APSĪŠU JĒKABS

IZ TAUTAS BILŽU GALERIJAS

V
NO MAZĀM DIENĀM

«Pastāvies vien, Spricīt, tur kalniņa galā, kamēr es te lejā, pļaviņā paplūkšu zāļu. Bet, ja kāds nāk no kalna puses, tad pakliedz vien man drusku, gan es tad zināšu.»
«Gan, gan māt!» Spricītis atteic.
«Bet tā ka tu neiemiedz vien!» māte piekodina.
«Neiemigšu vis,» puisēns atbild.
Kamēr puisēns, nepilnus septiņus gadus vecs, nostādīts pakalna galā uz vakts, tamēr māte dūšīgi vien plūc, ko tik nagi nes, pa otrējo pļavu, nebēdādama ne par aizkrustojuma žagariem, ne par to, ka otrējo saimnieks jau reiz to palaidis bez ķīlāšanas.
Vēl agri no rīta, kaut gan ne priekš mātes - plūcējas, tomēr priekš dēlēna - sarga, jo tādam jau ap pulksten sešiem miegs maigu maigais.
Saule, kā jau vasaras tuvumā, pakāpusi labi augstu pie debesīm. Cīruļi dzied pa augšu, cielaviņas, pelēkās un dzeltenās, lēkā cēli un viegli kā dancotājas zaļumballē pa grāvīšiem un ežmaļiem pēc cīruļu jautrās mūzikas, ka prieks skatīties. Zaļajā pļavā jau iejaukts gundegu un sviesteņu dzeltenums, kam klāt krāsojies sveķeņu un jāņeglīšu sarkanums un zvārguļu brūnums, - viņa tagad līdzināma skaistai daudz krāsu sedzenei, kur tomēr visas daždažādās krāsas viena pret otru stāv ļoti labā saskaņā. Rasas pilītes kā zīļu virknes. pārpārim bagāti ieaustas sedzenes puķainumos, viss tik mirdz un laistās vien! Pāri pār tuvējo birzi, kur bērzu gaišais zaļums pajautrinājis egļu drūmo, tumšo krāsu, lidinās cēlos riņķos augstu augstu liels vanags, - reti reti tik viņš pakustina spārnu galus vai iezveļas drusku ieslīpi, tad atkal peld kā peldētājs uz lielības rāmi pa zilajiem gaisa viļņiem. Viņš pats liekas kā bez dzīvības, rādās tik, it kā spirgtā rīta vēsmiņa, lēni pūzdama, būtu tā, kas viņi griež tādos lielos, lepnos riņķos. Puisēna acs vērīgi skatās visā šai rīta jaukumā, - gausāk, arvienu gausāk viņš iekož mātes iedotajā maizes gabaliņā, jo ir jau ļoti patīkami tā arvien skatīties un tik skatīties. Tuvumā viņam lēkā pelēkā cielaviņa, jocīgi savu asti mētādama, kamenīte sūc no tikko uzziedējušās āboliņa galviņas, un tauriņš brūniem spārnu ielokiem aiztiek kā nerātnis te vienu puķīti, te otru, un, kamēr šās apskatās, kas tas tāds par nebēdnieku ir, - jau viņš projām pie trešās, ceturtās un tā tālāk; - šo joku viņš neapnīkst dzīt cauru dienu. Klusos, neizprotamos vārdos dieva pasaules jaukums runā uz puisēna sirdi uti prātu. Saulīte silda tik mīlīgi, ka puisēns sajūt visos locekļos patīkamu nogurumu, miegs lēniem soļiem grib viņam tuvoties...
«Vai dieviņ, nupat razbainieks mani nobeigs, razbainieks nobeigs, glābiet, glābiet!» tā puisēnu iztraucē mātes kliedziens no pļavas lejā. Izbijies puisēns skatās, kā pļavmalā otrējo saimnieks grib ar varu atņemt mātei zāļu deķi par ķīlām, bet māte tam turas pretī, no visa spēka kliegdama, ķērkdama: «Nupat gals klāt, nupat gals klāt!» Tomēr saimnieks neatlaižas no dēla, tādēļ puisēna māte tam ar vienu roku ķeras bārdā, tā ka nu saimnieka reize kliegt, ja patīk. Bet šis, spēcīgāks būdams, atsvabinās no sievietes, to pagrūzdams pie zemes, un pats aiziet ar no ķīlāto deķi uz mājas pusi - klusajā rītā sacēlies liels troksnis: sieviete pļavā lād un ķērc, puisēns kalngalā raud un gaudo kā kuļams.
«Tu suns, tu plēsoņa!» tā puisēna māte lād saimnieku no pakaļas, «tu mani grūst, sievieša cilvēku, gan es tevi pamācīšu, vai tev tā brīv. Tu izbiedē manu bērnu, skat, kā tas aiz bailēm. sastindzis, ka nevar ne no vietas pakustēt.»
«Spricēns» (kā mājā viņu sauca), redzēdams, ka saimnieks tam aiziet garām, nekā nedarījis, paliek mierīgāks no raudāšanas. Bet nu uznāk māte kalniņā un ņem puiku nagos: «Ak tu nolādēts, tu draņķis, vai tā tu uzskatīji?! Vai tev nebija acu pierē? Pag, gan es tev rādīšu!» Un nu māte puisēnu buksnī un dauza, ka labāk nav uzskatījis, ka aizmirsts savu sarga pienākumu.
Spricēns no jauna pūš vaļā ar raudāšanu.
«Bet tā ka tu visiem stāsti, ka otrējo saimnieks tevi plēsa aiz matiem un ka tev no tā sāp galva, un ka mani grūstīja un dauzīja, - tad redzēsim, ko tad viņš dabūs,» tā māte pamāca dēlēnu.
Puisēns apņemas paklausīt. Māte ved, pati grūti vaidēdama un stenēdama, šņukstošo bērnu uz māju.
Viņa no otrējo saimnieka briesmīgi sasista un sagrūstīta. Ap brokastlaiku māte ar dēlēnu ātrāk mājā tik vāja un nespēcīga, ka nespēj ne runāt. «Vai dieviņ, vai dieviņ, vai, vai, vai!» viņa, uz savas klētiņas kāptuvēm atmetusies, spēj vairs tikai vaidēt, - ja pat vairs ne to lāgā, jo kailā dzīvība tikko vēl atstāta kaulos; bez maza, bez maza arī to «razbainieks» būtu atņēmis. Puisēns, klusām šņukstēdams, piebiedrojas mātes vaidēšanai. Viss nupat notikušais gadījums viņam izrādās kā neatminama mīkla. Tik to viņš nojēdz, ka te vajadzēja būt notikušam kaut kam briesmīgam, kādēļ viņa māti tā grūstīja. Vai tas bij tik to zāļu dēļ? Puisēna mīkstajā sirdī kā vaskā iespiežas šā notikuma baiļu iespaidi, tie paliek neizdzēšami uz visu mūžu. Otrējo saimnieks tagad arī viņa ienaidnieks, jo tā dēļ vien bij jācieš viņa mātei un viņam pašam mātes dotie grūdieni un plēsieni.
Pamazām mājnieki, brokastu paēduši, iznāk viens pēc otra ārā no istabas un paliek visi stāvot pie kalpu klētiņas, kur redz māti ar dēlu vaidam un šņukstam. «Kas tev, Až, noticis?» saimniece jautā Spricēna mātei.
«Vai dieviņ vai, vai!» Aža cita nekā nespēj atbildēt un taisās ģībt.
«Veci, veci, met ēšanai mieru!» kalpone sauc iekšā pa istabas durvīm, «nāc šurp ārā, tava mātīte nupat taisās ģībt.»
Vecais, Spricēna tēvs, ne pīpes neuztaisījis, metas ārā padurvīm pie ģībstošās sievas, kas, kaut gan ģībšanā vēl neiemanījusies, tomēr mēģina šo lietu izdarīt tik dabiski, cik vien spēj.
«Ūdens, ūdens!» tikko dzirdamā balsī Aža vēl sauc tad paģībst pavisam. Kamēr vecis aizkūļājas uz aku pēc ūdens, tamēr Aža guļ gandrīz ne elpas nevilkdama. Pamazām, pamazām tik no auksta ūdens dzīvība, kas nupat kā gribējusi šķirties no Ažas, apdomājas un atgriežas atpakaļ savā agrākā nespēcīgajā mājoklī, domādama vēl pamēģināt te mist kādu gadiņu kā jau mitusi. Pusdzīvu Ažu ar bērnu iegulda klētiņā gultā. Neviens no mājniekiem pat ne vecis, Ažas laulāts draugs, nedabū zināt, kas mātei ar bērnu noticis, jo abi kā bez valodas.
«Bet tā kā tu guli visu šo dienu par slimu, jo tu jau esi sabijies,» māte piekodina Spricēnam tiklīdz ko klētiņas durvis aiz abiem aizvērušās. «Vai saproti?»
«Saprotu!» puisēns atbild, bīdamies no mātes dūrēm.
Vecis, Spricēna tēvs, aiziet izbrīnējusies pie sava darba, viņš nevar izprast, kas Ažai šorīt gadījies. Bet cerēt viņš cerē stipri, ka šī vājība Ažai uz pāriešanu, jo nav jau tāds gadījums pirmoreiz.
Kamēr vājnieki guļ un vecis pie darba, tikām par visiem trim bildīsim kādu vārdu, jo laiks priekš tam tagad visizdevīgākais.
Spricēna tēvs, vecais Briežu Miķelis, bija precējies jau otru lāgu. Aža bij viņa otrā sieva un mazais Spricēns otrās laulības dēls. No pirmās laulības viņam bij divi pieauguši dēli Gusts un Juris, no kuriem vecākais - Gusts, jau bij apprecējies tad, kad māte, vecā Brieža pirmā sieva, vēl nebij mirusi. Nu gan būtu jādomā, ka vecajam Briedim nebūtu nekāda vajadzība vairs precēties otru lāgu, bet vecajam pašam bij citādas domas. «Vai vedekla mani tā apkops kā paša sieva? Un vai tad es vēl kāds vecais, - vēl pats savu galvu turu augšā!» Tā vecais Miķelis atbildēja tiem, kas gribēja viņam precību domas izrunāt. Saprotams, ka viņš palika pie sava nodoma un apņēma Ažu, jau labi pavecīgu meitu, par sievu, pats stāvēdams «sestā desmitā».
Nebūs nevienam sveša lieta, kā vecs atraitnis dodas laulībā ar vecmeitu. Laulība te nav mīlestības lieta, bet dalībnieku veikals, kur vecis ar vecmeitu noslēdz derību, vienojušies par iepriekš noguldāmo kapitalu - darba spējību, - dalīt peļņu un skādi uz pusēm. Pa lielākai daļai gan vecis no savas puses nogulda veikalā mazāk kapitala, viņš jau vienādi vecāks par savu izredzēto viņš ar mazāk pelna un drīz jau tuvu tiem gadiem, kur atlaiž galvasnaudu, - viņš klusām, sevī smīnēdams, domājas būt tas gudrinieks, kas otru - sievišķo - pusi vairāk vai mazāk piemānījis, un nu izrāda tādu pašu prieku, kā kad peļu izgrauztu teļādu žīdam būtu pārdevis par veselu, - bet arī sieviete nav nemierā ar noslēgto līgumu. Velti izcerējusies un izgaidījusies savā mūžā uz preciniekiem, jaunākiem, spēcīgākiem un labākiem, viņa ir mierā arī ar šo, laimes mātes piešķirto, kas pieklauvējis vēl pie durvīm ap to laiku, kad ciemiņa vairs neviens negaida, kad gaidītāja pati taisās jau iet pie miera, bet nu tomēr priecājas, ka gaidījums nav bijis veltīgs. Viņu vilina sen kārotais sievas gods un vaļīgā vaļinieces dzīve.
Nav arī sveša lieta tā, kā tāds atraitnis - vecis - izrāda precinieka lomu, kas jauneklim tik piederīga, bet pie atraitņa - veča iznāk gandrīz arvien daudz vai maz jocīga. Tāds vecis, precību domas uzņēmis, nodzen rūpīgi bārdu, iztaisīdamies tā gadu desmit jaunāks - jo vecums jau tas vienīgais, kas var būt par kavēkli - sper stingrākus, cēlākus soļus, iemetis šņabi, apgriežas arī uz papēža, palielīdamies pat pret jaunpuišiem ar savu spirgtumu un veiklumu, paceļ galvu augstāk, bieži vien pasmaida, - jo smaidi jau taisa jaunāku, - un, paskaties tik, sieva viņam rokā, dažreiz pat gadu divdesmit veca, kur pats jau pie sešdesmitiem! Ja vecis tik vēl var nopelnīt gana lonu vai arī, vismazais, pats sev tabaku, tad cerības vēl diezgan tikt pie sievas. Pie mācītāja par pātariem arī nav liela bēda, jo var jau aizbildināties ar «veco galvu» un ar «tumšām acīm», ja liek lasīt, - visa rakstu zināšana piekrīt te vienīgi brūtei; veča galva no tām lietām svabada. Gan šāda dzīves derība reizām izirst jau pēc gada, bet tas tik retums, pa lielākai daļai viņu tura uzticīgi, jo kopīgs labums, savstarpīga palīdzēšanās un visvairāk bērni, ir tās saites, kas satur abus kopā. Bet nu jau nogriezāmies par daudz no ceļa!
Gandrīz uz tādu pašu modi arī vecais Briežu Miķelis bij ticis pie savas Ažas.
Aža, kā jau dzirdējām, bij labi vecīga meita, labo īpašību viņai nebija visai daudz, bet slikto tik daudz, ka ar tām varēja izpildīt labajo robu, tātad īpašību skaits vienādi bij pilns. No Ažas sliktajām īpašībām dzirdēja minam viņas niknumu un īpaši «lielo muti», tā ka runīgās mutes dēļ Ažas neviens nevarēja aizrunāt. Ja viņai radās vajadzība lamāt vai lādēt, tad viņas vārdu krājums šai ziņā bij itin bagāts, ka tas viens pats par sevi jau varētu saukties par mazu vārdnīcu. Ko Aža reiz ar šā krājuma vārdiem pagodināja, tas visu nevarēja ne paturēt, ne atminēt, tik bagātīgi viņa deva. Ar uzcītību pie lielmutēm mēdz būt arvienu tā, ka darbu tik daudz mazāk, cik vārdu vairāk; bet šai ziņā Aža bij liekama vidus mērā, un, kur jau pašai īsti netikās «kustēt», tur saimnieks «padzina», jo ir jau zinama lieta, ka saimnieki mazāk «rīko» vai «sūta» pie darba nekā «dzen».
Tātad vecā Brieža precībās nāciens pie Ažas bij uz pirmās reizes sekmīgs. Zinams, ka Aža jau tūliņ no pirmā gala sāka dzīvot pati uz vaļas, tikai Miķelis gāja pie darba. Šis bija vēl diezgan derīgs pie darba, tādēļ arvien vēl derējās par gada puisi, Ažai bij jāpalīdz tik pa darba laiku un jāiet kādas ganu dienas. Kamēr vecis vēl tā spēja, tamēr gāja vēl puslīdz labi, bet sliktāki sāka iet, kad vājo acu un arī vecuma nespēka dēļ vairs tā nespēja... Bet par to vēlāk!
Tagad aplūkosim vājniekus klētiņā!
Spricēns, miegu un rītā dabūtās bailes izgulējis, piecēlās un pavēra klētiņas durvis vaļā. Gaiša launaga saule pa tām iespīdēja iekšā. No tā arī Aža pati pamodās. Puisēnu ieraudzījusi pie durvīm, viņa tam uzkliedza:
«Sumpurni, vai tiksi atpakaļ gultā! Vai aizmirsi, ka esi slims?»
Puisēns ielīda atpakaļ gultā un sāka krimst no plauktiņa paņemto maizes doniņu.
Bet māte tam izņēma to no rokas, teikdama: «Kad saimniece to ieraudzīs, ko tad teiks! Vai tas kāds vājnieks, kas tā jau maizi ēd?» Tad pati piecēlusies sāka Spricīšam gādāt vājnieka ēdienu, cik nu pati savu sāpju un izbaiļu dēļ spēja kustēt. Protams, ka, mājas cilvēkiem redzot, vaidēšana un stenēšana Ažai bij jo sāpīga.
Spricēns, gultā gulēdams, tik nojēdza, ka tam jāguļ vājam. Kādēļ? Nu, to māte zināja labāk:
Ar visu nevarēšanu Aža ne visai ilgā strēķītī bij puišam izvārījusi piena putru un apsmērējusi gabaliņu maizes. Viņa uzlika ēdienu uz galdiņa, līdz pati kādā vajadzībā aizvilkās uz pagrabu. Pa to starpu Miķelis bij ienācis klētiņā un, gribēdams ēdienu pienest dēlēnam, pielika pats papriekšu pāra karotes pie mutes. Šai pašā brīdi Aža arī bija klāt un, pamanījusi to, piesteidzās vecim, cik nu vājība paļāva, un iegrūda tam sānos labu grūdienu, - atkal, saprotams, tikai tādu, cik nu vājība atļāva, tā ka Miķelis pastipri iesaucās: «Au!» - «Tu, vecais runci, laizies vēl tur, kur bērnam jāēd. Še nu, aprij arī visu!» tā teikdama viņa grūda Miķelim pie mutes.
«Es jau gribēju tik pasmeķēt, vai putra nav karsta,» Miķelis lūkoja aizbildināties.
«Tavai lūpai tur nav nekāda daļa,» Aža saka pretī.
«Bet es jau pats vēl to pelnīju,» tā Miķelis.
«Paskat, šis pelnītājs, kas tad tu bez manis esi, kas tevi bez manis ņemtu?» tā atkal Aža.
«Spricīt, celies nu augšām un ēd, es jau tev tepat visu pienesu pie gultiņas,» tā teikdama, Aža sāka barot izsalkušo «vājo» bērnu.
Miķelis nopūzdamies aiziet no klētiņas.
Pie vakara Aža ataicināja netālu dzīvojošo ārsti, lai tā apraudzītu, kas Spricīšam noticis. Šī diezgan slavenā riebēja un būrēja, aplūkojusi lietpratējas acīm puisēnu, īsi un aši noteica vainu: «Puisēns pārbijies!» Kas pazīst šādas mūsu laiku ārstes un arī pie viņām gājējus - palīdzības meklētājus, tas zinās, cik lielā svarā stāv «pārbīšanās». Vārdu sakot, pārbīšanās - visu vājību pirmais iesākums. No pārbīšanās ceļas bīstamā roze, krūšu sāpes, vēdera graizes, ādas izsitums, drudzis, un viss, kas tik saucams par vājību. Tādēļ pie katras vājības meklē pēc «pārbīšanās» kā pēc vājības cēloņa. Cik reižu dakteris vai skolotājs pie vispazīstamās vājības nedabū dzirdēt: «Kad tik vien bērns nav dabūjis kur bīties!?», lai arī «bērns» nav ne ar vicu lāgā pabiedējams. Bet «pārbīšanai» visi tic, tiklab vecenes - ārstenes, kā arī viņu aicinātāji un vājnieki. Tātad arī ar šās ārstes diagnozi, ka puisēns pārbijies, visi bija mierā. Ažai bija labs prāts, ha ārste izteica to, ko viņa no ārstes kāroja dzirdēt, ārstei atkal bija sava labpatikšana par to, ka viņas ārstes zināšanai Aža un arī daži citi no mājniekiem parādīja pelnīto godu un cienību. Turklāt šis spriedums arī pavairoja viņas cerības uz labu atalgojumu - vai nu kādu saujiņu vilnas, vai arī šķēlīti sviesta uz maizes donas. Ārste zināja it labi, ka, ja šo reizi diagnozi noliktu citādi, tad būtu mazas cerības uz pūliņu atmaksu. Tādēļ, tikpat noteikti viņa arī noteica: «Es viņu drusku pārpūlēšu, lai sāpes izdalās, jo atstāj vien «pārbaiļu vietu» neizspaidītu, - palūk, vārgsti un mocies gadiem.» Šo svarīgo ārstes padomu apkārtstāvošie atkal saņēma godbijīgi, izteikdami tam savu piekrišanu: «Tiesa, māt, tiesa, vai nu veselība bez pārpūlēšanas?» Nu vājam Spricīšam bij jāpacieš, ka to ārste sāka spaidīt. Puisēnam ārstes masāža sāka kutēt tā ka pats nevarēja noturēties, klusām nesmējies. «Kuš, kuš, bērniņ, neraud nekā, gan būs labi, neraud vis!» ārste un māte puisēna smiešanos iztulkoja par raudāšanu, protams, kā jau apstākļi to prasīja. Aizejot ārstei viena paduse bij līkāka par otru, nāciens nebij par velti.
Otrā dienā Aža jau tik tālu bij atspirgusi no bailēm un sagrūstīšanas, ka varēja aiziet lēnītiņām, kā jau lietas apstākļi prasīja, uz tiesas māju un uzdot sūdzību par otrējo saimnieku.
Mājā atnākusi, viņa visu laiku priekš tiesas dienas mācītāja puisēnu, kā tam pie tiesas runāt un darīt.
«Ja tev prasa, kā nezini, tad sāc vien raudāt un saki: es nezinu. Bet to tu gan saki, ka viņš tevi plēsa aiz matiem un mani dauzīja un grūstīja.»
Puisēnam bij diezgan to paturēt un ievērot, jo māte pārliecināšanās dēļ arī sāka viņu pārklausīt, vai paturējis visu, kas tam mācīts. Spricēns noskārta, ka šī mācīja bij grūtāka par pātariem un ābeci, bet māte no šīs sūrās mācības solīja viņam labus augļus.
Tiesas dienā abas puses stājās tiesas priekšā, katra uz reizes kā sūdzētāja un arī apsūdzētā.
No mājas Briežu familijai bij līdz vairāk liecinieku, kas, zinams vairāk nekā nevarēja liecināt kā vien Ažas ģībšanu un to, ka māte ar dēlu tūliņ pēc tā aizgājuši gulēt. Mums pazīstamā ārste, kā lietpratēja liecības devēja, bij apmetusies tuvējā krogā, lai vajadzībā būtu pie rokas, ja tiesa varbūt vēlētos dzirdēt ar viņas liecību.
Tiesas istabā ieejot, Spricēns paslēpās aiz mātes, viņam bij bail no tiesasvīriem un it īpaši no zeltītās, spīdošās tiesas zīmes uz sarkanā galda.
«Nebīsties nekā, Spricīt, tev te nedarīs nekā, runā vien patiesību, esi drošs,» tā priecinādama māte vilka bērnu priekšā. Protams, ka Spricīšam jau laiku bij jāsāk atmest veltīgās bailes no tiesas, itin tāpat, kā kara zirgs jau agri ieradinās ar šāvienu troksni, lai kaujas laukā nebītos no lielgabalu rībieniem.
Otrējo saimnieks izteica savu sūdzību, izstāstīdams lietu no savas puses. Bet nu nāca Ažas kārta. Šī noskaitīja savu sūdzību ar tādu veiklību, ka pat lasīdams labāk nenolasītu. Protams, ka atgadījums tika tēlots varen briesmīgām krāsām. Aža, «sievieša cilvēks», bij bijusi «nāves briesmās» un tikai «pusdzīva» atvilkusies mājā, bērns «saplēsts» un «pusmiris» atstāts guļot uz lauka.
«Bet vai tad tevi ar plēsa otrējo saimnieks?» tiesnesis jautāja Spricīšam.
Šis stomījās.
«Izsaki vien, dēls, taisnību, nebīsties nekā,» māte atkal drošināja.
«Plēsa gan.»
«Kur tad?»
«Aiz matiem,» Spricēns atbildēja.
«Bet ko tad tu man ļauna darīji, ka tevi būtu plēsis?» otrējo saimnieks jautāja puisēnam. Tad pret tiesu atkal teica: «Tie jau skaidri mātes iemācīti meli.»
«Puis, ja melosi, tad dabūsi kūliena,» tiesnesis draudēja Spricēnam.
Šis tūliņ sāka raudāt, jo nu jau bij priekš tā vislabākais iemesls, un uz tālākiem jautājumiem atbildēja tik: «Es nezinu.» Viss izgāja it labi pēc mātes mācīšanas, jo no raudošā puisēna nekā vairs nevarēja izdabūt.
Tā kā otrējo saimnieks neliedzās Ažu grūdis, bet šī no savas puses noliedza visu, un acu liecinieka pļavā arī nebij neviena, tad lieta priekš abām pusēm iznāca vienādi.
Ažas pievestie liecinieki un speciāliste - ārste nemaz nenāca pie liecības došanas, jo tiesa viņus atzina par nevajadzīgiem.
Aža bij tik pa pusi apmierināta ar tādu spriedumu, viņa bij cerējusi otrējo saimniekam sataisīt labu pirti, bet no tā nebij nekas iznācis. Bet uz priekšdienām vajadzēja ņemt mācību no šās reizes, kā darīt gudrāk.
«Būt' tik man tas vecis tāds, kāds viņš nav, tad gan es izņemtu «apelieri» un tad redzētu, ko šis dabūtu par savu sūdzību, šis - -» (te Aža lietoja labu virkni nosaukumu no savas pazīstamās vārdnīcas), «tad tevi pamācītu, kur nagus likt,» tā Aža, uz māju nākot, lielījās pret mājiniekiem.
Aplūkosim turpmāk Spricēna dzīvi un audzināšanu!
Saimnieki Briežu neturēja ilgāk kā tik pa gadam. Tā nebij Miķeļa vaina, bet Ažas, kas visvairāk savas mutes un ķildīgās dabas dēļ bij nepanesama, bet ar laiku arī Spricēns nebij mājā par prieku. Visvairāk tas bij sakņu un dārza augļu dēļ. Vai tur kāļu vai burkānu dobīte, vai ogulājs vai ābele visi pazina Spricēna nagus. Dažā vietā. saimnieki, pazīdami bērna kārumu uz augļiem, labprāt deva paši vai nu no kāļiem, vai rāceņiem, vai arī no āboliem un ogām, ja to bij papilnam, - dažā vietā atkal visai cieši neliedza vai miera dēļ aizspieda aci, ja to manīja, bet bij arī vietas, kur uz stingrāko noliedza aizskart sakņu dobes vai ābeles un ogulājus. Te nu bij Spricēnam visgrūtāk. Kā lai to likumu saprot? Vienā vietā viņš tāds, otrā atkal tāds. Bet ko pie citiem saimniekiem varēja darīt, to te arī varēja pamēģināt.
«Brieden, tavs puika atlauzis jaunajai ābelītei zaru ar lielu gabalu mizas.»
«Mans puika, jā, mans puika, tas visur jums uz kakla. Vai tad pati ar redzēji, ka mans puika nolauza? Ko pašas puika padara, to manam uzkrauj.»
«Nu, paskaties, kas Spricēnam tur ķešā tāds apaļš! Nāc šurp, Spricēn, izvelc laukā, kas tev tur iebāzts,» tā saimniece uzstāv puikam.
Šis vilcinādamies izvelk ābolu.
«Nu, kur to ņēmi?» saimniece jautā.
«Eidis man iedeva,» Spricēns atbild.
«Nemelo, nupat vēl zars bij klāt, un Eidis jau no brokastlaika ar vecotēvu pie pļāvējiem,» saimniece pierāda puikam melus. Arī Ažai pašai jātic.
«Nu, saki nu pati, vai tādam nevajag žagaru? Un kur tad vēl ābelīte? Pieraugi vien, ka saimnieks par to ar vēl jums neatrēķina!» tā saimniece.
«Žagaru, žagaru - atrēķināt, visu atrēķināt, to tik jūs, saimnieki, mums un mūsu bērniem zinat skandināt. Vai tad tavi audzēti tie āboli? -Dieva audzēti arī tie, - un tad ta nu liela nelaime, ka kalpa bērna sirsniņai ar iegribas, - laikam domā, ka tas nav cilvēka bērns? Gribas tam ar, nedomā, ka tavam vien! Un atrēķināt? Ko tad tu vējam atrēķinātu, ja tas ar visus zarus nolauztu? Ko tu atrēķinātu ziemu zaķam? Jums, saimniekiem, sava valoda, mums kalpiem sava,» tā Aža atbild.
«Ja viņam tik ļoti gribējās, tad viņš varēja man lūgt.»
«Lūgt, lūgt, vai tad lūgušam labāk izvēlēsi, kad jau tāpat neuzvēli?»
«Tev jau ar saprašanas nevar iedot,» saimniece iekaitināta atbild un aiziet.
Aža atkal lieto savu vārdnīcu, tad grābj puisēnu rokā un izbuksnī labi. «Muļķis tu, kam tad tev arī bij jābāž ķešā?»
Ziemu linu kulstītājam nazis izkritis sniegā. Spricēns to laimīgi atrod un nones mātei. «Še kur atradu sniegā nazi, tas laikam linu kulstītāja,» viņš saka mātei.
«Dod šurp, nolikšu, būs tev pašam savs nazis, zemē dabūts jau nav zagts,» māte pamāca.
«Spric, vai tu neredzēji mana naža?» linu kulstītājs prasa. «Nē, neredzēju,» puisēns droši atbild. Linu kulstītājs paliek, rakājoties pa sniegu.
Pienācis laiks, kad Spricēns bij jānodod par ganu. Nu bij Ažai atkal diezgan negala ar noskraidīšanos, puisēna aplūkojot. Jo bij jau pašai jāpārliecinās; kas kulītē, kas cibiņā, lai bērnam nebūtu bads jācieš. Ja ikreiz pašai tas nebij lāgā iespējams, tad šo gaitu uzticēja kādai tuvāk dzīvotājai radiniecei, lai šī pārskata saimnieces līdzdevumu. Ažai tas bij kā likums, ka puisēnam vienādi vajadzēja būt ko ēst. Ja maizes dzirnavas kādreiz nemāla, tad māte sāka meklēt: «Kas nu puikam noticis, neredz nemaz ēdam?» Bet saimniecei bij brīnums, kādēļ Spricēns nekā neatlicināja pāri, lai arī diezgan bagātīgi ielika maizes un pavalgas. Uz rudens pusi viņa tik atķērās, kur lielie maizes gabali palikuši. Vaļinieces auns bij palicis tik tauks, ka nespēja citām aitām līdzi tikt. Nu saimniecei arī atausa gaisma, kādēļ vaļiniece Spricēnam kādreiz šo to bij padevusi ēst.
Bet vai tad viņa pati puisēna nebij diezgan labi barojusi?
«Baro vilcēnu kā gribēdams, acis viņam arvienu uz mežu stāv,» viņa nodomāja sevī.
Bet ar rudeni Spricēnam bij jāiesāk jauna, grūta gaita skola. Grūta īpaši skolas gaita viņam bij tādēļ, ka skolas mācības, ieražas un audzināšana bij gluži pretim viņa līdzšinējām ieražām, kas tam ieaugušas un palikušas kā par dabu. Māte mācīja tā, skolotājs atkal pavisam otrādi. Māte teica: zemē dabūts n a v zagts. Skolotājs: zemē dabūts ir zagts, ja neatdod.
Bija pavisam sveša, nesaprotama dzīve, ar kuras likumiem viņam bij jāaprodas un jāsaaug.
Spricim bij jāizvēlas: vai māte - vai skolotājs?
Saprotams, ka mātes mācības paturēja virsroku. Spricēnam bij jau ierasts likums: ja tik vien mācēja paslēpt nedarba pēdas, tad arī nedarbs pats bij paslēpts un viņam pašam ar no tā necēlās nekāds ļaunums.
«Zemē dabūts nav zagts,» šis mātes vārds bij tas, kas viņam izgādāja skolā bargu sodu. Pienākts pie šāda nedarba vienreiz, otrreiz, Spricis krita solītā un pelnītā sodā. Bet sods nerādīja nekādu augļu pie viņa. Puika palika no tā vēl spītīgāks un bij it kā atsalis no skolotāja. Skolotājam likās: te viss tavs pūliņš veltīgs, viss zieds tārpa saēsts, te augļu necerē. Maz likās līdzot laipni vārdi, maz laipns paskubinājums. Tomēr nāca gadījums, caur kuru skolotājs Sprici saistīja pie sevis.
Uz pavasara pusi Spricis bij pievilcies pie otra gaļas bļodiņas, jo pašam cauru nedēļu vairāk nekā nebij bijis līdz kā kaņepes ar biezpienu.
Atkal tas pats nedarbs, kura sakne bij tik dziļi ieaugusi puisēna dabā.
Skolotājs nezināja, ko nu atkal darīt. Vai sodīt jo bargāk? Ko tas līdzētu! Vai pamācīt un likt visu pie sirds? Tas viss jau bij darīts, to viņš gribēja darīt arī tagad, bet vārdi bij tik vējā runāti, kā to atgadījumi pierādīja.
Tagad bij jāstrādā pavisam citādi. Skolotājam ausa kā gaisma.
Spricēnam bij liels brīnums, kad skolotājs tam pusdienā pasniedza gaļas ēdienu. Viņš negribēja ticēt, ka tie nav joki, bet tīra patiesība. Tā vienu pusdienu, tā atkal otru, dažreiz rītā vai vakarā glāzīti tējas - kas to būtu domājis, ka par viņu tā rūpētos!
«Tad ta «runcis» nu nāk sakopies,» kāds skolēns zobodams viņu izsmēja, jo no nedarbu reizes viņam bij iedota «runča» palama. Skolotājs runātāju stingri norāja un tādu palamu noliedza. Atkal skolotājs Spricēnam bij soli tuvāk.
Kādu citureiz Spricēns palika skolā stipri slims. Skolotājs viņu kopa, kā māte labāk nebūtu varējusi. Dažu labu brīdi viņš apsēdās viņa gultiņas malā, uzlika roku uz viņa karstās pieres, vaicāja, - kā nu esot, vai negribot ko ēst? Viņš priecināja, ka vājība pāriešot un būšot atkal vesels.
Šis vīrs viņu mīļoja, to puika sajuta, - bez mātes un tēva bij arī vēl viņš, kas tam bij kā draugs, kā tuvenieks.
Izveseļojies Spricēns pieķērās skolotājam ar uzticību. Tagad tas bij skolotājam lokāms un vadāms pats no laba prāta.
Nu arī mācības sēkla varēja cerēt jel cik uz auglīgu zemi.
Bet skolas laiks ir īss, mājas laiks garš. Jaunā sēkla gan sāka dīgt puisēna sirdī, - bet tai jau trūka pastāvīgas kopšanas. Skolā gan vēl Spricēns sargājās darīt pret skolotāja prātu, jo negribēja izrādīties pret viņu slikts un nepateicīgs, bet mājā, kur atkal no visām pusēm viņu apņēma parastie dzīves vēji no mātes un no citu puses, viņš pamazām atkal atslīdēja vecās pēdās. Sēkla gan bij atradusi daudzmaz auglīgas zemes, bet tai trūka slapjuma, tā nokalta un nenesa nekādu augļu.
Ar skolas gadu beigšanu arī skolas labie iespaidi Spricēnam izzuda. Vecais likums, ka «zemē dabūts nav zagts», atkal no jauna sāka pārvaldīt viņa pārliecināšanos.
Vietējais korespondents, - jo valsts, kurā Briežu dzimte dzīvoja, bij tik laimīga, ka tai bij savs īpašs korespondents, kas bieži vien savas ziņotāja robežas izplēta arī pār visu draudzi, dažreiz pat pār kaimiņu draudzēm, - sen jau savos ziņojumos bij skubinājis un mācījis atmest «rupjos krogu priekus», kas tur ziedēja «pilnos ziedos», un sākt to vietā kopt pieklājīgus priekus. Pēc ilgāka laika viņam arī bij noticis prieks, ka viņa vēlēšanās sāka piepildīties.
Šo prieku, ka valstī reiz izrādīs teatri, viņš sen priekšlaik jau bij izpaudis savā organā (avīzē), protams, ka pēc šā ziņojuma vajadzēja nākt otram, svarīgākam, - ziņojumam par notikušo teatra izrādi, jo ir jau parasts, ka tādu atgadījumu godā ar diviem ziņojumiem.
Krogā, priekš tam sevišķi ierīkotā zālē, bij kādu svētdienas vakaru nolikta sen gaidītā izrāde, kurai bij uzdevums pašā krogā apkarot krogu un viņa tumšos priekus.
Kas gribēja spirdzināties pie «augstākiem, garīgiem baudījumiem», tas nopirka biļeti un iegāja kroga gaismas nodaļā jeb «apgaismošanas telpās», kam vēl trūka vajadzīgās «izglītības un attīstības», tas pa vecam ieradumam pulcējās pie saviem gara brāļiem ierastajās stoikas «telpās» jeb pa veclaiku valodai - stoikas istabā un jutās te tikpat omulīgs kā zivs ūdenī.
«Lai viņi tur ķēmojas pa iekšu, - lai iet, kas grib, skatīties, es labāk palieku tepat un nodzeru par to maksu, ko gribu, tad, mājās aizgājis, zini, kas esi, bet tur tāds ieej, tāds iznāc,» tā dzirdēja runājam pie stoikas: «Tiesa kas tiesa.» tā dzirdēja atkal kādus atbildam pretim, «un vai te mums kāds var liegt ienākt, ja ar viņā galā teatris? Krogā katram brīv ienākt, tā nevienam nevar liegt.» Krodzinieks šovakar krogā valdošās domu plaisas starp «gaismas» un «tumsības» draugiem ne ar vārdiņu neaiztika no savas puses, kaut gan citām reizām ar viņa domām bij savs svars, - viņš tik priecājās, ka viņa nams pildās, lai nācēji bij kas būdami, vai «biļetnieki» (kam biļete priekš teatra), vai «bezbiļetnieki», kā stoikenieki dalīja ienācējus.
Spricēns ar savu jaunāko pusbrāli Juri, kas vēl, kā jau zinam, nebij precējies, arī bij tovakar krogā, protams, kā bezbiļetnieki. Pusbrāļiem brāļa saites gan nebija nekādas ciešās, bet naidnieki tādēļ tomēr savā starpā arī nebij.
Juris labprāt žūpoja, tādēļ no lona labi ja sev drēbes atlicināja, Spricēnam arī sāka patikt glāze bairīša, jo bij jau ticis tik tāļu, ka alus sūrums nebij vairs par kavēkli iedzeršanai.
Šovakar gan atkal Juris būtu tūliņ griezies pie stoikas un «izsaucis» kādu pusduci, bet maka tukšās iekšas spieda viņu stāvēt atstatu no treliņiem, aiz kuriem slēpās tik daudz iekārojamu, jauku mantu.
Tas «piecu mārks» kas vēl kā zieds bij palicis Jura «caurajā makā», bij «jānokauj» vairāk uz pēcgalu, jo uz parāda dot Jurim krodzinieks sen bij aizmirsis; tādēļ Juris nostājās vairāk turīgāku kalpu puišu starpā, ielaizdamies ar viņiem sarunās. Protams, ka Juris sarunas ņēma tik par apsegu savam īstajam nolūkam - dabūt no viņiem par brīvu kādu glāzi uz izkaltušām lūpām. Spricēnam nebij ne graša, tādēļ tas vairāk nekā nevarēja darīt kā tik paskatīties cilvēkos, kas kā bites tropā līda un dūca cits caur citu. Bet arī skatīšanās cilvēkos jau nav gluži nieks, kur mājā cauru nedēju cita neviena neredzi kā tik tos pašus mājniekus vien.
«Izglītības telpās» teatris jau bij beidzies un tūliņ pēc viņa sācies viņa nešķiramais pavadonis, arī gaismas nesējs, viesīgs vakars. «Izglītotie», savu garu pietiekoši apkopuši, pēc teatra sāka gādāt arī par savu miesu, - kas jau arī tikai dabiski, tā ka neviens to nevar pārmest, ne par to jaunoties, - un nāca tagad šai vajadzībā pie tās pašas vietas, kur «neattīstītie» visu laiku bij kavējušies, nesajuzdami ne mazākās ilgošanās pēc garīgiem baudījumiem. Pie stoikas tagad izcēlās tik liela spiešanās, ka grūti bij klāt tikt un dabūt, ko kāroja.
Vai nu burzmas aizstumti, vai arī paši aizspiedušies, Juris ar Spricēnu atradās stoikas tuvumā. Bet, kad nu šie nekā neprasīja, tad krodzinieks uzsauca, lai jel velti neaizņemot citiem ceļa. Šis uzsauciens bij zīmēts ne tik uz abiem pusbrāļiem vien, bet uz visiem nepircējiem, kas pircējiem bij ceļā. Spricēns tūliņ ar cik spēdams grieza ceļu, palaizdams vietu minētam korespondentam, kas, vai nu aiz prieka par to, ka izglītības spīdeklis uzlēcis arī līdz šim tumšajā apgabalā, vai arī ka viņam ar šo izrīkojumu gadījusies viela ļoti garam un svarīgam ziņojumam (priekš kura ašas uzzīmēšanas zīmulis viņam jau stāvēja aizbāzts aiz labās auss), bij tik aizgrābts, ka, aizmaksājis pie stoikas par pudeli limonades un pudeli zeltera, nemaz nemanīja, ka savu portmoneju aizbāza ķešai garām. Ja viņš nebūtu atklātu krogu prieku un reibinātāju dzērienu pretinieks, kā jau tas plaši bij pazīstams no visiem viņa līdzšinējiem ziņojumiem un kā to nupat arī apliecināja viņa samaksātais zelters un limonade, tad varētu domāt, ka viņš drusku iereibis, - bet tā domāt nedrīkstam, jo tas, vienkārt, apvainotu viņa personu un, otrkārt, mēs paši paliktu «personīgi», nogriezdamies no lietas. Tātad patiesība, «lieta» tik tā, ka priecīgā garastāvoklī «portmanis» viņam aizbāzās garām, pašam tā ne manīt nemanot. Arī tuvāk stāvošie, kā likās, to neredzēja. Bet divi bij, kas to manīja, un tie bij abi pusbrāļi. Spricēns bij ziņotājam gluži klāt. Līdz ko šis aizgriezās uz promiešanu, te Spricēns noliecās pie zemes un, izlikdamies sasienam atraisījušās pastalas auklas, neviena neievērots, saņēma savā rokā izkritušo maku. Tad skatījās, it kā šaubīdamies, ko darīt ar atradumu, uz netālu stāvošo pusbrāli Juri. Juris papurināja ar galvu, it kā sacīdams: «nē». Spricēns to saprata un vērsās no stoikas nost, Juris darīja tāpat. «Dod šurp!» Juris klusām čukstēja Spricēnam, kad bij nogriezušies tumšākā vietā, un izstiepa roku uz ņemšanu, «varbūt, ka kāds neredzēja, kad tu liecies pie zemes.» Spricēns paklausīja un, pilnīgi apzinādamies, ko dara, ielika maku Jurim saujā. Juris izgāja laukā, - ienācis atkal atpakaļ, viņš pirka šņabi, alu un kliņģerus un samaksai deva krodzniekiem izmainīt trīsrubļu gabalu. Spricēnam Juris iedeva kliņģerus, deva baudīt arī no alus, bet naudu paturēja pats. «Gan dabūsi tu ar naudas, kad iesim uz māju, redzēs tev naudu, sāks tūliņ prasīt, kur tu to ņēmi,» Juris atteica Spricēnam, kad šis prasīja daļas no sava atraduma. Spricēns ar palika mierā. Neilgi pēc tam korespondents bij atkal ieradies pie stoikas un taujāja pēc sava maka ar trim rubļiem. Gan izskatījās pa zemi, cik burzmas dēļ bij iespējams, gan izvaicājās vai nav kāds redzējis, maku saņemam, bet viss bij par velti. «Ko nu. tādā burzmā!» visi atteica. Krodzinieks steigšanās un nevaļas dēļ ar visu nevarēja atminēties, kam pa to laiku būtu tādu naudas gabalu mainījis, jo tādu jau bija vairāk, bez tam pats nebij viens vien devējs, bet bij pieņēmis vairāk palīgu - šie aizbildinājās ar to pašu - ka nākuši jau tā sveši, kā pazīstami, no kura tad lai to domājot? «Pats varbūt iereibis nezin, kur izmetis,» kāds no pieņemtiem palīgiem teica. Juris, redzēdams, ka krogā ļaudis sāk palikt uzmanīgi par pazaudēto naudu, skubināja Spricēnu iet uz māju. Spricēns arī paklausīja, zinams tad; kad Juris bij apsolījies, ka lielākā daļa atraduma būs viņam. Juris nu sāka zaļi uzdzīvot, kā arvien, kad bij nauda.
Uz rīta pusi Juris, labi sareibis, iesāka ķildu ar kurpnieku, kas ar kā aktieris bij spēlējis līdz izrādē, pārmezdams tam, ka šis viņa zābakiem palicis ļoti nestipras pazoles. Vārds nāca pa vārdam, kamēr Juris kurpnieku, kas bij izmetis jo treknu vārdu pret viņu, grūda ar tādu sparu pret sienu, ka tas aizmirsa piecelties. Juri noveda «drošā vietā», bet kurpnieka sasistai galvai bij jāmeklē ārsta. Tātad beigās nāca uz skatuves ārsts ar policiju.
Korespondenta tukšo portmoneju otrā dienā atrada nosviestu kroga priekšā. Bet korespondenta ziņojums avīzei netika vis rakstīts ar tām laimīgajām jūtām un to saldo prieku, kas valda katra korespondenta krūtīs par tādu ievērojamu soli uz priekšu «tautas attīstībā un izglītībā», bet tika rakstīts ar mums it labi saprotamu īgnumu un riebumu pret tumsību un viņas augļiem.
Korespondents ņēma savam ziņojumam par tekstu pazīstamo savu biedru lietoto izteikumu: kur gaisma, tur ēna, un - jo lielāka gaisma, jo lielāka ēna. Ar lietpratēja izveicību savā arodā viņš tēloja teatra kā gaismas nesēja iespaidu un varu uz klausītājiem, kas it sevišķi parādījies viesīgā vakarā, kur «izglītotie un attīstītie gaismas draugi» uzvedušies tik pieklājīgi un jauki, ka nebijis ne mazākā traucējuma kārtības ziņā, - ka prieks esot bijis skatīties, kā jau tūliņ teatra labie augļi rādījušies uz ārieni pieklājīgā kārtības ievērošanā. Bet, cik jauka un patīkama bij bilde, zīmēta par kroga «teatra telpām»; tikpat - nē, divtik nejauka un šaušalīga bij viņas pretpuse par kroga otro galu, kur «tumsība pacēlusi savu tumšo karogu».
Rakstīdams šo sava ziņojuma pēdējo pusi, korespondents sauca palīgā visu savu bagāto tēlošanas spēju, lai pie lasītājiem panāktu lietai piederīgo efektu, kas, zinams, tai būtu par dzinekli uz nopietnu labošanos. Viņš briesmīgām, šaušalīgām krāsām tēloja šā kroga gala tumsības varoņu domas, vārdus un darbus, kas visi trijatā sadevušies biedrībā karot pret gaismu un viņas svētīgiem augļiem. Gaismas necienīšana domās un vārdos, tumsības darbi, kā piedzeršanās, zādzība un pat kaušanās, kas saucama jau par slepkavību, šai tumsības perēklī «ziedēja pilnos ziedos». Ziņojuma beigās viņš šaubījās, vai tiešām vājiņajam gaismas stariņam izdošoties aizbiedēt «biezo Eģiptes tumsību», tomēr galu galā viņš vēl nepameta cerības par gaismas uzvaru, saukdams palīgā visus tautas attīstības draugus karot pret nikno tumsību. Sarakstījis ziņojumu, viņš to aizsūtīja ar visstiprākām cerībām, ka iespaids būs varens un ka zaudētie trīs rubļi tā viscienīgāk atriebti.
Briežu Juris, nosēdējis par savu nedarbu, neatminējās vairs, ka Spricēnam apsolījis dot no atrastās naudas lielo pusi.
«Ko tu muldi par naudu? Kādu naudu tad es no tevis saņēmis? Pats zodz un lūko vēl mani ar sev līdz vilkt vainā! Kad tik tev neparādu, ko par tādu darbu esi pelnījis!» tā Juris biedēja Spricēnu, kas tam mācās virsū, lai jel pilda savu krogā doto solījumu. Spricēns nevarēja ne valdīties aiz žēlabām un dusmām par izvilto naudu, bet visniknāka bija, saprotams, Aža pati.
«Gan viņam parādīsim, ne viņš mums, tāds -» Aža atkal lietoja savas vārdnīcas labākos nosaukumus, Spricēnu mierinādama. Un, aizskrējusi pie Jura, viņa tam gāza vārdus kā versmi virsū par viņa nekaunību. Aža nepārrunāja vis šās lietas kādā kaktiņā, bet, katram dzirdot, kas tik klāt bija; viņa netaupīja ne sevis, ne sava bērna, gribēdama Juri iedzīt «ķibelē». Slēptais nedarbs bija gaismā - pašu vainīgo atklāts. Juris, zinams, no visa tā «ne vārdiņa nesaprata», viņš tik «brīnījās» par to, ka Aža, «dienas laikā, kājās stāvēdama, varot redzēt sapņus».
Tiem pašiem vārdiem Juris atbildēja arī pie tiesas, nomazgādamies šai lietā gluži tīrs pat bez ziepju. Gan tiesai aizdomas krita arī uz Juri, bet pierādīt viņam nekā nevarēja, - tādēļ to šai lietā atlaida bez soda: Bet Spricēnam, kas bij atzinies, ka naudu gan saņēmis, bet nodevis viņu pusbrālim tik tādēļ, lai šis to atdotu pazaudētājam, bij jākrīt vainā. Saņemtie trīs rubļi pēc sprieduma Spricēnam bij jāatdod korespondentam, bez tam saņēmējs pats, kā vēl nepieaudzis, tika nodots vecāku pārmācībai, ko tiesa, zinams, neatlaida bez izpildīšanas. Ažai dusmas par Juri un sirdssāpes par savu bērnu bij neizsakāmas. Kā iekaitināta tīģerene viņa turpat, no tiesas iznākot, gribēja doties Jurim virsū, tik ar varu no tā bij atturama.
«Tu zaglis un melis pēdīgais, tu - -» utt. «Pats visu apdzēris, aptelzis, uzbrūc vēl mūsu nabadzībai. Pašam sava nepietiek, ko liet rīklē - nu ņem tā nabaga puisēna bada daļu, kas sūri, grūti pelnīta. Sūro bairīti tu lietu dienu nakti iekšā, kas tev gardāks nekā griķu putra, tādēļ tu, pagāns, nodod Spricīti tiesai. Savu mūžu vēl otra naudas ne graša neesmu aiztikusi, - nu mans bērns būtu pie tās pieķēries...» raudādama un lādēdama Aža aizgāja no tiesas mājas.
Spricēns, galvu nodūris, gāja mātei klusu ciezdams līdz.
«Jurim virsroka - un es tas muļķis, bet kā viņam atdarīt?» tā viņš domāja sevī.
«Tavas pašas vaina vien ir, kam tu pati izstāstīji,» Spricēns iedams pārmeta mātei.
«Muļķi,» un stiprs buksnis sānos nāca pēc šā vārda no mātes puses, «tad tu tik ar vēl neatjēdz, ka gribēju tev labu darīt?»
Vispriecīgākais gan bij mūsu korespondents viņš par atdabūto naudu rakstīja jaunu ziņojumu kā papildinājumu pirmajam, šoreiz ļoti priecīgi tēlotu, galā aizrādīdams uz to, ka gaisma arī viņu apgabalā sāk pamazām pārspēt tumsību, par ko varēja līdzpriecāties visa tauta, cik daudz no tās lasīja šo ziņojumu.

Kā jau teikts, starp pamāti un Spricēnu vienā pusē un Juri, kā padēlu, otrā pusē satiksme nebij nekāda teicamā, bet ar šo gadījumu pie tiesas iesakņojās ienaids, kas arvien pieņēmās lielāks dēļ tēva, vecā Miķeļa apgādības.
Kā par šo laiku Miķeļam klājies?
Kamēr vēl bij spēka diezgan, netrūka saimnieku, kas viņu labprāt ņēma pie darba uz visu gadu. Bet, vecumam paliekot lielākam un spēkiem mazinoties, vecais Miķelis varēja būt mierā, ja to vēl ņēma pretim tikai pa vasaru vien un deva pajumtu ziemai. Tomēr ar laiku arī šāda maizes pelnīšana beidzās, jo Miķelis bij palicis vājš uz acīm. Gan jau krietna vecuma dēļ acis tam nebij nekādas gaišās, bet nu ar sāpi acu gaisma tiktāl zuda, ka lauka un mājas darbiem viņš palika gluži nederīgs, tā ka noderēt pie saimnieka vairs nebij iespējams, lai arī spēka dēļ, neskatoties uz visiem 70 gadiem, būtu varējis vēl kaut cik derēt. Tagad bij labi, ja vēl, grožus un valgus vijot vai kādu kurvi nopinot, varēja sev nopelnīt ēdienu. Saprotams, ka Ažai Miķelis tagad nebij vairs neko vērts, bij tik par nastu. Kamēr Miķelis vēl gāja par vasaras puisi, viņa to cik necik apkopa, apmazgāja un aplāpīja, protams, tikai tā kā pati bij ieradusi saprast tīrību un kārtību. Vecā Miķeļa krekls bieži vien līdzinājās pelnu maisam, un caurumu tam bij gandrīz tikpat kā režģu sietam. Ja nu kādreiz vecais Miķelis visai uzmācās, lai jel cik pielāpa, tad Aža caurumus aizvārstīja kaut kādām lupatām, nātnām, pusvilnainām, dažreiz pat vilnainām. Skaidra lieta, ka visi ielāpi nebij vienas krāsas, bet dažādu krāsu; te redzēja gan baltus, gan pelēkus, gan zilus ielāpus, tā ka vecais Miķelis kreklā izskatījās raibs kā dzenis. Nav jādomā, ka arī pati būtu diezin cik daudz labāk apģērbusies un apkopusies: nevīžodama vīra apkopt, nevīžoja arī pati sevis lāgā apkopt. Vislabāk apkoptais bij Spricēns, Ažas acuraugs un cerība uz vecām dienām. Miķelis savu dzīvi vēl varēja panest, kamēr atrada saimnieku, kas ņēma pretim, bet, pusakls būdams, velti meklēja saimnieka, kas ņemtu jel par vēderu. Protams, ka Ažai «vecis» bij tik par kavēkli atrast pašai ar dēlu vietu un pajumtu pie saimniekiem, un, ja ar to atrastu, kas tad lai dotu vecim maizi? Tas bij vissvarīgākais jautājums. Pēc Ažas ieskatiem, nebij ne viņai pašai pienākums veci barot, ne Spricēnam, kas tak v i ņ a s dēls un kam dabisks pienākums tik v i ņ a i vecumā dot maizi.
«Tak nemērdē nu manis pagalam nost,» vecais Miķelis lūdzās Ažas, «kad es spēju, tad jau jūs ar no manis pārtikāt, nu tak dod jel garoziņu maizes.»
«Tev maizi dot, vai tev pašam nav dēlu pelnītāju? Vai tev, vecais prauls, nav kauna un grēka prasīt no puikas pelnījuma, ko jau valsts sāk tirdīt dēļ galvasnaudas? Un ko tad es ar pelnu, sievieša cilvēks? Labi, ka sevi apkopju.»
«Kad nu tu gribētu vien, tu nopelnītu sev un man ar, kā tad es vēl vecāks priekš jums abiem nopelnīju maizi un apģērbu.»
«Muti ciet, vecais sakārni, tu laikam mani ģērbi un baroji? Ko vēl neiedomājies! Ja nebūtu tevis apkopusi, sen tev piepes būtu uzaugušas virsū. Par maizi nerunā, ja man viņa ar būtu, tad tak nedotu, jo man nenākas tev dot, tev ir dēli.»
«Bet es tak neēdis ar nevaru dzīvot.»
«Nu tad bāz kad salmus vēderā vai mirsti nost, bet man priekš tevis ar nav maizes.» Miķelis vaimanā par sievas nežēlību, bet salkums tak viņu dzen pie citiem cilvēkiem lūgties kādas garoziņas maizes un kāda darbiņa, ko savu acu dēļ varētu vēl padarīt. Dieva dēļ iedod viņam ēst viens, otrs, neliedz ar viņam kaut ko padarīt, ko vēl vecais spēj, bet pilnīgi pieņemt neviens negrib, jo Miķelis darbam vairs neder. Viņš palicis gluži par ubagu.
Spricēnam saimnieku derot, Aža noder pati ar sev līdz rūmes vietu, paņemdamās darba laikā pakalpot, bet Miķeli atstāj nepiederētu, teikdama, ka par to valstij un dēliem jāgādā.
«Labi, ka pati sev ar Spricīti varu atrast saimnieku, ne tad vēl šim, vecajam krāmam,» Aža teica deramā dienā.
Un bij ar tiesa, ka saimnieku atrast Ažai un Spricēnam nebij vis tik viegli, viņus ņēma tik tas pretim, kas trūkuma dēļ labāku nedabūja, jo Spricēna nelietība, pazīstamais notikums ar atrasto naudu krogā, viņa palaistie pirksti un Ažas daba nevienam nebij sveša lieta.
Vecajam Miķeļam, pēc Ažas domām, bij pulka neprātīgu iedomu, tās neprātīgākās, zinams, bij tās, ka viņš bij iedomājies, ka Ažai ar Spricēnu būtu jādod viņam maize. Bet prātīgām domām viņa galvā nebij rūmes, proti, tām, ka viņš Ažai un Spricēnam tik par kavēkli un nastu un ka visprātīgākais no Miķeļa būtu šķirties no Ažas uz pasaules bet šim ne prātā nenāca mirt, jo nāve vēl viņa neņēma pretim. «Sīksta viņam dzīvība kā kaķim,» Aža domāja pie sevis, «ne viņš apsalstas, pat ne vaidēt neievaidas, tāds var dzīvot vēl savu gadu desmit.» Ko lai ar viņu iesāk? Juradien, pie jauna saimnieka ejot, Aža lika Spricēnam aizvadīt tēvu pie vecākā dēla Gusta. Bet par nedēļu vecais pats bij atvilcies pie Ažas un Spricēna atpakaļ.
«Neprovē vairs te nākt pie mums, mums pašiem sīki, mazi bērni, kam maize jādod, kur tad tev lai ņemam? Kā visu laiku varēji bez mums iztikt, tā iztiec tagad ar,» tā vedekla aizvadīja Miķeli prom no sevis un, lai šis jo drīzāk šķirtos, pēdīgi nedeva nemaz ēst. Mikeļam bij, bada dzītam, jānāk atkal atpakaļ pie sievas un jaunākā dēlā.
«Spricīt, tak lūdz nu saimnieka, lai mani ar pieņem kādā kaktiņā par vasaru, lai man nav mežā jāguļ, ēst jau no tevis neprasu, varbūt kāds man iedos kādu darbiņu vai maizes garozu,» tā tēvs lūdzās dēla.
«Bet to tev saku, nerunā saimniekam par viņu,» Aža devās vidū, «būs atkal vecis uz kakla.»
«Nu tad vediet viņu pie valsts,» saimnieks pamācīja Ažu ar Spricēnu, «bet veca cilvēka tak tā nevar badā mērdēt, un es ar negribu viņa pieņemt, jo tā jau nav derēts, un, kur būs vecis vasaru, tur gribēs būt arī ziemu. Tādēļ ejat vien pie valsts.»
«Pie valsts!»
Šis vārds ir ceļa rādītājs visiem darba spēcīgiem sliņķiem meklēt te kaut kādu iemeslu dēļ atvieglošanas pie maksāšanām un palīdzības. Vai izdodas, vai neizdodas - bet mēģināt var. «Pie valsts» nekaunas iet arī pārtikušais, vecīgais vīrietis vai pārtikusi sieviete, kam pašiem savs slepens krājums, lai dabūtu vēl kādu pūru labības vai kādus rubļus naudas - jo smādējama nav ne labība, ne nauda. «Pie valsts» ved netikļi bērni savu veco, nespēcīgo tēvu vai māti, lai valsts tos kopj, tai jau tas pienākums, ne viņiem, jo tas, ko viņi pelnījuši, pieder viņiem vien, - ir liels nopelns, ja viņi nav palikuši galvasnaudu parādā, kādēļ vien jau viņu lūgums būtu jāievēro.
«Pie valsts» iet visi patiesie nespējnieki, visi nelaimīgie tēvi un mātes, par kuriem bērni negrib gādāt, visi gaudeni un nabagi - visi, lūgdami palīdzības. «Ej pie valsts,» saka brālis brālim, radinieks radiniekam. «Ej pie valsts,» ar šo vārdu tuvākais domājas pildījis to pienākumu, ko mīlestība prasa no ikkatra rādīt savam tuvākam. «Ej pie valsts,» ar šo vārdu liekulīgā cietsirdība uzliek sev līdzcietības un mīlestības aizsegu. Jā, jā, «pie valsts», «pie valsts!»
«Pie valsts» jau otrureiz Aža stumdīdama un buksnīdama vadīja veco Miķeli, kur valsts vecākais pēc aprunāšanās ar vietnieku pulku bij paziņojis arī pretim visus viņa trīs dēlus. Gusts, Juris, Spricēns, - tagad jau pilnīgs Spricis, - un vēl diezgan spēcīgā Aža, visi viņi stāvēja ap veco, neredzīgo tēvu valstsvecākā priekšā. Četri spēka cilvēki ap pārāk par septiņdesmit gadu vecu vīru, baltiem matiem, sarkanām, asarojošām acīm, kas, izsalcis būdams, - viņu miesīgais tēvs, lūdzās no viņiem maizes un pajumta, - tā ir bilde, par kuru gan dziļāk ko pārdomāt. Vecs un neredzīgs, tur nu viņš stāv kā nepielūdzams liecinieks, kā briesmīgs apsūdzētāja tēls savu miesīgu bērnu un savas sievas vidū un uz valstsvecākā jautājumiem atbild vienīgi: «Man jāmirst badu, man jāmirst badu, - neviens man nekā nedod.»
«Nu, Gust,» vecākais jautā, «cik tu soli no gada tēva uzturai no laba prāta?»
«Ko nu es varu solīt? pašam sieva un sīki, mazi bērni parādā ar vēl esmu kādiem, ko lai solu, šiem daudz vieglāk solīt,» viņš pameta galvu uz Juri un Sprici ar Ažu.
«Un Juri, ko tu domā?»
«Ko nu mana domāšana! Jūs jau zinat, man galvasnaudas parāds pāri par trīsdesmit rubļu, pēc tā jūs ar man neliekat miera, ko tad es vēl tēvam lai dodu?»
«Bet tas parāds jau tik tava paša palaidnības dēļ, ar to tu nevari aizbildināties,» vecākais saka.
«Nu, kur tad apģērbs un viss cits? Dzīvojat jūs manā : vietā, tad redzēsiet, kas tur var palikt pāri!» Juris atbild.
«Bet Sprici? Tev tak būs žēlīgāka sirds!»
«Ko nu - viņš, vecākie, var piežēlot,» Aža steidzās viņa vietā atbildēt, «kas tad par mani gādās, vai tad valstij divus nabagus uz reiz gādāsiet, kad man ar atņemsiet apgādnieku?»
«Bet Sprici, es tak no tevis gribu dzirdēt, vai tu tēvam nerādīsi labākas sirds?»
«Ko nu mana sirds, laba vai nelaba, bet es jau ne tik nevaru palīdzēt, kad vecākie brāļi nekā nesola. Nupat kā sāku pats pelnīt, ložu laiks arī stāv priekšā, nezin, kā ar to izveicas, vai mani ieliek «vienīgajos» vai ne jo bez kapeikas tur arī vis nevaru aiziet, lai gādā par tēvu, kās grib. Šie abi sen jau bijuši pelnītāji - un man vēl grib uzspiest tēvu virsū, par ko tad paši labāk nevar dot?»
«Juris, lai nedzertu vien, viens pats varētu tēvu uzturēt,» Aža iebilda.
«Un tu, nolāpītā, par ko tad tu pati nevarētu?» Juris atcirta pamātei.
«Un tu! - -» Aža gribēja sākt lietot savu vārdnīcu, bet vecākais abus apsauca.
«Ak dēli, dēli!» vecais Miķelis izsaucās, dzirdējis dēlu atbildes, «kas tad par mani gādās?»
Vecākais redzēja, ka te ar labu nekas nav panākams, tādēļ uzdeva pagasttiesai visus trīs dēlus par tēva neuzturēšanu. Dēli gribēja labāk ar spriedumu piespiežami nekā labprātīgi ņemties tēvu apgādāt.
Vecais Miķelis tiešām bij «vecs krāms», tā visiem trim dēliem, tā Ažai; ne tu vari paiet, ne pakustēties - lūk, kājas arvien tev atsitas pie vecā grabažas. Kaut jel būtu nost no kājām!
Cik nesamanīgs un nesaprātīgs vecais Miķelis! Liec tu viņam kā likdams manīt un noprast, ka viņš lieks, pavisam lieks. bet viņš ne most nemož, ka tam sen jau laiks mirt. «Vecais sesks!» Aža teic, «viņš vēl m a n i var pārdzīvot.»
Kamēr vecā Miķeļa apgādāšanas lietu izsprieda un iztiesāja, pusvasaras jau bij pagalam. Abiem vecākajiem dēliem bij jādod tēva uzturam viena daļa, pie kam vēl .Jurim bij jāgādā rūme, - Spriča, kā jaunākā dēla daļā, kam arī māte, «ko uzturēt», krita 5 rubļi gadā priekš tēva.
«Nemaksāsi ne to pašu,» Aža teica uz Spriča, «redzēs, ko tad viņi no tevis ņems!»
Bet, lai dēli neizlocītos spriedumam, tad tiesa aizšalkoja dēlu lonus pie saimniekiem spriestās naudas lielumā. Gusta dodamā daļa vēl bij puslīdz droša, bet pie Jura aizšlakošana maz līdzēja, jo Jurim gadā bij ne tik viens vien saimnieks, bet vairāk kā divi un trīs, dažreiz viņš arī bij pats savs saimnieks, iedams kā peļņenieks un šā tā vēl. Ko te varēja visur Jurim pakaļ izstaigāt un izšlakot?
Visvairāk te bij jāpalaižas uz Jura kā dēla goda prāta un labprātības, un, cik no tā varēja cerēt tas labi saprotams.
Spricis ar māti, kā jau dzirdējām, bij cieti nosprieduši «vecajam krāmam» nekā nedot un nu tik gudroja vien, kā izgrozīties no maksāšanas. «Ja saimnieks vien drusku pasitas uz mūsu pusi, tad vecim, lūk, še - re tik!» Aža rādīja īksti.
Jurim tēva apgādāšana bij tā, ka viņš tēvam nedeva nekā - un ko lai viņš ar dotu, kad jau sava pelnījuma ne pašam nepietika? Vecais Miķelis tagad tiktāl bij dēlu gādāšanā, ka agrāk maldījās pats uz savu roku māju no mājas, bet tagad ar Jura pārzināšanu un rīkošanu.

Drīz pēc Miķeļiem uznāca ziema, piesniga bieza kārta sniega, tā ka dažam labam ir vēl kartupeļi un izklātie lini palika zem sniega. Veci ļaudis sprieda, ka tāda ziema jau nu gan garas dienas nepastāvēšot, bet būt viņa tomēr bija, lai arī tikai savas pāra nedēļas.
Brieža Jurim atkal bij vecā ķibele, ka bij jāmeklē jauns saimnieks. Kur lai tikmēr liek tēvu? Nebij grūts jautājums: Juris viņu laida «ganos». Vecais, ceļu taustīdams, aiztaustījās arī pie Ažas un Spriča. Vai nu viņš cerēja, ka varbūt šie abi tak jel cik iežēlosies par viņu, vai arī bij tāpat no nejauši iemaldījies pie sievas un dēla - bet klāt viņš bija. Saprotams, ka Aža viņu svētīja ar savu labāko svētību un Spricis tūliņ devās pie Jura, lai ņem tēvu pie sevis, un, ja ne, tad tūliņ meklēs, «kur valdīšana».
Drīz Juris ar bij klāt, laikam bīdamies, ka kaut kas neceļas no «valdīšanas». Bet kur nu lai veco liek, un turklāt vēl sestdienas vakarā?
«Klau, vedīsim viņu uz nabagmāju!» Juris saka Spričam.
«Sen jau viņu tur vajadzēja ielikt, būtu miers mums, ir valstij,» Spricis atteic.
«Uzliksim viņu uz ragaviņām un aizvilksim, kājām iedams, nezin vai nāk labprāt līdz,» Juris saka.
«Un tā arī ies ātrāk, - ir jau arī sestdienas vakars,» Spricis piekrīt.
«Vai tu man palīdzēsi aizvilkt?»
«Nu, kad uz nabagmāju, kāpēc ne? tik vien tu nesaki, ka tev palīdzu.»
Reiz jaunākie dēli tak par tēvu bij nosprieduši prātīgu un cilvēcīgu spriedumu. «Kur viņam labāk būt nekā nabagmājā?»
«Veci, taisies uz pirti,» Juris saka tēvam, «es tevi aizvilkšu ar ragaviņām uz Baltkājiem.»
«Nu, paldies, dēls, paldies, - sen jau neesmu bijis pirtī, ai, cik veciem kauliem pirtī būs labi,» tēvs atbild.
«Vai tev pīpe arī ir klāt?» Juris jautā tēvam.
«Nav, dēls, - izkritusi.»
«Nu tad še kur mans kaļķis; bet uzvelc labi siltu dūmu,» Juris sniedz savu tēvam.
«Paldies, dēls, paldies tev - ai, cik garda mute paliek, kad pīpīte - sen jau kamēr izbeidzu pēdējo tabaku.»
Vecais Miķelis nezin, kā nopriecāties par Jura labo sirdi.
Abi dēli velk tēvu, kā jau dēlu pienākums, tik Juris vien ir runātājs. Spricis cieš klusu, jo grib palikt nepazīts.
«Vecais krāms» reiz tak būs nost no kājām. Cik prātīgs iedoms dēliem ar nabagmāju!
Kaut gan dēlu nodoms par tēva priekšdienām vislabākais un vecis tagad uz paša īstā ceļa, tomēr dēli negrib, ka viņa teicamo nodomu redzētu arī pasaule, tādēļ veco Miķeli velk pa klusāku ceļu uz nabagmāju, pa meža celiņu caur birzi.
Vējš pūš no dienvidiem smagi, grūti. Veciem ļaudīm tiešām taisnība, ka agrajam sniegam drīz jāaiziet, jo mīkstais sniegs plakdams plok zem kājām, rīt, parīt varbūt - viņa vairs nav. Tumšpelēki, gandrīz melni mākoņi lēni virzās uz priekšu, - viņi tīri kā piesmirkuši, kā velt veļami. Vējš viņus gandrīz ne dzīdams nevar padzīt uz priekšu; bet, lai tomēr nepaliktu viņiem apakšā, viņš lāgiem atņem elpu un tad no jauna sāk pūst ar visu spēku. Varen smagi viņš gaudo pa birzi, vicinādams lokanos bērzus; un raud kā raudādams egļu slapjajos zaros.
Vai esi labi noklausījies tādā rudens vēja šalkoņā? Cik dziļi viņa aizgrābj sirdi! Lūk, viņā klausoties, jūties sirdī tik tukšs, tik kails - kā rudens mežs. Ko tev vēl cerēt, ko gaidīt - lūk, viss jau paiet un iznīkst? Lai arī esi pašā jaunībā - raug, šai brīdī tu esi tik vientulis, atstāts un vecs, ka šķieties nonācis mūža galā. Viss prieks, visa sirds līksmība tev palikusi tur, kur pavasara lapas un ziedi. Tu gribētu raudāt, raudāt bez mitēšanās, liet asaras ar straumi, bet sāpes tik lielas sirdī, ka acis paliek sausas. Aiz lielajām sirds mokām tu gribētu kliegt, kliegt kā izmisis, izkliegt vienā kliedzienā visu savu moku nastu, bet kā akmins tev uzguļas uz krūtīm, tu nevari izlaist ne skaņas, un lūpas paliek mēmas... Bet vējš šalc šalkdams - un saceļ jo lielākas tavas mokas!...
Ai rudens, vecums, mūža gals,- cik jūs bēdīgi!
«Pietur, dēls, man izkritusi pīpīte!» vecais Miķelis saka uz Jura.
«Nu, tad tev ar nebij zobu viņu saturēt,» Juris baras, «ačka, ka tev neiezveļu pa kaklu.»
«Tālu jau nu viņa nevar būt atpakaļ, gan zemē viņu atradīs,» tēvs labina dēlu.
«Ej nu tu,» Juris klusām saka uz Spriča, «pameklē, kur kaļķis izkritis, tikām veco aizbraukšu līdz nabagmājai.»
To vien Spricis ar bij gaidījis.
«Bet pagaidi manis arī turpat,» Spricis saka, aiziedams kaļķa meklēt.
Meklēt tēvam izkritušā kaļķa Spričam nenāca ne prātā, viņam bij labāks ceļš zem kājām. Spricis tagad domāja, ka atnācis īstais brīdis, kur Jurim it labi varētu atmaksāt veco parādu dēļ krogā atrastiem trīs rubļiem. Viņš taisni devās pie pagasta priekšnieka, kam māja nebij necik tālu no nabagmājas.
«Vai drīz jau nebūsim pie Baltkājiem?» Miķelis vaicā dēlam.
«Drīz būsim,» Juris atbild.
«Ai, cik labi būs pirtī, man jau sāk trīsas nākt.»
«Pagaidi vien, gan pirtī sasildīsies.»
Dēls pievilcis tēvu pie īstās «rūmes vietas», kā stomīdamies kavējas krūmmalā ar savu velkamo, vai nu pārdomādams, kā vislabāk veco iegādāt nepamanītu pa durvīm iekšā, vai arī gaidīdams Spriča.
«Vai jau esam klāt?»
«Tūliņ būsim, pagaid tik, es vēl drusku atpūtīšos no vilkšanas.»
«Bet es jau salstu.»
«Neesi jau tak bērns, tik siltā laikā par nosalšanu nebīsties.»
«Velns rauj viņu, to pagānu Spričuku,» Juris domā sevi, «kad tik vien nav aizskrējis pie priekšnieka, nolāpīts tāds.» Jo vairāk Juris par to domā, jo gaišāka lieta viņam paliek. Visu «Spričuka» izturēšanos viņš nu saprot no paša sākuma līdz galam. Tādēļ viņš tad gribēja palikt tēvam nepazīts un nezināms? «Palūk, kāds blēdis,» Juris saka, «tā mani gribēja laikam ievilināt cilpā.»
«Bet pagaidi vien, putniņ, vēl vis manis neesi noķēris.»
«Juri, dēls, pavelc nu vēl kādu gabaliņu, lai tiekam drīzāk pirtī.»
«Nāc,» Juris uzsauc tēvam, un, pievedis to durvju priekšā, piekodina cieši: «Bet tā kā tu ne vārda nesaki, ka es tevi te atvilku. Vai saproti?»
«Par ko tad tā, dēls?»
«Es tā gribu. Un, ja tu pļāpāsi,» Juris tēvam stipri runāja pie auss, «tad zini, ka tev jaukuma nebūs. Un nu ej iekšā!»
Nodzirdējis, ka durvju kliņķis noskanēja, Juris devās ātriem soļiem tāļāk. Prāts viņam bij viegls un jautrs, kā jau laikam cilvēkam, kas zin, ka nolicis nepatīkamu nastu no pleciem.
Ļoti apmierināts prāts bij arī Spričam, kas necik ilgi pēc Jura aiziešanas pienāca pie nabagmājas ar priekšnieku. Arī viņš zināja: «Tagad vecis te ielikts uz visu laiku, kas viņu no šejienes vairs metīs ārā?» Bet ārīgi viņš bija briesmīgi nokaitināts par tādu Jura nedarbu, viņš nezināja ne vārdu, ar ko tādu kauna darbu nosaukt. Ja viņam būtu «tas spēks un tā vaļa», tad viņš gan Jura sveikā nepalaistu. «Bet jūs jau esat priekšnieki, jūs jau paši zināsat, ko ar tādu burlaku darīt,» tā Spricis beigās noteic uz priekšnieka.
Bet Jura vairs nebij pie nabagmājas.
Spricis gan izsaucās, gan izsvilpējās, bet atsaukties neviens neatsaucās.
«Pagaidi, ka viņš tev te tupēs,» priekšnieks teica pasmiedamies, «gan tas putns zin, kas jādara, slikti viņam klāsies arī bez tā, bijis te klāt vai nebijis.»
Spričam bij ap dūšu kā zvejniekam, kam zivs, no tīkla tarbā liekama, izsprūk no nagiem. Vai tad Juris šoreiz atkal būtu viņu izmuļķojis? Gan pēdīgi teiktie priekšnieka vārdi, ka Juris sveikā neizies, viņu daudzmaz apmierināja, tomēr nodomātais Jura pārsteigums, tā sakot, viss cerētais efekts, bij vējā.
«Kad tevi velns, tāds sumpurnis, draņķis - -» Spricis lietoja mātes vārdnīcu, smeldams no tās pašus spēcīgākos nosaukumus, - bet Juris bij un palika aizlaidies.
Kamēr Spricis ar priekšnieku pa āru meklēja un sauca Jura, tamēr nabagmājas iedzīvotāji brīnodamies brīnojās par pienākušo ciemiņu. Kā viņš te nācis? Kā viņam vajag? Laikam apmaldījies, lāgā neredzēdams.
«Kā, vai tad neesmu vis ienācis Baltkājos?» vecais Miķelis tikpat izbrīnojies vaicā nabagiem, kas viņu kā brīnumu apstājuši no visām pusēm.
«Kur nu, dieviņ, Baltkājos, tu jau esi nabagmājā.»
«Nabagmājā... nabagmājā?» vecais Miķelis brīnās. Liekas, ka viņa vecā galva nevar ne apķert, ne izprast, ko tas nozīmē, un kā viņš, uz Baltkājiem ejams, varējis iemaldīties nabagmājā.
Priekšnieks ar Sprici arī ienāk iekšā.
«Saki, kā tu te attiki? Kas tevi te atvilka šurp?» viņš vaicā vecajam Miķelim.
«Kā attiku? Es jau gribēju uz Baltkājiem, - tad laikam būšu apmaldījies,» vecais atbild priekšniekam. «Pavadiet nu mani uz Baltkājiem, viņi jau nav tālu, es vēl gribu tikt uz pirti.»
«Bet kas tad tevi tur arī ņems pretim?» priekšnieks saka vecajam.
«Ak vai tur ar neviens manis neņems? Nu, kur tad man iet?»
Tagad vecā galva lauzās ap šo visgrūtāko jautājumu, bet nevar nekā izdomāt. Kā bezjūtīgs viņš nokar galvu un sēd uz sola, sienā atspiedies, kā jau ieradis sēdēt, gluži kā nedzīvs tēls, kā kaktā nolikta lieta.
«Dariet ar mani, kā gribiet, vai paturiet, vai metiet ārā, - pretim jau neturēšos,» tā nedzīvais, mēmais tēls liekas runājam uz apkārtstāvošiem. Uz visiem priekšnieka tālākiem jautājumiem viņš neatbild ne vārda.
«Lai nu viņš paliek tepat pie jums.» priekšnieks saka pēdīgi nabagmājas uzraugam, «kamēr par viņu nospriedīs, kur likt, jo mežā jau cilvēka nevar dzīt... nakts laikā. Un padod tu viņam ēst, un ved arī, kad jau nu tik gauži grib, uz pirti, ja jums šovakar pirts...»
Priekšnieks ar Sprici aiziet. Katrs šķiras ar savādām jūtām no nabagmājas.
«Tādi dienuzagļi, palaidņi beidzamie! Pēriena tādiem suņiem, cita nekā kā pēriena! Tev ne sestdienas vakarā viņu dēļ nav miera, jākavējas un jāskrien tādiem līdz. Viņi izdzīvojušies savā vaļā, - bet tu skrien no darba nokusis...» tā dusmodamies un spļaudīdamies, priekšnieks aiziet steigdamies uz savu māju, lai jel laikā tiktu uz pirti.
«Lūk, tad ta nu reiz lieta! Vecis tagad maizē un rūmē - un Jurītim ar vēl kaut kas... vai nu gluži par nieku! Tas tev, Jurīt, par piemiņu no manis!» tā priecādamies, Spricis iet uz savu māju, viņš gatavs lēkāt uz vienas kājas, jo tik ļoti viņš mierā ar šīs dienas gaitu.
Kā teicamie vecā Miķeļa dēli bij paredzējuši, tā arī notika tēvu: no nabagmājas viņu laukā vairs neizmeta. Un kur tad lai ar viņu liktu, laukā izmestu? Mežā dzīt tak nevarēja. Cik daudz bij no dēlu gādāšanas, to katrs saprata. Tādēļ veco Miķeli kā nenovēršamu ļaunumu uzņēma nabagmājā.
Juris pēc šā gadījuma savā pagastā vairs nebij redzams. Pēc gada laika viņu kā bezpasinieku atvadīja atpakaļ uz pagastu, bet tad jau lieta bij palikusi veca, tā ka iztiesāšanas nemaz neiesāka.
Gan jau pagastam tā bij pūliņa ar Brieža dēliem diezgan, ko tad vēl pieņemt pie vecām ķibelēm jaunu klāt! «Tiesā viņus cauru gadu vienus pašus vien, tad ar vēl nebirsi iztiesājis, ne izmācījis,» tā pagastā sprieda par Brieža dēliem, īpaši par abiem jaunākajiem, un tas bij patiesīgs vārds.
Spricis atkal redzēja Juri izkūlušos no cilpām. Viņam radās kā skaudība uz Jura. «Tam, pagānam, vienādi laime!» viņš teica nospļaudamies.
Vecais Miķelis ilgi neapgrūtināja pagastu ar savu «vēderu». Beidzot tak nāve par viņu iežēlojās, aizsaukdama viņu no pasaules, kur tas pēdējā laikā vienādi citiem bij mētājies pa kājām. «Vecais krāms» reiz bij norūmējies pie malas, atstādams vairāk platības un svabadības dēliem un sievai Ažai. Vecais Miķelis vairs viņiem neaizņēma rūmes uz pasaules. Viņa dēļ tagad varēja katrs grozīties un izplēsties, kā vien pašam patika.
Reiz tak vecais bij ieņēmies prātīgas domas savā «ulbajā galvā», kā Aža domāja.
Vai nu godādami šādu vecā Mikeļa prātīgo izdarījumu, vai arī izdzirdējuši, ka valsts vecākais vecā Brieža bērēm atvēlējis stopu šņabja, dēli un laulātā draudzene bij kapsētā klāt kā saukti.
Aiz bērnu pateicības, varbūt arī gaidīdami valsts dotā šņabja, dēli gandrīz vieni paši vien aizmeta tēva kapu. Protams, ka šņabītis pēc tādas izkustēšanās nebij smādējams. Skāde tik ka nebij vairāk kā tik tas viens pats stops! Bet ko tur lai dara? Nebij jau miris diezin kāds bagātnieks, bet vecais nabagmājas Miķelis.
Gan tagad dēliem tēva bēda bij nost no kakla, tomēr raižu atlika diezgan arī pēc tā vēl.
Lūk, tas pats valsts vecākais dzinās kā sadedzis aiz galvasnaudas virsū. Un Brieža dēliem bij ieaugusi pārliecināšanās, ka tāda maksas ņemšana un došana tīri veltīga, pavisam lieka. Bet vecākais ar neatlaidās no savas pārliecības un kur ar sevi netika galā, tur sauca tiesu palīgā, jo Juris ar Sprici cita vairs nebijās kā tik spēka un piespiešanas ar varu. «Ko tu viens pret tik daudziem izkarosi - viņi jau, pagāni, visi iet uz vienu roku,» tā dažu labu reiz dzirdēja brāļus nopūšamies, kad bij jāpadodas varai. Gan valsts vecākais cerēja, ka Sprici noņems zaldātos un ka valsis jel uz laiciņu varēs no viņa atkratīties, bet pēc vecā Miķeļa miršanas Spricis, kā savas mātes apgādnieks, nāca vienīgo šķirā. Valsts netika no viņa vaļā.
Tātad - Spricis mātei apgādnieks.
Līdz šim gan viņš vēl mātei nekā nebij iedevis, bet par to jau nav ar nekas, jo apgādnieks jau tiek norakstīts ne tagadnei, bet nākotnei. Kamēr vien vēl Aža spēja, tamēr apgādāja dēlu cik spēdama, nereti pati savai mutei atraudama kumosu, lai tik Spričam nekā netrūktu. Bet laiks nāca, kur Aža tā vairs nespēja. Jau ap Spriča ložu laiku viņa sāka žēloties par «iekšas sāpi», par žņaudzieniem «tukšumos» un par «pakrūti», gan cerēja pati stipri, ka drīz atkal pāries, bet vājība nepārgāja vis: tā palika turpretim lāgiem vēl stiprāka.
Saprotams, ka tagad bij jāmeklē palīdzība. Viņa izgājās pie viena riebēja, pie otra, pie vienas vārdotājas, pie otras, bet vājuma neviens nevarēja «atķert». Ārsti un ārstes, pie kā Aža gāja, ārstēja gandrīz katrs pēc sava sevišķa paraduma, jāsaka, katrs pēc savas specialitātes. Viens deva dzert appūstu kamparšņabi, otrs lika ragus, trešā braucīja, ceturtā spaidīja - bet sāpe «kā neattika, tā neattika». Bij jāmeklē cita, slavenāka ārsta ārpus savas valsts robežām. Tas bij izdaudzināts vecis, kas pie katras «iekšas vainas» (kuras dakteris neviens neprot ārstēt) deva dzert petrolejumu, sajauktu ar siļķu sālījumu, atkal kāds cits specialists, pa pusei lopu ārsts, ārstēja ar trānu un sagrūstām biszālēm, ko vajadzēja nevis smērēt ārpusē, bet iedzert. «Kad tik tu vien, mīļā, dabū šis zāles dibenā, tad par veselību viņu dieviņš pats gādās,» tā ārsts apgalvoja. Gan Aža dzēra vai pašu zēveli iekšā, bet dieviņš ar «veselībiņu» - kavējās. Beidzot viņa gāja pie tālu tālu izslavētām vārdotājām, šīs visas vienojās tanīs domās, ka Ažai esot «vaina». «Tev, mās, «vaina», tur tev neviens vairs nevar palīdzēt, var būt, ja tik vēl ar dievvārdiem, bet dakteris te neviens nekā nedarīs, tur tu, mās, savu naudiņu viņiem tikpat kā zemē nometīsi,» tā šīs slavenās lietpratējas kā vienā mutē Ažai apliecināja. Kā pēdīgo ceļu tad viņai vēl stāstīja vienu «vecīti», kas arī tāpat «tik ar tīriem vārdiem vien» ārstējot; ja šis nepalīdzēšot, tad neviens cits vairs uz pasaules.
Ko bij darīt? «Vecītis» bij tāļu, un Aža jau diezgan iztērējusies, izstaigājusies un izvārgusies, tādēļ bij vien jāpaliek ar mieru mājā. «Vainai» neviens zāļu nav atradis. Kas Ažu uzskatīja, tas tūliņ varēja jau no vaiga pazīt viņu par sirdzēju. Bet otra «vaina», kas līdz ar šo piesitās Ažai, bij vēl grūtāka: viņai sāka uzmākties - bads un trūkums.
Bet Spricis tak apgādnieks?
Tas tiesa, bet mātei apgādnieks viņš bij tik valsts rakstos, ne darbos un palīdzības sniegšanā.
«Spricīt, dēls mīļais, palīdzi nu man ar drusku no savas puses, tu jau redzi, cik man tagad grūti,» tā Aža lūdzās dēla.
«Tad ta brīnums,» dēls atcērt mātei, «kur tad man tās naudas bedres, ko tev dot. Labi redzi, ka man pašam nav, kur tad lai vēl ņemu, ko tev dot?»
«Gan jau tev ar kāda drusciņa paliktu pāri, ja tik vien visu pats nenotērētu un nenodzertu.»
«Ak, vai tad nu tu zini, ka visu nodzeru un notērēju, - vai es tavu dzeru, tavu tērēju?»
«Bet kur tad lai nu es ar tagad ņemu maizi? Ko lai ēdu?»
«Manis dēļ bāz kad salmus vēderā, man priekš tevis nav ne sapelējuša graša.»
Ažai ar visām bēdām apskrējās sirds.
«Vai tādēļ tevi turēju un glabāju kā savu aci pierē, lai vecumā tu mani mērdē badu, sātana gabals, tu - -?»
Aža sāka cilāt savu vārdnīcu.
«Muti ciet, vecā pastala, lūk, ko tev došu,» - un Spricis pacēla dūri mātei tuvu zem paša deguna, «un nu nečīksti vairs!» viņš bargi noteica mātei.
Aža palika klusu, jo redzēja, ka dēls viņas ar citu mantu nevar un negrib apgādāt kā tik ar belzieniem, un to viņa no Spriča dūres nekāroja, zinādama labi, ka tie atstāj iespaidu.
Kur viņai tagad savā trūkumā un vājumā griezties? Kur citur kā «pie valsts»!
Aža tagad stāvēja turpat, kur vecais Miķelis bij stāvējis, un lūdzās tā paša, ko Miķelis lūdzies:
«Apžēlojieties nu par mani, mīļie vecākie, man jāmirst gluži badu.»
«Bet tev tak ir dēls, kas var maizi dot, kādēļ tad nāci pie valsts?» valstsvecākais atbild.
«Dēls jau nu gan ir, bet vai tad viņš man ko dod? Dūri parāda - tā tā maize, ko viņš dod,» un Ača sāk raudāt.
«Un, kad vecais Miķelis lūdzās palīdzības, ko tad tu teici? «Spričam nav jādod, lai dod vecākie dēli.» Lai nu tad ar dod dēls, mēs tev nevaram palīdzēt, un, ja to darītu, tad nāktu pusvalsts palīdzības lūgt,» vecākais atbild Ažai.
«Bet ko lai es iesāku? Es tak esmu beidzamā postā un trūkumā, - kad jau veselība būtu, es nelūgtos, bet jūs jau paši redzat, ka nekā nespēju aiz savas «vainas», un dēls jau ar nekā nedod.»
«Mēs viņu piespiedīsim dot,» vecākais saka Ažai.
«Vai tad viņš klausīs?» Aža atbild neticēdama, labi zinādama, kā Juris un Spricis prata izlocīties to tēva uzturēšanas.
«Vai tad tā mūsu vaina, ka viņš neklausa? Kā tu viņu audzināji no mazām dienām? Vai neesi pati vainīga? Kas mācīja puiku jau no mazām dienām uz meliem, kas aizstāvēja viņa palaidnības kā tu pati? Toreiz, kad tevi savā pļavā noķīlāju, tad tu viņu, vēl mazu bērnu, mācīji melot pie pašas tiesas. Nu viņš tagad tik gudrs, ka pat tiesai grūti ar viņu tikt galā. Un kas tā bij, kas teica, ka Spricīšam nav jādod tēvam maize?» Tā jautāja tas pats saimnieks, Ažas ķīlātājs, kas tagad bij iecelts priekšniekos.
«Nu tagad pati pļauj, ko sējusi,» vecākais saka Ažai.
Aža cieš gluži klusu, jo sajūt, ka tā rūgta patiesība, ko dzirdējusi. Pēdīgi pašas trūkums un posts tai atkal atver muti:
«Tak apžēlojieties nu par mani, mīļie priekšnieki, atvēliet jel kaktiņa nabagmājā, jo bez laika jau nevaru nomirt un rūmē ar manis neviens negrib ņemt.»
«Papriekš mēs vēl lūkosim piespiest dēlu,» vecākais noteic Ažai.
«Par velti gan, par velti! nekā gan nebūs, mīļie vecākie!» Aža saka aiziedama. Viņa sajūt, ka tai divkārt tiek atmaksāts, ko tā vecajam Miķelim darījusi.
«Galu galā tak valstij būs jādod viņai palīdzība,» tas pats priekšnieks saka vecākam, kad Aža izgājusi, «ko no tā nelieša ņems, pie kā viņu piespiedīs?»
«Tīrais posts ar tādiem,» vecākais atteic.
«Un pēdīgi tādam neliešam tak virsroka,» priekšnieks turpina, «gribot negribot valsts tak viņa mātei dos rūmi un maizi nabagmājā, jo vai tad dzīvu cilvēku dzīsi mežā?»
«Nes tu tādus cilvēkus kā slogu - un ko es savā laikā neesmu ar viņiem izkarojies, bet kas tad panākts!? Valstij viņi tīri par slogu, par postu!» vecākais saka nopūzdamies.
«Un pati vien vainīga, - kas cits kā pati? Cilvēka prāts jau, kā raksti saka, ļauns no mazām dienām, bet nevaldi vien tu viņa, neuzliec tam iemauktu, tad bailes redzēt! izaug zvērs, ne cilvēks,» priekšnieks nosaka uz vecākā.

Rudens vakarā, kad pirmais sniegs jau zemi apkaisījis retām pērsliņām, Aža vaidēdama un stenēdama, kā jau laikam cilvēks ar «vainu», velkas pa ceļu, kas aizved uz valstsmāju. Krēsla jau labi pieņēmusies, un vakars būtu daudz tumšāks, ja uzkritušais sniegs to nepārvērstu daudzmaz gaišāku. Aiz skarbā vēja viņa cik spēdama ietinas ciešāk savā vecā vilnainē. Liekas, it kā bez savas pašas veciem kauliem tai vēl būtu kaut kas cits, ko slēpt no saltuma vai arī no garāmgājēju acīm. Kā slēpdamās un bīdamās viņa pēdīgi ievelkas valstsmājā pie kazaka.
Ko viņa te gribēja rudens vakarā?
Viņa bij dabūjusi dzirdēt, ka Spricis ielikts cietumā. Citi stāstīja, ka tas ielikts cietumā dēļ kaušanās krogā, citi atkal, ka esot pieķerts uz pašām pēdām pie zādzības. Bet, lai nu bij kā būdams, Spricis tiešām bij cietumā.
Kamēr valsts vecākais pūlējās Sprici kaut kā piespiest pie mātes apgādāšanas, tamēr šī gāja no vienām durvīm pie otrām - ubagodama. Izdzirdusi, ka Spricis ielikts cietumā, un dabūjusi no kādas līdzcietīgas saimnieces šķēli gaļas un gabalu maizes, viņa vilkās kā spēdama ar to pie dēla uz cietumu.
«Kazak mīļais, pielaid nu mani pie viņa,» tā Aža lūdzās.
«Nevaru, nav brīv,» kazaks atteic.
«Bet es jau nekā slikta negribu, es jau viņam tik atnesu ēst.»
«Tu viņam ēst?» kazaks iesmējās, «un pati mirsti badu! Lai ar cietumnieks, bet neēdis netiek turēts neviens.»
«Par lūgšanu, mīļais kazak, iedod nu gan viņam to, lai viņam ar tiek labāks kumosiņš pie mutes - lai nu viņš kāds, bet manas pašas dēls tak viņš ir.»
«Ko tu te vazājies, ko te meklē?» Spricis, izdzirdis mātes balsi, sauc pa sava būra lodziņu.
«Nesirdies, dēls, nekā, es jau tev atnesu ēst.»
Kazaks beidzot paklausa un pasniedz Ažas atnesto ēdienu Spričam pa lodziņu būrī. -Spricis, kaut ko nesaprotamu rūkdams, aizvelkas ar to uz būra dibenu.
Apmierināta Aža atkal velkas projām.
«Nejēdzīgā!» kazaks nosaka tai no pakaļas.

Vai stāstīt vēl par Spriča turpmāko dzīvi?
Pietiks! Viņa dzīves ceļš jau tiktāļ nospraudīts, ka to skaidri var pārredzēt. Jauks viņš nav, un patīkama te ar nav nekā ko stāstīt. Atgriešanās uz labu vairs nav cerama. Tikai tad, kad viņš būs miris, dzirdēs par viņu vienu vienīgu labu vārdu, un tas būs: «Paldies dievam!»

1891.