APSĪŠU JĒKABS

IZ TAUTAS BILŽU GALERIJAS

II
PIE MAGAZIŅAS

Sējas laiks pienācis. Lapu mēnesis jau savā pirmajā pusē kokiem atnesis kuplas lapas. Arāji steigšus vien gatavo zemi vasaras sējai. Sen jau tie līdz ar ganiem norumulēti. Tīrumos un ganībās radusies jauna kustēšanās. Vagu pie vagas dzīdams, arājs uzsvelpj zirdziņam vai arī uzsauc: «Nuk, nuk! - vagu, vagu! Vai tu re, ko! Nu tu, stīvais!» Ja viss tas nepalīdz, tad ķeras pie pātagas un iemet kādu reiz. Zirdziņš ar saraujas, vai nu aramā laikā auzas ēdis vai neēdis, jo nedrīkst jau arājam pretoties, kam savs cēliena gabals jānoar. Ganiņi stabulē un dzied, savus raibos pulciņus vadīdami pa zālainākām vietām. Saulīte spoži spīd zilajā debess klajumā, kur viegli, balti mākonīši kā ievu ziedā mazgātas aitiņas tekā un kustas pa bezgalīgo ganību.
Tiešām, pavasaris klāt!
Baltmuižniekiem šodien nolikta magaziņas diena. Cauru ziemu rūsējušās atslēgas reiz atkal jāpagroza, jo vai tad labību turēsi klētī, kad sēklas vajaga tīrumā? It kā vecos laikos Eģiptē, Jāzepam labības klētis atverot, ļaudis saplūda no malu malām, tā arī šodien uz Baltmuižas magaziņas durvīm redzēja jau no paša rīta gan braucam braukšus, gan ejam kājām, - braucēji - sēdēdami tukšos vāģos uz maisiem kājinieki - nesdami maisus padusē.
Baltmuižas magaziņa šodien pielīdzināma milzīgam bišu tropam, ap kura caurumiem bites noputējušas baru bariem vien griežas, tikai ar to starpību, ka bites pavasarī skraida un meklē pa ziediem, lai sadabūtu pilnas pauniņas un tad pārnākušas bagāto krājumu ienestu tropā, - bet bites magaziņas priekšā grib savus tukšos maisus pildīt tropā un tad laisties projām.
Kamēr klēts vīri vēl nav atnākuši, tamēr piebraucēji, zirgus piesējuši magaziņas priekšā, aiziet pa lielākai daļai uz krogu, kas Baltmuižā gan stāv drusku atstatāk no magaziņas kā Rāvuļos, bet tomēr ne visai tāļu, kā jau tas šo māju radu saitēs nolikts. Tādā pašā attālumā no kroga ir arī Baltmuižas tiesas māja ar skolu zem viena jumta, jo vai tad nu krogs kaunēsies no tiesas mājas, kad tas no pašas baznīcas nekaunas? Un tiesas mājai, - kas tai kā valdiniecei no kroga ko bīties?
Tie no magaziņas ņēmājiem, kuriem nav paticis iet uz krogu, uztaisījuši pīpes un pīpē, vai nu vaļīgi atzvēlušies tukšajos vāģos, vai arī uz maisiem nometušies no zirgiem svabadā mauriņā.
Paklausīsimies brītiņu šo palicēju sarunās.
«Tad nu gan šodien patīrīs klēti!» Ciesu saimnieka tēvs saka, uz dzelzasu vāģu spārna izklabinādams pīpi.
«Nu, priekš tā jau laikam arī rudenī sabēra?» dzird atskanam balsi no tuvumā piebrauktiem «čuguna» ratiem, kuros runātājs gluži iegulies, pacēlis acis vai nu uz savas pīpes zaļiem dūmiem, kas riņķu riņķiem izkūp gaisā, vai arī uz baltajiem, klīstošiem mākoņiem gaisā. «Un, taisnību sakot, jums, saimniekiem, nevajadzēja ne pūra dot no magaziņas, - magaziņa ir tik pusgraudniekiem, kalpiem un nabagiem,» atskan tā pati balss, un no mutes iznāk jauns dūmu kūpiens, kam vāģos gulētājs - pusgraudnieks Salmiņš noskatās itin uzmanīgi no pakaļas, it kā būtu braucis tik apskatīt augšpēdu dūmus un mākoņus, bet nevis izgādāt sēklu no magaziņas.
«Tad jau jums gan būtu laime!» Ciesu tēvs atsaka.
«Un vai tad jūs, saimnieki, bez tās laimes nevarētu dzīvot?» Salmiņš jautā.
«Nu, nebīsties, Salmiņ, mēs ar dēlu savu laimi atstāsim tepat tev un citiem.»
«Zinu, Ciesu tēv, jūs turat par kaunu iet pie magaziņas, ne tad nu vēl ņemt no viņas sēklu, bet ko gan darīs tie, kas atbraukuši visiem trim vai četriem zirgiem?»
«Aizvedīs savu daļu, cik pēc dālderu vērtības nākas, ko tad citu?»
«Tie vestu vēl divtik arī, ja vien klēts veči dotu, un kas tad paliek mums, pusgraudniekiem un kalpiem?» Salmiņš, valodā palicis dzīvāks, piecēlās savos ratos sēdu.
«Vai tad saimnieki paņem jūsu daļu?» Ciesu tēvs jautāja.
«Kāda tad mūsu daļa ir? - Ja saimnieks vai gruntnieks, kā viņi paši saucas, negrib par mums galvot, tad klēts vīri arī to negrib darīt, - un ko tad lai iesākam? Labi, kam klēts vīri paši no sevis uztic un dod. Un ko tad tāds ar var galvot par savu apakšnieku, kam, magaziņu izdodot, parūdu sanāk vairāk par simtu pūru, dažam vēl pusotra simta?»
«Vai tad tie paliks neatdoti?»
«Citādi jau klēts veči nedotu, ja nebūtu drošības par atdošanu, bet prasi vien, cik viegla šiem būs atdošana? -Vai tad, pavasarī saņemot, tas pats mērs, kas rudenī jāatdod? Lai nu mums, kalpu kārtas vīriem, šā vai tā - mēs nevaram visa tā izspēt un izgrozīt, kā pēc kārtas vajadzētu, - vienreiz esam par graudniekiem, otrreiz par kalpiem, - mums jau pie tās pašas pagasta klēts pakšiem jāglaužas, bet, kad saimnieki tā nolaižas, tad tie ar gan nav nekādi saimnieki!»
«Nu, nu, Salmiņ, nepļauj nu visa ar to pašu izkapti, - vai nu visiem pašu vaina, kad palikuši magaziņai parādā?»
«Gluži par visiem jau nu gan to nevar sacīt, bet paskaties vien, kur visa tā labība paliks, ko šodien iekraus vezumā: vai visa paliks tīrumā vai mājas klētī? -Kur katrs graudiņš vēl neaizkritīs? Cits šai krogā, cits tai, cits pie šī meldera, cits pie tā - un prasi: cik tad jel dabūs par tādas labības pūru, kur pat par krietnu labību negrib nekā maksāt?»
«Tur tev, Salmiņ, taisnība, ka tie saimnieki, kas aiz palaidnības vai nevīžošanas, vai mīkstuma iekrituši magaziņas parādos, tik lēti vis vairs nezaļos. Tie kā pavasara kustonīši tik ar mokām vien velk dzīvību. Rēķini vien simtu vai pusotru, simta pūru visādas labības naudā, kas rudeni ar augļiem jāatdod, tad skaties, - cik vēl pašam paliek klētī, ko iztikt pašam vai pārdot rentei vai lonam? Un kāda tad vēl tā magaziņas sēkla ir?»
«Tiesa, Ciesu tēv, tiesa! labi, ja lielā puse dīgst, un tad sēj divkārtīgu sēklu tīrumā, vienu graudu dīgšanai, otru zemes mēslošanai. Un vai tad ar pērnajā gada vasarāja labību nebūs tā, kā es sacīju? Cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās garā lietus dēļ tīrumā, cik neizsutās pa riju - labi, ja no auzām puse dīgst. Un vai tad labāko aizved uz magazinu? Kad tik vien var nodot! Bet paklausies, kā paši ņēmāji māk to pašu sēklu lielīt: «Lūk, kur laba sēkla, tādu reti var dabūt no magaziņas,» -bet gan, putniņ, tavu dziesmu pazīstam! Par ko tad tie, kas vien paši var iztikt, sargās no valsts klēts durvīm? Kā iekrīti parādos, tā piesienies kā pie «kroņa miltiem» un virini magaziņas durvis, kad vien redzi atslēgu caurumā.»
«Tā jau nu, Salmiņ, ir, - jo viegli parādu taisīt, bet pēcāk grūti atdot. Būtu grūtāka dabūšana, būtu dažs labs tādēļ vien atsargāts no parāda. Bet vai tad magaziņas vīri saimniekam var liegt ņemt viņa daļu, - vai viņi zin katra vajadzību? Tur paša galvai vien jāzin. -Un tam, kas prātu nostrēbis vēderā, tam grūti palīdzēt. Vai to ar turēšanu noturēsi stāvu, kas pats kāju netur apakšā? Tādēļ tad ar dažs no saimniekiem peras kā čigāns pa Daugavu.»
«Tiesa, Ciesu tēv, tiesa, - nebūs dažam ilgi, kad nagi spruks vaļā un pašam būs jālaižas dibenā. Tad pakši un ežas cita rokā. Un cik nav to, kas tik gaida vien, līdz tāds vājnieks sāk gurt.»
«Gan, Salmiņ, gan - kā vārnas uz nabaga sivēna. Bet, ja pēc tava prāta atstātu magaziņu tik kalpu kārtai vien, vai tad šie tāpat nekristu parādos? Vai tu domā, ka tie no cietāka koka? Cilvēki vien ir! Cik pusgraudnieku un kalpu neizputina un neapdzer tāpat visu, kas pašiem pieder?»
«Laikam jau neietu labāk šiem ar, bet man paliek žēl, redzot, kā dažs labs nemanot iešļūk magaziņas un vēl citos parādos, kur tak redzam pulka tādu, kas ar apdomu iztiek gluži labi bez aizņemšanās.»
«Tiesa ir, dažs labs, Salmiņ, izsargātos no posta, ja tik vien turētu acis un prātu vaļā, bet aklo jau daudz, īpaši no jaunajiem saimniekiem, kam cita gudrība kā vecajiem. -Bet kādēļ tad tu, tāds magaziņas parādu ienīdējs, pats brauc pie valsts klēts?»
«Nu, tāpat uz cerību! Drusku tak radās vajadzība, jo sējas laikā zirgs arī jāuztur stiprāks, - gribēju tam pāra pūru auzu un maizei arī kādu pūru rudzu, ko iztīt līdz jaunam, domāju, ka klēts veči tak man tik daudz uzticēs, ja arī ne, gan izspiedīšos, saka jau, parāds neesot brālis.»
«Labi, Salmiņ, labi, - ja visi graudnieki tā domātu kā tu, tad dažam labam solītis spertos uz priekšu, ne atpakaļ.»
«Bet man arī jāvaicā, - kādēļ tevi, Ciesu tēv, redzu pie magaziņas? Laikam pašiem neatliek ko palīdzēt nodegušajam radiniekam, jo jūsu galam jau pērn stipri vien krusa ķērusi.»
«Laikam tā jau būs,» Ciesu tēvs atteica, atspieda muguru taisnāk pret strīpaino salmu maisiņu vāģos un siltā saulītē kā aiz miega aizvēra acis, izdzisušo pīpi slābani rokā turēdams.
Salmiņš, kam arī pīpe runājoties bija izdzisusi, iepīpēja to no jauna un tad, atkal augšpēdu savos vāģos atgulies, skatījās vai nu dūmu zilajos riņķos, vai baltajos mākonīšos pie debesīm.
Pa tām starpām zirgu jau magaziņas priekšā pielasījies mazs tirdziņš. -Brangs ērzelis zviedz un spārdās triju vecu kaulaiņu, savas cilts brāļu vidū, kuri gandrīz jau pelna «ādas zirgu» vārdu.
«Vai re, Saulīt, kā «obligaciju beķera» ērzelis spārdās? Man bail, ka tas savu trīs mājas biedru nesasper čupiņā, kamēr magaziņa vēl nav izdota - ar ko tad vedīs labību mājā?»
«Tev taisnība, Zālīt, te drīz var notikt nelaime. -Man brīnums, ka vējš šo pavasari tos vēl nav no vagas iepūtis grāvmalī. Tie jau gatavi sienāži! Drošības dēļ visiem trim akmens jāiesien astes galā.»
«Bet ērzelis spēka vien nevar valdīt. Tas apēd visas auzas, cik ar badu atlicinātas, - sienāžiem labs tas pats grīslītis vai zālīte aplokā. Kad sējas laikā zirgs dabū auzu, tad drīz var gadīties, ka arājs tam nevar izskriet no pakaļas. Vai nav tiesa, Saulīt?»
«Kā nu ne, Zālīt! Tā tik vien var apart tīrumu ar prātu un apdomu un ievest «dziļo aršanu», ar ko pats «beķers» vienādi lielās. Laikam par to kaut ko dzirdējis no avīzēm.»
«Laikam! Un tiesa kas tiesa, tādi zirgi agrai aršanai vislabākie! Kamēr brangs zirgs slapjā zemē stieg vai nost, tamēr tāds sienāzis iet pa virsu kā zvirbulis. Jā, jā, - saki nu, ka skolotie nav gudrāki!»
«Ko nu, Zālīt, par to lietu! Vai neskolots māk cept obligacijas? Pirmo cepienu, kurā jau izlaidis visu māju, kā dzird, tēvs atkal atpircis atpakaļ. Tagad būšot otra cepiena kliņģeri ar jau visi izcepti, skāde tik esot, kā dzird, ka pēdējiem kliņģeriem neviens vairs neskatoties ne virsū.»
«Tie jau ar gan laikam tad būs tie abrakasīši, jo pirmā maize arvien garšīgāka. Un pirmos kliņģerus arī mūsu «beķers» ātri vien esot aizlaidis no rokas, - kā dzird, kapeikas kliņģerus par grašu. Vēlāk gan cenu turējis riktīgu, bet tad pircēji nenākuši - bijis jāatlaiž tāpat, pa draugam. Tik skāde par tiem abrakasīšiem, - kur tos lai liek?»
«Kuram tad gan slikta maize lien? Vai tev, Zālīt, vai man pašam? Es domāju, ka tēvs jau no pirmā piena būs saēdies, otrā vairs vis negribēs likt zobu, ja negribēs tīšu prātu sevi uz vecumu izputināt. -Palūk, kā sienāži raujas no «kunga» zirga.»
«Nekas, Saulīt, ja viņš to apsper, tad pašam jāstājas uz vagas.»
«Bet ar ko tad «kungs» brauks uz tijateriem, koncertiem un bagātas brūtes meklēt?»
«Lai iet arī reiz jel kājām kā visi citi muzikanti. Vai tad tijateru spēlētāji nedrīkst iet kājām? Diezgan laiku jau arī mūsu «obligaciju beķers» dabūs staigāt kājām. Diezin kāds «kungs» vēl neizbrauksies ar to lepno ērzeli?»
«Nu, vispēdīgi tak čigāns! Nupat ap lieldienu gan, kā dzird, ieņēmuši ar to pašu tijateri labu daļu, vai kādu simtu. Bijuši aizbraukuši - pag, aizmirsu, uz kurieni, - skatīties nākuši tā mērķa dēļ arī kungi, mācītājs un dakters un citi, mācītājs no sevis vien devis trīs vai piecus rubļus - neatminu vairs skaidri, cik, - bet tam mērķim nekas nav atlicis, viss izgājis par braucienu un ceļa tēriņiem.»
«Vai tad nu skolotie nemāk rēķināt? Tur jau liek vai izkritušu pātagu uz rēķina! Bet tad gan ar laikam sukāja krietni?»
«Nu, laikam gan vēl vairāk nekā mēs pa saviem «ziedošiem kroga priekiem», kā dzirdi pa avīzēm.»
«Ko lai saka, tā jau, Saulīt, jaunas modes pasaule!»
«Ar jaunas modes galu, Zālīt, brāl!»
Abi kalpu vīri nobeidza savu sarunu, jo klēts vīri magaziņas durvis bij atvēruši. Drīz ar maiss pēc maisa vēlās pa durvīm ārā un cilvēki magaziņas priekšā ņudzēja kā bites ap tropu.
Kas bija dabūjis, ko kāroja, tas atšķīrās no magaziņas kā jau pa laikam «maizes iedots». Pamazām mazais tirdziņš izklīda. Saule jau laidās vakarā, kad pie magaziņas bija tik vairs zirgi trīs kas gaidīja sējas laika auzu, to starpā arī mūsu jau pazīstamā Salmiņa labi koptais brūnītis.
«Nu, ko darīsim ar to Salmiņu, vai dosim viņam vai ne?» magaziņas vecākais jautāja saviem biedriem.
«Kādēļ ne, kādēļ ne?» visi vienbalsīgi atbildēja. «Tam cilvēkam var dot, tas mācēs dzīvot. Pērn vēl brauca šiem pašiem «čuguna» ratiem, šo pavasar izkaldināja brangus dzelzasu vāģus, un tik trešais gads vēl par graudnieku. Paskatīsies tik, drīz viņš būs rentnieks, saimnieks, un vēlāk, ja vien dievs palīdz, - pats gruntnieks, ka dažam labam par tādu jāatplēš acis aiz brīnumiem.»
«Nāc, Salmiņ!» magaziņas vecākais aicināja.
Nepagāja ilgi, kad arī Salmiņš ar citiem vēlāk palikušiem bija atlaists. Atslēgas noskrapšķēja durvīs - magaziņa bija aizslēgta. Klēts veči, atslēgas iebāzuši ķešā, atstāja magaziņu. Zvirbuļi, tagad palikuši drošāki vai gandrīz jau bezbēdīgi, laidās no jumta zemē un krita uz bagāti izbārstītiem graudiem, tā ka rudenī, miežu laikā kāzas dzerot, tiem nevarēja klāties labāk un jautrāk nekā tagad tukšajā pavasari magaziņas priekšā. Bagātīgi mielodamies, viņi ķērca un bārās, it kā magaziņas priekša būtu krogs, kur katrs var izbļaustīties pēc patikšanas. Ko lai sakām? Pieklājīgas sadzīves ziņā tiem stipri vien jālabojas. Brīnums tik, kā zvirbuļi, kam tak savi koncerti, viesīgi vakari un varbūt arī savi teātri, tik tālu palikuši citiem pakaļ attīstības un izglītības ziņā! Vai šiem izglītības līdzekļiem tiešām tik maza iespēja? Vai varbūt publika pati pie tam vainīga? Vai arī paši izglītības līdzekļi nav bijuši diezgan krietni un kodolīgi? Kur vaina?
Nedabūjam ne pārdomāt par atbildi, kas zvirbuļu sadzīvei no tik liela svara, kad mūsu domas un acis jau tiek kā rautin norautas uz pavisam citu pusi, uz lielceļu, kas ved uz magaziņu. Te putekļu mākoņos ietītus redzam divus braucējus laižam ar tādu joni uz magaziņu, it kā tiem vāģu pakaļā salmu kūlis būtu aizdedzies. Klāt piebraukušus tos zīmējam par Rāvuļu Gaiļu krogā iepazītiem Vipuli un Viruli. Bet kur Žibulis kā trešais «uļis»? Vai tam kāda liksta uzbrukusi, ka tas kā dzērve pavasarī atklīdis no sava puika? Tiešām, sāpīgi sajūtams robs, likteņa lauzts, «uļu» tā kā tā jau sīkajā sapulcē.
«Ko tad jūs dzēsīsiet, tā lēkdami?» magaziņas vecākais uzrunā divžuburaiņos «uļus».
«Dzirdējām, ka magaziņa degot,» Vipulis smiedamies atteica.
«Nu, tad varat mierīgi braukt mājā, redzat, magaziņa iztiks arī bez jūsu palīdzības.»
«Bet mums vajag magaziņas, magaziņas!» Vipulis virzās lietai tuvāk.
«Tad tā cita lieta. Nu saprotu, kādēļ jums ne rati pie zemes nemetās,» klēts vecākais atbild. «Nu par vēlu - jau aizslēgta.»
«Vai nevarētu atslēgt?» Vipulis vaicā.
«Tad mēs līdz pusnaktij nedabūsim durvju aizvērt, pēc jums varbūt piebrauc vēl kāds. Kam nebijāt laikā?»
«Sējas laiks, aizkavējāmies,» Virulis aizbildinās.
«Laikam pie Rāvuļu magaziņas,» -kāds no klēts vīriem ieteicās, bet «uļi» nelikās šo vārdu dzirdot.
«Mēs tos putekļus noskalosim no jūsu vaigiem,» -Vipulis labinās.
«Mums, paldies dievam, nav tāda ūdens bada, kādu dzird jums Rāvuļos,» priekšnieks atbild.
«Bet mēs tak esam šīs valsts piederīgi, un mums tāpat daļa pie magaziņas, mēs tāpat Baltmuižas revīzijā,» Vipulis saka.
«Ko jums palīdz revizija, kad jau no pērnajā gada galvasnaudu abi divi esat parādā. -Iesim!» priekšnieks uzsauc saviem amata biedriem.
«Iesim, iesim!» citi arī, nepacietīgi palikuši, vedinās uz promiešanu.
«Uļi» nezin, uz kuru pusi griezt zirgiem galvas, jo redz, ka priekšnieki sāk iet projām. Vai te vairs nekāda zāle nelīdz? Vipulim ne par velti, pārklausīšanā ejot, pērminderis stāstu un pātaru dēļ bija villājis matus. Viņš atminējās vectēva Jēkaba, kā tas, redzēdams, ka ar spēku nekā nepanāks, ķērās pie lūgšanas.
«Mīļie priekšnieki, mēs jūsu tā nepalaidīsim,» Vipulis iesāka savā mīlīgākā un žēlīgākā balss reģistrī, «apžēlojiet nu mūs šoreiz! Par atdošanu nebīstaties, vai nu mēs nezinami?»
«Ja mēs neatdodam, tad lai mūs pirmais pērkons nosper, jā, nosper!» Virulis nozvērējās.
«Pirmais jau sen ir nobijis, no tā jums nav vairs ko bīties, saki labāk, pēdējais,» -Zemplēsis atteica.
«Ko nu, Zemplēšu tēv,» Vipulis, pret šo pagriezies, runāja, «ko nu vairāk - jāizstāsta visa taisnība, izgaidījāmies šodien pie Rāvuļu klēts kā nabagi Lācari pie bagātā vīra durvīm bet mūs raidīja -uz savu pašu valsti. Ja nu jūs ar mūs atstumjat, - kas tad mums palīdzēs? Zemīte un vēderiņš - abi gaida graudiņa.»
«Nevaram dot,» priekšnieks atsaka, «jums vēl galvasnauda parādā kā lai dodam jaunu parādu klāt?»
«Atdosim tā naudu, kā graudu, - vai to mums kāds atlaidīs vai ar gribam, lai atlaistu?» Vipulis drošina.
«Vai jūs, Zemplēšu tēv, mūsu nevarat pagalvot,» abi «uļi» griežas pie tā kā veca pazīstama.
«Nē, nevaru! jūs man maz pazīstami.»
«Maz pazīstami?» abi lūdzēji sāpīgi iesaucas. Tādā skaņā tik tad balss var skanēt, kad cilvēks jūtas pievilts savās jaukākajās cerībās. «Vai tad tu vairs neatmini, cik laba mēs tev ar savām balsīm darījām pie tavas celšanas?» tā likās abēju acis gan ar žēlumu, gan pārmetumu sakot Zemplēsim. «Vai tad patiesi negribat mūsu galvot?» vēlreiz abi lūdzas Zemplēša.
«Nē, nevaru!» šis atsaka.
«Ko tad lai iesākam?» Vipulis ar Viruli bažījās, bet abēju acis gaiši runā uz Zemplēsi: «Otrreiz, putniņ, mēs tevi pazīsim! Vienreiz suni piemāna ar kaulu, otrreiz vairs ne ar desu nepievils.»
Nepateicība pasaules alga!
«Vai nevarētu viņiem cik necik palīdzēt?» kāds labsirdīgs klēts vīrs saka klusām uz saviem biedriem.
Vipulis ar Viruli liekas viņa vārdu nozīmi saostījuši un nu no jauna laiž vajā ar lūgšanos: «Palīdziet, mīļie priekšnieki, palīdziet! Mūsu sievu un bērniņu dēļ apžēlojaties, ja pašu dēļ negribat, tiem citādi pēdīgs posts klāt! Mūsu sievu, mūsu sīku bērniņu dēļ apžēlojaties!»
«Kā čigāni!» kāds no priekšniekiem nosaka.
«Ja jūs būtu kārtīgi cilvēki, tad gan mēs jums palīdzētu, bet nupat jau par jums dzird, ka palīdzējuši Žibulim noskriet zirgu un Žibulis jūs sūdzot, - tādiem nevaram uzticēt!» priekšnieks nosaka.
«Vai tad jūs arī ticat tādus melus par godīgiem cilvēkiem?» Vipulis izbrīnojies jautā. «Vai tad nezinams, ka vainīgais citus vai aiz mata gala velk sev līdz vainā? Un jūs ticat, ko Žibulis melš, tas draņķis!»
«Tas sum-sumpurnis!» Virulis met klāt.
«Tik ir taisnības, ka mēs abi gan viņam iesēdāmies līdz vāģos - teicās mūs pavest, - bet, kad Žibulis, kā jau viņa mode, sāka trakiski braukt, tad mēs abi gādājām, ka vēl ar veseliem kauliem tiekam ārā no vāģiem! Un, ja es meloju, tad lai mani velns parauj Žibulim līdz!»
«Lai pirmais pērkons tad mūs no-nosper!» Virulis lādēdams apliecina patiesību.
«Palīdziet, mīļie priekšnieki, palīdziet!» abi vīri lūdzas atkal, cik žēlīgi vien mācēdami.
«Nevaram!» priekšnieks cieši nosaka. «Meklējiet palīdzības tur, kur dzīvojiet!»
«Rāvuļos mums saka: eita uz Baltmuižu! - Baltmuižā: eita uz Rāvuļiem! Bet dot nedod nekur, ne še, ne tur! Kur tad lai ejam?» Vipulis, beidzamos vārdus runājot, bija savam mīlīgajam flauto traverse reģistrim līdz izvilcis citu, drusku skarbāku klāt. Viņa balss caur to skanēja spēcīgāk un pilnīgāk.
«Kur tad lai ejam?» Virulis savu kārtu jautāja.
«Nu, kad te nedod, tad jāiet projām uz Krievu zemi!» Vipulis bargi teica, redzēdams, ka visi labie, mīļie vārdi kā zemē nomesti, arī viņa balsī nejuta vairs ne zīmes no pirmītējā mīlīgā reģistra - viss organs bija pieņēmis tikai skarbas, cietas skaņas.
«Tad projām uz Krievu zemi!» biedris Virulis novira no pakaļas.
«Mūsu dēļ kad uz Lejputriju!» priekšnieks atteica. «Ar to mūs neizbiedēsiet!»
Lēnām, it kā negribēdami abi vīri grieza zirgiem galvas uz mājas pusi. Lēnos soļos gāja arī paši zirgi, it kā noskārzdami savu kungu prātu un domas, kas nebūt tagad vairs nestāvēja uz ātru skriešanu. Viņu pirmītējās jaukajās cerībās likās iespēris Viruļa sauktais «pirmais pērkons». Vai tiešām liktenis ar vēl nejaukāk var vilt kā šos abus vīrus? Bēdīgi abi braucēji nokāruši galvas. Un liktenis, tas skaudīgā priekā berzē rokas un smejas savus nelabos zobgaļa smieklus!
Vipuļa vāģi, juzdami līdz īpašnieka ķibeli, soļiem braucot, lēni gaudoja: «Dā-āv Vipul! Dā-āv Vipul!» - «Nu!» Vipulis saīdzis teica, vai nu atsaukdamies savu vāģu uzrunai, vai arī uzsaukdams zirgam iet ātrāk. Bet vāģi, manīdami, ka viņu saukšanu saimnieks ievēro, sauca jo diktāk: «Dā-āv Vipul! Dā-āv Vipul!» - «Nu!» saimnieks atkal atsaucās, bet vāģi nemācēja vairāk nekā izrunāt. No visas viņu runas varēja tikai to noprast, ka tie gribēja teikt savam noskumušam īpašniekam kādu prieka vārdiņu, lai gan paši līdz gaudošanai bija nobēdājušies.
Tikai bezdelīgas, abiem braucējiem pār galvām uz savu paspārni skriedamas, domājās sapratušas to, ko vāģi nespēja izteikt vārdos, un vaicāja: «Kā izdevās? Kā izdevās?»
«Plāni! plāni!» Virulis gaudās uz sava līdzās braucošā biedra.
Bet cilvēks nebeidz cerēt līdz pašai kapa malai.
«Lūkosim vēlreiz turpat Rāvuļos!» Vipulis saka, gribēdams drusku pacelt savu sašļukušo dūšu.
«Lūkosim! var būt, ka tie tak vairāk pielaidīsies!» Virulis piekrīt savam biedrim.
«Bet šie!» Vipulis pameta baltas acis pakaļ palikušiem magaziņas priekšniekiem, «šie mīts vēl gan pieminēs!»
«Gan pieminēs, pieminēs mūs!» Virulis deva atbalsi.

1889.