APSĪŠU JĒKABS

IEGĀTNIS

Atminos, reiz kādā godā, ja nemaldos, kāzās, izcēlās stipras vārdu cīņas par to, kam esot grūtāk, vai dēlu tēviem vai meitu tēviem. Atminos arī, ka šīs cīņas vilkās ilgi ilgi, pildīja, tā sakot, gandrīz visu vakaru, kļūdamas uz beigām ļoti trokšņainas un karstas. Pārrunājamais priekšmets iekustināja visus viesus tā, ka katrs, kam vien mute īstā vietā, traucās ņemt pie viņa izspriešanas dzīvāko dalību. Turpretī tie, kuriem runājamais organs nebija tik izveicīgs, kuriem, tā sakot, bija «grūta valoda un grūta mēle», virzās runātājiem tuvāk, lai neviens vārds, «kam bija atrast klausītāju ausi», neietu pazušanā. Tātad runātāji no visām pusēm bija apstāti no klausītājiem. Šis klausītāju pulks, kā jau minēju, nepiedalījās pie sarunām, tomēr pēc katra svarīgāka teikuma balsoja, vai tas pieņemams vai atmetams.
Nezinu, kāds gals sacīkstēm būtu iznācis un kad tas būtu bijis, tik to varu pieminēt, ka drīz klāja vakariņu galdu, kādēļ viesiem bija jāatstāj agrākie sēdekļi, un tātad šā traucekļa dēļ izjuka arī visas sacīkstes bez kāda galīga nosprieduma.
Cik domu un spriedumu no šā trokšņa varēju saklausīt un saprast, to še gribu izteikt.
D ē l u t ē v i sprieda, ka viņiem grūtāk, tas ir, vairāk izdošanu, tādēļ ka dēli arvien vairāk esot jāskolo nekā meitenes, jo tās jau varot iztikt pavisam ar maz mācības pietiekot, ja tik protot vārīt un kādu kreklu pašūt. Bet lai nu sākot rēķināt, cik puikas maksā, tad atplētīšot gan acis platas. Lai apskatot vien ceļu no pagasta skolas uz draudzes skolu, dažkārt pat uz pilsētas skolām, ja tik vien esot iespējams, jo kara dienestā ar to daudz vairāk viegluma un pats laiks arī īsāks. Kur tad nu vēl paliekot galvasnauda, kas jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākot turēt, kur iegrozīšana un ietaisīšana paša dzīvē, kas arī maksājot labu grasi! Tad ložu gadi un līdz ar tiem savienotās dažādās izdošanas! - Vēl daudz citu lietu un grūtumu dēlu tēvi tika izsaukušies, tā, ka galu galā nonāca pie tā sprieduma, ka šiem div- vai trīsreiz tik daudz grūtumu un pūliņu nekā meitu tēviem.
M e i t u t ē v i no savas puses sprieda, ka lai dēlu tēvi nemaz nesakot, ka meitas mazāk skolojamas, lai arī gluži tik daudz ne kā zēni, - jo vai tad sievieši tāpat neesot cilvēki, lai nu arī tiem neesot jāiet kara dienestā? Lai nepiemirstot, ka sievietes nespēcīgākas par vīriešiem, ka tām vajagot vairāk piepalīdzības un apkopšanas no vecāku puses nekā puikām. Tāds puika dzīvē krītot vienādi kā kaķis uz nagiem, bet meitene bez palīga grimstot kā ola dibenā. Un vai tad dēlu tēvi arī zinot, cik meita maksā no sīkās adatiņas vai kniepītes līdz galvas lakatiņam? Vai tad neesot grūtuma un nastas diezgan, kad meita esot pieaugusi un precinieka neviena? Vecākiem tad tā visu laiku paliekot uz kakla, un, ja tie vēl nomirstot bez mantas, tad nākot vecu meitu kārtā, un to tak neviens negribēšot teikt, ka vecām meitām viegls mūžs! Vīrietis, lai būtu kāds būdams, lai arī vecs kā sūneklis, nekad nepaliekot, ja vien pats negribot, bez sievas, bet sieviete, lai arī diezin kā kārotu, paliekot dažu labu reiz bez vīra. Un diezin kad tie laiki atnākšot, kad sieviete varēšot uzbilst vīrieti. Gan jau vienīgās meitas, iegātni ņemdamas, arī tagad uzbilstot vīrieti, bet vai tādēļ visām laimējoties?
Šai lietai arī dēlu tēvi piekrita, un tas bija vienīgais punkts visā sacīkstē, kurā abas puses vienojās.
Šo vienprātīgi atzīto patiesību arī es iegaumēju un prātoju sevī, ka laikam gan šai lietā meitu tēviem grūtāks liktens nekā dēlu tēviem, īpaši iegātņa ņēmājiem.
Viens tāds meitu tēvs man patlaban ienāk prātā, un par to gribu stāstīt, - par viņu un viņa iegātni - znotu.

* * *

Silmežu Silmežam bija viena vienīga meita. Silmežu ciems bija no pirkšanas maksāšanām gandrīz tikpat kā gluži brīvs, arī pats Silmežs, mājas īpašnieks, protams, bija īsti turīgs saimnieks. Bija arī iecelts pagasta priekšniekos. Tātad Silmežam bija divi lietas, kas pavairoja viņa svaru pagasta ļaužu starpā, proti, turība un pagasta amats; šām divām īpašībām pievienojās trešā klāt, proti, tā, ka Silmežs bija visvisādi arī krietns cilvēks.
Viņa dzimte nebija liela. Tā sastāvēja pavisam no trim dvēselēm no kurām tik viena bija galvasnaudas maksātāja, proti, pats saimnieks Silmežs, vārdā Pēteris, visas mājas un savas mazās dzimtes galva un kungs; tās divas citas bija: viņa sieva un mājas saimniece Ilze un meita Trīne.
Tātad nu jau laimīgi būtu sadabūtas stāsta pirmās trīs personas, kuras līdz pašām stāsta beigām paliek uz skatuves. Bet kā tad nu paliek ar pašu stāstu? Kāds tas būs? Kāds būs viņam gals? Vai tas beigsies arī ar precībām vai kāzām, kā jau pa laikam rakstnieki mēdz stāstus, īpaši «jaukus stāstus», nobeigt? Caur dažādām sadzīves un dzīves likstām un ķibelēm tie prot jaunos cilvēciņus vadīt pie laimīgām precībām vai kāzām; tad stāsta priekškaramais krīt, un nu ir patīkamas beigas stāstam, bet vai arī dzīvei? Par to rakstnieki pa lielākai daļai cieš klusu, jo viņu uzdevums pa visu stāstu ir bijis - tik saprecināt. Tātad ja lasītājam nekas nebūtu pretī, šim stāstam varētu sastādīt plānu pēc vecu vecās šablonas: papriekš viss iet gludi, tad caur ko nebūt precības pavediens sašķetinājas, sarežģījas, bet beidzot caur rakstnieka jēgu un manību atkal viss laimīgi atšķetinājas, izdabūjot no saīgušā tēva vai krustmātes vai arī no sarūgušās mātes vai krustmātes atļaušanu - precībām un kāzām. Tomēr šis mudulis man izliekas tik novadējies un novecojies, ka tiešām kaunos gluži pēc tā nomērīt sava stāsta personas, kaut gan principā pilnīgi piekrītu domām, ka papriekš nāk plāns jeb risa, tad pati būve, papriekš kauli, tad miesa, kā tas ir visas radības iesākums, jo lai atminamies tik: papriekš bija «sānkauls», tad pirmā sieva Ieva.
Tātad ar lasītāja laipno atļauju drusku novērsīšos no šā mustura. Bet, lai lasītājs nenoskumtu, tad iepriekš jau gribu viņu iepriecināt ar to ziņu, ka arī manā stāstā būs kāzas turklāt vēl pašā rudenī; un arī lasītājs tanīs varēs līdz priecāties, kad arī ne kā viesis, tad tak kā kūjinieks.
Bet nu steigšus atpakaļ uz Silmežu māju!
Silmežu Trīnei jau bija dividesmit divi gadi, bet vēl nebija dzirdēts, ka jel kāds precinieks būtu pieteicies, lai nu tuvumnieks vai tālumnieks. Trīne bija meita kas meita. Ne skaistā, ne neskaistā. Cilvēks bija, tā sakot, kur ne vārdam vietas. Dažreiz tik puiši mēlgaļi par to zobojās, ka Silmežu Trīnei esot vecmodes vārds un vecmodes (jādomā «klasisks») deguns. Bet vairāk tie par viņu arī nezināja teikt; galu galā tiem tomēr bija jāsaka, ka Trīnei laba sirds un ka pati lāga meitene.
Kādas vainas dēļ precinieks neviens Trīnei nenāca, nav īsti zinams; tie vai nu bijās neaicināti uzdoties par iegātņiem, vai arī neviens negribēja to vest no tēva mājas laukā, - jo nevienam vēl nebija skaidri zinams, ko Silmežs pats domā par šo: vai tam labāki patiktu ņemt iegātni vai arī meitu izprecināt no mājas. Ja kāds šim šinī ziņā ievaicājās, tad Silmežs arvien mēdza atbildēt: «Vēl jau nav nekāda vecā.» Un tiesa, Trīne arī nebij vēl nekāda vecā.
Bet laiks un zaķis nestāv uz vietas. Un kas gan tas gads ir? Aizskrien kā putns. Trīnei pagāja drīz vien divdesmit trešais un tikpat drīz vien divdesmit ceturtais gads. Viņa ienāca divdesmit piektajā. Pēc trīs simti sešdesmit piecām dienām no Trīnes varēja sacīt: lūk, tai jau simta ceturksnis uz muguras. Tiesa kas tiesa, vīrietis nes savu gadu skaitu bez kurnēšanas, viņa stiprie pleci no tā nekā nejūt - un, ja vecuma nespēks vien tam neatnes līkas muguras, tad citādi viņš stāv vēl taisns kā svece. Ne tā ir ar sievieti, īpaši ar neprecētu jaunavu, kās patlaban ienākusi divdesmit piektajā gadā. Šis gadu skaits jeb, labāki sakot, šī sūrākā un grūtākā meitu nasta, sāk spiest viņu sirdis kā smagākais un visu nepanesamais slogs. Nebūs par daudz sacīts, ka jaunavas šai vecumā nepacietīgāki un bailīgāki gaida uz precinieku nekā nopietni saslimis vājnieks uz bīstamo krizes pasviešanos. Tiklīdz kā šā gada pēdējā vakarā pulkstens sit divpadsmit - bīstamais gads kā spoks ir uzlēcis uz pleciem, ievadīdams divdesmit piecu gadu gavilnieci «uz gaidīšanu» notiesātu meitu šķirā, no kurās tā, ja vēl pēc gadiem četriem vai pieciem precinieks nav gadījies, nāk lielajā rezerves jeb vecmeitu pulkā, no kura tik kādā sevišķi ārkārtējā gadījumā retai vecmeitai izdodas nākt vīra klausībā.
Jā, vecmeitas vārds nav nekāds viegli nesamais. Cik daudz gan netiek zobots un smiets par viņu vecuma aušībām, par viņu ģeķībām, ākstīšanos un lētticību! Varbūt arī, ka daža laba to pelna, ka viņu izzobo, bet grūts viņu liktens ir tomēr! Lai apdomā tik vecumu, vecuma nespēku un nevarību, kad pati vairs nevar savām rokām nekā nopelnīt, kad nav līdzcietīgu vai arī dažkārt nekādu radu, kas to pie sevis uzņem, kad mūža pēdējās dienas jāpavada vai pat nabagu mājā, kad velti izcerējusies sirds cita nav sasniegusi kā bāreņa vientulību... tad smiekli arī vis tik viegli nenāks.
Puse no divdesmit piektā gada Trīnei jau bija nodzīvota, kad arī pats Silmežs meitas vīrā izdošanu nopietnāki sāka pārdomāt. Dažu labu vakaru pēc dienas gaitas gultā ielicies un visas vajadzības uz rītdienu ar sievu pārrunājis, Silmežs beigās smagi nopūtās. To pašu darīja arī Ilze, savas krūtis atvieglodama. Kā varēja noprast, abiem laulātiem kādas lietas dēļ sirdis bija smagas.
Galu galā šis nopūtu cēlons tika atklāti pārrunāts, un valodas, kā protams, bija par Trīnes precēšanos. Abi laulātie vienprātīgi atzina, ka ilgāk tā nevar lieta vilcināties, ja negrib, ka Trīne nāk vecmeitās. Tika nospriests gādāt par precinieku, jo bija domājams, ka arī Trīne pēc tā sen būs kārojusi.
Meitu no mājas dot laukā Silmežu pāram nebij pa prātam, tātad atlikās tik viens ceļš - ņemt iegātni. Bet kā nu pasaulei darīt zināmu, ka Silmežos vajadzīgs iegātnis? Caur guberņas avīzēm un pagasta kazaku tas nebij darāms - bet vai tad tik vien ceļu uz Rīgu? Pietika jau ar to, ka Silmežene iečukstēja saviem radiem, ka Trīnei būtu iegātnis vajadzīgs. Īsā laikā šī slava kā ugunsgrēks pārņēma visu pagastu. Puiši pa svētdienām sāka noturēt mītiņus, kur sīki pārsprieda Silmeža Trīni un Silmežu ciemu. Tomēr iedrošināties vēl neiedrošinājās neviens Silmežam un viņa Trīnei pieteikties par iegātni un precinieku, bīdamies, ka varbūt neizbrāķē.
Arī Silmežs pats bijās bildināt par iegātni kādu sev patīkamu puisi, jo nevarēja jau zināt, vai tas pieņem uzaicinājumu vai arī atstāj bildinātāju pašu kaunā. Tātad iekšzemnieki jeb pašu pagasta puiši pirmā galā atturējās no piesolīšanās, jo kur tad no citiem varētu likt acis, ja neizdotos. Tad jau visi ar pirkstiem uz to rādītu un teiktu: «Lūk, gribēja ar, bet nevarēja.»
Pavisam citāds stāvoklis bija ārzemniekiem jeb ārpagasta puišiem. Kas šiem bija par bēdu, ja arī neizdevās?! To jau varēja izdarīt tik klusi un gudri, ka paša pagastā ne suns nerēja. Un ko tad lielu arī varēja pamest? Patika meitai, bija labi, - nepatika, ar nekāda lielā nelaime. Vai nu svešas meitas dēļ ūdenī lēksi?!
Daudz āraviešu puišu tādēļ āvās kājas braukt pie Silmežu Trīnes piedāvāties iegātņos, jo jāzin, ka iegātņu ņēmējas meitas puiši varen ātri saosta un ka šī jaukā, nāsīm un sirdij tīkamā smarža aizsniedz viņu ostamos organus vismazākais septiņu jūdžu apriņķī.
Pats pirmais, kas atbrauca, teicās nobraucis kādu pussimta veršu, ceļā sacījās kādas reizes trīs putinājis zirgu un tikpat reižu arī devis auzas, tā ka kulīte tagad esot pavisam tukša un pašam trūkstot pavisam padoma, ko lai dodot zirgam, uz māju braucot, jo neesot nemaz domājis, ka Silmeži būtu tik tālu.
Šis «Nr. 1.» bija vecs zēns, kam droši jau bija pāri par četrdesmit. No auguma bija vidējs un stipri kalsnējs. Ģīmis bija tam jau stipri grumbains, pakausis labi papliks un mati un vaigu bārda īsti iesirmi. Lai varētu izrādīties jaunāks, bija visas citas ģīmja daļas, izņemot vaigu bārdu, nodzinis tik gludi, ka bārdas līduma vietas vēl bija stipri zilganas. Stāstījās pats esot saimnieks, kaut gan arī tik rentnieks, - bet to rentes vietiņu jau it labi vecais tēvs ar jaunākiem brāļiem varētu valdīt, - šis tādēļ esot nodomājis iet iegātņos, jo, kā esot dzirdējis, Silmeži esot grunts vieta un meita pati arī vēl jauna, tad nu šim nebūtu nekas pretī, ja Silmežs to pieņemtu par znotu. Nepiemirsa arī pieminēt, ka neesot vairs kaut kāds jaunais, nekāds vējagrābslis, nekāds šeiksts, bet dzīvojis. prāta gados nācis cilvēks, kas protot valdīt pats savu dzīvi, savu ciemu un mācēšot arī prātīgi dzīvot ar savu sievu. Uz Silmeženes jautājuma, vai šis jau varbūt pa otram lāgam neesot atraitnis, iegātņa lietu maģisteris steidzās atbildēt, ka savu mūžu neesot bijis precējies. Viņš neliedzot gan, ka par to nebūtu domājis, esot jau dažu labu reizi vīkšies un vīkšies precēties, tāpat kā dažu labu reizi vīkšoties un vīkšoties uz Rīgu braukt, bet galu galā taču neaizbraucot aiz kaut kāda kavēkļa, - tāpat šim esot gājis ar precēšanos. Varbūt, ja dievs būtu licis, būtu arī apprecējies, bet māte šim vēl esot dzīva, un tātad vajadzība arī vēl neesot nekāda lielā, ja nu māte būtu mirusi, tad nu gan ciems bez saimnieces nebūtu varējis iztikt. Bet nu tik izdevīgā reizē kā šajā šis gan cieši esot nolicis precēties, jo iegātņa vietas vis nestāvot ik dienas vaļā, tās esot īpašas laimes reizes.
Šos savus projektus godājamais maģisteris izskaidroja, Trīnei klāt neesot. Kad šī ienāca un «iegātnis» bija noģidis, ka laikam šī gan būšot «tā pati», viņš Trīni sāka aplūkot tādām pašām acīm, kādām tirgū mātes apskata turēšanai pērkamo gotiņu. - Aplūkojis Trīni no visām pusēm un nācis pie laba sprieduma, precinieks, grumbas smaidos vilkdams, iesaucās:
«Nu, patikt tu man patīc; ja tik es vien tev tikpat labi patīku, tad precēties varam pat šodien.»
Trīne nezināja, ko uz tādas nekaunīgas uzrunas lai atbild; tādēļ uzmeta acis mātei.
Silmežene, kurai precinieks stipri sāka īgnēties, savaldīdamās no dusmām, tikko paguva izteikt:
«Ciemiņš gan laikam būs braucis tik vietraugos, nevis preciniekos.»
«Ko nu, māt, liegties,» «ciemiņš» teica, «braucu vietraugos, braucu preciniekos ar, jo vai tad nu māja bez meitas dabūjama?!»
Silmežene vairs nevarēja izturēt, jāsaka, tā gandrīz plīsa aiz dusmām un uzbrēca «ciemiņam»:
«Tad ta būšot precinieks, izdilis kā nāve, tīri kauli un āda! Tāds grib manu meitu precēt! Stājies jel, pagāns, viņai līdzās un aplūko sevi un viņu! Kāds tu izskaties, kāda viņa! Ak kauns, ak kauns! tāds nāk par precinieku? Kamēr tādu sienāzi uzbaro par cilvēku, cik pavalgas un putraimu tur nav jāliek klāt?! Raisi vien labāk savu kaķēnu (par kaķēnu Silmežene sauca «ciemiņa» zirgu) no staba vaļā un brauc, no kurienes nācis!»
«Nekā, ciemiņ, nekā!» arī Silmežs teica no savas puses vārdu, «brauciet vien labāk uz māju; mūsu meita priekš jums par jaunu, un jūs priekš viņas par vecu, - meklējiet labāk sev cilvēka vairāk pēc mēra.»
Un, nedabūjis lāgā ne ardievoties, nedz arī izlūgties savam «kaķīšam» auzu mājas ceļam, «Nr. 1.» devās pa durvīm laukā un steigšus «aizkaķoja».
Silmežu famīlijā bija kā zibens iespēris. Visi trīs sēdēja kā mēmi. Dusmas, īgnums, kā arī kauns sēja visiem mēles. Likās, it kā visi domātu vienas domas, proti, tās: ka bija aplam izlaist vēsti par iegātņa ņemšanu. Bet vai nu izlietu ūdeni sasmelsi? Silmežs un Silmežene sprieda sevī visiem tādiem nepatīkamiem preciniekiem dot biedinātāju priekšzīmi, kāda šī pie «Nr. 1.» bijusi.
«Piesmerdējis, pagāns, istabu pilnu ar trānu!» Silmežene teica, no pirmām dusmām atņēmusies, «laikam gan veselu stopu salēja uz saviem veciem zābakiem.»
Un, durvis aizcirtusi, viņa aši izgāja laukā, atstādama tēvu ar meitu vienus.
Arī starp tēvu un meitu valoda nekādi nevedās; Trīnei palika it kā nelabi no tādas klusuciešanas, arī viņa izgāja par brītiņu no istabas. Palicis viens, Silmežs domāja un domāja, kāda gan nebūs visa garā precinieku rinda, kura šodien ar «pirmo numur» bij iesākusies. Ja visi no gaidāmiem preciniekiem būtu tādi paši, kāds šis pirmais eksemplars, tad nu gan būtu bijis gudrāk, ja aizliktu visiem ceļā aizkārtnes, bet varēja jau arī un vajadzēja nākt no labākiem. Tādēļ bij jāļauj, lai lieta iet savu ceļu.
Nedēļu vēlāk atbrauca jauns precinieks jeb «Nr. 2.». Tas bij pavisam citāds kukainis. Bij jauns un pieņēmīgs no seja; iejūgs bij arī citāds nekā pirmajam. Silmeženei gandrīz bij bailes, ka jaunais zirgs, kājām zemes kašādams, neizlauž staba, pie kura ciemiņi mēdza piesiet zirgus. Bet pats precinieks pēc valodas un uzvešanās Silmežos nevienam nepatika, - bija gatavs vējagrābslis un šeiksts, kāds pirmais teicās neesot. Arī šis uz laiku laikiem no Silmežiem tika izraidīts.
«Nr. 3.» iebrauca dienas trīs vēlāk. Šis bija pusmūža cilvēks, pēc sava amata seglenieks. Ieteikdamies par derīgu iegātni, viņš nepiemirsa aizrādīt Silmežam uz labumiem, kādi viņam celtos no tāda meitasvīra, kas protot strādāt saimniecībā derīgu amatu. Viņš pats tad pagatavotu sakas, dzeņaukšas, slejas, sedulkas, izsistu vāģus un kamanas un nolakotu tos kā spieģeli. Nāktu labums saimniecībai, nāktu arī kāds grasītis naudas no ārienes. Īsi sakot, viņš pārrunāja ar Silmežu tematu: kāds labums atlec, ja zemkopība vienojas ar amatniecību?
Tomēr pa prātam nebij arī šis, jo bija līku, gandrīz kuprainu muguru; bez šās Silmežene zināja atrast pie precinieka arī citas vainas, tā ka, neko neizdarījušam, arī šim vajadzēja ceļot uz māju. Trīs precinieki jau bija Silmežos bijuši, visi ārvalstnieki, no pašu pagasta puišiem neviens vienīgs.
Pēc šiem sāka plūst vesela upe precinieku, visvairāk svētdienām, tā ka retā svētdiena pārgāja, kur Silmežos nebūtu bijis neviens precinieks. Dažureiz atgadījās, ka viens gāja pa durvīm ārā, otrs nāca iekšā, - bij arī reizes, kur sagadījās pa trim reizē. Tad, zinams, bija joku un ķezas diezgan. Dažs labs precinieks, noskārzdams, ka nācis nereizē, teicās apmaldījies un lūdza Silmežu, lai parādot uz to un to ciemu vai to un to muižu ceļu. Šādu asprātību kritiskā brīdī izrādīja daudz precinieku, un bij tiešām brīnums, kādēļ tik daudz jaunu cilvēku Silmežu apkārtnē apmaldījās. Visiem šiem Silmežs pats vai arī kāds no viņa kalpiem rādīja «īsto» ceļu.
Kas par slavu tagad izgāja par Silmežu Trīni! Cik netika runāts par viņu, cik par viņas preciniekiem! Kāda Silmežam tuvu stāvoti radiniece zināja pasniegt rūpīgi krātas statistiskas ziņas par to, cik precinieku Trīnei bijis no tā un cik no tā ārvalstnieku pagasta, cik to starpā bijis gruntnieku dēlu, cik rentnieku, cik amatnieku.
Kā zinams, visi līdzšinīgie Trīnes precinieki nebija no tuvuma, visi bija no ārvalstīm; no pašu pagasta puišiem neviens nebija nācis. Šie pēdējie lielīdamies teica, lai Silmežs brāķējot vien ārvalstniekus, pie pašu ļaudīm viņš tā nedabūšot darīt, jo šie priekš Trīnes esot par lepniem.
Un bija arī tiesa, ko pašu pagasta puiši sprieda, ka Silmežos stipri vien precinieki tika sijāti. Šai ziņā pati Silmežene deva visasāko kritiku. Neviens vēl līdz šim nebija bijis, kam viņa nebūtu spējusi atrast kaut kādu vainu vai ārējā izskatā, vai arī runā un dabā. Kad reiz Silmežene smādēja, tad nosmādēja arī krietni, no galvas līdz papēžiem. Tā dažam preciniekam mati bija kā linu kodeļa, dažam kā suseklis, kā cinis, kā purva sūna, - piere kā laiva plata vai škautnaina kā šķiltavas, acis vai nu maziņas kā kurmim, vai platas kā spoles, vai zaļas kā kaķim, tad bija vai nu nodurtas kā iesmi uz zemi, vai arī saslietas līdz ar degunu - kā ar bomi - uz augšu. Dažam mute bija kā vārti vaļā, dažam lūpas izstieptas kā pavārnīcas, citam sakniebtas kā ar knīpstangām dažam zobi kā redeles, citam izgāzelējušies kā sētas mieti, citam tādi kā ilkņi. Kakls dažam bija vai nu garš kā dzērvei, vai arī ierāvies plecos, dažam krūtis kā skapis, dažam šauras kā vācele, - rokas vai nu tievas un garas kā pātagas, vai arī īsas kā strumbuļi. Vēders dažam kā nasta, dažam atkal pavisam piekaltis pie mugurkaula. Kājas dažam gāja kā tītavas, dažam kā slieces, dažam slaistījās kā stabi, un tā tālāk un tā tālāk. Nebija neviena tāda cilvēka, kura miesas izskatam Silmeženes mēle nebūtu varējusi piedurties. Šām vainām piebiedrojās citas, tā sakot, iekšķīgas, kā par piemēru: dažs nemācēja lāgā ne labdienas padot, - dažam vārds bija vai ar varu no mutes jārauj, - dažs aizmirsa, ka ir ciemā, bet ne mājā; dažs atkal nebija lāgā ne mutes nomazgājis, turpretī cits steigdamies nebija paguvis ne lāgā noslaucīties: ziepes bija piekaltušas aiz ausīm. Vienam pārmeta lielību, otram pazemību utt. Kurš gan Silmeženei bija pa prātam?! Tāda smādētāja, zinams, būtu par sodu pelnījusi, ka neviens pats precinieks nebūtu nācis pie viņas meitas. Bet Silmežene jau varēja būt liela, jo viņai bija izdodama ne tikvien meita, bet, kas visvairāk ievērojams, trekna grunts vieta, un tā jau preciniekiem, tikpat kā mušām medus pods. Tāpēc arī «ārzemnieki» nemitējās braukt, lai gan dažs labs nezin ar kādu negodu bija no mājas ticis aizvadīts.
Silmežam pašam tāda braukšana stipri rieba, jo caur to viņš un viņa mazā dzimte nāca ļaužu mēlēs. Bet ko varēja darīt? Dzen tu tādu «iegātni» kaut tūliņ no vārtiem projām, vai viņš tādēļ būs nebraucis? Vai ļaudis viņa nebūs redzējuši uz tavu māju braucot?! Skaidrs posts!
Silmežs tādēļ prātoja, cik drīz vien spējams, darīt tādai braukšanai galu, nodomādams sevī pats uzbilst kādu krietnu savu ļaužu puisi par iegātni, lai tad sieva un meita teiktu ko teikdamas. Pirmā galā, zinams, bez kara nevarētu iztikt, bet vēlāk, kad abas aprastos ar viņa ņemto iegātni, - viss ietu atkal labi, jo vai tad nu tā pirmā reize, kur tas redzēts un piedzīvots? Tik vien viņš vēl nebija skaidrībā, kuru īsti lai bildina, jo krietnu puišu jau bija daudz, bet ne ikkatrs gribēja būt nācējs, - un kaunā krist tak arī Silmežs negribēja ar savu uzbildumu. Protams, ka vīram bija diezgan galvas ko lauzīt.
Bija reiz kādā svētdienas pēcpusdienā, kad Silmežs, negribēdams mājā satikties varbūt atkal ar kādu precinieku, aizgāja gara laika dēļ uz krogu. Krogā viņš gribēja satikties ar kādiem pazīstamiem un arī apklausīties, ko ļaudis runāja par viņa iegātņa ņemšanu. Cilvēku bij krogā diezgan kā jau laikam svētdienas palaunagā. Viss pulks bij saspiedies stoikas priekšā un klausījās divu vīru runās. Runātāji bij muižas pļavu un meža sargs un kāds baznīcpērmindera meitasvīrs. Šie, kā likās, sprieda par kādu it svarīgu tematu, ko no tam varēja noskārst, ka viss krogs vērīgi klausījās šos divos. Drīz dzirdēja vienam, drīz otram atskanot no pulka saucienus, kā: «tiesa, tiesa», - «tā jau skaidra patiesība», - «nu akurāt», «tur nav vārdam vietas», - «nu skaidri un gaiši», - «kā tad nu ne», - «vai nu citādi», - «vārds kā akmins», - «laikam gan» utt.
Silmežs, pūlim piegājis tuvāk, nosēdās un sāka arī klausīties. Un bija arī vērts klausīties jo temats bija diezgan svarīgs, proti: kas ir augstāks, vai lielskungs, vai mācītājs?
«Vēlreiz tev saku,» pļavsargs pacēla savu balsi, «ka lielskungs ir un paliek augstāks par mācītāju. Lielskungs vienādi ir lielu kungu kārtas, bet par mācītāju ir ticis jau dažs labs zemnieks, ja tik vien ir paskolojies. Bet skolojies, cik tu gribi, tu ar visu skolu netiksi par lielkungu no - zemnieka.»
«Ē, ē, brālīt! Pieturi jel drusciņ! - Un dakterlielskungs?» iejautājās pērmindera meitasvīrs, kas aizstāvēja sava sievastēva intereses, pļavsargam tuvāk pienācis. «Bet dakterlielskungs, kad tev saku, vai tas nav lielskungs? Un cik zemnieku jau nav tikuši par dakterlielkungiem?!»
«Dakterlielkungi? Kā par tiem tev būtu jārunā! Nesāc tā grābstīties aplam, - turies, brālīt, uz stigas! Tu jau turies pēc mācītāja,» pļavsargs priekšrunātājam atbildēja.
«Nu, tad nesaki tu, ka zemnieks nevar tikt par lielkungu, ja viņam tik galvā un makā. Un, ja mācītāja kārta būtu zemāka, tad vis paši lielkungi nepaliktu par mācītājiem,» pērmindera meitasvīrs tam atteica.
«Vai zini, tas ir tas pats, kā kad zemnieka dēls iet pie otra par kalpu, tādēļ ka vecākajam brālim ciems,» pļavsargs izskaidroja, «vai tu varbūt esi redzējis lielkungu par mācītāju, kam pašam sava muiža? - Neesi vis! Un, lūk, tad nu gan lielskungs ir un paliek augstāks par mācītāju! Tu jau nupat sāc pīties kā gailis pakulās - un griezies vienādi uz tām pašām pēdām kā vilciņš. Tad klausies un turi muti: lielkungam ir pašam s a v a muiža, mācītājam tādas nav, lielkungus ceļ par bruģukungiem un vēl par gubernatoriem, bet vai kāds no mācītājiem jau ir ticis tādā godā? («Tiesa, tiesa», - «jānudien», - «gaiši, gaiši», - «akurāt» -atskanēja saucieni no klausītāju pulka.) Un arī nemaz tik liela goda lielkungam nē vajag, lai tik ieceļ viņu par baznīcas porštiera lielkungu - tūliņ viņš augstāks par mācītāju. - Nu, ko nu sacīsi? - He, he! lielskungs brauc ar četri un karieti, mācītājs tik ar vienu vai diviem - lielskungs ņem naudu simtiem un tūkstošiem, mācītājs lasa kapeikām un vērdiņiem. E, e! Vai vēl tev dot vairāk siltuma?»
«Ko nu velti Znotiņam,» tā sauca pērmindera meitasvīru, «tur vairāk runāt, labāki lai nu met dzirnavām mieru,» dzirdēja balsis no pulka.
«Nu vēl vis neesmu padevies!» Znotiņš sacīja uz pļavsargu. «Tu domā, ka lielkungi vien tie bagātie, bet paklausies tik, kad kāds mācītājs nomirst, cik tūkstošu tur nepaveļas? Vai dažam lielkungam nav mazāk? Vai dažam lielkungam neienāk mazāk par gadu kā dažam labam mācītājam? Un, ja cienīgmāte vedama, brauc arī mācītājs ar karieti... Bet vēl tev nemaz neesmu teicis; kuras lietas dēļ mācītājs augstāks par lielkungu, tad nu paklausies - lai paklausās visi!» Znotiņš svarīgi uzsauca.
Palika kluss.
«Kas ir augstāks, vai tas, k a s bar, - vai tas, ko bar? Atbildi?»
«Nu, zinams, tas, kam brīv otru bārt,» pļavsargs atbildēja.
«Gatava lieta», - «skaidra būšana», - «saimniekam brīv kalpu bārt», - klausītāju pūlis piekrita.
«Tur tev taisnība,» Znotiņš teica. «Nu tev jautāšu tālāk, vai lielskungs drīkst mācītāju bārt?»
«Nē, bez vainas ne!» pļavsargs atbildēja.
«Viņš nedrīkst, lai būtu arī vaina, - par to ir tiesas, kur sūdzēt. Viņš nedrīkst mācītāja bārt,» Znotiņš, balsij augot, apstiprināja.
«Bet mācītājs nedrīkst arī lielkunga bārt,» pļavsargs noteica.
«Bet es tev saku, viņš drīkst gan!»
«Nedrīkst!»
«Drīkst!»
«Ko tu tiepies!»
«Bet es tev saku: drīkst!»
«Nu, kur tad drīkst?»
«Baznīcā!» Znotiņš teica.
«Vai tad baznīca priekš bāršanās?» pļavsargs jautāja.
«Bijusi vai nebijusi, bet viņš drīkst to darīt! Viņš drīkst tā izbārt, ka kundziņiem paliek kauna pilnas acis. Grēcinieku vizam brīv bārt, viņam brīv teikt, ka tas nekam neder, ka ir īrs elles prauls - lai būtu vai barona, vai grāpa lielskungs!»
«Znotiņam tiesa», - «palūk, kāds āķis!» - dzirdēja saucam no pulka.
«Bet vai tad tu esi jau dzirdējis kādu lielkungu baram?»
«Nu, es nemāku vāciski, bet brīv viņam ir to darīt, - to tu nevari noliegt.»
«Ā, tu domā, ka zemnieku bar, ka tad bārs arī kungu? Lika drusku pagaidīt!» pļavsargs nosmējās. «Vāciski bāršana arī skan drusku smalkāk.»
Ar to likās arī iztirzāšana beigusies. Abi Baltijas pirmo varu aizstāvji piegāja pie stoikas, kur tiem viens otrs no klausītājiem piedāvāja alu.
«Palūk, ko māk teikt, kad divi gudri satiekas, ej tu izgudro viņiem līdz,» tā dažs labs no klausītājiem, galvu grozīdams, pabrīnējās.
Arī Silmežs izpirka savu pudeli un, piesaucis klāt kādu pazīstamu, sāka ar to kopā dzert.
Silmežam ar biedri alu dzerot, nostājās viņu priekšā visa pagasta labākais skrodelis Podziņa. Cepuri nošķiebis uz vienas auss un pīpi iekodis zobu starpā, viņš, pāra reizes bikses vienos un otros sānos paraustījis un tad izvilcis reizes trīs kuplus dūmus, iekāsējās. Silmežs ar biedri pacēla acis.
Podziņa vēl reizes trīs pakāsējās, kā gribēdams Silmežam ko teikt.
«Kas ir, Podziņ?» Silmežs jautāja.
«Silmež!» Podziņa sauca.
«Nu, kas ir?»
«Silmež!» Podziņa vēl svarīgāk uzsauca.
«Es jau dzirdu,» Silmežs tam atteica.
«Silmež! Tu esi valsts amatos un esi krietns un lāga saimnieks pagastā, un tukšais arī tu vis neesi...»
«Labi, labi, Podziņ!»
«Maksāšanas savas tu visas maksā laikā, nepaliec nevienam parādā, - arī skrodelim tu visu tūliņ samaksā, kad darbs beigts, un nebadojies vis ar drēbi tā kā citi, bet gribi labāk, lai tev svārkus taisa pilnīgākus un kuplākus un nevis šaurus kā uzspīlētus... labāk tev olekts virsū nekā atpakaļ...»
«Sak, lai arī skrodelim kāda atliek,» Silmežs smējās.
«Kalps un pusgraudnieks pie tevis dzīvo gadiem, un, ja vien paši grib, var pie tevis kaut nomirt, - dzīt tu neviena projām neesi dzinis, nedz arī dzen, - zirgi, lopi tev, jāsaka, graudu redzējuši, un labības tev vecu vecās klētī un apcirknī...»
«Nu, labi, labi, Podziņ! Ko tad īsti gribi?»
«Bet ar vienu lietu es ar tevi neesmu mierā,» Podziņa visu savu balss svaru lika uz šā teikuma.
«Nu, kas tad tā par lietu?!» Silmežs ziņkārīgs jautāja.
«Tu nekop uz savu māju ceļa!» Podziņa atbildēja.
«Kā tā, Podziņ?»
«Agrāk vēl uz tavu māju tā puslādzīgi varēja aiztikt, bet tagad jau tur lai lauž skaidri vai kaklu!»
«Vai tev varbūt viņā kādreiz kauli vai adatas salūzuši?»
«Skrodeļa kauls, Silmež, un kaķa kauls nelūst, bet, kad man kādreiz jābrauc ar jauno šujamo mašīnu gar tavu māju, tad nezinu vis, vai tu man skādi atlīdzināsi, ja tā plīsīs.»
«Priekš manis ceļš diezgan labs,» Silmežs tam atteica.
«Bet priekš manis vis nav!» Podziņa sacīja. -«Tādēļ vai nu sāc vairāk labot savu ceļu, vai arī neļauj saviem iegātņiem pa to tik daudz braukt.»
«Ko tu bāz degunu, kur tev nav jābāž!» Silmežs īgns tam uzsauca.
«Es jau tev negribu neviena iegātņa atraut, bet, kad tie tā izbrauc ceļu, ka citam vai gandrīz kakls jānolauž, - tad gan man laikam par to brīv runāt, jo tavas mājas ceļš ir ciema un baznīcas ceļš un to vis nedrīkst ārvalstnieki izgrambāt.»
«Ko nu niekus runā!» Silmežs Podziņam pārmeta.
«Kad tu nu būtu savu ceļu labāk apskatījis, kamēr tie iegātņi sākuši braukt, tad tu vis par to nemaz neskaistos, bet skaidri nobītos. Tur jau tīri kā karaspēks pāri gājis! Cik tur nemētājas slieču, cik mietņu, salūzušu ilkšu un loku, - skaidri bailes māc...»
«Met jel mieru, Podziņ! Lūk, cilvēki jau sāk tevī klausīties,» Silmežs pamācīja.
«Tu domā, ka es viens tā runāju, un nezini nemaz, ka ļaudis tepat jau krogā visos kaktos par tevi čukst un valstī griež par tevi valodas kā tirgū. Tu domā ugunsgrēku noslēpt! Nekā, Silmež, miera tev nebūs, kamēr iegātņa nebūs mājā. Tādēļ dari drīz galu visām runām!»
«Tev jau gan viegli padomu dot,» Silmežs dusmojās.
«Un nemaz tik grūti nav, kā tu varbūt domā. Noskaties tik labā un krietnā puisī, lai tas būtu kad kalpa vīrs, un ved tik mājā, - būs labs tev un tavai meitai, - arī mātei!»
Silmežs, redzēdams, ka Podziņas vārdi sakrita ar viņa klusajām domām, lika attaisīt jaunu buteli alus un piedāvāja no šīs arī glāzi Podziņam, jautādams:
«Kur tad tos labos un krietnos lai ņem?»
«Kur lai šos ņem?» Podziņa atkārtoja, alus glāzi nolicis un lūpas noslaucījis. «Vai tad tu neviena puiša pašu ļaudīs nepazīsti? Nu, tad saukšu, - bet no kalpu kārtas, nevis no saimniekiem, saimnieku dēlos tik krietna nav...»
«Nu, tad sauc ar!»
Podziņa pieliecās Silmežam tuvu pie auss un iečukstēja:
«Birznieku Gusts.»
Silmežs iegrima domās, it kā Podziņas čukstējuma nemaz neievērodams.
«Nu, kā patīk?» Podziņa pēc brītiņa jautāja.
«Vai nu cilvēku lai krogā peļu?» Silmežs atteica. - «Bet nedomā jel, ka jau visi stiprie darba strādnieki der arī par saimniekiem.»
«Nu, nebēdā...»
Podziņa būtu vēl ko vairāk teicis; bet tika nosaukts pie malas, kur kāds jauns brūtgans uzaicināja viņu uz savām kāzām par muzikantu, jo Podziņa kopa blakus skrodeļa amatam arī spēlmaņa amatu un šo pēdējo visvairāk svētdienām, kur bija visvairāk vaļas «mākslai» kalpot.
Arī pazīstamais, ar ko Silmežs bija līdz šim kopā dzēris, piecēlās un izgāja; tātad Silmežs palika viens pats sēdot.
Saule jau vairs nebija tālu no rietēšanas, tādēļ viņš, tēriņu samaksājis, sāka atvadīties un gāja uz māju.
Lēnos soļos iedams, viņš domāja vienā domāšanā par Birznieku Gustu. «Pļāpa nu gan ir viss tas Podziņa, tomēr taisnības viena daļa tak viņam ir, - bet Ilze jau ar to nemūžam nebūs mierā, kad kalpa vīrs precēs Trīni,» tā Silmežs domāja sevī. Gaita Silmežam palika arvienu gausāka un gausāka, un domās arvien dzīvāk tam stājās Birznieku Gusts. Tiešām tiesa, viņš sevī prātoja, saimnieku dēlos tik krietnu nebija. Gusts bija puisis, kas darbīgs, taupīgs - bija kādus pāra simtus jau nolicis pie malas, to Silmežs, kaimiņos dzīvodams, visu zināja, arī bez skolas viņš nebija, jo labas galvas dēļ tas bija kādas ziemas ticis sūtīts draudzes skolā... labāka par to pēc visām tikatnēm nebija. Ja tik Gusts vien gribētu nākt! Bet kādēļ viņš lai nenāk? Un, redzēdams jau savas mājas skursteni, Silmežs juta it kā slogu no krūtīm noveļoties, jo caur Birznieku Gustu viņš cerēja izkulties no visām ļaužu valodām un nodibināt Trīnei drošu mūža dzīvi. «Lai paliek pie Gusta!» viņš teica klusām pie sevis, kāju pār slieksni celdams.
Istabā iegājis un novilcis svārkus, atraisījis kaklautu, Silmežs nosēdās krēslā un smiedamies jautāja Trīnei:
«Nu, Trīn, cik tev nu atkal šodien bija?»
Trīne ar māti brīnījās, kā tēvs tagad varēja par to pašu lietu smieties, par ko agrāk dusmojās, - tādēļ atbildēja tam, tāpat smiedamās:
«Kāds pārs jau vienādi!»
«Vai tad kāds no tiem brauks arī otru reiz?»
«Ko nu mēļojies! It kā labākas runas nebūtu!» Ilze rājās. Silmežs iegāja kalpu istabā izstāstīt pirmdienai darbus, jo bija vēlākā sēja vēl jāpabeidz, un sāka arī te ar kalpiem jautri smieties.
«Skaidri būs iereibies,» Ilze teica.
«Nebūs vis, māt, - tēvs ir tikpat skaidrs kā arvienu,» Trīne atbildēja. Tomēr, redzot tēvu atkal pēc ilga laika jautrā dūšā, arī Trīnei palika tā kā vieglāk, kā gaišāki ap sirdi.
Rāms svētdienas vakars nolaidās. Pa vaļējo logu plūda istabā no dārza ziedošu ābeļu un ceriņu smarža. Krūtis elpojās it kā vieglāk un plašāk, un miegs, mīksts miegs nāca šonakt Silmežam, kurš vairāk nekā nebija darījis, ne panācis kā tik noņēmies cietu nodomu.
Un Trīne? Tā, abiem vecajiem guļot, piesēdās pie loga un nevarēja beigt iedvašot šo ziedu smaržas pilno gaisu. Sirds viņai bija kā nemierīga, kā iekustināta, tai, kā likās, nebija vēl diezgan ar šiem dārza ziediem, tā gaidīja, ilgojās, slāpa kā pēc kāda cita ziedoņa... un it kā klusa pavasara vēsts tai sludināja, ka tuvu tas, pēc kā viņa ilgojās... Un tad miegs, miega gurdenums tinās kā viegla sega viņai ap acīm...
Drīz pēc Silmeža aiziešanas no kroga arī Podziņa laikāk atšķīrās no šā svētdienas «viesīgā vakara» un devās uz māju, nevis taisnā stigā, bet ar līkumu - gar Zvirgzdēniem, kur Birznieku Gusts dzīvoja. Vajadzēja būt sevišķam iemeslam, kas Podziņu jau tik laiku dzina uz māju. Un tiešām, Podziņam šovakar šaudījās svarīgas domas pa galvu kāds varens plāns, kāda milzīga ideja pildīja visu viņa smadzeņu satversmi. Laikam tādēļ viņam arī kājas metās kā uz kāzām. Zvirgzdēnos vēl laikā, tas ir, priekš gulēt iešanas nonākušam, viņam piere jau bija slapja. Pēc Gusta jautājušam, Podziņam atbildēja, ka viņa neesot mājā, jo esot zirgus aizvedis ganībā. Podziņa, soļu nežēlodams, devās turp. Te Gustu atradis un uz akmeņa atsēdies, Podziņa atpūzdamies sāka Gustam izstāstīt visu savu sarunu ar Silmežu krogā par iegātņiem. Zinams, ka viņš ne tik to vien atstāstīja, ka tas Gustu ievēlējis Trīnei par iegātni. bet arī piemeloja klāt, ka Silmežs esot izpircis šim čarku un buteli alus, atnākot vēl šovakar pie Birznieku Gusta, protams, ne tā, kā Silmeža sūtīts, un lai Gustu ar līkumu uzaicinot pie Trīnes nākt preciniekos. Būtu jau gan Silmežs pats uzaicinājis Gustu, bet nevarot jau droši zināt, vai paklausot uzbildināšanai vai ne. Tādēļ lai nu Gusts ejot vien droši uz Silmežiem Trīnes bildināt, par kaunu gājiens nebūšot - Silmeži tik gribot slavas, ka Gusts Trīni uzbildis, bet ne Trīne Gustu. Silmežs nu gan uz šā, Podziņas, noskaitīšoties, kad dabūšot dzirdēt, ka šis visu Gustam tik neveikli izpaudis, bet Gusts jau esot šim draugs, tādēļ šis varot būt drošs, ka Gusts to citam nevienam neizstāstīšot, lai nenāktu Silmežam ausīs, bet, kur runāts, tur viss palikšot. Lai tik nu ejot vien droši, Silmežs Gustu saņemšot ar abām rokām, un uz kāzām lai cita muzikanta neaicinot kā Podziņu. Un, kad Gusts šo satiekot kroga vietā, tad lai nepiemirstot par pateicību, ka caur šo vien ticis Silmežu ciemā par saimnieku, izpirkt kādu buteli alus, jo šim jau tik tāpat vien ar mēli un pirkstiem esot jāpelnījoties. Vēl šo to runājis, Podziņa labā krēslā šķīrās no Gusta, aiziedams uz māju, kur, kā stāstīja, jau no pusdienas gaidot cilvēks, pēc mašīnas atbraucis, un neesot neviena, kas to izdodot.
Zirgus pieskatot, Gustam bija diezgan laika pārdomāt visu, ko Podziņa teicis. Ka skrodelis vismazais pusi vai lielāko daļu bija melojis, par to nebija ko šaubīties tam, kas Podziņu pazina. Par skaidriem, baltiem meliem Gusts nosauca īpaši paša stāsta beigas, jo nebij ne domājams, ne ticams, ka Silmežs, ko viņš turēja par prāta vīru, būtu uzticējis pļāpīgajam skrodelim savus slepenākos nodomus. Tātad melots nu bij pulka, bet gluži vēja vien Podziņa arī nebūtu runājis, arvienu tur bija kaut kas no tiesas klāt. Vismazāk ar Podziņas stāstu Gusta domas tika iekustinātas un grieztas uz priekšmetu, par ko viņam visu vakaru bij ko domāt un prātot. Jā, Trīne, viņam tā Trīne patika, lai gan no iegātņos iešanas nebij ne domājis, - arī Trīne viņu labprāt uzskatīja un ar viņu izrunājās gandrīz, jāsaka, laipnāk nekā ar kādu citu. Jo vairāk viņš domāja par Trīni jo tīkamāka tam viņa palika, Gusts pat aizmirsa starpību, ka Trīnei piederēja krietns ciems ar visu ciema iedzīvi un viņš bija tik kalpa vīrs ar sīku rocību.
Pie citas tautas tā varbūt nebūtu nekāda starpība, bet pie mūsu aristokratiem latviešiem tā bija liela starpība, jāsaka, kā no debesīm līdz ellei. Izputējuša saimnieka, kam pie otra par kalpu jāiet, nedrīkstam vienos svaros svērt ar jau dzimušu kalpu, un kalpa sievas, kas bijusi saimnieka meita, nedrīkstam līdzās sēdināt vienkāršai kalpa sieviņai. Tāpat kalponīte, kas tikusi par saimnieci, nav nemūžam tā, kas dzimusi saimnieka meita, - no kalpa cēlies iegātnis saimnieks pavisam citāds radījums, jāsaka, daudz zemāks nekā «tēva dēls». Lai skaitām tik kāpšļus no vaļinieka uz kalpu, pusgraudnieku, daļu rentnieku, rentnieku, krodzinieku, gruntnieku, bez tam vēl lai skatāmies uz kāpšļiem kas ceļas ar maka pilnumu vai tukšumu, tad mums par lieko kārtu skaitu pie latviešiem nebūs jābrīnās. Heraldikas kopšanā mūsu latvieši pārspēj pašu lepnāko vecas bruņinieku cilts pēcnācēju.
Kā jau minēju, mūsu Gusts bij šo starpību pavisam piemirsis. Kā kāda balss viņam teica, ka Trīne viņa nemaz neatstumtu, - tā domājot un domājot, miegs viņu sāka gurdināt. Aizmigušam tam rādījās kā sapnī, ka Trīne viņam bij uz tīrumu atnesusi launagu un, viņam ēdot, tā apsēdusies sāka ar viņu runāties, - par ko īsti? - to Gusts, rītā piecēlies, vairs neatminēja. No prāta tam nu Trīne vairs neizgāja ne pirmdien, ne arī pa visu nedēju. Arvien vairāk Gustā iesakņojās domas Trīnu uzbilst; tomēr visu viņš gribēja vēl sevī pārlikt, pārdomāt, kā jau pa laikam tāds solis sperams ar apdomu. Vai nu tīši, vai nejauši viņa acis bieži bieži vien aizmaldījās uz Silmežu pusi. Viena lieta tik viņam nepatika, proti, tā, ka, Trīnu uzbilstot, viņam bija Silmežam it kā negribot jāpiesolās par iegātni. Viņš būtu vēlējies, ka Trīnei nebūtu bijis ciema un viņš to bez kādiem kavēkļiem būtu varējis vest savā «kalpa būdiņā». Gandrīz Silmežs varēja domāt, ka viņš tīko tik pēc ciema, bet nevis pēc viņa meitas. Tā domājot un prātojot, nedēļa bija pagājusi.

Atkal bija svētdiena. Laiks bija vēl siltāks un mīlīgāks nekā viņu svētdienu. Bez tam saimes tēvi visi jau bija apsējušies, tā ka zirdziņu droši varēja likt ilksīs un braukt pie radiem paciemoties, jo pirmdien jau ciemā izbrauktā pajūga nesagaidīja vis vai arkls, vai ecēšas, bet patīkama atpūta vai nu stallī, vai zālainajā aplokā.
Jauko dienu izlietodami, bija arī Silmežs ar Silmeženi jeb, kā mājinieki teiktu, «pats ar pašu» jau no brokastlaika, tūliņ pēc pātariem, aizbraukuši ciemā. Trīnei bija jāpaliek par sētnieci, kamēr tēvs ar māti bija no ciema atbraukuši mājā. Agrāk vecie neatbrauca kā pēc launaglaika; tad dzirdēja «jauno bēri» spurkšam pa olnīcu uz māju un vāģus kā nedroši ievaicājamies: vai kaukt? vai kaukt? -lai gan Silmežs kalpam stipri bija piekodinājis tos labi izsmērēt. Tēvu ar māti sagaidījusi, Trīne, negribēdama arī palikt pakaļ, solījās līdz vakaram vēl iziet ciemā pie Zvirgzdēnu Ievas. Māte gan teica, lai labāk paliekot mājā un palīdzot šai uzlikt vakariņas, bet Silmežs to pārrunāja, lai jel ļaujot Trīnei arī drusku pavēsināties. Tātad Trīne aizgāja.
Zvirgzdēni varēja būt vislielākais versti no Silmežiem, abus ciemus šķīra paprāva upīte. Pie upītes Trīne nonāca pašā laikā, jo Zvirgzdēnu ganu bērni, redzēdami Trīni nākot, steidzās tai laipas aizvilkt no upītes, lai netiktu pāri. Tomēr ļaunais nodoms neizdevās. Trīne piesteidzās, kad šiem vēl ne pirmā kārts nebij izvilkta. Uz laipām uzgājušai, tai viens no viņiem, tas mazākais un nerātnākais, koku paņēmis, šļakstīja ūdeni virsū. Trīne teicās tēvam Zvirgzdēnos stāstīt, no kā tad arī puika rāvās un meta mieru.
Saule jau pašulaik rietēja, kad Trīne teica Ievai, ka nu jau abas diezgan būšot izrunājušās un iztriekušās, šai nu esot jāejot uz māju. Ieva vēl gan turēja un turēja Trīni, kamēr galu galā tak atlaida, pati viešņu kādu gabalu pavadīdama. Tad abas šķīrās, un ievai bij jāapsolās uz citu svētdienu nākt pie Trīnes, ja negribēja, ka Trīne savu laiku ne kājas nespēra Zvirgzdēnos. Dzirdot tik bailīgu biedinājumu, Ievai tad arī bija cieši jānoņemas atnākt pie Trīnes vēl laikāk, jo tikai tāpēc vien, ka tēvs un māte bijuši ciemā izbraukuši, viņa, Trīne, esot tā pavēlāk atnākusi.
Tik skaistai dienai kā šai svētdienai nevarēja arī būt citāds kā tikpat skaists vai vēl skaistāks vakars. Trīne gāja lēniem lēniem soļiem, kā nevarēdama beigt noskatīties šā vakara jaukumā, kā nevarēdama diezgan ieelpot vieglā, smaržīgā gaisa, kuru lēna vēsmiņa kūpināja no ziedošām pļavām un kokiem. Visapkārt jau radās vakara klusums. Ap viņu viss it kā klausījās slepenām jausmām, it kā aizturēja elpošanu... Lāgu lāgiem tik kāda vabulīte iedūcās, šī dūkšana šķitās ka tālu vakara zvanu skaņas trīcēšana, kuru vējš viļņu viļņiem atšūpo, tad aiznes garām un tad atkal no jauna atsit ausīs...
Tā, gausi nākdama, Trīne beidzot bija pienākusi pie upītes un apstājusies sāka skatīties pēc laipas. Bet kur tad laipa? Laipas nebija, kārtis bija iegrūstas upē. Trīne saprata, ka tas Zvirgzdēnu ganu darbs. Gar upmalīti iedama, viņa skatījās un meklēja kādas šaurākas vai seklākas vietas, bet tādas tuvumā nevarēja atrast. Jau gribēja griezties atpakaļ uz Zvirgzdēniem, kad viņā malā ieraudzīja uz to pašu laipu vietu nākam - Birznieku Gustu.
«Pag!» lasītājs man uzsauks, - «tagad rakstītājs dzen savu stāstu kā ar tvaika spēku uz priekšu. Birznieku Gusta šai pašā brīdī viņam vajadzīgs - un Gusts arī klāt kā saukts. Tā stāstos nav nekāda reta lieta.» Jā; cienīgo vai mīļo lasītāj, tā jau nu gan ir. Stāsta rakstītājs savā stāstā ir apbrīnodams, jo tur viņam iespējams ir viss, viss - kas vien vajadzīgs. Ja kāda persona vajadzīga, dienā vai naktī, un lai tā arī būtu vai pašā pasaules malā, - viņš tik tai pamāj ar roku, un, lūki - klāt viņa ir. Kāda cita ir viņam apriebusies vai nepatīkama, - maza lieta viņam to aizdzīt uz Sibiriju vai i uz pašu elli. Viņa mīlulīšiem, tas ir, stāsta rakstītāja mīlulīšiem šiem, trūkst naudas - autoram «sīks krāms» piebērt viņam pilnas ķešas un lādes ar dukātiem. Turpretī tiem, kas izpelnījušies viņa, bardzību, viņš dažreiz atņem visu bagātību vai likumīgā, vai nelikumīgā ceļā, vienalga! Arī pārmācību viņš tiem uzliek, kādu gribēdams, vieglu vai grūtu, kāds nu kuro reizi tas prāts. Tomēr šoreiz lasītājs lai man tic uz «goda vārda», ka tiešām tā bija un bija un ka Birznieku Gusts tiešām nāca pret laipu vietu Trīnei pretī.
Trīne, Gustu ieraudzījusi, palika priecīga, - šai brīdī Gusts viņai likās kā laimes mātes sūtīts.
«Labvakar, Gust!» viņa sauca pār upi.
«Labvakar, Trīn!» Gusts viņā malā atņēma. «Vai laikam nevari pāri tikt?»
«Tu jau redzi, Gust, laipu jau nav. Palūk nu! kādas blēņas jūsu gani padarījuši!»
«Ai, tiem palaidņiem žagari!» Gusts dusmojās, «bet nebēdā, Trīn, nekā, gan es laipas atkal ielikšu.»
To teicis, Gusts drusku iebrida upē - ciktāl zābaki atļāva, - sāka iecelt kārtis vecā vietā. Tomēr ātrumā tam nebij iespējams viņas tā nostiprināt, ka nekustējās. Tādēļ, Zvirgzdēnu pusē pārgājis, viņš piedāvājās Trīnu aiz rokas pārvest pār upi, jo tai, laipām līgojoties, galva sākšot reibt un tad drīz varot iekrist upē. Trīne gan aizrunājās, ka, pie koka turēdamās, šī it labi viena pati varēšot pāriet un ka galva tai nemaz nereibšot, bet Gusts pastāvēja, ka drošāk arvien būšot, kad šis pārvedīšot. Trīnei tad nu bija arī jāļaujas, ka Gusts to saņēma aiz rokas. Gan pirmos soļus sperdama Trīne baiļojās, gan pat iekliedzās, tak sirdi juta šoreiz daudz drošāku nekā pirmīt, uz Zvirgzdēniem pa laipām iedama. Abiem bija tā patīkami un labi, roku rokās cieši turoties, un, ja upe būtu plata kā Daugava, viņiem tomēr neapniktu kopā tā laipoties. Beidzot tak upes mala drīz jo drīz bija sasniegta un rokas abiem gribot negribot bija jālaiž vaļā.
Bet Gusts vis tūliņ negāja atpakaļ uz Zvirgzdēniem, viņam sirds sila ar Trīni runāties. Gusts no savas puses apvaicājās Trīnei, - kur bijusi, vai jau esot apsējušies, vai tēvs ar māti arī šodien bijuši kur ciemā? Trīne savukārt jautāja tāpat Gustam un dabūja zināt, ka arī viņš tāpat bijis ciemā pie tēvamāsas kā Trīne pie Zvirgzdēnu Ievas, ka arī Zvirgzdēni tad pat beiguši sēt, kad Silmeži, utt. Tomēr, lai gan saruna bij iesākta, šie jautājumi no vienas un otras puses abiem izlikās kā tādi, kas negāja dziļumā, pielīdzināmi lietum, kas neķēra līdz saknei.
Trīne taisījās atvadīties, kad Gusts smiedamies tai vaicāja:
«Nu, Trīn, vai nebūsi jau reiz iegātņa izredzējusi?»
«Vēl ne, Gust! Vai tev varbūt kāds nebūtu ziņā?» Trīne, tāpat smiedamās, atbildēja.
«Iegātņa gan tev nezinu neviena teikt,» Gusts atbildēja, «bet, ja vīra gribi, to gan.»
«Nu, kurš tas būtu?»
«Es pats!» Gusts atbildēja, un Trīne varēja no viņa acīm un vārdiem prast, ka Gusts nejokoja.
«Tu joko, Gust!»
«Nemaz, Trīn!» Gusts atteica.
Un nu viņš sāka stāstīt, ka Trīne tam arvienu patikusi un ka pēdējā laikā viņš par Trīni vien visvairāk domājis, tādēļ, ja Trīne gribot patiesīga vīra un ja gribot būt mierā ar to maizi, ko šā rokas varot pelnīt - par iegātni viņš nesoloties, - tad šis zinot, ka Trīne to nenožēlošot.
Tā runājot, Gusts bija turklāt tik pārgalvīgs satvert Trīnei abas rokas un spiest - un šī arī nezināja cita nekā labāka darīt kā viņam to ļaut. Šis Gusts viņai šovakar tiešām bija laimes mātes sūtīts, to viņai pašas sirds stacija. Gusts tak runāja pavisam citādāki, pavisam savādāki nekā visi viņas bijušie precinieki... nemaz neapnika viņa vārdos klausīties. Trīne nesacīja arī nekā, kad Gusts aplika tai roku ap vidu... to sajūtot, viņa it kā ietrīcējās... Tāda pati trīcēšana aizgrāba arī apsi, zem kuras viņi stāvēja un kurai ne lapiņa vakara klusumā nekustējās, - kā no ziedoņa laimības jūsmām aizgrābta, apse visiem zariņiem, visām lapiņām iedrebējās, it kā šī laimības strāva plūstu no vismazākās saknītes zemes apakšā līdz pašai galotnītei gaisā... Ziedoņa jausmām pārpildīto sirdi lakstīgala atviegloja dziesmā, jaukdama kopā sēras un gaviles ... Klāt bija ziedonis!... Kaut jel tas mūžam ziedētu, kaut jel tam nebūtu spožo tauriņa spārnu, ar kuriem pēc īsa īsa brītiņa aizskriet!...

Vēlo mājā atnākšanu Trīne aizbildināja ar to, ka izstāstīja vecajiem visu gadījumu ar laipām un Zvirgzdēnu palaidņu ganiem sīki jo sīki, bet no sastapšanās ar Birznieku Gustu pieminēja tik daudz vien, ka Gusts par laimi gadījies un laipas iecēlis, - citu visu, zinams, paturēja kā noslēpumu priekš sevis. Gultā būdams, Silmežs Trīnei pastāstīja, ka šā māsasvīrs un Trīnes krusttēvs Ziediņš esot atsūtījis «grāmatu», rītu tā būšot Trīnei jāizlasa, jo kazaks nupat vēl priekš šās atnākšanas to esot atnesis. Jāpiemin, ka Trīne vadīja visas Silmeža korespondences, kas sastāvēja visā gadā no divi vai trim saņemamām un tikpat daudz izsūtāmām «grāmatām». Mācēja gan arī Silmežs rakstīt, jo bija vienu ziemu pavadījis rakstu skolā un tādēļ arī nepiederēja vis pie tiem pagasta amata vīriem, kas savus vārdus pakrustoja, tomēr darba vīram pirksti bij palikuši stīvi, un, kad nu Trīnei tie bija lokanāki, tad, zinams, šai piekrita rakstīšanas grūtā nasta.
Dažu steidzamu darbu dēļ vēstules lasīšana bija nokavējusies pāri brokastlaikam. Pēc brokasta Silmežs to Trīnei lika ņemt lasīt, kad pašā tai brīdī ieraudzīja Birznieku Gustu nākam pa dārza celiņu, kas veda uz Silmeža dzīvokli. Trīne vēstuli salocījusi nolika pie malas, pati pie tam stipri nosarkdama. Tēvam Trīnes nosarkšana nepalika apslēpta, tādēļ tas tūliņ noģida, ka starp Trīni un Gustu vajag būt kādai tuvākai saitei, un aiz prieka par savu ievērojamu būtu vai skaļi iegavilējies. Bet tai pašā brīdī viņam šāvās arī kāds nodoms caur galvu, proti: Gusta nolūkam, - ja tas tik varēja būt Trīnes uzbilšana - likt ceļā šķēršļus un Gustu pārbaudīt, vai viņš šo soli spēris viņa meitas vai tik viņa mājas dēļ.
Gusts ienācis un apsveicinājies sāka no iesākuma valodu griezt uz nupat kā nobeigto sēju, uz sējas laiku, uz jaunajiem asniem un uz lietus vajadzību. Lai nu gan iesāktais temats bija diezgan plašs, tomēr tas nebija bezgalīgs, bija arī tam kā visam savs gals, tādēļ, to beigušam, vajadzēja ķerties pie sava nāciena īstā dzinekļa. Un te nu Gusts bez kādas slēpšanas stāstīja to pašu abiem vecākiem, ko vakar teicis Trīnei. Izskaidroja arī Silmežam, ka viņš nemaz nekārojot šā mājas, tik vienīgi šā meitas, lai nedomājot, ka šis gribot šiem uzmākties par iegātni, šis spētu nopelnīt maizi sev un sievai, ja tik tēvs un māte vien dotu meitu no mājas laukā.
«To tik tu tā saki, tādēļ ka mēs nekad nevaram un negribam meitas izdot no mājas,» Silmežs atbildēja Gusta runai. Bet Silmežene, kas pa to brīdi, kamēr Gusts Trīni bilda, tikko bij varējusi noturēties aiz dusmām, ka kalps iedrošinājies to darīt, nezināja cita nekā labāka teikt kā tik vārdus:
«Tad tā bij ar tām laipām, tad ar tām laipām tu esi pielaipojies pie mūsu meitas.»
«Vakar tikko runājis ar Trīni, šodien jau runā ar mums, - tas iet kā ar joni!» Silmežs piebiedrojās sievai.
«Vai tad gribējāt, lai to jums slēpju?» Gusts jautāja. «Īsti tādēļ vien to jums stāstīju, lai nevarētu man pārmest, ka slēpju no jūsu acīm lietas, ko jūs varbūt no savas puses uzskatītu par kaunu.»
«Par kaunu gan! Zinams, par kaunu!» Silmežene iesaucās. «Tu domā, ka tas mums gods, ka Zvirgzdēnu kalps precē pēc Trīnes, - visi Trīnes precinieki ir braukuši braukšus, tu vienīgais no pašu pagasta esi atnācis kājām, - kā labāku nebūtu bijis.»
«Ar bagātību man nav ko lielīties, tās man nav, - bet, kad Trīnei vien es esmu pa prātam, tad tādēļ tik, ka esmu kalpa vīrs, jums nevajadzēja liegt.»
«Es tādēļ arī neliedzu,» Silmežs teica, «tik vien tādēļ, ka nevaru zināt, kas tev patīk labāk, vai mana meita vai māja.»
«Jau pirmīt jums sacīju,» Gusts atbildēja, «ka jūsu mājas nemaz negribu, mēs iztiksim it labi arī bez mājas.»
«Ja man tās mājas dēļ līdz pie Gusta iet,» Trīne teica, «tad es ar no viņas nekā negribu, diezgan laba maize un iztika man būs pie Gusta.»
«Kā tad! Kā tad! Skrien vien!» Silmežene dusmojās, «vakar viņš tikko ar tevis runājis, un šodien jau tu gribi tūliņ skriet projām. Ir jau gan tagad savāds ieradums, meitām vien prasa, mātes grūž kaktā! Vai tad nezināji, kur es dzīvoju - kam nenāci pa priekšu pie manis?»
«Nezinu, ko man jūsu atļaušana līdzētu, ja es Trīnei nepatiktu,» Gusts atbildēja.
«Tad ir jau gan arī patīkamais izmeklēts,» Silmežene zobojās, «visu kalpu kalps, vai tad jel kāds tavos rados ir saimnieks?» viņa uz Gustu pagriezusies teica. «Nu visi varēs mūs izsmiet: lūk, kur Silmežiem gods! Ārvalstnieku paļājās un izpaļājās, nu ir jāatdod meita pašu valsts kalpam. Un kam tad arī lai dod, ka no pašu valsts saimnieku dēliem nenāk? Ak kauns, ak kauns!»
«Bet to es neviena negribu,» Trīne sacīja.
«Gan gribētu, kad tik nāktu,» māte atsacīja pretī.
«Negribu vis!» Trīne cieši noteica.
«Nu, nedomā, ka šim Zvirgzdēnu kalpam tevi došu par kalponi vai par vaļinieci, un - mājā savā arī viņa neņemšu, tāda diedelnieka!» māte meita atkliedza.
«Nerunā, Ilz, aplam!» Silmežs sievai teica, «Gusts nav nekāds diedelnieks - bet iz mājas mēs Trīnes nedosim, māja un Trīne paliek kopā kā saaugušas, ar to - beigta balle.»
«Nevirini par velti vairs mūsu durvju - te tev nekā nav ko vazāties!» Silmežene skubināja Gustu uz aiziešanu.
«Es nekā nevazājos, es nācu godīgā lietā,» Gusts atbildēja.
«Kad jūs Gusta mājā negribiet,» Trīne teica uz vecajiem, «tad es iešu pie viņa, lai jūs tad dariet ko darīdami un lieciet to māju kur likdami.»
«Ar to tu vis mūs neizbiedēsi,» Silmežs sacīja uz meitas, «tu ne soļa nespersi par slieksni uz aiziešanu.»
Gusts, redzēdams, ka viņam te vairāk nekas nav darāms, atvadīdamies tik Silmežam teica:
«Līdz šim, Silmež, jūs pazinu par prātīgu vīru, bet tā lieta, ko tagad darāt, nav prātīga. Jūs mani pārzināt, ka neesmu nekāds krāpnieks, ne viltnieks, un, kad jūs tik savas augstprātības un turības dēļ man Trīni liedziet, tad tas vairs nav prātīgi. Redzu, ka jums meita mazāk sirdī nekā jūsu māja.»
Atdevis «ar dievu!» Gusts aizgāja. Trīne tam tūliņ gribēja steigties pakal, bet māte viņu atturēja ar varu. Redzēdams pa logu Gustu aizejot, Silmežs sevī šaubījās, ko darīt, vai labāk saukt Gustu tūliņ atpakaļ un dzert precības vai laist lietai iesākto ceļu. Beidzot pēdējās domas dabūja virsroku. «Gan dievs dos visam labu galu,» Silmežs nodomāja sevī, kad Gusts aiz dārza jau bija pazudis.
Pēc Gusta aiziešanas bija tāds pats klusums, kā kad «Nr. 1.» bija atvadījies. Laikam ar tādu pašu klusuciešanu šoreiz kā toreiz Silmeženei viņš ienāca prātā, un tādēļ tā teica:
«Tad tas pirmais bija labāks nekā pēdējais; tas tak bija jel saimnieks - lai nu kāds - bet kas tad šis?»
Nevienam neatbildot, Silmežene atkal apklusa un iegrima domās, it kā garā pārskatīdama visu garo rindu no «Nr. 1.» līdz Gustam.
Trīne bija nosēdusies uz savas gultas malas un, acis aizklājusi ar mutes autu, klusi šņukstēja.
Pats Silmežs savā klusuciešanā bija ieraudzījis neizlasīto vēstuli no Ziediņa un tādēļ, to saņēmis rokā, lūkoja izdibināt viņas saturu. Viegls gan šis darbs nebija, bet tomēr Silmežs pēc kādas pusstundas ar to tika galā, jo raksts, pēc viņa domām, bija ļoti neskaidri rakstīts, tīri kopā saberzts!
Ziediņš savā vēstulē lūdza savu sievasbrāli, lai tas viņam palīdzētu sameklēt kāda krietna cilvēka, kas gribētu uz viņa meža zemes uzcelt ēkas un ieplēst tīrumus. Šo meža zemes vietu Ziediņš bija nodomājis iznomāt uz vairāk gadiem, kā arī ēku cēlējam atlīdzināt visas viņa pūles un visus izdevumus. Rija, piedarbs un gubens jau esot uzcelti, gatavi arī esot kūts un stallis, vajadzīgās ēkas tik vairs būtu klēts un ērberģis, priekš kurām baļķi esot dabūjami turpat Ziediņa mežā. Līdzšinējais nomnieks, lielu lielais dzērājs, no Jura dienas jau esot projām, tā ka meža zemes laukus jau esot apsējis Ziediņš pats ar savu spēku vien un jaunais ienācējs varot atrast priekšā gatavu vietu un maizi. Ar trūkstošo ēku celšanu pats vairs negribot šogad pūlēties, bet atdot labāk celt tam kas grib būt tur dzīvotājs. Ja nu arī neviena nevarēšot atrast, tad palikšot šovasar uz miera, lai tad nopļaušana arī esot grūtāka. Bet, ja Silmežs zinot kādu tādu cilvēku, kas grib savas vietas, tad to pie šā varot atrast, tik ar to nolīgumu, ka vismazākais viena ēka viņam jāuzceļ, par ko vai nu paildzinātu nomas gadus ar līdzšinējo lēto nomu, vai arī atlaistu kādu gadu pavisam bez maksas. Zirgus un govis Ziediņš esot atpircis no agrākā nomnieka, un jaunais vietnieks tos varot no šā atpirkt, ja pašam to nebūtu, - vai arī, ja ienācējam nebūtu tik daudz naudas, lai dabūjot tik droša galvinieka, - šis visādi būšot ar mieru. Kam pašam savi zirgi un lopi, tāda jau tagad, šai laikā, vairs neatradīšot, priekš tā esot par vēlu. Viss šis esot tik tādēļ vien nācis, ka agrākais nomnieks esot gan gribējis palikt, bet ar palaidnīgu dzīvi tā iestidzis parādos, ka parādnieki mākušies virsū un tā tad vīram pēc Jura dienas visa manta nākusi ūtrupē, un tādā kārtā vieta palikusi tukšā. Lai nu Silmežs gādājot un iztaujājot kādu cilvēku, kam uz to prāts, un lai rakstot tūliņ atpakaļ, vai laimējies tādu atrast vai ne. Beigās Ziediņš bij ievaicājies, vai Trīnei iegātnis jau būšot sameklēts, - tad vēl visiem labas dienas, un ar to garā vēstule bija beigta.
«Tāds jau viņš ir, tas Ziediņš,» Silmežs nodomāja sevī, vēstuli izlasījis, «cilvēku viņš ar savu mīksto sirdi tur mājā, lai tas būtu kad pats lielākais žūpa.» Vēstuli atkal salocījis, Silmežs to noglabāja savu svārku krūšu kabatā. Ne sieva, ne meita nebija manījušas, ka Silmežs vēstuli bija izlasījis, viņām to arī nebija manīt, jo, protams, tādēļ vien Silmežs to paturēja pie sevis un neielika vis galda atvilktnē pie citām.
«Pagādā nu man labu stipru pusdienu!» Silmežs teica Ilzei.
«Kādā darbā tad nu iesi?» sieva tam brīnodamās jautāja. «Vai tad tev jau tik žigli atkal gribas? Nav jau necik ilgi, kad nupat ēdām.»
«Gādā vien, neprasi nekā, - liec arī sīpolus klāt, labi krietni, vai dzirdi, Ilz!»
Ilze izgāja, arī Trīne tai pakaļ.
Silmežs pa to laiku, kamēr sieva un meita rīkojas ar «stiprā ēdiena» sagatavošanu, meklējās un rakņājās pa visām galda un drēbju skapja atvilktnēm pēc tintes, papīra un spalvas. Tintes butelīti namatēvam gan drīz laimējās atrast, bet grūtāk jau gāja ar papīri - visgrūtāk ar spalvu tā nekur nebija atrodama. Ja nu kādreiz Silmežs būtu ko rakstījis, tad nu gan viņš it labi atminētos, kur spalvu nolicis, - bet kur nu tie gadi, kad pats spalvas ne rokā nebija ņēmis! Vislielākais ja vārdu bija parakstījis pagasta protokolu grāmatā pie vietnieku pulka spriedumiem, bet vai tad nu to var saukt par rakstīšanu? Kamēr Trīne no skolas bij izstājusies, tamēr arī Silmežs spalvas nebija kustinājis. Šodien pēc ilgiem gadiem viņam atkal spalva bija vajadzīga, bet ne tik viegli tā bija dabūjama. Silmežs jauca un purināja visu caurcaurīm, bet spalva kā neatradās, tā neatradās. Gribot negribot tās dēļ bija jāvaicā Trīnei. Pa to laiku Silmežs apraudzīja sadabūto tintes butelīti un papīri. Papīrs gan bija smalku smalkais, nesen kā no žīda pirkts, bet tinte butelītē bija pavisam izkaltusi, un tajā bija kā uz īres apmetušies brusaki, mušas un pat dažas skudras. Silmežs tagad stipri dusmojās uz Trīnes, ka tā aizmirsusi butelīti aizkorķēt, jo tad tak tāda ķibele un kavēkle nebūtu gadījusies. Un, butelīti apgriezis iesāņš, viņš sāka dzīvos īrniekus tramdīt laukā un miroņus, kuri tāda tramdījuma nemaz neievēroja, viņš pamazām sāka izzvejot ar smalku žagariņu. Lai gan gausi, tomēr ar laiku visa ņudzekle bija no butelītes izdzīta, tā ka, ūdeni pielejot klāt, tinte priekš šās reizes bija sagādāta. Papīri un tinti Silmežs jau iepriekš nolika uz «pātaru galda» un, krēslu piecēlis pie «pātaru galda» klāt žēlojās vienā gabalā: «Kad tik nu arī vēl būtu spalva, kad tik nu arī vēl būtu spalva! ak posts, tīrs posts!» Bet nu bija Trīnei pēc spalvas jāvaicā.
Pa to starpu Ilze ar Trīni, pusdienu nesdamas, nāca pa durvīm iekšā. Uz šķīvja kūpēja uzcepts šķiņķis ar olām, tam papilnam bija piegriezts klāt sīpolu un loku. No smakas vien jau varēja sajust, ka pusdienai vajadzēja būt «stiprai» un gardai.
Kad nu mātei ar meitu vēl nevienai ēst negribējās, tad Silmežs piesēdās viens pats pie galda. Pirmos kumosus iekodis, viņš piecēlies piegāja pie skapja un izņēma no tā ciemiņiem glabājamo šņabja buteli, ieliedams sev no tās krietnu«malku» kā labāko līdzekli pret trichiniem, ja varbūt gaļā tādi atrastos. Šņabi iedzēris, Silmežs stiprinājās kā jau laikam cilvēks, kas paredz grūtu darbu priekšā. Ēšanai metis mieru, viņš lika ienest ūdeni, ko rokas nomazgāt, lai būtu drošs, ka papīram netiks nekāds melnums vai bleķis no taukiem. Kad šis drošības labad speramais solis bija padarīts, Silmežs lika Trīnei pagādāt spalvas. Kamēr Trīne visvisur meklēja, tamēr tēvs tai deva stipru bārienu dēļ neaizkorķētās tintes glāzītes. -Visus rakstīšanas priekšdarbus svarīgi un pamatīgi izdarījis, Silmežs nopūzdamies nosēdās krēslā pie «pātaru galda», izrādīdams tik rūpju pilnu seju, kādu tik var izrādīt tas, kam patlaban jāstājas neaprastā, grūtā darbā, no kura tomēr nedrīkst atrauties.
Māte ar meitu skatījās tēvā un tūliņ noģida, ka tam laikam nodoms rakstīt. Ilze pārbrīnodamās izsaucās:
«Tad priekš tā darba tev vajadzēja tās stiprās pusdienas!»
«Priekš tā, jā!» Silmežs atteica.
«Lai tak raksta labāk Trīne!»
«Nav Trīnes darīšana, - ir mana «amata darīšana».»
«Nu, sauc tu, lai Trīne raksta!»
«Amata lieta, nevar!» Silmežs sievai atteica.
Ar to tad bij abām jāpaliek mierā.
«Bet tu netiksi, Pēter, lietā, - apdomā, cik ilgi tu neesi rakstījis!» Ilze bēdājās.
«Apmierinies, Ilz, gan ies!» vīrs tai atbildēja.
«Lai tad nu dievs dod, ka tā «stiprā pusdiena» tev pie tā palīdzētu!» Ilze nosmējās, kad Silmežs, spalvu saņēmis, atkal nopūtās.
«Bet ko tad Ziediņš bija rakstījis?» Ilze vīram jautāja no jauna, kad tas patlaban spalvas galu lieca pret tintes butelītes kaklu.
«Prasi nu citā reizē, - liec man tagad mieru!» Silmežs atrunājās. «Būtu labāk, kad jūs abas mani nemaz netraucētu!»
Trīne tūliņ atstāja istabu, māte tai arī drīz gāja pakaļ, bet nevarēja un nevarēja izprast, kādēļ tā «amata darīšana» bija tik ļoti abām slēpjama.
Palicis viens istabā, Silmežs galīgi iemērca spalvu pusmelnajā tintē un izvilcis to atkal rūpīgi apskatīja un nokratīja, lai neappil papīrs. Tad roku vai desmitreizes izvicinājis gaisā, viņš uzsvieda it laimīgi lielo «emmi» (M) uz baltā klajuma, pēc tā nāca «i», tad garais «a» (h), tad «ļ», tad īsais «a», tad atkal «i» un beidzot pašā galā «raibais esīte» (s). Šās rakstu zīmes pats Silmežs burtodams sauca priekšā, un, ja vien kāda «dzīva dvaša» būtu bijusi istabā, tā dzirdētu no Silmeža lūpām skaņi atskanot «mīļais». Pēc šā laimīgā iesākuma rakstnieks mazu brītiņu atpūtās un noslaucīja pirmos sviedrus no pieres. Tad atkal mērcēja spalvu, vismazākais priekš katra burta savu reizi, un pēc garāka brīža dzirdēja atkal klusajā istabā atskanot «māsasvīrs», «mīļais māsasvīrs!». Atpūsties pēc šā vārda vajadzēja ilgāk nekā pēc pirmā, jo tas bija otrtiek garš. «Bilstamie» vārdi gan nu bija rokā, bet kur tad vēl visa garā vēstule? Tā nebij smiekla lieta. Tomēr jāķeras vien bij atkal klāt pie rakstīšanas, lai priekš vakara to vēl varētu nobeigt. Pēc ilgākas rakstīšanas un atpūšanās pa starpām Silmežs burtoja un sasauca kopā garāku teikumu, kas tā skanēja: «Visupapriekš es Tevi apsveicinu ar simtu daudz labām dienām un daru zinamu, ka esam visi, paldies dievam, sveiki un veseli.» Ar šo iesākumu rakstnieks pats, kā likās, bija ļoti mierā, jo tas sakrita ar parastiem vēstuļu rakstīšanas likumiem, un mērcēja no jauna spalvu vēstules turpināšanai, kur bija jāpārvar vislielākie grūtumi un jāizstāsta pati lieta, par kuru gribēja rakstīt. Šie grūtumi auga lielumā vēl īpaši aiz to, ka drīz Ilze, drīz Trīne ienāca istabā un traucēja autoru viņa diktajā burtošanā un teikumu un vārdu sasaukšanā. Un šī lieta citādi nebija darāma kā tik vislielākā klusībā, visklusākā čukstēšanā. Gan izbāra Trīni, gan pārmeta Ilzei, ka tās vienādi durvis virinot un šo tik traucējot vien, bet vai nu šām trūka ko atbildēt? Bija arvien iemesls, kādēļ viena vai otra nākusi. No pirmā gala rakstnieks gan bija biežāk atpūties, bet uz vakara pusi, sauli redzot arvienu noslīdam zemāk, bija vairāk jāraksta nekā jāatpūšas, lai laikā tiktu galā. Tādēļ varam gan domāt, cik sviedru Silmežam nebija jāizlej, līdz nokļuva pie vēstules «nolaiduma», kur vēl pielika labas dienas visiem no Ilzes un no Trīnes, tad mēneša dienu un «Kristus vecumu» un galu galā «Pēteri Silmežu». Manīdams, ka rakstījums jau nosausis, Silmežs to sāka mērīt pēc kuvera lieluma un tad salocīt. Kad bija vēstuli aizlīmējis un aizlakojis, tad ieslēdza to līdz rītam galda atvilktnē bez adreses, kuru teicās dot turpat tiesas mājā skrīvelim uzrakstīt, jo šis ar savām «vistu kājām» nedrīkstot ļaudīs rādīties. Ko Silmežs Ziediņam bija rakstījis, tas palika noslēpums tiklab Ilzei, kā Trīnei, un noslēpums tas būs palicis arī lasītājam. Bet gan jau viņš to dabūs zināt, - vēl agrāki kā Ilze ar Trīni - ja varbūt jau tagad pat nezin...
Vesels gads pēc tam bija pagājis.
Pēc Gusta uzbilšanas Trīnei gan vēl nāca pa preciniekam, bet diezin caur ko bija izpaudusies slava, ka Trīne cita negribot kā Birznieku Gusta un cita arī neņemšot, lai tad esot vai par vecmeitu jāpaliek. Un precinieku uzņemšana Silmežos arī bija tāda, ka otrreiz neviens tur vairs savu acu nerādīja, tādēļ visa precinieku nākšana apstājās gluži pavisam. Visiem bija zinams, ka Trīne paliks pie sava nodoma, neņemdama neviena, ja vecie neļaus iet pie Gusta. Precinieku lielais pulks bija nācis par velti. Silmežu iegātņa lieta nebija nemaz tapusi labāka, ja ne sliktāka. Ļaužu valodas pa vecam kā ūdens skalojās ap Silmežu dzimti.
Birznieku Gusta jau kādu gadu nebija vairs Zvirgzdēnos, no tā dzirdēja stāstam, ka tas norentējis kādu pusmāju veršu sešdesmit no viņa agrākās dzīves vietas, no Zvirgzdēniem.
Par viņa aiziešanu visvairāk priecājās Silmežene, un lasītājs jau gan zinās, kas atkal visvairāk tādēļ raudāja, - kaut gan slepeni naktī, klusībā.
Ilze stipri domāja, ka Gusts Trīnei sen jau būs no prāta izgājis, tādēļ viņas satrūkšanās bij liela, kad reiz ap pļaujas laiku Trīne tēvam ar māti vaicāja, - vai tad šie pavisam neatļaušot šai iet pie Gusta? Māte, zinams, spļāva vai uguni un, Gustam klāt neesot, izgrūda par viņu vēl niknākus vārdus nekā toreiz, kad Gusts bija nācis preciniekos. Arī Silmežs pats cieši palika pie savām domām, ka Gusta, mājā neparko neņemšot un pie viņa iet lai arī neatļaušot. Uz to tad Trīne bij atbildējusi, ka šī kā toreiz, tā arī tagad no mājas un mantošanas pavisam atsakoties, un lai šie turot šo par savu meitu vai neturot, bet iet šī iešot un aiziešot. Tādēļ lai nebrīnoties, kad šās kādreiz vairs mājā neredzot, bet tad lai arī zinot, kur šī aizgājusi.
Māte tagad meitas neparko negribēja ieraudzīt. Plaisa starp abām palika arvien lielāka. Tikai tēvs, Silmežs, turējās vidus ceļā, neiejaukdamies nekur.
Bija silts vakars septembra sākumā, kādi reti mēdz atgadīties šai mēnesi. Tas, kā likās, no augusta pirmās puses bija iemaldījies septembrī. Iedzeltenās bērzu lapas ripuļu ripuļiem virinājās no kokiem zemē... Pēc šā vakara nāca tikpat patīkama nakts, bet tumšāka, kā augusta naktis mēdz būt. Silmežos visi jau gulēja. Tikai pats saimnieks no pirmā miega bija piecēlies un aizgājis uz riju sera aplūkot, vai būs ar beidzamo krāsni diezgan sauss vai arī vēl jāgaida otra rīta. Tumsā viņš redzēja, ka kādas sievišķas tēls ar baltu nastiņu rokā klusām izlīda pa istabas durvīm un devus steigšus pa ceļu projām... Silmežs pazina, ka tā bija Trīne. Sirds viņam patīkami, it kā savādi, silti ietrīcējās un lapas ne lāstus, bet sirsnīgus, mīļus svētīšanas vārdus sauca un sūtīja aizgājējai pakaļ...
Cik liela bija Silmeženes iztrūkšanās, kad rītā meitas vairs mājā neatrada! Aiz sāpēm no meitas padarītā kauna viņa nezināja, ko iesākt, ko ne.

* * *

«Trīniņ, mīļo krustmeit, tad tu tiešām nākusi bez tēva un mātes ziņas! Un tikai Gusta dēļ! Bet ir jau Gusts arī krietns cilvēks, viņa dēļ to arī var darīt. Paliec vien, krustmeit, pie mums!»
«Paldies, krustmāt, paldies! Kā lai tev atmaksāju?!»
«Gan es, krustmeit, par to gādāšu, ka tēvs ar māti būs ar mieru, gan es pārrunāšu arī māti, tēvs jau neliegsies, esi vien mierīga! Bez līdzinieka tev nebūs jāiet pie mācītāja. Nenīsties nekā, krustmeit!»
Šī mīļā krustmāte nebija cita kā Ziediņiene, Silmeža māsa un Trīnes krustmāte.
Pēc brīža ienāca arī krusttēvs Ziediņš un līdz ar viņu arī viņa meža zemes nomnieks. Šo pēdējo ieraudzīdama, Trīne priecīgi satrūkās - tas bija Gusts.

Svētdienā, varēja būt vairāk kā nedēlu pēc Trīnes atnākšanas pie Ziediņiem, N. baznīcā mācītājs patlaban sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas.
Šām tuvojoties, baznīcā palika tik kluss - tik kluss, ka varētu domāt, ka baznīca pilnīgi tukša, ja vien acis nerādītu simtām galvu, kas visas ziņkārīgi bija pagrieztas pret kanceli. Kam vien bija dvaša, tas mēģināja to aizturēt vai arī elpot tik klusi, cik klusi vien iespējams. -Pēc trešu un otru reizi uzsauktiem nāca pirmoreiz uzsauktie, kam sestdien bijušas derības. Šo starpā mācītājs arī minēja Gusta un Trīnes vārdus, zinams, vienu kopā ar otru, beigās vēl piesacīdams klāt, kam tas nebūtu pa prātam, lai tas runājot pie laika un vēlāk lai ciešot klusu. Pēc beigtiem dievvārdiem Silmeža saimniece Ilze ar visu varu gribēja sperties ģērbkambarī tūliņ mācītājam darīt zinamu, ka viņai tāda lieta nemūžam neesot par patikšanu un ka viņa nemaz nevarot izprast, kā mācītājs drīkstējis bez vecāku ziņas viņu meitu uzsaukt. Ar lielām pūlēm tik Silmežam izdevās savu sievu atturēt un tai izskaidrot, ka šodien priekš tādas runāšanas mācītājam nemaz neesot laika un ka to jau varot, ja gribot, darīt rītu vai parītu. Ar to tad vismaz tai dienai domām tika nolikts miers. Lai gan Silmežene solījās nerimt, kamēr tādas «kauna» derības būšot izjaukusi, man tomēr pēc patiesības jāziņo, ka otras un trešās reizes uzsaukšanai ne mazākie kavēkli neradās ceļā.
No tā varam spriest, ka, - ja Silmežene bija pie mācītāja, - viņas iešanai nebij nekādas sekmes, vai arī - kas arī varētu būt - viņa nemaz nebij gājusi runāt un šķēršļus likt ceļā, lai derības izjuktu. Neticami gan tas izklausās, tomēr kas gan nenotiek pasaulē?

* * *

Pēc trim nedēļām no šīs dienas kalenderis atkal rādīja svētdienu septembra mēneša galā. Turklāt uz šo svētdienu krita pati Miķeļdiena. Uz šo dienu Ziediņa meža zemes nomnieks - Birznieku Gusts bija nolicis sava jaunā, nupat kā steigšus nobeigtā ērbeģa iesvētīšanu. Tomēr zem jaunā pajumta viņš negribēja ieiet viens pats, no šās dienas zem šā paša pajumta līdz ar viņu gribēja ieiet viņa jaunā mūža biedrene Trīne. Šī diena tādēļ Gustam ar Trīni arī bija kāzu diena.
Jaunais ērbeģis tādam gadījumam par godu tādēļ arī bija pušķots kā uz svētkiem. Kaut gan dabā nebija nekā no vasaras ziediem, no vasaras zaļuma, tomēr vija aiz vijas stiepās gar jaunās ēkas sienām un griestiem. Bija rūpīgām rokām lasīts un plūkts katrs zaļumiņš, ko rudens nakšu salnas vēl nebija maitājušas. Te mainījās ziemcieši ar ciesām un brūklenājiem, skaisti sarkanās apšu lapu virknes ar zaļajiem vīgriežņiem, - gar pašu sienmali, kur garais galda skrāģis stāvēja, ozolu vaiņagi vijās cits caur citu, sienu gandrīz pavisam aizklādami. Lai arī ārā koku zari metās kaili no lapām, lai arī lauks rādījās bāls un nodzeltējis, lai arī visur laukā pūta nīcību sludinātāja rudens vēsma, - te iekšā bija zaļums - zaļums no pagājušā ziedoņa...
Tā cilvēks, dzīves rudenim, sirds rudenim tuvojoties, rūpīgi skatās un meklē pēc kāda zaļumiņa, pēc kāda zaļa ziediņa no dzīves pavasara, dzīves laimes dienām. Šie piemiņas ziedi, piemiņas zaļumi pušķo viņa krūtis, kad tām pašām vairs nav spēka dīdzēt jaunu zaļumu, dīdzēt jaunus ziedus. Lai būtu šie ziedi arī vītuši, viņiem tomēr piemīt jaukā ziedoņa smarža. Laimīgs var saukties tas, kam pēdīgā zaļumiņa rudens vējš nav aizpūtis...
Pēc pusdienas jaunais pāris atbrauca mājās no baznīcas ar nelielo līdzenieku un panāksnieku pulku. Jāpiemin, ka Gustam nebija daudz radu, bez tam pašam tēvs un māte jau bija miruši; - no Silmežu radiem arī nebija daudz, tie visvairāk tādēļ nebija nākuši kāzās, ka tēvam un mātei Trīnes vīrā iešana pie Gusta nebija pa prātam. Ziediņu, zinams, netrūka. Krusttēvs ar krustmāti posa, vīkša, rīkoja un taisīja Trīnei kāzas no savas puses. Trīnei tādēļ vairāk radu nebija kāzās kā tik krusttēvs ar krustmāti, arī Gustam bija salūgti tik vistuvākie radi; kas no citiem viesiem bija kāzās, tie bija Ziediņa uzlūgtie kaimiņi.
Sapulcējušies kāznieki jau pašulaik gribēja sēsties ap galdu, kad pa ceļu dzirdēja ratu rīboņu. Visi, kas no viesiem bija lūgti un gaidīti, bija atnākuši, bet kas šie tādi varēja būt? Silmežu neviens uz kāzām negaidīja, jo tie no meitas nekā negribēja zināt, kamēr šī no mājas bēgusi. Kas tie gan varēja būt? Un, lūk, aiz rijas jau parādās Silmežu bērā galva, un vāģos - kas par brīnumu! -pats Silmežs ar Silmeženi!!! Visi viesi bija ar reizi no galda augšā. Visi spiedās uz durvīm saņemt negaidītos viesus. Trīne tā bija pārsteigta, ka viscaur trīsēja aiz prieka un arī aiz baiļu jausmām. Ne mazāk pārsteigts bija Gusts. Visi aiz ziņkārības gribēja redzēt, kādu seju jel rādīs Silmežs un Silmežene. Dažs jau domāja, ka ar brūtes vecāku atbraukšanu visa kāzu jautrība būšot vējā. Tik vien krusttēvs ar krustmāti bija priecīgāki, kā vēl visu dienu nebijuši, šis prieks atspīdēja viņiem ārīgi uz vaigiem.
«Sveiki! sveiki visapkārt!» Silmežs jautri sveicināja un steidzās pie Trīnes un Gusta tos apsveicināt un tiem laimes vēlēt. To pašu darīja arī viņa sieva Ilze. No viņas apsveicināšanās ar jauno pāri vien jau varēja noskārst, ka viņa trīs nedēļu laikā daudzmaz apradinājusies ar domām, ka Birznieku Gusts būs viņas meitasvīrs. Pēc tam katrs no viesiem spiedās Silmežam klāt tam sniegt roku, ko Silmežs katram spieda un kratīja un spiezdams un kratīdams smējās un tērzēja, tā ka kāzniekiem cēlās šaubīšanās, - vai tiešām gan Silmežs šo precēšanos nopietni būs liedzis? Vai tad gan pats būtu tik priecīgs? Un katrs tak zināja, ka Silmežs nav nekāds liekulis.
Nu visi kopā ar īsto kāzu tēvu un māti apsēdās no jauna ap galdu, šoreiz ar īstu kāzu prieku, bez kāda traucēkļa baudīt goda mielastu. Protams, ka te jautrības un omulības netrūka, tā plūda kā no avota. Arī kāzu jeb galda runa tika turēta, un runātājs bija Trīnes krusttēvs Ziediņš. Savā runas iesākumā viņš aizrādīja uz to, ka laikam gan visi kāznieki būšot domājuši, ka brūtes tēvs līdz beidzamajam esot liedzis Trīnei ar Gustu precēties, tāpat būšot domājuši arī abi jaunie, kas tagad kā brūte ar brūtganu pie galda sēdot, - bet tā tas nemaz neesot bijis. Silmežs no paša pirmā gala esot nospriedis savu meitu citam nevienam nedot kā Birznieku Gustam. Lai neviens no kāzniekiem par to nešaubītos, tad šis celšot gaismā kādu pierādījumu, kas apstiprināšot, ka šis runājis patiesību. Un, no krūšu kabatas izvilcis apmētājušos vēstuli, viņš priekš tās lasīšanas pieminēja visiem, ka priekš pusotra gada šim esot bijis vajadzīgs uz šās pašas meža zemes nomnieka un ka pēc tāda vīra šis esot rakstījis savam sievasbrālim Silmežam. Šī vēstule, ko šis tagad pat turot rokā, esot Silmeža atbilde uz viņa rakstu.
Kāzu namā palika kluss kā baznīcā, - jo katrs gribēja dzirdēt, ko laba jel Silmežs būs rakstījis. Ziediņam taisoties vēstuli lasīt, Silmežs to raudzīja apturēt, teikdams:
«Liec jel tādiem niekiem mieru, kam tā vajag?»
«Bet es nelikšu vis,» Ziediņš atteica. «Lai sieva tev arī dabū zināt, kādas lietas tu dari viņai aiz muguras.»
«Viņa jau zina,» Silmežs atbildēja. «Izbraucot jau to viņai izstāstīju.»
«Nu tad lai zin meita ar meitasvīru, cik labs tu viņiem tēvs un sievastēvs.»
«Liec jel labāk mieru!» Silmežs skubināja māsasvīru.
«Lai lasa vien!» dzirdēja viesus ar puiku saucam.
Cits neatlika kā Ziediņam bija vien jālasa. Pāra reizes iekāsējies, viņš iesāka:

Mīļais māsasvīrs!

Visupapriekš es Tevi apsveicinu ar simtu daudz labām dienām un daru zinamu, ka esam visi, paldies dievam, veseli. Tāpat ar labām dienām apsveicinu savu māsu Lieni un daru Tev zinamu, ka priekš Tavas meža zemes man gan ir zinams rentnieks, kas labprāt gribēs iet pie Tevis. Tas ir Zvirgzdēnu, Birznieka Gusts, Tu zini, vecā Mārtiņa dēls, kas uz Rīgas ceļa nomira. Šodien pat viņš uzbilda mūsu Trīni, un man Tev jāsaka, ka labāka znota savai meitai nevēlos kā Gusta. Ilze gan vai nezin kā par to skaistas, bet es jau Trīnes citam nevienam nedošu kā Gustam. Gan ar laiku arī Ilze apmierināsies. Trīne pati tūliņ vai šodien aizietu pie Gusta, tāds karstums ir. Bet nu gribu izmēģināt, vai pēc gada tas karstums neatdzisīs, pie Trīnes un vai Gusts vairāk nerunā mājas kā Trīnes dēļ, tādēļ pret Gustu izlikos un tāpat arī pret Trīni, - izlikos, kā kad es negribētu viņiem to ļaut. Un tāds gribu izrādīties līdz pašam galam. Tu nu pret Gustu par to, arī nesaki nekā un ņem tik droši viņu uz savas zemes un dod: viņam visu iedzīvi, es par to galvoju ar visu savu kustamu un nekustamu mantību. Un, ja Trīne kādreiz pie jums meklē. patvēruma, tad uzņemiet viņu tāpat droši, - gan dievs dos visam labu galu. Nestāsti par to lietu nevienam, jo to jau es, slēpju no Ilzes un tāpat arī no Trīnes. Beigumā vēl pielieku labas dienas Tev un Lienei no Ilzes un Trīnes un saku, cel tik ar Gustu norunu, bet tā, ka viņš nekā no tā nemana.
Silmežos... maijā 18.... Pēteris Silmežs

Ziediņš bija beidzis lasīt. Šai vēstulei bija lielāks iespaids uz klausītājiem, nekā to būtu panākusi pati labākā runa. Visi brīnījās un tik brīnījās.
«Nu saki nu, kas to būtu no tevis domājis,» Silmežene teica uz sava vīra, «tīrs kumēdiņš!»
Silmežs par atbildi tik skaļi pasmējās.
«Gatavs kumēdiņš!» dažs labs arī no viesiem iesaucās. Trīne: raudādama ar Gustu nezināja, kā tēvam rādīt savu pateicību.
«Bet es saku, tas bija gudri darīts!» Ziediņš teica. «Lai katrs tēvs tāpat savai meitai ņem vīru, tad vēlāk dzīve būs laba. Un kurš tēvs meitai grib iegātņa, tas lai tāpat dara.»
«Bet vai tad mēs, še kā ienākuši, tūliņ lai ejam uz Silmežiem dzīvot?» Trīne jautāja krusttēvam.
«Vai tad es saku, ka Gusts iegātnis?» krusttēvs Ziediņš atteica.
«Gan par to runāsim vēlāk!» Silmežs nobeidza runu.
Pēc šā klusuma viesu starpā sarunas atmodās no jauna. Jautrība augtin auga. No galda uzcēlušies, jaunie sāka apskatīties pēc spēlmaņa.
Ārā atkal rati ierībējās. No pirmajiem ratiem, kuros atradās divi mucas alus, braucējs jautri nolēca, spēles turēdams padusē. Tas bija mūsu pazīstamais Podziņa, kas nekādā ziņā nedrīkstēja no Gusta un Trīnes kāzām atrauties. Abējos pakaļējos ratos atradās visādas ēdamas lietas. Visa šī Podziņas vadītā ekspedicija bija Silmeža izrīkota, bagātīgi apgādāta dzērieniem un ēdamo, - lai jel kāzās jautrība neizsīktu.
Un bija tiešām jautras, brīnum jautras kāzas! Podziņa grieza ko grieza savas spēles, un jaunie griezās ko griezās vai reibdami. Vecie sēdēja ap alu un groku! Jā, tās tik bija kāzas! Un Trīne ar Gustu nu nebija vairs šķirami. Šī apziņa viņu sirdis pildīja ar laimi un prieku, ar īstu kāzu prieku...
Lasītājs redz, ka mūsu stāsts tik labi kā beigts, tādēļ rakstīsim pēc šā skata: «priekškaramais krīt!» Jā, priekškaramais krīt gan, bet es jau teicos stāsta nenobeigt ar precībām vai kāzām, tādēļ lasītājs lai neļaunojas, ka priekškaramais, varbūt viņam par nepatikšanu, atkal paceļas pēc desmit gadu garas starpas.

Gusts ar Trīni sen jau dzīvoja Silmežos un bija saimnieks un saimniece. Silmežs ar Silmeženi bija nokāpuši no saimniecības skatuves un aizvilkušies, tā sakot, aiz kulisēm. Jaunie bija veco vietā. Un vecajiem nebija arī jāraizējas, ka saimniecība varbūt neies uz priekšu, jo kur gan vēl atrastu labākus saimētājus kā Gustu ar Trīni? Saticība, kas reti atrodama mājā, kur iegātnis ņemts, še bija tā labākā. Nu nevarēja vis sacīt ka iegātnis ielec kā circenis karstos pelnos. Bet bija arī savādi meklēts, savādi ņemts iegātnis.
No Ziediņiem tie tūliņ vis nenāca uz Silmežiem. Pirmo gadu viņi pavadīja turpat, jo ar jauno meža zemes ērbeģiiem bija savienotas daudz jaukas atmiņas: viņi bijās, ka, to savu kāzu vietu atstājot, arī laime no viņiem neatstājoies, - bet šī pavadīja viņus arī uz Silmežiem. Tomēr no Ziediņiem tie neatnāca divi vien, - trešais, Birznieku cilts vīrišķs atzaris, Jānis vārdā, tiem bija ko līdz vest uz Silnežiem. Un īpaši šā atzara dēļ Silmežene tiem vairs neļāva ilgāk palikt Ziediņos un apgalvoja Trīnei, ka labākas aukles kā šās mazajam Jānim tie visā pasaulē neatradīšot. Un bija arī tiesa, Silmežene sargāja un glabāja savu meitasdēlu kā labo aci pierē, jā, pat lutināt to lutināja, kā jau tas no sen laikiem «vecāsmātes» paradums. Ka no Jāņa neizauga luteklis, tas nāca no tā, ka tēvs neprata nemaz lutināt, jo pats nebija ticis lutināts.
Nupat pieminētā laikā Birznieka mazajam Jānim bija deviņi gadi pilni, gāja desmitā. Visi mājā no viņa bija pārliecināti, ka puikam branga galva un ka tas «liels āķis». Pātarus tas mācēja visus tā, ka skaitot ne durties nepiedūrās, un no galvas zinamo peršu un dziesmu skaits tam bija liels, gandrīz «kā pašam mācītājam». Arī rēķināt rēķināja brangi, īpaši lielais rēķens par nabagu ar piecām kulēm, kur katrā kulē pieci kaķi un katram kaķim četras kājas, un katrai kājai pieci nagi, - Jānim bija tīri nieks. Uz mata viņš zināja pasacīt, cik bijis kaķu, cik kāju, cik nagu visiem kopā.
Kad nu pašulaik arī bij rudens, tad tēvam citu domu nebij kā tādu gudrinieku dot tūliņ skolā. Noteiktā diena, kurā mācītājs saņēma skolā bērnus, bij klāt. Gusts no paša rīta teica Trīnei:
«Sataisi, Trīn, Jānītim kulīti, jāved ir uz skolu.»
«Vai tev prāts tik jaunu bērnu no mājas dot laukā?» Trīne atteica.
«Lai tad tur lielākie viņu grūsta un nieko, lai min pa kāju apakšu,» vecāmāte iesāka savu aizstāvēšanas runu. «Vai nu uz priekšu neizskolos, vai neizmācīs - tik mazam bērnam skolā sajauks tik galvu.»
«Par to, māt, nav jābīstas, puika nav vis vairs tik mazais, kā jūs abas domājat, - un neesmu arī dzirdējis, ka skolā būtu kāds ticis sagrūstīts vai samīdīts.»
Silmežs jeb tagadējais «vecaistēvs» raudzīja izturēties rāmi un noteica tik no savas puses:
«Vai nu skolā vairs nav skolotāja, kas bērnus aprāj?»
«Nu kā tad, tu jau tūliņ šaujies Gusta pusē,» Silmežene jeb, labāk sakot, «vecāmāte», to aprāja, «tev arī tik maza bērna nav žēl. Ak krusts, cik vīriešiem cietas sirdis!»
«Bet es Jānītim kules netaisīšu!» Trīne turējās pretī.
«Nu tad brauks puika bešā!» Gusts atteica.
«Vai tad lai bērns mirst tīri badu?» vecāmāte runāja starpā.
«Lai iet vien labāk skolā,» vecaistēvs atkal teica, «labāk lai ko mācās skolā nekā šļūcinās pa ledu, mājā dzīvodams.»
«Vai tad jau tāpat diezgan mājā nav iemācījies un var iemācīties vēl vairāk!» Trīne sacīja.
«Kas nu mājas mācība pret skolas mācību?» Gusts teica. «No mājā palikšanas nu vairs nerunājiet, es to negribu.»
Kalpu istabā izgājis, Gusts lika puisim jūgt zirgu, un, ienācis atkal atpakaļ pie savējiem, tas uzsauca Jancim: «Ģērbies uz skolu!» Puika nezināja, ko darīt, jo abas mātes, jaunā un vecā, to raudzīja atturēt, un prāts pašam arī svērās uz to pusi, kur mātes. «Vai dzirdi?» tēvs otrreiz uzsauca, un puika tūliņ sāka meklēt zeķīšu un zābaciņu, ūdens un ziepju - un bij drīz gatavs. Zirgs jau bij pie durvīm, un tēvs ar dēlu aizlaida uz skolu, māte ar vecomāti tik noskatījās pakaļ, abas noslaucīdamas rūgtās šķirību asaras. Redzēja arī Janci ar piedurkni velkot gar acīm. -Drīz vien braucēji bij skatītāju acīm pazuduši.
Par kādām pāra stundām pēc vīra un dēla aizbraukšanas uz skolu arī Trīne lika jūgt zirgu un brauca, kalpa pavadīta, arī uz skolu. Pa šo laiku viņa mājā bija sataisījusi Jancim kulīti visai nedēļai, kā arī salūkojusi kastīti, kurā glabāt pārtiku. Gultas drēbes, ķisens, palags, deķis, dvielis, ko slaucīties, ziepītes, - viss līdz beidzamajam bija apgādāts, netrūka nekā, - tādēļ bija tik vien jābrauc, lai pie laika skolā puikam visu varētu ierīkot. Gribot negribot bija vien jādara Gusta griba.
Skolā atbraukusi un klasē iegājusi, Trīne redzēja, ka Jānītis, Gusta pievests, stāvēja pie mācītāja, kas, laipni smaidīdams, tam sniedza grāmatu, kurā lasīt. Trīnei bija, it kā pati pirmoreiz stāvētu pārklausībā. Pirmie vārdi lasot Jānim gāja drusku nedroši, kā likās, raudas gribēja dabūt virsroku pār valodu, bet drīz vien puika iedrošinājās un iestiprinājās, un nu vārdi bira kā pupas, - nē, nevis kā pupas, - lija kā skaidrs strautiņš, gaišā, vienmērīgā skaņā. Arī uzdotie galvas gabali tika noskaitīti tikpat droši un skaidri, un dziedāt nedziedāja uzdoto dziesmu tik spēcīgi, ka katrā kaktā to varēja dzirdēt.
Mācītājs, Jāni apglaudījis teica, ka, lai gan šis pēc gadiem esot jaunāks, tomēr labas mācēšanas dēļ šo ar prieku varot uzņemt citu skolēnu skaitā.
Pirmais eksams Jānim bija nolikts. Tēvs ar māti, visu ierīkojuši, atvadījās no dēla uz veselu nedēļu, kurš tagad šķiroties nekāda žēluma nerādīja, bet likās citu pulkā īsti priecīgs un jautrs.
Uz māju braucot, Trīne, pie Gusta sēdēdama, teica, laipni pret vīru smaidīdama:
«Cik labi, Gust, bija, ka Jānīti atvedi skolā, izlasīja par visiem labāk.»
«Es jau teicu, ka jūs velti baiļojaties,» Gusts, tāpat smaidīdams, atbildēja.
«Bet sestdien es braukšu pretī,» Trīne teica.
«Manis dēļ kaut ik sestdienas,» Gusts atteica.

Vēl gan mēs varētu apskatīt Jāņa ceļu caur skolām, varbūt uz universitati, bet, kad nu viss tas vēl tālu nākamībā, tad teiksim pēc šā skata galīgi: «priekškaramais krīt!», atvadīdamies kopā ar lasītāju no tās dzimtes, kuras labklājība dibinājusies caur - krietnu iegātni...

1885.