APSĪŠU JĒKABS

BAGĀTI RADI

Patlaban, kur sāku šo rakstīt, Jura diena atnākusi. Lai gan aprīlis jau beidzamajā pusē, tomēr no pavasara vēl maz ko mana. Ziema ar labu negrib pavasara dzīvības nesējai varai padoties, tādēļ abēju starpā ass cīniņš. Gan var pavasari jau redzēt kā uzvarētāju, gan droši jau var spriest, ka ziema žigli būs pārspēta, tomēr aizdzīta viņa vēl nav. Kā par spīti saules siltajiem stariem tā rāda savus sniega plankumus ielejās, gravās, mežmalās. Un vējš, pats saltais ziemelis, pūš skarbi jo skarbi un purinādams purina priežu un egļu skujainos zarus un virsotnes, un šūpodams šūpo bērzu šmaugos zarus ar briedušiem, rūsganiem pumpuriem. Daži no šiem pumpuriem jau tā piebrieduši, ka dzelteni zaļās, jaunās lapiņas pārplēsušas savas cietuma durvis un izbāzušas pa tām savas mīlīgās pavasara actiņas saulītē. Un saulīte - tā nekavējas arī ilgi aiz mākoņiem un izgāž savus spožos starus kā plūdus pār kalnu un leju, mežu un birzi. Līdz ar viņas spožumu izgāžas arī pavasara jausma pār dabu un - sirdi. Cik gaiši, cik silti ir sirdij! Tai rodas no jauna cerība un paļaušanās, ka veci māņi un aukstā ziemas tumsība izzudīs arī no cilvēku sirdīm un biedros tos par vieniem brāļiem, par viena tēva bērniem siltā, spožā saulītē. Bet vai še arī pavasaris nāks bez cīniņa? Vai nebūs grūti jāmaksā par šo vienību? Kā par atbildi šiem jautājumiem saulītes spožais vaigs aizklājas mākoņiem, ziemelis pūš jo skarbāk un loka cēlos kokus kā gana rīkstes, ka dažam pat jālūst, - padebess, melns kā nakts, aptumšo zemi, un krusa ar sniegu sitas grabēdama pie rūtīm! Ko te vēl cerēt, kur ziema tik spēcīga? Un tomēr sirds nebaidās: pavasaris nāks un uzvarēs ziemu. Šī cerība paliek nešaubīga, kā nams uz akmeņa klints... Līdzās šim cīniņam dabā manām acīm parādās cits cīniņš: cīniņš dēļ uztura. Cik pilni šodien visi ceļi gan braucējiem - tā vezumniekiem, kā tukšiniekiem, - gan kājniekiem! Ratus redz piekrautus dažādām mantām: skapjiem, gultām, šķirstiem, krēsliem utt. Kājnieki steidzīgi mijas šurp un turp, cits iet tukšā, cits nes pauniņu vai ko citu padusē. Visiem savs ceļš, savs nolūks. Vai piepildīsies, ko cerēja? Vai citugad nebūs atkal jāiet no jauna?... Vai šī diena mums neatsauc atmiņā pirmās rudens dienas, kur gājputni bariem dodas un «silto zemi»? Putni atrod savu «silto zemi», bet vai Jura dienas gājēji arī atradīs savu? Vai tiem nepaies Jura diena pēc Jura dienas, meklējot savas siltās zemes, līdz beidzot pienāks pēdējā Jura diena ar pēdējo pāriešanu uz beidzamo dzīves vietu, kur tad visam miers?!

* * *

Neatminu vairs, cik tagad no tā laika gadu pagājis, neatminu arī, cik pats toreiz biju vecs, - atminu tik, ka biju vēl mazs puisēns un ka toreiz bija tāda pati Jura diena kā nupat aprakstītā, kad gaidīju atnākam pie mums dzīvot Andra tēva un Andra mātes. Ir tiešām brīnums ar bērnības atmiņām. Kamēr vislielā daļa bērnības iespaidu izzūd vai arī rādās tik kā miglā, tamēr dažas atmiņas ir tik gaišas, tik dzīvas, ka tās mūs pārsteidz ar savu nepārspējamu patiesīgumu un dzīvu īstenību, ka šķietamies stāvoši spoguļa priekšā, kurā atspīd atgadījumu gaišie tēli, lai arī šie paši par sevi nebūtu necik svarīgi, necik ievērojami. Tā tas arī bija Jura dienā, kurā gaidīju atnākam Andra tēva un Andra mātes. Ja man prasītu, kas tie bij par aizgājējiem, kuru vietā Andra tēvs ar Andra māti atnāca, tad tā tiešām nezinātu, - bet, kā Andra tēvs atnāca, kādi pat svārki tam bija mugurā, tā visa it gaiši atminos. Atminos tikpat gaiši, ka māte man saltā laika dēļ ar varu spieda apaut kājas, bet ka es apavi nometu un basām kājām aizskrēju uz bērziem tīrummalā, kuros sulas bij ieurbtas. Atskrējis atkal mājā, rušinājos tāpat basām kājām sētmalī saules pusē smiltīs, kas piesaulē izlaidušās un jau irdenas bij kā pelni. Tad skrēju lāgiem uz ceļa galu skatīties, vai Andra tēvam jau neved mantas, bet, kad vai neredzu braucam, tad skrienu atpakaļ savā sētmalītī, piesaulītē. Tik krusa un sniegs mani spēj iedzīt istabā, bet, tiklīdz kā atkal skaidrs, tā es kā deviņi laukā. Un skatos atkal ceļa galā, vai Andra tēvam jau mantas neved, un lūk, pašulaik jau ved ar: bērajā laukā galva jau parādās aiz kalniņa, redz jau pirmo vezumu un aiz tā tūliņ otru. Andra tēvs nāk bērajam līdzās. Andra māti redz nākam taisni pa ežiņu, pa tīrumvidu, ar ratiņu un spolēm rokā. Un lēkādams es skrienu, dubļainām ceļa vietām pāri lēkdams, - lai nu lēkšana izdodas sausā vai slapjā cik vien kājas nes, - Andra tēvam pretim, gribēdams redzēt, kāds Andra tēvs īsti izskatās, vai ar bārdu, kā mani mānīja, vai arī bez bārdas, kāds viņš tiešām bija. Tiklīdz ko Andra tēvs mani ierauga, viņš dod man labdienu: «Nu, labdien, dēliņ!» un es atkal atņemu: «Labdien, Andra tēv!» Tad teciņiem vien teku vezumiem pa priekšu mājā stāstīt: «Andra tēvs brauc, Andra tēvs brauc!»
Šo svarīgo vēsti izstāstījušam, man prāts nerimstas, līdz skrienu atkal Andra tēvam pretim un tagad nāku ar to reizē. Vezumus pietur pagalmā, pagraba augšiņas priekšā, kur Andra tēvs noliks savu mantu, kad būs papriekš paēdis, jo ēdiens jau mātei uz galda, tas drīz var atdzist. Laiks, kamēr Andra tēvs ar Andra māti ēd, man izliekas ļoti garš, - nevaru tagad tāpat sagaidīt viņa paēdam kā pirmīt atbraucam. Man gribēt gribas redzēt, kā Andra tēvs izliks savu mantu pagraba augšiņā un kas tam viss vezumā, jo no ārpuses visa nebūt nevar ne saredzēt, ne izzināt. Beidzot tomēr Andra tēvs paēdis un nu iznāk ārā pie mantu ierūmēšanas augšiņā. Cik ziņkārīgi skatos, kā vezumiem noraisa virves, kā nopūlē skapi un šķirstu no vezuma un iepūlē pa šaurajām augšiņas durtiņām pajumtē! Lāgiem skraidu cēlājiem pa kājapakšu no pagalma augšiņā, no augšiņas pagalmā, lāgiem atkal stāvu un skatos mantas nešanā un nolikšanā, it kā tur izpildītu kāda darbu inspektora vai vismazākais darba uzrauga vietu. Pēdīgi arī viss ir nolikts; tik vien uziets, ka vedot krēslam salūzusi atzveltne, saplīsusi arī Māras tirgus bļodiņa un gultai atlūzusi kāja, citādi skādes nav nekādas. Par plīsumu un lūzumu pie krēsla un gultas Andra tēvs nav visai noskumis, to, saka, varot rītu izlāpīt. Bet saplīsušās bļodiņas gabalus es mantoju no Andra tēva kā piemiņu viņa Jura dienas braucienam pie mums. Cik laimīgs biju par šiem raibiem bļodiņas gabaliem, kas savā mūžā (Andra māte žēlodamās teica, ka tai jau gadu desmit) bijusi no iekšienes izrotāta visādiem podnieka rakstiem, kā to vēl tagad varēja redzēt! Šīs bļodas lampiņas tūliņ steidzos nest savā piesaules sētmalī, tā ka man neatlika ne laika apskatīt Andra tēva šķiltavas, kramu un pulvera ragu, ko viņš patlaban bija izvilcis, gribēdams iepīpēt. Bet pēc brītiņa biju atkal atpakaļ pie Andra tēva un nešķīros no viņa līdz vakaram...
Ko darīju tūliņ rītā, ko parītā? Ja lasītājs man tā vaicātu, tad viņš vaicātu velti, jo atbildēt viņa jautājumam es taču nespētu, tādēļ ka atmiņa man tālāk vairs neklausa. Visas citas dienas tītas tai pašā pelēkā miglas autā, kurā arī viņu priekšgājējas. Tik vēl no bērnības man pamirdz kādas atmiņas par sevi un Andra tēvu, it kā vasaras vakarā uzlec pie debess šur tur pa kādai gaišākai zvaigznītei. Šīs atmiņas jau varu sakārtot, salikt vienu pie otras, it kā aukliņā uzver krellīti pie krellītes. Jādomā, ka pats pa tam arī biju nācis drusku vecāks, jo citādi tas man viss nebūtu iespējams.
Lasītājs lai man neņem ļaunā, ka, stāstīdams par Andra tēvu, stāstu līdz arī par sevi. Tas notiek tādēļ, ka mūsu abēju mūžs tek kādu laiciņu kopā zem viena jumta, vienam zem otra acīm. Pie Andra tēva mani jo cieši saistīja īpaši tas apstāklis, ka mūsu māja stāvēja no citām atstatu un, tā ka tādēļ ar kaimiņu bērniem man nebija gandrīz nekādas satikšanās, bez tā arī bērnu mūsu pašu mājā nekādu nebija, tātad vienīgais draugs un biedris man bija Andra tēvs: viņš manis neatstūma, bet mīļi ar mani nodevās.
Ja tagad vēl kādreiz iedomājos Andra tēva, tad nevaru par viņu domāt citādi kā tik ar pateicību. Vēl tagad nevaru izprast, kā tik vecam cilvēkam (jo viņam toreiz bija vismazais gadu piecdesmit), kam turklāt aiz darba maz vien atlika vaļas brīžu, neapnika ar mani visādi pūlēties. Laikam iemesls pa daļai bija tas, ka Andra tēvam pašam mazu bērnu nebija, pa daļai varbūt arī tas, ka viņam pašam bija bērnišķi priecīga, bērnišķi atklāta daba. Abi šie apstākli mūs tādēļ tik cieši vienoja, ka viens bez otra, tā sakot, nevarējām būt. Andra tēvs ņēma daļu pie manas dzīves un darbošanās, es atkal pie viņa darbiem un viņa dzīves, un, ja darbs vien mūs nešķīra, tad bijām arvienu kopā. Kas mūsu dzīves tuvāk nepazina, tas varēja mani noturēt par Andra tēva dēlu, viņu par manu tēvu. Lai Andra māte, kas dzīvoja par vaļinieci, cepa ko cepdama vai vārīja ko vārīdama, - es arvien dabūju pirmo kumosu. Gan manai mātei tas nepatika, bet Andra māte zināja mani arvienu aizstāvēt un aizbildināt: «Vai nu viņš ko apēdīs? noknābj tik drusciņ kā putns.» Un tā man likās, ka Andra mātei arvien bija garšīgāks ēdiens nekā manai mātei.
Kā jau minēju, vecākam nākušam, man atmiņas par Andra tēvu sāk palikt arvienu gaišākas. It skaidri jau varu atminēties, ka, pirmo vasaru cūkganos ejot, Andra māte man palīdzēja izdzīt un sadzīt. Viņa, un it īpaši pats Andra tēvs, mani vēl arī aizstāvēja pret lopu ganu nievāšanu un izsmieklu, ja kādreiz man gadījās ar lopu ganiem reizē savu stūrgalvīgo baru dzīt mājā. Viņiem vienam vai otram, Andra tēvam vai Andra mātei, klāt esot, biju tik drošs, ka iedrošinājos pats lopu ganiem uzbrukt, zināms, tik ar vārdiem, un tā atmaksāt agrāk uzkrautos pāridarījums. Kas zin, ar kādu nicināšanu lopu gans noskatās uz cūkganu, tas noskārtīs arī, kā varbūt indiešu bramins noskatās uz nicināto pāriju, - un noskārtīs arī, cik ievērojams te man bij Andra tēva un Andra mātes aizvējš.
Jo gaišāk man atmiņā diena siena laikā, kur man apsolīts, ka varēšu Andra tēvam braukt līdz uz līčiem, uz gāršas upi, kur jau iesākts pļaut. Šī gāršas upe sendienām bija tā, pie kuras būt, kuru redzēt es ilgot ilgojos. Bet nekad man vēl nebij izdevies gāršu redzēt citādi kā tik no tālienes, kur tad tā apvāršņa pamalā manām acīm izskatījās ka zila aploka sēta, aiz kuras saulīte ikvakar aizgrima un aiz kuras dažureiz varavīksna no upes dzēra ūdeni. Tagad man bij nolemts redzēt gāršu un upi pašā klātumā. Kā par to priecājos! Cik nepacietīgi ilgojos pēc mājā dzenamā laika! Jādomā, ka arī mans apakšnieku bars tikpat nepacietīgi ilgojās pēc mājas, jo tas kvieca un rukšķēja bez mitēšanās, vai nu tādēļ, ka šo launagu viņa nepaklausību bargāk rāju nekā citām reizēm, vai arī tādēļ, ka tas jo drīz gribēja tikt pie pilnas siles, pie mīkstām kāpostu lapām, kur tam patika daudz labāk nekā še izrakņātā un noēstā maurā. Beidzot tomēr, lai gan ar grūti iet gaidot, mājā dzenamais laiks sagaidīts, un drīz vien es sēdu pie Andra tēva vāģos un braucu uz upi, - par rītdienas ganiem man nav bēdas, tos Andra māte ņēmās izpildīt.
Saule jau bija norietējusi, kad gāršu un upi ar līčiem ieraudzīju. Esmu vēlākos gados daudzreiz priecājies par dabas jaukumu, bet vairāk gan nekad un nekur kā par šo pirmo gāršas bildi. Tā man atmiņā tik dzīvi iespiedusies, ka vēl šobrīd to garā redzu spožu kā gaišu saules dienu. Ja tagad kur meža skaistumu uzskatu, tad man ik reizes nāk prātā pirmie gāršas sapņi. Vēl šodien kā acīm redzu, kā Andra tēvs izcēla no vāģiem tecilu, dzēriena muciņu un vakariņas, grābekļus un izkaptis, pakārdams tās lielās priedes zaros noras malā un grābekļus piesliedams pie pašas priedes. Kamēr Andra tēvs pūlējās ap vāģiem un zirgu, tamēr man vaļa aplūkot gāršu. Pirmais apsveicinājums gāršai, pirmā prieka izrādīšana no manas puses ir stiprs kliedziens, cik vien jaudas un spēka. Un, lūk! gārša atņem manu vakara sveicienu ar tikpat stipru atbalsi. Tomēr man šķiet, ka atbalss atrunā ne visai dziļi gāršā, vairāk tik malā. Andra tēvs skubina, lai kliedzu stiprāk, bet man nav vairāk spēka, un atbalss atsaucas ne dziļāk kā pirmoreiz. Tad Andra tēvs pats kliedz. Un brīnums! Cik tālu, cik dziļi nu atbalss gāršā atskan! Un, kad vēl viņš sāk dziedāt, kā tad skaņa aiz skaņas dzenas un vīdamās vijas un jaucas! Brīnumi man lieli par robotām egļu galotnēm, no kurām daža sniedzas pāri par visu gāršu. Un brīnodamies es jautāju Andra tēvam: «Vai tā, Andra tēv, nav baznīca?» Bet Andra tēvs atbild: «Nē, dēliņ, tā tik egle.» Atkal skatos uz citu virsotni un prasu Andra tēvam: «Bet vai tā te nav baznīca?» Un Andra tēvs pasmejas un saka: «Te, dēliņ, nav nevienas baznīcas, te viss ir tik mežs, mežs vien.» Bet, lai arī viss ir tik mežs vien, tomēr man patīk galotnes iztēlot par baznīcu torņiem, iztēlot visu gāršu par baznīcu. -Un cik savāda, cik brīnišķa šī plašā baznīca! Te lūdzējiem nekad netrūktu vietas, te visur tik svēts klusums un plaša svabadība! Klusa tiešām šī baznīca, dziedātāji jau visi gājuši pie dusas, nav ne mazākā trokšņa, ne lēnākās vēsmiņas; tik slaikie, tumšzaļie torņi, vakarblāzmas applūdināti, sniedzas rāmi un slaiki gaisā... Pār upi jau sāk celties migla, izlocījusies tādos pašos līkumos kā pati upe. Lieli tauriņi, kā dusas meklēdami, laižas pa stiebriem un grīsli... Andra tēvs jau sakūris pie priedes uguni, es palīdzu viņam to uzkurt lielāku un sildos pie tās, kaut gan nav nemaz salti, tad atkal skatos gāršā. Andra tēvs sāk tecināt izkaptis, es griežu tecilu gan ar vienu, gan ar otru roku, līdz abas apkūst un kāda no pļāvējām nāk mani atsvabināt no šī darba.
Kad tas padarīts, tad sākam visi ēst vakariņas. Apsēžamies visi ap spainīti, kurā strebjamais, kā zvejnieki ap ezeriņu. Andra tēvam kā vecākajam darba strādniekam tiesība pirmajam celt karoti iekšā, pēc viņa nāk citi, tāpat pēc vecuma un darba sekmēm, bet mācībā neuzgājušam un pirmo vasaru pļaut sākušam Peksim jānāk ar savu «laivu» pašam pēdējam. It sevišķi Peksi Andra tēvs māca ēšanā, stingrām acīm vērodams Pekša smēlienus no spainīša, un, kur vien kas labojams, rājams vai mācāms, tur Andra tēvs netaupa ne vārdu, ne pamācības. Ja Peksis iegrūž savu smelteni par dziļi, tad Andra tēvs tūliņ baras: «Neizsmel visu biezumu viens pats!» Ja Peksis atkal savu vērību grib griezt uz spainīša virsējo kārtu, tad Andra tēvs rājas: «Un kas tad ēdīs biezumus?» Peksim te jāsmeļ mācība: nedz pa labu, nedz pa kreisu, bet šķidrumu ar biezumiem vajag tā vienot, ka Andra tēva acs ar to ir mierā. Pie sievietēm pļāvējām viņam vairāk nav ko rāt kā tik tas, kad kāda drusku pie ēdiena pasmejas. Te Andra tēvs tūliņ pamāca: «Neapsmej Dieva dāvanas!» Tad atkal dīda mūžam nelabojamo Peksi, kas nupat kā nokodis varen diženu maizes kumosu, tā ka Andra tēvam tas tūliņ duras acīs un viņš izsaucas: «Uja! muti piedzinis kā gubeni! kad tik vien, pagāns, neaizrijas!» Peksis sāk jau kost mazākiem kumosiem, kas vairāk mutes plašumam pa mēram, bet strēbdams izlaista daudz no šķidruma, tā ka Andra tēvam atkal jārājas: «Saproti, nosmalsti papriekš savu «laivu»!» Peksis tam paklausa, un karote, savā ceļā no spainīša uz muti gandrīz ne piliena nezaudējusi, iebrauc laimīgi ostā - Pekša mutē. Peksim šādas pamācības vērā ņemot, Andra tēva acs skatās uz to daudzmaz mierīgāka, kaut gan viņš no piedzīvojumiem zin, ka mācība Peksim pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Tā nu visi ēd, klusu ciezdami, Dieva dāvanai godu dodami; katrs smeļ ierastā kārtībā, tik man vien Andra tēvs dod priekšroku un ļauj smelt nevis pēc Pekša, kā man vecuma dēļ pienāktos, bet tūliņ pēc sevis, caur ko viņš man ierāda viesa, ciemiņa godu. Spainīšam tukšam metoties, ēdāji trauku godbijīgi atstāj Andra tēva rokās, kas to tad rūpīgi izsmalsta un, vāku aiztaisījis, noliek pie malas, un tad kā ēšanas iesācējs un pabeidzējs, rokas paglaudis, nosaka: «Paldies žēlīgam Dievam!» Vakariņas paēduši, visi taisās pie miera, jo rītu jau priekš saules vajag būt pļavā. Gulēšanai Andra tēvs izņem no vāģiem maisiņu un ierāda man vietu gar uguns pusi, pats guļ ārmalā, lai man būtu siltāk.
Bet man acis vēl arvienu stāv uz gāršas galotnēm, no kurām rietuma kvēla jau nozudusi, tā ka tās tagad tumšas, gandrīz melnas stiepjas gaisā. Citādi viss klusu, tik vien odi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm un nāsīm... Un tad ap acīm man sāk tīties kā migla, man šķietas, it kā es kristu no augsta torņa zemē lielās bailēs, ka nenositos, pats pie tam ciezdams sāpes aiz vēja, kas man krītot žvingzd ap ausīm. Pēdīgi tak laimīgi nonāku zemē un te redzu, ka upes līcī puķes sāk augt aizvien augstākas, tās augdamas aug arvien straujāk, diženāk un ziediem klanās kā lieliem biķeriem, beidzot tās izaugušas vienā garumā ar gāršas kokiem un nu plātās savām milzīgi platām lapām, un kāti tām vareni kā koku viduči. Tad liekas, it kā saule izlietu savu gaismu pār šo brīnišķo puķu mežu es atmetu acis, - saule jau silta man spīd acīs, - un Andra tēvs man stāv līdzās, izkapti rokā, un prasa: «Nu, dēliņ, vai būsi labi izgulējies? Mēs jau labi izpļāvušies.» Bet es nespēju atbildēt uz viņa jautājuma, tik prasu viņam, brīnišķā sapņa pārņemts: «Bet kur tad puķes, Andra tēv?» «Puķes zemē!» Andra tēvs man atbild, rādīdams uz nopļauto upes līkumu. No mana sapņa viņš nekā nezināja.
Tas tiešām bija brīnišķs sapnis un ne tik sapnis vien, bet arī īstenība. Man šķiet, ka sapnis ar īstenību še tā bija savienojies, ka to šķirtu nekad nevarēju iedomāties, tie abi bija kopā jauka, smaržīga pasaka. Ciekreiz šā pirmā gāršas iespaida atminos, tiekreiz jūtu to pašu brīnišķo pasaku smaržu, kuras tagad nekur vairs nemanu, lai arī skatītos tai pašā vietā uz to pašu gāršu. Visur tik redzu tagad kokus un atkal kokus, bet cita nekā. Un šī piedzīvotā, jaukā pasaka! - Tā tikai pasaka...
Vēlāk no gāršas pie sava ganāmā pulka pārnākušam, man daudz bija ko sapņot no tā, ko redzējis. Kādreiz, kamēr mani ganāmie ēda vai raka papuvē, es pats rudzu malā uz ežiņas, uz krūtīm nogulies, skatījos kuplajā rudzu druvā, kas jau patlaban bija zaļbriedā. Pametu gan arī kādu aci uz cūkām, bet tad atkal skatos slaikajos rudzu stiebros. Man šķietas, ka tie stiepjas un briest augumā, kamēr pieaug par gāršas kokiem, un zāle no apakšas ir tās līča puķes, kas tāpat šaujas garumā, lai aizsniegtu vienu mēru ar meža kokiem. Bet tad dzirdu kādu nākam, jo zeme dimd no soļiem, un domāju: tas būs Andra tēvs, kam gribu jautāt: «Kur tad puķes?» Tomēr pienācējs mani izbiedē ar citu jautājumu: «Puika, kur tev cūkas?» Acis atplētis, ieraugu, ka tas ir kaimiņš Pūce. Gan gribu aizbildināties, ka «visas jau tepat ir», bet ko tur vairs līdz vārdi, ko runa? Redzu, ka daglajai ir mutē vesela bunte linu, ko tā rāda kā liecības zīmi, mani apsūdzēdama. Liegties te par velti. Mēģinu lūgties, bet Pūce tā noskaities, ka ne dzirdēt negrib no piedošanas. Visi mani mīļie vārdi Pūces cieto sirdi nespēj iekustināt, jau pārdomāju, cik briesmīga lieta gan ir krist Pūces nagos, kad uzreiz nāk glābējs - Andra tēvs. Tam izdodas tas, ko es turēju par neiespējamu: pārrunāt Pūci, lai atlaiž savas bardzības upuri - mani - vaļā. Pūce tiešām šoreiz mani palaiž brīvu, bet neaizmirst piekodināt: «Otrreiz lai Dievs tevi sarga!» Ar to Pūce man lika saprast, ka no viņa lai tad vairs taupīšanas negaidu. Un tie vārdi vis nebija joki. Kas Pūces nesaderību kaimiņu starpā, viņa ātrās dusmas un skopumu pazina, tam par to nebija ko šaubīties. Var domāt, ar kādu pateicību es Andra tēvu uzskatīju, ka tas uz mani izrāvis no šī pūka nagiem. Šis atgadījums ar Pūci mani jo ciešāk saistīja pie Andra tēva: es viņu turēju it kā par savas dzīvības glābēju. Bet daglā, kurā toreiz vai pats ļaunais bija ieskrējis, tagad nāca varīgi stiprā jūgā. Visus viņas turpmākus soļus uzlūkoju ļoti neuzticīgām acīm, un, kur vien no tiem varēja manīt viltību vai nepaklausību, tur atmaksa tai nāca tūliņ uz pēdām. Jo diezin kā man tad būtu veicies, ja Andra tēvs nebūtu nācis kā laimes saukts... tad Pūce mani... Atminoties šī sava visai nepaklausīgā ganāmā pulka kuram ar visiem lielajiem un mazajiem bija parisam divpadsmit galvu, ka katru šī pulka locekli it labi varētu saukt par vienu «divpadsmitnieku», varu arī it labi saprast un noskārst, cik daudz pūliņu, raižu un errestību ir krietnam valsts vecākajam ar stūrgalvīgu, muļķīgu vietniekpulku, kas cita nekā nezin kā rūkt, bļaustīties, kurnēt un valsti vairāk postīt nekā gādāt par viņas labumu.
Bet te nu es stāstu vairāk par sevi kā par Andra tēvu, biju gandrīz aizmirsis, ka esmu pats tik stāstītājs un Andra tēvs tas, par ko jāstāsta.
Kādēļ Andra tēvu sauca par Andra tēvu? Saukt viņu varētu tikpat labi arī par Jēča tēvu, jo viņam bij divi dēli, Andrejs un Jēkabs. Bet, kad nu vecākais bija Andrejs, tad arī pašu tēvu no tā bij iesaukuši par Andra tēvu. Dēli Andra tēvam jau toreiz bija abi pieaugušo kārtā... Andrim, stāstīja, esot jau ap gadu divdesmit, jaunākajam, - Jēcim, pāri par septiņpadsmit. Protama lieta, ka, pieauguši būdami, tie vairs nevarēja dzīvot pie tēva, bet bija jau paši par sevi pie citiem.
Andrejs gan no auguma izskatījās vesels un brangs, gandrīz jau tukls, bet garā plānprātīgs. Runādams tas stipri stomījās un jo vairāk tad, kad bija dusmās vai bailēs. Lai gan locekļos un visā augumā izskatījās spēcīgs, no kā varēja cerēt, ka tas būs stiprs pie darba, tomēr spēka viņam bija maz, ko pat jau no viņa pagļēvās gaitas varēja noskārst. Darba strādnieka nekāda stiprā no viņa neiznāca, protama lieta, ka arī nekāda lielā algas ņēmēja. Deramdienā viņam nebija daudz derētāju, Andra tēvs varēja būt mierā, kad to vai nu par vasaras, vai gada puisi pie radiem bija izdevis. Reti kad kāds no svešiem viņu noderēja. Tātad maz prieka bija no Andreja.
Vēl mazāk prieka Andra tēvam bija no Jēkaba. Tam gan bija vesela saprašana, bet kājas bij leinas, un turklāt vēl tam lāgiem uznāca krītamā vaina, kaut gan ne visai bieži. Leino kāju dēļ Jēcis zemes darbam nepavisam nederēja, tādēļ neatlika cita padoma kā mācīt par skrodeli, kaut gan diezgan grūti gāja sadabūt meisteri, jo neviens negribēja «tāda nabaga» ņemt amatā. Beidzot tak izdevās pierunāt «vestes skrodeli» Vaski (par «vestes skrodeli» to tādēļ bija iesaukuši, ka Vaskim pirmais darbs, uz savu roku iesākušam, bija gadījies vesti šūt, un šī veste tā bija nobojājusies, ka pašam meisteram palika uz visiem laikiem «vestes skrodeļa» vārds), un šis tad Jēci par mazu piemaksu pirmos gados pieņēma, jo «vestes skrodelis» strādāja vairāk valsts zemākām šķirām nekā pašiem lielmaņiem; bet par to arī «vestes skrodelis» bija daudz lētāks.
Tādi bija Andra tēva dēli. Jāsaka, cerības no tiem bija maz.
Reiz dienvidū aizgājām ar Andra tēvu uz namiņu, kur Andra tēvs gribēja pulveri dedzināt, jo viņš nekad nepīpēja ar spičkām, bet vienādi vai nu ar daglu (izraudzētu bērza piepi), vai arī pulveri. Te nu nav jādomā, ka Andra tēvs taisīja tādu pulveri, priekš kā papriekš vajag valdības atļaušanas, nē, Andra tēvs savu pulveri taisīja no nātnām lupatām, kurām tad neļāva vis izgailēt, bet nosmacēja tās īstā laikā ar kādu galdiņu vai dēlīti. Saprotams, ka es arī gribēju klāt būt un redzēt, kā Andra tēvs dedzina pulveri. Andra tēvs, pašulaik kā skaliņu paņēmis, sāka dedzināt savu pulveri, kad es tam ievaicājos:
«Andra tēv, par ko tu nepīpē ar spičkām?»
«Spičkas maksā naudu, un pulveris, lūk, par velti.»
«Bet krams un šķiltavas ar maksā naudu.»
«Kas tad kramu pirk? šķiltavas tik... un, kad tās reiz iegādātas, tad naudas nav jāizdod ne graša.»
«Bet kad viņas tev izkrīt?»
«Jāglabā, un, ja ar izkrīt, tad kalējs lēti pataisa jaunas.»
«Bet, kad tev Andris pulka lona pelnītu, tad gan tu laikam pirktu spičkas?»
«Kas nu viņam, dēliņ, dos pulka nopelnīt, labi, ka sev nopelnī maizi un drēbes...»
«Bet, kad Andram būtu Jēča galva (es jau biju dzirdējis bieži vien smādējam Andra «galvu»), tad gan viņš laikam pelnītu pulka naudas?»
«Dievs to zin, dēliņ, bet kur tad lai Jēcis ietu bez galvas un kājām?»
«Jā...» es redzēju, ka mana gudrība nebija vis tālu sniegusi, tādēļ nezināju, ko atbildēt...
«Labāk, dēliņ, lai ir tāpat, kā jau Dieviņš nolicis, ko tur paši varam izgudrot...»
«Bet kas tad tev vecumā dos maizi?»
«Gan jau Dievs palīdzēs... vēl jau man bagāti radi: četri brāļudēli vien jau paši par saimniekiem, pavisam manos rados kādu desmit saimnieku. Un Andris jau vairāk pie radiem vien nodzīvojis...»
«Tad nu gan...» es noteicu.
Bet Andra tēvs nu vairs nerunāja ne vārda, tik, klusu ciezdams, ņēma atdzisušo pulveri un bāza to radziņā, un, tikpat klusu iešķīlis uguni un iepīpējis, izgāja no namiņa.
Vēl tagad man Andra tēva sirds jāapbrīno, kas par tik daudz grūtumu pasaulē nemaz nesūdzējās, bet visu to nesa ar pacietību. Abi dēli tak nebija vairāk nekas kā tik nabagi. Pārdomājot par dēlu, kā arī par pašu nākotni vecumā, nevarēja paredzēt daudz laba. Andris gan vēl kā nebūt vilkās pats ar sevi, bet Jēcim jau bez runas bija jādod apģērbs un jāmaksā amata nauda Vaskim, «vestes skrodelim». Īstenais pelnītājs bija vienīgi pats Andra tēvs. Tagad gan vēl darba vīrs bija pats labais, bet cik ilgi tad tā varēja būt? Vecums tak gadu no gada nāca tuvāk. Andra māte arī nevarēja iet pie saimnieka darba, jo, kur četriem cilvēkiem jāgādā par apģērbu, tur pastāvīgi nevar būt pie lauka darba, labi, ja pa vislielāko darba laiku tai atlika vaļas iet par algādzi, par dienas strādnieci.
Nebija vieglas dienas Andra tēvam. Tomēr sūdzēties vai žēloties Andra tēvs nekad nežēlojās. Nekad nedzirdēja viņa sakām: vai, cik man grūti! Arvienu viņš rādījās jautrs, un skumjas tik viņam no tā varēja pazīt, ka viņš runā apklusa, tāpat kā toreiz namiņā, kad tam aizņēmu par dēliem un vecumu.
Tik vien Andra mātei kā sievietei sirdī nestās bēdas izplūda dažreiz vārdos, bet tad arī tikai pret tuvu stāvošiem, nekad pret svešiem. Abi viņi nesa šo grūtumu gandrīz ar vienādu pacietību it kā tādi, kas paši pie sava likteņa vainīgi un kam paša vaina aizliedz par tādu grūtumu žēloties. Bet vai tad viņi bija vainīgi?...
Tādu Andra mātes žēlošanos man reiz izdevās noklausīties. Biju pašulaik lopus sadzinis pusdienā (ar laiku tak man bija izdevies nākt vairāk cienītā kārtā) un gribēju pa ieradumam iet uz pagrabaugšiņu paraudzīt, vai varbūt Andra tēva tur nav, kad izdzirdu, ka Andra mātei bija atnākusi viešiņa. Tādēļ neuzdrošinājos tūliņ iet iekšā, bet paliku ārpusē gaidot. Aizdurvē stāvēdams, dzirdu Andra māti stāstām:
«Un kā nu nāk Lieldien projām no Upmaļiem - tu jau zini, Upmalis pats manam Pēterim Andra tēvu sauca krustāmā vārdā par Pēteri un uzvārdā par Avotiņu) vecākā brāļa dēls, - mums jau arī ar Pēteri Upmaļos vēl kāzas bija - un, kā nu mans Jēcis nāk Lieldien projām, tā Upmalene pati iesauc šo vēl klētī un ieber kulīti pilnu bīdeļmiltu - Upmaļiem jau varen skaisti kvieši aug, pieber to kulīti pilnu -- un saka, lai nu aiznesot to kulīti mātei...»
«Nu jā, mīļā, baltā, tad tev tos miltus...» viešiņa runāja starpā.
«Man to kulīti, lai, sak, man ar tiekot kādreiz kukuļa ko izcept - lai nu šis atnesot...»
«Tavs Jēcis, vai, mīļā, baltā?...» viešiņa lielākas skaidrības labad atkal ievaicājās.
«Mans Jēcis, kā tad!» Andra māte neaizmirsa uz tik svarīga jautājuma atbildēt, tad stāstīja atkal tāļāk:
«Tā nu šis ar nosaka paldies, atsaka visiem «ar Dievu» un nāk ar projām uz māju...»
«Vai tavs Jēcis, vai, mīļā baltā?...»
«Mans, kā tad! Un nu nākdams nenāk vis apkārt pa lielceļu, bet grib iet taisni par Dūkstu purva asti un tad cauri Mežbērziem...»
«Vai tavs Jēcis, vai?» viešiņa atkal ievaicājās, šoreiz nolaizdama tik «mīļā, baltā».
«Mans Jēcis, kā tad! Tu jau zini, kāds viņš ar tām kājām. Ak kungs! nabagi, jāsaka, abi divi. Ko gan iesāksim, kad pašu rokas vairs nespēs kustēt, ne pelnīt? Tad jau jāiet nabagu mājā...» Andra mātei baiss tā kā aizrāvās.
«Bet jums tak bagāti radi, mīļā, baltā...»
«Radi nu gan, jāsaka, nav tukšie. Tāpat, lūk, kā Upmalene, iedod manam Jēcim tos miltus...»
«Vai tavam Jēcim, vai, mīļā, balta?»
Viešiņa atkal uzņēma savu veco dziesmu.
«Manam, kā tad! Un tā nu šis nāk taisni pār Dūkstu purva asti: pārlaipoties nu tur gan var, un pārlaipojies būtu ar mans Jēcis...»
«Vai tavs Jēcis, vai, mīļā, baltā?»
«Mans, kā tad! Bet, kā nu līdz pusei aizlaipojies, tā jau, tu gan zini, ka viņam tā pati krītamā vaina, lai nu ne bieži, bet tak lāgiem...»
«Vai tavam Jēcim?»
«Manam, kā, tad! Un, kā nu ticis ap pašu vidu, kur dūksts visstaignāka, tā uznāk tā pati vaina un Jēcis iekrīt... dūkstī.» (Andra mātei aiz raudām grūti nācās runāt.)
«Vai dūkstī, mīļā, baltā?»
Andra māte tūliņ viešņai nespēja atbildēt, tad, no jauna saņēmusies, sāka atkal stāstīt:
«Iekrīt pašā dūkstī, un tur nu vārtās, kamēr vaina pāriet. Ak, Dieviņ, Dieviņ! Tur svētdienas drēbes, tur visi milti!... Viss vienās dūņās!... Atnāk mājā kā biedēklis, ģīmis un rokas - viss ar vienām dūņām. Piemircis kā purvs!... Kur nu drēbes, kur milti'?...»
«Gan nu drēbi tīri, gan mazgā, bet vai tā vairs tāda, kāda bijusi? Lai nu gan to miltu vēl tik žēl nebūtu, bet skāde jau arī par tiem!... Kur tu gan vari paņemt, kad nav? Un vai nu mums kāda pilnība? Kaujamies tik tāpat ar savu trūkumu. (Un Andra māte jo stiprāki sāka raudāt...) Labi, ka pats vēl dzīvs atnāca mājā, turpat dūkstī jau varēja nosmakt... Dieva laime vēl...»
Es domāju, ka viešņa atkal prasīs: «vai tavs Jēcis, vai, mīļā, baltā?» Bet šoreiz tā jautājuma nedzirdēju, laikam tādēļ, ka viešiņai Andra mātes bēdas ķērās tuvu pie sirds, jo dzirdēju, ka arī šī sāka līdz šņukstēt.
Apmierinājušās sāka atkal runāties, bet nu čukstēdamas, tā ka nekā nevarēju sadzirdēt. Domādams, ka Andra māte mani pamanījusi un nu negrib, ka es viņas sarunā ar viešiņu klausos, es pats aizgāju projām no augšiņas. Viešiņu pašu redzēt man arī nebija nekādas ziņkārības, jo to jau no valodas pazinu, tā bija «mīļā, baltā» māte.
Par «mīļo, balto» tā bija tādēļ iesaukta, ka runādama, īpaši ar sievietēm, tā nekad nevarēja iztikt bez sava «mīļā, baltā» un bez savas mūžīgās vaicāšanas, otra stāstīšanā klausoties. Šī bija Andra mātei attāla radiniece un retumis arī atnāca Andra māti apciemot. Tādēļ viņa man nebija nekāda svešā.
Otra tāda reize, kur dzirdēju Andra māti par savu nelaimi ar bērniem žēlojamies, bija ziemā. Nezin kā biju reiz apsaldējies, un tādēļ man uz kādām dienām galvas un krūšu sāpju dēļ bija jālien gultā. Un gulta man stāvēja tai pašā istabā, kur Andra tēvam ar Andra māti. Te nu gadījās, ka Andra mātei atkal viešiņa atnāca, bet šoreiz daudz tuvāka nekā «mīļā, baltā» māte, - šī bij Andra mātes mātesmāsa. Nākt viņa nāca īsti bieži pie Andra mātes un atnesa tai vai nu cimdus, vai zeķes, ko bija palīdzējusi māsasmeitai noadīt, vai arī kādreiz savērptas linu un pakulu dzijas.
Andra māte ar savu krustmāti - domādamas, ka es varbūt aizmidzis vai arī, slims būdams, nemaz neklausīšos viņu sarunā, varbūt arī pārlikdamas, ka no manis nav nekā ko slēpt - sāka pārrunāt savu un radu dzīvi.
«Paldies nu tev, krustmāt, ka manis dēļ tik daudz ar vērpienu pūlējusies,» Andra māte iesāka.
«Ko nu, krustmeit, vai nu tev ar nav diezgan krusta, diezgan bēdu, - cik reižu neesmu par tevi gan nopūtusies, gan noraudājusies!... Vai nu tev vieglā diena?... Vēl nu, sak, gan tāpat velkaties, bet vai tad labu galu vari paredzēt?... Ak, krusts, ak, krusts!...»
«Vai tad nu labais gals, krustmāt!... Tāpat kā šoruden pat ar Andri. Noderējām pie Vasaraudža par gada puisi, bet kas tad bija ap Miķeļiem? Atdzina mājā pašiem uz kakla, lai arī pats Vasaraudzis Pēterim brāļadēls. Saka, saplēsis, no dzirnavām braukdams, vāģus, izputinājis miltu vezumu. Vasaraudzis liek visu Andra vainā, Andris atkal saka zirga vainu - iedevuši to pašu jauno brūno...»
«Tā nu ir, krustmeit. Vai nu Vasaraudžos nezin, kāds Andris ir? Dod vēl tādu zirgu, kuru pat stipram grūti valdīt... Un, kad notiek nelaime, tad dzen projām.»
«Nu, kur tad lai mēs viņu liekam? Vai tad esam kādi bagātie? Ak, Dieviņ, viens pats pelnītājs, tik daudz kopšanas, tik daudz ģērbšanas... Lai nu barojam kā putnu. Aiz trūkuma vai jānositas... Gan izgājos pati, gan izgājās pats Pēteris, lai jel Vasaraudzis ņemtu Andri atpakaļ, - izlūdzāmies tiku tik daudz, es vēl izraudājos, - bet kā neņem, tā neņem. Saka, lai aizmaksājot šim skādi par salauztiem vāģiem un izputinātiem miltiem, tad paturēšot.»
«Kur nu jūs to lai ņemat?» krustmāte runāja vidū, «jums jau labi, kad vēl nav jāiet no pagasta maizes lūgt.»
«Ak, Dieviņ! Kur nu mēs lai naudu ņemam? Jāmaksā par Jēci, jāmaksā šur tur... nezin kur būtu rubli ņēmis, kā taupījis, - un kur tad ņemtu vēl Vasaraudzim skādi ko maksāt!... Bija, pag, vai divudesmitpieci, vai trīsdesmit... jā, trīsdesmit rubļu. Jāsaka, turpat viss Pētera lons... Runājām, lai patur Andri citugad, kad par puslona, bet Vasaraudzis tik saka: projām, projām! Nezin kādas skādes vēl šim nevarot padarīt. Labi, ka vēl šis, kā Pētera brāļadēls, izmaksājot Andrim vasaras daļu un nepaturot tās par vāģiem un miltiem. Nekā, jāņem vien pie pašiem...»
«Ak, krustmeitiņ, ko nu var darīt!... Skāde jau nu gan bijusi liela, bet kam tad tādam dod tādu zirgu... Vai tad nezināms, kāds Andris ir?...»
«Vai nu, krustmāt nezināms?... Paši jau ar līdzvainīgi. Nu, kur tad mēs šo būtu par ziemu izbarojuši? Tad nu vēl ar lielām lūgšanām, ar asarām Kļavkalni pieņēma - tur jau nu pa otram lāgam. Tiem, kā tā pati gārša tuvumā, nu, tad pie malkas zāģēšanas...»
«Paldies Dieviņam, ka tiem vēl bija radu sirds...»
«Jāsaka gan, paldies Dievam, krustmāt... Radi nu mums gan ir, lai nu tos saka bagātus vai kādus, bet vai nu visiem ar ir radu sirds kā tam pašam Vasaraudzim? Citi jau nu gan vēl tāpat palīdz, kur var, bet vai nu uz radiem vien skatīsies?»
«Tavs Pēteris gan tos radus lielī.»
«Lielī jau par daudz, krustmāt. Nezin kā būtu slavējis, kad kāds no radiem tāpat ko ir atmetis... Vēl nu gan radi ņem ir to pašu Andri pretim, bet kā tad abiem ies, kad mūsu acis būs cieti, - kā ies vēl pašiem, kad būsim nespēkā?!...»
Un Andra māte iesāka stipri raudāt un krustmāte tai līdz, aplikusi roku Andra mātei ap kaklu un slaucīdama asaras krustmeitai no acīm.
«Neraudi, krustmeit, neraudi! Vai tev nu vienai pasaulē grūtums? Katram tāpat savs krusts!»
«Lai nu vienai ne, bet kad tik labāku galu varētu paredzēt... Kā ar to pašu Andri. Atnācis, atdzīts no Vasaraudžiem, stāsta, ka lāgā nedevuši ēst, to darbu vien esot dzinuši, - tad pērn pie Upmaļiem esot dots labāks ēdiens un labāk ar pašu esot turējuši. Un jāpasmejas skaidri vēl - stāsta, ka vēders šim tās pašas ēšanas dēļ esot daudz iekrities, nomērījis no siksnas ap viduci: Upmaļos tā tikko metusies, kopā, bet Vasaraudžos par divi sprādzes caurumi viducis atkrities atpakaļ. Ak, Dieviņ, kā ar to pašu prātiņu ir!... Domājām, augs lielāks, - augs arī saprašana klāt, - bet no tā neredzi nekā, liekas vairāk zūdot nekā klāt nākot. Agrāk tik aplam vēl nemaz nerunāja... Turpat Vasaraudžos - vai nu tas labi? -sabiedējuši, ka šo sadauzīto vāģu un miltu dēļ ielikšot cietumā, ka aizstellēšot pie kārts, atnācis nu neguļ ne miega, lec ap pusnakti no miega augšām, kliedz kā bez prāta, ka nupat šo ķerot, - kamēr tad ar lielu, ar lielu apmierinājām, nu, tad vairs gan nebijās...»
«Ko nu, krustmeit, ciet vien,» vecīte mierināja Andra māti. «Var būt, ka Jēcis iemācīsies amatā, varēs pats savu galvu turēt...»
«Lai nu Dieviņš dotu, krustmāt! Bet man gan maza cerība. Vai nu Vaskim kāds lāga amats? Labie skrodeļi neviens negribēja ņemt, tad šis vēl pieņēma. Un tad aiz tās pašas naudas, kas vēl klāt jāmaksā, neliek nemaz miera, - lien vien kā miegs virsū... Jāmaksā nu ir, bet vai nu tūliņ uz reizes vari paķert?... To zin Dievs, kādēļ mums vieniem tik daudz bēdu jāizredzas?!»
«Dievs to zin, krustmeit! Var būt, ka tādēļ, ka tik tuvi radi precējāties?... Nezin vai mācītājs citādi būtu paļāvis, ja tas pats vecā Upmaļa brālis nebūtu bijis pērminderos?... Gan jau visi jums izliedzās, bet jūs jau neviena neklausījāt... Pēteris jau teica, lai tad rada neviena nepaliekot, bet atlaisties ne... Citi atkal saka tādēļ, ka tev, krustmeit, dusmīga sirds...»
Andra māte neatbildēja nekā. Krustmāte vēl varbūt ko vairāk būtu runājusi, bet Pekša māte ienāca no lauka iekšā pie ratiņa, un tā šīs valodas izjuka.
Tās bija tās divi reizes, kur Andra māti dzirdēju par savu likteni gaužamies. Citādi arī viņa nelika manīt, kāda nasta tiem abiem uz sirds. Ja kāda pazīstamā vai kaimiņiene iežēlojās: «Vai! Andra māt, cik tev grūtuma ar dēliem!», tad Andra māte ikreiz cieti, gandrīz vienaldzīgi mēdza atbildēt: «Nu, ko tur darīt? Viss Dieva likts!» Ar to tad arī tālākām sarunām par šo lietu bija gals.
Bet nu kādus vārdus par Andra māti un Andra tēvu pašu!
No Andra mātes krustmātes jau dabūju dzirdēt, ka Andra tēvs ar māti kā tuvi radi precējušies un ka Andra mātei dusmīga sirds. Viņas dusmīgo sirdi es daudzreiz dabūju redzēt, īpaši viņas dusmīgās acis, no kurām tad metās bail. Dzirdēju runājam, ka tai esot acis kā raudavai - Andra mātei arī bija gandrīz sarkani brūnas acis - un šīs acis esot nenovēlīgas, skaudīgas. Bet, lai nu ļaudis Andra māti teica dusmīgu, tomēr ar Andra tēvu nedzirdēju viņas nekad baramies. Jā, reiz tikai! Un, lūk, tādēļ: Pūces suns, kas nebija mazāk ķildīgs un plēsīgs par savu saimnieku, bija sakodis Andra mātes sivēnu, tā ka nevarēja zināt, vai tas vēl būs dzīvotājs. Žēlabās vienīgā sivēna dēļ Andra māte nezināja, ko darīt. Tā skubināja, lai Andra tēvs ejot no Pūces prasīt atlīdzības. To Andra tēvs gan arī darīja, bet Pūce negribēja no atlīdzības ne zināt: ja gribot ko dabūt, lai sūdzot pie tiesas. Andra māte nu pastāvēja, lai tūliņ ar uzdodot Pūci pie tiesas. Bet Andra tēvs vilcinājās, teikdams, ka esot papriekš jānogaida, kas zin, varbūt sivēns atveseļošoties, un kurš tad ar Pūci gribot iesākt? Tad es ar redzēju Andra mātes raudavas acis, tik dusmīgi ļaunas, un dzirdēju balsi tik ārprātīgi niknu, ka bail bija, viņu uzskatot. Aizsmakusi tā kliedza uz Andra tēvu: «Tu, tu! Tu ļausies, lai otrs tev kreklu novelk no muguras!... Pliks skriesi pa pasauli!... Lai tik ņem vien, tev jau zelta kalni!... Lai sūc, lai spiež tevi!...
Pats tu lej asins sviedrus, par velti... priekš otra! Lai tevi min kājām... tu nepīksti!...» Andra mātei balsī bija tāds niknums un vārdos atskanēja tādas dvēseles mokas, tāds aizkaitinājums, tāds apspiesta cilvēka skarbums, - ka visa viņas grūtuma nomāktā sirds pārplūda nevis kā skaidrs strautiņš, bet kā pavasarī šņācošā gāršas upe, gāzdamās pār siekstām un krācēm, saviļņota, sajukusi, barga, visu, kas ceļā, izārdīt gribēdama...
Citādi pret Andra tēvu viņa bija klusa, mēreni cieta, - šī reize bij vienīgā, kur viņu tādu pret vīru redzēju, - bet pret svešiem, kas vien viņai kaut ko pāri darīja, viņa rādījās skarba, barga; - šai ziņā pavisam otrāda par savu vīru, kas, to pašu nastu nesdams, bija lēns un panesīgs pret citiem.
Vēlāk tik, gados nācis, Andra mātes dabu varēju vairāk izprast. Tad dabūju arī skaidrāku ziņu par Andra tēva un Andra mātes precēšanos.
Andra tēvs bija saimnieku cilts atzaris. Avotiņu sakne jau sendienām dzīvoja Upmaļos. Turpat arī Andra tēva tēvs jau klausības laikos bija par saimnieku. Šim bija trīs dēli, no kuriem Andra tēvs Pēteris bija tas jaunākais. Vecais Upmalis bija vīrs, kam tolaik bija svars muižā un pagastā. Tādēļ viņa vārdi arī nebija turami par tukšu lielību, kad tas teica, ka lūkošot visus trīs dēlus iegriezt valstī par saimniekiem. Vecākajam, Andrim, piekrita Upmaļi, vidējam, Tenim, jau bija ciems salūkots, tie bija Vasaraudži, tik vien Pēteris kā jaunākais bija tukšā.
Bet tēvs bija solījies, ka arī Pētera neatstāšot bez ciema, lūkošot tik kā varēdams. Šo solījumos tēvs ar gan laikam būtu izdarījis, ja tik vien Pētera precēšanās nebūtu gadījusies starpā. Upmaļiem bija tuvēji radi, kas dzīvoja Silgaiļos par kalpiem. Tie bija Andra tēvam mātes radi Ežiņi. Tomēr, kaut gan bija tuvēji radi, Upmaļiem un Ežiņiem bija iesakņojies naids. Šis jau pastāvošais radu ienaids palika ar to jo lielāks, ka Upmaļa Pēteris bij uzdomājis Ežiņa Ilzi precēt. Vecais Upmalis aiz dusmām nezināja, ko darīt, kad Pēteris no sava nodoma negribēja atlaisties. Gan tēvs pārmeta dēlam tuvējo radu būšanu, jo Pēteris stāvēja otrā un Ilze trešā augumā, gan Ežiņa kalpu kārtu, gan veco ienaidu, bet Pēteris negribēja no citādām domām ne dzirdēt. Nu tēvs no ciema lūkošanas Pēterim pavisam atstājās, teikdamies to pat no mājas izdzīt, ja darīšot pēc sava, ne pēc šī prāta. Kamēr šī acis platas, tikām tādas domas lai metot pie malas. Bet lieta griezās ar to pavisam citās sliedēs, kad Pētera tēvs, vecais Upmalis, nomira. No vecākiem nu neviena liedzēja vairs nebija, jo Ežiņi no savas puses tam nepretojās un māte Pēterim jau iepriekš tēva bija mirusi. Gan brāļi un tēva radi no saimniekiem izliedzās, bet bija paredzams, ka Pēteris arvien savu nodomu izvedīs galā. Bet nu uzkrita jauna liksta. Pēterim no ciema nebija vairs ko domāt, bija diezgan ko bēdāties, kā lai tiktu vaļā «no zaldātiem». Bēgt toreiz nebija nekāda sveša lieta. Arī Andra tēvs kopā ar Silgaiļos dzīvojošo Matveju, uzvārdā Grumbu, šādā kārtā mēģināja glābties, kamēr ķeramais laiks pāriet; bet ne vienam, ne otram neizdevās. Abus noķēra. Matveju kā kalpa puisi nodeva, bet Andra tēvs izglābās, izgādādams par tēva mantas daļu, kas tam nācās no Upmaļiem, sev vietnieku. Bez tēva mantas palicis, Andra tēvs nekad vairs nevarēja cerēt nākt pie ciema. Bija jāpaliek par kalpu, Ilzi nu tas apprecēja, lai gan daudzi teica, ka mācītājs to tik tuviem radiem neatļaušot. Bet, kad nu tomēr bija atļāvis, tad visi teica, ka tas vecā Upmaļa brāļa, Andra tēva tēvabrāļa darbs, kas toreiz bijis pērminderos. Redzēdami, ka Andra tēvs tak savu nodomu izdarījis, Avotiņu cilts piederīgie apmierinājās, kaut gan Ilzei ilgāku laiku bija jāsajūt, ka tā zemāka dzimuma. Tāda radu lepnība un nemīlestība pret Andra māti sacēla viņas sirdī rūgtumu. Viņa sajuta, ka tā no vīra radiem atstāta, ka tā viņiem svešiniece. Ar laiku šis rūgtums gan mazinājās, bet nu pienāca jauns klāt. Redzot, ka bērni tai abi gaudeņi, Andra mātei cēlās rūgtums arī pret likteni, rūgtums pret visām mātēm, kas laimīgākas kā viņa, beidzot rūgtums pret visiem tiem, kam dienišķas maizes dēļ nebija jālej tik sūri sviedri, nebija jādzīvo vienās raizēs, vienās pūlēs kā viņai.
To apdomājot, man bija saprotams, kādēļ Andra mātei šis sirdī nestais rūgtums izvira vārdos, ja kāds turīgāks vai no viņas pašas par laimīgāku turēts aizskāra viņas sirdi vai nu ar vārdiem, vai pārdarījumiem. Tādēļ man bija saprotams, kāpēc ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku, saticīgāku nekā sievā.
Bet pavisam savādāk bija ar Andra tēvu. Ne viņš kurnēja, ne žēlojās par savu likteni, lai gan nebūt nav jādomā, ka viņš neatskārta un nenosvēra, kāds jūgs viņam pasaulē. Radi, kas viņam jaunībā diezgan rūgtuma darījuši, viņam bija mīļi. Nekad viņš neieņēma sirdī skaudības, ka tie turīgāki, labāk pārtikuši nekā viņš, ka tiem savs drošs pajumts un viņam ne vietiņas, kur nolikt galvu zem s a v a s paspārnes. Viņš priecājās, kad radiem, īpaši brāļadēliem, kam visiem bija tēvu gādātas vietas, dzirdēja labi klājamies. Nereti Andra tēvu dzirdēja sakām: «Tad ta Upmaļiem šogad kvieši! Kas par liniem un miežiem šovasar Vasaraudzim!» Ja tad vēl no radiem kāds Andra tēvam no rudens svētības šo vai to atmeta, tad viņa mute pārplūda no radu slavas. Viņam, kā skaidri varēja redzēt, nebija nekāda rūgtuma vairs pret radiem.
Arī radi likās tagad ciešākām saitēm vienoti pie Andra tēva, visvairāk aiz līdzcietības par viņa gaudeņiem dēliem. Par vecuma dienām runājot, Andra tēvs arvien savu cerību dibināja uz radiem: «Vai tad nu tiešām radi man liks badā nomirt? Tak laikam apžēlosies un dos kaktiņu, kur nomirt!» Jā, Andra tēvs stipri cerēja uz saviem «bagātiem radiem».
Tādā nupat aprakstītā gaitā bija Andra tēvam daudz gadu pagājuši, nesdami tās pašas raizes, tās pašas bēdas. Bet piepeši viņam uzkrita jauns sitiens.
Krītamā vaina beidzamā laikā Jēcim uznāca arvien biežāk un biežāk, tā ka Vaskis sāka žēloties, ka šim piepalīga no viņa neesot nekāda, esot tik vairāk bēdas un sliktuma, jo mājās, kur šim jāstrādājot, daudzi no tā bīstoties un negribot šo tāda burša dēļ vairs ņemt par skrodeli. Labāk lai ņemot Jēci paši mājā atpakaļ.
Var būt, ka Andra tēvs ar māti Jēci arī būtu ņēmuši no Vaska nost, var būt, ka Vaski arī būtu pierunājuši, lai par lielāku piemaksu to patur vēl pie sevis, bet nebija vairs ne šis, ne tas jādara:
Jēcis nomira!
Un te atkal paspīd no bērnības man gaiša atmiņa. Redzu it dzīvi, ka Jēča melnais zārks stāv piedarbā. Sabraukuši uz bērēm Andra tēvam visi «bagātie radi», tā ka pagalms pilns zirgu. Upmaļa saimnieka dēls, vienu vecumu ar mani, vadā mani ap zirgiem un vāģiem, skaitīdams, cik dzelzasu, cik kokasu vāģu, un rāda man Vasaraudža nesen iemīto zirgu, kas nevaldāms grib sētai vai stabu izgāzt, pie kā tas piesiets. Tad stāsta, ka šā tēvs un citi Andra tēva saimnieku radi norunājuši visi braukt Jēča bērēs, lai nesacītu, ka šie lepni un negribot no zemākiem vairs nekā zināt.
Ņēmuši visi tāpat ar ēdamo un dzeramo līdz. Šā tēvs un visi trīs krusttēvi kopā devuši divas mucas alus, ko ēst un dzert. Visi teikuši, ka bēres būšot Jēcim kā saimniekam. Šā māte nupat stāstījusi, ka bērenieku trīs galdi bijuši pilni un ceturtais pusē. Tad no zirgiem un vāģiem ejam dārzā, kur, kā jau laikam vasarā, bites dūc ap puķēm un ogulājiem. No dārza tūliņ jāsteidzas uz piedarbu, kur Jēci pašulaik sāk izdziedāt. Pats Andra tēvs, Andra māte un Andris raud gauži, gauži...
Kad nodziedāts un norunāts, zārku ieceļ vāģos un tad gara, gara rinda izbrauc pa vārtiem, kur eglītes nostādītas, lēniem soļiem uz kapsētu...
Pēc bērēm Andra tēvs tik kluss, tik domās nogrimis, ka tam priekš manis neliekas vairs būt ne acu, ne prāta. Pats viņš vairs manis nemeklē, ja es viņa nemeklēju. Un es arī saprotu, kādēļ Andra tēvs tāds.
Tāpat Andra māte nevar beigt žēloties un raudāt pēc Jēča. Lāgiem tā kā izmisusi kliedz un žņaudza rokas. Gan vecā mātesmāsa viņu mierina, ka Dievs labi darījis, tādu vārguli no pasaules atņemdams, bet Andra māte neļaujas iepriecināties.
Tomēr laikam brīnišķs dziedināšanas spēks. Gan mēs, no bēdām un sirdēstiem satriekti, domājam, ka nekad mums neatnāks vairs brītiņš, kur smiesim, kur baudīsim līksmību, kur, vismazāk, miers kā dārgs viesis ienāks mūsu sirdī, tomēr l a i k s mums atnes to, ko paši vairs necerējām. Viņš dziedē gan gausi, - nemanāmi, bet droši. Labi zinām, ka no savām bēdām netiksim atraisīti jau rītu vai parītu, tomēr, a r l a i k u, a r l a i k u gan. Uzskati koku, ko cirvja zobs dziļi ievainojis! Lielo robu redzēdams, tu domā, ka mūžam tas vairs neaizaugs, bet pagaidi vien laika, miza tak pamazām viņu aizsegs, lai arī kokā pašā vecā vaina vēl būtu sajūtama. Tomēr ļaužu acīm tā apslēpta. Redzi - laiks tak bija tas dziedinātājs!
Arī pie Andra tēva un Andra mātes laiks rādīja savu dziedinātāja spēku. Gan šī dziedināšana nenāca piepeši, - tāpat kā no grūtas gultas uzcēlies vājnieks neatspirgst ātri, bet lēni, gausi, pamazām; lāgiem pat tam uznāk brīži, kur vecas sāpes liekas no jauna sākušās, - tomēr nākt viņa nāca. Pamazām, pamazām žēlabas vārdos aprima, lai arī sirdī tās atstāja robu.
Nākošā pavasarī atbraucis no kapsētas, kur bija Jēkaba kapam velēnu uzlikt, Andra tēvs atminējās bēru dienas: «Bet bija gan Jēcim bēres! Kā jau radi teica, gluži kā saimniekam. Un atrauties neviens no maniem radiem neatrāvās, nākt nāca visi, kurus tik vien biju lūdzis. Un visi teica: negādā tu pats no sevis nekā, neputinies mūsu dēļ pavisam laukā, gan mēs paši par bērēm zināsim. Vai tur ēdiens, vai dzēriens - nav tava, bet mūsu bēda. Esi tik gluži mierīgs, mēs nenāksim tukšā. Vasaras laiks, kur tu ņemsi, ko godu vīkšt? Un radi man bija pie vārda. Tāpat darīja arī Ilzes radi, vai tad nu nezināms, kāda mūsu dzīve? Un, lūk, kāda rinda bija bērinieku! Andris izskaitījis divdesmit zirgu! Un pilnības ar bērēs bija diezgan, ne tiem trūka ēdiena, ne dzēriena. Tik otrā dienā ap vakaru radi vēl sāka šķirties. Kur kalpa vīram tādas bēres var nākt? Bet paldies Dievam, man jau vēl radi ... Jēcis lai nu guļ mierā, velēnas apliku mīkstu mīkstās, kaps drīz apzaļos. Silgaiļu radu māsa Anna teicās uzstādīšot kapam vēl puķes, apkopšot, aplaistīšot, jo kapsēta šai tuvumā... Lai nu guļ izvārdzies, tāpat mums visiem reiz pienāks stundiņa...»
Pēc Jēča miršanas Andrejs no tēva un mātes tika mīlēts, kā man šķita, ar divkāršu mīlestību.
Bij jādomā, ka vecāki to mīlestības daļu, ko tie Jēcim dzīvam rādījuši, tagad pielikuši Andrejam, kam šādas mīlestības arī ļoti vajadzēja. Kas cits lai tad viņu, garā un miesā nespēcīgu, koptu, uzturētu un sargātu no trūkuma un posta dzīvē, kā tas nedz pazina, nedz atjēdza? Labi vēl viņam bija, ka tēva un mātes acis, lai gan jau vecas, par viņu bija nomodā.
Bet arī manis Andra tēvs neaizmirsa. No jauna viņš sāka ar mani nodoties, ciklīdz no žēlabām atspirga. Viņam un tāpat arī Andra mātei pašai patika un neapnika klausīties, kad kaut ko no Jēča dzīves zināju pastāstīt. Dažkārt viņiem stāstīju otrreiz to pašu, ko tie jau reiz no manis dzirdējuši, bet brīnums, ka viņi arvien klausījās un klausījās! Ar to Andra tēvs ar māti jutās pie manis tā pievilkti kā pie dēla...
Bet drīz nāca dzīves vilnis, kas mani aiznesa tālu no Andra tēva. Tik pēc ilgākas laika starpas kāds cits vilnis mūs atkal saveda kopā, bet šoreiz pavisam citādos dzīves apstākļos...

* * *

Nabadzība!
Cik grūtuma, sāpju, pazemošanas un apkaunēšanas, cik moku un asaru neatskan šinī vienā pašā vārdā: nabadzība?!...
Vai cilvēce saules mūžu nesīs šo smago nastu, kā jau gadu tūkstošiem nesusi, vai varbūt viņai cerība ausīs, ka šī pati nasta tak reiz tiks noņemta no viņas kamiešiem?...
Bet nabagu nams!
Vai tas nav tuvāku mīlestības zīme? Vai tas tiešām neliecina no kristīgas mīlestības, kas izsalkušus ēdina, izslāpušus dzirdina, plikus ģērbj?... Kur citur lai šie atstātie, tukšie, bezspēcīgie atrastu patversmi, ja ne nabagu namā?...
Kādēļ no Andra tēva un Andra mātes norāvu runu uz nabadzību un nabagu namu? To tūliņ teikšu.
Pēc labi garas gadu virknes atkūlos gandrīz nejauši dzimtenē, jo tā jau man jāsauc vieta, kur bērnu dienas pārlaidis. Bet drīz ceļš mani veda atkal tālāk. Bija pavasara laiks, pati Jura diena. Ceļi, vai lielie, vai mazie, visi izrūguši, dubļaini un grumbaini. Pabraukšana pa tādiem grūta un nemīlīga. Negribēdams vāģos kratīties un zirgam vilkšanu ar savu svaru apgrūtināt, atdevu savam līdzbraucējam grožus un pats sāku iet kāju ceļu no savas bērnu gadu mājas uz lielceļu. Šis celiņš izgāja it taisni gar pļavmalu, birzi un valsts nabagu māju uz Sauso krogu, kur man ar ceļa biedri bija norunāts sastapties. Ejot nesatiku neviena cilvēka, teka bija tukša un vientulīga, lai gan šodien bija Jura diena un cilvēku mīšanās pa visiem ceļiem un celiņiem. Biju jau iegājis birzī, aiz kuras tūliņ nabagu māja atradās. un šī nabagu māja modināja, lūk, man minētās domas par viņu pašu un viņā mītošu nabadzību.
Laiks apmācās. Krusas debess aizklāja sauli un gāzās ar vēju zemē. Graudi, lieli kā balti zirņi, krita grabēdami uz izgājušā gada sausajām lapām - arī lietus pilieni jaucās krusai pa vidu, un domas man izklīda. Nu tik mētelim apkakli augšā un galvu ieraut tajā iekšā, - lai lietus un krusa trako, cik patīk! Tā pagāju kādu gabaliņu pa birzi, lietus un krusa pamazām atlaidās, tā ka vaigiem vairs nebija jābīstas no krusas asajiem sitieniem. Drīz viss atkal bija pārgājis.
Putnu dziesmas atskanēja no jauna. Visa birzs trīcēja no dažādām balsīm. Tomēr šo balsu kopdziesmai trūka vēl tās pilnības, tā dziesmu kupluma, kāds, par piemēru, birzī ap vasaras svētkiem, kad viss meža orķestris pilnā skaitā sapulcējies.
Šim brīžam birzī bija tik vien tie dziedātāji, kam siltais ziemas apģērbs mugurā, kā arī tie, kam derīgi uzvalki pārejamam laikam no ziemas uz vasaru, jāsaka, kam iegādāti pavasara uzvalki, ar vārdu, basisti un tenoristi, arī dažas zemā alta dziedātājas. Bet vēl bija jāgaida siltāka laika, līdz varētu atnākt vārīgās, smalkās, vieglās vasaras drānās ģērbušās soprana dziedātājas un it īpaši visā pasaulē izslavētā solo dziedātāja lakstīgala. Kā jau teicu, tādas dziesmu pilnības, tāda dziesmu kupluma gan tagad birzī vēl nebija, tomēr arī tie paši «spēki», kas jau bija klāt, darīja, ko spēja, lai klausītāja ausis patīkami pamielotu. Un sirds, kam vien vēl pavasara nākšana mīļa, kam pavasaris un rudens vēl nav viena alga, tā jutās pacelta un ielīksmota arī ar šām pirmajām pavasara balsīm, ar šiem pirmajiem pavasara sveicieniem.
Varēju jau būt nogājis birzij ap vidu, kad sev netāļu priekšā izdzirdu cilvēka balsi. Paliku stāvot un klausījos. Un nu dzirdēju it skaidri runājam, tā ka pat varēju saprast pēdīgi teiktos vārdus:
«Pēter, nu jau krusa sen pārgājusi, iesim atkal uz priekšu.»
Un otra balss tūliņ atņēma:
«Gan, gan, Ilz! atpūtīsimies vēl drusku!»
Tuvāk piegājis, ieraudzīju divus vecīšus, vīrieti un sievieti, sēžam kāju celiņa malā zem kuplas egles, kur tie, kā protams, no krusas un lietus bija meklējuši patvēruma. Brīnums! viņu balsis man likās tik pazīstamas, tik ļoti pazīstamas, ka pat nakts vidū būtu atminējis, kas paši tie runātāji. Vai tie tik nebija Andra tēvs ar Andra māti? Bet kā tad viņi še ceļā uz nabagu māju?
Pašulaik esmu vecīšiem klāt - un tiešām! Pazīstu. Tie abi Andra tēvs ar Andra māti. Bet kā novecojuši, kā salīkuši! Gan tikai pāra desmit gadu, vislielākais ja tik daudz, pagājuši no mūsu šķiršanās, bet tagad kā viss pārvērties! Vai to kāds varēja paredzēt, ka mums tā reiz būs jāsastopas?...
Biju patlaban eglei piegājis klāt, kad abi sēdētāji, mani ieraudzījuši, uzcēlās un skatījās manī it kā iztrūkušies.
«Labdien, Andra tēv ar Andra māti!» es bildināju.
«Labdien, labdien!» abi atņēma vecuma vājām balsīm un brīnodamies skatījās manī tādām acīm, kādām palaikam skatās svešiniekā, kas mums pilnīgi svešs vai kura vārda un vaiga nevaram atminēties, bet kurš gan mūs tūliņ pazinis.
«Kur tad nu abi tā iedami?» es jautāju.
Vecīši, arvien vēl brīnodamies un kā iztrūkušies, skatījās manī.
«Laikam manis vairs nepazīstat?» es atkal jautāju.
«Kas nu var zināt... nevaram izprast...» Andra tēvs teica.
Es saucu savu vārdu.
«Ak tad tu, dēliņ! Vai, vai! Kas to būtu domājis!... Cik liels izaudzis!» Andra tēvs gandrīz reizē ar Andra māti izsaucās.
«Es gan, es pats, Andra tēv!»
«Bet kur nu tie gadi, - ak, toreiz biji vēl puika... kas tad nu vairs lai pazīst...» Andra tēvs teica.
«Un palūk, kāds nu liels izaudzis!» Andra māte atkal teica.
Šinīs īsos vārdos, ko abi vecīši uz manis runāja, atskanēja tik daudz prieka, tik daudz sirsnības, cik vien var atskanēt tēva un mātes balsī, kas pēc ilgiem svešumā pavadītiem gadiem pārnākušo dēlu apsveic dzimtenē. Kā saulīte pārlaidās pār viņu grumbainajiem, sirmajiem vaigiem. Un nu abi man spiedās klāt kā pie veca, mīļa pazīstama, jāsaka, kā pie mīļa dēla. Un tas pats satikšanās prieka spožums kavējās uz viņu vaigiem kā noejošās saules blāzma gāršā ap torņaino egļu sirmajām galotnēm. Bet sarkanā kvēle izdziest, un galotnes tinas krēslā un naktī, - viss drūmīgs un tumšs!...
Arī Andra tēva un Andra mātes ģīmjiem nozuda pirmējie prieka stari, kad atkal jautāju kā pirmāk:
«Bet kur tad nu abi iedami?»
Atbilde nāca gausi. Likās, it kā vaicātie gribētu papriekš smelties spēka, ko izteikt smago vārdu, kas viņiem kā slogs spieda krūtis. Un acis, vecās, izsīkušās, gandrīz neredzīgās acis skatījās manī kā ar sāpēm un žēlumu, kā līdzcietības lūgdamās, it kā gribēdamas skatieniem to izteikt, ko mēle nespēja. Viss pirmītējais satikšanās prieks no seja bija aizbēdzis, tik grumbas, dziļas un asas kā likteņa bargie raksti, un trīcošās, vecās galvas, un ķeģīši abiem rokās, - tie izteica manam jautājumam jau agrāk atbildi nekā pats Andra tēvs ar Andra māti.
Es iztrūkos, jo nu visu nopratu. Kā nazis man dūrās sirdī. Kur citur vecīši gāja, ja ne uz nabagu māju? To pašu apstiprināja man arī Andra tēva vārdi:
«Kur citur, dēliņ, kā uz nabagu māju?»
«Vai, Andra tēv, cik tev ar māti vecumā grūti!»
«Ko lai dara, dēls, citur neviens neņem pretī!»
Andra tēvs man atteica, saukdams šoreiz mani par dēlu, laikam domādams, ka «dēliņa» vārds pieaugušam vairs nepiekrīt, lai gan man bērnu dienu atmiņu dēļ pēdējais būtu mīļāks par svešāk skanošo «dēlu».
«Spēka jau tev, tik vecam, ar vairs nav, ko strādāt,» es teicu.
«Spēka gadi, dēls, pagājuši... vakars klāt... nekā vairs... maizes devēja neviena!...»
«Un tad nu abi uz nabagu māju?... vai, Andra tēv, vai!...»
«Labi, dēls, ka turpat vēl pajumte... vai tad nu tur ilgu laiku?... gan Dieviņš drīz atsūtīs stundiņu!...»
«Bet vai tad radi jums abiem?...»
«Ko nu radi!» Andra māte krita man starpā, «Andra vēl neņem pretī, kas daudzmaz var kustēt, ne tad nu mūs, vecus praulus!... Kurš tad gan nabagus sev ņems uz kakla?...»
«Ko nu, māt, uz radiem sirdīties! Pateic vēl Dievam, ka tie paši radi tev nabagu māju izgādāja. Nebūtu vēl tādu radu, diezin kur tad galētos...»
«Nu, kur tad mūs dzītu, mežā laikam pie vilkiem?» Andra māte atrunāja.
«Pateic Dievam, ka mežā vēl tevis nedzen, bet dod maizi un siltumu pie citiem cilvēkiem,» Andra tēvs atteica pretī.
«Nebūtu radi tev palīdzējuši...»
«Tu vienādi ar saviem radiem!» Andra māte vai jau ar dusmām atteica: «Kādu labu tad tie radi tev iedeva? Andris jau trešu gadu pie svešiem gandrīz par vēderu... Lūdzies tu, cik gribi, radi ne ausu nepaceļ, nosaka tik «slikti jau, māt, ir, bet mēs ar nekā nevaram palīdzēt», un tad ej atkal pie otra durvīm, - tur saka to pašu... Liekam, svešam tad labāka sirds nekā radiem...»
«Tu atkal radus paļāji! Saki, vai tad tu ņemtu tādus vecus krāmus savā pajumtē, ja tu būtu radu vietā? Kurus tu ņemtu, Vasaraudžus vai Upmaļus, vai Smiltājus?... Nezin kā tad būtu?! Un radiem pašiem visiem bērnu pulciņi, diezgan to pašu ko kopt... Labi, ka to pašu nabagu māju no pagasta izgādāja... teicās vēl tepat šo to atmest no pavalgas vai putraimiem...»
«Gaidi vien, gaidi! kad nav tik kā dzenim jāknābj kokā. Cik no tās pašas pagasta klēts būs, tik būs... uz radiem skatīdamies, vari nomirt badā...»
«Ko nu, Ilz, tā runā! Vai radi mums sliktie? Vai nebija Jēcim bēres kā saimnieka dēlam?... Teicās arī mums abiem iztaisīt tādas pašas... Nebēdā tu par radiem, aizvedīs ar godu uz kapiem, lai vakars pienācis kad trūkumā. Šķūtnieka zirga nejūgs mūsu zārkam priekšā... aizvedīs paši kā jau laikam radabrāli vai radamāsu. Kauna dēļ radi nedarīs citādi... tur tu nesaki ne vārda!»
«Ko nu, Pēter, ar tevi par radiem iesākt! Tev jau viņi vai nezin kas... Bet nu iesim, Siļgaiļu Ādams jau gaidīs pie nabagmājas ar mūsu grabažām.»
«Iesim, iesim! diezgan jau pa krusas laiku zem egles atpūtušies... jāiet atkal uz priekšu... Bet kājas gan vecas, neklausa vairs... no visa var manīt, ka vakars klāt,» Andra tēvs atteica Andra mātei.
Un tiešām! Abiem vecīšiem vakars bija klāt. Apskatīju Andra tēvu. Cik vecs un līks palicis par tiem pāra desmit gadiem! Nu jau tam droši gadi trīs četri astotā desmitā. Galviņa balta kā ābele pavasara ziedos, tik vien ar to starpību, ka ābele ziedonī un šī galviņa ziemas priekšvakarā. Aiz vecuma tā jau stipri trīs, tāpat kā stiegrainās rokas, kurās baltais ķeģītis. Acis pierē gan dziļi iekritušās, tomēr vēl nav zaudējušas sava agrākā laipnā skata, viņās vēl atspīd it kā pavasara mīlīgie stari, kaut arī visā citā sejā rudens bargās zīmes. Jo vairāk šais acīs skaties, jo mīļākas viņas tev rādās.
Cik viņās panesības, lēnības, pieticības un miera! Nekad gan viņas nav nikni raudzījušās uz pasauli, uz cilvēkiem, lai pašam arī nezin cik grūti bijis. Bet kājas, tās gan vairs neklausa, velkas vien gar zemi, spēka nav vairs viņu cilāt, un, jādomā, gabals jau labs šodien viņiem noiets.
Un Andra māte. Vecējusi arī viņa. Galviņa arī viņai balta, kaut gan tai vēl daudzmaz sirmuma. Arī viņai jau pāri par sešdesmitiem, nespēcīga un izkaltusi arī viņa, tik vien ģīmja vaibsti viņai asāki, acu skati stingrāki, cietāki. Gan vecums viņas spēku salauzis, gan pasaule un liktenis viņai sirdi mākuši, tomēr gars viņai vēl spēcīgs. Viņai nav lokanās kārkla dabas, viņai prāts celties pret visu cilvēku un pasaules varu un tos griezt pēc savas gribas. Bet nu, kad viņa tā neiespēj, tad labāk viņa ļaujas, ka tai sirdi lauž gabalu pa gabalam, - tomēr liekties neliecas. Viņa labāk no tiem ņemtu nāvi nekā žēlastības maizi. Caur tādu prātu viņa cieš divkārt, - dziļāk un sāpīgāk nekā lēnprātīgais Andra tēvs.
Liekas, ka viņa miesā daudz vājāka, gurdāka nekā par viņu daudz vecākais vīrs, tikai jādomā, ka viņas cietais gars ir tas, kas to vēl uztur un velk uz priekšu. Trīs arī Andra mātei galva un ķeģītis rokā, velkas kājas arī viņai - tomēr uz priekšu jāiet abiem.
Es kā trešais ceļa biedris eju līdzās pa šauro birzs celiņu un, klusu ciezdams, domāju, jo arī mani līdzgājēji mierā no runāšanas.
Kas Andra tēvs ar Andra māti bija par uzcītīgiem strādniekiem! Spēka ne vienam, ne otram priekš darba netrūka. To droši zinu, rokas un kājas tiem tik ilgām kustēja, kamēr vien tik jaudāja. Sava pelnījuma arī neviens gan rūpīgāk neglabāja kā viņi abi. Bet ko tur varēja aiztaupīt, kad jāģērbj pieaudzis dēls, jāģērbjas pašiem ar un spēks nevienam no abiem neaug klāt, bet tik dilst vien nost?
Palīdzības no radu puses arī nekādas nebija, - kurš tad lai ir tas ņēmējs? Radu jau nav mazums, bet par ko tad lai Upmalis ņem, kad Vasaraudzis neņem? Un par ko tad Vasaraudzim ņemt, kad Smiltājs neņem? Tas jau, lūk, tas posts, ka ņēmēju tik daudz un ņemamo tik maz. Bet nabagu māja, tā īsti piedienīga vieta, tā Andra tēvam ar Andra māti visderīgākā. Te vecīši nevienam nav par nastu, ne brāļudēliem, ne citiem radiem.
Kas par starpību starp Jura dienu divdesmit gadu atpakaļ un šo? Tad Andra tēvs ar māti vēl spēka gados, - tagad nabagi no pagasta žēlastības.
It dzīvi man atkal tēlojas priekš acīm toreizējā Jura diena, kad Andra tēvs atnāca, un līdz ar to visas atmiņas, kas saistījās pie Andra tēva. Kā burvja spoguli atspīd gārša ar vakara blāzmā kvēlošām galotnēm, no līčiem plūst brīnišķā smarža, tā reibina prātus, tā rāda man dīvainus skatus it kā no citas pasaules, - viss pārvēršas kā teiksmā, kā pasakā... Un puķes milzīgiem kātiem, pasakaini platām lapām un ziediem kā baznīcu zvaniem izšaujas iz līčiem, kur zilie tauriņi vakarā šūpojas; tās plaukst, zied, smaržo... viss kā brīnišķā sapnī... Šis sapnis mani kā rietekļa spārniem aiznes prom no pasaules, kurā naids, bēdas, trūkums, bads, sirds mokas un dvēseles izmišana... Es pilnīgi izrauts no pasaules trokšņa, no viņas spiedīgā tvaika, - es citā pasaulē, kur miers, zemes virsū nebaudīta laime, smarža, daiļums un pilnība...
Tomēr tas ir - tik sapnis! Lūk, man papriekš iet pasaules dzīves ēnas puse, - tur drebošās galvas un rokas, tur salīkušie stāvi, tur nespēcīgās kājas un vientuļās, bārenīgās, likteņa sitienu salauztās sirdis! Arī man šie gadi nav pagājuši bez pēdām, bez sirdī atstātām zīmēm. Arī es mācījies cik necik pazīt gaismu un ēnu pasaulē, cilvēku dzīvē, - bet kas tas pret to malku, kas šiem vecīšiem jābauda?
Gājām visi trīs, klusu ciezdami.
Birzs viscaur izdvašo mitru gaisu, pildītu kā ar puvuma tvaiku, - vēl visur ziemas ledainās saites, - tomēr urdziņās un dūkstīs jau urdz un pukst jautrā pavasara dzīvība, tik vien saule, visas dzīvības devēja, aizsegusies saltiem, pelēkiem mākoņiem.
Bijām pagājuši gandrīz līdz pašam birzs galam. Varēja jau manīt klajumu spīdam cauri. Nabagmāja vairs nebija tālu. Domāju, ka vecīši, redzēdami ceļa galu tuvumā, sāks iet daudzmaz žiglāk, jo gājuši bijām tik lēni, cik lēni vien var, - bet vai nu aiz noguruma, vai arī aiz sirds grūtuma Andra tēvs nopūzdamies nosēdās uz cintiņas un viņam līdzās Andra māte. Bija jānosēžas arī man, lai gan prāts nesās iet uz priekšu, bīstoties, ka līdzbraucējs manis jau negaida Sausajā.
«Bet kur tad nu Andris šogad?» es tagad pirmais iesāku valodu.
«Šogad Mežplēšos, pērn Dzirņos, nu jau trešs gads, kamēr pie svešiem vien,» Andra tēvs atteica.
«Ko lai dara? Radi jau arī vairs neņēma pretī,» Andra māte sacīja, «Mežplēšos šogad gandrīz par vēderu... labi, ka vēl tā ņēma.»
«Jums jau gan Andris nekā nevar palīdzēt?» es teicu.
«Ko nu palīdzēt!» Andra māte atbildēja, «vai tad ilgais gabals būs, kamēr nāks mums pakaļ uz nabagmāju?»
«Gan jau radi izgādās arī viņam nabagmāju,» Andra tēvs teica.
«Tu atkal ar saviem radiem!» Andra māte atteica.
«Nu, kā tad ne? Ja man nebūtu tik laba pulka radinieku, gan brāļadēlu, gan citu vietnieku pulkā, tad valsts vecis vis manis vēl nelaistu nabagu mājā un nedotu nekādas palīdzības no magaziņas, bet radi, lūk, izgādāja visu, - badu tak nebūs jāmirst, arī dārziņu vēl ierādīšot...»
«Gan jau redzēsim, - bet nu iesim, ka tiekam reiz galā,» Andra māte teica skubinādamās. Pēc brītiņa it kā negribēdams arī Andra tēvs piecēlās, un nu sākām atkal iet. Drīz bijām no birzs laukā, kur nabagmāju par gabaliņu varēja redzēt. Saule, visu laiku aizslēpusies aiz mākoņiem, tagad izklāja savus starus kā spīdošu palagu pār laukiem, birzi un nabagmāju, it kā gribēdama apgaismot tumšo teku, kas abiem vecīšiem tagad staigājama. Vai gan šī pati saules gaismā spīdoti māja nebija tā pati sēta, no kuras tautas dziesma teic:

Gan pazinu to sētiņu,
Kur ir daudzi bārenīšu:
Sētmalīši notekāti
Basajām kājiņām...
Tumsā gāju, neredzēju,
Kājām ceļa neredzēj.

Un, lai Andra tēvs ar Andra māti šo tumšo ceļu saredzētu, tad, kā jau teicu, saulīte to apgaismoja, izvilinādama arī pašus «bārenīšus un bārenītes» ārā vai nu sildīties «sētmalītī», vai arī skatīties abos jaunos pienācējos, kuriem vezums ar Silgaiļu zirgu jau stāvēja durvju priekšā. Pirmais, kas no nabagmājas iedzīvotājiem Andra tēvam nāca pretī, bija šīs mājas uzraugs un kārtībnieks, pensionēts atstavnieks Matvejs, pavārdā Grumba. Andra tēvam Matvejs bija vecu vecais pazīstams un biedris, jo lasītājs tak atminēsies, ka tie abi kopā bija mēģinājuši bēgt no zaldātiem. Kā jau zinām, abus toreiz bija noķēruši, - no šī laika viņu ceļš vienam no otra tālu atšķīrās: Matvejs nodienēja savus kara gadus divu ķeizeru laikā, Andra tēvs palika dzimtenē, līdz liktenis atkal abus jaunības biedrus saveda kopā, kaut gan tagad citādos apstākļos kā toreiz.
Matvejs (visi viņu sauca krustāmā vārdā) iznāca jau labu gabalu Andra tēvam ar Andra māti pretī un apsveicinājās ar tiem, īpaši ar pašu Andra tēvu, ļoti sirsnīgi. Pēc tam Matvejs deva arī man labu dienu, kad bija no Andra tēva dabūjis zināt, kas es tāds esmu. Nabagmājas iedzīvotāji, no kuriem lielākā daļa bija sievieši, Andra tēvam ar Andra māti visi bija pazīstami. Visi bija iznākuši ārā saņemt jaunos ienācējus, visi tādēļ arī ar reizi atņēma Andra tēva un Andra mātes labdienas. Nabagu vidū arī stāvēja vēl ne visai vecais vīrietis klibu kāju un vienu neredzīgu aci. Andra tēvs ar to līdzcietīgi sarunājās, apvaicādamies, cik ilgi esot, kamēr šim tā acs izsāpējusi, un cik ilgi jau nabagmājā, vai vēl ko šujot ar vai ne. Sapratu, ka tas bija skrodelis Vaskis, kas nelaimes un darba devēju trūkuma dēļ kritis pagasta apgādībā. Matvejs sāka gādāt par Andra tēva vezuma izcelšanu, teikdams tam ierādīt labāko un siltāko kaktiņu visā mājā, gar pašu krāsni savā «pusē», caur ko Andra tēvs tika pieskaitīts nevis nabagiem, bet Matveja paša piederīgiem. Bīdamies, ka, ar Andra tēvu gausi iedams un runādamies, neesmu nokavējies un ka līdzbraucējs manis nepārgaidās, sāku no Andra tēva un mātes atvadīties.
«Nu, ar Dievu, dēls, ar Dievu!» Andra tēvs teica ar Andra māti.
«Lai Dieviņš tev palīdz, jaunam, veselam!»
«Un jums abiem tāpat!» es atbildēju.
«Ko nu mums vairs, dēls, mēs jau veci, savu laiku nodzīvojuši, - mums jau lai Dieviņš dod tepat nomirt, viegli, mierīgi, - citur jau no šejienes vairs neaiziesim.»
«Kur nu citur vairs?» es runāju starpā.
«Tepat, dēls, tepat jānogaida vakara stundiņas, nu jau vienīgais ceļš mums abiem tik uz kapiem. Bet to gan abi lūdzam, kad nu viens vai otrs mirstam, uz bērēm gan nāc, neatraujies vis, neesi lepns pret mums, veciem cilvēkiem... Tu jau mums biji tikpat kā dēls. Nāc gan, dēls, lai nu kur tev jādzīvo, - gan ziņu tev aizlaidīs, kas pakaļ paliks, vai tad nu abi reizē nomirsim? gan radi tev ziņu aizgādās... Lai nu Dieviņš dotu mirt labāk ziemu... vasaru ilgi nevar glabāt... nezin, vai tu tad vari tik drīz tikt... bet ziemu tu gan varētu...»
«To gan, dēls, izdari, nāc gan uz mūsu bērēm, vai nu Pēterim vai man!» tagad arī Andra māte lūdza mani savu ties.
«Ja jau nu maz vien varēšu, tad jau to izdarīšu,» es solījos.
«Nu redz, nu redz! Tev vēl tā pati sirds, mūs tu vēl neesi aizmirsis,» Andra tēvs teica.
«Neaizmirsīšu ar nekad!» es apņēmos.
«Nu, tad jau tu būsi!» vecīši priecīgi izsaucās, un pār viņu vaigiem pārskrēja it kā saules gaisma.
«Gan lūkošu!... Bet nu ar Dievu, Andra tēv un Andra māt!» es teicu, kādu mazumiņu pirmajam saujā ielikdams.
«Kam nu, dēls, tā?» viņš man atteica, «gan jau mums vēl radi, badā jau nenomirsim. Bet paldies tev par to, lai Dieviņš tev palīdz.»
«Nu, ar Dievu!»
«Ar Dievu, dēls, ar Dievu! nezin vai šai pasaulē vairs redzamies?!... staigā vesels!...» abi man nosauca pakaļ.
Es sāku iet, noskatīdamies vēl, ka abi man tik tuvie vecīši spēra pirmoreiz kāju pār nabagmājas slieksni. Ko sirds tad abiem sacīja! - -
Saule aizbrida atkal aiz mākoņiem, aizsegdamās tumši, cieši, it kā līdz pašam vakaram negribētu vairs rādīties. Arī citi nabagmājas iedzīvotāji sagāja jaunajiem iedzīvotājiem no pakaļas iekšā palīdzēt Andra tēvam nokopties un norīkoties. Viņu vientulīgajā dzīvē ar abiem klātpienākušiem vecīšiem tak radās daudzmaz pārvēršanās, līdz atkal sākās tā pati vecā, ierastā dienu gaita...
Vai visi šīs mājas iedzīvotāji nebija līdzināmi seklumā uzskrējušiem kuriem, kas te bez palīdzības lēnām izirst, sadrūp?... Vai arī viņi kuģinieki, kam kuģis bangās sašķēlies un paši dzīvību tik ar mokām glābuši tukšā, vientulīgā salā, no kuras ilgodamies gaida pārvedēja uz dzimteni, kur auglība, pilnība, miers un laime? Un gaida, gaida ilgodamies, bet braucējs vēl nerādās salas tuvumā, visapkārt tik bezgalīga jūra un viļņu kaukšana... Vai ilgi vēl jācerē, jāgaida, jābaiļojas?... Vai apvāršņa malā it kā miglā neredz jau spīdam glābēja kuģa baltās buras?...
Cik ilgi Andra tēvs še gan mitīs? Cik ilgi Andra māte? Gan še pūliņa viņai būs diezgan, taisot vīram un dēlam apģērbu. Un Andra tēvs, ko tas darīs, jo bez darba viņš nerima? Pa vasaru apkops savu mazo sakņu un tupiņu dārziņu, pa ziemu varbūt metīs tīklus. Bet acis pašam pavājas, vai gan tīklam tāpēc neizlaidīsies, nepārmetīsies daudz acu?
Priecājos ļoti, ka uzraugs Grumba bija Andra tēvam draugs, lai nu tādēļ viņam nevarēja nākt nekāda palīdzība, - jo tās jau Andra tēvs gaidīja no radiem, tomēr viņš varēja cerēt uz Matveja aizstāvēšanu pret citu mājas iemītnieku pāridarījumiem, ja tādi atgadītos, kā arī varēja būt drošs, ka Matvejs pats viņa ne ar pirkstu neaiztiks. Un Matvejs kārtības un miera uzturēšanas ziņā bija dažreiz bargs un bīstams. Šinī mājā viņš bija pilnīgs valdnieks, kas viņam nepadevās, tam ar pletni, kas vadzī. Pirmā laikā gan Matvejam tik plaša brīvība nebija atvēlēta, bet, kad nabagi, īpaši sievietes, ar savām ķildām un sūdzībām bieži apgrūtināja pagasta priekšniekus, tad Matvejam šie pameta klusām ar acīm, lai izlīdzina visu labāk pats vien. To Matvejs tūliņ saprata un gādāja par disciplīnu, turēdams mājā par augstāko lietu mieru un klusu ciešanu. Kā lai pie tā visa arī taisnība biedrotos, par to Matvejam bija mazāk bēdas. Dažreiz atlaida sūdzētāju un sūdzēto ar to pašu maksu, - pietika tik, kad mājā bija miers. Ja arī kaut kur kaktiņā slepenībā klusām kāda asariņa par netaisnību noritēja, Matvejs tās neredzēja un par to nebēdāja. Jo bargu to dzirdēja esošu tad, kad atnācis mājā iedzēries. Tad mājā valdījis tas lielākais klusums. Beigās pašai pagasta valdei bija jātic, ka Grumba uztur brangu kārtību, jo nedzirdēja vairs sūdzību ne par uzraugu, ne par nabagiem.
Tādu liecību par Grumbu vēl šai pašā Jura dienā dabūju dzirdēt, kad nezin kā runa bij ienākusi par nabagmāju un viņas iedzīvotājiem. Bet par brītiņu man izdevās iepazīties pašam tuvāk ar šo karavīru.
Patlaban kā biju atnācis Sausā krogā, kas, ja daudz, tad versti bija no nabagmājas, bet sava līdzbraucēja tur vēl neatradu priekšā. Apjautājies izdzirdu, ka neesot še vēl nemaz redzēts. Nopratu, ka viņam laikam kāds kavēklis ceļā gadījies. Man neatlika cita kā uz viņu gaidīt. Priekšpusē cilvēku bija daudz, tādēļ nogāju sānistabā, līdz paņemdams laika kavēklim laikrakstu, ko te kā retu pazīstamu sastapu uz krogojamā galda.
Kādu laiciņu lasījis, izdzirdu priekšpusē pazīstamu balsi. Sāku klausīties, tiešām! - tas Grumba. Gribēdams ar viņu vēl parunāties par Andra tēvu, izgāju es arī atpakaļ priekšpusē. Tukšākā sienmalī uz soliņa sēdēja Grumba un viņam līdzās Vaskis. Es abiem piegāju klāt. Mani uzskatījis, Matvejs tā iesāka runāt:
«Redz nu, atsūtīju šo pēc šņabja, lai atnes mums, ko ar veco Avotiņu uz satikšanos nodzert kādu glāzīti, - bet gaidi, pagaidi, Vaska ne jutin...»
«Ko nu, Matvej, man jau, tu zini, kliba kāja, nevar nekur paskriet.»
«Nu, būtu tu bijis dienestā, gan tevi tur izmācītu ar visu klibo kāju.»
«Varbūt gan, Matvej...»
«Ko varbūt? Palūk, man jau turpat septiņdesmit, bet es vēl uz nagiem un nodzeru savu čarku, ka tik bārda nospurkš! Ej atnes man pusstopu un mazo mēriņu!»
Vaskis aizkliboja uz stoiku.
«Par ko nevedāt Andra tēva ar līdz?» es jautāju.
«Vai vecā Avotiņa, vai?»
«Kā tad?»
«Izvedos jau tiku tik daudz, bet kā nenāca, tā nenāca, teicās no nākšanas piekusis un palika uz savas gultas sēdot. Es atsūtīju Vaski ar buteli šurp, bet nevarēju sagaidīt un tā nācu pats lūkot, kur palicis. Jāaiznes kāda lāse šņabja uz māju, var būt, ka tur ko dzers, lai gan Avotiņš dzērājs nav lielāks par gaili.»
«Bet ko viņš tur tagad sadarīs?»
«Vai Avotiņš? Teicās metīšot tīklus un nupat vasaru apkops savu dārza gabaliņu... Gan cilvēks savu laiku nodzīvos. Bet vai nu gluži tāda dzīve būs kā man? Nebūtu toreiz, kad mūs abus noķēra kā zaķus, meklējis vietnieka, bet nācis man līdz karā, tak kas labāks būtu sadienēts nekā pagasta maize. Kroņa būšana un pagasta būšana liela starpība...»
«Bet radi tak, kā pats domā, viņam palīdzēs?»
«Par viņa radu palīdzību es nesolu ne petuka. Kas tie par radiem? Pašu vēl tik daudz saimnieku, un tad nevienam nav lieka kaktiņa, ko nodot vecīšiem; «staršiņš» jau (Matvejs sauca pagastvecāko par «staršiņu») tādēļ arī vecam Avotiņam rūmes vēl negribēja dot nabagmājā, lai ņemot radi paši pie sevis. Bet radi sasperas vietniekpulkā, sadzirda arī vēl citus un nospriež Avotiņam nabagmāju. Labi, ka no kakla nost. Lai nu dzīvo, - kamēr...»
Grumba būtu vēl ko tālāk runājis, bet Vaskis jau ar šņabja pusstopu un mēriņu bija klāt.
«Lūk, še, Matvej, brandvīns... nevarēju drīzāk. cilvēku, lūk, daudz pie stoikas!... Pusstopu arī, krodzinieks teica, lai nesot rokā, vajagot...»
«Salej butelē!» Matvejs pavēlēja, «bet atnes papriekš «tukturīti».»
Vaskis atkal aizkliboja pēc «tukturīša» un tūliņ ar bija atpakaļ. Grumba tagad pa «tukturīti» salēja sīvo butelē un ielēja no buteles vienu mēru, līmetni pilnu, glāzītē un iemeta to kā ogu mutē. Pēc tā, ģīmi un acis aiz dzēriena sīvuma izšķobījis un izmirkšķījis itin kā vājnieks, kam jābauda riebīgas zāles, Matvejs ielēja otru mēru glāzītē un, to man garām sniegdams, teica:
«Jūs jau «prastā» laikam nedzerat, lai tad dzer Vaskis.»
«Paldies, Matvej!» Vaskis atteica, iztukšoja mēriņu, ne tik pilnu kā pirmo, un, dzēriena stiprumam pietiekošu godu dodams, izšķobīja arī viņš savu ģīmi un samirkšķīja savas acis tikpat cieši, jāsaka, vēl ciešāk nekā pirmāk Matvejs. Bet man likās, ka Vaskis savilka ģīmi tiešām aiz sīvā stipruma, bet Matvejs, kā likās, to darīja vairāk pieklājības dēļ pret mani, svešāko, nekā aiz patiesas vajadzības.
Izdarījis visus šos čarkas pēcdarbus, Vaskis no svārku kabatas izvilka viņam nezin kad pazīstamā iedotu siera gabalu, jau labi sakaltušu, un, mazāko pusi nogriezis sev, lielāko pasniedza Matvejam.
«Ā! tev laba zakuska... Bet tad man jādzer vēl viens mēriņš.» Pie šiem vārdiem Matvejs ielēja sev no jauna glāzītē un iemeta to tikpat žigli kā pirmo, bet tagad mazāk ģīmi savilkdams nekā pirmīt, - laikam Vaska iedotās «zakuskas» dēļ. Ievērojamākais pie šī mēriņa tukšošanas bija tas, ka šoreiz tik Matvejs drusku nospurkšās un nobraucīja savas sirmās ūsas, un tad sāka krimst Vaska sieru. Nokodis kādus kumosus, gribēja dot otru mēru arī Vaskim, bet šis aizrunājās, ka esot diezgan ar to pašu vienu.
«Jums gan, Matvej, laba sirds pret saviem ļaudīm?»
«Ir laba, bet pie reizes arī nav laba,» uzrunātais atbildēja, «uznāk dusmas, un - pletnei darbs.»
«Bet vai tad kāds jūsu nebīstas?»
«Bīšanās dēļ tad jau to daru, bailība tak drusku katram jādod, lai zin, ka priekšniekam jāklausa. Noķer jau nu pie reizes arī dažs labs par tīri nieka vainu, dažreiz tik par to, ka ielaidies ar vainīgo, - kā šis pats «vestes skrodelis»...» (Grumba pasmējās un tad, pret Vaski pagriezies, teica.) «Nu, diezgan tu savā laikā puiku pletnējis, diezgan bikstījis ar olekti, reiz tak tev pašam ar jādod pabaudīt, kā ir uz paša muguras... Vai gan Avotiņa Jēci tu atstāji sausā? Vai tev grēka nebija - nabagam sist? Toreiz tev tas par to bija, ka tu tak kādreiz būsi iesitis mana drauga dēlam,» Grumba teica, it kā savu apziņu klusinādams un priecādamies, ka uzgājis reiz iemeslu, kura dēļ Vaski varētu saukt par vainīgu.
Es paskatījos arī uz Vaska, man likās, it kā šis gribētu Matvejam kaut ko atbildēt, laikam teikt: «Vai nu kāds bez sitiena iemācīts amatā? Ne manis tā mācīja, ne es tā mācīju,» bet vārds laikam aizspriedās līdz ar kumosu kaklā, un viņa redzīgā labā acs pieskrēja pilna asaru. Man šī Vaska klusu ciešana ķērās pie sirds. Arī Matvejam sirds laikam kaut ko pārmeta. Gribēdams to nomierināt kā naktī uztrūkušos, kunkstošu bērnu, viņš iesvieda trešo mēru, šoreiz ne acu nepamirkšķījis, un tad, vēlēdamies to pašu kunkstētāju iešūpot, nolaistā balsī sāka atkal runāt:
«Nu, nebīsties vairs nekā, reiz tas bija, uz priekšu tevis vairs neaiztikšu, tas jau arī bija tūliņ pēc tavas atnākšanas... vēl tevis nemaz nepazinu, tu jau lēns kā jērs... Arī es uz vecumu palieku lēnāks, nesanāk jau vairs tik bieži dusmas kā agrāk, lai nu kādreiz vēl mātītes izsloksnē, bet kas tas pret agrākiem gadiem?! Tad bija gan bēda, ko redzēt...»
«Vai patiesi, Matvej?» es jautāju.
«Jā, nudien! bēda redzēt! Kad toreiz noturēju «smotru», tad zini, ka bija bailība. Tur vēl dot priekšniekiem tiesāt... nieki! Es izdarīju pats. Ja vajadzēja, izpletnēju visu māju pie reizes! Tagad tas viss tik bērna rājiens pret to laiku... Un palūk, kā visi bijās. Neviens ne čīkstēt nečīkstēja! Tad «izkomandierēju» gan kā karapulku... Ā, toreiz biju gan sirdīgs! Nu jau man pašam ar vecums klāt. Bet, kur vajag, pierāju vēl tagad ar. Gan es pats diezgan grūtuma izturējies, diezgan mācījies, diezgan mācīts... Pazīstu dienestu...»
«Vai ilgi dienējāt ķeizeram, Matvej?»
«Diviem ķeizariem izdienējos. -Nu saproti... nav šutka. Es zinu, kā jāklausa, tur nedrīksti tu ne mutes atvērt, un tad te es ļautu mātītēm vaļu? Jāpasmejas, lai tad es dienesta neredzējis!... Pletne diezgan man strādājusi, bet par to ar miers mājā... tagad tik aizsaucies vien «smirna!» - un, palūk, visi klusi kā peles salien kaktos.»
Matvejs iemeta jau čarku viegli kā zemeni. Man palika bail no Grumbas «smotrām», «komandierēšanām» un visiem citiem viņa disciplīnas līdzekļiem. Man palika bail arī dēļ Andra tēva, ka dusmās Grumba tam nepadara kādas pārestības, tādēļ kā aizlūgdamies ierunājos bargajam mājas uzraugam:
«Bet Andra tēva gan, Matvej, neaiztieciet.»
«Dievs pasarg, - tam pirkstu piedurt! Lai tad es suns, ne cilvēks!... Drauga dvēselei pāri darīt, ar ko abi kopā vēl bēgām kā brāļi?! Par to nav jābīstas... Gan viņu glabāšu kā aci pierē; sargāšu kā savu acuraugu... Dievs sarg to, kas viņu aiztiks! tam tūliņ ar pletni. Jāsaka, tas cilvēks ar godu, aiz nespēka ienācis nabagmājā, bet dažs tur ir tik aiz slinkuma un palaidnības, un, kad tādus čamda, tad vēl nav nelaime... Nesu, lūk, vēl čarku... brālim savam...»
«Labi, labi, Matvej!»
«Bet nu jau butele būs gandrīz tukša, paši vien būsim izdzēruši.» Matvejs teica «paši», lai gan Vaska daļā nebija vairāk kā viens mēriņš.
«Gan jau Andra tēvam ar vēl būs, viņš jau maz dzer,» es teicu.
«Kas tur? tāda pile! Vaski, ej atnes vēl vienu korteli, pieliesim butelē klāt, ko uz māju nest, un ņem tukturīti arī tūliņ līdz!» Vaskis aizkliboja.
«Labi gan, Matvej, ka par Andra tēvu tā domājat.»
«Nu kā nu ne? Tas ir cilvēks! Bet citiem jādod ar rāšana, kur rāšanas vajag. Bez tās dzīvē neviens nav izticis, ne iztiks. Cilvēks jāsāk rāt jau no mazatnes. (Matvejs šos vārdus runāja ne tik vien uz mani, bet arī uz citiem tuvāk stāvošiem kroga ļaudīm, kas sāka mūsu sarunā klausīties.) Neesmu arī savu bērnu atstājis bez rāšanas, rāju diezgan krietni... Tas pats Petruškis dabūjis diezgan siltuma. Bet, kad tēvs rājis un vēl rāj, tad citam ar nav daļas pirkstu piedurt pie zaldāta bērna, ja negrib to iegrūst karstās pirkstīs...»
«Kur tad tavu puiku svešs rājis?» kāds no apkārtstāvošiem ievaicājās Matvejam.
«Kur citur kā skolā? Tas pats Zālīte ņēmis un izpēris.» (Matvejs ilgā dienesta dēļ tik vēli bija varējis precēties.)
«Tad laikam tak vainu diezgan lielu būs padarījis?» es teicu.
«Bez vainas nu gan nav bijis, esot otru sakavis, bet vai tādēļ viņam brīv zaldāta bērnu aiztikt? Tēvs nodienējis diviem ķeizeriem, un tā bērnu viņš drīkst aiztikt?! Palūko tu tik tagad zaldātam pielikt pirkstu pie pogām, tad redzi, kur tu palieci!... Par ko tad es tēvs, par ko tad es pats nevaru rāt? Bet es tā mierā nepalikšu, es žēlošos,» Matvejs solījās, juzdamies savā zaldāta godā aizskarts.
«Pie kā tad tu žēlosies? Taisnības tev neviens nedos, jo puika vainīgs,» kāds atkal runāja no pulka.
«Pie kā žēlošos? Nu neprasi, tu domā, ka es ceļa nezinu, kur iet... Šis vīrs nav vis jāmāca!... Man maza lieta aizlaist tik zinu žandieru palkavniekam, tad redzi, kā izvāra... Tad Zālīte gaismas vairs neredzēs... Apdomā, zaldāta bērnu pērt! Par ko tad es tik grūti dienējis?...» Matvejs būtu vēl ko teicis, bet atkal jau Vaskis ar korteli un tukturīti bija klāt, un šis apstāklis novilka viņa domas no uzsāktā priekšmeta.
Arī mans ilgi gaidītais līdzbraucējs reiz piebrauca un ienāca iekšā mani skubināt tūliņ uz braukšanu. Teicās dubļainā ceļa dēļ nevarējis citādi pakulties uz priekšu kā tik vienos soļos.
Es teicu Matvejam un Vaskim «ar Dievu», pirmajam vēlreiz pie sirds likdams:
«Bet, Matvej, tā ka par Andra tēvu un Andra māti labi gādājiet!»
«Nav bēdas, - kad saku vārdu, tad nav bēdas... Kapā mani vēl pieminēs!... Bet nu jāiet arī mums uz māju, jāaiznes čarka, lai cilvēkam paliek priecīgāks prāts...» tā Grumba atkal atteica un iznāca tūliņ mums no pakaļas pa durvīm ārā, aiz viņa tūliņ Vaskis.
Mēs iekāpām vāģos un tūliņ sākām braukt.
Braucot pametu arī vēlreiz acis uz nabagmājas priekšnieka un viņa apakšnieka Vaska. Pirmais gāja stingrā, taisnā karavīra gaitā, jo vecums muguras tam vēl nebija saliecis, var būt, ka tukšotie «mēriņi» arī pie tā darīja savu tiesu. Labu gabaliņu iepakaļus kliboja Vaskis, pie katra soļa galvu uz labo pusi paliekdams un ar ķeģīti ceļu taustīdams...
Drīz abi man izzuda no acīm, jo iebraucām mežā, kur ceļš liecās.
Braukdams arvienu domāju, vai Matvejs tiešām turēs vārdu, vai tiešām Andra tēvu turēs kā acuraugu, vai viss solījums nebūs dots tik pirmajā draudzības siltumā, bet vēlāk piedzīvoju, ka vecais karavīrs tak pildījis, krietni izpildījis to, ko solījies. Šai lietā no viņa pilnīgi varēja teikt: vīrs un vārds.

* * *

Šī pieminētā reize bija beidzamā, kur satikos ar Andra tēvu. Dzīva viņa vairs neredzēju.
Varēja būt gada pusceturta pagājis, kad man ap janvāra vidu ienāca vēstule ar apriņķa pilsētas štempeli. Rakstītājs bija Upmaļa dēls, tagadējais jaunais Upmalis, tas pats, kas mani Jēča bērēs vadāja, rādīdams zirgus un stāstīdams par bēru vīkšanu. Vēstule atnesa ziņu, kas jau sen bija gaidāma, proti, to, ka Andra tēvs nomiris un ka man nākošu svētdien jābrauc uz bērēm. Izvadīšana būšot turpat no nabagmājas. Beigās jaunais Upmalis kā «radinieks» manis lūdza, lai es neatraujos, jo nomirējs pats esot vairāk reižu piekodinājis mani lūgt bērēs.
Par ko gan es, neradinieks, Andra tēvam biju tik tuvu, ka manis vēl pēdējā brīdi nebija aizmirsis? Ar ko viņš man stāvēja tik tuvu, ka šī ziņa mani tik ļoti aizkustināja, kā kad daļa no manas paša sirds būtu nomirusi? Kas tā par saiti, kas cilvēkus tik cieši saista vienu pie otra?
Un, skat, iesākumā šīs saites pavisam nemana, sirdis viena otrai vēl svešas, tām, liekas, kopā nekādas biedrības. Bet dzīve tās tuvina. Dien no dienas sirds slepenās durvis atdarās, atdarās tie paslēptie, dziļie sirds strauti, kas ne katra acīm redzami, kuru tecēšana ne katra ausīm sadzirdama, - atdarās daiļie, smaržīgie sirds ziedi, kas sveša acīm aizklāti, bet tuvu stāvoša mīļām acīm atsedzas kā puķu lapiņas rīta rasā spožajam saules vaigam. Tā acīm paspīd arī daža laba sirds dzelmē glabāta pērle, kur svešinieks varbūt redzēja tik nespožo vāku...
Un mēs ar Andra tēvu? Mēs bijām tuvu ieskatījušies - iedzīvojušies viens otra sirdī... Un, lūk, tā saaug nemanot kopā. Sirds sadodas ar sirdi. Tā izaug draudzība, tā mīlestība. Bet tad, kad nāk šķiršanās, mūža šķiršanās, tad tik sajūtam, cik ciešas saites mūs vienojušas, tad sajūtam arī visa šī zaudējuma svaru, tad sajūtam, ka, šādām siržu saitēm irstot, arī mūsu pašu sirds raisās pamazām vaļā no pasaules, tā mācās šķirties, mācās apradināties ar pēdējo šķiršanos un beidzot pašā šķiršanā mācās meklēt savienošanos...
Un kā Andra tēvs pats vēl pie nabagmājas manis lūdza, lai nāktu viņam bērēs! Kā lūdza arī Andra māte!
«Mēs jau citur no šejienes vairs neaiziesim, mums jau lai Dieviņš dod tepat nomirt, viegli, mierīgi... nu jau tas vienīgais ceļš mums abiem tik uz kapiem... nāc, dēls, neatraujies vis!... Lai nu Dieviņš dotu mirt labāk ziemu!...» Un, lūk, kā beidzamā vēlēšanās piepildījusies! Man pilnīgi atlika laika, lai gan gabals tāļš bij jābrauc, nonākt svētdien uz Andra tēva bērēm.
«Nezin vai šai pasaulē vairs redzamies!» tie bija viņa pēdējie vārdi. Bet mēs neredzējāmies vairs. Un, ja ar būtu redzējušies, ko tad gan es ar vairāk būtu ieraudzījis kā tik grūto vecuma un nabadzības nastu uz nespēcīgajiem pleciem? Bet tagad? Tagad viss tas pārciests! Viss sūrais likteņa malks iztukšots - līdz pašam dibenam!... Lai gan stipri skubinājos ar braukšanu, tomēr svētdien agrāk nenokļuvu pie nabagmājas kā ap pāri pusdienas. Braukdams arvien bijos, ka neaizkavējos; un tā ar notika - ar visu skubināšanos tomēr biju aizkavējies. Kalniņā ticis, ieraudzīju, ka bērinieki ar zārku priekšgalā pašulaik nobrauca no nabagmājas uz lielceļu, kas veda uz kapsētu.
Andra tēvs jau bija izvadīts!
Bet uz kapsētu es varēju nokļūt pašā laikā. Garais brauciens tak man nebija bijis par velti.
Jā, es redzēju Andra tēvu šai mājā ienākam, tagad redzēju arī viņu izvedam. Bet starpība liela starp toreiz un tagad! Toreiz Andra tēvs klusām, it kā kaunēdamies, kā ļaužu acu bēgdams, ielīda ar Andra māti nabagmājas paspārnē, un palūk, kā nu tagad viņu izved! Kas par brīnum garu rindu bērinieku! Zirgu nevari gandrīz ne izskaitīt! Te redzams viss spīdošais Andra tēva radu gods! Neviens no tiem nebūs atrāvies, visi būs nākuši! Katram te jāsaka: skat, kas par radiem! Kā tie savējus cienī, nekaunas vis vecā Avotiņa, lai arī viņš dzīvojis nabagmājā, bet izvada, lūk, ar kādu godu! Retam saimniekam vēl tādas bēres kā vecajam Avotiņam! Te citi radi lai ņem priekšzīmi. Lai mācās, kā īsteni radi pazīst savu radubrāli, lai tas kad nabags!... Palūk, ka neskatās vis uz bagātību!...
Brīnišķā pasaule! Cik savādi tā dara! Mirušu tā dažreiz nezin kā būtu godājusi, nezin kā slavējusi, bet dzīvam tā nevēlēja ne maizes garoziņas, ne ūdens piliena. Lai slāpst, lai mirst badu, lai cieš kaunu un pazemošanu, - viņas cietā sirds par to neiežēlojās. Bet, kad nu šis pats mocītais, vārdzinātais mūžu nobeidzis, tad viņa klāt ar savu godu, ar savu slavu un kaisa to uz cietēja kapa pilnām, šķiedīgām rokām. Bet kas mirējam šis gods, kas mirušam šī slava? Viņš vairs tā nedzird, viņš vairs tās neredz! Viņš neredz krāšņo kapa vaiņagu, ko pasaule noliek uz viņa kapa, viņa piemiņa tik asie ērkšķi, ko tas mirstot kā algu ņēmis līdz no pasaules... Vai viss nav tik pamudinājums dzīvajiem censties pēc tā, kas krietns un patiess, lai arī pasaule acumirklī tā nesaprot, nemāk cienīt, ne atzīt?... Drīz arī es esmu klāt pie nabagmājas. Nespēcīgie vīrieši un sievietes, sanākuši ārpus durvīm, noskatās Andra tēva zārkam no pakaļas un kā vaicādami uzskata cits citu: kuram nu pēc viņa būs reize? Man... vai tev?...
Sanākuši arī ārpus durvīm tie Andra tēva radi, kas zirgu trūkuma dēļ paliek nabagmājā, kas tagad bēru māja, kā arī dažas sievietes un bērni, kurus plāna apģērba dēļ nevarēja līdzņemt uz kapsētu.
Piebraucis pret pašām durvīm, redzēju, ka kāda sieviņa pa nabagmājas ceļu mudīgi steidzas uz lielceļu, kur es braucu. Man likās, it kā viņa būtu metusi ar roku, lai pieturu. To arī darīju. Pienākusi viņa man lūdza, vai es šo ar nevarētu ņemt līdz uz kapsētu, ja es turp braukdams. Ar prieku viņu uzņēmu, jo nu tak atradu biedreni, kas man varēja stāstīt par Andra tēva izvadīšanu. Un ne tik par to vien, bet arī par viņa dzīvi nabagmājā, jo šī sieviņa, kā vēlāk dabūju zināt, bija arī pati šis mājas iemītniece.
«Nu jūs par vēlu!» viņa teica man, - «izvadīšanas neredzējāt, tad bija gan izvadīšana, bija gan bēres! Ne tādu nabagmājā redzējuši, ne redzēs, - tāda goda! Ak, tu mīļo dieniņ, ko radi visa nebija saveduši, gan ēdienu, gan dzērienu, arī mūs visus izmieloja!... Bija tur alus, bija tur citu dzērienu, - gan baltmaizes, gan gaļas, tik bagātas bēres...»
Vecīte rādījās labi runīga, tādēļ tai gribēju izvaicāt par Andra tēvu no paša gala.
«Nu, kā tad Matvejs ar Andra tēvu satika? Vai nebija sirdīgs?»
«Ak, tu mīļo dieniņ! Kas mums viegli gāja dēļ Andra tēva! Matvejs pavisam palika citāds, ne vairs tā bārās, ne dauzījās. Visi manījām, ka mums ar Andra tēvu pati laime atnākusi. Un kā Matvejs Andra tēva klausīja! Cik viņi labi satika! Vai tur Matvejam bija šņabsts, vai labāks kumoss, nekā ne dzēra, ne ēda bez Andra tēva. Vai, labi gan viņi dzīvoja, lai Dievs dod visiem tā satikt! Un pie Matveja viņš mums bija liels palīgs, liels aizstāvis. Ja kāds ar kaut ko sliktāk bija padarījis, - piegāji vien pie Andra tēva, lai aizlūdz pie Matveja - tūliņ Matvejs klausīja un piedeva... Lai viņam par to vieglas smiltis! visi viņa dēļ raudāja... nezin kāds nu uz priekšu Matvejs būs? Ka nepaliek tāds pats kā agrāk... Katrs viņu pieminēs... Andra tēvu... Bet Dieviņš, lūk, nelika vairs ilgāk dzīvot.»
«Beidzamā laikā gan Andra tēvs esot palicis gluži nevarīgs...»
«Gluži pagalam! Nekā jau vairs nespēja. Gaidīja vien jau tās pašas stundiņas - un, lūk, Dieviņš atsūtīja ar. Vēl Jaunā gadā Matveja Petruškis lēja laimes, katram savu, nezin kas tur Andra tēvam bija izlējies, - teica, ka šim vēl izlijusi laime uz dzīvošanu, bet Andra tēvs pats tā neticēja, negribēja ar vairs nekā dzirdēt no dzīvošanas; ko nu šis tāds bez spēka, bez veselības vairs dzīvošot, nezin kā vēl jaunā gadā esot pārgājis, nedomājis nemaz, ka to vēl piedzīvošot, - un redz! Nedzīvoja arī vairs. Pats arvien teica, kad jau Vaskis nomiris, un tas par šo tak bijis stiprāks, kā tad šis vēl būšot dzīvotājs.»
«Vai Vaskis ar jau nomiris?»
«Priekš Ziemas svētkiem jau nomira. Šitās šoziem jau otrās bēres mūsu mājā.»
Rikšos laizdami, piebraucām arī mēs klāt pie garās bērinieku rindas, un man bija vaļas viņu tuvāk aplūkot. Šī rinda bija daudz garāka nekā toreiz Jēcim, kad arī Andra tēva radi visi bija kopā. Katrs likās uz šo dienu izraudzījis labāko iejūgu un pajūgu, lai Andra tēva bērēm darītu godu.
Gar Sauso krogu braucot, daudz kroga ļaužu bija sastājušies kroga priekšā skatīties, kā veco Avotiņu aizved uz kapiem. «Skat, kas zirgu! palūk, kas par rindu!» dzirdēju apbrīnojam bēriniekus. Ceļš iegriezās mežā. Es atkal uzsāku sarunu ar savu līdzbraucēju.
«Vai radi Andra tēvam uz nabagmāju ar ko sūtīja?»
«Gluži bešā jau nebija. Sūtīja ar pa reizei šo to. Vienādi tā pati Upmalene visvairāk, citi retumis tik... Bet viņi jau paši iztika. Kamēr spēja, Andra tēvs meta tīklus, apkopa savu dārza stūrīti, turēja paši savu sivēniņu - iztika, kā varēja... vai nu mēs te diezin kādu labumu kārojam? Nu jau gan visu rudens gabalu nekā vairs nespēja kustēt, nogulēja tāpat vien visvairāk uz gultas, kamēr ir stundiņa pienāca...»
«Ar ko tad Andra tēvs īsti mira?»
«Nebija nekādas īstas vājības, stāstīja, ka krūtis sāpot, krusti, spēka neesot, kā jau laikam vecam cilvēkam... vai nu tie ar vājību mirst? Vecums klāt, - jāmirst. Tā Andra tēvam ar. Jāsaka kā Matvejam: uznāca drusku ciešāk un nospieda kā cāli: cik tad vecam vajaga? Paklau, jau zvana!...»
Vecīte norāva valodu, izdzirdusi pirmās zvana skaņas. Laiks no rīta, man braucot, gan bija skaidrs un salts, bet ap pusdienu sāka mākties un atlaisties. Zvana citkārt tālu dzirdamā skaņa, palēna vēja projām nesta, šoreiz nebija tik spēcīga, lai arī no meža jau bijām izbraukuši. Bet, jo tuvāk piebraucām baznīcai, jo vairāk viņa balss pieauga, palikdama skaņāka, varenāka. Pie kapsētas piebraukušiem, zvana balss skanēja tādā pilnībā, tik brīnišķā skaidrībā, ka visas viņas skaņas likās savienojoties vienā pašā brīnišķā dziesmā, kurā izskan cilvēka mūža gaitas gals, izskan pats viņa dienu mūžs, - kas, lai cik garš, cik īss, - cik augsts vai zems, laimīgs vai nelaimīgs, tagad saņemts šīs pašas dziesmas vara skaņās, izteic bez vārdiem visu, visu mūža likteni... Un atbalss šai brīnišķai dziesmai, kur tā varenāka, kur visdziļāk satriec sirdi nekā kapsētā? Pie kapsētas vārtiem visa garā rinda apstājās. Tur es arī apsveicinājos ar Andra tēva radiem, cik no tiem man bija pazīstami.
Jaunais Upmalis, mani ieraudzījis, izsaucās: «Ā-ā! Tad jūs tak mūsu radinieku ar neesat aizmirsuši.»
«Kā nu lai aizmirstu?» es atteicu.
«Nu, vai nav citādākas bēres kā toreiz Jēcim, kad abi vēl bijām puikās?»
«Ko nu par to runāt! Radi tak laikam visi?»
«Visi, cik vien to tuvāko un labāko ir. Un jūs ar vēl tik tālu? Nu varēs teikt, ka Andra tēvam bērinieki gan no tuvienas, gan tālienas.»
«Tā jau nu gan ir,» es atbildēju un sāku skatīties pēc Andra mātes un Andra, kamēr tos arī pie zārka ieraudzīju.
Būtu gājis klāt un viņus abus bildinājis, bet redzēju, ka vecīte likās pavisam esot vienaldzīga, kas ap viņu notika, ne viņa ko runāja, ne arī likās citu runā klausoties. Acis tik stīvi skatījās uz zārku. Viņai līdzās stāvēja Andris, ko šodien pēc vairāk kā pāra desmit gadu pirmoreiz atkal ieraudzīju. Arī viņš bija stipri vien palicis vecāks, matos jau spīdēja sirmums. Bet, neskatoties uz visu to, viņš tagad miesā bija daudz tuklāks nekā toreiz. Vai nu tādēļ, ka radi viņu šodien varbūt bija iedzirdījuši, vai arī aiz miesas nespēka, viņš uz kājām vairs nerādījās drošs, gāja palīgodamies, pasvārstīdamies. Ja kāds uz viņu teica kādu vārdu, tad dzirdēja par atbildi tik nesaprotamas skaņas vai nu, kā bija jādomā, aiz iereibuma, vai arī aiz mēles stomīšanās.
Andra tēvu līdz ar kādu otru līķi ienesa kapsētas kambarī. Zārkam atņēma vāku vaļā. Un nu es pēdējo reizi skatījos Andra tēva sejā. Viņš likās mierīgi guļot, ka pavisam nebūtu nomiris, bet tikai aizmidzis. Mati, balti kā ābeļu ziedi, plāni apsedza gludo galvu. Grumbas ģīmī arī nelikās tagad esot tik dziļas, kā toreiz redzēju pie nabagmājas, bet izlīdzinājušās, it kā gludākas. Un mute man šķiet, ka tā gribēja uz mani teikt:
«Redz nu, kas man par radiem! Visi sanākuši, veca radinieka tak nav aizmirsuši. Vai tās kalpa vīra bēres?... Paldies Dievam, man jau vēl radi... aprok ar tādu godu kā saimnieku... Izgādāja mums nabagmāju, izgādās Andrim ar. Un, paskat, kādas man pašam bēres izvīkšuši!... Vai tad viņiem nezināms, kāda mūsu, dzīve! Ai, radi man labi!... Vai neteicu, ka radi mani aizvadīs?!...»
Un Andra tēva vaigs? Tas rādīja dižajam radu pulkam, cik ļoti viņš ar tiem mierā, cik daudz pateicības viņš par visu to viņiem palicis parādā. Šis vaigs pasaules neapsūdzēja, bet, lūpām nespējot kustēties, mēmiem smaidiem izteica savu pateicību, savu prieku par to, ka arī viņam mūžā ļauts ieelpot to pašu gaisu, ko citi visi elpojuši. Lai šie citi bijuši laimīgāki, bagātāki, - viņš neviena nav apskaudis, viņš citādas daļas mūžā nav kārojis, kāda tā, kas viņam piešķirta, - viņš, lūk, mierā! To liecina viņa klusais sejs.
Un no netālās baznīcas torņa skan joprojām tā pati dziesma, kas skaņām izdzied to, ko Andra tēva vaigs klusām runā... Šai dziesmā nedzird sūdzību, vaimanu, gaudu, - te skan atsvabināšanas prieks, līksmība, - un šīs skaņas kāpj arvien augstumā, bezgalībā, raisīdamās vaļā no zemes, no pasaules...
Radi uzlikuši Andra tēva zārku uz bērēm... Radi to aiznes paši saviem pleciem arī uz kapu, paši aprok veco radinieku... Viss nodarīts, nodziedāts un norunāts ierastā gaitā, ierastā kārtībā...
Andra tēva kaps jau līdzīgs ar zemi. Tad sniedziņš, lēns un viegls, sāk birt zemē, kā gribēdams apsegt Andra tēvu ar vieglu, mīkstu sedzeni...
Kaps samests, krusts, Andra tēva mūža zīme, uzsprausts, nu jāsaka: «lai guļ izvārdzies!», kā pats Andra tēvs teica par Jēci.
Tik Andra māte pati vien nav dabūjama no kapa nost. Asaru viņai acīs nav, bet balss vaimanā kā kliegdama. Andri viņa tur aiz rokas, negribēdama prom laist no tēva kapa. Andris arī raud, bet viņa raudāšanai nav balss, to redz, ka visa miesa viņam raustās, bet skaņa nenāk no mutes. Radu mātes, gribēdamas atraitni uzcelt un aizvest projām, mierina: «Ko nu, Ilz, raudi, tikpat mums visiem reiz jāmirst, visiem šurp jānāk!» Bet Andra māte liekas visiem šiem vārdiem kurla. Tad pienāk vēlreiz vecā Upmalene, jaunā Upmaļa māte, kas Andra mātei no visiem vīra radiem stāvējusi tuvāk, tā saka: «Met nu, mās, reiz mieru, vai nu ar to uzcelsi!» Šie vārdi tak Andra māti aizņēma, viņa pieceļas un sāk radiniecēm iet līdz, bet iedama vienādi gaužas: «Kur nu es viena? Kur nu es viena? Kur nu Andris viens!»
Kapsētā bija daudz ļaužu, ne tikvien kā no Andra tēva radiem un otrējiem bēriniekiem, bet arī daudz nebērinieku, kas nākuši skatīties, kā veco Avotiņu apbērēs. Pie kapsētas kambara vecais Upmalis, visos radu gājumos kā cilts galva, uzlūdza dažus pazīstamus un attālākus radus līdz nākt uz tuvējo baznīcas krogu: «Kad nu bērēs nenācāt, tad jel uz krogu jānāk.» Jāpaklausa bija arī man, kaut gan mans nodoms bija tālā ceļa dēļ ilgāk nekavēties. Bet vēl jau ar nebiju saticies ne ar Andra māti, ne arī ar Matveju, kura, lai skatījos cik gribēdams, bēriniekos nevarēju saskatīt.
Manai pirmītējai līdzbraucējai bija gadījies cits vedējs. Tā tad es atkal viens laidu citiem bēriniekiem līdz uz baznīckrogu.
Andra tēva bērinieki, krogā atbraukuši, sāka griezties pie krodzinieka, prasīdami gan alus, šņabja, gan pīpējamā. Dzerdami paši runāja: «Lai nu radabrālim vieglas smiltis, aizvadīts tika pa godam, kā nākas.» Un līdzaicinātie attālie radi un pazīstamie, bēru malku līdzbaudīdami, atbildēja: «Ko tur... tur nav vārdam vietas! kā saimnieku... pa godam, kā nākas... lai katram mums tādas bēres, lai katru mūs tā pavada, tad labuma diezgan.»
Jaunais Upmalis pienāca man klāt izdzert ar mani glāzi uz Andra tēva «vieglām smiltīm». Netālu aiz viņa arī Andra māte stāvēja ar Andri. Piegāju tai klāt, un laikam ar nebūtu šodien manis pazinusi, ja jaunais Upmalis nebūtu minējis manu vārdu.
«Tad tu, dēls, tak nāci,» viņa iesāka, priecādamās par manu nākšanu, «es jau gan droši nevarēju zināt, vai tālā gabala dēļ varēsi...»
«Ko nu, Andra māt, biju jau solījies.»
«Labi, labi, dēls, Pēteris jau tā vēl pielūdza, lai tevis neaizmirstot... bērēs lai lūdzot.»
«Bet kur tad nu Andris šogad?»
«Ko nu, dēls, par Andri... Andris jau no Jura dienas ar nāks uz nabagmāju pie manis... Tas jau mums agrāk izrunāts. Pēteris arvien priecājās, ka tak jel uz vecumu visi būšot vienā pajumtē, bet nu nekā... Palikām mēs divi vien... Ko lai dara... Cik ilgi nu būs mums ar? Es jau pagalam veca, nevaru nekā vairs... Kas tad ar Andri būs?... Kas viņu apkops? Novārgs turpat bez apkopēja...»
«Grūti, Andra māt, grūti!» es atteicu.
Mums vēl runājot, Vasaraudzis pienāca klāt, mēriņu un buteli rokā. Ielējis no buteles brandvīnu glāzītē, viņš Andrim sniedza to dzert, teikdams:
«Dzer nu tēva bērēs, kas tev citādi dod?... dzer pats un dod mātei ar!»
«Lai nu, Vasaraudzi, lai... diezgan jau viņam visi spiež, jūs tā viņu piedzirdīsiet.»
«E, kur bēda par to! Kas tad par to ir?...
«Kas tad tur par godu, kad tēva bērēs piedzēries?»
«Neklaus, Andri, nekā, dzer vien!»
«Nedzer vis, dēls, tiks tev daudz...» Andra māte teica, atbīdīdama Vasaraudža roku, kurā tam bija pilnais mēriņš.
«Tad dzer pati!» Vasaraudzis uzstāvēja.
«Paldies, radniek, nevaru.» Andra māte atbildēja.
«Nu, būs reize, kur tu būtu dzērusi, bet tad nebūs devēja,» Vasaraudzis atraidītās piedāvāšanas dēļ lepni noteica un aizgriezās pie citiem, sirdī domādams: «Lūk, dari tu viņiem vēl tādu godu, bet viņi tev atmaksā tā...»
«Ko lai nu dara?» Andra māte, noskumusi, ka Vasaraudzis to ņēmis ļaunā, teica, pret mani pagriezusies, «nebūtu šodien Andra sargājusi, tad jau ar piedzirdījuši būtu pagalam. No tēva bērēm tad nekā neredzētu... vai viņš pats ko atjēdz?... diezgan jau man grūti no visiem atkauties ... ar mokām vēl tādu novaldīju...»
Bērinieku pulkā tagad reiz ieraudzīju seju, kuru šodien ar visu gribu nebiju redzējis - tas bija Matvejs. Mēs tūliņ pazināmies.
«Bet par ko nebijāt kapsētā?» viņam vaicāju.
«Vai tad vecais Avotiņš tādēļ palika virs zemes?» viņš man atbildēja. «Mana smilšu sauja bijusi starpā vai nebijusi, draugam gulēšana viegla tā kā tā... cilvēks bija labs, lai tādi uz akmeņa aug. A, kā, jauni būdami, abi bēdzām, bet noķēra arī abus kā zaķus.»
«Bet kur tad pa to laiku bijāt? Ko darījāt?»
«Vai tad nedzirdējāt, ko darīju?... visa pasaule būs dzirdējusi.»
«Ko tad īsti, Matvej?»
«Zvanīju visu laiku... draugam par piemiņu. Būtu bijis ar citiem kapsētā, tad sacītu tik: nu, Matvejs ar bija kapsētā, bet tagad: Matvejs zvanīja. Lūk, tā tūliņ mūža piemiņa... Radiem jau tā kā tā būs gods pie Avotiņa paglabāšanas, - bet mana zvanīšana, lai tur kas... Zvanītājs tā neizzvanītu.»
«Kur tad zvanītājs pats?»
«Vēl jāvaicā, kur zvanītājs! Prasi labāk, - vai galva jau vīram nežvingst kā zvans? Visu laiku, kamēr es pa torni, šis sūc kā ods no bēriniekiem. Nu jau stipri vien sakopies...»
Kopies gan bija arī Matvejs, bet vēl ne sakopies.
«Vai tad šoreiz vien zvanījāt, vai citām reizēm ar to darāt?» es atkal viņam vaicāju.
«Zvanu citām reizēm ar... pieprotu to lietu labi. Ja zvanītājam pašam nav vaļas vai kā, tad tik pasauc mani, es nozvanu, - lai šis tikmēr kopjas ap bēriniekiem vai citur...»
«Tad jums patīk zvanīt, bet kā tad tik vecām kājām vēl varat uzkāpt pie zvana?»
«Uzkāpšana nu gan vairs nav vieglā, bet jādomā tak arī ir uz miršanu. Jāsataisās, ka ar mazāk grēku var stāties Dieva priekšā. Un pagrēkojis es diezgan savā mūžā, turpat nabagmājā dažam bargāk uzgājies, - jādomā tak daudzmaz darboties Dieva lietā, svētākās būšanās... tādēļ iesāku ar to pašu zvanīšanu, sak, baznīcas darbs... var būt, ka pastardienā vieglāk pāries... Turu tagad nabagmājā ar svētdienām pātarus, nolūdzu, nodziedu, - ka vai pats velns var noraudāties... Jādomā, jādomā man ar uz miršanu.»
«Bet Andra tēvu jūs gan labi glabājuši.»
«Vai nesacīju, kā acuraugu, kā brāli... Lai guļ, par mani viņš nežēlosies pie Dieva. Ja ar tiem citiem ar tāpat būtu varējis satikt, tad pastardiena lai nāk kad rītu... Bet nu vēl jādzer kāds mēriņš uz drauga vieglām smiltīm!»
To teicis, Matvejs piegriezās pie Vasaraudža, kam buteles dibens vēl klausīja, un tad pie Upmalenes, kas bēriniekiem dalīja baltmaizi un gaļu.
Radi, diezgan savā starpā izgodājušies, izpriecājušies arī paši par Andra tēvam parādīto godu, kuru tie vēl pavairojuši, ne visai sīksti uzdzerdami, - sāka vīkšties uz nabagmāju, kur vēl šovakar un rītu bija bēres. Es sāku teikt «ar Dievu» bēriniekiem, jo biju diezgan nokavējies. Atvadījos arī no Matveja, kas solījās, cik iespēšot, palīdzēt Andra mātei, un tad pēdīgi no Andra mātes pašas:
«Nu, ar Dievu, dēls, ar Dievu, ar Dievu mēs jau gan vairs netiksimies. Kas nu par manām bērēm!... Man jau nav prāts tā kā Pēterim... kad tik zem velēnām!... Bet Andris, Andris!... Kur viņš viens!?...» Vecītei balss aizrāvās... Tad radinieces to apstāja, vezdamas uz prombraukšanu.
Es ar iesēdos zirgā un sāku braukt. Ceļš man, atpakaļ braucot, gāja gar kapsētu. Bija jau krēsla.
Laiks, kas pirmīt bija atlaidies, tagad atkal atmetās saltāks. Pamazām debess sāka atskaidroties. Mēness, pusē pieaudzis, laida savu gaismu caur mākoņiem kā caur miglas tīklu. Arī dažas retas zvaigznītes, to starpā rieteklis, iededzās kā liesmiņas aiz klīstošiem padebešiem.
Pret kapsētu ticis, vēlreiz pametu acis uz to pusi, kur Andra tēva kaps. Un tur viņš gulēja, blakus Jēcim, - abi «izvārgušies». Divi viņi te kapsētā, divi vēl virs zemes. Bet cik ilgi, kad viņi visi, kam dzīvē nebija sava kaktiņa, kur kopā dzīvot, kur kopā sildīties, š e būs k o p ā?...
Vakara klusumā man, vienam braucot, uzplaukst bērnības atmiņas. Kā skaidrs ūdens debess zilo atspīdumu, tā arī domas man rāda to dienu, kur Andra tēvs atnāca pie mums dzīvot, kur viņu tā gaidīju, kur viņu ar tādu prieku saņēmu. Domājot par viņu, man metas tik silti, tik mīļi ap sirdi, ka nevaru nemaz domāt, ka viņš tiešām miris. Man šķietas, kā kad šis nebūtu ziemas, bet vasaras vakars, kur Andra tēvs mani paņēmis līdz pirmoreiz uz gāršu. Man atkal uznāk vecie sapņi par gāršu, par upi un līčiem. Es atkal guļu Andra tēvam līdzās pie uguns, - dzirkstelītes pašaujas gaisā, kāpdamas arvien augstāk, augstāk, kamēr atspīst pie debess par zvaigznītēm. No līčiem plūst tā pati ziedu smarža, vakara blāzma tāpat aplej gāršas galotnes ar savu liesmaino kvēli, zilie tauriņi tāpat šūpojas pa līča puķēm... Un šīs puķes atkal izplaukst par brīnišķu mežu, milzīgiem kātiem un lapām, dīvaini diženiem ziediem, līdzīgiem lieliem zvaniem. Kluss viss šis puķu mežs; tik brīnišķa smarža liekas būt viņa elpa, ar ko tas rāda dzīvību. Bet tad austrumā atmirdz jaunas dienas blāzma. Vēsmiņa ielīgo šos ziedu zvanus. Tie sāk skanēt un skanēdami aug milzīgā lielumā, celdamies pie puķu kātiem nezināmā bezgalībā. Cik varena, augsta šo zvanu skaņa! Tā nav šīs pasaules skaņām rada... tā spēcīgāka, varenāka, - tās nesien nekāds tālums, tai kavēkļu nekur... tā atskan visā pasaules ēkā: viņa ir m ū ž ī b a s b a l s s. Un sitiens noskan pēc sitiena, zvani visi sāk dziedāt vienu dziesmu... šī dziesma piepilda visu, pārņem visu, satriec visu... No viņas stipruma kustas zemes pamati. Aiz bailēm sirds izkūst kā kvēlošs varš, zvanu skaņa to satriekusi un izkausējusi... Tā skan joprojām, nemitas skanēt un skanot sludina bīstamo vēsti: uz tiesu, uz tiesu! Un tad viss cilvēku dzimums pulcējas, tur tas pulks nabagu un kailo, kas cietis badu, slāpes, saltumu, mokas, tur bagātie, kam bij ko ģērbt, ēdināt, dzirdināt un kopt - tur arī Andra tēvs ar saviem radiem...
Ko šī jaunās dienas tiesa viņiem nesīs? Bet zvani skan joprojām, nemitēdamies, mūžīgi. Viņi skan un sauc: «Mīlējiet, mīlējiet! Esiet brāļi!»

1886.