APSĪŠU JĒKABS

IZ TAUTAS BILŽU GALERIJAS

III
TIESAS MĀJĀ

Noliktā magaziņas diena Baltmuižā, ko pirmāk aplūkojām, bija ar nodomu celta uz tādu dienu, kad arī valsts vecākajam jānāk uz savu nedēļas jeb «policijas dienu», kādu šai pagastā bija divas par nedēļu, kurās arī saņēma atnākušo pastu.
Baltmuižas valsts valdes kancelejā jau no pusdienas ļaužu bija saradies pilnam un pārpilnam, - cits nākdams šai, cits tai vajadzībā vai darīšanā. Valsts vecākam ar skrīveli šodien bija pilnas rokas darba, gan saņemot ienākušos rakstus, gan sakārtojot un izgatavojot izsūtāmos, gan arī apmierinot katra atnācēja sevišķās vajadzības. Un, ja vien šie abi pagasta pirmie vīri pusdienas nebija paēduši jau agrāk, tad tiešām viņiem tagad arī neatlika laika kustēt nost no sava darba, ja vien negribēja ļautiņus kavēt vai arī darbu novilcināt līdz pašam vakaram. Kā likās, tad pusdienas turēšana viņiem arī nenāca nemaz prātā, jo valsts vecākais darīja savas darīšanas ar tādu nopietnību un pacietību, ka te nemanīja ne mazākās steigšanās lietu nodabūt jo drīzāk, jo labāk pie malas, kā tas ievērojams, kad cilvēks izsalcis un grib savu salkumu apmierināt. Bez tam, ja ar pusdiena tiktu turēta, tad droši viņa neaizņemtu pie Baltmuižas amata vīriem tik daudz laika kā pie rāvuliešu. Šie pēdējie atkal par pirmajiem bija nopietnāki pusdienas turēšanā, kas, kā saprotams, notika mums pazīstamā Gailī, un tādēļ «papas» viesmīlības un pašu amata vīru pamatības dēļ ēšanā un dzeršanā aizņēma vismazais savas stundiņas divas vai trīs, lai tur bija nezin kāds darba laiks.
Lielākais iemesls, kādēļ šodien Baltmuižas tiesas mājā tik daudz cilvēku, gan būs bijis laikam tas, ka šodien nolikts pēdējais termiņš pavasara galvasnaudas parādniekiem. Kas tad neatnestu, tam ietu mājā klāt «aprakstīt». Un, kad nu Baltmuižā valsts vecākais bija pazīstams par vīru, kas tukša vēja nepūta, tad, protams, biedinājumam bija arī savs manāms panākums.
Tādēļ, kā jau minēju, ļaužu bija papilnam ne tikvien pašā kancelejā, bet arī priekšistabā un siltā maijmēneša laika dēļ arī ārā. Sanākušo darīšanas grozās visvairāk ap galvasnaudas, pases un uzturamās zīmes lietām.
Lūk, šis pats Rīgas jaunskungs! Priekš gadiem trim viņš no Baltmuižas aizgāja kā vienkāršs kalpa puisis, - palūk, kas nu par kungu atnācis! Melns «dubultštopa» mētelis mugurā, zem mēteļa tumši bukskina svārki, zem svārkiem tādas pašas drēbes veste, zem vestes sarkans flaneļa krekls ar baltu gumijas apkaklīti, - viss kārtu pa kārtai, katrs apģērba gabals priekšā atpogāts pagalam vaļā - laikam lai redzētu garu sudraba pulksteņa ķēdi, kas apkārta ap kaklu, - kājās vareni zābaki pāri ceļa galiem, ap rokām gumijas manšetas - gatavs «namnieks»! Ko gan tā Rīga ar visa neiespēj: dažs aiziet tur ar pastalām un staigā vēlāk pa ielu cilindrī!
Arī mūsu Rīgas jaunkungam laimes māmiņa kurai laikam gan vismīļāk patīk dzīvot Rīgā, liekas labi būt smaidījusi. Arī naudas viņam, kā jau laikam Rīgas kungam, netrūkst, jo, valsts vecākam minot nolīdzināmo pases un galvasnaudas sumu, viņš jautā:
«Vai jūs man varēsiet izmīt vienu 25 rubļu gabalu?»
«Tik daudz laikam gan šoreiz vēl iespēsim!» valsts vecākais atbild un sāk skaitīt izdodamo naudu.
Bet, kamēr valsts vecākais skaita un rēķina, tamēr mūsu Rīgas jaunskungs slauka ar sarkanraibu mutesautu sviedrus no pieres, vaigiem un kakla, tīri kā siena laikā, - laikam apģērbs siltajam maijmēneša vidum drusku par biezāku.
Pēc šī «Rīgas kunga» atkal kāda māte lūdz pases, tā pie sava dēla grib aiziet dzīvot, kam kādā Iekškrievijas guberņas pilsētā skolotāja vieta.
«Tad jūs ar, māt, ar saviem sešdesmit gadiem gribat aiziet no dzimtenes?» valsts vecākais saka, pasi parakstīdams.
«Nu, tā jau nodomāju, - kur dēls, tur man ar dzimtene,» māte atbild.
«Vai tad jūs tikpat mierīgi kā līdz šim nevarētu dzīvot tepat pie meitas un meitasvīra?»
«Vai nu nevarētu, kas tad par vainu man arī tepat?! Bet kas tad lai ar dēlu tur apkopj, svešumā? Un viņš jau pats tā gribēja - un es arī tad gribēju.»
«Bet kad nu jums svešumā gadās nomirt?»
«Vai nu nāvei kur izbēgsi? Un, ja arī jāmirst, smiltīs jau vien tur ar raks! Bet gan jau dēls tik daudz gādātu, ka maniem veciem kauliem nav jāguļ svešumā, gan noglabātu mani tepat pie vīra un citiem bērniem, - viss dieva rokā, ko tur paši varam izgudrot!» māte droši nosaka. Var redzēt, ka viņa labi zin, ko nodomājusi un ko dara. «Lai dievs palīdz!» valsts vecākais atteic, pasi iedodams.
«Es ar gribēju aprēķināties par galvasnaudu,» kāds Baltmuižas saimnieks, - kas saslimis ar vājību izrādīties par turīgāku, nekā ir - saka valsts vecākam.
«Pēdīgi tak divpadsmitā stundā,» skrīveris paklusu nosaka.
«Kas jums ko aprēķināties,» valsts vecākais atbild, «jums tik jāsamaksā parādā palikusī galvasnauda! Vajadzēja gan jums, kā gruntniekam, to laikā padarīt!»
«Tad trūkuma vaina jau nu nebija!» «gruntnieks», kam šis nosaukums vislabāk patīk, atbild vecākajam, «ir vien tā pati neuzņemšanās, gribi nākt šoreiz vai toreiz, aiziet cita darīšana priekšā, un tās nieka galvasnaudas dēļ jau ar negribi kavēt dienas!»
«Bet cik dienu man tās pašas «nieka galvasnaudas» dēļ nav jākavē?» valsts vecākais atsaka.
«Cik man jāmaksā?» gruntnieks īsi vaicā, izvilkdams no naudas tašiņas lielāku gabalu, pie tam atvērdams tašiņu tā, ka citi, ja vien patikšana, var ieskatīties iekšā un redzēt, ka tur paliek arī vēl citi «papīri». - «Manis dēļ jums ne diena nav jākavē,» gruntnieks saka, naudu ar kvītu grāmatiņām uz galda likdams, - «un tad pie tās pašas reizes ņemiet priekš abiem kalpiem ar!»
Vai pēc šī skata vēl kāds iedrošinātos šaubīties par to, ka visa vaina bij vienīgi - «neuzņemšanās»?
Kam darīšana kancelejā nobeigta, tas iziet ārā. Iekšā cilvēku paliek arvienu mazāk, pēdīgi vairs palikusi tik viena sieviete, kas, kā liekas, pati ar nodomu palikusi pēdējā, gaidīdama citus atšķiroties. Visu laiku viņa stāvējusi iepakaļš sienmalī, it kā kaunēdamās vai bīdamās savu vajadzību izklāt citu priekšā.
«Nu, ko tad jūs teiksiet?» vecākais uzrunā sievieti.
«Es - atnācu pēc uzturamās zīmes,» šī atbild paklusu.
«Priekš kā?»
«Priekš Pētera Žibuļa.»
«Priekš Žibuļa? Tad jau tu esi Zūze, viņa sieva?»
«Kā tad, cienīgs vecākais, Zūze gan - no jūsu mājas jau vēl mani aizprecēja.»
«Atminu visu, atminu -» vecākais saka, «bet tevis vairs negribēju pazīt, tu esi par daudz citāda no seja kā agrāk - esi palikusi daudz sliktāka.»
«Kā nu jums mani vēl pazīt? Kur nu tas laiks, kamēr es no jums projām, un tad jau laikam gan būšu palikusi sliktāka ar, vai tad nu sievas dienas tik vieglas kā meitas dienas?»
«Jūs tad Rāvuļos?»
«Kā tad, cienīgs vecākais, Rāvuļu Zemītēs.»
«Palūkojiet grāmatā, vai Žibulim nav parāda!» vecākai teica skrīvelim.
Žibulene, to dzirdot, satrūkās.
«Veca parāda trīs rubļi un šī gada puse visa,» skrīveli atteica.
«Nu tad, Zūz, lūko vien naudas, tad zīmi izdošu,» vecākais skubināja.
Žibulene vēl, kā likās, nevarēja lāgā ne attapties, ne saprast, ko dzirdēja.
«Veca parāda arī vēl trīs rubļi?» viņa izbijusies brīnījās.
«Tā ir!» vecākais apstiprināja.
«Lai mums kur parāds bijis, bet par galvasnaudu es vienādi pati bēdāju, kamēr esam ārvalstī. Rudenī jau pats cieši nosolījās atnest, ņēma vēl no saimnieka īpašu dienu priekš tam, - vai tad īsti nekā nav atnesis?» Žibulene gaudās.
«Būs laikam, Zūz, garām aiznesis,» vecākais atbildēja, «ja te būtu ienesis, tad mums ar stāvētu grāmatā.»
«Vai dieniņ, tādas nelaimes!» Žibulene gluži izmisusi iesaucās. «Ar tā naudiņa pagalam! Bet zīmi tak tādēļ varat dot?»
«Bez naudas, Zūz, nevar!» vecākais cieši nosaka.
«Ko tad lai iesāku? Bez zīmes jau mūsu tur ar neturēs, kur ta lai ejam?»
«Bet es citādi nevaru! Ka gaidu jums, tad man jāgaida daudz citiem ar - un galu galā man tad jācieš pašam par citu parādiem. Bez naudas zīmes nevaru dot!» vecākais saka.
«Es jau ar, lai gan sieviete tak tik daudz saprotu, ka jūs, cienīgs vecākais, nevariet gaidīt, - lai tad katrs ņem kur ņemdams, bet te vajag. Es jau ar vienādi no tā bijos, ka mums zīmes dēļ nenāk ķibeles un staigāšanas, gādāju cik spēdama par to, lai valsts liktu mieru. Bet uzticiet nu man, es jau tagad ar par to gādāšu, ka parāds nepaliks, - jūs jau gan būsiet dzirdējuši, kāda mana vīra sērga?»
«Īpaši viņa sērgas dēļ jo mazāk drīkstu gaidīt, jo tad jau katrs rādīs ar pirkstu: lūk, dzērājam gaida, bet man, kas sviedriem vaigā pūlējies un sātīgi dzīvojis, man sāk ķerties pie mantas!»
«Saprotu jau gan, saprotu, žēlīgais vecākais, ko nu darīt, tiesa jau ir, bet jūs jau esat valsts priekšniekos un gādniekos, apžēlojaties nu nabaga sievas ar sīkiem bērniņiem, kam tēva gādības nav! Kur lai mēs lienam, ko lai iesākam, ja mūs tādēļ sāks dzenāt?»
«Nu, lai Zemīšu saimnieks izdod par to parādu zīmi un noliek termiņu, tad jau zīmi varēsi dabūt,» vecākais atbild Žibulenei.
«Gan jau tas celiņš ar būtu ejams, ja vien nebūtu aizkrustots. Saimnieks jau par zirgu atvelk no lona divdesmit rubļu - ar lielu, ar lielu lūgšanu vēl pie tik vien pielaidās, ko nu viņš vēl ies galvot, kur tik daudz jau priekšā, ko nokalpot? Tas jau otrs zirgs, par ko tā jākalpo! Ak posts, ak nelaime! Sūriem, grūtiem sviedriem, sūrām asarām jānokalpojas kā nabagiem kur pats no visa tā neredzi ne puteklīša labuma. Nezin kad nu mēs atkal no šī zirga nelaimes atspirgsim! Viņa trakums uz zirgiem, kad sadzēries...» Žibulene sāka raudāt.
Valsts vecākais, kam Žibulene, meitā būdama, trīs gadus no vietas uzticīgi bija kalpojusi, sāka līdzcietīgi klausīties Žibulenes liktenī.
Skrīvelis piecēlās un iegāja ar kādiem piezīmējumiem sāņu istabā, kur, kā likās, šķirstīdams kaut kā meklēja.
«Kā tad īsti bija ar to zirgu?» vecākais jautāja Žibulenei, noskārzdams, kādēļ šī gaidījusi izrunāties vienatnē.
«Kā tad nu bija? Noskrietu slapju bija pielaidis pie ūdens - otrā rītā zirgs stīvs, ka nevar ne kustēt. Nokavējies bija par ilgāk turpat tai Gaiļu krogā un ar dzērumu nebij par to vairs nekā bēdājis, bet jauns, brangs zirgs - un, lūk, kas notiek!»
«Vai tad zirgs ar vēl tagad der?»
«Nu, visādi jau nu tur saimnieks ar pats izpūlējās, izmocījās, kamēr tad pamazām, pamazām sāka kustēt un ielocīt kājas - stīvs jau bija kā beņķis - nu jau atkal gan strādā, bet vai tad nu vairs tāds kā bijis?»
«Tad jau Zemītis jūs diezgan viegli palaidis! Laikam līgāt ar labu?»
«Ar labu, kā tad citādi? Ar tiesu jau mums turpat vai viss gada lons būtu jāpamet! Ko es tad neizlūdzos un neizgaudos, kamēr tad tak pie divdesmit rubļiem pielaidās, kā pats teica, tādēļ ar, ka zirgs drusku bijis jau ieradinājies grauzt siles. Bet vai nu labumā zirgs vairs tas, kas bijis?»
«Zemītis diezgan lāga cilvēks, ka tā vēl laidies!» vecākais piebilda.
«Lāga saimnieks gan,» Žibulene atteica, «manu asaru, manu lūgšanu un, kā teica, manu sīko bērniņu dēļ šis vēl mūs paturot un tā laižoties, citādi šis paša vīra dēļ mūs uz pēdām būtu aizdzinis. Kad nu es vēl tā cilvēku aplūdzu un paklausu kur tik varēdama, tad mūs vēl ņem pretim, bet citādi jau neviens negribētu ņemt - un vai tad tā ar var kāds kalpu turēt, kad nav uz ko paļauties? Gan jau šoreiz ar tā nebūtu vis nodevies, ja Gailī nebūtu saticies ar saviem abiem rāvuliešos uzņemtiem draugiem Vipuli un Viruļi. Un, kamēr to pulkā iekritis, tamēr pats arvien dziļāk ieslīcis dzērumā un bezbēdībā, - tie sagroza viņam galvu pavisam greizi, es ar savu padomu netieku nemaz klāt.»
«Nu labākā skolā jau nevarēja ietikt kā pie Vipuļa un Viruļa - tie māk!» valsts vecākais piekrita Žibulenes vārdiem. «Tos vīrus es ar pazīstu. Bet kad tik tavs vīrs ar vien nesāk līdz darīt Vipuļa un Viruļa darbu?»
«Diezgan jau no tā ar gan sargāju, cik vien redzu vai dzirdu, - bet vai nu sargādams atsargāsi, ja pats neturēsies? Kas jau vellam padevis pirkstu, - tas jau vairs tik lēti vis vaļā nevar tikt!...»
«Tiesa, tiesa!» valsts vecākais piebilda.
Žibulene stāstīja tālāk.
«Pie tās zirgu skriešanas šie jau bijuši paši lielie iesācēji, vēlāk samācījuši manu vīru, ka šim vajagot labāk laist lietu pie tiesas, ka bijis muļķis, ar labu līgdams. Lai ņemot solījumu atpakaļ - tiesa no šā neizdzīšot ne plika graša, un tagad šis bābas sievas dēļ gribot divdesmit rubļu nosviest gluži par velti zemē. Tos labāk varot nodzert, ne pamest saimniekam...»
«Palūk, kādi blēži!» valsts vecākais izsaucās. «Gan es jūs vēlāk kaut kur tveršu!» viņš nosacīja paklusu pie sevis.
Žibulene atkal turpināja:
«Lai tik palaižoties vien uz šiem un lai klausot šo, ne sievas padoma, gan pie tiesas izkulšoties cauri, - vai tad nu šiem pirmā reize pie tiesas? Būtu gan to izdarījis, ja vien es ar visu spēku nepastāvētu pie tā, lai negrozās, ja nelūgtu saimnieka, lai nesūdz mūsu pie tiesas. Bija jau saimnieks ar kaut ko jutis, kādu padomu šie abi devuši, un tad dusmīgs sakliedza, ka mans vīrs minot šā labo sirdi ar kājām, ja pie tiesas ietu, tad šis prasītu vairāk nekā divtik maksas - un tas priekš tā zirga ar nebūtu par daudz - un liktu rēķinā visu dienu nokavējumu darba laikā, kur zirgs sabija stallī - tad redzētu, cik tad sanāktu! Tad palika no tā bāriena mazs, laikam tak atzina, ka saimniekam taisnība... Vai jūs ko teicāt, cienīgs vecākais?»
«Nē!»
Žibulene stāstīja atkal tālāk:
«Gaiļu krodzinieks un vēja melderis ar bija sastāstījuši saimniekam, kā bijis ar to zirga noskriešanu, tad saimnieks teica, ja šis visai gribot iet pie tiesas, lai tad ejot ar, bet ar saviem draugiem, lai sūdzot tos, lai jel tie ar ciešot kādu daļu...»
«Ar to maz ko panāks!» valsts vecākais teica.
«Lai nu, žēlīgais vecākais, panāk ko vai nepanāk, bet es jau ar uz to viņu skubinu, jo man jau tas lielākais labums būtu tas, ka draudzība izjuktu. Agrāk jau vēl manis daudzmaz klausīja, cik nu dzērājs sievas klauša, bet, kamēr ar šiem satinies, tamēr man jātur mute («un jāsaņem sitieni,» klusām sievas sirds nopūtās). Nu jau man tā kā drusku prieks, ka no šiem tagad atšķīries. Posts, ak posts no dzeršanas, no tās vien! Cik man nav bijis no tās jācieš!»
«Jā, grūti gan tev, Zūz, to katrs saprot,» vecākais piekrizdams teica.
«Tad jūs ar, žēlīgais vecākais, to sakāt? Ak, kā man tas sirdij labi, ka jūs tak ar manī klausāties! Kam lai es sūdzu, kam lai es žēlojos? Sirds dažreiz tik pilna, ka vai plīst, bet nav neviena tuvāka cilvēciņa, ar ko parunāt, kas to saprot, un vai nu liekam svešam savu sirdi priekšā kratīsi? Vai jums neapnīk, manis klausoties?» Žibulene prieka asarām acīs jautāja vecākajam, atradusi cilvēku, kas klausās viņas bēdās. «Es jau zinu, jums tā pati sirds par vecāko kā par saimnieku!»
«Bet mēs jau tev ar toreiz teicām, ka tev no dzērāja jāsargās!» vecākais sacīja.
«Gan, jau gan, žēlīgais vecākais, es jau to zināju, bet cerēju, ka varbūt atmetīs, ka nav vēl nekāds vecais, - pirmos gados jau arī daudzmaz varēja iztikt - bet tad jau slīka arvienu vairāk, arvienu vairāk, nu jau jāsaka, ka no viņa pelnījuma gan es un bērni maz ko baudām, - un vai tad viss lons ar pašam tiek rokā? Tur atvelk par šo, tur par to - un kur tad tas pats pirmais noskrietais zirgs, kas nosprāga? Tur visi sviedri apslīkst! Ja tad vēl es ko pati vērpdama vai auzdama sapelnu, tad jau tikām vanda un meklē («un sit,» atkal mēle apslēpa), kamēr sadabū - un tad jau zinams, kur tas tiek aiznests. Gan jau slēpju, slēpju, - bet dažureiz tak viņam izdodas kaut kā izvilkt no cilvēkiem, kur man nopelnīts. Ak, māk jau gan mums tas krodzinieks izvilkt dzērājiem pēdējo kapeiku! Brandvīns manam vīram ar palicis mīļāks par paša asini. Izgājušu ziem pie mazā bērna man krūts izauga, sagulēju ilgi vāja - kāds pusrublis bija aiztaupīts, ko bērnam pirkt pienu barībai, pašiem gotiņas no zirga nelaimes vairs nav, - nezin kā atradis to ar un projām ar visu pie -»
Žibulene aiz raudām nevarēja vairs tālāk.
«Nebiju domājis, ka tev, Zūz, klāsies tik grūti!» vecākais teica nožēlodams.
«Tāds jau nu mans mūžs pašķīries, žēlīgs vecākais,» Žibulene teica, asaras mutesautiņā slaucīdama. «Jācieš un jānes - lai nasta cik grūta! Gan dievs zin, cik tā smaga! Bet gan jau gadu aiz gada grūtums kausē sirdi, kā ceplī, - tur tvīksti un gursti vienā karstumā, vienā grūtumā - bez atjautas un atpūtas! Gaidu, gaidu, kaut jel nāktu tas brītiņš, kur sirds var atņemties, bet tas nenāk, nenāk... velti izgaidos...» Atkal sieviņa sāka šņukstēt un atkal tas pats pašaustais mutesautiņš satvēra birstošas, karstas asaras. «Un te nu, žēlīgais vecākais,» viņa teica, asarām mitrā mutesautiņa stūri vaļā raisīdama, «te nu atnesu, cik man padomiņa bija, gan jau labi zinādama, ka tā kā tā trūks - ir tik vien pusotra rubļa, - bet neliedziet nu, lūdzami, zīmes, es jau nezināju, ka ir tik liels parāds! Uzticiet nu man, jāzaudē jums nebūs... vēl no patiesības un dieva neesmu atkritusi!»
«Labi, Zūz, labi! tev es uzticu!» vecākais teica, tad, pret sānu istabas durvīm pagriezies, sauca: «Skrīveļa kungs, nāciet, izrakstiet uzturamo zīmi!»
«Vai tiešām?» Žibulene aiz prieka brīnījās, tad krita vecākajam rokas skūpstīt, kas atkal negribēja to ļaut. «Paldies, simtu reižu, paldies!» viņa sauca.
Katrs spalvas vilciens uz papīra likās apstiprinot viņas laimi, likās sakot: «Neraudi vairs, sieviņ, neraudi, priecājies, gan viss būs labi!»
«Te, Zūz, ņem, lai dievs tev palīdz!» vecākais teica, sniegdams gatavo uzturamo zīmi.
Aiz prieka drebošiem pirkstiem šī to paņēma. «Lai dievs jums to atmaksā, ko jūs pie manis laba darāt. Paldies, paldies!» (atkal viņa gribēja krist pie rokas, ko vecākais neļāva). «Cik jūs mani iepriecinājāt, nevaru ne izteikt! Ar dievu, ar dievu! Es aizeju no šejienes kā no baznīcas!» viņa teica durvīs, priekā smaidošās, asaru pilnās acis vēl pamezdama uz vecāko un zīmi kā dārgumu aiz krūts noglabādama.
Vai tiešām viena uzturamā zīme var darīt tik daudz prieka?
«Kas tas būtu par pāru, ja vīram jel puse tik būtu krietnības?» vecākais nosacīja pie sevis.
«Aizejot kā no baznīcas!» skrīvelis nosmējās no pakaļas.
«Nesmejies vis,» vecākais teica nopietni, «viņai liela patiesība!»
Ak, cik svētīgi gan nebūtu mūsu tiesu un valsts nami, ja viņos neaizmirstu gādāt par to, ka katrs grūtdienis lūdzējs vai apspiestais aizietu no turienes «kā no baznīcas»! Un vai tas nebūtu šo namu uzdevums? Cik svētīti arī nebūtu valsts priekšnieki un gādnieki, ja viņi par savu pūliņu lielāko algu turētu šādas grūtdieņu pateicības asaras! Vai šīs asaras nav tās, kuras dieva eņģelis klusām salasa un mūža galā sēj viņas kā mirdzošus sēklas graudiņus uz tāda labdara kapa, no kuriem tad izaug mūžam nevīstošas puķes? Un šīs puķes ir tās pašas, ko lielajā tiesas dienā tas cilvēka dēls pīs par goda vaiņagu un liks galvā tam, uz kā kapa tās augušas, teikdams: «Ko tu vienam no šiem maniem vismazākiem brāļiem darījis, to tu man esi darījis?»
Saule varēja jau būt pāri launaglaikam, kad Žibulene atstāja Baltmuižas tiesas namu. Bailīgiem, nedrošiem soļiem bija nākusi, priecīgiem un viegliem kā senāk jaunas meitas soļiem viņa atkal aizgāja. Bet cik ilgi gan lai šis prieks pastāv, vai tas drīz atkal neizgaisīs kā rīta rasa karstā saulē? Vai ar to viņai nebūs tāpat kā jaunam putniņam, kas gan mēģinājis priekā laisties, bet kam spārniņi vēl nejaudā paša turēt, - ka drīz vien atkal nabadziņam jākrīt pie zemes?
Kas viņu mājā sagaida?
Vīrs un grūtā laulības dzīve!
Vai viņa, nespēcīga sieva, beidzot tak nepagurs zem šī grūtuma nastas? Vai sirds kas tik ilgi velti cerējusi un gaidījusi uz labākām dienām, beidzot tak neatmetīs visas cerības pie malas, it kā laivinieks vētrā uz jūras, velti ar viņiem cīnījies, slābani atlaiž roku no aira un bez cerības padodas bangu niknumam? Vai sirdī, kur viņa pa dažiem grūtiem gadiem sargājusi mīlestības liesmiņu, beidzot uguns neapdzisīs, tādēļ ka traukā eļļa pagalam izdegusi un spēka vairs nav to pildīt no jauna? Vai šī pati sirds, dzīvības un spēka pilna, beidzot tomēr nepaliks vīram līdzīga, tādēļ ka nasta viņas pleciem par smagu? Un bērniņi, vārīgie stādīti, vai tie nenonīks jau pašā pirmā pavasara sākumā? Vai viņi visi, vecāki un bērni, nepaliks līdzcilvēkiem par slogu un grūtumu un, nespēdami vairs laboties, kā atstumti un izstumti aizies bojā?
Bet sievas sirds? paklausīsimies, ko tā tagad saka?
«Ak, paldies dievam, cik laimīgi man izdevās! Ak, kaut nu jel reiz dzīvīte grieztos citādāki, kaut Pēteris nu jel reiz labotos! Kā es gan neapkustu viņu skubināt un sargāt, un lūgt un labināt, un panest un ciest, - kaut jel viens pats solis būtu uz laba ceļa. Dieviņ, vai viss velti, ko darīju un ko vēl gribu darīt! Vai viņam nemaz vairs nav prāta gaismas? Dieviņ mīļais, rādi tu viņam gaismu, lai redz, kādā postā pats iekritis, kādā man līdz ar bērniņiem jākrīt! Kaut jel viņš to vienu lielo vainu atmestu, kas tad būtu par laimi! Vai tiešām tik lielu laimi drīkstu cerēt?»
Pati nemanīdama, viņa bija gājusi tik ātri, ka sviedri spiedās uz pieres. Viņa sāka iet lēnāk. Līdz ar to viņas domas griezās lēnākā gaitā.
«Bet kad nu man tak nekas pie viņa neizdodas? Kad viņš paliek, kāds bijis, un aiziet tāds pats postā? Bet bērniņi! Dievs sarg!» viņa izbijusies notrīcējās, «ja to mana acs vairs neredz, mana roka vairs nevada! Kas tad?! Kas tad tiem rādīs gaismu, kas tiem mācīs pasaulē dzīvot ar labāku godu, nekā tēvs dzīvo, kas tos sargās no posta ceļiem? Dieviņ, uzturi, velc uz priekšu manu dzīvību kaulos, lai tiem jel netrūkst arī mātes, kam tēva nav!»
Saule laidās rietēt, kad viņa jau bija sasniegusi Rāvuļu dzirnavu upes tiltu un atpūzdamās nosēdās pašā upmalā, lai no ceļa nebūtu redzama. Kas par jauku vakaru šis bija! Brīnums, ka viņa tagad pirmoreiz to atskārta! Un dzirnavas, kas netāļu kalnpus tilta melnalkšņos un ievās bija paslēpušās, klabēja skaidri dzirdami viņas ausīs - bet tad uzreiz apstājās, arī gribēdamas atpūsties. Un ūdens nu šļāca klusāk pār slūžām un tecēja klusāk viņai zem kājām. Klau! jauna, ilgi nedzirdēta skaņa sitās viņai ausīs: lakstīgala dziedāja! Un brīnums! viņa, kas sen bija aizmirsusi griezt ausis uz pumu balstiņām, tagad nevarēja beigt klausīties lakstīgalas jaukajā dziesmā. Viņa klausījās kā ar bērna ziņkārību, kas pirmoreiz dzird lakstīgalu dziedam. Vai agrāk lakstīgala tā nemaz nebija dziedājusi? Gan, gan, viņai vēl meitā esot! Bet kur nu tas laiks! Vai tiešām lakstīgala tik jauki var dziedāt? Viņai te patīk tā sēdēt un klausīties. Bet vai viņai neizklausījās, it kā lakstīgala dziedādama ieraudātos? Vai piepeši iz dziesmas nesitās viņai ausīs it kā žēla kunkstēšana, kā slepen aizturēta šņukstēšana? Kas zin, var būt, ka šai pašai lakstīgalai rītu pašā ziedonī nesvinēs kāzu, - viņa ir saderēta līgava, šovakar, kā pēdējā jaunavas vakarā, viņa vēl savā vaļā - rīt viņa jau sieva, tādēļ viņa raudādama atvadās no savas bērnības un jaunības?! Tādēļ šovakar viņas dziesmā tādas neizprotamas sēras, tāda neizsakāma ilgošanās!
Dziedi, lakstīgala, dziedi, - ar ziedoni arī tava dziesma apklusīs! Un, it kā zinādama, ka aiz sievas raizēm dziesma apklusīs, viņa tai šovakar liek atskanēt visjaukākajā pilnībā un dziedādama pienāk tuvāk klāt otrai lakstīgalai, kas, upmalē nosēdusies, domās nogrimusi, skatās klusos ūdens burbuļos un sen sen jau aizmirsusi dziedāt, - aiz raizēm un bēdām apklususi.
«Bet cik jauki šovakar lakstīgala dzied! To bērniem mājā stāstīšu! Jā, bērni, tas mans prieks, lai ar citādi grūtumi pārpārim ko nest! Ko lai nu mājā viņiem aiznesu? Ak, man jau nekā nebija, ko nopirkt! Pag!» viņa uzskata kuplu ievu, kas baltiem ziediem nokārusies pār viņas galvu, «kā par tiem viņi priecāsies!» Un piecēlusies viņa žiglu roku lauza ievu ziedus kā jauna meita pušķiem. Vai dziedātāja lakstīgala gan arī saprot, kādā nolūkā un kādu sirdi sieva tos lauž? Vai viņai no tam jausmas? Kas to lai izprot! Bet viņa dzied un nebeidz dziedāt, tā ka sieva aizejot vēl ilgi klausās viņas dziedāšanā, kamēr pēdējās skaņas kā jauks sapnis pazūd viņas ausīm.
«Kaut jel, dieviņ, man izdotos bērnus pa godam uzaudzināt! Vai par manu grūtumu dievs man to nevarētu likt piedzīvot,» viņa domā, mājai tuvodamās, «ka bērni uzaugtu par godīgiem cilvēkiem, ka citi cilvēki, tos ieraudzīdami, varētu teikt: lūk, tēvs nu gan bija tāds, bet palūk, kas par krietniem cilvēkiem bērni izauguši! Palīdzi, dieviņ, palīdzi!»
Nepagursti ar, sirds, nepagursti! Glabā šo sildītāju liesmu kā upura uguni, kas tev apgaismo pasaules dzīvi apskaidrotā spožumā! Ciet un nes! jo zini, ka reiz arī par tevi vaicās: «Kas šī tāda, no kurienes tā nākusi?» Un tad būs atbilde: «Šī ir tā, kas nākusi no tām lielām bēdām un ir savas drēbes mazgājusi un balinājusi, un nu vairs ne izsalks, nedz slāps, ne saule, nedz kāds karstums to vairs spiedīs.»

1889.