APSĪŠU JĒKABS

SVEŠOS ĻAUDĪS

2. skats
DZIMTENES ATMIŅAS

Jūra, plašā, bezgalīgā jūra! Kuģi, baltām burām, šūpojas tālumā kā tauriņi uz zilā ūdens, pielīdzināmi gaišām atmiņām bezgalīgā domu jūrā.
Tā pati upe, kas Dumbrāju tuvumā vēl maza un neievērojama, te liela un pieaugusi, mūsu tēviju savā mūža gaitā pušķojusi, atrod te savu galu. Netāļu no viņas grīvas ir Grīvgai, jauns, brangs ciems. Šī ciema saimnieks Grīvis ir ievērojams ne vien savas turības dēļ, bet it sevišķi tādēļ ar, ka tas ir dedzīgs brāļu draudzes kopējs. Viņš šai apgabalā brāļu draudzes lietās, vadīšanā un kopšanā arvien no citiem uzskatīts un turēts kā par pirmo, kā par vadoni. Uz viņa zemes stāv arī brāļu draudzes saiešanas ēka jeb «kambaris», mazas upītes krasta malā, kas pa dziļu gravu steidzas uz jūru. Šī upīte ir pret dienvidu no lielās upes. No šejienes uz vakariem brangs izskats uz jūru, īpaši no saiešanas ēkas lieveņa, kas stāv jūras pusē. Metas it savādi ap sirdi, uzlūkojot plašo jūru, ko bieži vien vēji un aukas ārda, un šo kluso, vientuļo ēku, kas, it kā pasaules trokšņu bīdamās, paslēpusies veco, sen stādīto liepu pavēnī. Viņa kā lūgdama lūdzas, lai jel tās netraucē, lai ļauj viņai mieru, pēc kā viņai slāpst un kā viņa ilgojas. Un, it kā paklausījis viņas kluso ilgošanos brāļu pulks viņai taisījis sētu apkārt, lai viņa šī dārza vidū būtu viņu dēstītais stādiņš, ko viņi kopj ar savu sirds vientiesību un mīlestību, ko viņi slacina savām asarām un apdveš savām sirds nopūtām.
Šī pati klusā ēka ir tā, ap ko pinas Dumbrāju saimnieka domas, aizsteigdamās tālu no vecās gāršas vidus uz šo jūrmalā stāvošo mentuli, kas arī tur mēnesnīcā stāv tikpat klusa un sapņos nogrimusi kā še sirmgalve gārša. Mēness saviem rāmiem stariem laistās pa logiem iekšā uz vientuļiem soliem un uz sienmalī stāvoša «sacītāja» galdiņa. Varbūt vēl viņā izvīti vaiņagi no beidzamajiem laulāto svētkiem, ko arvien augusta beigās mēdza noturēt... Atmiņa kā burvju spogulī rāda domās nogrimušajam vīram daudz un dažādu tēlu no viņa pagājušām mūža dienām, kas senāk cieši bija vienotas un saistītas ar šo ēku un viņas dzīvi. Raibi sapņu tēli cits pēc cita paiet gar viņa gara acīm, sākdamies no agras bērnības un tad soli pa solim tuvāk vīra gadiem. Vai tiešām kāds brīnumu darītājs vārds viņus tā saucis, tādā kārtībā, citu aiz cita, tā ka šie virknē savērti, izrāda un izteic visu viņa mūža stāstu?...
Lūk, atkal atmiņa rāda jaunu tēlu!
Pašulaik vasaras svētki. Upīte gravā tikko saredzama aiz biezajiem lazdu krūmiem, ziedošām ievām un kuplajiem alkšņiem un melnalkšņiem. Tikko saredzama arī vecā saiešanas ēka, kuras nosūnojušo salmu jumtu maz, maz tik mana aiz kuplo liepu lapām. Saulīte tikko uzlēkusi, izliedama savu spožo kvēlu kā sarkanu zeltu pār zemi un jūru. Viss laistās, mirdz un gavilē. Lakstīgala dzied savu rīta dziesmu, tā ka sirds viņai grib vai pārtrūkt aiz lielas līksmības, tādēļ arī viņas dziesmas šūpojas kā jūra viļņos, gan celdamās augstumā, gan laizdamās dziļumā, it kā nevarēdamas savai līksmībai, savām gavilēm atrast ne augstuma, ne dziļuma, kas bezgalīgas, tāpat kā jūra un viņas dziļums un debess un viņa augstumi.
Pa kāju celiņu, kas ved no Grīvgaļiem uz saiešanas māju, steidzas svētku drēbēs ģērbusies sieva ar diviem puisēniem, vienu pie vienas, otru pie otras rokas, kur gan citur kā laikam uz to pašu liepās paslēpušos ēku. Saulīte vēl necik nav no apvāršņa malas pakāpusies uz augšu - abiem puisēniem gan miedziņš būtu šorīt tas saldākais pasaulē, bet tas jau ar saules lēkšanu aizdzīts, kaut gan ne visai pilnīgi, jo tas zēniem vēl paslēpies acu plakstiņos, kas taisās vien, taisās vien lipt cieti un tik ar pūlēm un mokām uzturami tik plati vaļā kā tad, kad miegs izgulēts. Bet jāmācās jau no mazām dienām sevi pašu aizliegt, jo vai tad tikai miegs bērniem pasaulē tas saldākais un mīļākais?
Šī sieva ir abiem puisēniem māte, kas steidzas uz Grīvgaļu saiešanu, kur šorīt noturēs bērnu svētkus. Nav viegli uzreiz pasacīt, kurš no abiem puisēniem vecākais, kurš jaunākais. Tikai labi ieskatījušies, varam tāmēt pie labās rokas vesto par vecāko un pie kreisās par jaunāko. «Vai tu vēl savas peršiņas māki, Ancīt?» māte vaicā labās rokas dēlam, «un tu arī savas, Krišīt?» pie kreisās rokas vestajam. «Māku!», «Māku!» atskan no abēju mutēm gandrīz reizē. Tad atkal visi, soļus skubinādami, «lai tēvs», kā māte saka, «nebārtos», steidzas ko varēdami uz saiešanu, no kuras, tuvāk pienākušiem, skan pretim brāļu draudzes dziedāšana, jo svētku dievvārdi jau iesākti. Kaut gan ļaužu sanācis tik daudz, ka labai tiesai jāstāv ārpus ēkas pie atvērtām durvīm un vaļējiem logiem, tomēr pienākušai mātei visi pagriež godbijīgi ceļu, lai tā ar saviem maziem tiktu priekšējos solos, kuros bērniem vieta ierādīta. «Grīvgaļu māte ar saviem bērniem,», «lūk, Grīvgaļu māte!» Šie klusie čukstieni atver nācējai ar puisēniem pēc iespējas savabadu stidziņu, pa kuru aiztikt līdz soliem, puisēnu pusē, kurai nupat jādzied, jo «tētiņš» grāmatu pametis uz puišiem.
Grīvgaļu mātei nebija viegli izsteigties no mājas, jo bija jāgādā par «tētiņa» un citu «sacītāju» uzņemšanu, kas no svešienas sabraukuši, tādēļ viņa tā drusku bija nokavējusies. Nu «tētiņš» grāmatu pagriež uz meitiņām, tad dzied šīs, -pagriež grāmatu vidū, dzied visi. Kad dziedāt beigts, tad atskan šī paša draudzes kopēja mīlīgā, rāmā balss: «Laidiet bērniņus pie manim nākt un neliedziet tiem, jo tādiem pieder debesu valstība.» Pēc beigtas runas bērni nāk viņam klāt lasīt un skaitīt peršiņu, un Grīvgaļu mātes bērni, kā tie labi mācīti, kā tie labi māk, gan lasīt, gan skaitīt! Tie pulka peršiņu māk no galvas, tā ka jābrīnās, vai mazu puisēnu atmiņa jau var būt tik stipra un spēcīga! Tētiņš tos uzteic un mīlīgi apglauda, viņš tos paskubina arī uz priekšu mācīties un nepiekust staigāt šaurā ceļā. Kā tas bērniem iespiedies atmiņā! To piemin vēl vēlu mūžā, pat tad vēl, kad no bērnības un bērnu svētku rīta cits nekas vairs nav atlicis kā tik šī rīta piemiņa karstajā vasaras dienvidū ar smago dienu nastu. kas spiezdama spiež nesējam kamiešus, kam saule vēl tālu tālu no rietēšanas, kam ilgoties ilgojas prāts pēc vēsā vakara, kas vienīgais ceļa gājējam vēl gaidāms, kad jaukais rīts viņam sen jau pagājis. Bet vai tad vakars un rīts nav brāļi? Vai te sākums ar beigumu nesakrīt kopā? Vai tādēļ arī ilgošanās pēc vakara nav ilgošanās pēc rīta?...
Mēness kāpj arvienu augstāk pie debesīm, kāda neredzama roka to, kā lākturi pacēlusi, tur par tumšo gāršu. Viegli mākoņi, kā aizkavējušies gulētāji, klusu aizpeld debess malā, atsegdami acīm jaunas zvaigznes, kas iedegas pie debess kā liesmiņas.
Atkal jauna liesmiņa iedegas arī sapņotāja vīra atmiņā, tomēr viņa nespīd no tuvuma, bet no tāluma; - viņa liekas spīdot augšā starp zvaigznēm, tālu nost no zemes, no zemes tvaika. Kas tā par liesmiņu? Tās ir divas acis, kas kā mātes acis skatās zemē uz vīra, kas, it kā viņu meklēdams, savas pacēlis uz augšu. Vai viņš tās atradis citu zvaigžņu pulkā? Ai, kādēļ gan nē! Pie visa debess jau vairāk tādu nav kā tikai: divas. Lūk, kā viņas skatās uz viņu zemē, pilnas mīlestības pilnas līdzcietības! Un viņš skatās tām pretim un nevar beigt skatīties viņu apskaidrotā spožumā. Tās tiešām mātes acis, kas no augšienes tik mīļi skatās uz bērna zemes virsū. Ai, kaut tās vēl virs zemes spīdētu, cik daudz tad šī dēla liktenis nebūtu savādāks, cik daudz tas nebūtu laimīgāks! «Esi labs! esi labs! Staigā dievbijīgi, staigā šauro ceļu!» liekas viņam šīs acis runājot. Ai māte, kaut tu jel ņemtu bērnu pie rokas un vadītu to «caur šo svešniecību», nepalaizdama savas rokas vaļā, kamēr abi ceļa galā! Bet tu jau bērnu agri atstāji vienu pašu, pamezdama bez mātes rokas, bez mātes sirds. Kam biji tik cietsirdīga? Bet nē, nē! Tāda tu vis nebiji. Tu bērnu arī neatstāji, tu paliki pie savējiem. Tu staigā neredzama līdz uz visiem viņu ceļiem, tu svētī savējus lūpām, tādēļ arī tava svētība svētāka, tava piemiņa debešķīgāka nekā no dzīvas mutes. Tu esi bērniem tā pati, kas vainu un noziegumu pilnam cilvēku dzimumam Edenes piemiņa: paradīze vēl ir, lai arī mēs sen no viņas izdzīti.
Ar māti Grīvgaļiem nobiris mājas vaiņags, - palikusi tukša arī pati māja. Mātes vietā nāk Grīvja māsa, puisēnu krustmāte, kas šiem gan citādi laba gādniece, bet nav vien tik - māte. Miesu viņa brāļa bērniem apkopj labi, bet, mātes mīlestībai trūkstot, puisēnu starpā arī sāk trūkt dažreiz mīlestības, kādēļ vienam pret otru nereti iezogas ja ne ienaids, tad tak nesaticība vai ķildas.
Bet tēvs un tēva nams?
Tas atkal kā jauns tēls stājas atmiņā.
«Kristus vārds lai mīt bagātīgi jūsu starpā!» - šie vārdi karājas tāpelītē pār Grīvgaļu saimnieka istabas durvīm. Viņi nebija tur pakārti tikai uzskatīšanas dēļ, nebija arī pakārti tik tādēļ, lai ar to izrādītu ārīgu dievbijību, bet viņi karājas tur kā šīs mājas sejs, pie kā lai katrs to varētu pazīt, viņi karājas tur kā šīs mājas iekšķīgās dzīves, viņas centienu un nolūku nozīmētāji, viņi uzspieda beidzot šai mājai savu īpašu zīmi un raksturu, ar ko viņa pagalam izšķīrās no daudz citām mājām apkaimē. Tā nebija ne uzpūšanās, ne garīga augstprātība, bet nopietna dzīšanās ar «trīcēšanu un drebēšanu», lai Kristus vārds arī tiešām bagātīgi mājotu šai namā.
Vai rīts, vai vakars - Kristus vārds atskanēja šai namā, un svētdienās un svētkos saimnieks ar savējiem un saimi allaž nostaigāja uz tuvējo saiešanas māju, kur noturēja dievvārdus. Katrs darbs, kairs ceļš tika sākts un beigts ar šo vārdu, tā ka par visu, kas vien šai namā tika darīts, runāts, domāts, Kristus vārds izlēja savu gaismu, dodams visam tam augstāku, svētāku nozīmi. Īsti sakot, bībele bija tā māja, kurā dzīvoja Grīvgaļu tēvs, te viņš arī tiešām bija «kā mājā» un pazina katru kaktiņu, katru vietiņu. Un, būdams šai mājā tik pazīstams un iedzīvojies, viņš tās ieražas, dzīves kārtību un mācības ieveda arī sava paša mājā, iegrozīdams viņu pilnīgi pēc šīs priekšzīmes. Kristus vārds tiešām mita bagātīgi šai mājā. Tādēļ arī šīs mājas vadītājs neuzlūkoja savā pasaules dzīvē sevi par īstenieku, bet tikai par piemājotāju, par viesi, par ceļagājēju, kas neskatās ne pa labo, ne pa kreiso, bet acis vienumēr tur pavērstas uz tālo pilsētu kalngalā, kurp nokļūt viņam prāts ilgoties ilgojas. Šis ceļa mērķis viņam arvienu acu priekšā, tāpat kā kuģiniekam kompasa rādītā osta, no kuras viņš ne ar ko neliekas nomaldināties. Pārliecināts no savas dzīves mērķa nopietnības, svarīguma un nemaldības, viņš necieta, ja kāds viņa acis gribēja novērst nost no šī mērķa. Viņam būtu paticis katru līdzcilvēku ņemt sev par ceļa biedri savā ceļā, bet, ja kāds viņa ceļu apsmēja vai nicināja, to viņš izslēdza no savas satikšanās vai draudzības un nobeidza uz pēdām savu runu vai darīšanu ar tādu cilvēku. Ārpus mājas viņš no tādas sava ceļa nicināšanas bēdza, bet, ja tā bija iekšā viņa mājā, tad viņš tās ne brīdi nepanesa, bet to uz pēdām izdzina. Svešinieks vai pazīstams, viņa mājā ienācis, nedrīkstēja tam piedurties, kas mājastēvam bija svēts. Bet, ja viņa kalps vai gājējs nicināja «to vārdu», tad tas acumirklī tika atlaists. Tāpat kalpu atlaida arī, ka tas cilāja armonikas vai pijoles vai arī dziedāja «blēņu dziesmas».
Saimnieka turība mantā viņam nespieda naudas trūkuma dēļ turēt kaut kādu nelieti kalpu mājā un panest neiespēšanas dēļ to, ko sirds viņam neļāva panest. «Jūs, kalpi, paklausiet saviem kungiem,» šis vārds atrada piepildīšanu viņa namā. Un, ja kalpi negādāja par to, ka tie vārdi taptu pildīti, tad gādāja saimnieks par to, - un paklausības viņam nekad netrūka. To zināja kalpi un neiedrošinājās darīt saimniekam pretim.
Tēva stingrais prāts neļāva arī abu dēlu starpā notikt nekādām ķildām vai nesaderībām, bet, ja tās notika, tad tās no: tika viņam aiz muguras, tikai tēvamāsai zinot un redzot, kas no savas puses piestājās arvienu vairāk jaunākā gribai, tā nesaderību nevis mazinādama, bet vēl pavairodama. Te trūka mātes acu, kas ar taisnīgu mīlestību bērnu starpā visu varētu izlīdzināt. Bet nāk arī reizi laiks, kas brāļus vienu aiz otra izvada pasaulē projām no tēva pajumtes, no dzimtenes.
Atkal jauns atmiņas tēls!
Jūra pašulaik atsvabinājusies no ledus, kas to cauru ziemu turēja kā cietumā. Tagad viņas viļņi, pirmo brīvību izlietodami, mētājas augstu jo augstu gaisā nebēdīgā dejā, un nu atkal dzirdama viņu vecā, varenā šņākšana. Liels bars jūrmalnieku ļaužu sapulcējies malā, gribēdams noskatīties, kā Grīvgaļu Grīvja jaunais kuģis pirmoreiz izbrauks jūrā, abu dēlu Anča un Kriša vadīts. Tēvs mājā priekš izbraukšanas noturējis sirsnīgu lūgšanu, lai dievs pasargātu izbraucējus viņu tālajā ceļā. Pats tagad, krastmalā stāvēdams, noskatās, kā jūras viļņi aizšūpo svešumā viņa dārgāko un labāko mantas daļu pasaulē. Vientulis viņš paliek, malā stāvot, tomēr ne izmisis vai izbijies, bet rāms un drošs, paļaudamies nevis uz nemierīgās, nedrošās jūras, bet uz tā, kas radījis to «lielo un abējās pusēs plato jūru», kas «licis augstības grīdu ar ūdeni», kas «dara padebesis par saviem ratiem un dzenas uz vēja spārniem». Vai dēli pārnāk, vai nepārnāk - viss dieva prāts. Mierīgs viņš pārnāk savā vientuļā mājā, sākdams jau pašā pirmā vakarā ilgoties dēlu pārnākšanas...
Ar jauno kuģi jūras ceļš iesākts. Kaut gan tēva manta vēl nedalīta, tomēr jaunākais dēls Krišs saņem vairāk savā vadīšanā kuģi, vecākais vairāk savā pārziņā ciemu, būdams tā vairāk tēva tuvumā un iedraudzēdamies ar tēva dabu, viņa darbiem un «krusta nešanu un liecības došanu no krusta». Par laimi pie viņa neatgadās bieži redzētā zīme, ka bērniem dieva vārds apnīkst, tādēļ ka tie ar viņu pārēdināti.
No jauna Dumbrāju saimniekam domas pinas ap veco saiešanas ēku, kur arī viņš, daudzkārt tēva paskubināts, jaunekļu svētkos nosēžas pie «sacītāja» galdiņa un runā, kaut arī bez raudāšanas, par jaunekļa laika īstu pavadīšanu, kā nu pirmās reizes nedrošība un neizveicība atļauj. Tēvam tas ļoti patīk, viņš dēlam vairāk reižu pateicas. Tāpat nāk pie viņa arī citi «brāļi» pateikties, viņu iedrošinādami mīt tēva pēdās un vēlēdami viņam no «vāja» liecinieka caur «žēlastību» palikt par «spēcīgu».
Bet šī pati reize saiešanā viņam kož kā pārmetēja zobs sirdī.
Un nu nāk atmiņā brīdis, kas dēlu pavisam šķir no tēva!
«Tēv, es viņu gribu precēt,» dēls saka.
«Viņu?» tēvs, brīnumu un iztrūkšanās pārņemts, izsaucas. «To, kuras tēvs lielākais dieva vārda nicinātājs un smējējs, kas ne svētdienas, ne it nekā netur svēta, tā meitu tu gribi vest šai mājā, kuru es visu laiku esmu dzinies svētīt tam kungam par mājas vietu? Vai jel vienu labu tikumi tu vari rādīt pie viņa? Tad sauc jel kādu! Vai tev nezinama lieta, ka šis pats cilvēks mani visur «tā vārda» dēļ nievājis un apsmējis, un traucējis vēl mūsu kluso vietiņu, kur mēs klusībā sanākuši savam dievam kalpot? Tu gan būsi dzirdējis, ka viņš savā jaunības laikā, kad mēs veca gada vakarā sanācām kopā pateikt par dieva žēlastību bija paņēmis, nevienam neredzot, visu vīriešu cepures un sabāzis tās klusām āliņģi, upītē. Vai tu domā, ka man tāda bezdievība neķērās pie sirds? Vai gan es koka vai akmiņa sirds cilvēks? «Uz vecumu viņš palicis citāds?» tu saki. Bet es tev saku, viņš tāds pats apcietināts grēcinieks, kā bijis. «Viņa meita nav tāda!» Ja tev jel maz prāta gaismas, tad spried, - ko lai mācās bērni no tāda tēva? Vai akls aklam var ceļu rādīt? Vai ābols nekrīt tur, kur tas audzis? Vai tu gribi, lai es ar bezdievīgu sēžu uz viena sēdekļa? Vai lai es un tu, vai lai mēs ņemam dalību līdz pie viņa sodības, kurai neviens bezdievīgais neizbēgs? Vai varbūt tu vari rādīt kādu, kas, grēku tekās mīdams, ņēmis labu galu? Bet gan es tev simtiem varu rādīt, gan no rakstiem, gan no pasaules dzīves, ka tos, kas dievbijīgi staigā, svētība un labklāšanās pavada. Es negribu spīdēt citiem par priekšzīmi, lai gan mums visiem pēc tā būtu jādzenas, gan nevaru ar teikties kā dieva dēls ar savām svētām lūpām: «Kurš man jūsu starpā jel to vismazāko grēku var uzrādīt?» Bet to gan arī es savā vājībā varu liecināt, ka cilvēku priekšā esmu staigājis neapvainots un neaptraipīts; mans mūžs no bērna kājām ir tīrs, bez kāda melnuma, cik nu mēs, aklie, varam izšķir gaismu no tumsības; man neviens nevar nekā pārmest, kur es būtu tīšām ko dieva likumiem pāri darījis. Vai tu arī nekārotu, lai tavs mūžs nobeigtos kā gaiša diena, lai arī tu, kad vakars nāktu, varētu sacīt: «Paldies dievam, kas man tādu dienu dāvinājis!» Vai man jāredz, ka tu, kas, tāpat kā Timotejs «no mazām dienām tos rakstus zin», neliec to vērā, ko viņi tev māca un rāda? Es esmu visu savu mūža ceļu turējies pie «tā vārda», viņš man bijis par zizli, kur atspiedos, kad dienas karstums mani spieda, viņš man bijis par prieka devēju, kad pasaule man rādīja naidu, kad bēdas man uzbruka, esmu vecs palicis, turēdamies pie tā paša vārda, un, vecs būdams, negribu tā atmest, kas man rīta agrumā un pusdienas karstumā bijis mīļš un dārgs. Es ticu, ka tas pats vārds man atvadīs arī klusu un svētīgu vakaru kā strādniekam, kas dienu pavadījis sviedros - teic, vai tu gribi iet citu ceļu?
Mans tēvs, tu jau ar vēl viņu redzēji, bija pirtnieks, tukšs, nabaga vīrs, bet tak bagātāks par daudz bagātiem «tā vārda» dēļ. Šo bagātību viņš man arī atstāja, jo laicīgu mantu tam nekādu nebija.
Atminu vēl kā šodien: mūsu pirtiņa bija aizdegusies. Glābām visu, ko tik varējām. Uguns gandrīz visu jau bija pārņēmusi, kad vēl iedomājos, ka bībele palika plauktiņā. Nebīdamies devos iekšā un iznesu viņu laukā. Tā bija pēdējā manta un pēdējā piemiņa no vietas, kurā šo sauli ieraudzīju. Šī manta nu man palikusi par pirmo un vienīgo, un varu liecināt, ka, pie šīs mantas turoties, dieva svētība manis nav atstājusi, bet piemitusi pie manis bagātīgi tā garīgās, kā laicīgās lietās. Bet ko nu redzu? Maniem bērniem šī nav vis tā augstākā manta - tiem ir sēnalas par zeltu.»
Tēvs apklust, - dēls arī apklust.
Par pāra mēnešiem dēls atkal nāk tēva priekšā:
«Tēv, atļauj man tomēr viņu ņemt par sievu. Atļauj mums glābties no kauna un neslavas pasaules priekšā!» Kā mēms palicis, tēvs vēl tūliņ nespēj atbildēt. Bet tad viņš atdara muti, nevis bārdamies un kliegdams, bet lēni, gauši, it kā vaidēdams, runādams it kā no salauztas un satriektas sirds:
«Kādu godu lai es tev dodu, kur tu uz vecuma mani apkrauj ar tādu kaunu? Vai tu tādēļ cieti klusu, lai vēlāk mani jo drošāk spiestu paklausīt tavai gribai? Vai tu mani turi par niedru, ko katrs vējš var šaubīt un locīt? Vai šodien lai turos pie cita baušļa nekā vakar? Vai tev jau nepietiek ar to kaunu, ko tu cēlis manai neapvainotai mājai, mūsu lūgšanas vietai un mūsu «brāļiem», un tu gribi, lai es ar savu atļaušanu to visu nomazgāju vai lai atļaudams stājos līdz uz tava ceļa? Pļauj tos augļus, ko tu esi sējis, un pieraugi, vai tie tev nebūs uz samaitāšanu, - jo uz gara tak tu neesi sējis. Es savas mājas nedarīšu par samaitāšanas vietu. Dari, ko vēlies, bet ārpus manas mājas, pie kuras tev vairs nav daļas, jo tu ar neesi vairs mans dēls. - Paldies dievam, ka viņš vecumā man jel vienu pametis, kas kā bērns mans vēl uzturējies, kaut gan līdz šim tevi, kā vecāko, turēju pirmā vietā. Bet tu mani esi pievīlis. - Lai dievs tev nepielīdzina tā grēka, to tik lūdzos, un nu esam šķirti!...»
Kristus vārds lai mīt bagātīgi jūsu starpā!
Bet vai ar to līdz Grīvgaļos mitā arī Kristus mīlestība? Dēls atstāj tēva māju kopā ar sievu, kas solās līdz ar viņu nest laimi un nelaimi. Viņi aiziet svešos ļaudīs. Vīrs gan būtu gribējis doties jūrā bet sieva negrib tai uzticēt savas mantas, sava gādnieka, tādēļ vīrs paklausīdams paliek uz sausuma. Viņi sāk dzīvot svešos ļaudīs, iesākot gadu no gada mainīdami dzīves vietu, it kā meklēdami īstās, kur uz ilgāku laiku apmesties. Bet svešatnē viņi nav vieni, viņiem jau no paša pirmā laika radies ceļabiedris, bērniņš, kas kā dzimtenes atmiņa viņus visur pavada. No nelaimīga kritiena meitenītes muguriņa palikusi līka, bet tas vecāku sirdis jo ciešāk saista pie bērna: mīlestība te vienojas ar līdzcietību un nožēlošanu, bērniņu uzskatot, sirds iesāpas un acis pieskrien pilnas asaru...
Tagad jau septītais gads, kamēr viņi atnākuši un ietaisījušies Silmuižnieku Dumbrājos. Šovakar ir pagājis taisni desmit gadu, kamēr mazā meitenīte, šo laulāto vienīgais prieks, piedzimusi. Diezgan garš mūža gabals viņiem jau aiztecējis svešumā, garš it īpaši tādēļ, ka šis bijis grūtāks par agrāko mūža laiku...
Bet ko gan vecais tēvs dara Grīvgaļos? Vai šis nav tas klusais jautājums, kam vīrs, sievai acis uzmezdams, gaida atbildes, liekas, tāpat ar acīm sievai sakot, lai tā neizteiktu vārdiem tā, ko viņa domā? Vai tēvs vēl dzīvs? Un, ja dzīvs, vai tas tad ilgodamies negaida pēdējās stundiņas, kas viņu atraisītu no bēdām, ko dēls tam uzkrāvis? Vai viņš nav līdzināms labam, ko dievs pārmāca, lai arī tas cauru mūžu turējies pie viņa? Bet nu nāve viņam būtu tā vienīgā, kas nestu viņam prieku. «Es ļoti priecātos un līksmotos, kad atrastu kapu, - es ilgojos pēc nāves, bet tā nenāk, un roku pēc tās vairāk nekā pēc apslēptām mantām... Maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāžas kā ūdens.» Vai šie Ijaba vārdi neskanēja arī no tēva mutes? Vai viņš vēl dzīvs? Kas viņu kopj, kad viņš paliek vājš, - kas viņam pasniedz ūdens malku, kad viņš sāpēs izslāpis? Vai varbūt viņa trīcošā galva jau pie miera? Vai šķirdamies no pasaules viņš dēlam piedeva? Vai arī varbūt viņam atstāja lāstu kā vienīgo, bet pelnīto mantas tiesu? Un šis mantojums pavadis viņu cauru mūžu, noplēsdams un noārdīdams to, ko viņš vaiga sviedros un sirds bailēs pūlējies uztaisīt?...
Mēness aizbrien aiz mākoņa. Zvaigznēm gaisma it kā apdziest. Melna un drūmīga gārša sniedzas ap vientuļo cilvēku dzīvokli. Iz viņas tumšākā, slepenākā viduča liekas paceļoties melnu putnu bars, tie lido, spārniem plivinādami, ap kluso istabu, tie dodas iekšā pa logiem istabā un lido ap domās nogrimušo, izbijušos divu cilvēku galvām, virzīdamies tiem tuvāk un tuvāk, apgrūtinādami ar savu spārnu šmīkstoņu viņiem elpošanu... Ciešāk jo ciešāk viņi griežas riņķī ap viņu galvām, aizklādami acīm gaismu, aizņemdami krūtīm dvašu. No kāda gāršas bezdibeņa izskrējuši šie melnie nelaimes putni, nelaimes vēstneši?... Nelaime lidinās pār viņu galvām, brīžam tuvāk, brīžam tālāk, bet tad arvienu spiezdamās tuvāk un tuvāk, - kad viņa nolaidīsies ar postu un samaitāšanu, viņus satriekdama?
Bailīgi vīrs un sieva pamet acis viens uz otra. Abi sajūt: nelaimes brīdis nav tālu, bet k ā d s tas n ā k s? k a d viņš nāks? K a d? - D r ī z! - sirds saka, pilna izbaiļu...
Istabā lampa pukšēdama un sīkdama sāk raustīt liesmu. Drīz viņa izdzisīs.
«Vai neiesim mēs ar, Katrin, gulēt? Pulkstens jau, lūk, nav tāļu no pusnakts!» -vīrs saka uz sievas.
«Iesim, Anc, iesim mēs ar. Paskat, cik Māritiņa maigi guļ!» sieva atbild.
Abi saliek rokas kopā. Vīrs klusām skaita lūgšanu, no kuras tik sadzirdam iesākuma vārdus:

Nāc pats durvis aizver,
Visas mokas aiztver,
Nāc pie savējiem...

Viegliem soļiem miegs pielien gulētājiem. Raibos tēlos viņš tiem rāda gāršu, tad jūru lāgu lāgiem. Viņiem atvērta savāda valstība, kurā svešums ar dzimteni sadodas kopā par vienu vienīgu zemi, pa kuru sapņi viņus vada no vietas uz vietu, rādīdami atgadījumus un skatus brīnišķā, jauktā virknē, kā spogulī vezdami gar acīm gan priekus, gan bēdas, gan smaidus, gan asaras... Vai šī pasaule labāka par to, uz ko rīts viņus abus atkal modinās?