APSĪŠU JĒKABS

IZ TAUTAS BILŽU GALERIJAS

VI
PAZUDUŠAIS DĒLS (No saimnieku dzīves)

Saimnieku istabā ziemas svētku eglīte iededzināta. Arī kalpi un kalpu bērni sasaukti pie eglītes, lai ar šiem būtu daļa pie priekiem, kas sevišķi nodomāti tik mazajam saimnieku Gustam. Bet ziemas svētki jau ir svētki, kuros cilvēkam sirds, ja ne vairāk, tad jel pašā svētku vakarā, atveras plašāk pret līdzcilvēkiem, aizmirsdama šai brīdī plaisas un starpības, kas citkārt cilvēkus vienu no otra šķir: augstais nu biedrojas ar zemāko, bagātais ar nabago; skaudība un naids sirdīs it kā aprimst, it kā paliek klusāki, - caur visu sirdīm šaujas kā jausma, ka visi radi, brāļi savā starpā, ka miers virs zemes... Tādēļ arī saimnieku istabā saimnieki ar saimi stāv vienkop laipni un saderīgi ap eglīti kā sadraudzības un mīlestības redzamu zīmi.
«Nāciet jel tuvāk,» saimniece aicina saimes bērnus, «noraujat jūs ar pa ābolam no eglītes!»
«Ej vien droši, Jēcīt, nebīsties, lūk, saimniece pati jau sauc!» tā kalpa sieva drošina savu puisēnu.
Čauks, čauks! Jēcītis pirmais no kalpu bērniem savām pastaliņām piečaukstina pie eglītes un spīdošām acīm norauj skaistu ābolu.
«Neņem! neņem!» sešgadu vecais saimnieku Gustapiņš kliedz, «tā mana eglīte!»
Jēcis nezin, ko darīt ar savu ābolu, bet Gustiņš sāk raudāt, tādēļ saimniece mierinādama saka Jēcītim:
«Atdod ar Gustiņam ābolu!»
Jēcītis asarainām acīm paklausa. Bet saimniece grib arī viņu apmierināt un iepriecināt, tādēļ, Gustiņam nemanot, viņa apdāvina Jēcīti un citus kalpu bērnus, kas, redzēdami Jēcīša izjaukto prieku, palikuši eglītei atstatu, - pilnām saujām ābolu. Jēcītim asaras gan projām, bet acis tam vairs nespīd tik spoži kā pirmāk, jo saimnieces dotie āboli visi kopā nav tik vērtes kā tas viens vienīgais, kas svecīšu gaišumā tik skaists karājās pie Gustiņa eglītes.
Žēlām acīm viņš noskatās Gustiņā. Cik viņš gan laimīgs! Visa tā skaistā eglīte pieder viņam.
Kalpa puisēna mazo sirdi jau agri aizņem aukstā vēsma, kas nākusi no ziemeļiem, kur valda ziema - manta, kur stāv ledus kalni, saucami «mans un tavs».
Jēcītis jau agri dabū just: visa tu nedrīksti iekārot.
Gustiņš: visu, ko gribu, varu dabūt.
Bet bērni drīz aizmirst skumdinājumu vai pāridarījumu, un šai ziņā mēs, pieaugušie, ar viņiem nespējam mēroties: viņi mums te tālu priekšā, mēs viņu nepanākam.
Jēcītis ar jau aizmirsis Gustiņa liegto ābolu un tagad skrien priecīgs līdz ar Gustu ap eglīti, kurai sveces jau apdzisušas. Gustiņš ir braucējs, Jēcis - zirgs, uzņēmies visus zirga pienākumus un nastas.
Plīks! plīks! Gustiņš laiž ar mazo paladziņu «zirgam» Jēcītim, kas tad skrien jo ātrāk, un braucējs svelpdams dodas pakaļ.
Plīks, plīks! Gustiņš par ciešāk uzvilcis zirgam ar pātagu, jo «zirgs» saviebj ģīmi uz raudāšanu un brauka ar roku pa iesisto vietu.
Jēcītim zirga uzdevums tak izliekas par grūtu, viņš priecājas, ka «lielais Pēteris» uzņemas izpildīt viņa vietu.
Plīks, plīks! Gustiņš dod, ko māk, ar pātagu lielajam zirgam, un Lielais Pēteris zviedz pēc katra sitiena un skriedams tirpina kāju, kurai iesists ar pātagu.
«Dod, dod krietni lielajam bērim!» māte skubina Gustiņu, «tam bieza āda.»
Un Gustiņš dod ar, ko māk. Un lielais «bēris» zviedz un tirpina kājas pēc katra sitiena. Visiem lieli smiekli.
«Nu, vai tu ar negribi par zirgu?» Lielais Pēteris vaicā Gustiņam.
«Gribu gan, bet bez pātagas,» Gustiņš atbild. Un tad atkal abi brauc, lomas pārmijuši, ap eglīti.
«Palūk, cik gudrs Gustiņš,» māte nodomā pie sevis.
Redzam, ka Mežnoru saimnieku Gustiņam augšana pie tēva un mātes viegla, tāda, ka vieglākas un labākas nevar vēlēties. Viņa vecāki ar jau lāga cilvēki, labsirdīgi, godīgi, gājēji kalpi par viņiem ar nekā nežēlojas - dzīvo dažu labu gadu no vietas pie viņiem. Tik mazajam Gustapiņam vien viņi nekā nevar aizliegt. Un ko tad gan bērns ar neiespējamo prasa, kādus kakladarbus tad nu puisēns ar dara? Nāks puisēns pie prāta un saprašanas, būs arī puikas blēņas atmestas. Tagad tik to var vēlēties, ka puisēniņam būtu drusciņ mazāk ietiepības un pašgalvības, nekā tam jau ir, un ka viņš dažreiz «pa jokiem» nebūtu pārgalvīgs un uzkundzīgs.
Jau ziemas svētku vakarā redzējām, ka Gustiņam ļoti patīk rīkoties ar pātagu. Pāra gadu vēlāk viņš tāpat «pa jokiem» ar pātagu izmēģina pie Lielā Pētera ādas biezumu un izturīgumu, lai arī Pēteris nemaz nav uzņēmies būt par zirgu.
«Paliec mierā, Gustiņ!» Pēteris saka gandrīz ar dusmām, laikam tādēļ, ka ar visu «biezo ādu» sajutis pātagu.
«Nepalikšu vis!» Gustiņš mudīgi atteic un velk vēlreiz ar pātagu Lielajam Pēterim.
Pēterim pacietība beigta, viņš izrauj pātagu un laikam iesit Gustiņam? Nē, tā vis Lielais Pēteris nedara, jo priekš tādas atgaiņāšanās viņš par lielu un Gustiņš turpretī par mazu, turklāt saticība ar saimniekiem arī tik laba, ka tā nevar darīt, - viņš tik izrauj Gustiņam pātagu un aizbāž to aiz spāres, kur Gustiņš tās nevar dabūt rokā. Bet arī ar šādu lietas galu Gustiņš nav mierā, viņš tik «laiž tauri vaļā» un aiziet pie mātes sūdzēt.
«Otrreiz tā ar vis nedari, Lielais Pēteris jau joku neprot,» tā māte apmierina Gustiņu. «Vai tad tev ar citam nebija ko sist?»
Gustiņš turpmāk pātagu izmēģina pie zirgiem un govīm vai cūkām, un šie daudz labāki šai ziņā par Lielo Pēteri, tie nesaka nemaz: «Paliec mierā, Gustiņ!» -Ja viņi nav piesieti, tad tie vienkārši bēg prom, un, ja piesieti, tad tik laipni, ka pacieš, kamēr Gustam gribas mest mieru.
Vai tad nu ar liela nelaime, ka Gustiņš parīda suni uz govīm vai cūkām - kurš puisēns tad tai vecumā tāpat nedara?
Kas tad nu bērna blēņas aplūkos ar vairojamo glāzi? - tā šķiet Gusta vecākiem.
Gusts līdz šim varēja lielīties, ka vēl ne reizi no tēva vai mātes nebija dabūjis kūliena. Kūliens viņam bija vēl pavisam svešs un nebaudīts. Bet reiz tak viņam bij itin tuvu jāiepazīstas ar pērienu, kaut gan ne no tēva vai mātes rokas.
Māte lēja saimei launaga putru bļodās. Krusttēvs, Gusta tēvabrālis, no amata galdnieks, runājās, Mežnorās atnācis, ar brāļasievu - Gusta māti. Uzreiz Gustiņš, nezin ko iedomājies, ko neiedomājies, iespļāva vienā ēdiena bļodā.
Māte iztrūkusies skatījās uz nedarba darītāju. «Kam ta darīji, Gustiņ? Tā vairs tu ne reizi nedari!»
«Palaidni, loc nu pats bļodu laukā, vai domā, ka tie, kam tas jāēd, suņi ir?» krusttēvs bārās.
«Un vai tu ar nezini, kas nu jādara?» krusttēvs uzrunāja saimnieci.
«Tā viņš vēl ne reizi nebija darījis,» saimniece teica, saliedama bļodu samazgās.
«Tu domā, ka tas vien bij, ko domāju,» Gusta krusttēvs teica, «ņem pašu priekšā un nosukā!»
«Lai nu atbrauc pats no lauka mājā,» saimniece teic, krusttēvam.
«Nu, tad zini, ka nekas puikam nenotiks, jūs jau abi esat pret viņu mīksti,» krusttēvs atteica.
«Nāc šurp, krustdēl, es tevi drusku pamācīšu.» Un, Gustiņu saķēris aiz svārkiem, viņš to krietni iepēra ar kārkla viciņu, kas tam par laimi vai Gustiņam par nelaimi bija rokā.
Gustiņš kliedza, kā jau laikam perams.
«Tā, nu pieminēsi krusttēvu!» viņš teica, puisēnu palaizdams vaļā.
«Pēter, kam tu tā darīji, tas ir mūsu bērns, - par to mēs esam,» saimniece, no bailēm atžirbusi, bārās ar vīrabrāli, jo viss tas bij noticis tik ātri, ka māte nebij spējusi tā ne kavēt, ne dēla paglābt. «Skat nu, kā bērns raud!»
«Lai raud, - vēlāk raudāsi pati, ja bērnam ļausi visu vaļu,» krusttēvs teica aizejot, zinādams, ka ilgāk vairs nevar būt ciemiņš, un nenāca ilgi uz Mežnoriem.
Šo pērienu Gustiņš tiešām ilgi pieminēja, jo tas bij viņa vienīgais audzināšanas pēriens.
Ar «Gustapiņu» tagad būsim diezgan jau iepazinušies, tā ka viņa turpmāko dzīvi varēsim aplūkot vairāk sakarā, jo tā jau svarīgāka par priekšējo.

Gadu četrpadsmit vecu Mežnoru Gustafu Mežgaili pieņem un ieraksta pilsētas apriņķa skolas apakšējā klasē par skolēnu.
Tēvam jāatstāj dēls viens pats pilsētā, jāpamet pilsētas dzīvei un iespaidiem. Un laucinieka tēvam tas nenākas viegli.
«Turiet vien par viņu bēdu, ka nedodas uz blēņām un palaidnībām,» Mežnors lūdza «cienīgmāti», pie kuras Gustu bij nodevis maizē. «Mēs, vecāki, jau nevaram tālumā paši nekā redzēt, ne dzirdēt, kā bērns dzīvo un uzvedas, un, ja ar kādreiz atbrauktu, ko tad tur ar redzētu? Bet jūs jau redzat viņu ik dienas, zem jūsu acīm lai nu viņš dzīvo.»
«Gan, gan, Mežgaiļu tēv, par to gādāšu,» cienīgmāte viņam solījās, par kuru viņam bij teikts, ka tā dodot labu ēdienu kopšanu un esot arī laipnīga ar bērniem.
Šķirdamies tēvs vēl teica Gustam:
«Dzīvo vien godīgi, gan jau mēs ar brauksim tevi aplūkot. Tev jau nu te ar vēl paliek Liepnieku puikas, jūs jau būsiet paši kopā kā vienas skolas un vienas valsts bērni. Neraudi nekā! Gan ies labi!»
Tad, iedevis Gustam labu ķešas naudu, tēvs, smagi nopūties, aizbrauca uz māju.
Pirmajā pusgadā Gustam sekmes nebija sliktas, otrā pusgadā gan drusku mazākas, bet tomēr pietiekošas, lai varētu tikt pāri uz nākošu klasi, kur arī Liepnieka puikas bij pārcelti. Bet otrā gadā Gustam sāka iet atpakaļ: viņš palika pakaļ mācībās un ielaidās stipri vien palaidnībās. Tāds virziens Gusta skolas dzīvē sākās it īpaši no tā laika, kad «vecais Fricis» ienāca tai pašā kortelī un klasē, kur Mežgaiļu Gustafs. Katrs te nu, zinams, kāros zināt, kas tas tāds bija par «veco Frici»? Te jāizskaidro, ka, pirmkārt, viņš vēl nemaz nebij vecs, bija tik gadu vecāks par Gustu un, otrkārt ka viņam nemaz nebij Fricis vārdā, bet pavisam cits vārds. Pie «vecā Friča» nosaukuma viņš bij ticis nejauši. Tas bij gadījies tā. Vēstures stundā skolotājs viņam bij jautājis: «Kā sauca pirmo romiešu ķēniņu?» Uz ko šis bez kavēšanās droši atbildējis: «Par Fridriķi Lielo.» Domājams, kādi smiekli par to sacēlās visā klasē! Bet pēc stundas katrs viņu apsveicināja:
«E, Fridriķi Lielais!» «Skat, skat, lūk, kur Fridriķis Lielais!» «Nē, tas par garu, Fridriķis Lielais,» kāds atjautīgs skolēns teica, «sauksim viņu īsāki par «veco Frici».» Lielas gaviles sacēlās pa visu klasi: «Jā, jā, tā gan, tā gan - par «veco Frici», cik brangi, cik jocīgi!» Tā visā pulkā atskanēja. To viens vien būtu viņu tā saucis, tad «Fricis» to būtu izkāvis kulakiem, kurā ziņā viņš bij uzskatāms par lietpratēju, bet visai klasei viņš nekā nevarēja darīt. «Vecais Fricis» palikt no šā brīža viņam par nosaukumu, kā zinisks nosaukums par krietno vēstures prašanu jeb kā akademisks grads par trijo gadu studijām apakšējā klasē.
Šis nupat minētais «vecais Fricis», pēc gadiem ticis pāri uz otro klasi, nodomāja arī še apmesties uz ilgāku laiku, jo tāda ātra steigšanās no vienas klases otrā nebij Fricim nemaz pa prātam, jo viņš bij pamatīgas dabas, kaut gan skolotāji teica, ka viņš esot «pirmā numura sliņķis».
Tāds bija Gusta jaunais biedris, no kā Gusts, diemžēl, sāka mācīties un skatīties. «Vecā Friča» vaina nebija vienīgi milzuma slinkums, bet viņam pielipa vēl daudz citu ļaunāku īpašību, kuras gandrīz visas Gusts piesavinājās tādā mērā, ka spēja viņās iemanīties. Fricis bija turīgas dzimtes, kurā bij daudz labu «tantiņu», kas «veco Frici» bagātīgi apgādāja ar ķešas naudu. Un Fricis prata viņu izlietot tā, ka tam nereti vien uznāca trūkums. Tad, zinams, atkal bija jāpārdomā, kā tikt no jauna pie graša. Un Fricis ar nebij muļķis izdomāt tam derīgus līdzekļus. Kad trūkums bij klāt, tad kritis laida savas skolas grāmatas pa puscenai no rokas un ņēma no grāmatu tirgotāja jaunas uz rēķina, jo Fricim bij atvēlēts ņemt līdz zināmai summai. Kad atkal bij nauda, tad Fricis gāja konditorejās, bodēs un pirka, ko sirds kāroja. Biedris viņš Gustam nebij slikts, jo dalīja visu uz pusēm, bet neaizmirsa arī aplinkus pieminēt, ka Gustam pienāktos darīt tāpat. Un, kad nu Gusts savas ķešas naudas, ar ko tēvs nebija skops, tā vēl nemācēja pārvaldīt kā Fricis, tad Fricis Gustu draudzīgi pamācīja. Fricis zināja, kur, par piemēru, augusta pusgada sākumā dabūjami vislabākie āboli, plūmes vai ogas, - kur konditorejā bez kūkām varēa arī nodzert pudeli limonades, kur dabūt arī pudeli bairīša, jo Fricis domāja, ka jau pienācis tas vecums, kur limonadi vien dzert par kaunu, kur jāapskatās jau pēc vīrišķīgākiem dzērieniem. Arī papirosus Fricis neaizmirsa un gādāja par vietu, kur varētu droši uzvilkt dūmu. Vārdu sakot, Fricis bij smalks putns. Tā saimējot ar ķešas naudu, arī Gustam sāka rasties naudas trūkums. Kā tikt pie jaunas? Fricis pamācīja: «Raksti tēvam, ka tev vajaga jaunu grāmatu un rakstāmlietu vai viņš ko zin, cik tev vajag?» Gusts paklausīja kārdinātājam, un, lūk, nauda no tēva drīz bij klāt. «Vai tev neteicu, ka tā izdosies?» Fricis priecādamies teica Gustam, «gan otrreiz izdomāsim atkal ko citu.»
Saprotams, ka gādājot par pašu izpriecāšanos, «vecajam Fricim» ar Gustu nevarēja nekā lāgā iet uz priekšu ar mācībām. Fricim bij jau aprasta lieta stāvēt sliņķa slavā, bet Gustam tak no iesākuma bij neparasts pamazām noslīdēt nemācētāju pulkā. Lai Gustu jo vairāk dabūtu savā varā, tad Fricis to lūkoja atšķirt no Liepnieku puikām. «Ko tu ar tiem «bifeļiem» biedrojies,» viņš teica, «gan tiksim mēs ar cauri.» Un, zinams, viņi raudzīja ar tikt cauri, kaut gan citādi nekā Liepnieku puikas. Fricis arī še bij Gustam par priekšzīmi kā jau visās lietās. Nekā nemācīdamies un nemācēdams, Fricis sēdēja pakaļgalā, uz ko viņam bij monopola tiesības, un lūkoja aizvien aizvilkties aiz kāda lielāka skolnieka muguras, sakrāva tad vēl labākas drošības dēļ sev priekšā lielu blāķi grāmatu, piestiprinādams aiz tā no grāmatas izrautu lapiņu, no kuras bij uzdots mācīties, un, tā kā skolotājs stundā reti vien piestaigāja uz Friča galu, tad bieži vien viņš izkūlās cauri, tā nolasīdams. Arī Gusts bij piespiests ķerties pie šāda līdzekļa, ja negribēja palikt vēlāk mācīties brīvlaikā. Viņam par laimi vai nelaimi priekšā sēdēja polis Stolbovskis ar brīnum platu muguru. Aiz šā aizrāvies, Gusts aiz viņa muguras kā aiz sienas varēja darīt, ko vien gribēja. Stolbovskis bij labsirdīgs un paļāva Gustam aizstiprināt pakaļā aiz savas apkakles izrauto lapiņu, no kuras tad Gusts, kaut gan iesākumā vēl pabailīgs, nolasīja kā pats labais mācētājs. Pēc beigtas stundas «vecais Fricis» šo varoņa darbu apsveicināja ar lielu prieku. «Tu jau sāc palikt manīgāks,» viņš teica Gustam, «redz, vai nav vieglāk tikt šitā cauri nekā tērēt velti laiku pie grāmatas?» Turpmāk Gusts bieži vien lūdza Stolbovski: «Nekusties, lūdzams, kad mani uzsauc!», un šis arī paklausīja.
Savā tēva mājā Gusts bij ieradis, kā jau redzējām, citus niekot, uzkundzēties vai aiztikt vārdiem. Laukskolā gan šī īpašība tika stipri vien apmākta, bet pilsētas vaļīgākā dzīvē un īpaši «vecā Friča» vadībā, viņa sāka audzin augt lielumā. Gusts aiztika ne vien savus pazīstamos skolas biedrus, bet vēlāk sāka aizskart arī svešus, kā, piemēram, pilsētas privatģimnazijas apakšējo klašu skolēnus un amata mācekļus. Bet ne ikreiz viņam ar to izdevās gludeni. Vienu tādu gadījumu, kur viņam citu aizskaršanas dēļ izgāja jo plāni, Gusts gan laikam savu laiku nebūs piemirsis, tādēļ to arī še pieminēsim.
Notikums bija šāds:
Reiz ziemā uz slidotavas Gusts pamanīja trīs ģimnazistus un, no Friča ieklausījies, uzkliedz tiem: «Ihr seid Knoten!» (jūs esat resgaļi) un tad pats metās bēgt. Bet ģimnazisti devās tam pakaļ un noķēruši pievilka Gustu pie āliņģa, kur tad - viens, div, trīs - mērcēja pēc takts Gustu kā sveci trīsreiz ūdenī, maksādami tam ar auksto peldinājumu par visām agrākām reizēm. Gusts aiz aukstuma nespēja ne pakliegt - un ko tas ar līdzētu? Cilvēku nebij nekādu tuvumā. Slapjš kā žurcēns Gusts devās uz māju. Par laimi laiks nebij auksts, un Gusts tik ar vieglu apsalumos pārlaida šo ķibeles gadījumu.
Vai vēl plašāk aplūkot Gusta skolas dzīvi? Man šķiet, ka ir tā kā tā jau plaši diezgan, lai varētu noskārst, kā Gusts auga un mācījās un kāds viņš tādos apstākļos varēja izaugt.
Gada galā abus Liepnieku puikas pārcēla uz virsklasi, bet Gusts ar savu sirdsdraugu «veco Frici» palika sēdam turpat, kur bijuši.
Gusta tēvs tagad gan noprata, ka ar dēlu neiet vairs labi, bet nezināja lāgā, ko īsti ar Gustu darīt, vai ņemt no skolas ārā, vai vēl sūtīt tāļāk. Beidzot viņš tak nosprieda, ka Gusts vēl jāsūta skolā, jo negribēja jau ar savu dēlu palikt kaunā pret Liepnieku, kam, tukšākam mantā, ar saviem dēliem veicās it labi. Mežnors tik nodomāja «cienīgmātei» jo ciešāk lūgt, lai labāk uzskata Gustu nekā līdz šim.
Cienīgmāte nebij slikta, - viņa bij laipna, deva tiešām labu ēdienu, apkopa labi, bet bija tik - par mīkstu pret saviem kopjamiem. Viņa negribēja, ka ciešākas pievaldīšanas dēļ bērni aizietu no viņas nost uz citu korteli, tādēļ lūkoja iztikt ar lēnumu. Kad tēvs par Gustu runāja, tad viņa vainas lielo pusi nogrieza uz Frici, kā tas tiešām ar bija, bet Gustu aizstāvēja. Gusts palika pie viņas. Bet kā dabūt Frici no korteļa projām? Par laimi Frici drīz «izsvieda», jo viņa varoņa darbu mērs bij pārpārīm pilns un izdevīgs gadījums bij sviešanas brīdi tik paskubinājis. «Vecais Fricis» šķīrās no skolas uz mūžīgiem laikiem, pamezdams tajā tik sava vārda un darbu piemiņu.
Nu varētu domāt, ka Gusts sāks laboties. Tā ar gan rādījās, bet «vecais Fricis» bij laidis par daudz dziļas saknes Gusta sirdī, tā ka Gusta vēlākā dzīve un darbi turpinājās «vecā Friča» garā. Šķirdamies Fricis daudz no savām īpašībām bij kā piemiņu atstājis Gustam: melot, pievilt, slinkot un meklēt vieglu dzīvi.
Neparedzēdams Gusta skolā vadīšanai citādi gala, tēvs, klausīdams prātīgu padomu, vēlāk nodeva Gustu kortelī un maizē pie kāda tās pašas skolas skolotāja, lai gan maksa te bij daudz dārgāka nekā vecajā vietā. Ciešā uzraudzībā stāvot, Gusts pusotra gada vēlāk kā Liepnieku dēli atstāja skolu, ne vieglāk izspiedies caur gala eksamu kā kamielis caur «adatas aci».

Gusts bij drīz divdesmit gadu vecs, kad izstājās no skolas. Laiks jau sen tik vecam kaut ko iesākt, bet ko lai iesāk? Mājā nākt un turēties pie zemes darba, tas Gustam nepatika. Viņš gribēja lūkot pilsētā vietu, jo pilsētas dzīve viņam bij daudz labāk iepatikusies par lauku dzīvi.
Pirmo vietu Gusts atrada telegrafa dienestā, bet dienesta ciešā kārtība un rīcība viņam drīz apnika; bez tam peļņa jau bija iesākumā maza, - tēvam viss, kas vajadzīgs uzturam, bij jādod klāt, - Gusts tādēļ šo vietu pēc gada atstāja un pārgāja pasta dienestā. Še bij tā pati vaina, kas pirmā vietā: noliktā stundā būt savā vietā Gustam nebij pa prātam, alga tāpat maza, - saprotams, šī vieta arī bij jāatstāj. Bet ne tik Gusts vien bij nemierā ar vietu, - vieta arī bij nemierā ar Gustu. Priekšnieki skatījās uz to, cik daudz uzticības un kārtības Gusts spēja parādīt dienestā, un, atraduši, ka maz var viņam uzticēt un uz viņa paļauties, - viņi drīz vien būtu Gustu atlaiduši, ja šis pats nebūtu atstājies labprāt. Trešo vietu Gustam izgadījās dabūt kādas tiesas kanclejā. Šī vieta viņam labāk patika par agrākajām. Lai gan arī te darbam bij savas noliktas stundas, tomēr viena lieta viņam še patika: bieža satikšanās ar prāvniekiem. Dažs labs no tiem uzaicināja Gustu sev līdz uz viesnīcu nodzert «glāzi» alus, kas Gustam ļoti labi patika. Cits atkal gribēja no Gusta dabūt kaut ko zināt par savām aktīm, par savas sūdzības lietas stāvokli,- beigas no visa arvien bija - aicināt Gustu līdz uz viesnīcu, kur slikti, zinams, neklājās.
Bet ne tik prāvnieki vien vilka Gustu uz viesnīcu, viņa draugi un biedri to darīja vēl biežāk. Saka gan, ka īsts draugs esot reta manta, bet Gustam šās retās mantas bij ļoti daudz. Ai, cik Gustafam Mežgailim nebij draugu! Te viens, te otrs: «Gustaf, Gustaf!» -Katrs viņu grib dabūt sev tuvumā. Nedomāsim no pasaules un cilvēkiem tik jauni, ka Gustam tēva dotā krietnā uzturas nauda pievilka tādu pulku draugu, domāsim, ka tā bij īsta draudzība, kas draugus saistīja pie Gusta, - tā draudzība, kas nemeklē sava labuma.
Pametīsim mēs arī drusku acis, kā Gustam klājas viesnīcā. Pašulaik Gusts kaut ko stāsta saviem draugiem:
«Un, kā mēs braucām ar muižkungu Klibaunu, tā mums pretim brauc vecītis savām platām ragavām. «Griez ceļu, veci!» Šis pretim: «Nevaru, kungi, gluži aizputināts.» Ko, tu nevari? Redzēsim! Un plīks, plīks! Es viņam ar pātagu pa muguru un pa ģīmi, kamēr vecis sāk saukt: «Au, au! apžēlojaties, kungi, esat jel cilvēki!» Mēs tik laižam garām tā ka šis iegāžas grāvī ar visu, kas ragavās, - un mēs kā vēji projām.»
Draugi skaļiem smiekliem apsveic Gusta varoņa darbu.
«Tu esi manīgs zēns, dzer uz to, dzer!»
«Bet kad nu vecītis jūs sūdz?» kāds svešinieks, kas savrūp klausījies, ievaicājās Gustam.
Gusts saraujas, it kā atminēdamies vecīša, kam acis pēc sitiena bij pieskrējušas pilnas asaru, bet tad kā nopurinājies viegli atteic:
«Vecis mani sūdzēt? par ko tad?»
«Par tiem sitieniem, protams,» tā svešais.
«E, niekus, tas sūdzēt! Tas jau izlikās tik bailīgs, ka valsts kazakam aiz pazemības nobučotu roku, ne vēl nāktu pie tiesas mani sūdzēt!»
«Bet kad nu viņš tomēr saņemtu dūšu?» Tā svešais.
«Ko niekus, tas paliks savā aizkrāsnē! Dzersim labāk!» Gusts nobeidz sarunu un dzer ar saviem draugiem.
Vecītis gan ar tiešām gāja pie tiesas žēloties, bet tādēļ, ka Gusts ar Klibaunu liecnieku trūkuma dēļ visu noliedza, tad sūdzētājs spriedumā nepanāca nekā. Bet sūdzībai tak bij cits panākums: tiesas kungs, kura kanclejā Gusts bij pieņemts, dzirdējis par šo lietu, ticēja pilnīgi sūdzībai un gada galā aiz šā iemesla atlaida Gustu un pieņēma viņa vietā citu.
Varbūt Gusts savās līdzšinējās vietās būtu turējies krietnāk un ilgāk, ja viņš būtu spiests no savas vietas vien ņemt uzturu un apģērbu, bet Gusts jau it labi zināja, ka Mežnoros arvien būs patversme, ja citur tās nekur vairs neradīsies.
Gusts apskatījās gan pēc jaunas vietas, bet draugi tam deva padomu: «Ko velti arvien meklējies būt citiem par apakšnieku? Tu vari dzīvot savā mājā pats par kungu, un, ja tādu māju kā Mežnorus sāktu vien apkop pēc jaunlaiku paražas tad redzētu vēl, ko Mežnori ienestu.» Gusts pārdomāja, ka nebūtu ar slikti palikt mājā par saimnieku, bet tad vien, ja tēvs viņam atdod māju rokā kā pilnīgam valdītājam. Tēvs pārlika, ka dēla dzīve mājā iznāktu daudz lētāka nekā pilsētā, jo nebij mazums, ko gadā dēlam vajadzēja dot uz pilsētu, un bij mierā, ka Gusts nāk mājā par saimnieku. Ja tad ar Gustam mājā izietu tas pats, kas pilsētā - tā tēvs domāja, - tad tak viņa acs ar to redzētu, kur nauda paliek, un viņam būtu vēl palīgs saimniecībā. Arī ar to tēvs drīz apmierinājās, ka Gusts paliek par īsto saimnieku - kam tad galā māja citam piederētu, ja ne Gustam?
«Nenovelc svārku agrāk, kamēr vēl neej gulēt - ka pēcāk nesalsti!» tā viņam gan bij liedzis brālis Pēteris - galdnieks, Gusta krusttēvs; uz ko Gusts nekad neturēja laba prāta - un tagad pēc šā padoma jo mazāk, - bet galu galā tak Gusta prāts notika: tēvs bij ar mieru atdot Gustam māju. «Kas tad es mājā būšu, ja manā rokā nav visa saimnieka darīšana? Kurš kalps tad manis bīsies?» tā Gusts tēvam bij licis pie sirds. Tēvs to ar saprata, un tā Gusts ar divdesmitčetri gadiem uzņēma Mežnoru saimniecību.
Mežnoros daudz kas bij jāpārgroza - Gusts, kā smalks pilsētas kungs, nevarēja būt mierā ar mājas veco ietaisi. Kamēr jauns ērbeģis vēl nebija uzcelts, to pašu veco vajadzēja izlabot, izbalsināt un Gusta istabu iztapsēt.
Dārzs - mājas jaukums. Mežnoriem bij gluži labs ābeļu dārzs, kam gar malām un pa vidiem bij arī labi daudz vecu, kuplu lapu koku. Varēja ar šo dārzu būt gluži mierā, bet Gustam viņš vairs nebij pa prātam, jo nebij pēc jaunlaiku iekārtas. Te vajadzēja vilkt celiņu gareniski un šķērsām, un, kur koks par kavēkli gadījās priekšā, tur tas bij jānocērt. Pirmais koks, kam Gusts gribēja likt cirvi pie saknes, bij vecā ābele, kas ar saviem zariem aizklāja Gusta istabai logu un «pūdēja jumtu», kā Gusts teica.
«To nu gan ne,» tēvs liedza, arī māte lūdza: «Tā gan, dēls, nedari,» atminēdamās, ka zem vecās ābeles Gusts, mazs būdams, bij rušinājies smiltīm un paši daudzreiz karstā laikā atraduši zem ābeles vēsu pavēni.
«Vai nu tīri no paša pirmā gala sāksi postīt?» tēvs pārmeta Gustam. «Papriekš iestādi un kop, un gaidi, kamēr koks tāds pieaug, tad redzēsi, vai tev vēl būs prieks viņu nocirst? Katrs tak papriekš stāda, ne nocērt.» Gusts neatbildēja ne vārda, jo viņa domas bij - papriekš izcirst, tad stādīt, bet, kad tēvs bij izgājis laukā, viņš puišiem pavēlēja ābeli nocirst, ar to izrādīdams, ka viņa gribai jānotiek. Tēvs ar māli, ieraudzījuši padarīto, izbijušies un ar žēlumu uzskatīja veco, nocirsto koku; kam vairs nekad nebij ziedēt Mežnoru loga priekšā - un sirdī neparedzēja nekā laba no Gusta saimēšanas. Klusām asaras slaucīdama, māte noskatījās, kā ābeli sazāģēja malkā un nokrāva pie ielas, - vai kā paredzēdama, ka vēlāk būs vēl jāraud pēc daudz mīļāka nekā ābeles.
Maza apmierināšanās ābeles dēļ vecākiem bij tā, ka Gusts ar lielu lūgšanu no saviem turpmākiem dārza pārlabošanas jeb, labāk sakot, izciršanas darbiem atsacījās, atlikdams tos uz citu gadu.
Otra jauna lieta Mežnoru zemkopībā, kas māti iztraucēja un tēvu salīdzināja, bij tā: Gusts mēģinājumam vienu pūravietu lika apsēt ar rapšiem. Par šā jaunā iedoma iemeslu jāsaka kādi vārdi.
Draudzē bij dibinājusies zemkopības biedrība, kurai arī apkārtējie muižnieki bij par biedriem. Gusts, kā jauns «zemkopis», iestājās šai biedrībā par biedri un, gribēdams biedrības darbošanos arī no savas puses sekmēt, apņēmās dot pamācījumus par lopu barošanu. Vecākie saimnieki, to dzirdēdami, tikko varēja savaldīt smieklus, Gustam klātesot, bet aiz muguras nevarēja nosmieties vien: «Tad ta nu gan āzis būšot par dārznieku! Tas, kas lopu kūts gadiem nav redzējis un kustonim ne saujiņas pasniedzis, tas došot pamācības! Un kad jel pats no zemes kopšanas būtu ko mācījies!» Bet ziņkārīgi bij visi uz Gusta izskaidrojumu, jo katrs cerēja dabūt dzirdēt retus jokus.
Lai nu nebūtu no citu izmēģinājumiem vien jārunā, tad jaunais Mežgailis nosprieda pats darīt mēģinājumu ar rapšiem, no kuru sēklām viņš domāja spiest eļļu. Pa ausu galam viņš bij dzirdējis, ka eļļas rauši esot ļoti laba lopu barība. Gusta nodoms bij ar dabūto rapšu eļļu taisīt lopu barojamos raušus. Šim nodomam, tā viņš domāja, piekristu varbūt muižnieki un ieskaitītu viņu par gudru zemkopi. Māte, kā saimniece, pirmā bij jāiepazīstina ar jauno lopu barību, tādēļ Gusts tai teica:
«Uz rudeni tev būs jācep govīm rauši!»
Māte izbijusies uzskatīja Gustu, domādama, vai Gusts nav zaudējis prātu.
«Nebrīnies nekā, būs vien jācep!» Gusts teica.
«Bet dēls, es jau tev vienam vēl nemāku un nespēju izcept lāga raušu, ko tad nu visai kūtij piecepšu - un kur tad mēs tik daudz tauku ņemsim?»
«Ar taukiem viņi ar nav jācep, bet ar eļļu!»
«Bet eļļa jau būs vēl dārgāka.»
«Nebūs vis, kad paši sējam rapšus, no kuriem spiedīs eļļu.»
«Bet, dēls, kur tad pieņemsim tik daudz pannu, ko cept?»
Gusts apdomājās. «Raušus varēs arī vārīt,» viņš teica.
«Bet tad jau būs zupa,» māte teica - «un no kā tad tie rauši jātaisa?»
«No auzu miltiem.»
«Ak tā! -un eļļa jāvāra?» māte, priecīgāka palikusi, ievaicājās, jo viņai ausa drusku gaisma, ka eļļas rauši laikam vārāmi tāpat kā kluču putra un ka Gusts laikam to runā tik aiz lielas gudrības.
«Vai saproti?» Gusts vaicāja mātei.
«Ja nu jāvāra, tad varbūt, dēls, ka izvārītu ar, bet ko nu mēs, zemnieki, savas govis tik smalki izbarosim, lai nu baro kungi savas tā, mums jau, paldies dievam, vēl nav trūcis ne āboliņa, nedz miltu.»
Bet rapši tika iesēti. Kaimiņi brīnējās, ka jaunais Mežnors iesējis savā tīrumā «pērkoņus», un smējās par to. Bet Gusts domāja: gan vēlāk redzēsim, kurš gudrāks! Vecais Mežnors skaitās, cikreiz uzskatīja dzelteno rapšu lauku, un reiz, Gustam mājā neesot, lika nopļaut rapšus un sakraut blāķī kā vīķus.
«Saime pārklausījusies,» tēvs aizbildinājās dēlam. Gusts izbāra pļāvējus, teikdamies skādi «dubulti» no viņu lona atrēķināt, - rapši bij un palika priekš tā gada nopļauti, un jāsaka, ka klusām Gustam pašam tas ar bij pa prātam, to viņš tiešām nezināja, ko ar rapšiem iesākt. Gustam bij pār labu, ka izlikšanās dēļ vainu par rapšiem varēja griezt uz citiem. Arī mātei raušu bēda novēlās kā nasta no sirds - visi bij apmierināti. Turpmāk Mežnoros vairs nerunāja ne par rapšiem, nedz eļļas raušiem, tik vien kaimiņi smējās par Gustu kā tīrie zobgaļi. Arī nodomātais Gusta pamācījums par lopu barošanu netika biedrībā nekad dzirdēts, - neizdevušies rapši un rauši pie tā bij vainīgi.
Gusta jaunie iegrozījumi saimniecībā nebij par patikšanu ne vecajiem Mežnoriem, nedz arī kalpiem - tie visi vairāk vai mazāk izdevās rapšu un raušu gadījumam līdzīgi. Vecie lūkoja tādus Gusta nodomus aizkavēt vai izrunāt, un kalpi bij veco klusi piekritēji. Gusts juta, ka saime viņam lāgā neklausa, un tādēļ sāka ar to rāties, nīsties un sūdzēties. Dažu dienestnieku atlaida, dažam atvilka kāda nekāda iemesla dēļ no lona - nebij vēl gads galā, kad puse no saimes bij vai nu atlaista, vai aizgājusi. Vecajiem Mežnoriem tas bij pavisam neierasts, jo saticība ar saimi viņiem no gadu gadiem bij pati labā. Saime un vecie daudzmaz kā atspirga, kad Gusts izbrauca laukā, kas gadījās diezgan bieži. Un kur tad gan jaunam saimniekam nav braukšana? Bij dzirdams kur viesīgs vakars. teatris vai koncerts, - Gustam vajadzēja būt tur, jo vajadzēja jau apskatīties Mežnoriem pēc jaunas saimnieces. Protams, ka saimnieces goda kandidates Gustu labi ievēroja, kas slaiks augumā, dzeltenām, garām ūsām, lepni ģērbies, izskatījās tīri vai kā barons. Un kā tad lai Gusts viņu neievērotu? Viņš visvairāk biedrojās, kā jau praktisks zemkopis, ar tādām mātesmeitām, kam dzirdēja smagu pūru un kas skolotas kā jau arī viņš pats. Nebij ilgi, kad viņam jau bij savijušās tuvākas saites ar «jaunkundzi», kam minētās īpašības un kas tai ziņā Gustam bij līdzīga, ka no saimniecības nekā nezināja, kas lopu kūti pazina tik no savas mātes stāstiem, no kuriem viņa noprata ka kūtī nebūt nebij patīkami un omulīgi - pat ne paskatīties.
Bet vēl vienu Gusta īpašību esam piemirsuši pieminēt, kurn viņu piekopa īpaši pēc teatriem, koncertiem un viesīgiem vakariem, tā bij viņa - kāršu spēle, saprotams, uz naudas. Gustam bij savi pazīstami: muižkungi, tirgotāji, krodznieki, šiem Gusts piebiedrojās kādā klusā kaktiņā «izprovēt roku», jo, iepazinies ar šo lietu pilsētā, viņš vairs nebij svešnieks naudas spēlei. Bet, vēl labi neiestrādājies un neiemanījies Gusts biedriem bij labs cērpams auniņš, jo bieži vien pameta. Gan Gusts cerēja iemantot pazaudēto, bet iekrita arvien dziļāk, un kurš naudas spēlētājs, lai ar mācētājs, palicis bagāts? -Tādēļ gandrīz ik reizes atbrauca mājā dienā otrā, trešā, gluži saīdzis aiz paģirām un tukšā maka. Gulta bij pirmā, ko Gusts apsveicināja un neatstāja agrāk - līdz dullums pārgājis. Vecajiem gan rieba tāda Gusta dzīve - par spēli jau viņi nekā nezināja - un tāda zirga kavēšana, bet ko tad lai dara? Jaunajiem tak ar jāpajauj sava daļa izpriecāšanās un vaļas.
Vecie sāka klusām jau nožēlot, ka atdevuši māju Gustam tik laiku, un žēlojās jo vairāk, kad tiem vēl pašā vecumā - piedzima otrs dēls. Gustam tas bij kā pērkoņa spēriens - puse mantas un mājas uzreiz bij pagalam. Protams, ka tāds gaidāms zaudējums nebij viegli aprodams Gustam kā cilvēkam, kas ar visu prātu dzinās «dzīvi baudīt». Arī tēvs un māte sāka jau klaji runāt par pusmājas norakstīšanu jaunākam dēlam Valdiņam. Krusttēvs Pēteris, zinams, skubināt skubināja viņus izdarīt šādu nodomu. Bet nu Gusts ar grozījās citāds. Viņš saimniecības lietas, kuras jau viņam bij pa pusei apnikušas, jāva vadīt vecajiem pilnīgi pēc viņu prāta. Vecie, zinams, par to palika daudz uzticīgāki Gustam. Arī laukā braukšanu Gusts stipri vien pamazināja, un, ja brauca, tad arī atbrauca laikāk mājā.
«Ko jūs tur nu mokāties ar to mantas norakstīšanu Valdiņam,» Gusts teica vecajiem, «paciešaties nu vēl tik kādu gadiņu, - man, redzat, tur var iznākt visāds labums. Ja nu domāju reiz precēties, tad man tak tā ir labāk, un vai tad «viņa» - te Gusts minēja saviem vecākiem par iepazīšanos ar minēto jaunkundzi - nāktu pie tāda pusmājnieka kā manis? Bet var būt, ka man pavisam nav vajadzīgs Mežnoru, ja es, kas zin, varbūt aizietu kur iegātņos! Paciešaties vien, vai nu māju kas aiznesīs, gan jau to var izdarīt arī vēlāk.»
Vecie ieskatīja, ka tādam izskaidrojumam savs pamats, un pavilcināja norakstīšanu.
To vien Gusts ar bij gaidījis un sāka drīz laisties darīšanās ar Glūniņu. Te drusku iepazīsimies ar Glūniņa kungu!
Glūniņš bij tirgotājs un krodznieks - krogu viņš izrentēja citam, bet pats darbojās ar veikalu. Viņa bagātību rēķināja uz vismaz pussimta tūkstošu. Glūniņš bij jau pāri pusmūžā, gludi nodzītu, patuklu, smaidošu seju. Kas viņu tuvāk nepazina, varēja noturēt viņu no seja par pagļēvu vai padumju, ja vien pāris cieti iespiedušos grumbiņu starp uzacīm un ap lūpām nerādītu, ka viņam piemīt arī stingrība un nelokāms prāts. Viņa sejs nekad nezaudēja ierastās smaidīšanas, ne laipnības, - viņš nekad neskaitās, nedusmojās, allaž rādījās lēns un laipnīgs un ar to ļoti ievilka citus cilvēkus pie sevis uzticībā, - bet, kas Glūniņu tuvāk pazina, tas zināja, ka viņš arī varēja būt ciets kā akmens, ka mīkstināt viņu nevarēja ne žēlošanās, nedz asaras, ja vien labums un ienākums bij viņa pusē. Veikalā viņš nevīla un nemānīja ne ar svaru, ne mēru - un ar to lielu pulku iemantoja sev piekritēju, bet tie, kam bij gadījies iepazīties ar Glūniņa cieto dabu, tie bij turīgu tēvu dēli, māju mantinieki - «zaļi dzīvotāji» un arī vecāki saimnieki, «jautras dzīves mīļotāji». Glūniņš manīgi skatījās, kā samedīt sev tādus «vājniekus», kas sirga zaļās dzīves dēļ ar mūžīgu naudas badu, un tad apkopa tos, kā nācās. Šie, protams, krita uz Glūniņu kā mušas uz medu, bet ieskrēja viņa makā kā mušas zirnekļa tīklā. Galā gan atjēdzās, kur ieskrējuši, bet tad jau bij par vēlu, - laipni smaidošu seju Glūniņš noklausījās vienaldzīgi viņu lūgšanās un vaimanās, laipni smaidīdams, viņš lika viņu tēvu mājas uz solīšanu - un, laipni smaidīdams, tās nopirka par savām. Arvien laipni, bet - negrozāmi! tā bij viņa dzīves mācība un veda viņu droši pie mērķa. Šiem tādiem «zaļi dzīvotājiem» Glūniņš bij kā soģis: bez līdzcietības un žēlastības viņš izpildīja savus spriedumus ar tādu pašu akmeņa vienaldzīgumu, ar kādu liktenis izpilda savus.
Ar šo vīru Gusts ielaidās darīšanās, - mums nevajag būt pareģiem, lai varētu atminēt, kāds bij viņu gals.
Ne par velti Gusts, pilsētā būdams, bij iepazinies ar obligācijām un viņu nozīmi. Viņš steigšus pietaisīja obligacijas par pilnu mājas vērtību un ieķīlāja tās vienu pēc otras pie Glūniņa, saņemdams pretim naudu, ko «uzdzīvot».
Kādu gadu liekulīgi pievaldījies, Gusts, atradis drošu naudas avotu, sāka dzīvot vēl nebēdīgāki kā agrāk. Nauda tagad putēja gan dzerot, gan spēlējot - un vai tad Gustam viņas trūka? Kur ar mājas ienākumu nepietika, tur palīgs nāca no obligacijām. Gan vecāki Gustu lūdza dzīvot prātīgāki un taupīgāki, turēties vairāk pie mājas, bet Gusts aizbildinājās ar to, ka jaunekļa dzīve esot citādāka nekā veco dzīve un ka «viņas» acīs viņš nevarot izrādīties, «galvu nodūris». Vecajiem šis iepriecinājums par ceramo bagāto vedeklu labi patika, arī Gusts par to iepriecinājās, un varbūt šis nodoms būtu noticis, ja Glūniņš, bīdamies, ka Gusts viņam neizsprūk, nebūtu klusām pačukstējis «viņas» tēvam par Gusta patieso mantas stāvokli.
Gusta precību cerības iznīka kā migla - un par errastībām viņš sāka dzīvot jo nebēdīgāki. Pilsētā veciem draugiem viņš bij kārots viesis, bet ne mazāk arī viesnīcas apkalpotājiem, kam Gusts naudas pilnībā dažreiz iedeva dzeramnaudas vien katram ne mazāk par rubli, domādams, ka muižnieki tāpat dara. Bet mājā kalpi kurnēja par to, ka jaunais saimnieks neizmaksājot algas, lai gan sen jau nāktos to dabūt, un apvainoja tēvu, ka tas dēlam līdz esot tāds pats «blēdis». Vecais Mežnors tāda nepatiesa pārmetuma nevarēja panest un maksāja kalpiem pats no sava vecā naudas palieka, lai nebūtu nevainīgam jāklausās kalpu valodās. Tagad ilgāk vecie Mežnori ar nekavējās norakstīt pusmājas mazajam Valdiņam un apmierinājās ar to, ka tā daļa tak būšot viņam droša, ja ar Gusts savu, kā paredzams, izputināšot. Gusts par izdarīto mājas norakstīšanu pie pagasttiesas klusām tik smējās, jo viņš zināja, ka tā bij par vēlu. Bet mājas kopdzīve vecākiem ar Gustu bij palikusi par tīrām mokām. Te nelīdzēja ne vecāku pārmetumi, ne lūgšanas, nedz asaras. Gusts no savas dzīves nebij atturams; viņš vēlās kā akmens no kalna lejā Gusta naudas bedre pie Glūniņa drīz bij aizsalusi - naudas trūkums bij klāt. Vēl Gustam gan bij pēdējā obligacija rokā, bet tās neviens neņēma pretim - pat Glūniņš ne. Ar šo Gusts aizbrauca uz pilsētu, cerēdams dabūt tai kādu pretim ņēmēju. Zirgu tikko piesējis viesnīcas sētā, pats devās meklēt glābēja ar naudu. Kamēr Gusts staigāja no viena «ārsta» pie otra, tamēr zirgs sniega putenī sala sētā neapsegts, nebarots. Sētas puisis, kas citkārt nezin kā Gusta zirgu bagātās dzeramnaudas dēļ bij apkopis, tagad, kur divreiz jau palicis gluži tukšā, nelikās par to ne zinot. Nabaga lops trīsēja aiz aukstuma.
«Tik daudz gan tevis vēl žēlošu,» puisis teica uz zirga, «ka apsegšu, ja deķis būs kamanās, jo tu jau neesi vainīgs,» un izdarīja arī savu solījumu. Zirgs, manījis, ka tak kāds cilvēks arī par viņu iežēlojies, sāka bubināt.
«A, tu skaiti pātarus!» sētas puisis runājās tālāk, «ko tad lai ar citu dara, ja nav pašam līdz ne auzu, nedz siena un mūsu kungs uz rēķina ne vairs dod tev kā, ne tavam kungam.»
«Ak, tu bubini vēl arvienu! Pag, es tevi vēl vairāk pažēlošu: varbūt tu gribi dzert?»
«Še, dzer,» puisis teica, paceldams spaini zirgam pie mutes, «tā? -tu negribi vis dzert! Saprotu, tukšā dūšā, neēdušam nevienam lāgā negribas dzert, - nezin vai tavam kungam ar nav tāpat?»
«Bet garš laiks gan tev te vienam sniegputenī, ko tu sadarīsi visu garu nakti, jo kungs jau labi ja uz rīta pusi pārnāks? Ak tā? Tu lasi sludinājumu, - kavē nu ar laiku. Tu tak boksterēt laikam māki?» «L-ie-lie, l-a-la, liela ga-la izrāde,» puisis lēni boksterēja zirgam priekšā. «Vai saproti, tā ir tā izrāde, kur izrāda to galu? Laikam tu saproti, jo esi dzīvojis pie skolotiem, gan jau jūs drīz abi ar kungu redzēsiet to izrādi, kur izrāda to galu! hi, hi, hi!» Puisis smiedamies iegāja istabā, atstādams salstošo lopiņu vienu pie sienas, kur tam priekšā bij pielipināts sludinājums ar «lielo galā izrādi».
Kā sētas puisis paredzējis, tā arī bij: Gusts tik uz rīta pusi pārnāca un tūliņ sēdās zirgā, neprasījis, vai tas ēdis vai neēdis. Gusta kalpiem tiešām neklājās labi, to sajuta saime, to zirdziņš, arī viņš būtu savu muti atdarījis uz kurnēšanu, ja vien būtu spējis. Bet saīdzis bij arī pats Gusts. Gan viņš obligaciju laimīgi vēl bij izdevis, bet tikpat nelaimīgi arī pusi no dabūtās naudas uz kārtīm pametis. Tā nu gan nebij neierasta lieta - bet pie beidzamās naudas tak drusku nepatīkama. Un tad vēl viena jauna pilsētā dzirdēta ziņa darīja Gustu nemierīgu: Glūniņš pie tiesas bij uzsacījis savas obligacijas. «Lielā galā izrāde» bij klāt.
«Pirmoreiz! -Kas sola vairāk? Otroreiz! Trešoreiz! -pauks!» Pavasarī ūtrupes āmurs klaudzēja Mežnoros. Katrs āmura klaudziens gāja vecajiem Mežnoriem kā dūriens caur sirdi; āmurs aizklaudzināja viņu mantu, izpostīja viņu dzīvi un padarīja mazo Valdiņu - viņu vienīgo vecuma prieku par tukšu nabadziņu. Tēvs, žēlabu sagrauzts, noskatījās, kā no staļļa izveda pēdējo zirgu, māte raudādama glāstīja pēdējo no kūts izvesto gotiņu un aitiņu, ko pati uzaudzējusi un kopusi - jāšķiras bij no visa. Un ai, cik grūta tāda šķiršanās, kaut arī tik no mantas!
Mežnoru māja un dzīve bij gājušas postā kā vecos laikos Elus nams - vai ne aiz tās pašas vainas?
Pašu bērna pievilti un apzagti, vecie Mežgaiļi iziet no mājas, kur lējuši sviedrus, kur piedzīvojuši vecumu, bet mūža vakarā izdzīti ar spieķi rokā, kā nabagi - caur pašu dēlu. «Tā mūs pievilt un apmānīt! Tā apzagt mazo Valdiņu, kam tagad kā nabagu bērnam jāaiziet pasaulē!» vecie Mežgaiļi raud, atstādami veco pajumtu, ar ko pa ilgajiem gadiem kā augtin saauguši kopā. Bet, lai gan piecu gadu vecais Valdiņš tas visvairāk aplaupītais - viņš tomēr visjautrākais. Viņš lēkdams tek vecākiem un krusttēvam Pēterim pa priekšu un grib noķert mazo putniņu, kas ceļmalā uz krūma apmeties, un nenoskumst nemaz, ja ar tas nav izdevies. Viņš nemaz nesaprot, cik grūti brālis pie viņa noziedzies, viņš priecādamies rāda vecākiem un krusttēvam Gusta veco, tukšo portmaneju: «Man Gusta maks, man Gusta maks!» Vecie žēli pasmaida par Valdiņu, tad atkal klausās krusttēva Pētera vārdos:
«Tā paša Gusta dēļ jau mēs gan vis nesatikām īsti kā brālis ar brāli, bet nu, kur jums pašiem arī acis par viņu vaļā - dzīvosim atkal kā labi brāļi. Visu mūžu stāvēdams pie ēvelbeņķa, esmu tak ko saēvelējis, jūs nu droši varat nodzīvot manā pajumtē - manās divās istabās pietiks rūmes mums visiem. Un mazo Valdiņu, to ņemšu sev par dēlu un, ja dievs palīdzēs, izaudzēšu to citādu, nekā Gusts izaudzis.»
«Nepiemini viņa!» vecais Mežnors saka brālim, «mēs no viņa negribam ne dzirdēt!»
«Par apsmieklu mūs padarījis pasaulei!» māte raud, «ko mēs tā glabājām un kopām kā savu acuraugu.»

Vecie Mežnori apmetās Miltiņos pie brāļa - galdnieka. Glūniņš saņēma Mežnorus. Bet kur tad Gusts? Tas drīz pēc konkursa izsludinājuma bij atstājis pazaudēto tēva māju, pārvērzdams vēl naudā ko spēdams, un tad devies svešumā. Dzirdēja, ka viņš atradis vietu leišos, kādā muižā par rakstvedi, bet tad vēlāk citi stāstīja, ka esot no turienes aizdzīts, citi, ka pat aizbēdzis. Vecāki no viņa nekā nezināja. Pēcāk pēdas viņam pavisam nozuda. Kas ar viņu bij noticis? Neviens to nezināja.

Vairāk nekā četri gadi pēc tam pagājuši.
Skarbs novembra vējš pūš pa kailajiem rugājiem un pa kailo birzi, saceldams virpuļos nobirušās lapas. Vārnas, pūļos griezdamās, kliedz un brēc, notupušās bērzos, kā bēdādamās par gaidāmiem bada laikiem. Beidzot kā norunājušās apmetas birzs vidū, vecajā eglē, gribēdamas te noturēt vispārēju sapulci, kurā jāapspriež padomi, kā visvieglāk un labāk pavadīt grūto tukšo ziemas laiku. Sapulce ļoti trokšņaina, te, kā liekas, trūkst krietna sapulces vadoņa, jo katra te brēc un kliedz, ko māk, gribēdama ar kliegšanu tikt ievērota.
Šis sapulces troksnis ir iztraucējis vientuļo pusmūža cilvēku, kas te vecās egles dobumā apsēdies, kā aizvēja un miera meklēdams.
Vakars jau drīz klāt. Caur birzi var manīt sārto vakara pusi, kur saule laižas rietēt. Atkal šā vientuļā cilvēka sirdī mostas tā pati vecā cīnīšanās un baiļošanās kā vakar šai pašā vietā ap šo laiku. «Vai iet vai neiet? Vai griezties atpakaļ svešumā un pazust bez vēsts? Vai viņiem tā nebūs vieglāk un labāk?» «Bet var būt, ka tomēr viņiem kādā sirds kaktiņā vecā mīlestība vēl priekš manis būs paglabājusies, varbūt viņi tak manis nedzīs atpakaļ? Un ko tad es no viņiem vairāk prasu, kā kurā citā vietā: «Dieva dēļ maizes un pajumta naktij!»?» tā viņš domā pie sevis. «Ai, ai, cik grūtuma, cik bēdu viņiem manis dēļ nācis! Vai tiešām lai iedrošinos vēlreiz nākt viņu acīs? Bet viņi tak manis neatstums!» Viņa sirdi rodas drošība kā apliecinājums, ka mīlestība uz viņu tais sirdīs nekad nevarēja izdzist. «Iešu pie tēva - pie mātes,» viņš nodomā sevī, «sacīšu tāpat kā pazudušais dēls bībelē: «Es neesmu cienīgs, ka jūs mani vēl saucat par savu dēlu.».» Asaras viņam sāk tecēt pār vaigiem. «Lūk, tas tēvs līdzībā tak iežēlojās par savu pazudušo dēlu, viņš to pazina, viņš tam krita ap kaklu un raudāja - un piedeva visu, un veda to savā namā, un apģērba labākās drēbēs - vai tad mani vecāki būs cietsirdīgāki? Un, ja tad viņi mani pieņems, tad tak tik vien lūgšu: ļaujiet man te nomirt, jo es jau atnāku še tikai mirt, - mirt ne svešumā, bet pie jums, jūsu paspārnē.» Tā pats sevi iedrošinājies, Gusts krēslā iziet no birzs un aiziet uz Miltiņiem, kur tēvs, māte un Valdiņš. Viņš sāk iet ātrāk gan aiz iekšēja nemiera, gan aiz aukstuma, un nokaunējies viņš noskatās uz savu apģērbu, kas vietvietām rāda plikumu, kur aukstais vējš svilinādams ķeras klāt.
Gusts jau krusttēva mājiņai pienācis - bet priekšiņā viņš kā nedrošs, kā šaubīdamies apstājas - grūts viņam pirmais solis pār slieksni, - grūtāks nekā viss garais ceļš no svešuma līdz šejienei.
...«Gust, vai tu tāds pie mums atnācis?» Māte pirmā viņu pazīst, lai ar Gusts ne vārda nav teicis, un, raudādama dēlam ap kaklu kritusi, to mutē un glauda: «Dēls, dēls! vai tu nu atkal pie mums!» viņa raud un nespēj cita nekā teikt kā tik tos pašus vārdus vien: «Vai tu, dēls, - vai tu?» Un tēvs ar pienācis klāt, raud pie dēla vaiga: «Vai tu Gust, tu atnāci?» Tad abi, tēvs un māte, skatās Gustā: «Kāds tu nonīcis, kāds novājējis!» un spiežas jo ciešāk pie dēla. Sirdis vecākiem vai lūst, uzskatot savu bērnu tik nonīkušu, nevaldāms žēlums atkal izplūst jaunās asarās, bet tam līdz biedrojas arī prieks, - prieks par to, ka viņš atkal pie mums, - lai kāds būdams, bet nu ir pie mums!
Arī Valdiņš iedrošinājies pieiet svešajam klāt - un ļaujas no tā apķerties... Gusts nespēj runāt, tik raudāt.
Neizprotama tā mīlestība, kas pēc tik daudz grūtuma, bēdu un kauna var piedot un sacīt: lai aizmirsts tas, kas pagājis un pārciests.
Ja Gusts varbūt spirgts un vesels - varbūt labos apstākļos pārnāktu pie vecākiem, nezin vai viņu sirdis tad būtu tik drīz gatavas piedot un aizmirst, bet tagad, kur viņš, pēdējā postā noslīcis, atnācis pie viņiem, - viņi nekavējas dot piedošanu tam, kas viņas lūdzas, lai arī tās nav pelnījis. Māte sameklē kādus gabalus no Gusta paša agrākajām drēbēm, kas vēl palikušas pie viņiem, un tad pārģērbušos sēdina viņu pie galda, kur uzlikusi siltu ēdienu. Paēdis Gusts pēc ilga laika dabū atkal gulēt siltā gultā. Cik patīkami viņam sajūtams atkal kārtīgas dzīves labums!
«Piedod, krusttēv, piedod, - es jau te ilgi negribu palikt, ne jūs apgrūtināt,» tā Gusts otrā dienā lūdz krusttēvu, kas pārbraucis no lauka mājā ar dēļiem.
«Paliec nu ar manis dēļ,» krusttēvs saka, «es jau ar tevis prom negribu dzīt, ja jau tēvs ar māti tevi pieņem.»

* * *

Dienu no dienas Gusta veselība jo vairāk sagurst, asais sarkanums vaigu galos paliek arvien skaidrāks, nedabiski spulgojošās acis jo nemierīgākas, un kāss sausāks un īsāks. Bet, lai ar viņš pagalam nespēcīgs, dzīvība tak vēl viņu kā katru diloņa vājnieku vilina: var būt, var būt, ka vēl paliek labāk. «Ak, kaut jel paliktu vesels, tad tak lūkotu dzīvot citādu dzīvi!» tā Gusts nopūšas. Viņam šķiet, ka tagad priekš jaunas, labākas dzīves viņam netrūktu spēka. Bet kāss uznāk atkal stiprāks un spiež viņu nomocījušos likties gultā. Viņš uzskata mazo Valdiņu, kas uzcītīgi mācās savās grāmatās.
Kāds viņš paklausīgs un labs, no Gusta tiepības un nepaklausības tam nav ne zīmes!
Gusts mierīgi skatās mazajā Valdiņā, viņam šķiet, ka brāļa - puisēna sejā atspīdētu kā spoguļa priekšā viņa paša sejs no bērnu gadiem. Cik Valdiņš vēl tīrs un nevainīgs! Ak, kaut viņš cauru mūžu varētu paturēt tādu bērna nevainību, tādu bērna prātu! -tā Gusts klusām domā sevī. Kaut pasaule to tāpat nepieviltu un nesamaitātu kā viņu!
«Pasaule paiet un viņas kārība,» Valdiņš klusām skaita savā grāmatiņā, - Gustu šie vārdi aizņem sirds dibenā. Visa viņa dzīve no bērna kājas līdz šim iet gar viņa gara acīm, un visā savā mūžā viņš tak neatrod nekā laba, kas viņu šai brīdī apmierinātu vai iedrošinātu. Sirdsapziņa viņam pamodusies, tā soda, moka viņu, - nedod miera ne dienām, nedz naktīm. Visā viņa īsā mūžā cik ir «pasaule» un atkal «pasaule», kas viņu vilinājusi, kam viņš paka; skrējis, ne sapnī neiedomādamies meklēt kaut kā pastāvīga, nepametama. Un cik ļoti viņš mīlējis pasauli ar viņas priekiem! Visu, visu viņš atdevis, lai baudītu viņu, lai apreibtu viņas priekos viņš atdevis savu godu, tikumu, labu slavu, labu sirdsapziņu - visu to kā maksu pret pasaules labumu, jau pat no jaunām dienām - bet ko par to mantojis? It nenieka. Pasaule viņu pievīlusi, pamezdama viņu tukšu, izsalkušu un izslāpušu. Viņš dzēris no viņas akas - bet palicis, kā bijis, izslāpis, viņš baudījis no viņas labumu galda - bet tak palicis izsalcis. Miera viņš nav atradis, un miera, vienīgi miera vien viņam tagad kārojās - lai jel reiz aprimtu mokas krūtīs, lai apdzistu uguns sirdī, ko pamodusies sirdsapziņa sakūrusi. Ak, kaut jel viņš tik kādus gadus varētu savu dzīvi turpināt, - no gala sākt kā Valdiņš - tā laime viņam pagājusi, un tās viņš ar nekāro, kaut jel spētu vēl pa šiem gadiem rādīt, ka palicis par citu cilvēku. Cik krietni izauguši abi Liepnieki! Viņš vēl tagad redz viņus kā zaļokšņus, cienījamus vīrus un sevi viņu priekšā kā noskrandojušu ubagu, kas no viņiem lūdzās palīdzības. Vai arī viņš nevarētu tāds būt, ja vien nebūtu uzskrējis uz posta ceļa? Bet nu par vēlu - par vēlu!
Viņš aizklāj acis rokām, it kā negribēdams redzēt visu to tēlu, kas nesaukti un neaicināti viņam uzmācas. Bet, lai ar kā viņš pūlējas neskatīties un aizmirst, - viens tēls tak viņam arvien stāv priekšā: vecītis, asaru pilnām acīm ceļmalā stāvēdams, kas aiz raudām drebošā balsī runā, pārmet viņam un skatās savādiem, neizprotamiem skatieniem uz viņu it kā lūgdamies, kā saukdams atriebšanas. Šās asaru pilnās acis, tās deg viņam sirdī kā divi kvēlošas ogles! Tad vecāki, - pievilti, izstumti no savas ilgu gadu dzīves, apzagtais brālis, paša nelietīgais mūžs - viss tagad savienojas par nepārejošām, degošām mokām. Ak, kaut jel viens viņu izrautu no šām mokām! Visgrūtākās viņas naktī, kad viss klusu, un visgaišāki soda nesēji tēli tad, kad viss tumšs!
Vai neviena nav, kas atpestītu viņu no šām mokām?
Ziemas svētku eglīte spīd Miltiņos. Krusttēvs to Valdiņam gādājis. Viņa piecelta tuvāk pie Gusta gultas, lai viņš vieglāk to varētu redzēt. Valdiņš ar citiem ataicinātiem bērniem dzied: «Ak neizteicama, ak nenobeidzama!» Klusas asaras veļas pār vājnieka vaigiem, kas aizkustināts kā bērns skatās spožajās svecītēs. Arī viņu aizņēmis prieks kā laimīga atmiņa no bērnu dienām, - šis prieks līdzīgs bērna priekam, kas atkal atnācis pie viņa gluži tuvu, viņam pašā acu priekšā. Dziesma apklust, svecītes pamazām izdziest -- arī vājnieks gultā apklusis. Asaras vēl palikušas aizvērtajās acīs, bet pār viņa seju pārklājies miers, - kādu nāve atnes. Pasaulei vairs ar kluso gulētāju nav daļas, viņš šķīries no tās.

Vasarā Gusta kaps rūpīgi apkopts. Vecāku rokas viegli nolasa katru uzbirušu zariņu, ciekurzīti vai skujiņu, vai nodzeltējušu lapiņu un aptausta lēnām rokām kapa zālītes un puķītes, Valdiņš skaistu meža puķu pušķi uzlicis brāļa kapam.
Kā uz sauli, kas caur lietu spīd, tā vecāki skatās no vecākā dēla kapa uz Valdiņu, kas tāds spirgts un modrīgs puisēns, - vienīgā viņu cerība. Bet māte saka: «Labi, ka Gusts te guļ, ka nav svešumā. Te varu pieiet, te varu izraudāties, te zinu, kur viņa galviņa nolikta, te zinu., ka viņš vairs neklīst pa pasauli, te zinu viņa kā mājā.»
«Mīlestība nekad nebeidzas: tā panes visu, tā piedod visu.»

1891.