APSĪŠU JĒKABS

IZ TAUTAS BILŽU GALERIJAS

IV
BILDES TAUTAS DZIESMĀS

Lietus grabēdams sitās pret logu rūtīm un plīkšķēdams gāzās palāsēm no jumta. Pa starpām krita arī krusas graudi, kā tuvā rudens vēstneši, lai gan augusta mēnesis tikko bij beidzies. Ārā jau bija labi tumšs. Bet tādēļ, ka jau pāra dienu laiks bij apmeties auksts un nemīlīgs, mums krāsnī kurējās uguns. Patīkams siltums izplatījās pa istabu, šoreiz jo patīkamāks tādēļ, ka ārā lietus un dzestrums.
Cik droši tad siltumā pie krāsns sēdētu jo stiprāk lietus un vējš dauzās ap logiem, jo mīlīgāk un patīkamāk iekšā!
«Vai neiedegsim lampas?» jautāju savam ciemiņam un kaimiņam, jau vīra gados stāvošam augstskolas māceklim, kas, gribēdams nākošu rīt braukt prom uz universitati, bija nācis atvadīties.
«Nē, lai paliek, - tāpat labāk!» viņš man atteica, «runāt vedas vislabāk puskrēslā.»
«Nu, lai tad arī notiek jūsu prāts!» es viņam atbildēju. «Ņemsim krēslus un sēdīsimies drusku tuvāk pie krāsns!»
Uguns atspīdums no krāsns trīcēdams mainījās uz pretim stāvošās sienas. Mēs turpinājām iesākto sarunu.
«Ir teicami, ka jau arī mūsu rakstniecībā sāk aizrādīt uz bībeli un tautas dziesmām kā uz abiem bagātākiem avotiem, no kuriem rakstnieki lai smeltos saviem darbiem priekšzīmi, spēku un dzīvību,» mans kaimiņš teica, pastumdams krēslu iesāņis no krāsns mutes.
«Tiesa gan,» viņam atteicu, «bet kaut jel visi arī saprastu to garu, kurā būtu jāstrādā.»
«Lai visi - jūs domājat, visi, kas raksta, - saprastu to garu, būtu par daudz prasīts, bet, teiksim, lai jel lielākā daļa to saprastu - arī jau būtu labi!» mans kaimiņš man atbildēja. «Cik bieži neredzam, ka no tautas dziesmām rakstnieks - ja tā viņu drīkstam saukt - cita nekā nav izņēmis kā tikai bieži atkārtotos vārdus, kā «bāleliņi», «zeltenīte», «saules meitas», «dievu dēli», vai arī dažus no tautas dziesmu sakara izrautus teikumus, ar kuriem tad domājas ne mazumu pušķojis savu sacerējumu un turklāt arī vēl savu tiesu darījis pie tautas dziesmu godā celšanas. Protams, ka tāds jo mazāk vēl varēs ko izsmelt priekš sevis no bībeles.»
«Rakstu zīme nokauj, gars ir, kas dara dzīvu,» viņam atbildēju. «Svarīgākais ir nevis valodas bagātība, kaut arī teicama, bet bilžu vai tēlu bagātība, ko atrodam tiklab bībelē, kā tautas dziesmās. Viens tēls te nāk aiz otra, mēs aizmirstam pavisam, ka tie cilvēka mutes vārdi, bet redzam tik gar gara acīm ejam bildi pēc bildes, mākslīgā un tomēr dabiskā, dzejiskā sakarā.»
«Bet, ja nu daža laba ražojumā skatāmies pēc domu tēliem vai bildēm, tad gan no tām neredzam nenieka, tik dzirdam šalcam tukšu vārdu vēju, dzirdam burbuļojam tukšu vārdu straumi,» mans kaimiņš turpināja.
«Jūs esat teoloģiju izvēlējuši par savu arodu,» teicu uz sava kaimiņa, «un tādēļ gan man ar varēsiet teikt, kādēļ šīs draudzes vecie ļaudis vēl tagad pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem zin atstāstīt dažas vecā mācītāja runas no galvas, kamēr no daža cita runas, lai viņš arī svīzdams ņēmies, ļaudis pat pēc runas beigām vairs nekā neatmin?»
«Vienīgā vaina - runai bija tikai vārdi, bet trūka tēlu, ko klausītājiem uzņemt savā garā,» kaimiņš man atbildēja.
«Nu, tad eita un dariet jūs ar tāpat, tad jūs ar mantosiet augļus no savām runām. Bet nav jāaizmirst, ka arī jūsu sirds pulkstenīšam vai jūsu sirds stīgām jāskan līdz ar vārdiem, lai skaņa nebūtu tukša, bet pilnīga, kas spēj aizkustināt. Tas der ne tikvien runātājam, bet arī rakstniekam un dzejniekam.»
«Tas ir tas svarīgākais, kas nav jāaizmirst,» mans kaimiņš man krita runā, «un, ja klausāmies pēc šī paša sirds pulkstenīša skaņām mūsu tautas dziesmās - no bībeles nemaz nerunājot, - cik vareni tad aizgrābj šīs sirds jūtu skaņas, it īpaši bāru dziesmās!»
«Jā, tiešām apbrīnojamas gan ir mūsu bāru dziesmas,» es turpināju, savam ciemiņam piekrizdams, «šais dziesmās bārenīte - tauta pati - ielējusi savas visdziļākās jūtas, savu mīksto dvēseli, kas raud ar raudošiem, ielējusi tajās savas asaras, vārdu sakot, iepūtusi viņās savas sirds karstāko kvēli. Cik vienkārši vārdi - un tomēr cik dziļi sajusti.»
«Un viscaur cik bagāti tēliem!» mans kaimiņš piebilda.
«Mūsu tautas dziesmas ar pilnu tiesību varam nosaukt par latviešu tautas krāšņāko bilžu galeriju. Cik te nav ko apbrīnot un ko mācīties! Te visām mākslām ir ko ņemt un smelties priekšmetu gan muzikai, gan dzejai, gan dailei vai nu audeklā, vai marmorā, vienalga.»
«Ka gleznotājam netrūktu vielas mūsu tautas dziesmās, par to nav ko šaubīties, ir daži mēģinājumi - kaut gan vēl vāji - jau redzēti, uz priekšu cerēsim un gaidīsim līdz ar gaidāmiem ievērojamiem latviešu gleznotājiem arī ievērojamāku darbu šai ziņā, bet, kad jūs sakāt, ka pat bilžu cirtējam ar kaltu rokā arī netrūktu vielas, ko ņemt no mūsu tautas dziesmām, vai jūs tur savā dedzīgā tautas dziesmu cienīšanā neejat par tālu un neuzstādāt neiespējama par iespējamu? Sakiet: ko gan lai skulptors izkristu marmorā, ko lai viņš ņemtu par vielu? Varbūt: «Tur es dzēru, tur man tīkas» - skaisto krodzenieci ar kādu pusduci jaunu, alus kārīgu studentu kausiem rokā visapkārt?» smiedamies jautāju savam ciemiņam.
«Kādēļ tad īpaši studentus?» viesis iejautājās. «Vai tad šiem vienīgiem tik nedzēšamas alus slāpes?»
«Nu, dailei vajag ar izraudzīt cienīgākus, daiļākus, še jāsaka, vairāk «lietpratējus» priekšmetus!» es atbildēju.
«Ak, ko nu jūs te mēģināt zoboties?» mans ciemiņš man, tāpat smiedamies, pārmeta, «tā noklīstam no lietas. Esam vienos prātos, ka tautas dziesmas tēliem ir bagātas, ka tur, jāsaka, kairs paņēmiens pantiņā stāda priekš gara acīm jaunu tēlu, - šos tēlus lai tik sakopo dzejnieks - būs dzeja, stāstītājs - būs stāsts!»
«Stāsts? Kā jūs domājat?» es ievaicājos.
«Vajadzētu tik izraudzīt stāstam derīgus tēlus un tos ar maz vilcieniem, kur tas būtu vajadzīgs, sakopot vai sastādīt par veselu dzīves bildi, kādu mūsu tautas dziesmās netrūkst.»
«Vai jūs - lai es labāk saprastu - nebūtu tik laipni ilustrēt stāstā kādu tautas dziesmu?»
«Labprāt, tik vien nesmejieties, ka man iespēja vājāka par gribu,» kaimiņš, paklausīdams lūgumam, man atteica. «Tomēr savu domu izskaidrošanas dēļ gribu mēģināt. Pirmīt jūs runādami aizņēmāt bāru dziesmas. Ņemsim piemēra dēļ abas pazīstamākās: «Saulīt tecēj tecēdama» un «Maza biju, neredzēju» - un lūkosim tās sakopot stāstā. Es nu gan mēģināšu ar muti vien, bet to varētu darīt tikpat labi ar spalvu, kā arī ar pinzeli.»
Es parušināju apdegušās pagales krāsnī, tad griezos kā uzaicinādams pret viesi. Viņš arī tūliņ sāka:

Saulīt tecēj tecēdama
Es paliku pavēnī.

* * *

Svētdienas diena pašā vasaras vidū. Saule, kaut gan jau no pusdienas laidusies palaunagā, tomēr tveicēt tveicē. Gaiss smags un pietvīcis. Nav pat ne vēja vēsmiņas, kas jel uz brītiņu uzpūstu daudzmaz spirgtuma. No pļavām gan visapkārt jūt siena smaržu, bet šī lielā saules karstuma dēļ neliekas nemaz tik spirgta un spēcīga kā vakarā, bet vairāk kā noslāpusi un sasmakusi - viņa vairāk nogurdina nekā modrina. Viss dabā kā notvīcis un noguris. Kaut jel lapiņa zarā iekustētos! Bet netrīc pat ne apšu lapa. Un bērenieku gaidītāji Draudzienas jaunajā kapsētā velti skatās uz jaunajām apsītēm kā vislēnākās vēsmiņas ziņotājām kapsētas piekalnē - tām nekustas ne lapiņa. Un vecais, resnais ozols pašā kapsētas kalna virsgalā, kas redzams vairāk veršu tāļumā un nejauši ticis visvecākā un greznākā pieminekļa godā - Draudzienas valsts «kalpu» kapsētā - (jo bagātākajiem jau vēl savas grunts vietas draudzes kapsētās), tas stāv nekustīgi, kā no vara liets, stīvām lapām, tā ka jādomā, ka šīs arī no metala kaltas un tik vien acu vilšanas dēļ zaļi krāsotas. Met acis lejā uz līčiem! Tur upīte kā gurdena velkas, karstuma bīdamās, zem kupliem kārklu krūmiem un alkšņu puduriem pabēgusi, uz tuvējo ezeru, kas saulē mirdz un laistās, un ar savu atspīdumu acis tā apžilbina, ka tās labprāt vērstu uz citu pusi, ja vien jaukā, kokiem apaugusī sala tuvu šinī malā un skaistais, slaikais priežu sils ar zaļajām, cēlajām apsēm pa starpām viņā ezera malā kā saistīt nesaistītu acu pie sevis. Kā skaists vaiņags tumši zilais sils aizstiepjas par robežu šim skatam, patīkami apmierinādams acis. Pašulaik vairāk laivu, pilnas iekšā sēdētāju, ar karogu priekšējā laivā, īras uz ezera salu. Tie ir zaļumnieki, kas tur uz salas grib svinēt zaļumsvētkus.
Kapsētas kambara zvana stāvā zvanītājs skatās uz lielceļa pusi, kas uzlokās tuvākajā piekalnē, un nu, pamanījis mazu braucēju rindu, zārku priekšgalā, sāk zvanīt. Tomēr arī zvans karstā gaisa dēļ skan kā aizsmacis - viņa skaņa, citkārt jo tālu dzirdama, tagad atsitas kā pret sienu.
Varbūt zvans ar nodomu savalda savu balsi, lai tā ar veco, sendzirdēto un vēl joprojām dienu no dienas dzirdamo ziņu, ka viena cilvēka gaita atkal virs zemes nobeigta, netraucētu nepatīkami zaļumnieku jautrības ezera salā. Un ko gan ar vairāk līdzētu viņa balss pilnā skaņa! Vai tā mazo zārka pavadītāju pulciņu sasauktu lielāku? Kam viņa skaņa jādzird, tie viņu dzird, un tādu dzirdētāju, kam šī skaņa arī vēl pēc noskanēšanas paliks ausīs, nav vairāk kā mazā meitenīte, gadu astoņu vecumā, kas bēru kambarī stāv pie vienkāršā, melnā zārka un lūdzas nesējiem, lai tai vēl pēdējoreiz parāda māti. Šie kā vaicādami skatās uz apstāvētāju - skolotāju, kas, atkāpdamies no zārka, atvēl pašiem darīt, kā grib, jo aizgājēja mirusi asinsguļā. Kas gan būtu tik cietsirdīgs bērnam šo lūgumu liegt, lai arī liegumam nezin cik dibināts pamats?! «Ko velti bīties, - viss dieva likts, vai nu nāvei kur izbēgsi - tad jau visi būtu apmiruši!» nesēji sarunājas savā starpā, kā jau laikam latvieši vecā ieradumā, un droši atceļ zārkam vāku. Viens paceļ mazo uz rokas, lai šī jo labāk varētu noskatīties mātē. Un tur nu viņa mierīga guļ, bērna vienīgā, dārgākā manta uz pasaules! Vēlreiz bērns apglāsa mātes aukstos vaigus, vēlreiz pieliek muti pie mātes aizvērtās mutes, kas nekad vairs sava bērna nesauks vārdā, - tad iet no pakaļas aiztaisītam zārkam bārenīte, kam dievs uz nespēcīgiem bērna kamiešiem uzlicis grūto vientules bārenītes nastu, nospriedis staigāt mūžu bez tēva, bez mātes, - kas kā vienīgo piemiņu ņēmusi šai ceļā līdz mātes pēdējoreiz redzēto vaigu.
Izmisušām, stīvām acīm bāra bērns skatās, kā kaps pildās smiltīm, ne raudu, ne vaimanu nedzird no viņas mutes, brūnās acis it kā brīnodamās, kā izbijušās skatās uz racējiem, kas kapu jau aizmetuši. Vēlāk vēlāk, bērniņ, pilnīgi sajutīsi, ko tev še apraka! Vēlāk, vēlāk arī sajutīsi, kāda saulīte tev te norietējusi, ka tu palikusi viena paēnā un tumsā, un vēlākos gados skatīsies uz šo kapu kā uz sārto vakara blāzmu, kas rāda, kur saulīte nogrimusi, un ka tu tad raudādama nopūtīsies:

Nava savas māmuliņas,
Kas iecēla saulītē.

Mazais bērinieku pulciņš jau atstājis kapsētu. Bēru kambara priekšā aizgājējas saimniece griež bēru baltmaizi un saimnieks lej bēru šņabi. Visjautrākais gan no visiem, neskatoties uz sava amata nopietnību, ir zvanītājs. Viņš, droši spriežot, jau pārspējis savu trešo mēru, ko var no tā noskārst, ko tam cepure no pieres aizslīdējusi jau labi taču uz pakausi, kas pie viņa arvienu uzskatāms par zīmi, ka galva aiz garīgā satura briedusi.
Bāra bērns stāv vientuļi, nogājis pie mātes saimnieka vāģiem, turēdams rokā iedotu baltmaizes gabalu, tomēr ne domāt nedomādams par ēšanu, viņš maizi ņēmis pretim tik tādēļ, ka tam to deva, tāpat kā arī visur citur liekas ar sevi darīt un sevi vest, kur vien patīk. Rādās, ka griba tam pavisam pazudusi, kā apmulsis viņš paklausa bez jēgas un domām.
Meitenei tādēļ arī nav ne jausmas no tā, ka divu sieviešu acis to vērīgi aplūko, mērīdamas mazo augumu no galvas līdz kājām. To acu skatieni līdzīgi tiem, kādiem tirgū aplūko turēšanai pirkamo aitiņu.
Nabaga bāra bērns, tu vēl nekā nezini, ha pasaule tevi jau pie paša mātes kapa uzlūko kā tirgus preci! Un laime tev, ka tu jau ar tik agri tā vēl nesaproti!
«Tu, Krauklīten, gan viņu varētu ņemt,» pirmā saka.
«Vai tu pati nedomā?» šī atteic.
«Man tagad nav tik liela vajadzība, varu iztikt, - un kam tad ar uzņemt lieku ēdāju? Bet tev gan derētu.»
«Bet vēl par sīku cūkganiem. Tur, taisnību sakot, šovasar tās maizes žēl,» Krauklītene atsaka.
«Pasīkāka jau gan ir, bet gan varbūt varēsi lietāt, - dzirdēju, ka pie veciem saimniekiem bijusi diezgan mudīga, gan pie šī, gan pie tā.»
«Varbūt. Bet nezin, vai vecie saimnieki paši neturēs?»
«Neturēšot vis, nupat no pašas dzirdēju viņiem ar neesot nekāda lielā vajadzība. Ņem vien - vēl palikušas mātes drēbes - tās var pārtaisīt un pirmos pāra gadus ar to vien izģērbt.»
«Vai no naudas gan laikam vairs nekā?» Krauklītene vaicā biedrenei.
«Ko nu par naudu? Ar to jau pirkts zārks, iztaisītas bēres - lai nu kādas - diezgan labas dienestniecei, un cik nu tas lons ar liels? Palūk, zvanītājs met pēdējo ceļakāju -- tur arī pēdējam grasim beigas.»
«Jālūko, varbūt izdodas!»
To teikusi, Krauklītene pieiet pie bārenītes un, izvilkusi no ķešas kliņģeri, sniedz to šai. Meitene brīnodamās uzskata devēju, tomēr saņem kliņģeri paklausīgi un noliek turpat pie baltmaizes.
«Tev jau nu vairs mātes nav, vai ņems, mani par māti, - es tevi ņemšu par audžubērnu, ko? vai tu gribi?»
Meitene atpleš savas brūnās acis vēl platākas, uzskata kā izbijusies piedāvājušos audžumāti, bet neatbild ne vārda.
«Kā tevi sauc?» Krauklītene jautā.
Un, kad vēl nav atbildes, tad prasa citādi.
«Kas tev vārdā?»
«Ieviņa!» - bārenes vietā atbild viņas mātes bijusī saimniece.
«Ieviņa! labs vārds - mūsu pusē tik neparasts, bet gan jau ar to ar apradīs.»
«Nu, māte jau ar nebij šejieniete. Ieviņai tagad kā pēc bībeles: ne tēva, ne mātes, nedz radu raksta. Gluži viena pati... Tad tu, Krauklīten, viņu gribi ņemt?»
«Ja jūs paši neturat, kur tad lai bāra bērns iet? Dieva dēļ jau par tādu jāapžēlojas.»
«Jums jau gan dievs, Krauklīten, devis mīkstu un žēlīgu sirdi,» - saimniece saka, tā kā īsti nevar izprast, vai pa jokiem vai par patiesību.
«Bet neturat nu mūsu ar par tik cietsirdīgiem, ka bērnu pametīsim tepat vienu kapsētā - turētu jau jel tik ilgi, kamēr ziņu aizlaistu uz mātes veco pusi - gan jau kāds tuvāks bērnu pieņemtu.»
«Kam tad jau arī tā pūlēties, un vai tad pie tuvākiem vai radiem labāka dzīve?» Krauklītene jautā. «Pie svešiem dažreiz daudz labāka.»
«Tiesa jau ir, Krauklīten,» saimniece atsaka. «Parunā par to ar saimnieku! Bet nezin, vai meitens pie tevis gribēs nākt?»
«Par ko tad nenāks?» Krauklītene kā pārmezdama atbild saimniecei, tad atkal griežas pie uzdomātās audžumeitas:
«Ko? Vai nāksi, Ieviņ, pie manis? Man mājā arī tāda pati maza meitiņa kā tu - ar to jūs kopā labi varētu dzīvot. Kā - vai tu negribi?»
Atkal tās pašas platās acis atbildes vietā, šoreiz vēl vairāk izbijušās.
«Dzīvoju, lūk, tepat, tuvu pie kapsētas. Lūk, kur man māja! Nemaz nav tāļu. Varēsi, kad tik vien gribēsi, atnākt pie mātes uz kapsētu. Es tev tā neliegšu. Ko? vai nu ar negribēsi?» Un droši atskan atbilde:
«Gribu gan!»
Bēriniekiem no kapsētas aizbraucot, mazās bārenītes liktens izšķīries: Krauklītene viņu ved aiz rokas uz māju sev par audžumeitu.
Saule tagad tuvu rietēšanai, vairs viņa nav necik tāļu no sila priežu un apšu galotnēm. Bet spiedīgais gaiss palicis tas pats, kaut gan karstums mazinājies. Kapsētas apsītēs lapas lāgu lāgiem aši ietrīcas, tāpat arī vecais ozols aizšņācas savām nogurušām lapām - tad atkal paliek kluss.
Audžumeita maz klausās uz savas jaunās audžumātes valodu, ko liecina sajukušās atbildes audžumātes daudzkārtīgiem un daudzējādiem jautājumiem - viņa iet, skatīdamās atpakaļ uz kapsētu, kur palikusi īstā māte un kur tik drīz iemantojusi jaunu - mātes vietnieci. Krauklīšu māja stāvēja arī piekalnē, jo viss Draudzienas apgabals bija saucams par kalnainu. Tur abām uzkāpušām, Krauklītene teica jaunai audžumeitai:
«Lūk, te nu tev būs jādzīvo.»
Bet meitene, nekā neatbildēdama, acis bija griezusi nevis uz Krauklīšiem, bet uz kapsētu, kuras dēļ tik drīzi pieķērusies Krauklītenei.
Saule pašulaik rietēja. Viņas gultas krītošie stari apklāja ezeru kā ar zeltu un likās sakot labvakarus kapsētas kalnam un bārenītes māmuliņai, kas te «cietu miegu aizmigusi». Vispēdējais, kam saule teica «ar labvakaru», bija vecais ozols. Vēl pēc saules norietēšanas vakarblāzma meta savu zelta sagšu pār viņa galotni.
Krauklītene savu jauno audžubērnu ieveda papriekš istabā. Bet te nebij neviena iekšā. «Kristin Amalij!» viņa sauca, bet neviens neatsaucās. «Varbūt no meitām kāda būs klētiņā,» viņa teica un veda savu audzēkni uz klētiņu. Bet arī te nevienas neredzēja. «Laikam Anna vēl pa zaļumsvētkiem un Mada pie lopiem. Paliec nu tepat, es lūkošu vakariņu.»
«Negribu ēst,» meitene atteica.
«Tev jau nu gan arī ēst negribēsies, vēl jau mans dotais kliņģers un bēru baltmaize tāpat rokā. Tāpat tu ar varēsi gulēt. Vēlāk nāks meitas, bailes jau nebūs. Paliec ar tad šepat!»
Krauklītene aizgāja apraudzīt saimniecību.
Audzēkne nostājās pie šķirsta klēts lodziņa tuvumā un skatījās pa to ārā. Te varēja redzēt daļu no ezera un salu, kurā zaļumsvētkus turēja. Nakts krēsla jau bij iesākusies, bet no meitām vēl neviena nenāca klētiņā. Meitene, uz šķirsta nosēdusies un rokās pie lodziņa atmetusies, bija aizsnaudusies.
Pērkons bija savilcies, - bargs un spēcīgs, kā jau pēc tādas dienas gaidāms. Celdamies aiz sila, tas nāca pāri pār ezeru, kura pirmāk gludo virsu tagad vējš un lietus ārdīja, zibens pa starpām kūla ar savu uguns rīksti. Lietus straumēm gāžas pār klētiņas jumtu un sitas ar troksni pret mazo lodziņu. Te atkal zibsnis, gaišāks kā diena, kurā kā ugunīga bilde atspīd ezers ar salu un salas kokiem kā milzīgu puķu pušķi, peldošu plašajā ūdens traukā, - tad nikns spēriens, no kura meitene uztrūkstas un, acis aizturēdama, metas nenoģērbusies tuvējā gultā un aiztin galvu ar deķi.
«Ko tu te dari? Lūk, iegulusies ar nenoautām kājām manā gultā!» - tā meita Mada viņu otrā rītā skarbi apsveicina.
Meitene aši izlec no gultas un piestājas savā vakarējā vietā pie loga un skatās uz ezeru, kas vēl viss apsedzies ar miglas mākoņiem, bet kuri pamazām saules staros atšķiras un rāda acīm salas zaļās koku galotnes. - Pirmā diena jaunā dzīves vietā iesākta.

* * *

Divas vasaras jau pagājušas, kamēr bāra bērns, Ieva Lapiņ, norakstīta par audzēkni Krauklīšiem, kas apņēmušies gādāt par visu, kas vajadzīgs.
Trešā vasara pašulaik iesākusies.
Gar mežābeli ārpus Krauklīšu dārza, piekalnē, noved kāju stidziņa lejā pie upītes, kas aiztek pa dziļu gravu uz netālo ezeru. Pa stidziņu uz augšu, dvieli rokā, nāk ganu meitene «Ieviņa», kas, lopus sadzinusi, bijusi lejā mazgāties.
Ir svētdiena. Krauklītenei atbraukusi viešiņa. Abas stāv runādamās stidziņas galā pie dārza.
«Vai tāda tava audzēkne, Krauklīten?» - viešņa saka, atņēmusi audzēknes labdienu.
«Tāda jau nu ir, nekas nekait...var iztikt.»
«Vai tev neteicu jau toreiz pie kapsētas, kad pieņēmi, ka nenožēlosi?» viešņa - Lūsīšu māte, Krauklītenes attālēja radiniece, turpina.
«Līdz šim jau nu gan nekā nav ko žēloties, redzēs, kā būs uz priekšu.»
«Kas tad uz priekšu par vainu? Dod tik vien maizi vēderā un mācību, kā nākas, - gan par skādi nebūs.»
«Zinams, ka jādod mācība,» - Krauklītene atteic. «Vai bāra bērnu kāds izaudzējis par cilvēku bez mācības?»
«Zinams, Krauklīten, zinams. Tādam pavadu pievelc labāk stiprāk, ne slābāk. Pirmo vasaru tak tūliņ derēja pie cūkām?» Lūsīšu māte vaicāja, lai gan atbildi zināja tāpat kā Krauklītene.
«Nekas nekait - iztikām. Un otru vasaru izturēja tāpat. Tagad jau pie lopiem, un arī nekā nevar teikt, tik mācības vien vajag.»
«Toreiz vēl bijies par drēbēm ar,» Lūsīšu māte turpināja.
«Nu, drēbes vēl no tām pašām mātes pārtaisītām un Kristīnes Amalijas apvalkātām... abas jau gandrīz viena lieluma, Ievēns tik drusku lielāks. -Bet lai ar piedurkne drusku īsāka, kas tad par to kait, - tādam ka tik nav plikuma - un vai tad mums sliktas drēbes?»
«Zinams, zinams,» viešņa apstiprināja. -«Bet kā tad Kristine Amalija ar Ievēnu mierā?» Lūsītene vaicāja.
«Ar iztiek, dažreiz gan Ievēnam vajag rāšanas, lai nedara Kristinei Amalijai pāri.»
«Vai nu bez tā?» viešņa piekrita.
Te kādi vārdi jāsaka par Kristini Amaliju.
Saprotams, ka tā bija Krauklītenes pašas meita, īstā un vienīgā, un ka viņai tādēļ ar kā saimnieka meitai bija divi vārdi: Kristine Amalija.
Daži gan teica, ka vārdi neesot lāgā izvēlēti un ka tie labāk nemaz nesaderot kopā kā cimds ar zeķi, jo, ja ar liekot divus vārdus, tad tak saukt saucot tikai vienā, bet Krauklītene ne uz to klausījās, nedz tam ticēja. «Šie laikam zināšot labāk, kas saderas, kas nesaderas,» Krauklītene atteica tādiem pārmetējiem, «kam tad likt divus vārdus, ja vienā vien saukt? Laikam šodien lai saucu savu bērnu par Kristini un rītu par Amaliju? Kas kopā kristīts, tam kopā jāpaliek!» Un Krauklītene ar palika pie tā. Ja Krauklīteni kāds no dienestniekiem tīši gribēja kaitināt, tad vajadzēja viņas bērnu pasaukt tikai par Kristini vien vai arī tik par Amaliju, tad saimniece tūliņ skarbi ievaicājās: «Un Amalija?» - vai, ja otrādi: «Un Kristine?» - «Velns zin tavu Amaliju!» reiz kalps dusmās bija uz tādu jautājumu atcirtis, kuru tādēļ gandrīz vai atlaistu, ja vien nebūtu bijis pats darba laiks.
Audžubērnu Krauklītene pieņēma visvairāk tādēļ, lai pašas bērnam nebūtu jāuzņemas ganu gaita. Slavas dēļ gan Kristine Amalija kādreiz aizgāja pēcpusdienām uz ganiem Ievēnam līdz, bet vai tad ikreiz izturēja līdz vakaram?
Bez tam Ievēnam ļoti bij jāmanās izdabāt un iztapt Kristinei, jo, kad to neievēroja vai aizmirsa, tad, zinams, ka bez rājiena nepalika. Tādēļ Ievēns arvien iemanījās vaicāt: «Kā tu gribi, Kristin Amalij? vai tā, vai atkal tā? kā darīt?» Ja Kristine Amalija tam nepiekrita, tad bija jādara un jādomā citādi, kamēr mātesmeita bija ar mieru. Tādēļ arī pati Krauklītene ar audžubērnu bija puslīdz mierā, tikai tas viņai sacēla drusku bailes, ka audzēkne neiedrošinātos palikt no izskata patīkamāka nekā viņas pašas meita. Un šādām rūpēm bij arī pamats, jo bārene ar saviem tumšajiem matiem, brūnajām acīm un pareiziem ģīmja vaibstiem dažam labam, neskatoties uz viņas vairāk novalkātu apģērbu, izlikās piemīlīgāka nekā mātesmeita gaišajiem, drusku iesarkaniem matiem un ieslīpajām, pašaurām acīm. Par to, kā Krauklītene apgādāja audzēkni, nevarēja viņai daudz nekā pārmest, jo Krauklīši nebija tukšajie. Bada un plikuma jau neredzēja. Ja arī pavasarī drusku agrāk un rudenī vēlāk bārene skraidīja basām kājām, kas, tāpat kā rokas, no saltuma bija noskrēdājušas, tad par to vēlāk nekas nekaitēja, jo audzēkne bija veselīga un palika arī tāda turpmāk, jāsaka, vēl veselīgāka. Krauklīši, no dabas labi paskopi, kā jau katru mantu, tā arī iemantotu bāra bērnu turēja tā, ka lai tas izturētu ne tik vienai dienai vien, bet ar ilgākam laikam. Grūtas dienas sākās bārenītei tikai vēlāk, kad Kristine Amalija - - bet par to vēlāk!
Saule, kā jau noejot, vispēdējam, tā arī uzlecot, vispirmajam uzmeta savus starus vecajam ozolam kapsētas kalnā. Bārenīte Krauklīšos, no rīta lopus izdzīdama, arvienu kā pa ieradumam pameta acis uz viņu un uz kapsētu. «Maza biju, neredzēju, kad nomira tēvs un māte,» - tēvam mirstot, mazā Ieviņa, zinams, bija tik maza, ka no tā vairs nekā neatminēja, kad un kā to apraka dzimtās puses kapsētā, - māti atminēja skaidri un, lopiem mierīgi ganoties nopļautajās pļavās, skatījās kā sapņodama uz ezeru un silu, un it īpaši uz veco ozolu kapsētas galā.
Saulīte pēc pirmajām rīta stundām mīlīgi iesākusi sildīt zemi. Lopiņi mierīgi ēd pa upītes līci. Bārenei acis atkal pagrieztas uz ierasto pusi, - putnu dziesmas skan viņai ausīs kā no tāluma, mūsiņas sīc klusi, un vabulīte aizlaižas, gari dūkdama, - mīlīgs siltums spiežas caur visiem locekļiem, kāda mīksta, ilgi nejusta roka iesāk viņu šūpot lēni lēni dziesmiņa, klusi dziedāta, atskan it kā pa sapņiem - viņa iesnaudusies.
«E-e! celies! celies!» - kāda roka viņu viegli kustina, - «lūk, divas govis izdzinu tur no miežiem.»
Meitene pietrūkstas no miega un sabijusies un izbrīnījusies skatās modinātāja sejā.
Tas ir puisēns, gadu četrpadsmit vecumā, spirgtām acīm.
«Bet otrreiz gan vairs tā neaizmiedz!» zēns saka, meiteni laipni rādams. - «Nezin, vai katrureiz gadās izdzinējs.»
«Nenotiks vairs tā, - man ar pirmoreiz lopi svešā labībā,» meitene saka nokaunējusies. «Ar dievu» teicis, puisēns aši aizsteidzas.
Lopus uz mājā dzīšanu pulcēdama, meitene atrod zemē grāmatu. Jau mātes iemācīta lasīt, viņa salasa ne tikvien grāmatas virsrakstu «Robinsons Krūziņš», bet, mājā sadzinusi, sāk lasīt zem vecās mežābeles arī tālāk. Kam gan tā grāmata izkritusi? Viņai ziņkārīgi lasot, pieskrien tas pats puisēns un, priecīgām acīm viņu uzskatīdams, saka:
«Ak, cik labi, ka tu viņu atradusi!»
«Vai tev tā izkritusi?» meitene jautā.
«Man pašam. Nesot skolotājam rokā, viņa man izkritusi. Viņš man to iedeva lasīt. Cik labi, ka viņu atradi!» puisēns vēlreiz priecādamies izsaucas un izstiepj roku pēc grāmatas.
«Vai tev žēl dot?» Un, atbildes nenogaidījis, saka: «Ja tev patīk vien lasīt, tad pagādāšu tev kādu citu grāmatu, bet šī man jānes skolotājam rokā.»
«Kur tev mājas?» meitene vaicā.
«Lūk, tur, Daudziņos, nav jau tālu... Vai tev pašai vairs nekā nepaliek ko lasīt?» Daudziņu zēns prasa meitenei, grāmatu saņemdams.
«Tādu grāmatu gan man nav kā šī,» meitene skumīgi atteic.
«Nu, nebēdājies, gan es tev ar kādu lūkošu no skolas atnest. Man jau tev tā kā tā jādod atradības.»
«Par to jau tu man izdzini govis.»
«Par to nekas! Bet nu man jāsteidzas, ka pa dienvidu varu izstaigāt.»
Nākošā dienvidū «Ievēns» zem mežābeles lasa Zvaigznītes pasaciņas, ko Daudziņu zēns Andrejs tai no skolas atnesis. Kristine Amalija viņai tagad par ciešu biedreni, nevis pie lasīšanas, bet pie klausīšanās. Caur Kristini Amaliju par jauno grāmatu dabū zināt arī pati Krauklītene.
«Vai lapu grūst nevari iet nekā te kaujies ar blēņām! Pusbībelē laikam jau apnicis lasīt? Ja vēl tādus niekus redzēšu rokā, tad tūliņ noņemšu,» viņa sabar meiteni.
Turpmāk meitene lasa tik ganos.
Vasara aiztecējusi. Rudens klāt. Auksti vēji aizpūš kokiem pēdējās lapas. Puķītes gan dārzos, gan upītes gravā nosalušas - nosalušas viņas arī uz bārenītes mātes kapa. Tik vien uz zaļajiem rudzu laukiem acs patīkami kavējas: kā nākošās dzīves zaļa cerība tie atspīd rudens kailajā, bēdīgā sejā. Tā ar sirds priecīgi auklē vienīgo cerību, kas tai vēl atlikusies, kad visas citas jau salnas kostas, pieķerdamās šai vienīgai ar visu spēku, cik no tā vēl krūtīs atrodams. Tā pati zaļā cerības zīme atspīd arī kā brūklenāju pīne ap bārenes mātes krustu, ko meitene pinusi priekš sniega uzsnigšanas.
Jauna gaita viņai jāiesāk šo rudeni, pirmā gaita uz skolu. Gan dažas lietpratējas saimnieces, to starpā it īpaši Lūsīšu māte, Krauklītenei bija devušas padomu, lai labāk Ievēnu pirmo ziemu no skolas atrunājot, būšot šur tur ko pastumdīt, dažas atkal, vēl lietpratīgākas, bija devušas pavisam otrādu padomu, lai labāk pirmo ziemu nekavējot sūtīšanas, bet lai atrunājot pēdējo, jo tad tak meitēns esot vairāk paaudzies un varot vēl vairāk palīdzēt nekā tagad, pirmo ziemu. Šim pēdējam padomam, piekrītot atrunāšanai beidzamā ziemā, Krauklītene bez šaubīšanās paklausīja un nosprieda Ievēnu sūtīt skolā - pie Vecvēvera. Bet, kad nu arī pašas Kristine Amalija bija ienākusi skolas gados, tad Krauklītene to prātoja sūtīt pie Jaunbrāļa. Krauklītis pats turpretim domāja, ka pirmā ziemā neesot vērts dalīt pārtikas uz divām vietām un Kristine Amalija vēl lasot diezgan pavāji, tā ka tādu iedot pie Jaunbrāļa citu saimnieku bērnu starpā būtu pašiem tīri par kaunu.
Labāk sūtīt abas pie Vecvēvera. Bet ar ko tad izšķīrās Vecvēveris no Jaunbrāļa? Prāvajam Draudzienas pagastam bij divi skolas, vecā - zemnieku mājā ietaisītā pie Vecvēvera un jaunā - no paša sākuma par skolu celtā - pie Jaunbrāļa. Bija jau abu skolas ēku starpā liela izšķiršana, bet ne mazāka arī pašu skolotāju starpā. Vecvēveris - pašu draudzes loceklis - jau vairāk par gadu simteņa ceturksni bija strādājis pie draudzieniešu bērniem, turpretim Jaunbrālis, svešinieks, tik piekto gadu. Vecvēveris bija savā jaunībā maz skolā gājis - visu aizsniedzis tik ar paša uzcītību un tāļāk mācīšanos. -Jaunbrālis, jaunlaiku audzēknis, «pedagoģiski izglītots» vīrs, «stiprs valodās», visu savu zināšanu smēlies tik skolā.
Vecvēveris pildīja savu uzdevumu itin sekmīgi un teicami, bet viņam nebija ko ļaužu priekšā spīdēt. - Jaunbrālis turpretim spīdēja cik spēdams labprāt. Viss, kas jauns, bija mīļš Jaunbrālim, dažreiz tikai tādēļ, ka tas jauns. Ar Jaunbrāli draudzienieši redzēja pirmoreiz savā pašu valstī teatrus, koncertus un viesīgus vakarus. Šī jaunlaiku Jaunbrāļa zvīguļojošā gaisma aptumšoja Vecvēvera gandrīz jau triju gadu desmitu sūro pūliņu: pagasts ar visiem «lielmaņiem» piekrita uzreiz Jaunbrālim, tikai graudnieki un kalpi palika pa vecam pie Vecvēvera.
«Ko nu Vecvēveris,» lielmaņi teica, «auž, vīrs, pa vecam, ar divām paminām, bet Jaunbrālis, ej paskat, laiž ar četrām!»
Saprotams, ka Ievēnam, kā audžubērnam, nebija vēlēts iet skolā pie Jaunbrāļa, ko visvairāk tik saimnieki bija uzņēmuši par savu - tāds gods piekrita tik Kristinei Amalijai.
Ievēnam pirmajai bija jāiesāk skolas gaita, jo Kristinei Amalijai vēl visa rota nebija pašūta, kas varēja tikt gatava tik par kādu nedēļu - turklāt izskatās jau ar daudz cienīgāk, ja nāk kādu nedēļu vēlāk.
Vecvēveris bija atraitnis bez bērnu. Tādēļ, pats vientulis būdams, visu laiku, no rīta līdz vakaram, pavadīja pie un starp bērniem. Bērni viņam bija palikuši par viņa dzīvības labāko daļu un audzināšanas un mācīšanas darbs par viņa dzīves kodolu un saturu. Neizsakāmi laipni un rāmi viņa acis skatījās bārenes sejā, kas, nupat lasīt un dziedāt beigusi (un tas bij izdevies ļoti labi), lūkojās uz viņu, kura sirds solījās pildīt pie viņas tēva un mātes vietu. Skatoties vecā sirmgalvja skolotāja acīs, meitenei likās, ka tās esot viņas mātes acis, kas tik dziļi skatījās viņai sirdī, - neviens vēl viņu tādām acīm nebij uzskatījis. Saprotams, ka jaunā sirds atvērās šīm acīm un vecai, mīlīgai balsij kā puķīte pakrēslī saules staram, kas uz viņas kritis.
Un vēl viens prieks! Skolā bija arī kā vecākais skolēns Daudziņu Andrejs, kas, kā jau pazīstams, palīdzēja viņai, kur vajadzīgs, pamācīdams.
Sestdien, mājā atnākusi, viņa nopriecāties vien nevarēja, cik labi klājoties skolā, un ar saviem stāstījumiem par skolas dzīvi sadrošināja un sajautrināja arī Kristini Amaliju, kas ar baiļu jausmām sagaidīja pirmdienu, kur, īpaši grāmatas nemācēšanas dēļ, bija jāiet pie Vecvēvera.
Svētdienas vakarā viena zoss Krauklīšos sāpīgi iekliedzās. Tai bija spriests iet Kristinei Amalijai par ceļa sataisītāju uz skolu. - Brēca zoss vakarā, raudāja Kristine Amalija rītā, no mājas šķirdamās. Zosi saņēma Vecvēvera radiniece, saimniece, - Kristini Amaliju pats Vecvēveris, kam ar to vajadzēja justies diezgan pagodinātam, ka vēl arī kāds no saimniekiem atnācis pie viņa, bet kas klaji iedrošinājās teikt, ka no lasīšanas tikpat kā nekā neesot un kā tas izskaidrojams, ka audzēkne mācējusi atkal tik brangi lasīt, ka abas tak dzīvojot vienā mājā un laikam ar bijušas pie vienas mācības.
Vecvēveris nezināja, ka Krauklītene audžubērnam pati ne zīmes nebija rādījusi un atbildot lūkoja iemeslu Kristines Amalijas vājīgumā un galvas sāpēs, kas tai kavējis iemācīties to, kas vajadzīgs, kaut gan katrs droši teiktu, ka Kristinei Amalijai veselība labāka nemaz nevar būt. Vecvēveris pasmaidīja par tādu vājības sūdzēšanu - laikam ne pirmo reizi to dzirdēdams. Bet Krauklītenes sirdī bija iekritusi gaiša skaudības dzirkstele pret savu audžubērnu, kas sāka kvēlot, kamēr aizdegās ar liesmu. Uz māju braukdama, pati sev pārmeta, ka vīram klausījusi un bērnu nodevusi vecajam «pātarniekam». «Gan redzēsi, kā Vecvēveris tavu bērnu spīdzinās,» Krauklītene teica vīram. Abi gulēja nemierīgu nakti, sieva aiz errastībām, vīrs aiz rūpēm par bērna labklāšanos.
Pirmā nedēļa, kā jau katram jaunam iesācējam skolā, Kristinei Amalijai aizgāja kā pa ciemam. Bet tomēr tas jau nepatika, ka, lasīt nemākošai, bija jānāk vakariem iekšā pie skolotāja, kas pats uzņēmās pūles padarīt mātes aizkavēto darbu un pienākumu, un pusdienām, kad paēdusi, Kristinei Amalijai bija jāmācās uzdotais lasāmais gabals zem vecākā skolēna vadības. Gan Ievēns labprāt lūkoja palīdzēt nemācētājai, bet Kristine Amalija viņas palīdzības nepieņēma, jo viņai, kas mājā allaž ieradusi par Ievēnu pavēlēt, nepatika padoties zem Ievēna un locīties zem tās.
Sestdien, mājā atnākusi, Kristine Amalija nemaz nebija mierā ar skolas kārtību un žēlojās mātei, ka Ievēnu skolotājs laižot pa starpstundām brīvā dzīvot, bet šo spiežot pie grāmatas.
«Vai tev neteicu,» Krauklītene teica vīram, Kristinei Amalijai klāt esot, «ka Vecvēveris tavu bērnu tīšām spīdzinās?»
«Bet bērnam tak reiz ar jāiemācās lasīt!» vīrs teica.
«Un kādēļ tad Ievēnam nav jāpaliek?» saimniece jautāja skarbāk.
«Ievēns varbūt māk labāk?» vīrs atbildēja.
«Kas tad šo labāk mācīja?» Krauklītene teica, pamezdama caur logu greizas acis uz audzēkni, kas nesa patlaban zosīm ēst.
Otru nedēļu Krauklīši savu meitu spēja vadīt tikai vēl trešdien uz skolu, jo «bērnam» bija iesāpējusies vārīgā galva un krūtis. «Laikam vēl neapradusi ar skolas gaisu,» Krauklītis, kas tagad pats bij meitu pavadījis uz skolu, teica uz skolotāju. «Viņa jau tāda vārīga no aukstuma, ka tik nu uz priekšu neapsaldējas vien, un arī tāda nespēcīga, - kad pienāk -viņas reize slaucīt, lai tad iet ganu meitēns.»
Vecvēveris apmierināja rūpīgo tēvu, teikdams, ka skolā jau nemaz neesot nedrošāka dzīve kā mājā un ka slaucīšana nebūt nedarot tādu grūtumu, ka veselības dēļ būtu jābīstas, un tādēļ uzlikt viņas reizi ganu meitenei esot netaisni.
Bet trešās nedēļas trešajā dienā nolika kaut kas negaidīts: Kristines Amalijas dienas pie Vecvēvera - beidzās. Šinī dienā viņai bija liegts ēst ar citiem reizē pusdienu, tādēļ ka nekā nebija mācījusies. Kristine Amalija ņēmās par to raudāt pilnā balsī un pieliktai rādītājai, kas tai gribēja sākt rādīt lasāmo gabalu, grūda ar elkoni sānos. Šī nāca pie skolotāja sūdzēt.
«Par ko viņai grūdi?» skolotājs jautāja.
«Es jau nemaz negrūdu, viņa tik melo vien,» Kristine Amalija atbild, «viņa pati gan man grūda.»
Bet, kad nu arī divi liecinieki apstiprināja, ka Kristine Amalija grūdusi gan, tātad melojusi un šoreiz ne vairs pirmoreiz vien, tad Vecvēveris Kristini Amaliju ielika kaktā.
Bet nu liktenis bija lēmis, ka taisni tanī pašā brīdī Krauklītene piebrauca pie skolas ar siltas zupas podu Kristinei Amalijai un iegāja ar to bērnu ēdamā istabā. Kas gan izteiks viņas satrūkšanos un dusmas, kad sava bērna te neatrada, bet ieraudzīja to vienu pašu kā bārenīti stāvam kauna vietā kaktā! Kā aizburta viņa krita uz savu bērnu un to gandrīz raut izrāva laukā no klases uz ēdamo istabu, spēdama tik vairs izteikt: «Ģērbies ciet uz māju!» un tad pati devās aizelsusies pie skolotāja.
«Vai manu bērnu te gribat nobeigt!» bija Krauklītenes pirmie vārdi - labdienas vietā. - «Reiz dabūjuši par ilgu laiku saimnieku bērnu nagos nu tūliņ nevariet atkosties vien. Ko tas bērns jums darījis ļauna, ka viņu tā spīdzināt? Kalpu bērni, tie jums tie lutekļi, kas tad vainīgs kā pats, ka nemāk labāku bērnu pieturēt?» Krauklītene gāza kā verdošu virsū Vecvēveram, kas, nabags, nevarēja pagūt ne tikt pie atbildes.
«Ko darīju, to darīju ar labu apdomu,» Vecvēveris teica, «un, ja jūs, Krauklīten, ar gribat darīt bērnam labu, tad tas no meliem jāsargā un, lai sargātos, jāsoda ar, kur pelnījis.»
«Ak, mans bērns melis! Jūs paši viņu taisāt par meli.»
«Mīļā Krauklīten,» Vecvēveris rāmi saka, «kā jūs man, vecam vīram, to varat pārmest? Gribu tik jūsu bērna labumu.»
«Neesmu jums nekāda mīļā, tā tu manis vairs nesauc, vai dzirdi?» Krauklītene, jo vairāk iekarsdama, ķērās. pie draudzīgā «tu». «Un te es ar vairs sava bērna neatstāju, nezin, vai vairs veselu dabūju atpakaļ!»
«Bet papriekš viņa man jāizlaiž no kakta,» Vecvēveris saka.
«Nepūlējies, jau izdarīts!» Krauklītene atcērt.
«Bet kas to drīkstēja darīt?» Vecvēveris jautāja stingrāk.
«Es to darīju; lūk, kā drīkstēju.»
«Bet, kad es sūdzu, nezin, kā tad ir?»
«Ak, šis vēl sūdzēt! pielūko tik, ka pašam neaizsien maizes tarbu pavisam ciet turpat pie deguna gala, - mans vīrs ar vietnieku pulkā. Mani vēl sūdzēt...» Krauklītene ne «ar dievu» neteikusi, izsteidzās no Vecvēvera dzīvokļa pie savas Kristines Amalijas.
Kā no Zodomas bēgdamas, abas aizsteidzās pie zirga, tā ka pat kūpošais zupas pods aizmirstas ēdamistabā uz galda, un aizbrauc.
Vecvēveris, pie loga stāvēdams, skumīgs noskatās mātei ar bērnu no pakaļas.
Ko gan viņš šai brīdī domā?
«Dievs, atdari acis akliem! Kādi augļi tur var nākt, kur tāda māte audzina!» Viņam sāp sirds, noskatoties uz viņa audzināšanai atrauto bērnu. Ak, cik grūti ceļi gan bērnam nebūs jāstaigā, kamēr tas, īstās prāta un sirds gaismas neredzēdams, nonāks mūža galā! Tad viņš, aizbraukušo vairs nesaredzēdams, skatās uz kailo, veco kļavu skolas priekšā, kas vientulis kustina tukšos zarus rudens vējā.
Šis kailais koks viņu it kā spiestin spiež salīdzināt abēju mūžu: arī viņš tāds vecs, vientulis koks rudens gadskārtā, kam visas lapas nobirušas, bez sievas, bez vienīgā bērna, kas abi viņu jau priekš vairāk gadiem atstājuši vienu pasaulē. Viņam liekas, ka mūža nasta būtu uzvēlusies viņa pleciem vissmagāk tikai pašā beidzamajā dzīves ceļa galā. Viņam nav šai brīdī neviena, kam atklāt, ar ko dalīt savas sirdssāpes, kam sūdzēt savu vientulību. Viņš cauru mūžu strādājis pie grūtā cilvēku audzināšanas darba, un tagad, kur viņš kā rudenī skatās pēc augļiem, viņam šķiet, it kā būtu velti strādājis. Viņš pūlējies ar visu vīra nopietnību; un tak par visu to saņēmis par algu tik nepateicību un ienaidu. Bet vai tiešām tik nepateicību un ienaidu? Nē, tad jau viņš būtu slikts audzinātāja darba pazinējs. Viņa sirds, līdzjutēja biedra meklēdama, paceļas uz visu laiku lielāko cilvēku audzinātāju un visu lielāko cilvēku mīlētāju, tā vārds viņu arī šai brīdī iedrošina un paceļ: «Svētīgi tie, kas taisnības dēļ top ienīdēti» - un «jūsu alga ir liela debesīs.»
Un, ja ar viņam tagad šķiet, ka maz vēl redzams no sējuma, - vienu viņš zin: sēkla bijusi laba un derīga - par dīgšanas laiku un izdošanos lai dievs pats zin!
Klases zvaniņš ieskanas, saukdams veco viru pie darba. «Jums, jūs nabagie un atstātie, jums lai pieder mana mūža pēdējās dienas,» viņš sola savā sirdī, «jo arī es bez jums būtu bārens un atstāts.» Priecinājies, iedrošinājies un spēcinājies viņš līksmu vaigu iet atkal sēt, jo jaunais, mīkstais tīrums gaidīt gaida sēklas - viņš vairs neprasa tik daudz pēc pašiem augļiem, jo sajūt sevī, ka arī pati sēšana jau ir prieks, un, ja ar trīs graudiņi augļu neredzēs, - ceturtais tak kritīs auglīgā zemē un nesīs simtkārtīgus augļus.
Klasē iegājis, viņš redz vienai meitenei roku paceltu.
«Kas ir?» viņš jautā.
«Lūgtu, skolmeister, Krauklītenei aizmirsies ēdamistabā zupas pods, un mēs nezinam, ko ar viņu darīt.» Klasē atskan paklusi smiekli, un arī par Vecvēvera grumbaiņiem vaigiem pārlaižas klusi smaidi.
«Lai podu saņem Lapiņu Ieva, tā jau viņu pašu mājas,» skolotājs atbild.
«Bet viņa saka, ka viņa nedrīkstot,» - tā pati meitene atsaka pretim.
«Nu, tad spriedīsim par poda likteni vēlāk, bet tagad sāksim stundu.»
Kristinei Amalijai aizejot no Vecvēvera, Ievēna liktens palika jo grūts, lai gan pa ziemas skolas laiku bija jāiztur mājā tik sestdienas un svētdienas, jo citādi visa nedēļa bija skolā, kas bārenei bija palikusi par mīļāko vietu, tādēļ ka te viņa jutās sargāta no maizes mātes skaudības un cietības. Te bērna sirdī dabūja dīgt sirds labākie dīgļi, kas citādi bez mīlestības būtu pagalam nonīkuši.
Vecvēveris, pats vientulis būdams, prata kopt un spirdzināt tādu atstātu bērnu sirdis. Tādēļ viņš pusbāriņam - Daudziņu Andrejam, uzvārdā Bāģim, cītīgam un apdāvinātam zēnam, palīdzēja bez kādas atlīdzināšanas tikt pie vairāk zināšanām, nekā puisēns būtu mantojis, tikai likumīgo laiku skolā noiedams. Viņš tam deva lasīt derīgas grāmatas, īpaši pa vasaru, kad skolas neturēja, gan arī sauca to pie sevis vakaros, tam rādīdams un mācīdams, ko priekš zēna atzina par derīgu. Vecvēveris tikpat rūpīgu sirdi gādāja par Krauklīšu audžubērnu, jo noprata it labi, kādai gan vajadzēja būt viņas dzīvei dēļ Kristines Amalijas notikuma. Pirmdienām viņa acs meklēja bailīgā bērna un sestdienām atlaida to ar rūpēm, jo redzēja, ka meitene ne labprāt gāja uz māju.
Tā tas bija pa ziemas laiku, bet ar pavasari sākās īstais grūtums.
Kristine Amalija gan tūliņ par kādām nedēļām tika aizvesta pie Jaunbrāļa - zinams, ne bez ierastām pavadonēm - zosīm, šoreiz divām - bet vai tad nu zosis vien visu varēja izdarīt?
Tomēr še bija vien jāiztur, ja negribēja vienā ziemā izbraukt triju vai vairāk skolu. Gan jau arī te bieži vien sāpēja galva, gan piesitās citas vainas, bet bija vien jāiet, un grūti bija arvien, kaut gan māte ar zosīm un cāļiem lūkoja grūto gaitu atvieglināt.
Būtu jādomā, ka tagad, kur abas meitenes šķirtas, atnāktu atkal bārenei vecā, panesamā dzīve, bet tā vis tas nenotika. Krauklītene atgadījuma pie Vecvēvera nevarēja aizmirst, ar ko bija pati ļaužu priekšā kritusi kaunā, un tādēļ visu šo vainu uzkrāva bārenei kā vienīgai vaininiecei. Un bija vēl viena lieta, jau minēta, kas arī kvēlināja viņas skaudību: audzēkne taisījās palikt smukāka par īsto meitu. Gan Krauklītene pie savas meitas lūkoja atsvērt ar drēbēm to, ko daba bija liegusi, bet tas viņai negribēja lāgā veikties, lai arī audzēkni tāpat ar drēbēm lūkoja mazināt.
Pavasaris bija klāt, un līdz ar to arī Ievēns nāca pastāvīgi zem Krauklītenes acīm. Cik greizi audžumātes acis skatījās uz audžubērnu! Vai gan sirds tad laiž jel vienu mīlīgu vārdu pār lūpām, kad acis tā raugās?
Un audzēkne arī nedzirdēja neviena tāda vārda! Bet tas būtu vēl nesams, ja nemīlībai vārdos nepiesistos klāt arī nicināšana. Mājas dienestmeitas, redzēdamas saimniecēs prātu uz audzēkni, lūkoja tai iztapt un pielabināties ar to, ka pret Ievēnu izturējās tāpat, kā redzēja izturamies pašu saimnieci. Kas lai skaita visas reizes, kur audzēknei bija jāpanes nepelnīts grūdiens vai plucinājums aiz matiem! Ir pazīstama lieta, ka no visiem grūdieniem un kūlieniem tik nepelnītie vien paliek atmiņā, patiesi pelnītos aizmirst. Divas tādas reizes audzēknei palikušas prātā.
Minētā pavasarī Krauklītenei neveicās ar kustoņiem; neskatoties uz tukšo zosu būdu, kas Kristines Amalijas skolas ceļam upurētas, sāka krist aitas, slimot cūkas un beidzot arī govis. Ar zālēm vien nepalika labāk, tādēļ bija pamats domāt, ka ļauns cilvēks tādu sērgu uzbūris un ka tādēļ vajadzēja strādāt pretim ar tādiem pašiem līdzekļiem.
Mācītāja aizlūgums baznīcā par «jaunu svētību mājas būšanā» izrādījās nesekmīgs, tādēļ bija jāķeras pie spēcīgākiem līdzekļiem. Draudzienas valsts otrā galā dzīvoja izslavētā Saltumene, kalēja atraitne, kas bija iemantojis Saltuma vārdu tāpēc, ka ogļu trūkuma dēļ, ko pie paša bieži vien atrada, kalis vairāk saltu, ne karstu, ja vien kalībnieks pats neatnesis ogļu līdz. Viņa pretinieks atkal bijis «Karstais», kam ogļu nekad netrūka. Pēc šīs izslavētās Saltumenes Krauklītene braukšus aizsūtīja pakaļ dienestmeitu. Tas bija pašā plūdu laikā. Bet, kad nu ar tādām ārstēm pazīstamā pusē nemēdz braukt pa lieliem ceļiem, bet vairāk pa meža ceļiem, tad abas braucējas, piebraukušas ap pusdienu pie Daudziņu tīruma grāvja tiltiņa, ieraudzīja, ka tiltiņa vairs nebija. Tas bija ūdens aiznests...? Bet nē! lūk, tiltiņa koki visi sakrauti otrā malā. Saltumene te oda tīšu darbu, kas padarīts viņai par spīti un ķērās stipri pie viņas ārstes goda. Kā un kādā sakarā šis darbs noticis, to viņa vēl nevarēja teikt, bet apņēmās to Krauklīšos izdibināt. Kad nu uzplūdušajam grāvim nekā nevarēja pāri tikt, tad bija jāņem līkums ap verstīm divām trim, tā ka Saltumene daudz vēlāk, nekā gaidīta, iebrauca Krauklīšos ar palīdzību. Krauklītene, dabūjusi dzirdēt par ceļa kavēkli, tūliņ sprieda: «Ievēns būs vainīga, šorīt tā bija uz Daudziņiem pēc miltiem un būs izstāstījusi par braukšanu Daudziņu puikam, kas visu to nedarbu būs izdarījis.» «Tā gan, mīļā, tā gan, - abi būs to kopā sagudrojuši,» Saltumene piekrita Krauklītenei. Tālāku izmeklēšanu un meitenes sodīšanu atlika pēc Saltumenes beigtā darba kūtī. «Bet to tev saku, Krauklīten, ja tu sava gana meiteņa nevari pierāt, tad ar neesi nekāda saimniece. Kamēr gāju ap kūti, palīdzības gādādama, meitens visu laiku smējās vien. Vai tu domā, ka tad var palīdzēt?» Vaicāta, kādēļ smējusies, Ievēns atzinās, ka nevarējusi noturēties, redzēdama, ka Saltumene gājusi ap kūti un bubinājusi.
«Saltumene» un «bubinājusi» vien jau bij vārdi, kuru dēļ pēriens būtu pelnīts arī bez smiešanās, bet bija jāizklaušina ar par tiltiņa izņemšanu. «Tad tu gribi liegties, ka neesi viņam nekā stāstījusi?» Krauklītene bārgi vaicā audzēknei.
«Kā tad varēju stāstīt, kad nekā nezināju, uz kurienu Mada brauks?»
«Palūk, kāda mute!» Saltumene saka, «es gan tik ilgi neķircinātos, bet tev jau, Krauklīten, lēna daba.»
«Ej atnes žagarus!» Krauklītene pavēl.
Meitene raudādama iziet pie durvīm, raudādama apstājas zem mežābeles un skatās lejā, upmalā, uz birztiņu, kas augusi ne vien tādēļ, lai vasarā iepriecinātu acis, bet arī tādēļ, lai sāpinātu bāra bērna sirdi ar kailajiem žagariem. Krāuklītene, nevarēdama sagaidīt meitenes drīz nākam, iet pati lūkot, un, atradusi to zem ābeles, nolauž no tās zaru, un - - meitenes kliedzieni atskan visā pamalē.

Celies augšā, tēvs, māmiņa,
Es pacelšu velēniņu,
Es tev teikšu raudādama,
Ko man dara sveša māte:
Sveša māte mani sūta
Pie ābeles rīkšu griezt.

Žēlām acīm bārenīte skatās uz kapsētas kalnu, kas jau no sniega gandrīz pavisam brīvs. Bet vecais ozols te stāv tik mēms un stīvs, kā no akmeņa cirsts. Lai ar bārene, «velēniņu paceldama», pirkstiem kasītu kapu vaļā, - māte viņai neatsauktos. Jaunā sirsniņa velti izsaucas glābēja un aizstāvētāja - bet neatrod tā nekur.
Vēlāk dabū zināt, ka Daudziņu Andrejs izņēmis gan tiltiņa kokus, bet ar saimnieka vēlēšanu, kas to licis darīt, lai uzplūdušais ūdens neaiznestu koku. Bet kas lai atņem bārenei padarīto pārestību! «Tas nebij par to tiltiņu vien, bet visvairāk smieklu dēļ par Saltumenes palīdzēšanu,» Krauklītene aizbildinājās, dabūjusi dzirdēt īsto patiesību.
Bet laiks palīdzējis bārenei panest arī šo netaisnību. Kādu vakaru priekš mājā dzīšanas meitene ganību malā dzied ar savu skaidro balsi: «Krauklīts sēž ozolā, zelta spēles rociņā». Saimnieks, netāļu aplokā to dzirdējis, pieskrien meitenei klāt, bargs un noskaities, žagaru rokā: «Kā tu dziedāji?» Meitene iztrūkusies atbild dziedātās dziesmas vārdus. «Nemelo, tu dziedāji citādi ar,» saimnieks bargi uzsauc. «Vai tā tā pateicība par to, ka tevi audzinām? Tīšām dziedāji to blēņu dziesmu, lai mūs izsmietu, kas tev esam vēl labdari,» un, neklausīdamies nekādas aizbildināšanās, izkuļ meiteni. Meitene domā, ka viss kūliens nācis tādēļ, ka nevainīgi minējusi Krauklīša vārdu, bet Krauklītis pats zināja dziesmas iemeslu labāk. Teika stāstīja, ka Krauklīša tēvatēvs reiz vakarā uzrāpies ar bļodu un dūci kaimiņa ozolā pie bitēm, gribēdams tās slepen izkāpt, bet kaimiņš to pamanījis un nostādījis puišus ar rungām zem ozola. Krauklīša ciltstēvs nav kāpis no koka zemē; bet cauru nakti palicis augšā, gaidīdams no savas mājas palīdzības, bet, kad tā nenākusi, tad ar rīta sauli laidies zemē, krietni pamielots ne ar medu, bet zilumiem. No tā laika Krauklīši šīs dziesmas nevarēja ieraudzīt tāpat kā tītars sarkanas drēbes lupatas. Un ar īsteno tekstu viņa arī skanēja drusku savādāk. Otrā dienā kaimiņu gana zēns, dabūjis zināt par Ievēna netaisnīgo sodīšanu, dziedāja šo dziesmu, Krauklīšam pašam dzirdot, tā:

Krauklīts sēž ozolā:
Bļoda, dūcis rociņā.
Ak tai ridi, ak tai ridi,
Bļoda, dūcis rociņā.

«Nu tad tev ar, Ieviņ meit, saimnieks labi samaksājis par koncerta dziedāšanu,» dienestniece Mada zobodama saka mājā meitenei. Bet bārene savā ierastā vietā, zem mežābeles, skatās uz vakara blāzmu, kas pārlaidusies pār ozolu kapsētas kalna virsū.

Jau saulīte zemu zemu,
Māmuliņa tālu tāl.
Teku, teku, nepanāku,
Saucu, saucu, - nesasauc.

Kam sūdzēt par tādu netaisnību, kam žēloties?...
«Neraudi, bērniņ, neraudi, - ciet vien, ciet un paciet, - pasaulē daudz netaisnības, un daudz netaisnības ar jāpanes, mācies tu ar panest, bet es, es jau ar zinu, kā tas sāp, neraudi, paliec mierā, - būs atkal labi, mēs jau abas esam kopā, abas turamies kopā, tu jau neesi viena,» tā mātes mute mierina savu bērnu un mīkstu roku glauda raudātājas galviņu un noslauka birstošās asaras, bet bārenītei - - tai mātes mute nerunā, mātes roka neglauda, tai «māmuliņa tālu tāl».

* * *

No šī laika pagājis jau gadu desmit.
Ziedu mēnesis stāv pilnā zaļumā un kuplumā. Vecais ozols kapu kalna galā stāv vēl tikpat spēcīgs un zaļš, kā gadiem stāvējis, bet viņš vairs nestāv tik vientuļs kā senāk, daudz jaunu koku zaļo ap viņu, kādēļ agrāks kalpu kapsēta sen jau iepatikusies par dusas vietu arī daudziem saimniekiem un citiem turīgākiem.
Pazīstamais jaukais ezers un skaistais sils aiz viņa stāv: abi kā veci biedri, nepārvērtušies un nepārgrozījušies ne savā izskatā, nedz dabā - viens pie otra. Bet mums pazīstamo cilvēku dzīvē daudz kas pārgrozījies.
Tur abas Krauklīšu meitenes, Kristine Amalija un Ievēns, izaugušas abas par pilnīgām jaunavām - pirmā par jaunkundzi, - otra par jaunu meitu. Tomēr starpība starp abām, kā jau bijusi agrāk, palikusi arī tagad vēl, tā gājusi ar gadiem ne mazumā, bet vairumā, kas jau noskārstams no tam, ka viena tikusi par jaunkundzi, bet otra palikusi tik par meitu.
Kristine Amalija bija izgājusi daudz skolu, nevienā ilgi nekavēdamās, kas, saprotams, citādi arī nebūtu iespējams. Nebija spējis viņas labpatikšanas iemantot ne Jaunbrālis, nedz draudzes skolotājs, kam tūliņ bija nākusi kārta jau otrā rudenī, - bet lauku skolas jau allaž prastas smalku ļaužu bērniem - tādēļ pilsēta bija vienīgā vieta, kur turpināt un nobeigt Kristines Amalijas izglītību. Kurā skolā un kā Kristine Amalija mācījusies, par to trūka īsti skaidru ziņu, dzirdēja, ka viņa gājusi skolā pie kādas «preilenes» un vēlāk, izglītībai uzlikdama vaiņagu, bijusi šūt mācīties pie kādas «cienīgmātes». Gan daži zināja teikt, ka tāda vārna pērta, tāda nepērta - tāda aizgājusi, tāda atnākusi -- bet tā jau varēja būt tik ļaunprātības valoda. Jo, kas Kristini Amaliju tagad uzskatīja, tam bij jāsaka, ka viņa bija gan mācījusies un mācēja ar - ģērbties; un, kas tik vīžāja pamest acis uz Kristines Amalijas grezno platmali - augstu kā Bābeles torni, tam bij jāatzīst, ka Kristine Amalija ir gan «izglītota jaunkundze».
Ievēns - ? par to runāsim vēlāk.
Jaunbrālis, - tas, kaut gan palicis vecāks par gadu desmit - tomēr vēl bija tāds pats jauno draugs kā senāk. Teatrus un viesīgus vakarus viņš mūža dien ieskatīja «par svarīgākiem attīstības un izglītības veicinātājiem», tā ka viņš savu pūliņu dēļ šai laukā ar pilnu tiesību varēja liecināt, ka no tā laika, kamēr viņš Draudzienā atnācis, aususi šai valstī pavisam jauna gaisma un ka draudzienieši «attīstības un viesīgas sadzīves ziņā citiem apkārtējiem pagastiem aizsteigušies tāļu priekšā». Tas viņam gandrīz no katra tā apgabala laikrakstu korespondenta tika apgalvots, un tam viņš ar ticēja un uz tā palaidās. Ar skolu viņam veicās tāpat labi - sūdzēt jau nekā nesūdzēja - tik vien šur tur dažs no vecākiem vīriem iekurnējās, ka skolā neesot visai nopietna darba un ka ar tām «viesībām un dejām» vīram drusku, nedaudz - iepatikusies arī glāzīte. Bet paies vēl gadu desmit, un - - viņš to būs pilnīgi izlabojis, ko viņam tagad klusu pārmet. Un var jau viņš to izlabot vēl agrāk, ja tik gadās kāds, kas viņam to pasaka - paša ausīs, draugu jau viņam netrūkst, kas to drīkstētu.
Vecvēveris - tas nākošu rudeni savu vietu grib atstāt jaunam skolotājam - aiz vecuma nespēka. Viņam pa šo laiku gan bijis jāpanes daudz grūtumu un pārestības no valsts puses, bet pēdējā laikā viņam tak radušies valstī klusi draugi - varbūt tie paši, kuriem Jaunbrālim kas ko pārmest, - to dēļ valstī radušās par Vecvēveri pavisam citas domas: labi apskatot, Vecvēveris nemaz neesot paļājams, lūk, cik uzcītīgi viņš stāvot pie sava darba.
Saulīte, kas pret vakaru vecajam vīram likās apmākusies, tagad rietot izbrien no mākoņiem un apgaismo viņa ceļu, dienai beidzoties. Ja vēl ilgāk dievs viņam būtu vēlējis spēku un laiku, viņš pats savām acīm redzētu, ka viņa darba augļi kā brieduši āboli kristu viņam klēpī, - bet to jau redzēs pakaļ palikušie, tā labākā daļa, tā īstenā darbu atzīšana nāks tad, kad Vecēveris atdusēsies no sava darba zem zaļajām velēnām. Viņa kapam netrūks nevīstoša vaiņaga.
Zēns, Andrejs Bāģis, par ko Vecvēveris tā rūpējās un pūlējās, lai nabaga puika iemantotu vairāk zināšanu, tagad zaļoksnis jauneklis. Viņš labi iestrādājies namdara darbā un uzcēlis dažiem saimniekiem krietnus ērbeģus, ar ko ticis arī plašāk pazīstams. Ar Vecvēvera gādāšanu viņam uzticēta pirmā lielākā būve - Draudzienas jaunceļamais pagasta nams, kas rudenī būs pilnīgi gatavs. Būvi saņemot, Bāģim trūka vajadzīgā zaloga, vislielais, ja viņš spēja no sava iekrājuma kādus pāra simtus iemaksāt. Bet Vecvēveris saskubināja savus un jaunā Bāģa draugus, lai tie galvotu katru kādu daļu no trūkstošās sumas ar savu mantību - un tā Bāģim pagastnama būve tika rokā. Līdz šim visi mierā ar krietnu un stipru darbu - jācerē, ka viņam ceļš vaļā uz citiem tam līdzīgiem un lielākiem darbiem.
Jā, bet kas tad nu ar mūsu Ievēnu? To bijām gandrīz vai piemirsuši, bet viņa jau ieradusi dažu labu reizi stāvēt pēdējā galā, tādēļ neņems šoreiz mums arī to jaunā. Par Ievēnu viņu ar vairs nesauc. No toreizējā Ievēna izaugusi gluži krietna un pilnīga Ieva, - pieaugusi jauna meita. Aplūkosim viņu tuvāk! No sejas viņu var saukt par skaistu - bet kā lai skaistumu izstāsta? Pietiks, kad teikšu, ka šis dabas dotais pūrs varēja atsvērt citu mantu trūkumu, neskatoties nemaz uz prāta un sirds pūru, kas bārenei bija par iekšķīgu rotu. Ar saviem tumšajiem matiem un acīm un jaunības pilnīgumu, un sārtumu sejā viņa Kristini Amaliju kā ēnot apēnoja. No iesākuma Krauklītenei gan tāds Ievas pārākums izskatā dūrās kā skabarga acīs, bet viņa ar laiku sāka par to domāt rāmāk. Viņa lūkoja, kā jau zinam, atsvērt šo trūkumu pie Kristines Amalijas ar drēbēm, uz ko vēlākā laikā īpaši lika lielu svaru, un tad viņa apmierinājās arī ar to, ka Kristine Amalija mantos labu pūru un Krauklīšu ciemu - bet Ieva - pelnurušķe - nekā. Mātesmeitai pret audžumeitu bija tāds pats stāvoklis kā pelnurušķei pasaciņā pret mātesmeitām, - bez tam vēl Ievai trūka brīnumrieksta, kura čaumalā apslēpts greznais apģērbs, ar ko rādīties ķēniņa pilī. Viņas pūrs bija gandrīz arī tikpat liels, ka to varētu ielikt rieksta čaumalā, ja skatās uz pūra lielumu un smagumu - kas vecos un arī vēl tagadējos laikos bijusi un ir jo svarīga lieta. Ja Ieva kādreiz runāja par vairāk algas, tad Krauklītene atteica: «Tas jau audžumeitām kā likts, pieņem svešu bērnu, izaudzē lielu un atdod atkal svešiem rokā. Tā tā pateicība. Un, ja tad ko dodi, tad dzirdi arvienu: maz, maz. To, ka tu audzēkni izvilki no grūtuma, to neviens vairs nepiemin.» Ievai bij jāpaliek mierā ar tik, cik deva, ja negribēja rādīties nepateicīga un aiziet no audžumātes. Bet viņai par to bija cita rota - un brīnums, kā viņa Krauklīšos aiz tik daudz naida un skaudības spējusi to paglabāt un vairot - paturēt savu sirdi labu un panesīgu.
Tomēr Krauklītene, kā audžumāte, gribēja apgādāt savu audzēkni arī laicīgā ziņā - zinams, pa savam paradumam. Viņa Ievu gribēja izprecināt. Precinieks bija viņai klusām jau zinams - tas bija Lūsīšu mātes dēls, tagadējais Lūsīšu saimnieks. Laba, zinams daudz par viņu nerunāja, viņu teica plēsēju un rāvēju un čukstēja arī par to, ka viņš, lai gan vēl jauns, tomēr jau pāra reizes pie tiesām «noskaitījis aplam pātarus», bet Krauklītene domāja: «Labi, ka vēl tukšam meiteņam sagādāju tādu laimi, kad ir cilvēks, kas ņem.»
Bet, kad Krauklītene, Ievai par to bildusi, dabūja dzirdēt, ka Ieva no tā negribot ne zināt, tad viņa nevarēja nobrīnoties par tādu nesaprašanu. «Ko tad esi prātā ieņēmusi, vai tad laikam gaidi, kamēr nāks kāds lielskungs? Nesagaidīsi, piemini! Vēlāk ka nepaliek savas lepnības žēl! Lūk, ir cilvēks, kas tev, bāra bērnam, rāda labu sirdi!» Krauklītene pūlējās audzēkni pierunāt.
«Bet, kad viņš tik labs, kādēļ viņš nevar ņemt jūsu meitu?» Ieva atbild.
«Vai tu ar Kristini Amaliju vienā rindā gribi stāties?» Krauklītene saka dusmīga. «Necerē vēja, - apdomā, ka kalpone vien esi! Ka lepnības dēļ tik nav tev jāraud - piemini!»
Krauklītene beidz sarunu, bet aiziedama nosaka: «Vai tā nu pirmā reize, kad manu labo sirdi min kājām?»
Ir jauka svētdiena ziedu mēneša beigās. Krauklīšos gaida ciemiņu, - un kas gan ciemiņiem ar kait neiet ciemā tik jaukā dienā? Lai aizbildinās nenācējs ar ko gribēdams, bet ar sliktu laiku viņš šodien nedrīkst aizbildināties. Kas tas par ciemiņu, kura saņemšanas dēļ šodien Krauklīšos tā tekā un skrien?
Visvairāk galvas lauza ap šo jautājumu Krauklīšu saime, bet pilnīgas atbildes nedabū cits neviens kā tik dienestniece Kača, vairs ne visai jauna vecmeita. Viņai nekas nepaliek apslēpts, kas atgadās Krauklīšu familijā, jo viņa Kristines Amalijas vistuvākā un vismīļākā draudzene.
Kača izzin, ka uzlūgtais viesis jaunā valsts nama būvētājs Bāģis un ka Krauklītis to ieaicinājis pie sevis šosvētdien tādēļ, lai aprunātos par jauna ērbeģa būvi, ko nodomājis celt vecā vietā. Tā bija uzlūguma atklātā puse, bet Kača izzināja arī viņa aizklāto, paslēpto daļu: Bāģis būtu Krauklīšiem arī patīkams kā precinieks Kristinei Amalijai.
Ne mazāk patīkams kā vecajiem Bāģis būtu arī pašai Kristinei Amalijai, jo to jau Kača zināja vislabāk. Līdz šim tai vēl neviens precinieks nebij rādījies, un kas gan varēja galvot, vai tik drīz arī vēl kāds rādās? Tādēļ bija jāsāk pašiem drusku manīties, jo arī paruna saka: kungi labi - tik pašam jāmanās. Un vai tad nevajag arī diezgan manīties, kamēr meitai sadabū labu precinieku? Mātei un meitai gan Bāģis neizlikās kā tas īstais, kas piederētos «tik smalki skolotai», bet, kad nu pats tēvs viņu bija iecienījis par precinieku, kas varētu gan derēt ne tikvien meitai, bet arī uzbūvējamai mājai, tad māte ar meitu arī nekā daudz nepretojās un gādāja tik par to, lai viņu pa godam uzņemtu.
Un Bāģis? Tas jau saņemtu tādu laimi abām rokām, ja tik vien tam kaut ar acīm pamirkštu! Nācējs būtu uzreiz!
«Kristinei Amalijai šodien nāks precinieks,» Kača saka uz Ievu.
«Ir jau ar laiks, lai nāk vien,» Ieva atteic.
«Bet vai zini ar, kas tas būs?»
«Kas man jāzin, man jau viņš nenāks!»
«Zinams, ka tev ne, - bet mini: kas tas būs?»
«Kā to lai zinu? kad jau nāks, tad redzēs.»
«Tas būs tavs agrākais pazīstams - Daudzinu Andrejs, būvmeisters.»
Ieva neatbild nekā. Bet Kača skatās ar jaunu prieku Ievas sejā, kas uzreiz palikusi bāla. «A-a! koda gan!... Tad tur, putniņ, tev ligzdiņa, bet nu tā būs mūsu!» Tā Kača nodomā pie sevis un tad, priecādamās par savu atradumu, steidzas pie Kristines Amalijas tai to pastāstīt.
Ieva ieiet klētiņā un tad kā satriekta atkrīt krēslā pie lodziņa. Acis viņai kā bez domu skatās uz ezeru un salu, par kuras zaļajiem kokiem slīd palaunaga saules spožie stari. Bet Ievai ezers un sala rādās kā miglā. viņai šķiet, ka ir nakts, tāda pati kā tā, kad viņa pirmoreiz ienāca Krauklīšos. Viss ir tumšs, tik ausīs vien rūc kā pērkons, un brīžiem spožs zibens pāršaujas pār ezeru un salu, apgaismodams visu kā saules gaismā. Viss tagad atkal gaišs kā dienā, ezers zib zibēdams, - bet tad Ieva aiztur acis un ausis, lai nedzirdētu bargā spēriena, kas nāks pēc tik gaiša zibeņa... Kur iesperts? Tepat tuvumā. Ievai liekas, ka viņai locekļi zibeņa ķerti, tie satriekti un gurdeni.
Brīdi viņa sēd, kā nekā nejuzdama.
Viņa neredz, ka pavakarē vēl atnāk gaidītais ciemiņš, aizbildinādamies ar citām steidzamākām darīšanām, neredz, cik laipni abi vecie viņu saņem un apsveic, neredz, cik «modīgi» Kristine Amalija paklanās... ciemiņš jau nav nācis viņai. Bet pamazām viņa atžirgst. Kādēļ gan šī ziņa viņai tik ļoti ķērusies pie sirds?
Gani sadzinuši. Viņa iziet no klētiņas apdarīt vakara darbu, sargādamās, ka tās no istabas nepamanītu. Kādēļ? Viņai tagad gribas būt vientulei.
Vientulības meklēdama, viņa pēc padarītas gaitas aiziet savā vecā, ierastā vietā, nosēzdamās uz akmiņa zem vecās mežābeles, kas tagad, baltu ziedu pilna, izskatās gluži kā nosarmojusi.
Saule jau norietējusi, bet vakarblāzmas dziestošais atspīdums kavējas kapu kalna galā, kā arī uz rāmā ezera, kas pamazām jau sāk tīties miglā.
Acu nenovērsdama, Ieva skatās uz kapsētu, kā kad tajā patlaban būtu šķīrusies no dārga aizgājēja - viņa skatās uz ezeru, kā kad tā dzelmē būtu nogrimis kaut kas mīļš, sirdī klusām auklēts, bet tagad pazudis uz mūžu, - pazudis un nogrimis tāpat kā vecā baznīca ezera malā, par ko teika stāsta, kas agrāk tur stāvējusi, bet tad piepeši nogrimusi dibenā, no kurienes tagad tik ap pusnakti izkāpj ezervirsū rāmi mīlīgas zvana skaņas kā agrāko laimīgāku laiku atbalss... Ieva tikpat klusām nogremdējusi te arī savu cerību, no kuras tik vairs blāzma atspīd uz ezera kā piemiņa no agrākā spožuma.
Bet kāda tiesība bija viņai cerēt - cerēt to, no kā nupat šķīrusies? Viņa pati sevi tādēļ apsūdz un negrib vairs par to ne domāt. Bet kā ar varu viņai uzmācas bērnu dienu atmiņas, kur tai Andrejs bijis vienīgais draugs un biedris, viņa piemin Andreja māti, kas viņu tās pašas retās reizes, kad izdevās pie viņas aiziet, uzņēmusi kā meitu, mielojusi no savas bļodiņas, teikdama mīļu vārdu, apglaudīdama bāra bērna galviņu... Vēlāk, kad abi nāca jaunekļu kārtā un sāka viens otra kā bēgt un kaunēties, Andrejs tomēr nerādījās viņai kā svešinieks. -Un tagad? Sirds viņai sažņaudzās, par to domājot! Kaut nebūtu vairs rīta, bet tikai krēsla un nakts kā tagad! Cik tukša dzīve parādās, jau pašā jaunībā, bez gaismas, bez cerības - cik vientuļa! Kas panesīs grūto dienu nastu?! Tas jaukākais un mīļākais, kas sirdī glabāts kā svētums, tas jāpazaudē un jāaprok, lai neviena acs to neredzētu. Kā rudens nācis par viņas sirdi, - visur, kur skaties: kails un auksts un vientuļš - sirds piepeši palikusi veca - un tomēr tā pašā jaunībā... Cik vientuļš viss! Kam stāstīt savas sāpes, kā priekšā atvieglot viņas? Sirds no jauna viņai iedrebas, - rokas kā žņaugtin apžņaudzas ap mežābeles vidu, bārene spiež nedzīvo koku pie sirds, un lūpas čuks: «Māt, māt, cik man grūt, - kā man sāp sirds!» Un, it kā silta dzīvības straume no karstās sirds būtu ieplūdusi nedzīvajā kokā, mežābele loka pār bārenes galvu savus ziedu pilnos, baltos zarus un birdina klusām baltas ziedu pērslas kā mīļus mātes mutes vārdus uz bārenes galvas. Bārenei sirds paliek vieglāka, viņa sāk raudāt, raudāt gauži un nevaldāmi. Bet ābele birdina joprojām savus ziedus uz raudātājas galvas un saka: «Raudi vien, meit, izraudies, asaras atvieglo sirdi - raudi vien, kamēr izraudies.»

Pie ābeles piespiedosi
Kā pie savas māmuļiņas;
Birst ābelei balti ziedi,
Birst man gaužas asaras.

Izraudājusies Ieva jūt sirdi vieglāku, viņai liekas pirmītējās sāpes kā sen pārciestas, gandrīz aizmirstas, kā tālumā atstātas. Viņa sāk mierīgāk domāt par Andreju un sevi un sirdī vēlē viņam labāku sievu nekā Kristini Amaliju, - un skatās atkal uz ezeru, kur baznīca nogrimusi un kur drīz ap pusnakti jāatskan dobjajam zvanam, un uz kapsētu, kur vecais ozols tumšs un melns pacēlies kā milzis.
Patlaban viņa grib celties un iet augšā, kad dzird soļus tuvumā un ierauga sev priekšā - Andreju.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
«Kam nu mani tā izsmejat, ko es jums vainas darījusi?» Ieva teic Andrejam, un balss viņai iedrebas.
«Dievs sarg, Iev, kā es tevi izsmietu, to saku no visas patiesības,» Andrejs atbild nopietni.
«Bet to pašu patiesību jūs nupat teicāt arī augšā Kristinei Amal - ?»
Andreja smiekli pārtrauc Ievas beidzamo vārdu.
«Kristinei Amalijai? Vai tiešām tu mani turi par tik aklu?»
Ieva kā šaubīdamās skatās Andrejam acis; viņai šķiet, ka tās tak laikam melu nerunā, viņš skatās Andreja vīrišķā sejā un viņa zaļokšņa augumā, kas rāda spēku un drosmi, kam tiešām bail nav grūtuma, - viņai liekas šī vīra sānos diezgan aizvēja un atspaida, te liekas viņai īstā dzimtene, sen nejustā tēva un mātes sirds... Viņa vairs neturas pretim Andreja rokai, jo jūt, ka tā ir vīra roka, kas spēs viņu vadīt caur dzīvi... Viņa atļaujas šai rokai pilnīgi, uzticēdamas un zinādama to, ka tur, kur šī roka nespēs palīdzēt, palīdzēs cita, spēcīgāka - dieva tēva roka, kā tā jau līdz šim palīdzējusi - un vadījusi...
Nogrimusī baznīca liekas tagad ap pusnakti atkal izcēlusies ezera malā, jo viņas zvans tagad skan tālu klusajā naktī, iezvanīdams jauku, laimīgu ziedoņa svētrītu...

Mans viesis bija beidzis stāstīt un tagad klusu ciezdams, kā atpūzdamies no stāstīšanas, skatījās domīgi krāsnī, kur pēdējās ogles jau bija izgailējušas.
Es arī viņa netraucēju.
Tik pēc brīža viņš griezās pret mani, runādams:
«Jūs mani atvainosiet, ka varbūt mazāk dzirdējāt nekā sagaidījāt. Bet tā jau mana vaina, ne tautas dziesmu. Kam labāk veiktos uzķert un savienot tautas dziesmās uzglabātos tēlus, tam stāsts arī iznāktu labāks un pilnīgāks nekā man, jo es tik paklausīju jūsu uzaicinājumam un stāstīju tā, kā mācēju, tas ir, tā, kādā sakarā man šīs pāra dziesmiņas iešāvās prātā.»
«Bet ar tautas dziesmu vien jūs neiztikāt,» - viņam atbildēju, - «īstenā dzīve pati jums stipri vien bija jāņem palīgā.»
«Saprotams, ka bez tās nemaz tāds stāsts nav domājams,» mans viesis man atbildēja.
«Tad jau,» es runāju tālāk, «tautas dziesma devusi tik to dvēseli, bet īstenā dzīve - miesu.»
«Tā ir,» mans viesis atsaucās, un ar to arī beidzās mūsu saruna.
Mēs šķīrāmies.
Ārā izgājis viesi pavadīt, redzēju, ka laiks bija noskaidrojies. Mēness spoži spīdēja, rādīdams dārzā pilnās ābeles, kam zari nolīkuši no gataviem, briedušiem āboliem. No dārza puses pūta dzestra rudens vēsma, bet man viņa likās kā ziedu smaržas pilna, kad ābeles pilnos ziedos, kad mežābele kā nosarmojusi aiz ziediem...

1890.