APSĪŠU JĒKABS

SVEŠOS ĻAUDĪS

1. skats
DUMBRĀJOS

Kas par Dumbrājiem? Kur šie ir? - Nāc man līdz, es tevi, ja patīk, turp aizvedīšu! Bet ievēro, ja gribi tikt Dumbrājos, tad tev vajag būt labam nācējam vai arī labam gājējam, kas tas pats, - ja esi braucējs, tad tev tik viegli vis neklāsies aizsniegt Dumbrājus, kā to jau viņu vārds rāda. Tātad kājām, kurām tev vajag būt stiprām un izturīgām! Braukt brauksim citureiz, kad vairs par ceļa mērķi nebūs Silmuižas Dumbrāji. Iesim!
Pa labo roku paliek mazā koka baznīciņa ar nosūnojušo torni, kas tikko spēj savu sirmo galvu pacelt pāri par baznīcdārza veco, sarepušo priežu un bērzu galotnēm, - pa kreiso kapsēta upes malā, kur mums tiltā jāiet pāri. Viņa no baznīcas tik tālu, ka šī mazā, bet mīlīgā zvana balss dzirdama kapos gandrīz tādā pašā skaidrumā, ka ar šo attālumu tā vēl patīkamāka. Taisni pašā vidū starp šīm abām māsām, baznīcu un kapsētu, nometies kā trešais - garais filozofs, sarkanjumtis baznīckrogs, it kā šis gribētu būt par vidotāju starp abām nopietnām vietām. Viņš pilnīgs eksemplars savā ziņā, tam netrūkst ne abu stadulu - vācu un zemnieku - kurus viņš, tas ir, vācus un zemniekus, kā īsts kosmopolits grib sabiedrot savā iekšienē, - ne arī iepretim bodītes, kur pārdod spičkas un tabaku, ziepes un sukuru, un tā tālāk.
Ceļš mūs drīz noved pie tilta, kas pārstiepies par še ne visai plato upi. Kas šī tāda par upi ir, to jau tu atminēsi, kad teikšu, ka viņa viena no mūsu tēvijas jaukajām upēm, kas te gan vēl, kā jau palaikam jaunībā, maziņa, bet sava mūža beigumā izplētusies īsti liela; viņai īsti tur gals, kur mūsu nākošai stāsta bildei iesākums. Nu tu skaidri zināsi. Tātad tiltā jau arī esam pāri un ejam pa gludo, labi kopto lielceļu uz priekšu. Labi kopts viņš tiešām saucams, šis lielceļš: lielākie akmentiņi rūpīgi nokasīti malā, grāvīši iztīrīti - viss pēc ceļu uzrauga pavēles - uz mata! Pa to iedams, tu domā: ja tā līdz galam, kam tad mums kājām iet? Bet nespried par agru. Kādas verstis gājušiem, mums jau pa ceļmalām rādās meži. Valoda mums tūliņ arī griežas uz mežiem, ka tie mūsu tēvijā dien no dienas vairāk izzūd un ar šiem iet mazumā arī pašas tēvijas jaukums. Kā lai jel viņus kopt un sargāt, kā glābt no izpostīšanas? Tā spriežot, mums priekšā necik tālu smalcītē sāņus viensliežu ciema celiņš, pa to mēs nogriežamies no gludā lielceļa, atstādami kulturas dāvātos labumus un uzņemdami dabas uzliktos grūtumus. No kulturas uz dabu! Vai tu mierā ar šo izmaiņu? Vai tev, Lata sievai, nav tā žēl, kas pakaļā?
Kādu versti gājušiem, mums pretim klajums. Šī klajuma pakalnā ciems, kurā dzīvo divi pušelnieki, kā to no divi ērbeģiem redzam, kas viens otram krūtis pretim sagriezuši laikam tāpat kā savstarpīgā satiksmē viņu kungi - īpašnieki un iemītnieki, tādēļ ka viens otram par daudz tuvu. Rudzi laukos, kā jau augusta mēneša ceļa jūtīs, lielāko tiesu nokulti, kaut gan kaimiņiem abiem tikai viena pati kopas rija, - kuras dēļ dažu labu reiz ķilda būs sanākusi. Tagad redz cilvēkus strādājam te pie liniem, te pie vasarāja, no kura jau šur tur izstiepjas labi slaidi miežu blāķi. Diena ir sausa, silta un mīlīga. Kas vien spēj rokas cilāt, tas laukā pie darba. Tikai mazie zēni, vēl ganu vecuma neaizsniegušie, garām apiņkārtīm apbruņojušies, lūko pie retajām, vecām ābelēm, kas tāpat bez sētas aug, notraukt pa ābolam, kaut gan tev grūti tos tur ieraudzīt. Bet šiem maziem mediniekiem žirgtākas acis kā tev, tie dažu labu lapās paslēpušos medījumu zin ieraudzīt un novadīt zemē, ja ne ar labu, tad ar ļaunu, lai tas nonāk kad arī ar visu zaru - kad tik zemē. Palūk, kā šie notrauktā ābola dēļ plūcas! Ja daudz vēl būtu ābelei galā, tad gan laikam iztiktu bez plēšanās. Bet kad tad tēviem laika domāt dārzu kopt un taisīt, kur rokas pašiem pilnas darba?
Tu prasi, vai šie jau Dumbrāji? Nē, draugs - pacieties! Labi, ja ar saules rietu tur nonākam, un tagad tik vēl launags, kuru gan patlaban dzērves, gaisā klaigādamas, taisās aiznest uz silto zemi. Projām launags, projām launaglaika īsā atpūta, projām kalpa vīriņam arī launaglaika pīpīte - saimniekam vien dzērves, badakāses, izdara labumu! -Tātad Dumbrāji šie vis te nav, - tie ir Dzirnupmuižas Spēlmani, nevis tādēļ tā iesaukti, ka viņu iemītnieki būtu diezin kādi muzikanti, bet tādēļ, ka Dzirnupkungs, kā ļaudis stāsta, tos uz kārtīm novinnējis Silmuižas kungam, kam vairs nebijis naudas, ko pretim likt. Tālab arī Spēlmaņiem visapkārt Silmuižas zeme, tik vien paši Dzirnupes.
Bet nu atkal uz priekšu!
Spēlmaņu mālu zeme nobeidzas, sākas atkal smiltaine, sīkām priedītēm un paegļiem noaugusi. Tad nāk sausas ganības, tad vēl pārs ciemu, un atkal tādi paši sīkmežu siliņi. Aiz šiem pakalnu starpā ieraugām paprāvu meža ezeriņu, vairāk kā versti garu un kādu pusversti platu. Vientulīgs ļoti šāds meža ezers, pakalniņi smiltaini un kaili, reti kur uz tiem redz kādu sakrupušu priedīti, visur tikai smilts - baltā smilts, ko vējš putina. Uz viena no ezera pakalniņiem tikpat vientulīga vienīgā šī ezera zvejnieka būda, lubu jumtu, veca un nokvēpusi, tai līdzās pārs sānu ēku, no kurām viena laikam būs niecīga rija ar tikpat niecīgu piedarbu, jo Purviņezera zvejnieks pastarpām nodarbojas arī ar zemkopību, ja tā drīkstu saukt viņa rušināšanos ar ragaini arklu un zaraino skrāpi - ecēšu pa baltās smilts pakalniņu savas būdas apkārtnē. Bet nabadzīgs gan ir Purviņezera zvejnieks. maz tam atmet zemkopība, maz zveja, - viņš zvejnieks bez laimes, kaut gan tas zvejo ar muižu uz pusēm un šī muižas puse ir tik liela, cik Purviņezera zvejnieks pats no laba prāta nošķir, - jo ezers tik tukšs no zivīm, ka muižai tā mazuma dēļ negribas uzņemties ne uzraudzības pie zvejas. Savas daļas zivis Purviņezera zvejnieks pārdod pie baznīckroga, kur viņu redz ik svētdienas. Ieņemtie graši reti kad dabū redzēt Purviņezera malu, tie paliek lielāko tiesu turpat, kur cēlušies, - krogā, jo zvejnieks ir apradis nevien ar slapjumu no ārienes, bet - arī no iekšienes, un tā cilvēkam jāmirkst, reti kad redzot sausumu. Bet, ja viņam taču laimējies saķert lielāku vairumu zivju, tad viņš arī tik gudrs, ka neņem par tām maksas naudā - bet graudā, jo citādi pēdējs bads būtu klāt - un vai tad no savas «zemes» tam tiek pārtika?
Vientulīgs un tukšs izskats šim meža ezeriņam, ne te redzam zaļo niedru, ne lakstu gar malām! Augšgalā tam staigns purvs, lejas galā plata, dūkstaina izteka, gar sāniem kailā, baltā pakalnu smilts ar vientuļo zvejnieka būdu kā cilvēku dzīves ēnu meža vientulībā. Tomēr palaunaga saules ieslīpos staros ezers laistās kā spožais zelts, un pāra gaigalu, spārnu galus pie līdzenās ūdens virsas piedūrušas, aizšaujas atkal projām kā bultas, pielīdzināmas gaišiem, žigliem sapņiem šai mēmi rāmā meža dvēselē...
Mums jāiet pāri minētai Purviņezera dūkstij, pa kuru ūdens lēnām sūcas lejup, beigās savienodamies mazā upītē, kas aiztek uz Dzirnupi. Kājām tai it labi varam tikt sausā pāri, jo te izmestas laipas un reti akmiņi, pa kuriem bez bēdas var izlaipoties, arī braucējs sausā laikā kā nebūt var pārkulties, bet slapjā, - lai dievs nedod! Ko gan te apzīmē salūzušie loka gabali, pārlūzušās vāģu un ragavu ilksis, ratu loku gabali, mietnes, slieces un koka ass gali? Vai te nav kuģiniekam bīstama vieta, no kuras nekāda bāka nesargā? Te ir braucējiem bailīgā Scilla un Charibda, kas pavasaros pārvēršas par pilnīgu upi, tā ka pavisam jāatmet domas - te pāri tikt. Bet mēs viņai sen jau pāri. Sen jau arī izzuduši no acīm sīkie siliņi, un jau sākuši rādīties gāršas cēlie koku stāvi un tālās, izcilās galotnes. Patlaban esam aizsnieguši Silmuižas gāršas «izdegas». Skat te melnos, apdegušos koku stāvus! Zari tiem visiem kaili un sausi, tikai retam kokam, kam liesma tik biezo mizu apsvilinājusi, redz zaļas skuju pazares vai arī šur tur kādai apsei jau tikko manāmi iesarkušas lapas, kas tagad dreb, kā liekas, nemierīgāki, bailīgāki nekā pavasara zaļumā. Šurpu turpu redz garas malkas ielas sakrautas, jo te meža ko pārdot un dedzināt daudz gadiem. «Sausā vasarā» te vairāk simtu pūra vietu veca meža izdedzis. Malkas bagātība te liela, un, ja vēl tā badotos ar kokiem un malku, kā citas mežiem nabagas muižas dara, tad jau nezin kad «izdegas» vien izcirstu. Palaunaga saule izlej visu savu spožumu un kvēlu, it kā gribēdama ar to iesildīt un pamodināt izmirušo koku dzīvību, bet šie paliek tādi, kādi bijuši: sastinguši sakaltuši, bez kādas dzīvības jausmas, tik šur tur redz kādā sausā galotnē dzeni kaļam, viņa knāpieni atskan kā sitieni uz zārka vāka - un kas gan šie koki art cits kā miroņi, kam pēdīgā stundiņa situsi? Visur še iznīcības un miršanas sveicieni, - bet tak nē! Vai lai nāve būtu spēcīgāka par dzīvību! Lūk, cik kupls un mīksnējs jaunais meža zaļums paceļas pelniem bagātīgi barotā zemē! Vai tā nav zaļā cerības vēsts, kas sludina dzīvības uzvaru par nāvi? - un lai tas būtu tik niecīgs zaļš asniņš, tik niecīga zaļa atvasīte - tās visas ir jausmīgas rakstu zīmes dzīvības uzvarētājas karogā. Kas te par mīksnējiem avieksnājiem, par kuplām apšu un bērzu atvasītēm! - vecais mežs vēl nav nomiris, jau jaunais tam sniedzas pie ceļgaliem, - it kā tēvs mirdams redz pēdējā prieka acīm vēl mazo, bet žirgto pēcnācēju - dēlu un aiziedams runā mēmām lūpām uz viņa galvas svētīšanas vārdus, tā arī še vecais mežs savam mazajam, bet cerības pilnam dēlam liekas kaut ko mēmi stāstot vai čukstot - un, man šķiet, viņi saprot viens otru, tādēļ arī vecie, melnie koki nemaz neraud un nesēro; viņi tik rāmi, nopietni padodas savam liktenim... Kas te meža putniem par brangu dzīvi! Medinieks no «izdegām» nekad tukšā neatnāk. Bet kā gan uguns «izdegās» iemetusies? Runā par tīšu pielikšanu. «Izdegām» degot, skrējuši glābt ne tikvien paši silmuižnieki, bet arī kaimiņu ļaudis no apkārtnes pagastiem. Tā uguns gan apturēta, bet meža zaudējums tomēr liels. Arī vainīgais atrasts, kas, kā teicies, aizdedzinājis mežu aiz atriebšanās muižai un aizdzīts uz «pasiliju», bet silmuižnieki tak paši spriež, ka viņš nebijis vis tas īstais vainīgais, bet ticis nodots tik aiz viltīgām liecībām. Vai tiešām uz «izdegām» guļ tik grūts noziegums?... Bet koki jau mēmi, - viņi nerunā, - un tak, viņi runā gan: ar saviem melniem stāviem viņi kā biedinātāji spoku tēli pulcējas ap īsto vainīgo naktīm un dienām, spiezdamies tam tuvāk un tverdami viņu ar saviem sakaltušiem, melniem zariem kā simtu rokām, un sen izdzisusi liesma nav vis apslāpēta, tā deg joprojām viltīgā liecinieka sirdī dienām un naktīm un nemitēsies degt mūžīgi...
Apziņa, vai tev tik briesmīga soģa vara?!...
«Izdegām» sāņus izgājuši cauri, pa kreiso roku redzam lielāku klajumu ar trim četriem ēku puduriem, kas viens no otra šķirti ar mazākiem siliņiem vai smalcītēm. Aiz šiem ēku puduriem redz celmainos līduma plēsumus un tikpat celmainas pļavu tēcītes. Tās ir Silmuižas muižas zemes mājas, kādu viņai pa visiem mežiem pāri par pussimta. Katrā tādā ēku pudurī trīs, vislielais, četras ēciņas, - iesācējiem tik divas: rija, kurā paši dzīvo, ar piedarbu zem viena jumta, un klētiņa, stallis un kūts zem otra jumta. Tikai tas, kam, ēkas ceļot, bijis vairāk iespējas, ir ietaisījis ja nu ne katrai, tad tak jel tai svarīgākai vajadzībai savu sevišķu ēku zem sevišķa jumta. Šo muižas māju iedzīvotāji ir pa lielākai daļai ienācēji, satecējuši te no visām debesu pusēm; tādēļ te, satiekoties ar viņiem, vari dzirdēt visvisādas latviešu valodas izloksnes. Te netrūkst seklā uzskrējuša ratiņu dreimaņa piebaldzēna, ne viņa kaimiņa - vēvera, kam gandrīz pašam plikums uznācis un kas abi nodomājuši mest savus amatu pie malas un dibināt sev drošāku dzīvi uz zemkopības pamata, ja retums tikai vēl saņemdami rokā veco amatu - pirmais izdziedinādams pavajā silmuižnieču ratiņu dažādās vājības, - otrais, palīdzēdams tām pašām uzvilkt grūtāki aužamu vadmalu vai audeklu vai pamācīdams noaust galdainu dvieli. Te netrūkst videnieša, kas «runā tā kā grāmatā», ne daugavmalieša no Vitebskas un Pliskavas robeža, ne jūrmalnieka, ne palsmanieša, kas še silmuižnieku «mežzemniekos» stāv lielā cienā kā teicams burvis, vārdotājs un pūšļotājs. Šī tēva slava (dēli viņam strādā zemi) sniedzas tālu pāri par Silmuižas robežu, tā ka viņš pilnīgi var dzīvot no sava «amata». Viņš ārstē un dziedina tik ar «tīriem dievvārdiem» bībeli viņš «jau trīsreiz izgājis cauri» (ceturtā vēl ejama), tādēļ, arī, kā pats spriež, «dieva priekšā var stāvēt taisns kā spieķis», un tādēļ mīļais dieviņš, pēc viņa domām, pilnīgi var aizdarīt vienu aci un piedot viņam to drusku vārdošanas un pūšļošanas, jo kur gan vēl tādu atradīs, kas trīsreiz izgājis bībeli cauri? Un, ja viņš ļaudīm nevarētu palīdzēt, vai tad šie jel maz pie viņa nāktu un spiestos vēl tik dziļi mežos iekšā meklēdami viņa par sakņu saknēm, celmu celmiem un dūkstu dūkstīm? Tādēļ atstāsim Zaļo tēvam (tā viņu sauc) viņa «amatu», jo ar to viņš, kā šī laika avīžu korespondents teiktu, izrāda šī apgabala ļaužu «attīstības kāpienu». Bez tam burvis dziļi mežā, aiz nosūnojušām eglēm paslēptā būdiņā meža vientulībā, pie kā slepen nāk veci un jauni, vai tas mums neatgādina pasaku par burvjiem un burvēm mežā, pie kā nāk Ancītis un Grietiņa, meita un pameita ziemā zemeņu lasīt un daži citi bērnu dienu pazīstamie? Vai gan Zaļo tēvs nav tas bulbula putns, kas šo mežu cēlis no apburtiem cilvēkiem, tos pārvērzdams kokos? Un vakaros tādēļ ar tev liekas gāršā atskanot vaidas un gaudas, kas sagrābj tev sirdi žēlumā un asarās, neizsakāmās sāpēs un līdzcietībā, ko brīnuma putna dziedāšana sacēlusi. Tu nevari vairs savas sirds remdēt un gribi teikt «atdusies, bulbul!» bet, to teicis, tu krīti burvības varā: karstā sirds tev atdziest, un tu esi sastindzis koks, bez sirds, bez jušanas. Nieki! Zaļo tēvs nav tik briesmīgs burvis: viņš gan labprāt pūš šņabī un izraiba rozi, - bet nopūdēt nolādamam kādu locekli kā citi burvji, viņš nespēj, viņš lēns kā jērs. Liksim viņam mieru: muļķība, tāpat kā gudrība, ir nemirstīga.
Tātad ļaužu «mežzemniekos» no visiem stūriem, trūkst ja daudz tik partiešu, mediešu un elamitu, - vidzemniekus te atradīsi no visiem vējiem. Bet nošķirti gan viņi par daudz no valsts satiksmes. Baznīca un valstsmāja daudziem veršu piecpadsmit un vairāk, - labi ja uz pirmo tiek reiz par mēnesi, uz otru iet tikai tad, kad īpaša ziņa un vajadzība. Valsts kazakam te nav viegla diena - atrast meža kaktā vajadzīgo paziņoto. Kaimiņu un kaimiņa palīdzības vajadzības brīžos tikpat kā nemaz nav. Tuvākie ir tie, kas vienas mājas gaiļa dziedāšanu dzird otrā, citi visi tālāku. Kā te lai dabū iekšā ārstu vai citu palīgu steidzamā vajadzībā? Lai ar tālums vēl nebūtu visai lielais, bet kur tad ceļi, ceļi, ceļi? «Mežzemnieki» pilnīgi atšķirti un atšķīrušies no cilvēku sabiedrības labumiem, tādēļ ceļā uz prāta gaismu tie ir «tīrumniekiem» labu soli pakaļā. Tā māja jau diezgan no civilizācijas un kulturas svētīta, kurai laika mērotāji, kalenderis un pulkstens. Bet ir vēl viena cita lieta, kādēļ īpaši «mežzemniekiem», pasaules gājējiem, slikta slava: viņus tur par zagļiem, kam meža kakti, uz kuriem nav gandrīz nekādu ceļu, un vientuļā, citu acīm apslēptā dzīve palīdz vislabāk noslēpt nedarba pēdas. Ja «mežzemnieks» ko zadzis, tad labāk nemeklē: būsi gudrāks. Ko tas tev līdzēs, ja arī pagasta policijas vīrs tev ies līdz taujāt un izmeklēt? Mājā tak nekā neatradīsi, un mežus izmeklēt - kam tur laika un iespējas? Uz viņa jautājumiem zādzības lietā tu dabūsi dzirdēt visās izloksnēs: «Nekā nezinu!», «nika naazinu!» utt. «Kuu tu taici?» malenietis kā iztrūcies viņam ievaicāsies - un visa izmeklēšana beigta.
Bet, runādamies par «mežzemniekiem», neesam vairs tāļu no sen gaidītiem Dumbrājiem, uz kuriem tevi solījos vest. «Izdegām» sen esam cauri un, garām iedami, redzam vairāk tādu iebūviešu mājiņu, kā jau minēts, dažā vietā ar nemaz neredzam, tik dzirdam jaunus gailēnus dziedot izmēģinām savas vēl neskaidrās balsis, un no tā spriežam, ka cilvēka miteklim vajag būt tuvumā. Gailim «mežzemniekos», patiesību sakot, daudz svarīgāka nozīme nekā «tīrumniekos», kaut gan še mežos viņam daudz grūtāk izsargāt savu dzīvību no vanaga nagiem nekā klajajos «tīrumniekos». Bet par to viņam arī še vairāk goda, svara un cienības.
Labu gabalu pa gāršu nogājuši, izejam laukā klajuma, ko it labi arī varētu saukt par salu, tādēļ ka šī visapkārt gāršas apņemta. Šīs salas tēcītēm viscaur melna, dumbraina zeme kā darva, aiz viņām sāņus gar gāršu redz celmainus tīrumus, kas cēlušies, gāršu nolīžot. Šo tīrumu vidū redzam četras «mežzemnieku» ēkas - tie ir Dumbrāji. Saule patlaban arī aizslīd aiz gāršas galotnēm, mezdama tām cauri savus sārtos starus, - kā domājām, ar saules rietu esam arī Dumbrājos. Tu saki, - kas tad te ievērojams, jo te tak bez tām četrām ēciņām un gāršas neredz cita it nekā? Vai tad tiešām tādēļ mums vajadzēja mērīt tik garu gabalu? Ir tiesa, te neredz nekā ievērojama, bet arī, ja Dumbrāji paši un viņu iemītnieki nesaistītu tavas uzmanības, tad jel gārša viņpus mājas to iespēs. Un gāršu viņpusē tev visnotaļ gribu rādīt, to nezinu, vai kur citur mūsu tēvijā tu tādu mežu būsi redzējis. Paiesimies viņā dziļāk! Ceļa te uz iekšu nav vairs nekāda, jo līdz Dumbrājiem tak jel maz vēl redzējām kādas nekādas grambas, bet še neredzi ne stidziņas. Iešana tādēļ te mums īsti grūta, jo mežs še audzis gadu simteņiem pats savā vaļā, cilvēka rokas neaiztikts.
Brīnišķs izskats tādam senlaiku mežam! Met acis uz augšu, kas tad te par cēlām galotnēm, no kurām saules gaisma patlaban atvadās! Daža laba no tām vairāk kā vienu vai divus gadu simteņus pārlaidusi, un, ja viņa varētu runāt, tad gan laikam stāstītu, ka viņa, arī mazā skostē būdama, cita nav redzējusi kā tik tādu pašu sirmu, nosūnojušu mežu kādu tagad kas bijis senāk labs patvērums bēdzējiem kara laikos. Laid acis drusku zemāk, cik daudz te ieraugi resnu, baltpelēku lauztu koku stembju, kam auka neļāvusi piedzīvot sirma vecuma, kurā gals pienāk dabīgi ar sapūšanu vai nokalšanu, bet kas pārtraukusi viņus pašās spēka dienās! Dažs labs no šiem stembjiem nebūs vēja vai vētras, bet zibeņa traukts, īpaši tie, kam lūzums vairāk saskambāts.
Šie vecie, resnie stembji ir kā monumenti, ko gārša cēlusi par piemiņu visiem tiem simtu negaisiem savā sirmajā mūžā, kas viņiem bijuši jāpanes un jāiztur un ko viņa arī pārcietusi, pastāvēdama vecā spēkā un zaļumā, - viņi ir gadu no gada atjaunojamas piemiņas zīmes uz simtu gadu večiem trūdiem, lai sen te augušie un zaļojošie koki nebūtu aizmirsti krituši zemē, lai no viņiem liecinātu ne tikvien viņu trūdi, no kā barojas viss tagadējs mežs, bet lai viņiem arī netrūktu pieminekļu, kas celti aukas vai zibeņa rokas meža lielajā kapsētā... Lūk, vienā tādā stembī pūce tup, - ko gan viņa domā, saulei norietot? Vai viņa arī domā par nāves un dzīvības maiņu un cīņu dabā? Par nāvi laikam gan, un nezin vis, vai dažs no mazajiem meža dziedātājiem, kas domā šonakt mierīgi pārgulēt savā paspārnē, šīs pašas pūces dēļ ieraudzīs rīta saulīti?...
Met acis uz gāršas apakšu, uz viņas pakāji, - atkal jauns skats tev parādās!
Te nav vis sūna kā mīksta, līdzena sedzene izklājusies mums pa kājapakšu, kā to redzam cilvēku pēdu aiztiktos mežos, nē, - te guļ siekstas uz siekstām vairāk kā cilvēka augumā cita uz citas, krustām šķērsām sakritušas, tā iztaisīdamas milzīgus apcirkņus, par kuriem, ja tie ne visai platie, tikai žiglais briedis, šo mežu bērns, var pārstiepties un stiprināties izveicībā lecot un dejot, ko tu diezgan nevari apbrīnot, ja izdodas to redzēt, - bet tev ar Miķeli - lāci neatliek cits kā tikai kāpelēt pāri par šo apcirkņu sienām, ja grib tikt uz priekšu, jo cita padoma te nevari atrast. Cik bagāti trūdi gan ar šīm kritalām netiek doti mežam! Kas par mīksnējiem un taukiem krūmiem un zaļumiem te aug uz šo siekstu virsas un spiežas iz viņu starpām!
Nīkšana ar dīgšanu te liekas sadevušās vienkop: tu nezini, kur īsti viena beidzas, kur otra sākas, un tomēr skaidri redzi viņu abu parādīšanos. Tev šķiet: tas viss ir gaišs un saprotams, un tomēr it kā ar šausmām tevi pārņem šī paša noslēpuma neizdibināmais dziļums!
Bet ir jau labs brītiņš, kamēr saule norietējusi, gāršā tādēļ jau nakts. Vai esi jau kādreiz redzējis nakti uznākam tādā vecokšņa gāršā? Nakts te, tā sakot, ir vairāk nakts nekā citur kur, viņa ir cienīgāka, drūmāka, jausmīgāka, svētāka, pilnāka godbijības un augstības. Cik kluss viss gāršā! un tomēr šis klusums nav kapa klusums: te skaidri jūti dzīvības rāmos, bet drošos dvašas vilcienus. Šur tur dzirdi kādu zaru nobrīkšķam: varbūt vēl visi meža iedzīvotāji nav gājuši pie dusas, varbūt vāvere to nolauza, varbūt tas arī, sakaltis būdams, pats nokrita. Tu dzirdi kāda putna spārnus šmīkstot, - tad atkal visu apklustot, tad atkal no jauna kāda putna balsi, līdzināmu gulētāja muldēšanai miegā - un, lūk, atkal tas pats cienīgais, varenais nakts klusums gāršā!
Bet nu nekavēsimies gāršā vairs ilgāk, iesim atpakaļ uz cilvēku dzīvokli apskatīt Dumbrāju iedzīvotājus! Mēness, drusku nodilušiem labiem sāniem, pacēlies otrā debesmalā, pārspīdēdams klusā meža vientulību, it kā gribēdams iespiesties saviem gaišiem stariem tumšā gāršas azotī. Viņš mums rāda ceļu iziet no meža, un tāpat viņš arī rāda savu gaismu vēlajiem strādniekiem tīrumā, kas «bez saulītes vakarā» steidzas vēl nokopt nopļauto miežu gabalu.
Patlaban arī pēdīgā guba salikta (pretim silmuižnieku ieradumam, kas miežus krauj blāķos un rudzu stapjiem liek cepurēm griezas uz augšu nevis, kā Dumbrājos redzam, uz zemi), mazais pļāvēju pulciņš apstājas ap to riņķī un noslauka sviedrus no pierēm. Strādājuši viņai ir visā spēkā, bez šaubīšanās te redzam cilvēkus, kas ēd savu maizi vaiga sviedros. Un tiešām tiesa, ka tas, kas grib ietaisīties dzīves vietā mežzemniekos, nedrīkst bīties nekāda pūliņa, ne grūtuma. Un vai gan šīs kuplās miežu vārpas te celmiem nosētā līdumā augušas bez sviedriem un raizēm?
Lūk, vīrs ko varēsim vērot par Dumbrāju saimnieku, saka uz sievas, kas gan būs viņa saimniece un atnākusi vēlos strādniekus saukt vakariņās:
«Paldies dievam, šodien mums labi secās, nevaram diezgan dievam pateikt par bagāto svētību, ar ko mūs tik žēlīgi apsvētījis.»
«Nevaram, nevaram gan diezgan viņam pateikt, mēs, grēcinieki, viņš mūs baro ik dienas, bet mēs aizmirstam viņa labdarīšanas,» -sieva atteic.
Bez šī pāra, kas savā starpā runājas, vēl otrs ir tīrumā, laikam gan kalps ar kalponi, kas iet pirmajam iepakaļus uz mājas pusi, kura vislielais pāra simta soļu atstatu no pļaujas vietas. Priekšā redzam četras pamazas ēkas: istabu ar vienu skursteni vienām durvīm, - palejā pirtiņu, kuras viņas mazuma dēļ ēku skaitā neliksim, - sāņus klētiņu, tai iepretim otros sānos stalli ar kūti zem viena jumta un, beidzot, labi attālu riju un piedarbu ar gubeni - arī zem viena jumta. Ēkas visas glītas un jaunas, skaidām jumtas, kā liekas, spēka vīra celtas. Celmaina tīruma vidū viņas gandrīz varētu saukt par kailām, ja gārša koku trūkuma pie mājas neatlīdzinātu jo bagāti ar savu slaiko koku pilnību un ja jau arī bez tā nebūtu kādu retu, līdumu līžot, saudzētu koku ēku starpā, visvairāk vecu egļu pie istabas, klēts un rijas un paprāvā melnalkšņu pudura lejā pie pirtiņas, aiz ko šī mums izliekas vairāk kā kāda būda muižas pilsdārzā un nevis kā tā, kas viņa tiešām ir Dumbrāju pirtiņa. Bet tas pats jau atgadās arī pie cilvēkiem; tie arī nereti izliekas vairāk nozīmējot nekā tie tiešām sver, un tad nu lai mēs to nieka pirtiņai ņemtum ļaunā!
Pavadīsim mazo pļāvēju pulciņu istabā pie vakariņām!
Pie galda sastopam vēl vienu galviņu vairāk nekā tīrumā redzējām: gadu desmit vienpadsmit vecu meitenīti, kas kust un tekā, šo to galdā uznesdama.
«Nu, meitiņ, vai tev vakariņas ar jau galdā?» abi pirmie ienācēji gandrīz reizē tai vaicā, no kā varam noprast, ka šī būs saimnieku pāra meita.
«Gatavas, gatavas!» meitene smaidīdama atbild, jo māte, pati govis izslaukusi un vakariņas izvārījusi, meitai bija atstājusi viņas tik galdā uznest, kamēr pati gāja pļāvējus saukt.
Visi apsēžas ap galdu, katrs savā zinamā vietā, tomēr nesāk vēl ēst un skatās klusu viens otrā, it kā galdā kaut kā vēl trūktu, kurā mēs gan nekā ēšanai vajadzīga neredzam trūkstot, jo ir sāls, ir maize, ir bļodā kūpoša jēra gaļas zupa, ir karotes, - vai gan vēl kāda galda viesa trūkst? Laikam, jo mājastēvs paceļas - līdz ar viņu arī visi citi - un skaita lūdzēja balsī:

Kungs Jēzus Krist, tu debess vies,
Nāc pie mums vārgiem mieloties,
Un svētī mūs, lai visi tā
Ar sēdam debesvalstībā. Amen.

Tikpat klusu kā piecēlušies visi atkal piesēžas un sāk baudīt, kas galdā. Ir redzams, ka visi pie galda sēdētāji bauda ar pateicību dieva dāvanu, jo te neredzam tās rijīgās grūstīšanās pie ēšanas, kas nezin, ko steigt, ko ķert, - te nedzirdam arī nekādu smieklu, ne tērzēšanas, - bet še redzam vienīgi klusu, pateicīgu salkuma klusināšanu. Šīs piemīlīgās ierašas ēdāji nav nebūt mācījušies no kādas «grāmatas par smalku uzvešanos», bet saimestēva galda lūgšana viņu prātus ir it kā atraisījusi, kā atvilkusi nost no baudāmā ēdiena un pacēlusi uz dzīves gala nolūku. Lai gan izsalkuši, tomēr viņi neaizmirst, ka augstāk par miesu stāv dvēsele, ka, lai gan miesai barība vajadzīga, tomēr tā ir un paliek žēlastības dāvana, kas arī kā tāda jābauda.
Lāgiem tikai, un tad arī paklusā balsī, ēdāji savā starpā pārmaina kādus vārdus, apskatīdami pabeigtās dienas gaitu, aizņemdami arī nākošo, bet tūliņ atkal apklust, ja saimestēvs paliek no runāšanas mierā.
Kamēr šī mazā saime ēd, aplūkosim viņu tuvāk!
Saimestēvs pats ir pusmūža vīrs, pašos spēka gados, vidēja auguma, stipri brūnu seju, kas atgādina vairāk kuģinieku nekā zemkopi. Ģīmja panti gan rādās būt stingri un cieti, tomēr tai pašā brīdī tie rāda mīkstsirdību un skumību, un šis pēdējais iespaids dabū galā virsroku par pirmajo.
Saimniece no ārējā izskata daudz jaunāka par viņu, un, lai gan seja viņai liekas būt jautrāka un spirgtāka kā vīram, tomēr arī še redzam sēras kā šķidrautu pārklātu par viņas ģīmi.
Šis abēju laulātu slepeni sērais vaiga izskats parādās jo gaišāk, kad abēju acis atduras uz vidū sēdošās mazās meitenītes, kas līkās, gandrīz kuprainās muguriņas dēļ augšanā stipri sīciņa, vairāk atgādina vecenīti nekā desmit gadus vecu bērnu.
No kalpa un kalpones nekas vairāk nav sakāms, kā kad viņi abi nupat paēduši, karotes nolikdami pie malas, skatās uz saimnieku. Bet saimniece vēl paceļas no galda un atnāk ar izrotātu majolika krūzi, kurā atnes saldu pienu, no kā uzdzirām ielej katram savu mēru. Šī krūze, kā arī saimnieces prāvais spāniešu lakats, pusgalvē apsiets, rāda, ka Dumbrāju iedzīvotājiem nav sakars vienīgi ar gāršu, bet arī ar plašo pasauli. Bez tam darba dienas vakarā tādas vakariņas, tāda saimnieces uzvešanās liek domāt, ka tam vajag būt, ja ar ne sestdienas vai svētku, tad tak jel citam kādam ievērojamam vakaram. Visi tagad paēduši un padzēruši. Saimnieks atkal pieceļas un, rokas salicis, tāpat kā arī citi galda biedri, saka: «Pateiciet tam kungam, jo viņš ir mīlīgs un viņa žēlastība paliek mūžīgi! Amen!» Tad visi ceļas no galda augšā. Kalps ar kalponi atsaka «ar labvakaru» un aiziet pie miera, to pašu dara arī mazā meitenīte, ieguldamās gultā pie sienas pulksteņa, kas patlaban nosit deviņi, - tik saimnieks ar saimnieci paliek augšā, klusu un nopietni pie sevis kaut ko domādami un tik lāgiem viens uz otra acis pamezdami un saskatīdamies. Ko gan viņi domā? Par ko gan?
Pulksteņa rāmie tikšieni kā laika sirds pukstieni atskan savā vienmērīgā gaitā. Lampa pavāji apgaismo kluso istabu, kādēļ šī mums izliekas vēl klusāka un vientulīgāka, nekā tā jau tiešām ir.
Mēness saviem gaišajiem stariem spiežas pa logu istabā, tā ka caur tiem lampas gaisma tiek it kā apmākta, un mums jo skaidri redzama gārša, kas apaļā ielīkumā stiepjas saviem kokiem kā tumšu sapņu tēliem ap vientuļo cilvēku dzīves paspārni. Kā kāds neizdibinājams noslēpums, - tumšs, dziļš un bezgalīgs, - liekas apkampis visu gāršu, tā klusa un drūma, nekustīga it kā apburta. Kā kāda neizprotama, ne bez šausmām sajūtama vara liekas sargājot no cilvēka acīm un ausīm šo lielo noslēpumu, - varbūt viņam tas nekad nav jauts zināt, varbūt šī noslēpuma atklāšana nospiestu kā slogs viņa prātus un domas, izbiedēdama un salauzdama viņa sirdi, varbūt šis noslēpums ir tuvu rada tam, kas mūs apņem, dzīvībā ienākot un no tās izejot... varbūt, varbūt. Tomēr šī pati vara, lai gan sargā no mūsu acīm šo noslēpumu, pievelk mūs viņam ar to jo vairāk, - atstādinādama mūs tikai atļautā tālumā, lai nepieejam tam par tuvu un netiekam kā tauriņi liesmas ķerti un apsvilināti. Aiz šās pašas sargātājas varas arī mēness gadu simteņiem te lidinās, gribēdams šo noslēpumu apgaismot; bet viņš tam nav ticis tuvāk, ja varbūt arī viņam reiz gadījies nejauši ieskatīties šī meža noslēpumu dzijumā, tad arī viņš uz mūžu padarīts mēms, viņam nogriezta mēle, lai neizpaustu tā, ko redzējis...
Vai šī pati noslēpumu sargātāja vara nav arī aizsegusi mūsu acīm to, par ko šie abi laulātie domā šai pašā brīdī, ko viņi viens otram it kā baidās vaicāt, kā baidās atbildēt? Tomēr mēģināsim minēt, varbūt mums izdodas zināt, par ko namatēvs domā, rokā atspiedies!