tam jautāja.
«Man jāmirst māt, - noredzēju naktī sapni, ka jāmirst,» Andrejs atbildēja mātei.
«Bet vēl tak tu, dēls, esi gluži vesels, kā tad tu mirsi?» vecīte teica, izbijusies par dēla prātu.
«Man drīz drīz jāmirst, māt! Laid mani!» To teicis, viņš sniedzās pēc dziesmu grāmatas.
Uz mātes saukuma pienāca Smilgājs. Tas lūkoja Andreju pierunāt, lai velkot baznīcas svārkus nost un lai paliekot mierīgi mājā. Bet Andrejs tam tāpat kā mātei atbildēja, ka šim esot un esot jāmirst, to šis sapnī noredzējis, un tādēļ lai pēc šā miršanas gādājot par māti šā vietā, šis došot šim vēl visu naudu, cik esot pie rokas. Tad, pie skapja piegājis, izņēma septiņdesmit rubļu un iedeva tos Smilgājam. Šis, redzēdams, ka ar Andreja prātu nestāv vis vairs pareizi, saņēma naudu, bīdamies, ka Andrejs tās nenomet citur.
Andrejs, paņēmis dziesmu grāmatu rokā, sāka iet uz Burzuļu pusi. Smilgājs gan lūkoja gājēju atturēt, bet Andrejs tam izrāvās un teica: «Laid mani ar labu!»
Smilgājs to arī paļāva, bet tad abi ar māti gāja pakaļ. Vecīte raudādama žēlojās: «Diezin kas nu Andrejam noticis, kas zin Andrejam noticis!»
Andrejs uzšķīra miršanas dziesmas meldiju «Kad mana stunda pieies man» un sāka to pilnā balsī dziedāt. Pie Vanagiem ticis, kur vēl pie vārtiem bija redzamas sestdienas meijas, viņš dziedāja: «Tā tiesas diena pastaros jau ļauniem biedē sodu.»
Burzuļos saskrēja daudz cilvēku, citi palika stāvot vārtos, citi, it īpaši ciemata bērni, gāja Andrejam vienād līdz. Māmiņas, Andreja mātei pienākušas tuvāk, brīnoties nevarēja nobrīnīties: - «Vai dieviņ, māt, kāds nu tavs Andrejs!» «Dievs to zin, kāds viņš ir,» vecīte tikko spēja atbildēt.
Kur vien Andrejs kādu cilvēku sastapa, tur sāka no tā atvadīties.
«Ardievu, brāl, šai pasaulē vairs neredzēsimies, man drīz jāmirst.»
«Tu jau vēl nemaz nemirsi, tu vēl ilgi dzīvosi!» dzirdēja atbildot.
«Nedzīvošu, nedzīvošu, man jāmirst un jāmirst!» Andrejs runāja pretī, negribēdams no dzīvošanas nekā dzirdēt. Andrejs gāja taisni uz Kalnējiem atvadīties arī no Dārtas. Viss cilvēku bars, kas bija salasījies ap Andreju, gāja tam līdz.
Dārta, kas no precību dzeršanas Vanagos jau svētdien bija atnākusi atpakaļ Kalnējos (precības pret ieradumu tika dzertas Vanagos, tādēļ ka Dārta bija bārene un tai nebija nekādu tuvāku radu Kalnējos), nāca pašulaik uz aku ar nesieniem. Andreju ieraudzījusi, tā kā nokaunējusies un izbijusies pameta spaiņus pie akas un steidzās teciņus uz klētiņu. Andrejs tai gāja lēnā gaitā pakaļ. Tagad arī tie; kas vēl nezināja, noskārta, kādas saites bijušas Andrejam ar Dārtu. Pie durvīm pienācis, viņš lūkoja tās atdarīt, bet uzgāja, ka Dārtā tās bija no iekšas aiztaisījusi. Andrejs nelietoja spēku. Viņš tik pašķīra dziesmu grāmatā un sāka dziedāt: «Lai spīd tās eljes sveces» un tā tālāk. Beidzis dziedāt, viņš sāka runāt:
«Nedomā, ka nāku pie tevis preciniekos, nāku tev ardievu sacīt, jo man jāšķiras no pasaules... Dārt, atlaid durvis, es tevi vēl reizi gribu redzēt!»
Dārtu dzirdēja iekšā raudot, bet durvju tā neatvēra. Andrejs, brītiņu pagaidījies, teica:
«Ardievu, Dārt, ardievu! Tā Vanagam iedotā nauda lai paliek tev. Ardievu! šai pasaulē jau vairs neredzēsimies!»
Tad vēl no citiem tādiem pašiem vārdiem atvadījies, Andrejs sāka griezties ar Smilgāju un smagi apbēdināto māti uz māju. Šī ceļā bez mitēšanās vaimanāja: «Ak kungs, ak kungs! nu ir prātu pazaudējis, ko nu iesākšu! Prāts pagalam! Ak kungs, ak kungs!»
Mājā atnācis, Andrejs atminējās vēl dažu citu parādnieku, kam pa kādiem rubļiem aizdevis naudas, atstādams tos Smilgājam ar to ziņu, lai tos iedzen un tad izlieto priekš mātes un māti pašu lai tur Smilgājos, kamēr mirst. Bet tad ar lielu uzstāšanu uzspiedās Smilgājam, lai brauc pēc mācītāja, kas lai šo vēl priekš miršanas pieņemtu pie vakariņa. Kad nu Andreja māte arī izteica tādu pašu vēlēšanos, tad Smilgājs arī paklausīja un aizbrauca uz mācītāja muižu.
Pa to starpu mājiniekiem vēl atlika laika apkopt istabu un labāk apģērbties.
Bet caur ko gan īsti Andrejam prāts bija maitājies? Ļaudis gan sprieda, ka tas nācis no Vanaga blēdības un Dārtas neuzticības, bet kas varēja apgalvot, ka tikai šie abi gadījumi pie tā vainīgi? Kas bija ieskatījies viņa dvēselē taisni tai brīdī, kad tā aptumšojās?...
Pēc kādām stundām mācītājs ar divi zirgiem iebrauca Smilgājos. Saimnieks ar kādiem kaimiņiem, kas bija uz šo brīdi te atnākuši, izgāja tam pretī palīdzēt tam izkāpt. Mācītājs bija slaiks vīrs no auguma, tādēļ tam, pa zemajām priekšiņas durvīm iekšā ejot, bija stipri jāpieliecas, lai neatdurtos ar galvu palodās, tāpat bija jādara pie pašām istabas durvīm. Istabā redzēja vēl dažus vīriešus un sieviešus, kas visi ar mācītāju godbijīgi apsveicinājās.
Bāliem vaigiem un iekritušām acīm Andrejs sēdēja uz gultas, līdzās viņam māte, ģīmi ar mutes autu aizklādama. Nespēcīgai vecītei sirds aiz bēdām gandrīz kā pamira.
Mācītājs, Andreju aplūkojis, atzina, ka mirējs tas vēl nebūt nav, tādēļ vaicāja saimniekam, vai tas prātā vesels.
«Mēs, cienīgs tēvs, nezinām par viņu nekā skaidri teikt; runājiet jel jūs paši ar viņu!» tas atbildēja.
Mācītājs sāka Andrejam ko jautāt, kas zīmējās uz sakramentu, un atrada viņa atbildes pareizas, tādēļ viņš arī nešaubījās piepildīt dēla un mātes kārošanu.
Bet, tiklīdz mācītājs bija galā, Andrejs tam tūliņ teica:
«Bet nu, cienīgs tēvs, es tūliņ miršu!»
Mācītājs pabrīnojies par tādu runu, to klusināja:
«Nemirsi vis vēl, dēls, kamēr dievs tevi aicinās,» - uz ko tad Andrejs arī apklusa.
Kamēr mācītājs pats izdarīja amata pienākumu, tikmēr Smilgājiene bija iesaukusi mācītāja kučieru sānkambarī, kur stāvēja piens, sviests un citas ēdamas lietas. Bija visā draudzē zināms, ka mācītājs pie zemniekiem nezin kādu iemeslu dēļ neēda. Šie atkal lūkoja to tādā vīzē izskaidrot, ka mācītājs tālab pie šiem neēdot, ka šos neturot par diezgan tīrīgiem. Kučiers turpretī bija pavisam otrāds vīrs. Pats zemnieks būdams, tas ar lielāko labpatikšanu baudīja visu, ko tam tik pasniedza. Ne reizi, kad vien mācītājam zemniekos bij darīšana, kučiers neizbrauca tukšu vēderu, kamēr mācītājam pašam līdz mājai bij jāgavē. Šo īpašību saimnieces bija kučieram, tā sakot, no acīm nolasījušas. Un kas gan ar nepazina mācītāja kučiera? Jo, kad mācītājs bij uzņēmis savu amatu draudzē, tad arī kučiers bij pie viņa noderējies, - tā ka visu laiku bij tai pašā vienā vietā izturējis un no zēna palicis par vecpuisi. Caur to bij ieguvies tādu vispārīgu pazīšanu, ka pat bērni rādīja: «Lūk, kur mācītāja kučiers!»
Tiklīdz mācītājs bija savu amata darīšanu pabeidzis, kučiers bija it mudīgi no sānkambara laukā un uz bukas virsū un jokodamies atbaidīja ar pātagu bērnus no vāģiem, kas apbrīnodami aptaustīja gan kāpšļus, gan spieķus, gan arī pakaļā spieģelējās. Pie šīs akurātības viņam palīdzēja kāds ziņotājs no istabas, kas deva zīmi, ka mācītājs nāk un ka nu ēšanai jāmet miers.
Pēc mācītāja aizbraukšanas kāda māmiņa čukstēja Andreja mātei:
«Kas zin, varbūt nu paliks labāk.»
«Lai nu dieviņš dotu!» vecīte nopūtās.
Nākošās dienās Andrejs izturējās lēns un rāms, jāsaka rāmāks nekā agrāk. No trakošanas pie viņa nebij ne ziņas, jo visa viņa gaita un izturēšanās izrādīja kā nogurumu, kā slābanumu. Par miršanu tagad arī vairs nerunāja, tik vien no šā laika gribēja aizvien būt lielījams un slavējams; ja nerunāja pa prātam, tad palika dusmīgs.
Smilgājs, kas bij uzņēmies Andreja lietu pret Vanagu aizstāvēt, pazaudēja prāvu, jo Vanags noliedza to arī pie draudzes tiesas, apgalvodams, ka Andrejs jau, kā šim izlicies, no paša pavasara vairs neizrādījies prātā pilnīgs. Tas naudas aizdošanas stāsts esot tādas pašas iedomas kā tās par miršanu.
Ap šo laiku nomira arī Andreja māte. Vecenītes veselība jau tā kā tā bija vāja, bet beidzamo atgadījumu dēļ tā bija tik ļoti satricināta, ka viņai drīz pienāca pēdējais brītiņš. Andrejs skatījās uz visu stīvām, vienaldzīgām acīm. Tik vien ar to viņš nevarēja apradināties, ka tagad mātes trūka. Kā domās nogrimis, viņš daudzreiz sauca mātes, ievaicādamies kādam, vai neesot redzējis, kur māte palikusi.
Tā pagāja kāds mēnesis. Andrejs sāka drusku laboties. Miesā palika spirgtāks un prātā tā kā jautrāks.
Pa tam bija pienācis rudens. Andrejs piepalīdzēja Smilgājos pie lauka un kulšanas darbiem. Bija cerība, ka Andrejs, kas zin, varbūt neatlabojas, tādēļ arī viņa pieraudzīšana palika slābanāka. Kamēr vēl laiks bija silts, Andrejs ar otru puisi gulēja uz staļļa augšas. Kādā vakarā ap Mikeļiem Andrejs viens pats uzkāpa augšā, jo otra puika nebija mājā. Kad nu Andrejs vienādi izturējās mierīgs un lēns, tad arī mājinieki neturēja par vajadzīgu tam pielikt sevišķu sargu.
Uz rīta pusi, kad cēlās kult, bija liela iztrūkšanās. Andrejs bija uz staļļa augšas nonāvējies. Līdzās tam atrada salieceņa nazi, ar ko bija pārgriezis rokai dzīslas.
Nu gan istabā gulētāji atminējās dzirdējuši pa miegam tā kā suni rejot un kā kādu saucot, bet par Andreju nebija nevienam ienācis prātā. Andrejs bij iesācis trakot un trakumā padarījis sev galu.
Ap pusdienu draudzes ārsts līdz ar pāra tiesasvīriem iebrauca Smilgājos līķi apskatīt.
Par nedēju bij Andrejam bēres...
Lūk, spīdošs avotiņš! Cik skaidrs viņa ūdens! Ziedošās puķītes un krūmi, kas ap viņu aug, tik gleznām krāsām atspīd viņa dibenā. Debess zilums ar zibošiem saules stariem vienā, un mirdzošām zvaigžņu actiņām naktī atspoguļojas tik skaidri, tik dzīvi viņa sudrabiņa ūdenī. Tik patīkami viņā lūkoties!...
Te piepeši pašā avota dibenā ūdens nezin no kā iekustas, dūņas paceļas līdz pašai virspusei, visi košie, daiļie skati izzūd - un skaidrais avots ir dūņu peļķis...
Bet dūnas atkal nostāsies... Avots spīdēs atkal agrajā spožumā...
Un šis sajukušais dvēseles avots?... Tas taču arī reiz noskaidrosies...
Pulks bērinieku bija salasījies kapsētā pie Andreja paglabāšanas. Starp šiem bija arī redzama kāda bāla, jauna sievišķa. Stīviem, izmisušiem mirkļiem tā raudzījās uz kapu, kur smiltis birdamas dobji atsitās pret zārku. Tā bija Dārta...
Andreju apraka pie mātes. «Labi, ka vecīte tā neredzēja!» tā dažs labs tagad līdzcietīgi izsaucās.
Kas Dārtu vēl vēlāk pazina, liecināja, ka tā pavisam pārvērtusies. Viņai nebija miera... Runāja arī par viņu, ka tai prāts vairs neesot skaidrībā. No precībām ar Vanagu nekas nebija iznācis, Dārta tam bija atsacījusi tūliņ pēc Andreja sajukšanas...
Un vecais Vanags, šis rūdītais blēdis? Tas arī vairs nebija starp dzīvajiem. Nelūkojos uz visu svētulību, viņš tomēr brīžiem ar sīvo stipri vien ievilkās. Kādā aprīļa rītā atrada viņu ceļmalā uz mutes grāvī iekritušu un noslāpušu...

1883.